Laika mašīna

V ZELTA LAIKMETĀ

Pēc brītiņa es stāvēju vaigu vaigā ar šo vāro nā­kotnes radījumu. Viņš droši pieskrēja pie manis un draudzīgi iesmējās. Man uzreiz .dūrās acīs, ka viņš neizrādīja ne mazāko baiļu. Viņš pagriezās pret diviem citiem, kas sekoja viņam, un uzrunāja tos ļoti melo­diskā un vijīgā svešā valodā.

Surp steidzās vēl citi, un drīz mani ielenca astoņi — desmit šādi glezni radījumi. Viens no viņiem uzrunāja mani. Kā par brīnumu, es iedomājos, ka mana balss viņiem izklausītos pārāk skarba un zema. Tāpēc es papurināju galvu, norādīju uz savām ausīm un atka-1 papurināju galvu. Viņš paspēra soli uz priekšu, mirkli vilcinājās un pēc tam aiztika manu roku. Es jutu vēl citus mīkstus tausteklīšus pieskārāmies pleciem un mugurai. Viņi gribēja pārliecināties, vai esmu reāla būtne. Tas nepavisam neuztrauca mani. Patiesi, šie jaukie, mazie cilvēciņi ar mīļu laipnību un tādu kā bērnišķīgu dabiskumu iedvesa uzticību. Turklāt viņi izskatījās tik trausli, ka šķita, es viens pats varētu viņus visus izsvaidīt kā ķegļus. Ar strauju kustību es tomēr viņus brīdināju, kad redzēju, ka sārtās rociņas tausta laika mašīnu. Par laimi, es īstajā brīdī atskārtu, kādas briesmas draudēja. Pārliecies pār mašīnas stie­nīšiem, atskrūvēju mazās sviras, ar kurām varēja to iedarbināt, un sabazu tas kabata. Pec tam atkal pie­vērsos šiem radījumiem, gudrodams, kā sazināties ar viņiem.

Ciešāk ieskatīdamies viņu sejās, es pamanīju vēl citas īpatnības šinī skaistumā, kas atgādināja Drēzde- nes porcelānu. Mati, kas viņiem visiem bija vienādi cirtaini, krasi izbeidzās pie kakla un vaigiem; sejas .nemanīja ne zīmes no bārdas, un ausis bija gaužām miniatūras. Mutes bija maziņas, ar paplānām, koši sārtām lūpām un sīkie zodi smaili. Acis bija lielas un samtainas, un — droši vien jums liksies, ka esmu ie­domīgs — tūlīt nospriedu, ka tanīs neatspoguļojas gluži tāda interese, kādu es varētu gaidīt.

Es iesāku sarunu, jo viņi nemaz necentās sazināties ar mani, bet tikai stāvēja man apkārt, smaidīdami un savā starpā čalodami maigās, glasainās balsīs. Norā­dīju uz laika mašīnu un pats uz sevi. Pēc tam, brītiņu minstinājies neziņā, kā izteikt laika jēdzienu, es no­rādīju uz sauli. Kāds dīvaini skaists, mazs radījums sarkanbalti rūtainā tērpā uzreiz atkārtoja šo žestu un pēc tam, izbrīnīdams mani, imitēja pērkona grāvienu.

Uz mirkli es apmulsu, kaut arī viņa žesta nozīme bija pilnīgi skaidra. «Vai esmu nokļuvis pie nejēgām?» man pēkšņi iesitās prātā. Diezin vai varat iedomāties, kā sajutos. Es taču biju vienmēr cerējis, ka astoņi simti otrajā gadu tūkstotī cilvēki būs neticami progre­sējuši zinātnē, mākslā — visur. Un tagad viens no vi­ņiem piepeši uzdeva man jautājumu, kas liecināja, ka intelektuālais līmenis viņam nav augstāks kā mūsu bērniem piecu gadu vecumā: patiešām, viņš jautāja, vai es negaisa laikā esot nokritis no saules! Tagad man derdzās viņu drānas, gleznie vaibsti un trauslie, mazie locekļi. Es biju pievīlies savās cerībās. Uz brī­tiņu es sajutu, ka esmu veltīgi taisījis laika ma­šīnu.

Es pamāju ar galvu, norādīju uz sauli un tik veiksmīgi atdarināju pērkona grāvienu, ka viņi sa­trūkās. Visi atkāpās pāris soļu un paklanījās. Pēc tam kāds smiedamies pienāca klāt un uzkāra man kaklā viju no skaistām puķēm, ko nemaz nepazinu. 3o iedomu uzņēma ar melodisku atzinību; un drīz visi tekāja apkārt, plūca puķes un smiedamies pušķoja mani, līdz beidzot es gandrīz vai nosmaku aiz ziediem. Jūs neesat redzējuši nekā tamlīdzīga un diezin vai varat iedomāties, kādas greznas, brīnišķīgas puķes bija ieaudzētas pa neskaitāmiem gadiem. Tad kāds ierosināja, ka viņu rotaļlietu vajadzētu nogādāt tuvā­kajā mājā, un viņi veda mani_ uz pelēku, gigantisku apdrupušu akmens ēku, garām baltajai marmora sfinksai, kas visu laiku likās vērojam mani un smai­dām par manu izbrīnu. Iedams viņiem līdzi, es neval­dāmā jautrībā atcerējos, cik stingri biju ticējis dziļi nopietnām un intelektuāli attīstītām nākamajām pa­audzēm.

Minētajai celtnei bija milzīga ieeja un vispār kolo­sāli apmēri. Protams, manu uzmanību visvairāk sais­tīja mazo cilvēciņu augošais pūlis, kā arī ēkas lielie vaļējie portāli, kas rēgojās pretim drūmi un noslēpu­maini. Skatīdamies pār viņu galvām, es redzēju pla- šotni, kur juceklīgi auga skaisti krūmi un puķes, sen nekoptu un tomēr tīru dārzu, — tāds bija kopiespaids. Redzēju svešādas, baltas puķes, kuru ziedi bija sakār­toti vārpveidīgos čemuros un droši vien veselu pēdu plati. Tās auga kur kurā starp dažādiem krūmiem, gluži kā savvaļā, taču tobrīd es cieši tās nenopētīju. Laika mašīna palika maurā starp rododendroniem.

Ieejas arka bija bagātīgi ciļņota, bet, protams, es nepaguvu to vērīgi aplūkot; taču, kad devos tai cauri, man šķita, ka bareljefi atgādina seno feniķiešu orna- mentiku, un es nobrīnījos, ka tie bija pagalam apdru- puši un laika zoba saēsti. Vēl citi koši tērpušies cilvē­ciņi mani sagaidīja durvju ailē, un mēs gājām iekšā. Man apkārt virmoja drūzma, kur ņirbēja drānas košās, siltās krāsās, zibēja balti locekļi, skanēja melodiski smiekli un jautras čalas. Ģērbies tumšās deviņpadsmitā gadsimta drēbēs, apkrauts ar puķu vijām, es droši vien izskatījos gaužām grotesks.

Lielā aile veda uz plašu zāli ar brūnām, iztapsētām sienām. Tās griesti slēpās ēnā, un vājināta gaisma plūsmoja no logiem, kuru krāsainās rūtis bija pa daļai izdauzītas. Grīda bija likta nevis no plātnēm vai flīzēm, bet no masīviem ļoti cieta balta metāla blokiem un iz­vagota dziļām iegrobām, ko, domājams, agrākās paau­dzes ieminušas vietās, kur biežāk jāstaigā. Šķērsām stāvēja ļoti daudzi apmēram pēdu augsti galdi, kas bija darināti no slīpētām akmens plāksnēm un apkrauti augļiem. Redzēju it kā milzu avenes un apelsīnus, bet lielāko tiesu šo augļu es nepazinu.

Starp galdiem bija izsvaidīti neskaitāmi spilveni. Mani pavadoņi sasēdās uz tiem un deva man zīmi da­rīt tāpat. Bez kādām ceremonijām viņi sāka ēst ar rokām augļus un mest mizas, kātiņus un citas atliekas apaļos caurumos galdu sānos. Es labprāt sekoju viņu piemēram, jo jutu slāpes un izsalkumu. Mielodamies es lēnā garā aplūkoju zāli,

Laikam gan mani visvairāk pārsteidza tās novecē- jušais izskats. Krāsainās rūtis, kur redzēja tikai ģeo­metriskus rakstus, bija izsistas daudzās vietās, un aizkarus, kas dibengalā nodalīja telpu, sedza bieza putekļu kārta. Tāpat man dūrās acīs, ka marmora galda tuvējais stūris bija atlūzis. Tomēr palika sevišķi grezns un gleznains kopiespaids. Zālē pusdienoja kādi divsimt cilvēki, un, sasēdušies pēc iespējas tuvāk pie manis, viņi ar interesi vēroja mani, ēzdami augļus, ka mazās actiņas vien zibēja. Visi valkāja to pašu mīksto, taču stipro zīdaino drānu.

Jāpiebilst, ka viņi ēda tikai augļus. T.ālās nākotnes cilvēki bija stingri veģetārieši, un, kamēr uzkavējos pie viņiem, man vajadzēja būt tikpat pieticīgam, kaut arī sirds kāroja pēc gaļas. Patiesi, es vēlāk atklāju, ka zirgi, govis, aitas, suņi izmiruši tāpat kā ihtiozauri. Tomēr augļi bija ļoti gardi, it sevišķi kāda šķirne, kas šķita nogatavojamies visu manu uzturēšanās laiku, un šis miltainais mīkstums trīsmalu čaulā kļuva par manu galveno barību. Sākumā mani mulsināja visi šie ne­pazīstamie augļi un svešās puķes, ko redzēju, bet pēcāk es jau varēju tanīs orientēties.

Taču es patlaban stāstu par savām veģetārajām pusdienām tālajā nākotnē. Mazliet apremdejis izsal­kumu, nolēmu, ka visādā ziņā jālūko mācīties valodu, ko runā šie svešie ļaudis. Acīm redzot, nākamo soli vajadzēja spert šinī virzienā. Augļi likās ērti uzskates līdzekļi, pie kuriem ķerties sākumā, un, rādīdams vienu no tiem, es atkārtoju jautājošas skaņas un žestus. Ne­bija viegli ieskaidrot, ko gribu. Pirmajā laikā manus pūliņus uzņēma ar izbrīnu vai nebeidzamiem smiekliem, bet vēlāk kāds gaišmatains mazs radījums šķita sa­pratis manu nodomu un vairākas reizes izrunāja vienu un to pašu vārdu. Viņi čaloja, gari un plaši klāstīdami cits citam savu uzdevumu, un mani pirmie mēģinā­jumi atdarināt viņu valodas smalkās, īsās skaņas sa­cēla vētrainu, gandrīz jāsaka, nepieklājīgu jautrību. Es tomēr jutos kā skolotājs starp bērniem, neatlaidīgi centos panākt savu, un drīz manā rīcībā jau bija vis­maz pārdesmit substantīvu; un pēc tam_ apguvu demonstratīvos pronomenus un pat verbu «ēst». Bet tas vilkās gausi, mazie cilvēciņi ātri nogura un vairs nevēlējās atbildēt uz maniem jautājumiem, tāpēc gribot negribot nolēmu gaidīt, līdz viņiem patiks sniegt savas stundas mazās devās. Un drīz vien pārliecinājos, ka tās bija gaužām maziņas, jo pirmo reizi redzēju tik slābanus un piekusīgus cilvēkus.