Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

III

Šajā iecirknī Hospitāļa konstrukcija atgādināja spageti por­ciju — taisnus, izlocītus un neaprakstāmi savītus spageti. Tā, piemēram, katru gaiteni ar Zemes atmosfērām, spiedienu un temperatūru no augšas, apakšas un no abām pusēm pēc no­teiktiem intervāliem šķērsoja citi gaiteņi, ar citu atmosfēru, spiedienu un temperatūru, kas, kā likums, bija nāvējoši cilvē­kiem.

Tas tika tā ierīkots tāpēc, lai nepieciešamības gadījumā ārsts varētu visīsākajā laikā aizkļūt līdz jebkuram pacientam — šķēr­sot Hospitāli no viena gala līdz otram, jau iepriekš ieģērbtam aizsargskafandrā, būtu ļoti neērti un tas aizņemtu krietnu laiku. Tāpēc nosprieda, ka būtu daudz saprātīgāk ietērpties atbilstošā skafandra tipā tieši pie ieejas katra konkrētā pacienta palātā, kā to arī tagad darīja Konvejs.

Pa ceļam pie saviem aukstasiņu pacientiem, Konvejs ap­tvēra, ka var ievērojami saīsināt ceļu, ja dosies pa gaiteni, kas ir piepildīts ar ūdeni un ved uz čalderu Operāciju zāli, izies pa lūku hlora nodaļā, uzkāps vēl divus stāvus augstāk un no­kļūs metāna palātā. Šāds maršruts ļāva tam vēl neilgu laiku uzkavēties siltā ūdenī, bet Konveju pilnīgi noteikti kratīja dre­buļi.

Hlora nodaļā garām Konvejam, ar saviem durstīgajiem, membrānveidīgajiem izaugumiem čaukstēdams, aizrāpoja at­spirgt sākušais PVSŽ, un Konvejam pēkšņi izmisīgi sagribējās uzsākt ar to sarunu — vienalga par ko. Taču viņš piespieda sevi paiet tam garām.

Metāna palātas Konvejam līdzīgu DBDG būtņu aizsargska- fandrs līdzinājās nelielam pašgājēju tankam. Iekšpusē tam bija uzstādīti sildītāji, lai ārstējošais ārsts nenosaltu līdz nāvei, bet ārpusē — dzesētāji, lai izstarotie siltuma viļņi neizcepinātu na­baga pacientus, kuriem niecīga radiācijas vai pat gaismas staro­juma deva bija nāvējoša.

Konvejam, piemēram, nebija ne jausmas, pēc kāda principa darbojas skanēšanas aparāts, kuru viņš izmantoja pacientu iz­meklēšanas laikā — to zināja vienīgi tie uz tehniku ķertie tipi ar inženieru zīmotnēm, — taču viņš bija pārliecināts, ka šī ie­rīce nestrādā ar infrasarkano viļņu palīdzību — tā būtu pār­lieku karsta viņa pacientiem.

Darba procesā Konvejs nepārtraukti palielināja siltuma pa­devi skafandrā, tā ka galu galā no viņa aumaļām sāka tecēt sviedri, taču viņam joprojām bija auksti.

Pēkšņi viņu pārņēma bailes. Ja nu viņš ir nogrābis kaut kādu slimību?

Atkal izkļuvis ārā, svaigā gaisā, viņš steidzīgi palūkojās uz apakšdelma ādā iešūto mazo ciparnīcu. Pulss, elpošana, hor­monālā vielu maiņa — viss bija normā, ja neskaita vienīgi ne­lielas pārbīļa izsauktas novirzes; asinīs nebija arī nekādu cit-

ķermeņu. Bet kas tad ar viņu īsti notiek?

* * *

Konvejs steidzās pabeigt apgaitu. Viņš atkal izjuta satrau­kumu. Ja viņa personīgā apziņa izstrādā šādus jociņus, tad ir nepieciešams atbilstoši rīkoties. Droši vien tas ir kaut kā saistīts ar telfiešu mnemogrammu. O'Mara par to viņam kaut ko bija teicis, taču viņš tagad nespēja atcerēties, ko īsti. Katrā ziņā viņam tūdaļ pat vajadzēja doties uz Mnemogrammu sekciju. Taču tagad viņam šāds lēmums jau nebūt nešķita vairs tik sa­prātīgs. Tur bija auksti un drūmi, bet vienīgais sarunasbiedrs varēja izrādīties šis O'Mara. Konvejam turpretī gribējās iejukt pūlī, un jo lielāks bija šis pūlis, jo labāk.

Viņš atcerējās par ēdnīcu tepat netālu un devās turp. Gaiteņu krustojumā viņam patrāpījās acīs plāksnīte ar uzrakstu:

DIĒTISKĀ ĒDNlCA

palātas 52 - 68, DBDL, DBLF un FGLI tipa būtnes

Tad viņš pēkšņi atcerējās, ka ir drausmīgi nosalis…

Dietologi bija pārāk aizņemti, lai pievērstu uzmanību ap­meklētājam.

Konvejs noskatīja labi sakarsušu plīti un apgūlās uz tās, ar baudu ienirstot ultravioletās antiseptiskās radiācijas plūsmā, kas apņēma viņa improvizēto guļvietu, un pilnīgi ignorējot degošā gumijotā auduma smaku, kas nāca no viņa vieglā kostīma. Ta­gad viņam palika siltāk, mazliet siltāk, taču viņu joprojām ne­pameta drausmīgā pilnīgās un dziļās vientulības sajūta. Tāds vientuļš, neviena nemīlēts un nevienam nevajadzīgs… O, tad jau labāk viņš nemaz nebūtu nācis pasaulē.

Kad pēc dažām minūtēm, steigā uzvilcis kāda dietologa sil- tumizturīgo skafandru, pie viņa pieskrēja viens no Monitoriem, kas jau gaitenī bija pievērsis uzmanību viņa dīvainajai uzve­dībai, viņš ieraudzīja, ka pa Konveja vaigiem plūst lielas sma­gas asaras…

— Jūs esat īsts laimesbērns un muļķa puišelis, — kāda labi pazīstama balss noteica.

Pavēris acis, Konvejs atklāja, ka guļ mnemogrammu dzē­šanai paredzētā krēslā, bet pār viņu pārliekušies O'Mara un vēl kāds Monitors.

Konveja mugura atgādināja pusizceptu bifšteku, bet viss ķermenis dega kā pēc spēcīga saules apdeguma.

Naidīgi lūkojoties uz Konveju, O'Mara atkal ierunājās:

— Laimesbērns. Tāpēc ka neesat guvis nopietnus apde­gumus, bet muļķis — jo aizmirsāt paziņot man ļoti būtisku de­taļu: to, ka pirmoreiz dzīvē strādājat ar mnemogrammu…

O'Mara šos vārdus izteica nedaudz vainīgā toni un paskaid­roja, ja Konvejs būtu viņam to pateicis, viņš būtu pakļāvis Konveju hipnoapstrādei, kas ļautu doktoram atšķirt savas paša vēlmes no telfiešu vajadzībām, kas bija kļuvuši par viņa sma­dzeņu līdzīpašniekiem. Ka Konvejs šai lietā ir iesācējs, O'Mara aptvēra tikai tad, kad aizpildīja viņa kartiņu ar pirkstu nospie­dumiem, un lai velns viņu parauj, ja kāds viņam apgalvos, ka tik gigantiskā iestādē var atcerēties, kurš ir jauniņais, bet kurš ne. Taču jebkurā gadījumā, ja vien Konvejs būtu vairāk domā­jis par savu darbu un mazāk par to, ka saņem mnemogrammu no tik ļoti nīstā Monitora, tad nekas tamlīdzīgs nebūtu atga­dījies.

Konvejs, O'Mara dzēlīgi turpināja, izrādījies pašpārliecināts fanātiķis un pat necenties slēpt, ka jūtas apgānīts, ja viņam pieskaras tāds nejēga kā Monitors. Viņš, O'Mara, pat nespēj aptvert, kā gan cilvēkam ar tādiem uzskatiem ir pieticis prāta, lai saņemtu norīkojumu uz šo Hospitāli.

Konvejs sajuta, ka viņa seja deg no kauna. Cik muļķīgi no viņa puses bija nepateikt psihologam, ka viņš ir jauniņais! O'Mara tagad viņu mierīgi varēja apvainot par nevērīgu at­tieksmi pret personīgo drošību — bet šādā svarīgā hospitālī tas tika pielīdzināts nevērīgai attieksmei pret pacientu, — un tad Konveju vienkārši izmetīs ārā.

Otrs Monitors, kurš nogādāja Konveju uz šejieni, tagad, jautri smīnēdams, lūkojās uz viņu. Un ar to Konvejam bija vēl grūtāk samierināties nekā ar O'Maras lādēšanos.

— … bet ja jūs vēl joprojām neaptverat, kas notika, — O'Mara gurdeni turpināja, — tad varu jums paziņot, ka jūs — protams, pieredzes trūkuma dēļ — pieļāvāt, ka programmā ie­rakstītā telfieša personība uz laiku apspiež jūsu paša personību. Tādēļ jūs pats izjutāt neapvaldītu tieksmi pēc spēcīgas radiā­cijas plūsmas, gaismas un siltuma un, visbeidzot, pēc garīgas saplūšanas, kas raksturīga psihovienībai. Šīs tieksmes, protams, izpaudās jūsu paša cilvēciskās jūtās. Jūs sākāt uztvert visu ap­kārtni no telfieša pozīcijas, bet telfiešu indivīds — ja tam tiek liegts garīgs kontakts ar savu grupu — tā patiesi ir nelaimīga būtne!

O'Mara pamazām nomierinājās. Tagad viņa balss jau ska­nēja gandrīz vai mierīgi:

— Jūs apcepinājāties nedaudz spēcīgāk nekā saules ap­deguma rezultātā. Jūsu mugura vēl kādu laiciņu sāpēs, bet tad sāks niezēt. Tā jums arī vajag. Bet tagad vācieties prom. Es nevēlos jūs redzēt līdz pat parītam. Pacentieties ierasties pie manis deviņos no rīta. Uzskatiet to par pavēli. Mums ir ne­pieciešams par šo to aprunāties, vai neesat aizmirsis? * * *

Pēc nedēļas Konveju pilnīgi atbrīvoja no dežūrām palātās un pārveda uz jaukto grupu, kas sastāvēja no zemiešiem un citplanētiešiem — visi viņi apmeklēja lekciju kursu «Kosmiskais glābšanas dienests".

Konvejs nespēja ne nobrīnīties, cik grūti reizēm ir izdabūt no kosmiskajiem kuģiem avārijā cietušos, it īpaši no tiem, kuru reaktori vēl turpināja funkcionēt.

Lekcijām sekoja ārkārtīgi interesantas praktiskās nodarbī­bas, īsti rēbusi, kurus viņam kaut kādā brīnumainā kārtā tomēr izdevās atrisināt, bet pēc tam jau daudz sarežģītākais citplanētu salīdzinošās fizioloģijas kurss.

Paralēli tika lasīts arī lekciju cikls par pirmās palīdzības sniegšanu saindētā vidē: kā rīkoties, ja metāna palātā radusies plaisa un temperatūra paaugstinājusies līdz 41°? Kā rīkoties, ja hloru elpojoša būtne bijusi pakļauta skābekļa iedarbībai vai arī ūdenī elpojoša būtne slāpst gaisā, un otrādi?

Konvejs drebēja bailēs, iedomājoties, kā viņa kursa kolēģi varētu izdarīt tam mākslīgo elpināšanu — daži no viņiem svēra pat pustonnu! — taču, par laimi, praktisko nodarbību šajā lek­ciju ciklā nebija.

Katrs lektors īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir ātri un precīzi klasificēt ieradušos pacientus, kas reizēm paši nav spējīgi sniegt nepieciešamo informāciju.

Četru burtu apzīmējumu sistēmā pirmais burts norādīja uz vielu maiņas vispārējo raksturu, otrs liecināja par ekstremitāšu un maņu orgānu skaitu un atrašanās vietu, bet pārējie — par nepieciešamo smaguma spēka un spiediena kombināciju, kas ļāva vienlaikus izdarīt secinājumus par klasificēto būtņu masu un izmēriem, kā arī par to ādas tipu.

Ja pirmie burti bija A, B vai C, tātad tie bija ūdenī elpo­jošie. Ar L un M, piemēram, tika apzīmētas būtnes, kas dzīvo zemas gravitācijas apstākļos, taču līdzinās putniem. Hloru elpo­jošos iedalīja O un P klasēs. Tad sekoja jau gluži neiedomā­jamas būtnes: no radiācijas pārtiekošās; ar ledus asinīm vai pil­nīgi kristāliskas; būtnes, kas spējīgas patvaļīgi izmainīt savu fi­zisko veidolu; būtnes, kurām piemita visneiespējamākās ārpussa- jūtu spējas. Telepātiskie paveidi tika atzīmēti ar pirmo burtu U.

Uz kādām trim sekundēm uz ekrāna parādījās nezināma citplanētieša kājas vai ādas attēls, un ja vien Konvejs šai laikā nepaspēja dot pareizo klasifikācijas apzīmējumu, tad pār viņa galvu bira visai sarkastiskas piezīmes.

Tas viss bija ļoti interesanti, taču, kad Konvejs aptvēra, ka iet uz beigām jau sestā nedēļa, bet viņš vēl nav ne reizi redzējis dzīvu pacientu, viņš satraucās ne pa jokam. Viņš nolēma pie­zvanīt O'Maram un visai piesardzīgi noskaidrot situāciju.

— Protams, jūs vienkārši gribat atgriezties pie jūsu slim­niekiem, — O'Mara paskaidroja, kad Konvejs beidzot aizkļuva līdz lietas būtībai. — Un jūsu nodaļas vadītājs jūs labprāt pa­ņems atpakaļ. Taču man, kā rādās, būs jums darbiņš, un es negribētu, lai jūs ar kādu jau par kaut ko vienotos. Tikai ne­pārlieciniet sevi, ka jūs velti tērējat laiku. Jūs apgūstat vērtīgas lietas, doktor. Ceru, protams, ka jūs tās patiesi apgūstat.

Noliekot interkoma klausuli, Konvejs nodomāja, ka daudz no tā, ko viņam šeit māca, varētu attiecināt arī uz pašu O'Ma- ru. Viņiem, tiesa, nebija lekciju kursa par Galveno psihologu, taču tādu kursu bija visai viegli iedomāties — nebija nevienas lekcijas, kurā nejaustos O'Maras neredzamā klātbūtne. Un tikai tagad Konvejs sāka aptvert, cik tuvu viņš bija tam, lai izlidotu no Hospitāļa — tieši viņa dīvainās uzvedības dēļ visā šai nelai­mīgajā atgadījumā ar telfiešiem.

O'Mara valkāja Monitoru korpusa majora uzšuves, taču Konvejs jau zināja, ka ir visai grūti noteikt to robežu, kur vairs nesniedzas viņa ietekmes sfēra Hospitālī. Kā Galvenais psiho­logs viņš bija atbildīgs par visa personāla garīgo veselību, un šis personāls taču bija tik neparasti daudzveidīgs. Viņam bija jārūpējas arī par to, lai starp visu šo neskaitāmo veidu un tipu pārstāvjiem nerastos nekādas domstarpības.

Pat maksimālas iecietības un savstarpējas cieņas pilnajos apstākļos, kādi valdīja Hospitālī, tomēr starp līdzstrādniekiem reizēm radās nesaskaņas. Šādas bīstamas situācijas radās pie­redzes trūkuma vai pārpratuma dēļ; kādam pēkšņi varēja uz- rasties ksenofobiska neiroze, kas tam laupīja darbaspējas vai izjauca garīgo līdzsvaru, vai arī tas notika vienlaicīgi. Tā, pie­mēram, viens no zemiešu ārstiem, kas zemapziņā baidījās no zirnekļiem, nespēja saglabāt objektivitāti attiecībā pret savu pa­cientu — ilensānieti, un tas traucēja normālai ārstniecības gai­tai. O'Maram vajadzēja atklāt un novērst tamlīdzīgas nepatik­šanas vai — ja visi izmantotie līdzekļi tomēr nedeva vēlamo efektu — atbrīvoties no šī potenciāli bīstamā indivīda, pirms vēl nesaskaņas nav pārvērtušās atklātā konfliktā. Cīņa pret ne­veselīgu, kļūdainu vai neiecietīgu attieksmi pret citām būtnēm bija vijjtupienākums, un vi^to pildīja tik apzinīgi, ka — Kon­vejs pats bija dzirdējis — viņu reizēm salīdzināja ar seno laiku Torkvemadu [4] .

O'Mara neatbildēja par pacientu psihiskajie traucējumiem, bet tā kā reizēm ir ļoti grūti atšķirt, kur fiziskas sāpes ro­bežojas ar psihosomātiskām ciešanām, ar viņu bieži konsultējās ari šajos jautājumos.

Tas, ka O'Mara atbrīvoja Konveju no darba palātās, varēja nozīmēt tiklab paaugstinājumu, kā sodu. Taču reiz jau nodaļas vadītājs piedāvājis viņam atgriezties, tātad darbs, par kuru ie­minējās O'Mara, ir svarīgāks. Tādā veidā Konvejs secināja, ka no O'Maras puses viņam nekas nedraud, — un šis secinājums šķita visai patīkams. Taču tagad viņu mocīja ziņkāre…

Nākošā rītā viņš saņēma pavēli ierasties Galvenā psihologa kabinetā, un pēc īsas sarunas tika nozīmēts par Bērnu nodaļas terapeitu.