Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

IV

Pēc kārtējās barošanas O'Mara rūpīgi notīrīja zilos plan­kumus, tomēr, neskatoties uz to, mazulis turpināja sevi nežēlīgi šaustīt ar taustekļiem un raustīties. Viņš atgādināja pietupušos ziloni, kas sirdīgi vicina uzreiz sešus snuķus.

O'Mara atkal ielūkojās grāmatā, taču rokasgrāmata jopro­jām droši apliecināja, ka normālos apstākļos slimība norit viegli un ātri un ir tikai jāraugās, lai infekcijas skartie ādas apgabali būtu tīri.

„Bērni, tās ir vienas vienīgas rūpes", — O'Mara satraukti nodomāja.

Veselais saprāts tam teica priekšā, ka visa šī raustīšanās un paššaustīšanās izskatās nenormāli un tai reiz būtu jādara gals.

Varbūt ka mazulis vienkārši knosās tikai aiz ieraduma, taču diez vai — kaut kā pārlieku neganti viņš to dara. Bet, iespē­jams, ja izdotos novērst viņa uzmanību, viņš pārstātu knosīties?

O'Mara ar savas ierīces palīdzību sāka ritmiski pliķēt ma­zuli pa to vietu, kur, kā viņš to bija noskaidrojis, hudlarietītim sitieni sagādāja vislielāko baudu — pusmetra attālumā no cie­tās, caurspīdīgās membrānas, kas aizsargāja acis.

Kamēr O'Mara pliķēja mazuli, viņa kustības nebija tik dru­džainas. Taču tiklīdz O'Mara apstājās, hudlarietītis sāka sevi šaustīt ar taustekļiem vēl negantāk nekā ieriekš un pat metās uz sienām un mēbeļu atlūzām.

Viena šāda neganta uzbrukuma laikā viņš gandrīz vai ie­lauzās dzīvojamā telpā, viņu atturēja tikai tas, ka viņš nespēja iespraukties pa durvīm. Līdz šim O'Mara vēl kaut kā nebija aptvēris, cik ļoti mazulis pēdējo piecu nedēļu laikā pieņēmies svarā.

Galu galā O'Mara tik ļoti pārgura, ka viņam nācās atkāp­ties. Viņš ļāva mazulim bezpalīdzīgi šaudīties pa guļamistabu un taranēt tās sienas, bet pats iemetās dīvānā, cenšoties ne­daudz koncentrēties.

Ja varēja ticēt grāmatai, tad zilajiem plankumiem būtu pats pēdējais laiks sākt nozust. Taču tie neizzuda — tie bija jau veseli divpadsmit, un krietni vien lielāki nekā tiem vajadzēja būt, — tik lieli, ka nākošās barošanas laikā virsma, kas būs spējīga uzsūkt barību, krietni vien samazināsies, bet tas nozīmē, ka mazulis zaudēs spēkus, jo nesaņems pietiekami daudz ba­rības.

Un vispār jebkuram cilvēkam taču ir skaidrs, ka kņudošās vietas nedrīkst kasīt, ja vien nevēlies, lai slimība izvērstos par krietnām nepatikšanām…

Viņa pārdomas pārtrauca aizsmacis saraustīts rēciens. Pēc skaņas rakstura O'Mara jau spēja noteikt, ka mazulis ir ār­kārtīgi izbijies, bet pēc tās salīdzinoši mazā skaļuma — ka tas ir arī novārdzis.

O'Maram bija ļoti vajadzīga palīdzība, taču viņu māca no­pietnas šaubas par to, vai kāds spēs viņam palīdzēt. Kaut ko teikt Kakstonam bija pilnīgi bezjēdzīgi — iecirkņa vadītājs no­teikti griezīsies pie Pelinga, bet Pelings ir vēl nekompetentāks par O'Maru jautājumos, kas skar hudlariešu mazuļu kopšanu. Tā tikai velti zaudēsi laiku un nekādi nepalīdzēsi mazulim. Tur­klāt vēl Kakstons, neraugoties uz Monitora klātbūtni, pacen­tīsies visu novelt uz O'Maru, jo apvainos viņu par to, ka viņš tīšām pieļāvis mazuļa saslimšanu, — iecirkņa priekšnieks neap­šaubāmi tieši tā novērtēs notikušo.

Kakstons nemīlēja O'Maru. Neviens nemīlēja O'Maru. Ja viņš šeit būtu ar visiem draudzīgās attiecībās, tad viņu neviens nesāktu apvainot par mazuļa saslimšanu vai arī tik vienprātīgi kā tagad uzskatīt, ka tieši viņš ir vainojams mazgadīgā FROBa vecāku nāvē. Taču O'Mara jau no paša sākuma bija nolēmis šeit spēlēt netīkamā subjekta lomu — un bija sasniedzis at­zīstamus rezultātus, pat pārlieku.

Bet, iespējams, ka viņš patiesi bija nelietis, tāpēc arī viņam tik viegli ir spēlēt šo lomu. Iespējams, ka pastāvīgais sapīkums par to, ka viņam nekad nerodas izdevība pa īstam izmantot savu intelektu, padarījis O'Maru ļaunu, un tas, ko viņš uzskatīja tikai par lomu, īstenībā ir kļuvis par viņa patieso būtību?

Ja vien viņš nebūtu iejaucies visā šai notikumā ar Voringu! Tieši jau tādēļ visi tik neglābjami arī satrakojās.

Bet O'Mara taču gribēja pierādīt, ka viņš ir uzticams, pa­cietīgs, sirsnīgs cilvēks un viņam piemīt visas tās īpašības, kuras tik ļoti ciena viņa darbabiedri. Un lai to sasniegtu, vispirms vajadzēja pierādīt, ka viņam var uzticēt rūpēties par mazuli.

O'Mara pēkšņi iedomājās, vai viņam gadījumā nevarētu pa­līdzēt Monitors. Ne jau personīgi pats Monitors — diez vai Monitoru Korpusa psihologs kaut ko saprot no hudlariešu bēr­neļu mīklainajām slimībām — bet gan ar savas organizācijas starp­niecību. Monitoru Korpuss ir visgalaktiska organizācija, augstā­kais autoritārais orgāns, kas atbild par „visu un visiem", droši vien viņš spētu nekavējoties sameklēt speciālistu. Lai gan šāds speciālists varētu atrasties tikai uz pašas Hudlaras, bet turienes varas iestādēm jau paziņots par nabaga mazuli, un palīdzība, protams, ieradīsies ātrāk nekā Monitors paspēs kaut ko no­organizēt. Taču tā var arī neierasties laikā.

Tāpēc visa atbildība par mazuli pilnīgi gūlās uz O'Maras pleciem.

Slimība mazulim nav nopietnāka kā masalu laikā…

Taču cilvēka bērnam masalas var izvērsties par ļoti no­pietnu slimību, ja to tur aukstā telpā vai kādos citos apstākļos, kas var nebūt nāvējoši paši par sevi, taču ir nāvējoši bīstami organismam ar novājinātām pretestības spējām. Rokasgrāmata ieteica mieru, plankumu attīrīšanu un neko vairāk…

Vai patiesi viss? Tika taču uzskatīts, ka pacients slimības laikā atrodas uz savas dzimtās planētas. Viņam ierastos ap­stākļos slimība droši vien patiesi noritēja ātri un viegli.

Bet vai tad O'Maras guļamistabā valdīja slimā hudlarieša mazuļa ierastie dzīves apstākļi?!

O'Mara strauji pieleca no dīvāniņa un metās pie skafandru nišas.

Viņš jau līda drošas aizsardzības skafandrā, kad pēkšņi ie­pīkstējās komunikatora signāls.

— O'Mara, — atskanēja Kakstona asā balss, — Monitors vēlas ar jums aprunāties. Bija domāts, ka saruna nenotiks ātrāk par rītdienu, taču…

— Pateicos jums, Kakston, — viņu pārtrauca mierīgāka un daudz stingrāka balss.

Sekoja pauze, tad atskanēja:

— Mani sauc Kreitorns. Kā jau jums tas zināms, es gra­sījos ar jums tikties rīt, taču es jau paguvu tikt galā ar dažām

citām lietām un izbrīvēju laiku iepriekšējai sarunai…

* * *

„Vajadzēja ar viņam izvēlēties tik velnišķīgi nepiemērotu laiku!" — O'Mara sirds dziļumos sūtīja zibeņus un lāstus pār Monitora galvu.

Viņš uzvilka skafandru, taču nesāka vilkt aizsargķiveri un cimdus. Tā vietā viņš atvēra sadales plāksni, kas regulēja gaisa padevi, lai varētu aizsniegt gravitācijas režģus.

— Atklāti sakot, — Monitors vienmērīgā balsī turpināja, — jūsu lieta nebūt nav mans galvenais uzdevums, kālab esmu šeit ieradies… Man uzdots radīt visus nepieciešamos apstākļus da­žādu tipu būtnēm, kas drīz vien sāks ierasties Hospitālī, lai tiktu ieskaitītas tā štatā. Man jārūpējas arī par to, lai viņu star­pā nerastos kādas nesaskaņas. Jāņem vērā tūkstošiem visda­žādāko nianšu, bet tieši šobrīd esmu relatīvi brīvs. Jūs esat ma­ni ieinteresējis, O'Mara. Es gribēju uzdot jums dažus jautā­jumus.

— Lūdzu atvainojiet, — O'Mara viņu pārtrauca, — taču man nāksies šo to izdarīt, kamēr mēs sarunāsimies. Kakstons jums visu paskaidros…

— Es jau pastāstīju par mazuli, — Kakstons iejaucās, — un ja jūs cerat apmuļķot Monitoru, tēlojot no sevis gādīgu mā­miņu…

— Es gribētu vēl arī piebilst, — Monitors teica, — ka pa­vēle likt jums dzīvot kopā ar FROBu bērnu ir pielīdzināma nežēlīgam un pretlikumīgam sodam, un par visu to, ko esat izcietis pēdējo piecu nedēļu laikā, no jūsu sprieduma tiks at­skaitīti kā minimums desmit gadi — ja, protams, jūs vispār tiksiet atzīts par vainīgu. Starp citu, vai nebūtu labāk redzēt to, ar kuru sarunājies? Vai jūs nepiekristu ieslēgt videosakarus?

Pēkšņi smaguma spēks kajītē no viena g palielinājās līdz diviem.

O'Mara nebija gaidījis šo pēkšņo pārmaiņu — viņam saļo­dzījās kājas, un viņš garšļaukus nogāzās uz grīdas.

Mazuļa rēcieni blakusistabā droši vien slāpēja O'Maras ra­dīto troksni, tāpēc ka viņa sarunasbiedrs uz to nekādi nerea­ģēja.

O'Mara ar piepūli uzslējās ceļos un noteica:

— Atvainojiet, mans videofons nestrādā.

Monitors brīdi klusēja, tā liekot O'Maram saprast, ka ir uzminējis viņa melus un piekrīt tagad nepievērst tiem uzma­nību.

Beidzot viņš noteica:

— Neko darīt, lai gan mani jūs, ceru, varat redzēt, — un videofona ekrāns ieslēdzās.

Uz ekrāna parādījās jauneklīgs vīrietis ar īsi apcirptiem matiem, kura acis šķita kādus divdesmit gadus vecākas nekā pati seja. Uz tumši zaļā parādes mundiera varēja saskatīt ma­jora nozīmes, uz apkaklītes — emblēmu ar zizli. O'Mara no­sprieda, ka savādākos apstākļos šis cilvēks droši vien viņam patiktu.

— Man ir šis tas jāizdara blakustelpā, — viņš teica. — Es tūdaļ atgriezīšos.

Viņš noregulēja antigravitācijas jostu, lai tās atgrūšanas spēks būtu divi g, kas precīzi līdzsvarotu kajītē esošo smagumu spēku un ļautu tam paaugstināt gravitāciju līdz četriem g bez kaut kādām īpašām sekām. Pēc tam viņš grasījās noregulēt trīs g, un tā rezultātā iegūtu summāro pievilkšanās spēku, kas līdzi­nātos vienam g.

Katrā ziņā tādi bija viņa plāni.

Tā vietā gravitācijas josta (vai režģi, vai josta un režģi vien­laicīgi) sāka radīt pus g lielu gravitācijas fluktuāciju [1] , un kajīte burtiski satrakojās.

Tas atgādināja braukšanu ātrgaitas liftā, kas ik pa brīdim ieslēdzas, bet tad atkal apstājas. Svārstību skaits ātri pieauga, līdz O'Maru sāka tā kratīt, ka viņam klabēja zobi. Taču viņš nepaguva vēl kaut ko uzsākt, kad radās jauns vēl nopietnāks sarežģījums.

Gravitācijas režģi ne tikai nepārtraukti mainīja smaguma spēku, tie pārstāja darboties perpendikulāri grīdai. Pat vētras pārsteigts kuģis, šķiet, nekad nav tā raustījies un valstījies no vieniem sāniem uz otriem kā O'Maras kajītes grīda.

O'Mara salīgojās, izmisīgi centās pieķerties pie dīvāna, taču aizlidoja garām un smagi atsitās pret sienu. Pirms viņš paguva atslēgt jostu, viņu aizmeta pāri visai kajītei pie pretējās sienas.

Kajītē atkal valdīja pastāvīgs divus g liels smaguma spēks.

— Un cik ilgs laiks jums tam ir nepieciešams? — Monitors pēkšņi pajautāja.

Visā šai jezgā O'Mara bija par viņu pilnīgi aizmirsis. Atbil­dot Monitoram, viņš pielika visas pūles, lai viņa balss skanētu dabiski.

— Kas to lai zina. Vai jūs nevarētu piezvanīt vēlāk?

— Es pagaidīšu, — Monitors teica.

Cenšoties nepievērst uzmanību sasitumiem, kurus viņš bi­ja guvis, neraugoties uz drošas aizsardzības skafandru, O'Mara centās koncentrēties, lai rastu izeju no kļūmīgās situācijas. Viņš nojauta, kas šeit bija noticis.

Kad līdzās vienlaicīgi ieslēdzas divi vienādas jaudas un frekvences antigravitācijas ģeneratori, rodas interference [2] , kas izjauc to abu stabilitāti. O'Maras kajītē bija uzstādīti pagaidu režģi, un tie barojās no ģeneratora, kas bija līdzīgs jostas ģene­ratoram. Parasti starp tiem pastāvēja frekvenču nobīde — tieši tāpēc, lai izvairītos no līdzīgiem gadījumiem. Taču pēdējo pie­cu nedēļu laikā O'Mara pastāvīgi bija rakņājies režģu mehānis­mā, turklāt viņš vēl līda tur katrreiz, kad rīkoja mazulim pel­di, — un viņš acīmredzot, pašam to nezinot, izmainīja frek­venci.

Viņam nebija ne jausmas, kur tieši viņš kļūdījies, un pat ja arī viņš to zinātu, viņam nebūtu laika šo kļūdu izlabot.

Viņš atkal uzmanīgi ieslēdza jostu un sāka lēnām palielināt tās jaudu. Pirmās nestabilitātes pazīmes parādījās, kad jostas antigravitācija sasniedza trīs ceturtdaļas g.

„Četri g mīnus trīs ceturtdaļas — tas ir nedaudz vairāk par trim g. Kā rādās, nāksies strādāt bez jebkādiem atvieglo­jumiem," — O'Mara drūmi nodomāja.