Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

III

Pēc sešām stundām, neraugoties uz izmisīgo pretošanos, pacients tika nogādāts palātā 310-B, nelielā telpā ar operāciju zāli netālu no DBLF Galvenās operāciju zāles.

Kad tas bija izdarīts, Konvejs jau īsti nezināja, ko viņš vēlē­tos vairāk: izārstēt pacientu vai piebeigt to uz vietas. Spriežot pēc glābēju un Kursedas izteicieniem, kas bija klāt pie pacienta transportēšanas, viņi izjuta apmēram to pašu.

Konvejs veica sākotnējo apskati, cik vien tas bija iespējams zem tīkla un caurspīdīgā maisa, un paņēma ādas un asins pa­raugus. Paraugus viņš nosūtīja uz Patoloģisko laboratoriju, uz­līmējis uz tiem etiķetes „Ipaši steidzami".

Kurseda pati tos aiznesa uz laboratoriju, neuzticoties pnei­matiskajai caurulei, jo, kas attiecas uz etiķešu krāsām, tad Pa­toloģiskās laboratorijas darbinieki šai ziņā izcēlās ar apbrīno­jamu aklumu. Visbeidzot Konvejs lika izdarīt rentgenuzņēmu- mus, atstājot pacientu Kursedas uzraudzībā, un devās pie O'Maras.

Kad viņš beidza stāstīt, O'Mara paziņoja:

— Nu, grūtākais ir aiz muguras. Domāju, ka jums gribētos novest visu šo lietu galā?

— N… n… nedomāju vis, — Konvejs atbildēja.

O'Mara sarauca uzacis.

— Ja jūs atsakāties no pacienta, tad tā ari pasakiet. Necie­šu izlocīšanos.

Konvejs dziļi ieelpoja caur degunu, bet tad lēni un skaidri noteica:

— Es gribu turpināt šo lietu. Šaubas, par kurām es iemi­nējos, attiecas uz jūsu kļūdaino apgalvojumu, ka viss grūtākais jau ir aiz muguras. Visgrūtākais stāv priekšā. Es veicu sākot­nēju slimnieka apskati, un, tiklīdz būs gatavi analīžu rezultāti, es izdarīšu daudz rūpīgāku izmeklēšanu. Rīt, slimnieka apska­tes laikā, es vēlētos redzēt, ja tas, protams, ir iespējams, dok­torus Manonu, Priliklu, Skemptonu un jūs.

O'Maras uzacis uzrāvās.

— Dīvains talantu sakopojums, — viņš teica. — Vai jūs, doktor, nepateiktu, kāpēc mēs visi esam jums ievajadzējušies?

Konvejs pašūpoja galvu.

— Es pagaidām negribētu par to runāt.

— Labi, mēs atnāksim, — O'Mara teica, piespiežot sevi savaldīties un nepārkāpt pieklājības normas. — Un, lūdzu, at­vainojiet, doktor, par to, ka es nospriedu, it kā jūs esat pa­devies, kad jūs murminājāt tā, ka man neizdevās saprast vairāk par vienu vārdu no jūsu trim teiktajiem. Ejiet, doktor, un izgu- lieties, pirms atkal es metīšos jums virsū.

Tikai tagad Konvejs saprata, cik ļoti viņš ir noguris. Viņš aizplijās līdz savai istabai, taču viņa gaita vairāk atgādināja ve­čuka šļūkāšanu nekā nesteidzīgo, pārliecinošo Vecākā terapeita gaitu.

* # #

Nākošajā rītā Konvejs pavadīja divas stundas pie sava pa­cienta, pirms sasauca konsīliju, par kuru vakar bija runājis ar O'Maru. Viņam izdevās noskaidrot ļoti maz, taču viņš tikai pārliecinājās, ka viņam neko m i/dosies izdarīt bez speciālistu pieaicināšanas.

Pirmais atnāca doktors Prilikla. O'Mara un Hospitāļa gal­venais inženieris Skemptons ieradās kopā. Pēdējais uzradās doktors Manons, kas bija aizkavējies DBLF Operāciju zālē. Viņš iedrāzās palātā, nobremzēja un tad lēni divreiz apgāja riņķī pacientam.

— Izskatās pēc barankas ar magonēm, — viņš teica.

— Tās nav magones, — Konvejs teica. — Nebūt ne tik nekaitīgi. — Viņš pieripināja pie pacienta rentgena ierīci. — Zēni no Patoloģiskās laboratorijas uzskata, ka tie ir ļaundabīgi veidojumi. Bet pašam pacientam, ja tā vērīgāk ielūkojas, nav nekā kopēja ar baranku. Viņam ir parasti DBLF klasifikācijai raksturīgie fizioloģiskie rādītāji — cilindrisks ķermenis ar vāji izteiktu skeletu un spēcīgu muskulatūru. Maldīgais priekšstats rodas tāpēc, ka viņš tikai viņam vienam zināmu iemeslu dēļ cenšas norīt savu asti.

Manons vērīgi ielūkojās rentgena ierīces ekrānā, iztaisnojās un noplātīja rokas.

— Tipisks apburtais aplis, — viņš noteica un piebilda: — Vai tāpēc jūs uzaicinājāt O'Maru? Vai jums ir aizdomas, ka pacientam nav visi mājās?

Konvejs palaida to gar ausīm un turpināja:

— Pataloģija visvairāk izpaužas tai vietā, kur savienojas pa­cienta mute un aste. Būtībā šis apgabals ir tik lielā mērā slimī­bas pārņemts, ka ir grūti saskatīt robežu starp tām. Acīmredzot šie izaugumi ir ļoti sāpīgi vai vismaz rada ārkārtīgu niezi. Lūk tāpēc viņš burtiski iekodies savā astē. No otras puses, šādu ķermeņa stāvokli varētu izskaidrot ar slimības izraisītu nekon­trolējamu muskuļu savilkšanos, kaut kas līdzīgs epileptiskiem krampjiem…

— Otrā ideja man vairāk pa prātam, — Manons iejaucās. — Lai šāda infekcija spētu pāriet no astes uz mutes rajonu vai otrādi, nepieciešams, lai žokļi būtu sakļauti ļoti ilgu laiku.

Konvejs turpināja:

— Lai gan uz avarējušā kosmoplāna arī pastāvēja mākslīgā gravitācija, es noskaidroju, ka pacienta dzīves apstākļi ļoti tuvi mūsējiem. Žaunveidīgās spraugas abās galvas pusēs, kuras vēl nav pārklājuši šie mīklainie izaugumi, kalpo tam kā elpošanas orgāni. Mazāko izmēru atveres, ko daļēji aizsedz muskuļu izau­gumi, ir ausis. Pacients spēj dzirdēt un elpot, taču nevar ēst. Ceru, jūs piekritīsiet, ka vispirms ir jāatbrīvo mute.

Manons un O'Mara piekrītoši pamāja. Prilikla noplātīja sa­vus četrus manipulatorus, kas nozīmēja apmēram to pašu, bet Skemptons blenza griestos un droši vien prātoja, kāda velna pēc viņu šeit pieaicinājuši. Konvejs vērsās pie viņa.

Kamēr viņš un Manons saskaņos operācijas gaitu, Priliklam un Galvenajam inženierim vajadzēs ņemt savā ziņā sakaru jau­tājumus. Tai laikā, kad Prilikla centīsies noskaidrot pacienta emocionālo reakciju, Skemptons ar palīgiem veiks virkni skaņu eksperimentu. Tiklīdz tiks noskaidrota pacienta dzirdes barjera, būs iespējams modificēt traanslatoru, un pats slimnieks varēs palīdzēt ārstiem noteikt diagnozi un pareizo ārstēšanas metodi.

— Šeit jau tāpat ir pārāk daudz tautas, — Skemptons lie­tišķi noteica. — Es arī viens tikšu galā. — Viņš piegāja pie interkoma, lai pasūtītu nepieciešamo aparatūru.

Konvejs pagriezās pret O'Maru.

— Klusējiet, es pats gribu uzminēt, — Galvenais psihologs teica, vēl pirms Konvejs paguva atvērt muti. — Man ticis vis­vieglākais darbiņš — tiklīdz mēs atradīsim veidu, kā sazināties ar pacientu, man viņš jāpārliecina par to, ka šie miesnieki — es domāju jūs un doktoru Manonu — nenodarīs tam neko ļaunu.

— Pilnīgi pareizi, — Konvejs pasmaidīja un steidzīgi atkal pievērsa savu uzmanību pacientam.

Konvejam bija nācies vērot daudzus ļaundabīgus veidoju­mus gan Zemes slimniekiem, gan citplanētiešiem, taču ar šo nebūs viegli tikt galā.

Līdzīgi biezai, viļņotai koka mizai, izaugumi pilnīgi pārklāja pacienta mutes un astes savienojuma vietu. Piedevām visiem šiem sarežģījumiem žokļa kaulu struktūru nebija iespējams sa­skatīt ar rentgenierīci, jo audzējs gandrīz nemaz nelaida cauri rentgena starus. Zem šīs „mizas" atradās arī pacienta acis, un tas arī radīja papildus grūtības, jo vajadzēja būt ārkārtīgi pie­sardzīgam.

Norādījis uz izplūdušo siluetu uz rentgenierīces ekrāna, Manons izjusti noteica:

— Vismaz būtu pakasījies, lai atbrīvotos no niezes. Viņa zobi ir tik ļoti sakosti, ka viņš gandrīz vai nokodis savu asti! Pilnīgi skaidrs — tas ir epileptisks stāvoklis. Vai arī prāta ap­tumsums.

— Ir nu gan! — O'Mara ar riebumu noteica.

Pa to laiku tika atgādāta Skemptona aparatūra, un viņš ar Priliklu sāka meistarot pacientam translatoru. Šie visi ekspe­rimenti prasīja ilgu laiku un lielu piepūli, tā kā slimnieks at­radās bezsamaņā, un Konvejam ar Manonu nācās pāriet uz

Galveno Operāciju zāli, lai vienotos par turpmāko rīcību. * * *

Pēc pusstundas uzradās Prilikla un teica, ka viņi jau var parunāt ar pacientu, lai gan tas vēl nav īsti atguvies. Visi aiz­steidzās uz palātu.

O'Mara teica, ka ap pacientu ir sapulcējušies draugi, ka pacients tiem šķiet ļoti patīkams un ka viņi darīs visu iespē­jamo, lai tam palīdzētu.

Viņš klusi runāja savā translatorā, bet no otra translatora, kas atradās pie pacienta galvas, atskanēja nesaprotami klikšķi un čīkstoņa. Pauzēs starp O'Maras frāzēm Prilikla ziņoja par pacienta morālo stāvokli.

— Apjukums, naids un bailes, — skanēja GLNO balss no viņa personīgā translatora.

Jau dažas minūtes emocionālo reakciju intensitāte un tips nemainījās. Konvejs izlēma spert nākamo soli.

— Nododiet viņam, ka es grasos stāties ar to fiziskā kon­taktā, — viņš O'Maram teica. — Es lūdzu piedošanu par ie­spējamajām nepatīkamajām sajūtām, taču es negrasos viņam nodarīt neko ļaunu.

Viņš paņēma garu smailu stikla nūjiņu un pieskārās pie tās ķermeņa daļas, kuru klāja visintensīvākā izauguma kārta.

Prilikla paziņoja, ka tam nekāda reakcija nesekoja. Tas no­zīmēja, ka būtne asi reaģēja tikai tad, kas pieskārās pie slimī­bas neskartajiem ādas iecirkņiem. Konvejs sajuta, ka beidzot ir vērojams kaut neliels progress.

Izslēdzis pacienta translatoru, viņš teica:

— Uz to ari es cerēju. Ja slimības skartie iecirkņi ir sāpju nejūtīgi, mums izdosies ar pacienta palīdzību atbrīvot muti, ne­izmantojot anestēziju. Turklāt mums vēl nav zināma tik labi vielu maiņa, lai varētu dot narkozi, neriskējot to nogalināt. Bet vai esat pārliecināts, ka viņš dzird un saprot to, ko mēs ru­nājam? — viņš pajautāja Priliklam.

— Jā, doktor, — GLNO apstiprināja, — viņš saprot visu, ko jūs sakāt lēni un skaidri.

Konvejs atkal ieslēdza translatoru un nesteidzīgi, uzsverot katru vārdu, noteica:

— Mēs grasāmies jums palīdzēt. Sākumā mēs gribam jums atbrīvot muti, bet tad mēs likvidēsim ļaundabīgos…

Pēkšņi tīkls saspringa un nodrebēja. Pieci taustekļu pāri tika ar spēku izsviesti uz dažādām pusēm.

Konvejs lādēdamies atlēca nost. Viņš dusmojās uz pacien­tu, bet vēl vairāk uz sevi — par to, ka pārsteidzies.

— Bailes un naids, — Prilikla teica un piebilda: — Šai būtnei, šķiet, ir pamats šādai reakcijai.

— Bet kāpēc? Es taču vēlos tai palīdzēt…

* # *

Pacienta krampji sasniedza vēl līdz šim nebijušu pakāpi. Priliklas trauslais ķermenis drebēja tās emocionālās vētras ie­spaidā, kas plosījās pacienta smadzenēs. Viens no taustekļiem, kas izauga no slimības skartā apgabala, iepinās tīklā un notrū­ka.

Akla, iracionāla panika, Konvejs gurdeni domāja. Bet Pri­likla teica, ka pacientam ir pamats šādai panikai. Konvejs klusi nolamajās. Pat šīs būtnes smadzenes darbojas neparasti.

— Nu! — Manons uzstājīgi noteica, kad pacients nedaudz nomierinājās.

— Bailes, naids, dusmas, — GLNO ziņoja. — Es pilnīgi droši varu apgalvot, ka mūsu palīdzība tam nav vēlama.

— Mums ir patrāpījies ļoti slims zvērēns, — O'Mara teica.

Šie vārdi, šķiet, nebeidzami atbalsojās Konveja smadzenēs, un katrreiz aizvien skaļāk un uzstājīgāk. Tie bija nozīmes pilni. Saprotams, O'Mara bija domājis pacienta morālo stāvokli, taču tam nebija nekādas nozīmes. Ļoti slims zvērēns — šie vārdi bija rēbusa atminējums, un tā pārējās daļas sāka noskaidroties. Kaut kā vēl joprojām trūka, taču arī tas, ko Konvejs saprata, izbiedēja viņu vēl vairāk nekā viss iepriekšējais.

Kad viņš atkal ierunājās, tad ar pūlēm pazina savu paša balsi.

— Paldies. Es padomāšu, kā rast tam visam kādu citu pie­eju. Un tad jums paziņošu…

Konvejs vēlējās, lai visi aizietu un ļautu tam paprātot. Vi­ņam gribējās aizbēgt un kaut kur paslēpties, lai gan diez vai visā Galaktikā atrastos vieta, kur viņš varētu paslēpties no tā, no kā visvairāk baidījās.

Visi lūkojās uz viņu ar pārsteiguma, satraukuma un apju­kuma pilnām sejām. Daudzi pacienti nevēlas saņemt palīdzību, taču tas vēl nenozīmē, ka pie pirmajām pretošanās pazīmēm ārsts pārtrauc ārstēšanu. Viņi noteikti nosprieda, ka viņš nobi­jies, nevēloties veikt nepatīkamu, tehniski sarežģītu operāciju, un katrs, kā vien prazdams, centās viņu pārliecināt. Pat Skemp­tons piedāvāja dažādas izejas no šī grūtā stāvokļa.

— Ja jūs gadījumā esat noraizējies par anestēzijas drošī­bu, — Skemptons teica, — vai tad patalogi nespēs radīt nar­kotiskus līdzekļus uz to datu bāzes, kas iegūti no mirušas vai ievainotas būtnes? Es domāju par jūsu ieteikto meklējumu pro­grammu. Un man šķiet, ka mums ir pietiekams pamats pasūtīt…

— Nē!

* * #

Tagad visi jau lūkojās uz Konveju ar platām acīm. O'Marā pamodās profesionāla interese.

Konvejs steidzīgi noteica:

— Es aizmirsu pateikt, ka sarunājos ar Samerfildu. Pēc vi­ņa teiktā, pēdējie veiktie pētījumi ļauj apgalvot, ka mūsu rīcībā ir nonākusi tā kosmiskā kuģa puse, kas ir cietusi vairāk nekā otra. Tā otra puse nav iznīcināta, kā varētu iedomāties, bet acīmredzot pati spēs aizkļūs līdz mājām. Tāpēc meklējumi ne­ko nedos.

Konvejs izmisīgi cerēja, ka Skemptons neuzstās, lai tiktu pārbaudīta šī informācija. Samerfilds patiesi bija runājis ar Konveju, taču viņa secinājumi nebija tik kategoriski kā Konvejs tos paziņoja visiem klātesošajiem. Jau tikai doma vien par Mo­nitoru kosmoplāniem, kas siro šai izplatījuma sektorā, lika tam pārklāties aukstiem sviedriem.

Taču Skemptons tikai pamāja un mainīja sarunas tēmu. Konvejam kļuva nedaudz vieglāk ap sirdi, un viņš ātri teica:

— Doktor Prilikla, es vēlētos ar jums aprunāties par pa­cienta emocionālo stāvokli pēdējās minūtēs. Vēlreiz pateicos jums par palīdzību un padomiem…

Viņš tos burtiski izmeta no istabas un pēc viņu sejas iz­teiksmēm noprata, ka viņi to labi saprot — vēlāk viņam no­teikti nāksies atbildēt uz dažiem O'Maras nepatīkamajiem jau­tājumiem. Taču tobrīd Konvejs par to nedomāja. Viņš palūdza Kursedu aplūkot pacientu ik pēc pusstundas un nekavējoties viņu izsaukt, ja notiks kādas izmaiņas. Tad viņš devās uz savu istabu.