Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

OTRĀ DAĻA

Gluži kā Ziemassvētku lampiņas neizskatīgā, pārlieku kuplā eglē uz bālo zvaigžņu lauku fona mirgoja divpadsmitā galak­tiskā sektora Galvenā Hospitāļa ugunis. Tā iluminatori laistījās dzeltenā, sārti oranžā, liegi zaļā un ultrazilā krāsā. Bet šur tur tie vispār, bija tumši. Šeit, aiz gaismas necaurlaidīgiem metā­liskiem ekrāniem bija ierīkotas sekcijas, kur apgaismojums bija neizturami spožs vai ari vaidija tumsa un aukstums, tāpēc ka turienes iemītniekiem varēja kaitēt pat vājā zvaigžņu gaisma.

Tiem, kas atradās uz telfiešu kosmoplāna, kurš tikko kā iznira no hipertelpas un tagad palika karājoties kādu divdesmit jūdžu attālumā no gigantiskās konstrukcijas, šī acij tīkamo iz- starojumu parāde bija pārlieku nespodra, lai to spētu atšķirt bez optisko ierīču palīdzības.

Telfieši bija radioaktīvās enerģijas rijēji.

Telfiešu kosmiskā lainera korpusu aptvēra mirdzoši zilgans radioaktīvs izstarojums, bet tā iekšienē tika uzturēts stabils augsts radiācijas līmenis, kas, starp citu, telfiešu izpratnē bija pilnīgi normāli.

Tikai niecīgā kosmiskā kuģa priekšgalā valdīja pilnīgs ha­oss. Šeit pa visu planctāro dzinēju nodalījumu bija izmētātas tikko kā uzsprāgušā kodolreaktora serdes nelielās, kritiskās ma­sas atlūzas; un šeit bija pārlieku „karsti" pat telfiešu izprat­nē.

Kolektīvi domājošā grupveida vienība, kas vienlaicīgi bija telfiešu kosmoplāna kapteinis un tā komanda, ieslēdza tuvās

darbības komunikatoru un ierunājās valodā, kura tika izman­tota saziņai ar būtnēm, kas nav spējīgas psihosaplūst — tas izklausījās pēc ātras džinkstošas knikšķu krusas.

— Runā telfiešu simtlocekļu psihovienlba, — tā lēni un skaidri noteica. — Mums ir cietušie, un mums ir nepieciešama steidzama palīdzība. Mūsu grupas klasifikācija VTKM, atkār­toju - VTKM…

— Esiet tik laipni, paziņojiet sīkākas detaļas un steidza­mības pakāpi, — kāda balss lietišķi noteica tieši tobrīd, kad telfietis jau grasījās atkārtot savu paziņojumu.

Telfietis ātri paziņoja detaļas un sāka gaidīt. Viņa sma­dzenes un daudzlocekļu ķermenis sastāvēja no simt elemen­tārām būtnēm. Dažas no tām pārvērtušās par aklām, kurlām un, iespējams, pat mirušām šūnām, kas neuztvēra un neraidīja nekādu informāciju, bet bija arī citas, kas izstaroja tik nepa­nesamus mokošu sāpju viļņus, ka kolektīvā apziņa drebinājās un locījās mēmā līdzjūtībā. Vai šī balss beidzot atbildēs, tā domāja, un ja atbildēs, vai spēs viņam palīdzēt?..

— Jums tiek aizliegts tuvoties Hospitālim vairāk nekā pie­cu jūdžu attālumā, — tā pati balss pēkšņi ierunājās. — Citādi jūs radīsiet draudus kosmiskajam transportam, kā arī būtnēm, kas slikti pacieš radiāciju.

— Skaidrs, — telfietis teica.

— Lieliski, — balss atbildēja. — Jums arī jāsaprot, ka jūsu tipa būtnes ir mums pārlieku „karstas", lai mēs varētu ar jums tieši kontaktēties. Taču pie jums jau ir izsūtīti tālvadības me­hānismi, un tie atvieglos evakuācijas problēmu, ja jūs nogā­dāsiet cietušos līdz kosmiskā kuģa vislielākajai lūkai. Taču ja to neizdosies izdarīt, nesatraucieties — mums ir mehānismi, kas spēs iekļūt jūsu kosmoplānā un iznest cietušos.

Balss apklusa, vēl tikai paziņojusi, kas Hospitālis cer pa­līdzēt pacientiem, taču jebkāda precīzāka prognoze pašlaik nav iespējama.

Telfietis pie sevis nodomāja, ka drīz vien sāpes, kas pašlaik plosa viņa smadzenes un daudzlocekļu ķermeni, izzudīs, bet līdz ar tām izzudīs arī krietna paša ķermeņa ceturtdaļa…

Konvejs steidzīgi devās uz savu palātu ar tās laimes sajūtu, kādu izjūti tikai tad, kad tev aiz muguras ir astoņas stundas miega, bet iekšā — lieliskas brokastis.

Atklāti sakot, to vēl nevarēja nosaukt par „viņa palātu" — ja tajā atgadītos kaut kas nopietns, tad pats lielākais, ko gaidīja no Konveja, bija tas, ka viņš sauks palīgā. Taču tā kā viņš Hospitālī atradās vēl tikai divus mēnešus, Konvejs nepievērsa tam īpašu nozīmi un saprata, ka viņam ne tik drīz uzticēs kaut ko sarežģītāku nekā visvienkāršākās procedūras.

Visas ziņas par jebkuru ārpuszemes psiholoģiju var iegūt dažās minūtēs ar mnemogrammas palīdzību, bet prasme izman­tot iegūtās ziņas, it īpaši ķirurģijā, tas jau ir laika jautājums. Un Konvejs bija gatavs ziedot savu dzīvi, lai apgūtu šo mā­ku.

Šķērsojot divu gaiteņu krustojumu, Konvejs ievēroja savu paziņu no FGLI klases, stažieri traltanu, kuprainu ziloņveidī- gu masu uz sešām sūkļveida kājām. Šodien traltana īsās kājas, šķiet, bija ieliekušās vairāk nekā parasti, bet mazā OTSB būt­ne, kas dzīvoja simbiozē* ar viņa milzīgo ķermeni, atradās ne­samaņas stāvoklī.

Konvejs priecīgi pasludināja:

- Labrīt!

Par atbildi viņš izdzirda translatora pārtulkoto un tāpēc, protams, absolūti neizteiksmīgo:

- K-š-š-š!

Konvcjam nekas cits neatlika kā viegli pavīpsnāt.

Vakar slimnieku uzņemšanas zālē valdīja dzīva rosība. Kon- veju gan tur neaicināja, bet traltans izskatījās tā it kā naktī nebūtu paguvis ne atpūsties, ne pat iztaisnoties.

Pagājis dažus soļus, Konvejs sastapa otru traltanu, kurš lēni gāja līdzās mazai DBDG klases būtnei, kas līdzinājās pašam Konvejam. Lai gan tā nebija gan gluži līdzīga: termins DBDG nozīmēja grupas klasifikāciju, kas ievēroja tikai galvenās fizis­kās pazīmes, tādas kā roku, galvu, kāju skaitu un to atrašanās vietu.

Šai būtnei bija septiņi pirksti, tā pacēlās virs grīdas tikai kādas četras pēdas un izskatījās kā pinkains plīša lācītis.

DBDG rokas bija savītas aiz muguras, bet atsvešināti kon­centrētais skatiens pavērsts lejup. Viņa neveiklais pavadonis iz­skatījās tikpat lielā mērā koncentrējies, tikai viņa skatiens bija pavērsts augšup — tās bija redzes orgānu izvietojuma īpatnī­bas. Abiem uz piedurknēm bija profesionālas atšķirības zīmes — zeltītas emblēmas, kas liecināja par to, ka to īpašnieki ir vismaz godājamie Diagnosti.

Nokļuvis viņiem līdzās, Konvejs atturējās no sveiciena un pat centās spert iespējami klusākus soļus. Iespējams, ka viņi bija iegrimuši dziļās pārdomās par kādu medicīnisku problēmu, taču tikpat labi viņi varēja būt sastrīdējušies un apzināti ignorēt viens otru. Diagnosti vispār bija dīvainas būtnes.

Katrā gaiteņu krustojumā no skaļruņiem skanēja kaut kāda citplanētiešu tarkšķēšana, kurā Konvejs necentās īpaši iedziļi­nāties, taču, kad diktors pēkšņi pārgāja uz Zemes valodu un Konvejs izdzirda savu vārdu, viņš izbrīnā sastinga uz vietas.

— … nekavējoties pie divpadsmitajām ieejas slūžām, — balss monotoni atkārtoja. — Doktor Konvej, nekavējoties do­dieties pie divpadsmitajām ieejas slūžām. Klasifikācija VTKM-23.

Pirmajā brīdī Konvejs nodomāja, ka tas uz viņu neattiecas, runa taču gāja par nopietnu klīnisku gadījumu, jo skaitlis 23 pēc klasifikācijas indeksa norādīja ārstējamo pacientu skaitu. Un piedevām vēl šī klasifikācija viņam bija kaut kas pilnīgi jauns. Tiesa, Konvejs nojauta, ka burti var sarindoties arī tādā kārtībā.

Viņš neskaidri aptvēra, ka tā tiek apzīmēts kādu telepātisku būtņu paveids, kuru dzīvotspēja pamatojas uz tiešu radiācijas patērēšanu, un ka tās parasti eksistē kā ciešas sadarbības grupa vai psihovieniba. Viņš vēl arvien centās aptvert, vai būs spējīgs tikt galā ar šādu gadījumu, bet kājas jau pašas no sevis pa­griezās un nesa viņu divpadsmito slūžu virzienā.

Pacienti gaidīja viņu pie slūžām nelielā metāliskā kastē, kas bija iekrauta pašgājēju ratiņos un visapkārt aplikta ar biezām svina plāksnēm.

Sanitārs īsi pavēstīja Konvejam, ka šīs būtnes sevi dēvē par telfiešiem, ka, spriežot pēc sākotnējās diagnozes, nāksies iz­mantot Radiācijas Operāciju zāli un ka. pateicoties savu pa­cientu niecīgajiem izmēriem, Konvejs vai ieekonomēt laiku, ie­rodoties ar tiem Mnemogrammu sekcijā un atstājot tos aiz dur­vīm, līdz viņš pats apgūs telfiešu mnemogrammu.

Konvejs pateicīgi pamāja, ieleca ratiņos un ieslēdza mo­toru, cenšoties izturēties tā, it kā to būtu darījis simtreiz die­nā…

Visnotaļ patīkamajai un rosīgajai dzīvei, kuru Konvejs bau­dīja šai visai neparastajā vietā, ko sauca par Kopējo sektoru, bija tikai viena tumšā puse, un Konvejs atkal tagad ar to saskā­rās, kad iegāja Mnemogrammu sekcijas telpā: šodien dežūrēja Monitors.

Konvejs nevarēja ciest Monitorus. To klātbūtne izraisīja vi­ņā gluži tādu pašu reakciju kā kontakts ar kādu īpaši bīstamas infekcijas pārnēsātāju.

Konvejs lepojās ar to, ka kā jau saprātīga, civilizēta un tikumiska būtne viņš nav spējīgs kādu vai kaut ko nopietni neieredzēt, taču tas nebūt netraucēja viņam ne acu galā neciest Monitorus. Viņš, protams, zināja, ka laiku pa laikam kolektīvā atgadās kādi konflikti un vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kas šādus gadījumus novērsīs un nodrošinās tik nepieciešamo kārtību. Ta­ču, izjūtot riebumu pret jebkāda veida vardarbību, Konvejs ne­spēja labi izturēties pret cilvēkiem, kas ar to bija spiesti no­darboties.

Un kam gan vispār Hospitālī bija vajadzīgi šie Monitori?

Cilvēks kārtīgā tumši zilā kombinezonā, kas sēdēja pie in­formatora kontrolpaneļa, izdzirdis soļus, steidzīgi pagriezās, un

Konveju sagaidīja vēl viens trieciens. Piedevām majora uzšuvēm Monitoram vēl bija arī nozīmīte ar zižļa un čūskas attēlu — ārsta emblēma.

— Mani sauc O'Mara, — viņš visai laipnā balsī ierunā­jās. — Esmu visa šī haosa Galvenais psihologs. Bet jūs, ja es­mu pareizi sapratis, esat doktors Konvejs?

Viņš pasmaidīja.

Konvejs piespieda sevi pasmaidīt par atbildi, taču lieliski saprata, cik samocīts izskatījās šis smaids, un baidījās, ka viņa sarunasbiedrs arī to ir pamanījis.

— Vai jums nepieciešama telfiešu mnemogramma? — O'Mara jau nedaudz vēsāk pajautāja. — Neko teikt, doktor, šoreiz jums iekritis rokās patiesi fantastisks gadījums! Bet kad beigsiet darbu, pacentieties pēc iespējas ātrāk izdzēst šo mne­mogrammu. Ticiet man, tās nav tādas atmiņas, kuras gribētos saglabāt ilgāk. Atstājiet lūk šeit savu pirksta nospiedumu un sēdieties tur.

Kamēr O'Mara aplika viņam ap pieri Apmācīšanas mašīnas lenti un piestiprināja elektrodus, Konvejs centās izlikties iespē­jami vienaldzīgāks un nevairīties no stingrajām, prasmīgajām Monitora rokām. O'Maras īsi apcirptie mati laistījās blāvā me­tāliskā mirdzumā, un arī viņa skatiens bija metālisks, durstīgs. Konvejs saprata, ka šis skatiens tagad fiksē visas viņa reakcijas, bet asais, apķērīgais prāts izdara attiecīgus secinājumus.

— Tas arī viss, — O'Mara teica, kad šī nodarbošanās bei­dzot bija galā. — Jā, doktor, kamēr jūs neesat aizgājis, lūk, vēl kāda lieta: es domāju, ka mums vajadzētu izbrīvēt laiku nelielai sarunai, ievirzes sarunai, ja tā var izteikties. Nē, ne jau tagad, protams, tagad jums ir nopietns gadījums, taču vistu­vākajā laikā.

Konvejs sajuta sev pievērsto Monitora stingro skatienu, kad viņš gāja uz durvīm.

Konvejam pirmo reizi bija darīšana ar citplanētu mnemo­grammu, un tagad viņš ar interesi novēroja, kā dubultojas viņa apziņa — tā bija droša pazīme, ka programma ir „pieņemta". Brīdī, kad viņš piegāja pie Operāciju zāles, viņš jau sajutās kā divas būtnes vienlaicīgi — Zemes cilvēks Konvejs un milzīga telfiešu piecsimtlocekļu psihovienība, kurai vajadzēja reģistrēt visu, kas attiecas uz šīs rases fizioloģiju.

Šajā „dubultošanā" slēpās mnemogrammu sistēmas vienī­gais trūkums, ja to vispār varēja uzskatīt par trūkumu. Sma­dzenēs, kas bija izgājušas šo „apmācības" kursu, iegūla ne tikai fakti, bet vienlīdz arī to būtņu personības, kas uzglabāja šos faktus. Tāpēc nebija nekas pārsteidzošs, ka Diagnosti, kuru at­miņā glabājās vienlaicīgi līdz pat desmit mnemogrammām, iz­turējās un uzvedās visai dīvaini.

Diagnostu darbs ir vissvarīgākais Hospitālī, — Konvejs prā­toja, uzvelkot pretradiācijas „bruņas" un sagatavojoties savu pacientu sākotnējai apskatei. Reizēm viņš prātoja par to, ka arī pats varētu kļūt par Diagnostu. To galvenais mērķis ir veikt patstāvīgus pētījumus ksenoloģiskās terapijas un hirurģijas jo­mā, izmantojot savus ar mnemogrammām piestūķētos prātus, taču kad atsevišķos gadījumos mnemogrammas nebija, viņiem nācās pulcēties konsīlijos, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu ār­stēšanas kursu.

Vienkāršās, parastās slimības un traumas uz viņiem neat­tiecās. Lai Diagnosts veltītu pacientam savu uzmanību, šim pa­cientam bija jābūt unikālam un jāguļ uz nāves gultas. Taču ja reiz Diagnosts ķērās pie lietas, tad varēja droši apgalvot, ka pacients izveseļosies — Diagnosti drūmā vienveidībā darīja brī­numus. Konvejs zināja, ka zemāka ranga ārsti vienmēr cīnījās ar kārdinājumu neizdzēst mnemogrammas saturu, bet saglabāt to atmiņā, cerībā, ka kādreiz izdosies veikt kādu unikālu at­klājumu, kas padarīs tos slavenus. Taču saprātīgi domājošiem vienkāršiem cilvēkiem, pie kuriem Konvejs pieskaitīja arī sevi,

tomēr tas bija un palika tikai kārdinājums.

* * *

Lai gan Konvejs izmeklēja savus miniatūros pacientus pa vienam, viņš tos vienalga neredzēja. Viņš arī nevarēja tos ie­raudzīt, tikai dabūtu bezjēdzīgi noņemties ar spoguļiem un aiz- sargekrāniem. Tomēr viņš zināja, kā tie izskatās no iekšpuses un ārpuses — tāpēc ka mnemogramma būtībā bija pārvērtusi viņu par vienu no tiem. Šīs ziņas kopā ar izmeklēšanas re­zultātiem un viņam nodotās slimības vēsturi ļāva tam uzsākt savu pacientu ārstēšanu.

Viņa pacienti bija daļa no telfiešu psihovienības, kas pi­lotēja starpzvaigžņu kosmoplānu, kurā notika viena kodolre­aktora avārija. Šīs mazās, vabolēm līdzīgās un — ja tos vērtēja atsevišķi — visai trulās būtnes bija enerģijas rijēji, taču šis uz­liesmojums izrādījās pārlieku stiprs pat viņām. Slimību varēja klasificēt kā ļoti smagu pārēšanās gadījumu, kam pievienojās pārmērīga visu sajūtu orgānu, it īpaši sāpju centru, stimulāci­ja.

Ja vienkārši tos ievietotu antiradiācijas konteinerā un no­teiktu tiem radiācijas bada diētu (ārstniecības kurss, kas ab­solūti nav iedomājams uz viņu radioaktīvā kosmiskā kuģa), tad jau pēc dažām stundām kādi septiņdesmit procenti no viņiem, jādomā, būtu pilnīgi veseli. Konvejs jau tagad pat varētu pa­teikt, kurš no viņa pacientiem būs šo laimīgo skaitā. Pārējo liktenis bija traģisks; pat ja viņiem izdotos izglābties no fizis­kas nāves, viņus sagaidīja daudz briesmīgāks liktenis: viņi varēja zaudēt saprātu saplūšanas spēju, bet telfiešiem tas nozīmē pār­vēršanos par bezpalīdzīgu kropli.

Tikai tie, kas apguvuši telfiešu domāšanas veidu un ie­mantojuši to instinktus, spēja apzināties šādas traģēdijas īsteno dziļumu.

Tas bija vēl jo briesmīgāk tādēļ, ka, spiežot pēc slimības vēstures, nolemtas bija tieši tās būtnes, kas spēja novērtēt si­tuāciju un dažu sekunžu laikā izglāba kosmoplānu no pilnīgas bojāejas.

Vēl gan tomēr atlika vienīgais šo nelaimīgo būtņu ārstē­šanas veids. Sagatavojot servomehānismus priekšā stāvošajai procedūrai, Konvejs visu laiku apjauta, ka šis ceļš ir augstākā mērā nevēlams — tas bija apzināts risks, par to liecināja ari objektīvā klīniskā statistika, kuru viņš nespēja mainīt, pat pie­liekot vispārcilvēciskākās pūles. Viņš sajutās kā kaut kas vien­kāršam, primitīvam mehānismam līdzīgs.

Nekavējoties ķēries pie lietas, viņš vispirms pārliecinājās, ka sešpadsmit no viņa pacientiem sirgst ar akūtas gremošanas traucējumu telfiešu ekvivalentu. Šis būtnes viņš atdalīja no ko­pējās grupas un ieslodzīja slēgtos, radiāciju apsorbējošos trau­kos, lai viņu vēl aizvien „karsto" ķermeņu otrreizējais izsta- rojums neaizkavētu ārstniecības procesu. Traukus viņš ievietoja nelielā reaktorā ar normālu telfiešu apstākļiem piemērotu ra­diāciju un katram traukam pieslēdza detektoru, kam vajadzēja atslēgt ekranizāciju, tiklīdz kritīsies liekā radiācija.

Septiņiem citiem telfiešiem bija nepieciešama īpaša ārstē­šana. Viņš ievietoja tos citā reaktorā un tieši tobrīd regulēja aparatūru, lai iespējami precīzāk reproducētu apstākļus, kas ra­dās kosmoplānā avārijas brīdī, kad pēkšņi atskanēja komuni- katora signāls.

Konvejs beidza regulēt aparatūru, visu pārbaudīja, tad at­saucās:

— Klausos.

— Šeit Izziņu birojs. Doktor Konvej, mēs saņēmām no tel­fiešu kosmoplāna pieprasījumu, paziņot par cietušo veselības stāvokli. Vai varat sniegt kādu jaunu informāciju?

Konvejs saprata, ka, ņemot vērā visus apstākļus, viņa jaunās ziņas nav nemaz tik sliktas, taču viņš neprātīgi vēlējās, lai tās būtu vēl labākas. Reiz noformējušās telfiešu psihovienības sa­graušanu vai pārveidi varēja pielīdzināt tikai nāvējošai traumai,

un Konvejs „uzņēmis" mnemogrammu, izjuta to ar visu savu būtni. Viņš runāja, apsvērdams katru savu vārdu:

— Pēc stundām četrām sešpadsmit telfieši būs pilnīgi ve­seli, bet no septiņiem atlikušajiem, baidos, ka puse nomirs, bet kuri konkrēti, to mēs varēsim noskaidrot tikai pēc pāris die­nām. Es cepinu tos reaktorā, dodu tiem divkāršu radiācijas de­vu un lēnām samazināšu šo līmeni līdz normālajam. Skaidrs?

— Visu sapratu.

Pēc dažām minūtēm atkal atskanēja informatora balss:

— Telfietis saka, ka tas ir lieliski, un sirsnīgi jums pateicas. Viss.

Konvejam vajadzēja būt apmierinātam, ka viņš ir tik veik­smīgi ticis galā ar savu pirmo patstāvīgo ārstēšanas gadījumu, taču viņš nez kāpēc jutās vīlies. Tagad, kad pats briesmīgākais jau bija aiz muguras, viņa smadzenēs viss kaut kā dīvaini sa­jaucās. Viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka puse no septi­ņiem ir trīs ar pusi, bet kā gan tad būs ar šo nolādēto telfieša pusīti? Viņš tomēr cerēja, ka no visas šīs ķibeles izkulsies svei­kā četri, bet nevis trīs, un šie četri nebūs garīgi atpalikuši.

Vēl viņš domāja, cik labi ir būt par telfieti, nepārtraukti absorbēt radiāciju un izjust visas sava vienotā ķermeņa bagā­tīgās izjūtas. No visām šim domām viņa paša ķermenis tam sāka likties kaut kāds pārlieku vientuļš. Tikai ar lielu gribas­spēka piepūli viņš piespieda sevi atstāt mājīgo Radiācijas Ope-. rāciju zāli.

Aizvēris aiz sevis durvis, viņš iekāpa pašgājēja ratiņos un brauca atpakaļ pie ieejas lūkas. Vispareizāk tagad būtu, pro­tams, ierasties Mnemogrammu sekcijā, lai izdzēstu telfiešu mnemogrammu, — viņam tā arī bija likuši darīt. Taču viņam negribējās turp iet; jau pati doma par satikšanos ar O'Maru viņam šķita nepatīkama un pat nedaudz to biedēja.

Konvejs zināja, ka viņam derdzas visi bez izņēmuma Mo­nitori, bet šeit slēpās vēl arī kas cits. Viņš sajutās pazemots, gluži it kā O'Mara būtu par viņu pārāks, bet viņš taču pat iedomāties nespēja, ka to varētu pārspēt kaut kāds Monitors.

Šo jūtu spēks un intensitāte viņu patiesi biedēja; viņam, labi audzinātam, līdzsvarotam cilvēkam vispār nevajadzētu ras­ties jūtām, kas robežotos ar īstu naidu. Izbijies — šoreiz jau pats par sevi — Konvejs centās kaut nedaudz kontrolēt savas domas. Viņš nolēma novilcināt laiku un nerādīties Mnemo­grammu sekcijā, līdz nebūs pilnīgi pieņemams pretarguments gadījumam, ja O'Mara sāks viņam pārmest par aizkavēšanos, bet pa to laiku Galveno psihologu, iespējams, kaut kur izsauks vai arī viņš pats aizies. Konvejs ļoti cerēja, ka tas tā notiks.