Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

IV

Konvejs reizēm piktojās par sava būceņa šaurību, kurā viņš gulēja, glabāja savas nedaudzās mantas un paretam uzcienāja kolēģus. Taču tieši tagad šī šaurība viņu nomierināja.

Viņš apsēdās, tāpēc ka nebija vietas, kur staigāt, un pa- centās noskaidrot to ainu, kas tam uzplaiksnīja smadzenēs, kad viņi bija palātā.

Viss bija acīmredzams kopš paša sākuma. Pirmkārt, gra­vitācijas iekārtas — Konvejs bija nepiedodami neņēmis vērā, ka tās var regulēt, uzstādot jebkuru smaguma spēku no nulles līdz pieciem g. Tad vēl šī sarežģītā gaisa padeves sistēma — tā bija pretrunīga, ja vien uzskatīt, ka tā ir domāta vienam dzīvo būtņu veidam. Bet ja nu vairākiem? Visbeidzot pacienta fiziskais stāvoklis un korpusa krāsojums — gaiši oranžs. Šāda tipa Zemes kuģi parasti tiek krāsoti baltā krāsā.

Avārijā cietušais kosmiskais kuģis bija „ātrās palīdzības ka­riete"!

Taču šāda tipa starpplanētu kuģi ir attīstītas civilizācijas produkts, kas aptver vai ir gatava aptvert daudzas zvaigžņu sis­tēmas. Tātad viņu radītā kultūra ir guvusi augstus sasniegu­mus. Galaktiskajā civilizācijā šādu pakāpi bija sasniegušas tikai Ilensas, Traltana un Zemes kultūras. Kā gan tas varēja gadīties, ka tāda mēroga kultūra vēl līdz pat šim brīdim palikusi nezi­nāma?

Konvejs sabozās. Viņam bija atbilde arī uz šo jautājumu.

Samerfilds teica, ka atrastā kosmiskā kuģa puse visvairāk cietusi katastrofā, bet pārējā kuģa daļa varēja patstāvīgi tur­pināt ceļu līdz tuvākajai remonta bāzei. Tādā veidā sekcija ar pacientu atrāvās avārijas laikā un kustējās izplatījumā tai pat virzienā, kāds bija kosmoplāna maršruts līdz katastrofai.

Tas nozīmēja, ka kuģis lidoja no planētas, kas bija pie­reģistrēta kā neapdzīvota. Taču simt gadu laikā kāds varēja tur uzcelt bāzi vai pat nodibināt koloniju. Un „ātrās palīdzības ka­riete" lidoja no tās planētas uz starpgalaktiku telpu…

Civilizācija, kas spēja pārvarēt starpgalaktiku telpu un ra­dīja kolonijas citas Galaktikas pievārtē, iedvesa godbijīgu at­tieksmi un lika iedomāties par piesardzības pasākumiem, stājo­ties ar to sakaros. Vēl it īpaši tāpēc, ka vienīgo tās pārstāvi, neraugoties uz visām pūlēm, nevarēja uzskatīt par īpaši saticīgu.

Viņa tautiešiem, kas noteikti ir guvuši vērā ņemamus sa­sniegumus medicīnas jomā, var nepatikt, ja kāds slikti izturēsies pret viņu sasirgušo ciltsbrāli. Un vispār šādā situācijā viņi diez

vai labi izturēsies pret kādu, lai kas tas arī nebūtu.

* * *

•

Pēkšņi iedūcās komunikators.

Kurseda paziņoja, ka pacients ir mierīgs, taču audzējs ātri izplatās un draud skart vienu no elpošanas atverēm.

Konvejs atbildēja, ka tūdaļ atnāks. Viņš izsauca doktoru Priliklu un atkal apsēdās uz dīvāniņa.

Viņš neuzdrošinājās kādam paziņot par savu atklājumu. To darīt, nozīmētu aizsūtīt izplatījumā sargkuģus, kas censtos no­dibināt priekšlaicīgu kontaktu — priekšlaicīgu vismaz no Kon- veja redzes viedokļa. Viņš baidījās, ka pirmā divu civilizāciju tikšanās var beigties ar pārpratumu, un kaut kā mazināt šo spriedzi var tikai tādā veidā, ja Federācija izglābs un izārstēs vienu no starpgalaktiskajiem kolonistiem.

Saprotams, nav izslēgts, ka pacients nav tipisks visai rasei, ka tam ir saprāta traucējumi, kā uzskatīja O'Mara. Taču Kon­vejs šaubījās, vai citplanētiešu acīs tas varētu būt pietiekams attaisnojums tam, ka netika darīts viss, lai to glābtu. Turklāt pacienta bailes bija saistītas ar naidu pret to personu, kas cen­tās viņu izārstēt.

Kādubrīd Konvejam ienāca prātā mežonīga doma, vai tikai Visumā neeksistē antizemes loģikas sistēma, pēc kuras palī­dzība izsauc nevis pateicības, bet naida jūtas. Pat tas, ka šī būtne tika atrasta „ātrajā palīdzībā", nespēja izkliedēt viņa šau­bas. Konvejam līdzīgi cilvēki ātro palīdzību saistīja ar altru­istiskiem jēdzieniem, žēlsirdības izrādīšanu un tādā garā. Taču daudzas rases, pat tās, kas ietilpst Federācijā, uzskata slimību par fiziskas nepilvērtības izpausmi.

Atstājot istabu, Konvejs vēl joprojām nespēja iedomāties, kā viņš uzsāks pacienta ārstēšanu. Viņš nezināja arī to, cik lai­ka tam vēl atlicis.

Kapteinis Samerfilds, Hendrikss un citi kosmiskā kuģa pēt­nieki pašlaik pārāk ir aizņemti ar daudzo mīklu minējumiem, lai domātu vēl par ko citu. Taču pēc kāda laika arī viņiem ienāks prātā šāda doma. Viņus no tās atdalīja tikai kādas pāris dienas, bet, iespējams, arī stundas.

Tad Monitori nodibinās kontaktus ar svešiniekiem, bet tie, gluži saprotams, gribēs uzzināt par sava slimā ciltsbrāļa likteni, kurš uz to laiku būs pavisam izveseļojies vai ari sācis izve­seļoties.

Vai ari…

Konvejs visiem speķiem centās aizdzīt domu: „Bet ja nu pacients nomirs?"

* # #

Pirms nākamā eksperimenta sākuma viņš izprašņāja Priliklu par pacienta emocionālo stāvokli, taču neuzzināja neko jaunu.

Būtne bija nekustīga un acīmredzot bez samaņas.

Kad Konvejs to uzrunāja ar translatora palīdzību, būtni pārņēma bailes, lai gan, pēc Priliklas apgalvojuma, tā saprata, par ko runā Konvejs.

— Es nenodarīšu jums neko ļaunu, — Konvejs lēni un skaidri noteica, tuvodamies pacientam. — Taču man ir nepie­ciešams jums pieskarties. Ticiet man, es nevēlos jums nodarīt neko ļaunu. — Viņš jautājoši pavērās uz Priliklu.

GLNO teica:

— Bailes un bezpalīdzība. Un vēl padevība liktenim, kas sajaucas ar draudiem… nē, ar brīdinājumu. Viņš noteikti netic tam, ko jūs sakāt, taču cenšas jūs par kaut ko brīdināt.

„Nu, tas jau ir krietni vien labāk," — Konvejs nodomāja. Būtne viņu brīdināja, taču neiebilda pret pieskaršanos.

Viņš piegāja pie pacienta un pieskārās ar cimdā tērptu ro­ku pie tīrās ādas iecirkņa.

Viņa roku it kā atmeta atpakaļ spēcīgs sitiens. Iekliedzies viņš atlēca malā un, berzējot roku, izslēdza translatoru, lai ne­ļautu vaļu savām emocijām.

Nedaudz paklusējis, kā to prasīja pieklājība, FLNO teica:

— Mums izdevās iegūt ļoti vērtīgas ziņas, doktor Konvej. Neraugoties uz fizisko reakciju, pacienta jūtas pret jums ne­maz nav izmainījušās.

— Un kas par to? — Konvejs saērcināti noteica.

— Tas, ka šī reakcija ir nepatvaļīga.

Konvejs sagremoja Priliklas paziņojumu un sarūgtināts no­teica:

— Tātad mēs nevarēsim pielietot vispārējo anestēziju, pat ja arī mums būtu piemērota narkoze, tāpēc ka sirdi un plaušas darbina nepatvaļīgas muskuļu saraušanās kustības. Bet tas ir kārtējais sarežģījums. Mēs nevaram to anestezēt, bet viņš ne­grasās mums palīdzēt…

Viņš piegāja pie palātas kontrolpaneļa un nospieda dažas pogas. Stiprinājumi, kas saturēja tīklu, atvērās, un tīkls atvilkās malā.

Konvejs turpināja:

— Viņš pats sev rada traumas, sitoties tīklā. Jūs redzat, ka viņš jau gandrīz pazaudējis vēl vienu taustekli.

Prilikla iebilda pret to, lai novāktu tīklu, uzskatot, ka, no­kļuvis brīvībā, pacients var nodarīt sev daudz lielāku ļaunumu.

Konvejs atzīmēja, ka šādā pozīcijā pacients diez vai būs spējīgs brīvi pārvietoties. Viņam ienāca prātā doma, ka poza, kuru ieņēmis pacients, ir ideāla, lai aizsargātos. Tā atgādināja tam kaķa pozu, kurš kautiņa laikā guļ uz sāniem, lai varētu laist darbā visas četras ķepas. Viņa priekšā atradās desmitķepu kaķis, kas spēja aizsargāt sevi pret uzbrukumu no jebkuras pu­ses.

Iedzimtas nepatvaļīgas reakcijas bija evolūcijas produkts. Bet kāpēc gan būtnei vajadzētu ieņemt šo aizsardzības pozīciju un nelaist sev nevienu klāt tieši tad, kad tai ir nepieciešama palīdzība.

Pēkšņi pār Konveju nāca apskaidrība — viņš atrada atbildi uz savu jautājumu! Nē, viņš pats sevi steidzīgi izlaboja, pārvarot

satraukumu, viņš ir pārliecināts, ka atradis atbildi.

* * *

Visi jau no paša sākuma bija izdarījuši nepareizus seci­nājumus par šīs slimības būtību. Turpinājumā viņi nāca pie ne­pareiza slēdziena, vienkārša un dabiska, kas bija diagnozes pa­matā.

Ja izmaina šo diagnozi, tad var izskaidrot pacienta fizisko un morālo stāvokli, saprast tā naidīguma iemeslus. Un turklāt, kas īpaši svarīgi, tad varēs pielietot vienīgo pareizo ārstēšanas metodi. Beidzot Konvejam radās pamats domāt, ka viņa pa­cients nemaz nepieder pie ļaunam un naidīgām būtnēm, kā tas sākumā varēja izlikties.

Vienīgais vājais punkts viņa teorijā bija tas, ka tā varēja izrādīties kļūdaina.

Viņš ne ar vienu nevarēja apspriesties par noteikto ārst­niecības kursu — tas varēja novest pie dienesta nepatikšanām. Ja viņš iedomātos aizstāvēt šādu ārstniecības metodi, tad pa­cienta nāves gadījumā viņu varētu vienkārši atlaist.

Konvejs atkal pietuvojās pacientam un ieslēdza translatoru. Viņš jau iepriekš zināja, kāda būs pacienta reakcija, jo tas, ko viņš grasījās darīt, slimniekam bija smags pārbaudījums, bet Konvejs nespēja rīkoties citādi.

Viņš teica:

— Nesatraucieties, jaunais cilvēk, mēs ātri jūs atgriezīsim sākotnējā stāvoklī.

Pacienta reakcija bija tik vētraina, ka doktoram Priliklam, kurš uztvēra visas pacienta jūtas, nācās atstāt palātu.

Un tikai tad Konvejs pieņēma izšķirošo lēmumu. * * #

Nākamās trijās dienās Konvejs regulāri iegriezās palātā. Viņš piefiksēja, cik ātri pieaug cietais apvalks, kas aptvēra jau trīs ceturtdaļas no pacienta ķermeņa. Nebija nekādu šaubu, ka izaugumi izplatās arvien ātrāk un audzējs kļūst arvien resnāks.

Viņš aizsūtīja paraugus uz Patoloģisko laboratoriju, un no turienes viņam atbildēja, ka pacients sirgst ar īpašu, visai aktīvu ādas vēža formu, un vaicāja, vai ir iespējama ķirurģisko metožu pielietošana, vai ārstēšana ar radioaktīvajiem izotopiem. Kon­vejs atbildēja, ka ne viens, ne otrs nav iespējams, jo tas ap­draud pacienta dzīvību.

Konvejs deva rīkojumu, lai neviens pacientu necenšas mie­rināt, jo viņš jau tāpat ir pietiekami daudz cietis šīs labvēlīgās aprobežotības dēļ. Ja vien Konvejam būtu tiesības aizliegt ieiet palātā visiem, izņemot sevi, Kursedu un Priliklu, tad viņš to nekavējoties izdarītu.

Taču lielāko daļu laika viņš centās pats sevi pārliecināt, ka rīkojas pareizi.

Konvejs kopš pirmās konsīlija dienas apzināti izvairījās no doktora Manona. Viņš negribēja, lai senais draugs apspriestu ar viņu slimības gaitu, tāpēc ka Manons bija pārāk gudrs un viņu nevarēja aptīt ap pirkstu, bet teikt patiesību Konvejs neuz­drošinājās pat viņam. Viņš dedzīgi vēlējās, lai kapteinis Sa- merfilds būtu pārāk aizņemts uz kosmiskā kuģa, lai O'Mara un Skemptons aizmirstu par Konveja eksistenci un lai Manons neiedomātos bāzt degunu svešās darīšanās.

Taču tas nenotika.

* * #

Kad piektās dienas rītā Konvejs otrreiz iegāja palātā, viņu tur sagaidīja doktors Manons. Viņš pēc visiem noteikumiem palūdza atļauju palūkoties uz pacientu. Tad, atmetis pie malas formalitātes, viņš teica:

— Paklausieties, jaunais nekauņa, man apnicis skatīties, kā jūs lūkojaties uz kurpēm vai griestos, tiklīdz es pienāku jums tuvāk. Ja vien man nebūtu tikpat izturīga āda kā traltanam, es jūsu nevērīgās attieksmes dēļ jau būtu sagriezies šķībs un greizs. Es zinu, ka Vecākie savu pirmo darba nedēļu laikā pār­lieku nopietni izturas paši pret sevi, taču jūsu rīcība pārsniedz visas robežas.

Viņš pacēla roku un, pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, turpināja:

— Es pieņemu jūsu atvainošanos. Tagad pāriesim pie lie­tas. Es aprunājos ar Priliklu un zēniem no Patoloģijas. Viņi man teica, ka audzējs ir pilnīgi aptvēris visu ķermeni, ka tas ir rentgena staru necaurlaidīgs, tāpēc par iekšējo orgānu dar­bību un stāvokli var tikai nojaust. Nevar nogriezt izaugumus, tāpēc ka tad nāksies paralizēt taustekļus, bet tas savukārt var apstādināt sirdi. Ja taustekļi darbosies, operāciju arī neizdosies izdarīt. Tai pašā laikā pacients kļūst aizvien vārgāks un vār­gāks, bet jūs nevarēsiet to paēdināt, neatbrīvojot viņa muti. Un turklāt vēl pēdējās analīzes liecina, ka audzējs izplatās ne tikai platumā, bet arī uz iekšu, un ir pamats domāt, ja vien ne­kavējoties netiks veikta operācija, aste pilnīgi saaugs ar muti. Vai ne?

Konvejs pamāja.

Manons atvilka elpu un turpināja:

— Pieņemsim, jūs amputēsiet locekļus un attīrīsiet no au­dzēja galvu un asti, aizvietojot ādu ar atbilstošu sintētisku ma­teriālu, bet tiklīdz pacients pietiekami atlabs, atkārtosiet šo operāciju uz pārējām ķermeņa daļām. Es atzīstu, ka šis ceļš ir neparasti sarežģīts, bet pašreizējos apstākļos tas šķiet vienīgais. Protams, var arī radīt viņam mākslīgus locekļus…

— Nē! — Konvejs dedzīgi iesaucās. Ja viņa teorija ir pa­reiza, tad jebkura operācija šai stadijā izrādīsies liktenīga. Ja ne, ja pacients izrādīsies tāds, kāds tas izliekas no pirmā acu uzmetiena — ļauns un neglābjami naidīgs, un viņa draugi to uzmeklēs…

Nedaudz nomierinājies, Konvejs teica:

— Pieņemsim, jūsu draugs, kas saslimis ar ādas slimību, nokļuvis rokās citplanētu doktoram, un tas nevar izdomāt neko labāku, kā novilkt tam ādu vēl dzīvam esot un noraut viņam rokas un kājas. Kad jūs atradīsiet viņu tādā stāvoklī, jums tas noteikti nepatiks. Pat ja pieņemsim, ka jūs esat civilizēta, ie­cietīga un uz kompromisiem gatava būtne — bet šīs īpašības mēs vēl nekādi nevaram piedēvēt mūsu pacientam, — es varu droši apgalvot, ka jūs nespēsiet savaldīties.

— Tas taču nav salīdzināms, un jūs visu to lieliski sapro­tat! — Manons dedzīgi iebilda. — Reizēm nākas riskēt. Jūsu priekšā ir tieši šāds gadījums.

— Nē! — Konvejs atbildēja.

— Varbūt jums ir labāks priekšlikums?

Konvejs neatbildēja uzreiz, bet, rūpīgi apsverot katru vārdu, noteica:

— Man ir kāda doma, taču pagaidām es nevēlētos to ap­spriest. Ja kaut kas izdosies, jūs pirmais par to uzzināsiet. Ja neizdosies — vienalga uzzināsiet. Visi uzzinās.

Manons paraustīja plecus un grasījās aiziet. Pie durvīm viņš teica:

— Lai ari ko jūs nedarītu, tas ir pietiekami nopietni, reiz jau esat izlēmis turēt to visu noslēpumā. Taču atcerieties, ja jūs atklāsiet šo noslēpumu man, tad neveiksmes gadījumā vainu arī dalīsim uz pusēm…

„Man tomēr ir īsti draugi," — Konvejs nodomāja. Viņu pārņēma kārdinājums visu izstāstīt doktoram Manonam. Taču Manons bija piekasīgs, labs un ļoti kompetents Vecākais te­rapeits, kas ļoti nopietni izturējās pret savu profesiju, lai gan parasti mēdza jokot par šo tēmu. Diez vai viņš spēs darīt to, ko Konvejs viņam lūgs, un diez vai viņš saglabās noslēpumu, ja ar šo lietu nodarbosies pats Konvejs.

Un Konvejs ar nožēlu pagrozīja galvu.

v

Kad Manons aizgāja, Konvejs atgriezās pie sava pacienta. Tas vēl aizvien atgādināja baranku, taču sažuvušu un grumbām izvagotu baranku.

Konvejam bija grūti sevi pārliecināt, ka ir pagājusi tikai nedēļa kopš tās dienas, kad pacients ieradās Hospitālī.

Taustekļi, kurus arī bija skāris audzējs, saspringti slējās gai­sā dažādos leņķos kā sažuvuši miruša koka zari.

Saprotot, ka audzējs noslēgs elpošanas ceļus, Konvejs ie­vietoja tajos caurules, lai nodrošinātu normālu elpošanu. Cau­rules līdzēja, taču, neraugoties uz to, pacienta elpošana palēni­nājās un zaudēja dziļumu. Izklausījis pacientu ar stetoskopu, Konvejs pārliecinājās, ka sirdsdarbība paātrinājusies, bet sitieni kļuvuši vājāki.

Konveju nomocīja šaubas.

Fiksējis slimības vēsturē pulsu un elpošanas ritmu, Konvejs nolēma, ka pienācis laiks biežāk izmeklēt slimnieku, kā arī sa­runāt ar Priliklu, lai viņš pavadītu Konveju šo vizīšu laikā.

Kurseda nenolaida acis no Konveja. Viņš nebija to brīdi­nājis, lai tā klusētu par notiekošo, tā kā tas tikai vēl vairāk veicinātu baumu izplatīšanos. Konvejs jau tāpat bija kļuvis medmāsām par aprunāšanas objektu, un pēdējā laikā viņš ie­vēroja, ka vecākās medmāsas sāka izturēties pret viņu samērā vēsi. Taču, ja viņam paveiksies, priekšniecība vēl dažas dienas par to neko neuzzinās.

Pēc trim stundām viņš atgriezās palātā kopā ar Priliklu. Viņš atkal pārbaudīja pulsu un elpošanas ritmu, bet GLNO noskaidroja pacienta emocionālo stāvokli.

— Viņš ir ļoti izvārdzis, — Prilikla domīgi noteica. — Dzī­vības liesmiņa knapi viņā vairs kvēlo. Ja ņem vērā, ka elpa gandrīz nav jūtama, bet pulss ir biežs un vājš, tad… — Doma par nāvi empātam bija īpaši nepieņemama, un jūtīgais radījums nespēja sevi piespiest pabeigt teikumu.

— Mēs neesam spējīgi viņu par kaut ko pārliecināt, — Konvejs skaļi prātoja. — Viņš nespēj uzņemt barību, un viņam nācās iztērēt enerģijas krājumus…

Konvejs grasījās turpināt apskati, taču viņu negaidīti iz­traucēja.

* # *

Būtne, kas tikai ar pūlēm iespraucās pa durvīm, bija tral­tans.

Konvejs nespēja atšķirt traltanus vienu no otra, taču šo viņš pazina. Pie viņa bija ieradies neviens cits kā pats Tornastors, Patoloģiskās laboratorijas vadītājs.

Diagnosts izbolīja divas acis Priliklas virzienā un iedūcās:

— Izejiet, lūdzu, ārā. Un jūs arī, māsa. — Tad viņš pa­vērsa visas četras acis pret Konveju.

— Es nolēmu aprunāties ar jums divatā, — Tornastors tei­ca, kad Prilikla un medmāsa izgāja. — Tā kā dažas no manām piezīmēm attiecas uz jūsu profesionālo uzvedību, es negrasos ar liecinieku klātbūtni nostādīt jūs vēl neērtākā stāvoklī nekā tas, kādā jūs jau atrodaties. Taču es sākšu ar labām ziņām. Mums izdevās atklāt līdzekli, kas aptur audzēja augšanu. Tas ne tikai pārtrauc ļaundabīgā audzēja veidošanos, bet arī mīks­tina jau bojātos audus un reģenerē ādu un bojātās locītavas.

„ Velns parāvis!" — Konvejs nodomāja. Skaļi viņš noteica:

— Lielisks sasniegums!

Un tā tas patiesi arī bija.

— Mums tas nebūtu izdevies, ja mēs neaizsūtītu uz bojā gājušo kosmoplānu mūsu līdzstrādnieku ar instrukcijām izpētīt visu, kas attiecas uz pacienta vielu maiņu, — Diagnosts turpi­nāja. — Pilnīgi acīmredzami, ka jūs bijāt atstājis novārtā šo informācijas avotu, jo jūs nodarbojāties ar šo jautājumu tikai vienu vienīgu reizi, kad pirmoreiz nokļuvāt uz avarējušā kuģa. Un jums izdevās atrast tikai mazu daļiņu no tā, kas tur bija. Atļausiet man to uzskatīt par jūsu kļūdu, doktor, un norādīt jums, ka tikai jūsu bijušie nopelni izglāba jūs no pazemināšas amatā un atbrīvošanas no pacienta ārstēšanas… Mūsu veiksme kļuva iespējama tikai tāpēc, ka mēs atklājām visai solīdi iekār­totu aptieciņu. Izpētījuši tās saturu, kā arī citas kuģa ierīces, mēs nācām pie secinājuma, ka šis kosmoplāns bija specializēts medicīnisks kuģis. Monitoru virsnieki visai satraucās, kad mēs to viņiem paziņojām…

— Kad? — Konvejs asi vaicāja. Viņa tik rūpīgi celtā celtne negaidīti sabruka. Konvejs sajuta, ka viņam notirpst rokas. Bet, iespējams, vēl nav par vēlu? — Kad jūs viņiem pateicāt, ka tas ir medicīniskais kuģis?

— Tamlīdzīgai informācijai nevajadzētu izraisīt īpašu jūsu interesi, — Tornastors teica, izvelkot no somas lielu kolbu fut­lārī. — Jums, pirmkārt, ir jāinteresējas par pacientu. Jums būs vajadzīgs šis līdzeklis lielā daudzumā, un mēs attiecīgi rīko­jamies, lai paātrinātu tā sintēzi. Taču arī ar to, ko es jums dodu, jau ir pietiekami bojātajiem galvas apgabaliem. Pielie­tojiet sakarā ar instrukciju. Efekts atklāsies apmēram pēc pus­stundas.

* * *

Konvejs uzmanīgi pacēla kolbu. Cenšoties novilcināt laiku, viņš jautāja:

— Kādi ir iespējamie blakusefekti?.. Es nevēlētos lieki ris­kēt… -

— Doktor, — Tornastors viņu aprāva, — man šķiet, jūs pārvēršat piesardzību par muļķību, pat par noziegumu.

Diagnosta balss Konveja translatorā skanēja monotoni, ta­ču, arī nebūdams empāts, viņš noprata, ka viņa sarunasbiedrs ir ārkārtīgi saniknots. Pēdējās šaubas par to izzuda, kad Kon­vejs ieraudzīja, cik neganti apmeklētājs devās durvju virzienā.

Konvejs drūmi nolamājās. Monitori kuru katru brīdi stāsies kontaktā ar šo būtņu koloniju, ja vien viņi to jau nav paspējuši izdarīt. Drīz vien pacienta ciltsbrāļi jau atradīsies Hospitālī un vaicās, kas ir izdarīts ar slimnieku. Un ja pacientam ir slikti, iespējamas nepatikšanas, lai cik miermīlīgi šie svešinieki arī ne­būtu. Taču vēl reālākas ir nepatikšanas pašā Hospitālī, tāpēc ka Konvejam neizdevās pārliecināt Tornastoru par savu pro­fesionalitāti.

Konvejam rokā bija sažņaugta kolba, kuras saturs spēja iz­ārstēt pacientu. Jebkurā gadījumā tas iznīcinās tā slimības ārē­jās izpausmes.

Konvejs apvaldīja šaubas, kas to uz mirkli bija pārņēmušas, un stūlgalvīgi nolēma ieturēt savu līniju — lēmumu, kuru tas bija pieņēmis pirms dažām dienām. Viņam izdevās noslēpt kol­bu, pirms atgriezās Prilikla.

— Uzklausiet mani, — Konvejs izmisušā balsī noteica. — Es zinu, ko daru, taču, ja es kļūdos un jūs kļūsiet par šī ekspe­rimenta dalībnieku, jūsu reputācija neglābjami cietīs. Vai sa­protat?

Kad Prilikla ierunājās, visas sešas viņa tievās kājas nodre­bēja. Taču šeit vārdiem nebija tik lielas nozīmes kā jūtām, ku­ras pārņēma doktoru. Konvejs saprata, ka viņa emocionālais starojums nevar sagādāt Priliklam īpašu prieku.

— Saprotu, — Prilikla teica.

— Lieliski. Bet tagad ķersimies atkal pie darba. Es gribu, lai jūs vēlreiz kopā ar mani pārbaudītu slimnieka elpas bie­žumu un pulsu, kā arī novērotu viņa emocionālo stāvokli. Es drīz sagaidu viņa stāvokļa izmaiņas un negribētu palaist garām īsto brīdi.

* # #

Divas stundas no vietas viņi nenolaida no pacienta acis, taču nekas nenotika. Uz kādu brīdi Konvejs atstāja pacientu ar Kursedu un Priliklu, cenšoties sazināties ar Skemptonu. Ta­ču viņam atbildēja, ka tas steidzīgi atstājis Hospitāli pirms trim dienām, atstājot sava nozīmēšanas punkta koordinātes, taču no­dibināt ar viņu kontaktu nav iespējams.

Konvejs bija nokavējis un nespēja aizkavēt Monitorus no­dibināt kontaktu ar citu civilizāciju. Vienīgais, kas viņam tagad atlika — izārstēt pacientu.

Ja tikai viņam ļaus…

Sienas skaļrunis nokāsējās un noteica:

— Doktoru Konveju lūdz nekavējoties ierasties O'Maras kabinetā.

Konvejs nodomāja, ka Tornastors nav velti zaudējis laiku un jau paguvis pasūdzēties.

Tieši tobrīd Prilikla teica:

— Elpošana gandrīz izzudusi. Pulss neregulārs.

Konvejs sagrāba interkoma mikrofonu un tajā iekliedza:

— Runā Konvejs. Nododiet O'Maram, ka es esmu ļoti aiz­ņemts!

Tad viņš pagriezās pret Priliklu un teica:

— Bet kā ar emocijām?

— Emocionālais izstarojums nedaudz palielinājās pulsa pārtraukuma laikā, taču tagad atkal viss atbilst normai. Orga­nisms arvien zaudē spēkus.

— Lieliski. Esiet uzmanīgs!

Konvejs paņēma gaisa paraugu, kas izlauzās no žaunām, un izlaida to caur analizatoru. Pat ņemot vērā elpas retināto sastāvu, analīzes rezultāts neradīja nekādas šaubas. Konvejs sā­ka justies pārliecinātāks.

— Elpošana gandrīz izzudusi, — Prilikla teica.

Pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, pa durvīm iedrāzās O'Mara. Apstājies tikai sešu collu attālumā no Konveja, viņš pārlieku mierīgā balsī noteica:

— Ar ko gan jūs esat tik ļoti aizņemts, doktor?

Konvejs bija gatavs diet no nepacietības. Viņš lūdzoši pa­vaicāja:

— Vai jūsu lieta nevar pagaidīt?

— Nē.

Jā, viņam neizdosies atbrīvoties no psihologa, neizskaidro­jot tam savas uzvedības iemeslus. Taču Konvejam tik ļoti bija nepieciešama vismaz stunda bez nepiederošo iejaukšanās!

Viņš ātri piegāja pie pacienta un divos vārdos, nelūkojoties uz O'Maru, izklāstīja Galvenajam psihologam savus apsvēru­mus, kas attiecās uz citplanētiešu „ātro palīdzību" un tās pla­nētas kolonizāciju, no kuras tā startējusi. Viņš beidza ar lūgu­mu O'Maram aizkavēt Skemptonu, pirms izdosies iegūt vairāk ziņu par pacienta stāvokli.

— Un tā, jūs zinājāt par to jau pirms nedēļas un ne vārda man neteicāt, — O'Mara domīgi noteica. — Es varu saprast jūsu apsvērumus. Taču Monitori ne pirmo reizi nodibina kon­taktus un agrāk ar to ir lieliski tikuši galā. Tie ir cilvēki, kas speciāli tiek gatavoti šādām situācijām. Jūs turpretī darbojāties kā strauss — paslēpāt galvu zem spārna un gaidījāt, līdz pro­blēma atrisināsies pati no sevis. Taču viss, kas saistās ar civi­lizāciju, kura spēj pārvarēt starpgalaktisko telpu, ir pārāk nozī­mīgs, lai no tā varētu tik viegli izvairīties. Šādu problēmu ir nepieciešams risināt ātri un pozitīvi. Ideālā gadījumā mēs spē­sim nodemonstrēt mūsu labākās jūtas, atgriežot tiem slimnieku, kurš sācis izveseļoties…

Te O'Mara pārgāja uz dedzīgiem čukstiem un pietuvojās Konvejam tik tuvu, ka tas sajuta un sava kakla viņa karsto elpu.

— Pacienta pirmās apskates laikā jūs aizbēgāt uz savu ista­bu, pirms vēl mēs paguvām sasniegt kādus vērā ņemamus re­zultātus. Tas bija kaunpilns solis no profesionālā redzes vie­dokļa, taču es biju noskaņots labvēlīgi. Vēlāk doktors Manons piedāvāja ārstēšanu, lai gan riskantu, taču ne tikai pieļaujamu, bet pacientam pat vitāli nepieciešamu. Jūs atteicāties kaut ko uzsākt. Patalogi atklāja vielu, kas spēja izārstēt pacientu dažu stundu laikā, taču jūs nevēlējāties izmantot pat šo līdzekli!

— Parasti es nepievēršu uzmanību tenkām un baumām, kas klīst pa Hospitāli, — O'Mara jau skaļāk turpināja. — Taču kad baumas kļūst īpaši uzmācīgas un izplatās pārlieku plaši, it īpaši medmāsu vidū, kas zina, par ko viņas runā, man nākas pievērst tam uzmanību. Man kļuvis pilnīgi skaidrs, ka, nerau­goties uz regulārajām apskatēm, uz neskaitāmajiem paraugiem, kurus jūs esat sūtījis uz Patoloģisko laboratoriju, jūs neesat iz­darījis pacienta labā absolūti neko. Viņš lēni mira tai laikā, kad jūs izlikāties, ka jūs viņu ārstējat. Jūs bijāt tik ļoti nobijies no savas iespējamās neveiksmes sekām, ka nebijāt spējīgs pie­ņemt pat visvienkāršāko lēmumu.

— Nē, — Konvejs iebilda. Šis apvainojums viņu aizskāra, lai gan tika balstīts uz nepietiekamu informāciju. Taču krietni vien nepatīkamāka par šiem vārdiem bija O'Maras sejas iz­teiksme — tās bija dusmas, skumjas un vilšanās tai cilvēkā, kuram viņš uzticējās gan kā profesionālim, gan kā draugam un kurš viņu tik nežēlīgi pievīla. O'Mara nosodīja sevi ne mazākā mērā kā Konveju.

— Piesardzība var novest līdz absurdam, — viņš gandrīz ar skumjām turpināja. — Reizēm nākas būt drosmīgam. Ja jā­pieņem riskants lēmums, jums tas jādara un jāaizstāv to visiem spēkiem.

— Bet kā jums šķiet, velns parāvis, — Konvejs dusmās ie­saucās, — ko es daru?

— Neko, — O'Mara atbildēja. — Absolūti neko!

— Pareizi! — Konvejs iesaucās.

— Elpošana izzudusi, — Prilikla klusi noteica.

Konvejs pagriezās pret pacientu un nospieda zvana pogu, izsaucot Kursedu. Tad vaicāja:

— Sirds? Smadzenes?

— Pulss paātrinājies. Emocionālais stāvoklis nedaudz pa­stiprinājies.

Šai brīdī uzradās Kurseda, un Konvejs sāka dot norādīju­mus. Viņam bija nepieciešami instrumenti no kaimiņos atro­došās DBLF operāciju zāles. Viņš precizēja: nekāda aseptika nav vajadzīga. Nav vajadzīga arī anestēzija. Tikai lielais grie- žaminstrumentu komplekts.

Medmāsa nozuda, Konvejs izsauca Patoloģiju un vaicāja, kādu koagulantu viņi var rekomendēt pacientam, ja būs ne­pieciešama ilgstoša operācija. Viņi apsolīja atsūtīt pēc dažām minūtēm.

Kad Konvejs atgāja no interkoma, O'Mara ierunājās:

— Kālab šī visa vētrainā darbība, visa šī miglas pūšana acīs neko nedod un nepierāda… Pacients ir pārstājis elpot. Ja viņš vēl nav miris, tad ir tik ļoti tuvu nāvei, ka šeit gandrīz nav nekādas starpības. Un jūs esat par to atbildīgs.

Konvejs pašūpoja galvu.

— Es nevaru pašlaik jums to visu paskaidrot, taču būšu jums ļoti pateicīgs, ja jūs sazināsieties ar Skemptonu un palūg­siet viņu nesteigties. Man ir vajadzīgs laiks, bet cik tieši — es nezinu.

— Jūs nezināt, kad beidzot viss būs pagalam, — O'Mara ļauni noteica, taču, neraugoties uz to, tomēr piegāja pie inter­koma. Kamēr viņš nodibināja sakarus, Kurseda ieripināja gal­diņu ar instrumentiem.

Konvejs novietoja to līdzās pacientam, tad pār plecu izmeta O'Maram:

— Padomājiet lūk par ko: pēdējo divpadsmit stundu laikā no pacienta plaušām izplūda pilnīgi svaigs gaiss.. Pacients elpo, taču neizmaina gaisa sastāvu organismā… Viņš pieliecās pie slimnieka, pielika pie tā stetoskopu un ieklausījās. Sirdspuksti kļuva biežāki un stiprāki. Taču pulss saglabājās neregulārs, ska­ņas, kas izlauzās cauri biezajai, cietajai čaulai, kas gluži kā mi­za pārklāja visu ķermeni, šķita dobjas un izkropļotas. Konvejs nebija īsti pārliecināts, vai tie bija tikai sirdspuksti vai vēl kaut kas cits. Viņš nezināja, tas ir vai nav normāls stāvoklis.

— Ko jūs te melšat, — O'Mara izjauca viņa domu gaitu. Konvejs saprata, ka viņš skaļi prātoja. — Vai tikai jūs negribat teikt, ka pacients nav nemaz slims?..

Konvejs izklaidīgi atbildēja:

— Māte pirms dzemdībām var stipri ciest, taču to neno­sauksi par slimību…

— Konvej! — O'Mara ierunājās, ar tādu spēku ievelkot gaisu, ka to varēja dzirdēt pa visu palātu. — Es sazinājos ar

Skemptona kosmoplānu. Viņi jau ir nodibinājuši kontaktu ar šo civilizāciju. Tūdaļ Skemptons pienāks pie mikrofona.. Es pa­lielināšu skaņu — jūs arī dzirdēsiet, ko viņš teiks.

— Ne pārlieku skaļi, — Konvejs brīdināja. Tad, pagriezies pret Priliklu, noteica: — Kāds emocionālais starojums?

— Paaugstinājies. Es atkal uztveru dažādas emocijas. No­māktības, nepacietības un baiļu sajūta — iespējams, klaustro- fobija [6] , kas līdzinās panikai.

Konvejs uzmanīgi un nesteidzīgi aplūkoja pacientu. Tas bija nekustīgs, tad Konvejs aprauti noteica:

— Vairāk mēs nevaram riskēt. Varbūt viņš ir pārāk vārgs, lai pats ar visu tiktu galā. Sirmi, māsa.

Sirmis bija domāts tam, lai O'Mara nevarētu novērot ope­rācijas gaitu. Ja Galvenais psihologs ieraudzītu, ko Konvejs gra­sījās darīt, tad viņš vēl varētu izdarīt nepareizus secinājumus un nolemtu pielietot spēku pret Konveju.

— Satraukums pieaug, — Prilikla pēkšņi noteica. — Sāpju sajūtas nav, taču sākušās intensīvas lēkmes…

Konvejs pamāja. Viņš paņēma skalpeli un sāka griezt au­dzēju, cenšoties noteikt tā biezumu. Tas līdzinājās korķim un viegli padevās.

Astoņu collu dziļumā viņš atklāja kaut ko tādu, kas līdzi­nājās pelēkai, eļļainai un pakļāvīgai membrānai, taču nekāds šķidrums operācijas laikā neparādījās.

Konvejs atviegloti nopūtās, novāca skalpeli un izdarīja grie­zumu citā vietā. Šoreiz membrāna bija zaļgana un viegli vibrēja.

Viņš turpināja griezt.

Kļuva acīmredzams, ka audzēja biezums vidēji sasniedza astoņas collas. Strādājot drudžainā ātrumā, Konvejs izdarīja griezumus deviņās vietās, apmēram vienādā attālumā vienu no otra ap visu ķermeņa riņķi. Tad jautājoši pavērās uz Priliklu.

— Daudz sliktāk, — GLNO teica. — Neizsakāma morāla nospiestība, izmisums, bailes, elpas trūkums…

Nepaspēja empāts izteikt līdz galam, kad Konvejs atvēzējās ar skalpeli. Viņš graizīja ķermeni, savienojot griezumus vienā milzigā rētā. Ātruma labā viņš ziedoja visu. Neviens nespētu šo operāciju nosaukt par ķirurģisku iejaukšanos — jebkurš

miesnieks ar trulu cirvi būtu veicis šo operāciju akurātāk. * * *

Pabeidzis darbu, viņš kādu laiku lūkojās uz pacientu, taču nespēja uztvert nekādu kustību. Konvejs aizmeta skalpeli un sāka ar rokām raut nost mizu.

Pēkšņi palātu piepildīja Skemptona balss, kas uzbudināti stāstīja par nolaišanos citgalaktiskajā kolonijā un par nodibi­nātajiem sakariem ar tās iemītniekiem. Viņš turpināja:

— … Paklausieties, O'Mara, viņiem ir tik neparasta sociālā struktūra. Es neko tamlīdzīgu vēl neesmu redzējis. Viņiem ir divas dažādas formas…

— Kas pieder vienai un tai pašai sugai, — Konvejs ie­starpināja, nepārtraucot darbu.

Pacients acīmredzami atdzīvojās un sāka palīdzēt ārstam.

Konvejam gribējās kliegt no satraukuma, bet viņš turpināja:

— Viena forma — šeit gulošais desmitkājainais draugs. Tiesa, viņam nav paredzēts bāzt asti mutē. Taču tā ir tikai pārejas stadija…

— Otra forma, tā… tā… — Konvejs apklusa, ielūkojoties būtnē, kas tikko bija nākusi pasaulē.

„Audzēja" gabali mētājās uz grīdas. Daļu nogrieza Konvejs, bet no atlikušās daļas atbrīvojās arī pats jaundzimušais.

— Elpo skābekli, — Konvejs turpināja. — Dēj olas. Ga­rais, bet lokanais ķermenis aprīkots ar četrām kājām kā ku­kainim, manipulatoriem, parastajiem sajūtu orgāniem un trim spārnu pāriem. Ārēji atgādina sienāzi. Es pat teiktu, ka pirmā forma, spriežot pēc primitīvajiem taustekļiem, ir piemērota smagiem darbiem. Tik ilgi līdz tā nepārdzīvos „kūniņas" stadiju un nepārvērtīsies daudz kustīgākajā, elegantajā būtnē, to nevar uzskatīt par pilnīgi nobriedušu un gatavu patstāvīgam atbildī­gam darbam. Es domāju, ka tas arī noved pie šīs sarežģītās sabiedrības rašanās… v.

— Es tieši pašlaik gribēju teikt, — Skemptons iejaucās, un viņa balsī skanēja vilšanās, kā cilvēkam, kas gribējis radīt sen­sāciju, taču no tā nekas nav iznācis, — ka divas tādas būtnes atrodas uz mūsu kosmiskā kuģa borta un tās pārņems visas rūpes par pacientu. Viņi uzstāj, lai ar pacientu nekādā gadī­jumā neko nedarītu…

Tieši tobrīd O'Mara iekļuva aiz širmja. Viņš stāvēja, acis iepletis, un lūkojās uz pacientu, kas izlocīja savus spārnus, tad ar pūlēm saņēma sevi rokās.

— Es domāju, ka jūs pieņemat manu atvainošanos, dok­tor, — viņš teica. — Bet kāpēc jūs nevienam neteicāt?..

— Man nebija pierādījumu, ka mana teorija ir pareiza, — Konvejs atbildēja. — Kad pacients izrādīja paniku, man radās iespaids, ka šis „audzējs" ir normālais stāvoklis. Jebkurš kāpurs pretosies, lai viņam nenorautu kūniņas apvalku, tāpēc ka tad viņš aizies bojā. Bija arī citi apsvērumi. Trūka orgāna barības uzņemšanai, aizsargpozīcija ar izstieptiem taustekļiem, kas sa­glabājusies vēl no tām dienām, kad dabiskie ienaidnieki ap­draudēja jauno radību, kas ieslēpta lēni cietējošā apvalkā. Vis­beidzot tas, ka pēdējā stadijā gaisā, kas izgāja no plaušām, nebija nekādu izmaiņu, tātad sirdij un plaušām, kuras mēs sa­klausījām, nebija tiešas saistības ar organismu.

Konvejs pastāstīja, ka sākumā viņš nebija īsti pārliecināts par savas teorijas pareizību, taču tomēr nepaklausīja Manona un Tornastora padomiem. Viņš nolēma, ka pacienta stāvoklis ir normāls vai salīdzinoši normāls un labākais lēmums būtu ne­ko neuzsākt. Tā viņš arī rīkojās.

— Taču mūsu Hospitālis lepojas ar to, ka tajā viss tiek darīts slimnieka labā, — Konvejs turpināja. — Un es nevarēju iedomāties, ka doktors Manons, es pats vai kāds no mūsu kolē­ģiem sēdētu salicis rokas klēpī un vērotu, kā viņu acu priekšā mirst slimnieks. Iespējams, kāds arī būtu pieņēmis manu teoriju un piekritis sadarboties, taču es par to stipri šaubījos.

' — Labi, labi, — O'Mara, pacēlis rokas, viņu pārtrauca. — Jūs esat ģēnijs, doktor, vai kaut kas tādā pašā garā. Kas tālāk?

Konvejs pakasīja zodu un domīgi noteica:

— Taču mums būtu jāatceras, ka mūsu pacients atradās uz „ātrās palīdzības" borta, tātad ar viņu nebija viss kārtībā. Viņam bija nepieciešama palīdzība, tāpēc ka viņš pats izrādījās pārlieku vārgs, lai pārsistu kūniņu. Iespējams, ka šis vārgums arī bija viņa slimība. Taču ja viņam ir vēl kāda cita kaite, tad tagad Tornastors ar saviem līdzstrādniekiem ātri vien viņu iz­ārstēs, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad viņš var saņemt kvalificētu padomu no viņa ciltsbrāļiem… Ja vien mūsu sākotnējā kļūdainā rīcība neizsauca viņam kādas psihiskas novirzes, — viņš pēkšņi noraizējies piebilda.

Viņš ieslēdza translatoru, pakodīja lūpas un vaicāja pa­cientam:

— Kā jūs jūtaties?

Atbilde bija īsa un konkrēta un pilnīgi nomierināja sa­traukto doktoru.

— Es esmu izsalcis, — pacients teica.