Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

v

— Doktor, vai jūs spējat vadīt pacēlāja satvērējus, — Kon­vejs vaicāja. — Lieliski. Ejiet pie pults..

Kamēr Prilikla aizkļuva līdz kontrolpunktam, Konvejs nore­gulēja antigravitācijas jostu uz nulli un iesaucās:

— Es padošu komandas no lejas!

Atrodoties bezsvara stāvoklī, viņš atgrūdās un sāka peldēt virs grīdas. Taču mazie FROBi lieliski pazina Konveju, lai gan to nemīlēja vai arī viņš bija tiem apnicis: viņš taču prata spēlēt tikai vienu spēli — durstīties ar lielām adatām, kamēr tevi tur, lai tu neizrautos. Tāpēc, neraugoties uz Konveja kliedzieniem un žestiem, mazulis viņu pilnīgi ignorēja. Taču citi palātas ie­mītnieki izrādīja zināmu interesi, tiesa, nevis par Konveju, bet par viesi, kurš turpināja izmainīties.

— Nedari to! — Konvejs iekliedzās, ieraudzījis, par ko pārvērties SRTT. — Apstājies! Tūdaļ pat pārtrauc!..

Taču bija jau par vēlu.

Visa palāta metās virsū SRTT, atskanēja sajūsminātu bēr­neļu kliedzieni:

— Lelle! Lelle! Kāda lelle!

Uzlidojis augstāk, lai netrāpītos mazuļiem zem kājām, Kon­vejs palūkojās no augšas uz lejā viļņojošos FROBu masu un viņam kļuva slikti, iedomājoties, ka neveiksmīgais SRTT tagad noteikti zaudēs dzīvību. Taču bēglis kaut kādā dīvainā veidā iemanījās izmukt no dipošo kāju apakšas un, piespiedies pie sienas, centās izvairīties no pret viņu pastieptajiem bērneļu ģī- mlšiem.

Viņš izkļuva no šī pūļa apdauzīts, pusnožņaugts, vēl jopro­jām saglabājot pieņemto formu. Viņu gandrīz bija pazudinā­jusi doma, ka FROBi neuzbruks samazinātai viņu pašu kopi­jai.

Konvejs uzsauca Priliklam:

— Ķer ciet! Ātrāk!

Prilikla nezaudēja velti laiku. Masīvie pacēlāja satvērēji jau pārkārās pār apdullināto SRTT; pēc Konveja zīmes tie nolaidās un satvēra bēgli.

Konvejs ieķērās vienā no trosēm un, ceļoties līdz ar svaru, teica:

— Viss kārtībā! Tu esi drošībā. Neuztraucies. Es gribu tev palīdzēt…

Par atbildi SRTT sāka dauzīties ar tādu spēku, ka gandrīz atspieda satvērējus, un negaidīti pārvērtās mīkstā masā, kas iz­slīdēja starp pacēlāja ķepām un nokrita uz grīdas.

FROBi līksmi ieaurojās un metās uz bēgli.

„Šoreiz jau viņam neizķepuroties," — Konvejs domāja, viņu sagrāba šausmas, žēlums un vilšanās. Būtni, kas izbijās brīdī, kad tā ieradās Hospitālī, un kopš tā laika bēguļoja, bija sa­grābusi tāda panika, ka to jau neviens nespēja glābt. Satvērēji nekam nederēja, taču atlika vēl viens līdzeklis. Droši vien O'Mara novilks viņam ādu pār acīm vēl dzīvam esot, taču tā vismaz Konvejs varbūt izglābs bēglim dzīvību, ja ļaus tam aiz­bēgt.

Sienā iepretī ieejas lūkai atradās durvis, pa kurām ielaida slimos FROBus. Tās bija visvienkāršākās durvis, tāpēc ka spie­diens gaitenī bija tāds pats kā palātā.

Konvejs pārlidoja pāri palātai pie kontrolpaneļa un atvēra šīs durvis.

SRTT, kas nebija no bailēm zaudējis saprātu vēl tik lielā mērā, lai neievērotu atkāpšanās ceļu, ieslīdēja pa šīm durvīm un nozuda.

Konvejs aizcirta šīs durvis, neļaujot nerātnajiem mazuļiem sekot savam upurim, bet tad pacēlās līdz kontrolpunktam, lai par visu paziņotu O'Maram.

Tagad situācija bija daudz sliktāka nekā viņi domāja. Pre­tējā palātas stūrī Konvejs paguva ievērot kaut ko tādu, kas ne­parasti apgrūtināja bēgļa notveršanu.

Konvejs beidzot saprata, kāpēc SRTT nekādi nereaģēja uz visiem viņa izsaucieniem — SRTT translators bija sadauzīts un nedarbojās.

Konvejs jau pasniedzās ar roku pie interkoma slēdža, kad pēkšņi izdzirda Priliklas balsi:

— Atvainojiet, vai jūs neuztrauc manas spējas uztvert jū­tas? Varbūt jums ir nepatīkami, kad es skaļi runāju par to, kas jūs satrauc?

— Uz šiem abiem jautājumiem es atbildu noraidoši, — Konvejs teica. — Lai gan, kas attiecas uz otro, man nesagā­dātu īpašu prieku, ja jūs sāktu stāstīt par saviem novērojumiem vēl kādam citam. Bet kāpēc jūs tā vaicājat?

— Tāpēc ka es sajutu, cik ļoti jūs esat satraukts par to, ko SRTT var izdarīt ar jūsu pacientiem, — Prilikla atbildēja. — Un man īpaši negribētos jūs satraukt vēl vairāk, stāstot jums par to emociju tipu un spēku, kuras es uztvēru bēgļa sma­dzenēs.

Konvejs nopūtās.

— Klājiet tik vaļā. Viss ir tik slikti, ka sliktāk nemaz nevar

būt.

Taču kā nedaudz vēlāk izrādījās, tas vēl nebūt nebija pats sliktākais.

Kad Prilikla beidza stāstīt, Konvejs gluži kā dzelts atrāva roku no interkoma.

— Es nevaru to viņam stāstīt pa interkomu! — viņš uz­sprāga. — Atliek par to uzzināt tikai kādam no pacientiem vai apkalpojošā personāla, un tūdaļ izcelsies panika. Skrienam, mums ir jāuzmeklē O'Mara!

Galvenā psihologa nebija ne viņa kabinetā, ne Mnemo- gramu sekcijā. Taču viņiem izdevās uzzināt, kur viņš atrodas, un viņi steidzās uz četrdesmit septīto līmeni uz Laboratoriju palātu Nr. 3.

Tā bija liela istaba, kurā valdīja spiediens un temperatū­ra, kas bija piemērota ar skābekli elpojošām siltasiņu būtnēm. Ārsti, kas ārstēja DBDG, BBLF un FGLI, šeit pētīja visretākos un eksotiskākos gadījumus. Ja palātas apstākļi pacientiem ne­bija piemēroti, tad viņi gaidīja savu kārtu lielos caurspīdīgos boksos, kas bija izvietoti gar sienām. Hospitālī šo palātu bija iesaukuši par «Izmēģinājumu poligonu", un Konvejs ieraudzīja šeit visdažādāko formu un izmēru mediķu grupu, kas ielenca stikla bāku palātas vidū. Droši vien tajā atradās vecais mirsto­šais SRTT.

Konvejs ieraudzīja O'Maru pie sakaru pults un steidzās pie viņa.

O'Mara uzklausīja Konveju klusējot, lai gan vairākas reizes atvēra muti kā grasītos viņu pārtraukt, taču katrreiz spītīgi sa­knieba lūpas.

Kad veidzot Konvejs nonāca līdz salauztajam translato- ram, O'Mara ar žestu lika tam apklust un asi uzsita pa izsau­kuma pogu.

— Savienojiet mani ar Skemptonu no Tehniskās pārval­des, — viņš izmeta. — Skempton, mūsu bēglis atrodas Bērnu nodaļas FROB sektorā. Taču ir radies nopietns sarežģījums. Baidos, ka viņš ir zaudējis translatoru…

Pēc pauzes O'Mara turpināja:

— Es nevaru iedomāties, kā jums izdosies viņu nomierināt, ja jūs nespējat ar viņu izskaidroties, taču turpiniet darīt visu, kas jūsu spēkos, bet es pamēģināšu aprunāties ar sakarnie­kiem.

Viņš atslēdza sakarus, tad atkal nospieda interkoma pogu un teica: v.

— Kolinsonu, lūdzu… Šeit O'Mara. Palūgšu jūs sazināties ar grupu, kas veikusi SRTT planētas pētījumus. Lai viņi saga­tavo tekstu SRTT valodā. Tūdaļ es nodiktēšu jums šī teksta saturu, un jūs to viņiem paziņosiet. Jūs pat nevarat iedomāties, cik svarīgs mums ir šis paziņojums. Un es jums paskaidrošu, kāpēc…

* * *

SRTT dzīvo ļoti ilgi, O'Mara skaidroja, un rada pēcnācējus bez otra dzimuma indivīdu līdzdalības. Bērni tiem piedzimst ļoti reti, dzemdības ir neparasti mokošas, un tāpēc vecāku un bērnu starpā pastāv ne tikai stingras radniecības saites, bet vēl arī, kas ir tik ļoti svarīgi šajā konkrētajā gadījumā, bērni it visā paklausa saviem vecākiem. Turklāt, kā uzskata, neraugoties ar visām ārējā izskata izmaiņām, šīs būtnes vienmēr saglabā ne­skartus runas un dzirdes orgānus, kas ļauj tiem uzturēt sakarus ar tuviniekiem.

Ja kāds no pieaugušajiem SRTT norās mazuli, kas slikti uzvedas, ja šis teksts tiks nodots uz Hospitāli, bet tad tālāk pa skaļruņiem paziņots bēglim, tad iedzimtā paklausība palīdzēs savaldīt mazuli.

— Tā mēs, iespējams, tiksim galā ar šo mazo krīzi. Do­māju, ka pēc pāris stundām mēs spēsim nomierināt mazuli, — O'Mara teica un izslēdza interkomu. Taču, ievērojis Konveja sejas izteiksmi, viņš klusi jautāja:

— Vai vēl kaut kas?

— Doktors Prilikla ir empāts, un viņš uztvēra SRTT emo­cijas. Jūs saprotat, ka bēgļa psiholoģiskais stāvoklis nav no la­bākajiem. Viss viņam ir sajaucies: skumjas par mirstošo vecāku un izbailes, kuras tas piedzīvoja pie sestajām slūžām, kad vi­ņam visi metās virsū, un krietnais brāziens, kuru tas saņēma FROBu palātā. SRTT vēl ir jauns, nepieredzējis, nu… — Kon­vejs aplaizīja izkaltušās lūpas. — Vai kādam ir ienācis prātā, kad SRTT ir pēdējo reizi ēdis?

O'Mara tūdaļ saprata, cik tas ir svarīgi. Viņš nekavējoties nospieda sakaru pogu un paķēra mikrofonu.

— Skemptonu, steidzami!.. Skempton?.. Es negribētu šeit spēlēt melodrāmu, taču esiet tik laipns, ieslēdziet jūsu aparāta

pretnoklausīšanās sistēmu. Radies vēl viens sarežģījums… * * *

Aizgājis no O'Maras, Konvejs nezināja, ko tagad darīt — palūkoties uz mirstošo SRTT vai steigties atpakaļ un savu pa­lātu. Prilikla bija uztvēris bēgļa smadzenēs stipru badu, kas sa­jaucās ar bailēm un izmisumu, un Konvejs, bet tad arī O'Mara un Skemptons saprata, kādas nāvējošas briesmas apkārtējiem tagad rada SRTT.

Jebkuru dzīvu būtņu bērni ir egoistiski, cietsirdīgi, ne­saprātīgi. Šis bērns, bada dzīts, var uzbrukt saprātīgai būtnei. Viņš pašlaik neaptver, ko dara, taču no tā viņa upuriem nekļūs vieglāk…

Ja vien Konveja aprūpējamie nebūtu tik mazi, neaizsargāti un… garšīgi.

No otras puses, Konvejs cerēja, ka, ieraugot vecāko SRTT, viņš sapratīs, kā savaldīt bērneli.

Konvejs sāka uzmanīgi spraukties tuvāk pie bākas, cenšo­ties nepagrūst Zemes doktoru, kas stāvēja tam ceļā, bet tad doktors pagriezās un sapīcis vaicāja:

— Kur jūs spraucaties, velns parāvis?.. Ā, sveicināti, Kon- vej. Vai grasāties izteikt vēl kādu mežonīgu pieņēmumu.

Izrādījās, ka tas ir Manons, kura vadībā Konvejs kādreiz bija strādājis. Tagad Manons jau kļuvis par Vecāko terapeitu un mērķēja uz Diagnostu. Kad Konvejs pirmoreiz nokļuva Hos­pitālī, Manons ņēma viņu savā aizbildniecībā, jo, kā viņš pats izteicās, viņš vienmēr žēloja nomaldījušos kucēnus, kaķēnus un praktikantus. Doktoram Manonam bija atļauts turēt galvā vien­laicīgi trīs mnemogrammas — traltaniešu mikroķirurģijas ek­sperta un divu LSBO un MSVK ķirurgu, kas specializējās ope­rācijās zema spiediena apstākļos. Taču lielāko dienas daļu viņš uzvedās kā cilvēks. Viņš palūkojās uz Priliklu, kas centās apiet pūli.

Konvejs jau sāka skaidrot, ar ko izceļas viņa jaunais asis­tents, taču Manons skaļi teica:

— Pietiek, cienījamais. Citādi tu sāc līdzināties notāram, kas lasa testamentu. Pārvietošanās vieglums un empātiskās spē­jas dod lielas priekšrocības mūsu darbā. Taču tu vienmēr iz­vēlies sev dīvaina izskata draugus — te lidojošās lodes, te ku­kaiņus, te dinozaurus un tā tālāk. Tev jāatzīst, ka tie visi ir dīvaina tauta. Un ir tikai viens vienīgs izņēmums: es pilnīgi pievienojos tavai sajūsmai par medmāsu no divdesmit trešā lī­meņa.

— Sakiet, vai jums izdevās gūt panākumus pieaugušā SRTT ārstēšanā? — Konvejs jautāja, tīšām pievērsdamies gal­venajam sarunas priekšmetam. Manons bija vislabākais cilvēks pasaulē, taču viņam piemita riebīgs paradums piebāzt savu sa- runasbiedru ar saviem jociņiem tiktāl, ka tie sāka tam jau līst ārā pa ausīm un degunu.

— Bez panākumiem, — Manons atzinās. — Un kad es tei­cu par mežonīgiem priekšlikumiem, es nebūt nejokoju. Mēs visi šeit pārtiekam no pieņēmumiem un minējumiem. Šeit neder parastie diagnostikas paņēmieni. Tu tikai palūkojies uz viņu!

Manons atvirzījās sānis, un Konvejs sajuta mīkstu pieskā­rienu — tur Prilikla pastiepās uz priekšu, lai palūkotos uz SRTT.

vi

Aprakstīt bākā gulošo būtni nebija iespējams, tāpēc ka tad, kad sākās izkušana, tā acīmredzot centās pieņemt uzreiz vai­rākas formas. Šeit bija locekļi un taustekļi ar locītavām un bez locītavām; tās ķermeni klāja ādas, vilnas un bruņuplākšņu ga­bali; uz purna bija kaut kas mutei un žaunām līdzīgs. Un pie­devām vēl nevienai ķermeņa daļai nebija noteiktu aprišu, tāpēc ka tā bija ļengana, slimības skarta masa, gluži it kā tā būtu salipināta no vaska un aizmirsta saulē.

No pacienta ķermeņa nepārtraukti izdalījās šķidrums, un ūdens līmenis bākā jau bija pacēlies par kādām sešām col­lām.

— Zinot par šo būtņu pielāgošanās spēju, — Konvejs tei­ca, — par to, cik viegli tās pārcieš fiziskus ievainojumus, un, ņemot vērā to ķermeņa neparasto formu, es uzskatītu, ka visas šīs saslimšanas pamatā ir psiholoģiski cēloņi.

Manons tēlotās šausmās lēni nomērīja viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, tad ar pārākumu noteica:

— Tātad psiholoģiski cēloņi?! Pārsteidzoši! Labi, bet kāds vēl var būt slimības cēlonis tam, kas nebaidās ne no fiziskiem bojājumiem, ne no bakteriālas infekcijas? Kas gan vēl var no­vest līdz tādam stāvoklim, ja ne viņa smadzeņu kārba? Bet, iespējams, jums labpatiktu izteikties precīzāk.

Konvejs sajuta, kā viņa ausis un kakls nosarkst. Viņš neko neatbildēja.

Pasmīnējis Manons turpināja:

— Viņš pārvēršas par ūdeni, tieši par ūdeni, kas satur tikai nelielu skaita absolūti nekaitīgu baktēriju. Mēs izmēģinājām vi­sas iespējamās fizioloģiskās un psihiskās ārstēšanas metodes. Un nekādu rezultātu! Tikko kāds piedāvāja viņu iesaldēt, lai izbeigtu viņa kušanu un lai mums būtu laiks padomāt. Šis ie­teikums tūdaļ pat ar balsu vairākumu tika noraidīts, jo tādā stāvoklī pacients tūdaļ pat dosies uz viņpasauli. Mēs palūdzām mūsu kolēģus telepātus noskaņoties uz viņa raidītajiem bioviļ- ņiem un iedarboties uz viņu attiecīgā veidā, bet O'Mara vispār atgriezās tālā tumšā pagātnē un pielietoja arhaisko elektrošo- ku, taču bez jebkādiem rezultātiem! Mēs kopā un katrs at­sevišķi izmēģinājām visas civilizētajā Galaktikā zināmās medi­cīniskās metodes un vēl līdz pat šim brīdim nesaprotam, kas viņam kait…

— Ja tas ir saistīts ar psihi, tad es domāju, ka telepāti… — Konvejs iesāka.

— Nē, — Manons viņu pārtrauca, — SRTT smadzenes ir vienmērīgi izvietotas pa visu ķermeni, bet nevis koncentrētas smadzeņu kārbā, citādi jau šīs būtnes nemācētu tā pārvērsties. Mūsu pacienta smadzenes izzūd, izkūst kopā ar visu ķermeni, sadalās arvien mazākās un mazākās daļiņās — tik mazās, ka telepāti nespēj ar tām strādāt.

— Šie SRTT patiesi ir neparastas būtnes, — Manons do­mīgi turpināja. — Protams, viņi ir iznākuši no jūras, taču tad uz sauszemes aizsākās aktīva vulkāniskā darbība, zemestrīces. Visu planētas virsmu pārklāja sērs un vēl velns zina kas. Pēc tam viņu saule sāka izdzist, un planēta pārvērtās par tuksnesi, kāda tā ir vēl ari tagad. Lai izdzīvotu, viņiem vajadzēja pielā­goties. Viņu dzemdības norisinās tā, ka no pieaugušajiem in­divīdiem atdalās jaundzimušais, bet vecāks zaudē ievērojamu savas masas daļu. Un tas ir ļoti interesanti, jo bērns piedzimst ar daļu vecāku šūnu. Viņš nepārmanto tēva atmiņu un apzināto pieredzi, taču viņš zemapziņā saglabā spēju pielāgoties jauniem apstākļiem.