Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

VII

Vajadzēja kaut kā likt bēglim pārvākties uz atveseļoties sā­kušajiem DBLF paredzēto palātu, kurā ierīkoja lamatas. Taču vispirms to vajadzēja aizvākt no AVGL palātas.

Divpadsmit Monitori smagos skafandros, lādot visu pa­saulē, plunčājās ūdeni un ķēra SRTT, līdz iedzina to tādā vie­tā, no kuras bija tikai viena izeja — pa lūku, kas veda uz DBLF palātu.

Konvejs, Prilikla un apsardzes grupa gaidīja viņu gaiteni.

Bēglis izmainījās vēlreiz — pašaizsardzības instinkta vadīts. Viņš pieņēma cilvēka formu.

Viņš lēni skrēja pa gaiteni ar mīkstām kājām, kas locījās gluži neparastās vietās.

Pelēkā zvīņāda, kas tam bija AVGL baseinā, raustījās, krunkojās un atkal izstiepās, pārejot rozīgajā cilvēka ķermeņa un baltā halāta krāsā.

Konvejs varēja mierīgi noraudzīties uz jebkuru svešas civili­zācijas būtni, kas sirga ar vispretīgāko slimību, taču, lūkojoties uz SRTT, kas skrienot centās pārvērsties par cilvēku, viņam kļuva slikti.

Pēkšņi bēglis metās uz MSVK gaiteni, sekotāji nebija to gaidījuši un, grūstot cits citu, sadrūzmējās pie savienojošajām slūžām.

MSVK bija trijkāju būtnes, kas nedaudz atgādināja dzērves, un tie spēja eksistēt tikai maza pievilkšanas spēka apstākļos; Konvejam līdzīgajiem DBDG bija grūti acumirklī piemēroties šiem apstākļiem. Taču, kamēr Konvejs lēni peldēja pa telpu, trenētie Monitori drīz vien nostājās uz kājām.

SRTT atkal metās uz skābekļa sektoru.

Konvejam nācās pārdzīvot dažus nepatīkamus mirkļus, un viņš ar atvieglojuma sajūtu nodomāja, ka, gadījumā ja bēglis aizkavētos šeit, viņu būtu ļoti grūti sameklēt necaurspīdīgā mig­lā, kuru MSVK dēvēja par atmosfēru. Ja viņš nozudīs šai mek­lējumu stadijā…

Nē, Konvejs nevēlējās par to pat domāt.

Tagad DBLF palāta atradās tikai dažu minūšu gājiena at­tālumā, un SRTT devās tieši uz turieni.

Viņš atkal izmainījās, pārvērties par kaut ko zemu un sma­gu, kas pārvietojās uz četrām ekstremitātēm. Šķita, ka viņš sa­spiežas un uz viņa muguras veidojas kaut kas līdzīgs bruņu­rupuča bruņām.

Tieši tobrīd no stūra, kliedzot un rokas vicinot, izdrāzās divi Monitori un iedzina viņu gaitenī, kur bija palātas…

Taču gaitenī neviena nebija.

Konvejs nolamājās. Sešiem Monitoriem vajadzēja slēgt gai­teni, taču vajātāji šeit ieradās tik ātri, ka Monitori nepaspēja kā nākas sagatavoties. Viņi droši vien vēl uzstādīja palātās aprī­kojumu.

Taču Konvejs nebija rēķinājies ar Priliklas reakcijas ātru­mu. Asistents noorientējās jaunajā situācijā līdz ar Konveju. Mazais GLNO ātri aizskrēja pa griestiem, apdzina SRTT un nolēca uz grīdas.

Konvejs centās brīdināt Priliklu, uzsaukt, ka trauslais ku­kainis nespēj apturēt SRTT, kas pārvērties par milzīgu un iz­veicīgu bruņukrabi. Tā taču ir vistīrākā pašnāvība! Un tad viņa acīm pavērās šāda aina.

Kādas trīsdesmit pēdas priekšā SRTT gaiteņa sienā bija iebūvēta niša, kur stāvēja pašgājēju nestuves. Konvejs ierau­dzīja, ka Prilikla pamira pie nišas, ieslēdza nestuves un palaida tās pretī bēglim. Prilikla nemaz nebija tik neprātīgs drosmi­nieks — viņš gluži vienkārši prata ātri domāt, un tas bija kriet­ni vien svarīgāk.

Nestuves izdrāzās no nišas un sadūrās ar SRTT. Atskanēja metāliska dārdoņa, gaisā uzvijās dzeltenu un melnu dūmu vāli. Un, pirms vēl ventilatori attīrīja gaisu, Konveja palīgi ielenca apdullināto SRTT un iedzina to DBLF palātā.

Pēc dažām minūtēm pie Konveja pienāca Monitoru virs­nieks. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz dažādām ierīcēm, kuras tika atnestas uz telpu tikai pirms dažām minūtēm, kā arī uz vairākiem cilvēkiem tumši zaļā formā, kas stāvēja pie sienām un lūkojās uz istabas vidu, kur lēni grozījās SRTT, meklējot vietu, kur noslēpties.

Virsnieks bez šaubām mira vai nost aiz ziņkāres, taču viņa balsī tas neatspoguļojās:

— Vai jūs esat doktors Konvejs? Tad ko jūs no mums īsti gribat? -

Konvejs aplaizīja lūpas. Agrāk viņam nebija laika pado­māt par šo operācijas stadiju. Taču tagad viņā pamodās žēlums pret bēgli. Galu galā tas taču bija tikai bērns, kas no bēdām un bailēm zaudējis spēju saprātīgi spriest. Ja šis numurs neies cauri…

Konvejs nokratīja šaubas un neizlēmību un asi noteica:

— Vai redzat šo zvērēnu istabas vidū? Es gribu, lai jūs to pārbiedētu līdz nāvei.

* * #

Saprotams, viņam nācās izteikties skaidrāk, taču Monitori ātri spēja orientēties šādos apstākļos un ar patiesu entuziasmu laida darbā līdzatnesto aparatūru.

Konvejs drūmi vēroja, kā dažādi priekšmeti un ierīces, kas bija paredzētas gaisa attīrīšanai un sakaru uzturēšanai, kā arī diētiskās ēdnīcas trauki pildīja tiem neraksturīgas funkcijas. Tie asi svilpa vai dunēja un kauca gluži kā milzu sirēnas, citi gra­bēja un džinkstēja. Šai dārdoņai pievienojās to cilvēku klie­dzieni un saucieni, kas noņēmās ar šiem briesmīgajiem priekš­metiem.

Un SRTT izbijās. Prilikla visu laiku ziņoja par viņa emo­cionālo stāvokli.

— Klusu! — Konvejs negaidīti iesaucās. — Bet tagad — beztrokšņa uzbrukums.

Līdzšinējā kakafonija bija tikai uvertīra. Tagad lietā tika likti patiesi briesmīgi ieroči — un visam tam bija jānotiek pil­nīgā klusumā, lai varētu sadzirdēt jebkuru SRTT izdoto ska­ņu.

Istabas centrā ap nelaimīgo būtni uzvijās liesmu mēles — tās bija spožas, taču nededzināja. Vienlaicīgi spēka stari sāka grūstīt upuri, dzenāt to, piepacelt gaisā un pat pamest griestu virzienā.

Spēka stari darbojās pēc tāda paša principa kā gravitācijas jostas, taču tos varēja koncentrēt vienā punktā. Operatori rai- dlja pret gaisā pamesto izmisīgi pretojošos bēgli raķetes un lodveida zibeņus, tikai pēdējā mirklī izmainot to virzienu.

Tagad SRTT bija patiesi izbijies, tik ļoti izbijies, ka to saju­ta pat cilvēki bez empātiskajām spējām. Viņš pieņēma tādas formas, ka Konvejam bija nodrošināti nakts murgi vairākas ne­dēļas uz priekšu.

Konvejs ieslēdza mikrofonu:

— Vai ir reakcija?

— Pagaidām nav, — no sirēnas skaļruņa nodārdēja varenā O'Maras balss. — Jums nāksies vēl pacensties.

— Bet viņš taču atrodas galēja uzbudinājuma stāvoklī… — Prilikla iesāka.

Konvejs pagriezās pret asistentu:

— Ja jums ir grūti, ejiet prom.

— Vai varat ieteikt, kā viņu vēl varētu stingrāk ietekmēt? — viņš pavaicāja līdzās stāvošajiem virsniekiem.

— Dažas būtnes spēj izturēt visu, — virsnieks savaldīgi no­teica, — taču reizēm tos pilnīgi var izsist no līdzsvara ar grie­šanos un virpuļošanu…

* # *

Negantajai spīdzināšanai, kurai tika pakļauts SRTT, ātri ti­ka pievienota griešanās. Taču ne vienkārša griešanās, bet mežo­nīga, nevienmērīga, vājprātīga kustība, uz kuru bija grūti norau­dzīties.

Raķetes un gaismas zibeņi uzliesmoja un griezās virs SRTT gluži kā prātu zaudējuši mēneši virs mežonīgas planētas. Dažs labs no klātesošajiem zaudēja sākotnējo entuziasmu, bet Pri­likla šūpojās uz savām sešām tievajām kājām, viņu bija pilnīgi pakļāvušas emocionālās vētras brāzmas, kas draudēja to aizraut sev līdzi kā pūciņu.

Nevajadzēja šurp vilkt Priliklu, Konvejs, dusmojoties uz se­vi, nodomāja. Empātam šāds pārdzīvojums līdzinās ellei. Droši vien Konvejs ir kļūdījies jau no paša sākuma, šī doma bija nežēlīga, sadistiska un nepareiza. Viņš ir sliktāks par jebkuru briesmoni…

Virpuļojošais, riņķojošais, drebošais brūnais kamols istabas centrā — mazais SRTT — šausmās izkliedza augstu, asu, rīkles skaņu.

Sienu skaļruņus satricināja drausmīga dārdoņa; tajā jaucās auri, kliedzieni, lūztošu mēbeļu troksnis, bēgošu soļu skaņas, un to visu slāpēja zema un nebeidzama kaukšana. Varēja dzir­dēt, kā O'Mara kādam cenšas kaut ko paskaidrot, tad nepa­zīstama balss iesaucās:

— Dieva dēļ, izbeidziet! Tētiņš ir pamodies un grauj visu visapkārt!

Ātri un piesardzīgi viņi apstādināja SRTT un nolaida to uz grīdas. No skaļruņiem skanēja kliedzieni un dārdoņa. Drīz vien tie sasniedza apogeju, bet tad sāka norimt. Cilvēki stāvēja pie sienām, veroties viens uz otru, uz šņukstošo SRTT, sienas skaļruņiem. Gaidīja. Un sagaidīja.

Atskanēja skaņa, kas līdzinājās tai, kādu nesen pārraidīja ierakstā, taču tā skanēja tīri, bez kosmiskiem traucējumiem. Vi­siem bija translatori, un tāpēc visi saprata, par ko ir runa.

Tā bija vecākā SRTT balss, kas atkal kļuva par vienotu veselu.

Viņš uzrunāja savu bērnu, maigi un stingri vienlaikus. Viņš teica, ka mazulis slikti uzvedas, ka viņam ir nekavējoties jā­pārtrauc bēguļošana un viņš vairs nedrīkst sagādāt apkārtē­jiem nekādas raizes. Un jo ātrāk mazulis paklausīs, jo ātrāk viņš kopā ar tēvu varēs doties mājup.

Bēglim tā bija briesmīga eksekūcija. Varbūt viņš pat pār- centies, Konvejs nodomāja.

Viņš saspringti vēroja, kā SRTT, vēl arvien vienlaikus at­gādinot gan zivi, gan putnu, gan zvēru, pierāpoja pie sienas. Un kad viņš uzmanīgi un padevīgi sāka berzties ar galvu pret kāda Monitora ceļgalu, istabā sacēlās tik skaļa jautrība, ka ma­zulis gandrīz atkal aizbēga.

— Kad Prilikla man paziņoja, kāda ir vecākā SRTT sli­mības būtība, es sapratu, ka ārstēšanai jābūt radikālai, — Kon­vejs vērsās pie Diagnostiem un Vecākajiem terapeitiem, kas bi­ja sapulcējušies pie O'Maras galda.

Reiz jau Konvejs bija pieaicināts tik augstā sabiedrībā, tā­tad viņa rīcība ir novērtēta atzinīgi, un tomēr viņš nespēja pār­varēt satraukumu.

— Es nolēmu izmantot ciešo fizisko un emocionālo saiti, kas pastāv starp pieaugušo SRTT un tā jaunāko atvasi, — Konvejs teica. — Viss notika tā, kā mēs bijām iecerējuši. Ve­cākais SRTT nespēja mierīgi nogulēt, kad viņa lolojums atradās nāves briesmās. Vecāku mīlestība un pienākums guva virsroku un atgrieza slimnieku realitātē.

— Jūs esat pierādījis atzīstamas dedukcijas spējas, dok­tor, — O'Mara no visas sirds noteica, — jūs esat cienīgs…

Tieši tobrīd atskanēja interkoma dīkšana. Merčisone ziņoja, ka visiem trim AVGL sāk parādīties stīvuma pazīmes, un lūdza doktoru Konveju nekavējoties atnākt uz palātu.

Konvejs palūdza izsniegt viņam un Priliklam AVGL mne­mogrammas un ar nožēlu nodomāja, ka Merčisones zvans ir izbojājis viņa triumfu.

— Nesatraucieties, doktor, — O'Mara jautri noteica it kā būtu nolasījis viņa domas. — Ja viņa būtu piezvanījusi minūtes piecas vēlāk, jūsu galva tik ļoti būtu uzpūtusies no visām uz­slavām, ka tajā vairs nepietiktu vietas mnemogrammai…

Pēc divām dienām Konvejs pirmo un pēdējo reizi sastrī­dējās ar Priliklu.

Konvejs apgalvoja, ka bez viņa asistenta empātisko īpašību izmantošanas un māsas Merčisones gādības būtu neiespējami izārstēt trīs AVGL mazuļus.

Doktors Prilikla iebilda, ka, lai gan viņš nav ieradis strī­dēties ar priekšniekiem, taču šajā gadījumā doktors Konvejs dziļi maldās. Merčisone tikai atbildēja, ka priecājas, ja var izrā­dīties noderīga.

Konvejs turpināja strīdēties ar Priliklu.

Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka bez mazā empāta palīdzī­bas viņam nebūtu izdevies izglābt AVGL.

Strīds, ja tā vispār var nosaukt draudzīgu diskusiju, ilga vairākas dienas. Un visu šo laiku neviens nenojauta, ka Hos­pitālim tuvojas avārijā cietis kosmoplāns, bet tajā atrodas — kāda būtne.

Konvejs nezināja arī to, ka pēc divām nedēļām viņu nicinās viss Hospitāļa personāls.