Jūras pūķa sala

48

— Nekad vairs mani tā nepārbiedē, — teica Marti, tīdams marli Kamillai ap galvu.

— Piedod, — Kamilla nomurmināja bēdīgā balstiņā. — Lai gan tā nebija… mana vaina.

— Es jau domāju, ka tas konrits… ka tas… Nezinu, ko būtu darījis, ja…

Kamilla piespieda pirkstu Marti lūpām un pārtrauca viņu.

— Kuš, — teica Kamilla. — Viss atkal ir labi. Tā nenotika. Tāpēc nedomā par to.

Kamillas galvas ādā bija nobrāzusies gara, asiņojoša brīce, kad konrits bija nosviedis to uz klāja. Viņas balss bija neskaidra, skatiens mazliet mig­lojās, un viņa pirms mirkļa bija sūdzējusies par nelabu dūšu. Marti pieļāva, ka viņa dabūjusi vieglu smadzeņu satricinājumu. Citādi tomēr izskatījās, ka viss ir kārtībā.

Kamēr Marti bija pie Kamillas, Hua burāja sampanu uz salas otru pusi. Vu, Tšiongs un Kvoks smagi strādāja uz krasta klintīm un pamāja viņiem. Viņi bija iznesuši mantas no alas atpakaļ krastā, taču vēl nebija pacēluši “Smejošo pūķi” virs ūdens. Tas bija tik dziļi ūdenī, ka bez skābekļa balo­niem bija grūti no tā izvākt akmeņus, un viņi tos nemācēja lietot.

— Kas jūs aizkavēja? — jautāja Vu, kad viņi pietuvojās krastam.

— Vai jūs neko neredzējāt? — vaicāja Hua.

Vu neizpratnē uz viņu palūkojās.

— Ko mums būtu vajadzējis redzēt?

Gadsimta dzīvnieka atrašanu, nodomāja Marti. Gadsimta atradums, taču Vu, Tšiongs un Kvoks visu laiku bija salas nepareizajā pusē. Pasaule reizēm ir diezgan negodīga. No otras puses, Kvoks bija īpaši vēlējies, lai viņam nekad nebūtu jāredz lielais jūras pūķis.

— Mēs neuzņēmām nevienu fotogrāfiju, — atzīmēja Kamilla. — Mums joprojām nav pierādījumu!

Kamilla bija domājusi, ka Marti būs neapmierināts, kad to atkal atce­rēsies. Taču viņš plaši nosmaidīja.

— Izņemot to, ka dzelmē ir viens svaigs līķis un vismaz daži tūkstoši konritu skeletu. Līdzīgi kā Miksnicas alā.

Kamilla skatījās uz viņu, neticēdama ausīm.

— Vai tas bija kāds joks?

Marti pakratīja galvu.

— Visas tās mucas…

Izpratne pavīdēja Kamillas acīs.

— Tiešām? — viņa izsaucās.

Marti pamāja.

— Zvejnieki runāja taisnību! — viņš sacīja. — Konritiem bez mugur­kaula ir arī ārējais skelets, līdzīgi kā kukaiņiem. Bruņas, kas veidotas no desmitiem sarindotu riņķu vai posmu. Nezinu, vai tā tad vispār var būt zivs. Varbūt konrits ir kaut kas pavisam cits, jauna mugurkaulnieku klase. Bet vai atceries tos mazos, garenos vēžveidīgos, ko redzējām, kad ienirām alā?

— Kas ar tiem? Tu taču negribi teikt, ka…

— Jā gan. Es pieļauju, ka tie varētu būt nupat izšķīlušies konritu mazuļi. Mums vajadzētu tos aplūkot mazliet rūpīgāk!

— Bet ne tagad, — Kamilla nošausminājās.

— Ne tagad, — piekrita Marti.

Kamillas izteiksme kļuva aizdomīga.

— Kā tu piekriti tik viegli?

Sasodīts, nodomāja Marti. Viņa nudien mani pazīst pārāk labi. Ar to vēl radīsies problēmas.

— Es varbūt esmu kaut ko iemācījies, — ļoti nopietni apliecināja Marti.

Turklāt alā vairs nebija to mazo mugurkaulnieku, kad peldējām no turienes laukā, nodomāja Marti. Iespējamie konrita mazuļi tātad bija de­vušies tālāk. Tic droši vien bija iepeldējuši dziļākos ūdeņos, kad vētra bija pietuvojusies un alas ūdens sācis bīstami svārstīties turp un atpakaļ.

— Mums tomēr vēl jāizceļ “Smejošais pūķis”, — atgādināja Marti.

Hua uz viņu dīvaini paskatījās.

— Kas tad nu? — Marti jautāja.

— Man tev kaut kas jāparāda.

Hua pieveda Marti pie alas un atvēra līķu maisa rāvējslēdzēju. Viņa aizspieda degunu, jo no plastikāta maisa nākošā smaka bija neciešama. Marti domīgs lūkojās uz mirušā zvejnieka pušu pārkosto līķi.

— Konrits?

Hua paraustīja plecus.

— Kas gan cits tas varētu būt? — viņa jautāja.

Dažādas vienas un tās pašas sugas populācijas bieži ēd pavisam atšķi­rīgu barību, domāja Marti. Pat dažādiem vienas un tās pašas populācijas indivīdiem varēja būt dažādi medīšanas un barošanās paradumi.

— Mums paveicās, — piezīmēja Marti. — Ja mums būtu trāpījies kāds cits indivīds…

Hua aizvēra rāvējslēdzēju. Viņas skatiens pievērsās šaurumam starp salām.

— Man ir jādodas ūdenī, — Marti teica. — Taču sekojiet situācijai ar zivju meklētāju un brīdiniet uzreiz, ja redzat kaut ko.

Marti ar kompresoru pielādēja vienu skābekļa balonu un tad ienira, lai aizvērtu “Smejošā pūķa” lūkas un pārvietotu atsvaram izmantotos ak­meņus. Marti darbojās zem ūdens četrdesmit minūtes, un nekas nenotika. Tad “Smejošais pūķis” pēkšņi atrāvās no dzelmes un aizvien lielākā āt­rumā cēlās pret ūdens virsmu.

“Smejošais pūķis” šļakstēdams uznira, ūdens uzšļācās augstu, un ma­zās straumītēs tecēja prom no klāja. Visi aplaudēja.

— Jācer, ka piedabūsim dīzeļa sūkņus darboties, — nopūtās Kvoks.

— Paies diezgan ilgs laiks, līdz iztukšosim kravas telpu ar spaiņiem!

Kamilla redzēja, ka uz “Smejošā pūķa” klāja vēl ir pārdesmit akmens bluķu. To svars vairs nebija spējis noturēt laivu jūras dibenā. Divi akmeņi bija lielāki par citiem. Tie izskatījās dīvaini, it kā nebūtu akmeņi, bet gan…

Marti galva parādījās virs ūdens.

— Ielādēju līdzi pāri mazu konrita galvaskausu, — atzīmēja Marti.

— Jaunu, desmitmetrīgu indivīdu. Negribu atgriezties no šejienes bez pie­rādījumiem.

Marti kūlās ūdenī un skatījās uz Kamillu it kā atvainodamies.

— Tātad… vai es varētu vēl aizpeldēt un nobildēt to svaigo līķi? — jau­tāja Marti. — Ar zivju meklētāju izskatās, ka briesmas būtu jau…

Tas nekad nebeigsies, Kamilla nodomāja.

Taču pēc dažām stundām viņi visi jau bija uz “Smejošā pūķa” klāja. Visas mantas, kas uz laiku bija evakuētas, bija ieceltas atpakaļ kuģī, un mazais sampans atkal bija piesiets tam blakus.

— Vai paceļam buras? — jautāja Kvoks.

Marti pamāja.

— Tā varētu būt pavisam laba ideja. Tuvējās salās varētu būt cilvēki, kam nepieciešama palīdzība!

Vu un Tšiongs pacēla enkuru, un Hua kopā ar Kvoku sāka vilkt augšup grotburu. Dīzeļmotors gan vēl nebija savā vietā, taču buras darbojās. Svaiga vēja brīze ieķērās burā, un tā sāka būkšķēt un plīvot. Tad izliecās un nospriegojās, un “Smejošais pūķis” sāka kustēties.

— Vai mēs izdarījām pareizi, ka atbraucām šurp? — Kamilla pēkšņi vaicāja, joprojām stipri klusā un aizsmakušā balsī. Klepus lēkme pārrāva viņas teikumu.—Vai tomēr būtu bijis labāk, ja… mēs nebūtu atbraukuši? Ja mēs nekad nebūtu atraduši… Pūķa siekalu salu?

Marti neatbildēja.

— Tagad konritu sala pārvērtīsies vienīgi par tūristu atrakciju, — tur­pināja Kamilla. — Tagad pasaulē atkal ir par vienu lielu mīklu mazāk.

Viņai atkal uznāca klepus.

— Vēl nupat mums bija lielā jūras čūska, nāga un caddy… un daudz kas cits. Tagad mums ir tikai viena jauna dzīvnieku suga.

Kamillas rokas un ķermenis sāka trīsēt, un Marti aplika vēl otru pledu viņai ap pleciem.

— Vai tas bija… labs darījums? — jautāja Kamilla. — Vai tev reizēm nešķiet, ka… mūsu pasaule pārāk saraujas?

— Tagad konritu var aizsargāt, — teica Marti. — Tas droši vien būtu izmiris desmit gadu laikā, ja mēs šo vietu nebūtu atraduši. Turklāt vien­mēr, kad zinātne kaut ko atņem, tā dod kaut ko vietā. Parasti krietni vai­rāk nekā paņem.

— Cerēsim… tā, — klepoja Kamilla.

— Padomāsim rūpīgāk par to kaut kad vēlāk, — ierosināja Marti.

— Tagad… es nezinu, vai man tam pietiek spēka.

Saule sāka rietēt, un tās pēdējie stari atkal izrakstīja padebešus koši oranžos, sarkanos un dzeltenos toņos. Virs tiem bija tikai Visuma mel­nums. Halonas līča augstās, akmens stabus atgādinošās salas izcēlās pret saulrietu kā tumši silueti.

Vējš pastiprinājās, un ūdens sāka šļakstēt gar priekšvadni, kad kuģa āt­rums pieauga. Kamilla atspieda galvu pret Marti krūtīm un saņēma viņa roku.

Marti jutās labi un mierīgi. Bija labi būt dzīvam. Elpot. Just vēju un viļņu šļakatas sejā.

Viņa prāts bija viegls un tukšs, taču labā nozīmē tukšs. Itin kā viņš pēk­šņi būtu atbrīvojies no smagas nastas.

Viņš nezināja, ko nākotne atnesīs, taču bija ļoti ieinteresēts to no­skaidrot.

Cilvēka laime ir mazajās lietās, Marti atcerējās Kamillas vārdus. Cilvēki, kas meklē laimi lielajās lietās, spēj būt, augstākais, pa pusei apmierināti. Brīžiem.

Sapņiem nenoliedzami ir slikts paradums kļūt ikdienišķiem, līdzko tie sasniegti, nodomāja Marti. Bet varbūt tieši to sasniegšanai sekojošais tuk­šums ļauj saskatīt visu skaidrāk. Varbūt mēs vienkārši esam tā veidoti.

Viņš atkal atcerējās, ko Kamilla viņam alā bija teikusi. Vārdos ietvertie apsolījumi piepeši šķita ļoti vilinoši. Dažādu iemeslu dēļ.

Viņš patiesībā vēl nezināja, vai viņi turpmāk varētu atkal būt kopā, un

nemācēja iztēloties, kāda varētu būt viņu kopīgā dzīve, ja doma kādā brīdī pārvērtīsies patiesībā.

Viņš tomēr nespēja par to satraukties.

Varbūt Kamilla bija runājusi tikai īslaicīgu, situācijas radītu emociju uzplūdā. Varbūt viņa pēc brīža mainīs domas, kad visu mierīgi pārdomās. Varbūt runa bija tikai par mirkļa ilūziju. Ilūziju, kas izgaisīs aiz apvāršņa tikpat ātri kā parādījusies. Kam bija lemts izgaist.

Laiks rādīs.

Pūķa siekalu sala palika aizvien tālāk aiz viņiem. Viņi noskatījās, kā saul­rieta liesma nodziest jūrā un sala ar augsto virsotni atkal nozūd tumsā, ka­mēr ar to saistītie nostāsti ceļoja viņiem līdzi no tumsas pretī gaismai.