Jūras pūķa sala

3

Nelaime nenāk viena, domāja Marti Ritola. Gribējās nolikt klausuli, jo viņam joprojām nebija īpašas degsmes pļāpāt ar bijušo sievu. Viņi gan atkal sarunājās, tāpēc normālos apstākļos situācija nebūtu šķitusi pārāk nomā­coša. Bet tagad, kad viņš nupat bija lidinājies mākoņos un uzreiz nokritis atpakaļ uz zemes…

— Nu, čau, — Marti vārgi teica.

— Tu nu gan šodien izklausies vēl nožēlojamāk nekā parasti, — teica Līsamaija.

Cik mīļi teikts, nodomāja Marti. Šī saruna būs tikpat jautra kā zoba nerva raušana.

— Vai ir noticis kas slikts? — tincināja Līsamaija.

— Neviens nav nomiris vai zaudējis locekļus, — apliecināja Marti.

— Vismaz es ne.

— Tomēr kaut kas slikts?

Līsamaija mani pazīst pārāk labi, nodomāja Marti.

Marti un Līsamaija bija satikušies neilgi pēc tam, kad Marti bija atgrie­zies Somijā pēc trim Kekertarsuakā, Grenlandes Disko salā pavadītiem gadiem. Viņš bija meklējis starp Disko līcī ziemojošajiem Grenlandes va­ļiem daļu populācijas, kas būtu uzvedusies tik atšķirīgi no sugasbrāļiem, ka tos varētu jau uztvert par atsevišķu kultūru. Grenlandē Marti pirmo reizi bija sapratis — pirmo reizi pa īstam sapratis —, ko oglekļa dioksīda emisi­jas izraisītā jūras virskārtas paskābināšanās nozīmē sliktākajā gadījumā.

Apjausma bija iebliezusi kā ar bomi pa pieri, un viņš bija nolēmis mainīt pētniecības jomu. Roņi un vaļi bija palikuši tikai kā aizraušanās, lai gan tie joprojām bija viņa lielā mīlestība.

Jo vairāk laboratorisko izmeklējumu viņš un citi Kopenhāgenas Uni­versitātes pētnieki Disko salā bija veikuši, jo biedējošāka aina pavērās. Tās radības, kam bija kaļķa apvalki, vienkārši izšķīda apkārtējā ūdenī, kad tā pH līmenis pārlieku pieauga. Bet arī citi jūras dzīvnieki bija spiesti izlietot aizvien lielāku daļu enerģijas, lai saglabātu savu jonu līdzsvaru, kad ūdens kļuva skābāks. Viņi auga lēnāk un kustējās slinkāk. Tad nomira. Pašlaik ar oglekļa emisiju cilvēks mainīja jūras skābumu rekorda ātrumā. Perspek­tīvas bija biedējošas, jo simt reižu lēnāk notikušās dabiskās pārmaiņas zemeslodes ilgās vēstures laikā bija spējušas iznīcināt lielāko daļu jūras sugu dažādības.

Tas viss bija tik nospiedoši, ka Marti sāka ilgoties pēc kaut kā mierinoša, lai līdzsvarotu darbu, pēc ilgstošām cilvēcīgām attiecībām. Helsinkos viņš bija saticis Līsamaiju un gandrīz uzreiz sācis kopdzīvi, lai gan viņiem nebija nekā daudz kopīga. Nebija ne kopīgu sapņu vai mērķu, ne arī īsti kopīgu interešu. Patiesībā — gluži nekā, uz kā būvēt attiecības. Izņemot varbūt “Brokastis Tifānijā” un vēl kādas filmas. Toties pastāvīgas spriedzes un uzskatu un vēlmju atšķirību bija tik daudz, ka viņi bija sākuši kašķēties jau pirmajos mēnešos.

— Nu, tad nestāsti, ja negribi, — Līsamaija teica. — Bet es varētu pastās­tīt tev kaut ko, kas spētu tevi interesēt. Jo tev vēl aizvien nav jaunas sievietes.

Marti juta, kā viņā aug aizkaitinājums.

— Kā tad tu vari zināt, vai man ir jauna sieviete vai nav? — Marti tin­cināja.

Līsamaijai bija slikts paradums jaukties lietās, kas ne mazākajā mērā neattiecās uz viņu. Marti tas vienmēr bija šķitis ārkārtīgi kaitinoši.

— Elementāri, dārgais Vatson, — skaidroja Līsamaija. — Ja tev kāda būtu, tad jau daudzas reizes man būtu izklāstījis, cik brīnišķīga viņa ir un ko tik visu pēdējā laikā jūs esat kopā darījuši. Tu taču neatstātu neizman­totu tik lielisku iespēju man iedzelt. Ja nu gadījumā man mazliet sāpētu.

Kāpēc gan sievietes vispār izdomātas, Marti rūgti nodomāja.

Pats muļķīgākais noteikti bija tas, ka viņi viens no otra pārāk nebija attālinājušies, neraugoties uz aizvien apnicīgākiem kašķiem. Viņiem bija izdevies izšķiest pārmērīgi daudz laika un sāpināt otru nevajadzīgi daudz un dažādos veidos. Neveiksmīgām attiecībām ir nelāgs paradums izvilkt no cilvēka viņa vissliktākās īpašības un izaudzēt tās briesmīgās proporci­jās, nekas cits pašapziņai nenodara lielāku kaitējumu kā naidīga un slikta izturēšanās pret pašu tuvāko.

Kāpēc mēs neizšķīrāmies jau agrāk, domāja Marti.

Viņi bija pārtraukuši attiecības, kad Ālto Universitāte bija noraidījusi Marti pēdējās pētniecības programmas finansēšanu. Pētījums bija saistīts ar jūras gultnes bioloģisko daudzveidību, lūras dzelmē dzīvoja vairāk da­žādu radību nekā tropiskajos lietus mežos, iespējams, pat simt miljoni da­žādu sugu. Tas bija mīklaini un iracionāli, jo lielākā daļa jūras dibena bija ļoti līdzena. Marti bija sācis pieļaut, ka atšķirības jūras ūdens skābumā un skābekļa daudzumā ūdeni no sugu skatpunkta gultnes līdzenumus ieda­līja miljonos mazu saliņu. Daudzas sugas nespēja pārlīst vai aizpeldēt no vienas jūras dibena salas uz citu cauri ūdeņiem, kuri bija vai nu pārāk skābi vai kuros trūka skābuma, un attīstījās par patstāvīgām sugām savos apvidos. Hipotēze bija jauna, bet Ālto Universitātes vadītājs uzskatīja, ka ideja ir pārāk radikāla. Viņš gribēja koncentrēt aizvien vairāk savas naudas uz retākiem un lielākiem profesionālajiem centriem, kuri verdziskāk se­koja citur pasaulē izdarītiem pētījumiem.

Marti bija kļuvis par gabaldarbu strādātāju, un viņa ienākumu līmenis bija sarucis. Situācija bija radījusi starp viņu un LIsamaiju jaunu spriedzi un apzīmogojusi viņu attiecību likteni. Viņi bija sākuši strīdēties ari par dzīvokļa kredīta termiņa saīsināšanu, un tas jau bija par daudz.

— Liecies mierā, — Marti norūca klausulē. — Es esmu, tā teikt, iz­audzis par cilvēku pēc tam, kad tiku no tevis vaļā.

— Vai esi drošs, ka gribi spriest par lietām, kuru nozīmi pats nesa­proti? — Līsamaija iedzēla. — Tam, zini, ir savs risks! Vispār jau, manu­prāt, būtu patīkami, ja tev būtu jauna sieviete, jo tad mani vairs negrauztu

sirdsapziņa. Tu varbūt tam neticēsi, bet mani joprojām mazliet moka vai­nas apziņa, lai ari man šķiet, ka tu biji vismaz tikpat vainīgs un, iespējams, vēl daudz vainīgāks pie visa nekā…

Mums jāpārtrauc šī saruna, pirms atkal sākam veco dziesmu, domāja Marti. Nav nekādas jēgas atkārtot to, ko abi esam teikuši viens otram miljons reižu.

Kad viņiem beidzot bija izdevies pārdot kopīgo dzīvokli, Marti par savu daļu bija nopircis divdesmit reižu vairāk kvadrātmetru nenozīmīgā, gan­drīz pilnībā no pastāvīgiem iedzīvotājiem tukšā jūras piekrastes ciematā. Līdzi nāca tik daudz meža, ka viņa dzīvošanas izdevumi bija pietuvojušies nullei. Māju apsildīja ar malku, sauli un pasīvo zemes siltumu, un laukos bija gana, ka salaboja to, kas salūza vai ko vajadzēja remontēt.

Kad pārgāja sākotnējais šoks, Marti pamanīja, ka jaunā kārtība viņam ir izcili piemērota. Viņam bija vairāk brīva laika nekā agrāk, arī naudas vi­ņam, laukos dzīvojot, nevajadzēja daudz. Viņa darbi, kas tika sūtīti uz da­žādiem pasaules stūriem, ienesa vairāk, nekā viņam īstenībā vajadzēja. Mežs deva ēdienu, un jūrā tā bija gandrīz tikpat daudz, ja zināja, kur mek­lēt. Zeme joprojām aizvien ātrāk virzījās pretī iznīcībai, bet vismaz viņš atkal varēja izbaudīt pats savu dzīvi.

Ar to viņam pilnīgi pietika. Līdz I lua pēkšņi atsūtīja ziņu no Vjetnamas.

— Varētu beidzot pateikt, kāpēc īsti zvani, — Marti pārtrauca Līsamaijas runas.

— Uzmini, ko es satiku vakar preses konferencē, — Līsamaija tinci­nāja.— Kamillu Norstrandu!

Kamilla, domāja Marti. Kamilla Norstranda. Spoki no tālas pagātnes mūsu seriālā.

— Vai viņa gadījumā nebija tava pirmā mīlestība? — Līsamaija jautāja.

— It kā tu to nezinātu.

Bet tas bija ļoti sen, domāja Marti. Pirms mazas mūžības.

— Vai tu man piezvanīji tikai tādēļ, lai pateiktu, ka esi redzējusi Ka­millu Norstrandu? — Marti brīnījās.

— Dzirdēju pirms kāda laika šo to par viņu no kādas draudzenes. Vai, pareizāk sakot, šo to par viņas tagadējo vīrieti.

— Mani neinteresē tenkas, — atcirta Marti.

— Varbūt ne, bet tikai tāda maza piezīme, ka, ja viņa tevi joprojām interesē, tad pēc dažām nedēļām varētu būt labs laiks, lai sazinātos. Tas tā, mājienam. Tici man.

— Aklai vistai es vairāk uzticētos. Vai tavas avīzes horoskopiem.

— Paldies! — Līsamaija priecīgi teica. — Bet tikai zināšanai — tā mana draudzene, kuras vārdu tagad neminēšu, jo tev nepatīk tenkas, satiekas ar Kamillas Norstrandas vīru. Viņi ir bijuši kopā jau divus gadus un plāno precēties nākamajā rudenī.

Marti skatījās pa logu uz jūru un sāka skaitīt no ūdens izskalotos ak­meņus. Viens, divi, trīs… četrdesmit astoņi.

— Vai tu tur vēl esi? — vaicāja Līsamaija.

— Ja gribētu klausīties tenkas, nopirktu tenku kalendāru, — apstipri­nāja Marti.

— Tādu nemaz nav, — nošņācās Līsamaija.

— Es nesaprotu, kāpēc mani vajadzētu interesēt…

— Kamilla ir ārkārtīgi izskatīga sieviete. Un naudas viņai kā spaļu.

Nu ja, domāja Marti. Lai arī tā manta, par kuru bija runa, nebija pa­saulē tīrākā nauda. Vismaz tā daļa, kas bija saistīta ar uzņēmuma Forest, Paper and Pulp Consulting darbību.

Prātā atausa atmiņas par to, kā Palangkarajā bija izskatījies, kad viņš pēdējo reizi bija mēģinājis tur tikt. No kūdras dedzināšanas radies dūmu mākonis bija karājies virs pilsētas un purva biezs kā rīta migla Alpu ielejās. Lidmašīna nevarēja nolaisties dūmu mākoņa dēļ, tā bija spiesta atgriezties Džakartā.

— Hallo? — vaicāja Līsamaija. — Vai tu tur vēl esi? Vai kaut kur pa­visam citur?

— Tev ir vēl kas sakāms? — atjautāja Marti.

Līsamaija smējās.

— Tev nav daudz tā saucamo labo pušu, bet nauda tev nekad nav rū­pējusi, — viņa labsirdīgi teica. — Tas tev spīd cauri. Tāpēc tieši tev vaja­dzētu būt iespējai attiecībā uz Kamillu tagad, kad viņai apkārt noteikti

spieto kāds miljons lišķ… potenciālo līgavaiņu, kurus visvairāk interesē tie divsimt miljoni eiro, ko viņa mantoja no vecākiem. Turklāt tu viņu pazini vēl tad, kad viņu ģimenes uzņēmums bankrotēja.

— Vai tu varētu koncentrēties uz savām lietām un izbeigt spēlēt save­dējas lomu? — Marti ierosināja. — Tas gadījumā nav pat nelikumīgi?

— Nepateicība — pasaules alga, — žēlojās Līsamaija. — Es tikai do­māju, ka tevi tas varbūt varētu interesēt.

— Okei, tas bija interesanti. Paldies.

— Satiekamies kaut kad?

— Varbūt nākamajā dzīvē, — teica Marti.

Līsamaija nopūtās.

— Tas gan bija mīļi, — viņa teica. — Bet piezvani viņai! Viņa noteikti priecāsies.

Līsamaija nolika klausuli, pirms Marti paspēja vēl kaut ko pateikt.