Jūras pūķa sala

19

— Viņi to redzējuši jau tālu no jūras, un no sākuma nav pievērsuši tam sevišķu uzmanību,—teica Hua.—Viņi domājuši, ka krastā izskalotas brūnas jūraszāles vai kādi citi mēsli. Taču, kad viņi devušies uz māju pusi, kurss viņus pievedis tuvāk krastam. Tad viņi sapratuši, ka krastā ir kaut kas neparasts.

Kamillai bija jāatzīst, ka stāsta detaļas izklausās ticamas. Varbūt viss no­ticis tieši tā, kā zvejnieki bija stāstījuši Huai.

— Vai arī mums būtu iespējams ar viņiem parunāt? — jautāja Marti.

— Jā, kad viņi atgriezīsies, — teica Hua. — Viņi tagad zvejo mazliet tālāk uz dienvidiem un atgriezīsies tikai pēc pāris nedēļām.

Marti izskatījās vīlies, taču tur neko nevarēja darīt.

— Kurā virzienā dzīvnieks, visticamāk, būtu virzījies? — Kamilla jau­tāja. — Un apmēram cik tālu?

Hua nopūtās.

— To ir ļoti grūti noteikt, — viņa atbildēja.

Hua pamāja ar roku virzienā starp rietumiem un ziemeļrietumiem.

— Ja tas peldēja ūdens virspusē, taifūns to aizskalojis uz to pusi, — viņa teica. — Diemžēl mēs nezinām, vai miruši konriti uzpeld. Kvoks teica, ka zem­ūdens straumes šajā vietā virzās uz austrumiem. Gandrīz pretējā virzienā.

Tātad mēs patiesībā pat nezinām, kurā virzienā līķis ir peldējis, domāja Kamilla. Tas nesolīja nekā laba.

— Kā konrits varētu būt izskalots salas krastā un atkal aizskalots no turienes prom, ja tas nebūtu uzpeldējis? — jautāja Kamilla.

— Ūdens ir tik sekls, ka taifūni var izskalot krastā arī lietas, kas ir sma­gākas par ūdeni, — paskaidroja Hua.

— Un kā ar pūšanas gāzēm? — tincināja Kamilla. — Vai tad tās neliek mirušam dzīvniekam uzpeldēt?

— Tās var uznest līķi līdz ūdens virsmai uz kādu laiku, — apstiprināja Hua. — Taču tas droši vien atkal nogrimst, kad audi ir sadalījušies un gāze tikusi laukā. Citādi beigtiem kon rit gadsimtu gaitā būtu vajadzējis ik pa laikam būt izskalotiem cietzemē. Vajadzētu tikai zināt, cik ilgi mirušais dzīvnieks ir turējies virs ūdens, pirms atkal nogrimis un sācis virzīties līdzi zemūdens straumēm.

Tas nu gan nebūs viegli, nodomāja Kamilla.

— Ja kort rit nogrima gandrīz uzreiz pēc tam, kad taifūns to noskaloja no krasta, tas ar zemūdens straumi nonācis apmēram kaut kur, — Hua domīgi teica un vilka ar pirkstu pa jūras karti. — Apmēram šeit, mazliet uz austrumiem no Tsina salas.

Marli lūkojās uz karti un tad pavērsa skatienu jūrā, Huas norādītajā virzienā.

— Tad tas būtu virzījies līdz ar straumi uz austrumiem, uz šejieni, līdz tas būtu atdūries pret kaut ko, — turpināja Hua. — Dibens ir tik robains un grumbuļains, ka ķermenis nevar būt aizvilkts pa to sevišķi tālu, pirms tas aiz kaut kā aizķērās. Katrā ziņā, ja tam ir daudz dzeloņveida spuru.

— Lielos vilcienos, tas būtu aptuveni šajā apvidū,— Marti rezumēja.

Viņš izņēma no krūšu kabatiņas zīmuli un uzvilka kartē mazu aplīti.

Pēc mēroga tas diametrā varēja būt apmēram puskilometru plats.

— Ja šis variants atbilst patiesībai, darba apjoms vēl ir aptverams, jo ga­bals ir tik mazs un sekls, ka mēs to spētu izpētīt apmēram nedēļas laikā,— piezīmēja Marti.

Bet ja nu konrits ir nogrimis lēnāk, domāja Kamilla.

— Cerēsim, ka tā ir, — sacīja Hua. — Jo, ja dzīvnieks ir aiznests tālāk, pirms tas ir nokļuvis līdz zemūdens straumēm un sācis ceļu uz austru­miem, izmeklējamais apgabals kļūst daudz lielāks. Teiksim, piemēram, ka, rupji rēķinot… apmēram šāds.

Hua paņēma zīmuli no Marti un uzzīmēja kartē aptuveni divdesmit metru garu un kilometru platu ovālu, kas sākās pie Tsina salas un izstiepās uz rietumiem, ziemeļrietumiem.

— Mēs nespēsim izpētīt tik lielu apgabalu nirstot,— teica Marti. — Ja skelets ir tik tālu, ķemmēšana ar eholoti ir mūsu vienīgā cerība.

Viņi, protams, nevarēja būt droši pat par to, ka konrita ķermenis būs redzams eholotes attēlos. Ja konritam patiešām ir bruņas, no kurām atskan stiprs džinksts, kad pa tām uzsit ar nazi, tam attēlos gan vajadzētu būt re­dzamam kā melnai, saliektai līnijai. Taču vai stāstītais bija patiess? Turklāt, ja dzīvnieka ķermenis būtu saliecies, vai tas atšķirtos no apkārtnes?

Eholotes attēlos bieži skaidri izcēlās tādi cilvēka atstātie mākslīgie vei­dojumi kā kuģu vraki vai zemūdens drupas. Tie atšķīrās savu taisnlīniju formu dēļ. Taisnas līnijas starp dabas formām bija salīdzinoši reti sastopa­mas. Taču daba bija pilna liektu līniju. Koraļļu veidojumi un kaļķakmens klinšu malas, smilšu kāpas un daudz kas cits attēlos izskatītos tieši tā.

— Šeit, mazliet tālāk, dibens ir pavisam līdzens smilšu un dubļu lauks, — turpināja Hua. — Kori rit šajā apvidū var būt ar pazemes straumēm aiz­virzījies daudzus kilometrus, varbūt vēl tālāk, ne aiz kā neaizķeroties. Šeit nav nekā cita kā kustīga smilts un smilšu zuši. Daudz smilšu zušu.

— Ko mēs darīsim, ja ķermenis aiznests vēl tālāk, pirms tas sācis grimt? — jautāja Kamilla.

— Tad mēs to nekad neatradīsim, — teica Hua. — Tad tas var būt jeb­kur. Vējš to varēja ienest atklātā jūrā. Ja tas ir iegrimis dziļākos ūdeņos…

Kamilla skatījās uz jūras karti un neskaitāmo mazo salu izveidoto labi­rintu.

— Mums būtu vērts to meklēt, nirstot tikai šī mazā apļa iekšienē, — Hua rezumēja. — Pa to laiku sampans izķemmēs lielāko ovālu ar eholoti.

— Domā, ka mums patiešām ir cerības to atrast? — vaicāja Kamilla.

Hua paraustīja plecus.

— Neiespējami pateikt. Varbūt jā, varbūt nē. Viss var būt atkarīgs no veiksmes.

Tā, kā tas bieži notiek, nodomāja Kamilla. Ja nu mani vecāki būtu no­pirkuši Nokia vietā kādas citas firmas akcijas?

— Ķeramies pie lietas? — Hua ierosināja.

Tšiongs un Vu piestiprināja eholoti pie sampana. Tad Vu iedarbināja sampana mazo elektromotoru, kamēr Tšiongs atraisīja sastiprinājuma ķēdes. Motora skaņa bija ļoti klusa, tikko dzirdama. Ievērojams uzlabo­jums kopš veco laiku benzīna mašīnām, kas rēca tā, ka ausis krita ciet, domāja Kamilla. Viņa aizgāja pēc kafijas. Kad viņa atgriezās uz klāja, sam­pans bija jau pārsimt metru tālāk un, j?ēc Kamillas domām, attālinājās pārsteidzoši ātri uz ovāla pusi, ko Hua bija iezīmējusi jūras kartē. Man arī vajadzētu dabūt laivu, kas darbojas ar elektromotoru, domāja Kamilla. Vai

vispār tādas vajadzētu noteikt par obligātām, vismaz Sāristomeri trausla­jos apvidos.

— Jācer, ka viņi pratis attēlus iztulkot pareizi, — viņa teica somiski.

— Viss tiek ierakstīts videolentē, — teica Marti. — Varam pārbaudes pēc apskatīties.

Baigais darbiņš — caurskatīt lentes, domāja Kamilla. Tas paņemtu daudz laika, pat ja viņi tās tītu uz priekšu divu vai četru reižu paātrinājumā. Tur­klāt, ja viņu precizitāte pieviltu izšķirošā brīdī, viss darbs būtu vējā.

— Cik plašu joslu eholote vienā reizē attēlo? — jautāja Kamilla.

— Aptuveni simt metru, — atbildēja Marti.

— Tik maz? — Kamilla brīnījās.

— Līcis ir sekls, — Marti teica. — Taču attēls ir salīdzinoši precīzs.

Kamilla skatījās uz attālinošos sampanu.

— Viņi būs spiesti izbraukāt to spraugu diezgan daudzas reizes, — viņa atzīmēja.

— Tā tas ir, — piekrita Marti. — Taču domāju, ka mūsu grūtais uzde­vums tomēr ir lielāks. Tā ka… vai tad nedodamies drīz arī mēs?

Kamilla pacēla kafijas krūzi.

— Es vēl neesmu beigusi. Dodu tev atļauju pagaidīt vēl piecas minūtes.

Marti izskatījās nepacietīgs, un Kamilla domās nolamājās, kad karstā

kafija apdedzināja mēli. Kāpēc es iekampu kafiju tik ātri, viņa nobāra sevi, mums taču īsti nekur nav jāsteidzas. Izņemot to, ka Marti nervozais nemierīgums — vai to vajadzētu saukt par entuziasmu? — sāka pielipt arī viņai.

Marti kaut kur nozuda, un Kamilla pārliecās pār bortu pārbaudīt ūdens temperatūru. Ūdens apņēma pirkstu kā putna piens. Tā temperatūra ne­varēja būt daudz zemāka par cilvēka ķermeņa temperatūru. Kamilla pār­steigta atskatījās.

— Ir gan silts!

— Ūdens virsējais slānis šogad ir bijis krietni virs trīsdesmit grādiem, — apliecināja Hua. — Turklāt ūdens ir sasilis neparasti dziļi. Runā, ka daudz­viet tas ir divdesmit astoņus grādus silts vēl simt metru dziļumā.

Divdesmit astoņi grādi simt metros, apsvēra Kamilla. Tas izklausījās traki. Varbūt globālā sasilšana tiešām sākusi kļūt nekontrolējama, kā dau­dzi pētnieki jau sen bija apgalvojuši.

— Tāpēc mums pēdējā laikā ir bijis tik daudz taifūnu, — paskaidroja Hua.

Marti atgriezās uz klāja ar diviem hidrotērpiem.

— Vai mums tos vajag? — brīnījās Kamilla.

— Temperatūras dēļ ne, taču hidrotērpi aizsargā ādu no saules apde­gumiem.

Nu, protams, domāja Kamilla. Viņi bija tropiskos vai vismaz subtropis­kos ūdeņos. Ūdens bija tik skaidrs un caurspīdīgs, ka bez hidrotērpiem viņi ātri apdegtu, snorkelējot tuvu virsai.

Kamilla redzēja, kā Marti skatiens ātri pārslīd viņas augšstilbiem, kad viņa savilka hidrotērpu. Marti bikli novērsa skatienu, taču Kamilla bija pārliecināta, ka saredzējusi pareizi.

Marti piestiprināja skābekļa balonus un uzvilka uz sejas masku. Tad viņš iemetās ūdenī. Pasaule uzsprāga tūkstošiem baltu gaisa burbulīšu strūklā. Burbuļi pacēlās augstāk, un redzamība kļuva skaidrāka.

Viņš peldēja caurspīdīgajā, tirkīza zilajā bezsvarā. Ūdens spiedās pret bungādiņām. Jūras virsma vizēja dažus metrus augstāk kā skaidra, mir­guļojoša membrāna. Dibens bija apmēram desmit metru zemāk. Tas bija tik tikko saredzams. Ūdenī sašķīda jauns burbuļu mākonis, kad Kamilla iemetās jūrā.

Marti pagaidīja, kamēr Kamilla viņu panāk. Kamillas mati locījās ūdenī, savijušies šķipsnās kā taustekļi. Marti pagrieza ķermeni un pacēla kājas stāvus, ar svina atsvaru palīdzību viņš krita dzelmes virzienā ar rokām un galvu pa priekšu. Dažus metrus dziļāk dibenā saskatāmie veidojumi iezī­mējās skaidri un detalizēti, un Marti atkal pagriezās horizontālā stāvoklī.

Jūras dibens bija smalku, baltu smilšu noklāts, un tajās bija skaisti viļņ­veidīgi kārtojumi, kas slējās cits aiz cita, veidojot niecīgu kāpu tīklu. Šur tur bija zaļu ūdensaugu čemuri un tukši gliemežvāki. Smiltis bija pilnas apaļu caurumu un svītru, ko atstāja dzelmē dzīvojošie tārpi, vēži un gliemeži.

Nekur neredzēja nevienu zivi. Pirmais pieskāriens Halonas līča patiesībai, domāja Marti. Viņš ieskatījās dziļuma mērītājā. Septiņi metri. Ja viņi neies dziļāk, ar spiediena līdzsvarošanu un slāpekļa burbuļiem nebūs pro­blēmu.

Marti peldēja tālāk. Viņš turējās septiņu astoņu metru dziļumā un ik pa brīdim palūkojās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai Kamilla viņam seko. Vien­tuļa dzeloņraja nekustīgi gulēja smiltīs. Tikai tad, kad Marti bija gandrīz virs tās, zivs slinki aizpeldēja. Smalkas smiltis uzmutuļoja ap to lēni atpa­kaļ krītošos virpuļos.

Viņi papeldēja garām dažam metru augstam koraļļu uzbūvētam kolonnveidīgam iezim. Simtiem spirālveida figūru izrakstītu bumbu, un uz tām daži koši sarkani un spēcīgi zarojoši dzīvi koraļļi. Virs koraļļiem lidinājās daudzu tūkstošu zivju bars. Zivīm bija koši dzeltena aste, un tās bija apmē­ram pieauguša cilvēka vidējā pirksta garumā. Tās planēja gandrīz nekus­tīgi jūras bezsvara visumā.

Dzelmē bija pa pusei smiltīs iegrimusi Coca-cola pudele un dēlis, kurā bija pāris dzelzs naglu, kas bija pārvērtušās sarkanīgas rūsas kaudzītēs. Dramatiski atradumi, nodomāja Marti. Tad viņš pamanīja kaut ko tumšu, kas virzījās tieši uz viņu pusi, un viņa sirds mazliet salēcās. Taču peldošais dzīvnieks bija tikai jūras bruņurupucis. Viņi sajūsmināti noskatījās uz to, kad tas slīdēja garām. Tas kustināja pleznas piemīlīgi un apdomīgi, it kā tie būtu spārni un viņš pats — vējā planējošs fregatputns vai albatross. Katra pleznu kustība to viegli pavirzīja tālu uz priekšu. Bruņurupuča grumbu­ļainā esība un aizvēsturiskā rāpuļa galva radīja dīvainu kontrastu ar kus­tības skaisto, dejisko vieglumu un graciozitāti. Tas bija kā vēstnieks no citas pasaules, citas ēras. Viņi noskatījās, kā bruņurupucis nozūd skatienam jūras bezgalības noslēgtajā krēslā.

Jauni koraļļu veidojumi slīdēja zem viņiem. Daļa koraļļu bija pelēki un nedzīvi. Jūras ūdens skābuma palielināšanās un sasilšana, kā arī pieaugo­šās grūtības baroties droši vien tos bija iznīcinājušas. Pie mirušo koraļļu laukiem bija, augstākais, dažas zivis, parasti neviena. Taču vienmēr, kad tuvojās dzīvu koraļļu kumšķis, ap to bija lieli zivju bari. Viņi redzēja dažas

Ba-ba-ba alus pudeles, un vienā vietā no smiltīm slējās rūsas klātas metāla mucu atliekas. Marti ienira, lai aplūkotu tās tuvāk. Mucas bija sarūsējušas sarkanbrūnas un trauslas, klātas sīkiem caurumiņiem. Kad Marti aizskāra vienas dibenu, tas izšķīda ūdenī kā biezs rūsas putekļu mākonis. Pāri pa­lika tikai driskās, kas karājās no mucas stīpas.

Viņi devās tālāk. Pretī virzījās mazi koraļļu puni, kā arī daži lielāki ak­meņi, uz kuriem auga koraļļi. Pāris konservu bundžu, apkalta zābaka at­liekas un vēl caur un cauri sarūsējušas tērauda mucas. Taču nekā patiesi interesanta.

Galvenais: pat ne kripatas no konrita skeleta.

Tā viņi turpināja vēl kilometru uz priekšu, neatraduši nekā ievēro­jama. Tad viņi apstājās, pavirzījās četrus piecus desmitus metru sāņus un peldēja gar nākamo ķemmējamo joslu atpakaļ.

Marti pirmo reizi patiešām sāka saprast, cik grūtu uzdevumu viņi uz­ņēmušies.

Viņš laikam nebija gribējis izdomāt lietu līdz galam, kā to tiešām vaja­dzēja darīt. Pieņemt patiesību jau pirms tam būtu bijis pārāk nomācoši. Tas ir tāpat, kā meklēt adatu siena kaudzē, viņš domāja. Ļoti, ļoti lielā siena kaudzē. Mēs nekad neatradīsim to skeletu nirstot, Marti nodomāja. F.holote ir mūsu vienīgā cerība.

— Pirmie piecpadsmit hektāri nu ir izskatīti, — atzīmēja Kamilla, kad viņi atkal bija pacēlušies virs ūdens. — Cik tad daudz hektāru tajā izpētā­majā zonā ir? Pavisam kopā?

Tas neizdosies, Marti drūmi nodomāja.

Nebija nekādu cerību, ja nu vienīgi viņiem līdzi patiešām bija veiksme.