Jūras pūķa sala

12

Kamilla pamodās, kad temperatūra teltī sāka pietuvoties tai, kāda bija ziemā ar mitrām pagalēm sakurinātā saunā. Viņa izkūņojās no guļam­maisa, piecēlās sēdus un izstaipīja locekļus. Tad viņa uzvilka kājās džinsus un atvēra telts rāvējslēdzēju.

Marti acīm redzami bija pamodies jau agrāk, jo viņa telts durvju atvere bija vaļā. No krasta cēlās plāna dūmu strūkliņa. Tas bija īsti Marti stilā celt nakts vidū katram savu telti, un Marti tas neprasīja pat mirkli. Kāds cits būtu varējis izmantot situāciju uzmākšanās mēģinājumam, Kamilla nodomāja.

No visa tā varēja redzēt, ka Marti ir pavadījis lielu daļu savas dzīves mežā vai jūrā. Marti bija samanāma āra cilvēka rutīna. Doma lika Kamillai piepeši sajust dziļu skaudību un arī mazu… vilšanos. Viņai nepatika šis domu gājiens.

Kamilla aizgāja līdz krastam un redzēja, kā Marti vāra rīta kafiju katliņā ar snīpi. Marti bija pakāris katliņu virs ugunskura, kas veidots no žagaru ligzdas. Kamilla redzēja, ka viņš uz plašās un gludenās klints no šķembām izveidojis ugunskuram atsevišķu pamatu, lai ogļu karstumā nesaplaisātu pati klints. Seikkailu bija noenkurots dažus metrus no krasta, šaurumā starp divām salām. Liesmas laizīja katliņa melno dibenu, un tas jau daudzsološi sīca. Tad pa katliņa muti sāka burbuļot ūdens, un Marti to nocēla zemē.

— Labs rīts, — Kamilla sveicināja^

— Labrīt, — Marti atņēma.

Cik gan atpūties un priecīgs viņš izskatās, domāja Kamilla.

— Kā garšotu rīta kafija? — vaicāja Marti.

Marti ielēja abiem kafiju un tad izņēma no pārtikas somas margarīnu, rudzu rikas, auzu maizi, siera bulciņas, Karēlijas pīrāgus, Ementāles un Auras sieru, fetas siera pīrādziņus, trīs dažādas cepumu pakas un paku šo­kolādes kēksiņu. Kamilla pārsteigta skatījās uz krājumiem un iespurdzās.

— Vai tas jau nav pārspīlēti? — Kamilla smējās.

Marti pakratīja galvu un ieņēma nāvīgi nopietnu un lietišķu sejas iz­teiksmi.

— Nesaki tā, runa tomēr ir par svētu lietu. Dabas izbraucienos galvenā nozīme ir līdzpaņemtā ēdiena notiesāšanai, un punkts. Viss cits ir tikai un vienīgi rekvizīti!

Kamilla plati nosmaidīja un sajutās tik viegli, kā sen nebija jutusies. Labāk nekā kaut reizi daudzās nedēļās vai varbūt… daudzos mēnešos. Vai varbūt pat gados? Viņa nemācēja teikt, bet varbūt tas arī nebija būtiski. Jeb­kurā gadījumā viņa tagad izbaudīja savu esību un dzīvi, vismaz kaut kādā mērā, par spīti tam, ka nervu gali juta pulsējošas, asas sāpes. Tieši tagad visu sajūtu bija daudz vairāk, nekā viņa būtu spējusi cerēt vai sagaidīt.

Viss taču ir kā vecajos labajos laikos, domāja Kamilla, tad, kad viņa un Marti bija satikušies un līdz ausīm iemīlējušies viens otrā. Kamilla saprata, ka viņai būtu pavisam viegli atgriezties pie tā, kas jau reiz bijis. Atkal ieslīgt attiecībās ar Marti. Vismaz uz mirkli.

Jo Marti šķita kaut kā tik pazīstams, tik… drošs. Viņa ilgojās, stipri, pēc kaut kā, kas būtu pazīstams un drošs.

Bet no tā nebūtu nekādas jēgas.

Kamilla izstūma bīstamās domas no prāta. Viņa bija tik trauslā un ievai­nojamā stāvokli, ka viņai bija iemesls būt modrai.

Tieši tagad es negribu savā dzīvē nekādus jaunus stāstus, domāja Ka­milla, pat ne vienas nakts sakarus. Man nav spēka nekam pārmērīgam.

Kad viņi bija paēduši brokastis, Kamilla palūkojās uz sauli. Tā bija pa­cēlusies pārsteidzoši augstu. Cik ilgi es gulēju, viņa brīnījās. Rīts vairs nebija tikai silts, viņai kļuva karsti. Viņa juta, kā pirmā sviedru lāse norit no pie­res un notek gar vaigu.

— Cik ir pulkstenis šajā dienas laikā? — jautāja Kamilla.

Marti palūkojās saules virzienā un augstumā.

— Droši vien tuvu divpadsmitiem, — viņš novērtēja.

— Nu gan tu pūt pīlītes! Es nekad neguļu ilgāk par desmitiem.

— Mēs nonācām pie tām roņu salām diennakts tumšākajā laikā, starp vieniem un diviem, — rēķināja Marti. — Mums pagāja pusotra stunda līdz šejienei. Noenkurošanās un telšu uzcelšana prasīja pusstundu, un vaka­riņām vēl kāds brīdis. Tā ka neesi, starp citu, sevišķi ilgi gulējusi.

Kamilla novilka jaku, arī kurpes un zeķes un atstāja mugurā tikai bik­ses un bezpiedurkņu krekliņu.

— Šeit sāk kļūt diezgan karsts, — teica Kamilla. — Ejam peldēties?

— Tā ir viena laba ideja, — piekrita Marti.

Tad Kamilla atcerējās, ka, protams, nebija attapusi paņemt līdzi peld­kostīmu. Tas, nenoliedzami, bija kaitinošs šķērslis. Kamilla izmēģināja pie­krastes ūdeni ar pirkstiem. Ūdens bija tiešām silts, mazliet virs divdesmit grādiem. Varbūt divdesmit pieci grādi, daudz mazāk noteikti ne. Tālākajās salās reti bija tik silts ūdens. Un bija patiešām karsts. Viss vilināja ūdenī, viss bija kā radīts mazai peldei.

Kamillai ienāca prātā, kā reiz kopā ar Marti bija peldējusies pie naksnī­gajiem Helsinkiem. Pirms daudziem, daudziem gadiem. Pihlajasāres krasts. Silta augusta nakts, svelmes pārsteidzoši sakarsētais jūras ūdens. Ostas un dzīvojamo māju pāri jūrai radītie gaismas tilti. Viņi bija noģērbuši drēbes un peldējuši kaili uz mazajām bezkoku saliņām netālu no Pihlajasāres. No vienas saliņas uz otru.

Tas bija sen, bet, no otras puses… vai tas būtu tik riskanti arī tagad? Neviens neredzētu, arī Marti visdrīzāk nepārprastu. Viņam vismaz dažās lietās bija diezgan smalka oža.

Marti pamanīja, ka Kamilla par kaut ko domā.

— Nu? — viņš jautāja.

— Cik kautrīgs tu šajos laikos esi? — Kamilla vaicāja.

— Kā, lūdzu?

— Es neattapos paņemt līdzi peldkostīmu.

Marti smaidīgs skatījās uz viņu.

— Šīs vietas ir perfekti piemērotas peldēšanai pa pliko, — teica Marti.

— Varbūt labāk par jekuru citu vietu uz zemeslodes.

— Tātad tu esi, tā teikt, redzējis arī ko sliktāku?

— Tā gan varētu teikt, — smējās Marti.

— Nu tad okei.

Man tikai vajadzētu mazliet uzmanīties, lai nedotu nepareizus signā­lus, Kamillai iešāvās prātā, kad viņa sāka vilkt nost drēbes, vispirms garās bikses un krekliņu, tad krūšturi un biksītes. Tad viņa piepeši sajuta, cik ne­prātīga, viegla bezatbildība viņā parādās. Viņa sajutās brīvi. Mežonīgi un brīvi. Pirmo reizi pēc dievs vien zina cik ilga laika.

Kamilla pagriezās pret Marti.

— Nu, tu nāksi?

Marti noskatījās, kā Kamilla pagriežas pret krastu. Viņš nebija redzējis Kamillu kailu deviņpadsmit gadu. Kamillas ķermenis bija kļuvis pilnīgāks un sievišķīgāks. Tai Kamillai, ko viņš atcerējās, bija šauri, puiciski gurni un tievas rokas un kājas. Tagadējai Kamillai bija plats iegurnis, peldētājas pleci un muskuļotas rokas. Viņa acīmredzot bija čakli nodarbojusies ar peldē­šanu un gājusi uz trenažieru zāli.

Bet viņa vairs nav tas cilvēks, ko es kādreiz pazinu, domāja Marti, un piepeši sajuta dziļu nostalģiju un skumjas. Jo, lai arī Kamilla bija novilkusi visas drēbes, viņas poza un žesti izveidoja no viņas kailās ādas vēl daudz dārgākas un par kostīmu ciešākas aizsargbruņas. Runa noteikti nebija par aicinājumu nodarboties ar seksu.

īsta pašpārliecinātība, domāja Marti, tāda, ko cilvēkam dod divi simti miljoni eiro. Prātā plūda atmiņas par Kamillu, taču viņš tās nekavējoties aizdzina atpakaļ, lai situācija nekļūtu neveikla.

Kamilla ielaidās ūdenī ar muguru pret Marti. Arī Marti novilka drēbes un sekoja.

— Es to nosauktu par diezgan sliktu viltus startu, — protestēja Ka­milla, kad Marti panira viņai garām.

Bet viņa bija laba peldētāja un panāca Marti dažos vēzienos. Sasodīts,

nodomāja Marti. Marti paātrināja tempu, bet Kamilla viegli papeldēja viņam garām. Marti bija pavadījis daudz laika ūdenī, un viņu pārsteidza, ka Kamilla ir par viņu ātrāka.

Šaurums bija tikai dažus desmitus metru plats, un viņi tam ātri tika pāri. Krasta klintis bija ledāja un viļņu nogludinātas. Kamilla izkāpa no ūdens uz klints un noglāstīja to ar roku. Ledus un ūdens nopulētais gra­nīts bija gluds un spožs kā zīds.

— Daudz vīru gan ir visai ilgi strādājuši ar šo klinti, līdz tā iznākusi tik laba! — Kamilla jokoja.

Viņa devās pastaigāties pa krasta klintīm uz salas otru pusi, un Marti viņai sekoja. Kad viņi nonāca līdz vietai, kurā viņu nometnes salas aizsar­gājošā ietekme beidzās, teritorija, ko viļņi bija noskalojuši tīru no veģetā­cijas, paplašinājās par vairākus desmitus metru platu, viegli augšup vedošu nogludinātu klinšu joslu.

— Kā šoseja, — smējās Kamilla. — Tikai mums. Nekur neredz ne­vienu pašu laivu!

— Šis apvidus paliek starp kuģu ceļiem, — paskaidroja Marti. — Šis ir mežonīgs apgabals pat vasaras vidū. Nemaz nerunājot par rudeni. Vai ziemu.

Starp sarkano granītu bija gaišākas, līkumainas joslas un melnas gneisa līnijas. Šur tur gulēja ledāja sastumti akmens bluķi. Daži no tiem bija mazas vasaras mājiņas izmēros.

Viņi turpināja iet uz priekšu. Gludi un līdzeni noskaloto klinšu josla paplašinājās. Nolaidenajās ieplakās bija simtiem dažāda lieluma peļķu, kurās atspoguļojās zilās debesis un tajās slīdošie gubu mākoņi. Lielāko lāmu vidū slējās bluķi kā nelielas saliņas. Daļa bija salīdzinoši mazi, bet daļa — automašīnas izmēros. Viņi tika pāri dažiem seklākiem dīķiem, kāpjot no viena akmens uz nākamo. Dažu peļķu dibenā bija vesels klājiens jūras pīļu un citu nirējpīļu apēsto gliemeņu čaulu.

Kad viņi tuvojās salas otram galam, augstāk virsotnē augošie mežiņi kļuva zemāki, līdz pāri palika tikai vga sašķobītās grumbuļainās priedes un tad vienīgi izkaltušas kadiķu audzes. Kad viņi uz mirkli novirzījās sānis no krasta klintīm un palūkojās zem kadiķkrūmiem, viņi pārliecinājās, ka

visur ir vecas jūras pīļu ligzdas, vietām cieši blakus cita citai. Ap ligzdām bija lielu, zaļganu olu čaumalas un no tām atdalījušās drumslas un lauskas.

— Tev taču nav nekādas nelāgas reakcijas uz putnu utīm? — Marti norūpējies vaicāja. — To šeit var būt diezgan daudz. No to kodieniem sa­metas nejaukas čulgas, ja pret tām ir alerģija.

— Es… īsti neticu, — teica Kamilla. — Esmu bijusi salās arī agrāk un nekad neesmu cietusi no tām. Bet zinu gan, ko tu domā. Vienai paziņai no tām uz abām kājām uzradās vismaz simt mazu kreveļu. Viņa par tām ne­priecājās.

Brīzes bija izrāvušas spalvas no daudzajām ligzdām, bet dažās no vē­jiem īpaši aizsargātās vietās tomēr bija palikuši vēl pilnīgi neskarti jūras pīļu spalvu vainagi.

— Tās ir ļoti cieši līdzās, — Kamilla noteica. — Šajā salā jābūt simtiem jūras pīļu ligzdu.

— Somija joprojām ir pasaulē trešā lielākā jūras pīļu spalvu ražotāja, — Marti komentēja. — Bet no tām taisītie mēteļi ir tik dārgi, ka īstenībā visi tiek eksportēti.

Kamilla mazliet nosarka.

— Hmm… Ne gluži visi, — viņa nokaunējusies teica.

— Ai, jā, aizmirsu, ka tu tagad esi ārkārtīgi bagāta. Vai tik tev tagad mugurā nav tā Luijera Vitona firmas mētelis?

— Luijs Vitons nekādus mēteļus netaisa, muļķadesa, — Kamilla iesau­cās un pakratīja galvu. — Ar kādiem tik barbariem sanāk sastapties!

— Nu, kurš tad tas bija? Vai Ivs Rošē? Vai Mihaels Šūmahers? Es ne visai labi atceros zīmolu nosaukumus.

Kamilla nopūtās.

— Tu esi bezcerīgs gadījums.

— Kā tā?

— Kad tu pēdējo reizi gāji pirkt drēbes?

Marti vajadzēja apstāties, lai to apdomātu.

— Man šķiet, ka pagājušā gada maijā, — viņš beidzot teica.

— Kā tu vari to tik precīzi atcerēties?

— Vienam manam paziņam bija kāzas, un man vajadzēja tām nopirkt jaunus melnus džinsus. Vienmēr eju pirkt tieši tādus pašus vienā un tajā pašā vietā.

— Kāpēc tu vienmēr ej uz to pašu veikalu? — Kamilla brīnījās.

— Es zinu, kur viņiem stāv noteikta tipa džinsi.

Viņi nonāca klints augstākajā vietā. No virsotnes pavērās plašs skats pār visu apkaimi. Sala bija ļoti sarežģītas formas, mazliet kā tinteszivs. Tās krasta līnija šur tur izstiepās uz augšu ķeburainos zemesragos, vietām at­kāpās uz iekšu dažādu izmēru līčos, līcīšos un lagūnās.

— Bet tā taču tu pazaudē visu šopinga prieku, — nosodīja Kamilla.

— Es nesaprotu, ko tas nozīmē, — teica Marti. — Es kļūstu nervozs, kad esmu lielveikalā vai apģērbu veikalā. Baidos, ka apmaldīšos, un gribu tikt prom, pirms tā notiek.

Kamilla redzēja, ka sala sastāv no vairākām paralēlām mazu, apaļu pau­guru rindām. To kopumā bija apmēram desmit. Pauguri bija ledāja no­apaļoti, citu no cita tos atdalīja dziļas rievas. Salu trijās vietās saturēja kopā zemu klinšu strēles. Tās applūda vienmēr, kad noteikta virziena vējš pacēla jūras līmeni. Sala tādējādi ik pa laikam sadalījās vismaz četrās atse­višķās salās. No tām iznāca vesels mazs arhipelāgs. Vai arī tas jau tagad tāds ir, domāja Kamilla, palūkodamās uz salu grupu rūpīgāk. Salu no tuvā­kajām kaimiņsalām un saliņām atdalīja tikai šaurumi, un daudzo šau­rumu, lagūnu un līču vidū no ūdens slējās niecīgas saliņas. Mājas izmēra akmeņi, stāvos stabos izslējušies klinšu apaļumi un tik tikko virs ūdens samanāmas līdzeni nogludinātas klintis. Desmitiem un atkal desmitiem mazu salu. Viss bija atkarīgs no piemērotā mēroga. Viņu sala jau tagad savā veidā bija dažādu mazītiņu arhipelāgu mozaīka.

— Lielveikalā nevar apmaldīties! — Kamilla iebilda.

— Ak tad nevar? Es reiz Helsinkos iegāju stokmanī sameklēt alkohola bodi un ieklīdu kaut kādā nebeidzamā datorspēļu un elektronikas veikalā. Tur gandrīz kilometra garumā bija vieni vienīgi televizori un spēļu konso­les, un sazin kas vēl. Tas turpinājās bezgalīgi uz visām pusēm, nekādi ne­tiku no turienes prom, lai kā centos.

Kamillai bija jāķiķina par Marti stāstīto.

— Vai tu tagad mazliet nepārspīlē? Tur nav televizoru kilometru garās rindās.

— Nu, varbūt tā tikai šķita, — piekrita Marti. — Vienubrīd jau domāju, ka esmu nomiris un nonācis ellē par saviem sliktajiem darbiem. Tad televi­zori pēkšņi beidzās un biju dīvainā klints alā, kas pamazām pārvērtās auto­mašīnu stāvvietā. Kad beidzot atradu ceļu laukā caur vienu no alas sānu gaiteņiem, biju kaut kur starp Torni bāru un Irjes ielas peldbaseinu. Pēc tam vairs nekad neesmu uzdrošinājies meklēt stokmanī alkoholu.

— Muļķadesa, — Kamilla bārās. -— Kāpēc nepavaicāji ceļu?

— Kāds varēja padomāt, ka esmu no laukiem un apmaldījies.

Salas vidū bija lielākas ieplakas. Tajās bija izveidojušies dīķi, kuru kras­tos auga sūnas, lācenes un purva vaivariņi. Lāceņu lielās lapas nosedza zemi kā biezi paklāji. Mazliet augstāk bija no sausuma sasarkušu mežo­nīgo kalnu miltenāju audzes un sulīgi zaļas melnās vistenes. Lai arī bija vasaras beigas, reibinoši smaržoja purva vaivariņi.

Kamilla redzēja jūrā lielus ūdensputnu barus. Tuvākos varēja izšķirt skaidri, tālākie bija tikai biezas svītras pie spoguļlīdzenā klaja. Bet arī tiem noteikti vajadzēja būt putniem, un to bija patiešām daudz. Kopā droši vien desmit tūkstoši, domāja Kamilla. Varbūt simt tūkstoši. Katrā gadījumā vai­rāk, nekā viņa jebkad bija vienuviet redzējusi.

— Ļoti daudz putnu, — Kamilla pievērsa uzmanību. — Kas tie ir?

— Lielākoties jūras pīļu mātītes un viņu šīsvasaras mazuļi, — teica Marti. — Pulkā ir arī cekulpīles, tumšās pīles un svilpējalki. Tie šeit apme­tas uz spalvu mešanas laiku, šis ir Sāristomeri nozīmīgākais niršanas apga­bals. Tie no visiem vismazākie melnbaltie putni ir lielie alki.

Kamilla atcerējās, ka, jau maza meitene būdama, bija brīnījusies, kur uzreiz pēc vasaras vidus pazuda jūras pīļu mātītes ar saviem mazuļiem. Arhipelāgs piepeši kļuva pavisam kluss un tukšs, ja neņem vērā jūras krauk­ļus, paugurknābja gulbjus un kaijas. Tātad jūras pīles vai vismaz daļa no tām devās uz šejieni, domāja Kamilla. Kolīdz to mazuļi bija gana lieli un spēcīgi, lai peldētu garākus ceļus.

Kamilla sāka iet lejup uz krasta pusi. Marti apbrīnoja viņas kailā ķer­meņa aprises. Jēzus, kas par sievieti, viņš domāja. Viņš jau bija paspējis aizmirst, kā Kamilla kustējās, kad viņai mugurā nebija drēbju.

Kamilla atkal apstājās, lai noglāstītu klints gludo, skaistiem rakstiem klāto virsmu.

— Gandrīz jebkuru daļu no šīm klintīm varētu ierāmēt, un tā būtu krāšņa glezna, — aizdomājās Kamilla. — Pasaules labākais gleznotājs va­rētu pūlēties gadiem, lai radītu kaut ko vismaz tuvināti tik skaistu. — Kamilla pacēla skatienu no klints un ļāva tam klīst pār apkārtējo ainavu.

— Ar šīs salas krastu klintīm vien varētu piepildīt visus pasaules mākslas muzejus vairākkārt.

Viņi turpināja virzīties uz priekšu. Gludenā klints glāstīja pēdas. Tā šķita gandrīz mīksta, lai gan īstenībā bija ciets granīts.

Jūras krastā ikviens atkal kļūst par bērnu, Marti domāja. Līdzko tie­kam bradāt basām kājām pa smiltīm vai pastaigāt pa krasta akmeņiem un klintīm, pārvēršamies bērnos, pat ja mums būtu jau astoņdesmit gadu. Tas bija brīnišķīgi, tomēr tajā nebija nekā neparasta, jo tieši tā cilvēki bija attīstījušies: bradājot seklākos ūdeņos, virzoties gar krastu un nirstot pēc barības dziļāk jūrā. Arī no cilvēkiem attālākas sugas tā bija dzīvojušas mil­joniem gadu. Tās bija ķemmējušas krastus, ieguvušas ēdamo smilšainajos liedagos un seklos ūdeņos. Pieaugušie, bērni un vecīši. Varbūt jūras krasts ir vienīgais, kas joprojām vieno visus cilvēkus, neatkarīgi no vecuma un valodas. Neatkarīgi no tā, kādā vārdā tie sauc savu dievu.

Sāristomeri droši vien ir viena no pasaules ierastākajām atvaļinājuma pavadīšanas vietām, Marti domāja. Vismaz tad, kad ūdens sasilst tik daudz, ka ari tālāk arhipelāgā var peldēt no salas uz salu bez hidrotērpa.

Gar klintīm tagad bija no tāda kā mīksta akmens veidoti grāvji. Tic bija iegruvuši dziļāk par apkārtējiem akmeņiem un sairuši. Kad viņi devās tālāk, grāvji izpletās vispirms kā šauras plaisas, tad kā desmitiem metru garas, bet tikai metru vai pāris metru platas peļķes. Starp garenajiem dīķiem bija šauri gluda granīta tilti. Šur tur plaisas uz mirkli pagriezās sāņus, un vi­ņiem vajadzēja lēkt tām pāri.

Salas vistālākais austrumu rags bija apmēram desmit metru augsts pusapaļš paugurs. Viņi uzrāpās klints virsotnē un pamanīja, ka ir ārējā arhi­pelāgā. Priekšā bija apmēram desmit metru plats šaurums un aiz tā gara, taču zema klints saliņa. Tā bija pavisam kaila, uz tās neauga pat kadiķi vai zāles kumšķi. Vienīgi atklāta, ūdens noskalota klints.

Vēl tālāk bija vismaz pārdesmit saliņu, arī tās bija kailas. Daļa tik ze­mas un līdzenas, ka knapi pacēlās virs ūdens. Citu virsotnes izslējās dažus metrus virs jūras līmeņa. Vienā malā tās bija šķautņainas un paugurainas, kamēr otra puse lēzeni nolaidās ūdenī. Aiz mazā arhipelāga vairs nebija nekā. Tikai atklātās jūras zilā mugura un aiz tās horizonts. Pasaules mala.

— Šī varētu būt pirmā reize, kad esmu izpeldējusi un aizstaigājusi no vidusarhipelāga uz ārējo arhipelāgu, — Kamilla stāstīja. — Vai dosimies vēl tālāk?

Viņi nogāja līdz krastam un pārpeldēja šaurumu. Tas bija tik sekls, ka to varēja arī pārbrist, taču peldēšana bija vieglāka, jo dibenu sedza prāvi, aļģēm klāti akmens bluķi. Viņi izkāpa uz nākamās saliņas un apstaigāja tās pussalas un lagūnas. Tās bija pilnas zivju mazuļu baru. Lielākās zivis bija dažus centimetrus garas, mazākās tik caurspīdīgas un plānas, ka tās bija grūti atšķirt no ūdens. Niecīgo zivtiņu bija ļoti daudz, droši vien simtiem tūkstošu, ja ne miljonu.

Nākamais šaurums bija trīsdesmit metru plats. Viņi tam viegli tika pāri, taču ūdens sāka kļūt vēsāks. Tā temperatūra vēstīja, ka viņi tuvojas dziļākiem ūdeņiem. Viņi pārpeldēja pāri vēl ceturtajam šaurumam un nokļuva uz augstas, paugurainas saliņas.

Uz klints vairs neauga nekas, pat ne ķērpji, bet pusmetru dziļā ūdenī kuploja aļģu pušķi. Jūraszāles bija noklātas ar mazām gliemenēm un jūraszīlēm, tāpat kā akmeņi un klintis jūras dibenā. Krasta līniju klāja biezas zaļaļģes. Tās glāstīja pēdas kā mīksts audums. Virs zaļaļģēm bija slidena melnu aļģu josla, bet tad tikai ūdens tīri noskalota klints. Sarkans, melnu gneisa līniju izrakstīts granīts.

— Šī varētu būt īstā vieta, lai apstātos, — Marti atzīmēja. — Ja vien tu negribi doties līdz Igaunijai.

— Arī tas der, — smējās Kamilla.

Viņa paskatījās uz Marti un silti pasmaidīja.

— Šī ir paradīze! — Kamilla jūsmoja. — Jāatzīst, ka tajā, ko teici par zemo ķīļu burulaivām, ir sava doma.