Jūras pūķa sala

31

Kvoks, Vu, Tšiongs un Hua pieveda “Smejošo pūķi” pie krasta vietā, kur klintis slāvus iegrima jūras dibena smiltīs. Kuģim tātad vajadzētu nogrimt tieši uz smiltīm, apmēram desmit metru dziļumā, kad viņi atvērs lūkas. Viņiem tikai vajadzēs uznest uz kuģa klāja papildu svaram tik daudz akmeņu, lai kuģis nogrimtu pietiekami ātri un lai viļņi nepaspētu uztriekt to akmeņiem. Izraudzītā vieta bija aptuveni šauruma vidū, un viņi cerēja, ka tur taifūna radītie milzu viļņi vairs nespēs nogremdēto laivu svaidīt pārāk spēcīgi. Kad kuģis bija savā vietā, viņi to sāka atbrīvot no mantām. No visa tā, kas sāļajā jūras ūdenī saplīstu vai sabojātos.

Jūras bangošanās tomēr bija pieaugusi jau tik spēcīgi, ka darbošanās sāka kļūt bīstama, par spīti kuģi noturošajām tauvām un lielajiem kaņe­pāju fenderiem, kas bija nostiepti starp kuģa bortu un krasta akmeņiem. Kuģis cēlās un krita, un grozījās līdz ar viļņiem. Tas aizvien no jauna ar lielu spēku triecās pret atdurierīcēm, atlēca atpakaļ un atkal atgriezās ar jaunu grūdienu.

Pagaidām fenderi un tauvas vēl bija izturējuši un atturējuši “Smejošo pūķi” no sānu sadragāšanas pret klintīm. Taču, viļņiem augot, to cērtošās kustības kļuva aizvien spēcīgākas un šūpošanās niknāka un grūtāk pare­dzama. Ik pa brīdim kāds spēcīgāks grūdiens noplacināja fenderus tik pla­kanus, ka “Smejošā pūķa” borts uzgūlās akmeņiem. Koks krakšķēja, un sāpju un ciešanu pilna izteiksme parādījās Kvoka sejā. Ūdens, kas skalojās starp kuģi un klintīm, ik pa brīdim uzsvieda gaisā augstas, baltas putas un

deva tik spēcīgu triecienu, ka jau pāris reižu kāds no viņiem bija gandrīz zaudējis līdzsvaru un nokritis.

Hua skatījās, kā Kvoks gaida pie “Smejošā pūķa” malas, kad laiva atkal sviedisies pret fenderi. Tieši pirms kuģis atmetās atpakaļ, viņš pasniedza benzīna kannu Tšiongam. Tšiongs pieķērās kannai ar abām rokām un aizvēzēja to drošā attālumā no piekrastes bangām, pirms nolaida nastu zemē.

Hua saprata, ka kuģis kustas nu jau tik spēcīgi, ka operācija kļūst patiešām dzīvību apdraudoša. Ja kāds no viņiem sagrīļosies un nokritīs starp “Smejošo pūķi” un krasta klintīm, būs pavisam maz laika, lai paspētu tikt prom, pirms nākamais vilnis viņu satriektu starp kuģi un akmeņiem. Vienīgā iespēja būtu strauji nirt dziļāk. Arī pēc tam izdzīvošanas iespējas būtu pavisam mazas, jo no jūras būtu ļoti grūti izkļūt, nesamaļoties asiņainā putrā krasta bangās.

Hua negribēja par to domāt tālāk.

Kvoks un Tšiongs vispirms bija atskrūvējuši motoru turošos uzgriež­ņus un noņēmuši skrūves asi. Kad visi stiprinājumi bija dabūti vaļā, viņi uzvēla motora vienu pusi uz dzelzs stieņiem tā, ka Hua zem tā divreiz varēja palocīt stingru lina audumu, katru reizi citā virzienā. Lina saites tagad bija krustām. Kad viņi pacels motoru aiz auduma, tas atspiedīsies pret motora sāniem no četrām pusēm vienlaikus. Viņi tomēr joprojām atstāja motoru vietā un vispirms izcēla starteri un aizdedzes sveces, kā arī radio un kom­pasu. Tiem sekoja degvielas kannas un tvertne, jūras kartes, sampana zivju meklēšanas ierīce, kompersors un kameras, rezerves drēbes, pārklāji un buras, kā arī, protams, Kamillas iegādātā vērtīgā eholote. Dzeramais ūdens, ēdiens, prīmuss un tā rezerves baloniņi. Tīd binoklis, mazs, saliekams tele­skops, niršanas piederumi un kaudze dažādu darbarīku, kā arī līķu maisā iepakotais, uz pusēm pārgrieztais zvejnieka ķermenis. Hua un Vu kopā bija nesuši maisu uz alu. Operācija viņai bija šķitusi nepatīkama, bet viņi taču nevarēja atstāt mirušo krastā. Viļņi būtu ieskalojuši līķi jūrā.

Kvoks un Tšiongs izcēla mantas no “Smejošā pūķa” krastā, kamēr Hua un Vu tās vilka tālāk uz alu, kas bija izraudzīta patvērumam. Vu un Tšiongs jau bija nogremdējuši sampanu ar lielu akmeņu palīdzību, taču “Smejošā pūķa” lūkas vēl bija ciet.

Kvoks palūkojās uz aizvien naidīgāko atklāto jūru.

— Mēs nepaspēsim izkraut visu, — viņš teica Tšiongam. — Nākamais jāņem motors.

Tšiongs pamāja un uzlēca uz kuģa klāja. “Smejošais pūķis” spēji sašū­pojās, un Tšiongs stipri sagrīļojās. Hua jau paspēja satrūkties, ka Tšiongs pārkritīs atmuguriski pār bortu, taču Kvoks pārsteidzošā ātrumā sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas un aizvilka drošībā.

Tšiongs atguva līdzsvaru. Viņš noskatījās, kā “Smejošais pūķis” sviežas pret daudz pieredzējušajiem fenderiem tā, ka sānu dēļi nokrakšķ un baltas putas uzšļācas debesīs. Bez Kvoka Tšiongs būtu miris, nodomāja Hua.

— Paldies, — noteica Tšiongs.

— Nav par ko, — Kvoks norūca. — Turpinām.

Viņa paņēma katrā rokā smagu degvielas kannu un sāka vilkt tās uz alu, kamēr Tšiongs un Kvoks sāka sliet lielāko trijkāji uz “Smejošā pūķa” klāja. Tas bija četrus metrus augsts, un tā balsti bija piecpadsmit centimetru resni.

Pelēki mākoņi traucās pāri debesīm. To ātrums bija kļuvis biedējošs, taču joprojām nelija. Hua pēkšņi ieraudzīja, kā bars baltu putnu lido zemu uz salas virsotnes pusi, planējot nežēlīgajā vējā. Tad tie piepeši metās lejup un izgaisa. It kā tie būtu nozuduši salas iekšienē.

Hua nolika degvielas kannas pie alas sienas. Alas dziļumā jau bija sakrā­jusies ievērojama mantu kaudze, it kā viņi tur plānotu apmesties ilgāku laiku. Jācer, ka tā nenotiks, Hua domāja. Vienlaikus viņa tomēr zināja, ka viņiem jābūt nodrošinātiem arī šādai iespējai. Ja “Smejošais pūķis” nepa­liks savā vietā šauruma dibenā, straumes to var ienest tik dziļos ūdeņos, ka viņi vairs nedabūtu to rokā. Vēl pastāvēja iespēja, ka taifūns varētu svaidīt šauruma seklos ūdeņus uz priekšu un atpakaļ kā vannā un kuģis tiktu satriekts gabalos.

Kad Hua atkal atgriezās krastā, viņa redzēja, kā Kvoks ar pamatīgo trīsi sāk celt laukā smago dīzeļmotoru. Lai arī trīsim bija gara svira un tā uz­būve daudzkāršoja kustības spēku, Kvoks izmantoja abas rokas, un viņa kustības bija lēnas no piepūles. Kvoks bija spiests piepūlēties, lai paceltu motoru pietiekami augstu. Jācer, ka trijkāja balsti izturēs, nodomāja Hua.

Kvoks turpināja cīnīties, un motors sāka pacelties no kastes centimetru pēc centimetra.

Mazliet vēlāk motors jau bija laukā no kravas nodalījuma. Tas tagad karājās trijkāja vidū, auduma aptverts, pāris metru virs kuģa klāja. Kon­strukcija bīstami šūpojās līdz ar kuģi. Trijkāja balsti drebēja, un tā ārējā kāja pacēlās centimetru vai pāris virs kuģa klāja vienmēr, kad “Smejošais pūķis” atsitās pret fenderi. Jo augstāk motors pacēlās, jo svārstīgāk un ne­stabilāk veidojums turējās.

Cik augstu Kvoks grasās to celt, Hua prātoja.

Acīmredzot ari Kvoks bija nonācis pie secinājuma, ka motora vilkšana vēl kaut mazliet augstāk varētu būt pārāk bīstama, jo viņš pieslējās stāvus un pamāja, lai Hua un Vu pienāk tuvāk.

— Dažas papildu rokas tagad nāktu krietni par labu, — sauca Kvoks.

Kvoks piesēja motoru vietā un nolēca uz sauszemes, paņēmis līdzi ne­lielu vinču. Tšiongs viņam sekoja un saķēra mazāko trijkāji aiz virsējā balsta. Hua un Vu piesteidzās viņam palīgos. Trijatā viņi uzslēja trijkāji stāvus un izpleta balstus. Hua uz brīdi uzgūlās trijkājim ar visu ķermeni, lai pārliecinā­tos, ka tas ir stabils. Trijkāja augšpusē jau bija piesiets smags dzinējrats. Kvoks aptina tauvu ap dzinējratu un piesēja tās otru galu vinčai. Tad viņš piestipri­nāja vinču pie tauvas, kas bija apsieta apkārt lielam kaļķakmens bluķim.

Tšiongs, Hua un Vu saķēra motoru un grūda to uz krasta akmeņiem tik tālu, cik tas piekrita ar viņu spēku doties. Vēl mazliet, un viņi varēs pār­vietot dīzeļmotoru uz trijkāja balstu krastā.

Kvoks nāca viņiem palīgā, taču motors joprojām viņiem bija par smagu. Tas bija pārāk zemu. Tā svars pieauga pārlieku ātri, kad viņi grūda un vilka to pret krastu. Viņi nespēja aizvilkt to līdz trijkājim.

Jēziņ, šitais nu gan sver, nodomāja Hua. Viņa vilka dīzeļmotoru krastā, cik tik spēja. Tauva griezās plaukstās un augšstilbu muskuļi svila, taču viņas mokasīnu zoles nedeva pietiekamu balstu uz slidenajiem krasta akme­ņiem, un viņas kājas draudīgi slīdēja.

— Šitā tas nesanāks, — Kvoks kliedza. — Mums ir jāpārvieto krasta trijkājis tuvāk!

Taču tad tas var iekrist jūrā, nodomāja Hua.

Par līdzšinējiem lielāks vilnis ar spēku svieda “Smejošo pūķi” pret krasta klintīm. Fenderi saspiedās zem laivas tā, ka koka mala uzskrēja akmeņiem. Hua izdzirdēja draudošu krakšķi, it kā kaut kas lūztu.

Uz “Smejošā pūķa” klāja uzslietais trijkājis apgāzās, un četrsimt kilo­gramu smagais dīzeļmotors, kas karājās tā balstā, nāca viņiem virsū kā mīna.

— Uzmanieties! — iekliedzās Kvoks.

Hua atmuguriski nokrita zemē, un šausmās noskatījās, kā dizeļmotors traucas virsū viņas kājai. Hua iekliedzās un mēģināja aizripināties prom, taču vienlaikus viņa saprata, ka motors tuvojas pārāk ātri. Baisais dzelzs ga­bals satrieks viņas kāju driskās. Augšstilbu, celi, apakšstilbu, visu.

Hua aizvēra acis un gaidīja, kad sāksies sāpes.

Taču dīzeļmotors netika līdz viņas kājai, bet nogāzās dažus centimet­rus no tās, tikai kāds mašīnas izvirzījums viņu aizskāra un ieplēsa skrambu kājā. Brūce uzreiz piepildījās asinīm, un bikšu starā izplīsa caurums, taču tas bija sīkums salīdzinājumā ar to, kas nupat gandrīz notika.

Trijkājis izlidoja krastā pakaļ motoram — trīs četrus metrus gari un apakšdaļā piecpadsmit centimetru resni, apaļi baļķi. Tie uzgāzās virsū mo­toram un tad novēlās sāņus.Viens no kokiem trāpīja Tšiongam tieši pa liela kaulu. Tšiongs iekliedzās un, sāpēs saviebies, sagrāba stilbu abām ro­kām. Ari mazākais trijkājis apgāzās. Tas sabruka tieši pār Vu, un viņš līdzi tam nogāzās gar zemi.

Kvoks noliecās pie Tšionga, kas mokās valstījās pa zemi.

— Vai smagi savainoja?

— Es… vēl nezinu, — novaidējās Tšiongs.

Kvoks palīdzēja viņam piecelties. Tšiongs nolaida svaru uz sadauzītās kājas un pārbaudīja, kādā stāvoklī tā ir. Viņš pamatīgi saviebās, taču spēja lietot kāju. Tātad tā visdrīzāk nav lauzta. Arī Vu bija piecēlies un izskatījās neskarts.

Hua pataustīja savu kāju un sāpēs sarāvās. Apakšstilbs smeldza, taču šobrīd tas nešķita pieminēšanas vērts. Kvoks piesteidzās pie Huas.

— Debestiņ, kā es pārbijos, — sauca Kvoks. — Vai tev viss kārtībā?

— Bez… problēmām, — teica Hua. — Kā ar motoru?

Kvoks pārbaudīja četrsimt kilogramu smago tērauda gabalu, kas nupat gandrīz bija sadragājis Huas kāju.

— Vai tas ir?… — jautāja Hua. — Tu domā, ka ar to viss ir kārtībā?

Kvoks pamāja.

— Domāju gan. Šitie ir diezgan izturīgi verķi.

Vismaz tas tagad ir uz. sauszemes, Hua pārgurusi nodomāja.

— Mums vajadzētu vēl uzcelt motoru mazliet augstāk,— teica Kvoks.

— Lai viļņi to neieskalo jūrā.

— Kur es varētu būt noderīgāka? — jautāja Hua.

Kvoks mirkli apdomājās. Viņš skatījās uz kuģi, kas aizvien spēcīgāk zvā­rojās un triecās pret fenderiem. Atdurierīces sāka plīst, no tām jau karājās biezas kaņepāju driskās līdz pat jūrai. Arī atlikušie kaņepāji sāka samalties mīksti. Fenderi vairs nespēs diez ko ilgi aizsargāt mazo kuģi no viļņu uz­brukumiem.

Mums sāk pietrūkt laika, nodomāja Hua.

— Uz “Smejošā pūķa” vajadzētu sasviest akmeņus svaram, — Kvoks šaubīdamies teica. — Taču…

— Es būšu uzmanīga, — apliecināja Hua. — Neiekritīšu jūrā.

Hua un stipri klibojošais Tšiongs sāka mest uz klāja dažāda lieluma akmeņus. Viņi mērķēja uz vietu, kur klāja aizsargam bija novietoti daži veci bambusa paklāji, taču daudzi akmeņi aizripoja tiem pāri un atstāja neglī­tas švīkas un iedobumus klāja lakotajā kokā. Tas noteikti nenāk par labu Kvoka laivai, nodomāja Hua. Taču šis tomēr ir labāks variants nekā tas, ja viss kuģis sašķīstu skaidās. Krasts, par laimi, bija pilns piemērota lieluma akmeņiem, tāpēc tos nevajadzēja vilkt no lielāka attāluma.

Hua pagriezās, lai dabūtu jaunu akmeni, un redzēja, ka Kvoks un Vu jau uzcēluši motoru mazliet augstāk. Darbs veicās ātrāk un drošāk tagad, kad zem viņiem vairs nebija zvārojošs kuģa klājs, bet gan stingra klints.

Kvoks un Vu uzcēla motoru uz kliņts un steidzās uz krastu. Kvoks, šķiet, bija nolēmis, ka viņi nepaspēs aizvilkt motoru līdz alai. Viņš pār margām uzkāpa uz “Smejošā pūķa” un nozuda kravas tilpnē. Vu satvēra

lielu kaļķakmens bluķi, pienesa to pie “Smejošā pūķa” un uzmeta uz klāja līdzās Huas un Tšionga agrāk sasviestajiem akmeņiem.

Vējš pastiprinājās, un Hua palūkojās uz horizontu.

Dzelzs pelēkie mākoņi bija zemāki nekā iepriekš un zem tiem tagad klājās pelēks plīvurs, kam vajadzēja būt lietum. Turklāt Huai šķita, it kā mākoņi virs lietus aizkara… mirkšķinātos. Vai varbūt mirkšķināšanās tomēr bija nepareizs vārds, jo viņas redzētā kustība bija vienlaidus, nepārtraukta. Varbūt tā bija tikai pārguruma vai piekusušo acu radīta ilūzija, taču šķita, ka mākoņu spilgtums nepārtraukti mainās. Horizonts mirguļoja kā televi­zors tumšā istabā, kam nogriezta skaņa.

Vēja šalkoņa pieņēmās spēkā un pārauga baisā rēkoņā. Huas blūzes piedurknes sāka plivināties vējā kā slikti kopā savilktas buras, un viņa juta, kā mati viļņojas Ildzi gaisa plūsmai. Vējš tik spēcīgi spiedās pret kājām un ķermeni, ka Hua bija spiesta mainīt pozu, lai nenokristu.

Hua redzēja, kā Kvoks iznāk uz klāja no “Smejošā pūķa” kravas noda­lījuma. Viņš laikam bija dabūjis vaļā lūkas, jo kuģis acīm redzami iegrima dziļāk nekā pirms brīža. Hua redzēja, kā kuģa margas grimst zemāk un kā tā kustības kļūst mierīgākas, tā masai pieaugot. Viļņi vairs nespēja to tik spēcīgi mētāt pret daudz cietušajiem fenderiem. Tā bija laba zīme!

Kad Kvoks nolēca zemē, “Smejošā pūķa” klājs bija jau gandrīz vienā lī­meni ar jūras virsmu. Drīz ūdens sasniegs klāju. Vai ar viņu sanestajiem akmeņiem pietiks, lai nogremdētu kuģi?

— Mums jābeidz, — noaurojās Kvoks. — Taifūns ir klāt!