Jūras pūķa sala

47

Marti pagrieza galvu ļoti lēni un uzmanīgi. Viņš redzēja, ka milzonīgā galva ir piestiprināta čūskveidīgam ķermenim, kas sānos no viņa saliecās līkumā un turpinājās viņam aiz muguras. Viņš redzēja vien mazu daļu dzīvnieka ķermeņa.

Radījums bija gigantisks. Tā apaļā ķermeņa diametrs bija vismaz trīs metri, tas bija kā pamatīgs koks. No dzīvnieka ķermeņa varēja redzēt var­būt divpadsmit metru.

Marti atcerējās, kā bērnībā bija jutis līdzi sliekām, kas bezspēcīgi locījās, uzbāztas par ēsmu uz aukstiem metāla makšķerāķiem. Viņš bija spriede­lējis par to, kā jūtas tārpi, kad redzēja tuvojamies lielu zivi. Ja tie vispār maz varēja kaut ko redzēt, vai tiem beigu beigās vispār bija acis?

Tagad lomas bija mainījušās.

Pārsteidzošā, iracionālā veidā. Viņš pats bija kļuvis par bezpalīdzīgu ēsmu, kam grasījās uzbrukt milzīga slieka.

Konrits, nodomāja Marti. Lielais jūras simtkājis. Bībeles Leviatāns. Ac­teku Kecalkoatls. Maiju Kukulkans. Kanādas pētnieku caddy. Eiropas vidus­laiku jūrasbraucēju Meerhorse. Halonas līča jūras pūķis.

Tik daudz cilvēku un tautu gadu simtiem un tūkstošiem bija aprak­stījuši vienu un to pašu dzīvnieku, katrs mazliet atšķirīgi. Visus novēroju­mus bija ietekmējis tas, ko viņi bija redzējuši iepriekš vai ko viņi sagaidīja. Moderno laiku cilvēki nekad nekā nebija redzējuši, jo viņi negaidīja, ka kaut ko ieraudzīs. Jo viņi kopīgi bija nolēmuši, ka nekā līdzīga konritam nav.

Mīkla bija atrisināta, Marti domās nopūtās. Taču par smagu cenu. Kamillai bija taisnība, apsēstības ir bīstamas. No viņa tagad iznāks paša ap­mātības upuris, viņam vairs nebūs kopīgas dzīves ar Kamillu.

Marti gaidīja, kad dzīvnieks uzbruks. Sirds mežonīgi dauzījās, taču viņš tomēr uzdrošinājās mazliet pagriezt galvu, lai gūtu labāku priekšā peldošā dzīvnieka koptēlu.

Tā čūskveidīgais ķermenis vīdēja caur duļķaino ūdeni kā milzīga, bet nesimetriska spirāle, kā zemestrīcē daļēji sabrukušas daudzstāvu mājas vītņu kāpnes vai kā… kas? Viņš nezināja, ar ko varētu salīdzināt radījumu. Tā daudzos līkumos sagriezies ķermenis bija krietni resnāks par jebkuriem naftas vai dabasgāzes vadiem, ko viņš bija redzējis.

Par spīti situācijai, Marti jūras biologa smadzenes dzīvoja savu dzīvi, tās sekoja savām programmām un mēģināja sarēķināt dzīvnieka izmērus. Halonas līča krastā iepriekš izskalotais konrits bija, pēc zvejnieku teiktā, astoņpadsmit metru garš bez galvas, un tā diametrs bija deviņdesmit cen­timetru. Sis indivīds nepārprotami bija lielāks, vismaz trīs metrus resns. Ja to garuma attiecības bija vienādas, tam vajadzēja būt vismaz četrdesmit vai četrdesmit piecus metrus garam. Ja tā ķermenis nebija par ūdeni ievē­rojami vieglāks, tam vajadzēja svērt vairāk nekā vislielākajiem Grenlandes vaļiem un fmvaļiem. Tātad gandrīz tikpat daudz kā lielajam zilajam valim. Tam jau bija mazliet grūti noticēt! No otras puses, Olavs Magnuss tiešām bija apgalvojis, ka lielās jūras čūskas reizēm izaug pat garākas par sešdes­mit metriem. Tā ka varbūt arī noslēpumainais bloop bija konrits, nevis milzu kalmārs…

Kas tu īsti esi, brīnījās Marti.

Dzīvnieka galva bija apaļa, Marti tā mazliet atgādināja valzirga galvu. Purns bija augsts un strups. Acis bija galvas augšdaļā. Marti iepriekš bija šķitis, ka tās ir milzīgi lielas, taču tagad viņš saprata, cik mazas tās ir salī­dzinājumā ar dzīvnieka galvu. Plaksti bija zem acīm, nevis virs tām kā zīdītājiem.

Jūras simtkājim bija milzīgi lielas, spalvainas nāsis, kas lēnītēm kustējās. Mute bija resna līnija purna apakšdaļā bez lūpām. Tā turpinājās šķērsām

līdz galvas sāniem vismaz trīs vai četrus metrus. Marti saprata, ja dzīvnieks atvērtu muti visā plašumā, tas viegli varētu norit viņu vienā paņēmienā.

Dzīvnieka čūskveidīgais ķermenis bija kā liels līkumā sameties koka stumbrs, vienīgi tas izskatījās kā noklāts metāla bruņām. Tas bija sadalīts posmos, kurus citu no cita atdalīja zemas kores. Tie bija kā masīvi akas grodi. Riņķi un tos atdalošās kores lika garenajam ķermenim izskatīties — vismaz no šāda leņķa — pēc milzonīgas sliekas, tieši kā bija stāstīts birmiešu senajās likumu grāmatās. Šim indivīdam nebija desmiti skaidri iz­šķiramu spuru kā dzelmē gulošajam. Vai tās bija tikai vienam dzimumam raksturīga rota? Vai viņam uzglūnošais bezspuru indivīds bija mātīte vai tēviņš?

Tad… konrita abās pusēs piepeši izauga gara rinda asu trīsstūru. No sā­kuma to nebija, un tad tie vienkārši… parādījās. Marti saskaitīja trīsdesmit astoņus spuru pārus, tātad kopā septiņdesmit sešas spuras.

Konrits spēja piekļaut spuras ķermenim tā, ka tās pazuda skatienam! Tāpēc daļa aculiecinieku par tām nekā nebija teikuši. Tāpēc apraksti bija tik dažādi. Kad spuras bija stāvus, iespaids bija gluži citāds, itin kā runa pa­tiešām būtu par divām dažādām sugām. Marti redzēja, ka uz katra riņķa ir spuru pāris. Ari riņķiem tātad vajadzēja būt trīsdesmit astoņiem.

Interesanti, nodomāja Marti. Tātad seno indonēziešu, ķīniešu un vjet­namiešu zīmējumi, kā ari acteku un maiju griezumi bija attēlojuši dzīv­nieku pārsteidzoši precīzi. Izņemot, saprotams, mazas kļūdiņas.

Konrita vēders bija iedzeltens, mugura — brūna. Gar muguru sniedzās šauras, īsas krēpes. Krāsa nebija vienmērīga, bet plankumaina, dažas vie­tas tumšākas. Vai tas bija aizsargkrāsojums? Pret ko gan konrita izmēra dzīvniekam vajadzētu aizsargāties? Vai liela izmēra kašaloti un milzu kalmāri vienmēr bijuši tā nozīmīgākie dabiskie ienaidnieki? Vai arī tas bija pastāvējis jau aizvēsturisko briesmoņu laikmetā, kad pasaules jūrās vēl dzī­voja liopleurocion un carcharias megalodon līdzīgie briesmīgie plēsēji?

Konrita ķermenis beidzās ar platu asti kā vēzim.

Kas tu īsti esi, Marti atkal brīnījās. Konrits acīm redzami nebija ne basilozaurs, ne arī pārmērīgi liela airzivs. Varbūt tas pat nebija zivs. Varbūt

tas patiešām piederēja pavisam jaunam mugurkaulnieku tipam. Tad tas būtu lielākais atradums, ko zooloģija jebkad izdarījusi.

Visu laiku lielākais atradums, Marti domās noelsās. Diemžēl viņam pa­šam no tā nebūs nekāda prieka.

Viņš nekad nepagūs izbaudīt savu sasniegumu.

Marti drudžaini mēģināja iedomāties, kā dzīvnieks uzbruks. Vai tas viņam iesitīs ar asti vai mēģinās to norīt? No kā viņam vajadzētu uzmanīties vai­rāk — no astes vai galvas? Vai nezvēram antenās ir indes dzeloņi? Viņi itin nekā nezina par konritu medīšanas paradumiem.

Taču kādēļ dzīvnieks vēl neuzbrūk? Vai viņš to uzskatīja par nedrošu laupījumu? Varbūt tas nesaprata, cik ūdenī cilvēks ir lēns. Ja tas iztēlojās, ka viņš būtu tikpat ātrs kā ronis vai zivs, varbūt vienkārši gaidīja īsto brīdi. Varbūt tas uzbruks, līdzko viņš metīsies bēgt.

Marti domās saviebās, kad saprata, cik mazas ir viņa izredzes izdzīvot, neatkarīgi no tā, kā konrits uzbruks. Viņš nekad no tā neaizmuks saviem spēkiem. Palika vienīgi cerība, ka Kamilla un Hua pamanīs situāciju un izdomās, kā palīdzēt. Marti nespēja iedomāties, kas tas varētu būt.

Vai viņam vajadzētu mēģināt nokļūt tuvāk ūdens virsmai? Vai viņš uz­drošināsies mēģināt? Ja nu jau pirmā kustība izraisītu uzbrukumu? No otras puses, gaisa viņam vairs nevarēja būt diez ko ilgam laikam.

Marti ļoti piesardzīgi sakustināja pleznas, vispirms vienu un tad otru, un pacēlās kādu metru augstāk.

Bailes žņaudza vēderu, kamēr viņš gaidīja, ka dzīvnieks uzbruks.

Hua izbrīnījusies lūkojās uz eholotes attēlu. Ekrānā redzamais garenais tēls pēkšņi bija izstiepies garāks un līdzīgāks atspolei nekā pirmīt. Tad tas piepeši pavērās kā atvāžamais nazis. Resnais miets vispirms pārvērtās V burtā un tad, mirkli vēlāk, saliecās S formā.

Zivju meklētāja švīka tagad bija vismaz trīs reižu garāka nekā pirms mirkļa.

Tas nevar būt, nodomāja Hua. Tā nebija nekāda vaļhaizivs vai valis. Pa­saulē nebija piecdesmit metru garu vaļu.

Tā ka tam vispār vajadzēja būt… tam jābūt…

Jo nekādu citu variantu nebija!

Un tad Hua atcerējās, ka Marti joprojām ir ūdenī un ka Kamilla gra­sās nirt.

Pušu pārkostais zvejnieks, ko viņi bija izvilkuši no jūras.

Vai viņš bija…

— Dievs pasarg, — Hua skaļi iesaucās un steidzās uz klāju.

Viņai vajadzēja atturēt Kamillu no niršanas!

Marti atkal uzmanīgi sakustināja pleznas un pacēlās mazliet augstāk. Konrits nepakustējās, taču tā skatiens viņam nepārtraukti sekoja.

Marti palūkojās aiz muguras, lai paraudzītos, vai dzīvnieka aste kustas. Viņš redzēja, ka tā pacēlusies tuvāk ūdens virsmai. Vai tas kaut ko nozī­mēja? Ko dzīvnieks plānoja?

Ūdens virsma joprojām bija nomācoši augstu. Šādā tempā paies mū­žība, līdz tikšu virspusē, sprieda Marti.

Skābeklis beigsies jau daudz agrāk.

— Kamilla, tā nav nekāda vaļhaizivs, — kliedza Hua. — Neej ūdenī!

Taču viņa nezināja, vai Kamilla dzird, jo pāri pārskrēja spēja vēja brāzma un aiznesa viņas vārdus prom. Sampans sāka šūpoties viļņos. Hua redzēja, kā Kamilla pieķeras trosei, lai nepārkristu pāri bortam. Mums vajadzētu pagriezt sampanu labākā pozīcijā, nodomāja Hua. Jācer, ka brāzma nelie­cina par jaunu vētru!

Kamilla pagriezās pret meiteni, lai labāk sadzirdētu, ko viņa mēģina pateikt. Neviena no viņām nepamanīja, ka gar smiltīm slīdošais enkurs atkal mazliet padevies un ka laiva pagriezusies dažus grādus sāņus.

Tad… kaut kas pacēlās virs ūdens pavisam tuvu.

Jūra eksplodēja daudzu metru augstā, balti putojošā ūdens stabā, itin kā kāds būtu uzspridzinājis dziļbumbu tikai mazliet tālāk no sampana. Šļakatas nolija pār abām un izmērcēja viņas slapjas. Sampana dibenā pēk­šņi bija ūdens apakšstilbiem līdz pusei.

Tad putas nozuda skatienam.

Hua un Kamilla pavērtām mutēm nolūkojās uz prātam neaptveramo skatu.

Virs jūras slējās dīvaina, trīsdaļīga aste.

Es taču varētu tai pieskarties, Kamilla pārsteigta nodomāja. Tad viņa sa­prata, ka aste, kas slejas gaisā, ir vismaz divdesmit metru tālāk, taču tā ir daudzus metrus plata.

Daudz lielāka nekā liela vaļa aste.

— Kas ell… — izsaucās Kamilla.

Viņas blenza uz parādību, sastingušas uz vietas.

Tad, tikpat ātri kā parādījusies, aste nogrima tieši lejup un nozuda.

Konrits joprojām neko nedarīja. Tas nekustējās, bet klusi palika uz vietas un nenovērsdamies skatījās uz viņu. Tā acīs bija īpatnēji cilvēcīgs un… itin kā… domīgs skatiens. It kā aiz tā acīm notiktu kaut kas… saprātīgs. Itin kā milzīgais dzīvnieks apzinātos sevi un apkārtni.

It kā tas nebūtu naidīgs.

Marti zināja, ka viņš, ļoti iespējams, tikai iztēlojas, — konrita labvēlība vai vienaldzība, visticamāk, bija viena vienīga ilūzija.

Vistīrākā vēlamā iztēlošanās.

Dari to ātri, tu nolādētā pārmilzīgā slieka, domāja Marti. Rīkojies! Es vairs nespēju gaidīt, ar mani ir noticis pārāk daudz kas pārāk īsā laikā. Es esmu pie gala. Pārāk izsmelts. Dari to, lai abi tiekam no šejienes prom. Dari to, tad vismaz tas būs cauri.

— Kas, ellē, tas ir? — Kamilla atkal iesaucās.

Hua apjukusi skatījās uz Kamillu. Taču viņa nepaspēja neko pateikt, pirms ieraudzīja vēl kaut ko. Bura fleterēja un sitās nemierīgi, un tad kļuva pavisam vaļīga. Viens no laivu turošajiem enkuriem bija izslīdējis, taču otrs palicis vietā, un laiva griezās sāņus. Klīverbomis tūlīt aizlidināsies uz otru pusi, varbūt jau tad, kad viņām uzklups nākamā vēja brāzma. Turklāt vējš tagad nāca tieši no salas aizmugures, tas ik brīdi mainīja virzienu un uzbruka laivai katru reizi no citas puses.

— Uzmanies no bomja! — kliedza Hua.

Taču brīdinājums bija pārāk vēlu.

Spēja brāzma iešalca burās. Laiva pagriezās izšķirošos piecus grādus, un bomis apmetās apkārt. Vējš pakampa līdzi Huas vārdus, un Kamilla tos nedzirdēja. Viņa arī neredzēja tuvojošos bomi.

Spirgtā vēja pārmestais klīverbomis trāpīja KamiUai pa galvu. Hua šaus­mās noskatījās, kā Kamilla pārkrīt pār bortu, ieplunkšķ ūdenī un nozūd skatienam.

Marti redzēja, kā burbuļu mākonis pašķīst ūdens virsmā kā balta roze. Mākonis izklīda, un caur to kaut kas grima tieši uz viņa pusi.

Marti nošausminājās, kad redzēja, ka tā ir Kamilla.

Ak nē, Marti domās iekliedzās.

Konrits pagrieza galvu uz šļaksta pusi, taču citādi palika vietā.

Tā uzmanība tagad acīm redzami bija novirzījusies no Marti, vismaz uz mazu laiku. Milzīgais dzīvnieks noskatījās, kā Kamilla lēnām grimst dziļāk. Kamilla izskatās kā bezsamaņā, nodomāja Marti. Kas viņai noticis?

Konrits sakustināja spuras un graciozi paslīdēja augšup. Tā spuras tikai mazliet nodrebēja, bet jau šī minimālā kustība ļāva tam slīdēt uz priekšu daudz ātrāk, nekā cilvēks spēja peldēt. Kādā citā situācijā Marti varbūt būtu apbrīnojis tā kustību skaistumu. Taču tagad viņa pasaule piepildījās vie­nīgi ar durstošu trauksmi, jo viņš apjauta, ka dzīvnieks ir sapratis Kamillas bezpalīdzīgo stāvokli.

Tu, lielais sūds, ņem mani viņas vietā, Marti domās kliedza.

Konrita garā ķermeņa spuras zibēja viņam garām, viņš sagrāba vienu no tām ar roku un sarāvās aiz sāpēm, kad spuras naža asā mala iegriezās plaukstā līdz pat kaulam.

Asinis sāka plūst ūdenī kā mazi, sarkani mākoņi, taču Marti neatlaida tvērienu, pieķērās spurai un izvilka dunci no maksts pie kājas.

Konrits ar galvu pa priekšu peldēja Kamillas virzienā, tieši no apakšas. Vēl pāris metru, un Kamilla bezsamaņā iegrims… tieši nezvēra mutē! Jā­cer, ka viņa neatgūs samaņu tad, kad tas notiks. Kad konrits atvērs muti un… Marti nespēja izdomāt domu līdz galam.

Ņem mani viņas vietā!

Viņš trieca stipro nirēja dunci konrita mugurā, tuvu spurai, tik spēcīgi, cik varēja. Bija tā, it kā viņš mēģinātu caurdurt no tērauda būvēta kara­kuģa sānus. Asmenis neizdūrās cauri bruņām, tas tajās pat neiegrima, vien, nekādu kaitējumu nenodarījis, aizslīdēja sāņus. Radījuma muguras plātnē parādījās tikai mazs, skumji šaurs un blāvs, knapi redzams nobrāzums, no kura neplūda asinis. Konrits pat nebija pamanījis, ka Marti tam iesitis ar nazi.

Mums nav nekādu iespēju, nodomāja Marti. Kamilla, man žēl, pie­dod man…

Sāpes rokā kļuva stiprākas, un viņš jau baidījās, ka agonijā zaudēs sa­maņu. Taču viņš joprojām neatlaidās, bet, gluži otrādi, salieca roku un palīda uz priekšu, par spīti sāpēm. Viņš atkal iesita konritam ar nazi, taču šoreiz trāpīja starp diviem mucveidīgajiem segmentiem. Tagad duncis iegrima dziļāk, kā mīkstā skrimslī. Tas iegrima līdz spalam starp posmiem. Taču no brūces arī tagad nenāca asinis, un, kad konrits mazliet noraustīja spuras, Marti sakropļotās rokas tvēriens atslāba, un viss viņa svars palika balstā­mies uz nirēja dunča asmens. Tas neizturēja spējo rāvienu un pārlūza.

Te nu bija, nodomāja Marti, kad viņš brāzās sāņus dzīvnieka saceltajā ķīļūdenī.

Viņš izmisīgi kūļājās ar pleznām un mēģināja sasniegt konritu, asinis plūda no rokas un riņķoja ap viņu sarkanos virpuļos, un viņš, pretēji visiem iespējamiem saprāta noteiktiem likumiem un varbūtībām, cerēja, ka vēl kādā veidā paspēs tikt priekšā konritam, pirms tas ierautu Kamillu savā rīklē, tā viņš varētu nostāties starp nezvēru un Kamillu un pats mirt viņas vietā.

Marti kūlās ar pleznām tik ātri, cik spēja, taču visu laiku atpalika, līdz konrits piepeši apstājās. Tas iztaisnoja spuras pretēji virzienam, kurā devās, itin kā tās būtu lejup slīdošas lidmašīnas bremžu eleroni, un apstājās kā pret sienu.

Marti redzēja, kā Kamillas nekustīgaisjķermenis slīd arvien tuvāk kon­rita galvai, un zināja, ka ir par vēlu, negrozāmi par vēlu. Nekas vairs nebija darāms. Apžēlošanas vai izpirkšanas vairs nevarēja būt.

Viņš neko vairs nevarēja pasākt — vien bezpalīdzīgi noskatīties, kā briesmonis apēdis Kamillu.

Samaņu zaudējusī Kamilla grima lejup un bez skaņas atdūrās pret dzīv­nieka nāsīm. Konritam vajadzētu mazliet pakustināt galvu, un Kamilla iekristu tā mutē. Taču tas vēl neko nedarīja.

Marti sasniedza konrita galvu.

Radījuma acu skatiens bija… dīvains. It kā tas ko saprastu, justu, do­mātu. Itin kā tas izjustu ziņkāri, interesi…

…līdzjūtību un žēlumu?

Konrits atkal noraustīja vairākas spuras, tikai mazliet, tikai reizi. Kus­tība bija tik ātra un sīka, ka tā bija gandrīz nemanāma, taču viena spuru notrīsēšana pacēla konritu līdz virsmai, un Marti sajuta tā radīto turbulenci visapkārt. Kad konrits uznira, Kamilla uz milzīgā dzīvnieka purna cēlās tam līdzi.

Tu, ellīgais sadists, nodomāja Marti.

Viņam nekad nebija patikuši kaķi. Riebums, ko viņš pret tiem izjuta, bija saistīts ar to, kā tie bieži spēlējās ar upuri. Ar to, kā tie varēja darīt pāri mazajiem cīrslīšiem un pelēm reizēm pat stundām ilgi, pirms tos beidzot nogalināja vai pirms mazā sirds pārsprāga no pārāk ilgā sasprindzinājuma.

Plēsēji reizēm varēja atļauties darboties lēni.

Atļauties spēlēties ar upuri.

Es negribu redzēt, kas tagad notiks, Marti domās nokliedzās.

Hua skatījās ūdenī un mēģināja tikt skaidrībā ar situāciju. Tad kaut kas pa­cēlās virs ūdens laivas otrā pusē ar skaļu šļakstu, Huai pāri pārlidoja tik daudz šļakatu, ka viņa izmirka līdz ādai.

Hua pagriezās, lai palūkotos uz aizmuguri, un dziļi ievilka elpu.

Pirmais, kas piesaistīja viņas uzmanību, bija mazu šķīvju izmēra acis.

Dieviņ tētiņ, noelsās Hua. Tas ir vēl daudz lielāks, nekā es būtu…

Uznirusī galva bija milzīgi liela. Daudz lielāka par automašīnu. Lielāka nekā lokomotīves priekša. Hua ievēroja spalvu pušķi un antenas.

Konrits, viņa šokēta nodomāja.

Hua redzēja, ka Kamilla nedzīvi guļ virs konrita nāsīm. Tomēr nešķita, ka viņa būtu ievainota, un no viņas nesūcās asinis.

Dzīvnieks nebija sakodis Kamillu. Tas nebija viņai uzbrucis. Kāpēc? Huas skatiens sastapās ar konrita acīm. Tās skatījās tieši uz viņu.

Debestiņ, tas taču domā, apjausma izbrāzās Huai cauri kā elektrošoks.

Konrita skatiens nebija kā zivij vai kaķim, bet gan… bija tā, it kā viņa skatītos otra cilvēka acīs. Apzinīgs, saprātīgs skatiens.

Hua tam nespēja noticēt, bet… bija tā, it kā konrits saprastu, ko dara. Itin kā gribētu Kamillu nevis apēst, bet gan… palīdzēt viņiem?

Huai bija neiespējami pieņemt to par patiesību. Taču viņa saprata, ka Kamilla visdrīzāk jau būtu noslīkusi, ja konrits nebūtu pacēlis viņu virspusē.

Tā nekādi nevarēja būt patiesība. Tas bija neiespējami!

Izņemot to, ka…

Hua atkal atcerējās, ka vecajās vjetnamiešu un ķīniešu pasakās jūras pūķis lielākoties bija laipns, labvēlīgs un draudzīgs radījums. Pēc nostāstiem, pūķis kļuva bīstams vien tad, ja to iztraucēja vai sakaitināja. Parasti tas tika uzskatīts par patīkamu radību. Varbūt tas ne velti ir ķīniešu horoskopa svarīgākā un stiprākā zīme. Vai seno laiku cilvēki tiešām par to kaut ko zināja?

Ko gan Marti bija stāstījis par Kalifornijas līča milzu rajām? Par bie­dējoša izskata radījumiem, kuru pīķu garums varēja tuvoties astoņiem metriem. Kad nirēji reiz bija izglābuši tīklā iepinušos milzu raju, tā viņiem bija ļāvusi jāt uz muguras, izvedusi vienu nirēju pēc otra fantastiskā brau­cienā, pateikdamās par dzīvības izglābšanu. Vai tam jau nevajadzēja zināmā mērā attīstītu smadzeņu darbību, spēju just pateicību? Vēlmi atmaksāt parādu vai vismaz pateikties glābējiem?

Šī radība bija vēl krietni lielāka par kaut kādu milzu raju. Tā bija garāka par jebkuru vali, ko Hua bija redzējusi, un tās galva bija ļoti liela. Kā auto­busa priekšdaļa, nebeidzami liela salīdzinājumā ar pārējo ķermeni. Tā sma­dzenes varēja būt lielākas nekā lielajam valim, lielākas nekā kašalotam.

Ko tas darīja ar savām smadzenēm? Kā viņš izmantoja to kapacitāti?

Tad Huai prātā ienāca vēl kas cits, daudz nepatīkamāks. Kā ar to pušu

pārkosto zvejnieku, ko viņi bija izcēluši no jūras? Kas cits varētu būt pār­kodis pieaugušu vīrieti uz pusēm, ja ne konrits?

Ja tieši konrits bija uzbrucis zvejniekiem un nogremdējis to laivu, tas ir ļoti bīstams, un mesties ūdeni būtu pašnāvība.

Konrits pacietīgi lūkojās uz meiteni, itin kā kaut ko gaidītu. Ko? Vai tas gaidīja, ka Hua nolaidīsies ūdeni un paņems Kamillu?

Hua pagrieza seju pret konritu un ieskatījās tam tieši acis.

— Paklau, tu taču neizmanto Kamillu tikai par ēsmu, lai pakamptu arī mani? — viņa jautāja.

Bija tā, it kā konrita acīs pavīdētu uzjautrināts uzplaiksnījums. It kā tas būtu vismaz lielos vilcienos sapratis Hua teikto.

Nu jau gan es jūku prātā, nodomāja Hua. Man vienmēr ir bijusi pārāk dzīva iztēle! Bet… vai viņai vajag laisties ūdenī, kad blakus laivai ir četr­desmit metru gara jūras čūska? Pēc garuma briesmonīgs radījums, kas bija vairāk nekā pietiekami liels, lai norītu viņu veselu?

No otras puses, ja konrits gribētu izdabūt viņu no laivas, tas to spētu, pat ja viņa nelaistos ūdenī. Turklāt pavisam viegli. Jebkurā mirklī. Arī lai­vas nogremdēšana tam nesagādātu grūtības.

Tā ka… varbūt dažādi indivīdi ēd atšķirīgu barību. Varbūt zvejnie­kiem bija uzbrucis cits indivīds. Varbūt šis konrits nepiederēja pie cilvēk­ēdāju kārtas. Vai varbūt konriti bija maitēdāji, kas aiztika tikai mirušus cilvēkus.

Es neticu, ka daru ko šādu, es redzu sapni, nodomāja Hua. Visi viņas instinkti brīdināja, kliedza, lai viņa turas prom no ūdens. Taču es nevaru Kamillu tur atstāt, Hua nodomāja.

— Okei, saprotu, ko tu gribi teikt, — Hua skaļi sacīja.

Es runāju ar lielo jūras čūsku tā, it kā tā mani saprastu, domāja Hua. Esmu pavisam zaudējusi prātu. Taču arī šī situācija nav pavisam parasta.

— Bet… tu taču arī no savas puses apjaut, kāpēc es mazliet nervozēju? — Hua jautāja konritam. — Tu esi drusku lielāks nekā es!

Huai atkal izlikās, it kā viņa redzētu uzjautrinājuma uzplaiksnījumu konrita acis.

— Labs ir, es iešu viņai pakaļ, — izspēra Hua.

Viņa piegāja pie trepēm un uzkāpa uz to pirmā, tad otrā un trešā pa­kāpiena.

Varbūt es tagad nomiršu, nodomāja Hua, lielais jūras pūķis mani apēdīs.

— Tu taču mani tagad nemāni, vai ne? — Hua teica konritam.

Dzīvnieks piepeši atkal sakustināja spuras, divas trīs reizes, pavisam

ātri, ūdens tam apkārt sāka šļakstēt un balti putot kā krācē. Tā galva pacē­lās augstāk virs ūdens un pastiepās uz sampana pusi. Konrits mazliet no­lieca purnu, un Kamilla noripoja uz klāja tikai no pusmetra augstuma.

Kamillas galva atsitās pret klāju, bet citādi kritiens bija zems un kustība maigāka, nekā no vismaz tūkstoš reižu par Kamillu lielāka dzīvnieka varētu sagaidīt. Konrita galva iegrima ūdenī, un Hua redzēja vēl pēdējo zibsni tā acīs.

Tad tas bija prom.