Jūras pūķa sala

45

Ta cieSi starp mums runājot, man tas mazliet jau sāk apnikt, Marti no­domāja. Viņi nevarēja zināt, cik daudz smilšu ir saplūdis tunelī. Bija iespē­jams, ka taifūns ir piepildījis visu tuneli ar smiltīm desmit vai piecpadsmit metru garumā. No otras puses, smilšu varēja būt daudz mazāk. Vētras sa­nestais ūdens acīm redzami bija aizplūdis prom pa citurieni. Šī ala tātad ne­varēja būt vienīgā izeja. Bet atrast citu izeju varētu būt pārāk darbietilpīgi.

Marti peldēja aiz Kamillas un skatījās uz skābekļa balona mērītāju. Tas rādīja četrdesmit minūtes. Divdesmit minūtes diviem cilvēkiem. Viņi bija tik seklā ūdenī, ka slāpekļa burbuļi neapdraudēja. Varbūt ir vērts mēģināt!

Marti sāka smelt smiltis no kaudzes gala. Smiltis nebija sablīvējušās un viegli slīdēja sāņus, tāpēc sākumā gāja ļoti ātri. Taču temps palēninājās, līdzko smiltis vajadzēja pārvietot lielāku gabalu.

Kad viņi bija izrakuši pāris metru garu iedobi, kam tik tikko varēja tikt cauri, viņiem bija gaiss vēl desmit minūtēm. Tas neizdosies, Marti sašļucis nodomāja, mums jāizdomā kas cits. Mums jāpaplašina šahta vēl vairāk, lai varam izrāpties.

Doma šķita smaga. Bedres paplašināšanai vajadzētu daudzas dienas.

Marti ar žestiem ziņoja Kamillai, ka viņš izslēgs lampu. Viņš gribēja zināt, vai caur smiltīm vīd gaisma.

Tunelis satumsa. Kad acis pierada pie jaunajiem apstākļiem, viņi re­dzēja, ka caur smilšu segas augšdaļu spīd gaisma. Tuneļa mute tātad vairs nevarēja būt necik tālu! Marti atkal sāka smelt smiltis, kamēr Kamilla grūda

tās tālāk. Caur tām spīdošā gaisma kļuva spožāka, un tad pēdējās smiltis pēkšņi nobruka no ceļa.

Marti redzēja, ka no alas mutes viņus šķir vēl desmit metru. Arī tuneļa sākumdaļa bija gandrīz aizsprostota, bet starp smilšu valni un alas jumtu bija palicis mazliet vietas. Viņi varēja izrāpties cauri.

Marti palūkojās uz Kamillu. Kamilla enerģiski pamāja un sāka atraisīt skābekļa balona siksnas. Viņa neietilptu spraugā ar skābekļa balonu uz mu­guras, taču, ja pārvietotu balonu blakus, viņi tiktu cauri šaurajai vietai.

Viņi aizstūma vēl dažus klēpjus smilšu uz sāniem un sāka virzīties uz priekšu. Ik pa brīdim muguras noskrāpējās gar alas robaino jumtu un ādā uzradās jauni nobrāzumi līdzās desmitiem jau iepriekš dabūto švīku un zilumu. Es kļūstu tikpat raiba kā rožu krūmā izvārtījies palaidnis, nodo­māja Kamilla. Pāris reižu viņi iestrēga, un viņiem vajadzēja pārvietot smilšu masas sāņus, pirms tika tālāk.

Metra attālumā no alas mutes gaiss bija vēl piecām minūtēm un atvere bija sarāvusies tik maza, ka viņi vairs nespēja virzīties uz priekšu viens otram blakus.

Marti pagrūda skābekļa balonu sāņus un pastūma Kamillu pa priekšu. Kamillai izdevās izrāpties cauri atverei. Marti izlīda aiz viņas. Jūras caur­spīdīgā virsma mirdzēja virs viņiem.

Pirmais, ko viņi ievēroja, bija smilšu zuši. Tie peldēja visapkārt kā ma­zas, melnas pirksta resnuma čūskas. Visa jūra bija pilna ar tām, taču tas nebija nekas pārsteidzošs. Ja taifūns bija pārvietojis jūras dibena smilšu kāpas, tas bija piespiedis smilšu zušus pamest savus iedobumus, lai uz tiem nesakrātos pārāk daudz smilšu. Tieši tā, kā Marti bija pieņēmis. Ūdens pēc taifūna bija pilns dubļu piciņu, un viņi redzēja vien dažus metrus uz priekšu. Jūras dibenu nevarēja saskatīt.

Kad Kamilla un Marti uznira, viņi redzēja, ka debesis ir baltu mākoņu aizsegtas.

Tie tomēr vairs nebija vētras mākoņi,,bet gan parastie jūras starocumulus — slāņu gubumākoņi. Kad viņi pavērsa skatienu Lielā pūķa virzienā, viņi redzēja, ka Hua tuvojas ar mazo sainpanu.

Vismaz mazākais kuģis tātad ir saglabājies neskarts, nodomāja Kamilla. Tas viņai šķita mazs brīnums. Kā gan “Smejošajam pūķim” bija izgājis? Izskatījās, ka sampans kustas vienīgi ar burām. Varbūt tā motors vētrā bija sabojājies. Hua piestūrēja sampanu pie viņiem un nolaida trepes ūdenī. Kamilla uzrāpās uz klāja un apmetās Huai ap kaklu.

— Paldies, — viņa vienkārši teica.

Arī Marti uzkāpa uz sampana. Viņš redzēja, ka jūras virsma mudžēt mudž no smilšu zušiem, tie peldēja gan retākos, gan blīvākos baros uz ūdens virsas un tās tuvumā tik tālu, cik vien acs spēja saredzēt.

— Te nu tu redzi tos savus astoņus miljonus jūras čūsku, — atzīmēja Kamilla. — Par kuriem sapņoji, jau mazs puika būdams!

— Tā varētu gan teikt, — nosmējās Marti.

Hua izbrīnā noskatījās uz viņiem.

— Tie taču ir tikai zuši, — viņa teica.

Tad…

Saule izlīda no mākoņu spraugas. Tās stari izgaismoja ar duļķēm pie­nesto jūru, un uz brīdi Marti izšķīra dzelmi un…

…kaut ko citu.

Kaut ko lielu un… saliektu.

Tad saule atkal aizgāja aiz mākoņiem, redzamība pasliktinājās un tik tikko skatienam pavēries rēgs nozuda.

Vai viņš kaut ko bija ieraudzījis? Vai arī tā bija tikai gaismas un ēnu spēle?

— Kas nu? — jautāja Hua.

— Dibenā kaut kas ir, — Marti teica.

— Ko tu gribi teikt? — jautāja Hua.

Marti paraustīja plecus.

— Es… godīgi sakot, nezinu. Taču varētu ātri paskatīties. Šeit nevarētu būt sevišķi dziļš.

Marti paķēra no sampana dibena pustukšo skābekļa tvertni un sāka stipri­nāt to pie muguras. Kamilla izbrīnā blenza uz Marti, neticēdama savām acīm.

— Tu nevari man to nodarīt, — protestēja Kamilla.

— Es aizkavēšos tikai mirkli,— Marti apliecināja.

Sampans līdz ar vēju virzījās tālāk no vietas, kur viņi bija, kad saule izlīda no mākoņiem. Cik tālu tas tagad ir, domāja Marti. Divsimt vai trīs­simt metru? Diez vai tālāk.

— Nolaidiet abus enkurus un pagaidiet šeit, — lūdza Marli.

Kamilla skatījās uz viņu, ķerdama pēc elpas.

— Bet…

Kamilla nespēja pateikt vairāk. Viņa bija pārāk satriekta, lai saprastu, ko sacīt. Viņa bija domājusi, ka varētu paiet vismaz trīsdesmit miljardi gadu, pirms viņa pat apsvērtu iespēju atkal nirt.

Bet Marti bija uz klāja mazāk par minūti, un viņš jau bija gatavs jauniem piedzīvojumiem. Es patiešām ienīstu jūras biologus, Kamilla nodomāja.

— Hua, vai iedosi man jaunu dunci? — Marti teica un parādīja Huai pārlūzušā nirēju naža spalu. — Šis ir drusku sabojāts.

Viņš nostalģijas dēļ bija pacēlis nolauzto dunci no alas grīdas, kad bija redzējis to vīdam smiltīs.

Hua no noliktavas kastes izvilka jaunu nazi. Marti paņēma dunci un nolaidās ūdenī.

— So long, — teica Marti. — Tiksimies pēc dažām minūtēm!

Viņš uzšūpoja kājas stāvus un nozuda skatienam.

— Velns parāvis! — izsaucās Kamilla. — Vīrieši!

— Vējš atkal sāk pūst, — piezīmēja Hua, lai pievērstu Kamillas uz­manību kam citam.

— Jauns taifūns?

Hua smējās.

— Nepavisam. Tikai pavisam parasta maza jūras brīze.

— Ai, jā, — atcerējās Kamilla, — vai no “Smejošā pūķa” vēl ir kas pali­cis pāri?

Hua priecīgi smaidīja.

— Mēs to nogremdējām šaurumā.

Oho, nodomāja Kamilla.

— Prātīgi darīts, — viņa teica.

— Izskatās, ka tas ir pavisam labā stāvoklī, — apstiprināja Hua. — Viļņi

nav to pārāk daudz mētājuši. To vajadzētu tikai vēl dabūt atpakaļ uz ūdens. Un motoru vietā!

Pēc brīža jūras virsmu jau izrakstīja zemas putu galotnes, un viļņi atkal sita baltas šļakatas pāri akmeņiem, kas bija iegrimuši tikai dažus metrus tālāk.

Kamilla ieskatījās pulkstenī. Bija pagājušas trīs minūtes no brīža, kad Marti bija ieniris. Balonā bija gaiss desmit minūtēm. Tas nebija sevišķi daudz. Arī citādi niršana vienatnē nebija sevišķi ieteicama. No otras puses, ūdens patiešām nebija visai dziļš.

— Tur kaut kas ir, — Hua piepeši teica.

— Kā tu to domā? — jautāja Kamilla.

— Kaut kāds… kaut kāds jūras dzīvnieks.

Hua norādīja ar roku tālāk jūrā.

Kamilla paņēma binokli un pavērsa to Huas norādītajā virzienā. Viņa pievilka attēlu un pārskatīja jūru uz priekšu un atpakaļ. Taču viņa redzēja tikai neskaitāmi daudz putu virsotņu un mazākus viļņus un daudz tālāk līča pēdējās stāvās salas.

— Es redzu tikai viļņus, — Kamilla žēlojās.

— Tur pavisam noteikti kaut kas ir, — uzstāja Hua.

— Vai tu vēl to redzi?

— Es tā… domāju.

— Kas tas ir? — jautāja Kamilla. — Valis? Vaļhaizivs?

— Var būt… iespējams, — Hua nepārliecināti teica. — Tas peldēja ļoti sekli… tas tikai mirkļiem parādījās starp viļņiem.

Kamilla joprojām nekā neredzēja.

— To ir ļoti grūti ieraudzīt, — Hua teica.

Sampans šūpojās spēcīgāk nekā iepriekš, un Kamilla ar otru roku turē­jās pie masta. Viņa bija tik piekususi, ka binokļa līmeniska noturēšana vienā rokā bija par grūtu. Okulāra mala pāris reižu sāpīgi iebakstījās acs kaktiņā. Au, Kamilla domās izsaucās.

— Tu tikai iztēlojies, Hua, tur nekā…

Un tad viņa to ieraudzīja, uz sekundi vai divām. Kaut ko garu un tumšu. Tumši brūnu vai melnu. Tas uz mirkli pacēlās virs viļņiem un tad atkal

nozuda aiz tiem. Kamilla mēģināja noturēt binokli pret to pašu vietu, bet sampans spēcīgi zvārojās, un tālskatis aizšūpojās sāņus.

— Eh, tas pazuda, — žēlojās Kamilla. — Vai tu vēl to redzi?

Hua pakratīja galvu.

— Nē. Man šķiet, ka tas ienira.

— Vai tā bija vaļhaizivs? Spriežot pēc krāsas, tā varēja būt vaļhaizivs.

Hua izskatījās nepārliecināta.

— Es… neesmu pārliecināta, — viņa atbildēja.

Ūdens joprojām bija kaitinoši duļķains vētras sacelto dubļu krikumu dēļ, taču redzamība sāka uzlaboties. Visos iespējamos virzienos peldošo smilšu zušu vēl aizvien bija krietni daudz, un Marti redzēja, ka viss jūras dibens ir gluži pilns brūnām, dzeltenīgām un baltām metāla mucām, kam jau sen bija pazuduši vāki un dibeni. Izskatījās, ka vētra tās izrakuši no smiltīm. To bija daudz vairāk, nekā Marti bija iztēlojies. Tās visur rēgojās no smilšu kāpām gandrīz nepārtrauktās kaudzēs un laukumos. Šur tur mucas slējās virs smiltīm garās un skaidrās rindās. Tās droši vien bija izmestas no kāda kuģa vienā reizē.

Lielākā daļa dibena bija noklāta ar mucām tik tālu, cik Marti varēja re­dzēt. Tās aizvien parādījās ceļā, kad viņš peldēja uz priekšu. Mucas no­sedza apstulbinoši plašu teritoriju. Kā to varēja būt tik daudz? Šī taču ir pasaulē lielākā zemūdens izgāztuve, nodomāja Marti. Kā pie gandrīz tālā­kajām Halonas salām kas tāds varēja būt? Tas šķita iracionāli, neiespējami.

Starp mucām tagad bija arī kas cits.

Lieli, balti skriemeļi. To dzelmē bija simtiem, un daudzi bija vismaz cilvēka galvas lielumā. Tie noteikti ir vaļu muguras skriemeļi, sprieda Marti. Šur tur smiltīs vīdēja arī kaut kas balts un vēl lielāks, itin kā milzu galvas­kausi. Tie noteikti bija vaļu kauli. Pie salām droši vien kādreiz notikušas vaļu medības, un kauli saglabājušies sārmainajās smiltīs. Tas bija intere­santi, taču ar to noteikti nesaistījās nekas ievērības cienīgs.

Ja nu vienīgi…

Marti piepeši saprata, ka viena lieta ir vairāk nekā mazliet dīvaina. Kāpēc

no smiltīm slejas tikai galvaskausi un muguras skriemeļi? Tas bija nepa­rasti. Ļoti, ļoti neparasti. Vispār tas bija pat pilnīgi neiespējami. Šeit kaut kas nav pareizi, Marti nodomāja, es kaut ko nesaprotu.

Žēl, ka ūdens ir tik duļķains, Marti nodomāja. Droši vien paies vairākas dienas, līdz tas kļūs skaidrs. Dubļu vētras dēļ viņš vienlaikus neredzēja vairāk par mazu dzelmes strēmeli. Man droši vien vajadzētu padoties, viņš sprieda. Šeit nekā nav. Izņemot miljardus smilšu zušu, sen uzšķērstu vaļu atlieku un bezgalīgu daudzumu to nolāpīto mucu. Kopumā to jābūt miljoniem, jo visur pēc taifūna bija no smiltīm atkailinātas, lielas kaudzes. Dažviet mucu droši vien bija daudzi tūkstoši pārsimt kvadrātmetru lielā teritorijā.

Marti ievēroja, ka mucas nav vienāda izmēra, bet izskatījās, ka tās ir ļoti dažādu lielumu. Laikam to ražošana Vjetnamā tikusi standartizēta tikai nesen, un agrāk simti dažādu uzņēmumu katrs bija ražojuši mazliet citāda izmēra plastikāta tvertnes. Arī dažāda izmēra vaļu skriemeļu tagad varēja redzēt pavisam bagātīgi gan atsevišķi, gan kā mazus mugurkaula gabalus, daži skriemeļi tuvu klāt cits citam. Starp citu… kā to varēja būt tik daudz? Vjetnamā nekad sevišķi plaši nebija piekopta vaļu medniecība.

Un tad…

Caur duļķaino ūdeni pavīdēja kaut kas garš un apaļš, kaut kas, kas bija kā…

…naftas vads vai dabasgāzes caurule. Vai kā līkumā sametusies liela iz­mēra notekcaurule.

Kā tas bija iespējams?

Naftas vads Halonas līča dzelmē, pie atklātās jūras? Turklāt naftas vadi un notekcaurules bija no metāla vai betona, tās nevarēja tā vienkārši sa­griezties līkumā. Nē, tas bija kas cits.

Vai tas varēja būt… viņam ieskrēja prātā. Vai bija iespējams, ka…

Viņš neuzdrošinājās pabeigt domu. Viņš vairs neuzdrošinājās ne uz ko cerēt, ne pēc visa tā, kas bija noticis.Tomēr viņš pagrieza ķermeni un kājas stāvus un laidās pretī jūras dibenam. Caur duļķaino ūdeni tik tikko izšķi­ramā notekcaurule sāka augt viņa acu priekšā.