Atnācēji no nekurienes

Apdzīvoto planētu savienība

Mēs ar Suiliku atkal sēdāmies reobā un devāmies tieši uz austrumiem. Ceļā es pa­lūdzu, vai viņš nevarētu nolaisties zemāk un apmest mazu likumu virs šīs planētas daļas.

— Kāpēc gan ne? — Suiliks noteica. — Kamēr gudrie izlems, ko ar tevi iesākt, esmu atbrīvots no visa, mans vienīgais pie­nākums — uzturēt kārtībā ksillu. Kurp lai tevi aizvedu?

— Tiešām nezinu. Varbūt apciemosim Aasu?

— Tas nav iespējams. Aass jau aizlidojis uz savu rezidenci Marsu, viņš tur dzīvo, bet man nav tiesību laist tevi prom no Ellas. Turklāt šāda pastaiga ieilgtu, bet tev taču parīt jāierodas pie gudrajiem. Ja gribi, va­ram aizbraukt pie Esīnas.

— Labprāt! — es priecīgi iesaucos.

Biju manījis, ka Suiliks pret Esīnu nav vienaldzīgs. Tomēr, nezinādams, vai niecī­gāko mājienu viņš neuztvertu kā smagu ap­vainojumu vai vienkārši takta trūkumu, runāt par to atturējos.

No Suilika mājām līdz Esīnas dzīves vie­tai bija tūkstoš sešsimt brunnu, t. i., apmē­ram astoņsimt kilometru. Izpildot manu lū­gumu, Suiliks samazināja ātrumu un mēs apmetām vairākus lokus. Tāpēc mūsu ceļo­jums ilga divas stundas pēc Zemes laika. Sākumā šķērsojām plašu līdzenumu, tad me­žonīgu, kokiem apaugušu, dziļām aizām iz­vagotu apvidu, izdzisušu vulkānu virkni un beidzot šauru zemes strēli starp jūru un kal­niem. Pārlidojuši apmēram simts kilometru garajai piekrastes joslai, nolaidāmies klin­šainā salā. Esīna dzīvoja Suilika mājai līdzīgā, tikai daudz plašākā, sarkanā namā.

— Esīna pieder sjuku, bet es — esoku ra­sei, — Suiliks paskaidroja. — Tāpēc viņas māja sarkana, bet manējā balta. Sīs krāsas ir vienīgais, kas saglabājies no senajām rasu nacionālajām īpatnībām, neskaitot dažus savdabīgus paradumus. Piemēram, brīdinu tevi, ka pie sjukiem viesim nav brīv atteik­ties no piedāvātā ēdiena, kaut arī viņš ne­maz nebūtu izsalcis, jo to uzskata par lielu nepieklājību, kamēr mēs tam nepievēršam uzmanību.

Es iesmējos, atcerējies mūsu zemniekus, kuri mēdz apvainoties, ja viesis atsakās no pašdarinātā vīna. Tad Suiliks ievaicājās, kas ir manas jautrības cēlonis.

— Patiesi, — viņš teica, — šķiet, ka starp visatšķirīgākajām planētām tomēr ir ļoti daudz līdzības. Tavi zemnieki man atgādina krenus no Ceturtās galaktikas zvaigznes Storas planētas Maras. Kreniem ir dzēriens «abentorns», kas mums liekas nebaudāms. Taču man vajadzēja to dzert jau trīs rei­zes! Vai jūsu vīns ir garšīgs?

— Dažreiz gan. Bet gadās arī ļoti pre­tīgs!

Tagad nu smejāmies mes abi.

Jautri triekdami, gluži nemanot nonācām

pie Esīnas mājas. Mūs saņēma trausla mei­tenīte, un tā es pirmoreiz nokļuvu isu ģimenes lokā.

Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu tev īsumā paskaidrot, kāda ir Ellas sociālā iekārta. Sabiedrības pamatšūniņa isiem, tāpat kā mums, ir ģimene, tomēr ģimenes saites viņiem daudz ciešākas, kaut arī likums laulātiem neliedz pilnīgu brīvību. Lau­lības šķir vienkārši — uz abu laulāto draugu mutiskas vienošanās pamata, taču tas no­tiek ārkārtīgi reti. īsi pēc sava temperamenta ir tipiski monogamisti. Parasti viņi precas jaunībā, aptuveni atbilstoši mūsu divdesmitpiecu gadu vecumam. Vairāk par trim bērniem viņiem nemēdz būt, vēl retāk sastopamas ģimenes, kur ir tikai viena atvase. Cik nopratu, isu morāle līdz laulībām diezgan brīva, bet pēc tam kļūst ļoti stingra.

Visiem isiem līdz pilniem astoņpadsmit gadiem, rēķinot Zemes laika mēros, jāapmeklē skola. Pēc tam, izvēlējušies arodu, viņi iestājas profesionālajās mācību iestādēs. šai tautai ar augsti attīstītu tehnisko kultūru nav vienkāršu, nekvalificētu strādnieku. Spējīgākie jaunieši turpina izglītību augstskolās, kas atbilst mūsu universitātēm. Paši talantīgā­kie kļūst par kosmosa pētniekiem. Lai gan jauna un vēl tikai studente, Esīna bija jau piedalījusies trīs kosmiskajās ekspedīcijās ar Suilika vadīto ksillu. Divās pirmajās viņi at­klāja vienīgi neapdzīvotas planētas, bet trešā, ekspedīcija uz Zemi, beidzās gandrīz tra­ģiski.

Atšķirībā no Suilika mājas sjuku dzīvokļa ārdurvis veda tieši viesistabā ar zemiem at­zveltnes krēsliem.

Esīna mūs sagaidīja mātes, brāļa un jau­nākās māšeles sabiedrībā. Viņas tēvs, ievēro­jama personība — «mistisko ceremoniju meistars» (tieši tā šo titulu es uztvēru), ne­bija mājās.

Sākumā jutos ļoti neveikli. Suiliks ar mā­jas ļaudīm sāka dzīvi sarunāties, bet es sē­dēju krēslā, aplūkodams istabu, un pūlējos iejusties jaunajos apstākļos. Viesistaba izska­tījās patukša, diezgan vienkārša: isi neciena lieku greznību. Vienīgi gaišzilās sienas ro­tāja ģeometriski raksti.

Pēc brītiņa Esīnas māte izgāja un zālē palikām tikai mēs, jaunieši. Esīnas māšele, nosēdusies iepretī, bez kautrēšanās apbēra mani jautājumiem. No kurienes es nāku? Kā: mani sauc? Cik man gadu? Ar ko es nodar­bojos? Kādas izskatās Zemes sievietes? Kādi ir mani iespaidi par Ellu? Un tā joprojām.; Neviļus atmiņā atausa, kā pirms dažiem ga< diem, kad lasīju lekciju kādā amerikāņu uni­versitātē, studentes mani vajāja līdzīgā kārtā.

Kad mūsu sarunā iejaucās Suiliks un Esīna, es drīz vien pilnīgi aizmirsu, ka atro­dos svešā pasaulē. Viss šeit likās tik pazīs­tams! Radās iespaids, ka visu planētu civili­zācijām ir ļoti daudz kopīga. Man gandrīz lo vajadzēja nožēlot, jo šķita, ka šis fantasliskais ceļojums ir veltīgs un nebija vērts pamest Zemi, lai redzētu šeit tik maz nepa­rasta. Neparasta? Nolādēts! Vēlāk dabūju redzēt tik daudz brīnumu, ka man tas viss bija līdz kaklam! Cik gan drausmīga bija planēta Sifans! Bet tobrīd man par to vēl nebija ne jausmas un es uzskatīju, ka isi, nevērojot zaļo ādas krāsu un baltos matus, kā fiziski, tā garīgi ļoti tuvi Zemes cilvekiem.

Savos iespaidos dalījos ar Suiliku. Viņš nepaguva atbildēt, jo iejaucās Esīnas jaunākā māsa Esenīza:

— Protams! Arī man šķiet, ka tu esi vien­kārši rožainā krāsā nokrāsojies iss!

Suiliks mīklaini pasmaidīja un pēc īsa pār­domu brīža teica:

— Patiesību sakot, jūs neko nezināt. Taču es jau pazīstu piecu planētu cilvēces, no ku­ram kreni tik ļoti atgādina mūs, ka grūti pat atšķirt. Sākumā mani ļoti pārsteidza līdzī­gie paradumi. Bet vēlāk… Kas zin, varbūt arī tu, padzīvojis ilgāku laiku uz Ellas, sāksi pret mums izturēties tāpat kā Sika planētas frūni? Sī planēta riņķo ap Sestās galaktikas zvaigzni Venkoru. Zināmu apsvērumu dēļ frūni uztur ar mums sakarus, taču faktiski isus neieredz.

Drīz vien mēs atvadījāmies. Esenīza un viņas brālis Arss ceremoniāli novēlēja lai­mīgu lidojumu savam draugam Suilikam un «srennam Sevolodam Slēram», proti, Vsevolodam Klēra kungam. Esīna mūs pavadīja savā reobā.

Pēc stundas sasniedzām Suilika mājas. Esīna tur ilgi neuzkavējās, un mēs ar Suiliku palikām divatā. Ko īsti darījām un kā bei­dzās mana pirmā diena uz Ellas, vairs ne1 atceros. Tomēr, ja atmiņa nevij, isu valodu mācīties tad vēl nesāku. Iespējams, ka Sui­liks mani tovakar pamatvilcienos iepazīsti­nāja ar saistošo «zvaigžņu šahu», ko ar īpa­šiem žetoniem, kas attēlo zvaigznes, planētas* un ksillus, spēlē uz apaļa galdiņa, cenšoties; panākt zināmu situāciju, kas ļauj iegūt «misliku». Ja tas izdodas, partiju var uzskatīt par zaudētu, jo «misliks», no kura izvairīties ir pārāk grūti, sāk dzēst pretinieka zvaigļ znes. Bet var jau būt, ka toreiz mēs «zvaigžņu šahu» vēl nespēlējām, citādi es noteikti būtu lūkojis kaut ko izdibināt par noslēpu3 mainajiem mislikiem, taču šis jautājums ittanļ noskaidrojās krietni vēlāk. Lai vai kā — šfl spēle ir daudz interesantāka par mūsu šahu! un, ja vien būs laiks, varbūt arī tev to iemāļ cīšu.

Tātad pirmo vakaru mēs ar Suiliku pavadījām kopā. Jau tad pret šo jaunekli, kuram vēlāk bija lemts kļūt par manu labāko draugu uz Ellas, sāku just dziļas simpātijas. Suiliks ir lielisks biedrs, jautrs un atjautīgs kā visi viņa tautieši, turklāt viņam piemīt isiem reti sastopamas īpašības — atsaucība un sirsnība. Vispār Ellas tauta šķiet laipna un viesmīlīga, bet augstākā mērā vienal­dzīga.

Nolaidās nakts, mana pirmā īstā nakts uz svešās planētas. Pēc vieglām vakariņām, ku­ras man atsūtīja Gudro padome, kad pirmo­reiz nobaudīju tā saucamos «sinzu ēdienus», kas garšoja pēc gaļas, mēs, izgājuši laukā, apsēdāmies mājas priekšā. Pavēries augšup, es pārsteigumā sastingu: debesis bija kā no­sētas ar spīdekļiem, un šķita, ka manī raugas miljoniem svešu zvaigžņu. Pavisam tuvu kā maza saule mirdzēja kāda zvaigzne. De­besīm pāri stiepās neparasti blīvs, spožs Piena Ceļš.

Suiliks par spīti jaunībai bija jau veicis neskaitāmus ceļojumus Visumā un nosauca man dažas zvaigznes — Esalanu un isu pir­mās dzimtenes sauli, Ellai vistuvāko Oriaboru; zināmi apstākļi, kuri man noskaidro­jās tikai vēlāk, spieda isu senčus pārcelties no šīs saules sistēmas uz Ellu. Vēl Suiliks minēja Eriantē, Kalvenoltu, Bēroē, Asliru, Esemonu, Sialkoru, Sidēmu, Fenganteoru, Šēsinsiafanu, Astarroelē … Debesis bija sa­mērā gaišas, vietām spožākas par mūsu Piena Ceļu. Suiliks paskaidroja cēloni: Ellas saule Jaltars atrodas nevis galaktikas malā, kā mūsējā, bet gandrīz tās centrā. Attālumi starp zvaigznēm šajā kosmosa nostūrī nav lieli: no Ellas līdz tuvākajai — Oriaboram — nav vairāk kā ceturtdaļa mūsu gaismas ga­da. Tas isiem lielā mērā atviegloja pirmos starpplanētu lidojumus, bet ievērojami trau­cēja kosmosa un citu galaktiku apgūšanu, kad pēc pirmajiem mēģinājumiem izmantot ahūna ceļu viņi nonāca pie savas galaktikas robežām.

Iztaujāju Suiliku par viņa ceļojumiem kos­mosā. Bez piecām cilvēku apdzīvotām planēi tām viņš bija apmeklējis vēl daudz citu, gan tādu, kur dzīvība neeksistēja, gan tādu, kur sastopamas tikai tās zemākās formas. Da­žas no šīm planētām, piemēram, isu jeb Pir­mās galaktikas Bīrans, kas riņķo ap Fzīanu, ir neizsakāmi skaistas, citas turpretī drū­mas, tuksnešainas. Suiliks bija nolaidies arī uz Pirmās galaktikas saules Ephana planē­tām Auras un Zēna, kuru iedzīvotāji paši sevi iznīcinājuši drausmīgos karos. Suiliks parādīja man tik lieliskus šo pasauļu krā­sainus fotouzņēmumus, par kādiem mēs, Ze­mes cilvēki, nevaram ne sapņot. Daži no šiem uzņēmumiem tagad glabājas pie manis. Viņš radīja man brīnumainā kārtā saglabājušos trauslu stikla statueti, ko atradis kādas sa­grautas Auras pilsētas drupās. Tajā atainotā spārnotā cilvēkveida būtne ar konusam līdzīgu galvu šķita ļoti neparasta, taču neno­liedzami liecināja par lielu mākslinieka meis­tarību. Rokās sasilstot, stiklam līdzīgā masa, no kuras statuete veidota, izdveš žēlas, vai­došas skaņas, it kā apraudot bojā gājušo cilvēci. Atklājuši Visumā vairākas šādas se­nāk apdzīvotas, bet tagad izmirušas planētas, isi, vairīdamies no sērgas un no atgriešanās pie kara neprāta, bija pieņēmuši izņēmuma likumu.

Kad tovakar beidzot apgulos, man galvā drūzmējās jaunie iespaidi, acu priekšā grie­zās visas tuvās un tālās zvaigznes — Esalans, Oriabors, Eriantē… Lai aizmigtu, biju spiests iedarbināt «miega, aparātu».

Nākamā diena īpašas atmiņas manī ne­atstāja, pareizāk sakot, tās saplūda kopā ar daudzajiem turpmāko dienu iespaidiem. Taču trešo dienu uz Ellas, kad atkal ierados Zi­nību pilī, atceros lieliski.

Mani turp aizveda Suiliks savā reobā. Li­dojums bija īss. Suiliks tūlīt aizgāja, bet mani ieveda Azlema kabinetā. Tajā pie kaila­jām sienām redzēju vienīgi piecus lielus četr­stūrainus ekrānus, kas likās darināti no matstikla. Telpas vidū uz raibā zaļganzilā galda atradās vairākas miniatūras ierīces un kom­plicēta mēraparātu pults. Azlems man piedā­vāja krēslu sev iepretī. Man pēkšņi likās, it kā es arvien vēl būtu ārsts praktikants, ko pie sevis izsaucis «profesors».

Azlems, bez šaubām, vairs nebija jauns, viņa stipri izbalējusī zaļganā āda šķita pelē­cīgi bāla kā smagi slimam cilvēkam. Taču augumu cieši piekļāvīgajā pelēkajā zīda triko varētu apskaust pat dažs labs mūsu atlēts.

Kaut gan isi nav fiziski stiprāki par mums, viņu muskulatūra nevainojami attīstīta un ļoti proporcionāla. Bet Azlema gaiši zaļās, lielās acis, kādas raksturīgas visiem viņa tautiešiem, nudien, atstāja tīri jauneklīgu iespaidu.

Neuzņemdams domu sakarus, Azlems ilgi mani vēroja. Sapratu, ka tieku salīdzināts ar daudzu citu pasauļu iemītniekiem, kuri jau stāvējuši viņa priekšā. Tad starp mums sā­kās bezvārdu sarIlna:

— Patiesi žēl, — viņš raidīja, — ka tavi tautieši, uzbrūkot ksillam, nogalinājuši divus mūsu kosmosa pētniekus. Te mazliet vaino­jams arī Aass. Viņš nedrīkstēja ieiet jūsu atmosfērā bez zināmiem aizsarglīdzekļiem. Bet pirms ksilla nolaišanās uz Zemes, ne­manīdami tuvumā nekādus lidaparātus, mū­sējie nosprieda, ka jums lidošanas māksla vēl sveša.

— Mēs to apguvām nevisai sen, — es pa­skaidroju. — Taču, nepārkāpis mūsu atmo­sfēras robežu, Aass to nevarēja zināt, jo mū­su lidaparāti, izņemot raķetes — Zemes pa­vadoņus, vēl nav spējīgi ieiet starpplanētu bezgaisa telpā.

— Ko tu saki? Jūs protat lidot, bet nespē­jat tikt pāri atmosfēras robežai? Pag. kā īsti sauc to aparātu, kuram tas izdevies? Šo tavu domu es pilnībā neuztvēru.

— Raķete, — prātā attēlodams tās darbību,, skaļi atkārtoju.

Azlema seja pauda izbrīnu.

— Skaidrs! Teorētiski mēs «raķetes» pa­zīstam, bet tās nelietojam. Tām ir pārāk zems lietderības koeficients!

— Arī mēs agrāk tās uzskatījām vienīgi par laika kavēkli. Praktisku nozīmi tās iegu­vušas tikai pēdējos gados.

— Tātad jūsu lidaparātu uzbūves pamatā ii nesējraķetes?

— Ne visiem. Vairumam ir iekšdedzes dzi­nēji.

Arī šo jēdzienu vajadzēja paskaidrot tu­vāk. Jutos ne mazāk pārsteigts kā Azlems un savukārt iedrošinājos uzdot jautājumu:

— Bet sakiet, kāda sakarība var būt starp lidojumiem atmosfērā un iespēju iziet starp­planētu telpā?

— Tas pats par sevi saprotams! Tiklīdz radās iespēja izmantot negatīvos gravitāci­jas laukus, lidojumi starpplanētu telpā kļuva par tīri tehniskas dabas jautājumu, kas ir atkarīgs no šo lauku blīvuma. Vai jūs tos izmantojat?

— Noteikti zinu, ka nē, kaut gan lāga ne­saprotu, ko jūs ar to domājat?

Azlems ilgi lūkoja mani izglītot. Diemžēl, lielāko daļu paskaidrojumu es ne vien nesa­pratu, bet pat vispār «nedzirdēju». Viņš lie­toja man pilnīgi svešus jēdzienus, un līdz ar to domu sakars starp mums pārtrūka. Rūgti nožēloju, ka neesmu fiziķis un ka tu neesi kopā ar mani. Taču viskompetentākais no Zemes cilvēkiem, bez šaubām, būtu bijis Einšteins! Velti pūlējies man kaut ko ieskaidrot, Azlems beidzot pievērsās tematam, kas man bija labāk saprotams:

— Lai kādi arī būtu jūsu lidaparātu dzi­nēji, svarīgi ir tas, ka jūsu lidaparāts sekmīgi uzbrucis mūsu ksillam. Tu Suilikam

apgalvoji, ka tā bijusi kļūda. Gribu tam ticēt.

— Vai drīkstu jums vēl ko jautāt? — es pavaicāju. — Vai šis bija pirmais ksills, kas devās uz Zemi?

— Jā, es pilnīgi galvoju par to, jo esmu vienīgais noteicējs par visiem kosmosa lido­jumiem. Aasa un Suilika uzdevums bija uz­zināt, vai aiz Sešpadsmitās galaktikas ir vēl citas apdzīvotas galaktikas. Jūsu planēta at­rodas divdesmit reižu tālāk par šo galak­tiku, tāpēc līdz jums ceļojums ahūnā pēc vie­tējā laika ir divdesmit reižu ilgāks. Lūk, kāpēc nevaru garantēt, vai spēsim tevi no­gādāt atpakaļ uz Zemi, kaut arī Aass to ir apsolījis. Pagaidām neesam pilnīgi droši, vai lidošanas noteikumi ahūnā ir attiecināmi uz milzīgiem attālumiem. Bet drīzumā tasi noskaidrosies. No Septiņpadsmitās galakti­kas, kas atrodas tajā pašā virzienā un tik­pat tālu kā jūsējā un kuru atklājām, kamēr Aass bija ekspedīcijā, ik brīdi var atgriezties mans dēls Aseroks. Taču jēdziens «atklā­jām» šeit nav īsti vietā, jo būtībā mūs atklāja paši sinzi. Arī viņiem zināms ahūna ceļš, turklāt viņu dzīslās, tāpat kā jūsējās, rit sar­kanas asinis, un vispār tu tiem ļoti līdzi­nies.

— Gan jau redzēsim! — es bezrūpīgi at­traucu. — Mājās ģimene mani negaida, esmu pavisam viens. Ja šis jūsu ksills bija pir­mais, kas nolaidās uz Zemes, tad taču baumas par «lidojošajiem šķīvjiem» patiesi balstās uz optisku mānu vai halucinācijām, kā lo pareizi atmasko kādas mūsu valsts ofi­ciālais ziņojums.

Izstāstīju Azlemam par «lidojošajiem šķīv­jiem», kas pie mums izraisīja milzu sensā­ciju. Azlems gardi nosmējās.

— Ak jā, arī uz Ellas netrūkst pārdroš­nieku, kuriem dažkārt izdodas atklāt patieibu, balstoties uz fantāzijām. Bet nu — pie darba! Nodošu tevi mūsu zinātnieku rī­cībā, viņi vēlas iegūt precīzu informāciju par Zemi. Pēc tam tevi īsumā iepazīstināsim ar Ellas vēsturi.

Gandrīz visu dienu pavadīju pie Ellas zi­nātniekiem, cenzdamies pēc iespējas pareizak atbildēt uz neskaitāmiem, nereti pat ļoti muļķīgiem jautājumiem. Bet tieši šie dīvai­nie jautājumi pierādīja, cik daudzējādā ziņā isi no mums atšķiras. Manas atbildes reizēm viesa viņos īstu sašutumu, lai neteiktu vai­rāk. Tā, stāstot par slimībām un sanitāra­jiem apstākļiem uz Zemes, attēloju, cik mil­zīgu jaunumu cilvēkiem nodara alkohols. Arī isi to pazīst, un tas viņus ietekmē tāpat kā mūs. Viņi man vaicāja, kāpēc mēs dzērājus neiznīcinām vai nenosūtām uz kādu neap­dzīvotu planētu, ciniski piezīmēdami, ka arī tas bieži vien nedod pozitīvus rezultātus. Sajā sakarībā paskaidroju, ka uz Zemes mēs cenšamies iedvest cieņu pret cilvēka dzīvību, kaut gan, jāatzīstas, bez ievērojamiem panā­kumiem.

— Vai tad dzērājus var uzskatīt par cilvē­kiem? — isi sašutuši atbildēja. — Viņi tači pārkāpj dievišķo saprāta likumu! šā dievišķā likuma nozīmi es toreiz vēl neizpratu.

Pievakarē pēc manis ieradās Suiliks ur pavēstīja, ka viņam uzticēts iepazīstināt man ar Ellas vēsturi. Izrādījās, ka Suilikam, ka jau isu vairākumam, bija vēl otra profesija: ja pirmā — sabiedriskā — saistījās ar ksilla kapteiņa pienākumiem, tad otra — perso­niskā — ar «vispasaules arheoloģiju». Kā kosmiskā kuģa kapteinim Suilikam ekspedī­ciju laikā bija jāpakļaujas stingrai disciplī­nai, bet, tiklīdz dienesta pienākumi izbeidzas, viņš pārvēršas, Esīnas vārdiem runājotļ «vienā no jaunākajiem, taču visgudrākajiem pasaules arheologiem». Pēc likumā paredzētā dienesta laika Suiliks būtu varējis no virs­nieka pienākumiem atbrīvoties, taču, labprā­tīgi palikdams ksillu kapteiņu pulkā, kur vi­ņam netrūka krietnu draugu, viņš nodrošināja sev iespēju arvien piedalīties kosmiskajās ekspedīcijās.

Un tā es tovakar Suilika mājās, viņa kabi­netā, kur tieši tāpat kā pie Azlema ievēroju divus matstikla ekrānus pie sienām, noklausī­jos pirmo lekciju isu vēsturē.

— Spriežot pēc tā, ko tu šodien Zinību pilī stāstīji gudrajiem, — man viss jau zināms, kaut arī pats tur nebiju klāt, — cilvēki uz jūsu pia,nēias cēlušies no zemākām dzīvības1 formām lēnas, pakāpeniskas attīstības ceļā. I,īdzīgā veidā tas noticis uz Oriabora planē­tos Ellas. Arī mūsu senči vispirms iemācījur.ies darināt akmens darba rīkus un ieročus, liet tā kā akmens ir gandrīz mūžīgs, par šo Vissenāko cilvēces sākuma periodu saglabājles vairāk vēsturisku pierādījumu nekā par sekojošiem.

Suiliks piegāja pie kādas ierīces un uz tās l ustīgās ripas sastādīja šifru, kas atgādināja mūsu telefona numuru, tikai bija daudz sa­režģītāks. Viens no matstikla ekrāniem icgaismojās, uz tā parādījās attēli — akmens darba rīki, līdzīgi tiem, ko atrod mūsu alu Izrakumos.

— Šos dokumentus pārraida arheoloģiskā bibliotēka pēc nule sastādītā šifra, — Suiliks paskaidroja.

Vēlāk uz EllasVenas — vecās isu planē­tos, tāpat kā uz Zemes, sācies civilizācijas Uzplaukums, tur savus ziedu laikus piedzī­vojušas un sabrukušas varenas impērijas, kari sagrāvuši to, kas celts gadu simteņiem, samazinājuši iedzīvotāju skaitu un pilnīgi Iznīcinājuši veselas rases. Taču tik krasu at­šķirību starp cilvēku rasēm kā pie mums uz lllasVenas nekad nav bijis, viņu vienīgā at­šķirīgā iezīme bijusi ādas krāsas zaļo toņu dažādība. Radās un plaši izplatījās visādas reliģijas, dažas no tām kļuva par valdošām, J»et tad cita pēc citas panīka. Saglabājās tikai viena reliģija, kaut gan valdošie reliģis­kie novirzieni to nemitīgi vajāja. Tā bija visvecākā reliģija, kas izveidojās vienlaikus ar cilvēces vēstures pirmsākumiem.

Relatīvu tehnikas attīstības sastingumu, kas pie mums raksturo Romas impērijas un Viduslaiku periodu, isi,.kā redzams, nav pa­zinuši, jo drīz vien viņu kari kļuva postoši, Pēdējais no tiem uzliesmoja apmēram pinn$ divtūkstoš trīssimt gadiem, un tā rezultāti planēta kļuva gandrīz neapdzīvota. To bij izpostījis briesmīgs ierocis, par kuru mums par laimi, nav noteikta priekšstata. Tad se koja diezgan ilgs civilizācijas pagrimuma pa riods, jo dzīvu palikušo isu bija pārāk maz Ja kaut kas no civilizācijas tomēr saglabļ jās, tad par to jāpateicas dažu zinātniell drosmei un neatlaidībai, kā arī tam, ka šai laupīšanas un sīku pilsoņkaru periodā zināt nei patvērumu savos apakšzemes klostero sniedza nule minētās, mūždien vajātās, taču neiznīcināmās reliģijas adepti.

Un tā pēc pieciem juku gadsimtiem planētu atkal sāka iekarot jauna civilizācija kuras uzvaru veicināja tas, ka palikušie isi bija iestiguši dzelzs laikmetā. Sīs civilizācj jas priekšgalā nostājās zinātniskā teokrā; tija. Kaut gan «mūkiem» trūka tik vareni ieroču kā viņu priekštečiem, tie tomēr bija pietiekami spēcīgi, lai pakļautu izkliedētās ciltis.

Daudz grūtāk bija zemei atdot tās auģlību. Ar izdedžiem un sakusumiem klātie, nemainīgas radioaktivitātes saindētie apgabali bija pārvērtušies tuksnešos. Ilgāku laiku nā­cās ierobežot iedzīvotāju skaitu — septiņu miljardu vietā, kas mita uz EllasVenas pirms kara, tagad bija iespējams uzturēt ne vairāk kā simt miljonus iedzīvotāju.

Šīs problēmas atrisinājums beidzot tika rasts tūkstoš gadus pirms manas ierašanās uz Ellas, un tas bija — emigrācija! Isi jau sen zināja, ka, pretēji Oriaboram, ap kuru riņķoja tikai viena planēta EllaVena, Jaltaram ir vairākas dzīvei piemērotas planētas. Isi pirms sešu mēnešu kara EllasVenas zi­nātnieki atklāja, kā var pakļaut gravitācijas laukus. Šo atklājumu nekavējoties pasludi­nāja par dažādu valdību valsts noslēpumu, un to izmantoja kara mērķiem. Pēc tam ilgu laiku tas bija nozaudēts, līdz beidzot gluži nejauši to atklāja no jauna. Tumsas gadsimlos, kad nebija spēcīgu enerģijas avotu, klos­teru zinātniekus nodarbināja galvenokārt bioloģijas, nevis fizikas problēmas.

Tiklīdz gravitācijas lauki atkal bija pa­kļauti, isi nolēma emigrēt uz Jaltara sistē­mas planētām. Kā jau minēju, Jaltars atro­das apmēram ceturtdaļu gaismas gada attā­lumā no Oriabora. Gravitācijas lauki gaisa kuģiem ļauj sasniegt ātrumu, kas ir mazliet lielāks par pusi no gaismas ātruma, tāpēc ceļojums bija samērā īss.

Deviņsimt sešdesmit gadu pirms manas ierašanās isi bija emigrējuši no EllasVenas uz Ellu. Izplatījumā pacēlās vairāk nekā divi tūkstoši zvaigžņu kuģu, katrā no tiem bija

trīssimt isu, dažādas ierices, mājas un «

savvaļas dzīvnieki. Šī ekspedīcija noskaid­roja, ka isu jaunā dzimtene — EllaTana jeb Jaunā Ella ir pilnīgi piemērota dzīvības ek­sistencei, tāpat kā Marss un pat Rēsans, uz kura temperatūra daudz zemāka. Un tā kādā jaukā dienā ap sešsimt tūkstoš isu nolaidās uz planētas, kur līdz tam brīdim eksistēja tikai zemākās dzīvības formas.

Pirmais emigrācijas mēģinājums beidzās ar drausmīgu katastrofu. Tiklīdz ieceļotāji uzsāka pagaidu mitekļu celtniecību, viņiem negaidot uzbruka briesmīgas epidēmijas* Hronikās vēstīts, ka astoņās dienās miruši vairāk nekā simt divdesmit tūkstoši isu. Dife­rencētie antibiotiskie asrna stari tolaik vēl nebija izgudroti. Nepakļaujoties pavēlēm, daudzi isi panikā bēga atpakaļ uz ElluVeļ nu, ievazādami nezināmus slimību dīgļus, Civilizācijai atkal draudēja bojā eja.

Dzīvi palikušie ieceļotāji pamazām kļuva imūni pret jaunās planētas mikrobiem, un nākamajos gadsimtos isu skaits ievērojami palielinājās. Septiņsimt gadu pirms manas ierašanās tika izgudrots asrns, un līdz ar to slimības vairs nebija problēma. Tas deva iespēju kolonizēt Marsu un Rēsanu. Sešsimt: gadu pirms manas ierašanās — visu laiku es runāju par mūsu gadiem, jo isu laika skaitīšanas sistēma ir pārāk sarežģīta, lai to lietotu savā stāstā, — kāds, isu fiziķis, starp citu, Aasa priekštecis, atklāja ahūnu un izstrādāja teoriju par tā izmantošanu lidojumiem uz vistālākajām zvaigznēm. Sis

atklājums isiem bija ļoti nozīmīgs arī no re­liģiskā viedokļa, un es tūlīt paskaidrošu — kāpēc. Drīz vien izrādījās, ka isi nespēj pār­varēt attālumus starp zvaigznēm, kaut arī tie nav tik milzīgi kā tajā Visuma daļā, kur atrodas Saules sistēma. Neskaitot Oriaboru, Jaltaram tuvākā zvaigzne Sidēma atrodas no tā viena gaismas gada attālumā, tātad ceļojumam turp un atpakaļ nepieciešami četri gadi. Līdz nākamajai tuvākajai zvaigznei Eriantē, kas atrodas divarpus gaismas gadu attālumā, ceļojums ilgtu vismaz desmit gadu. Vēl garāki lidojumi kosmosā isiem nebija pa spēkam, jo tad vajadzētu lietot anabiozi, lai pagarinātu kosmonauta mūžu.

Ahūna ceļš pavēra gluži jaunas perspek­tīvas, un kosmosapētnieku iespējas neiero­bežoti paplašinājās. Turklāt isi to uztvēra kā senā pravietojuma īstenošanos.

Nezinot isu reliģijas būtību, tev būs grūti izprast visus sekojošos notikumus, kā arī pa­šus isus. Es jau tev stāstīju par seno, va­jāto, taču allaž dzīvo reliģisko kultu, kas beigu beigās tomēr triumfēja. Neteiksim, ka tā ir oficiāli atzīta reliģija, tāds apzīmējums būtu pārāk nepilnīgs un neprecīzs, drīzāk to varētu nosaukt par «visaptverošu Ellas reli­ģiju». Ateisti starp isiem sastopami samērā reti — viens no tiem ir Suiliks, tie neizraisa citos nedz naidu, nedz sašutumu. Viņu ietekme ir pārāk vāja, un viņu skepticisms attiecas galvenokārt uz dogmām. Būtībā El­las ateisti maz atšķiras no ticīgajiem.

Isi ir līdzīgi manišēistiem: viņi tic, ka pa­sauli radījis Labais, kas mūžam cīnās ar Ļauno. Tomēr — nē! Es nepareizi izteicu šo domu. Patiesībā jārunā nevis par labo un jauno mūsu izpratnē, bet gan par gaismu un tumsu. Gaismas dievs radījis telpu, laiku un debess spīdekļus. Tumsas dievs savukārt cenšas tos iznīcināt un atgriezt pasauli tās pirmatnējā haotiskajā stāvoklī. Isi un, kas it īpaši jāuzsver, arī pārējās cilvēces ir Gais­mas dieva bērni, bet Tumsas dievs radījis mislikus. ļ

Metafizika man ir visai sveša, tāpat kā misticisms. Tāpēc nevaru apgalvot, vai esmu pareizi izpratis šo isu filozofiju. īstenībā tā; ir daudz sarežģītāka, nekā es tev stāstu. La­sot isu svētos rakstus, kur atrodami dīvaini pareģojumi, kas saglabājušies kopš aizvēstu­riskiem laikiem, kad isiem vēl nebija ne jaus­mas, kas notiek ārpus viņu planētas, mani, rūdītu skeptiķi, ne reizi vien mulsināja pār­steidzošā analoģija ar mūsu bībeles un in­diešu reliģisko mācību tekstiem.

(Izvilcis no kabatas nelielu grāmatiņu, Klērs to sniedza man. Uz plānajām, perga­mentam līdzīgajām lapiņām bija iespiestas sīkas, zilas burtu zīmes.)

— Siantoma «Pravietojumi», — Klērs tei­ca. — Tiem ir vairāk nekā deviņtūkstoš gadu. Tūlīt pārtulkošu tev dažus fragmentus. Pašķirstījis grāmatiņu, viņš sāka lasīt: «Un tad, gribēdami cits citu iznīcināt,

Gaismas dēli katrs uz savas zvaigznes sāks karus, un uzvaras mainīsies ar sakāvēm,un šī cīņa turpināsies gadu simteņiem. Bet vis­smagākais pārbaudījums pienāks tai dienā, kafl Gaismas dēli atradīs Vienotības ceļu, jo tieši tad Aukstuma un Tumsas dēli centīsies viņiem nolaupīt Gaismu.»

— Klausies tālāk:

«Isi! Isi! Jūs esat izredzētie, kam Gaismas dēli jāvada cīņā pret mūžīgā Aukstuma dē­liem mislikiem! Bet vai karavadonis spēj uzvarēt bez kareivjiem? Ne visi karavīri prot vienlīdz labi rīkoties ar ieročiem, un neviens karavadonis nevar paredzēt, kādi ieroči ne­sīs uzvaru. Isi, nenoraidiet citu Gaismas dēlu palīdzību!»

— Un vēl:

«Isi, neniciniet tos, kas nav līdzīgi jums! Varbūt arī viņi ir Gaismas dēli, varbūt viņu dzīslās,» te Klērs, skaidri uzsverot katru zilbi, paaugstināja balsi, «rit sarkanās asi­nis, kuras nespēj sastindzināt mūžīgā Auk­stuma dēli.»

— Uzzinājis, kas ar mani notika vēlāk, tu negribot piekritīsi, ka šis paredzējums ir ļoti dīvains. Un, lūk, senais pravietojums:

«Pa Laika ceļiem es, Pravietis Siantoms, domās gremdējos nākotnē. Nepūlieties, isi, uzzināt, vai tā ir tuvu vai tik tālu kā no ceļi­nieka bēgošais apvārsnis Siankora tuksnesī. Es saskatu, ka izredzētā tauta pieņem Gais­mas dēlu sūtņus, ka viņu savienība beidzot

uzvar Tumsas un mūžīgā Aukstuma dēlus. Ticiet man, isi, jūs iekarosit pasauli, bezgalī­gais Visums piederēs jums vēl tālāk par visa tālākajām zvaigznēm, bet ne jau vienīgi jums. Pasaule piederēs visām dzīvām būti nēm ar miesu un asinīm, visiem Gaismas dēliem, kuri, bojā ejot, tomēr neiznīkst. Tikai vienoti — vai dzirdat, isi? — tikai vienoti Gaismas dēli uzvarēs ienaidnieku, aizraidot nebūtībā ārpus pasaules robežām Tumsas un Aukstuma dēlus, kuriem nav miesas un asiņu un kuri nepazīst ne Laba, ne! Ļauna.»

— Tici vai netici, smejies vai nesmejies, bet uz šā senā pravietojuma balstās milzīga civilizācija, varbūt pat varenākā no visām, kādas jebkad bijušas.

Tāpēc, tiklīdz ahūna ceļš bija atklāts, isi sāka apgūt kosmosu. Mislikus viņi tad vēl nepazina. Viena no pirmajām isu ekspedīcijām sasniedza saules Svinas planētu Asentuļj kas atrodas viņu galaktikas pašā malā Iekārtojuši tur observatoriju, viņi sāka pētīti galaktikas. Un tad atklājās kas neparasts: kādā no galaktikām, kas atradās apmēramj piecpadsmit miljonu gaismas gadu attālumā, pretēji visiem fizikas likumiem zvaigznes! dzisa neiedomājamā ātrumā cita pēc citas. Pusotra gadsimta laikā izdzisa vesela neliela galaktika.

Tagad pastāstīšu, ko uzzināju no Suilika, bet vēlāk no Azlema un citiem isiem. Uz šo izdzisušo galaktiku cita pēc citas cauri ahūnam devās trīs ekspedīcijas. Neviena no tām neatgriezās. Zvaigznes turpināja dzist; šo­reiz jau tuvākā galaktikā, līdz kurai no El­las tikai septiņi miljoni gaismas gadu. Tur­klāt dzišanas process, kas vienmēr norisinā­jās vienādi, bija šāds: vispirms mainījās zvaigznes spektrs, metāliskie toņi kļuva ar­vien intensīvāki, zvaigzne — aizvien sarka­nāka, līdz beidzot tā, izdzisa pavisam. Pēc dažiem mēnešiem to varēja saskatīt tikai ar infrasarkano staru teleskopu. Bet vēl pēc kāda laika tās starojums vispār izzuda. Isi, ticēdami senajam pravietojumam, šīs dīvai­nās parādības izskaidroja ar Tumsas un Aukstuma dieva darbību galvenokārt tāpēc, ka ap to laiku tika atklātas dažas cilvēces, kuru pārstāvji nelīdzinājās isiem.

Ievērojot, ka isu vēsture un aizvēsture nav vecāka par diviem miljoniem gadu, nešaubīgi var teikt, ka zvaigžņu dzišanas process bija sācies jau sen, pirms dzīvu būtņu rašanās uz EllasVenas. Vienkārši neizprotami, kāds sakars pastāv starp mislikiem, kuri radušies daudz agrāk par isiem, seno pravietojumu un visu šo metafiziku.

Pēdīgi isi sadūrās ar mislikiem. Uz galak­tiku, kas atrodas miljona gaismas gadu at­tālumā no Jaltara, caur ahūnu devās kāda ekspedīcija, kurā ietilpa trīs ksilli. Ekspedī­ciju vadīja astronoms Osentūrs. Viņi no­kļuva netālu no kādas dziestošas zvaigznes; jāpiebilst, ka iznirt no ahūna pavisam tuvu debess ķermeņiem, kuru masa ir liek, isiem nenākas grūti. Šī zvaigzne viņiem nelikās interesanta, kaut gan tai bija daudz pava­doņu, un ekspedīcija jau gatavojās doties projām, kad Osentūrs pēkšņi zvaigznes spek­trā pamanīja dīvainas parādības, līdzīgas tām, kādas agrāk bija novērotas dziestošo galaktiku spektros. Viņš nolēma nolaisties uz vienas no svešās zvaigznes planētām. Tur isu priekšā pavērās mirusi pasaule, kur viss dzīvais jau bija aizgājis bojā. Cilvēki tur nekad nebija dzīvojuši, vienīgi dažas aug­stāko dzīvnieku sugas. Tagad šie dzīvnieki jau bija pārvērtušies sasalušos līķos. Isi uz šīs planētas pavadīja trīs mēnešus; kamēr novērojumi krājās, debesis ik dienas kļuva sārtākas, bet saule nespodrāka. Kad tempe­ratūra pazeminājās tiktāl, ka slāpeklis sāka pārvērsties šķidrumā, parādījās misliki. Tas notika trīssimt gadu pirms mana ceļojuma uz Ellu.

No kurienes nāca misliki? Isi to nezina. Vēl līdz šim laikam nav noskaidrots, kā misliki rodas uz dziestošām planētām. Zināms vie­nīgi tas, ka misliki parādās tad, kad slāpek­lis atdziestot kļūst šķidrs.

Misliki ielenca divus ksillus. Trešais, kuru vadīja Osentūrs, tobrīd atradās lidojumā simt kilometru augstumā. Pirmais ksills tikai pa­guva paziņot, ka viņus ielenc spīdoši, kus­tīgi ķermeņi. Pēc tam viss apklusa. Otrais ksills krita misliku gūstā tai mirklī, kad ga­tavojās pacelties gaisā, bet tomēr paspēja pārraidīt attēlus: uz planētas noledojušās viršinas ņudzēt ņudzēja dīvaini, metāliski . spī­doši, kristālveida ķermeņi cilvēka lielumā. Raidījums" spēji pārtrūka, it kā ksills būtu ietriecies planētas virsmā.

Osentūrs turpināja novērojumus astoņas dienas. Beidzot, pārliecinājies, ka pie pirmā ksilla nav ne mazāko dzīvības pazīmju, viņš zibeņātri piķēja un, raidot apkārt antibiotis­kos starus, nolaidās tam tieši blakus. Ksilla iekšienē viss bija kārtībā, tikai komanda — pagalam. Osentūrs lika pievākt mirušos, uz­spridzināt dzinējus un, pametis ksillus mis­likiem — viņš pirmais šiem briesmoņiem deva senajā pravietojumā minēto nosaukumu, — lidoja atpakaļ uz Ellu. Biologi izpētīja līķus. Ksilla komanda bija gājusi bojā nosmokot — plaušu pigments izrādījās bojāts.

Tūlīt pēc tam isi sākuši dedzīgi meklēt ci­tas cilvēces, lai atrastu kādu ar sarkanām asinīm, kas aukstumā nesastingst. Taču uz viņu atklātajām planētām visiem cilvēkiem bija zilas, zaļas vai dzeltenas asinis. Tikai tad es sapratu, kāpēc, neievērojot izņēmuma likumu, isi mani paņēma līdz uz Ellu un ko viņi no manis, pareizāk sakot, no visiem ze­mes cilvēkiem gaidīja.

Kā jau minēju, isi bija nodibinājuši saka­rus ar daudzu planētu saprātīgajām būtnēm. Šo cilvēču pārstāvji pastāvīgi dzīvoja uz Rēsana, kur atradās Apdzīvoto planētu sa­vienības padomes rezidence.