Atnācēji no nekurienes

Prologs

Kad 195… gada marta rītā zvanīju pie sava vecā drauga doktora Klēra durvīm, man nebija ne jausmas, ka drīz vien dzirdēšu pa­visam neticamu, fantastisku stāstu. Kaut gan mums abiem nav vairāk par trīsdesmit ga­diem, dēvēju Klēru par savu «veco draugu», jo esam labi pazīstami kopš bērnības, un tikai pēdējos četros gados bijām zaudējuši ciešākus sakarus.

Durvis atvēra, pareizāk sakot, pavēra kāda sieviņa, tērpusies melnās drēbēs, kā visas vecākas sievietes šajā apkaimē.

— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».

Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stā­voklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedot_sarežģītiem bioloģiskiem eksperimen­tiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti attu­rīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainī­jāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pie­skaita tiem visās pasaules malās izkaisīta­jiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.

Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.

— Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs,— es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.

— Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.

Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:

— Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnā­cis?

— Tas esmu es, Seva.

— Nolādēts! Nāc taču iekšā!

Būdams krievu emigrantu pēctecis no mā­tes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapinisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».1 Klērs, franču valodā «CIair» — gaisma.

Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasvei­cinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, nelūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.

— Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svi­nīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu …

— Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?

— Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi prie­cājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?

— Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!

— Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.

— Vērtīgāks? — es brīnījos.

— Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.

Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus so­ļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavī­dam trausls sievietes siluets. Bet es taču zi­nāju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.

It kā uztvēris manu skatienu, draugs ap­lika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.

— Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!

— Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.

— Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!

Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvē­tajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan to­brīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigda­mies priekšā maniem jautājumiem, paskaid­roja:

— Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā pa­ciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūs­dienu ķīmija!

Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta sarIlna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani ne­patīkami pārsteidza viņa vārdi:

— Lūk kā? Lieliski!

— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sa­rūgtināts iesaucos.

— Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?

— Jā.

— Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunā­sim vakarā.

— Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?

— Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.

Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc tam, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena telpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvil­pos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikromanipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā. nišā blakustelpā slējās milzīgs rentgenaparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.

— Kas tas? — es pavaicāju.

— Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Ti­kai modelis …

— Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?

— Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to ne­runāsim.

— Kā tev tīk, — aizvainoti atteicu. Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?

Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.

— Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.

Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pār­klāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, ma­nām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskai­tāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rā­dīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu laboratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.

Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atska­nēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pār­klāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.

— Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.

— Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.

— Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.

Sēdēdams pie stūres, nemitīgi domāju par pamanītajām dīvainībām. Klērs bija gaidī­jis mani tikai vakarā, bet, kad ierados agrāk, likās samulsis. Kādu brīdi viņš kavējās uz sliekšņa, neaicinādams mani iekšā, kaut gan laukā bija dzestrs, lai neteiktu vairāk. Re­dzēju gaitenī pazibam sievietes siluetu, tūlīt pēc tam Klērs lūdza mani ienākt. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, ka mana māte mirusi? Un beidzot —dīvainā ierīce.. Velns zin, kādam nolūkam tā kalpo? Turklāt biologa laboratorijā! Kas to izgudrojis? Vai Klērs? Visai iespējams. Bet kas to konstruē­jis? Atcerējies, kādas shēmas Klērs montēja un lodēja institūtā, es neviļus pasmaidīju.

Mēs apturējām mašīnu pie kādas vientu­ļas fermas. Klērs pie slimnieka uzkavējās ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes.

— Nekas nopietns nedraud. Mēs ieradā­mies laikus. Ārstēšanu varēs turpināt mans kolēģis.

— Vai tu nemaz vairs nepraktizē?

— Nē. Tam neatliek laika. Daru to vienīgi lad, kad doktors Gotjē aizbraucis vai arī ja viņš lūdz manu konsultāciju.

Atgriezāmies mājās. Klērs lika novietot mašīnu garāžā un palīdzēja ienest ceļa so­mas istabā, kuru man mēdza ierādīt, kad es šeit viesojos. Blakus atradās Klēra guļam­istaba, un, ejot tai garām, šķita, ka sa­dzirdu vieglus soļus.

Kā allaž, Klēra auklītes, vecās Madlēnas, gatavotā pusdienu maltīte bija ļoti garšīga. Taču Klērs runāja maz. Viņš izskatījās no­bažījies, šaubu pilns. Kad ieminējos, ka pēc­pusdienā vēlos apciemot dažus paziņas Eizisā, viņš atviegloti nopūtās un teica, ka gai­dīs mani atpakaļ ap septiņiem.

Eizisā sastapu paleontologu Bušāru, viņš pastāstīja man neparastu notikumu. Pirms pusgada visu apkaimi satraukusi vēsts, ka Rufiņjakas mežos parādījušies «nelabie». Klī­dušas pat baumas, ka tie esot aizrāvuši līdzi doktoru Klēru, taču izrādās — tās bijušas tikai pasakas: divas dienas pēc tam, kad «ne­labie», augšup uzšaujoties zaļam uguns sta­bam, izgaisuši, doktors sveiks un vesels at­kal redzēts mājās. Uz pāris dienām viņš bi­jis ieslēdzies laboratorijā un veicis kārtējo eksperimentu.

Dīvainākais ir tas, ka ne mazāk kā piec­padsmit zemnieku apzvērējuši — viņi šos cilvēkiem līdzīgos «nelabos» esot redzējuši paši savām acīm; tiem piemītot pārdabiskas spējas pienaglot katru pie zemes. Gan pre­fekts, gan Perigē bīskaps pavēlējis uzsākt izmeklēšanu. Taču oficiālajā pratināšanā zem­nieku liecības tik pārliecināti vairs neskanē­jušas. Galu galā viss noklusis.

— Un tomēr, — piebilda Bušārs, — man jāatzīstas, ka tonakt, kad «nelabie» nozuda, arī es pie debesīm Rufiņjakas pusē redzēju spilgti zaļu uzliesmojumu.

Notikums pats par sevi likās nenozīmīgs. Līdzīgus stāstus var dzirdēt, cik vien tīk, uz katra soļa. Bet šoreiz tas neizprotami sais­tīja manu uzmanību, un es te klusībā mek­lēju kādu sakaru ar Klēra savādībām.

Kad atgriezos mājās, Klērs šķita daudz mierīgāks, it kā pēc ilgām šaubām būtu pie­ņēmis noteiktu lēmumu. Ēdamistabā galds bija klāts trim personām. To ievērojis, pa­vaicāju:

— Tu vēl kādu gaidi?

— Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.

— Sievu? Vai tad esi precējies?

Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!

— Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas no­tiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. Ilna ir ārzemniece.

Klērs mirkli vilcinājās.

— Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti runā franciski.

— Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu va­lodu!

— Ja, es to iemācījos pērn, desmit menešus ceļodams pa Somiju. Vai es tev par to nerakstīju?

— Nē. Un es līdz šim domāju, ka somu valoda ir ārkārtīgi grūta!

— Tas tiesa. Bet tu taču pazīsti manas spējas, turklāt slāviskā izcelšanās … — pēk­šņi pusvārdā aprāvies, Klērs iesaucās: — Ilna!

Ienaca neparasti slaida, trausla meitene pareiziem sejas vaibstiem, nenosakāmas krā­sas acīm — ne gluži pelēkām, ne zaļganzilām — un gandrīz pilnīgi baltiem matiem. Viņa bija brīnumdaiļa. Taču kaut kas šajā meitenē likās ļoti dīvains, tikai es neizpratu, kas īsti. Varbūt zeltainā ādas krāsa, kas pā­rāk krasi atšķīrās no gaišajiem matiem? Ne­ticami mazā mute? Uzkrītoši lielās acis? Vai arī viss, kopā ņemot?

Graciozi palocījusies, meitene sniedza man roku ar neredzēti smalkiem, gariem pirk­stiem un klusā, dziedošā balsī kaut ko teica.

Pie vakariņu galda sēdēju viņai iepretī. Jo ilgāk meiteni vēroju, jo dīvaināka viņa man šķita. Viņa itin veikli rīkojās ar nazi un dak­šiņu, bet kustībām trūka tā neapzinātā auto­mātisma, ko piešķir ieradums.

Maltītes laikā es gandrīz nemitīgi klusēju. Turpretī Klērs runāja par mums visiem. Vecā Madlēna pat šajā apvidū, kur vispār lielisku mājsaimnieču netrūkst, tika uzskatīta par reti labu virēju. Mans draugs bija pamatīgi iztukšojis savu vīna pagrabu. Ievēroju, ka, pretēji doktoram un, atklāti sakot, arī man, Ilna ēd maz un pavisam nedzer. Tikai, kad vakariņas tuvojās beigām, es, palēnām pār­varējis mulsumu, atguvu valodu un spēju brīvi kustēties. Ilna visu laiku klusēja un tikai lāgiem ielūkojās Klēram acīs; man ra­dās savāds iespaids, ka šī saskatīšanās pauž ne vien jūtas, bet ir arī īpaša domu ap­maiņa.

Pēc saldā ēdiena Klērs, rūpīgi salocījis salveti, piecēlās un iekārtojās zemajā atzvel­tnī pie iekurtā kamīna. Norādījis man uz krēslu sev iepretī, viņš pazvanīja apteksnei un palūdza atnest kafiju. Ilna uz brīdi iz­gāja. Drīz viņa atgriezās ar četrkārtīgi salo­cītu avīzi rokās. Paņēmis avīzi, Klērs snie­dza to man. Uzmetis īsu skatienu virsrak­stiem, sapratu, ka avīze vismaz pusgadu veca. Grasījos to atdot Klēram un pavaicāt, ko tas nozīmē, kad pēkšņi lappuses lejas malā pamanīju ar sarkanu zīmuli apvilktu rakstu:

Jau atkal lidojošie šķīvji!

Kanzassitijā, 2. oktobri. Vakar pievakarē leitnants Džordžs K. Simpsons juniors, savā iznīcinātājā F109 atgrie­žoties no treniņa lidojuma, apmēram 25 000 pēdu augstumā pamanījis milzīgā ātrumā pārvietojamies diskveida plankumu. Viņš sā­cis sekot nezināmajam priekšmetam un bei­dzot to panācis. Izrādījies, ka tas ir gigan­tisks disks ar plānām, malām; tā diametrs, pēc acumēra spriežot, trīsdesmit metru, bie­zums centrā — apmēram pieci metri. Lido­jošā diska ātrums, kā liecina leitnanta Simpsona lidmašīnas mēraparāti, pārsniedzis tūk­stoš simt kilometru stundā. Sekošana turpi­nājusies minūtes desmit. Tad pilots pēkšņi nopratis, ka disks tūlīt sasniegs zonu virs N. nometnes, kuru šķērsot svešiem lidaparātiem stingri noliegts. Ievērojot instrukciju, leit­nants Simpsons nekavējoties uzbrucis dis­kam. Viņa iznicinātājs tajā bridi atradies mazliet augstāk, apmēram divu kilometru attālumā no svešā lidaparāta. Maksimālā ātrumā piķējot, pilots uz disku raidījis kau­jas rakešu zalvi. «Paguvu saskatīt,» viņš stāstīja, «kā raketes eksplodē, atsizdamās pret metāla bruņām. Nākamajā mirkli mans iznicinātājs sašķīda gabalos un es ar visu hermētisko kabīni gāzos lejup. Par laimi mans izpletnis darbojās» 5im notikumam netrūka aculiecinieku. Pašlaik eksperti pēti Simpsona lidmašīnas atliekas. Bet noslēpu­mainais disks, vertikāli uzšāvies debesis, milzīgā ātrumā nozuda.

Atdevis avīzi Klēram, es skeptiski piezī­mēju:

— Ja atmiņa nevil, pēc ilgstošas izmeklē­šanas amerikāņu oficiālais paziņojums šai preses pīlei jau sen apgriezis spārnus! Nu­dien, sarežģīta situācija!

Klērs neatbildēja. Domīgi pašūpojis galvu, viņš ar stangām uzmanīgi izņēma no ka­mīna ogli un aizkūpināja no tās pīpi. Ievil­cis pāris dūmu, Klērs pamāja apteksnei, lai tā ielej tasēs kafiju. Ilna no kafijas at­teicās. Mēs ar Klēru savu izdzērām klu­sēdami.

Mans draugs ilgi vilcinājās. Labi viņu pa­zīdams, nopratu, ka šajā brīdī viņš vēlreiz apsver, kā pareizāk rīkoties. Beidzot, iepildī­jis glāzītēs konjaku, viņš pavērās man acīs un teica:

— Tu taču zini, ka galīgs profāns fizikā neesmu. Zini arī, ka esmu reālists, «faktu cilvēks», kā teiktu angļi. Un par šo «lido­jošo šķīvi» es varētu tev daudz ko pastāstīt. Nemaz neskaties vīna pudelēs uz galda! To skaits varbūt patiesi liekas iespaidīgs, bet zvēru tev, ka tām nav nekāda sakara ar to, ko tūlīt dzirdēsi. Vai domā, ka vīns man at­raisījis mēli? Nē. Jau sen biju nolēmis, tik­līdz tiksimies, visu izstāstīt. Bet nu klausies. Ierīkojies ērtāk atzveltnī, jo, kā jau teicu, stāsts būs garš.

— Esmu paņēmis līdz portatīvo magneto­fonu, — es Klēru pārtraucu. — Vai drīkstu tavu stāstu ierakstīt?

— Kā vēlies. Tas var pat noderēt.

Tiklīdz magnetofons bija uzstādīts, Klērs sāka stāstīt. Jau tūlīt pēc viņa pirmajiem vārdiem mans skatiens apstājās pie Ilnas rokas uz krēsla atzveltnes. Beidzot sapratu, kāpēc šī roka man bija šķitusi tik šaura un slaida — tai bijā tikai četri pirksti!