Atnācēji no nekurienes

Dzirkstele naktī

Cits pēc cita komandas locekļi atgriezās savos posteņos. Es iegāju vadības kabīnē.

— Kur mēs atrodamies? — vaicāju Suili­kam.

— Kaut kur kosmosā. Ceru, ka pietiekami tālu, lai būtu drošībā. Nogaidīsim eksplo­ziju.

— Tātad veselu baziku?

— Pat ilgāk. Sprādziens notiks pēc bazika, bet būs redzams tikai pēc četriem vai pieciem bazikiem atkarībā no attāluma, ko precīzi noteikt nevaru. Neaizmirsti, ka gaisma neizplatās acumirklīgi. Turklāt šau­bos, vai eksplozija diez cik paātrinās snesa viļņu izplatību, kas ir desmitreiz ātrāki par parastajiem. Tomēr pamēģināsim tos uz­tvert.

Berantons un Sēfers iedarbināja reģistrā­cijas ierīces. Mēs pacietīgi gaidījām. Klu­sumā, kas valdīja ksillā, bija sadzirdama vie­nīgi viegla palīgdzinēju dūkoņa un tikko jaušama gaisa sīkšana, tam plūstot cauri filtriem. Es iesēdos dziļāk ērtajā atzveltnes krēslā un pārguris iesnaudos.

Mani pamodināja drausmīgs kauciens. At­vēru acis. Visapkārt bija dziļa tumsa, tikai uz ekrāna liesmoja uguns jūra, kuras fonā nu asi iezīmējās triju manu biedru silueti. Pilnīgi apžilbis, aizgriezos. Ar roku aizklājis acis, Suiliks drudžaini grozīja regulētāju. Filtrs gaismu mazliet apslāpēja. Krampjaini pieķēries krēsla roku balstiem, vēroju fantas­tisko skatu, kas dajēji bija arī manu pūliņu rezultāts, — mirušās saules atdzimšanu.

Debesu tumšajās dzīlēs auga un ar katru mirkli žilbinošāks kļuva spožs gaismas plan­kums, ko nespēja vājināt pat filtrs. Pēkšņi no tā izšāvās violetas liesmu mēles, kas iz­plētās trijos virzienos kā milzeņa pirksti. Sis skats likās jo grandiozāks it īpaši tāpēc, ka nevienas citas zvaigznes nekur nemanīja. Tālo galaktiku blāvie plankumi izgaisa jau­nās saules spožumā.

— Suilik, kāpēc tu mani nepamodināji? — es iesaucos.

— Eksplozija mūs pārsteidza negaidot. Kilsims eksplodēja neparedzēti drīz. Tas no­zīmē, ka mēs atrodamies tai daudz tuvāk nekā domājām, atklāti sakot, pārāk tuvu. Pa­lūkojies radiācijas skaitītājā!

Rādītājs pakāpeniski virzījās uz zaļo svītru, kas vēstīja briesmas. Berantons un Sēfers aukstasinīgi vēroja reģistrācijas ierī­ces.

— Uzmanību! Pārejam ahūnā!

Sajutu pierasto grūdienu. Ekrāns satumsa. Nākamajā mirklī sekoja otrs grūdiens — ksills iznira no ahūna, taču ekrāns neiegaismojās.

~~ Kur mēs esam?

Neviens neatbildēja.

— Suilik, kur mēs atrodamies?

— Kosmosā, kur gan citur?

— Bet saule? Vai tiešām tā atkal nodzisa?

Mani ceļa biedri skali iesmējās.

— Nē, taču, naivais cilvēkbērni Gluži vien­kārši mēs esam tik tālu no tās, ka gaisma vēl līdz mums nenonāk. Skaties uzmanīgi, tūlīt redzēsim eksplozijas sākumu.

Mēs veltīgi gaidījām divus bazikus. Pēk­šņi kosmosa melnējošā bezdibenī, tieši iepretī kādas galaktikas gaišajam planku­mam, iedegās zaļa dzirkstele.

— Kilsima eksplozija, — Berantons pa­skaidroja.

Sekundi, varbūt divas, tumsā mirdzēja vie­nīgi šī zaļā liesmiņa. Pēkšņi uzliesmoja žil­binoša, zilgana gaisma. Seit tālumā tā šķita smieklīgi maza. Tad atkal ieraudzījām ugu­nīgos pirkstus — varenus sakarsušo gāzu iz­virdumus. Tie izpletās, saplūda kopā, beidzot sakusa vienā vainagā, kas brīdi zaigoja visās varavīksnes krāsās. Sekoja otrs izvirdums, tad trešais, ceturtais un neskaitāmi citi, aiz­vien biežāk, aizvien ātrāk un tālāk. Atdzimu­šais spīdeklis, no šejienes skatoties, nu jau likās divreiz lielāks par mūsu sauli un ar katru mirkli auga augumā.

— No mislikiem tur vairs nav ne vēsts, — mierīgi noteica Berantons. — Gals arī viņu planētām.

Suiliks, apmainot ekrāna filtru, simtreiz

palielināja attēlu. Uz ekrāna bangoja ver­smaina uguns jūra, nemitīgi cēlās un krita mutuļojoši viļņi, katrs vairāku planētu lie­lumā. Atdzimušās saules diametrs tagad pār­sniedza vecās saules sistēmas robežas, un šajās ugunīgajās dzīlēs nogrima tās planē­tas kopā ar visiem kalniem, ledus ieskautajiem okeāniem, civilizāciju atliekām un … mislikiem!

— Nē, tas ir par daudz! — nule ienācis seallā, iesaucās kāds isu jauneklis. — Ak,Gaismas dievs, tu esi pārāk lielu varu devis saviem dēliem!

Suiliks, it kā pēc čūskas dzēliena, pavērās jauneklī:

— Par daudz? Ko tas nozīmē? Vai tu vē­lies, lai misliki izdzēš Jaltaru?

Jauneklis neatbildēja. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad dzirdēju apšaubām seno pravietojumu. Vai tā nebija likteņa ironija, ka tieši Suiliks, viens no nedaudzajiem Ellas ateistiem, vainīgo apsauca? Bezvārda zvaigzne nostabilizējās. Brīžam virs tās pacēlās mirgojošas protuberances, bet diametrs vairs nepalielinājās. Laiks bija griezties atpakaļ uz Ellu, un mēs pārgājām ahūnā.

Kad uz televizora ekrāna iznira Ella, Sui­liks noraidīja turp ziņojumu par ekspedīcijas panākumiem. Un, pirms sasniedzām atmosfēru, sastapām mums pretī izlidojušo goda eskortu — simt ksillus «Tsalana» vadībā. Jūras ostā mūs sagaidīja Gudro padome pilnā

sastāvā. Visiem priekšā, pašā malā varēja saskatīt trīs slaidus stāvus — Ilna, Esīna un Beišita māja mums. Krastmalā, apakšējā te­rasē un tuvējo kalnu nogāzēs drūzmējas tūk­stošiem cilvēku. Tik milzīgu pūli uz šīs lai­mīgās planētas es līdz šim nebiju redzējis. Kad izkāpām no «Svinsa», skaļi nogranda himna, kuru biju reiz dzirdējis uz Rēsana Apdzīvoto planētu savienības sēžu zālē. Šo­reiz tā līdz asarām saviļņoja arī mani, Zemes cilvēku ar sarkanām asinīm un vāji attīstītu misticisma izpratni. Klausījos dziesmā, dziļi aizkustināts. Tā stāstīja par neskaitāmām cilvēcēm, kas jau atbrīvotas no Mūžīgās tum­sas draudiem, un par Gaismas dēliem, kuru priekšā pavērusies laimīga nākotne.

Saviļņoti, nogurumā tikko turēdamies kā­jās, mēs iegājām padomes zālē. Suiliks gata­vojās sākt atskaiti, kad Azlems viņu smalk­jūtīgi pārtrauca:

— Nevajag, Suilik. Tehniskos paskaidroju­mus atliksim uz rītu. Tagad tikai pastāstiet, kā tas notika.

Mēs runājām pēc kārtas. Nervu sasprindzi­nājums palīdzēja mums rast īstos vārdus, lai attēlotu uz mirušās saules pārdzīvotās šaus­mas un izmisumu, kad šķita, ka reakcijas palēninātāju neizdosies pacelt, bet sekundes neapturami traucās uz priekšu. Ieteicu isiem ierīkot ksillā celtni vai bloku. Viņi manī klau­sījās neparasti uzmanīgi.

Pēc tam mēs ar Ilnu devāmies mājup. Pa­gāja astoņas dienas, līdz pilnīgi atguvu garīgos un fiziskos spēkus. Mūs apciemoja Sui­liks un Esīna, Beišita un Sēfers; mani ap­sveikt ieradās ne vien tuvākie kaimiņi, bet pat daudzi tālumnieki, kas man bija pavisam sveši. Stāstu par mūsu piedzīvojumiem nā­cās atkārtot neskaitāmas reizes. Astotās die­nas vakarā, atgriežoties no peldēšanās, ieraudzīju, ka mājas priekšā nolaižas zilais padomes reobs. No lidaparāta izkāpa Asza un mierīgi pavēstīja:

— Slēr, otrais kilsims ir gatavs!

Tā sākās piedzīvojumiem visbagātākais pe­riods manā dzīvē. īsi nolēma torpedēt visas pārējās mirušās saules ap pirmo dzīvei at­doto zvaigzni nolādētajā galaktikā un radīt tur pastāvīgu gaismas avotu. Piedalījos dau­dzās jaunās ekspedīcijās, kuras gan vairs ne­bija tik briesmīgas kā pirmā. Palēninātāju uz mirušās saules novietoja ar celtņa palīdzību, man vajadzēja tikai to vadīt. īsi, sinzi un rbeni šo godpilno pienākumu vienprātīgi uz­ticēja man, kaut gan tagad ar to spētu tikt galā jebkura sieviete. Starp citu, drīz vien mūsu ekspedīcijās, kaut gan tās bija nogur­dinošas, taču ne tik bīstamas kā desantoperācijas uz misliku planētām, sāka piedalīties arī sievietes.

Strādājot ar pilnu jaudu, isu rūpnīcas bū­vēja jaunus gigantiskus ksillus. Ceturtajā ekspedīcijā jau devās trīs šādi kosmosa kuģi, desmitajā — septiņi ksilli iededzināja septi­ņas saules uzreiz. Bet no vienpadsmitās ekspedīcijas desmit ksilliem atpakaļ atgrie­zās tikai pieci.

Šo reidu es nekad neaizmirsīšu. Kaut gan, torpedējot milzīgu sauli, antigravitācijas lauka intensitāte bija maksimāla, mēs tik tikko neaizgājām bojā un tikai pašā pēdējā brīdī paguvām aizlidot. Neuzmanīgi piegā­jis pārāk tuvu centrālā gredzena malai, kur antigravitācijas spēks bija daudz vājāks, kāds iss nokrita uz mirušās saules, un viņa paša svars to saspieda mūsu acu priekšā. Palīdzēt nebija ne mazākās iespējas.

Gaidot eksploziju, ilgi klejojām Visumā. Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Pirmā saule bija aizdegta pirms sešiem mē­nešiem, bet, tā kā attālums starp abām sau­lēm bija ļoti liels, gaisma līdz šejienei vēl nebija nonākusi. Kopā ar Esīnu un Ilnu sē­dēju Suilika kabīnē. Esīnu māca skumjas: bojā gājušais jauneklis, kura mirstīgās atlie­kas iznīcinās drausmīgā eksplozija, bija vi­ņas attāls radinieks. AĪēs klusējām. Dežurē­jošais iss, sēdot pie reģistrācijas pults, kā lūgšanu skaitot, monotoni lasīja mēraparātu rādītājus:

— Sekan, sriik. Tsenan, stiik. Ofati, snik …

Pēkšņi pielēcis kājās, viņš ar skatienu ieurbās kādā skaitītājā.

— Tsenan mislik: sen, tsi, seron, stell, sidon…

Misliku izstarojuma rādītāja bultiņa pārlēca uz piekto iedaļu. īsiem būtu bīstami, ja rādītājs sasniegtu septīto, bet rbeniem —sesto iedaļu! Tātad kaut kur izplatījumā, tālu no visām planētām, klejoja misliki. Tas no­zīmēja, ka atkal draud jaunas briesmas.

Taču šoreiz nekas ļauns nenotika, vismaz mums ne. Izstarojuma intensitāte pēc brīža atslāba. Bet nākamajā mirklī mūs apžilbināja spoža gaisma. Kilsims bija eksplodējis īstā brīdī.

Ienirām ahūnā un sasniedzām kaijenu pla­nētu, kur bija apmeties isu galvenais štābs. Kosmodromā mūs sagaidīja Akeijona gigan­tiskais ksills. Lidlauka otrā malā vīdēja ne­liela internacionāla pilsētiņa, kur dzīvoja ksillu inženieri un apkalpe. Kaijeni pret mums izturējās draudzīgi, kaut arī diezgan rezervēti.

Gaidījām pārējos eskadras ksillus. Divi no tiem atgriezās, un to komandieri ieradās štābā ar raportu. Viss ritēja normāli. Jau bija iedegtas pavisam piecdesmit saules, bet, salīdzinot ar miljardiem mirušo sauļu nolā­dētajās galaktikās, tās bija, kā izteicās Beišita, tikai niecīga dzirkstelīte naktī.

Stundas ritēja, satumsa, uz kaijenu planē­tas iestājās nakts. Pārējie seši ksilli nerādī­jās, Kamēr nebija pagājis paredzētais laiks, tas mūs sevišķi neuztrauca. Paēduši vakari­ņas, devāmies pie miera. No rīta kosmodromā joprojām bija tikai četri gigantiskie ksilli. Ap pusdienlaiku no Ellas atlidoja neliels ksills. Tas atveda Aszu. Sarunājoties laiks pagāja nemanot. Kad atkal iestājās nakts, bet neviens no gaidītajiem ksilliem neatgrie­žas, sākām nopietni bažīties. Vienojāmies, ka Suiliks, Asza un es šonakt paliksim nomodā.

Apmetāmies kaijenu tornī, kur isi priekš­pēdējā stāvā bija iekārtojuši novērošanas posteni. Mums virs galvām smagi dunēja kai­jenu sargkareivja soļi. Viņš vēroja kaijenu zvaigžņu kuģu reisus. Asza, nosēdies pie uz­tvērēja, gatavojās uzņemt sakarus ar ksilliem, kad tie tuvosies planētai. Kā radio, tā snesa viļņi klusēja. Ap pusnakti Aszu nomai­nīja Suiliks. Atlaidies mīkstajā dīvānā, es lēnām grimu snaudā. Telpā bija tumšs, vie­nīgi zaļās kontrolspuldzes viegli mirgoja.

Negaidot uz ekrāna iznira astotā ksilla kapteiņa Brišana bālā seja. Viņš kaut ko ap­rauti, neskaidri sauca, tad ekrāns nodzisa.

Miegs man bija kā ar roku atņemts — piecēlos un nostājos Suilikam aizmugurē. Viņš nervozi grozīja uztvērēja slēdžus. Ekrāns egaismojās vēlreiz, bet attēla nebija.

— Suilik, kas noticis? — es jautāju.

— Nezinu. Katrā ziņā — nekas labs.

— Nāciet līdz! — viņu pārtrauca Asza. Uzkāpām augšējā stāvā. Ieraugot mūs, kaijenu sargkareivja izvalbītās acis naidīgi iekvēlojās, bet, tiklīdz viņš pazina Suiliku, laida liesmiņas nodzisa. Pēc Aszas lūguma kaijens, ieslēdzis kosmosa detektoru, kas, tarp citu,bija uzlabots sinzu modelis, taustīja debesis. Šis radaram līdzīgais detektors izmanto snesa viļņus. Uz ekrāna iznira kustīgs plankums, kas ātri tuvojās.

— Astotais ksills, — teica Suiliks. — Tas būs klāt pēc dažārn minūtēm. Iespējams, ka viņi jau ielidojuši atmosfērā.

Mēs atkal nokāpām lejā. Kosmodroma stū­ros cits pēc cita iedegās spēcīgi prožektori. Spilgtais apgaismojums nebija vajadzīgs mūsu ksillam, bet gan kaijenu kosmosa ku­ģim, kas atgriezās no starpplanētu reisa. Šis milzīgai olai līdzīgais lidaparāts drīz vien neveikli piezemējās lidlaukā. Tiklīdz tas apstājās, no tumsas iznira astotais ksills. Tas laidās lejup nevis vertikāli, bet gan sāniski piķēja tieši uz zemi. Suiliks nobālis sastinga pie loga.

—Ko Brisans dara? Vai viņš ir jucis? Var­būt iedomājies, ka vada reobu? Nolādētie misliki. Pārāk ātri, visādā ziņā pārāk ātri. «Sih!»

Ar vairāk nekā tūkstoš kilometru lielu āt­rumu stundā gigantiskais ksills ietriecās pla­nētas virsmā. Gaisā uzlidoja veseli zemes blāķi, prožektorus aizklāja smagi putekļu vāli. Cauri dzeltenīgajai dūmakai varēja re­dzēt, kā ksills salecas, krīt, atkal salecas. Beidzot, sasvēries uz sāniem, lidaparāts ripoja uz priekšu kā milzīgs ritenis. Viegli aizķēris Akeijona ksillu un paripojis garām pirmajam un trešajam ksillam, tas ietriecās kaijenu kosmosa kuģī.

Steidzāmies lejā un skrējām uz katastro­fas vietu. Putekļu mākonis pamazām izklīda. No trešā ksilla izlēca isi un sinzi. Kad skrē­jām garām pirmajam ksillam, mums pievie­nojās Esīna,Ilna un Beišita. Milzīgā ātrumā mums garām pabrauca kaijenu glābšanas ko­mandas mašīnas.

Kosmosa kuģis liesmoja. Tam blakus, at­gādinādams pilnīgu drupu kaudzi, ar sa­lauztu, sadragātu apvalku stāvēja mūsu asto­tais ksills. Izejas lūka kreisajos sānos bija atvērta, bet tajā neviens nerādījās. Ielīdām saārdītajā gaitenī, rāpojām zem iegruvušajiem griestiem, atgrūžot sāņus isu līķus, un beidzot nonācām seallā. Tur vēl mirgoja gaisma, un kaut kur bojātā kosmosa kuģa dziļumā viegli dūca motors. Seallā atradām septiņus vīrus, seši no tiem bija miruši. Vie­nīgi Brisans vēl elpoja. Pazinis Aszu un Suiliku, viņš nočukstēja:

— Uzmanieties, misliki dodas pretuzbru­kumā! — un tūlīt nomira.

Saārdītās iekārtas un bojātās aparatūras vispārējā haosā Suiliks zem kāda soliņa uz­gāja ksilla dienasgrāmatu. Mēs izgājām laukā, dodot vietu trešā ksilla komandai, kas rūpīgi pārmeklēja cietušo lidaparātu. Starp līķiem viņi atrada dzīvu krenu meiteni, kam bija lauzti locekļi. Meiteni nekavējoties nogā­dājām bāzes slimnīcā.

Kaijenu kosmosa kuģis turpināja degt. Ne­zinu, kādu degvielu kaijeni savās raķetēs lieto, taču tā it viegli eksplodē un izdala milzīgu karstumu. Liesmas pamazām izdevās apslāpēt. Atgriezušies savā novērošanas pos­tenī, nekavējoties sasaucām kara padomi.

Lūk, ko īsumā uzzinājām no ksilla dienas­grāmatas:

Lidojums noritēja normāli. Uz mirušās saules komanda uzstādīja un ieslēdza kilsimu. Pēc tam, pietiekami attālinājies, ksills gaidīja eksploziju, bet tā nenotika. Nogaidī­jis piecreiz ilgāk, nekā paredzēts, Brisans otrreiz nelaidās lejup, jo pārbaudīt kilsimu nav iespējams. Brīdī, kad viņš pavēlēja pār­iet ahūnā, ksillu ielenca misliki. Nekavējo­ties pret tiem raidītie termiskie stari bries­mas atvairīja, taču trīs isi jau bija nopietni cietuši.

Tad ar pārējo biedru piekrišanu Brisans pie|āva nepiedodamu kļūdu. Viņš neatgriezās bāzē, bet gan lidoja uz šīs saules sistēmas pēdējo planētu, kur mudžēt mudžēja misliki. Tur Brisans ievēroja daudz sarežģītākas kon­strukcijas torņus nekā tie, kurus bombardē­jām uz Kalvenolta Septītās planētas. Kilsims joprojām neeksplodēja. Brisans no­sprieda, ka misliki droši vien atraduši līdzekli, kas aizkavē tā darbību. Varēja do­māt, ka viņi jau ir informēti par šā aparāta iedarbības sekām. Tātad iespējams, ka mis­likiem ir kāds ultraātrs sakaru uzturēšanas līdzeklis starp saules sistēmām.

Tad Brisans nolēma doties prom. Attālinā­jies no planētas, ksills jau gatavojās pāriet ahūnā. Te pēkšņi no kosmosa dzīlēm pār to sāka birt nedzīvi misliki — īsta metāla bloku krusa. Tie ielauza ksilla apvalku, kurš nebija tik izturīgs kā «Ilnai — manam sapnim». Kaut gan puse dzinēju un aparatūras vairs nedarbojās, bojātajam ksillam tomēr izdevās pāriet ahūnā. Pēdējais ieraksts dienasgrā­matā bija šāds:

«Bāze jau redzama. Mēs nolaižamies pā­rāk ātri.»

Mēs velti gaidījām pārējos ksillus. No sešu ksillu trīssimt komandas locekļiem izglābās tikai viens — krenu meitene Barasa. Viņa vēlāk apstiprināja visu, ko bijām izlasījuši dienasgrāmatā. Kaijeni katastrofā bija zaudē­juši deviņdesmit septiņus savējos.

Atgriezāmies atpakaļ uz Ellas. Divus mē­nešus Apdzīvoto planētu savienības padome pētīja jauniegūtos materiālus, un galu galā mēs varējām izdarīt zināmus secinājumus. Šoreiz es saku «mēs», tāpēc ka sanāksmē piedalījos kā pilntiesīgs delegāts, protams, nevis kā Zemes, bet gan kā Ellas pārstāvis. Nolēmām, ka turpmāk gigantiskie ksilli jā­sūta kosmosā tikai vairāku mazo ksillu pava­dībā. Mazie «Ilna — mans sapnis» tipa ksilli iznīcinās misliku pitonus uz planētām, kamēr gigantiskais ksills uz mirušās saules novie­tos kilsimu. Lai izvairītos no pārāk lieliem zaudējumiem, mazo ksillu komandās jāuzņem vienīgi sinzi vai… Zemes cilvēki!