Atnācēji no nekurienes

Andromēdiete Ilna

Nenovēršot skatienu no jaunās meitenes, lēnām piecēlos kājās. Acumirklī man iešāvās prātā, vai tik isi atkal nav bijuši uz Zemes un nav atveduši no turienes šurp citus cilvē­kus? Bet tad es iedomājos sinzu milzīgo zvaigžņu kuģi, viņu statuju Cilvēču kāpņu augšgalā un ievēroju meitenes uzkrītoši šau­rās rokas. Atmiņā atausa Suilika stāsti par kreniem, kurus ir grūti atšķirt no isiem un kuri dzīvo uz planētas Mara. Ja Ellas iedzī­votājiem kosmosā bija līdzinieki, kādēļ gan tādi nevarētu būt arī Zemes cilvēkiem?

Meiča arvien vēl stāvēja manā priekšā. Es brīdi nespēju izdvest ne vārda.

— Asna eni etoe tan, sanen tar teoe sen Telm! — beidzot viņa dusmīgi ierunājās. Taču balss joprojām bija dziedoša un melo­diska.

— Piedodiet, jaunkundz, ka tik negaidīti nogāzos pie jūsu kājām, — es franciski at­bildēju.

Un tikai tad aptvēru, ka viņa mani nesa­prot, tāpat kā es viņas jautājumu. Veroties meitenei acīs, lūkoju nodibināt domu saka­rus. Tomēr velti. Viņa neuzticīgi skatījās manī, un šaurā roka taustījās ap jostas sprā­dzi.

Beidzot mēģināju runāt isu valodā, cerē­dams, ka to viņa varbūt sapratīs.

— Neņemiet ļaunā, ka jūs iztraucēju, — es sacīju.

Pazinusi valodu, kurā šoreiz pie viņas vēr­sos, meiča, izrunājot vārdus tikpat nepareiz kā sākumā es, isiski atbildēja:

— Ssin tsehe Ifoti? (Kas jūs esat?)

Patiesībā vajadzēja teikt: «Sssin tsehe hi

on?» Bet meitenes jautājums nozīmēja: «Kur mēness?»

— Pirmais šovakar uzlēks Arī, — es pajokoju.

Sapratusi savu kļūdu, meitene iesmējās Kādu brīdi abi bez panākumiem pināmies isu teikumos. Pēdīgi viņa norādīja man uz kāpnēm, un mēs uzkāpām augšējās terases birztalā. Tiklīdz nonācām koku pavēnī, kaut kur tuvumā atskanēja trīs modulējoši svilpieni — Suilika parastais signāls. Un tūlīt klat arī bija viņš pats Esīnas pava­dībā.

— Kā redzu, tu jau esi nodibinājis saka­rus ar sinziem! — viņš teica.

— To vis nevarētu sacīt. Nesaprotu, kā jūs sarunājaties ar svešu planētu iedzīvotā­jiem, kuri jūsu valodu nezina un domu sig­nālus neuztver?

— Jā, tāds stāvoklis patiesi nav apskau

žams, it īpaši, ja svešinieki ir tik pievilcīgi kā šī sinzu meitene, — Esīna teica. — Tomēr nomierinies: drīz vien jūs atradīsit kopēju valodu!

— Protams, šis jautājums taču sen atrisināts, — Suiliks piebilda. — Tikai nekļūsti pārāk iedomīgs! Patiesībā domas pārraidām un uztveram vienīgi mēs. Jūsu planētas cilvēki saprotas tikai ar vārdu palīdzību. Pie mums līdzīgā stāvoklī ir bērni. Lai varētu pārraidīt un uztvert domas, viņiem jāmācās. Tas būs jādara arī tev un šai meitenei. Pagaidām jums pietiks ar nelielu pastiprinātāju ķiveri. Bet paklausies ko svarīgāku: šonakt atgriezos no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par tavējo. Tātad, kad pienāks īstais laiks, būs iespējams nogādāt tevi mājās. Mēs nodibinājām sakarus ar vēl vienu cilvēci. Šķiet, ka Lielā Visuma viņā pusē sarkanas asinis ir visām dzīvām būtnēm — kā sinziem, tā Szemes cilvēkiem un nupat atklātajiem zombiem.

— Kā zombi izskatās? Vai atvedi kādu līdz?

Acis piemiedzis, Suiliks nomērīja mani ar skatienu.

— Tev viņi līdzinās maz. Augumā tie ir divreiz garāki. Pagaidām viņi ir galīgi mežoņi, kuriem nav pat akmens ieroču. Vest šurp tos nav vērts, turklāt tas būtu bīstami. varbūt pēc divsimt vai trīssimt tūkstoš ga­diem …

Mēs sasniedzām Cilvēču kāpnes. To augš­galā kopā ar robotiem rosījās daži isu strād­nieki.

— Kas tas par velnu, ko tavi ciltsbrāļi tur taisa?

«Kas tas par velnu» isu valodā skan kā «tei mislik».

—Tieši tā, viņi taisa misliku! — smieda­mies atteica Suiliks. — Tūlīt to redzēsi.

Un, pievērsies sinzu meitenei, viņš pārrai­dīja domas, kuras nepaguvu uztvert. Domu pārraide isiem dod iespēju sarunāties citam ar citu pat ļaužu pulkā. Šķiet, ka Suiliks bija pateicis kaut ko asprātīgu, jo meitene pa­smaidīja.

Mēs ātri uzkāpām augšā. Tur strādnieki bija jau izklīduši. Kāpņu labajā pusē pacēlās jauna skulptūra. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad tajā, ļoti patiesi attēlotu, pazinu pats sevi — stāvēju ārkārtīgi lepnā pozā, ar kāju nospiedis misliku pie zemes!

— Tavas tikšanās ar misliku uzņēmām filmā, — Esīna teica. — Bet mūsu slavena­jam tēlniekam Silbam tika uzdots nekavējo­ties izveidot šo skulptūru. Zinību pilī dabū­jis tavus tiešos izmērus, kurus ieguvām, pārbaudot tevi, turklāt vairākus stereouzņēmumus, viņš paveica to kā nieku. Kā tev skulptūra patīk?

— Tā ir lieliska! — es atklāti teicu. — Ti­kai, ik dienas ejot tai garām, jutīšos neērti.

Suiliks jau krietnu laiku sarunājās ar sinzu meiteni; spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nojautu, ka kaut kas nav kārtībā.

Suiliks ar Esīnu aši pārmija dažus vār­dus, kurus es lāga nesapratu. Uztvēru tikai vienu — «apvainojums». Tad jaunā sinziete strauji devās pa kāpnēm lejā pretī vairākiem savas rases pārstāvjiem. Suiliks bija nobažī­jies:

— Pēc iespējas ātrāk jābrīdina Asza un varbūt arī Azlems.

— Kas noticis?

— Pagaidām nekas nopietns. Es vismaz tā ceru. Bet sinzi ir pārāk iedomīgi. Vai tik mēs esam pareizi rīkojušies, uzstādīdami vi­ņu tēlus kāpņu kreisajā pusē?

Mūs tūlīt ieveda Azlema kabinetā. Tur jau viņš sēdēja kāda isu jaunekļa, sava dēla Aseroka, kas tikai nule bija atgriezies no sinzu galaktikas, un Aszas sabiedrībā.

— Stāvoklis ir draudīgs, — Suiliks īsi pa­vēstīja. — Manas prombūtnes laikā Szemes cilvēks bijis Sansinas salā un pieveicis mis­liku!

— Nu un tad? — Asza vaicaja. — Ar Gudro padomes piekrišanu es par to uzņē­mos atbildību.

— Bet, kā nupat stāstīja sinziete Ilna, vi­ņiem solīts, ka pirmie cilvēki ar sarkanām asinīm, kuri sastapsies aci pret aci ar mis­liku, būs sinzi. Bīstos, ka, būdami iedomīgi un godkāri, viņi ar notikušo nesamierināsies.

— Viņu zvaigžņu kuģis ir lieliski apbru­ņots, — Aseroks piebilda, — un arī ahūna ceļš viņiem pazīstams.

— Uz Ellas saimnieki esam mēs, Aserok, — tēvs dēlam atbildēja. — Kad sinzi šeit ieradās pirmoreiz, viņi atteicās doties mislika alā, aizbildinoties, ka iepriekš nepieciešams sagatavoties. Szemes cilvēks bija uzņēmī­gāks. Jo sliktāk priekš viņiem. Galu galā se­nais pravietojums attiecas uz mums, nevis uz sinziem! Mēs nedrīkstam atraidīt nevienu palīgu, taču cīņa pret mislikiem jāvada vie­nīgi mums — isiem! Sinzi ir labi bruņoju­šies, bet arī mums ieroču pietiek!

Azlems nospieda kādu pogu uz sava galda. Viens ekrāns pie sienas iegaismojās, un mūsu acu priekšā iznira Cilvēču kāpnes. Četri sinzi, starp tiem arī llna, stāvēja mana tēla priekšā un par k%ut ko strīdējās. Pārējie steidzās uz zvaigžņu kuģi.

Tad Azlems deva pavēli, kāda uz Ellas ne­bija dzirdēta tūkstošiem gadu:

— Izsludināt trauksmes stāvokli nr. 1! — viņš sauca mikrofonā. — Nekavējoties paai­cināt deviņpadsmit gudros uz apspriedi! Ka­tegoriski noliegts pacelties gaisā jebkuram svešzemnieku lidaparātam! — šie vārdi iz­raisīja smaidu, jo vienīgais svešais šeit taču bija sinzu zvaigžņu kuģis!

— Redzēsim, vai viņi spēs pārvarēt mūsu intensīvās gravitācijas joslas! — Azlems teica.

Bet sinzi tobrīd jau bija sasnieguši Zinību pili.

— Ejam viņus sagaidīt, — Azlems aicināja. — Nāciet visi, arī jūs — Suilik un Esīna! Jūs un mans dēls šeit esat vienīgie, kas bi­juši tālāk par Sešpadsmito galaktiku.

Nokāpām zālē, kur es pirmoreiz biju ticies ar gudrajiem. Bez liekām, ceremonijām apsē­dos pēdējā rindā līdzās Esīnai un Suilikam. Deviņpadsmit gudrie, tā saucamā Mazā pa­dome, ieņēma savas vietas. Pēc tam zālē ie­laida sinzus.

Viņi bija četri — trīs vīri un viena meitene. Visi bija skaisti, stalti, gaišmataini, pagara auguma. Uz Zemes viņus varētu noturēt par zviedriem. Viņi izturējās vēsi un augstprā­tīgi. Sinziem iedeva pastiprinātājas ķiveres, kuras viņi tūlīt pat uzlika galvās.

Vecākais sinzs, pievērsies Azlemam, sāka runāt: viņi esot aicināti uz Ellu, lai cīniņā tiktos ar izdaudzinātajiem mislikiem; bruņo­jušies ar visspēcīgākajiem ieročiem, kādus vien viņu zinātnieki spējuši izgudrot, sinzi steigušies šurp no savas tālās planētas, bet nu izrādās, ka neuzvaramo ienaidnieku jau pieveikusi kāda zemāka būtne, kas ieradu­sies no atpalikušas, pa pusei mežonīgas pla­nētas! Tas esot nedzirdēts apvainojums sinzu planētai Arboram, tāpēc viņi nekavējoties aizlidošot un nekad vairs neatgriezīšoties, ja vien viņu vadoņi šērnoni neatzīšot, ka apvai­nojums esot pārāk smags, lai to tik vien­kārši aizmirstu. Tādā gadījumā . .. Pagai­dām viņš pieprasot atvainoties un tūlīt pat iznīcināt skulptūru, kas uzstādīta uz vienas pakāpes ar sinziem!

Šās runas laikā vēroju gudro sejas. Tajās nepakustējās ne vaibsts. Nemanīju ne mazā­kās neapmierinājuma pazīmes! Toties Suiliks man blakus sēdēja, zobus sakodis, un kaut ko nikni rūca.

Azlems atbildēja ļoti mierīgi:

— Sinzi, jūs esat dīvaini ļaudis. Mēs nej kad neesam solījuši, ka pirmie cilvēki, kas cīnīsies ar misliku, būsit jūs. Mēs agrāk ne­zinājām, ka eksistē arī citas būtnes, kam tāpat kā jums, ir sarkanas asinis. Un vēl joprojām nezinām, vai patiesi misliku izstarojumus spēj izturēt visi cilvēki ar sarkanām asinīm. Turklāt tam, kurš būs pirmais, nav nekādas nozīmes. Šāds aizspriedums pie mums iznīcis reizē ar karavadoņiem un poli­tiķiem. Jūs laikam nesaprotat, ka mislikus varēs uzvarēt tikai visu, itin visu pasaules cilvēču kopīgiem spēkiem! Līdz šim mēs, isi, cīnījāmies vieni vai gandrīz vieni, ik gadus šajā drausmīgajā cīņā zaudējot vairāk nekā simttūkstoš savu brāļu. Szemes cilvēkam ne­trūka drosmes nokāpt alā pie mislika bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Tāpēc viņa tēlam ir pilnīgas tiesības palikt savā vietā. Izdariet to, ko spēja viņš, un mēs lab­prāt arī jūsu skulptūrai pievienosim misliku, ja vēlaties, pat divus trīs!

Klausītāju rindām pāršalca apslāpēts smieklu vilnis. Azlems turpināja:

— Jūsu palīdzība mums, bez šaubām, no­derētu, taču varam iztikt arī bez tās. Misli­kiem pretoties spēj Szemes cilvēki. Mums savukārt ir pārāka tehnika, viņiem tā nav uz tik augsta līmeņa, kaut arī samērā attīstīta. Pasaules telpā mīt bezgala daudz cilvēku,

gan ar zilām, gan ar zaļām asinīm, un arī viņiem netrūkst varenu ieroču. Tomēr neviens no mums nevar paredzēt, kura planēta kā nākamā kritīs par upuri mislikiem. Kas zina, varbūt misliki ir jau cel,ā uz jūsu galaktiku? Tāpēc labāk atmetiet savu muļķīgo iedomību, kas tik augsti attīstītai rasei nemaz nepie­dien. Laipni lūdzam jūs iesaistīties mūsu lie­lajā Apdzīvoto planētu savienībā. Mums vi­siem ir viens kopīgs ienaidnieks — misliki! Tie apdraud cilvēces, vienalga, vai tām ir zajas, zilas vai sarkanas asinis. Pat ja jūs būtu nejūtīgi pret misliku izstarojumiem, ne­viens nespēj dzīvot zem izdzisušas saules! Pārdomājiet visu labi un atgriezieties pie mums ar draudzību, nevis ar naidu. Jūs taču neatrodaties uz Arbora, bet uz Ellas, kur vienīgie saimnieki esam mēs, isi. Šovakar gaidīsim jūs atkal.

Sinzi grasījās iebilst.

— Nē! — viņus pārtrauca Azlems. — At­bilde nav vajadzīga! Vispirms labi to apsve­riet. Tātad — līdz vakaram!

Deviņpadsmit padomnieki pamazām iz­klīda, atstājot mani, Esīnu un Suiliku kopā ar sinziem:

Acīmredzot tikai tagad sinzi pamanīja mani. Mums draudīgi tuvojās trīs viņu vīri. Velti jaunā meiča lūkoja aizturēt vecāko sinzu. Es piecēlos. Suiliks lēnām uzlika roku uz nelielā izstarotāja maksts — viņam kā ksilla kapteinim bija tiesības to nēsāt pie jostas. Ievērojuši šo kustību, sinzi apstājās.

— Un es ticēju, — viens no viņiem ie­sāka, — ka isi, gudrie isi, kopš gadsimtiem neatzīst karus …

— Protams, bet tas neliedz aizstāvēt vie­sus, — atcirta Suiliks. — Ja jums nav ļaunu nolūku, kāpēc tad slēpjat ieročus zem tunikām? Vai domājat, mēs nemanām metālu zem jūsu drānām?

Situācija saasinājās. Velti mēs ar Esīnu, no vienas puses, Ilna un vecākais sinzs, no otras, lūkojām iejaukties. Suiliku pārņēma saltas dusmas, kas tik raksturīgas isiem, bet jaunie sinzi kvēlot kvēloja neizsakāmā naidā. Viņi, bez šaubām, meklēja iemeslu sadur­smei.

Kā «deus ex machina» četru isu pavadībā pēkšņi parādījās sardzes virsnieks:

— Deviņpadsmit gudro padome laipni lūdz sinzu viesus atgriezties zvaigžņu kuģī. Pa­domeatgādina, ka uz Ellas nevienam, izņe­mot dežurējošos virsniekus, nav tiesību nēsāt ieročus.

Virsniekam galvā bija spēcīga pastiprinā­tāja ķivere, tāpēc viņa domas atbalsojās ma­nās smadzenēs skaidri un noteikti kā ulti­māts. Droši vien arī sinzi tās uztvēra tāpat kā es, jo, pēkšņi nobāluši, steidzīgi devās projām. Pagriezusies atpakaļ, Ilna mūsos ilgi noskatījās.

— Szemes cilvēku un viņa draugus, — virsnieks turpināja, — gaida Azlems.

Kad iegājām Azlema kabinetā, viņš de­dzīgi strīdējās ar Aasu un Aseroku.

— Sinzi mums nav vajadzīgi, — Asza teica. — Iztiksim ar Szemes cilvēkiem.

— Bet sinzi ir vareni, — Aseroks iebilda, — gandrīz tikpat vareni kā mēs. Ticiet man, jo esmu redzējis viņu planētu. Uz Arbora ir vairāk iedzīvotāju nekā uz visām trijām mūsu planētām kopā. Turklāt viņiem ir vergi — telmi…

Pēkšņi Aserokam iešāvās prātā gaiša do­ma, un viņš pusvārdā spēji aprāvās.

— Saprotu! Szemes cilvēku sinzi noturē­juši par telmu, jo viņš ir tikpat plecīgs un melnīgsnējs!

Tad Aseroks pastāstīja, ka uz Arbora, pret­statā Zemei un Ellai, eksistē divējādas cilvē­ces: trauslie, gaišmatainie sinzi un plecīgie, tumšmatainie telmi. Starp citu, tāpat kā pie mums aizvēsturiskos laikos, daba tur radī­jusi vairākus cilvēku tipus. Kamēr uz Zemes saglabājies tikai viens no tiem, kas pārējos iznīcinājis vai absorbējis, uz Arbora divos attālos kontinentos attīstījušies divi dažādi cilvēces atzarojumi. Kad sinzi atklāja telmu kontinentu, tur kultūra jau bija sasniegusi pārāk augstu līmeni, lai iedzīvotājus iznīci­nātu. Iedomājies, kas notiktu, ja Amerika atrastu tuvus neandertāliešu pēctečus! Mēs, eiropieši, tos katrā ziņā iznīcinātu! Bet nesa­līdzināmi gudrākie, humānākie vai gluži vienkārši praktiskākie sinzi tos pakļāva savā verdzībā. Ar laiku telmu stāvoklis uzlabo­jās, taču vēl līdz šim viņi veic tikai visvien­kāršākos darbus. Tas, bez šaubām, izskaidrojams ar to, ka telmi absolūti nespēj patstā­vīgi darboties. Sinzi pret vergiem izturas labi, taču par rasu sajaukšanos nevar būt ne runas tāpēc, ka sinzi un telmi pieder pie di­vām pārāk atšķirīgām cilvēku sugām. Arbora sociālā iekārta, kas balstās uz telmu ver­dzību, ir aristokrātiska tipa un mazliet atgā­dina senās Japānas iekārtu.

Tātad noskaidrojās, ka es ar savu plecīgo stāvu, ar matu un ādas krāsu līdzinos telmiem. Lai saprastu sinzus, iedomājies, kā justos lepns valdnieks, kas, aicināts cīnīties ar pūķi, ierastos visā savā varenībā, bet tad viņam pēkšņi pavēstītu: «Tu vairs neesi va­jadzīgs. Šimpanze jau tika ar to galā bez tevis!»

Klausoties Aseroka paskaidrojumos, abi gudrie pamazām nomierinājās. Visiem kļuva skaidrs, ka, rīkojoties diplomātiski, nebūs grūti ar sinziem izlīgt: vajadzēja viņus pār­liecināt, ka par spīti tumšajai ādas un matu krāsai es tomēr neesmu telrns. Uzņēmies šo pienākumu, Aseroks aizsteidzās uz zvaigžņu kuģi.

Drīz vien arī es saņemu uzaicinājumu do­ties turp. Suiliks mani pavadīja. Netālu no sinzu sargposteņa Suiliks apstājās un piedā­vāja man savu izstarotāju. Es pateicos, bet to neņemu, jo biju pārliecināts, ka man ne­kas nedraud. Pie ieejas kuģī mani sagaidīja kāds sinzs un lika sekot. Zvaigžņu kuģis bija milzīgs — vairāk nekā simt astoņdesmit metru garš! Mēs ilgi gājām pa bezgalīgo eju

labirintu, līdz nonācām zālē, kur mani jau gaidīja Aseroks un pieci sinzi. Visiem galvās bija pastiprinātājas ķiveres. Mazliet noma­ļus, atbalstījusies ar muguru pret sienu, stā­vēja Ilna. Arī viņai galvā bija tāda pati ķivere, no kuras spraucās ārā meitenes zel­tainie mati.

Tiklīdz ienācu, vecākais sinzs pavēstīja:

— Isi apgalvo, ka tu neesot telms, bet vienkārši melnīgsnējs sinzs. Tūlīt to pār­baudīsim. Pastāsti mums par savu pla­nētu!

Bez steigas paņēmu metāla krēslu, apsē­dos, pārmetu vienu kāju pāri otrai un ie­sāku:

— Mani uzskata par telmu, un tas ir aiz­vainojoši, tāpat kā jūs aizskar apziņa, it kā sinzus esot pārspējis kāds telms. Es jums atbildēšu, taču vienīgi aiz cieņas pret isiem. Manu planētu apdzīvo tikai viena cilvēce, un tomēr pie mums netrūkst nedz jums līdzīgu gaišmatainu indivīdu, nedz arī melnīgsnēju kā es. Sastopami arī pavisam melnādaini vai dzeltenādaini cilvēki, un to nav mazums. Pie mums ir bezgala daudz diskutēts, kura rase augstāk attīstīta nekā citas. Galu galā esam nosprieduši, ka visas rases ir līdzvēr­tīgas. Vēl nesen mums vajadzēja cīnīties pret kādu tautu, kura uzskatīja sevi par augstāku rasi. Mēs viņus pieveicām un pierādījām, ka starp rasēm atšķirību nav.

Šī domu pārraide, kurā vispārējos vilcie­nos sinziem sniedzu pārskatu par Zemes civilizāciju, sociālo iekārtu, zinātni un māk­slu, turpinājās vairāk nekā stundu. Būdami nesalīdzināmi pārāki par mums zinātnes at­tīstībā, sinzi dažās tās jomās pārspēj pat isus. Savukārt Arbora zinātniekus pārstei­dza mūsu panākumi atomenerģijas izmanto­šanā, jo viņi šo problēmu bija atrisinājuši krietni vēlāk.

Sinzi apbēra mani ar neskaitāmiem jautā­jumiem, pakāpeniski uzdodot aizvien sarež­ģītākus. Beidzot nolēma, ka, neskatoties uz dažām kopējām ārējām pazīmēm, es tomēr neesmu telms. Turpmāk sinzi pret mani iz­turējās pavisam citādi — atmetuši augst­prātību, viņi kļuva sirsnīgi un laipni. Ilna staroja priekā — viņa vienīgā bija mani aiz­stāvējusi! Aseroks vienojās ar sinziem, ka vecākais no viņiem, Ilnas tēvs Hēlons, kas vadīja ekspedīciju, vakarā ieradīsies deviņ­padsmit gudro apspriedē.

Kad gājām projām, Ilna un viņas brālis Akeijons mūs pavadīja. Laukā mani jau gai­dīja Suiliks un Esīna. Aseroks aizsteidzās notikušo pavēstīt Azlemam, un es paliku divu isu un divu sinzu sabiedrībā.

Mēs visi līksmojām. Draudošais konflikts bija pilnīgi novērsts. Suiliks slepeni pačuk­stēja, ka simts ksilli jau bijuši gatavi vaja­dzības gadījumā iznīcināt sinzu zvaigžņu kuģi. Sarunādamies nonācām pie kāpnēm, kas veda lejup uz jūru, un apsēdāmies uz pakāpieniem. Spriedām par mūsu planētām, un es biju spiests apsolīt, ka pēc uzvaras pār mislikiem vispirms apciemošu Arboru un ti­kai tad došos atpakaļ uz Zemi. Par šo uz­varu mēs runājām, it kā par kaut ko pavi­sam vienkāršu un pilnīgi noteiktu. Patiesībā uzvaras diena bija tik .tālu, ka līdz tam no mums nebūs palikuši pat pīšļi, jo cīņa droši vien turpināsies vēl tūkstošiem gadu.

llna un Akeijons mani sīki iztaujāja par misliku. Viņi bija nolēmuši nokāpt alā, lai pārliecinātos, vai sinzi tikpat nejūtīgi pret mislika izstarojumiem kā Zemes cilvēki. Apsolījos, ka došos turp vēlreiz kopā ar viņiem.

Tajā vakarā, kā jau bija nolemts, deviņpa­dsmit gudrie ar sinziem tikās otrreiz. Neat­karīgi no sekām, kādas varētu būt parītdienas eksperimentam Sansinas salā, tika noslēgts savstarpējas sadarbības līgums. Aszam un Suilikam, kuri ar saviem kosmosa pētīju­miem bija izpelnījušies tiesības kļūt par gudro kandidātiem, uzticēja stāties sakaros ar sinziem. Pēc abu lūguma viņiem par pa­līgiem nozīmēja mani un Esīnu. Sinzi no savas puses izvēlējās Hēlona dēlu Akeijonu un meitu llnu, kā arī jauno fiziķi Etohanu.

Isu delegācijā man, bez šaubām, bija ti­kai padomdevēja tiesības. Oficiāli pārstāvēt mūsu Zemi es nevarēju, jo mani no tās, ne jau nu gluži pret paša gribu, tomēr visai ne­gaidīti nozaga. Lai vai kā, uzdevums mani ļoti iepriecināja — tas deva iespēju tuvāk iepazīt Esīnu un Suiliku, kurus uzskatīju par draugiem, Aszu, pret kuru izjutu patiesas simpātijas, un sinzus, kas mani ļoti intere­sēja. Pagaidām tā vēl bija tikai interese, ne vairāk.

Par to, kā ceturto reizi apciemoju misliku, es nemaz nestāstītu, ja vien tas man gandrīz nebūtu maksājis dzīvību. Turklāt kopš tā laika sinzi mani atzina par augsti attīstītu būtni. Izņemot Ilnu un viņas brāli, pārējie joprojām nespēja pārvarēt slēptu riebumu pret mani. Tas, bez šaubām, mani aizvai­noja, jo uz sinzu zvaigžņu kuģa biju redzē­jis dažus telmus, bet, tici man, izņemot au­gumu un matu krāsu, nesaskatīju viņos ne mazākās līdzības ar sevi. Tie drīzāk atgādi­nāja hipotētisko gorillas un pitekantropa krustojumu.

Kad sinzu zvaigžņu kuģī lidojām uz San­sinas salu, milzīgais lidaparāts šķita tikpat paklausīgs kā ksilli. Tiesa, vadītāja kabīnē toreiz mani neielaida. Deviņpadsmit isu gud­ros uz salu nogādāja Suiliks ar vienu no lie­lākajiem ksilliem.

Tik milzīgiem lidaparātiem Sansinas salā nebija piemērota lidlauka, tāpēc vajadzēja nolaisties jūrā. Krastā mēs izcēlāmies ar motorlaivām. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad uz Ellas izmantoju šādu satiksmes lī­dzekli.

Devos alā pirmais, man sekoja Akeijons, Ilna un kāds isu jauneklis — viņa vārdu vairs neatceros. Jauneklim vajadzēja mūs kontrolēt. Man galvā bija jau agrāk minētā uzlabotā pastiprinātāja ķivere.

Kamēr alā biju viens, misliks nereaģēja. Acīmredzot viņš mani pazina un laikam at­cerējās, ka starot būtu veltīgi. Arī naida vilni šoreiz neuztvēru, vienīgi neskaidru ziņkāri. Sākumā misliks pat nepakustējās.

Tad desmit robotu pavadībā ienāca pārē­jie. Reiz vaicāju Aszam, kāpēc isi kā aiz­sarglīdzekli neizmanto savas antigravitācijas zonas. Viņš paskaidroja, ka slēgtā telpā šīs zonas strauji paaugstina temperatūru. Mūsu vienīgais ierocis bija man uzticētā «aukstās liesmas pistole».

Tātad alā ienāca mani biedri. Tiklīdz viņi bija pārkāpuši slieksnim, misliks, pieplacis zemei, sāka starot ar pilnu jaudu un virzī­jās mums klāt. Isu jauneklis metās uz izeju, bet, nesasniedzis to, paģība. Sinzi pret izstarojumu bija tikpat nejūtīgi kā es, un to­mēr viņi nesteidzās atkāpties, bet pieskrēja man klāt, uz mirkli aizsegdami metāla ērmu. Pēdējais šobrīdi izmantoja īstam robotu slaktiņam. Kad beidzot man radās izde­vība šaut, no desmit robotiem bija palicis tikai viens. Bet misliks, mierīgā garā aiz­slīdējis līdz durvīm un nostājies ejā, aiz­sprostoja mums ceļu. Nu mēs bijām viņa gūstā.

Zinot, ka nepieciešamības gadījumā talkā nāks isu spēcīgā tehnika, es par to se­višķi neuztraucos. Taču ļoti nobažījies biju par isu jaunekļa likteni, jo, mislikam nemi­tīgi starojot, viņa dzīvībai ar katru mirkli draudēja lielākas briesmas. Pavēstījis mikrofonā, ka lūkošu atbrīvot izeju, liku sin­ziem paiet sāņus un ar pistoli rokā devos mislikam tieši virsū.

Tā metāla ķermenis pustumsā viegli zai­goja. Sagatavojies sāņus lēcienam, izšāvu. Misliks atkāpās. Izšāvu vēlreiz. Kāpdamies atpakaļ, misliks ieslīdēja skafandru kamerā. Steidzos viņam pa pēdām, bet tas man gan­drīz maksāja dzīvību. Misliks klupa man virsū tik nikni, ka šaurajā telpā tik tikko paguvu izvairīties. Par laimi mans pastip­rinātājs bija ieslēgts un pēc mislika naida viļņu intensitātes varēju paredzēt katru nā­kamo uzbrukumu. Šī dīvainā korrida ilga ve­selas piecas minūtes. Beidzot misliks atkal ieslīdēja alā, un es viņam sekoju.

Ejā uzgrūdies virsū robotam, kas nesa projām paģībušo isu, zaudēju kādas desmit sekundes. Šī aizkavēšanās varēja kļūt likte­nīga sinziem. Kad ieskrēju alā, Akeijons bija aizstājies priekšā pie sienas pieplakušajai Ilnai, bet misliks tikai dažu metru attālumā no viņiem lēnām cēlās gaisā, lai abus sa­šķaidītu. Izšāvu sešas reizes pēc kārtas. Mis­liks, strauji pagriezies, metās man virsū. Manīju žilbinošu gaismas uzliesmojumu, pēc tam, saņēmis drausmīgu triecienu, šķiet, ie­grimu nemaņā.

Tagad savā stāstā pārlēkšu pāri trīsdes­mit dienām, gluži vienkārši tāpēc, ka visu šo laiku gulēju bezsamaņā un pat nenojautu, kas ap mani notiek. Misliks bija mani gan­drīz sašķaidījis, sadragādams vairākus kau­lus, un saplēsis skafandru, sakarā ar ko biju apsaldējis gandrīz pusi ķermeņa.

Atjēdzos gultā, kas atradās kādā svešā telpā ar metāla sienām. Gulēju uz muguras, un virs manis nemitīgi dūca milzīgs kvad­rātveida reflektors, atstarodams violetus sta­rus. Man nekas nesāpēja, kaut gan jutos neizsakāmi vārgs. Mēģināju pakustēties un sapratu, ka manas kājas un rokas ir ieģipsētas. Tad isu valodā sāku saukt, lai kāds ienāk.

Ieradās kāds nepazīstams sinzs. Viņa mati bija gluži balti, bez isiem raksturīgās platīnblondās nokrāsas, drīzāk gan šī galva likās nosirmojusi. Noliecies pie manis, svešais pa­raudzījās uz kaut ko ārpus mana redzes loka, pasmaidīja un teica dažus vārdus. Ref­lektora dūkoņa mainīja tembru, gaisma kļuva spilgti violeta. Sajutu sīkus dūrienus visā miesā, un spēki pamazām atgriezās. Sinzs aizgāja, atstādams mani vienatnē. Man skaidri atausa atmiņā visi notikumi — bez šaubām, biju smagi ievainots un tagad gu­lēju sinzu slimnīcā, kas droši vien atradās uz viņu zvaigžņu kuģa.

Tad atkal iegrimu patīkamā snaudā. Ne­zinu, pēc cik ilga laika — pēc dažām minū­tēm vai pēc vairākām stundām, svešais sinzs atgriezās, šoreiz kopā ar Szanu, kas man pa­skaidroja notikušo: tiklīdz misliks esot man pieskāries, tā «karstās gaismas» ietekmē kļu­vis cīņas nespējīgs, taču gaisma uzliesmo­jusi nevis pirms trieciena, kā man likās, bet

pēc tam. llna un viņas brālis ievilkusi mani skafandru kamerā neapskaužamā stāvoklī,

Kad tiku nogādāts zvaigžņu kuģī, es gandrīz vairs neelpoju. Sinzi apņēmās mani izārstēt, pirmkārt, tāpēc, ka lidojumu uz kon­tinentu es neizturētu, otrkārt, tāpēc, ka bū­tībā biju izglābis viņu vadoņa dēlu un meitu, tīļrklāt fizioloģiskā ziņā es biju tuvāks sin­ziem nekā isiem. Šo tuvību nekavējoties no­teica ķīmiski ar histobioloģiskām analīzēm, kamēr ierīces, kuras pārspēja visu uz Ellas redzēto, mākslīgi uzturēja manī dzīvību. Ma­nas un sinzu protoplazmas dīvainā analoģija Jāva, ne mirkli nevilcinoties, veikt vairākas sarežģītas plastiskas operācijas, par kādām uz Zemes pagaidām var tikai sapņot. Šai ziņā sinzi ir īsti mākslinieki, un «dzīvo izej­vielu», ja tā drīkst izteikties, viņiem nekad neaptrūkst. Nevērojot to, ka sinziem piecu pirkstu vietā ir tikai četri — īpašība, kas krustojumā ar Zemes cilvēkiem var izzust, — viņi patiesībā mazāk atšķiras no eiropiešiem nekā ķīnieši.

Vārdu sakot, par to; ka izveseļojos un nepaliku kropls, esmu pateicību parādā galvenokārt sinzu slavenajam ārstam Visedomam Protams, lieli nopelni te arī Szanam, kuru biju pamatīgi iepazīstinājis ar Zemes medi­cīnas nozīmīgākajiem sasniegumiem un kas varēja sniegt viņam derīgus padomus, tāpat nevaru nepieminēt arī Ilnu, kas dienām ilgi uzmanīgi sekoja pašizgudrotās, brīnišķīgās! mākslīgās sirds .darbībai.

Kops samaņas atgūšanas es strauji atve­seļojos. Jau ceturtajā dienā man atļāva cel­ties. Ņemot palīgā pastiprinātāju ķiveri un stundām ilgi sarunājoties ar Ilnu, viņas brāli un tēvu, mācījos arī sinzu valodu. Šajā laikā man izdevās daudz ko uzzināt par Arboru un pašiem sinziem.

Kaut arī sinziem augsti attīstīta ir zinātne un tehnika, tomēr sabiedrisko iekārtu viņi pārņēmuši no saviem senčiem, un tā ir ļoti interesanta. Senāk sinzu ģimenes bija aris­tokrātiskas, visus fiziskos darbus veica zemā­kās cilvēku sugas pārstāvji — telmi. Savu dzīvi sinzi veltīja mākslai, ceļojumiem un kariem. Pēdējais karš notika apmēram pirms septiņiem viņu planētas gadsimtiem, pēc tam karus aizstāja zinātniski meklējumi un kos­miskās telpas pētījumi. Tā ir paradoksāla nejaušība, ka Zemi atklāja nevisArbora kos­monauti, bet isi, jo, kā vēlāk noskaidrojās, sinzu galaktika — Andromēdas miglājs — atrodas mums tuvu kaimiņos. Patiesībā starp mūsu galaktikas zvaigžņu miljardiem atrast tieši Saules sistēmu nav nemaz tik vien­kārši.

Tagad uz Arbora mīt apmēram divi mil­jardi sinzu, bet uz citām viņu galaktikas planētām — gandrīz trīssimt piecdesmit miljonu. Sinzu sociālā iekārta saglabājusi aristokrātisku raksturu. Hēlona brālis ir šēmons — šis apzīmējums atbilst mūsu nosau­kumam firsts. Uz Arbora ir pavisam četri šēmoni, četru dzimtu galvas — pēdējo sinzu karaļu pēcteči. Valsts politiskā struktūra at­gādina piramīdu. Tās virsotnē atrodas četri šēmoni. Šis amats ir daļēji mantojams, ja šēmonus ievēl vienmēr no vienas un tās pa­šas dzimtas, kaut gan jaunajam šēmonam obligāti nav jābūt iepriekšējā dēlam. Bet Ilna šo sarežģīto valsts struktūru tev vēlāk iz­skaidros labāk nekā es.

Tikai astotajā dienā pēc apziņas atgūša" nas Visedoms atļāva man iet laukā. Kopā ar Ilnu un Suiliku līksmi atstāju zvaigžņu kuģi, un devos pastaigā. Mierīgā garā uzkāpām pa Cilvēču kāpnēm, kur isi pie sinzu tēla kājām tiešām bija novietojuši vienu misliku.; Bieži lūkodamies savā mazajā pulkstenīti, Suiliks noslēpumaini smaidīja, un arī Ilnas; seju rotāja mīklains smaids. Drīz vien no­guru un vēlējos atgriezties gultā. Viņi de­dzīgi mani atrunāja, apgalvojot, ka svaigs gaiss nāks man tikai par labu, un mēs apsē­dāmies krastā uz akmens soliņa ar seju pret jūru. Garāmejot mums blakus uz brīdi pie­sēdās Asza. Mazliet parunājies, viņš pameta mūs un devās uz zvaigžņu kuģi. Apmēram pēc bazika Suiliks atkal pavērās pulkstenīti un, viltīgi saraucis zaļo seju, teica:

— Nu varam iet atpakaļ.

Kad kāpām augšā pa trapu, mani sveici­nāja divi bruņoti sinzu sargkareivji. Tas šķita dīvaini, jo parasti viņi sveicina tikai savus virsniekus un deviņpadsmit gudros. Nemanot Ilna un Suiliks kaut kur nozuda, un es paliku gaitenī viens. Manu vientulību drīz vien pārtrauca Akeijons, pēkšņi no­stādamies manā priekšā krāšņā purpura tunikā ar garu purpura apmetni, viņa pieri ieskāva plāna, šaura, mirdzoša platīna stīpiņa.

— Nāc, — viņš isu valodā aicināja, — uz­ģērb svētku tērpu, tūlīt tev par godu notiks svinīgā ceremonija.

Ievedis mani kādā kabīnē, viņš palīdzēja uzvilkt sinzu drēbes. Man bija sagatavota gara, balta tunika un tāds pats apmetnis, kas jo vairāk izcēla manu melnīgsnējību, turklāt galvā vajadzēja likt zelta stīpu.

Sekojot Akeijonam, iegāju zālē, kas atra­dās aiz vadības kabīnes. Šās iegarenās zā­les galā bija izveidots paaugstinājums, uz kura sēdēja Hēlons un Ilna. Hēlons bija tēr­pies aveņkrāsas, bet Ilna — gaišzaļā tunikā. Goda sardzē gar sienām stāvēja zvaigžņu kuģa virsnieki melnās un visa pārējā ko­manda — pelēkās uniformās. Starp šīm brī­vās krokās krītošajām tunikām Aszas un Sui­lika piegulošie tērpi izskatījās gandrīz vai nepieklājīgi. Asza sēdēja paaugsti­nājuma labajā, bet Suiliks — krei­sajā pusē.

Es pārsteigumā apstājos netālu no tribī­nes. Zālē valdīja dziļš klusums. Pāris soļus man aizmugurē kā sastindzis stāvēja Akei­jons.

Lēnām piecēlies, Hēlons vaicāja:

— Kas šeit stāv ūršēmona priekšā?

— Brīvs, dižciltīgs sinzs, — manā vietā atteica Akeijons.

— Kāds varoņdarbs viņam dod tiesības tērpties baltajā tunikā?

— Viņš izglābis no nāves ūršēmona meitu un dēlu.

— Kādu balvu par to vēlas brīvais, diž­ciltīgais sinzs?

— Viņš lūdz piešķirt viņam Ahenrētonu.

— Ko par to saka ūršēmona meita un dēls?

— Nav iebildumu, — Ilna un Akeijons reizē atsaucās.

— Un ko teiks ūršēmona brīvie, dižciltī­gie biedri?

— Piekrītam, — vienbalsīgi skanēja vir­snieku un komandas atbilde.

— Es, ūršēmons Hēlons, zvaigžņu kuģa «Tsalans» komandieris, uz draudzīgās pla­nētas Ellas visu citu Arbora šēmonu — Ti: rana, Siora, Sertena, Arbortiana un Sinaj fas — vārdā uz visām sešām planētām dzī; vojošo un mirušo sinzu un mūsu nākamo paaudžu vārdā pasludinu, ka planētas Szeme sinzam, kas stāv mūsu priekšā, par viņa vī­rišķību piešķirts Sinzuthena un septītās pa­kāpes Ahenrētona nosaukums.

Zāli pāršalca pārsteiguma saucieni. Ilna smaidīja.

— Ej tuvāk, — man pačukstēja Akeijons.

Es laikam izskatījos loti komisks savā bal­tajā tunikā, ar zelta stīpu ap pieri un pastip­rinātāja ķiveri ar smalkām, vibrējošām ante­

nām galvā. Lāga neaptverdams, kas īsti no­tiek, devos uz priekšu un apstājos pie paaug­stinājuma.

Atskanēja neparasti skaista kora dziesma, dziesma par kosmosa iekarotājiem, tā pati, kuru dziedāja Ilna, kad pirmoreiz satikā­mies. Mani pārņēma reliģiskai bijībai tuva sajūsma. Manīju, ka balto apmetni man no­ņem un uz pleciem uzliek citu. Dziesma izskanēja. Tagad es stāvēju sārtā apmetnī ar zeltītām apmalēm.

— Ar šo brīdi, Szemes dēls, tu esi sinzs, tāpat kā mēs, — Hēlons turpināja. — Ņem, te ir tavas «Tsalana» atslēgas un ierocis, ko drīksti nēsāt pie sāniem, — un, uzsmaidījis Aszam, viņš piebilda: — Ja vien mūsu saim­nieki isi to neliegs.

Man pasniedza paīsu, mirdzošu metāla stobriņu un divas simboliskas vara atslē­gas — patiesībā sinzi, tāpat kā isi, šo primitīvo durvju slēdzi sen vairs ne­lieto.

— Ceremonija beigusies, — pavēstīja Hē­lons un pievērsās man, — ceru, ka songs Vsevolods Klērs neatteiksies nobaudīt sinzu vakariņas.

— «Songs» ir tavs tituls, — Akeijons pa­skaidroja. — Pēc šēmona, ūršēmona un Vithiāna tā ir augstākā goda zīme, kas dod tie­sības ņemt par sievu jebkuru Arbora mei­teni, kaut vai paša ūršēmona meitu, — viņš piebilda, šķelmīgi pavērdamies Ilnā, kas spēji nosarka.