Atnācēji no nekurienes

Lidojums bezgalībā

Kad pār tumšajiem mežu galiem atausa apmācies rīts, ksills bija gatavs lidojumam, taču aplencēji joprojām neatkāpās. Lāgu lā­giem aiz miklajiem koku stumbriem šur tur pazibēja zemnieku stāvi. Šķiet, šī lietainā, nemierīgā nakts viņiem bija pagājusi visai neomulīgi. Arī es jutos pamatīgi noguris un satraukts, jo nezināju, ko iesākt: ja neizdo­sies izkļūt no ksilla nemanītam, tad mani sa­gaida bezgalīga pratināšana, iztaujāšana, intervijas un citas nepatikšanas.

Kavēdamies šādās domās, es sapīcis zvil­nēju atpūtas krēslā zālē, kur pirmoreiz biju ieraudzījis dzīvu isu. Pēkšņi Aass pieskārās manam plecam:

— Kas noticis? Jau pārāk ilgi no tevis plūst spēcīgi nemiera viļņi.

īsumā paskaidroju, kādā stāvoklī atrodos.

— Mēs itin vienkārši nekavējoties dosi­mies prom. Izsēdināsim tevi kaut kurtālāk no šejienes, kādā klajā vietā. Esam tev ļoti pateicīgi par brīdinājumu, bet galvenais — par palīdzību, kuru sniedzi mūsu ievainota­jiem pēc katastrofas.

Brīdi klusējis, viņš turpināja:

— Mēs nedrīkstam tevi ņemt līdz uz Ellu.

Mūsu likums ir negrozāms: tas liedz stāļies sakaros ar planētām, kur vēl plosās kari. Man loti žēl. Liekas, ka tavā pasaulē bla­kus augsti attīstītai civilizācijai vēl mīt bar­barisms. Mēs atgriezīsimies pie jums vēlāk, kad jūsu cilvēki būs kļuvuši prātīgāki. Var­būt pat ātrāk, ja misliki mūs apdraudēs tā, ka būsim spiesti lauzt visus likumus, un ja līdz tam laikam jūsu cilvēce vēl nebūs pati sevi iznīcinājusi, kā tas notika uz Ephana planētām Auras un Zēna. Kā sauc jūsu pla­nētu?

— Zeme, — es atteicu. — Tā vismaz to dēvē mūsu valstī. Citur to sauc savādāk, pie­mēram «earth» …

— Szeme, — Aass skaļi atkārtoja. — Inte­resanti. Mūsu valodā šis vārds nozīmē vardarbību un arī spēku, bet «earth» — lepnumu. Nu labi, nāc līdz!

Mēs iegājām telpā, kur atradās vissarež­ģītākās ierīces. Tur jau bija Suiliks ar Esīnu un vēl kāda sieviete.

— Tūlīt dosimies ceļā. Bet vispirms jādabū prom tavi tautieši, jo starta laikā atrasties ksilla tuvumā ir bīstami.

Suiliks nospieda vairākas nelielas sviras, Esīna izslēdza gaismu, un uz sienas parādī­jās Manjū klajums. Paslēpušies aiz kokiem, zemnieki joprojām spītīgi gaidīja. Aass pa­klusām vairākas reizes aprauti iesvilpās. Tas nozīmēja, ka viņš smejas.

— Skaties uzmanīgi! — Aass mani brīdi­nāja.

Aiz kumpaina stumbra skaidri, it kā no triju soļu atstatuma, pamanīju šautenes stobru un stīvas runča ūsas: tēvocis Karrērs! Spēji izmests no slēptuves, pazaudējis šau­teni un novēlies četrrāpus zemē, viņš kūle­ņoja pāri krūmiem un viršiem, plātīdamies ar rokām un vietējā izloksnē nepārtraukti bērdams lamu vārdus, kurus skaļi pārraidīja pastiprinātājs. Pēdīgi viņš nozuda jaunu kas­taņu biezoknī. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tēvoča Karrēra biedrus.

Aass deva kaut kādu rīkojumu.

— Nu viņi ir pietiekami tālu, — viņš man paskaidroja, — mēs startējam.

Nemanīju ne mazākā trokšņa, ne vibrāci­jas, un dīvainākais, ka nemaz nejutu arī pa­ātrinājumu. Zeme strauji .attālinājās. Mirkli pavīdēja Manjū klajums ar ksilla nolauzta­jiem krūmiem. Un tad mēs bijām jau ga­balā.

— Uz austrumiem no šejienes ir vēl kāda līdzena vieta, — es teicu. — Jūs varētu mani tur izsēdināt.

Kad nu bija jāšķiras uz visiem laikiem, es iedegos nepārvaramā ziņkārē, man gribējās sekot isiem, un mani pārņēma dusmas, ka muļķīga apstākļu sagadīšanās liedz iepazīt tuvāk šīs svešās būtnes. Lejā jau iezīmējās cits meža klajums, ne tik plašs kā Manjū, taču pietiekami liels, lai nolaistos. Milzīgā ātrumā mēs tuvojāmies zemei.

Neviļus pametu acis uz augšējo ekrānu. Pa kreisi no mums debesīs strauji auga trīs

melni punkti, veidojot ciešu trīsstūri. Acu mirklī aptvēru, ko tas nozīmē: no Perigē lid­lauka šurp devās trīs jauna tipa reaktīvie iznīcinātāji, kuru ātrums pārsniedz 2000 km stundā.

— Uzmanību, briesmas! — piemirsis, ka isi mūsu valodu nesaprot, es skaļi iesaucos.

Reizē ar mani iznīcinātājus pamanīja arī Aass. Viņš lika pārtraukt nolaišanos, un mēs atkal sākām celties augstāk. Iznīcinātāji ne­atkāpās. Viens no tiem pašāvās tik tuvu ga­rām, ka es tajā skaidri saskatīju pat pilota galvu cepurē ar sejas aizsargu.

Suiliks pie vadības pults drudžaini raus­tīja sviras. Iznīcinātāji pakāpeniski attālinā­jās un kā sīki, tumši punkti palika aizmu­gurē, slīdot aizvien zemāk un zemāk, līdz pilnīgi izgaisa no mūsu acīm. Ar katru nā­kamo mirkli apvārsnis paplašinājās, nu Zemi varēja aptvert ar vienu pašu skatienu. Debe­sis kļuva tumši zilas, tad violetas, beidzot melnas, un gaišā dienas laikā tajās sāka mirdzēt zvaigznes. Sapratu, ka atrodamies ārpus Zemes atmosfēras.

Pēc nepilnas pusstundas, kopš uzsākām lidojumu, mūsu planēta vairs bija redzama tikai kā liela, zaļgana, baltsvītrota bumba. Es biju pirmais cilvēks, kam palaimējās iz­rauties no Zemes pievilkšanas spēka varas.

Kamēr manā klātbūtnē notika «kara pa­domes» apspriede, kosmosa kuģis nekustīgi karājās izplatījumā. īsi diskutēja par no­laišanos, neko neslēpjot. Gluži otrādi —

Esīna centās mani iepazīstināt ar visiem sva­rīgākajiem sīkumiem. Pēc Aasa domām, va­jadzēja nogaidīt nakti un mani izsēdināt uz Zemes, bet Suiliks ieteica ņemt mani līdz uz Ellu. Viņu atbalstīja Esīna un vēl daži citi isi. Viņi balstījās uz to, ka, pirmkārt, es esot vistālākās viņiem zināmās cilvēku apdzīvotās planētas pārstāvis, otrkārt, — likums, kas aizliedz nodibināt sakarus ar pasaulēm, kur pastāv kari, attiecoties vienīgi uz viņu galak­tiku, bet ārpus tās neesot spēkā. Turklāt Sui­liks piebilda, ka Zemes cilvēcei vēl neesot ne jausmas par «ahūna ceļu» un tāpēc mēs Ellu apdraudēt nevarot. Bet mani nogādāt atpakaļ uz Zemi varēšot katrā laikā. Vai drīkstot noniecināt jebkādu iespējamo palī­dzību tādā brīdī, kad misliki atrodoties tikai miljona gaismas gadu attālumā un apdrau­dot viņu planētu? Vai tik nopietnā brīdī drīk­stot ignorēt cilvēci, kuras dzīslās ritot sar­kanās asinis? Pēdējos vārdus Suiliks īpaši uzsvēra.

Aass pavērās manī, un es uztvēru viņa do­mas:

— Ja tev nav iebildumu, brauc mums līdz uz Ellu, tikai ar vienu noteikumu — ja mūsu uzturs būs tev piemērots, jo ceļš ir garš. Nāc, palūko mūsu ēdienus! Ja gremošanas trau­cējumu nebūs, lidosim kopā uz mūsu pla­nētu. Gan jau vēlāk tevi nogādāsim mājās.

Tā es nobaudīju pirmo kosmosa maltīti, kurai sekoja vēl" daudzas citas. Visu šo laiku «lidojošais šķīvis» vai, kā turpmāk to dēvēšu, — ksills nekustīgi karājās izplatī­jumā apmēram divdesmit piecu tūkstošu kilo­metru attālumā no Zemes.

Izņemot svinību gadījumus, isi vienmēr ēd stāvot. Brokastis ieturējām tajā pašā kabīnē, kur bijām sapulcējušies. Mums pasniedza ļoti gardu, rožainu želeju ar biskvītiem, kas, šķiet, bija gatavoti no kviešu miltiem un aro­mātiska, nektāram līdzīga šķidruma. Trauki un karotes bija darināti no brīnišķas zilga­nas, caurspīdīgas vielas. Par tās absolūto izturību man radās izdevība. pārliecināties, izmetot no rokām šķīvi. Es ātri apmierināju ēstgribu, manīdams, ka par laimi nekādi gre­mošanas traucējumi nerodas.

Pēcpusdienu pavadīju, vērojot Zemi, savu Zemi, kuru biju nolēmis pamest, lai dotos nezināmās tālēs. Pēc vakariņām, kad nobau­dīju līdzīgus ēdienus, man tika ierādīta zema gulta. Par spīti uzbudinājumam nogurums ņēma virsroku, un es ātri iemigu.

Kad pamodos, telpā neviena nebija. Aiz sienas viegli dūca motori. Piecēlos un, iedams ārā, durvīs sastapu Aasu.

— Nāku tevi modināt, — uztvēru viņa do­mas. — Jūs, Zemes iedzīvotāji, pārāk ilgi guļat.

Viņš ieveda mani laboratorijā.

Pirms turpinu savu stāstu, domāju, ka ne­būs lieki tevi iepazīstināt ar ksilla iekārto­jumu. Ksillus būvē pēc viena parauga. Tie ir diskveida, diametrs — no piecpadsmit līdz simts piecdesmit metriem, biezums centrā — no diviem līdz astoņpadsmit metriem. Vidēja lieluma ksillam, kādā lidojām mēs, diametrs sasniedz trīsdesmit, biezums centrā — trīsar­pus metrus. Galvenā vadības pults iekārtota ksilla vidū sešstūrainā zalē, kur katra siena ir apmēram piecus metrus gara. Ap šo zāli grupējas sešas gandrīz tikpat lielas telpas: guļamkabīnes, laboratorija, mašīntelpas (tā­das pavisam mēdz būt trīs) utt. Pie šīm tel­pām, kas visas virzienā no centra uz diska malām kļūst arvien zemākas, savukārt pie­kļaujas dažādas produktu, akumulatoru, gaisa rezervuāru u. c. noliktavas.

Šāda tipa ksilla komandā parasti ir div­padsmit locekļu. Deviņi dzīvi palikušie isi, neskaitot Aasu, mūs gaidīja laboratorijā. Visu ksilla komandu vēl nebiju redzējis. Tur bija pieci vīrieši un četras sievietes. Sastopo­ties ar svešas rases cilvēkiem, parasti tos ir grūti atšķirt citu no cita, bet šoreiz man tam­līdzīgas grūtības neradās. Slaidākais no vi­ņiem bija Aass, kas par dažiem centimetriem pat bija garāks nekā es. Pārējie bija daudz mazāki. Nevienas sievietes augums nesasnie­dza simt sešdesmit centimetru. Bez Aasa, Suilika un Esīnas es pazinu vēl divus isus.

Aass mani stādīja priekšā saviem biedriem, iepazīstinādams ar katru atsevišķi, gandrīz kā augstākās sabiedrības salonā. Cik varēju noprast, Aass bija fiziķis — «dabas spēku pētnieks», kā viņš pats sevi dēvēja, turklāt viņš arī vadīja šo ekspedīciju. Ksilla stūrma­nis un kapteinis bija Suiliks. Divi komandas locekli, ja tā var teikt, pildīja «matroža pie­nākumus», vēl divi citi bija planētu pētnieki, bet es klusībā tos dēvēju par astronomiem. Ekspedīcijas ārsts, kā jau minēju, gāja bojā pēkšņās piespiedu nolaišanās laikā. Astrono­mijas speciālistu bija nošāvis amerikāņu pi­lots. Divas isu sievietes bija botāniķes, vie­na — psiholoģe, bet Esīna nodarbojās ar salīdzinamo antropoloģiju.

Isi gribēja zināt, kāda ir bijusi mana no­darbošanās uz Zemes. Paskaidroju, ka ag­rāk studēju medicīnu, bet pēdējā laikā tieši dzīvi. Šāda atbilde viņus acīmredzot pilnīgi apmierināja.

Sākās dzīvas debates. Isi neuzskatīja par vajadzīgu man tās pārtulkot. Kad pārējie iz­klīda, laboratorijā palika Aass, Suiliks un es. Apsēdinājis mani krēslā, Aass pavēstīja:

— Nolēmām tevi aizvest uz mūsu planētu. Nevaicā, cik tālu tā atrodas no Zemes. Es to nezinu, un drīz tu sapratīsi, kāpēc. Mūsu planētas atrodas vienā un tajā pašā Visumā šā vārda plašākajā nozīmē, citādi mēs ne­būtu varējuši jūs sasniegt. Tūlīt uzņemsim kursu atpakaļ. Kad nokļūsim uz Ellas, gud­rie izlems tavu likteni. Ļaunākajā gadījumā sūtīsim tevi atpakaļ.

Kosmosu mēs pētām vēl tikai divsimt četr­desmit emisu (viens emiss atbilst divarpus Zemes gadiem). Esam iepazinuši simtiem planētu, kuras apdzīvo mums vairāk vai ma­zāk līdzīgas būtnes, taču ar tādu planētu, kur cilvēkiem dzīslās rit*. sarkanas asinis, sastopamies pirmoreiz. Tu būsi mums intere­sants pētījumu objekts, un tālab, pārkāpjot Ellas likumus, gribam ņemt tevi līdz. Tagad, pietiekami attālinājušies no Zemes, mēs va­rēsim pāriet ahūnā. Lūdzu, nebīsties ne no kā un neaizskar šeit nevienu ierīci. Spriežot pēc lidaparāta, kas mums uzbruka, jūs vēl lietojat ķīmiskos dzinējus. Tā ka mūsu dzi­nēja darbības princips tev tikpat nebūs sa­protams.

— Pie mums netrūkst arī cita veida dzi­nēju, — es iebildu. — Bet kā lai tulko vārdu «ahūns»?

— Ahūns aptver pasaules telpu ārpus tās, atdalot to no antipasaulēm. Tajā nav di­stanču, nav arī laika. Un tieši tādēļ es ne­varu tev pateikt, cik tālu Zeme atrodas no Ellas, kaut gan, pēc mūsu pieņēmuma, šis attālums pārsniedz miljonu gaismas gadu.

— Bet Suiliks nupat apgalvoja, ka Zeme ir vistālākā no jums pazīstamajām planētām.

Aass sašķobīja lūpas, kā vēlāk uzzināju, tā bija apmulsuma pazīme.

— Kā lai tev paskaidroju? Atklāti sakot, arī mēs, isi, vēl visu lāga neizprotam, taču izmantojam to savā labā. Redzi — laiks un telpa ir savstarpēji saistīti. Vai tas tev zi­nāms?

— Protams. Nevisai sen to atklāja kāds ģeniāls fiziķis.

— Tātad telpa un laiks, Visums, peld ahū­nā. Ja telpa ir pati sevī norobežota, tad laiks ir bezgalīgi neierobežots: pagātne nekad neat­griežas. Ahūnā, kur nav telpas, nekas nevar eksistēt. Tāpēc mēs nodalām nelielu daļiņu pasaules telpas, kas aptver ksillu, un, kopā ar to ienirstot ahūnā, ja tā drīkst izteikties, nonākam blakus Lielajam Visumam. Nesavienojoties ar to, mēs it kā dreifējam, ahūnā. Pēc zināma laika, manevrējot pretējā vir­zienā, mēs atkal iznirsim mūsu Visuma laikā un telpā un, kā pieredze rāda, nonāksim kādā punktā dažu miljonu kilometru attālumā no mūsu planētas. Patlaban, atgriežoties uz Ellu, mēs ienirsim ahūnā pie mūsu telpas un laika ārējās malas. Turpretī, lai nokļūtu pie jums, mēs ienirām tās iekšpusē. Iespējams, ka, pārvietojoties neskaitāmus miljardus kilo­metru pasaules telpā, mēs veicām tikpat garu ceļojumu laikā, kaut gan droši apgalvot to nevaru, jo ahūna fizikālās īpašības līdz šim pētījām maz. Kas zina, varbūt attiecībā pret jums mēs, isi, nemaz vēl neeksistējam, vai arī otrādi — esam iznīkuši jau pirms mil­jons gadiem, kaut gan tas šķiet neticami: miljona gadu laikā misliki par spīti attālu­mam būtu sasnieguši arī jūs. Lai arī kā tas viss būtu, jūs mūs uzskatāt par atnācējiem no nekurienes, kur nav ne laika, ne telpas, un tieši tādi paši jūs liekaties arī mums. Un tomēr mēs visi eksistējam vienā laikā un telpā, tikai pagaidām nav iespējams noteikt, kāds attālums šķir mūsu planētas un cik ilgs laiks nepieciešams, lai to pārvarētu, turklāt tad jāienirst ahūnā, kur nav ne laika, ne tel­pas. Tu mani saproti?

— Atklāti sakot, ne visai. Kā tagad šeit derētu kāds no mūsu fiziķiem!

— Mūs visvairāk apdraud antipasaules, kas ieskauj mūsu Visumu. Teorētiski pierā­dīts, ka ap katru pozitīvo pasauli riņķo divas negatīvās, un otrādi. Antipasauļu matērija ir pretēja mūsējai, tās atomkodoli ir negatīvā lādiņa nesēji. Pārāk attālinoties no sava Vi­suma, mēs riskētu nonākt kādā antipasaulē — tādā gadījumā mūsu matērija anihilētos, viss izgaistu drausmīgā eksplozijā. Jādomā, ka tā tas sākumā arī notika ar dažiem ksilliem, kas nozuda bez pēdām. Taču tagad mēs jau protam daudz pareizāk pāriet ahūnā. Šo ma­nevru tūdaļ izpildīšu es pats. Nāc, paska­ties, kā to dara.

Mēs iegājām centrālajā zālē un devāmies pie aparātu pults. Noliecies pār to, Suiliks rūpīgi regulēja kādu mehānismu. Aass no­rādīja man uz sēdekli un piekodināja:

— Lai notiek, kas notikdams, — klusē!

Viņi abi ar Suiliku ķērās pie garlaicīgas

ierīču pārbaudes, kas atgādināja Zemes pi­lotu kontrolsasaukšanos. Pēc katras atbildes Suiliks iedarbināja kādu motoru, pagrieza kloķi vai nospieda sviru. Kad darbs bija pa­beigts, Aass pievērsās man un, atņirdzis asos zobus grimasē, kas isiem nozīmē smaidu, iesaucās:

— Ahēš!

Apmēram sekundes desmit nekas neno­tika. Es gaidīju ar aizturētu elpu. Pēkšņi ksills spēji sasvērās uz priekšu, es stingri pieķēros pie sēdekļa roku balstiem, lai ne­nogāztos uz grīdas. Arvien skaļāks kļuva dī­vainais troksnis, kurā svilpieni mijās ar rū­koņu. Tad pēkšņi viss norima. Atkal iestājās pilnīgs klusums, un ksills atguva līdzsvara stāvokli. Aass piecēlās kājās:

— Tagad būs jānogaida simt vienu baziku.

Lūdzu paskaidrot vārda «baziks» nozīmi. Uzzināju, ka baziks isiem ir laika vienība. Tas atbilst vienai mūsu stundai, vienpadsmit minūtēm un deviņpadsmit sekundēm.

Pie šā simt vienu baziku garā laika posma sīkumos nepakavēšos. Dzīve ksillā ritēja vien­muļi, gandrīz kā zemūdenē, kas nekustīgi gul jūras dibenā. Jebkādi manevri bija lieki. Vadības kabīnē dežurēja tikai viens iss, pā­rējie kavēja laiku, spēlējot kādu spēli, kas nedaudz atgādināja šahu, lasot uz elastīga, izturīga «papīra» tumšziliem burtiem iespies­tas biezas grāmatas vai arī sarunājoties. Kad lūkoju uzņemt ar viņiem domu sakarus, ma­nīju, ka neviens cits, izņemot Aasu, Suiliku un Esīnu, man neatbild. Nelikdamies trau­cēties, visi tikai smaidīja.

Aass pa lielākai daļai nozuda savā labo­ratorijā. Toties Suiliks un Esīna izturējās pret mani ļoti laipni, daudz jautāja par Zemi, par mūsu dzīvi un cilvēces vēsturi, taču, kad es savukārt lūkoju ko uzzināt par dzīvi uz Ellas, viņi veikli izvairījās no atbil­dēm, atliekot tuvākus paskaidrojumus uz citu reizi. Un tomēr es šajās būtnēs saskatīju daudz kopīga ar sevi, isi man likās pat tu­vāki par dažiem Zemes cilvēkiem.

Beidzot, apnicis bez gala stāstīt isiem par Zemes dzīvi, neko no viņiem neizdibinot par Ellu, es, uzmeklējis Aasu, izteicu savu neap­mierinātību. Ilgi manī noskatījies, Aass sa­cīja:

— Viņi tā rīkojas pēc manas pavēles. Ja gudrie tevi atstās uz Ellas, gan pagūsi iz­pētīt visu, ko vien gribēsi. Pagaidām tu ne­drīksti zināt pārāk daudz.

— Vai jūs pieļaujat, ka mani sūtīs atpa­kaļ? Nesaprotu, kādā veidā es varu apdrau­dēt jūsu planētu?

Spēji aprāvies, es nobālēju. Briesmas pa­tiesi draudēja! Un ne jau viņiem vien! Arī man, it īpaši man! Kā es, mediķis, neiedomā­jos to ātrāk! Mikrobi! Es sevī nesu miljar­diem slimības dīgļu! Ja mans organisms, ko aizsargā pakāpeniski izveidojusies dabiskā imunitāte, uz tiem nereaģē, tad isiem mikrobi var būt nāvīgi! Bet isi savukārt droši vien ir īpašu, man kaitīgu sīkbūtņu nesēji!

Šausmās un izmisumā vai prātu zaudē­dams, es šīs domas tūlīt pārraidīju Aasam. Viņš tikai pasmaidīja.

— Ar šo problēmu mēs nodarbojamies jau sen, kopš isi, pametuši savu dzimtā Oriabora ElluVenu, pārcēlās uz Jaltara planētu ElluTanu. Svešu mikrobu tevī vairs nav. Kamēr tu pirmajā lidojuma naktī gulēji, mēs tevi apstarojām ar asrnu.

— Ko tas nozīmē?

— Ja viss būs labi, gan jau vēlāk uzzināsi, Noņēmām tev mazliet asiņu, lai atjaunotu imunitāti, kad pienāks laiks atgriezties mājās. Atrodoties uz svešām planētām, mēs isi pārdienas visu ksilla komandu apstarojam ar asrnu. Darīsim, ko varēsim, lai uz Ellas tevi pasargātu no mūsu mikrobiem. Ja tas nebūs tik vienkārši, ari tu ik pārdienas apstaj rosies. Starp citu, ja runājam par tavām asi­nīm, — vai visām dzīvajām būtnēm uz jūsu planētas asinīs ir tik daudz dzelzs?

— Jā, izņemot dažus bezmugurkaulniekus,! kuru elpošanas pigments satur varu.

— Tādā gadījumā jūs esat rada mislikiem.

— Kas ir šie misliki, kurus jūs tik bieži pieminat?

— Drīz uzzināsi. Ļoti drīz to zinās arī tava planēta.

Un, kā allaž, gribēdams izbeigt sarunu, Aass nolieca galvu.

Aizritēja baziks pēc bazika. Kad bija laiks atgriezties Lielajā telpā, Aass paaicināja mani vadības zālē. Atkal sākās tāda pati ierīču pārbaudes ceremonija, kam sekoja līdzīgi grūdieni. Suiliks ieslēdza ekrānu: no visām pusēm zvaigžņu ielenkti, mēs lidojām bezgalībā. Viena zvaigzne likās esam daudz tuvāk nekā citas, tā izskatījās trīsreiz mazāka par jjjūsļj Agnesi. Aass norādīja uz to ar roku:

— Mūsu saule — Jaltars. Pēc pāris bazikiem jau būsim uz Ellas.

Cik neciešami ilgi vilkās šie pēdējie mir­kļi! Kā apburts raudzījos Jaltarā, kas kļuva aizvien lielāks un lielāks. Bet drīz vien šīs saules zilganbālā gaisma sāka žilbināt man acis, un es pievērsos planētām, kas riņķoja tai apkārt. Suiliks pamācīja mani, kā rīko­ties ar periskopu, kas vajadzības gadījumā bija lietojams arī kā spēcīgs teleskops. Ap Jaltaru riņķo divpadsmit planētas, kuru no­saukumi, sākot ar pašu tālāko, ir šādi: Afēns, Sētors, Sinjons, Hērans, Tans, Sofīrs, Rēsans, Marss (kāda dīvaina sagadīšanās!), Ella, Songa, Eiklē un Roni. Sinjonu un Tanu ietver tādi paši gredzeni kā mūsu Saturnu. Vislie­lākā planēta ir Hērans, vismazākās — Afēns un Roni. Marss un Ella ir apmēram vienā­das, par mūsu Zemi mazliet lielākas planē­tas, bet Rēsans, kas apdzīvots tāpat kā Marss un, protams, Ella, par tām mazāks. Uz dau­dzām planētām, dažkārt neticami grūtos ap­stākļos, isi rūpnieciskos vai zinātniski pēt­nieciskos nolūkos nodibinājuši savas koloni­jas. Gandrīz visām Jaltara planētām ir pa­vadoņi, bet to izkārtojumā vērojama intere­santa skaitliska likumsakarība: planētām Ro­ni un Eiklē pavadoņu nav. Songam — tikai viens, Ellai — divi: Ari un Arci; Marsam — trīs: Sen, San un Sun; Rēsanam — četri: Atia, Atea, Asia un Asea; Sofīram — pieci; Tanam — seši. Pārējām planētām pavadoņu skaits līdzīgā kārtā samazinās: Sētoram to tikai trīs, bet Afēnam vispār nav. Viens no Hērana, par mūsu Jupiteru lielākas planē­tas, pavadoņiem nav mazāks par Zemi. Jā­piezīmē arī, ka Afēna orbīta atrodas tikai vienpadsmit miljardu kilometru attālumā no Jaltara! Visu to, bez šaubām, es uzzināju vēlāk.

Mēs iznirām no ahūna starp Sofīra un Rēsana orbītām. Lidojot diezgan tuvu garām pēdējam, teleskopā varēja skaidri saskatīt mākoņu spraugās pavīdam krastu kontūras. Turpretī Marss, atrazdamies pārāk tālu viņ­pus Jaltara, nebija saredzams. Beidzot Ella no sīkas dzirkstelītes pārvērtās mirdzošā bumbā, kas tuvojoties ik mirkli auga lie­lumā.