Atnācēji no nekurienes

Nolādētā galaktika

Atpakaļceļš uz Ellu noritēja bez starpgadījumiem. Kad Suilika ksills nolaidās apakšējā terasē pie Zinību pils, sāka krēslot. Turpinot ceļu uz Aniasza salu, pārējo ksillu melnie diski pamazām izgaisa tālē. Mēs izkāpām no sava lidaparāta. Pēkšņi jutu, ka mani spēki ir galā, enerģija izsīkusi un vienīgi nepār­varami vēlējos gulēt. Arī mani biedri neju­tās labāk. Biju pārāk noguris, lai runātu vai priecātos, un, atbalstījies pret mēļu koka stumbru, izklaidīgi lūkojos krēslainajā ap­kārtnē.

— Esīna, aizved Ilnu uz «Svešzemnieku namu» un liecieties abas gulēt, — Suiliks pa­vēlēja. — Slērs, Akeijons un Hērangs nāks man līdzi. Mums jāatskaitās par uzdevuma izpildi.

— Vai to nevarētu atlikt uz rītu? — es pa­lūdzu.

— Nē. Katra zaudēta minūte var nest nāvi vēl kādai saulei. Gan jau pagūsi izgulēties.

Kā pa sapņiem uzkāpu augšā pa Cilvēču kāpnēm un, ejot garām savai statujai, pat

nepaskatījos uz to. Pēc tam acīmredzot pa­ģību. Manīju tikai, ka mani nes, un kādas lampas violetajā gaismā beidzot atguvu sa­maņu. Gultā man blakus gulēja divi sinzi un Suiliks. Mūsu nervi nebija izturējuši — iegā­juši vestibilā, mēs cits pēc cita zaudējām samaņu.

Sākumā lēnām, tad aizvien straujāk manī atgriezās spēki. Drīz vien mēs visi spējām piecelties un iepazīstināt kā Azlemu, tā Aszu ar cīņas gaitu. Sajutu milzīgu atvieglojumu, kad beidzot drīkstēju doties uz «Svešzem­nieku namu» un likties gultā — tonakt, bez šaubām, es iztiku bez iemidzinātāja.

Kad pamodos, Jaltars jau spīdēja augstu pie debesīm. Logs bija plaši atvērts, diena rādījās esam brīnumjauka, un man pat šķita, ka dzirdu dziedam putnus, kaut gan uz El­las to vispār nav. Dziesma kļuva aizvien ska­ļāka, tā tuvojās. Piecēlos un steidzos pie loga: atdarinot brīnišķīgās Arbora lidojošās ķirzaciņas — ekantona balsi, laukā svilpoja Ilna. Viņai līdzās stāvēja Esīna.

— Nācām modināt, — viņa teica. — Tevi gaida Azlems.

Azlemu sastapu laboratorijā, kur viņi abi ar Aszu bija noliekušies pār kādu ierīci, kas mākslīgi ražoja misliku izstarojumu. Lab­prātīgi ļaudamās vājas intensitātes apstarojumam, iepretī metāla krēslā sēdēja skaista, trausla isu meitene.

— Mēs tuvojamies mērķim, — Azlems tei­ca. — Varbūt isiem visā drīzumā misliki būs tikpat nekaitīgi kā jums — Szemes cilvē­kiem un sinziem. Pēc bsina injekcijas, ko tu, Slēr, izgudroji, mana meita Senāti jau divus bazikus spēj izturēt apstarojumu, kas agrāk viņai būtu bijis bīstams vai pat nāvējošs. Diemžēl, ja stari ir ļoti intensīvi, proti, triju misliku izstarojumā, šī imunitāte zūd. Bet ne jau tāpēc tevi aicināju šurp. Tu esot atradis un atvedis kritušo isu Misanu — vienīgo, kas atgādāts šurp uz Ellu. Pārējiem lemts pa­likt neapbedītiem uz nolādētās planētas, ie­kāms nebūsim to pilnīgi atbrīvojuši no mis­likiem. Misana tēvs Stensoss bija mans draugs — viņš gāja bojā kosmosā ar visu savu ksillu vēl pirms tavas ierašanās. Pēc senām parašām tas, kurš pārved mājās kaujā kritušu isu, kļūst mirušā vecākiem par dēlu, viņu bērniem par brāli. Turpmāk ar pilnām tiesībām tu varēsi teikt: «Mēs, isi…» — un neviens par to nesmiesies. Tev ir neparasts liktenis, Szemes cilvēk! Tagad tu esi vienlai­kus triju planētu — Szemes, Arbora un Ellas dēls. Bet nu ej, tev jāpiedalās tava brāļa apbedīšanā, jāiepazīstas ar māju, kuru nu vari uzskatīt par savējo. Esīna tevi turp aiz­vedīs.

— Kur ir Suiliks? — es pajautāju.

— Kā tūkstoš ksillu eskadras komandieris viņš aizlidoja uz Kalvenoltu. Sinzi šoreiz ne­brauca līdz, jo nolaisties nebūs nepieciešams. Nomierinies — ksilli tikai nometīs bumbas no ļoti liela augstuma.

Kopā ar Ilnu un Esīnu sēdos reobā. Ceļā uzzināju, ka Misans bijis izcils, ļoti apdāvi­nāts students, kuru Azlems centies pasargāt no jebkurām kara briesmām. Taču isu likums ir nepielūdzams: ja draud ienaidnieka uzbru­kums, nevienam nav tiesību noraidīt brīv­prātīgos, un Misans bija pieteicies pats. Tēva un mātes viņam nebija, tikai vecākā māsa Asila — lielas pārtikas produktu rūpnīcas inženiere.

Viņa dzīvoja Bresiē salā sešsimt brunnu uz ziemeļiem no Zinību pils — es tev pie­mirsu pateikt, ka uz Ellas lielu kontinentu nav, šo zemi veido salas, gan mazas, kā mūsu Džersija, gan lielas, līdzīgas Austrāli­jai, nerunājot par neskaitāmām sīkām sali­ņām. Asilas nelielā, sarkanā mājiņa stāvēja uzkalniņā ar fasādi pret jūru.

Esīna iepazīstināja mani ar manu nākamo «māsu», jaunu meiteni ar gaišzaļu ādu un savādām, smaragdzaļām acīm — isiem tās mēdz būt zaļganpelēkas. It kā es patiesi būtu viņas īstais brālis, meiča saņēma mani ar sveicienu, kāds pieņemts tikai starp vienas ģimenes locekļiem — aizklājusi seju ar ro­kām.

Isu bēres ir ļoti vienkāršas. Misana līķi novietoja uz metāla katafalka mājas priekšā zem atklātām debesīm. Priesteris noskaitīja īsu lūgšanu. Tad Esīna lika, lai ņemu Asilu pie rokas, un, piegājuši pie katafalka, mēs reizē nospiedām nelielu sviru. Visi atkāpās. Sekoja spilgts uzliesmojums. Pēc tam kata­falks bija tukšs.

— Kur palika Misans? — pievērsies pava­dītājiem, priesteris vaicāja.

— Aizgāja pie Gaismas dieva, — skanēja atbilde.

Ar to ceremonija beidzās.

Sekojot tradīcijām, piecas dienas pēc bērēm pavadīju Misana mājās. Ilna un Esīna aiz­lidoja jau pirmajā vakarā, un mēs palikām divatā ar Asilu. Kaut gan ārēji viņa sagla­bāja mieru, tomēr es nojautu, cik dziļi viņa cieš, bet, pārāk maz pazīdams isu vēsturi, parašas un dvēseles dzīvi, nezināju, kā viņu mierināt. Tikai tagad man kļuva skaidrs, cik virspusēja patiesībā ir mana asimilācija. Ne­izsakāmi apjucis un nelaimīgs, skumji klīdu pa svešo māju, pukodamies par visām isu tradīcijām. Stundas ritēja, bet es nevarēju vien saņemties un likties gulēt ierādītajā is­tabā, uz kuru, sākot ar šo dienu, man bija likumīgas tiesības. Mājā valdīja klusums. Asila mierīgi sēdēja zālē. Apsēdos viņai bla­kus, un nakts pagāja klusējot. Tik rūgta vientulības un atšķirtības sajūta, kā tajā drū­majā vakarā blakus isu meitenei uz šīs svešās planētas, bija mani mākuši reti.

Kad atausa rīts, Asila ierunājās. Bez asa­rām un elsām viņa izstāstīja sava jaunākā brāļa dzīvi. Spējīgais jauneklis, kuru gaidīja spoža nākotne, bija kritis savā pirmajā kaujā. Cīņā pret mislikiem bija gājuši bojā pavisam vienpadsmit Asilas tuvinieki. Viņa ļoti nožē­loja, ka nebija devusies brālim līdz un mi­rusi kopā ar viņu. Asila mīlēja brāli no visas

sirds, saskatīdama viņā vienu no tiem, kas I dara godu savai tautai, — nākamo gudro. < Meitene atcerējās brāļa rotaļas bērnu dienās, viņa panākumus universitātē, pirmo mīles­tību, par kuru viņš bija stāstījis vecākajai māsai. Nu viss bija zudis, neatstādams vai­rāk neko kā vien tradicionālo bēru rituāla frāzi — «aizgājis pie Gaismas dieva».

Klausoties Asilā, svešatnības mūris starp mums izzuda. Līdzīgi būtu varējusi runāt arī Zemes sieviete. Un atkal, tāpat kā Šan. sinas salā pie mislika, es sapratu, ka sāpes un ciešanas visām dzīvajām būtnēm ir vie­nādas. Par spīti daudzu miljonu gaismas gadu bezdibenim, kas šķīra mani no Asilas, es viegli atradu mierinājuma vārdus. Turklāt tas nebija mans vienīgais un dīvai­nākais atklājums.

Pēc tam Asila ar isiem raksturīgu pašsa­valdīšanos sāka gatavot brokastis.

Nodzīvojis šeit vēl četras dienas, devos at­pakaļ uz «Svešzemnieku namu» Esantēmas pussalā. Ik pēc astoņām dienām vienu va­karu turpmāk mēdzu pavadīt pie Asilas. Pa­kāpeniski šo māju Bresiē salā sāku uzskatīt par savējo, bet Asilu — par tuvu radinieci. Vēl šobrīd tur mani gaida mana istaba, grā­matas, piezīmes un dažādi nieki, ko iegādā­jos, dzīvodams uz Ellas. Esmu pārliecināts, ka mana māsa Asila nereti apvaicājas gud­rajiem, vai es drīz atgriezīšos.

Pa to laiku uz Sestās un Septītās planē­tas isi bija pilnīgi iznīcinājuši mislikus.

Taču, diemžēl, pārāk vēlu — Kalvenolts jo­projām nemitīgi dzisa. Tā kā pirmie misliki, kas apmetās uz kādas no Eltoēas ledaina­jām planētām, tika savlaicīgi iznīcināti, šai saulei briesmas vairs nedraudēja. Bet Aseloram, kuram pavadoņu nav, spektrs norma­lizējās pats no sevis; tas gudrajiem uzdeva vēl vienu neizprotamu mīklu.

Mums par laimi, mislikiem, lai uzturētu dzīvību, šad tad jānolaižas uz kādas planē­tas. Starpplanētu telpā viņi jūtas lieliski, taču spēj tur uzturēties ne ilgāk par dažām stundām. Kādā veidā šīs būtnes pārvietojas no zvaigznes uz zvaigzni, bet galvenais — no galaktikas uz galaktiku, tas pagaidām vēl ir neatklāts noslēpums. Visi mēģinājumi at­rast mislikus ahūnā izrādījās veltīgi. Daži isu zinātnieki uzskata, ka ir vairāki ahūni: vienu no tiem izmanto isi, citu — sinzi, vēl citu — misliki. Sevišķi kompetents šajā jau­tājumā neesmu, un tomēr trīs dažādas nebū­tības, šķiet, ir absurds.

Starp gudrajiem klīda baumas par kādu grandiozu projektu. Ilgāku laiku neko tuvāk nespēju uzzināt. Arī Suiliks un Szans neko nevarēja pateikt. Lūkot kaut ko izdibināt no Aszas bija veltīgi. Bet Ilna nezināja vairāk par mani. Divdesmit deviņu līdzīgu zvaigžņu kuģu pavadībā uz Ellas atgriezās «Tsalans». Sinzi nolaidās Inosas salā, netālu no Zinību pils. Drīz vien viņi devās uz Rēsanu, kur nometināja piecus tūkstošus savējo — jaundibinātās EllasArbora kolonijas kodolu. Uz

Ellas palika vienīgi Hēlona ģimene un «Tsalana» komanda. Šai ģimenei piešķirtās tie­sības bija īpaša privilēģija, jo pēc likuma uz Ellas drīkst dzīvot vienīgi isi. Uz mani tas vairs neattiecās, jo isi mani tagad uzskatīja par savējo.

Beidzot Azlems pats atklāja noslēpumu: bija paredzēts sūtīt izlūkekspedīciju uz nolā­dētajām galaktikām, proti, uz planētām, kas atrodas pilnīgi misliku varā. Sākumam iz­vēlējās vistuvāko no tām — gigantisko kaijenu galaktikas kaimiņos.

Biju bezgala sašutis: ceļojums uz Septīto planētu man jau likās pārāk riskants, bet uz­brukt mislikiem viņu valstības pašā centrā šķita tīrais neprāts, it īpaši, kad Azlems aukstasinīgi pavēstīja — viņš cerot, ka es kopā ar pāris sinziem neatteikšoties veikt šo uzdevumu. Par spīti pieredzei es joprojām baidījos no pārejas ahūnā, un tāpēc ceļojums uz šo nolādēto galaktiku man likās tikpat tāls un bīstams kā lidojums uz Kalvenolta Septīto planētu.

Vēlāk šis projekts acīmredzot tika atzīts par nederīgu. Runas par to apklusa. Mana dzīve atkal ritēja parastajās sliedēs — dienā strādāju bioloģijas laboratorijā, nakšņoju vai nu pie Suilika, vai «Svešzemnieku namā», bet reizēm «savās mājās». Suiliks bija tikko at­griezies no jaunas ekspedīcijas cauri ahūnam, bet neteica par to ne vārda. Esīna zi­nāja stāstīt, ka viņš esot bijis pie kaijenu milžiem, kaut gan Suiliks pats apgalvoja, ka šim ceļojumam ar lielo projektu neesot ne­kāda sakara. Ilgāku laiku mēs tikāmies ļoti reti. Suiliks slepenā uzdevumā ceļoja no ga­laktikas uz galaktiku. Arī «Tsalans» aizli­doja uz Rēsanu, uz Ellas palika vienīgi Ilna un Akeijons, kuri strādāja manā laboratorijā. Obligātajās atpūtas dienās — tādas isiem mēnesī ir trīs — Esīna mani un Ilnu iepa­zīstināja ar savas planētas dzīvi. Tā es guvu zināmu priekšstatu par isu lauksaimniecību un rūpniecību, kas līdz šim manu uzmanību sevišķi nesaistīja. Plašā joslā abpus ekva­toram isi kultivē maizes kokus, kas spēj sa­sniegt pat desmit metru augstumu. No tiem viņi iegūst biskvītu cepšanai derīgus miltus. Uz ziemeļiem un dienvidiem no šīs joslas isi audzē daudz citu augu, galvenokārt rūpnie­cības vajadzībām, izmantojot tos kā izejvie­las, kuras ražot sintētiski neatmaksātos. Pā­rējo planētas daļu aizņem savvaļas rezer­vāts ar tajā izkaisītām apdzīvotām zonām, bet ziemeļu apgabalos koncentrējas vairums isu rūpniecības uzņēmumu, izņemot ogļu un rūdas raktuves. Isi intensīvi izmanto arī sa­vus okeānus, kas aizņem septiņas desmitda­ļas Ellas teritorijas. Reiz kādā ceļojumā ar zemūdeni iepazinu viņu jūras augu plantā­cijas okeāna dzīlēs un zemūdens zvejnie­cību.

Enerģiju galvenokārt iegūst matērijas sa­dalīšanas ceļā. Sajā procesā isi izmanto ne­vis atomkodolu sastāvdaļas, kuras mēs tikai nesen esam sākuši pētīt, bet šo sīko daļiņu daļiņas — tā saucamos infranukleonus. Sva­rīgi, ka galvenais enerģijas veids nav elek­trība, bet, k_as īsti — to definēt būtu vēl grū­tāk nekā Āfrikas rnūža mežu iemītniekiem izskaidrot elektrības būtību, lai gan ar isu ģeneratoriem un to ražoto enerģiju man bi­jusi darīšana ik dienas. Vienīgais, varu teikt — viņu ģeneratori ir loti sarežģīti un masīvi. Isi ir lieliski fiziķi; pat sinzu ievēro­jamais zinātnieks Berantons pēc viesošanās uz Ellas bija spiests atzīt, ka daudzi isu iz­gudrojumi viņam sveši un pat neizprotami, īsiem par godu jāsaka, ka savas zināšanas viņi no citiem neslēpj, gluži otrādi — uz Rēsana nodibinātas universitātes domu ap­maiņai ar pārējiem Apdzīvoto planētu savie­nības locekļiem. Neilgajā uz šīs planētas pa­vadītajā laikā paguvu noklausīties kādu Div­padsmitās galaktikas kukaiņveida cilvēka astronomijas lekciju; no tās es sapratu ļoti maz, taču dabūju redzēt lieliskus zvaigžņo­tās debess un pilnīgi svešu planētu fotouz­ņēmumus. Lektors, kas runājot plātīja nesamērīgi garās, daudzposmainās rokas, at­gādināja milzīgu, zaļu dievgotiņu. Audito­rijā bija pārstāvēti gandrīz visi uz Rēsana sastopamie cilvēču tipi.

Galu galā Suilika noslēpumainie kosmosa cejojumi izbeidzās, bet mēs joprojām tikā­mies reti. Augas dienas viņš pavadīja pado­mes slēgtajās konferencēs. Arī ar Esīnu viņš neredzējās biežāk. Un tāpēc gandrīz viss brī­vais laiks man pagāja Ilnas un Akeijona sa­biedrībā. Reiz, strādājot bioloģijas laborato­rijā, mūs visus trīs izsauca Asza. Katram no mums viņš pasniedza nelielu metāla cilindru ar masīvu spalu un sacīja:

— Tie būs jūsu ieroči — uzlabotas termis­kās pistoles. Ar ūršēmona piekrišanu pa­dome jūs izvēlējusies izlūkekspedīcijai uz vienu no nolādētajām galaktikām. Dosim jums īpašu ksillu. Suiliks jūs pavadīs līdz kaijenu galaktikas saules Grenas planētai Svfts, tur viņam piekodināts arī sagaidīt jūs. Ja rodas izdevība, atgādiniet viņam šo rīko­jumu. Izlidosit pēc astoņām dienām.

Ak, šīs astoņas dienas! Cik bezgala garas un reizē īsas tās šķita! Akeijonam un Ilnai likās pilnīgi dabiski, ka viņus, ūršēmona dēlu un meitu, sūta cīņā kā pirmos. Pretējā gadījumā viņi to pieprasītu paši. Nolādēts! Bet es? Velti mēģināju sev iestāstīt, ka mis­liku izstarojums uz mani neiedarbojas, ka ksilla korpuss ir īpaši nostiprināts, lai pasar­gātu mūs no misliku triecieniem, ka mūsu rīcībā būs visspēcīgākie ieroči, un beidzot — ka mūs sūta nevis kaujā, bet izlūkot ap­kārtni — nelīdzēja itin nekas. Iedomājoties vien paredzamo lidojumu, man sāpīgi sa­žņaudzās sirds. No manis neatkāpās ne­skaidra nenovēršamas nelaimes nojausma, un tā mani nepievīla; vēl tagad, kad esmu laimīgi atgriezies, atceroties vien, kā toreiz, riskējot ar dzīvību, torpedēju mirušās zvaig­znes, es laikam nekad vairs nebūtu ar mieru atkārtot šo lidojumu, kaut arī par to man solītu varu, slavu, bezrūpīgu dzīvi un visu planētu skaistākās meitenes!

Izlidojām bez sarežģījumiem. Suiliks kopā ar sievu, diviem isiem un rbenieti Beišitu mūs pavadīja savā vecajā ksillā «SessonEssina», kas nozīmē — «SkaistāEsīna». Kad Ilna man lūdza, lai nolasu viņai mūsu ksilla kupolā ierakstītos isu vārdus, es nedaudz samulsu. Viņa jau diezgan veikli sarunājās ar isiem, bija pat mazliet iemācījusies franciski, taču lasīt neprata nevienā no šīm valodām. Uzrakstu bija izgudrojis Suiliks. Parasti ksilliem piešķir tikai numurus, ja vien kapteinis nevēlas dot tam vārdu. Manu ksillu Suiliks bija nosaucis par «UlnatenSillon», kas tul­kojumā nozīmē «Ilna — mans sapnis». Pa­manījis manu samulsumu, Akeijons, pietie­kami labi pazīdams isu rakstību, nāca man talkā un, šķelmīgi smīnēdams, izlasīja: «Pla­nētu savienība».

«Ilna — mans sapnis» bija neliels trīsvie­tīgs ksills, vēlāk sērijveidā ražoto kaujas ksillu prototips. Ērtības tajā bija upurētas lietderības labā. Centrālajā kabīnē atradās vairākas vadības pultis dzinēju, ieroču un dažādu ierīču kontrolei. Blakus kabīnē cita virs citas karājās trīs gultas, pārējos kos­miskā kuģa nodalījumus aizņēma motori, pārtikas, munīcijas, gaisa rezervei un izejas kamera. Vienpadsmit centimetru biezais ksilla korpuss no īpaša, ļoti izturīga dažādu metālu sakausējuma, pēc Suilika domām, spēja at­vairīt mislikus, kas triecās pret ksillu ar astoņi tūkstoši brunnu lielu ātrumu bazikā, t. i., ar četrtūkstoš kilometru lielu ātrumu stundā, kaut gan līdz šim netika novērots, ka misliki pārvietotos tik ātri. Pat ja ārējais apvalks triecienu neizturētu, ksillam bija vēl otra, septiņus centimetrus bieza iekšējā sie­niņa. Ievērojot mūsu imunitāti pret misliku izstarojumiem, varēja uzskatīt, ka esam pil­nīgā drošībā.

Abi mūsu ksilli vienlaicīgi pārgāja ahūnā ar tādu aprēķinu, lai tie nonāktu vienā un tajā pašā kosmiskajā sfērā un reizē iznirtu apmēram miljons kilometru attālumā no pla­nētas Svfts. Tā ir brīnumjauka vidēja lie­luma planēta, mazliet lielāka par Zemi. Uz tās dzīvo simtiem miljonu kaijenu. Mēs no­laidāmies ziemeļu puslodē Brboras pilsētas tuvumā.

Dīvainas būtnes ir kaijeni! Augums — gan­drīz divi ar ceturtdaļu metra, āda — zaļa, galva — apaļa, bez matiem, acis — blāvas, iz­valbītas, degIlna nav, mute — plata, ar neskai­tāmiem sīkiem zobiņiem. Rokas un kājas kaijeniem nesamērīgi garas un tievas, kaut gan paši viņi šķiet ļoti plecīgi —cik gari, tik plati. Kopš pirmās tikšanās nespēju pārvarēt neiz­skaidrojamu riebumu pret viņiem, par spīti jebkurai laipnībai. To pašu juta Akei­jons, Ilna un Esīna. Turpretī Suiliks, iepazi­nis kaijenus jau savās slepenajās ekspedīci­jās, bija paguvis ar dažiem pat sadraudzē­ties. Kaijenu civilizācija ir visai neparasta — šie ļaudis ir samērā vāji astronomi, viduvēji fiziķi, toties nepārspējami ķīmiķi. Viņu rūp­niecība izmanto ļoti maz metāla, tā galveno­kārt balstās uz mākslīgi sintezētām plast­masām. Garīgā ziņā, kā apgalvo Suiliks, kaijeni ir loti attīstīti, starp viņiem daudz lie­lisku dzejnieku, ģeniālu filozofu, talantīgu tēlnieku un gleznotāju. Es par to spriest ne­varu, jo uz viņu planētas nekad neesmu uz­kavējies ilgāk par dažām stundām.

Mēs turējāmies sava ksilla tuvumā, kas bija apmeties plašas, klajas stepes vidū, kur cita pēc citas nolaidās bezgala daudzas he­likopteriem līdzīgas lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija veidots no caurspīdī­gas plastmasas. Iegājuši viegla tipa celtnē, kas atgādināja aerodroma_ bāru, pasūtījām gardu, zaļganu dzērienu. īsu brīdi apsprie­dies ar trim kaijeniem, Suiliks no mums no­šķīrās. Mūs un ksillus pa gabaliņu vēroja ziņkārīgo pūlis, ko tuvāk nelaida bruņota sardze. Ar vēju no tās puses plūda specifiska rūgtena smarža.

Mēs ilgi sēdējām klusēdami. Viss bija jau izrunāts. Suiliks ar Akeijonu aizgāja. Viņi pēdējoreiz devās pārbaudīt manu ksillu. Es mehāniski rotaļājos ar savas termiskās pisto­les drošinātāju. Esīna kaut ko klusītiņām pa­čukstēja Ilnai un Beišitai, un visas trīs, manī raugoties, iesprauslojās.

Atgriezās Suiliks.

— Ir laiks, brālīt! — viņš uzrunāja mani.

— Iegaumē — padomei vajadzīgi nevis va­roņdarbi, bet precīzi dati! Vēlu jums laimīgi atgriezties! Esiet uzmanīgi!

Un, noliecies pie manis, viņš čukstus pie­bilda:

— Sinzi medz but pārgalvīgi. Savaldi Akeijonu!

Devāmies uz ksillu. Suiliks, pēdējoreiz uz­sitis man uz pleca, ātri pagāja sāņus. Esīna un Beišita pa gabalu māja mums atvadu sveicienus. Ilna jau bija iekāpusi ksillā. No­liektu galvu un drebošu sirdi es viņai se­koju.

Tiklīdz durvis aizcirtās, mēs paceļamies gaisā. Bija norunāts, ka ahūnā pavadīsim tieši divarpus bazikus un nekādā ziņā ne­mainīsim virzienu, lai nelaimes gadījumā Suiliks zinātu, kur mūs meklēt. Mums vaja­dzēja atgriezties ne vēlāk kā pēc divdesmit Ellas dienām.

Ksills precīzi iznira no ahūnā. Visos ekrā­nos atainojās ogļmelna tumsa, kurā spīgu­ļoja reti, ieapaļi gaismas plankumiņi — tā­las, vēl dzīvas galaktikas. Tuvākā no tām bija aptuveni pusmēness lielumā. Norādot uz to, Akeijons teica:

— Tā, šķiet, ir kaijenu galaktika. Redz, no kurienes mēs izlidojām.

Ja būtu ļoti spēcīgs burvju teleskops, mēs varbūt varētu saskatīt šo galaktiku nevis tādu, kādu to pazīstam, bet gan tādu, kāda tā bijusi pirms piecsimt tūkstoš gadiem!

Uz īpaša ekrāna, kas pēc radara principa darbojās snesa viļņos, kas izplatās desmitreiz ātrāk par gaismu, iznira blāvs plankums — planēta! Ak jā! Einšteina teorija nav nepa­reiza, taču nepilnīga.

— Suiliks mums lika izvēlēties tuvāko pie­mērota lieluma planētu, — Ilna atgādināja.

— Vai tik šī pati nav īstā?

— Nolaidīsimies! — Akeijons izlēma.

— Esiet kaujas gatavībā!

Nosēdos pie ieroču vadības pults. Ilna ie­ņēma novērošanas posteni. Savā priekšā uz ekrāna redzēju visas četras debess puses, turklāt arī to, kas notiek virs un zem manis. Ilnas rīcībā bija vēl jutīgāks ekrāns, kas |āva novērojamo joslu pēc vēlēšanās paplaši­nāt. Pagaidām planēta bija redzama vienīgi kā neskaidrs apajš plankums.

— Samazināt augstumu! Klēr, ieslēdz sil­tumu!

Nospiedu attiecīgo sviru. Nekavējoties ksillu ieskāva siltuma zona, kurā tempera­tūra sasniedza plus divdesmit septiņus grā­dus, tā sakot, zona, kurā katrs priekšmets acumirklī sasilst līdz šādai temperatūrai. Ne­viens misliks, mums tuvojoties, tagad nepa­liktu dzīvs, bet tajā pašā laikā temperatūra bija pietiekama, lai skafandros droši atstātu ksillu.

Nu jau planētas virsma aizpildīja gandrīz visu apakšējo ekrānu un varēja pat atšķirt detaļas: kalnu grēdas, senas, aizsalušas upes, plašus klajumus, kur acīmredzot reiz bijuši okeāni. Laidāmies arvien zemāk."

Kāda ledū kalta okeāna krastā ievēroju milzīgu, neparasti simetrisku piramīdu. Pa­rādīju to Ilnai. Viņa spēji pagrieza ekrāna slēdzi, un nu attēlu varēja labi saskatīt. Dzir­dēju, kā Ilna čukst:

— Ak, varenais Etahan! Uz šīs planētas taču reiz dzīvojuši cilvēki!

Tur patiesi bija pilsēta, pareizāk sakot, — drupas, kas kļuva arvien labāk un labāk sa­skatāmas. Jo vairāk tuvojāmies, jo skaidrāk šajā piramidālajā masā varējām atšķirt atse­višķus torņus un obeliskus, kas dīvainā nik­numā slējās pret melnajām debesīm. Tuvojo­ties pilsētas centram, celtnes kļuva augstā­kas un atradās ciešāk cita pie citas. Šķiet, ka tās aizņēma vairākus tūkstošus hektāru, bet vislielākais tornis sniedzās augstāk par tūkstoš metriem.

Es iegrimu sapņos: kāda gan bijusi šī fan­tastiskā, pirms miljons gadiem bojā gājusī civilizācija, kas uzcēlusi šq pilsētu? Kā zini, arheoloģija man ir sena kaislība, tāpēc jutu mostamies nepārvaramu vēlēšanos nolaisties tieši šeit. Pateicu to Akeijonam.

— Vispirms aplidosim planētai apkārt. Ja mislikus nemanīsim, — nolaidīsimies.

Stundām ilgi cits aiz cita zem mums slī­dēja sastingušie okeāni un kontinenti. Dau­dzās vietās redzējām sagruvušas pilsētas, tomēr tās bija nesalīdzināmi mazākas par pirmo. Kaut gan brīžam lidojām ļoti zemu, mislikus ieraudzīt neizdevās. Tāpēc griezāmies atpakaļ un ar prožektoriem tumsā uz­meklējām mirušo lielpilsētu. Spilgtajā gaismā uz celtnēm kā zeltaina sarma vizēja sasalu­šais gaiss.

Piezemējāmies plašā laukumā milzīga torņa pakājē, kam galotne izgaisa debesīs. Nolē­mām, ka mēs ar Ilnu izkāpsim, bet Akeijons katram gadījumam paliks ksillā. Uzvilkuši skafandrus, paņēmām līdzi gaisa rezervuāru divpadsmit stundām, pārtikas tabletes, iero­čus, pietiekamu krājumu munīcijas un izgā­jām laukā.

Nespēdami izšķirties, kurā virzienā doties, mirkli vilcinājāmies. Gigantisku celtņu ieskauts, ksills gulēja lokveida laukuma cen­trā. Sasalušais gaiss siltuma ietekmē kļuva šķidrs un sāka iztvaikot, tā ka drīz vien mūsu ksillu «Ilna — mans sapnis» aizklāja biezs miglas plīvurs. Nelikdamies par to ne zinis, devāmies tieši uz priekšu.

Nonācām pie kāda tuneļa, kur sākās segta iela. Visas zaļās metāla durvis, kas, salīdzi­not ar milzīgajām celtnēm, likās dīvaini ze­mas, bija slēgtas. Vairīdamies nogriezties sā­ņus, lai nenomaldītos, taisnā ceļā nosoļojām apmēram kilometru. Namu fasādes bija apbrī­nojami kailas — ne uzrakstu, ne skulptūru, itin nekā, kas vēstītu par iznīkušo civilizā­ciju. Grasījos jau ielauzt kādas nestiprākas durvis, kad pēkšņi zem mūsu kājām notrī­cēja zeme. Paredzēdams ļaunu, satvēru Ilnu pie rokas, un mēs skriešus devāmies atpakaļ uz laukumu. Taču tur, kur nupat vēl atradās ksills, bija tikai milzīga metāla lūžņu, ak­meņu un citu materiālu kaudze. Iespējams, ka siltumā tornis, kas atradās kreisajā pusē, bija sācis brukt un apracis mūsu ksillu. Ik pa brītiņam, bez trokšņa krizdami lejup, piramidālajai kaudzei pievienojās aizvien jauni un jauni lūžņi.

Ilna atbalstījās ar muguru pret kāda nama sienu, un es dzirdēju viņu klusi saucam: — lien! Akeijon, Akeijon, seton son! Ne mazāko dzīvības pazīmju. Milzu torņa skelets pāris reižu sašūpojās un lēnām, bez mazākās skaņas uzgāzās lūžņu piramīdai. Uz šīs nepazīstamās planētas mēs bijām pilnīgi vieni, neizmērojami tālu no draugiem un no jebkura glābiņa, ar gaisa rezervēm vairs ti­kai vienpadsmit stundām.

Tajā mirklī, spoži mirdzinādams savas me­tāla bruņas, mana luktura gaismas lokā iz­nira pirmais misliks.