Atnācēji no nekurienes

Uz Ellas.

Ļoti žēl, ka uz Ellas vajadzēja nolaisties naktī. Kad sasniedzām tās atmosfēru, mans pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri sep­tiņiem, bet vēl tagad nezinu, vai pēc Zemes laika tobrīd bija rīts vai vakars. Debesis klāja bieza mākoņsega, tā ka pirms ieieša­nas planētas ēnā caur mākoņspraugām lejā neko vairāk par zaigojošu virsmu, domā­jams, jūru, nespēju saskatīt. Mēs piezemē­jāmies bez trokšņa, bez mazākā grūdiena. Ksills nolaidās tumša, klaja lauka vidū. Tā­lumā nespodri mirgoja uguntiņas.

— Kāpēc mūs neviens nesagaida? — ar naivu izbrīnu es vērsos pie Suilika.

— Kam tas vajadzīgs? Nevar taču pare­dzēt, kad ksills atgriezīsies. Kosmosa pēt­nieku tagad ir bezgala daudz. Kāpēc gan tie jāsagaida? Par mūsu atgriešanos pavēstīju gudrajiem. Rīt tevi stādīsim viņiem priekšā. Bet tagad seko man!

Mēs izkāpām no ksilla. Visapkārt valdīja melna tumsa. Suiliks ieslēdza nelielu spul­dzīti, kas, platā saitē piestiprināta, turējās

viņam uz pieres, un mēs devāmies ceļā. Sa­jutu, ka zem kājām ir biezs, īsi apcirpts mau­riņš. Apmēram pēc simt soļiem spuldzītes gaismā ieraudzīju zemu, baltu ēku bez logiem un durvīm. Mēs apgājām tai apkārt. Kaut gan Suiliks nekam nepieskārās, tomēr mūsu priekšā pēkšņi pavērās kāda siena, un mēs iegājām gaitenī ar žilbinoši baltu grīdu. Tā galā labajā un kreisajā pusē bija divas ai­les bez durvīm. Suiliks man norādīja uz kreiso:

— Tu gulēsi šeit.

Telpa bija pielijuši ar maigu, zilganu gaismu. Tur atradās ļoti zema gulta ar tikko jaušamu iedobumu, tā bija pārklāta ar vien; kāršu, baltu segu bez palagiem. Blakus uz galdiņa vizēja sarežģītas ierīces. Suiliks no­rādīja uz kādu no tām:

— Tas ir iemidzinātājs, — viņš teica. — Ja nespēsi aizmigt, piespied podziņu. Mūsu ba­rību tu panes labi, ceru, ka arī šī ierīce tev nekaitēs.

Suiliks aizgāja. Palicis vienatnē, es brīdi nekustīgi sēdēju uz gultas malas. Man šķita, ka atrodos kādā augsti civilizētā zemē, var­būt Amerikas Savienotajās Valstīs vai Zvied­rijā, taču nekādā ziņā ne uz svešas planētas, miljardiem kilometru no mājām! Zem segas, kas likās viegla un mīksta, sataustīju kaut ko līdzīgu pidžamai. Tā bija darināta no vēl plānāka auduma un atgādināja kombinezonu. Pārģērbies apgūlos. Gulta nebija visai mīk­sta, bet — samērā atsperīga un lieliski

iekļāva augumu. Plānā sega tā karsēja, ka es drīz vien to aizmetu, jo telpa bija pietie­kami silta. Kādu laiciņu grozījos gultā, ne­spēdams aizmigt. Tad, atcerējies Suilika pa­domu, piespiedu podziņu. Paguvis saklausīt tikai klusu sanoņu, acumirklī iemigu …

Otrā rītā mostoties, gausi raisījos no dī­vaina sapņa, kurā biju sarunājies ar zaļādainajiem cilvēkiem. Nekā nevarēju saprast, kur atrodos. Sākumā likās, ka turpinās mans ceļojums pa Skandināvijas valstīm, kaut gan skaidri apzinājos, ka biju no turienes sen at­griezies. Katrā ziņā es negulēju mājās — mana gulta taču ir neiedomājami cieta, un es allaž taisos iegādāties jaunu, bet arvien to piemirstu. Sasodīts! Tā taču ir Ella!

Izmetos no gultas un, gribēdams iedegt gaismu, pagriezu kādu slēdzi. Pretējā siena pavisam negaidot it kā izkusa, kļuva caur­spīdīga, un aiz tās skatam pavērās bezga­līga, zeltaina stepe, ko pie apvāršņa ieskāva zilgana kalnu grēda. Pa kreisi kā tumšs plankums dzeltenajā zālē melnēja ksilla disks. Augstu jo augstu dīvainajās, blāvi zilgajās debesīs peldēja reti, balti mākonīši. Lie­kas, vēl bija ļoti agrs.

Ar tikko jaušamu troksni istabā ieslīdēja zems galdiņš uz ritenīšiem. Lēnām pagrie­zies, tas apstājās pie gultas. Bez skaņas uz tā iznira tase ar zeltainu šķidrumu un šķī­vis rožainas želejas. Acīmredzot isi brokasto gultā. Ar baudu paēdis un padzēries, atzinu, ka šiem ēdieniem ir ļoti tīkama, taču pilnīgi

nenosakāma garša. Tiklīdz beidzu brokastot, galdiņš automātiski aizripoja prom.

Saģērbies izgāju laukā. Ārdurvis, tāpat kā visas pārējās durvis šai namā, nebija aizvēr­tas. Pati māja sākumā man likās ļoti maza, jo domāju, ka šeit ir tikai trīs istabas, kuras iziet uz gaiteni. Vēlāk uzzināju, ka isu mā­jās mēdz būt arī vairāki pazemes stāvi.

Apgāju mājai apkārt. Gaiss laukā bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar ku­ras nosaukumu nekādi nespēju aprast, pat­laban leca. Nekur nemanīja nevienas dzīvas būtnes. Nedaudz tālāk atradās vēl dažas ci­tas tikpat necilas mājas. Stepes austrumu daļā bija izkaisīti līdzīgi namiņi. Rietumos, kalnu pusē līdz pat apvārsnim, stiepās klajš līdzenums. Turpretī visās pārējās debess pu­sēs ainavu atdzīvināja košas, kuplas birzta­las. Lēnā gaitā devos uz tuvāko no tām. Slai­die, gludie koku stumbri atgādināja sārti zaļu marmoru. Lapas bija tumši dzeltenas, tāpat kā zāle. Es tur ievēroju trīs dažādas koku sugas.

Visur valdīja pasakains miers, šķiet, ka uz Ellas mūsu civilizācijas nelāgajiem pavado­ņiem — trokšņiem, pretīgām smakām un pil­sētu haotiskajai sablīvētībai — nav vietas. Tur valda neaptverams, dziļš miers. Neviļus man prātā iešāvās Velsa attēlotā Utopija grāmatā «Cilvēki — dievi».

Nesteidzoties devos uz mājām. Tur viss likās izmiris. Telpā iepretī guļamistabai sa­meklēju vieglu, zemu atzveltnes krēslu, iz­nesis to laukā, apsēdos durvju priekšā un gaidīju. Pēc minūtēm desmit aiz tuvākās birz­talas pamanīju slaidu stāvu. Nācēja bija kāda svešās pasaules meitene. Ziņkārīgi, taču bez īpaša izbrīna manī pavērusies, viņa isiem raksturīgā līganā gaitā pagāja garām. Viņas ādas krasa, liekas, bija gaišāka nekā manām ceļa biedrenēm. Es meitenei uzsmai­dīju. Atbildējusi ar vieglu galvas mājienu, viņa turpināja ceļu.

Beidzot ieradās Suiliks. Smaidā saviebis seju, viņš pēkšņi nostājās man aizmugurē un pavēstīja:

— Drīz brauksim pie gudrajiem. Bet pa­gaidām izrādīšu tev savu māju.

Neskaitot manu guļamistabu, kuras vienu sienu pēc vēlēšanās varēja pārvērst logā, un salonu, no kura biju iznesis krēslu, «pirma­jā» stāvā vēl atradās arī priekštelpa un lifti, kas veda uz apakšzemes stāviem. Suiliks at­vainojās, ka viņa dzīvoklis ir mazs un pie­mērots tikai vientuļam jaunam virsniekam. Šajā mājā bija vēl divi pazemes stāvi. Vienā no tfem izvietojās divas dzīvojamās istabas un Suilika darba kabinets — ieapaļa telpa ar grāmatplauktiem gar sienām un dažādām sarežģītām ierīcēm apkrautu galdu centrā. Otrajā pazemes stāvā atradās «virtuve» un lieliska vannas istaba ar visām tā dēvēta­jām ērtībām. īsu mājās vienīgi vannas is­tabā ir spogulis. Ielūkojies tajā, es nobijies atkāpos: astoņas dienas neskūtā, izspūrusī bārda man nedarīja godu. Apvaicājos Suili,

kam, vai viņi pazīst kaut ko līdzīgu bārdas skujamajam aparātam.

— Nē. Mums mati uz sejas neaug. Varbūt skujamo varētu sameklēt uz Rēsana, kur mīt dažādu cilvēču pārstāvji. Starp tiem ir arī spalvaini. Pastāsti sīkāk, kāds šis «skuja­mais» izskatās, un es likšu, lai to pagatavo. Bet pašlaik gudrie vēlas redzēt tevi tādu kāds esi.

— Nē, es nedrīkstu viņiem rādīties kā īsts mežonis! — es iebildu. — Es taču reprezen­tēju savu planētu!

Suiliks pasmaidīja:

—Tu pārstāvi astoņsimt sešdesmit otro mums zināmo planētu, kuru apdzīvo cilvēki Tā kā gudrie ir redzējuši arī daudz lielākus briesmoņus par tevi!

Par spīti šim mierinošajam apgalvojumam es tomēr izmantoju vannu, lai mazliet apkop­tos. Jāatzīst, ka isu vannas istabas ērtības būtībā neatšķiras no analogām ierīcēm pie mums.

Kad uzkāpu augšstāvā, Suiliks jau bija ga­tavs ceļam. Mēs izgājām laukā, un es*mie­rīgi devos uz ksillu. Būdams vispār jautras dabas, Suiliks sāka sirsnīgi smiet, proti, vai­rākas reizes aprauti iesvilpās, kas isiem no­zīmē skaļus smieklus.

— Nē, nē, ksills mums nav vajadzīgs! Ne­esam taču tik svarīgas personas, lai pāris simt brunnu lidojumam velti tērētu ksēiltu. Nāc šurp!

Mājai otrā pusē zemē bija ierakta svira

Suiliks noliecās un to parāva. Mums pie kā­jām pavērās lūka, un no tās augšā pacēlās miniatūra lidmašīna bez propellera un bez reaktīvo dzinēju sprauslām. Tai bija ļoti plāni spārni ar apmēram četrus metrus plašu vēzienu. īsās, noapaļotās fizelāžas garums nepārsniedza divarpus metrus. Riteņu vietā — slieču pāris uzliektiem galiem.

— Tas ir reobs, — Suiliks paskaidroja.

Cerēsim, ka drīzumā arī tev tāds būs.

Reobā bija divi sēdekļi, tie atradās viens aiz otra. Es, bez šaubām, ieņēmu pakaļējo, bet Suiliks — pilota vietu. Apmēram divdes­mit metrus slīdējuši pa mauriņu, mēs spēji pacēlāmies gaisā. Reobs lidoja bez trokšņa, tas likās apbrīnojami drošs un paklausīgs. Atri pacēlušies lielā augstumā, uzņēmām kursu kalnu virzienā, tieši uz austrumiem. Salīdzinot mūsu tālo reisu laineru un šā reoba lidojumu, nospriedu, ka tā ātrums — ap sešsimt kilometru stundā. Vēlāk ne reizi vien, pats vadīdams šādu lidmašīnu, pārlie­cinājos, ka nepieciešamības gadījumā ar to iespējams attīstīt virsskaņas ātrumu.

Vari iedomāties, cik alkatīgi es lūkojos ai­navā, kas pletās lejā zem mums. Mēs lido­jām pārāk augstu, lai saskatītu sīkumus, taču mani uzreiz pārsteidza tas, ka uz Ellas nav pilsētu. Savu izbrīnu neslēpu Suilikam.

— Uz Ellas, — viņš teica, — piecsimt soļu rādiusā aizliegts celt vairāk par trim mā­jām.

— Un kāds ir Ellas iedzīvotāju skaits?

— Septiņsimt miljonu, — viņš atbildēja. — Ak, piedod, lai pārraidītu tev savas do­mas, jo mūsu skaņu valodu tu vēl nesaproti, esmu spiests nemitīgi griezties atpakaļ, ko nedrīkstu darīt — man taču jāvēro ceļš.

Es Suiliku ar jautājumiem vairs neapgrū, tināju. Zem mums palika neparastas, citron­dzeltenas mežu galotnes, tad vairākas upesi kas, savienojoties plašā straumē, ieplūda jūrā. Kā milzīga pussala okeānā iestiepās! kalnu grēda. Drīz vien ceļu šķērsoja citi gaisa kuģi, gan tikpat viegli kā mūsējais, gan lieli un smagi milzeņi. Apmetuši līkumu pēdējai kalnu smailei virs jūras, mēs strauji laidāmies lejup. Suiliks, pievērsies man, pa­ziņoja:

— Pa kreisi starp divām klintīm paceļas Zinību pils.

Ieleju, ko ieskāva augstas kraujas un kas sniedzās līdz plašajam, baltajam liedagam, šķērsoja gigantiska siena ar milzīgu māk­slīgu terasi virs tās.

Uz terases starp zaļu, mēļu un dzeltenu koku lapotnēm vīdēja baltas, zemas, garas ēkas. Dibenplānā cita siena balstīja augšējo mazāko terasi; tās lielāko daļu aizņēma Partenonam līdzīga, apbrīnojami proporcionāla celtne.

Mūsu reobs nolaidās uz apakšējās terases blakus zaļai lapu koku birztalai, kas šajā svešajā pasaulē man likās tuva un mīļa.

Uz augšējo terasi veda monumentālas kāp­nes. Suiliks paskaidroja, ka tās ir Cilvēču kāpnes. Saskaitīju simt vienpadsmit zemu pa­kāpienu. Katram no tiem abās pusēs slējās zelta tēli, kas vairāk vai mazāk atgādināja Zemes cilvēkus. Sadevušies rokās pa trīs vai četri, tie, liekas, steidzās augšup, kur pašā kāpņu galā stāvēja zaļgana metāla skulp­tūra — isa tēls, kas ar draudzīgu žestu sa­gaida viesus. Te bija ļoti neparastas būtnes, dažas no tām man pat iedvesa šausmas. Re­dzēju sejas bez deguniem, galvas bez ausīm, ar trim, četrām vai pat sešām acīm, būtnes ar sešām kājām, gan neizsakāmi apburošas, gan neticami drausmas, kroplas un spal­vainas. Visi šie tēli vairāk vai mazāk atgā­dināja cilvēkus, kaut vai tikai ar galvas un ķermeņa vertikālo stāvokli. Jo augstāk mēs kāpām, jo lielāks nemiers mani pārņēma, raugoties skulptūrās un apzinoties, ka tās nav mākslinieka murgainās fantāzijas aug­lis, bet gluži patiess isiem pazīstamo astoņ­simt sešdesmit vienas cilvēces pārstāvju at­ainojums. Pēdējie pakāpieni vēl nebija aiz­ņemti. Norādījis uz kādu no tiem, Suiliks man teica:

— Lūk, tava vieta! Seit tiks uzstādīts Ze­mes cilvēka tēls. Un tu, kā jūsu cilvēces pir­mais pārstāvis uz Ellas, būsi tam par mo­deli. Kurā pusē tevi novietos, vēl nezinu. Būtībā tava vieta būtu pa labi, blakus cilvēcēm, kuras uz savām planētām vēl nav iznī­dējušas karus!

Kreisajā pusē augšējo pakāpienu ieņēma varens milzis ar izvalbītām acīm un kailu pauri, tam priekšā stāvēja smuidra būtne, ļoti līdzīga Zemes cilvēkiem: tikai vēlāk ievēroju, ka tai ir četri pirksti.

(Te nu es nenocieties paskatījos uz Ilnas rokām. Klērs, to redzēdams, pasmaidīja un turpināja stāstu.)

Pagājuši garām isa tēlam, uzkāpām aug­šējā terasē. Gribēdams papriecāties par ai­navu, kas no šejienes atklājās, es atskatījos. Apakšējā terase šķita karājamies gaisā virs zilās jūras, kas gausi vēla baltkrēpjainus viļņu vālus. Zaļās birztalas fonā mūsu reobs likās pavisam maziņš. Netālu no tā bija no­laidušies arī citi lidaparāti, un pa kāpnēm augšup steidzās vairāki isi. Es vēlreiz pa­raudzījos pēdējā tēlā kāpņu kreisajā pusē.

— Kas ir šī būtne?

Tās dzīvo gandrīz tikpat tālu kā tu. Tām vienīgajām, neskaitot mūs, arī zināms ahūna ceļš. Mēs to neatklājām, viņi ieradās pie mums paši un drīzāk atklāja mūs. Jūs, Ze­mes cilvēki, esat viņiem ļoti līdzīgi. Tuvumā šīs būtnes pagaidām redzējuši tikai gudrie, tāpēc neko daudz par tām nezinu. Ja gudrie gribēs, viņi tev pastāstīs vairāk.

— Un kas ir šie gudrie? Vai jūsu valsts­vīri?

— Nē, viņi par tiem pārāki. Gudrie zina daudz, un viņu rokās ir augstākā vara.

— Vai viņi ļoti veci?

— Ne visi. Daži no tiem vēl diezgan jauni. Šodien es, tāpat kā tu, redzēšu viņus pirmo­reiz. Man šis gods piešķirts tāpēc, ka atvedu tevi uz Ellu, kaut gan Aass tam pre­tojās.

— Bet kādu stāvokli ieņem Aass?

— Arī viņš vēlāk droši vien būs gudrais. Bet nu mums laiks iet!

Mēs devāmies tālāk uz Partenonam līdzīgu ēku. Tuvumā tas izrādījās krietni lielāks nekā izskatījās pa gabalu. Masīvās metāla div­viru durvis bija plaši atvērtas, tomēr, pirms gājām iekšā, Suiliks īsos vārdos sniedza paskaidrojumus sardzes vīriem, kas bija bruņojušies ar vieglām balta metāla nūjiņām.

Kad mūs ielaida, nokļuvām gaitenī, kura sienas rotāja freskas, kas attēloja nezināmu planētu ainavas. Ilgi pie tām kavēties nebija laika. Pa brūnām koka durvīm gaiteņa galā nonācām nelielā zālē. Kāds vīrs, kas pildīja izrīkotāja pienākumus, lika mums uzgaidīt, kamēr pats, nozuzdams pretējās durvīs, de­vās mūs pieteikt. Drīz vien atgriezies, viņš lika, lai sekojam.

Mūs ieveda zālē, kura atgādināja amfite­ātri. Uz tās pakāpieniem izvietotajos atzvel­tņos sēdēja ap četrdesmit isu un lejā, zāles centrā — trīs vīri. Daudzi no viņiem izskatī­jās ļoti veci: zaļā āda likās izbalējusi, baltie mati — plāni un nespodri, taču sejās nema­nīja nevienas krunciņas.

Man ierādīja vietu vienā no amfiteātra apakšējiem sēdekļiem. Un te pēkšņi gadījās kāda pati par sevi nenozīmīga liksta, kas to­brīd mani pagalam satrieca. Atspiedies uz sēdekļa labās rokas balsta, neviļus pieskāros kādai podziņai: nākamajā mirklī sēdeklis atzvēlās atpakaļ, pārvērzdamies gultā, bet es gandrīz tenteriski novēlos uz grīdas. isos, kas ir ļoti jautra un asprātīga tauta, šis incidents izraisīja skaļus smieklus. Kā vēlāk uzzināju, amfiteātra griesti tiek izmantoti kā ekrāns un sēdekli ar nolūku atgāzti atpakaļ, lai ērtāk varētu noskatīties pārraides.

Vēršoties pie trim gudrajiem, kas sēdēja amfiteātra centrā, Suiliks savā valodā skaļi nolasīja ekspedīcijas atskaiti. Es no tās, bez šaubām, nesapratu ne vārda. Ziņojums nebija garš. Mani ļoti pārsteidza tas, ka Suilikam trūkst jebkādu konvencionālu pieklājības žestu, kaut gan pret sapulces dalībniekiem viņš izturējās ar cieņu.

Tiklīdz atskaite beidzās, viens no trim vidū ii sēdošajiem, kuru sauca par Azlemu, pievērsās man, un es skaidri sajutu, ka starp mums bez liekas kavēšanās, kas dažkārt apgrūtināja manas un Suilika «sarunas», uzreiz no­dibinās tiešs domu sakars.

— Aass jau man stāstīja, no cik neticami tālas planētas tu esi ieradies. Zinu arī, ka pie jums vēl eksistē kari. Tātad uz Ellas tev patiesībā nebūtu vietas, bet, kad pēc jūsu lidaparāta uzbrukuma mūsu ksills avarēja, tu izdarīji lielu pakalpojumu mūsu kosmosa pētniekiem. Tāpēc tagad esi pie mums. Suiliks ļun Aass rīkojās pareizi, vezdami tevi šurp, un mēs viņiem to nepārmetām. Pagaidām uz Rēsanu, kur mīt svešo planētu pārstāvji, tevi nesūtīsim. Ja nav iebildumu, apmeties pie Suilika. Ik pārdienas tev jāierodas šeit un jāstāsta mūsu gudrajiem par savu planētu. Aass teica, ka tu piederot pie tiem, kas pētī dzīvi, tāpēc derētu tavas zināšanas salīdzi­nāt ar mūsējām, jo zinātne uz visām Cilvēku planētām neattīstās vienādi, un iespējams, ka no tevis mēs izdibinām kaut ko tādu, kas palīdzēs izprast mislikus.

— Ļoti piiccājos, ka varēšu savas zināša­nas salīdzināt ar jūsējām, — es atteicu. — Kad es ne gluži no laba prāta nonācu jūsu ksillā, Aass taču solījās mani nogādāt atpakaļ uz Zemi. Vai drīkstu cerēt, ka šis solījums tiks izpildīts?

— Cik lielā mērā tas ir atkarīgs no mums — noteikti. Bet tu taču tikai nupat ieradies!

— Ak, tas nenozīmē, ka gribu tūlīt tikt projām! Jūs interesē mana planēta, mani savukārt — jūsējā, kā arī citas, kuras esat atklājuši.

— Ja izturēsi pārbaudi, mēs paskaidrosim tev visu, ko vēlies. Bet tagad īsumā pastāsti par savu pasauli. Tikai vispirms uzliec galvā šo pastiprinātāju, lai mēs visi varam uztvert tavas domas.

Kāds kalpolājs man pasniedza adatainai kastaņčaulas pusītei līdzīgumetāla ķiveri ar daudzām sīkām kvarca antenām.

Vairāk nekā stundu es isiem domās attē­loju Zemi, tās stāvokli izplatījumā, uzskai­tīju raksturīgākās īpatnības, pūlējos atcerē­ties šo to no vēsturiskās ģeoloģijas. Laiku pa laikam mani pārtrauca klausītāji ar jau­tājumiem vai lūdzot tuvākus .paskaidroju­mus, pa lielākai daļai kāds gigants, kurš pat bija lielāks par Aasu. Ķivere pastiprināja ne vien manas domas, bet arī isu jautājumus, kas atbalsojās smadzenēs kā pērkona dārdi, it kā sāpīgi kāds kliegtu tieši ausī. Pateicu to Azlemam, un viņš nekavējoties lika pa­stiprinātāju noregulēt.

— Šai dienai pietiks, — viņš bei­dzot teica. — Tavu stāstījumu mēs pierak­stījām un vēlāk izskatīsim. Atnāc šurp parīt.

— Vai jūsu barība satur dzelzi, kas tik nepieciešama manam organismam? — es ie, vaicājos.

— Dzelzs mūsu uzturā nav daudz. Bet mēs liksim tev gatavot tādus ēdienus, kādus lieto sinzi, kuru organismam arī vajadzīga dzelzs. Tagad tas ir vienkārši, bet pirms dažiem mē­nešiem tā būtu bijusi grūti atrisināma pro­blēma.

— Un vēl kāds jautājums: kas ir šie misliki, par kuriem Aass atsakās man sniegt pa­skaidrojumus?.

— Drīz tu to uzzināsi. Misliki «dzēš zvaig­znes».

Par zīmi, ka sarIlna beigusies un ka cen­sties to turpināt būtu nepieklājīgi, Azlems no­lieca galvu.