A. Dņeprovs PROFESORA KENANTA EKSPERIMENTS

Kenants atplēsa aploksni un izlasīja:

«Dārgais draugs! Puisi, kas nodos Tev šo vēstuli, es labi pazīstu. Viņa ģimeni piemeklējusi liela nelaime. Pirms vairākiem mēnešiem pēkšņi nomiris viņa tēvs — trūcīgs fermeris. Māte aiz bēdām smagi sasli­musi un, acīm redzot, vairs neatspirgs. Ģimenē septiņi bērni. Freds Alisons ir vecākais un tagad, pēc tēva nāves, — vienīgais ģimenes apgādnieks. Atceros, Tu meklēji krietnu palīgu. Pieņemot Fredu, Tu ne vien iegūsi tādu, bet arī izdarīsi svētīgu darbu. Mēs diem­žēl pārāk bieži aizmirstam evaņģēliju, kas prasa allaž palīdzēt saviem tuvākajiem . . . Tavs Augusts.»

— Tātad jūs šķērsojāt visu kontinentu, lai atrastu šeit darbu? — Kenants jautāja mazliet -sakumpušam gara auguma gaišmatim.

— Jā, profesor. Man to ieteica jūsu draugs Augusts Šrēders.

— Labi. Bet ko jūs protat?

— Es darīšu visu, ko vien liksiet. Grūtības mani nebaida.

— Jūsu izglītība?

— Diemžēl tikai trīs kursi dabas zinību fakultate. Tālāk pietrūka naudas un . . .

— Skaidrs.

Iegrimis pārdomās, Kenants kādu brīdi knaibīja neskūto zodu.

— Kā klājas Augustam? — viņš beidzot apvaicājas.

— Pateicos. Labi. Joprojām krāj markas.

— Un kā ar veselību?

— Pagaidām nesūdzas. Tiesa, sirds dažkārt liek sevi manīt. It īpaši pavasarī un rudenī…

— Sirds, jūs sakāt?

— Jā, — atbildēja Freds. — Arī manam nelaiķa tēvam bija sirdskaite.

— Lai notiek! Es jūs pieņemu. Pieņemu uz reko­mendācijas pamata. Varat pateikties manam draugam Šrēderam.

— Ak profesor… — Freds mēģināja satvert Kenanta roku. Taču sirmgalvis izvairīgi atkāpās.

— Nē, nē, nevajag… — viņš nomurmināja. — Savu pateicību apliecināsiet Augustam.

Puisis mulsi noplātīja garās rokas. Dažas minūtes abi klusēja. Tad Freda uzmanību saistīja kāda dīvaina ierīce. Tā atgādināja ar melnu izolācijas kārtu ap­tītu cauruli. Ievērojis jaunā palīga interesi par šo aparātu, Kenants tikko manāmi pasmīnēja:

— Starp citu, vai jūs vispār zināt, ar ko mēs no­darbosimies?

— Pagaidām ne, — Freds kautri atzinās.

— Aparāts, ko jūs redzat, ir lineārs elektronu paātrinātājs, — Kenants paskaidroja un pavilka spožu svirslēdzi. Tai pašā mirklī uz marmora dēļa aizdegās sarkana spuldzīte un ieklaudzējās neliels vakuuma sūknis.

— Tagad mums jāpāriet otrā istabā. Izlaužoties no paātrinātāja kameras caur plānu alumīnija plāksnīti, elektroni rada gamma starus, kas apdraud dzīvību.

Atstājis laboratoriju un cieši aizvēris smagās, svina bruņām pārklātās durvis, Kenants apsēdās pie rak­stāmgalda un iedziļinājās papīros. Freds tikmēr pār­laida vērīgu skatienu pār profesora kabinetu. Uz diviem nelieliem galdiem bija novietoti metalogra- fisks mikroskops un projekcijas aparāts. Pie durvīm atradās masīvs čuguna seifs ar vismaz desmit centi­metru biezām sienām.

— Jums derētu iepazīties ar elektronu āmura darbu, — Kenants beidzot sacīja.

— Elektronu āmurs? — Freds izbrīnījies jautāja.

—• Jā. Par āmuru to, protams, var saukt tikai pār­nestā nozīmē. Un tomēr šis nosaukums precīzi izteic ierīces galveno ideju. Jo, redziet, arī elektronus var izmantot metālu kalšanai. Pēc būtības jūs pašreiz esat nokļuvis atomu gadsimta kalvē . ..

— Es labprāt kļūtu par kalēja mācekli, — Freds smaidīdams piebilda.

— Vēlēšanās nav peļama. Taču vispirms nāksies apgūt šī procesa teorētiskos pamatus. Jūs droši vien būsiet jau dzirdējis, ka metālus kaļ ne tikai tādēļ, lai tiem piešķirtu vajadzīgo formu. Kalšanas galvenā īpatnība ir tā, ka spiedes vai āmura sitieni izveido metala virspusē blīvāku vielas kārtu, kas padara de­taļu daudz izturīgāku.

— Skaidrs! — sacīja Freds.

— Bet kalšana diemžēl iespējama tikai līdz zināmai robežai. Ja šo robežu pārkāpj, iekšējais spriegums kļūst tik liels, ka metāls sāk plaisāt. Tās visas ir tīri ārējas pazīmes. Daudz svarīgāks tas, kas notiek ka­ļamā metala iekšienē. Vai zināt, kas tur īsti notiek?

Freds enerģiski pakratīja galvu.

— Nu, tad paklausieties! Amūra sitieni iedragā me­tala kristālisko struktūru. Atomi tuvinās cits citam, un viela sablīvējas . ..

— Saprotu.

— Tādā gadījumā teorijas pagaidām pietiks. Es aiz­iešu pusdienās, bet jūs tikmēr palasiet, lūk, šo. — Un Kenants pasniedza Fredam kādu zinātnisku sa­cerējumu.

Kad soļu troksnis gaitenī bija norimis, Freds dažas minūtes vēl turpināja šķirstīt biezo sējumu. Tad ener­ģiski atbīdīja to un sāka aplūkot galdu, pie kura sē­dēja. Nejauši izkustinājis no vietas grezno bronzas un marmora tintnīcu, viņš pamanīja zem tās galda platē lielu, nenoteiktas formas caurumu.

Beidzis rakstāmgalda apskati, Freds klusītiņām pie­cēlās un, ausīdamies, vai kāds nenāk, apstaigāja istabu. Nonācis līdz seifam, viņš sākumā viegli, tad ar visu spēku parāva durvju rokturi. Seifs izrādījās noslēgts. Bet tikko Freds ar varu pamēģināja to at­vērt, aiz biezajām čuguna sienām kaut kas nepatīkami iedžinkstējās. Freds zibenīgi atlēca nost un pēc tam ilgi slaucīja nosvīdušo, bālo pieri.

īpašā aptverē iestiprināts hroma kausiņš aplieca telpā sarežģītas līknes, nosvērdamies pārmaiņus uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi.

— Kam tas vajadzīgs? — jautāja Freds, vērodams sagatavi, kas šaudījās uz dažādām pusēm.

— Lai elektronu kūlis apstrādātu visu virsmu, — at­bildēja Kenants. — Ja elektroni ilgāku laiku trieksies pret vienu un to pašu vietu, tā sakarsīs līdz baltkvēlei un izkusīs, līdz ar to zaudējot savu kristālisko struk­tūru. Bet to nedrīkst pieļaut.

— Jūs vakar teicāt, ka elektronu enerģija atbilst pieciem miljoniem elektronvoltu?

— Jā, Fred. Ar šādu enerģiju apveltīti elektroni spēj desmitkārt samazināt attālumus starp atomiem metala kristāliskajā režģī un tātad apmēram tūkstoš­kārt palielināt vielas blīvumu. Ja kubikcentimetrs parastā hroma sver septiņus gramus, tad kubikcenti­metrs elektroniski pārkaltā hroma svērs pāri par sep­tiņiem kilogramiem!

— Oho! — iesaucās Freds, — tā jau ir gandrīz zvaigžņu viela. Esmu dzirdējis, ka dažām zvaigznēm esot fantastisks, blīvums! To vielas kubikcentimetrs sverot vairākas tonnas . . .

— Pilnīgi pareizi.

— Tātad jūs gribat radīt kaut ko līdzīgu zvaigžņu vielai?

Kenants apsēdās pie galda un uzmeta savam palī­gam pētošu skatienu. Tad sacīja:

— Redziet, jaunais draugs, zvaigžņu vielas radīšana nebūt nav mans galvenais uzdevums. Viss, ko es daru, nepieciešams, lai atrisinātu kādu citu, ļoti svarīgu problēmu. Esmu nolēmis uzbūvēt gamma staru mikro­skopu, kas ļaus cilvēkiem saskatīt atsevišķus atomus un varbūt pat elektronus.

— Jūs jokojat, profesor! — Freds neticīgi iesaucās.

— Nepavisam! Parastajos mikroskopos mēs izman­tojam starus ar viļņu garumu no 400 līdz 700 milimikroniem. Apmēram tikpat lieli ir arī vismazākie ķermeņi, ko šajos staros var saskatīt. Ultravioleto staru mikroskopi dod iespēju aplūkot arī desmitkārt mazā­kus ķermeņus. Vispār, jo mazākus objektus mēs gri­bam novērot, jo īsākiem jābūt mikroskopā izmantoto svārstību viļņiem. Un atoma izmēri tieši atbilst gamma 9taru viļņu garumam . ..

— Bet kā jūs piespiedīsiet gamma starus pakļauties parastās optikas likumiem? Tas taču nav iespējams!

— Tas tomēr ir iespējams! — atcirta Kenants. — Vajadzīgs tikai materiāls, no kura varētu radīt gamma staru atspoguļotājus. Nav grūti saprast, ka šim materiālam jābūt ārkārtīgi blīvam. Un, ja attālums starp šā materiāla atomiem būs ievērojami mazāks par gamma staru viļņu garumu, tad tas atspoguļos šos starus tāpat kā parastais spogulis gaismu.

— Ak tad tāpēc jūs nodarbojaties ar metālu elek­tronisko kalšanu! — Kādu brīdi klusējis, Freds do­mīgi piebilda. — Bet, ja jau tādu materiālu var izga­tavot, tad taču iespējams uzbūvēt arī gamma staru prožektoru …

— Kādām vajadzībām? — Kenants piepeši sarauca sirmās uzacis.

— Tas būtu ideāls nāves staru raidītājs . .,

— Nāves staru? — profesors piecēlās un uzmeta palīgam bargu skatienu.

— Kā tad! Varētu izgatavot parabolisku spoguli un tā degpunktā iestiprināt spēcīgu gamma staru avotu, piemēram, radioaktīvu kobaltu. No šā prožektora ne­glābtu ne bruņas, ne visbiezākās akmens sienas.

— Man nepatīk šādas valodas, Alison! — Kenants strupi pārtrauca asistentu. — Izsviediet šīs muļķības no galvas! Un, jo ātrāk, jo labāk. Savā laboratorijā es kategoriski aizliedzu domāt par nāves ieročiem.

Vēl brīdi sirmgalvis uzbudināti soļoja pa kabinetu, tad piebilda:

— Manus darbus jau vairākkārt mēģinājuši izman­tot šādos nolūkos. Bet panākumu šiem mēģinājumiem nebija. Un, es domāju, nebūs arī turpmāk …

— Tagad, Fred, jūs zināt, kas un kā jādara. Es aiz­braucu uz pāris dienām, un jums vajadzēs pašam ap­strādāt šos hroma kausiņus. Tie noderēs mikroskopa izgatavošanai. Tikai, lūdzu, pēc apstrādāšanas nekavē­joties ieslēdziet tos seifā un neaiztieciet, kamēr ne­būšu atgriezies. Sapratāt?

— Jā, profesor.

Pār Freda seju pārskrēja viegla ēna. Viņš palūkojās uz šefu.

— Seifa atslēgas jūs man atstāsiet?

— Protams. Bet ievērojiet, šie spoguļi ir ļoti vērtīgi. Atcerieties, jūs runājāt nesen par nāves stariem? Mani spoguļi tādiem mērķiem sevišķi noderīgi. Ja mūsu kara ministrija par tiem uzzinātu, tā nežēlotu naudu, lai tos nopirktu. Tāpēc atkārtoju, katru izgatavoto spoguli nekavējoties ieslēdziet seifā! Tas ir absolūti nepieciešams.

Kenants pasniedza asistentam seifa atslēgu, un Freds ar abām rokām piespieda to pie krūtīm.

— Un vēl, — turpināja Kenants, — ja nejauši kāds spogulis sasitīsies, manā rakstāmgaldā ir hroma sa­gataves. Jūs varat eksperimentu atkārtot.

— Sasitīsies? — Freds izbrīnījās.

— Jā, dažkārt tas gadās. Pēc elektroniskās kalšanas metāls reizēm kļūst ļoti trausls. Tātad skaidrs?

— Pilnīgi. Es ievērošu visus jūsu norādījumus.

— Nu, tad vēlu sekmes!

Tikko profesors bija atstājis laboratoriju, Freds aiz­steidzās pie lineārā paātrinātāja. Viņš ieslēdza aptverē parabolisku hroma kausiņu un iedarbināja elektronu āmuru. Pēc četrdesmit minūtēm viņš atkārtoja to pašu ar otru paraboloīdu, tad ar trešo, ceturto, piekto, sesto un septīto.

Pabeidzis darbu, Freds atvēra seifu.

— Viltīgs kā lapsa! — viņš nočukstēja. — Iznīci­nājis visu.

Tiešām, seifa iekšienē asistents neatrada neviena vesela spoguļa. Četros plauktos bija izsvaidītas dažāda lieluma metāliskās šķembas.

Freds ielika piecus spoguļus seifa, bet divus iebaza kabatā. Pēc tam viņš noslēdza seifu un atstaja labo­ratoriju.

Kafejnīcā «Sirēna» Freds steidzīgi nocēla telefona klausuli.

— Kaizer? Sveiks, veco zēn. Ceru, ka čeku grāma­tiņa tev klāt. Jā, jā. Drāzies tik šurp un saņem preci. Ko? Protams, tas paredzēts! Viņš pats teica, ka daži var kļūt trausli un sasisties. Manējie gan ir kārtībā. Brauc ātrāk! Citādi baidos, ka palikšu bez biksēm. Šie velna paraboloīdi ir smagi kā aviācijas bumbas. Ko? Labi, pagaidām pietiks ar avansu .. .

Kaizers ieradās kafejnīcā ar patiesi kosmisku ātrumu.

— Apsveicu, laimes lutekli! — viņš iečukstēja Fre- dam ausī.

— Saki nu vēl, ka neesmu pamatīgi apstrādājis šo vientiesīgo miera piekritēju, — Freds nekautrēdamies lielījās.

— Lieliski! Es pat nevaru aptvert, kā tas tev tik ātri izdevās. Priekšnieks būs sajūsmā. Bet kur tava prece?

Freds pārlaida skatienu pāri tukšajai kafejnīcai, tad piesardzīgi izvilka no bikšu kabatas abus parabolis­kos spoguļus.

— Skaiti nu naudiņu!

Kaizers pasniedza" viņam čeku. Izlasījis to, Freds aiz labpatikas atņirdza zobus.

— Es tikko zvanīju uz ministriju. Rīt galvenais personiski aizvedīs spogulīšus uz poligonu. Ja viss būs kārtībā, prēmijas summu tev palielinās pieckārtīgi.

— Okei! — Freds atdeva kolēģim spoguļus un pie­bilda. — Tikai neaizmirsti pateikt galvenajam, ka es zinu šo daiktu izgatavošanas noslēpumu un varu ap­ņemties ieviest tos masveida ražošanā. Protams, par attiecīgu maksu . ..

— Pats par sevi saprotams, — piekrita Kaizers. — Bet tagad iemetīsim pa vienai un-—mājup! Rīt tevi, ja nemaldos, gaida spraigs zinātnisks darbs! Divi spo­guļi kjuvuši trausli un saplīsuši. Tie jāizgatavo no jauna. Vai ne?

Kaizers un Freds skaļi iesmējās.

Atgriezies laboratorijā, profesors ieraudzīja Fredu pie rakstāmgalda. Viņš bija atzvēlies krēslā, izstiepis kājas un ar baudu sūca resnu cigāru.

— Sveiks, jaunais draugs, —.Kenants laipni uz­runāja^ asistentu.

— A, šef! Kā jūtaties pēc ceļojuma?

— Pateicos, labi. Pat ļoti. Un jūs?

— Viss kārtībā. Esmu tikai mazliet noguris. Šie no­lāpītie spoguļi…

— Kaut kas noticis? — Kenants smaidīdams jautāja.

— Jā! Tas, par ko jūs mani brīdinājāt. Divi trauslā­kie saplīsa …

Kenants vērīgi uzlūkoja jauno cilvēku, pašūpoja galvu un skumji teica:

— Es jau domāju. Tieši šajā trauslumā slēpjas ļau­numa sakne . ..

Freds piecēlās.

— Neuztraucieties, profesor. Esmu izgatavojis divus citus. Varbūt gribat apskatīt?

— Protams!

Freds piegāja pie seifa un plaši atvēra durvis.

Kenants iebāza galvu čuguna kastē, tad izbrīnā pa­lūkojās uz Fredu.

— Kur jūs tos likāt?

— Kur? Tepat. . .

Tālākie vārdi iestrēga Fredam kaklā. Viņš uzmeta skatienu seifam. Spoguļu vietā plauktus klāja sīku metala šķembu un putekļu kārta!

— Spoguļi tur bija … — Freds nevarīgi noplātīja rokas.

Kenants greizi pasmaidīja.

— Diemžēl arī šos spoguļus piemeklējis tas pats liktenis.

— Kāds liktenis? — aizsmakušā balsī pārjautāja Freds.

— Abu trauslāko. .. Labi vēl, ka neesat cietis, — profesors piezīmēja, it kā starp citu. — Varat nešaubī­ties, jūs izglāba tikai tas, ka stingri ievērojāt manus norādījumus un laikus ieslēdzāt spoguļus seifā.

Freds uzbudināti sekoja profesoram, gaidīdams tu­vākus paskaidrojumus.

— Ak, kaut nebūtu šī drausmīgā iekšējā sprie­guma! — Kenants rūgti iesaucās. — Tad mēs jau sen būtu uzbūvējuši gamma staru mikroskopu.

— Kāda sprieguma?

— Tā paša, kura dēļ mūsu spoguļi kļūst tik trausli un sasprāgst kā šķembu granātas.

Kenants atbīdīja tintnīcu un parādīja Fredam bez­veidīgo caurumu galdā.

— Lūk, mana pirmā eksperimenta rezultāts. Es iz­gatavoju spoguli un noliku to uz galda. Divas dienas tas mierīgi gulēja, pēc tam sasprāga. Par laimi tobrīd atrados blakusistabā. Atcerieties, es jums stāstīju, ka, pat ar āmuru kaļot metālu, tā virsma reizēm saplaisā. Kaut kas līdzīgs noticis airī šajā gadījumā. Tikai sa­karā ar milzīgo sablīvējumu un ārkārtīgi augsto sprie­gumu metāls nevis saplaisāja, bet burtiski sasprāga. Pēc pirmā izmēģinājuma es iegādājos šo seifu . ..

Nobālējis kā līķis, Freds lūkojās uz Kenantu ar šausmās izvalbītām acīm.

— Nu, tagad vairs nav ko baidīties! Jūs taču laikus ieslēdzāt spoguļus seifā. — Kenants labsirdīgi iesmē­jās un uzsita Fredam uz pleca. — Saprotu, saprotu. Jaunais cilvēks droši vien iztēlojas, kas notiktu, ja viņš nebūtu stingri ievērojis manus norādījumus.

— Profesor, es nejūtos īsti labi, — Freds pēc brī­tiņa nogārdzās, — atļausiet…

— Lūdzu, man nav ne mazāko iebildumu, — sacīja Kenants, apsēzdamies pie rakstāmgalda. — Varat iet mājās un atpūsties. Manas prombūtnes laikā jūs esat krietni papūlējies, vai ne? Tātad atpūta pelnīta!

Sakampis galvu, Freds izskrēja no kabineta. Ke­nants ironiski noskatījās viņam pakaļ. Tad paņēma papīra lapu un uzrakstīja:

«Dārgo August. Šis nepatīkamais starpgadījums bei­dzies uz mata tā, kā es to paredzēju. Pirms dažām minūtēm Tavs «ieteiktais» panikā atstāja laboratoriju. Es domāju, ka patlaban viņš cenšas par katru cenu iegādāties biļeti uz lidmašīnu, lai aizlaistos kaut kur uz Cīli vai pat vēl tālāk, jo citādi viņam klāsies plāni. Kara ministrija diezin vai piedos savam aģentam šādu joku. Speciālo pētījumu nodaļas priekšnieka traģiskā nāve, kuras cēlonis — viņa automobilī paslēptās šķembu granātas, par ko Tu droši vien jau būsi lasījis avīzē, ir pietiekams pamats, lai apsūdzētu Fredu terorā, diversijā vai spiegošanā. Starp citu, Tu jautā, kā es tik ātri atklāju Freda īsto seju? Ļoti vienkārši': sacerēdami Tavā vārdā vēstuli, viņi, acīm redzot, ne­zināja, ka Tu esi pārliecināts ateists. Cik bieži, pa­strādājot kādu nelietību pret cilvēci, mūsu varas vīri vēl piemin evaņģēliju!

Tavs Kenants.»

Загрузка...