Zilā planēta

A. un B. Strugacki SEŠI SĒRKOCIŅI .

Inspektors atbīdīja bloknotu un teica:

— Sarežģīta lieta, biedri Lēman. Ļoti sarežģīta.

— Es tā nedomāju, — institūta direktors iebilda.

— Nedomājat?

— Nē. Manuprāt, viss ir skaidrs.

— Man šī lieta, diemžēl, vel Joti neskaidra, — in­spektors nopūtās.

Direktors palūkojās pulkstenī.

— Piedodiet, biedri Ribņikov, pēc piecām minūtēm man jābūt seminārā …

—- Lūdzu. Es tikai gribētu aprunāties ar šo … «per­sonisko laborantu». Viņa uzvārds, liekas, Gorčinskis?

— Jā, Gorčinskis. Viņam jāierodas kuru katru mirkli. . .

Direktors aizgāja. «Paviegls tu esi, draudziņ,» inspek­tors pašūpoja galvu. «Bet nekas. Gan pienāks arī tava kārta.» Taču direktora kārta vēl nebija pienākusi.

Protams, ja vien Ribņikovs vēlētos, viņš jau tagad varētu uzrakstīt ziņojumu «Par Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas vadītāja Andreja Kom- ļina lietu». Visi dati, kas parasti mēdza interesēt Darba aizsardzības pārvaldi, bija sakopoti. Aparatūras bojājumus, paviršu vai neprasmīgu rīcību neizdevās konstatēt. Darba drošības noteikumi — vismaz šo vārdu parastajā nozīmē — nebija pārkāpti. Bez tam profesors Komļins izdarīja savus eksperimentus sle­peni. Neviens institūta līdzstrādnieks, ieskaitot Kom- ļina «personisko laborantu», par tiem, acīm redzot, nekā nezināja.

Formulēt secinājumus šādos apstākļos nebija grūti.

Tomēr pavirši secinājumi inspektoru nespēja apmie­rināt. Ilggadīgā pieredze lika viņam nojaust, ka aiz neizprotamā nelaimes gadījuma slēpjas neparasts at­klājums.

… Pirms trim mēnešiem Centrālā smadzeņu insti­tūta fizikālā laboratorija bija saņēmusi ierīci neitrīno izstarojuma kūlīšu radīšanai. Ar to tad arī sākās no­tikumi, kuriem institūta vadītāji savlaicīgi nepievērsa uzmanību un kuri galu galā noveda pie smagas ne­laimes.

Tai pašā laikā — tūlīt pēc neitrīno ģeneratora sa­ņemšanas — profesors Komļins negaidīti uzticēja visus plānā paredzētos pētījumus savam vietniekam, bet pats ar laborantu Gorčinski ieslēdzās ģeneratora telpā. Ko viņi tur darīja, kļuva zināms tikai nesen, kad Komļins nolasīja lielisku referātu par neitrīno akupunktūru, kas būtībā iezīmēja gluži jaunus ceļus medicīnā. Taču vēl pirms tam profesors vairākkārt bija izraisījis savu līdzstrādnieku izbrīnu.

Kādu dienu viņš ieradās laboratorijā ar kaili no­skūtu galvu. Pats par sevi šis fakts varbūt neizpelnī­tos sevišķu ievērību, ja vien stundu vēlāk no ģene­ratora telpas nebūtu izskrējis Gorčinskis un, pa ceļam apgāzdams mēbeles, meties tieši uz aptiekas skapīti, izrāvis no tā sterilizētu marles saiti un tikpat steidzīgi devies atpakaļ. Lai cik strauji tas notika, viens no laboratorijas darbiniekiem tomēr bija paguvis saskatīt blakusistabā profesoru, kam stipri asiņojusi kreisā roka . ..

Apmēram mēnesi vēlāk institūta jaunākais zinātnis­kais līdzstrādnieks Vedeņejevs satika Komļinu vien­tuļā parka alejā. Laboratorijas vadītājs sēdējis uz sola un, palaikam ieskatīdamies biezā grāmatā, pus­balsī kaut ko murminājis. Pēkšņi profesors aizcirtis grāmatu, pasniedzis to Vedeņejevam un palūdzis uz labu laimi atšķirt kādu lappusi. Kad Vedeņejevs to izdarīja, Komļins uzmetis lappusei ašu skatienu un skaidrā, skanīgā balsī sācis runāt.

Pagāja krietns brīdis, iekams Vedeņejevs attapās un saprata, ka profesors lasa no galvas. Komļins ne­bija izlaidis vai sajaucis nevienu vārdu! .. .

Tomēr vēl dīvaināki šķita notikumi, kas risinājās institūtā burtiski dažas stundas pirms nelaimes gadījuma.

Tajā vakarā Komļins bija lieliskā omā. Jautrs un asprātīgs kā reti kad, viņš apņēmās nodemonstrēt Gorčinskim un trim laborantēm — Ļenai, Dusjai un Katjai — dažus burvju trikus.

— Ļenočka, — viņš sacīja, — es tūlīt uzminēšu, ko tu paslēpsi galda atvilktnē.

No trim priekšmetiem Komļins uzminēja divus. Dus­jai radās aizdomas, ka viņš paslepus tomēr skatījies, un meitene sāka viņu izsmiet. Tad profesors apgal­voja, ka bez jebkādām kustībām nodzēsīs degošu sēr­kociņu. Dusja nekavējoties nolēma pārbaudīt to. Viņa nostājās istabas kaktā — desmit soļu no Komļina un iededzināja sērkociņu. Bet sērkociņš, tikko uzliesmo­jis, nodzisa. Visi izbrīnījušies palūkojās uz profesoru.

— Jums nu gan ir plaušas! — viena no laborantēm sajūsmā iesaucās.

Pēc tam Komļins palūdza, lai viņam ar kabatas la­katu aizsien muti. Kad tas bija izdarīts, Dusja uzrāva sērkociņu, un atkal sērkociņš tai pašā mirklī nodzisa.

Skatītāju izbrīnai vairs nebija robežu. Bet Komļins smiedamies norāva apsēju, sameklēja volframa spirā- līti un, cieši uzlūkodams, nolika to uz galda. Spirāle jocīgi iedrebējās un kā dzīva sāka rāpot pa stiklu. Visi, protams, bija ārkārtīgi pārsteigti, un Gorčinskis uzplijās profesoram, lai izstāsta, kā to dara. Taču Komļins kļuva nopietns un lūdza uzdot viņam sarei­zināt dažus vairākzīmju skaitļus.

— Varbūt pareizināsiet sešsimt piecdesmit četri ar divsimt trīsdesmit vienu un vēl ar sešpadsmit… — Katja bikli ieminējās.

— Pierakstiet! — Komļins sasprindzinātā balsī pa­vēlēja un ātri noskaitīja: — Četri — astoņi — viens — septiņi — viens — četri — divi… No labās uz kreiso.

Neteicis vairs ne vārda, viņš iegāja ģeneratora telpā un aizcirta durvis. Labu laiku visi klusēja. Pro­fesors nez kādēļ pēkšņi bija licies bāls un noguris. Bet tad Gorčinskis paziņoja, ka uzdevums atrisināts pa­

reizi. Tiešām, ja nosauktos ciparus lasīja no labās puses uz kreiso, tad iznāca divi miljoni četri simti septiņpadsmit tūkstoši simt astoņdesmit četri!

Meitenes tovakar strādāja laboratorijā līdz pulksten desmitiem, un Gorčinskis viņām palīdzēja. Komļins ārā vairs nerādījās. Bet nākamajā rītā ātrās palīdzības mašīna aizveda viņu uz slimnīcu …

Komļina trīs mēnešu ilgā darba oficiālais rezultāts bija ārstniecības metode, kas balstās uz smadzeņu ap­starošanu ar neitrīno kūlīšiem. Sī metode pati par sevi, bez šaubām, ir ļoti interesanta. Bet kāds gan tai sakars ar Komļina savainoto roku? Kāds sakars ar viņa fenomenālo atmiņu, ar visiem šai vakarā demons­trētajiem trikiem?

— Slēpa … No visiem slēpa … — inspektors mur­mināja. — Nebija pārliecināts? Vai arī baidījās sagā­dāt biedriem nepatikšanas? Sarežģīta, ļoti dīvaina lieta …

.Uz televizora ekrāna parādījās sekretāres seja.

— Piedodiet, biedri Ribņikov, — sekretāre sa­cīja. — Ieradies biedrs Gorčinskis.

Atbrīvodams ceļu institūta direktoram, kabinetā sā­niski iespraucās prāva auguma melnmatis rūtainā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Kaut gan ienācēja pakausi varēja redzēt tikai īsu mirkli, inspektors pa­spēja ievērot taiJUdivus apaļus plikumus. Tad rūtainā krekla īpašnieki pagriezās, un inspektors ieraudzīja padrūmu seju, ko rotāja nelielas, kuplas ūsas.

Direktors apsēdās pie loga. Gorčinskis nostājās in­spektora priekšā.

— Lūdzu … — inspektors norādīja uz krēslu.

—- Paldies, — laborants apsēdās, nolika lielās, sa­strādātās plaukstas uz ceļiem un aizdomīgi pablenza uz klātesošajiem.

— Gorčinskis? — inspektors jautāja.

— Aleksandrs Gorčinskis.

— Ļoti patīkami. Ribņikovs, Darba aizsardzības pār­valdes inspektors.

— Prie-cājos, — Gorčinskis uzsvērti stiepa balsie­nus.

— Ja nemaldos, Komļina «personiskais» laborants?

— Nezinu, kā šāds tituls jāsaprot. Es esmu Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas darbinieks.

Inspektors pašķielēja uz direktoru, kura acu kak­tiņos, šķiet, iedzirkstījās sarkastisks smīns.

— Tā, — Ribņikovs sacīja. — Ar ko jūs nodarbo­jāties pēdējos trīs mēnešus?

— Ar neitrīno akupunktūru.

— Vai nevarētu sīkāk?

— Ir referāts, — Gorčinskis kā skaldit noskal­dīja. — Tur viss uzrakstīts.

— Un tomēr es palūgtu jūs mazliet sīkāk pastāstīt par savu darbu, — inspektors ļoti mierīgi teica.

Dažas sekundes viņi uzlūkoja viens otru. Pēc tam laborants lēni piemiedza acis.

— Kā vēlaties, — viņš noducināja. — Var arī sī­kāk. Laboratorijā tika pētīta koncentrētu neitrīno kūlīšu iedarbība uz galvas smadzeņu balto un pelēko vielu, kā arī uz izmēģinājuma dzīvnieku organismu visumā. Vienlaikus ar patoloģisku un citu izmaiņu reģistrēšanu tika izdarīti biostrāvu mērījumi, kā ari neiroglobulīna un neirostromīna relatīvo daudzumu analizēs . . .

«Nu, pagaidi tikai, gan es tev rādīšu…» inspek­tors klusībā nodomāja.

— Sakiet, biedri Gorčinski, — kas jums īsti noticis ar rokām? — viņš jautāja, negaidīti pāriedams uz­brukumā.

Gorčinskis neviļus sakustējās, it kā gribētu paslēpt saskrambātās, rētām pārklātās rokas, taču tūdaļ pat nomierinājās un tikai sažņaudza milzīgās dūres.

— Pērtiķis saskrāpējis .. .

— Jūs eksperimentējāt ar dzīvniekiem?

— Jā, es eksperimentēju tikai ar dzīvniekiem, — Gorčinskis atbildēja, tikko manāmi uzsvērdams vardu «es».

— Kas notika ar Komļinu pirms diviem mēne­šiem? — inspektors turpināja uzbrukt.

Gorčinskis paraustīja plecus.

— Neatceros.

— Es jums atgādināšu. Komļins savainoja roku … Kā tas notika?

— Savainoja, un diezgan! — Gorčinskis atcirta.

— Gorčinski! — direktors brīdinoši iesaucās.

— Tā, tā, — inspektors pašūpoja galvu. — Jūs laikam esat pārliecināts, ka gribu no jums izspiest atzīšanos, kas varētu kaitēt Komļinam… vai jums, vai arī kādam citam. Patiesībā viss izskaidrojams daudz vienkāršāk. Es diemžēl esmu radiooptiķis un nevis fiziologs. Tomēr pavirši spriest es nedrīkstu. Un šajā darbā neesmu iecelts, lai fantazētu… Bet, tik­līdz jums kaut ko jautā, jūs uzvedaties kā histēriska vecmeita. Kaunieties!

Iestājās klusums. Un pēkšņi direktors saprata, kur slēpjas šī neatlaidīgā cilvēka spēks. Acīm redzot, to saprata arī Gorčinskis.

— Ko jūs vēlaties zināt? — viņš aizsmakušā balsī vaicāja.

— Kas ir neitrīno akupunktūra?

— Tā ir profesora Komļina ideja. Dažu smadzeņu garozas iecirkņu apstarošana ar neitrīno kūlīšiem iz­raisa, jeb pareizāk, krasi pastiprina organisma preto­šanās spējas. Aplipināti vai saindēti suņi izveseļojās pēc divām trim procedūrām. Te ir zināma līdzība ar adatu terapiju — seno ķīniešu ārstniecības metodi. Tikai adatu šajā gadījumā aizstāj neitrīno kūlītis. Lī­dzība, protams, tīri ārēja .. .

— Bet metodika? — jautāja inspektors.

— Dzīvnieka galvu noskuj un pie ādas piestiprina īpašus piesūcekņus — nelielas ierīces neitrīno kūlīšu fokusēšanai. Precīzi notēmēt un virzīt šos staru kūlī­šus ir ļoti grūti. Bet vēl grūtāk bija atrast tos sma­dzeņu garozas iecirkņus un punktus, kas ļauj pastip­rināt organisma pretošanās spējas vēlamajā virzienā.

— Un kādas slimības tādējādi var ārstēt?

Gorčinskis brīdi svārstījās.

— Daudzas. Profesors Komļins uzskata, ka neitrīno akupunktūra mobilizē mums vēl nezināmus orga­nisma spēkus.

— Labi, biedri Gorčinski. Esmu jums ļoti pateicīgs. (Gorčinskis greizi pasmīnēja.) Bet tagad, lūdzu, pastās­tiet, kā jūs atradāt Komļinu. Jūs taču, liekas, bijāt pirmais, kas viņu ieraudzīja . ..

— Jā, es biju pirmais. No rīta ierados darbā. Andrejs Andrejevičs sēdēja … pie galda .. .

— Ģeneratora telpā?

°— Jā, ģeneratora telpā. Uz galvas viņam bija pie­sūcekņu aptvere. Ģenerators darbojās. Man likās, ka Andrejs Andrejevičs miris. Es izsaucu ārstu …

Gorčinska balss aizlūza. Tas bija tik negaidīti, ka inspektors brīdi vilcinājās, iekams uzdeva kārtējo jautājumu.

— Un jūs nezināt, kādu eksperimentu Komļins to­reiz izdarīja?

— Nezinu. Uz galda atradās laboratorijas svari. Turpat gulēja divas sērkociņu kastītes. No vienas sēr­kociņi bija izbiruši…

— Pagaidiet! — inspektors iesaucās. — Sērko­ciņi . .. Kāds tam sakars ar sērkociņiem?

— Sērkociņi, — Gorčinskis turpināja, — bija salī­mēti pa diviem un trim kopā. Vienā svaru kausiņā bija iemesti seši. Turpat uz galda atradu papīra lapu ar skaitļiem. Profesors Komļins bija svēris sērkociņus. Tas ir neapšaubāmi. Es pats to pārbaudīju. Skaitļi saskan.

— Sērkociņi… — inspektors murmināja. — Kādam eksperimentam tie noderēja? To es gribētu zināt… Ko jūs par to domājat?

Gorčinskis klusēja.

— Vai nekad neesat ievērojis, ka profesors Komļins prot ātri risināt galvā matemātiskus uzdevumus? Es domāju — pirms tās dienas, kad viņš rādīja jums savus trikus.

— Nē, — sacīja Gorčinskis. — Nekā tamlīdzīga ne­esmu ievērojis. Tā. Un tagad jūs zināt visu, ko zinu es …

— Tādā gadījumā varat būt brīvs, — inspektors strupi nobeidza sarunu.

Gorčinskis piecēlās un neatskatīdamies izgāja. Rib­ņikovs vēlreiz pievērsa uzmanību laboranta pakausim, kur dīvainā kārtā iezīmējās nevis viens, bet divi ne­lieli plikumi.

— Sakiet, biedri Lēman, — vai neitrīno akupun­ktūra nevar kaitīgi ietekmēt psihi? — inspektors jautāja.

— Komļins apgalvoja, ka tas esot izslēgts, — direk­tors teica un brīdi vēlāk piemetināja: — Gorčinskis šodien vairs nevarēs strādāt. Diezin vai tā vajadzēja…

— Tikai tā! — inspektors atcirta. — Un varbūt vēl stingrāk . .. Bez tam, piedodiet, biedri Lēman, cik pli­kumu pakausī, pēc jūsu domām, var būt normālam cilvēkam? Un tad vēl šīs rētas… Neko teikt, pro­fesora cienīgs skolnieciņš!

— Cilvēki mīl savu darbu … — direktors mēģināja iebilst.

Dažus mirkļus inspektors, sakodis zobus, uzlūkoja sarunu biedru, tad sacīja:

— Slikti viņi to mīl! Un arī jūs šos cilvēkus nemīlat. Mēs esam bagāti. Valsts dod jums aparatūru, izmē­ģinājuma dzīvniekus — jebkurā daudzumā .. . Strā­dājiet, meklējiet, pētiet! Bet neesiet vieglprātīgi, ne­riskējiet ar cilvēka dzīvību! Mūsu apstākļos tam nav nekāda attaisnojuma!

— Lūdzu, neaizmirstiet, ka mūsu institūtā tas ir pir­mais gadījums . . .

— Jūsu institūtā. .. Bet citos? Un uzņēmumos? Komļins — astotais pēdējā pusgadā! Barbarisms! Bar­bariska varonība! Cilvēki paši lien automātiskās raķe­tēs, automātiskos ^batiskafos, atomu reaktoros… — viņš piespiestHpfsmaidīja. — Meklē īsākos ceļus uz patiesību, cenšas iespējami ātrāk pieveikt dabu un nereti iet bojā … Lūk, jūsu Komļins — astotais! Vai tad to var pieļaut, profesor Lēman?

— Zināmos apstākļos tas ir neizbēgami. Atcerieties kaut vai ārstus, kas paši sev iepotēja koleru un mēri! Starp citu, — direktors pēkšņi mainīja sarunas temu, — esmu devis rīkojumu atvērt Komļina seifu. Man atnesa viņa piezīmes. Domāju, ka arī jums būs interesanti iepazīties ar tām.

— Protams, protams, — inspektors tūlīt piekrita.

— Diemžēl šajās piezīmēs izmantota pārāk . . . hm, hm . . . speciāla terminoloģija. Es tās jau pāršķirstīju un baidos, ka jums vienam būs grūti… Ja vēlaties, pamēģināšu šovakar sastādīt konspektu . ..

Inspektors pateicās. Varbūt Komļina piezīmes tie­šām palīdzēs viņam tikt pie skaidrības? Viņš iztēlojās laboratoriju, kur profesors svēra sērkociņus. Nē, tā nav akupunktūra! Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Kom­ļins, acīm redzot, neticēja pats sev, ja slēpa šos eksperimentus pat no tuvākajiem līdzstrādniekiem.

Atvadījies no direktora, Ribņikovs smagi piecēlās. Viņš gāja nesteigdamies. Šāds temps atbilda, pirm­kārt, viņa vecumam, otrkārt — ieradumam, treš­kārt — steigties viņam nejāva klibā kāja.

«Sūrst vecās brūces,» inspektors nodomāja, lēni kli­bodams pa institūta tukšajiem gaiteņiem.

Nakamajā rīta, kad ārsti, kuriem joprojām vel ne­bija izdevies noskaidrot Komļina slimības cēloņus, ar prieku konstatēja, ka slimniekam pakāpeniski kļūst labāk, Ribņikovs un Lēmans atkal satikās direktora kabinetā. Inspektors turēja uz ceļiem bloknotu, bet direktors bija izlicis uz galda profesora piezīmes — rokrakstus, diagramas un rasējumus.

Direktors runāja ātri. Inspektors klausījās, un no­tikumu kopsakars kļuva viņam aizvien skaidrāks. Lūk, ko viņš uzzināja.

… Tā nebija nejaušība, ka profesors Komļins sāka eksperimentus ar smadzeņu apstarošanu. Šajā virzienā līdz šim bija darīts samērā maz. Iegūt praktiski iz­mantojamus neitrīno kūlīšus cilvēki iemācījās tikai nesen, un, saņēmis jauno aparatūru, Komļins nolēma to nekavējoties izmēģināt.

Lielas enerģijas starojums, kā zināms, izjauc vielas molekulāro struktūru. Tas būtībā sagrauj smadzenes un tāpēc spēj izraisīt organismā tikai slimīgas pārmaiņas. Cita lieta — neitrīno, kam nav elektriskā lādiņa un miera masas. Komļins cerēja, ka šīs daļiņas neizjauks smadzeņu struktūru, bet, mēreni kairinot tās, ļaus at­klāt jaunas likumsakarības nervu sistēmas darbībā. Izmēģinājumi spoži apstiprināja Komļina paredzējumu.

— Šajās piezīmēs es vēl daudz ko nesaprotu, — di­rektors uz brīdi pārtrauca savu stāstījumu, — bet dažam labam secinājumam vienkārši nespēju ticēt. Tāpēc runāšu tikai par galveno — to, kas zināmā mērā var apgaismot nelaimes cēloņus. Lai gan, patiesību sakot, arī tas skan diezgan neticami. . .

Eksperimentēdams ar dzīvniekiem, Komļins izdarīja atklājumu, kas drīz vien ļāva viņam izstrādāt neitrīno akupunktūras metodi. Kāds izmēģinājuma pērtiķis ne­jauši bija ievainojis ķepu. Brūce sadzija neparasti ātri. Tikpat ātri dzīvnieka plaušās izzuda tumšie plan­kumi — tuberkulozes pēdas, kas tik raksturīgas pērti­ķiem mērenajā klimatā.

Savā referātā Komļins izteica minējumu, ka cilvēka un dzīvnieku organismos apslēpti līdz šim nezināmi dziednieciski spēki. Turpat viņš izklāstīja programu pakāpeniskai pārejai no eksperimentiem ar dzīvnie­kiem uz eksperimentiem ar cilvēkiem. Šīs programas īstenošanā bija paredzēts iesaistīt daudzus ievēroja­mus ārstus un psihologus. Bet…

Inspektora aizdomas apstiprinājās. Profesoru Kom- ļinu nodarbināja arī cita problēma. Izrādās, ka orga­nisma dziedniecisko spēku aktivizācija nebija vienī­gais smadzeņu apstarošanas rezultāts. Apstarotie dzīvnieki palaikam uzvedās ļoti neparasti. Tiesa, ne vienmēr un ne visi. Tie, kurus ārstēja īsu laiku, savā uzvedībā neatšķīrās no citiem, neapstarotiem dzīvnie­kiem. Taču «mīluļi», kas bieži piedalījās eksperimen­tos, ne vienu reizi vien sagādāja pētniekiem pārstei­gumus. Un tur, kur laborants Gorčinskis saskatīja tikai jocīgus ctabas untumus, liela zinātnieka intuīcija rādīja Komļinam ceļu uz jauniem atklājumiem.

Suns Ģenerators pēkšņi bez jebkāda redzama ie­mesla sāka demonstrēt akrobātiskus trikus, kurus ne­viens tam nebija mācījis: staigāja uz priekškājām, meta kūleņus, «sasveicinājās» un vispār uzvedās ļoti dīvaini.

Reiz pēc kārtējā eksperimenta Gorčinskis atskrēja pie Komļina un, kliegdams «ātrāk, ātrāk!», aizvilka viņu uz vivārija pērtiķu nodaļu. Vienā no būriem sēdēja gamadrils un košļāja banānu. Ne gamadrilā, ne arī banānā nekā neparasta nebija, tomēr Gor­činskis un sargs vienprātīgi apgalvoja, ka nupat redzē­juši kaut ko patiesi fantastisku. Proti, gamadrils ar manāmu interesi vērojis papīra gabaliņu, kas lēni pār­vietojies pa grīdu viņa virzienā. Tad gamadrils iz­stiepis ķepu, un šajā brīdī Gorčinskis aizskrējis pēc Komļina. Sargs vēl zināja teikt, ka pērtiķis papīru norijis, katrā ziņā kamerā atrast to neizdevās . ..

— Lūk, ko profesors Komļins uzrakstījis sakarā ar šo notikumu, — sacīja direktors, pasniegdams inspek­toram rokraksta lapu.

«Vai tā būtu halucinācija? Bet halucinācija ar ga- madrila līdzdalību jau pati par sevi ir gluži neiespē­jama. Un tomēr te kaut kas ir! Ar visiem šiem dzīvniekiem — suņiem un pērtiķiem — ne pie kādas skaidrības netikšu. Vajadzēs mēģināt pašam .. .»

Un Komļins sāka rīkoties. Uzzinājis par to, Gor­činskis nekavējoties sekoja profesora priekšzīmei. Lie­kas, šajā sakarā abi pat sastrīdējās. Beigu beigās Gorčinskis apsolīja vairs neeksperimentēt, bet Kom­ļins — izmēģināt tikai vienkāršus un ļoti īslaicīgus apstarojumus.

— Komļina piezīmēs, — direktors turpināja, — diem­žēl saglabājies pārāk maz datu par viņa eksperi­mentu pārsteidzošajiem rezultātiem. Piezīmes kļūst aizvien aprautākas. Var just, ka profesoram bieži vien pietrūcis vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas un iespaidus.

Dažas rindas Komļins veltījis neparastajai atmiņai, ko viņš ieguvis pēc kāda izmēģinājuma: «Man pietiek paskatīties uz priekšmetu tikai vienu vienīgu reizi, un pēc tam, aizvēris acis, es ilgi redzu to visos sīku­mos. Tas attieca 4 klab uz literāriem tekstiem, kā uz matemātiskām tabulām. Kolosālas iespējas!»

Piezīmēs sastopami arī vispārīgākas dabas apsvē­rumi. «Atmiņai, domām un refleksiem,» rakstīja Komļins, «ir noteikts, kaut arī pagaidām vēl nezi­nāms, materiāls pamats. Tā ir ābece. Neitrīno kūlītis, ielauzdamies šajā pamatā, acīm redzot, pārveido to un rada jaunu atmiņu, jaunas domas un jaunus refleksus.»

Visinteresantākajam, vissensacionālākajam Komļina atklājumam bija veltītas rokraksta pēdējās lappuses. Direktors pasniedza tās Ribņikovam.

«Ar gribas piepūli vien,» inspektors lēni burtoja, «cilvēks pat nespēj atvērt acis. Vajadzīgs muskulis. Nervu sistēma dod impulsu un ne vairāk. Bet šī nie­cīgā impulsa pietiek, lai iedarbinātu muskuli, kas spēj pārvietot desmitiem kilogramu! Nervu sistēma — deg­lis pulvera pagrabā. Muskulis — pulveris. Muskuļa saraušanās — sprādziens.

Mēs zinām, ka domāšanas process pastiprina sma­dzeņu biostrāvas. Jau tas vien, ka šīs strāvas var re­ģistrēt, nozīmē, ka domāšanas process ir materiāls un tieši ietekmē matēriju. Lieliski! Taču ne visai sapro­tami. Elektromagnētiskā lauka intensitāte pieaug. Muskulis attīstīts. Bet kā to vadīt? …

Iznāk! Volframa spirālīte vakuuma kolbā. Piekārta ar neilona dziedziņu. Svars — 4,732 grami. Uzlūkoju šo spirālīti, un tā novirzās no vertikālā stāvokļa par piecpadsmit grādiem. Ģeneratora režīms .. .»

— Es runāju ar Gorčinski, — iestarpināja direk­tors. — Viņš pats redzējis šo vakuuma kolbu ar spi­rālīti. Pēc tam aparāts pazudis. Komļins to, acīm re­dzot, izjauca.

«Smadzeņu muskulis darbojas.» Inspektors lasīja tā­lāk. «Interesanti, ar «domas piepūli» es nespēju pacelt nevienu priekšmetu. Tikai pārbīdīt. Un arī ne pēc sava ieskata. Sērkociņus un papīru — vienmēr pa labi. Metālu —- pret sevi. Vislabāk veicas ar sērkociņiem. Kāpēc?

Esmu pārliecināts, ka iespējas šajā ziņā ir milzī­gas. Nepieciešams sistemātisks treniņš un īpašs sma­dzeņu vielas kairinājums. Pienāks laiks, kad cilvēks pratīs rēķināt galvā ātrāk par jebkti ? elektronu ma­šīnu un dažās stundās vai pat minūtēs varēs apgūt veselu augstskolas kursu …

Tas viss tomēr drausmīgi nogurdina. Galva plīst vai pušu. Lai izturētu, nemitīgi jāpalielina apstarojuma devas. Kaut tikai nepārpūlētos! Šodien strādāju ar sērkociņiem.»

Izlasījis pēdējo ierakstu, inspektors pievēra acis. Jā, profesora Komļina pētījumi droši vien nesīs cilvēkiem bagātus augļus. Bet tas būs kādreiz. Turpretim šodien Komļins guļ slimnīcā!

Inspektors atvēra acis. Viņa skatiens nejauši atdūrās pret to vietu Komļina piezīmēs, kur bija rakstīts: « .. .ar visiem šiem dzīvniekiem — suņiem un pērti­ķiem — ne pie kādas skaidrības netikšu. Vajadzēs mēģināt pašam .. .» Varbūt Komļinam tomēr taisnība?

Nē, Komļins rīkojās nepareizi. Divkārt nepareizi! Viņš nedrīkstēja uzņemties tādu risku un, ja jau uz­ņēmās, tad nekādā gadījumā nedrīkstēja to darīt viens. Visa Komļina rīcība patiesībā bija rotaļa ar nāvi.. . Jūs, profesor Lēman, to negribat saprast. Jūs, liekas, pat apbrīnojat Komļinu. Un par to jums, bez šaubām, nāksies atbildēt!

— Varam rakstīt izmeklēšanas aktu. Nelaimes cē­loņi noskaidroti! — inspektors skaļi secināja.

— Jā. Nelaimes cēlonis tagad zināms, — direktors domīgi piebilda. — Komļins pārpūlējās, cenzdamies pacelt sešus sērkociņus.

Lēmans un Ribņikovs lēni tuvojās helikopteru stāv­vietai. Direktors šķita izklaidīgs un nekādi nespēja pielāgoties inspektora soļu nevienmērīgajam ritmam. Atvadījies no direktora, Ribņikovs ar pūlēm ierausās kabīnē.

— Sūrst vecās brūces, — viņš nomurmināja. Šajā mirklī pie helikoptera pieskrēja Gorčinskis.

Izspūris kā vienmēr, viņš tomēr nelikās šoreiz tik drūms.

— Andrejam Andrejevičam jau ievērojami la­bāk, — laborants aizelsies paziņoja. — Pēc mēneša viņš būs vesels.

— Zinu, — inspektors atbildēja un, apmierināti nokrekstējies, atlaidās mīkstajā sēdeklī.

Ari lidotājs taisījās ieņemt savu vietu.

— Vai rakstīsiet ziņojumu? — Gorčinskis vaicāja.

— Rakstīšu!

— Tā-ā … — Gorčinskis pakustināja ūsas, tad ne­gaidot izaicinoši jautāja: — Sakiet, lūdzu, vai jūs ne­esat tas pats Ribņikovs, kas sešdesmit astotajā gadā, negribēdams gaidīt, kamēr atsūtīs automātus, Kusta- najā patvarīgi izlādēja kaut kādus bīstamus spri­dzekļus?

— Gorčinski! — direktors bargi iesaucās.

— … Un tad jums vēl atgadījās tā nelaime ar kāju .. .

— Izbeidziet, Gorčinski!

Inspektors neatbildēja. Viņš dusmīgi sarauca uzacis, aizcirta kabīnes durtiņas, tad novērsās un negaidīti… pasmaidīja. Bet profesors Lēmans un laborants Gor­činskis, atliekuši galvas, vēl ilgi sekoja sudrabainajai vabolei, kas, dobji dūkdama, pacēlās pāri institūta baltsārtās augstceltnes jumtam un pazuda zilajās va­kara debesīs.