Zilā planēta

V. Savčenko OTRA EKSPEDĪCIJA UZ DĪVAINO PLANĒTU

Izlūkraķete bija nolaidusies sausā, akmeņainā līdze­numā. Kajītē valdīja krēsla. Visapkārt — ne skaņas. Tad pēkšņi noklikšķēja televizofons un uz ekrāna pa­rādījās zvaigžņu kuģa dežurants.

— Kapteini Viņi atkal raidīja… Mums izdevās pierakstīt. Tūlīt demonstrēšu jums ierakstu…

Antons Novāks un Sandro Rīds, liekas, pat aizturēja elpu. Ekrānā iezīmējās sarežģītu līniju jūklis. Pēc brīža līnijas pazuda un to vietā kļuva redzama Novaka ie­garenā, grimases izķēmotā seja.

— Tas bija vakar, kad viņu «torpēda» piķēja… Es paskatījos uz augšu, — kapteinis murmināja. — Re, arī tevi rāda!

Uz ekrāna, tikpat pārvērsti, pavīdēja Sandro Rīda vaibsti. Tiem sekoja Maksima Liho, Patrika Lou un Jūlija Torenas attēli. Vēlreiz iezaigojās neizprotamie grafiskie simboli, un mirkli vēlāk ekrāna kvadrātā ielidoja «torpēda». Varēja skaidri izšķirt četrus asos konusus priekšgalā un trīs astes ribas, kas atgādināja lielkalibra bumbas stabilizatoru.

— Novēro mūs … — Sandro īgni piezīmēja. — Bet kāpēc viņi paši nerādās? Kur viņi dzīvo? Kas viņi tādi ir? Saki, Anton, — vai jums arī pirmajā ekspedīcijā neizdevās viņus ieraudzīt?

— Nē. Mēs redzējām tikai «torpēdas». Starp citu, šie aparāti toreiz vairāk atgādināja lidmašīnas. Tiem bija spārni. Un planētai toreiz bija atmosfēra. Skaisti, zaļgansārti saulrieti… Kā atmosfēra varēja pazust dažu gadu desmitu laikā? Nesaprotami!

5ajā mirklī pie apvāršņa uzlēca iesārta, žilbinoši spoža zvaigzne. Pa iluminatoru kajītē ieplūda spilgta gaisma.

Novāks pakratīja galvu un piecēlās. — Laiks, Sandro! Celies, iesim vākt minerālu pa­raugus!

Novāks un Rīds rāpoja pa klinšaino līdzenumu, kas planētas ātrās rotācijas dēļ šķita slīpi paceļamies pret debesīm. Antona ķiverē iedegās zvaigžņu kuģa raid­stacijas izsaukuma signāls.

— Kapteini — viņš sadzirdēja Lo Vēja dziedošo balsi. — Vai dzirdat? Mums te radusies ideja . ..

— Dzirdu, dzirdu! Kas tā par ideju?

— Tai pašā viļņu diapazonā, kurā uztvērām planē­tas iemītnieku signālus, mēģināsim pārraidīt savu te- leinformāciju. Varbūt tādējādi izdosies nodibināt sa­karus …

— Tas ir prātīgi. Bet ko īsti jūs viņiem raidīsiet?

— Ziņas par Saules sistēmu, par Zemi, mūsu cel­tnēm, zinātniskajiem pētījumiem . . . Torena ierosina parādīt mūsu mākslu. Protams, vajadzēs raidīt paātri­nātā ritmā, citādi viņi diezin vai spēs kaut ko uztvert.

— Tā.. . — Novāks piepeši apstājās. — Pagai­diet … Informāciju par Saules sistēmu un tās koor­dinātēm neraidiet. Pārējo varat mēģināt.

— Kāpēc, Anton? — sarunā iejaucās Sandro. — Va­jag taču paskaidrot Viņiem, no kurienes mēs esam ieradušies.

— Nē, nevajag! — Novāks atcirta. — Vēl nav zi­nāms, kas viņi ir . .. Lo Vej, jūs sapratāt?

— Jā, kaptein! Tas būtu viss. Mēs sāksim montēt kinogramu .. .

— Tagad mazliet atpūtīsimies. — Novāks atlaidās uz kāda klinšu bluķa un pavērās apkārt.

— Tiešām, dīvaina planēta, — Sandro domīgi no­vilka, apsēdās kapteinim blakus un. .. sastinga. — Anton, skaties, «torpēdas»! Tur, ziemeļrietumos,..

Novāks pacēla galvu.

— Redzu…

Zvaigznēm nobārstītajā izplatījuma melnumā šau­dījās sudrabaini zaigojoši pilieni. Tie pārvietojās ļoti ātri, milzīgiem, spējiem lēcieniem.

— Un tomēr šajos lidaparātos nevar būt dzīvu ra­dījumu, — Sandro teica, it kā turpinādams labi sen iesāktu strīdu. — Nekāda dzīva būtne, izņemot bak­tērijas, nespētu izturēt šādu paātrinājumu. Skaties, kas tur notiek!

Viena «torpēda» bija atdalījusies no citām, kuras tū­daļ pazuda aiz apvāršņa, un kā sudrabaina ēna riņķoja pāri astronautu galvām. Pēkšņi tā apstājās, it kā atdū- rusies pret neredzamu šķērsli, un metās lejup tieši uz asajiem klinšu zobiem. . . Mirkli vēlāk notika kaut kas negaidīts. «Torpēda» zibenīgi mainīja kustības virzienu, uzšāvās augšup, apmeta cilpu un no jauna traucās lejā.

— Šķiet, ka meklē mūs . ..

— Jā, tā liekas… — Novāks kaut ko apdomāja, tad ar galvu nospieda ķiverē apslēpto izsaukuma pogu. — «Fotons»! «Fotons-2»!

— Klausos, kaptein!

— Patrik! Sagatavojiet radiotraucējumu sistēmu! Tēmējiet tieši šurp! Vadību pārslēdziet uz manām bio- strāvām! Skaidrs?

— Jau izdarīts! — atbildēja no zvaigžņu kuģa.

«Torpēda» atradās dažus desmitus metru no klintīm.

Tūdaļ tā iesāks magnētisko bremzēšanu … Novāks sa­sprindzināja visus jutekļus, visus garīgos spēkus. Viņa smadzenēs kā sprādziens nogranda viens vienīgs vārds: «Staru!!!»

Aparatūra nekavējoties uztvēra mēmo komandu. Traucējumu sistēma sāka darboties. «Torpēdai» uz- brāzās radioviļņu haoss. Uz niecīgu sekundes daļiņu zaudējusi orientēšanās spēju, tā ar milzīgu ātrumu ietriecās akmeņos. Klintis nodrebēja. Zaigojot rieto­šās zvaigznes staros, uz visām pusēm pašķīda lauskas.

Novāks strauji pielēca kājās.

— Ātrāk! — viņš uzsauca Rīdām. — Līdz tumsai mums jāatrod kaut dažas šķembas!

Nakti Novāks un Rīds pavadīja izlūkraķetes labo­ratorijā. Novāks aplūkoja savāktās šķembas ar elek­tronu mikroskopu. Sandro palīdzēja viņam, veicot ķīmiskās analīzes, bet pēc tam, noguruma mākts, ie- snaudās sēdeklī.

Novāks vēl un vēlreiz aplūkoja šķembu nelīdzenās, spīdīgās šķautnes. Zem mikroskopa tās pārvērtās par rūsganām sešstūrainām šūnām, kas savijās sarežģītos mozaīkas rakstos, par zibošām balta metala dzīslām un dzelteniem caurspīdīgiem kristāliem. Kapteinis jo­projām negribēja ticēt savām acīm …

Kad žilbinoši sārtā zvaigzne atkal parādījās pie melnā apvāršņa, Novāks beidzot atrāvās no mikro­skopa, ieraudzīja aizmigušo Rīdu un saudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.

— Paklau, Sandro, mēs esam … nogalinājuši. .. dzīvu būtni… Turklāt daudz sarežģītāku un pilnī­gāku par mums.

— Kā?! Ko?! — Sandro plaši iepleta acis. — Vai tiešām «torpēdā»? .. .

— Nē, nevis «torpēdā»! — Novāks viņu pār­trauca. — To mums vajadzēja iedomāties jau agrāk. . . Pašas «torpēdas» ir dzīvas būtnes … Un nekādu citu uz šīs planētas droši vien nav!

… Ekrāns nodzisa. Kinograma bija izskatīta. Lo un Patriks klusēdami sēdēja zvaigžņu kuģa aptumšotajā kabīnē. Abi domāja par Zemi. Un abi baidījās ar vār­diem izjaukt svinīgo, mazliet skumjo noskaņojumu. Nemitīgā darbā, nepārtrauktā jaunu iespaidu plūsma astronautiem bieži neatlika vaļas domāt par Zemi. Bet tagad, kad viņi bija noskatījušies pašu sastādīto rai­dījumu, abus pārņēma neizsakāmas ilgas … Nē! Ne­kāds kondicionēts gaiss nevar aizstāt sveķainu celmu, vēja apdvestu skuju un saules sasildītu zāļu smaržu; nekādi miljardi kosmisko kilometru, kas nolidoti gan­drīz vai ar gaismas ātrumu, nespēj aizstāt ielu, pa kuru var soļot vienkārši, nesteidzīgi un tāpat vien uz­smaidīt pretimnācējiem; nekāds, pat visracionālākais un glītākais zvaigžņu kuģu iekārtojums nevar aiz­vietot cilvēkam Zemes maigo un neapvaldīto, kluso un spilgto, izšķērdīgo un vareno skaistumu . . .

— Nez kā tur klājas manam dēlēnam? … — Patriks sapņaini ierunājās. — Kad atgriezīšos, viņš taču būs jau pieaudzis ..,

— Atmet šīs domas, — Lo neiecietīgi attrauca. — Labāk padomāsim, vai kinograma dos viņiem pie­tiekamu priekšstatu par mums? Vai to nevajadzētu vēl papildināt?

— Liekas, pietiks… — Patriks piecēlās. — Inte­resanti, kāpēc kapteinis neļāva pārraidīt Saules sistē­mas kosmiskās koordinātes?

Kinograma, kuru abi astronauti skatījās veselu stundu, Dīvainās planētas iemītniekiem tika pārrai­dīta nepilnā minūtē. «Fotona-2» antenas izstaroja elek­tromagnētiskos viļņus uz visām planētas malām. Lo Vejs, kas pēc daudziem novērojumiem zināja, cik straujš ir šo dīvaino būtņu dzīves ritms, vairākas rei­zes atkārtoja raidījumu, tad ieslēdza uztvērēju un sāka gaidīt.

Pagāja" dažas minūtes, bet ekrāni joprojām palika tukši. Pēkšņi kabīnes grīda viegli sašūpojās. Lo Vejs palūkojās pulkstenī. Acīm redzot, zvaigžņu kuģa elek­tromagnētiskā katapulta uzņēmusi Novaka un Rīda izlūkraķeti, kurai tieši šajā laikā vajadzēja atgriezties no kārtējā lidojuma.

Tikko Patriks un Lo paspēja apmainīties domām par biedru atgriešanos, uztvērēja kreisajā ekrānā iezaigo- jās neskaidrs attēls. Lo Vejs iedarbināja pierakstīšanas iekārtu. Attēls pavīdēja no jauna. Šoreiz tas likās ie­vērojami skaidrāks': pie klintīm piespiedušies divi ska­fandros tērpti cilvēki. Virs viņu galvām — «torpēda». Tad nesaprotami simboli. Un atkal ekrāns satumsa.

Viss tālākais norisinājās burtiski tajā laika sprīdī, kas bija nepieciešams, lai izslēgtu un tūdaļ pat otrreiz iedarbinātu pierakstīšanas iekārtu. Vienlaikus ie­degās divi vidējie ekrāni. Uz kreisā parādījās vien­kāršots, gandrīz shematisks zvaigžņu kuģa siluets. At­bildes vietā uz otrā ekrāna pazibēja atsevišķi kinogra- mas kadri: sastinguši jūras viļņi, pilsētu ielas, ļaužu sejas, kalni, raķetes. . . Attēli brīžiem sajaucās, uz­plūda cits citam, veidojot dīvainus gaismas režģus.

Mirkli vēlāk abi ekrāni nodzisa. Saruna bija bei­gusies. Lo Vejs gaidīja vairākas stundas, taču nekā vairs neieraudzīja.

Pirms došanās atceļā, zvaigžņu kuģa apkalpes lo­cekļi sapulcējās, lai apspriestu ekspedīcijas svarīgakos rezultātus. Par paveikto runāja īsi. Priekšā taču bija veseli četri lidojuma gadi, kuros vajadzēs sīki apstrā­dāt un izanalizēt datus, ko ekspedīcijas dalībnieki divu mēnešu laikā ieguvuši uz Dīvainās planētas. Sājos četros gados varēja paspēt gan izstrīdēties, gan pre­cizēt secinājumus un aprēķinus.

Sandro Rīds — visjaunākais kolektīvā — uzskaitīja savus ģeoloģiskos atradumus. Maksims Liho — iesirms milzis ar skaidrām, zilām acīm, Novaka līdzgaitnieks vēl no pirmās ekspedīcijas, referēja par agrāk nezi­nāmām elementārdaļiņām, kuras atklājis šīs planētas spīdekļa izstarojumā. Lo Vejs un Patriks Lou infor­mēja klātesošos par planētas iemītnieku, raidījumiem un «torpēdu» kustības dinamiku. Kalsnais tumšmatis Jūlijs Torena pastāstīja par jaunu magnētisku un gra­vitācijas efektu novērojumiem.

Novāks ziņoja pēdējais.

— Mēs šeit esam sadūrušies ar kristālisku dzīvību. Jā, burtiski «sadūrušies», tāpēc ka . .. nebijām šādai iespējai sagatavoti! Pārāk ilgi uz Zemes valdīja uz­skats, ka iespējama vienīgi organiska dzīvība, kuras augstākais, pilnīgākais pārstāvis ir cilvēks. Zinātnieki pieņēma, ka saprātīgas būtnes, ko mēs varētu sastapt citās planētās, atšķirsies no cilvēka tikai nenozīmīgās detaļās': teiksim, ar ausu, acu vai deguna formu.

Visas iepriekšējās ekspedīcijas nespēja ne apstip­rināt, ne arī apgāzt šo uzskatu, jo līdz šim mums nebija izdevies sastapt pietiekami augsti attīstītas dzīvības formas. Un, kad mēs otro reizi devāmies šurp uz Dīvaino planētu, lai nodibinātu sakarus ar «nere­dzamām», taču neapšaubāmi saprātīgām būtnēm, tad gluži neviļus iedomājāmies, ka tās līdzīgas cilvē­kiem . . .

Mums bija nepieciešami ilgstoši novērojumi, lai sa­prastu acīm redzamo: tieši šie «lidaparāti», šīs «tor­pēdas» ir Dīvainās planētas dzīvie iemītnieki, Dī­vaina planēta — dīvaina dzīvība …

Novāks apklusa, domīgi pagrozīja pirkstos sīciņu pusvadītāja triodi un turpināja:

— Lielos vilcienos atšķirību starp mums un viņiem var izskaidrot tā: mēs esam šķīdumi, viņi — kristāli. Mūs daba «samontējusi» no šūnām, kuras nav nekas cits kā visai sarežģīts dažādu vielu un savienojumu šķīdums ūdenī. Viņi sastāv no dažādiem, gan sarež­ģītiem, gan vienkāršiem — metālu, dielektriķu un pus­vadītāju kristāliem. Mēs iegūstam enerģiju aplinkus ceļā — sadalot un oksidējot barību. «Torpēdas» spēj uztvert un apgūt enerģiju tieši — gaismas un siltuma veidā, tāpat kā foto un termoelementi. Šīs būtnes kon­centrē sevī milzīgu enerģijas daudzumu un spēj attīstīt patiesi kosmiskus ātrumus …

Taču galvenā atšķirība nav vis kustības ātrumā, bet gan iekšējo procesu norisē. Mūsu dzīvības funkcijas saistītas ar samērā smago jonu un molekulu pārvie­tošanos. Tāpēc neviens process mūsu organismā nevar pārsniegt skaņas izplatīšanās ātrumu ūdenī. Turpretim elektroniskos procesus «torpēdu» ķermenī ierobežo tikai gaismas ātrums. Lūk, kāpēc gan laika norise, gan domāšanas temps, gan arī priekšstats par pasauli šīm būtnēm ir pilnīgi cits …

Tikko Novāks bija apklusis, Torena pielēca kājās un, zibinādams melnās acis, iesaucās':

— Anton, kas tad tā par «dzīvību» bez vielu mai­ņas! Vai to maz var uzskatīt par dzivību?

— Kāpēc ne? «Torpēdas» kustas, attīstās, apmainās ar informāciju …

— Jā, bet k ā viņas attīstās? K ā vispār izveido­jusies kristāliskā dzīvība? Kā šī dzīvība vairojas?

Novāks pasmaidīja.

— Tev vajadzētu vēl pajautāt, vai šiem radījumiem ir arī ģimene un mīlestība! Nezinu. Mēs pārāk maz zinām

— Kristāliskās būtnes… — jūsmīgi atkārtoja Sandro Rīds. — Iedomājieties, — vienā minūtē tās var izdomāt vairāk nekā es veselā mēnesī! Tā taču ir domu lavīna, un kādu domu .. .•

— Pagaidiet, Anton, — iebilda Patriks Loiv— Ja tā ir dzīvība un, kā jūs apgalvojat, saprātīga dzīvība, tai noteikti jābūt radošai. Bet kur ir šo būtņu radošā darba pazīmes? Planēta taču izskatās pirmatnēji mežonīga!

— Esmu domājis ari par to, — kapteinis atbil­dēja. — Izskaidrojums, šķiet, ļoti vienkāršs: kristā­liskām būtnēm tas viss nav vajadzīgs. Tām nekad nav bijusi un arī nebūs tāda civilizācija kā mums. Tās ne­rada un nepilnveido mašīnas un aparātus, bet attīstās pašas … Iepriekšējā ekspedīcijā mēs redzējām nevis «torpēdas», bet spārnotus ķermeņus, kas atgādināja veco laiku lidmašīnas, — tā šīs būtnes izmainījušās divdesmit gados.

— Bet vai tad par saprātīgiem var uzskatīt radī­jumus, kas nav atstājuši nekādas kolektīva darba pēdas? Varbūt tie ir «kristāliski dzīvnieki»?

— Tādas pēdas ir! — Novāks enerģiski pamāja ar roku. — Ir pēdas! Tiesa, diezin vai tās var saukt par radoša darba pēdām … Es runāju par Dīvainās pla­nētas pazudušo atmosfēru. Sī atmosfēra, acīm redzot, kavēja «torpēdas» lidot, neļāva kāpināt ātrumu. Un viņas to iznīcināja …

— Ja tās ir saprātīgas būtnes, — Patriks tomēr negribēja piekāpties, — tad kāpēc viņas necenšas ar mums nodibināt sakarus? Kāpēc neatbildēja uz kino- gramu?

— Redziet, Patrik … — Novāks dažus mirkļus ap­domāja atbildi. — Baidos, ka šīm būtnēm saprast mūs vēl grūtāk nekā mums viņas. «Torpēdu» domāšanas un kustības ātrums ir tik liels, ka novērot mūsu rīcību vi­ņām grūtāk, nekā mums novērot koka augšanu. Atcera­ties? Lai aplūkotu cilvēkus, «torpēdas» piķēja … Kas zina, vai tikai šīs būtnes neuzskata par dzīviem radī­jumiem zvaigžņu kuģi un izlūkraķeti, bet nevis mūs pašus?

— Klausies, Anton! — Maksims Liho pēkšņi teica. — Ja tev bija kaut niecīgas aizdomas, ka «tor­pēdas» ir saprātīgas būtnes, kāpēc tad tu. . . iznīci­nāji . . . notrieci vienu no tām?

Kapteinis neveikli paraustīja plecus.

— Šo minējumu taču vajadzēja pārbaudīt! Citādi mēs aizlidotu, tā arī neko neuzzinājuši. ..

Ekspedīcijas dalībnieki klusēja.

— Saprotu. — Novāks pārlaida viņiem pētošu ska­tienu. — Bet arī jums jāsaprot… Vērtēt notikušo

šobrīd ir ļoti grūti. To mēs vēl paspēsim. Pārdomām laika pietiks.. . Bet tagad, — viņa balss atguva pa­rasto skanīgumu, — gatavoties startam!

Novāks maldījās: laika pārdomām nebija daudz.

Sandro Rīds pirmais ieraudzīja izplatījumā priekš­metu, kas mazliet atgādināja zvaigžņu kuģi.

«Fotons-2» jau desmito diennakti lidoja ar paātri­nājumu. Patlaban tas ik sekundē veica četrdesmit tūkstoš kilometru. Mīklainais priekšmets joprojām tuvojās. Taču žilbinošie antihēlija uzliesmojumi dzi­nēju sprauslās neļāva to pienācīgi saskatīt.

Sandro no observatorijas izsauca vadības centrāli.

— Anton, apturi dzinējus.

— Kas noticis?

— Mums seko nezināms ķermenis . . .

Novāks izslēdza dzinējus, un drīz vien novērojumi parādīja, kā savādais priekšmets nav nekāds kuģis. Izplatījuma tumsā «Fotonam-2» sekoja «torpēdu» spiets! Tas izstaroja spilgtu, mainīgu mirdzumu. Cen­trā, acīm redzot, atradās kodols, kas ar impulsveidī- giem uzliesmojumiem dzina visu spietu uz priekšu, iz­stiepdams to elipsoīdā un pēc tam atkal savilkdams lodē.

— Kaptein, viņi mūs panāk! — parasti apvaldītais Lo Vejs šoreiz neslēpa savu uzbudinājumu. — Atlikuši tikai kādi desmit tūkstoši kilometru… Vai nevaja­dzētu ieslēgt dzinējus?

— Pagaidīsim vēl drusku, — neatraudamies no oku­lāra, atbildēja Novāks.

… Kad «Fotonu-2» no «torpēdām» šķīra ne vairāk kā tūkstoš kilometru, uzliesmojumi spietā pēkšņi iz­beidzās, un tas kļuva pilnīgi neredzams. Sandro ie­slēdza radioteleskopu: uz ekrāna parādījās tumša lode, kas šķietami nekustīgi karājās izplatījumā.

— Šīs būtnes nemaz netaisās uzbrukt, — Torena atviegloti uzelpoja.

— Protams! To viņas daudz vienkāršāk varēja iz­darīt uz Dīvainās planētas … «Torpēdu» nodoms ir cits. Man liekas, viņas grib mums sekot līdz ceļa galam. — Novāks apklusa un tad, uzsvērdams katru vārdu, turpināja: — Lūdzu, padomājiet par sekām un dodiet savus priekšlikumus!

— Tas taču lieliski! — Sandro bija gatavs bez ie­runām pieņemt šo iespēju. — Iepazīstināt cilvēkus ar kristāliskām būtnēm … Nodibināt ar tām sakarus, ra­došu sadarbību!

— «Torpēdu» rīcībā varētu nodot Merkuru, — lie­tišķi piebilda Maksims Liho. — Tur ir gandrīz tādi paši apstākļi kā uz Dīvainās planētas. Lai izveido kolo­niju … Es zinu, kas tevi satrauc, Anton. Tavas bažas ir veltīgas! Cilvēcei pietiks spēka, lai tiktu galā ar šīm būtnēm. Bet es neticu, ka var izcelties kon­flikts. Domājoši radījumi vienmēr atradīs iespēju saprasties …

Novāks palūkojās uz Torenu.

— Tu, Jūlij?

Fiziķa tumšajās acīs atspoguļojās neremdināmas zinību alkas.

— Mums, — viņš teica, — rūpīgi jāizpētī spieta kustības likumi. Tajā nav slēgtas konstrukcijas un, spriežot pēc novērojumiem, nav arī antivielas. Tomēr «torpēdu» spiets ik sekundē veic ne mazāk kā četrdes­mit tūkstoš kilometru. Interesanti, vai tas spēs sasniegt vēl lielākus ātrumus?

— Un tu, Lo?

Lo Vejs neatbildēja uzreiz.

— Šīs būtnes nevēlējās stāties ar mums sakaros. Viņas pat necentās kaut kādā veidā paziņot, ka sekos mūsu kuģim. Tas liek nopietni padomāt…

— Jūsu domas, Patrik?

— Atklāti sakot, es piekrītu Maksimam. Bet ko do­mājat, kaptein, jūs pats?

— Manas domas? —. Novāks kā skaldīt noskal­dīja: — Mums jātiek no spieta vaļā par katru cenu!

Šie vārdi izraisīja dedzīgus iebildumus. Kapteinim piekrita tikai Lo Vejs. Galu galā astronauti tomēr bija spiesti pārtraukt diskusiju. Novāks devās uz vadības centrāli un iedarbināja dzinējus. Viņš vēl cerēja, ka «torpēdas» neizturēs šo sacensību.

Pēc četrdesmit diennaktīm zvaigžņu kuģa ātrums jau pārsniedza simtpiecdesmit tūkstoš kilometru se­kundē. «Torpēdas» joprojām neatpalika. Un, kad No­vāks uz dažām stundām izslēdza dzinējus, lai dotu ļaudīm iespēju atpūsties no paātrinājuma radītās pār­slodzes, visi atkal sanāca zālē.

— Ne tikai vest spietu līdzi, bet kaut vai norādīt tam virzienu uz Saules sistēmu nozīmē gatavot cil­vēcei iznīcinošu triecienu, — kapteinis centās pārlie­cināt savus biedrus. — Būtu smieklīgi domāt, ka «torpēdas» apmierināsies ar Merkuru. Tās pakāpeniski sagrābs visas planētas!

— Kāpēc tu uzskati tās par iekarotājām? — Sandro jautāja. — Vai tad mēs, cilvēki, dodamies uz citām planētām, lai uzkundzētos to iemītniekiem? Vistica­mākais, ka «torpēdas» devušās lidojumā, lai iegūtu jaunas zināšanas . ..

— Zināšanas, mans draugs, vajadzīgas nevis pašas par sevi, bet gan dzīvības tālākai attīstībai. «Torpē­dām» šajā nolūkā nepieciešamas jaunas zemes. Viņu spīdeklim ir tikai viena planēta. Tā jau kļuvusi viņam par šauru. Kad cilvēkiem pirms divi simti gadiem mūsu vecā Zeme kļuva par šauru, viņi sāka apgūt Marsu un Venēru, radīja atmosfēru uz Mēness. «Tor­pēdām» šādas iespējas nav.

— Saules sistēmā pietiks vietas gan mums, gan arī viņām. Kāpēc jūs domājat, ka šis būtnes centīsies iz­nīcināt cilvēkus? — iebilda Patriks Lou.

— Gluži vienkārši tāpēc, ka cilvēkiem un kristā­liskām radībām nevar būt nekā kopīga, — Lo Vejs nepārprotami atbalstīja Novaku. — Bojātas elektronu mašīnas murgiem ir daudz vairāk līdzības ar mūsu domāšanu, jo mēs taču izstrādājam šādai mašīnai programu. Bet «torpēdas» . . . Tās nepazīst mūsu jūtas un priekšstatus. Tās nesapratīs arī mūsu domas. Mēs esam pārāk dažādi…

Kad astronauti atgriezās kabīnēs, Novāks bija izmi­sis. Viņš saprata, ka «Fotona-2» apkalpes locekļiem, acīm redzot, neizdosies šajā jautājumā saskaņot savus uzskatus.

Tas notika sešdesmit astotajā dienā pēc starta. Va­jadzēja izdarīt pēdējo pagriezienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā, kuras galā kā niecīga dzeltena zvaigznīte spīdēja mūsu Saule. Novāks sēdēja pie vadības pults. Visas pretišķības, kas bija uzliesmo­jušas starp astronautiem, šobrīd sakoncentrējās viņa apziņā.

Neliels kloķa pavērsiens. .. Kurss — mazliet pa kreisi, un viņš parādīs «torpēdām» ceļu uz Sauli. Tālāk tās droši vien nesekos «Fotonam-2», bet aizsteigsies kuģim priekšā. «Mēs pat nepaspēsim brīdināt Zemi. Tikko «torpēdas» parādīsies Saules sistēmā, notikumi risināsies zibenīgi. Cilvēki vēl nebūs pamanījuši šīs būtnes, kad tās jau varēs sākt rīkoties …»

Regulatora kloķis palika nekustināts. Zvaigžņu ku­ģis ar katru sekundi attālinājās par simtiem tūksto­šiem kilometru no inerces līknes, no ceļa uz Sauli, uz Zemi. .. Antona Novaka sirds pamazām nomieri­nājās. Viņa prāts atguva parasto asumu un skaidrību. Tagad problēma — kā tikt vaļā no kristālisko radību spieta — kļuva par stingri zinātnisku uzdevumu. Un šo uzdevumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas īsākā laikā.

.. . Novirzi no aprēķinātā kursa pirmais ievēroja observatorijā dežurējošais Sandro Rīds.

— Anton, kas noticis? Mēs esam nomaldījušies no kursa!

Novāks paskatījās uz aparātu skalām: 0,86 gaismas ātruma. «Par agru pamanījis . ..» viņš īgni nodomāja. «Kuģa gaita jāpaātrina vēl trīsdesmit stundas. Nu tikai sāksies …»

— Tūlīt paskaidrošu, Sandro … — Novāks ieslēdza sakaru kanālus, kas saistīja viņu ar visām kabī­nēm. — Uzmanību! Klausieties visi! Zvaigžņu kuģis lido ar 42 grādu leņķi pret aprēķināto kursu Lielā Lāča betas virzienā.

— Tas ir trieciens mugurā! — Patriks sašutis iesau­cās. — Tu gribi, lai mēs nekad neatgrieztos uz Zemi?!

— Mums neizdevās atkratīties no «torpēdu» spieta. — Novāks mierīgi turpināja. — Pēc trīsdesmit stundām mēģināsim šo spietu iznīcināt. . .

— To tu nedarīsi! — skaļrunī iedārdējās Maksima balss. — Tu esi zaudējis prātu!

— Kauns! Tā ir nedzirdēta nodevība!

«Tātad arī Torena . . .» Novaku uz mirkli pārņēma bailes. «Vai tiešām es palikšu viens? Tad man neat­liks nekas cits kā vien saglabāt aplamo kursu, ka­mēr nebūs izlietota visa degviela! Un tad. .. Tad «Fotons~2» nekad vairs neredzēs Zemi.. .»

Viņš skaļi un lēnāk nekā parasti teica':

— Mūsu rīcībā ir vēl daži desmiti stundu. Ja šajā laikā mēs iznīcināsim spietu, antihēlija krājumu pie­tiks, lai koriģētu kursu un ievadītu kuģi inerces tra­jektorijā. Pretējā gadījumā «Fotons-2» nekad nesa­sniegs Saules sistēmu.

— Nav tiesa! — kliedza Torena. — Mums ir daudz lielāks antihēlija krājums. Mēs varēsim atgriezties arī pēc mēneša!

— Neaizmirstiet, ka daļa antihēlija būs jāpatērē «torpēdu» iznīcināšanai… — Novāks apklusa un pēc brītiņa piebilda. — Ieteicu izbeigt neauglīgo diskusiju. Pēc dzinēju apturēšanas visiem sapulcēties zālē! Tur kopīgi izstrādāsim rīcības plānu.

… Protams, neko jaunu no šādas apspriedes gaidīt nevarēja. Un Novāks arī negaidīja. Pa īpašu vadu viņš sazinājās ar Lo Vēju un palūdza ierasties sa­nāksmē mazliet vēlāk. Dažas minūtes pēc dzinēju ap­turēšanas viņi satikās pie zāles durvīm. Lo Vejs izska­tījās bāls, bet apņēmības pilns.

— Ko jūs esat nodomājis darīt?

— Vispirms ieslēgt viņus. — Kapteinis ar galvas mājienu norādīja uz durvīm. — Citādi viņi var ne­pieļaut . .,

— Bet, Novak! … — Lo Vejs sarauca uzacis. — Tā taču … —Viņš ar grūtībām sameklēja gandrīz aizmirsto vārdu, — tā taču ir krāpšana! Un mums vēl vismaz četri gadi jāpavada kopā … Kā mēs varēsim raudzī­ties viņiem acīs?

— Citas izejas nav… — kapteinis neskanīgi atbil­dēja. — Varbūt vēlāk viņi sapratīs, ka esam to darījuši cilvēces interesēs . . .

Virs zāles ieejas kuģa starpsienā bija ielaistas her­mētiskas «drošības durvis», kuras līdz šim nekad ne­tika izmantotas. Tās bija paredzētas gadījumam, ja kāds meteorīts sadragātu kuģa apvalku un gaiss no gaiteņa sāktu izplūst laukā. Novāks sasita automāta stiklu un nospieda pogu. Mirkli vēlāk spoža bruņu tērauda plāksne nolaidās līdz pat grīdai. Lo Vejs cieši pieskrūvēja abus aizslēgus — augšā un apakšā. Viss bija galā, vēl iekams zālē sapulcējušies apkalpes lo­cekļi paspēja atjēgties.

Un tomēr, kad Novāks atrāva roku no automāta pogas, viņam uzgūlās neparasts smagums. Tur, aiz durvīm, bija ieslēgti biedri, ar kuriem viņš kopā no­dzīvojis daudzus gadus, kopā strādājis, domājis, cīnī­jies, kopā iepazinis briesmas, grūtības un uzvaras prieku. Kapteinis palūkojās uz Lo Vēju un ieraudzīja viņa acīs tādu pašu riebumu un nicinājumu pret sevi…

— Anton, kāpēc jūs tik stipri palielinājāt ātrumu?

— Lai noteikti iznīcinātu spietu. To prasīja aprē­ķini … — kapteiņa balss šķita aizsmakusi. Viņš tikko bija pabeidzis smagā antihēlija konteinera novietošanu izlūkraķetes priekšgalā.

— Viss kārtībā … — Lo Vejs uzmeta pēdējo ska­tienu raķetes mehānismiem un neskanīgi atkārtoja: — Viss kārtībā …

Pa sakaru tuneli viņi iegāja gaitenī un devās uz kuģa priekšgalu, kur atradās elektromagnētiskās kata- pultas vadības ierīces. Pēkšņi Lo Vejs apstājās iepre­tim zāles durvīm.

— Skatieties, Anton!

Bruņu tērauda plāksnē melnēja ovāls caurums ar nelīdzenām, apkusušām malām.

— Izgriezuši ar strāvu … — Novāks tūdaļ konsta­tēja. — Tagad viņi mūs meklē. Iesim!

. .. «Fotons-2» bija sasniedzis deviņas desmitdaļas gaismas ātruma. Izplatījums aiz zvaigžņu kuģa likās pilns mirgojošu koncentrisku apļu. Šī zvaigžņu vir­puļa pašā centrā slēpās neredzamais «torpēdu» spiets. Lo Vejs pavērsa tajā virzienā radioteleskopu parabo­liskās antenas. Uz ekrāna atkal iezaigojās lodveidīgs punktiņu sakopojums.

— Vai drīz? — Novāks nepacietīgi vaicāja.

— Tūlīt… — Lo Vejs pabeidza pēdējos mērīju­mus. Tad pēkšņi atcerējās kaut ko un sacīja: — An­ton, vajadzētu viņus brīdināt. Tūlīt būs grūdiens.

— Pareizi… — Kapteinis ieslēdza mikrofonu: — Uzmanību! Maksim, Sandro, Lou, Torena! Tūlīt būs grūdiens. Esiet piesardzīgi. ..

Atbildes vietā atskanēja spēcīgi sitieni pa vadības centrāles durvīm.

Novāks apjucis paskatījās uz Lo Vēju:

— Viņi ir tepat. .. Viņi nedzirdēja. Gaitenī taču nav skaļruņu … — Kapteinis svārstījās tikai mirkli, tad piegāja pie durvīm, atrāva tās un, neļaudams ne­vienam atjēgties, uzkliedza: — Prom no durvīm! Visiem pieturēties! Atkārtoju — tūlīt būs grūdiens!

Gaitenī drūzmējās Maksims, Patriks, Sandro un To­rena. Viņu sejas bija pietvīkušas aiz dusmām. Pirmajā mirklī visi četri apjuka, taču kapteinis vēl nebija beidzis, kad viņi klusēdami metās uz priekšu.

— Lo, katapultu! — Novāks komandēja, cenzdamies aizturēt biedrus.

— Skatieties! Skatieties, ko viņas dara! — Lo Vejs pēkšņi iesaucās.

Tagad ne tikai uz radioteleskopa ekrāna, bet arī iluminatoros varēja skaidri redzēt: nekustīgā lode bija atdzīvojusies. «Torpēdas» pašķīda uz visām pusēm. Spiets kļuva par daudzkrāsainu uguns ziedu, kas sa­vukārt pārvērtās spožā gredzenā. Taču drīz vien «tor­pēdas» atkal savilkās lodē, kurā sāka zibsnīt ritmiski uzliesmojumi.

— Pazūd! — Maksims atviegloti nopūtās.

Pēc brīža ritmiski zibošo punktiņu jau bija grūti atšķirt uz zvaigžņu fona. Vēl mazliet vēlāk to vairs nevarēja saskatīt pat uz radioteleskopa ekrāna. Astro­nauti klusēdami uzlūkoja cits citu.

— Nobijās, vai? — Patriks neizpratnē nomurmināja.

— Nē, viņas saprata… — Maksims Liho domīgi ierunājās. — Ja vien gribētu, pāris «torpēdu» itin viegli varētu sadragāt mūsu kuģi. Viņas saprata mūs … «Saprata» pat nav īstais vārds … «Torpēdas» droši vien jau pirms laba laika izdibinājušas, ka mēs pārstāvam īpašu dzīvības formu. Bet šoreiz viņas, šķiet, atskārta, ka mēs esam ne tikai dzīvi, bet arī apzinīgi, domājoši radījumi. Viņas saprata, ka mēs attīstāmies pēc saviem likumiem un tiecamies pēc saviem mēr­ķiem. Iespējams, ka viņām tagad radies skaidrāks priekšstats par mūsu kinogramu …

Novāks stāvēja, nodūris galvu.

— Es uzskatu … — viņš teica, — ka vairs nevaru būt jūsu kapteinis. Ievēliet citu!

— Muļķības, Anton! — Patriks saviebās. — Galu galā katrs no mums aizstāvēja savus uzskatus, kā prata.

— Un pagaidām vēl nav zināms, kam bijusi tais­nība … — piemetināja Torena.

Pat, ja Novakam šajā brīdī nebūtu iestrēdzis kamols kaklā, viņš tik un tā nespētu bilst ne vārda. Tās nebija domas, bet jūtas, kas saviļņoja viņu līdz sirds dziļu­miem. Un izteikt jūtas viņš neprata.

… Ilgi kapteinis klusēdams pētīja zvaigžņu karti pie sienas. Tad pievērsās astronautiem un savā ierasti stingrajā balsī nokomandēja:

— Visi vietās! Pēc piecām minūtēm sāksim pagrie­zienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā…