Zilā planēta

V. Žuravļova ZILA PLANĒTA

Visi domāja, ka mēs esam gājuši bojā. Pirms gada, kad vēl darbojās radiostacijas uztverošais bloks, es pats to dzirdēju. Mums toreiz veltīja daudz labu vārdu, kurus diezin vai bijām pelnījuši. Kā pamatoti atzīmēja inženieris Šatovs, ziņas par mūsu bojā eju taču izrādījās stipri pārspīlētas!

Jāpiebilst, ka Šatovs gan darīja visu, lai šīs ziņas atbilstu patiesībai. Viņa zinātniskā darba tema bija šķietami nevainīga un pat zināmā mērā akadēmiska:

«Par dažu koeficientu izvēli, projektējot starpplanētu raķetes.» Praktiski tas nozīmēja, ka mūsu «Bulta» aiz­lido uz diviem gadiem, lai, tā sakot, uz savas ādas pārbaudītu konstrukcijas izturību.

Šatovs meklēja briesmas, un jāatzīstas, ka šajā ziņā viņam neparasti veicās. īsi pēc starta mēs nokļuvām mikrometeoru sablīvējumā. Divdesmit minūtēs «Bulta» pazaudēja reaktīvās stūres, oranžēriju, lokatora un raidītāja antenas. Raķetes korpusā izsistos caurumus lāpījām veselu nedēļu. Bet Šatovs bija apmierināts. Viņš svinīgi paziņoja, ka ārējā apvalka izturības re­zervi var mierīgi samazināt par divdesmit piecām simtdaļām.

Pusotra mēneša vēlāk «Bulta», tuvodamās Merkura orbītai, šķērsoja ārkārtīgi spēcīgu gamma staru plūsmu. Uz Saules notika milzīgs izverdums, un gamma staru intensitāte aiz raķetes sienām desmitiem reižu pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamo devu. Šajā laikā Šatovs ierakstīja novērojumu žurnālā, ka aizsargekrānu drošības koeficients nepamatoti pa­augstināts un jāsamazina caurmērā par trim desmit­daļām.

Pēc tam (mēs tieši atradāmies asteroīdu joslas tuvumā) «Bulta» nokļuva īstā meteoru krusā. Par laimi, meteoru ātrums bija neliels. Tomēr pusducis šo jauko debesķermeņu (apmēram laukakmeņa lielumā) sa­kropļoja manevrēšanas dzinēju sprauslas, sadragāja vienu no degvielas tvertnēm un iznīcināja pārtikas konteineru. Apskatījis bojājumus, Šatovs teica, ka iekšējā korpusa izturības rezervi var samazināt vis­maz par piecpadsmit simtdaļām.

Jāsaka, ka, radot pašu Šatovu, daba gan nebija sko­pojusies ar visādiem koeficientiem. Šī cilvēka ener­ģijas rezerves likās patiesi neizsmeļamas. Būdams gara auguma un turklāt diezgan korpulents, viņš ieņēma gandrīz visu nelielo kuģa kajīti. Bet viņa balss dār­dēja tā, it kā visas pasaules meteori reizē triektos pret «Bultas» sienām . . .

Pusotra gada laikā mēs paspējām sadraudzēties. Galu galā mums nebija izvēles: starpplanētu kuģa ap­kalpe sastāvēja no diviem cilvēkiem. Un es varu pil­nīgi objektīvi teikt, ka Šatovam bija viens vienīgs trūkums — viņš mīlēja citēt Omāru Haijamu. Man, protams, nav iebildumu pret. poēziju, bet pusotra gada klausīties tikai Haijamu — tas tiešām nav viegli!

Vispār pasaulē, likās, nav tāda spēka, kas varētu samaitāt Šatova garastāvokli. Un tikai tad, kad aizgāja bojā pārtikas konteiners, inženieris uz brīdi nokāra degunu. Kopš tās dienas mēs ēdām vienīgi hlorellu. Šī strauji augošā aļģe piegādāja mums tiklab skābekli, kā uzturu. Šatovs ļoti ātri pierada pie tās. Notiesājis kotletes (cepta hlorella ar marinētas hlorellas piede­vām) un uzdzēris vitaminizētu hlorellas uzliju, viņš moži deklamēja':

It visus priekus kārotos tu plūc Un drošāk sevī laimes valgmi sūc, Jo atturību debess nenovērtēs, Lai vīns un jautras dziesmas galvā dūc.

Astoņpadsmit mēnešus divatā! Tas bija mans pir­mais ilgstošais lidojums. Un drīz vien es sāku saprast, kāpēc nosvērtību uzskata par astronauta svarīgāko īpašību.

Diendienā tā pati vienmuļā apkārtne. Pietiek aiz­vērt acis, un tūdaļ es redzu «Bultas» kajīti, visus priekšmetus, aparātus, ciparnīcas, sviras, kloķus un po­gas, visu līdz pēdējam sīkumam .. . Iluminatorus atvē­rām reti. Melnais bezdibenis ar nemirgojošām zvaig­znēm lidojuma pirmajā mēnesī izraisa jūsmīgu izbrīnu, otrajā — domīgas skumjas, pēc tam — smagu, nomācošu sajūtu. Reiz (liekas, tas bija lidojuma ses­tajā mēnesī) Šatovs, raudzīdamies iluminatorā, nori­tēja vienu no drūmākajiem Haijama pantiem:

Cik baismi naktī! Apmāts trīcu pats, Jo pārāk dižens bezdibeņu skats, Kad virpulī caur tumsas aklumu Uz mūžu mūžiem joņo zvaigžņu rats.

Kopš tā laika mēs atvērām iluminatorus tikai galē­jas nepieciešamības gadījumā.

Tomēr visnepatīkamākais šī vārda tiešajā nozīmē bija pastāvīgā briesmu nojauta, kas pazīstama visiem astronautiem. Mūs tā ietekmēja sevišķi stipri, varbūt tāpēc, ka gamma stari bija bezcerīgi sabojājuši radio- iekārtu un gandrīz gadu «Bultai» nebija nekādu sakaru ar Zemi. Mēs strādājām, sarunājāmies, spēlējām šahu, bet, tiklīdz kāds no mums palika vienatnē, sirdī tūdaļ iezagās šī nolādētā sajūta. Parasti tā bija izplūdusi un neskaidra, taču reizēm uzliesmoja ar tādu spēku, ka likās, nupat — jau pēc mirkļa — notiks kaut kas drausmīgs, nelabojams …

Divus pēdējos mēnešus mūs vajāja neveiksmes. Ne­jaušs meteors iedragāja Saules bateriju, un kopš tā laika mēs dzīvojām pustumsā. Tad sāka niķoties navigā­cijas aparāti. Dažas reizes dienā trauksmaini iekaucās barografa sirēna, brīdinot, ka no raķetes korpusa iz­plūst gaiss. Visā visumā tas bija pilnīgi saprotami — «Bultai» nācās izciest daudz vairāk, nekā paredzēja tās konstruktori.

Neraugoties uz to, mēs noturētos vēl dažus mēnešus. Bet tad notika nelabojamais. Trijās degvielas tvertnēs sāka celties temperatūra. Šķidrais atomārais ūdeņradis ātri sasila. Tas nozīmēja, ka ūdeņraža atomi savieno­jas molekulās, izdalot siltuma enerģiju. Process aizvien vairāk paātrinājās un draudēja pāraugt ķēdes reakcijā. Laiku pa laikam, uzmezdams skatienu deg­vielas termometram, Šatovs skandēja:

Es dzīlēs visdziļākās nolaidos.

Līdz Saturnam cēlos. Un nebaidos:

No jebkuras likstas es izkulšos . . .

Mēs izmēģinājāmies visādi: intensīvi dzesējām deg­vielu, ievadījām stabilizatorus, apstarojām ar ultra­skaņu, bet temperatūra joprojām cēlās. Draudēja sprādziens. Un tad Šatovs pieņēma vienīgo pareizo lē­mumu: ieslēgt sūkņus un atbrīvot trīs no piecām pali­kušajām degvielas tvertnēm. Tas tika izdarīts īstā laikā, jo drīz vien aiz «Bultas» uzliesmoja gigantiska gāzu aste, kurā dīvaini spulgoja sārtas un zaļganas svītras.

Par atgriešanos nebija vairs ko domāt. Izstrīdēju­šies vairākas stundas un galīgi nomocījuši elektronu skaitļojamo mašīnu, mēs beidzot atradām samērā eko­nomisku trajektoriju uz tuvāko planētu — Marsu.

Dažas nedēļas vēlāk Šatovs reiz pamodināja mani un teica:

— Stūrman, saģērbieties! Es jums kaut ko parādīšu.

Mēs iegājām centrālajā komandpunktā. Šatovs ie­darbināja pneimatisko mehānismu, un apakšējā ilumi­natora aizvirtņi lēni pašķīrās. Aiz iluminatora parā­dījās melnais izplatījums un tajā — prāvs Marsa sirpis. Bet uz šā sirpja neredzēja pazīstamo kontūru; ne kanālu tīkla, ne tumši zilo «jūru» jeb, pareizāk, aresitas krūmiem apaugušu zemieņu, ne arī dzeltenīgi sārto tuksnešu. Milzīgais debess ķermenis, kas aiz­ņēma redzes lauka ceturto daļu, bija viscaur ietīts blīvā, zilganā dūmakā.

— Nu, stūrman, ko teiksiet? — Šatovs pusbalsī vaicāja. — Vai jums neliekas, ka esam atklājuši jaunu planētu?

Es centos atrast reālu izskaidrojumu. Varbūt sa­maitājusies iluminatora optiskā sistēma? Bet zvaig­znes bija redzamas ļoti skaidri. Varbūt uz Marsa sākušās smilšu vētras? Bet tās nekad neaptvēra visu planētu un turklāt ari nevarēja radīt zilganu dūmaku. Varbūt kaut kādas elektriskas parādības atmosfērā, kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai? Bet tās nekādā gadī­jumā nevarēja būt tik intensīvas.

Neviena no manām hipotēzēm neizturēja kritiku. Šatovs pat nemēģināja tās apgāzt. Viņš tikai smīnē­dams noskaitīja kārtējo Haijama pantu':

Ko īsti drūmais tumsas priekškars klāj?

Šo mīklu ļaudis minēt nepārstāj . . .

Bet, kad nu priekškars beidzot kritīs,

Taps kļūdas redzamas, par kurām rāj.

Vēlāk es bieži atcerējos šīs rindas. Tās izrādījās pravietiskas. Bet kas varēja iedomāties, ka tieši tagad, lidojuma beigu posmā, mūs gaida vissmagākais pār­baudījums?

«Bulta» tuvojās Marsam no neapgaismotās puses. Nākamajās trijās diennaktīs novērot planētu neizde­vās. Kopš ieraudzījām šauro, zilgano sirpi, mūs vairs neatstāja tuvu un nenovēršamu briesmu nojauta.

Pēdējās divdesmit četras stundas mēs gandrīz ne­maz negulējām. Draudzīgas un tomēr palaikam asas zobgalības vietā mūsu attiecībās ieviesās neparasta laipnība. Mēs daudz sarunājāmies, palīdzējām viens otram iesaiņot personiskās mantas, kopā gatavojām at­vadu vakariņas (sautētu hlorellu ar svaigas hlorellas salātiem).

Divas stundas pirms nolaišanās abi devāmies uz centrālo vadības pulti. Ar troksni aizcirtās hermētis­kās durvis, un «Bultas» korpuss iedrebējās no dzinēju negantās pulsācijas.

Es biju pavadījis kopā ar Šatovu pusotra gada, ie­pazinis viņu (vismaz tā man likās) līdz pēdējam sīku­mam. Tomēr atzīšos, šoreiz es redzēju savu draugu gluži jaunā gaismā. Akselerometrs rādīja dubultu pār­slodzi, smagums bija dziļi iespiedis mani sēdeklī, bet Šatovs joprojām jutās brīvi un viegli. Viņa sejā at- plaiksnījās draiskulīgs smaids, acis mirdzēja. Skopās un precīzās roku kustības šķita apgarotas, pat spār­notas. Jā, tieši spārnotas! Tas šajā gadījumā laikam būs vispiemērotākais vārds.

«Bultu» stipri svaidīja. Es nespēju saprast, kāpēc. Radās iespaids, ka raķete iekļuvusi spēcīgā gaisa virpulī.

Pēkšņi iedžinkstējās izstarojumu dozimetra signāls. Es atskatījos — rādītāja bultiņa bija noliekusies aiz sarkanās svītras. Ārpusē aiz centrālā komandpunkta svina ekrāniem radiācija sasniedza cilvēkam bīstamus apmērus. Bet no kurienes te radušies šādi izstarojumi?

— Stūrman! — Satova balss apslāpēja dzinēju pēr­konīgos dārdus. — Stūrman, ieslēdziet planetāro lo­katoru.

Uz viegli izliektā ekrāna iedegās dzeltenīgs kvad­rāts, kura centrā zaigoja spilgti sārts ovāls.

Satovs paskatījās uz mani. Viņa acīs varēja lasīt neslēptu izbrīnu. Uz Marsa virsmas, sešus simtus kilo­metru zem mums, virmoja liesmu jūra. Izverdums? Ugunsgrēks?

Gandrīz automātiski ieslēdzu jonizācijas pelenga- toru. Uz ekrāna iezīmējās melns diedziņš, kas palēcās augšup un sastinga virs sarkanā ovāla. Ugunīgais ezers izrādījās par ārkārtīgi intensīvas radiācijas avotu!

«Bulta» ietrīcējās vēl spēcīgāk. Sarkanais plankums ātri pārvietojās uz ekrāna malu. Šatovs pagrieza ra­ķeti uz austrumiem. Es uzrakstīju uz papīra lapiņas: «Kodolsprādziens? Katastrofa?» — un atdevu to Ša- tovam. Viņš klusēdams paraustīja plecus un norādīja ar acīm uz ārējā termografa ciparnīcu. Temperatūra aiz raķetes sienām bija pacēlusies līdz septiņdesmit grādiem!

Mēs tikmēr nolaidāmies aizvien zemāk. Šatovs da­rīja brīnumus: sakropļotais kuģis, pārvarēdams nez no kurienes radušos gaisa virpuļus, gandrīz nenovirzījās no kursa. Uz lokatora ekrāna brīžiem pazibēja tumši plankumi.

— Kur atrodamies? — jautāja Šatovs.

— Virs Laika jūras, — es atkliedzu, un viņš ap­mierināti palocīja galvu.

Izraudzīties labāku vietu raķetes nosēdināšanai būtu grūti. Laika jūra — plaša, aresitas krūmiem apaugusi zemiene — atradās netālu no raķešu ostas.

Melnie plankumi uz lokatora ekrāna tagad parādījās un pazuda reibinošā ātrumā. «Bulta» jau bija tuvu Marsa virsmai. Es izslēdzu lokatoru.

Neatceros, cik daudz laika pagāja. Acīm redzot, ne vairāk par piecām minūtēm. Dzinēju rūkoņa kļuva neciešama. Un «Bulta» mīksti nosēdās uz dzinēju iz­šauto gāzu spilvena. Tikko manāms grūdiens, tad klusums. Apdullinošs klusums, no kura ausīs sāk džinkstēt un visniecīgākais troksnītis izklausās kā pērkona grāviens.

Un tad es sajutu smagumu. Nevis mākslīgo sma­gumu, ko magnētiskajā laukā radīja mūsu metalizētie virsvalki, un arī ne paātrinājuma slodzi, bet gan īstu jeb, kā teiktu Satovs, visīstāko Zemes smagumu.

— Nav peļami, ko? — inženieris smaidīdams jau­tāja.

— Klase! — es atbildēju.

Un mēs abi iesmējāmies.

Satovs atvēra pneimatiskās sistēmas krānu. Ārpusē kaut kas iešņācās.

— Marss, liekas, sagaida mūs ar krietnu vējiņu.

— Smilšu vētra?

Satovs noliedzoši pakratīja galvu.

— Nē, stūrman. Tā ir visīstākā krusa.

Jāatzīstas, pirmajā mirklī es domāju, ka viņš dzen jokus.

— Un tagad lietus, — Šatovs ar nesatricināmu mieru turpināja.

Pa «Bultas» metāliskajām sienām bungoja lietus lāses. Kļūdīties nevarēja.

— Stūrman, es sūdzēšos par jums, — Šatovs gan­drīz nopietni sacīja. — Jūs esat atvedis «Bultu» uz kādu citu planētu. Spriežot pēc smaguma spēka, tas varētu būt Marss. Bet vējš, krusa, lietus … Ko varat teikt sev par attaisnojumu?

Teikt es nekā nevarēju. Es vispār nekā vairs ne­sapratu.

— Pieņemsim, ka tuvumā notiek izverdums, — ie­klausīdamies vēja auros, Šatovs skaļi prātoja. — Bet no kurienes krusa? Un no kurienes tāds vēja blī­vums? … A, jau atkal lietus! Vai dzirdat? Kāpēc uz

Marsa tāda lietus gāze?… Tas ir bēdīgi, stūrman, tomēr mums nāksies uzvilkt skafandrus un atstāt kuģi. Skafandru radioiekārta darbojas, pamēģināsim nodi­bināt sakarus un …

Spējš grūdiens tikko nenotrieca mūs abus no kājām.

— Velns parāvis! — Šatovs, turēdamies pie sienām, atgriezās centrālajā komandpunktā. — Stūrman, jūs esat nosēdinājis «Bultu» kādā no Zemes augstienēm. Vai arī atklājis jaunu planētu. Tā ir nekaunība!

Šatovs, kā parasti, jokoja. Patiesībā mūsu noskaņo­jums nebija sevišķi jautrs. Uzvilkdams skafandru, inženieris vēl mēģināja citēt Haijamu, taču pusvārdā apklusa.

— Ek, kaut ātrāk izdotos noskaidrot, kas īsti te no­tiek! — viņš vienkārši nobeidza. Pirmo reizi pusotra gada laikā viņa balsī skanēja nogurums.

Šatovs līdz galam pagrieza pneimatiskās sistēmas rokturi. Gaisa spiediens burtiski norāva apkausēto lū­kas vāku. Slūžu kabīnē ielauzās vējš.

Mēs ieslēdzām reflektorus. Divi šauri gaismas kūļi iecirtās tumsā. Ārpusē notika kaut kas neaprakstāms. Ass, brāzmains vējš trenca saraustītas mākoņu vērpe­tes pāri mūsu galvām. Palaikam negaidīti uznāca un tikpat negaidīti izbeidzās drausmīgas lietus gāzes. Kaut kur tālu apvāršņa malā zaigoja dīvains blāzmojums.

— Stūrman, vai zināt, ko šādā gadījumā teiktu ve­cais Omārs? — es sadzirdēju ķiveres radiotelefonā neparasti kluso Šatova balsi. — «Jel sargies, gājēj! Bīstamas šīs tāles, no mākoņiem te šaudās uguns vāles.»

Šatova milzīgais stāvs ar grūtībām izspraucās caur lūku. Es pasteidzos sekot kapteinim. Un tūdaļ pat vēja brāziens notrieca mani gar zemi.

— Turieties stingrāk, draugs! — inženieris klie­dza. — Un rāpieties šurp!

Šatovs gulēja aiz plakana, aresitas krūmiem apau­guša paugura. Pārvarēdams trakojošā vēja pretestību, es pielīdu viņam cieši klāt.

— Ieslēdziet rāciju! — viņš pavēlēja.

Es apvēlos uz muguras un satvēru noskaņojuma regulatoru. Ķiveres radiotelefonā ielauzās atmosfēras lādiņu sausie tarkšķi. Pēkšņi no tālienes atskanēja vāja balss: «Bulta, Bulta, Bulta … Bulta .. . Bulta . . .»

— Vai dzirdat, stūrman? — Šatovs kliedza. — Pa­mēģināsim nopeilēt.

Man par lielu izbrīnu, pelengatora antenas rāmis norādīja uz augšu. Mākoņu plaisā pavīdēja neliels, dzeltenīgs disks, pēc izskata apmēram divas reizes mazāks par Mēnesi.

— Foboss! — Šatovs izstiepa roku. — Foboss, Marsa pavadonis. Viņi runā no turienes.

Atbildēt mēs nevarējām. Skafandru raidītāju darbī­bas rādiuss nepārsniedza trīssimt kilometru, bet līdz Fobosam bija deviņi tūkstoši. . .

Turēdamies pie aresitas zariem, inženieris piecēlās. Es redzēju, kā vēja brāzieni šūpoja viņa masīvo augumu.

— Skatieties, stūrman! — viņš rādīja taisni uz priekšu. Bet jau nedaudzu soļu attālumā mūsu reflek­toru raidītie stari pilnīgi izšķīda apkārtnes necaurre­dzamajā tumsā.

Taču pēc brītiņa uzliesmoja violets zibens, un es ieraudzīju kā sastingušā kinokadrā: mums virsū vēlās milzīga ūdens siena. Saltā, violetā gaisma uz­zibsnīja uz mirkli. Gigantiskais vilnis likās nekus­tīgs — sasvēries uz priekšu, putojošs, drausmīgs.

— Atpakaļ! — Šatovs iekliedzās.

Palēkdamies viņš skriešus devās uz «Bultu». Vēja brāzma atsvieda mani sāņus. Es pakritu. Gaismas kūlis sastinga un pagriezās atpakaļ. Šatovs palīdzēja man piecelties. Radiotelefonā es skaidri dzirdēju viņa gārdzošo elpu.

— Ātrāk, stūrman, ātrāk . . .

Mirkli vēlāk viņš iegrūda mani lūkā un cieši no­slēdza vāku. Un tad es sadzirdēju viļņu dārdus. Dobji un draudoši tie nemitīgi tuvojās, aprijot visas pārē­jās skaņas — krūmu čaukstēšanu, lietus pilienu bun­gošanu un vēja svilpšanu. Dārdi aizvien vairāk pieauga, līdz beidzot pārgāja drausmīgā, vibrējošā kaucienā.

— Turieties! … — Šatova balss noslāpa neap­rakstāmā skaņu haosā.

Es izstiepu rokas, bet tās satvēra tukšumu. Likās, kāds izsitis man grīdu zem kājām. Un tūdaļ pat iestā­jās klusums.

— Uzmanīgāk, kolēģi… — teica Satovs. — Tā. Tagad es zinu, kas noticis ar Marsu. Šī planēta pār­vērsta par rezervātu asu izjūtu mīļotājiem. Domāju, ka drīz vien te sāksies neliela, labi organizēta zemes­trīce . ..

No ārpuses joprojām vienmuļi un nepārtraukti ska­nēja vētras auri. Tie izraisīja smagu, nomācošu sajūtu. Es, liekas, biju skaļi domājis, jo radiotelefonā tūdaļ pat sadzirdēju Šatova atbildi.

— Neko darīt… Mums nāksies vēlreiz iziet. Pēc pusstundas Foboss norietēs, un tad mēs nekā vairs nedzirdēsim.

Lēni atvērās lūkas vāks. Šatovs ienira tumsā. Es sekoju viņam un tūdaļ sajutu, cik ļoti pastiprinājies vējš. Tas vairs nebija brāzmains, bet šķita pārvēr­ties taustāmi blīvā sienā. Šīs sienas spiedienu es iz­jutu cauri biezajam skafandra apvalkam.

Pieplakdams pie saplaisājušās, ciņainās augsnes, Šatovs rāpās aizvien dziļāk aresitas biezoknī. Ūdens bija aizplūdis, atstājot aplauztus krūmus. Uz mirkli es atliecu krampjaini sažņaugtos pirkstus. Un tad vējš — tas it kā tīšām bija gaidījis šo mirkli — uz­klupa man ar desmitkārtīgu spēku. Nē, ne ar desmit­kārtīgu, bet ar neticamu, gandrīz pārdabisku spēku. Es pat nepaspēju atjēgties — tik ātri viss norisinājās. Kritiens tumsā, nežēlīgs trieciens (mani, acīm redzot, izglāba tikai skafandrs), spilgts uzliesmojums un tad tumsa. Starmeša reflektors bija sasists drumslās, radio- antena nolauzta. Šatova balss (neatceros, ko viņš tai mirklī kliedza) aprāvās pusvārdā.

Vējš nesa mani pretim nenosakāmam, melnam tuk­šumam. Es centos pieķerties pie aresitas zariem — krūmi bija izrauti ar visām saknēm. Es tvarstīju zemi — tā izslīdēja no rokām. Un vējš, nē, nevis vējš, bet viesulis, negants taifūns, zvērīgi kaukdams, dzina mani aizvien tālāk prom no starpplanētu raķetes. Vēl divas reizes, zibeņiem uzliesmojot, es redzēju «Bultu»,

Bet tūdaļ pat vēja trenktas mākoņu gubas apslēpa to manām acīm.

Mākoņi kā gigantiski nezvēri joņoja gar pašu pla­nētas virsmu. Zibeņu šautras nemitīgi triecās pret debesīm un pret zemi. Viesulis šķita līdz pēdējai ie­spējai piesātināts ar elektrību: katrā kritienā no mana skafandra uz visām pusēm šķīda zilganu dzirksteļu spieti.

Es izmisīgi sasprindzināju visus locekļus, lai kaut kur aizķertos. Bet velti! Viesulis ik reizes uzsvieda mani gaisā, gāza lejā, apvēla uz muguras un dzina aizvien tālāk uz priekšu . . .

Tas turpinājās ilgi, neciešami ilgi un beidzās tikpat negaidīti, kā sākās. Es pēkšņi sajutu aresitas zaru šmaugos cirtienus, ievēlos bedrē, un viss apklusa.

Kādu brīdi vēl nespēju aptvert, ko tas nozīmē. Sā­pēja sagrūstais plecs, pietrūka gaisa, acīs lēkāja sar­kani riņķi. . . Taču pamazām no apziņas dzīlēm iznira doma: «Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēršamais. Nelabojamais.»

Pāri Laika jūrai joprojām trakoja viesulis. Kaut kur (kas to lai zina, kādā virzienā) atradās mūsu raķete. Katrā ziņā tālu, ļoti tālu. Atstatumu, kas šķīra mani no «Bultas», nekādi nevarēja noteikt. Praktiski tas bija bezgalīgs. Bet skābekļa indikatora rādītājs jau tuvojās nulles iedaļai. Skābekļa atlika stundai, aug­stākais — pusotrām.

Ilgi, līdz sāpēm deniņos, es šķielēju uz skafandra ķiverē ielaisto mazo indikatoru. Rādītājs lēni pārvie­tojās! Un es varēju redzēt, kā tas neatvairāmi tuvo­jās sarkanajai svītriņai, aiz kuras glūnēja nāve. Le­dainas šausmas pārplūdināja apziņu. Tās cēlās kā paisuma vilnis un pamazām paralizēja visu ķermeni. Bet nodevīgā doma skanēja aizvien nepielūdzamāk': «Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēr­šamais. Nelabojamais.»

Turēdamies pie aresitas mezglainajiem zariem, uz­rausos kājās. Vējš joprojām gaudoja. Taču debesis bija noskaidrojušās, un tuvu apvāršņa malai es ierau­dzīju ļoti spilgtu, zaļganu dubultzvaigzni.

Tā bija Zeme. Zeme un Mēness. Un, lūk, svešajā pasaulē, kur viss šķita naidīgs — gan asais, skaud­rais vējš, gan cietā, akmeņainā augsne, gan necaur­redzamā tumsa —• pēkšņi parādījās kaut kas mīļš un tuvs. Zeme! Dzimtā Zeme! Es saucu un atkārtoju šos vārdus vēl un vēl. . .

Dubultzvaigznes draudzīgi rāmajā spīdumā bija kaut kas neparasts. Kas īsti — to es nevarēju saprast. Ska­tījos, skatījos un tomēr nevarēju. Bet, jo ilgāk pie­pūlēju acis, jo svarīgāk man šķita saprast, kas īsti šīs zvaigznes spīdumā neparasts. Es aizmirsu vētru, ne­dzirdēju tās kaukšanu, pat nepievērsu uzmanību skā­bekļa indikatoram… Un pēkšņi es attapos. Zvaig­zne mirgoja! Tikko manāmi, ļoti vāji, bet tomēr mirgoja . . .

Marsa izretinātajā atmosfērā šādas mirgas nevarēja būt. Zeme, tālā, dzimtā Zeme palīdzēja man saprast, ka tagad Marsam ir blīva atmosfēra. Es nezināju, no kurienes tā cēlusies. Es pat nedomāju par to. Pāri visiem kosmosa bezdibeņiem dzimtā planēta norādīja man glābšanas ceļu. Un es nostājos uz šī ceļa neka­vējoties — bez šaubām un svārstībām.

Es atvēru ķiveres vārstuli.

Sejā iesitās silts vējš. Dziļi, ar pilnu krūti es ie­elpoju Marsa gaisu. Tas bija ļoti silts un mitrs, aresitas smaržu piesātināts. No šī gaisa, no smaržas, no laimes jutos gluži apreibis.

Neatceros, cik daudz laika pagāja. Zeme cēlās aiz­vien augstāk, un tur, kur tā parādījās, debesis kļuva gaišākas. Marsam mūsu Zeme ir rīta zvaigzne. Tās lēkts vēstī tuvo ausmu.

Rīts šķita pelēks un drūms. Sērīgas ēnas klāja ci­ņaino līdzenumu. Pie apvāršņa drūzmējās melnas mā­koņu gubas. Bet vējš sāka norimt.

Un tad mani pārņēma dīvains noskaņojums — reizē jautrība, niknums un pārgalvība. Turēdamies pie ze­majiem krūmiem, izrāpos no bedres un devos uz priekšu. Ik uz soļa es lamāju vēju un smējos par to. Vējš sprausloja, uzklupa man, bet neko lielu vairs nespēja padarīt. ,

Es gāju.

Kurp iet, es nezināju. Un tāpēc gāju uz labu laimi,

turp, kur zaigoja dubultā rīta zvaigzne. Es vienkārši nespēju pagriezt tai muguru.

Tā es nosoļoju kādus simt vai simt piecdesmit metrus. Aiz paugura (priekšā un pa labi no manis), šķaidīdama sarkanas dzirkstis, debesīs uzšāvās signāl­raķete. Tad vēl viena. Vēl un vēl . . .

Es metos skriet. Un skriedams viegli pārlēcu aresitas brikšņiem — uz Marsa skafandra smagumu gan­drīz nejūt.

No paugura virsotnes ieraudzīju «Bultu». Tā bija pavisam tuvu. Kuģa smailais siluets skaidri iezīmē­jās uz krēslainā apvāršņa fona. «Bulta» likās neparasti skaista: slaidas, cēlas līnijas, lepni pacelti īsi spārni, mazliet uz priekšu nosvēries, it kā lēcienam sagatavo­jies korpuss.

Šatovs izšāva raķeti pēc raķetes. Viņš bija bez ska­fandra, vaļējā virsvalkā, un viņam blakus stāvēja ne­liels helikopters. Tikai viņš varēja vienatnē tumsā un vētrā samontēt sarežģīto lidaparātu!

Ieraudzījis mani, Šatovs nosvieda raķešu pistoli. Es metos pie viņa.

— Nu, nu, stūrman, nomierinieties, •— Šatovs aiz­smakušā balsī sacīja, — vecais Omārs, liekas .. . Nē, ne tā . . .

Un viņš novērsās.

Tikai tagad es pamanīju pie viņa kājām desmitiem raķešu čaulu. Tas lika man atcerēties Marsu.

— Marss? — es neskanīgi vaicāju Šatovam un ie­klepojos.

— Marss? Viss kārtībā, stūrman. Gada laikā te daudz kas mainījies. Cilvēki rada Marsam atmosfēru. Sarkanais plankums, ko pirmīt redzējām uz lokatora ekrāna, ir kodoltermiskas reakcijas krāteris. Un tādu uz Marsa divi. Jau ceturto mēnesi šajos krāteros no­tiek vadāma kodolreakcija. Smagie atomi skaldoties pārvēršas vieglajos — skābekli, slāpeklī, hēlijā, ūdeņradī. Un galvenais — milzīgās temperatūras ie­tekmē šajos krāteros sadalās minerāli, kas satur skā­bekli, ūdeni, ogļskābo gāzi. . . Cilvēki tagad atstājuši Marsu. Tikai uz Fobosa palicis vadības postenis. Mums vēl laimējies, stūrman! Te bija vētras — daudz

negantākas par vakarējo. Ari radioaktivitāte bija daudz augstāka. Tagad tā vairs nav bīstama. Bez tam atmosfēra droši sargā mūs no kosmiskajiem stariem. Uzskatiet, ka mums laimējies … Un pietiks, stūrman! Vairāk es nekā nezinu. No Fobosa mani iepriecināja ar veselu lekciju — skaitļi, formulas un pat citāti. Bet es diemžēl biju spiests noņemties, lūk, ar šo put­niņu … Tā kā piedodiet, lūdzu!

— Bet vai tad šī atmosfēra saglabāsies? — es jautāju.

Šatovs iesmējās.

— A! Vējiņš iepaticies . . . Neuztraucieties, stūrman. Marss pazaudēja savu atmosfēru, kad vēl nebija pil­nīgi atdzisis — pievilkšanas spēks toreiz izrādījās par vāju. Tagad planēta praktiski varēs saglabāt atmosfēru uz mūžīgiem laikiem. Starp citu, tāds pats liktenis gaida arī Mēnesi. Vecītis dabūs lielisku atmosfēru. Bet nu pietiks jautājumu. Pietiks! Ja vēlaties, paņemiet manu skafandru, noskaņojiet uztvērēju un paklausie­ties .. , Bet es… Stūrman, stūrman, saule! Skatieties, saule!

Pie apvāršņa parādījās saules disks. Purpura debesis kļuva vēl gaišākas, un apvidus krāsas iezaigojās jaunā spožumā.

Pusotra gada kosmiskais lidojums, vētra un draus­mīgā nakts — viss nobālēja un šķita mazsvarīgs salī­dzinājumā ar šo rītausmu. Es būtu ar mieru pārciest desmitkārt lielākas grūtības, lai vēlreiz redzētu senās planētas pirmo zeltaini sārto rītausmu. Ausmu, ko radīja cilvēka prāts!

Saule raidīja mums līksmus, zeltainus starus, kas izklīdināja tumsu. Zvaigznes nobālēja, un tikai viena dubultzvaigzne vēl mirdzēja dzidrajās rīta debesīs. Tagad šī zvaigzne likās zila.

— Zeme, — klusi sacīja Šatovs. — Zilā planēta.

Es pagriezos un ieraudzīju: uz Šatova neskūtā vaiga

mirgoja zilgana dzirksts.