Zilā planēta

G. Gurevičs PŪĶA INFRA .

«Dzīvi mēro ar darbiem un nevis ar gadiem,» šos vārdus es pirmoreiz dzirdēju, kad iepazinos ar sla­veno kosmonautikas veterānu Pāvelu Carušinu. Toreiz strādāju par inženieri galvenā starpplanētu raketo- droma celtniecībā Kilimandžāro kalnā.

Cilvēki devās kosmosā aiz visdažādākajiem apsvē­rumiem. Mani kā inženieri vilināja nepieredzēti plaša mēroga jaunbūves. Čarušins cerēja kaut kur sastapt cilvēkiem līdzīgas būtnes.

Šo cerību spārnots, viņš lidoja uz visattālākajām planētām. Bet pienāca brīdis, kad Saules sistēmā visas planētas bija izpētītas, un iespējams, ka sirmais kap­teinis tā arī nodzīvotu mūža vakaru vasarnīcā pie Kuibiševas jūras, ja vien toreiz man nebūtu ienākusi prātā doma par infrasarkanām zvaigznēm.

Līdz Saules sistēmas robežām gaisma nokļūst ap­mēram četrās stundās, bet līdz tuvākajai zvaigznei — četros gados. Tātad mūs šķir neiedomājams tukšuma okeāns. Vai varam būt pārliecināti, ka tas tiešām ir pilnīgi tukšs? Vienīgais, ko mēs tīroši zinām — tur nav spilgtu zvaigžņu. Taču kosmosā ir arī mazas, ne­spodras zvaigznītes, un tikai divdesmitajā gadsimtā astronomi noskaidroja, ka tās atrodas mums samērā tuvu. Bet vai izplatījumā nevarētu būt vēl daudz vai­rāk zvaigžņu, kas nav saskatāmas pat ar visspēcīgā­kajiem teleskopiem, jo tās jau tik tālu atdzisušas, ka redzamās gaismas vietā izstaro tikai infrasarkanos starus?

Izklāstīdams Čarušinam visus šos apsvērumus, ar bažām vēroju, kā viņa sejā izdziest draudzīgais un

reizē mazliet ironiskais smaids. Vai tiešām es atkal būtu sarunājis aplamības? Taču negaidot sirmais kapteinis uzsita man uz pleca. — Varbūt mēs abi tomēr vēl dosimies kosmosā!

Pēc pusgada Centrālā Mēness observatorija atklāja pirmo infru — spīdekli, kas izstaro vienīgi infrasarka­nos starus.

Bez Čarušina enerģijas un neatlaidības tas neapšau­bāmi notiktu daudz daudz vēlāk. Bet viņš atlika visus darbus un memuārus. Elektroniskā stenografiste vairā­kus mēnešus rakstīja tikai zinātniskām un sabiedris­kām organizācijām, viņa vecajiem draugiem un skol­niekiem uz Mēnesi, Marsu un Junonu, uz kosmiska­jiem kuģiem, kas devās tālos reisos, vēstules ar lū­gumu steidzami organizēt melno sauļu meklēšanu.

īsā laikā infrasarkanos spīdekļus atklāja Liras, Strēlnieka, Mazā Lāča, Čūskneša, Tukāna un Tele­skopa zvaigznājos. Bet vistuvākais un visinteresantā­kais spīdeklis atradās Pūķa zvaigznājā. Tā virsmas temperatūra bija plus desmit grādu, un to šķīra no mums «tikai» septiņas gaismas diennaktis, tas ir, četr­desmit reizes lielāks attālums nekā līdz Neptunam. Starpplanētu raķete varēja sasniegt šo infru … četr­padsmit gados.

Pēc gada šī raķete startēja. Tās apkalpē bija seši cilvēki — Varencovi, Juldaševi, Čarušins un es.

Sākumā viss likās interesants. Zeme — milzīgs glo­buss, kas aizņem pusi no debesīm. Četrkārtīgs sma­gums, tad brīnumainais bezsvara stāvoklis. Mēness — sveša, melnbalta pasaule ar bakurētainu seju…

Pēc tam iestājās ikdiena. Trīs metrus gara un trīs metrus plata guļamtelpa. Šūpuļtīkls, galdiņš un skapis. Aiz starpsienas — mazliet lielāka darba istaba.

Teleskops, vadības pults, aparāti un elektroniskās skait­ļošanas mašīnas. Tālāk — noliktavas, mašīntelpa un puskilometru garas degvielu tvertnes. Ja vēlies, vari staigāt, ja ne — uzvelc skafandru un kūleņo izpla­tījumā. Tad atkal šūpuļtīkls, galdiņš un skapis . . .

Diena ne ar ko neatšķīrās no nakts: ir dienā, ir naktī elektrisks apgaismojums. Dienā redzamas zvaig­znes; tās pašas zvaigznes spīd arī naktī. Visapkārt klusums un miers. Bet mēs lidojām. Stundas laikā veicām gandrīz pusotra miljona kilometru, dien­naktī — trīsdesmit piecus miljonus kilometru. Ieraksts žurnālā: «1. jūnijā šķērsojām Saturna orbītu. Šo no­tikumu atzīmējām ar goda maltīti.»

Tas ir Čarušins, kas allaž izdomā visādus svētkus. Viņa uzņēmība un izdoma šķiet neizsmeļama. Pat ra­ķetē viņam vienmēr pietrūkst laika. Pēc miega — kos­miskā rīta rosme, vismaz stundu; pastāvīgajā bezsvara stāvoklī muskuļi bez vingrinājumiem drīz vien novā­jinātos. Tad obligātā pastaiga izplatījumā. Raķetes apskate. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc pusdie­nām Čarušins divas stundas diktē atmiņas. Tad lasa mikrogrāmatas. Lasīšana ilgst stundu un ne minūti vairāk. Pa daļai tā, protams, ir rotaļa, bet tai pašā laikā — arī cīņa par gara možumu. «Rītdiena vienmēr jāgaida ar nepacietību,» tāds ir viņa mīļākais tei­ciens. Un mēs visi zinām, cik daudz tajā patiesības. Zvaigžņu kuģa apkalpei vienaldzība nozīmē drošu nāvi!

Bet' no vienaldzības un truluma spēj glābt tikai darbs. Diemžēl, darba raķetē ļoti maz. Apskate un sīki remonti daudz laika neprasa. Vienīgā nodarboša­nās ir astronomiskie novērojumi. Mēs, piemēram, sa­stādām zvaigžņu katalogu: mērām attālumus līdz zvaigznēm.

Lidojums rit vienmuļi: gadiem ilgi nekas nenotiek. Tomēr katastrofa var iestāties kuru katru mirkli. Izpla­tījums taču nav gluži tukšs. Tajā sastopami meteorīti, putekļi, pat gāzu mākoņi. Lidojot šādā ātrumā, tie var radīt nopietnas briesmas. Kosmiskie putekļi lēni_ sa­grauž kuģa segumu, metālā rodas bojājumi, tāpēc kādam no apkalpes jādežurē.

Šīs vientuļo dežūru stundas panesamas visgrūtāk. Atmiņā parasti uzpeld Zemes ainavas. Gribas paklai- ņot pa laukiem un mežiem. Gribas būt ļaužu pūlī — stadionā vai metro stacijā. Domas neviļus kavējas pie mīļotiem, tuviem cilvēkiem.

Tā paiet dienas un mēneši. Raķetē mēs esam seši. Katrs no mums dežurē divus, bet guļ četrus gadus. Miegs, protams, ir mākslīgs; aizmigušā ķermeni at­dzesē. Tas aiztaupa ļoti daudz kravas. Divas trešda­ļas no visa ceļojuma laika apkalpe neēd, nedzer un gandrīz neelpo.

… Pēc četrpadsmit gadiem beidzot pienāca mirklis, kad saskatījām tumšu aplīti, kas aizsedza vairākus tālus spīdekļus. Mērķis bija sasniegts. Zemes astro­nomi norādīja mums pareizo virzienu. Bet viņi nepa­redzēja, ka Pūķa infra izrādīsies par dubultzvaigzni, kas sastāv no divām melnām saulēm, vienas mazākas un mazliet tuvākas, otras — mazliet lielākas un tālā­kas. «Mazliet», protams, kosmiskā izpratnē, jo atsta­tums, kas šķir abas saules, ir lielāks nekā attālums no Zemes līdz Saturnam.

Mēs visi trīcējām aiz nepacietības, kaut arī centā­mies to neizrādīt. Taču visnepacietīgākais bija Čaru­šins. Viņš jau laikus gatavoja sazināšanās līdzekļu arsenālu: gaismas signālus, infrasarkanos prožektorus, ģeometrisku figūru kolekciju un pat attēlu ābeci.

Tajā dienā mēs no paša rīta iedarbinājām bremžu dzinējus. Pēc daudziem gadiem raķetē atkal izveido­jās augša un apakša. Nepiestiprināti priekšmeti, kas līdz šim brīvi peldēja gaisā, klakšķēdami nokrita uz grīdas. Infras tumšā ripiņa sāka manāmi augt, pama­zām izdzēšot visas apkārtējās zvaigznes. Dažas stun­das vēlāk mūsu kuģis it kā apstājās iepretim milzī­gai, melnai lodei, uz laiku kļūstot par tās pavadoni.

Taču iedomājieties mūsu vilšanos! Infras tempera­tūra, ko astronomi bija noteikuši uz plus desmit, pa­tiesībā nepārsniedza mīnus sešus grādus! Vai vērts lidot četrpadsmit gadus, lai ieraudzītu parastu polāro nakti? Čarušins bija satriekts. Viņa pēdējais mēģinā­jums cietis neveiksmi. . .

Šādos apstākļos tad arī radās doma turpināt ceļo­jumu un apmeklēt mūsu infras dvīņu māsu.

Pirmajā acumirklī šāds lēmums liekas dabisks. Taču kosmosā katram lidojumam ir savs aprēķins. Tur viss at­karīgs no degvielas, ko patērē, tikai paātrinot un brem­zējot kuģi. Aizlidot uz otro infru nozīmēja samazināt degvielu krājumu un līdz ar to kuģa ātrumu, tas ir, aizkavēt atgriešanos vismaz par trim četriem gadiem. Bet tur, kur atdoti trīsdesmit gadi, ar trim gadiem galu galā varēja nerēķināties . . .

Gandrīz divpadsmit mēnešus ilga nākamais ceļa posms. Un tad skatu lūkās atkal parādījās melns plan­kumiņš, kas pamazām izauga par prāvu lodi. Mēs vēl­reiz iedarbinājām bremžu dzinējus un palaidām auto­mātisku izlūkošanas raķeti. Drīz vien uz televizora ekrāna ieraudzījām īstu pērkona negaisu — zibeņus un vēja trenktus mākoņus. Mazliet vēlāk automāts paziņoja: gaisa temperatūra ir divdesmit četri grādi. Varbūt Zemes astronomi kļūdījās tāpēc, ka sajauca abu infra spīdekļu starus.

Taču mēs kaut ko nebijām pareizi aprēķinājuši, jo pēc brīža mūsu izlūkraķete pazuda. Tad palaidām otru raķeti. Tā apriņķoja infru vairākas reizes. Un atkal televizora ekrāns rādīja mākoņus, lietu un bezgala plašu ūdens klajumu. Visur — jūra, tikai jūra. Ledu nekur nemanīja. Bet tas arī saprotams: infra tiek ap­sildīta no iekšienes, tāpēc klimats uz tās visur vienāds.

Izplatījumā starp zvaigznēm peld milzīga, melna lode. Zvaigznāji ir spilgtāki nekā mūsu debesīs. Tur spīd arī mūsu Saule. Bet mēs neskatāmies uz Sauli, nejūsmojam par zvaigžņu rakstiem. Mūsu skatieni vērsti uz melno lodi.

-— Ko darīsim? — jautā Čarušins. — Vai dosimies atpakaļ?

Jā, vajadzēs atgriezties. Mūsu kuģis spēj nosēsties tikai uz sauszemes .. .

— Tādā gadījumā atliek viena izeja, — saka kap­teinis.

Mēs neizpratnē lūkojamies cits uz citu. Aiša, mūsu ārste, pirmā nojauš, ko domājis kapteinis.

— Nekādā gadījumā! — viņa iekliedzas. — Jūs gribat nolaisties batisfērā?

Visus pārņem satraukums. Nolaisties batisfērā var. Bet kā lai atgriežas? Automātiskais izlūks no okeāna nespēj pacelties. Batisfēra tur paliks uz mūžīgiem laikiem . . . Un tajā cilvēks. -

— Mēs nepieļausim, — Aiša nepiekāpjas.

Sirmgalvis parausta plecus.

— Jūs, Aiša, esat medicīnisku aizspriedumu varā. Jums liekas, ka cilvēkam ir tiesības mirt tikai slimības gultā. Mums, astronautiem, ir sava dzīves mēraukla. Mēs mērojam dzīvi ar darbiem un nevis ar gadiem.

— Kam tas vajadzīgs? — iesaucas Aišas vīrs. — Jā­rīkojas pakāpeniski. Atgriezīsimies mājās un ziņosim. Nākamā ekspedīcija labāk sagatavosies un izpētīs okeānu…

— Nākamā? Kad? Pēc trīsdesmit gadiem?

Toļa Varencovs pieceļas un paziņo, ka ir ar mieru nolaisties batisfērā. Arī es ierunājos par savu kan­didatūru.

— Lēmums pieņemts! — kapteinis pārtrauc mūs, un viņa skarbais tonis nepieļauj iebildumus. — Netērē­jiet laiku tukšiem strīdiem .. .

Raķetē esam tikai pieci. Stāvam pie skaļruņa, kurā dzirdami dārdi un svilpieni. Infras atmosfēra piesā­tināta ar elektrību, tāpēc mums grūti uztvert radio­signālus.

Beidzot sadzirdam Čarušina dobjo basu. Mūsu sir­mais kapteinis atkal ir kopā ar mums!

— Nupat izslēdzu prožektoru, — viņš saka. — Tumsa nav pilnīga. To nemitīgi pāršķel īsi, žuburaini zibeņi. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi, tādi paši kā uz Jupitera. Gaiss liekas blīvs . ..

Palaikam trokšņi noslāpē vārdus un pat veselus teikumus. Tad dzirdamība atkal uzlabojas.

— Atmosfēra kļūst caurspīdīga, — stāsta Čaru­šins. — Redzu jūru, nelielus, lēzenus viļņus. Krītu lēni. Smagums milzīgs. Pat mēli pakustināt grūti.

Pēkšņi priecīgs sauciens:

— Putni! Starojoši putni! Aizšāvās garām. Vai tad televizors kaut ko tādu pamanītu? Tiem ir apaļas galvas un resns rumpis. Spārni nelieli, trīc. Mazliet atgādina mūsu lidojošās zivis . . .

Skaļš šļakstiens, tad klusums.

— Dzirdējāt? Tā ir batisfērā, kas iekrita ūdenī. Sa- sitos pamatīgi. Bet tam vairs nav nozīmes. Izslēdzu gaismu. Sāku pierast pie tumsas.

Un mazliet vēlāk:

— Grimstu apmēram vienu vai divus metrus se­kundē. No jauna ieslēdzu prožektoru. Aiz loga ugu­nīgs viesulis. Cik te daudz visādu sīku radību! Kaut kas līdzīgs mūsu garnelēm. Un, jo dziļāk, jo vairāk.

Bet kas tad tas? Garš, tumšs ķermenis bez galvas un astes. Valzivs? Kustas ātri un atstāj aiz sevis gaišu strūklu. Gar sāniem gaismekļu līnija. Atgādina kuģa iluminatorus. Vai tā varētu būt zemūdene? Šaubos. Un tomēr katram gadījumam signalizēju ar prožek­toru: divi — divi — četri, divi — trīs —• seši, divi — divi — četri.

Nepievērsa man uzmanību. Aizgāja .. .

Tagad redzu nezvēru. īsts briesmonis — atgādina astoņkāji un reizē bruņurupuci. Protams, astoņkājis tas nav, jo tam ir tikai pieci taustekļi — viens aizmu­gurē un četri gar malām. Vienā priekšējā tausteklī lukturim līdzīgs orgāns. Uz muguras bruņas, acis kā vēzim — kustīgu stobriņu galā . ..

Nupat prožektors sataustīja dibenu. Visapkārt mez­glainas, līkas saknes, kas atgādina koraļļus vai jūras lilijas. Biezi stiebri ar kausiņiem lejgalā. Mūsu jūras liliju kausiņi vērsti uz augšu. Tie cenšas satvert grimstošu barību. Ko meklē šie kausiņi? Siltumu? Tie ir augi! Augi bez gaismas? Grūti ticēt. Protams, arī te ir gaisma — infrasarkanā. Bet vai infrasarkano staru enerģijas pietiek organisko vielu sintezēšanai no ogļskābās gāzes?

Esmu iestrēdzis brikšņos. Tātad man atlicis mazliet laika. Varu mierīgi skatīties. Un, jo ilgāk skatos, jo vairāk pārliecinos, ka tie tomēr ir augi. Lūk, apaļīga zivs košļā kādu stiebru. Barības straume šeit plūst no apakšas uz augšu. Starojošie putni ir pēdējā pakāpe …

Uztvērējā atskan čerkstoņa un dobji sitieni. Ko tas nozīmē?

— Batisfēra sakustējusies, — Čarušins ziņo. — Kāds sagrābis to un velk. Kas īsti — neredzu. Dibens no­sveras pamazām lejup. Brikšņiem nav gala. Savādi! Augi te sakārtojušies pareizās rindās, kā augļu dārzā. Kāds milzīgs radījums, lēni pārvietodamies, nogriež veselas krūmu audzes. Nudien rijīgs nezvērs. Redzu slikti. Kaut kur sānos rāpo šis dzīvais kombains. Priekšā klinšu grēda. Aizpeldēju tai garām. Melns bez­dibenis. Batisfēra grimst arvien dziļāk. Spiediens pa­lielinās. Palieciet sveiki!

Klusums. Un pēkšņi sauciens:

— Plaisa!!!

Dobji sitieni. Vaidi. Acīm redzot, ūdens iekļuvis ka­merā un strūkla ievainojusi kapteini.

Vēlreiz atskan Čarušina balss:

— Redzu ēkas. Pilsētu. Apgaismotas ielas. Kupolus. Peldošus torņus. Dīvainus radījumus . . . Visur viņi. . . vai tiešām tie būtu .. .

Drausmīgs dārdiens. Sāpju kliedziens . . .

Tad dzirdami tikai atmosfēras traucējumu sprakšķi.

Dziļā klusumā pieci cilvēki raugās uz melno lodi, kaut gan tajā nekas nav saskatāms pat ar vislielāko teleskopu.

— Pēc trīsdesmit gadiem mēs atgriezīsimies! — čukst Toļa Varencovs.