Zilā planēta

A. un B. Strugacki VIESI

Tagad, kad visa pasaule, aizturējusi elpu, klausās Deviņpadsmitā pavadoņa pelengācijas signālus un zvaigžņu kuģa «PSRS» apkalpe Gobi tuksnesī gata­vojas startam, interesanti pārcilāt atmiņā dīvainos no­tikumus, kas tieši pirms gada norisinājās Dušanbes apkaimē.

Savā laikā populārzinātniskajos žurnālos parādījās ne mazums rakstu un apcerējumu par Viesiem.

Stāsti par «telemehāniskiem diversantiem» un «si- līcijorganiskiem nezvēriem», tāpat kā dažādu «acu­liecinieku» pretrunīgie ziņojumi pār degošiem kalniem, aprītām govīm un kravas mašīnām, pat toreiz neiz­turēja kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā nesalīdzināmi sarežģītāki par visiem šiem izdomājumiem.

Tūlīt pēc Lozovska slavenās radiogramas kļuva skaidrs, ka Dušanbes komisijas oficiālais pārskats tik ātri vēl neparādīsies atklātībā, tāpēc profesors Ņiki- tins ierosināja, lai viens no nedaudzajiem īstajiem lieciniekiem publicē presē patiesību par Viesiem.

— Pastāstiet to, ko redzējāt pats savām acīm, — viņš man teica. — Un, protams, izmantojiet arī Lo­zovska dienasgrāmatu.

Iekams sāku stāstījumu, gribu brīdināt, ka visiem spēkiem centīšos ievērot profesora norādījumu — ru­nāšu tikai par Saviem iespaidiem un izklāstīšu noti­kumus tā, kā tie risinājušies no arheoloģiskās grupas viedokļa.

Toreiz mūsu grupa pētīja tā dēvētās Apīdas pils teritoriju, apmēram simt kilometrus uz dienvidaustru­miem no Pendžikentas. Grupas sastāvā bija seši cilvēki: trīs arheologi — grupas vadītājs Boriss

Lozovskis, mans vecais draugs tadžiks Džamils Kari- movs un es. Bez tam divi strādnieki un šoferis.

Apīdas pils — kādus trīsdesmit metrus augsts pau­gurs atrodas šaurā kalnu ielejā. Šeit pa oļiem nosētu gultni tek neliela upīte, ļoti tīra un vēsa. Tai blakus aizvijas ceļš uz Pendžikentas oāzi.

Paugura virsotnē notika izrakumi, lejā bija ierīkota arheoloģiskās grupas nometne. Skaidrības labad jā­piebilst, ka trešā gadsimta tadžiku pilī jūs neieraudzī- siet masīvas, robotas sienas, paceļamus tiltus un drū­mus apakšzemes cietumus. Atrakti divi trīs līdzeni laukumiņi, kurus apjož neliels kvadrātveida valnis. Faktiski no pils saglabājusies tikai grīda. Te var at­rast apdegušu koksni, māla trauku lauskas un, diem­žēl, ne mazumu skorpionu, bet, ja laimēsies, — arī vecu, apsūbējušu monētu.

Grupas rīcībā bija mašīna — vecs gaziks, ko iz­mantojām arheoloģiskai izlūkošanai, veicot tālus brau­cienus pa drausmīgiem kalnu ceļiem. Dienu pirms Viesu ierašanās Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbrau­cis uz Pendžikentu pēc produktiem. Mēs gaidījām viņa atgriešanos četrpadsmitā augusta rītā. Taču ma­šīna neatgriezās, un ar šo faktu iesākās visneparastāko atgadījumu virkne.

Es sēdēju teltī un pīpēju, gaidīdams, kamēr upē izskalosies bļodā saliktās māla lauskas. Džamils strā­dāja pauguru virsotnē, kur vējš palaikam uzvirpu- ļoja putekļus, apslēpdams manam skatienam strādnieku baltās tūbas cepures. Uz prīmusa vārījās griķu biez­putra. Es pīpēju un gudroju, kāpēc Lozovskis tik ilgi kavējas. Mūsu petrolejas krājumi izsīka, bija atli­kušas tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Kas notiks, ja Lozovskis šodien neatgriezīsies?

Es piecēlos, pastaipījos un . . . ieraudzīju Viesi.

Tas stāvēja pie ieejas teltī, atgādinādams melnu zirnekli krietna suņa augumā. Tam bija plakans disk- veida ķermenis un posmainas kājas. Pēc mirkļa ērmo­tais radījums sašūpojās un devās man tieši virsū. Mūs šķīra ne vairāk kā desmit soļi.

Iegaumējiet, man nebija ne jausmas, ka tas ir Vie­sis. Es uzskatīju to par kaut kādu nezināmu dzīvnieku.

Un, lūk, šis mēmais dzīvnieks bez acīm tuvojās man, savādi cilādams kājas. Es atkāpos. Tūdaļ pat atskanēja viegls klikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša liesma, tik spilgta, ka nevilšus bija jāaizmiedz acis. Kad at­vēru tās, kā caur sarkanu miglu no jauna ieraudzīju šo radījumu.

— Vai dieniņ … — es nomurmināju.

Viesis stāvēja pie kastes, kurā glabājās mūsu pār­tikas krājumi, un, liekas, rakņājās tajā ar divām priekškājām. Saulē pazibēja konservu kārba. Tad viņš atvirzījās sāņus un pazuda no mana redzes loka. Tai pašā mirklī apklusa prīmuss un kaut kas metālisks nošķindēja.

Nezinu, ko manā vietā būtu darījis apdomīgs cil­vēks. Atceros tikai, ka, gribēdams vai nu iebaidīt zirnekli, vai arī uzmundrināt sevi, iebrēcos pilnā kaklā, izdrāzos no telts, paskrēju dažus soļus un aiz- elsļes apstājos.

Arā nekas nebija mainījies. Visapkārt saulstaru plū­dos snauda sirmie kalni. Paugura virsotnē balsnēja strādnieku cepures. Un te es atkal ieraudzīju Viesi. Atri un nedzirdami, it kā slīdēdams gaisā, tas skrēja pa nogāzi. Kājas šķita gandrīz neredzamas. Toties pilnīgi skaidri varēja redzēt ēnu, kas tam sekoja pe­lēcīgajā zālē.

Man iekoda dundurs, un es nositu to ar mitru dvieli, ko, izrādās, visu laiku biju turējis rokā. No paugura atskanēja balsis — Džamils ar strādniekiem kāpa lejā un deva man zīmi nocelt no prīmusa putras katlu. Viņi vēl nekā nezināja un bija ārkārtīgi pārsteigti, kad sagaidīju viņus ,ar paziņojumu:

— Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus.

Džamils vēlāk stāstīja, ka tas bijis drausmīgi. Es esot sēdējis pie telts, pīpējis, birdinājis pelnus putras katlā un ik brīdi baltām acīm skatījies apkārt.

Nopratis, ka draugs laikam uzskata mani par ju­kušu, sāku steigšus izklāstīt viņam, kas noticis. Pēc tam mēs pārmeklējām visu apkārtni. Izņemot pa pusei nomīdītās bedrītes pie telts ieejas, nekādu pēdu at­rast neizdevās. Toties noskaidrojās, ka bez prīmusa un konserviem «zirneklis» aizstiepis arī manu dienas- āinatu, zīmuļus un saini ar musu vertīgakajiem at- dumiem.

— Ir gan lops! — Džamils apjucis iesaucās. Iestājās vakars. Balta, šķiedraina migla saplūda lejā. Pāri kalnu grēdai iedegās trīspirkstu ķetnai Izīgais Skorpiona zvaigznājs. Strādnieki drīz iemiga, it mēs, neaizvēruši acis, lauzījām galvas par notikušo. Pēkšņi Džamils ieminējās, ka noslēpumainā «zirnekļa» jciemojumam droši vien esot kaut kāds sakars ar jzovska aizkavēšanos. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja znestos priekšmetus un izteica nejēdzīgas aizdomas, i «zirneklis» varētu būt veikli nomaskēts zaglis. Mani pamodināja neparasts troksnis, kas atgādināja >ēcīgu aviācijas motoru rūkoņu. Kādu laiku sastin­gs klausījos. Sīs skaņas man diezin kā nepatika, arbūt tāpēc, ka, nostrādājis šeit veselu mēnesi, ne :izes vēl nebiju redzējis lidmašīnu. Pietrūkos kājās ri izgāju no telts.

Bija vēla nakts, pulkstenis rādīja pusdivi. Pie debe- m salti mirgoja zvaigznes. Klintis slīga dziļā ēnā. iepeši kalnu nogāzē tieši iepretim izrakumu vietai uz- bsnīja spilgts gaismas plankums, noslīdēja uz leju, iz- zisa un pēc brīža iezaigojās no jauna, šoreiz tālāk a labi.

— Kas tur ir? — satersukti jautāja Džamils, izsprauk- amies no telts.

Dūca pavisam tuvu. Negaidot žilbinoša zili balta aisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Šķita, ka augurs pēkšņi iekalts ledus bruņās. Tas ilga tikai da- as sekundes. Tad gaisma nodzisa. No strādnieku telts tlidoja izbiedētās balsis.

Pēc brīža dārdošā rūkoņa atjaunojās un, pacēlu- ies pāri ielejai, ātri izgaisa tālumā. Man likās, ka uz vaigžņotās debess fona redzu tumšu, iegarenu ķer- neni aizslīdam dienvidaustrumu virzienā. Kopā ar Džamilu un strādniekiem mēs sasēdāmies plī un ilgi klusējām, vērīgi ieklausīdamies visniecī- ;ākajos trokšņos. Atklāti sakot, mani biedēja itin r iss — gan dīvainie «zirnekļi», gan neparasti tumšā lakts, gan noslēpumainie klikšķi, kurus iedomājos sadzirdam caur upes čaloņu. Džamils pačukstēja, ka mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši kaut kādu neizpro­tamu notikumu centrā. Es neiebildu. Beidzot, nosaluši un mazliet nomierinājušies, atgriezāmies teltīs.

— Ko darīt, ja viņi atkal ieradīsies? — Džamils jautāja.

— Nezinu, — es atbildēju.

Bet viņi neieradās.

Otrā rītā mēs uzkāpām izrakumu vietā un konsta­tējām, ka pazudušas visas iepriekš atrastās trauku lauskas — visa keramika. Atraktā pils grīda bija pār­klāta ar apaļu pēdu bedrītēm, izmestās zemes kaudze nolīdzināta, it kā tai būtu pārbraucis ceļu veltnis, bet valnis divās vietās pilnīgi izjaukts. Strādnieki saru­nājās pusbalsī un neatkāpās no mums ne soli. Viņiem bija bail un mums — arī.

Lozovskis joprojām neatgriezās. Brokastīs mēs ap­ēdām maizes paliekas un uzdzērām aukstu ūdeni. Ap­spriedies ar Džamilu, es dziļāk uzmaucu cepuri un apņēmīgi aizsoļoju pa Pendžikentas ceļu, kur cerēju agri vai vēlu sadabūt mašīnu, kas mani aizvedīs līdz oāzei.

Pirmos kilometrus veicu bez jebkādiem starpgadī­jumiem un divas reizes pat apsēdos ceļmalā uzpīpēt. Aizas sienas vietām cieši ieskāva ceļu, vietām at­virzījās tālu nost. Vējš ik brīdi sacēla putekļu grīstes, nemitīgi čaloja upe. Vairākas reizes tālumā manīju kazu barus, govju ganāmpulkus, taču cilvēkus ne­sastapu.

Līdz tuvākajam ciematam bija atlikuši vēl kādi desmit kilometri, kad gaisā parādījās Melnais Helikop­ters. Dobji dūcot, savādais lidaparāts aiztrauca pāri manai galvai un pazuda aizas līkumā, atstājot aiz sevis svelmaina vēja strūklu. Tas nebija zaļš kā mūsu ar­mijas helikopteri vai sudrabains kā civilās aviācijas mašīnas, bet nespodri melns un blāvi atvizēja saulē kā šautenes stobrs. Helikoptera neparastā krāsa, forma un spēcīgā dūkoņa atgādināja pagājušās nakts noti­kumus un «zirnekļus». Mani atkal pārņēma neizpro­tamas bailes.

Pieliku soli, nenocietos un sāku skriet. Aiz pagrie­ziena ieraudzīju automobili GAZ-69 un trīs cilvēkus, kas skatījās debesīs. Domādams, ka viņi tūlīt aiz- orauks, es iekliedzos un pamāju ar roku. Viņi atska­tās, tad viens no viņiem palīda zem mašīnas. Divi oārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīm redzot, ģeo- ogi — likās mēmi.

— Vai neaizvedīsiet līdz Pendžikentai? — no tālie- īes saucu.

Tačft viņi joprojām klusēja un pētoši raudzījās nanī. Nospriedu, ka droši vien nebūs sadzirdējuši autājumu, un tādēļ, pienācis klāt, skaļi sasveicinājos.

Garākais novērsās un iekāpa mašīnā. īsākais ne- aipni atrūca — «sveiks» un tūdaļ no jauna pavērās lebesīs. Arī es paskatījos uz augšu. Bet tur it nekā iebija.

— Vai netaisāties uz Pendžikentu? — atklepojis vēl- eiz mēģināju ievadīt sarunu.

— Kas jūs tāds esat? — īsākais noprasīja.

— Esmu arheologs. Mēs atrokam Apīdas pili.

— Kur tāda atrodas? Es paskaidroju.

— Kas jums vajadzīgs Pendžikentā?

Pastāstīju par Lozovski un par stāvokli mūsu no- letnē. «Zirnekļa» apciemojumu un nakts trauksmi, irotams, noklusēju.

— Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi atsaucās garā- ais. — Boriss, vai ne?

Piekrītoši pamāju ar galvu.

— Mēs, protams, aizvestu jūs. Bet paši redzat, šo- 5ris savārījis putru.

— Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja ārmetoša balss, — kardāns, jūs taču zināt. ..

— Labāk nepļāpā tik daudz, Petrenko . . .

— Lūk, atkal! — šai mirklī iekliedzās īsākais. Melnais Helikopters joņoja taisni mums pretim,

id uzšāvās debesīs un apstājās virs mūsu galvām, fan tas ne visai patika, un es jau taisījos brīdināt iedrus, kad pēkšņi garākais parādīja uz augšu un idaļ izrausās no mašīnas.

Helikopters krita. Tā lejasdaļā atvērās draudīgi melnējošs caurums, kas šķitanotēmēts tieši uz mums.

— PetTenko, rāpies ārā! Ātrāk, velns parāvis! — garākais iebrēcās nelabā balsī un, saķēris mani aiz piedurknes, metās prom.

Es skrēju viņam līdz. Mazais ģeologs sekoja mums. Viņš laikam gribēja kaut ko teikt, jo nemitīgi plātīja muti, bet motoru rūkoņa pilnīgi nomāca visas pārējās skaņas. Nokļuvis ceļmalas grāvī, vēl paspēju ievērot, ka Petrenko jau izrāpies no mašīnas apakšas, bet Mel­nais Helikopters lēni uzsēžas gazikam virsū. Dzen­skrūvju saceltais viesulis norāva man cepuri un ietina visu apkārtni dzeltenā putekļu mākonī. Piepeši uz­liesmoja žilbinoši balta gaisma, kas aizēnoja pat sauli. Iekliedzos aiz griezīgām sāpēm acīs. Kad putekļu vie­sulis norima, mēs ieraudzījām tukšu ceļu un debe­sīs — gaistošu melnu punktu.

Kopš tā laika neesmu redzējis ne Viesus, ne viņu gaisa kuģus. Kā vēlāk noskaidrojās, Džamils un mūsu strādnieki todien redzējuši vienu, bet sešpadsmitajā augustā vēl divus helikopterus.

Kopā ar aplaupītajiem ģeologiem man galu galā izdevās atrast mašīnu, kas nogādāja mūs Pendžikentā. Garākais ģeologs visu ceļu skatījās debesīs un lamājās. Šoferis Petrenko vairākkārt mēģināja paskaidrot kaut ko par kardānu. Taču neviens viņā neklausījās.

Pendžikentā mums teica, ka Lozovskis aizbraucis četrpadsmitā augusta rītā, bet ekspedīcijas šoferis Koļa atgriezies tai pašā vakarā un līdz šim tiekot turēts milicijā. Viņš, acīm redzot, sadragājis mašīnu un vai­nojams Lozovska nāvē, taču, negribēdams atzīties, melšot nez kādas blēņas par uzbrukumu no gaisa.

Nekavējoties aizskrēju uz miliciju. Koļa sēdēja de- žūrtelpā un smagi pārdzīvoja viņam nodarīto pā­restību. Pēc viņa vārdiem, apmēram četrdesmit kilo­metru attālumā no Pendžikentas Lozovskis devies ap­skatīt vecas drupas. Nedaudz vēlāk atlidojis Melnais Helikopters un aprijis mašīnu, Koļa dzinies tam pakaļ gandrīz veselu kilometru, bet nepanācis un tad sācis meklēt Lozovski. Arī Lozovski neesot izdevies atrast. Tad viņš atgriezies Pendžikentā un par visu ziņojis.

— Pietiks niekus melst, —- dežurants viņu nīgri ārtrauca.

Šajā mirklī dežūrtelpā ienāca mani ceļabiedri iologi un šoferis Petrenko. Viņi atnesa rakstisku ņojumu par mašīnas nolaupīšanu un lietišķi apvai- ijās, kam varētu adresēt sūdzību par nezināmo lido­ju huligāniskajām izdarībām. Pēc pusstundas Koju brīvoja.

Tagad, protams, visi zina, kas bija mūsu Viesi. To- ēr atceros, ka pirmajā laikā komisijas vairākums uz- :atīja šādu secinājumu par nenopietnu un ierosināja xlot izmeklēšanu armijas iestādēm vai robežsargiem, lubas izzuda tikai pēc tam, kad septembra vidū at- Lda Viesu kosmodromu un Borisa Lozovska dienas- "āmatu. Atradēji bija robežsargi, kas pēc liecinieku ^rādījumiem sīki izpētīja vairākas Melno Helikop- ru trases.

Kosmodroms bija izveidots Ieplakā, piecdesmit Iometrus no Apīdas pils. Pilnīgi gludo, nolīdzināto ukumu gar malām iejoza apkausēta akmens bluķi, rukuma caurmērs nepārsniedza divsimt metru. Zeme :ita apsvilināta. Visi augi — zāle, krūmi un divi dkoki bija pārogļoti. Laukumā atrada vienu no aiz- jstajiem automobiļiem — ieeļļotu un nomazgātu, taču iz degvielas, dažus no nezināma materiāla izgatavo- s savādus priekšmetus (nodoti izmeklēšanai) un, ilvenais, Lozovska arheoloģiskās grupas «Apīda» enasgrāmatu ar vadītāja pašrocīgiem ierakstiem. Dienasgrāmata atradās automobiļa kabīnē uz sē- ;kļa un nebija cietusi no saules vai mitruma, bet cai pārklājusies ar putekļu kārtu. Brūnos vākos ie­stās klades divas trešdaļas saturēja Apīdas pils iz­kuram un šajā apvidū veikto izlūkošanas darbu >rakstus. Taču pēdējās divpadsmit lappuses aizņēma konisks stāstījums, kas atsver jebkuru romānu un i vienu vien zinātnisku apcerējumu. Šis tas no uz- kstītā nav saprotams, toties pārējais neapšaubāmi ;lna vislielāko ievērību, it īpaši Lozovska secinājumi ir Viesiem.

Lozovska piezīmes dienasgrāmatā ir šādas:

14. augusta.

(Attēlots stipri saplacināts konuss, kaut kas līdzīgs mušmires galviņai. Salīdzinājumam blakus uzzīmēti automobilis un cilvēks. Paraksts: «Kosmiskais kuģis». Konusā atzīmēti daži punkti, uz kuriem norāda bultas ar parakstu':1 «Ieeja». Pie konusa virsotnes uzraksts: «Te notiek iekraušana». Malā piezīme: «Augstums —- 15 m, diametrs pie pamatnes — 40 m».)

«Helikopters atnesa vēl vienu mašīnu — GAZ-69. Viesi (šo vārdu pirmo reizi lietojis tieši Lozovskis) ilgi rosījās ap to, izjauca motoru, tad iekrāva kuģī. Mūsu mašīna pagaidām stāv lejā. Es izņēmu no tās visus produktus, un viņi tos neaiztiek. Man viņi nepievērš ne mazāko uzmanību. Es varētu mierīgi aiziet, bet negribu.

(Tālāk ļoti slikts zīmējums, kas, acīm redzot, attēlo vienu no Viesiem.)

Diemžēl, es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķerme­nis apmēram metru diametrā. Astoņas kājas —- garas un tievas, ar trim locītavām. Ne acu, ne ausu nekur nemana, tomēr nav šaubu, ka viņi lieliski redz un dzird. Pāvietojas neticami ātri. Skraida gandrīz kā mušas pa svērteniskām kraujām.

Helikopters atnesa govi. Seši Viesi to aplūkoja no visām pusēm, čirkstināja un zibsnīja. Apbrīnojams spēks — viens no viņiem satvēra govi aiz pakaļkājām un viegli apvēla uz muguras. Govi iekrāva. Helikop­ters atnesa siena kaudzi. Arī to iekrāva kuģī. ..

Mēģināju sazināties ar viņiem. Joprojām nepievērš uzmanību.

Pašlaik te darbojas vismaz deviņi Viesi un trīs he­likopteri.

Izrādās, mani tomēr novēro. Kad paslēpos aiz akme­ņiem, Viesis devās man pakaļ, pačirkstināja, tad ap­klusa. Es atgriezos …

Vienam, liekas, ir acis — piecas spožas podziņas gar ķermeņa malām. Krāsas dažādas. No kreisās uz labo — zaļganzila, zila, violeta un divas melnas. Tumsā acis spīd . . .

15. augusta.

Nakti gandrīz negulēju. Atlidoja un aizlidoja heli­kopteri, skraidīja un čirkstināja Viesi. Viss norit pil­nīgā tumsā. Tikai reizumis spilgti uzliesmojumi. . .

Ceturtā mašīna, atkal GAZ-69. Un atkal bez šofera. Kādēļ? Laikam izvēlas brīdi, kad šoferis kaut kur aiz­gājis.

Viens no Viesiem ķēra ķirzakas — ļoti veikli, skrēja uz trim kājām, bet ar pārējām tvēra reizē divas trīs…

Iekrāva veselu aitu baru, kādas desmit, un milzīgu daudzumu siena. Paspējuši jau uzzināt, ko aitas ēd! Prātīgi radījumi! Acīm redzot, grib aizvest govis un aitas dzīvas.

Varbūt arī man aizlidot? Rīt mēģināšu vai nu iz­skaidroties ar viņiem, vai slepus ielavīties kuģī. Bet ja nu neatļaus? … *

Divi propelleri, dažreiz četri. Mašīnas garums — as­toņi metri. Viss no blāva, melna materiāla bez šuvēm. Manuprāt, tas nav metāls. Kā tur iekļūst, nesaprotu: lūku nekur neredz. (Tas, acīm redzot, it helikoptera apraksts.)

Jālido, tāda izdevība gadās reizi mūžā . . .

Atgriezās viens no helikopteriem, sānos iespiedumi dūres lielumā. Pāri kalniem tai brīdī aizšāvās divi mūsu reaktīvie iznīcinātāji. Varbūt bijusi sadursme?

Viesi turpina skraidīt apkārt, it kā nekas nebūtu noticis . . .

Fantastiski! Joprojām nevaru atjēgties no pārstei­guma. Tās ir mašīnas!!! Nupat pāris soļu no jnanis divi Viesi izjauca trešo. Neticēju savām acīm. Ārkār­tīgi sarežģīta ierīce, pat nezinu, kā lai to apraksta. 2ēl, ka neesmu inženieris. Nocēla muguras bruņas, zem tām zvaigžņveidīgs . . . (teikums nav pabeigts). Pavēderē rezervuārs, diezgan ietilpīgs, bet kā tur no­vieto dažādus priekšmetus — nesaprotu. Mašīnas! . . .

Kad šo ierīci samontēja no jauna, tai atstāja tikai četras kājas, toties pielika klāt kaut ko līdzīgu milzī­gai spīlei. Tikko pabeidza montāžu, «jaunpiedzimu- šais» aizskrēja uz kuģi. Ķermeņa lielāko daļu aizņem

zvaigžņveidīgs priekšmets no balta materiāla, kas at­gādina porainu sūkli.

Bet kas gan ir šo mašīnu saimnieki? Varbūt tās vada no kuģa iekšienes?…

Saprātīgas mašīnas? Nieki! Kibernētika vai tālvadī- šana? Neticami…

Izprot atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku. Tāpēc cil­vēkus neņem. Humāni… Mani droši vien paņēmuši aiz pārskatīšanās.

Pusnakts. Rakstu kabatas baterijas gaismā. Kad ie­dedzināju to, viens no Viesiem atskrēja, uzzibsnīja un aizskrēja. Visu vakaru viņi būvēja kādu tornim līdzīgu celtni. Sākumā atvēra trīs lūkas un no tām iz­laida platas kāpnes. Domāju, beidzot iznāks tie, kas šīs mašīnas vada. Bet pa kāpnēm nolaida dažādas detaļas un metala loksnes. Seši Viesi ķērās pie darba. Ilgi vē­roju viņus. Visas kustības bija absolūti drošas un precī­zas. Torni uzcēla četrās stundās. Cik saskaņoti strādā! Pašreiz nekā neredz — tumšs, bet es dzirdu, kā Viesi skraida pa laukumu. Viņi tīri labi iztiek arī bez gais­mas. Darba troksnis nenorimst ne uz mirkli. Helikop­teri lido nepārtraukti.

Pieņemsim, ka es… (teikums nav pabeigts).

16. a u g u s t ā, pīkst. 16.

… Tam, kas atradīs burtnīcu. Lūdzu nosūtīt to uz Ļeņingradu, Valsts Ermitāžu, Vidusāzijas nodaļu.

Četrpadsmitā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un at­veda šurp, uz Viesu nometni. Līdz šai dienai centos pēc iespējas pierakstīt savus novērojumus … (dažas rindas nesalasāmas). Svarīgākie secinājumi: 1. Tie ir Viesi no kosmosa, t. i., no citas planētas vai pat pla­nētu sistēmas. 2. Sie radījumi ir ārkārtīgi sarežģīti un smalki mehānismi, bet viņu kuģis tiek vadīts auto­mātiski.

Viesi apskatīja mani, izģērba un, liekas, nofotogra­fēja. Nekā ļauna viņi man nenodarīja un arī turpmāk nepievērsa man sevišķu uzmanību. Viņu vidū es jutos pilnīgi brīvs. _ .

Tagad kuģis, acīm redzot, gatavojas startam, jo no rīta šeit izjauca visus trīs Melnos Helikopterus un piecus Viesus. Mani pārtikas produkti arī iekrauti kuģī. Laukumā palikušas tikai dažas torņa detaļas un viens GAZ-69. Divi Viesi vēl strādā zem kuģa ķīļa, divi citi klaiņo kaut kur tuvumā. Esmu nolēmis lidot. Pārtikas produktu pietiks vismaz mēnesim. Kas būs pēc tam, nezinu. Un tomēr jālido! Iekļūšu kuģī, atra­dīšu govis un aitas un apmetīšos pie tām. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Ja palikšu dzīvs, — un es tikpat kā ne­šaubos par to, — tad pielikšu visus spēkus, lai sazi­nātos ar Zemi un atgrieztos kopā ar Viesu saimnie­kiem. Domāju, ka spēšu ar viņiem saprasties. Tātad uz kuģi! Nepieciešams tikai… (seko nesalasāma rind­kopa: šķiet, Lozovskis to rakstījis neskatīdamies). Pā­rējo uzrakstīšu pēc kuģa apskates. Varbūt mani nemaz nelaidīs. Divi Viesi jau iekāpj lūkā. Divi vēl rosās zem kuģa. Eju. Mazliet bail. Nieki! Tās taču mašīnas un es esmu cilvēks.»

Šajā vietā ieraksti dienasgrāmatā beidzas. Lozovskis neatgriezās automašīnas kabīnē. Neatgriezās tāpēc, ka kuģis startēja. Skeptiķi spriedelēja par nelaimes gadī­jumu. Bet ko gan citu no skeptiķiem varēja sagaidīt! Es no paša sākuma biju nesatricināmi pārliecināts, ka mūsu vadītājs palicis dzīvs un ieraudzīs to, ko mēs necerējām redzēt pat sapnī. Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Lozovskis ir visdrosmīgākais cilvēks, kādu vien pazīstu. Ne jau kurš katrs uz to būtu spē­jīgs. Es iztaujāju daudzus. Daži godīgi atzinās: «Nē.» Vairākums teica: «Nezinu. Viss atkarīgs no konkrēta­jiem apstākļiem.»

Es laikam neuzdrošinātos. Es redzēju «zirnekli». Tas neiedvesa man uzticību. Un vēl šie drausmīgie Melnie Helikopteri. .. Bet galu galā viss tiešām atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem . . .

Dažus vārdus par turpmākajiem notikumiem. No­skaidrojās, ka triju dienu laikā, kamēr Viesi aktīvi darbojās Zemes virsū, viņi nemodināja tikpat kā ne­kādas aizdomas. «Zirnekļus», kā jau teicu, redzēja ļoti nedaudzi. Melnie Helikopteri parādījās virs apdzīvo­tām vietām simts piecdesmit — divsimts kilometru

rādiusā no kosmodroma. Tos pavadīja ar jūsmīgiem skatieniem, bet nevienam neienāca prātā, ka šīs ma­šīnas varētu būt izgatavotas citā pasaulē.

Melnie Helikopteri un «zirnekļi» vai nu nebija ap­bruņoti, vai arī neuzskatīja par vajadzīgu izmantot ieročus. Vispār Viesi izturējās pret cilvēkiem ļoti uz­manīgi. Neviens netika ne ievainots, ne arī sakrop­ļots. Viesu nodarītie materiālie zaudējumi, patiesību sakot, ir niecīgi, un tādēļ būtu muļķīgi uzskatīt dažu automobiļu, govju un aitu aizvešanu par naidīgu rīcību.

Septembra vidū notikuma vietā ieradās PSRS Zi­nātņu akadēmijas nodibinātā komisija. Mūs, visus acu­lieciniekus, uzaicināja pie komisijas priekšsēdētāja profesora Ņikitina. Viņa rīcībā mēs bijām apmēram nedēju un pēc tam atgriezāmies Maskavā. Bet no­vembrī . ..

Lasītāju vairākums to droši vien zina ne sliktāk par mani. Astotajā novembrī visos ieslēgtajos radiouztvē­rējos, televizoros, kā arī translācijas tīklos no pola līdz polam atskanēja mūsu vadītāja skaļā, satrauktā balss. Raidītāja jaudai vajadzēja būt kolosālai, un tas darbojās ārkārtīgi plašā svārstību diapazonā.

Krievu, vācu, tadžiku un latīņu valodā Lozovskis trīs reizes pēc kārtas paziņoja, ka jau veselu mēnesi atrodas gigantiskā zvaigžņu kuģī, kas pēc viņa domām ieradies no citas planētu sistēmas un uz laiku kļuvis par Zemes pavadoni tās apēnotajā izplatījuma daļā. Ar lielu sajūsmu Lozovskis runāja par kuģa saimnie­kiem, kas radījuši apbrīnojamās zirnekļveidīgās mašīnas.

— Viņi ir visai cienījami un inteliģenti radījumi.

Pēc Lozovska vārdiem zvaigžņu kuģis aplido Zemi

jau gandrīz pusotra gada. Paši kuģa saimnieki esot fiziski pārāk vāji, lai riskētu nolaisties uz planētas ar tik lielu pievilkšanas spēku, toties viņu automātiskais izlūks vairākkārt apciemojis Zemi.

— Cilvēkiem būs interesanti uzzināt, — teica Lo­zovskis, — ka mehāniskie «zirnekļi» un Melnie Heli­kopteri jau parādījušies Antarktīdā, Ziemeļaustrumu

Kanādā, Norvēģijā. Viņu ierašanās Tadžikijā bija pir­mais mēģinājums nolaisties zemākos platuma grādos.

Acīm redzot, steigdamies pāriet pie galvenā, Lo­zovskis nepakavējās sīkāk pie saviem piedzīvojumiem kuģī. Viņš ziņoja, ka Viesi no kosmosa izsaka vēlē­šanos iepazīties ar citiem cilvēces pārstāvjiem, «kas būtu kompetentāki par mani», un šajā nolūkā piedāvā tikšanos jebkurā kuģa orbītas punktā. Novē­rojot mākslīgos pavadoņus un no Zemes palaistās au­tomātiskās raķetes, viņi pārliecinājušies, ka šāds lido­jums nepārsniedz cilvēku tehniskās iespējas.

Noslēgumā Lozovskis lūdza nodot sveicienus viņa sievai, draugiem, paziņām un apsveica padomju cil­vēkus ar Lielā Oktobra piecdesmito gadadienu.

Dažas dienas vēlāk Deviņpadsmitais pavadonis sāka regulāri pārraidīt pelengācijas signālus. Viesi darīja visu, lai atvieglotu mūsu zinātniekiem lidojuma sa­gatavošanu.

Kad pēc pelenga bija noteikti kuģa orbītas para­metri, noskaidrojās kāds interesants apstāklis. Izrādās, ka Deviņpadsmito pavadoni vēl aprīlī, tas ir, četrus mēnešus pirms Viesu parādīšanās Tadžikijā, bija re­dzējuši Simeizas observatorijas līdzstrādnieki. Taču toreiz viņi domāja, ka novērotais debess ķermenis ir īsi pirms tam atmosfēras augšējos slāņos sasprāgušas angļu nesējraķetes lauska.

Pārējais visiem labi zināms. PSRS Zinātņu akadēmi­jas prezidija sēdē tika nolemts pieņemt Viesu ielū­gumu un nosūtīt uz tikšanās vietu «PSRS» — cilvēces pirmo starpplanētu raķeti ar atomdzinēju. Šo kuģi gatavoja lidojumam ap Mēnesi. Taču apkalpe neie­bilda pret maršruta maiņu.

Paies vēl īss laiciņš, un cilvēki uzzinās daudz jauna par Viesiem, viņu zvaigžņu kuģi un neparastajiem mehānismiem, ko viņi sūtījuši uz Zemi. Tomēr dažus secinājumus var izdarīt jau tagad.

Droši vien būs jānoraida hipotēzē, ka Viesi būvējuši zirnekļveidīgās mašīnas pēc sava ģīmja un līdzības. Vispārēji apsvērumi, kā arī dažas diezgan nenoteiktas Lozovska piezīmes liek domāt, ka viņi pārāk neatšķi­ras no cilvēkiem. Bez tam profesors Ņikitins veltīja īpašu uzmanību acīgā «zirnekļa» aprakstam. Lai kādi būtu šo aparātu uzdevumi, divām melnajām acīm jā­uztver ultravioletās gaismas toņi, kas cilvēkiem šķiet pilnīgi melni. Viesi droši vien izšķir piecas krāsas, no kurām mēs redzam tikai trīs.

Kas attiecas uz zirnekļveidīgajām mašīnām, tad, pēc ievērojamā Ļeņingradas speciālista Titova domām, tās jāuzskata par ULMNP — Universāliem Loģiskiem Mehānismiem ar Neierobežotu Programu jeb, citiem vārdiem, par kibernētiskiem automātiem, kas spēj jeb­kurā situācijā loģiski izraudzīties vislietderīgāko rī­cības veidu. Sādu mašīnu konstruēšanas principiālo iespējamību nesen pierādīja PSRS Zinātņu akadēmijas Informācijas teorijas institūts.

.. . Pēc nedēļas cilvēka ģēnija radītais tērauda mil­zenis ielauzīsies Visuma saltajās tālēs, lai tiktos ar Citas Pasaules Saprātu. Un neviens cilvēks, dabiski, nespēj bez saviļņojuma domāt par šo tikšanos, kas pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē.