Tālā varavīksne

6. NODAĻA

Roberts redzēja, kā tas viss notika.

Viņš tupēja uz tālās kontroles torņa pla­kanā jumta un uzmanīgi atvienoja uztvērēja antenas. To bija pavisam četrdesmit asto­ņas — slīdošā paraboliskā rāmī iemontēti tievi, smagi stienīši, un katru vajadzēja rū­pīgi izskrūvēt un ar vislielāko piesardzību ievietot speciālā futrālī. Viņš ļoti steidzās un reižu reizēm atskatījās pār plecu uz zieme­ļiem.

Pār ziemeļu apvārsni slējās augsta, tumša siena. Tās korē, iesniegdamās tropopauzē, mirdzēja žilbinoša gaismas josla, bet vēl aug­stāk tukšajās debesīs uzliesmoja un dzisa bāli violeti zibeņi. Vilnis tuvojās neatvai­rāmi, bet ļoti lēni. Negribējās ticēt, ka to aiztur pareta virkne neveiklu mašīnu, kas no šejienes šķita pavisam sīkas. Bija sevišķi kluss un svelmains, saule šķita sevišķi spiļ- gta, kā uz Zemes pirms negaisa, kad viss ap­klust un, kaut gan puse debess jau- aizvilkta melnziliem, smagiem mākoņiem, saule vēl spīd ar pilnu jaudu. Šajā klusumā bija kaut kas sevišķi draudīgs, neparasts, gandrīz vai nereāls, jo parasti Vilnis trieca sev pa priekšu daudzas balles stipras vētras, ko pavadīja neskaitāmu zibeņu rēcieni.

Tagad bija pavisam kluss. Apakšā lau­kumā Roberts skaidri sadzirdēja steidzīgas balsis: tur smagajā helikopterā krāva kā pa­gadījās sevišķi vērtīgu iekārtu, novērojumu dienasgrāmatas, automātisko mēraparātu pie­rakstus. Varēja dzirdēt, ka Pagava dobjā balsī bar kādu par to, ka pārāk agri noņemti analizatori, bet Maļajevs ar Patriku nesteig­damies pārspriež tīri teorētisku jautājumu par lādiņu varbūtējo izvietojumu enerģētis­kajā barjerā virs Viļņa. Visi Grīnfīldas iedzī­votāji patlaban bija sapulcējušies šajā tornī un laukumā zem Roberta kājām. Sadumpoju­šies biologi un divi tūristu bariņi, kas nesen bija ieradušies ciemā pārlaist nakti, bija aiz­sūtīti aiz sējumu joslas. Biologi kopā ar labo­rantiem, kuriem Pagava pavēlējis aiz sējumu joslas iekārtot jaunu novērošanas punktu, iesēdināti pterokārā, bet pēc tūristiem atbrau­cis speciāls aerobuss no Galvaspilsētas. Kā 'biologi, tā tūristi bijuši ļoti neapmierināti, un, kad viņi aizlidojuši, Grīnfīldā palikuši tikai apmierinātie.

Roberts strādāja gandrīz mehāniski un, kā parasti, kad bija nodarbinātas tikai rokas, domāja par visdažādākajām lietām. Ļoti sāp plecs. Dīvaini, viņš taču nekur nebija uzgrū- dies ar plecu. Vēders sūrst, nu, vēders — tas ir skaidrs — kad viņš paklupa pār ulmotronu. Interesanti, T^āds izskatās ulmotrons. Un kāds izskatās mans pterokārs. Un kāds izskatās …

Interesanti, kas šeit notiks pēc trim stundām. Žēl puķu dobju … Bērneļi visu vasaru nopū­lējās, izdomāja visfantastiskākās ziedu kom­binācijas. Un tad mēs iepazināmies ar Taņu. «Ta-ņa,» viņš klusiņām pasauca. «Ko tu ta­gad dari?» Viņš domās izmērīja attālumu no Viļņa frontes līdz Pilsētiņai. «Drošībā,» viņš apmierināts nodomāja. «Viņi tur droši vien pat nenojauš, ka ir tāds Vilnis, ka sa­dumpojušies biologi, ka es tikko neaizgāju bojā, kā Kamils …»

Viņš izslējās taisni, ar delnas virspusi no­slaucīja seju un paskatījās uz dienvidiem, uz bezgalīgajām zaļajām druvām. Viņš mēģi­nāja domāt par gigantiskajiem gaļas lopu bariem, kurus tagad pārdzen uz kontinenta vidieni, domāja par to, cik daudz nāksies strādāt, lai atjaunotu Grīnfīldu, kad Vilnis būs izklīdis, un cik nepatīkami būs pēc divu gadu pārpilnības atgriezties pie sintētiskās barības, pie mākslīgajiem bifštekiem, pie bumbieriem ar zobu pastas piegaršu, pie hlo- rellas «lauku zupām», pje kvazibiotiskām jēra gaļas kotletēm un pie simtiem citu sintētisko brīnumu, kaut jupis viņus parautu… Viņš domāja, par ko vien pagadījās, bet neko ne­varēja līdzēt.

Viņam nav kur dēties no izbrīnās pilnajiem Pagavas skatieniem, no Maļajeva ledainās balss, no Patrika pārspīlēti līdzjūtīgās attiek­smes. Visdrausmīgākais, ka neko nevar vairs izdarīt. Ka, no malas vērojot, maigi izsako­ties, tam vajadzēja izskatīties savādi. Bet

kāpēc galu galā izteikties maigi? Viss ir tik * vienkārši. Pārbijies novērotājs pusdzīvs at­lido svešā flaierā un ziņo par biedra bojā eju. Bet biedrs, izrādās, bijis dzīvs. Biedrs, izrā­dās, gājis bojā jau vēlāk, kad pārbijies no­vērotājs aizmucis viņa flaierā. «Bet viņš taču bija pagalam,» desmito reizi pie sevis atkār­toja Roberts. «Bet varbūt tie bija murgi? Varbūt es biju tā pārbijies, ka sāku murgot? Nekad neesmu kaut ko tādu dzirdējis. Bet par to, kas atgadījies, — ja tas tiešām atga­dījies, — es arī nekad nebiju dzirdējis. Nu lai,» viņš izmisumā nodomāja. «Lai netic. Taņuška ticēs. Kaut tikai viņa ticētu! Bet viņiem vienalga, viņi par Kamilu aizmirsa tajā pašā mirklī. Viņi Kamilu atcerēsies tikai tad, kad ieraudzīs mani. Un skatīsies manī ar savām teorētiskajām acīm, analizēs, salī­dzinās, izsvērs. Un radīs pēc iespējas nepret- runīgākas hipotēzes, un tikai patiesību viņi nekad neuzzinās … Un es arī nekad neuz­zināšu.»

Viņš izskrūvēja pēdējo antenu, ielika to futrālī, pēc tam savāca visus futrāļus pla­kanā kartona kastē, un tad ziemeļpusē dobji nopaukšķēja, it kā milzīgā, tukšā zālē būtu - pārplīsis gaisa balons. Pagriezies Roberts ieraudzīja, ka uz piķa melnā Viļņa fona pa­ceļas gara, balta lāpa. Dega «haribda». Tū­daļ apakšā apklusa balsis, iekaucās un no­slāpa tukšgaitā strādājošs helikoptera mo­tors. Laikam visi ieklausījās un skatījās uz ziemeļiem. Roberts vēl nebija izpratis noti­

kušo, kad torņa piekājē kaut kas iedrebējās, iežļerkstējās un, saminot pēdējās palmas, aizrāpoja rezerves «haribda», paceldama pret debesīm rijēja stobra rīkli. Atklātā vietā ma­šīna iekaucās ar tādu spēku, ka aizkrita ausis, un, visa ietinusies rūsganā putekļu mākonī, devās uz ziemeļiem aizpildīt robu.

Tā bija diezgan parasta lieta: viena no «haribdām» nebija paspējusi novadīt bazaltā rezervuāra enerģijas pārpalikumus, un Ro­berts jau liecās, lai ņemtu kartona kasti, kad melnās sienas pakājē kaut kas spilgti uzlies­moja, gaisā uzšāvās daudzkrāsainas liesmas vēdeklis, un, acu priekšā pietūkdams un sa­biezēdams, pret debesīm izstiepās vēl viens baltu dūmu stabs. Atskanēja jauns paukšķis. Apakšā visi reizē iekliedzās, un tālu austru­mos Roberts tūlīt ieraudzīja vēl vairākas lāpas. «Haribdas» uzliesmoja cita pēc citas, un pēc minūtes tūkstošiem kilometru garā Viļņa siena, kas tagad atgādināja ar krītu sašvīkātu tāfeli, salīgojās un sāka virzīties uz priekšu, pa ceļam izberot stepē melnus piebriestošus traipus. Roberts ar grūtībām izdarīja rīšanas kustību un, paķēris kasti, skrēja lejup pa kāpnēm.

Gaiteņos uztraukti skraidīja ļaudis. Aiz­joņoja pārbijusies Zinočka, piespiedusi pie krūtīm filmu kārbu paku. Hasans Alizade un Kārlis Hofmanis neiedomājamā ātrumā vilka uz izeju masīvu laboratorijas hemostāzera sarkofāgu — radās iespaids, it kā viņus rautu vējš. Kāds sauca: «iNāciet šurp! Es viens pats nevaru! Hasan!…» Priekštelpā nošķindēja sasists stikls. Uz laukuma nosprauslājās mo­tori. Dispečera telpā, mīdīdams izmētātās kartes un papīrus, ekrāna priekšā lēkāja Pagava un nepacietīgi kliedza: «Kāpēc tu nedzirdi? «Haribdas» deg! Deg «haribdas», es saku! Vilnis vejas! Saproti, es neko ne­dzirdu! … Etjēn, ja tu saprati, pamāj…»

Viebdamies aiz sāpēm, Roberts uzvēla kasti plecā un kāpa lejup uz priekštelpu. Aizmu­gurē kāds, skaļi elsodams, dārdināja pa kāp­nēm. Priekštelpa bija piemētāta ar ietinamo papīru un kaut kāda aparāta lauskām. Ne­plīstošā stikla durvis bija pušu visā garumā. Roberts sāniski aizspraucās līdz lievenim un apstājās. Viņš ieraudzīja, ka debesīs cits aiz cita paceļas pārpildīti pterokāri. Viņš ierau­dzīja, ka Maļajevs klusēdams, pārakmeņotu seju stumj iekšā pēdējā pterokārā jaunās laborantes. Viņš ieraudzīja, ka Hasans un Kārlis, aiz piepūles pavēruši mutes, cenšas savu sarkofāgu iesviest pa helikoptera dur­vīm un kāds no iekšpuses cenšas tiem palī­dzēt, bet katru reizi sarkofāgs apdauza vi­ņiem pirkstus. Viņš ieraudzīja Patriku, abso­lūti mierīgo, miegaino Patriku, atmuguriski pieslējušos pie helikoptera pakaļējā luktura, ar koncentrētu un domīgu sejas izteiksmi. Bet, pagriezis galvu, viņš tepat vai virs gal­vas ieraudzīja ogļu melno Viļņa sienu, kas līdzīgi samtainam aizkaram aizsedza debe­sis.

—• Pārtrauciet taču kraut! — viņam pie auss iekliedzās Pagava. — Atjēdzieties! Me­tiet zemē šo zārku!

Hemostāzers smagi nošķindēja uz betona.

— Metiet ārā visu! — Pagava kliedza, no­lēkdams no lieveņa. — Visi helikopterā, ne­kavējoties! Vai neredzat, ko? Kam es saku, Skļarov! Patrik, vai tu esi aizmidzis?!

Roberts nekustējās no vietas. Patriks ari ne. Pa to laiku Maļajevs, piepalīdzēdams ar plecu, aizcirta pterokāra durvis un savici- nāja rokas. Pterokārs izpleta spārnus, smagi palēcās un, sasvēries uz sāniem, aizlaidās pāri jumtiem. No helikoptera lidoja kastes. Kāds raudulīgi auroja: «Nedošu, Sota Petro­vič! To es viņiem nedošu! …» «Dosi, drau­dziņ!» rēca Pagava. «Un kā vēl dosi!» Pie Pagavas pieskrēja Maļajevs, kaut ko kliedza un rādīja uz debesīm. Roberts pacēla acis. Mazs helikopters tēmētājs, apsprausts ar an­tenām kā ezis ar adatām, pārkarsētajam mo­toram drausmīgi kaucot, aizjoņoja pāri lau­kumam un, ātri samazinādamies, pazuda dienvidu virzienā. Pagava pacēla virs gal­vas sažņaugtas dūres.

— Uz kurieni? — viņš rēca. — Atpakaļ! Atpakaļ, suņa bērni! Izbeigt paniku! Apstā­dināt viņu!

Visu šo laiku Roberts stāvēja uz lieveņa, turot uz sāpošā pleca smago kartona kasti. Viņam šķita, it kā viņš atrastos kinoteātrī. Lūk, izkrauj helikopteru. Tas ir, vienkārši iz­met no tā visu, kas pagadās pie rokas. Heli­kopters tiešām ir pārpildīts, tas redzams pēc ielīkušajām atsperēm. Pie helikoptera — drūzma. Sākumā drūzmējās klaigādami, ta­gad bija apklusuši. Hasans sūkā pirkstu kau­liņus, droši vien nobrāzis. Patriks šķiet pavi­sam aizsnaudies. Atradis laiku un galve­nais — vietu!… Kārlis Hofmanis, visai pe­dantisks cilvēks (tāds, ko mēdz saukt par «nopietnu un uzmanīgu zinātnieku»), uztver no helikoptera lidojošās kastes un cenšas tās salikt akurāti — laikam, lai gandarītu sevi. Pagava nepacietīgi lēkā gar helikopteru, ska­tīdamies te uz Vilni, te uz kontroles torni. Viņam acīm redzami negribas lidot projām, un viņš nožēlo, ka ir šeit vecākais. Maļajevs stāv malā un arī skatās uz Vilni — neatrau- damies un ar vēsu niknumu. Bet ēnā pie ko­tedžas, kurā dzīvoja Patriks, stāv mans flaiers. Interesanti, kas viņu tur aizbraucis un kāpēc? Flaieram neviens nepievērš uzmanību, tas nevienam nav vajadzīgs: palikuši kādi desmit cilvēki, ne mazāk. Helikopters ir «grifa» klases, labs, spēcīgs, bet, tā piekrauts, tas attīstīs tikai pusi ātruma. Roberts nolaida kasti uz kāpnēm.

— Nepaspēsim, — teica Maļajevs. Viņa balsī bija tādas skumjas un tāds rūgtums, ka Roberts izbrīnījās. Bet viņš jau zināja, ka visi paspēs. Viņš piegāja pie Maļajeva.

— Viena «haribda» vēl ir rezervē, — viņš teica. — Vai ceturtdaļstundas jums pietiks?

Maļajevs nesaprazdams skatījās viņā.

— Rezervē ir divas «haribdas», — viņš vēsi noteica un pēkšņi saprata.

— Labi, — teica Roberts. — Neaizmirstiet Patriku. Viņš ir aiz helikoptera.

Roberts pagriezās un skrēja projām. Viņam pakal kaut ko nokliedza, bet viņš neatskatī­jās. Viņš skrēja, cik jaudāja, lēkdams pāri pamestiem aparātiem, pāri dekoratīvo augu dobēm, pāri akurāti apgrieztiem krūmiem ar smaržīgiem, baltiem ziediem. Viņš skrēja uz rietumu nomali. Pa labi, balstīdamās zenītā, pāri jumtiem slējās melnā, samtainā siena, bet pa kreisi svilināja žilbinoši baltā saule. Roberts apskrēja apkārt pēdējai mājai un tūlīt atdūrās pret milzīgas «haribdas» pakaļ­galu. Viņš ieraudzīja starp milzīgo kāpur- ķēžu locekļiem iesprūdušas zaļumu driskas, pie kāpurķēdes plāksnēm pielipušas norautas spilgtas ziedlapiņas, jaunas palmas nobrāzto stumbru, kas slējās starp aizsargvairogiem, un, acis nepacēlis, devās pa šauro trapu aug­šup, apdedzinot rokas pie saulē sakarsušajiem šķēršiem. Arvien vēl nepaceļot acis, viņš uz muguras ieslīdēja rokas vadības kabīnē, ap­sēdās krēslā, pacēla sejai priekšā tērauda vairogu, un viņa rokas no jauna sāka strā­dāt ierasti, automātiski. Labā roka pastiepās uz priekšu un nospieda strāvas sviru, kreisā vienlaikus ieslēdza sajūgu un izslēdza auto­mātisko stūri, bet labā pastiepās atpakaļ, meklēdama startera taustiņu; kad visapkārt sāka rēkt, dārdēt un drebēt, kreisā jau pil­nīgi nevajadzīgi ieslēdza kondicionēšanas sistēmu. Pēc tam — jau apzinīgi — viņš sa­taustīja rijēja vadības sviru, atvilka to, cik vien iespējams, atpakaļ un tikai tad uzdroši­nājās paskatīties uz priekšu pāri paceltajam aizsargvairogam.

Tieši viņa priekšā bija Vilnis. Jādomā, ne­viens cilvēks pēc Ļu vēl nekad nebija atra­dies tik tuvu Vilnim. Tas bija vienkārši melns, bez nevienas dzīsliņas, un uz tā fona līdz pašam apvārsnim skaidri bija saskatāma saules pielijuši stepe. Bija saredzams katrs stiebriņš, katrs krūmiņš. Roberts redzēja pat suslikus, kas bija sastinguši savu aliņu priekšā kā dzelteni stabiņi.

Virs galvas ietrīcējās un strauji pieauga spalgs, skanīgs kauciens — sāka darboties rijējs. «Haribda» skrējienā līgani šūpojās. Spogulī, lēkājot putekļos, aizslīdēja aizmu­gurē ciemata ēkas. Helikopteru nevarēja re­dzēt. Vēl kā~dus simts, nē, vēl piecdesmit met­rus un — pietiks. Roberts pašķielēja pa kreisi, un viņam šķita, ka Viļņa siena jau mazliet izliekusies. Starp citu, spriest par to bija ļoti grūti. «Varbūt arī nepaspēšu,» viņam piepeši ienāca prātā. Viņš nenolaida acis no balta­jiem dūmu stabiem, kas pacēlās pie apvār­šņa. Dūmi ātri izklīda, un tagad tos gandrīz nevarēja vairs saredzēt. Interesanti, kas «ha- ribdās» varēja degt?

«Pietiks,» viņš nodomāja, nospiežot bremzi. «Citādi neizdosies aizbēgt.» Viņš atkal pa­skatījās spogulī. «Vai, cik ilgi viņi tur ņe­mas,» viņš nodomāja. Stepe «haribdas» priekšā lēni satumsa, veidojot milzīgu trīs­stūri, kura virsotnē atradās rijējs. Susliki pēkšņi sāka nemierīgi lēkāt,, viens no tiem soļus divdesmit tālāk nokrita uz muguras un krampjaini raustīja ķepiņas.

— Mūciet, muļķīši! — Roberts skaļi teica. — Jūs drīkstat… Tajā brīdī viņš ieraudzīja otru «haribdu». Tā stāvēja kādu puskilometru uz austrumiem, alkatīgi pacēlusi melno rijēja rīkli, un tās^priekšā tāpat melnoja zāle, sku- rinādamās aiz neciešama aukstuma.

Roberts neizsakāmi nopriecājās. «Mala­cis,» viņš nodomāja. «Gudrinieks! Drosulis! Vai tiešām Maļajevs? Kāpēc gan ne? Viņš taču arī ir cilvēks, un nekas cilvēcīgs viņam nav svešs … Bet varbūt pats Pagava? Viņu jau nu gan gluži vienkārši nelaidīs. Sasies un pabāzīs zem sēdekļa un vēl piespiedīs ar kājām, lai nespārdās. Nē, malacis, malacis!» Viņš atgrūda borta lūku, izbāza galvu un iekliedzās:

— E-hei! E-hei! Turies, draudziņ! Divatā mēs te vai gadu nostāvēsim! …

Viņš paskatījās uz mēraparātiem un tūdaļ aizmirsa visu. Visas energotilpnes bija pil­nas: spīdošais rādītājs zem noputējušā stikla bija atdūries pret ierobežotāju. Viņš pameta skatienu spogulī, un viņam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi. Baltajās debesīs virs cie­mata jumtiem melnoja plankumiņš, kas ātri samazinājās. «Vēl minūtes desmit,» viņš no­domāja. Tagad bija skaidri saskatāms, ka Viļņa fronte ciemata priekšā ir izliekusies. Vilnis ieskāva «haribdu» darbības zonu no austrumiem un rietumiem.

Roberts mazliet pasēdēja, zobus sakodis. Visa viņa enerģija tika ziedota tam, lai pa­dzītu vīziju — apdedzis līķis vadītāja krēslā. Labi būtu, ja varētu iemācīties pēc paša gri­bas izslēgt iztēli… Viņš noskurinājās un rāva vaļā visas lūkas, ko vien varēja atcerē­ties. Smago, apaļo virs galvas. Lūku pa kreisi — līdz galam vaļā! Lūka pa labi jau pusvirus — vaļā līdz galam … Aizmugures durtiņas uz mašīnu nodalījumu… Nē, tās labāk aizvērt — sprādziens laikam notiek tieši tur, rezervuāros. Aizbīdni, aizbīdni priekšā … Tieši šai brīdī uzsprāga kaimiņu «haribda».

Roberts sadzirdēja īsu, apdullinošu grā­vienu, viņu ķēra karsta gaisa trieciens, un, izbāzis galvu no lūkas, viņš ieraudzīja kai­miņa vietā paceļamies milzīgu, dzeltenu pu­tekļu mākoni, kas aizsedza stepi, debesis un Vilni, bet mākoņa dzīlēs spilgtā, drebošā gaismā kaut ko plēnam. Gaisā kaut kas no- švīkstēja un skaņi atsitās pret bruņām. Ro­berts paskatījās uz mēraparātiem un vienā lēcienā izlidoja pa kreiso lūku.

Viņš nokrita visā garumā karstajā, sau­sajā zālē, uzlēca kājās un pieliecies metās uz ciematu. Nekad savā mūžā viņš nebija tā skrējis. Viņa «haribda» uzsprāga, kad viņš jau bija nomales pirmās mājas dārziņā. Viņš pat neatskatījās, tikai ievilka galvu plecos, noliecās vēl zemāk un skrēja vēl ātrāk. «Lai tev mūžīga slava!» viņš atkārtoja. «Lai tev mūžīga slava! …» Vēlāk viņš aptvēra, ka atkārto šos vārdus kopš tā brīža, kad ierau­dzīja kaimiņu «haribdas» vietā drausmīgo putekļu stabu..

Laukums bija tukšs, puķu dobes izmīdītas, apkārt mētājās vērtīga jo vērtīga unikāla aparatūra, kārbas ar unikāliem ierakstiem, vēsmiņa laiski šķirstīja unikālu novērojumu unikālas dienasgrāmatas.

Smagi elsdams, Roberts šķērsoja laukumu un pieskrēja pie flaiera. Flaiera motors dar­bojās, bet vadītāja sēdeklī, kā parasti izska­tīdamies miegains, sēdēja Patriks.

— Nu re, tu arī klāt, — Patriks maigi sa­cīja. Roberts kā apstulbis vērās viņā. — Es jau domāju, ka tu esi palicis tur. Sēdies āt­rāk, jāmūk ko kājas nes. Ātrums tam tagad tāds — oi, oi, oi! …

Roberts ievēlās sēdeklī viņam blakus.

— Pagaidi, — viņš aizelsies izdvesa. — Varbūt otrs … arī izglābies? Kurš tas bija? Maļajevs, Hofmanis? …

Patriks neveikli grozīja stūri, pārvietodams flaieru starta ieskrējienam.

—- Otrs biju es, — viņš kaunīgi sacīja.

— Tu?

— Es, — Patriks atkārtoja un nervozi iesmējās. Viņš izstūrēja flaieru uz ceļa un beidzot pacēlās gaisā. — Es jutu, ka eksplo­dēšu, izlīdu un aizbēgu. Pamatīgi nodārdēja, vai ne? Mani vēla līdz pašam ciematam …

Ciemats lēnām pagriezās zem viņiem un paslīdēja atpakaļ. «Te tev nu bija Patriks,» Roberts neizpratnē nodomāja. .

— Bet manējā noblīkšķēja skaļāk, — Pat­riks paziņoja. — Kā tev šķiet, Robi, ko?

— Kurp tu lido? — Roberts jautāja.

— Uz Aukstajiem Strautiem, — Patriks teica. — Jaunā bāze būs tur.