Tālā varavīksne

3. NODAĻA

Pulksten desmitos svelme kļuva necie­šama. Pa aizvērtā loga spraugām no pārkar­sušās stepes ieplūda viegli gaistošo sāļu sī­vie iztvaikojumi. Virs stepes dejoja mirāžas. Roberts bija novietojis pie sava krēsla divus spēcīgus ventilatorus un pusguļus apvēdinā- jās ar vecu žurnālu. Viņš mierināja sevi ar domu, ka pulksten trijos būs daudz grūtāk, bet tad, skat, vakars jau klāt. Kamils stāvēja sastindzis pie ziemeļu loga. Viņi vairs nesa­runājās.

No reģistratora stiepās bezgalīga zila lente, ko klāja automātiskās pierakstes lau­zītās līnijas. Junga skaitītājs lēni, acij nemanāmi pielija ar violetu gaismu, tikko dzir­dami pīkstēja ulmotroni — aiz to spoguļglu- dajiem lodziņiem draudīgi plaiksnījās kodol- liesmas atblāzma. Vilnis auga augumā. Kaut kur aiz ziemeļu apvāršņa, virs nedzīvās ze­mes neaptverami tuksnesīgajiem plašumiem atmosfērā izvirda milzīgas karstu, indīgu putekļu strūklas… Iečirkstējās videofona signāls, un Roberts nekavējoties uzslējās sē­dus un kļuva lietišķs. Viņš domāja, ka tas ir Patriks vai — un tas būtu drausmīgi tādā svelmē — Maļajevs. Bet tā izrādījās Taņa — jautra un svaiga; tūlīt varēja redzēt, ka pie viņas nav četrdesmit grādu karstuma, nav nedzīvās stepes smirdīgo izgarojumu, ka gaiss tur ir smaržīgs un vēss, bet no tuvējās jūras vējš atnes bēguma atsegto jūras ziedu tīro aromātu.

— Kā tev tur iet bez manis, Robi? — viņa jautāja.

— Slikti, — Roberts žēlojās. — Ož. Svelme. Sviedri tek aumaļām. Tevis nav. Gulēt gribas neizturami, un nekādi nevaru iemigt.

— Nabaga zēns! Bet es helikopterā labi nosnaudos! Man arī būs smaga diena. Vasa­ras svētki — ļaužu jūra, pasaules gals, ga­tavā pastardiena. Bērni dauzās kā traki. Vai tu esi viens?

— Nē. Tur stāv Kamils un ne redz, ne dzird mūs. Taņuk, es šodien gaidu tevi. Tikai kur?

— Bet vai tad tevi nomainīs? Zēl. Lidosim uz dienvidiem.

_ — Lidosim. Vai atceries kafejnīcu Ribačjē? Ēdīsim nēģus, dzersim jauno vīnu … ledaini aukstu! — Roberts ievaidējās un pārgrieza acis. — Tagad es gaidīšu šo vakaru. O, kā es to gaidīšu!

— Es arī… — Viņa paskatījās apkārt.

— Skūpstu, Robi, — viņa teica. — Gaidi zvanu.

— Gaidīšu, ļoti, — Roberts paspēja pa­teikt.

Kamils visu laiku raudzījas pa logu, salicis rokas aiz muguras. Viņa pirksti nepārtraukti kustējās. Kamilām bija neparasti gari, balti, lokani pirksti ar īsi apgrieztiem nagiem. Pirksti dīvaini savijās un atkal atraisījās, un Roberts pieķēra sevi, ka arī viņš cenšas darīt to pašu ar savējiem.

— Sācies, — Kamils pēkšņi ierunājās.

— Ieteicu paskatīties.

— Kas sācies? — Roberts jautāja. Viņam negribējās kustēties.

— Stepe sakustējusies, — Kamils teica.

Roberts negribīgi piecēlās un piegāja vi­ņam klāt. Sākumā viņš neko nemanīja. Tad Robertam šķita, ka viņš redz mirāžu. Bet ieskatījies viņš tik strauji sasvērās uz priekšu, ka atsitās ar pieri pret stiklu. Stepe kustējās. Stepe ātri mainīja krāsu — šau- salīga sarkanīga putra slīdēja un vēlās pāri dzeltenajam plašumam. Varēja saskatīt, kā apakšā zem torņa starp izžuvušajiem stieb­riem kustas sarkani un rudi punkti.

— Māmulīti … — Roberts novaidējās. — Sarkanā labības grauzēja! Ko jūs stā­vat?! — Viņš metās pie videofona. — Gani! — viņš iekliedzās. — Dežurējošais!

— Dežurants klausās.

— Runā postenis Stepe. No ziemeļiem nāk labības grauzēja! Visa stepe pārklāta ar labī­bas grauzēju!

— Ko? Atkārtojiet… Kas runā?

— Runā postenis' Stepe, novērotājs Skļa- rovs. No ziemeļiem nāk sarkanā labības grauzēja! Ļaunāk nekā aizpērn! Vai sapra­tāt? Visa stepe mudž no grauzējas!

— Sapratu … Skaidrs … Paldies, Skļa- rov… Tavu nelaimi… Un mums visi dienvi­dos … Ir nu gan nelaime!… Nu' labi…

— Dežurant! — Roberts kliedza. — Klau­sieties, uzņemiet sakarus ar Alebastra kalnu vai ar Grīnfīldu, tur ir pilns ar nulles lauka fiziķiem, viņi palīdzēs!

— Visu sapratu! Paldies, Skļarov. Kad la­bības grauzēja apstājas, tūlīt ziņojiet, lūdzu!

Roberts atkal pieskrēja pie loga. Labības grauzēja nāca vienā laidā, zāli vairs neva­rēja saskatīt.

— Ir nu gan nelaime! — Roberts murmi­nāja, spiezdamies ar seju pie stikla. — īsta nelaime.

— Nemāniet sevi, Robi, — teica Kamils.

— Ta vēl nav nelaime. Tas ir vienkārši inte­resanti.

— Nograuzīs mums visus sējumus, — Ro­berts teica nikni, — paliksim bez maizes un lopiem.

— Nepaliksim, Robi. Kukaiņi nepagūs.

— Cerēsim. Tā ir vienīgā cerība. Paskatie­ties tikai, kā tās nāk. Visa stepe sarkana.

— Kataklizma, — teica Kamils.

Pēkšņi iestājās krēsla. Stepi pārklāja mil­zīga ēna. Roberts pagrieza galvu atpakaļ un pieskrēja pie austrumu loga. Plats, drebošs mākonis aizsedza sauli, un atkal Roberts uz­reiz neizprata, kas tas ir. Sākumā viņš vien­kārši brīnījās, jo dienā uz Varavīksnes ne­mēdza būt mākoņu. Bet tad viņš ieraudzīja, ka tie ir putni. Tūkstošu tūkstoši putnu lidoja no ziemeļiem, un pat caur aizvērtajiem lo­giem varēja sadzirdēt viņu spārnu nepār­traukto švīkstoņu un spalgos pīkstienus. Roberts atkāpās atpakaļ līdz galdam.

— No kurienes putni? — viņš jautāja.

— Visi glābjas, — teica Kamils. — Visi bēg. Jūsu vietā, Robi, es arī bēgtu. Nāk Vil­nis.

— Kāds Vilnis? — Roberts noliecās un pa­skatījās uz aparātiem. — Nav taču nekāda Viļņa, Kamil.,.

— Nav? — aukstasinīgi jautāja Kamils.

— Jo labāk. Paliksim un paskatīsimies.

— Es nemaz netaisījos bēgt. Manī tikai tas viss rada izbrīnu. Laikam taču vajadzētu ziņot uz Grinfīldu. Bet galvenais — no ku­rienes nāk šie putni? Tur taču tuksnesis!

— Tur ir ļoti daudz putnu, — mierīgi at­teica Kamils. — Tur ir milzīgi zili ezeri, niedrāji… — Viņš apklusa.

Roberts neticīgi paskatījās viņā. Desmit gadus viņš jau strādāja uz Varavīksnes un vienmēr bija bijis pārliecināts, ka ziemeļos no Karstās paralēles nav nekā — ne ūdens, ne zāles, ne dzīvības. «Būs jāpaņem flaiers un kopā ar Taņu jāaizlido uz turieni,» viņam iešāvās prātā. «Ezeri, niedrāji…»

Ietarkšķējās izsaukuma signāls, un Roberts pagriezās pret ekrānu. Tas bija pats Maļa- jevs.

— Skļarov, — viņš teica parastaja nelaip­najā balsī, un Roberts ieraduma pēc jutās vainīgs, vainīgs par visu, ieskaitot labības grauzēju un putnus. — Skļarov, klausieties pavēli. Nekavējoties evakuējiet posteni. Pa­ņemiet līdzi abus ulmotronus.

— Fjodor Anatoļjevič, — teica Roberts. — Uzbrūk labības grauzēja, lido putni. Es nupat gribēju ziņot jums …

— Nenovirzieties! >Es atkārtoju: ņemiet abus ulmotronus, kāpiet helikopterā un neka­vējoties uz Grīnfīldu. Vai sapratāt?

— Jā.

— Patlaban… — Maļajevs paskatījās le­jup. — Patlaban ir desmit četrdesmit piecas minūtes. Vienpadsmitos nulle nulle jums jā­būt gaisā. Ņemiet Vērā, es izsūtīšu pretim «haribdas», drošības labad turieties augstāk.

Ja nepaspēsiet demontēt ulmotronus, pame- tiet tos.

— Kas noticis?

— Nāk Vilnis, — Maļajevs teica un pirmo reizi paskatījās Robertam acīs. — Tas pār­vēlies pāri Karstajai paralēlei. Pasteidzie­ties.

Kādu mirkli Roberts stāvēja, sakopodams domas. Tad viņš no jauna' pavērās mērapa­rātos. Spriežot pēc tiem, izvirdums bija sācis plakt.

— Tā nu nav mana darīšana, — Roberts pateica skaļi. — Kamil, vai jūs man palīdzē­siet?

— Tagad es vairs nevienam nevaru palī­dzēt, — Kamils atsaucās. — Bet galu galā tā nav mana darīšana. Kas jādara? Jāstiepj ulmotroni?

— Jā. Tikai vispirms tie jādemontē.

— Vai gribat dzirdēt labu padomu? — Kamils jautāja. — Septiņi tūkstoši astoņi simti trīsdesmit otrais labais padoms.

Roberts jau bija atvienojis strāvu un, ap­dedzinot pirkstus, vija kopā atvienoto vadu galus.

— Dodiet savu padomu, — viņš teica.

— Lieciet mierā ulmotronus, sēdieties heli­kopterā un lidojiet pie Taņas.

— Labs padoms, — teica Roberts, stei­dzīgi pārraujot savienojumus. — Patīkams. Palīdziet man to izvilkt…

Ulmotrons svēra apmēram centneru. Tas bija pusotra metra garš resns, gluds cilindrs.

Viņi izvilka to no ligzdas un ienesa lifta ka­bīnē. Iegaudojās vējš, tornis sāka vibrēt.

— Pietiek, — teica Kamils. — Iesim lejā.

— Jāpaņem otrs.

— Robi, jums pat šis vairs nebūs vaja­dzīgs. Klausiet manu padomu.

Roberts palūkojās pulkstenī.

— Laiks vēl ir, — viņš lietišķi teica. — Brauciet lejā un veliet to ārā.

Kamils aizvēra durtiņas. Roberts atgriezās pie iekārtas. Aiz logiem bija sarkanīga krēsla. Putnus vairs neredzēja, bet debesis klāja ne­spodra dūmaka, kurai cauri tikko manīja mazo saules disku. Tornis drebēja un līgojās vēja grūdienos.

— Kaut tikai pagūtu! — Roberts skaļi no­domāja.

Sasprindzinājis spēkus, viņš izvilka otru ulmotronu, uzvēla sev plecos un nesa uz liftu. Piepeši aizmugurē, griezīgi šķindot, iz­gāzās logu rāmji un laboratorijā kopā ar svelmainu vēju ielauzās kodīgu putekļu mā­konis. Kaut kas ar lielu spēku atsitās pret viņa kājām. Roberts ātri pietupās, pieslēja ulmotronu pie sienas un nospieda izsaukuma pogu. Lifta motors iekaucās tukšgaitā un tū­daļ apklusa.

— Kamil! — Roberts iekliedzās, piespie­dis seju pie režģotajām durvīm.

Neviens neatsaucās. Vējš kauca un svil­poja izsistajos logos, tornis šūpojās, un Ro­berts tikko turējās kājās. Viņš vēlreiz no­spieda pogu. Lifts nedarbojās. Tad, cīnoties ar vēju, viņš aizkļuva līdz logam un paska­tījās ārā. Stepi tina putekļu mākoņi, ko vētra ar briesmīgu spēku nesa uz priekšu. Lejā, torņa piekājē, pazibēja kaut kas spīdīgs, un Robertu pārņēma ledains aukstums — viņš saprata, ka tur vētra dauza un mētā atrauto un salauzto pterokāra spārnu. Roberts aiz­vēra acis un aplaizīja apkaltušās lūpas. Muti piepildīja kodīgs rūgtums. «Slazds,» viņš no­domā i a. «Būtu te bijis Patriks …»

— Kami-i-1! — viņš kliedza no visa spēka.

Taču viņš tikko dzirdēia pats savu balsi. Pasaukt pa logu … Bīstami — viesulis aiz­nesīs. Vai vispār ir vērts pūlēties? Pterokārs taču pagalam… Tās ir beigas. Nē, tomēr jānokāpi lejā. Ko tas Kamils tur nemās — es vina vietā jau sen būtu salabojis liftu… Lifts!

Kapdams pari lūžņiem, viņš atgriezās pie režģotajām durvīm un ieķērās tajās abām rokām. «Nu, pamēģināsim, «Pasaules jau­nība»,» viņš nodomāja. Durvis bija pamatī­gas. Ja torņa fermas būtu tādas pašas, lifts nebūtu izgājis no ierindas. Roberts atspiedās ar muguru pret durvīm un ar saliektām kā­jām atspērās pret koridora priekštelpas sienu. Pamēģināsim … V-viens! Gar acīm nogrie­zās tumšs. Kaut kas nokrakšķēja — vai nu durvis, vai muskuļi. Vēlreiz! Durvis padevās. «Tūlīt tās izlēks no eņģēm,» Roberts nodo­māja, «un es iegāzīšos šahtā. Divdesmit met­rus ar galvu uz leju, un no augšas man uz­kritīs virsū ulmotrons.» Viņš apgriezās otrādi un atspiedās ar muguru pret sienu, bet ar kājām pret durvīm. Tr-rah! Izgāzās durvju apakšējā daļa, un Roberts nokrita uz mugu­ras, sadauzīdams galvu. Dažas sekundes viņš gulēja nekustīgi. Viņš bija vienos sviedros. Tad viņš paskatījās izlauztajā robā. Tālu lejā vīdēja kabīnes jumts. Rāpties šķita ļoti baigi, bet tajā brīdī tornis sāka svērties uz sāniem un vilka Robertu līdzi. Viņš nepreto­jās, jo tornis svērās un svērās, un viņam likās, ka tam nebūs gala.

Viņš laidās lejup, turēdamies pie sijām un šķērsbaļķiem, un blīvais, karstais, no putek­ļiem asais vējš spieda viņu pie siltā metāla. Viņš pamanīja, ka putekļu kļuvis daudz ma­zāk un ka stepe atkal ir saules pielijuši. Tor­nis vēl aizvien svērās. Viņš tā steidzās uzzi­nāt, kas noticis ar pterokāru un kur palicis Kamils, ka izlēca no šahtas, kad līdz zemei bija atlikuši vēl četri metri. Viņš sāpīgi sa­sita vispirms kājas un tad rokas. Un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija zemē ieurbušies Ka­mila pirksti.

Kamils gulēja zem apgāztā pterokāra, plati atplētis apaļās, stiklainās acis, un viņa smal­kie, garie pirksti bija tā ieķērušies zemē, it kā viņš būtu centies izvilkt sevi no sasistās mašīnas apakšas, bet varbūt arī tāpēc, ka viņam pirms nāves bija ļoti sāpējis. Putekļi sedza viņa balto blūzi, putekļi klāja vaigus un atvērtās acis.

— Kamil! — Roberts pasauca.

Vējš mežonīgi grieza virs galvas sakrop- jotā spārna atliekas. Vējš nesa dzeltenu pu­tekļu vērpetes. Vējš svilpoja un kauca no­šķiebtā torņa fermās. Dūmakainajās debesīs nežēlīgi svilināja maza saule. Tā šķita pin­kaina.

Roberts uzslējās kājās un, atspiedies pret pterokāru, centās izkustināt to no vietas. Uz kādu mirkli viņam izdevās pacelt smago ma­šīnu, bet tikai uz mirkli. Viņš atkal paskatī­jās uz Kamilu. Visa seja viņam bija apbērta ar putekļiem, baltā žakete bija kļuvusi ruda, un tikai nejēdzīgi baltajai ķiverei nebija pie­lipis ne puteklītis, un matētā plastmasa jautri atspoguļoja saules starus.

Robertam saļodzījās kājas, un viņš nolai­dās mirušajam blakus. Viņam gribējās rau­dāt. Palieciet sveiks, Kamil. Goda vārds, es jūs mīlēju. Neviens jūs nemīlēja, bet es mī­lēju. Tiesa, es jūs nekad netiku klausījis, arī citi to nedarīja, bet, goda vārds, es neklau­sīju tikai tāpēc, ka necerēju jūs saprast. Jūs bijāt galvas tiesu pārāks par visiem, par mani nemaz nerunājot. Bet tagad es nevaru nogrūst no jūsu saspiestajām krūtīm šo lūžņu kaudzi. Draudzība prasa, lai es paliktu jums blakus, bet mani gaida Taņa, mani var­būt gaida pat Maļajevs, un turklāt es draus­mīgi gribu dzīvot. Tur nelīdz nekādas jūtas un nekāda loģika. Es zinu, ka necik tālu ne­tikšu. Un tomēr es iešu. Es skriešu, es vilk- šos, varbūt pat līdīšu uz vēdera, bet es iešu un iešu, kamēr pietiks spēka … Es esmu muļ­ķis, man vajadzēja paklausīt jūsu septiņtūk-

stošajam padomam, bet es, kā vienmēr, neiz­pratu jūs, kaut arī, varētu likties, kas tur būtu ko nesaprast…

Viņš bija satriekts un noguris, tā ka tikai ar lielām pūlēm piespieda sevi piecelties un doties projām. Kad viņš pagriezās, lai pēdējo reizi paskatītos uz Kamilu, viņš ieraudzīja Vilni.

Talu talu aiz apvaršņa ziemeļos, aiz sar­kanīgās putekļu dūmakas, kas lēni nosēdās, bālganajās debesīs mirdzēja žilbinoša josla, spilgta kā saule.

«Tā, cauri ir,» vienaldzīgi, kā padodamies nodomāja Roberts. «Tālu es netikšu. Pēc pus­stundas Vilnis būs klāt un velsies tālāk, bet šeit paliks līdzens, melns tuksnesis. Tornis, protams, paliks vesels, ulmotroniem nekas nenotiks, un pterokārs paliks. Arī norautais spārns tāpat karāsies svelmainajā bezvējā. Un no Kamila varbūt paliks pāri ķivere. Bet no manis vispār nekas nepaliks pāri.» Kā at­vadoties viņš apskatīja sevi, uzsita pa kaila­jām krūtīm, pataustīja bicepsus. «Zēl,» nodo­māja un tad pamanīja flaieru.

Flaiers stāvēja aiz torņa — mazs, divvie­tīgs flaiers, kas atgādināja raibu bruņurupu- cīti, ātra, ekonomiska, apbrīnojami vienkārša un lietošanai ērta mašīna. Tas bija Kamila flaiers. Protams, tas bija Kamila flaiers!

Roberts paspēra dažus nedrošus soļus, bet tad pa galvu pa kaklu apkārt tornim metās turp. Viņš nenolaida acis no flaiera, it kā baidīdamies, ka tas pēkšņi pazudīs, nez kā­pēc paklupa un visā garumā nostiepās cie­tajā zālē, nobrāzdams krūtis un vēderu. Pie- lēcis kājās, viņš pagriezās atpakaļ. Ulmo- trona smagais cilindrs ar gludajiem, zilgani pulētajiem sāniem vēl tikko manāmi šūpojās no trieciena. Roberts paskatījās uz ziemeļiem. Aiz apvāršņa jau slējās tumša siena. Sacel­dams putekļu mākoni, Roberts pieskrēja pie flaiera, ierāpās sēdeklī un, tikko sataustījis stūri, deva pilnu gāzi.

Stepju josla stiepās līdz pašai Grīnfīldai, un Roberts šķērsoja to ar vidējo ātrumu piec­simt kilometru stundā. Flaiers joņoja pār stepi kā blusa — milzīgiem lēcieniem. Žilbi­nošā josla drīz no jauna pazuda aiz apvār­šņa. Stepē viss šķita kā parasts: gan kā ru­gāji sausā zāle, gan drebošā atblāzma virs sāls ezeriem, gan retās pundurkrūmu joslas. Saule svilināja bez žēlastības. Nez kāpēc ne­kur nebija ne labības grauzēju, ne putnu, ne viesuļvētras pēdu. Droši vien viesulis būs iz­svaidījis visu šo dzīvo radību un pats pagai­sis šajos neauglīgajos, mūžsenis tuksnesīga­jos Ziemeļu Varavīksnes plašumos, kurus it kā pati daba bija radījusi nulles lauka fiziķu trakajiem eksperimentiem. Reiz, kad Roberts vēl bija iesācējs, kad Galvaspilsētu vēl vien­kārši sauca par staciju, bet Grīnfīlda nemaz neeksistēja, Vilnis jau bija pārstaigājis šos rajonus — mirušā Ļu Fin-čena grandiozā eksperimenta izraisītais Vilnis. Toreiz šeit viss bija melns, bet pagāja tikai septiņi gadi, un sīkstā, neizvēlīgā zāle no jauna at­spieda tuksnesi tālu uz ziemeļiem, līdz pa­šiem izvirduma rajoniem.

«Viss sāksies no gala,» Roberts domāja. «Viss būs tapat kā agrāk, tikai Kamila vairs nebūs. Un, ja man kādreiz pēkšņi liksies, ka man aiz muguras kāds parādās krēslā, es no­teikti zināšu, ka tas ir tikai māns. Bet tagad es ieradīšos pie Maļajeva un pateikšu viņam acīs: «Jūsu ulmotronus es pametu.» Viņš iz­grūdis caur zobiem: «Kā jūs uzdrošinājāties, Skļarov?» Un tad es viņam pateikšu: «Uz­spļaut man jūsu ulmotroniem, tāpēc ka jūsu ulmotronu dēļ gāja bojā Kamils!» Bet viņš teiks: «Bez šaubam, ļoti žēl, taču ulmotronus vajadzēja atvest.» Tad es beidzot saniknošos un pateikšu viņam visu. «Lāsteka tāds!» es teikšu. «Sniegavīrs ar elektronisku vadības sistēmu! Kā tu uzdrīksties domāt par ulmo­troniem, kad bojā gājis Kamils?… Tu esi vienaldzīgs cilvēks, ķirzaka!»»

Divsimt kilometru no Grīnfīldas viņš ieraudzīja «haribdas» — gigantiskus telcme- hāniskus tankus, kas turēja energorijēju at­plestās rīkles. «Haribdas» gāja uz priekšu nepārtrauktā ķēdē no vienas apvāršņa malas līdz otrai, ievērojot pareizus puskilometra in­tervālus, šķindinot un pērkonīgi dārdinot tūk­stoš zirgspēku jaudas dzinējus. Aiz viņām dzeltenajā stepē palika platas, uzvandītas brūnas zemes joslas, uzartas līdz pašam kon­tinenta bazalta pamatam. Saules staros zib­snīja kāpurķēžu plākšņu savienojumi, bet tālu pa labi blāvajās debesīs mētājās tikko sama­nāms punkts — tas bija helikopters tēmētājs, kas vadīja šo metāla nezvēru kustības. «Ha­ribdas» devās pretim Vilnim.

Energorijēji acīmredzot vēl nedarbojās, bet Roberts drošības labad spēji pacēlās augstāk un laidās zemāk tikai tad, kad viņam pretim no dūmakas iznira Grīnfīlda — vairākas bal­tas mājiņas un tālkontroles kvadrātveida tor­nis, viss kupla zaļuma ieskauts, gluži kā uz Zemes. Grīnfīldas ziemeļu nomalē, samīdījusi palmu birzi, drūmi melnēja nekustīga «ha- ribda», pavērsusi tieši pret Robertu sava ri­jēja bezdibenīgo stobru, un vēl divas «harib­das» stāvēja pa labi un pa kreisi no ciema. Divi helikopteri strauji pacēlās virs torņa un devās uz dienvidiem. Laukuma zaļajos apstā­dījumos saulē mirdzēja caurspīdīgie ptero- kāru spārni. Ap pterokāriem skraidīja un rosī­jās ļaudis.

Roberts piestūrēja flaieru tieši pie ieejas tornī un izlēca uz lieveņa. Kāds parāvās nost, un sievietes balss iekliedzās: «Kas tas tāds?» Roberts satvēra stikla durvju rokturi un uz mirkli sastinga, ieskatoties savā atspulgā — gandrīz kails, putekļiem apķepējis, niknām acīm, pāri krūtīm un vēderam — plats, melns nobrāzums … «Lai,» viņš nodomāja un at­rāva durvis. «Tas taču Roberts!» kāds kliedza nopakaļ. Viņš lēni devās pa kāpnēm uz augšu un sadūrās ar Patriku. Patriks skatījās viņā, muti atvēris. «Patrik,» Roberts teica. «Patrik, draudziņ, Kamils beigts…» Patriks sa­mirkšķināja acis un pēkšņi aizspieda muti ar delnu. Roberts devās tālāk. Durvis uz dispe­čera telpu stāvēja atvērtas. Tur bija Maļa- jevs, ziemeļu nulles lauka fiziķu galva Sota Pagava, Kārlis Hofmanis un vēl kaut kādi cilvēki — laikam biologi. Roberts apstājās durvis, turēdamies pie stenderes. Aizmugurē uz kāpnēm skanēja soļi un kāds iesaucās: «Kā viņš zina?»

— Kamils … —• Roberts teica aizsmakušā balsī un ieklepojās.

Visi neziņā skatījās uz viņu.

— Kas par lietu? — stingri noprasīja Ma- ļajevs. — Kas ar jums noticis, Skļarov? Kā­pēc jūs tā izskatāties?

Roberts piegāja pie galda un, atspiedies ar netīrajām dūrēm pret kaut kādiem papīriem, pateica viņam tieši acīs:

— Kamils ir pagalam. Viņu saspieda.

Istabā kļuva ļoti kluss. Maļajeva acis sašaurinājās.

— Kā — saspieda? Kur? …

— Viņu saspieda pterokārs, — Roberts teica. — Jūsu dārgo ulmotronu dēļ. Viņš mie­rīgi varēja izglābties, bet viņš palīdzēja man stiept jūsu dārgos ulmotronus un viņu no­spieda. Bet jūsu ulmotronus es atstāju tur. Pievāksiet tos, kad Vilnis būs pāri. Vai sapra­tāt? Atstāju. Viņi tur guļ.

Robertam iespieda rokā ūdens glāzi. Viņš paņēma to un kāri izdzēra. Maļajevs klusēja. Viņa bālā seja bija kļuvusi pavisam balta

Kārlis Hofmanis bezmērķīgi šķirstīja kaut kādas shēmas un nepacēla acis. Pagava bija piecēlies un stāvēja ar noliektu galvu.

— Ļoti smagi… — beidzot teica Maļa- jevs. — Tas bija liels cilvēks. — Viņš paber­zēja pieri. — Ļoti liels cilvēks. — Viņš no jauna paskatījās uz Robertu.— Jūs esat ļoti noguris, Skļarov …

— Es neesmu noguris.

— Sakārtojieties un atpūtieties. .

— Un tas ir viss? — Roberts rūgti nopra­sīja.

Maļajeva seja kļuva tāda pati kā iepriekš — vienaldzīga un nesaudzīga.

— Es jūs aizkavēšu vēl vienu minūti. Vai jūs redzējāt Vilni?

— Redzēju. Vilni arī redzēju.

— Kāda tipa ir Vilnis?

Roberta smadzenēs notika kaut kāda pār­maiņa, un viss nostājās savā vietā. Bija val­donīgs un gudrs vadītājs Maļajevs, un bija viņa mūžīgais laborants novērotājs Roberts Skļarovs, pēc kura veidota skulptūra «Pa­saules jaunība».

— Šķiet, trešā tipa, — viņš padevīgi teica. — Ļu Vilnis.

Pagava pacēla galvu.'

— Labi! — viņš negaidīti moži teica. Un tūlīt atkal sadrūma, atspiedās pret galdu un gurdi apsēdās. — Ai, Kamil, ai, Kamil! '— viņš murmināja. — Ai, nabaga zēn!… — Viņš sagrāba sevi aiz lielajām, atkarenajām ausīm un sāka purināt galvu virs papīriem.

Viens no biologiem, bailīgi šķielēdams uz Robertu, piedūrās Maļajevam pie elkoņa.

— Lūgtu piedošanu, — viņš kautri teica.

— Bet kas Ļu Vilnī ir labs?

Maļajevs beidzot mitējās urbties Robertā ar bargu skatienu.

— Tas nozīmē, — viņš atbildēja, ka ies bojā tikai sējumu ziemeļjosla. Bet mēs vēl neesam pārliecināti, ka tas ir Ļu Vilnis. No­vērotājs varēja kļūdīties.

— Bet kā tad tā? — biologs iekunkstējās.

— Mēs taču norunājām… Jums taču ir šīs … «haribdas» … Vai tiešām nevar aptu­rēt? Kas jūs par fiziķiem?

Kārlis Hofmanis teica:

— Varbūt izdosies dzēst Viļņa inerci uz diskrētā sliekšņa līnijas.

— Ko nozīmē «varbūt»? — iesaucās nepa­zīstama sieviete, kas stāvēja blakus biolo­gam. — Vai jūs saprotat, ka tā ir nejēdzība? Kur jūsu garantijas? Kur jūsu skaistās ru­nas? Vai jūs saprotat, ka atstājat planētu bez maizes un gaļas?

— Es neņemu vērā tādas pretenzijas, — vēsi noteica Maļajevs. — Es jums no sirds jūtu līdzi, bet savas pretenzijas adresējiet Etjēnam Lamonduā. Mēs nerīkojam nulles lauka eksperimentus. Mēs pētām Vilni.

Roberts pagriezās un lēni gāja pie durvīm. «Un viņiem nav nekādas daļas gar Kamilu,» viņš nodomāja. «Vilnis, sējumi, gaļa … Kā­pēc viņu tā nemīlēja? Tāpēc, ka viņš bija gud­rāks par viņiem visiem kopā? Vai arī viņi vis­pār nevienu nemīl?» Durvīs stāvēja puiši, pa­zīstamas, satrauktas, bēdīgas un norūpējušās sejas. Kāds viņu paņēma zem rokas. Viņš pa­skatījās no augšas uz leju un ielūkojās Pat- rika mazajās, skumjajās acīs.

— Nāc, Robi, es palīdzēšu tev nomazgā­ties …

— Patrik, — Roberts teica un uzlika roku viņam uz pleca. — Patrik, ej projām no še­jienes. Pamet viņus, ja gribi palikt cilvēks …

Patrika seja sāpīgi saviebās.

— Nu ko tu, Robi, — viņš nomurmināja. — Tā nevajag. Pāries.

—-Pāries, — Roberts atkārtoja. — Viss pa­ies. Vilnis pāries. Dzīve paies. Un viss aiz­mirsīsies. Vai nav vienalga, kad aizmirsī­sies? Uzreiz vai vēlāk . .,

Aiz muguras jau pilnīgi atklāti sirdījās biologi. Maļajevs pieprasīja: «Ziņojumu!» Šota kliedza: «Ne uz mirkli nepārtraukt mērī­jumus! Izmantojiet visu automātiku! Rauj- viņu velns, vēlāk pamctīsiet!»

— Iesim, Robi, — Patriks lūdza.

Un šajā mirklī, pārskanot čaloņu un klie­dzienus, dispečera telpā nogranda pazīstamā monotonā balss:

— Lūdzu uzmanību!

Roberts strauji pagriezās. Viņš sagrīļojās. Uz dispečera lielā videofona ekrāna viņš ieraudzīja neglīto, matēto ķiveri un Kamila apaļās acis, kas nekad nemirkšķināja.

— Man ir maz laika, — Kamils teica. Tas bija īsts, dzīvs Kamils — viņam trīcēja galva,

kustējās plānās lūpas un vārdu taktī kustē­jās garā deguna gals. — Es nevaru nodibi­nāt sakarus ar direktoru. Nekavējoties izsau­ciet «Bultu». Nekavējoties evakuējiet visus ziemeļus. Nekavējoties! — Viņš pagrieza galvu un paskatījās kaut kur sānis, tā ka varēja saskatīt viņa putekļiem notraipītos vaigus. — Aiz Ļu Viļņa nāk jauna tipa Vil­nis. Jums neizdosies to …

Ekrāns žilbinoši uzliesmoja, kaut kas no- sprakšķēja, un ekrāns nodzisa. Dispečera telpā iestājās kapa klusūms, un pēkšņi Ro­berts ieraudzīja Maiajeva drausmīgās, pie­miegtās acis, kas vērās tieši viņā.