Tālā varavīksne

9. NODAĻA

«Tariels Otrais», desanta sigma-D-zvaig- žņu kuģis, bija uzbūvēts, lai pārvietotu lielos attālumos neiielas pētnieku grupas kopā ar minimālo laboratorijas iekārtas komplektu. Tas bija ļoti piemērots, lai nolaistos uz pla­nētām ar mežonīgām atmosfērām, tam bija milzīgas jaudas rezerves, tas bija drošs, stiprs, un deviņdesmit piecus procentus tā svara sastādīja energotilpnes. Protams, uz kuģa bija dzīvojamais nodalījums, kas sa­stāvēja no piecām maziņām kajītēm, maziņas kopkajītes, miniatūras virtuvītes un plašas vadības telpas, kas bija stāvgrūdām pilna ar vadības un kontroles aparātu pultīm. Kuģī bija arī kravas nodalījums — diezgan liela telpa ar kailām sienām un zemiem griestiem, kurā nebija kondicionēšanas iekārtas un kura noderēja (ārkārtējā gadījumā) pārvietojamās laboratorijas iekārtošanai. Normālos apstāk­ļos «Tariels Otrais» uzņēma ap desmit cil­vēku, ieskaitot apkalpi.

Bērnus veda iekšā pa divām lūkām: jau­nākos — pa pasažieru lūku, vecākos — pa kravas lūku. Pie lūkām drūzmējās ļaudis, un to bija daudz vairāk, nekā Gorbovskis bija gaidījis. Jau no pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka te ir ne tikai audzinātāji un ve­cāki. Netālu kaudzē slējās kastes ar neizda­lītajiem ulmotroniem un iekārtu Lalandas Pēddziņiem. Pieaugušie daudz nerunāja, taču ap kuģi valdīja neparasts troksnis: pīkstieni, smiekli, sīku balstiņu nesaderīgais koris — troksnis, kas visos laikos bijis raksturīgs internātiem, bērnu spēļu laukumiem un am­bulancēm. Gorbovskis neredzēja nevienu pa­zīstamu seju, izņemot nomaļus stāvošo Aļu Postiševu. Arī viņa izskatījās pavisam ci­tāda — nošļukusi, bēdīga, ļoti eleganti un kārtīgi ģērbusies. Viņa sēdēja uz tukšas kas­tes, rokas klēpī salikusi, un vēroja kuģi. Viņa gaidīja.

Gorbovskis izkapa no pterokara un devas uz zvaigžņu kuģi. Kad viņš gāja garām Alai, viņa žēlabaini uzsmaidīja un teica: «Es gaidu Marku.» «Jā, jā, viņš drīz iznāks,» sirsnīgi atteica Gorbovskis un devās tālāk. Bet viņu tūlīt apturēja, un viņš saprata, ka sasniegt lūku nebūs tik vienkārši.

Liels, bārdains cilvēks panamā nostājās viņam ceļā.

— Biedri Gorbovski, — viņš teica. — Es jūs lūdzu, ņemiet.

Viņš sniedza Gorbovskim garu, smagu tīs­tokli.

— Kas tas ir? — Gorbovskis jautāja.

— Mana pēdējā glezna. Esmu Johans Surds.

— Johans Surds? — Gorbovskis atkārtoja. — Es nezināju, ka jūs esat šeit.

— Ņemiet. Tā sver pavisam maz. Tas ir labākais, ko esmu savā mūžā radījis. Es to atvedu šurp uz izstādi. Tas ir «Vējš» …

Gorbovskim iekšā viss sažņaudzās.

— Dodiet šurp, — viņš teica un uzmanīgi paņēma tīstokli.

Surds paklanījās.

— Paldies, Gorbovski, — viņš teica un pa­zuda pūlī.

Kāds stipri un sāpīgi sagrāba Gorbovski aiz rokas. Viņš pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti. Viņai drebēja lūpas un seja bija slapja no asarām.

— Jūs esat kapteinis? — viņa jautāja aiz- lūzušā balsī.

— Jā, jā, esmu kapteinis.

Sieviete vēl sāpīgāk saspieda viņa roku.

— Tur ir mans dēls, mans zēns… kuģī… — Lūpas sāka raustīties. — Es bai­dos …

Gorbovskis rādīja izbrīnītu seju.

— Nu ko jūs… viņš tur ir pilnīgā dro­šībā.

— Jūs esat pārliecināts? Jūs apsolāt man? …

— Viņš tur ir pilnīgā drošībā, — Gorbov­skis noteikti atkārtoja. — Tas ir ļoti labs kuģis! ,

— Tik daudz bērnu, — viņa šņukstot sa­cīja. — Tik daudz bērnu!… Sieviete palaida vaļā viņa roku un novērsās. Gorbovskis, ne­ziņā pamīņājies uz vietas, devās tālāk, ar rokām un sāniem sargājot Surda šedevru, bet tūdaļ viņu sagrāba no abām pusēm zem elkoņiem.

— Tas sver tikai trīs kilogramus, — teica bāls, stūrains vīrs. — Es nekad nevienam neko neesmu lūdzis …

— Redzu, — Gorbovskis piekrita. Tas pa­tiesi bija redzams.

— Te ir atskaite par Vi|ņa novērojumiem desmit gadu laikā. Seši miljoni fotokopiju.

— Tas ir ļoti svarīgi! — apliecināja otrs cilvēks, kas turēja Gorbovski aiz kreisā el­koņa. Viņam bija biezas, labsirdīgas lūpas, neskūti vaigi un mazas, lūdzošas actiņas.

— Saprotiet, tas ir Maļajevs … — Viņš ar pirkstu parādīja uz pirmo. — Jums katrā ziņā jāpaņem šī mape …

— Klusējiet, Patrik, — teica Maļajevs.

— Leonīd Andrejevič, saprotiet taču … Lai tas nekad vairs neatkārtotos… Lai nekad vairs … — viņam aizrāvās elpa. — Lai vairs neviens nekad un nekur neprasītu no mums šādu kaunpilnu izvēli…

— Nesiet man pakaļ, — teica Gorbovskis.

— Man ir pilnas rokas.

Viņi atlaida Gorbovski, un viņš paspēra soli uz priekšu, bet ar ceļgalu atsitās pret lielu, brezentā ievīstītu priekšmetu, ko ar acīm redzamu piepūli turēja paceltu divi jau­nieši vienādās zilās beretēs.

— Varbūt paņemsiet? — izelsa viens.

— Ja varētu … — teica otrs.

— Mēs to būvējām divus gadus …

— Lūdzu.

Gorbovskis pakratīja galvu un mēģināja viņus uzmanīgi apiet.

— Leonīd Andrejevič, — žēlabaini teica pirmais. — Mēs jūs lūdzam.

Gorbovskis no jauna papurināja galvu.

— Nezemojies, — nikni noteica oLrs. Viņš pēkšņi atlaida savu stūri, un ievīstītais priekš-' mets ar troksni atsitās pret zemi. — Nu, ko tu turi?

Viņš negaidīti nikni iespēra savam aparā­tam un, stipri klibojot, gāja projām.

— Volodjka! — pirmais satraukti uzsauca viņam nopakaļ. — Netrako!

Gorbovskis novērsās. *

— Tēlniekiem, protams, nav uz ko cerēt, — viņam tieši pie auss sacīja kāda glaimīga balss.

Gorbovskis tikai papurināja g^lvu — viņš nevarēja parunāt. Viņam aiz muguras, sēcoši elpojot, so^ja Maļajevs.

Vēl kāda ļaužu grupa ar ruļļiem, vīstok­ļiem un pakām rokā visa reizē sakustējās un sāka sot ot viņam blakus.

— Varbūt ir jēga darīt tā … — nervozi un aprauti ierunājās viens no viņiem. — Var­būt visu … Varbūt visu salikt pie kravas lūkas… Mēs saprotam, ka izredžu ir ļoti maz … Bet ja nu tomēr paliek brīvs kak­tiņš… Galu galā tie nav cilvēki, tās ir lie­tas… Sabāzt kaut kur … kaut kā …

— Jā… jā… — teica Gorbovskis. — Lū­dzu, dariet to. — Viņš apstājās un pārcēla šedevru uz otra pleca. — Pasakiet to visiem. Lai saliek pie kravas lūkas. Kādus desmit soļus tālāk, jā?

Pūlis saviļņojās, varēja soļot brīvāk. Ļau­dis ar ruļļiem "un vīstokļiem sāka izklīst, un Gorbovskis beidzot izkļuva brīvā laukumiņā pie pasažieru lūkas, kur mazie, sastājušies pāros, gaidīja savu kārtu, lai nokļūtu Persija Diksona rokās.

Ķipari dažādas krāsas jaciņās, biksītēs un cepurītēs bija priecīgi satraukti, jau iedomā­joties vien, ka varēs lidot ar īstu zvaigžņu kuģi. Viņi bija tik loti aizņemti paši ar sevi un ar zilgano, milzīgo kuģi, ka vecākus, kas drūzmējās apkārt, tik tikko ievēroja. Vecāki viņus šobrīd neinteresēja. Lūkas apaļajā cau­rumā stāvēja Persijs Diksons, kam mugurā bija vecu veca, sen aizmirsta zvaigžņu pilota parādes forma — smaga, ar steigā apsudra­botām pogām, ar nozīmītēm un žilbinošiem uzplečiem, forma, kurā bija neciešami kar­sti. Sviedri aumaļām tecēja pār viņa spal­vaino seju, un laiku pa laikam viņš ierēcās kā īsts jūrnieks: «Brim-brom-bramseles uz­vilkt! Vietās stā-ties! Enkuru pa-celt!» Tas bija oti jautri, un sajūsminātie mazuli ne­nolaida no viņa .ne acu. Tepat bija arī divi audzinātāji: vīrietis turēja rokā sarakstus, bet sieviete ļoti jautri dziedāja ar bērniem dziesmiņu par drosmīgo degunradzi. Bērni, neatraudami acis no Diksona, aizrautīgi dzie­dāja līdzi, vilkdami katrs savu.

Gorbovskis nodomāja, ka, ja pagrieztu pū­lim muguru, tiešām varētu iedomāties, ka labsirdīgais tēvocis Persijs noorganizējis pirmsskolas vecuma bērniem jautru lidojumu īstā zvaigžņu kuģī ap Varavīksni. Bet tad Diksons pacēla rokās kārtējo mazuli un pa­griezies nodeva kādam tālāk priekštelpā, bet Gorbovskim aiz muguras histēriski iekliedzās sieviete: «Toļik, manu Toļik! …» Atskatījies Gorbovskis ieraudzīja Maļajeva bālo seju, sasprindzinātās tēvu sejas, nožēlojamos, grei­zos smaidos savilktās māšu sejas, asaras acīs, sakodītās lūpas, izmisumu un sievieti, kas raustījās histērijas lēkmē un kuru, ap­ņēmis ap pleciem, steigšus aizveda cilvēks ar zemēm notrieptā kombinezonā. Un kāds aiz­griezās sānis, kāds salīka un ātri devās prom, uzgrūzdamies tiem, kas nāca pretim, bet kāds vienkārši nogūlās uz betona un sažņaudza galvu rokās.

Gorbovskis ieraudzīja Zeņu Vjazaņicinu, kas bija kļuvusi pilnīgāka un skaistāka, mil­zīgām, sausām acīm un sakniebtām lūpām. Viņa turēja pie rokas resnu, mierīgu zēnu sarkanās biksītēs.

Zēns gremoja ābolu un, acis iepletis, rau­dzījās mirdzošajā Persijā Diksonā.

— Sveiks, Leonīd, — viņa sacīja.

— Sveika, Zeņečka, — teica Gorbovskis.

Maļajevs un Patriks pagāja sāņus.

— Kāds tu izkāmējis, — viņa sacīja. — Ar­vien vēl tikpat izkāmējis. Pat vēl vairāk iz­kaltis.

— Bet tu esi kļuvusi skaistāka.

— Vai es tevi pārāk neaizkavēju?

— Nē, viss iet tā, kā vajag. Man tikai jā­

apskata kuģis. Es ļoti baidos, ka tomēr ne­pietiks vietas.

— Ļoti grūti vienai. Mātvejs ir aizņemts, aizņemts, aizņemts … Reizēm man liekas, ka viņam viss ir pilnīgi vienalga.

— Viņam nepavisam nav vienalga, — teica Gorbovskis. — Es ar viņu runāju. Es zinu: viņam nepavisam nav vienalga … Bet viņš neko nevar darīt. Visi Varavīksnes bērni — tie viņa bērni. Viņš nevar citādi.

Viņa tikko manāmi atmeta ar brīvo roku.

— Es nezinu, ko darīt ar Aļošu, — viņa sacīja. — Viņš ir tā pieradis pie mājām. Viņš pat bērnudārzā nekad nav bijis.

— Viņš pieradīs. Bērni ļoti ātri pierod pie visa, Zenečka. Un tu nebaidies: viņam būs labi.

— Es pat nezinu, pie ka lai griežos.

— Visi audzinātāji ir labi. Tu taču zini. Visi ir vienādi. Aļoškam būs labi.

— Tu mani nesaproti. Viņš taču nav ne­kādos sarakstos.

— Un kas tur briesmīgs? Vai viņš sarak­stos ir, vai nav, — neviens bērns nepaliks uz Varavīksnes. Saraksti vajadzīgi tikai tāpēc, lai bērni nepazustu. Gribi, es aiziešu un pa­teikšu, lai viņu ieraksta.

— Jā, — viņa teica. — Nē'… Pagaidi. Vai es drīkstu kopā ar viņu iekāpt kuģī?

Gorbovskis skumīgi pakratīja galvu.

— Nevajag, Zeņečka, — viņš maigi teica. — Nevajag traucēt bērnus.

— Es nevienu netraucēšu. Es tikai gribu

paskatīties, kā viņam tur klāsies … Kas būs blakus…

— Tādi paši bērni. Jautri un labsirdīgi.

— Vai drīkstu iekāpt kopā ar viņu?

— Nevajag, Zeņečka.

— Vajag. Ļoti vajag. Viņš neiztiks viens pats. Kā viņš dzīvos bez manis? Tu neko ne­saproti. Jūs visi absolūti neko nesaprotat. Es darīšu visu, kas vajadzīgs. Jebkuru darbu. Es taču visu protu. Neesi tāds bezsirdis …

— Žeņečka, paskaties apkārt. Tās ir mā­tes.

— Viņš nav tāds kā visi. Viņš ir vājš. Kaprīzs. Viņš ir pieradis pie pastāvīgas ap- rūpēšanas. Viņš neiztiks bez manis. Neiz­tiks! Es taču to zinu labāk par visiem! Vai tiešām tu izmantosi brīdi, kad nav kam sū­dzēties par tevi?

— Vai tiešām tu aizņemsi kāda bērna vietu, bet bērnam būs jāpaliek šeit?

— Neviens nepaliks! — viņa kaisli teica. — Esmu pārliecināta, ka neviens! Visi saies! Bet man taču vieta nemaz nav vajadzīga! Jums taču ir kaut kādas mašīnu telpas, ka­meras … Man jābūt kopā ar viņu!

— Es neko nevaru darīt tavā labā. Pie­dod …

— Vari! Tu esi kapteinis. Tu visu vari. Tu taču vienmēr biji labsirdīgs cilvēks, Ļoņa!

— Es arī tagad esmu labsirdīgs. Tu pat nevari iedomāties, cik es esmu labsirdīgs.

— Es neatkāpšos no tevis, — viņa teica un apklusa.

— Labi, — teica Gorbovskis. — Bet darī­sim tā. Es tūlīt aizvedīšu uz kuģi Aļošku, ap­skatīšu telpas un atgriezīšos pie tevis, jā?

Viņa cieši ieskatījās viņam acīs.

— Tu mani nepiemānīsi. Es zinu. Es ticu. Tu nekad nevienu neesi piemānījis.

— Es nepiemānīšu. Kad kuģis startēs, tu būsi man blakus. Dod šurp zēnu.

Nenovēršot acis no viņa sejasv Zeņa kā sapnī pastūma viņam tuvāk Aļošku.

— Ej, ej, Aļik, — viņa teica. — Ej līdzi tēvocim Ļoņam.

— Uz kurieni? — zēns jautāja.

— Uz kuģi, — Gorbovskis teica, ņemdams viņu pie rokas. — Kurp tad vēl citur? Lūk, uz šo kuģi. Pie tā tēvoča. Vai gribi?

— Gribu pie tā tēvoča, — zēns paziņoja. Uz māti viņš vairs neskatījās.

Viņi kopā piegāja pie trapa, pa kuru kāpa pēdējie bērni. Gorbovskis teica audzinātā­jam:

— Pierakstiet klāt. Aleksejs Matvejevičs Vjazaņicins.

Audzinātājs paskatījās zēnā, tad Gorbov­ski, pamāja ar galvu un ierakstīja. Gorbov­skis lēni uzkāpa pa trapu un pārvilka Alek­seju Matvejeviču pāri augstajam komingsam, pacēlis aiz rokas.

— To sauc par priekštelpu, — viņš teica.

Zēns paraustīja roku, atbrīvojās, piegāja

cieši klāt Persijam Diksonam un sāka viņu apskatīt. Gorbovskis nocēla no pleca un no­lika kaktā Surda gleznu. «Kas vēl?» viņš domāja. «Jā!» Viņš atgriezās pie lūkas un, izliecies ārā, paņēma no Maļajeva vākus.

— Paldies, — Maļajevs teica smaidot. Neesat piemirsis .. .-Mierīgu plazmu!

Patriks arī smaidīja. Mādami ar galvām, viņi atkāpās uz pūļa pusi. Žeņa stavēja pie pašas lūkas, un Gorbovskis pavicināja viņai ar roku. Pēc tam viņš pagriezās pret Dik- sonu.

— Karsti? — viņš jautāja.

— Drausmīgi. Derētu palīst zem dušas. Bet dušas telpās ir bērni.

— Atbrīvojiet dušas telpas, — teica Gor­bovskis.

— Viegli pateikt. — Diksons smagi nopū­tās un, sašķobījis seju, pavilka brīvāk šauro tērpa apkaklīti. — Bārda lien zem apkak­les, — viņš nomurmināja. — Dursta necie­šami. Visur niez.

— Tēvoc, — teica zēns Aļoša. — Bet vai bārda tev ir īsta?

— Vari paraustīt. — Persijs nopūtās un pieliecās.

Zēns paraustīja.

— Tik un tā nav īsta, — viņš paziņoja.

Gorbovskis satvēra viņu aiz pleca, bet

Aļoša izlocījās.

— Negribu pie tevis, gribu pie kapteiņa.

— Tas ir labi, — teica Gorbovskis. — Per­sij, aizvediet viņu pie audzinātāja.

Viņš paspēra soli uz koridora durvīm.

— Nenoģībstiet, — Diksons aiz viņa no­kliedza.

Gorbovskis atstūma durvis. Jā, kaut kas tamlīdzīgs kuģī vēl nebija noticis. Spiedzieni, smiekli, svilpošana, klaigas, dūdošana, karei­vīgi saucieni, klaudzieni, zvanīšana, dipoņa, metāla šķindoņa, zīdaiņu ņaudošās vaima­nas … Neatkārtojamas piena, medus, zāļu, sakarsušu bērnu ķermeņu un ziepju smar­žas — kaut arī gaiss tika kondicionēts un nepārtraukti strādāja avārijas ventilatori… Gorbovskis soļoja pa koridoru, meklējot, kur nolikt kāju, bailīgi ieskatoties atvērtajās dur­vīs. kur neiedomājamā šaurībā lēkāja, dejoja, midzināja lelles, tēmēja ar šautenēm, meta laso, grūstījās, sēdēja, rāpoja pa nolaistām lāviņām, pa galdiem un zem galdiem, zem lāviņām četrdesmit zēnu un meiteņu, vecumā no diviem līdz sešiem gadiem. No kajītes uz kajīti skraidīja norūpējušies audzinātāji. Kop- kajītē, no kuras bija izmestas gandrīz visas mēbeles, jaunās mātes baroja un tīstīja auti­ņos jaunpiedzimušos, tepat biia arī mazbērnu novietne — pieci rāpotāji, vāvuļodami savā putnu valodā, četrrāpus staigāia norobežotā kaktā. Gorbovskis visu to stādījās priekšā bezsvara stāvoklī, aizmiedza acis un devās uz vadības kabīni.

Gorbovskis nepazina vadības kabīni. Tā bija tukša. Bija pazudis milzīgais kontroles kombains, kas aizņēma trešdaļu kabīnes. Bija pazudusi vadības pults, bija pazudis pilota dublētāja krēsls. Bija pazudusi novērošanas ekrāna pults. Bija pazudis krēsls pie skait­ļošanas mašīnas. Bet pati mašīna bija pa pusei demontēta, un tās vaļējās blokshēmas spīdēja. Kuģis vairs nederēja starpzvaigžņu lidojumiem. Tas bija pārvērties pašgājējā starpplanētu lidlaivā, saglabājis ātrumu, bet derēja tikai lidojumiem pa inerces trajekto­rijām.

Gorbovskis iebāza rokas kabatā. Diksons elsa viņam pie auss.

— Tā, tā, — teica Gorbovskis. — Kur ir Valkenšteins?

— Seit.— Valkenšteins parādījis no skait­ļotāja dziļumiem. Viņš bija drūms un ļoti apņēmīgs.

— Malacis, Mark! — teica Gorbovskis.

— Un arī jūs esat malacis, Persij. Paldies.

— Jūs jau trīs reizes meklēja Pišta, — Marks teica un no jauna pazuda skaitļotājā.

— Viņš ir pie kravas lūkas.

Šķērsojis vadības kabīni, Gorbovskis iegāja kravas nodaļā. Viņam kļuva baismi. Sai garajā un šaurajā telpā, ko vāji apgaismoja divas neona spuldzes, cieši cits citam piespiedu­šies, stāvēja skolēni — zēni un meitenes, no pirmklasniekiem līdz vecāko klašu audzēk­ņiem. Viņi stāvēja klusēdami, gandrīz nekus­tēdamies, tikai mīņājās no vienas kājas uz otru un skatījās atvērtajā lūkā, kur vīdēja zila debess un plakanais, baltais tālās nolik­tavas jumts. Gorbovskis, lūpu košļādams, da­žas sekundes skatījās bērnos.

— Pirmklasniekus novietot koridorā, — viņš teica. — Otro un trešo klasi — vadības kabīnē. Tūliņ.

— Un tas vēl nav viss, — klusi sacīja Dik­sons. — Desmit cilvēki iestrēguši kaut kur ceļā no Pilsētiņas… Liekas, ka aizgājuši bojā. Grupa vecāko klašu audzēkņu atsakās iekāpt. Un vēl ir grupa nupat atbraukušo autsaideru bērnu. Gan jau pats redzēsiet.

— Izdariet tomēr tā, kā es teicu, — ierosi­nāja Gorbovskis. — Pirmās trīs klases kori­dorā un vadības kabīnē. Bet šeit — ekrānu, gaismu, rādiet filmas. Vēsturiskas filmas. Lai skatās, kā agrāk gājis. Sāciet, Persij. Un vēl — nostādiet bērnus rindā līdz pat Val- kenšteinam: lai pasniedz detaļas no rokas rokā, tad viņiem būs nodarbošanās.

Viņš ar pūlēm aizspraucās līdz lūkai un noskrēja lejā. Trapa piekājē, audzinātāju ielenkta, stāvēja dažāda vecuma bērnu grupa. Pa kreisi bija kaudzē nekārtīgi sasviesti vis­vērtīgākie Varavīksnes materiālās kultūras priekšmeti: dokumentu saiņi, vāki, mašīnas un mašīnu modeļi, drānā ievīstītas skulptū­ras, ruļļos satītas gleznas. Bet pa labi, soļus divdesmit attālu, stāvēja drūmi piecpadsmit un sešpadsmit gadu veci zēni un meitenes, un viņu priekšā, rokas aiz muguras saņēmis un galvu noliecis, staigāja ļoti nopietnais Staņislavs Pišta. Ne visai skaļi, bet skaidri viņš runāja:

—… Uzskatiet, ka tas ir eksāmens. Mazāk domājiet par sevi, vairāk par citiem. Un kas par to, ka jums kauns? Saņemieties un pār­variet šīs jūtas!

Vecāko klašu skolēni spītīgi klusēja.

Nospiesti kiusēja arī pieaugušie, kas bija sablī­vējušies pie kravas lūkas. Daži bērni slepus atskatījās — varēja redzēt, ka viņiem nebūtu nekas pretim aizšmaukt, taču aizbēgt nebija iespējams — visapkārt stāvēja viņu tēvi un mātes. Gorbovskis paraudzījās uz lūku. Pat no šejienes varēja redzēt, ka kuģis bāztin piebāzts. Plašajā kā vārti lūkā ciešā rindā stāvēja bērni. Tur neredzēja vairs bērnu se­jās — tās bija pārāk nonietnas un skumjas.

Gorbovskim kaut kā sāniski pievirzījās loti skaists, liela auguma jauns cilvēks ar skum­jām. lūdzošām acīm, kas neglīti kontrastēja ar viņa izskatu.

— Tikai vienu vārdu, kapteini, — viņš dre­bošā balsī izstomīja. — Vienu pašu vārdu …

— Acumirkli, — te; ca Gorbovskis.

Viņš piegāja pie Pištas un apņēma viņu ap pleciem.

—• Vietas pietiks visiem, — Pišta runāja. — Neuztraucieties …

— Staņislav. — sacīia Gorbovskis, — pa­vēli, lai visi atlikušie iekāpj.

— Tur nav vietas, — pilnīgi bez kādas secības iebilda Pišta. — Mēs gaidījām tevi. Labi būtu atbrīvot rezerves D-kameru.

— «Tarielā» nav rezerves D-kameru. Bet vieta tūlīt atradīsies. Liec iekāpt.

Gorbovskis palika aci pret aci ar vecāko klašu skolēniem.

— Mēs negribam lidot, — paziņoja viens no viņiem — garš, gaišmatains puisis spilgti zaļām acīm. — Jālido audzinātājiem.

— Pareizi, — sacīja sīka meitene sporta biksēs. Aizmugurē iekliedzās Persijs Dik­sons:

— Metiet! Taisni zemē!

No lūkas šķindēdamas sāka birt blokshēmu plāksnes. Bērnu ķēde bija sākusi darboties.

— Nu tā, zēni un meitenes, sacīja Gorbov­skis. — Pirmkārt, jums vēl nav balsstiesību, jo neesat vēl beiguši skolu, un, otrkārt — vai sirdsapziņa jums ir? Tiesa — esat vēl jauni un alkstat pēc varoņdarbiem, taču ne­laime tā, ka šeit jūsu nevajag, bet kuģī — vajag. Man bail iedomāties, kas tur notiks inerces lidojumā. Katrā pirmsskolas vecuma bērnu kajītē nepieciešami divi vecākie, vis­maz trim veiklām meitenēm jādežurē maz­bērnu novietnē un jāpiepalīdz jaunpiedzi- mušo mātēm. īsi sakot — lūk, kur jums būs jāveic varoņdarbs.

— Piedodiet, kaptein, — izsmējīgi sacīja zaļacainais, — bet visus šos pienākumus lie­liski var veikt audzinātājas.

— Piedodiet, jaunais cilvēk, — sacīja Gor­bovskis, — bet es domāju, ka jums ir zinā­mas kapteiņa tiesības. Kā kapteinis es jums apsolu, ka no visiem audzinātājiem lidos ti­kai divi. Bet galvenais — pacentieties iedo­māties, kā tālāk dzīvos jūsu audzinātāji, ja viņi ieņems kuģī jūsu vietas. Rotaļas beigu­šās, zēni un meitenes, jūsu priekšā ir dzīve, tāda, kāda tā reizēm mēdz būt, par laimi — reti. Bet tagad piedodiet, es esmu aizņemts.

Jums par mierinājumu es varu sacīt tikai vienu — jūs iekāpsiet kuģī pēdējie. Viss!

Viņš pagrieza tiem muguru un ar joni uz­grūdās jaunajam cilvēkam ar skumīgajām acīm.

— Vai, piedodiet, — sacīja Gorbovskis. — Biju jūs pavisam piemirsis.

— Jūs sacījāt, ka lidošot divi audzinā­tāji, — aizsmakušā balsī teica jaunais cil­vēks. — Kas?

— Kas jūs tāds esat? — jautāja Gorbov­skis.

— Esmu Roberts Skļarovs, nulles lauka fiziķis. Bet runa nav par mani. Es jums tūlīt visu pastāstīšu. Tikai vispirms pasakiet, kuri audzinātāji lidos?

Skļarovs … Skļarovs … Brīnum pazīstams uzvārds. Kur es par viņu esmu dzirdējis?

— Kamils, — teica Skļarovs, piespiesti smaidīdams.

— Ā, — noteica Gorbovskis. — Tātad jūs interesē, kuri lidos? — Viņš noskatīja Skļa- rovu. — Labi, es jums pateikšu. Tikai jums. Lidos vadītājs, un lidos galvenais ārsts. Viņi to vēl nezina.

— Nē, — sacīja Skļarovs, saķerdams Gor­bovski aiz rokas. — Vēl viens … Vēl vienu. Tatjana Turčina. Viņa ir audzinātāja. Viņu ļoti mīl. Viņa ir ļoti pieredzējusi audzinā­tāja …

Gorbovskis atbrīvoja rokas.

— Nevar, — viņš teica. — Nevar, mīļais Robert! Lido tikai bērni un mātes ar jaunpie- dzimušajiem, saprotat? Tikai bērni un mātes ar zīdaiņiem.

— Viņa arī! — uzreiz sacīja Skļarovs. — Viņa arī ir māte! Viņai būs bērns… Mans bērns! Pajautājiet viņai! Viņa arī ir māte!

Gorbovskis dabūja stipru grūdienu pa plecu. Viņš sagrīļojās un ieraudzīja, ka Skļa­rovs izbijies kāpjas atpakaļ, bet tieši viņam virsū klusēdama iet maza, trausla sieviete, apbrinojami gracioza un slaida, ar stipru sirmumu zeltainajos matos un skaistu, it kā pārakmeņojušos seju. Gorbovskis pārvilka delnu pār pieri un atgriežas pie trapa.

Tagad šeit bija palikuši tikai vecāko klašu skolēni un audzinātāji. Pārējie pieaugušie — tēvi un mātes, tie, kas bija atnesuši savus garabērnus, un tie, kas acīmredzot miglainā, pašu neizprastā cerībā bija tiekušies uz zvaig­žņu kuģi, — lēni atkāpās, izklīda un sadalījās grupās. Lūkā, rokas izpletis, stāvēja Staņis­lavs Pišta un kliedza:

— Saspiedieties, bērni, vēl drusciņ! Maikl, pasaki vadības kabīnē, lai saspiežas! Vēl mazliet!

Viņam atbildēja nopietnas bērnu balsis:

— Nav vairs vietas! Visi stāv ļoti cieši!

Un Persija Diksona sulīgā balss noduci­nāja:

— Kā tā — nav vietas? Bet šeit, aiz pults? Nebaidies, maziņā, strāvas te nav! -Nāc… nāc … Un tu arī… Un tu, strupdeguni… Dzīvāk! Un tu … Tā … tā …

Un aukstā, dželžaini šķindošā Valkenšteina balss atkārtoja:

— Saspiedieties, bērni! Ļaujiet paiet ga­rām … Pavirzies, meitenīt… Palaid garām, puisīt. ..

Pišta pakāpās sāņus, un viņam līdzās pa­rādījās Valkenšteins ar blūzi pār plecu.

— Es palieku uz Varavīksnes, — viņš sa­cīja. — Iztieciet bez manis, Leonīd Andreje­vič. — Viņa skatiens skraidīja pār pūli, kaut ko meklējot.

Gorbovskis pamāja ar galvu.

— Vai ārsts ir kuģī? — viņš jautāja.

— Jā, — Marks atbildēja. — No pieaugu­šajiem tur ir tikai ārsts un Diksons.

Pēkšņi no lūkas atskanēja smiekli.

— Eh, jūs! — ar pūlēm ierunājās Diksona balss. — Re, kā vajag … Viens, divi..: Viens, divi…

Lūkā parādījās Diksons. Viņš iznira Piš- tam virs galvas, un viņa ačgārni apgrieztā seja bija sasvīdusi un aveņsārta.

— Turiet mani, Leonīd, — viņš nošņācās. — Es tūliņ kritīšu.

Bērni smējās līdz asarām. Patiesi izskatī­jās ārkārtīgi smieklīgi: resnais bortmehāni- ķis kā muša karājās pie griestiem, ar kājām un rokām turēdamies aiz kravas nostiprinā­šanai paredzētajām skavām. Viņš bija smags un karsts, un, kad Pišta un Gorbovskis bija izvilkuši viņu ārā un nostatījuši uz kājām, viņš, smagi elpodams, sacīja:

— Vecs … Esmu jau vecs …

Vainīgi mirkšķinādams, viņš pavērās Gor­bovski.

— Es tur nevaru, Leonīd. Šauri, karsti, smacīgi … Tas nelaimīgais tērps … Es pa­likšu tepat, lidojiet jūs ar Marku. Bez tam, taisnību sakot, jūs abi esat man apnikuši…

— Palieciet sveiks, Persij, — sacīja Gor­bovskis.

— Paliec sveiks, draudziņ, — sacīja Dik­sons aizkustināts.

Gorbovskis iesmējās un uzsita viņam pa uzplečiem.

— Neko darīt, Staņislav, — viņš teica. — Būs tev jāiztiek bez bortinženiera. Es do­māju, ka iztiksi. Tavs uzdevums — lidot pa ekvatoriālā pavadoņa orbītu un gaidīt «Bul­tu». Pārējo paveiks «Bultas» komandieris.

Dažas sekundes Pišta apstulbis klusēja. Tad viņš saprata.

— Ko tad tu? — viņš sacīja loti klusu, ar skatienu taustīdams Gorbovska seju. — Ko tad tu? Desantnieks taču esi tu! Kas tad tie par žestiem?

— 2esti? — sacīja Gorbovskis. — Es ne­protu. Bet tu ej. Tu atbildēsi par viņiem līdz pat beigām. — Viņš pagriezās pret vecāko klašu skolēniem.

— Marš uz kuģa! — viņš uzkliedza. — Ej pirmais, citādi netiksi garām, — viņš sacīja Pištam.

Pišta paskatījās uz skumīgajiem vecāko klašu audzēkņiem, kas lēni vilkās pie trapa, paskatījās uz lūku, no kuras kārstījās bērnu sejas, neveikli pieskārās ar lūpām Gorbovska vaigam, pamaja ar galvu Markam un Dikso- nam un, pacelies uz pirkstgaliem, satvēra skavas. Gorbovskis pastūma viņu. Vecāko klašu audzēkņi sāka cits pēc cita pārspīlēti cienīgi un nesteidzīgi spiesties iekšā pa luku, reižu reizēm vīrišķīgi uzsaukdami:

— Kusties, kusties! Ievelc lūpas, ka nesa­min! Kas tur ta brēc? Galvas augstāk!

Pēdējā iegāja meitene sporta biksēs. Uz bridi viņa apstajas un cerību pilna paskatī­jās uz Gorbovski, bet tas savilka akmens- cietu seju.

— Nepietiek taču vietas, — viņa klusītēm sacīja. — Redzat? Man vairs nepietiek.

— Tu novājēsi, — Gorbovskis apsolīja un, saņēmis meiteni aiz pleciem, uzmanīgi iespieda pūlī. Tad viņš jautāja Diksonam-: — Bet kur kino?

— Viss aprēķināts, — cienīgi atbildēja Persijs. — Kino sāksies starta momentā. Bēr­niem patīk pārsteigumi.

— Pišta! — uzsauca Gorbovskis. — Ga­tavs?

— Gatavs! — dobji atsaucās Pišta.

— Startē, Pišta! Mierīgu plazmu! Aizver lūkas! Mierīgu plazmu, zēni un meitenes!

Smagā lūka bez trokšņa izslīdēja no apšu- ves ligzdas. Mādams atvadām ar roku, Gor­bovskis atkāpās no komingsa. Pēkšņi viņš atcerējas.

— Ai! — viņš iekliedzās. — Bet vēstule?

Krūšu kabatā vēstules nebija, arī sānu ka­

bata bija tukša. Lūka vērās ciet. Vēstule nez kāpēc izrādījās iekškabatā. Gorbovskis ie­grūda to sporta biksēs ģērbtajai meitenei un steidzīgi atrāva roku. Lūka aizvērās. Pašam nezinot kādēļ, Gorbovskis noglāstīja zilgano metālu un, nevienā neskatīdamies, nokāpa zemē, un Diksons ar Marku atvilka nost trapu. Ap kuģi bija palicis pavisam maz cil­vēku, toties virs tā debesīs riņķoja desmitiem helikopteru un flaieru.

Gorbovskis apgāja apkārt materiālo vēr­tību kaudzei, paklupa pret kādu krūšutēlu un devās gar kuģi uz pasažieru lūku, kur viņu vajadzēja gaidīt Zeņai Vjazaņicinai. «Kaut Matvejs būtu atbraucis,» viņš grūtsirdīgi no­domāja. Viņš jutās izspiests un izžuvis un ļoti nopriecājās, kad ieraudzīja Matveju. Mat­vejs nāca viņam pretim. Taču viņš bija viens.

— Bet kur ir Zeņa? — jautāja Gorbov­skis.

Matvejs apstājās un paskatījās uz visām pusēm. Zeņas nekur neredzēja.

— Viņa šeit bija, — tas sacīja. — Es ru­nāju ar viņu pa radiotelefonu. Ko, vai tad lūkas jau ciet? — Viņš visu laiku atskatī­jās.

— Jā, tūliņ startēs, — sacīja Gorbovskis. Arī viņš lūkojās visapkārt. «Varbūt viņa ir helikopterā,» Gorbovskis iedomājās. Bet viņš saprata, ka tas nav iespējams.

— Dīvaini, ka nav Zeņas, — ierunājās Matvejs.

— Iespējams, ka viņa ir helikopterā, —

sacīja Gorbovskis. Viņš pēkšņi saprata, kur viņa palikusi. «Ir nu gan,» viņš nodomāja.

— Tā arī neredzēju Aļošku, — sacīja Mat­vejs.

Savada, krampjainai nopūtai līdzīga va­rena skaņa aizplūda pār kosmodromu. Gigan­tiskais, zilganais milzenis bez trokšņa atrā­vās no zemes un cēlās augšup. «Pirmo reizi mūžā redzu sava kuģa startu,» nodomāja Gorbovskis. Matvejs visu laiku pavadīja kuģi ar skatienu — un pēkšņi kā dzelts pagriezās pret Gorbovski un pārsteigts vērās viņā.

— Pag… — viņš nomurmināja. — Kātad tā? Kāpēc tu esi šeit? Bet kuģis?

— Tur ir Pišta, — sacīja Gorbovskis.

Matveja skatiens apstājās.

— Lūk, Vilnis, — Matvejs nočukstēja.

Gorbovskis apgriezās. Pāri pamalei žilbi­noši zaigoja līdzena josla.