Tālā varavīksne

5. NODAĻA

Matvejs nebija viens. Uz viņa galda, pa­bāzis zem sevis rokas un šūpodams kājas, sēdēja mazs,. kustīgs tumšmatains un tumš- acains cilvēks, kas atgādināja abiturientu. Tas bija Etjēns 'Lamonduā, mūsdienu nulles lauka fiziķu galva, «zibenīgais fiziķis», kā viņu saukāja kolēģi.

— Vai drīkst? — jautāja Gorbovskis.

— Tur jau viņš nāk, — teica Matvejs. — Vai esat pazīstami?

Lamonduā strauji nolēca no galda un, pie­nācis cieši klāt, spēcīgi paspieda Gorbovskim roku, skatīdamies viņā no lejas uz augšu.

— Priecājos jūs redzot, kapteini, — viņš teica, sirsnīgi smaidīdams. — Mēs tieši par jums runājām.

Gorbovskis paspēra soli atpakaļ un apsē­dās.

— Bet mēs — par jums, — viņš teica.

Etjēns ātri paklanījās un atkal apsēdās uz

direktora galda.__

— Tātad es turpinu. «Haribdas» turas uz dzīvību un nāvi. Maļajevs — gods kam gods — konstruējis lieliskas mašīnas. Intere­santi, ka ziemeļu Vilnis ir pavisam jauna tipa. Sie puikas jau paspējuši iedot tam vārdu. P Vilnis, kā jums patīk? Sota vārdā. Velns parāvis, esmu spiests atzīties, ka plēšu vai matus no galvas. Kā es agrāk nepievērsu uzmanību šai lieliskajai parādībai? Nāksies atvainoties Aristotelim. Izrādījās, ka viņam taisnība. Viņam un Kamilām. Es zemu nolie­cos Kamila priekšā. Es arī agrāk viņu cie­nīju, bet tagad, liekas, saprotu, ko viņš toreiz domāja. Starp citu, vai jūs zināt, ka Kamils ir pagalam?

Matvejs strauji pacēla galvu.

— Atkal?

— Ā, jūs jau zināt! Dīvains atgadījums. Gājis bojā un atkal augšāmcēlies. Es esmu dzirdējis par tādām lietām. Pasaulē nav nekā jauna. Starp citu — vai jūs ticat, ka Skļa- rovs būtu varējis pamest viņu Viļņa rīklē? Es neticu. Tātad ziemeļu Vilnis sasniedzis kontrolstaciju joslu. Pirmais, Ļu Vilnis, ir iz­klīdināts, otrais, P Vilnis, spiež atpakaļ «ha­ribdas» ar ātrumu līdz divdesmit kilometriem stundā. Citiem vārdiem sakot, ziemeļu joslas sējumi droši vien tomēr ies bojā. Biologus mums piespiedu kārtā nācās sūtīt projām helikopteros …

— Zinu, — teica direktors. — Viņi sūdzē­jās.

— Ko lai dara! Lai gan viņus var saprast, viņi tomēr neuzvedās kā zinātnieki. Okeānā Vilnis ir apturēts. Tur vērojama parādība, par kuru Ļu būtu atdevis pusi mūža, — riņķ­veida Viļņa deformācija. Šī deformācija at­bilst Kapa vienādojumam, bet, ja Vilnis ir Kapa lauks, tad uzreiz kļūst skaidrs viss, ap ko nopūlējies nabaga Maļajevs: gan D-difū- z'ija, gan fontānu telegenitāte, gan «sekundā­rie rēgi»…' Velns parāvis, šo trīs stundu laikā mēs uzzinājām par Vilni vairāk nekā desmit gados! Matvej, ņemiet vērā: tiklīdz tas viss būs beidzies, mums būs vajadzīgs U- reģistrators, varbūt pat divi. Uzskatiet, ka esmu pieprasījis. Parastie skaitļotāji nelīdzēs. Tikai Ļu algoritmi, tikai Ļu loģika! _

— Labi, labi, — teica Matvejs. — Bet kas notiek dienvidos?

— Dienvidos guļ okeāns. Par dienvidiem varat neuztraukties. Tur Vilnis, aizsniedzis Puškina Krastu, nodedzināja Dienvidu Arhi-

pelāgu un apstājās. Man ir tāds iespaids, ka tālāk Vilnis nevirzīsies, un ļoti žēl, jo novē­rotāji aizmuka no turienes tādā steigā, ka pameta visu automātiku, un par dienvida Vilni mēs gandrīz neko nezinām. — Viņš īgni uzsita knipi. — Es saprotu, jūs interesē pavisam kas cits. Bet ko lai dara, Matvej! Būsim reālisti! Varavīksne ir fiziķu planēta. Tā ir mūsu laboratorija. Energostacijas ir pagalam, tās ir pazudušas. Kad šis eksperi­ments beigsies, mēs kopīgi tās uzbūvēsim no jauna. Mums taču vajadzēs daudz enerģijas! Bet kas attiecas uz zvejošanu, velns parā­vis… Nulles lauka fiziķi ir morāli pilnīgi nobrieduši, lai atteiktos no kalmāru zupas! Nedusmojieties uz mums, Matvej.

— Es nedusmojos, — direktors, smagi no­pūzdamies, teica. — Bet jūsos tomēr ir kaut kas bērnišķīgs, Etjēn. Jūs kā bērns rotaļāda­mies laužat visu to, kas tik dārgs pieauguša­jiem. — Viņš no jauna nopūtās. — Pacentie­ties nosargāt dienvidu sējumus. Man ļoti ne­gribas zaudēt neatkarību.

Lamonduā paskatījās pulkstenī, pameta ar galvu un, ne vārda neteicis, izskrēja ārā. Direktors paskatījās Gorbovski.

— Kā tev tas patīk, Leonīd? — viņš jau­tāja, padrūmi smīnēdams. — Jā, draudziņ, nabaga Postiševa! Viņa ir eņģelis, salīdzinot ar šiem vandaļiem. Kad es iedomājos, ka vi­sām manām ķezām vēl pievienosies rūpes par apgādes un asenizācijas sistēmu atjaunošanu, man mati ceļas stāvus. — Viņš paraustīja ūsas. — No otras puses, Lamonduā ir tais­nība— Varavīksne patiešām ir fiziķu planēta. Bet ko teiks Kaneko, ko teiks Džina … — Viņš pašūpoja galvu un paraustīja plecus. — Jā! Kaneko! Kur ir Kaneko?

— Matvej, — teica Gorbovskis, — vai es nevarētu uzzināt, kāpēc tu mani atsauci?

Direktors, uzgriezis viņam muguru, ņēmās ap selektora klaviatūru.

— Vai tev ir ērti? — viņš jautāja.

— Jā, — teica Gorbovskis. Viņš bija jau apgūlies.

— Varbūt tev gribas dzert?

— Gribas.

— Paņem no ledusskapja. Varbūt tev gri­bas ēst?

— Vēl ne, bet drīz gribēsies.

— Tad arī parunāsimies. Bet tagad ne­traucē strādāt.

Gorbovskis paņēma no ledusskapja sulas un glāzi, sajauca kokteili un, nolaidis at­zveltni, no jauna atgūlās krēslā. Krēsls bija mīksts, vēss, kokteilis bija ledains un gar­šīgs. Viņš gulēja, labsajūtā pievēris acis, iesūca pa malciņam un klausījās, kā direktors runā ar Kaneko. Kaneko teica, ka nevarot at­brīvoties — viņu nelaižot. Direktors jautāja: «Kas nelaiž?» «Šeit ir četrdesmit cilvēku,» Kaneko atbildēja, «un katrs no viņiem ne­laiž.» «Tūlīt es aizsūtīšu tev Gabu,» direktors teica. Kaneko iebilda, ka te jau tāpat esot pārāk trokšņaini. Tad Matvejs pastāstīja par

Vilni un vainīgā balsī atgādināja, ka bez tam Kaneko esot arī Varavīksnes IDD priekšnieks. Kaneko dusmīgi noteica, ka viņš to neatcero­ties, un Gorbovskis juta viņam līdzi.

Individuālās drošības dienesta priekšnieki vienmēr izraisīja viņā žēlumu un līdzjūtību. Uz katras apgūtas, reizēm arī līdz galam ne­apgūtas planētas sāka ierasties autsaideri — tūristi, atpūtnieki (ar visu ģimeni un bēr­niem), brīvie mākslinieki, kas alka pēc jau­niem iespaidiem, neveiksminieki, kas meklēja vientulību vai grūtāku darbu, visāda veida diletanti, sportisti mednieki un visvisādi ļau­dis, kas neskaitījās nevienā sarakstā, nevie­nam uz planētas nebija pazīstami, ne ar vienu nebija saistīti un bieži vien cītīgi iz­vairījās no jebkādām saistībām. IDD priekš­nieka pienākums bija personiski iepazīt un instruēt ikvienu autsaideru, sekot, lai katrs no tiem ik dienas signalizētu speciālai reģistrē­jošai mašīnai. Uz tādām bīstamām planētām kā Jaila vai Pandora, kur jautiiņajam uz katra soļa draudēja visādas briesmas, IDD komandas glāba ne vienu vien dzīvību. Bet uz līdzenās kā dēlis Varavīksnes ar tās vien­mērīgo klimatu, trūcīgo dzīvnieku valsti un glāsaino, vienmēr mierīgo jūru IDD neizbē­gami bija jāpārvēršas un, spriežot pēc visa, tā arī bija pārvērtusies par tukšu formalitāti. Un laipnais, korektais Kaneko, nojauzdams sava stāvokļa neskaidrību, protams, neinstru- ēja atbraukušos literātus, kuri vēlējās vientu­lībā pastrādā^ nedz ari izsekoja iemīlējušos vai jaunlaulāto sarežģītos maršrutus, bet no­ņēmās ar saviem plāniem vai ar kādu citu īstu darbu.

— Cik autsaideru patlaban ir uz Varavīk­snes? — jautāja Matvejs.

— Ap sešdesmit. Varbūt mazliet vairāk.

— Kaneko, draudziņ, visus autsaiderus va­jag nekavējoties sameklēt un nosūtīt uz Gal­vaspilsētu.

— Es lāgā nesaprotu šī pasākuma jēgu, — pieklājīgi teica Kaneko. — Apdraudētajos rajonos autsaideri praktiski nekad neuzturas. Tur ir kaila, sausa stepe, smirdoņa, ļoti karsēts …

— Lūdzu, nestrīdēsimies, Kaneko, — lūdza Matvejs. — Vilnis paliek Vilnis. Tādā laikā labāk, ja visi nenodarbinātie ir pie rokas. Drīz atbrauks Gaba ar saviem dīkdieņiem, un es viņu aizsūtīšu pie tevis. Izmanto viņus.

Nolicis salmiņu, Gorbovskis iedzēra tieši no glāzes. «Kamils aizgāja bojā,» viņš nodo­māja. «Bet, aizgājis bojā, viņš atkal atgrie­zās dzīvē. Ar mani ir gadījies tāpat. Acīm­redzot šis izdaudzinātais Vilnis ir sacēHs krietnu paniku. Panikas laikā vienmēr kāds aiziet bojā, bet vēlāk tu esi bezgala izbrīnī­jies, satiekot viņu kafejnīcā miljons k'lometru no bojā ejas vietas. Viņa fizionomija ir sa­skrāpēta, balss aizsmakusi un mundra, viņš klausās anekdotes un notiesā sesto porciju marinēto garneļu ar Sičuanas kāpostiem.»

— Matvej, — viņš uzsauca. — Kur tagad ir Kamils?

— Ā, tu jau vēl nezini, — teica direktors. Viņš piegāja pie galdiņa un sāka jaukt kok­teili no granātu sulas un ananāsu sīrupa. — Ar mani runāja Maļajevs no Grīnfīldas. Kamils nez kāpēc atradies priekšējā postenī, aizkavējies tur, un viņu panācis Vilnis. Dī­vains gadījums. Šis Skļarovs — novērotājs — atdrāzies ar Kamila flaieru, kritis histērijā un paziņojis, ka Kamils ir nospiests, bet pēc desmit minūtēm Kamils nodibina sakarus ar Grīnfīldu, kā vienmēr pareģo un atkal pazūd. Vai pēc tādiem izlēcieniem Kamilu var ņemt par pilnu?

— Jā, Kamils ir oriģināls. Bet kas ir Skļa­rovs?

— Viens no Maļajeva novērotājiem, es taču tev teicu. Ļoti centīgs, sirsnīgs puisis, zvaig­znes no debesīm nerauj… Iedomāties, ka viņš būtu pametis Kamilu, — tas ir vien­kārši absurds. Maļajevam mūžīgi nāk prātā mudīgas domas …

— Neapvaino Maļajevu, — teica Gorbov­skis. — Viņš vienkārši ir loģisks. Bet neru­nāsim par to. Labāk pār Vilni.

— Lai notiek, — izklaidīgi teica direktors.

— Vai tas ir loti bīstami?

— Kas?

— Vilnis. Vai tas ir bīstams?

Matvejs iesēcās.

— Vispār Vilnis ir nāvīgi bīstams, — viņš teica. —- Nelaime tā, ka fiziķi nekad iepriekš nezina, kā tas uzvedīsies. Vilnis var, piemēram,

jebkurā mirklī izklīst. — Viņš brīdi klusēja. — Bet.var arī neizklīst.

— Vai tad no viņa nevar noslēpties?

— Neesmu dzirdējis, ka to kāds būtu mēģi­nājis darīt. Runā, ka skats esot visai draus­mīgs.

— Vai tiešām tu pats neesi redzējis?

Matveja ūsas draudīgi saslējās.

— Tev vajadzēja manīt, — viņš teica, — ka man ir pārāk maz laika, lai mētātos pa pla­nētu. Es visu laiku kādu gaidu, kādu nomie­rinu vai arī kāds gaida mani… Tici man, ja būtu brīvs laiks…

Gorbovskis uzmanīgi apjautājās:

— Es droši vien biju tev vajadzīgs, lai meklētu autsaiderus, vai ne?

Direktors dusmīgi paskatījās viņā.

— Sagribējās ēst?

— Nē.

Matvejs parsoļoja pari kabinetam.

— Es tev pateikšu, kas nedod man miera. Pirmkārt, Kamils pareģoja, ka šis eksperi­ments beigsies slikti. Viņi tam nepievērsa uzmanību. Es, protams, arī ne. Bet tagad Lamonduā atzīst, ka Kamilām bijusi tais­nība …

Durvis atvērās, un kabinetā, mirdzinot bal­tus zobus, iebruka jauns, milzīgs nēģeris īsās, baltās biksītēs, baltos svārkos un baltās kurpēs kailās kājās.

— Esmu klāt! — viņš paziņoja, noplātījis milzīgās rokas. — Ķo tu gribi, o, mans kungs, direktor? Gribi, es noārdīšu pilsētu un uz­celšu pili? Uzminējis tavu vēlēšanos, es gri­bēju paķert līdzi visskaistāko sievieti, kuras vārds ir Džina Pikbridža, bet viņas daiļuma valgi bija stiprāki par mani un viņa palika Ribačjē, no kurienes sūta tev ne visai patī­kamus sveicienus.

— Uz mani tas absolūti neattiecas, — teica direktors. — Lai sūta savus sveicienus La­monduā.

— Lai notiek! — iesaucās nēģeris.

— Gaba, — jautāja direktors, — vai' tu dzirdēji par Vilni?

— Vai tad tas ir Vilnis? — nicīgi teica nēģeris. — Lūk, kad es iekāpšu starta kamerā un Lamonduā nospiedīs palaišanas sviru, lūk, tad būs īsts Vilnis! Bet šis — bleķis. Vilnīši, vēsmas sacelti Vilnīši! Bet es klausos tevī un esmu gatavs pakļauties.

— Vai tu atnāci kopā ar brigādi? — pacie­tīgi jautāja direktors. Gaba klusējot norādīja uz loga pusi. — Ej ar viņiem uz kosmodromu, tu esi Kaneko rīcībā.

— Dzirdu un paklausu, — teica Gaba. Tajā brīdī aiz loga spēcīgas rīkles bandžo pavadī­jumā rāva vaļā lūgšanas dziesmu «Pie Jeru- zālemes sienām» melodijā:

Tik uz jautrās Varavīksnes, Varavīksnes, Varavīksnes .. .

Gaba ar vienu lēcienu bija pie loga un uz­brēca:

— Klu-su!

Dziesma apklusa. Smalka, tīra balstiņa žēlabaini novilka:

Dig my gravē both long and narrow, Make my coffin neat and strong!.. .[2]

— Es eju, — mazliet mulsi sacīja Gaba un, spēcīgi atspēries, pārlēca pār palodzi.

— Bērni … — pasmīnējis norūca direk­tors Viņš nolaida loga rāmi. — Nogarlaikoju- šies zīdaiņi. Nezinu, ko es darīšu bez viņiem.

Viņš palika stāvam pie loga, un Gorbov­skis, piesedzis acis, raudzījās viņam mugurā. Mugura bija plata, bet nez kāpēc tik sakum- pusi un nelaimīga, ka Gorbovski pārņēma uztraukums. Matvejam, zvaigžņu pilotam un desantniekam, nevarēja būt tāda mugura.

— Matvej, — teica Gorbovskis. — Es tev tiešām esmu vajadzīgs?

— Jā, — atbildēja direktors. — Ļoti. — Viņš arvien vēl skatījās pa logu.

— Matvej, — teica Gorbovskis. — Pa­stāsti, kas par lietu!

— Gan skumjas, nojausmas, gan rūpes, — Matvejs noskandēja un apklusa.

Gorbovskis sakustējās, iekārtojās ērtāk, klusītiņām ieslēdza atskaņotāju un tikpat klusi teica:

— Labi, draudziņ. Es pasēdēšu kopā ar tevi. Tāpat vien.

— Ahā, pasēdi gan.

Skumji un laiski skanēja ģitāra, aiz loga kaita karstās tukšās debesis, bet kabinetā bija vēsi un krēslaini.

— Jāgaida. Gaidīsim, — direktors skaļi teica un atgriezās krēslā.

Gorbovskis uzreiz neatbildēja.

— Jā! — viņš teica. — Esmu gan es ne­pieklājīgs! Es pilnīgi aizmirsu. Kā klājas Žeņečkai?

— Paldies, labi.

— Vai viņa neatgriezās?

— Nē. Tā arī neatgriezās. Manuprāt, viņa tagad i domāt par to negrib.

— Aļoškas dēļ?

— Protams. Vienkārši jābrīnās, cik tas iz­rādījies viņai svarīgi.

— Vai tu atceries, kā viņa zvērēja: «Lai tikai viņš piedzimst! …»

— Es visu atceros. Es atceros to, ko tu pat nezini. Viņa sākumā briesmīgi mocījās. Žēlo­jās. «Nē,» viņa sacīja, «nav man mātes jūtu. Esmu krople. Koka gabals.» Bet pēc tam kaut kas notika. Es pat nepamanīju, kā. Tiesa, viņš ir ļoti jauks sivēntiņš. Ļoti mīlīgs un sa­prātīgs. Reiz vakarā es pastaigājos ar viņu parkā. Pēkšņi viņš jautās: «Tēt, kas te pie­tupstas?» Es sākumā nesapratu. Bet tad .. . Saproti, vējš, laterna šūpojas, un tās ēna krīt uz sienas. «Pietupstas». Ļoti precīzi attē­lots, vai nav tiesa?

— Taisnība, — teica Gorbovskis. — Iznāks rakstnieks. Būtu tomēr labāk, ja viņu atdotu internātā.

Matvejs atmeta ar roku.

— Par to nevar būt ne rūnas, — viņš teica.

— Viņa neatdos. Un zini, sākumā es strīdē­jos, bet pēc tam nodomāju: «Kāpēc? Kāpēc atņemt cilvēkam to, kas ir viņa dzīves jēga?» Tā ir viņas dzīves jēga. Man tas nav sapro­tams, — viņš atzinās, — bet es ticu, jo redzu. Varbūt tāpēc, ka esmu daudz vecāks par viņu? Un pārāk vēlu man'ieradās Aļoška. Es dažreiz domāju, cik es gan būtu vientuļš, ja nezinātu, ka varu katru dienu viņu redzēt. 2eņka saka, ka es viņu mīlot nevis kā tēvs, bet kā vectēvs. Var jau būt. Vai tu saproti, par ko es runāju?

— Saprotu. Bet man tas ir svešs. Es, Mat­vej, nekad neesmu bijis vientuļš.

— Jā, — teica Matvejs. — Cik es tevT pa­zīstu, ap tevi vienmēr grozās ļaudis, kam tu esi vajadzīgs kā ēst. Tev ir ļoti labs raksturs, tevi visi mīl.

— Nav vis, — teica Gorbovskis. — Es mīlu visus. Esmu nodzīvojis gandrīz simt gadu un, vari iedomāties, Matvej, neesmu sastapis nevienu nepatīkamu cilvēku.

— Tu esi ļoti bagāts cilvēks, — noteica Matvejs.

— Starp citu, — atcerējās Gorbovskis,

— Maskavā iznākusi grāmata «Nav nekā rūgtāka par tavu prieku», autors Sergejs Vol- kovojs. Emociolistu kārtējā bumba. Genkins sacerējis žultainu rakstu. Ļoti asprātīgi, bet nepārliecinoši. Literatūrai esot jābūt tādai, lai to būtu patīkami analizēt. Emociolisti in­dīgi smējās. Laikam tas viss turpinās vēl tagad. Man to nekad nesaprast. Kāpēc viņi nevar būt iecietīgāki viens pret otru?

— Ļoti vienkārši, — teica Matvejs. — Katrs iedomājas, ka taisa vēsturi.

— Bet katrs to arī taisa! — iebilda Gor­bovskis. — Katrs tiešām virza vēsturi! Taču mēs, caurmēra ļaudis, tā vai citādi vienmēr atrodamies viņu ietekmē.

— Negribas par to strīdēties, — teica Mat­vejs. — Man nav laika par to domāt, Leonīd. Es neatrodos viņu ietekmē.

— Labi, nestrīdēsimies, — teica Gorbov­skis. — Iedzersim sulu. Ja gribi, es varu iedzert pat vietējo vīnu. Bet tikai, ja tas tie­šām tev palīdzēs.

— Man tagad var palīdzēt tikai viens. At­nāks Lamonduā un vīlies teiks, ka Vilnis ir izklīdis.

Kādu laiku viņi klusēdami dzēra sulu, pār kausa malu vērodami viens otru.

— Nez kāpēc tev tik ilgi neviens ne­zvana,— ierunājās Gorbovskis. — Liekas pat dīvaini.

— Vilnis, — teica Matvejs. — Visi aiz­ņemti. Strīdi ir aizmirsti. Visi mūk.

Durvis kabineta viņā galā atvērās, un uz sliekšņa parādījās Etjēns Lamonduā. Viņa seja bija domīga, un viņš kustējās neparasti lēni un apdomīgi. Direktors un Gorbovskis klusēdami skatījās, kā viņš soļo, un Gorbov­skis sajuta pakrūtē nepatīkamu spiedienu. Viņam nebija vēl ne jausmas par to, kas no­tiek vai ir noticis, taču viņš jau saprata, ka ērti pagulēt vairs neiznāks. Viņš izslēdza at­skaņotāju.

Pienācis pie galda, Lamonduā apstājās.

— Šķiet, ka es jūs apbēdināšu, — viņš lēni un monotoni teica. — «Haribdas» nav izturē­jušas. — Matvejs ierāva galvu plecos.

— Fronte pārrauta ziemeļos un dienvidos. Vilnis izplatās ar paātrinājumu desmit metri sekundē. Sekundi pēc sekundes. Sakari ar kontrolstacijām ir pārtrūkuši. Es paspēju no­dot pavēli par vērtīgās iekārtas un arhīvu evakuāciju. — Viņš pagriezās pret Gorbov­ski. — Kapteini, mēs paļaujamies uz jums. Esiet tik laipns un pasakiet, kāda ir jūsu celtspēja?

Gorbovskis neatbildējis skatījās Matvejā. Direktoram acis bija ciet. Viņa lielās delnas bezmērķīgi glāstīja galda virsu.

— Celtspēja? — Gorbovskis atkārtoja un piecēlās. Viņš piegāja pie direktora vadības pults, noliecās pie vispārējās translācijas mikrofona un teica: — Uzmanību, Varavīk­sne! Stūrmanim Valkenšteinam un bortinže- nierim Diksonam nekavējoties ierasties zvaig­žņu kuģī!

Pēc tam viņš pagriezās pret Matveju un uzlika tam roku uz pleca.

— Nekā drausmīga, draudziņ, — viņš teica.

— Gan jau saiesim. Dod pavēli evakuēt Pilsē­tiņu. Es nodarbošos ar mazbērnu novietni. — Viņš paskatījās uz Lamonduā. — Bet celt­spēja man ir maza, Etjēn, — viņš sacīja.

Acis Etjēnam Lamonduā bija tumšas un mierīgas — kā cilvēkam, kas zina, ka viņam vienmēr taisnība.