Tālā varavīksne

2. NODAĻA

Galvaspilsētas nomalē Gorbovskis palūdza pieturēt. Viņš izlīda no mašīnas un teica:

— Ļoti gribas pastaigāties.

— Iesim, — sacīja Marks Valkenšteins un arī izkāpa.

Taisnā, spīdīgā šoseja bija tukša, visap: kārt pletās dzelteni zaļa stepe, bet priekšā cauri sulīgi zaļajai Zemes augu valstij kā dažādu krāsu plankumi raiboja pilsētas namu sienas.

— Pārāk karsts, — iebilda Persijs Dik- sons. — Sirdij smagi.

Noplūcis ceļmalā puķi, Gorbovskis pielika to pie sejas.

— Man patīk, ka ir karsts, — viņš teica. — Nāciet līdz, Persij. Jūs esat galīgi aptau­kojies.

Persijs aizcirta durtiņas.

— Kā gribat. Godīgi runājot, pēdējo div­desmit gadu laikā es no jums abiem esmu drausmīgi noguris. Esmu vecs cilvēks, un man gribas mazliet atpūsties no jūsu para­doksiem. Un esiet tik laipni — liedagā ne­nāciet man klāt.

— Persij, — teica Gorbovskis. — Brauciet labāk uz Pilsētiņu. Tiesa, es nezinu, kur tā atrodas, bet tur ir bērneļi, vientiesīgi smiekli, dabiska vienkāršība … «Tēvoci!» viņi kliegs. «Spēlēsim mamutu!»

— Tikai sargiet bārdu, -— piebilda Marks, skābi pasmaidīdams. — Viņi tajā iekārsies.

Kaut ko nomurminājis pie sevis, Persijs aizdrāzās.

Marķs un Gorbovskis nogriezās pa taciņu un nesteigdamies devās gar šoseju uz priekšu.

— Bārdainis kļūst vecs, — teica Marks.

— Arī mēs esam viņam jau apnikuši.

— Nu ko jūs, Mark, — atsaucās Gorbov­skis. Viņš izvilka no kabatas atskaņotāju.

— Nemaz neesam viņam apnikuši. Viņš ir vienkārši noguris. Turklāt viņš ir vīlies. Tas nav joks — cilvēks veltījis mums divdesmit gadus: viņam tā gribējās uzzināt, kā mūs iespaidos kosmoss. Bet tas nez kāpēc ne­iespaido … Es gribu Āfriku. Kur ir mana Āfrika? Kāpēc man vienmēr sajūk visi ierak­sti?

Viņš gausi soļoja pa taku aiz Marka, turē­dams zobos puķi, regulējot atskaņotāju un ik brīdi paklūpot. Tad viņš atrada Āfriku, un pār dzelteni zaļo stepi aizviļņoja tamtama skaņas. Marks paskatījās pār plecu.

— Izspļaujiet to draņķi, — viņš ar rie­bumu teica.

— Kāpēc draņķis? Ziediņš.

Tamtams dārdēja.

— Nogrieziet vismaz klusāk, — teica Marks.

Gorbovskis nogrieza klusāk.

—: Vēl klusāk, lūdzu.

Gorbovskis izlikās, it kā nogrieztu vēl klu­sāk.

— Tā? — viņš jautāja.

— Nesaprotu, kāpēc es to vēl līdz šim ne­esmu sabojājis, — Marks teica, nevienu ne­uzrunādams.

Gorbovskis ātri nogrieza pavisam klusu un iebāza atskaņotāju krūšu kabatā.

Viņi soļoja gar gaišām, daudzkrāsainām, ceriņiem apstādītām mājiņām, uz kuru jum­tiem "slējās vienādi energouztvērēju režģu konusi. Pār taku aizzagās ruds kaķis. «Kis- kis-kis!» Gorbovskis iepriecināts pasauca. Kaķis pārbijies metās biezajā zālē un palū- rēja no turienes zvērīgām acīm. Svelmainajā gaisā laiski sanēja bites. Kaut kur kāds rē­coši krāca.

— Ir nu gan lauki, — teica Marks. — Gal­vaspilsēta! Guļ līdz deviņiem …

— Nu kāpēc jūs tā, Mark, — Gorbovskis iebilda. — Es, piemēram, uzskatu, ka šeit ir ļoti patīkami. Bitītes… Minka nupat pār­skrēja pār taku… Ko jums vēl vajag? Gri­bat, lai uzgriežu skaļāk?

— Negribu, — teica Marks. — Man nepa­tīk tādi laiski ciemi. Laiskos ciemos dzīvo laiski cilvēki.

— Pazīstu jūs, pazīstu, — sacīja Gorbov­skis. — Jums vajag tikai cīņu, strīdus, lai dzirkstītu idejas. Arī kautiņš nenāktu par ļaunu, bet tas jau ideālā gadījumā … Pagai­diet, pagaidiet! Te ir kaut kas līdzīgs nāt­rēm. Skaisti, bet ļoti sāpīgi…

Viņš notupās pie kupla krūma, kam bija lielas, melni svītrotas lapas. Marks īgni no­rūca:

— Nu ko jus te tupat, Leonīd Andrejevič? Vai tad nātres neesat redzējis?

— Savu mūžu neesmu redzējis. Bet esmu lasījis. Un zināt ko, Mark, es jūs norakstīšu no kuģa … Jūs esat samaitājies, izlaidies. Jūs vairs neprotat priecāties par parasto dzīvi.

— Es nezinu, kas ir parasta dzīve, — teica Marks, — bet visas šīs puķītes un nātrītes, visas takas un taciņas un daždažādi celiņi — tas, manuprāt,' Leonīd Andrejevič, tikai sa­maitā. Pasaulē daudz kas vēl nav nokārtots, vēl par agru sajūsmā stenēt par visu šo buko- liku.

— Nenokārtotā, protams, vēl ir daudz, — Gorbovskis piekrita. — Bet tā vienmēr bijis un būs. Kas tā būtu par dzīvi bez nenokār­totā? Bet visumā viss ir ļoti labi. Ieklausie­ties, dzied … Lai gan daudz kas vēl ir slikti iekārtots …

Viņiem pretim pa šoseju joņoja gigantisks kravas atomkārs. Mašīnā uz kastēm sēdēja veselīgi, puskaili vīrieši. Viens no viņiem, aiz­rautīgi saliecies, trakā tempā strankšķināja bandžo stīgas, un visi saskanīgi auroja:

Kad pavasarī pļavas zied Un strazdi cīrulim ir rada, Mums saules priekā sirdis dzied Un saule dienai cauri vada.

Atomkārs aizdrāzās garām, un karstā gaisa vilnis uz mirkli nolieca zāli. Gorbovskis teica:

— Par to taču vajadzētu priecāties, Mark. Pulksten deviņos ļaudis jau ir uzcēlušies un strādā. Bet vai dziesma jums patika?

— Arī nav īsti tā, kā vajadzētu, — Marks ietiepīgi atteica.

Taciņa nogriezās, metot līkumu ap milzīgu betonētu baseinu ar tumšu ūdeni. Viņi iz­gāja cauri augstas, dzeltenīgas zāles saau- dzei, kas sniedzās līdz krūtīm. Melno akāciju biezās lapotnes pavēnī kļuva vēsāk.

— Mark, — čukstēja Gorbovskis. — Nāk meitene.

Marks sastinga kā sālsstabs. No zāles iz­nira gara auguma, apaļīga tumšmate baltās, īsās biksēs un īsā, baltā jaciņā ar norautām pogām. Tumšmate ar manāmu piepūli vilka aiz sevis smagu kabeli.

— Labdien! — Gorbovskis un Marks teica vienā balsī.

Tumšmate satrūkās un apstājās. Viņas sejā varēja lasīt izbailes.

Gorbovskis un Marks saskatījās.

— Labdien, meitēn! — nokliedza Marks.

Tumšmate izlaida kabeli no rokām un bē­dīgi nokāra galvu.

— Labdien, — viņa nočukstēja.

— Man ir tāda sajūta, Mark, — teica Gor­bovskis, — ka mēs esam iztraucējuši.

— Varbūt palīdzēt? — galanti apjautājās Marks.

Meitene paskatījās uz viņu caur pieri.

— Čūskas, — viņa pēkšņi teica.

— Kur? — Gorbovskis šausmās iesaucās un pacēla kāju.

— Čūskas vispār, — meitene paskaidroja. Viņa paskatījās uz Gorbovski. — Vai redzē­jāt šodien saules lēktu? — viņa pieglaudīgi apjautājās.

— Mēs šodien redzējām četrus saules lēk­tus, — nevērīgi teica Marks.

Meitene piemiedza acis un ar precīzi aprē­ķinātu kustību sakārtoja matus. Marks tūlīt stādījās priekšā:

— Marks Valkenšteins.

— D-zvaigžņu lidotājs, — piebilda Gorbov­skis.

— Ak D-zvaigžņu lidotājs, — meitene pa­teica ar savādu intonāciju. Viņa pacēla ka­beli, pamirkšķināja Markam un nozuda zālē. Kabelis aizšvīkstēja pa taciņu. Gorbovskis paskatījās uz Marku. Marks nolūkojās mei­tenei pakaļ.

— Ejiet, Mark, ejiet, — teica Gorbovskis.

— Tas būs pilnīgi loģiski. Kabelis ir smagu smagais, meitene vārga, skaista, bet jūs esat īsts spēka mitriķis un zvaigžņu lidotājs.

Marks izklaidīgi uzkāpa virsū kabelim. Kabelis sāka raustīties, un no zāles atskanēja balss:

— Atlaid, Semjon, atlaid!…

Marks steidzīgi atvilka nost kāju. Viņi de­vās tālāk.

— Dīvaina meitene, — teica Gorbovskis.

— Bet jauka! Starp citu, Mark, kāpēc īsti jūs neesat precējies?

— Ar ko? — Marks jautāja.

— Nu, nu, Mark. Tā nevajag. To taču visi zina. Viņa ir ļoti jauka un mīlīga sieviete. Ļoti smalka un delikāta. Es vienmēr uzska­tīju, ka jūs esat viņai par rupju. Bet viņa, šķiet, tā nedomāja …

— Tāpat vien, neapprecējos, — Marks teica negribīgi. — Neiznāca.

Taciņa no jauna izveda viņus pie šosejas. Tagad kreisajā pusē stiepās kaut kādas ga­ras, baltas cisternas, bet priekšā saulē mir­dzēja Padomes ēkas sudrabainā smaile. Vis­apkārt vēl joprojām bija tukšs.

— Viņa pārāk mīlēja mūziku, — teica Marks. — Nevar taču katrā lidojumā ņemt līdz horeolu. Pietiek ar jūsu atskaņotāju. Per­sijs necieš mūziku.

— Katrā lidojumā, — Gorbovskis atkār­toja. — Nelaime tā, Mark, ka mēs esam pā­rāk veci. Pirms divdesmit gadiem mēs nesa­līdzinātu, kas ir vērtīgāks — mīlestība vai draudzība. Bet tagad jau par vēlu. Mēs vairs neesam glābjami. Bet nezaudējiet cerības, Mark. Varbūt mēs vēl satiksim sievietes, kas k|ūs mums dārgākas par visu.

— Tikai ne Persijs, — sacīja Marks. — Vi­ņam taču nav neviena drauga, izņemot mūs abus. Lai Persijs iemīlētos …

Gorbovskis iztēlojās iemīlējušos Persiju Diksonu.

— Persijs būtu priekšzīmīgs tēvs, — viņš nedroši sprieda. ^

Marks sarauca pieri.

— Tas nebūtu godīgi. Bet bērnam nav vajadzīgs labs tēvs. Viņam vajadzīgs labs skolotājs, cilvēkam — labs draugs, bet sie­vietei — mīļotais. Un vispār parunāsim labāk par takām un taciņām.

Laukums Padomes ēkas priekšā bija tukšs, tikai pie parādes durvīm stāvēja liels, ne­veikls aerobuss.

— Man gribētos satikties ar Matveju, — teica Gorbovskis. — Nāciet man līdzi, Mark.

— Kas ir šis Matvejs?

— Es jūs iepazīstināšu. Matvejs Vjazaņi- cins. Matvejs Sergejevičs. Viņš šeit strādā par direktoru. Mans vecs draugs, zvaigžņu lidotājs. Vēl no desantniekiem. Jums vaja­dzētu viņu atcerēties, Mark. Tomēr nē — jūs nācāt vēlāk.

— Labi, — teica Marks. — Iesim. Pieklājī­bas vizītē. Savu mūzikas kasti gan izslēdziet. Tomēr neērti — Padome.

Direktors ļoti nopriecājās par viņu apmek­lējumu.

— Lieliski! — viņš dārdināja, sēdinot vie­sus krēslos. — Tas ir lieliski, ka esat atlido­juši! Leonīds malacis! Ak, kas par malaci! Valkenšteins? Marks? Nu kā tad, kā tad! … Bet kāpēc jums nav pliks pakausis? Leonīds noteikti apgalvoja, ka jums neesot matu … Ak tā, viņš runāja par Diksonu! Tiesa, Dik- sons ir slavens ar savu bārdu, bet tas neko nenozīmē — es pazīstu daudz bārdainu plik­galvju! Starp citu, tas ir nieks, nieks! Vai jūs ievērojāt, ka pie mums ir karsts? Leonīd, tu par maz ēd, tu izskaties pēc distrofiķa! Pus­dienosim kopā … Bet pagaidām atļaujiet piedāvāt jums dzērienus. Te būs apelsīnu sula, te tomātu un granātu sula… Mūsu pašu! Jā! Vīns! Savs vīns! Uz Varavīksnes! Vai vari iedomāties, Leonīd? Nu, kā? Savādi, man garšo… Mark, un jūs? Nu, nekad ne­būtu domājis, ka jūs nedzerat vīnu! Ak, jūs nedzerat vietējos vīnus? Leonīd, man ir tūk­stošiem jautājumu… Es nezinu, ar ko lai sāk, pēc minūtes es būšu nevis vairs cilvēks, bet satracināts administrators. Jūs nekad ne­esat redzējuši satracinātu administratoru? Tūlīt redzēsiet. Es spriedīšu tiesu, sodīšu, ap­laimošu! Es skaldīšu un valdīšu! Tagad es saprotu, cik grūti klājies karaļiem un visā­diem imperatoriem un diktatoriem! Paklausie­ties, draugi, tikai, lūdzami, neejiet projām! Es raušos vaiga sviedros, bet jūs sēdiet un jūtiet līdzi. Man šeit neviens nejūt līdzi… Jums taču te ir labi, vai ne? Logu es at­vēršu, lai vējiņš… Leonīd, tu nespēj pat iedomāties … Mark, jūs varat pārsēsties ēnā. Tā, Leonīd, — vai tu saproti, kas šeit notiek? Varavīksne kļuvusi traka, un tas velkas jau otro gadu.

Viņš iekrita dispečera pults krēslā, un tas ievaidējās. Milzīgs, tumši iededzis, pinkains, ar spurainām runča ūsām, viņš atpogāja virs­kreklu no apkaklītes līdz pašam vēderam un ar baudu paskatījās pār plecu uz zvaigžņu li­dotājiem, kas caur salmiņu čakli sūca ledai­nās sulas. Spurainās ūsas sakustējās, un viņš jau vēra muti, kad uz viena no sešiem pults ekrāniem parādījās piemīlīga, tieviņa sieviete ar acīm, kurās bija lasāms aizvainojums.

— Biedri direktor, — viņa ļoti nopietni teica. — Esmu Hagertone, jūs mani varbūt vairs neatceraties. Es griežos pie jums sa­karā ar staru barjeru Alebastra kalnā. Fiziķi atsakās likvidēt barjeru.

— Ko tas nozīmē — atsakās?

— Es runāju ar Rodrigosu, — viņš, šķiet, tur ir galvenais nullenieks? Viņš paziņoja, ka jums neesot tiesību iejaukties viņu darbā.

— Viņi pūš jums miglu acīs, Elen! — teica Matvejs. — Rodrigoss ir tāds pats galvenais nullenieks kā es margrietiņa. Viņš ir servo- mehāniķis un no nulles lauka problēmām sa­prot mazāk nekā jūs. Es viņu tūlīt ņemšu priekšā.

— Mēs jūs joti lūdzam …

Direktors, galvu grozīdams, noklakšķināja slēdžus.

— Alebastra kalns? — viņš nokliedza. — Dodiet man Pagavu!

— Klausos, Matvej.

— Sota? Labdien, dārgais! Kāpēc nenoņem barjeru?

— Es noņēmu barjeru. Kātā — nenoņemu?

— Ahā, tad ir labi. Pasaki Rodrigosam, lai izbeidz jaukt cilvēkiem prātus, citādi es iz­saukšu viņu pie sevis! Pasaki, ķa es viņu labi atceros. Kā ar jūsu Vilni?

— Saproti… — Sota apklusa. — Vilnis ir interesants. Varētu ilgi stāstīt, parunāsim vēlāk.

— Vēlu veiksmi! — Pārliecies pār atzvel­tni, Matvejs pagriezās pret zvaigžņu lidotā­jiem. — Ek, īstā reizē, Leonīd! — viņš ieklie­dzās. — īstā reizē! Ko pie jums runā par Vilni?

— Kur — pie mums? — Gorbovskis aukst­asinīgi jautāja un iesūca sulu. — «Tarielā»?

— Piemēram, ko tu domā par Vilni?

Gorbovskis padomāja.

— Neko nedomāju, — viņš teica. — Varbūt Marks? — Viņš nedroši paskatījās uz stūr­mani.

. Marks sēdēja izslējies ļoti taisni un oficiāli, turot kausu rokā.

— Ja nemaldos, — viņš teica, — tad Vil­nis ir kaut kāds process, kas saistīts ar tele- portāciju nulles laukā. Es par to zinu ļoti maz. Teleportācija mani, protams, interesē tāpat kā jebkuru zvaigžņu lidotāju, — viņš viegli paklanījās direktoram, — bet uz Zemes nulles lauka problemātikai nepiešķir īpašu nozīmi. Manuprāt, Zemes diskrētniekiem tā ir pārāk sīka problēma, kurai ir tikai prak­tiska nozīme.

Direktors dzēlīgi iesmējās.

— Kā tev tas patīk, Leonīd? — viņš teica. — Sīka problēma! Laikam mūsu Varavīksne ir pārāk tālu no jums un viss, kas pie mums notiek, jums šķiet pārāk sīks. Dārgo Mark, šī pati sīkā problēma pildīt pārpilda manu dzīvi, bet es neesmu pat nulles lauka fiziķis! Man zūd spēki, draugi! Aizvakar es šai te kabinetā pats savām rokām izšķīru Lamon- duā un Aristoteli, un tagad es skatos uz sa­vām rokām, — viņš izstiepa savas milzīgās, brūni iedegušās delnas, — un, goda vārds, brīnos, ka uz tām nav neviena kodiena, ne­viena skrāpējuma. Bet zem logiem auroja divi pūļi: viens dārdināja: «Vilnis! Vilnis!» — bet otrs rēca: «Nulles T!» Un jūs domājat, ka tā bija zinātniska diskusija? Nē! Tas bija viduslaiku dzīvokļa ķīviņš elektroenerģijas dēļ! Atcerieties to humoristisko, kaut arī, at­zīstos, ne visai saprotamo grāmatu, kur cil­vēku piekāva par to, ka viņš atejā nav no­dzēsis gaismu? «Zelta āzis» vai «Zelta ēze­lis»? … Tad lūk, Aristotelis un viņa banda gribēja piekaut Lamonduā un viņa bandu par to, ka tie pievākuši visu enerģijas rezervi… Godīgā Varavīksne! Vēl pirms gada Aristote­lis gāja apkampies ar Lamonduā! Nulles lauka fiziķis bija nulles lauka fiziķim draugs, biedrs un brālis, un nevienam nenāca prātā, ka Forstera aizraušanās ar Vilni sašķels pla­nētu divās daļās! Kādā pasaulē es dzīvoju! Pietrūkst visa — enerģijas, aparatūras, katra zaļknābja laboranta dēļ notiek plēšanās! La­monduā ļaudis zog enerģiju, Aristoteļa ļau­dis ķer un Cenšas savervēt autsaiderus — šos nelaimīgos tūristus, kas atlidojuši atpūsties vai uzrakstīt par Varavīksni kaut ko labu! Padome — Padome!!! — pārvērtusies par konfliktu orgānu! Es palūdzu atsūtīt man «Romiešu tiesības» … Pēdējā laikā es lasu tikai vēsturiskus romānus. Godīgā Varavīk­sne! Drīz vien es te nodibināšu policiju un zvērināto tiesu. Es pierodu pie pilnīgi jaunas, pilnīgi mežonīgas terminoloģijas. Aizvakar es nosaucu Lamonduā par atbildētāju, bet Aristoteli — par prasītāju. Es bez stomīša­nās spēju izrunāt tādus vārdus kā «jurispru­dence» un «policijas prezīdijs»! …

Viens no ekrāniem kļuva gaišs. Parādījās divas gadus desmit vecas meitenītes apaļām sejiņām. Viena bija rozā, otra — zilā kleitā.

— Nu, runā tu! — paklusi teica meitene rozā kleitā.

— Kāpēc tad es, ja mēs norunājām, ka tu…

— Norunājām, ka tu!

— Nejaukā!… Labdien, Matvej Semjono- vič!

— Sergejevič …

— Matvej Sergejevič, labdien!

— Labdien, bērni, — teica direktors. Pēc viņa sejas varēja noprast, ka viņš ir kaut ko aizmirsis un ka viņam kaut kas ir atgādi­nāts. — Labdien, cālīši! Labdien, pelītes!

Meitene rozā kleitā un meitene zilā kleitā uzreiz pietvīka.

— Matvej Sergejevič, mēs ielūdzam jūs uz Pilsētiņu, uz mūsu vasaras svētkiem.

— Šodien pulksten divpadsmitos!…

— Vienpadsmitos! …

— Nē, divpadsmitos!

— Aizbraukšu! — direktors jūsmīgi ieklie­dzās. — Noteikti aizbraukšu!- Gan vienpa­dsmitos aizbraukšu, gan divpadsmitos!…

Gorbovskis izdzēra kausu tukšu, ielēja sev vēl, pēc tam ērtit atgūlās krēslā, izstiepis kā­jas līdz istabas vidum, un nolika kausu sev uz krūtīm. Viņam bija labi un omulīgi.

— Es arī braukšu uz Pilsētiņu, — viņš pa­ziņoja. — Man absolūti nav ko darīt, tur es teikšu kaut kādu runu. Es nekad savā mūžā neesmu teicis runas, bet man šausmīgi gribas pamēģināt.

— Pilsētiņa! — Direktors atkal noliecās pār atzveltni. — Pilsētiņa ir vienīgā vieta, kur mums saglabājusies kārtība. Bērni ir lie­liska tauta! Viņi labi izprot vārdu «ne­drīkst» … Par mūsu nulleniekiem to nevar teikt, kur nu! Pagājušajā gadā viņi aprija divus miljonus megavatstundu! Šajā — jau piecpadsmit un iesnieguši pieprasījumu vēl pēc sešdesmit. Nelaime ir tā, ka viņi absolūti nevēlas iegaumēt vārdu «nedrīkst».

— Mēs arī nepazinām šo vārdu, — piezī­mēja Marks.

— Dārgo Mark! Mēs ar jums dzīvojām la­bos laikos. Tas bija fizikas krīzes periods. Mums nevajadzēja vairāk nekā deva. Un kā­pēc lai mums vajadzētu? Kas tad mums bija? D-procesi, elektronu struktūra … Ar sajūg­tajām telpām nodarbojās atsevišķi zinātnieki un tad arī tikai uz papīra. Bet tagad? Tagad valda šis ārprātīgais diskrētās fizikas laik­mets — difūzijas teorija, telpas priekš- josla … Godīgā Varavīksne!… Visas šīs nulles lauka problēmas! Bezūsainam zeņ­ķim, tievkājim laborantam katram draņķa eksperimentam vajadzīgi tūkstošiem mega­vatu, visunikālākā iekārta, ko uz Varavīk­snes nevar uzbūvēt un kas, starp citu, pēc eksperimenta iziet no ierindas… Lūk, jūs atvedāt simt ulmotronus. Paldies jums! Bet tādu vajadzīgi seši simti! Un enerģija… Enerģija! Kur lai es to ņemu? Jūs taču neat­vedāt mums enerģiju! Vēl vairāk, jums pa­šiem vajadzīga enerģija. Mēs ar Kaneko pra­sām Mašīnai: «Dod mums optimālo stratē­ģiju!» Viņa, nabadzīte, rokas vien noplāta …

Durvis atvērās, un straujā gaitā ienāca ne­liela auguma, ļoti elegants un glīti ģērbies x vīrietis. Gludi sasukātajos melnajos matos bija ieķērušies kaut kādi dadzīši, nekustīgā seja pauda vēsu, apvaldītu niknumu.

— Kā vilku piemin, tā vilks klāt… — direktors iesāka, sniegdams viņam roku.

— Lūdzu, atbrīvojiet mani no darba, — ienākušais teica skanīgā, metāliskā balsī. Es uzskatu, ka nespēju ilgāk strādāt ar cil­vēkiem, un tāpēc lūdzu atļauju aiziet no darba. Piedodiet, lūdzu. — Viņš viegli pa­klanījās zvaigžņu lidotājiem. — Kaneko — Varavīksnes enerģētiķis plānotājs. Bijušais plānotājs enerģētiķis.

Gorbovskis steidzīgi sāka švīkāt kājām pa slideno grīdu, cenšoties vienlaikus piecelties un paklanīties. Kausu ar sulu viņš tai mirklī

pacēla virs galvas-, līdzinoties iereibušam cie­miņam Lukullas triklīnijā.

— Godīgā Varavīksne! — direktors teica norūpējies. — Kas tad vēl ir lēcies?

— Pirms pusstundas Simeons Galkins un Aleksandra Postiševa, slepeni pieslēgušies zonālajai energostacijai, paņēma visu ener­ģiju divām nākamajām diennaktīm. — Ka­neko seja krampjaini noraustījās. — Mašīna ir domāta godīgiem ļaudīm. Man nav zināma papildu programma, kas rēķinātos ar Galkina un Postiševas eksistenci. Fakts pats par sevi ir nepieļaujams, kaut arī, diemžēl, tas mums nav nekas jauns. Iespējams, ka es pats tiktu ar viņiem galā. Bet es neesmu ne džudote, ne akrobāts. Un es nestrādāju bērnudārzā. Es nevaru pieļaut, ka man rīko slazdus … Viņi nomaskēja pieslēgšanas vietu brikšņos aiz gravas, bet pār taciņu novilka stiepli. Viņi lieliski zināja, ka man būs jāskrien, lai no­vērstu milzīgo enerģijas noplūdi… — Viņš pēkšņi apklusa un sāka nervozi vilkt ārā no matiem dadžus.

— Kur Postiševa? — direktors jautāja, un viņa sejā pieplūda venozās asinis.

Gorbovskis izslējās un, nedaudz nobijies, pierāva kājas. Marka sejā bija lasāma dziļa interese par visu notiekošo.

— Postiševa tūlīt būs šeit, — atbildēja Kaneko. — Es arī esmu pārliecināts, ka tieši viņa ir šīs nelietības iniciatore. Es izsaucu viņu uz šejieni jūsu vārdā.

Matvejs pievilka tuvāk mikrofonu, ko lie­toja planētas apziņošanai, un paklusi nodu­cināja:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā'direktors. Incidents sakarā ar enerģijas noplūdi man ir zināms. Incidentu izmeklē.

Viņš piecēlās, sāniski pievirzījās klāt Ka­neko, uzlika viņam roku uz pleca un tā kā vainīgi noteica:

— Ko lai dara, draudziņ … Es taču tev teicu: Varavīksne kļuvusi traka. Pacieties, draudziņ … Es arī ciešos. Bet Postiševai es tūlīt sadošu. Viņa nepriecāsies, gan tu re­dzēsi.

— Saprotu, — teica Kaneko. — Lūdzu man piedot: es biju līdz ārprātam saniknots. Ja atļaujat, es došos uz kosmodromu. Visnepa­tīkamākā lieta šodien laikam tomēr ir ulmo- tronu izsniegšana. Jūs zināt, ir atlidojis de­santnieks ar ulmotronu kravu.

— Jā, — direktors saprotoši teica. — Es zinu. Palūk. — Viņš pastiepa kvadrātveida zodu uz zvaigžņu lidotāju pusi. — Priecājos iepazīstināt — mani draugi. «Tariela» ko­mandieris Leonīds Andrejevičs Gorbovskis un viņa stūrmanis Marks Valkenšteins.

— Priecājos, — teica Kaneko, noliecis galvu ar dadžu pilnajiem matiem.

Marks un Gorbovskis arī nolieca galvas.

— Centīšos samazināt kuģa bojājumus līdz minimumam, — Kaneko teica bez smaida, pa­griezās un devās uz durvju pusi.

Gorbovskis norūpējies noskatījās viņam pakaļ.

Durvis Kaneko priekšā atvērās, un viņš pieklājīgi pakāpās sānis, dodot ceļu. Durvīs stāvēja pirmītējā tumšmate baltā jaciņā ar norautām pogām. Gorbovskis ievēroja, ka viņas īsās bikses sānos ir apgruzdušas, bet kreisā roka nosmērēta ar sodrējiem. Viņai blakus elegantais un akurātais Kaneko likās tālas nākotnes viesis.

— Piedodiet, lūdzu, — tumšmate teica samtainā balstiņā. — Atļaujiet ienākt. Jūs mani izsaucāt, Matvej Sergejevič?

Novērsies Kaneko apmeta viņai līkumu un pazuda aiz durvīm. Matvejs apsēdās savā krēslā un ar rokām atspiedās pret elkoņu balstiem. Viņa seja atkal kļuva zila.

— Vai tu domā, Postiševa, — viņš sāka tikko dzirdami, — ka es nezinu, kas to visu izdomājis?

Uz ekrāna parādījās sārtvaidzis jauneklis koķeti nošķiebtā beretītē.

— Piedodiet, Matvej Sergejevič, — viņš, jautri smaidot, teica. — Es gribētu atgādi­nāt, ka divi ulmotronu komplekti ir mūsu.

— Rindas kārtībā, Kārli, — norūca Mat­vejs.

— Rindas kārtībā mēs esam pirmie, — paziņoja jauneklis.

— Tas nozīmē, ka jūs saņemsiet pirmie, — Matvejs visu laiku raudzījās uz Postiševu, joprojām izskatīdamies nikns un nepiekā­pīgs.

— Piedodiet vēlreiz, Matvej Sergejevič, bet mūs ļoti uztrauc Forstera grupas izturē­šanās. Es pamanīju, ka viņi jau izsūtījuši uz kosmodromu kravas automašīnu …

— Neuztraucieties, Kārli, — teica Matvejs. Viņš nenoturējās un pasmaidīja. — Paskaties tikai, Leonīd! Nāk un sūdzas! Kas? Hofma­nis! Par ko? Par savu skolotāju Forsteru! Ejiet vien, ejiet, Kārli! Neviens ārpus kārtas nedabūs.

— Paldies, Matvej Sergejevič, — teica Hofmanis. — Mēs ar Maļajevu ļoti ceram uz jums.

— Viņš ar Maļajevu! — sacīja direktors, paceldams acis pret griestiem.

Ekrāns nodzisa un pēc mirkļa uzliesmoja - no jauna. Pavecs, drūma izskata cilvēks tum­šās brillēs ar kaut kādām papildierīcēm pie ietvariem neapmierināti noducināja:

— Matvej, es gribētu precizēt attiecībā uz ulmotroniem…

— Ulmotroni rindas kārtībā, — teica Mat­vejs.

Tumšmate tīksmi nopūtās, vērīgi paskatījās uz Marku un padevīgi apsēdās uz krēsla maliņas.

— Mums pienākas ārpus kārtas, — teica cilvēks brillēs.

— Tātad jūs arī saņemsiet ārpus kārtas,— teica Matvejs. — Eksistē vēl rinda tiem, kas saņem ārpus kārtas, un tu tajā esi asto­tais.

Tumšmate, graciozi izliekusies, ņēmās ap­lūkot caurumu biksītēs, tad, saslapinājusi

pirkstu ar siekalām, notīrīja no elkoņa sodrē­jus.

— Acumirkli, Postiševa, — teica Matvejs un noliecās pie mikrofona. — Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Ar zvaigžņu kuģi «Tariels» pienākušos ulmotronus sada­līs pēc Padomē apstiprinātajiem sarakstiem, un nekādi izņēmumi netiks pieļauti. Tagad paklausies, Postiševa … Es tevi izsaucu tā­pēc, lai pasacītu, ka tu man esi apnikusi. Es biju iecietīgs … Jā, jā, es visu piedevu. Es cietos. Tu nevari pārmest man cietsirdību. Bet godīgā Varavīksne! Visam taču ir savas robežas! Vārdu sakot, dari zināmu Galki- nam, ka es tevi atbrīvoju no darba un jau ar pirmo zvaigžņu kuģi nosūtīšu uz Zemi.

Postiševas milzīgajās, skaistajās acīs tūlīt sariesās asaras. Marks skumji pakratīja galvu. Gorbovskis sadrūma. Direktors, izbī­dījis žokli, skatījās uz Postiševu.

— Par vēlu raudāt, Aleksandra, — viņš teica. — Raudāt vajadzēja ātrāk. Kopā ar mums.

Kabinetā ienāca glīta sieviete plisētos svār­kos un vieglā jaciņā. Mati viņai bija zēniski apgriezti un acīs krita rūsgans cekuls.

— Hello! — viņa teica, laipni smaidot. — Matvej, vai es jūs neiztraucēju? O! — Vi­ņa pamanīja Postiševu. — Kas tas? Mēs rau­dam? — Viņa apskāva Postiševas plecus un piespieda viņas galvu sev pie krūtīm. — Jūs esat vainīgais, Matvej? Kā jums nav kauna!

Droši vien jūs bijāt rupjš. Reizēm jūs kļūs­tat neciešams!

Direktors pakustināja ūsas.

— Labrīt, Džina, — viņš teica. — Laidiet vaļā Postiševu, es viņu sodīju. Viņa smagi aizvainojusi Kaneko, un viņa zagusi ener­ģiju …

— Kādas muļķības! — iesaucas Džina.

— Nomierinies, meitēn! Kas par vārdiem — «zagusi», «aizvainojusi», «enerģija»! Kam viņa nozagusi enerģiju? Taču ne Pilsētiņai?! Vai nav vienalga, kurš fiziķis tērē enerģiju — Aļa Postiševa vai tas šausmīgais Lamon­duā!

Direktors svinīgi piecēlās.

— Leonīd, Mark, — viņš teica. — Tā ir Džina Pikbridža, Varavīksnes vecākais bio­logs. Džina, tas ir Leonīds Gorbovskis un Marks Valkenšteins, zvaigžņu lidotāji.

Zvaigžņu lidotāji piecēlās.

— Hello, — teica Džina. — Nē, es negribu ar jums iepazīties … Kāpēc jūs — divi vese­līgi, skaisti vīrieši — esat tik vienaldzīgi? Kā jūs varat sēdēt un skatīties uz raudošu meiteni?

— Mēs neesam vienaldzīgi! — Marks pro­testēja. Gorbovskis izbrīnījies paskatījās viņā.

— Mēs nupat gribējām iejaukties …

— Tad iejaucieties taču, iejaucieties! — teica Džina.

— Nu zināt ko, biedri! — nodārdināja di­rektors. — Man tas nemaz nepatīk. Posti­ševa, jūs esat brīva. Ejiet, ejiet… Kas par lietu, Džina? Atlaidiet Postiševu un klājiet vaļā… Redziet nu, viņa jums visu jaciņu noraudājuši. Postiševa, ejiet, es jums jau sacīju!

Postiševa piecēlās un, aizsegusi seju ar plaukstām, izgāja. Marks jautājoši paskatījās Džinā.

— Nu, protams, — viņa teica. *

Marks sakārtoja jaku, stingri paskatījās

Matvejā, paklanījās Džinai un arī izgāja. Matvejs gurdi atmeta ar roku.

— Iesniegšu atlūgumu, — viņš teica.

— Nekādas disciplīnas. Jūs saprotat, ko jūs darāt, Džina?

— Saprotu, — Džina teica, iedama pie galda. — Visa jūsu fizika un visa jūsu ener­ģija nav Aļas vienas asariņas vērta.

— Pasakiet to Lamonduā vai Pagavam. Vai Forsteram. Vai, piemēram, Kaneko. Bet kas attiecas uz asariņām, tad katram ir savs iero­cis. Un — ar jūsu atļauju — pietiek par to runāt! Es jūs klausos.

— Jā, pietiek, — teica Džina. — Es zinu, ka jūs esat tikpat ietiepīgs, cik labs. Bet tas nozīmē, ka jūs esat bezgala ietiepīgs. Mat­vej, man vajadzīgi cilvēki. Nē, nē … — Viņa pacēla mazo plaukstu. — Veicamais uzde­vums, ir ļoti interesants un riskants. Man vajadzētu tikai pamest ar pirkstu, un puse fiziķu aizbēgtu no saviem ļaunajiem vadītā­jiem.

— Ja pametīsiet jūs, — sacīja Matvejs,

— tad aizbēgs arī paši vadītāji…

— Pateicos, bet es runāju par kalmāru medībām. Man vajadzīgi divdesmit cilvēki, lai aizdzītu kalmārus no Puškina Krasta.

Matvejs nopūtās.

— Kāpēc jums nepatīk kalmāri? — viņš jautāja. — Man nav cilvēku.

— Kaut vai desmit cilvēku. Kalmāri siste­mātiski aplaupa zivju rūpnīcas. Ko patlaban dara jūsu izmēģinātāji?

Matvejs atdzīvojās.

— Jā, pareizi! — viņš teica. — Gaba! Kur patlaban ir Gaba? Ā, atceros… Viss kār­tībā, Džina, jums būs desmit cilvēku.

— Tad ir labi. Es zināju, ka jūs esat lāga dvēsele. Es iešu brokastot, lai viņi mani sa­meklē. Uz redzēšanos, mīļo Leonīd. Ja gri­bēsiet piedalīties, mēs tikai priecāsimies.

— Uf!… — Matvejs teica, kad durvis bija aizvērušās. — Burvīga sieviete, bet es tomēr labāk strādāju ar Lamonduā … Bet kas tavs Marks par putniņu!

Gorbovskis pašapmierināts pasmīnēja un ielēja sev vēl sulu. Viņš no jauna svētlaimīgi izstiepās krēslā un, klusiņām pajautājis: «Vai drīkst?» — ieslēdza atskaņotāju. Direktors arī atmetās pret krēsla atzveltni.

— Jā! — viņš sapņaini noteica. — Bet vai atceries, Leonīd, — Aklais Plankums, Staņis­lavs Pišta piekliedz visu ēteru… Jā, atcerē­jos! Vai tu zini…

— Matvej Sergejevič, — teica balss skaļ­runī. — Paziņojums no «Bultas».

— Lasi, — teica Matvejs, noliecoties uz priekšu.

— «Sāku deritrinitāciju. Nākamie sakari pēc četrdesmit stundām. Viss kārtībā. An­tons.» Sakari ir diezgan slikti, Matvej Ser­gejevič: magnētiskā vētra …

— Paldies, — teica Matvejs. Viņš norūpē­jies pagriezās pret Gorbovski. — Starp citu, Leonīd, ko tu zini par Kamilu?

— To, ka viņš nekad nenoņem ķiveri, — teica Gorbovskis. — Es viņam reiz tieši par to pajautāju, kad mēs peldējāmies. Un viņš man tieši atbildēja.

— Un ko tu domā par viņu?

Gorbovskis padomāja.

— Es domāju, ka viņam ir uz to tiesības.

Gorbovskim negribējās runāt par šo tēmu.

Kādu brīdi viņš klausījās tamtamā, tad teica:

— Saproti, Matjuša, sanācis kaut kā tā, ka visi mani uzskata gandrīz vai par Kamila draugu. Un visi man jautā, kas un kā. Bet man šī tēma nepatīk. Ja tev ir kādi konkrēti jautājumi, lūdzu.

— Ir, — teica Matvejs. — Vai Kamils nav traks?

— Nē-ē, nu ko tu! Viņš vienkārši ir pa­rasts ģēnijs.

— Saproti, es visu laiku domāju: nu ko viņš visu laiku pareģo un pareģo? Viņam ir kaut kāda mānija pareģot…

— Un ko viņš tādu pareģo?

— Sīkumus vien, — sacīja Matvejs. — Pa­saules galu. Nelaime tā, ka viņu, nabadziņu, itin- neviens nevar saprast… Starp citu, ne­vajag par to. Par ko mēs runājām? …

Ekrāns atkal kļuva gaišs. Parādījās Ka­neko. Viņa kaklasaite bija sagriezusies.

— Matvej Sergejevič, — viņš teica, maz­liet aizelsies. — Atļaujiet precizēt sarakstu. Jums vajadzētu būt kopijai.

— O, kā man tas viss ir apnicis! — sacīja Matvejs. — Leonīd, piedod, lūdzu, man nāk­sies aiziet.

— Protams, ej, — teica Gorbovskis. — Es pa to laiku aizstaigāšu uz kosmodromu. Pa­skatīšos, kā klājas manam «Tarielam» …

— Pulksten divos pie manis pusdienās, — teica Matvejs.

Gorbovskis izdzēra glāzi tukšu, piecēlās un ar patiku pastiprināja tamtama dārdus līdz pēdējai iespējai.