Tālā varavīksne

1. NODAĻA

Silta un paraupja Taņas delna gulēja uz viņa plakstiņiem, un nekas cits pasaulē viņu vairāk neinteresēja. Gaiss bija pilns rūgteni sāļa putekļu aromāta, pussnaudā klusi čirk­stināja stepju putni, un sausā zāle durstīja un kutināja pakausi. Bija neērti un pacieti gulēt, neizturami niezēja kakls, bet viņš klausījās vieglajā, mierīgajā Taņas elpā un nekustējās. Viņš smaidīja un priecājās par tumsu, jo smaids droši vien bija līdz nepie- dienīgumam muļķīgs un pašapmierināts.

Vēlāk pilnīgi nelaikā un nevietā augšā la­boratorijas tornī iečirkstējās izsaukuma sig­nāls. Lai! Nav jau pirmā reize. Šovakar visi izsaukumi ir nelaikā un nevietā.

— Robi, — čukstus teica Taņa. — Dzirdi?

— Itin neko nedzirdu, — nomurmināja Roberts.

Viņš samirkšķināja acis, lai ar skropstām pakutinātu Taņas delnu. Viss šķita tālu, tālu un pilnīgi nevajadzīgs. Miega trūkuma dēļ mūžīgi apstulbušais Patriks arī bija tālu.

Maļajevs ar savām Ledus Sfinksa manierēm bija tālu prom. Visa viņu pasaule, kurā val­dīja pastāvīga steiga, pastāvīgas pārgudras diskusijas, pastāvīga neapmierinātība un rū­pes, visa šī pasaule, kurā nebija vietas jū­tām, kura nīda visu noskaidroto, bet priecā­jās tikai par nesaprotamo, pasaule, kurā ļau­dis aizmirsa, ka viņi ir vīrieši un sievietes,— tas viss bija tālu, tālu … Šeit bija tikai nak­snīga stepe, simtiem kilometru — tikai tukša stepe, kas, aprijusi karsto dienu, tagad peti bija silta, tumša, kairinošu smaržu pilna.

No jauna iečirkstējās signāls.

— Atkal, — teica Taņa.

— Lai. Manis nav. Es esmu beigts. Mani norijuši susļiki. Man tāpat ir labi. Es tevi mīlu. Nekur negribu iet. Kāpēc lai es to darītu? Vai tu ietu?

— Nezinu.

— Tas ir tāpēc, ka tu nemīli pa īstam! Cil­vēks, kas mīl pa īstam, nekad nekur neiet.

— Tu esi teorētiķis, — teica Taņa.

— Es neesmu teorētiķis. Es esmu praktiķis. Un kā praktiķis es tev jautāju: kādēļ tad man pēkšņi būtu kaut kur jāiet? Mīlēt ir jāprot. Bet jūs neprotat. Jūs par mīlestību tikai spriedelējat. Jūs mīlestību nemīlat. Jūs mīlat par to tikai spriedelēt. Vai es pārāk daudz pļāpāju?

— Jā. Drausmīgi!

Viņš pārlika Taņas roku no savām acīm uz lūpām. Tagad viņš redzēja mākoņiem aizvilk­tās debesis un sarkanās signālugunis torņa galā divdesmit metru augstumā. Signāls čirkstēja nepārtraukti, un Roberts iztēlojās, kā Patriks, biezās, labsirdīgās lūpas izstie­pis, aizvainots atkārto izsaukumu.

— Nu pagaidi, tūlīt es tevi izslēgšu, — Roberts noņurdēja. — Taņuk, gribi, lai viņš apklustu uz mūžīgiem laikiem? Lai jau viss būtu uz mūžīgiem laikiem. Mūsu mīla būs uz mūžīgiem laikiem, un viņš apklusīs uz mūžī­giem laikiem.

Tumsā viņš redzēja meitenes seju —• gaišu, ar milzīgām, mirdzošām acīm. Viņa atņēma roku un teica:

— Nu tad es ar viņu parunāšu. Es teikšu, ka esmu halucinācija. Naktīs vienmēr mēdz būt halucinācijas.

— Viņam nekad nemēdz būt halucināciju. Viņš nu reiz ir tāds cilvēks, Taņuk. Viņš' ne­kad sevi nemāna.

— Vai gribi, es tev pateikšu, kāds viņš ir? Man ļoti patīk uzminēt raksturus pēc video- fona zvaniem. Viņš ir ietiepīgs, ļauns un ne- smalkjūtīgs cilvēks. Un viņš ne par kādu maksu nesēdētu kopā ar sievieti naktī stepē. Lūk, kāds viņš ir- — kā uz delnas. Un arī par nakti viņš zina tikai to, ka naktī ir tumšs.

— Nē, — teica taisnīgais Roberts. — Par maksu tu pateici pareizi. Toties viņš ir lab­sirdīgs, maigs un lempīgs.

— Neticu, — sacīja Taņa. — Paklausies.—

Abi ieklausījās. — Vai tad tāds ir lempis? Tas ir īsts «teņacem propositi virum»[1].

— Pareizi? Es viņam pateikšu.

— Saki. Ej un pasaki.

— Tūlīt?

— Nekavejoties.

Roberts piecēlās, bet viņa palika sēdam, ceļgalus rokām apskāvusi.

— Tikai vispirms noskūpsti mani, — viņa lūdza.

Lifta kabīnē viņš atspiedās ar pieri pret vēso sienu un, acis aizvēris, kādu bridi pa­lika tā stāvam, smiedamies un ar mēli ap­taustīdams lūpas. Galvā nebija itin nevienas domas, tikai kaut kāda triumfējoša balss ne­sakarīgi auroja: «Mīl!… Mani!… Mani mīl!… Klausieties, jūs!… Mani!…» Pēc tam viņš pamanīja, ka kabīne jau sen apstā­jusies, un mēģināja atvērt durvis. Tās viņš nez kāpēc nevarēja atrast, bet laboratorijā izrādījās milzums lieku mēbeļu: viņš apgāza krēslus, pārbīdīja galdus un uzgrūdās ska­pim, kamēr apjēdza, ka aizmirsis iedegt gaismu. Sirsnīgi smiedamies, viņš sataustīja slēdzi, pacēla krēslu un apsēdās pie video- fona.

Kad uz ekrāna parādījās samiegojies Pat­riks, Roberts viņu draudzīgi sveicināja:

— Labvakar, sivēntiņ! Kāpēc tev nenāk miedziņš, zīlīt manu, cielaviņ?

Patriks nesaprašanā skatījās viņā, bieži mirkšķinot iekaisušās acis.

•— Ko tu tā skaties, šunel? Čivināji, čivi­nāji, iztraucēji mani svarīgā darbā, bet tagad klusē!

Beidzot Patriks atvēra muti.

— Tev… Tu… — Viņš pabungoja sev pa pieri, un viņa sejā parādījās jautājoša iz­teiksme. — Ko? …

— Un kā vēl! — Roberts iesaucās. — Vien­tulība! Ilgas! Priekšnojauta! Un tas vēl nav viss — halucinācijas arī! Gandrīz vai būtu aizmirsis!

— Vai tu nejoko? — Patriks nopietni jau­tāja.

— Nē! Postenī nejoko. Bet tu neņem to vērā un sāc.

Patriks neziņā mirkšķināja acis.

— Nesaprotu, — viņš atzinās.

— Kur nu tev to saprast! — Roberts ar ļaunu prieku atteica. — Tās ir emocijas, Pat- rik! Vai zini ko?… Kā lai tev to paskaidro vienkāršāk, saprotamāk? … Nu, līdz galam nealgoritmējamā vētra supersarežģītajos lo­ģiskajos kompleksos. Vai saprati?

— Aha, — Patriks teica. Koncentrēdamies viņš ar pirkstiem pakasīja sev zodu. — Kāpēc es tev zvanu, Robi? Lūk, kas par lietu: atkal kaut kur noplūst. Varbūt arī nenoplūst, bet varbūt noplūst. Drošs paliek drošs — pār­baudi ulmotronus. Šodien Vilnis tāds dī­vains ….

Roberts apjucis paskatījās pa atvērto logu. Viņš bija pilnīgi piemirsis izvirdumu. Izrādās, ka es sēžu te izvirduma dēļ. Nevis tāpēc, ka šeit ir Taņa, bet tāpēc, ka kaut kur ir — Vilnis.

— Ko tu klusē? — Patriks pacietīgi jau­tāja.

— Skatos, ko dara Vilnis, — Roberts dus­mīgi noteica.

Patriks iepleta acis.

— Vai tad tu redzi Vilni?

— Es? Kāpēc tu tā domā?

— Tu nupat teici, ka skatoties.

— Jā, skatos!

— Nu?

— Un tas arī viss. Ko tev no manis vajag?

Patrika acis atkal kļuva tādas kā miglai­nas.

— Es tevi nesapratu, — viņš teica. — Par ko mēs runājām? Ak tā! Tātad tu katrā ziņā pārbaudi ulmotronus.

— Vai tu saproti, ko runā? Kā lai es pār­baudu ulmotronus?

— Kaut kā, — Patriks teica. — Kaut vai pievienojuma vietas … Mēs esam galīgi ap­jukuši. Es tev tūlīt paskaidrošu. Šodien insti­tūtā uz Zemi nosūtīja masu … Bet galu galā to visu tu jau zini. — Patriks pavicināja se­jas priekšā izplestus pirkstus. — Mēs gaidī­jām lielas jaudas Vilni, bet aparāti uzrāda tikai nožēlojamu strūkliņu. Vai saprati, kur suns aprakts? Pavisam kusla strūkliņa … Strūkliņa… — Viņš pievirzīja seju tik tuvu pie videofona, ka uz ekrāna parādījās mil­zīga, no bezmiega nespodra acs. Acs bieži mirkšķināja. — Vai saprati? — Apdullinoši iegrandījās skaļrunis. — Aparatūra reģistrē kvazi-nulles lauku. Junga skaitītājs rāda mi­nimumu … To visu var neņemt vērā. Ulmo- tronu lauki tiek pārsegti tā, ka rezonējošā virsma guļ fokālajā hiperplāksnē, vai stādies priekšā? Kvazi-nulles laukam ir divpadsmit komponentu, un uztvērējs reducē to uz se­šiem pārskaitļa komponentiem. Tātad fokusu sastāda seši komponenti.

Roberts iedomājās Taņu, cik pacietīgi viņa sēž lejā un gaida. Bet Patriks tikai bubināja, te pievirzoties tuvāk videofonam, te atkāpjo­ties nostāk, viņa balss brīžiem iedārdējās, brīžiem kļuva tikko dzirdama, un Roberts, kā parasti, ļoti ātri pazaudēja domas pavedienu. Viņš māja ar galvu, viņš teatrāli rauca pieri, rauca un izlīdzināja uzacis, bet absolūti nekā nesaprata un mokošā kaunā domāja par to, ka Taņa sēž tur lejā, atspiedusi zodu pret ceļgaliem, un gaida, kad viņš beigs savu svarīgo un nejaušam garāmgājējam neizpro­tamo sarunu ar planētas vadošajiem nulles lauka fiziķiem, kad būs izteicis šiem fiziķiem savu pilnīgi oriģinālo viedokli jautājumā, kura dēļ viņu traucē tik vēlu naktī, un kad vadošie nulles lauka fiziķi, brīnoties un kra­tot galvas, būs fiksējuši šo viedokli savos piezīmju blokos.

Te Patriks apklusa un pavērās viņā ar dī­vainu sejas izteiksmi. Roberts labi pazina šo izteiksmi, kas viņu vajāja visu mūžu. Dažādi ļaudis — gan vīrieši, gan sievietes — raudzī­jās viņā tā. Sākumā skatījās vienaldzīgi vai sirsnīgi, vēlāk nogaidoši, tad ar ziņkāri, bet agri vai vēlu nāca brīdis, kad uz viņu sāka skatīties tieši t ā. Un katru reizi viņš nezi­nāja, ko darīt, ko runāt un kā izturēties. Un kā dzīvot tālāk.

Viņš noriskēja.

— Galu galā tev taisnība, — viņš norūpē­jies paziņoja. — Bet tas viss tomēr rūpīgi jāpārdomā.

Patriks nolaida acis.

— Pārdomā, — viņš teica, neveikli smaidī­dams. — Un, lūdzu, neaizmirsti pārbaudīt ulmotronus.

Ekrāns nodzisa, un iestājās klusums. Ro­berts sēdēja salīcis, abām rokām ieķēries aukstajos, nelīdzenajos elkoņu balstos. Kāds reiz teica, ka muļķis, kas sapratis, ka ir muļ­ķis, vairs nav muļķis. Kādreiz tā varbūt pa­tiesi ir bijis, taču izteiktā muļķība vienmēr ir un paliek muļķība, bet es nekādi citādi ne­varu. Es esmu ļoti interesants cilvēks: viss, ko es saku, ir jau sen zināms, viss, par ko es domāju, ir banāls, viss, ko man izdevies pa­veikt, jau paveikts aizpagājušajā gadsimtā. Es esmu nevis vienkāršs stulbenis, bet re­tums pat stulbeņu vidū, muzeja retums, kaut kas līdzīgs hetmaņa zizlim. Viņš atcerējās, kā vecais Ņičeporenko reiz paskatījās viņa, Roberta, uzticīgajās acīs un nomurmināja: «Mīļo Skļarov, jūs esat veidots kā antīkais dievs. Bet kā katrs dievs, piedodiet, jūs esat pilnīgi nesavienojams ar zinātni…»

Kaut kas nokrakšķēja. Roberts atvilka elpu un izbrīnā paraudzījās uz elkoņa balstam atlauzto gabalu, ko viņš turēja līdz bālu­mam sažņaugtajā dūrē.

— Jā, — viņš skaļi teica. — To es varu. Patriks nevar. Ņičeporenko arī nevar. Es vienīgais varu.

Viņš nolika atlauzumu uz galda, piecēlās un piegāja pie loga. Aiz loga bija tumšs un karsts. Varbūt man aiziet no darba, kamēr neesmu padzīts? Jā, bet kā tad es dzīvošu bez viņiem? Bez šīs brīnumainās izjūtas no rīta, ka varbūt šodien beidzot pārsprāgs šī neredzamā, necaurlaidīgā čaula smadzenēs, kuras dēļ es neesmu tāds kā viņi, un es arī sākšu saprast viņus pusvārdā un pēkšņi ma­temātiskās loģikas simbolu putrā saskatīšu kaut ko pavisam jaunu, un Patriks uzsitīs man uz pleca un priecīgi teiks: «Re, cik vareni! Kā tev tas ienāca prātā?» — bet Maļajevs negribīgi izspiedīs: «Veiksmīgi, veiksmīgi… Tas neguļ virspusē …» Un es sākšu sevi cienīt.

— Kretīns, — viņš nomurmināja.

Vajadzēja pārbaudīt ulmotronus, bet Taņa

lai pasēd un paskatās, kā to dara. Labi vēl, ka viņa neredzēja manu fizionomiju, kad no­dzisa ekrāns.

— Taņucīt! — viņš pasauca no loga.

— Aū?

— Taņuk, vai tu zini, ka pērngad Rodžers mani izmantoja par modeli savai skulptūrai «Pasaules jaunība»?

Taņa, kādu brīdi klusējusi, ne visai skaļi atsaucās: — Pagaidi, es uzkāpšu pie tevis.

Roberts zināja, ka ulmotroni ir kārtībā, viņš to juta. Un tomēr viņš nolēma pārbau­dīt visu, ko vien iespējams pārbaudīt labora­torijas apstākļos, pirmkārt, tāpēc, lai atgū­tos pēc sarunas ar Patriku, otrkārt, tāpēc, ka viņš prata un mīlēja strādāt ar rokām. Tas viņu vienmēr izklaidēja un uz kādu laiku deva viņam to priecīgo sava nozīmīguma un vajadzīguma apziņu, bez kuras mūsu laikos vienkārši nav iespējams dzīvot.

Taņa — sirsnīgs, smalkjūtīgs cilvēks — sākumā klusi sēdēja netālu, bet pēc tam, tāpat klusēdama, ņēmās viņam palīdzēt. Pulksten trijos naktī atkal piezvanīja Pat­riks, un Roberts viņam pasacīja, ka nekādas noplūdes neesot.. Patriks likās izsists no slie­dēm. Kādu brīdi viņš šņāca ekrāna priekšā, kaut ko rēķinādams uz papīra driskas, pēc tam saritināja papīru caurulītē un uzdeva parasto retorisko jautājumu. «Un ko mēs no tā varētu secināt, Robi?» viņš jautāja.

Roberts pašķielēja uz Taņu, kas nupat bija iznākusi no dušas telpas un klusi atsēdusies iesānis no videofona, un uzmanīgi atbildēja, ka neredzot šeit nekā īpaša. «Parastā kārtējā strūkla,» viņš teica. «Pēc vakardienas tele- portācijas nulles laukā ari bija tāda. Un arī pagājušajā -nedēļā bija tāda pati.» Tad viņš padomāja un piebilda, ka fontāna jauda at­bilst apmēram simts gramiem nosūtītās ma­sas. Patriks arvien vēl klusēja, un Robertam šķita, ka viņš svārstās. «Visa pamatā ir masa,» teica Roberts. Viņš paskatījās uz Junga skaitītāju un jau pilnīgi pārliecinoši atkārtoja: «Jā, simts, simts piecdesmit grami. Cik šodien aizlaidāt? …» «Divdesmit kilo­gramu,» Patriks atbildēja. «Ā, divdesmit kilogramu … Jā> tad neiznāk.» Un te Rober­tam atausa ideja. «Pēc kādas formulas jūs aprēķinājāt jaudu?» viņš jautāja. «Pēc Dram- bes,» Patriks vienaldzīgi atbildēja. Roberts tā arī bija domājis: Drambes formula noteica jaudu ar precizitāti līdz zināmai pakāpei, bet Robertam jau sen bija padomā paša atrasta, rūpīgi pārbaudīta, uzrakstīta un pat ar krā­sainu rāmīti apvilkta universāla formula ne­derīgās matērijas izvirduma jaudas noteikša­nai. Un tagad, likās, ir pienācis visizdevīgā­kais brīdis nodemonstrēt Patrikam visas tās priekšrocības.

Roberts jau gribēja tvert zīmuli, kad Pat­riks pēkšņi nozuda. Roberts gaidīja, lūpā iekodis. Kāds jautāja: «Vai tu nedomā iz­slēgt?» Patriks neatsaucās. Pienāca Kārlis Hofmanis, izklaidīgi, maigi pameta ar galvu Robertam un, novērsies no ekrāna, pasauca: «Patrik, vai tu vēl runāsi?» Patrika balss no- bubināja iztālēm: «Neko nesaprotu. Vajadzēs te piestrādāt pamatīgāk!» «Es jautāju, vai tu vēl runāsi?» Hofmanis atkārtoja. «Nē taču, nē…» Patriks pikti atsaucās. Tad Hofmanis ar vainīgu smaidu pateica: «Piedod, Robi, mēs šeit taisāmies gulēt. Es izslēgšu, jā?»

Sakodis zobus tā, ka ausīs iedžinkstējās, Roberts tīšām lēni nolika sev priekšā papīra lapu, vairākas reizes pēc kārtas uzrakstīja loloto formulu, paraustīja plecus un moži no­teica:

— Tā jau es domāju. Viss skaidrs. Tagad dzersim kafiju.

Viņš bija sev pretīgs līdz pēdējai iespējai un sēdēja trauku skapīša priekšā tik ilgi, kamēr juta, ka atkal spēj valdīt pār savu seju. Taņa teica:

— Kafiju uzvāri tu, jā?

— Kāpēc es?

— Tu vāri, bet es skatīšos.

— Kāpēc tad tā?

— Man patīk skatīties, kā tu strādā. Tavas kustības ir pati pilnība. Nevienas lie­kas.

— Kā kibers, — viņš teica, bet viņam bija patīkami to dzirdēt.

— Nē. Ne tā kā kibers. Tu strādā ideāli. Bet ideālais vienmēr iepriecē.

— «Pasaules jaunība», — viņš nomurmi­nāja un pietvīka aiz tīksmes.

Viņš nolika tases un piestūma galdiņu pie loga. Viņi apsēdās, un viņš ielēja kafiju. Taņa sēdēja sāniski pret viņu, kājas sakrus­tojusi. Viņa izskatījās apbrīnojami skaista,

un Robertā atkal pamodās kaut kāds smel­dzīgs izbrīns un apjukums.

— Taņa, — viņš teica. — Tas nevar būt. Tu esi halucinācija.

Viņa smaidīja.

— Vari smieties, cik gribi. Es arī bez tevis zinu, ka izskatos šobrīd nožēlojams. Bet es neko nevaru darīt. Man gribas iebāzt galvu tev padusē un luncināt asti. Un lai tu uzsistu man pa muguru un teiktu: «Fu, dumikīt, fu!…»

— Fu, dumikīt, fu! — teica Tana.

— Un pa muguru?

— Pa muguru velak. Un galvu padusē arī vēlāk.

— Labi, vēlāk. Bet tagad? Vai gribi, lai pagatavoju sev kakla siksnu? Vai uzpurni…

— Nevajag uzpurni, — sacīja Taņa. — Kā­dēļ tu man esi vajadzīgs ar uzpurni?

— Bet kādēļ es esmu tev vajadzīgs bez uzpurņa?

— Bez uzpurņa tu man patīc.

— Dzirdes halucinācija, — teica Roberts. — Kas tad tev manī patīk?

— Tev ir skaistas kājas.

Kājas bija Roberta vājā vieta. Tās viņam bija spēcīgas, bet pārāk resnas. «Pasaules jaunības» kājām par modeli bija Kārļa Hof- maņa kājas.

— Tā jau es domāju, — sacīja Roberts. Viņš vienā paņēmienā izdzēra atdzisušo ka­fiju. — Tad es pateikšu, kāpēc mīlu tevi. Es esmu egoists. Varbūt es esmu pēdējais egoists zemes virsū. Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas spēj uzlabot man garastāvokli.

— Tā ir mana specialitāte, — teica Taņa.

— Lieliska specialitāte! Slikti tikai tas, ka tu uzlabo garastāvokli kā veciem, tā jau­niem. īpaši jauniem. Kaut kādiem pilnīgi sve­šiem cilvēkiem. Ar normālām kājām.

— Paldies, Robi. y

— Pēdējo reizi Bērnu pilsētiņā es pama­nīju vienu sīko. Viņu sauca Vaļa … jeb Varja … Tāds ar linpelēkiem, gaišiem ma­tiem un zaļām acīm.

— Zēns Varja, — teica Taņa.

— Nepiesienies. Es apsūdzu. Šis Varja ar savām zaļajām acīm uzdrošinājās skatīties uz tevi tā, ka man niezēja rokas.

— Neglābjama egoista greizsirdība.

— Protams, greizsirdība.

— Bet tagad iedomājies, cik greizsirdīgs ir viņš.

— Ko-o?

— Stādies priekšā, kādām acīm viņš skatī­jās uz tevi. Uz divmetrīgo «Pasaules jau­nību». Atlēts, skaistulis, fiziķis, speciālists nulles fizikas jautājumos nes uz pleciem au­dzinātāju, bet audzinātāja kūst aiz mīlestī­bas …

Roberts laimīgi iesmējās.

— Taņulīt, nu kā tad tā? Mēs taču toreiz bijām vieni.

—: Jūs jau bijāt gan. Mēs Bērnu pilsētiņā nekad nemēdzam būt vieni.

— Jā… — Roberts novilka. — Es atce­ros tos laikus, atceros. Mīlīgas audzinātājas un mēs, piecpadsmitgadīgie lempji… Es biju aizgājis tik tālu, ka metu ziedus logā. Klau­sies, vai tas notiek bieži?

— Ļoti, — Taņa domīgi teica. — Sevišķi bieži ar meitenēm. Viņas attīstās ātrāk. Bet vai zini, kādi mums audzinātāji? Zvaigžņu lidotāji, varoņi… Pagaidām mēs esam šeit strupceļā.

«Strupceļā,» nodomāja Roberts. «Un viņa, protams, ļoti priecājas par šo strupceļu. Visi viņi priecājas par strupceļiem. Viņiem tas ir lielisks iegansts, lai lauztu sienas. Tā viņi arī lauž visu mūžu — vienu sienu pēc otras.»

— Taņa, — viņš teica. — Kas ir muļķis?

— Lamuvārds.

— Un vēl kas?

•— Slimnieks, kam nelīdz vairs nekādas zāles.

— Tas nav muļķis, — Roberts iebilda. — Tas ir simulants.

— Es neesmu vainīga. Japāņu paruna saka: «Nav zāļu, kas ārstē mujķi.»

— Ahā, — Roberts teica. — Tātad iemīlē­jies arī ir muļķis. «Cilvēks, kas iemīlējies, ir slims, viņš ir neārstējams.» Tu mani nomieri­nāji.

— Vai tad tu esi iemīlējies?

— Es esmu'neārstējams.

Mākoņi izklīda, un parādījās zvaigžņotās debesis. Tuvojās rīts.

— Skat, kur saule, — teica Taņa.

— Kur? — Roberts jautāja bez īpaša entu­ziasma.

Taņa izslēdza gaismu, iesēdās viņam klēpī un, piespiedusies ar vaigu pie viņa vaiga, sāka rādīt.

— Lūk, četras spilgtas zvaigznes, redzi? Tā ir Skaistules Bize. Mazliet pa kreisi no pa­šas augšējās ir pavi-isam nespodra zvaig­znīte … Tā ir mūsu Saule …

Roberts pacēla viņu uz rokām, piecēlās, uz­manīgi apgāja apkārt galdiņam un tikai tad aparātu zaļgani krēslainajā gaismā ierau­dzīja garu cilvēka stāvu krēslā pie darba galda. Viņš satrūkās un apstājās.

— Es domāju, ka tagad var ieslēgt gais­mu, — cilvēks teica, un Roberts tūlīt saprata, kurš tas ir.

— Un parādījās trešais, — teica, Taņa. — Laid mani, Robi.

Viņa atbrīvojās un noliecās, lai sameklētu nokritušo kurpi.

— Ziniet ko, Kamil… — aizkaitināts sāka Roberts.

— Zinu, — sacīja Kamils.

— Brīnumi gan, — teica Taņa, vilkdama kājā kurpi. — Nekad neticēšu, ka iedzīvo­tāju blīvums pie mums ir viens cilvēks uz miljona kvadrātkilometru. Vai gribat kafiju?

— Nē, pateicos, — Kamils atbildēja.

Roberts iededzināja gaismu. Kamils sēdēja,

kā vienmēr, ļoti neērtā, apbrīnojami neestē­tiskā pozā. Kā vienmēr, galvā viņam bija balta plastmasas ķivere, kas aizsedza pieri un ausis, un, kā vienmēr, viņa seja pauda iecietības pilnu garlaicību. Viņa apajajās acīs, kas nekad nemirkšķinājās, nevarēja sa­skatīt ne ziņkāri, ne apjukumu. Gaismas ap­žilbināts, Roberts jautāja:

— Vai jūs esat šeit vismaz nesen?

— Nesen. Bet es neskatījos uz jums un ne­klausījos, ko jūs runājāt.

— Paldies, Kamil, — jautri teica Taņa. Viņa kārtoja matus. — Jūs esat ļoti smalk­jūtīgs.

— Nesmalkjutīgi ir tikai dīkdieņi, — sa­cīja Kamils.

Roberts sadusmojās.

— Starp citu, Kamil, ko jūs te meklējat? Un kas tas par apnicīgu ieradumu — parā­dīties kā rēgam?

— Atbildēšu pēc kārtas, — mierīgi teica Kamils. Arī tas bija viņa ieradums — atbildēt pēc kārtas. — Esmu atbraucis šurp tāpēc, ka sākas izvirdums. Jūs ļoti labi zināt, Robi, — viņš garlaikodamies pat aizvēra acis, — ka es braucu šurp ikreiz, kad jūsu posteņa ra­jonā. sākas izvirdums. Turklāt… — Viņš at­vēra acis un kādu brīdi klusēdams skatījās uz aparātiem. — Turklāt jūs man patīkat, Robi.

Roberts pašķielēja uz Taņu. Taņa klausījas joti uzmanīgi, sastingusi ar paceltu ķemmi.

— Kas attiecas uz manām manierēm, — Kamils monotoni turpināja, — tad tās ir sa­vādas. Jebkura cilvēka manieres ir savādas. Dabiskas šķiet tikai paša manieres.

-Kamil-negaidot teica Taņa -cik iznāk, ja seši simti astoņdesmit pieci reizina ar trīs miljoni astoņsimt tūkstoši piecdesmit trīs?

Roberts bija ārkārtīgi izbrīnījies, ieraudzī­jis Kamila sejā smaidu. Skats bija draus­mīgs. Tā varētu smaidīt tikai Junga skaitī­tājs.

— Daudz, — Kamils atbildēja. — Ap trīs miljardiem.

— Dīvaini, — Taņa noteica un nopūtās.

— Kas ir «dīvaini»? — truli jautāja Ro­berts.

— Precizitāte maza, — paskaidroja Taņa. — Kamil, sakiet, kāpēc jūs nevarētu iedzert tasīti kafijas?

— Pateicos, es nelietoju kafiju.

— Tad uz redzēšanos. Līdz Pilsētiņai jā­lido četras stundas. Robik, vai tu mani pava­dīsi?

Roberts pamāja ar galvu un īgni pavērās Kamilā. Kamils apskatīja Junga skaitītāju. Šķita, ka viņš skatītos spogulī.

Kā parasti uz Varavīksnes, saule uzlēca pilnīgi tīrās debesīs — maza, balta saule, ko apņēma trīs gredzeni. Nakts vējš norima, un kļuva vēl tveicīgāk. Vietumis ar sāls ezeriem izraibinātā, dzelteni brūnganā stepe šķita kā izmirusi. Virs sāls ezeriem uzvilnīja" miglas vāli — viegli gaistošo sāju iztvaikojumi.

Roberts aizvēra logu un ieslēdza kondi-

cionēšanas sistēmu, pēc tam nesteigdamies un ar baudu salaboja elkoņa balstu. Kamils kaķa soļiem nedzirdami klīda pa laborato­riju, laiku pa laikam pavērdamies logā, kas atradās ziemeļu pusē. Acīmredzot viņš ne­maz necieta no karstuma, bet Robertam k^va karsti, jau skatoties uz viņu — uz biezo, balto žaketi, garajām, baltajām biksēm, apaļo, spīdīgo ķiveri. Tādas ķiveres eksperimentu laikā reizēm uzlika nulles lauka fiziķi: tās pasargāja no izstarojumiem.

Priekšā bija vesela dežūras diena, divpa­dsmit stundas, kad svelmējošā saule atradī­sies tieši virs jumta, kamēr nebūs izgaisuši izvirdumi un izzudušas visas vakardienas eksperimenta sekas. Roberts nometa žaketi un bikses un palika, vienās peldbiksītēs. Kon­dicionēšanas iekārta strādāja ar pilnu jaudu, bet neko nevarēja līdzēt.

Derētu izšļākt uz grīdas šķidro gaisu. Šķidrais gaiss ir, bet tā ir maz, turklāt tas nepieciešams ģeneratoram. «Nāksies pamocī­ties,» Roberts padevīgi nodomāja. Viņš no jauna apsēdās pie aparatūras. Cik jauki, ka vismaz krēslā ir vēss un atzveltnes drāna ne­līp klāt pie miesas!

Galu galā mēdz teikt, ka svarīgākais — būt savā vietā. Mana vieta ir šeit. Un es ne sliktāk par citiem izpildu savus mazos pie­nākumus. Un galu galā tā nav mana vaina, ka man pietrūkst dotību kaut kam lielākam. Starp citu, svarīgākais nav pat tas, vai es esmu savā vietā vai ne. Es vienkārši nevaru no šejienes aiziet, pat ja gribētu. Es vien­kārši esmu piekalts pie šiem ļaudīm, kas man tā krīt uz nerviem, piekalts pie grandiozā pa­sākuma, no kura tik maz sajēdzu.

Roberts atcerējās, ka šis uzdevums bija pārsteidzis viņu- jau skolā: materiālu ķer­meņu acumirklīgā pārsviešana pāri attālumu bezdibeņiem. Sis uzdevums tika izvirzīts par spīti visam, par spīti visiem ierastajiem priekšstatiem par absolūto telpu, par telpas un laika kontinuumu, par kapa telpu … To­reiz to sauca par «Rīmana krokas caurdur- šanu». Vēlāk — par «hiperdifūziju», «sigma difūziju», «nulles saplakšanu». Un beidzot par teleportāciju nulles laukā vai saīsinot — «nulles T». «Nulles T iekārta». «Nulles T problemātika». «Nulles T izmēģinātājs». «Nulles lauka fiziķis». «Kur jūs strādā­jat?»— «Esmu nulles lauka fiziķis.» Apbrī­nas pilns, jūsmīgs skatiens. «Paklausieties, pastāstiet, lūdzu, kas ir nulles lauka fizika? Es nekādi nevaru saprast.» — «Es arī ne.» Mjā …

Vispār kaut ko jau nu varētu pastastīt. Arī par šo elementāro enerģijas nezūdamības likumu apbrīnojamo metamorfožu, kad maza platīna kubiņa teleportācija nalles laukā uz Varavīksnes ekvatora izraisa uz tās poliem — kāpēc gan tieši uz poliem? — deģenerējušās matērijas gigantiskas strūklas, ugunīgus gei- zerus, kas padara cilvēkus aklus, un draus­mīgu, melnu Vilni, kas ir nāvējošs visam dzīvajam …

Varētu pastāstīt par niknajām, savā nesa- mierināmībā atbaidošajām cīņām starp pa­šiem nulles lauka fiziķiem, par šo neaptve­ramo šķelšanos starp lieliskiem cilvēkiem, kuriem, šķita, vajadzēja strādāt un strādāt plecu pie pleca, un tomēr viņi sašķēlās (kaut arī to zina tikai nedaudzi), un, ja Etjēns La- monduā ietiepīgi virza nulles lauka fiziku pa teleportācijas gultni, tad jauno skola nulles lauka problēmā par svarīgāko uzskata Vilni, šo zinātnes jauno džinu, kas raujas ārā no pudeles.

Un arī par to, ka līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēl kā neizdodas, tā neizdodas rea­lizēt dzīvās matērijas teleportāciju nulles laukā un ka nelaimīgie suņi, mūžīgie mo­cekļi, finišē kā sairušas organiskās vielas pi­kas … Ari par nulles lauka lidotājiem, par «dzīvespriecīgo desmitnieku» ar lielisko Gabu priekšgalā, par šiem veselīgajiem, pārtrenē- tajiem puišiem, kas nu jau trīs gadus mētā­jas pa Varavīksni vienmēr gatavi kāpt starta kamerā suņu vietā …

— Drīz mēs šķirsimies, Robi, — pēkšņi teica Kamils.

Roberts, kas jau bija gandrīz iesnaudies, satrūkās. Kamils stāvēja, pagriezis viņam muguru, pie ziemeļpuses loga. Roberts izslē­jās un pārvilka ar roku pār seju. Plauksta kļuva mitra.

— Kāpēc? — viņš jautāja.

— Zinātne. Cik tas ir bezcerīgi, Robi!

— Es to sen zinu, — Roberts nomurmināja.

— Jūsu izpratnē zinātne ir labirints. Strup­ceļi, tumšas ieliņas, negaidīti pagriezieni. Jūs redzat tikai sienas, neko citu. Un jūs neko nezināt par gala mērķi. Jūs paziņojāt, ka jūsu mērķis ir nokļūt līdz bezgalības galam, tas ir, jūs vienkārši paziņojāt, ka mērķa nav. Jūsu veiksmes mēraukla ir nevis ceļa gabals līdz finišam, bet noietais ceļš pēc starta. Jūsu laime, ka neesat spējīgs realizēt abstrakcijas. Mērķis, mūžība, bezgalība — tas viss jums ir tikai vārdi. Abstraktas filozofiskas katego­rijas. Jūsu ikdienā tās neko nenozīmē. Bet, ja jūs visu šo labirintu ieraudzītu no aug­šas …

Kamils apklusa. Roberts nogaidīja un jau­tāja:

— Bet vai jūs esat redzējis?

Kamils neatbildēja, un Roberts nolēma ne­uzstāt. Viņš nopūtās, atbalstīja zodu ar dū­rēm un aizvēra acis. «Cilvēks runā un dar­bojas,» viņš domāja. «Bet tam pamatā ir kaut kādi procesi viņa dvēseles dziļumos. Vairums ļaužu ir diezgan pasekli un tāpēc to dvēse­les kustības nekavējoties parasti izpaužas ārēji — tukšās pļāpās un bezjēdzīgā roku vicināšanā. Kamilam līdzīgiem ļaudīm šiem iekšējiem procesiem jābūt ļoti spēcīgiem, citādi tie netiks līdz virspusei. Ja varētu kaut reizi iemest aci viņa dvēselē!» Roberts iztēlo­jās melnojošu bezdibeni, kura dzīlēs strauji joņo bezveidīgas, fosforiscējošas ēnas.

Neviens viņu nemīl. Visi viņu pazīst — uz Varavīksnes nav tāda cilvēka, kas nepazītu

Kamilu, — bet neviens, neviens viņu nemīl. Tādā vientulībā es laikam sajuktu prātā, bet Kamilu, šķiet, tas pilnīgi neinteresē. Viņš allaž ir viens. Nav zināms, kur viņš dzīvo. Viņš pēkšņi parādās un pēkšņi pazūd. Viņa balto ķiveri redz te Galvaspilsētā, te tālu jūrā; ir ļaudis, kas apgalvo, ka viņš vairāk­kārt redzēts vienlaikus gan te, gan tur. Tā, protams, ir vietējā folklora, bet viss, ko vien par Kamilu stāsta, skan kā dīvaina anek­dote. Viņam ir savāda maniere izrunāt «es» un «jūs». Neviens nekad nav redzējis, kā viņš strādā, bet laiku pa laikam viņš ierodas Pa­domē un runā par nesaprotamām lietām. Pa­retam izdodas viņu saprast, un tādos gadīju­mos neviens nav spējīgs kaut ko iebilst. La- monduā reiz teica, ka blakus Kamilām viņš jūtoties kā gudra vectēva dumjš mazdēls. Vispār iespaids ir tāds, it kā visi planētas fiziķi, sākot ar Etjēnu Lamonduā un beidzot ar Robertu Skļarovu, atrastos vienādā lī­menī.

Roberts juta, ka vēl daži mirkļi un viņš izvārīsies pats savos sviedros. Viņš piecēlās un pagāja zem dušas. Viņš stāvēja zem le­dainajām strūklām, kamēr āda aiz aukstuma pārklājās ar zosādu un kamēr pazuda vēlē­šanās ielīst ledusskapī un iemigt.

Kad viņš atgriezās laboratorijā, Kamils sa­runājās ar Patriku. Patriks rauca pieri, ap­jucis kustināja lūpas un raudzījās Kamilā žēli un pieglaimīgi, Kamils garlaicīgi un pa­cietīgi skaidroja:

— Pacentieties ņemt vērā visus trīs fak­torus. Visus trīs faktorus reizē. Te nav vaja­dzīga nekāda teorija, tikai nedaudz telpis­kas iztēles. Nulles aktors subtelpā un abās laika koordinātēs. Nevarat?

Patriks lēni pašūpoja galvu. Viņš izskatī­jās nožēlojams. Kamils brīdi pagaidīja, tad paraustīja plecus un izslēdza videofonu. Ro­berts, beržoties ar asu dvieli, apņēmīgi teica:

— Nu kāpēc tā, Kamil? Tas taču ir rupji. Tas aizvaino..

Kamils no jauna paraustīja plecus. Izska­tījās tā, it kā viņa galva, ķiveres spiesta, ienirtu kaut kur krūtīs un atkal izlektu.

— Aizvaino? — viņš teica. — Un kāpēc lai neaizvainotu?

Nebija ko atbildēt. Roberts instinktīvi juta, ka strīdēties ar Kamilu par morāles tēmām ir bezjēdzīgi. Kamils vienkārši nesapratīs, par ko ir runa.

Roberts pakāra dvieli un sāka gatavot bro­kastis. Viņi paēda klusēdami. Kamilām ne­vajadzēja vairāk kā gabaliņu maizes ar dže­mu un glāzi piena. Kamils vienmēr ēda ļoti maz. Tad viņš teica:

— Robi, jūs nezināt, vai viņi nosūtījuši «Bultu»?

— Aizvakar, — Roberts teica.

— Aizvakar … Tas ir slikti.

— Bet kam jums «Bulta», Kamil?

Kamils vienaldzīgi noteica:

— Man «Bulta» nav vajadzīga.