Solaris

«MAZAIS APOKRIFS»

Ada uz sejas un rokām man bija apdegusi. Atcerējos, ka, meklējot aptieciņā miega līdzekli Harejai (es tagad smietos par savu naivitāti, ja tikai varētu), pamanīju trauciņu ar smēri pret apdegumiem, un devos uz savu kabīni. Atdarīju durvis un sarkanajā norieta gaismā ieraudzīju, ka krēslā, pie kura pirmīt bija nometusies Hareja, kāds sēž. Bailes mani paralizēja, panikā rāvos atpakaļ, lai mestos bēgt; viss ilga sekundes daļu. Tas, kas sēdēja, pacēla galvu. Tas bija Snauts. Vienu kāju pārmetis pāri otrai, sēdēdams ar muguru pret mani (viņš joprojām nēsāja tās pašas reak­tīvu apsvilinātās audekla bikses), viņš pētīja kaut kādus papīrus. Vesela lapiņu kaudzīte gulēja blakus uz galdiņa. Pagriezis galvu, Snauts nolika visu pie malas un kādu brīdi drūmi vēroja mani, skatīdamies pāri brillēm, kas bija noslīdējušas līdz pašam degungalam.

Neteikdams ne vārda, piegāju pie mazgāja­mās ierīces, izņēmu no aptieciņas pusšķidru dziedēkli un sāku ieziest visstiprāk apdegu­šās vietas uz pieres un vaigiem. Par laimi, seja nebija pārāk uztūkuši, bet acis, pateico­ties tam, ka biju cieši aizspiedis plakstus, pa­lika veselas. Dažas lielākās tulznas uz deni­ņiem un vaiga pārdūru ar sterilu injekciju adatu un izspiedu šķidrumu. Pēc tam uzliku sev uz sejas divus mitras marles gabalus. Visu laiku Snauts mani uzmanīgi vēroja. Es to ignorēju. Kad šī procedūra beidzot bija galā (bet seja man dega aizvien stiprāk), ap­sēdos uz cita krēsla. Vispirms man nācās no tā novākt Harej as kleitu. Tas bija pavisam parasts apģērba gabals, ja neskaita starpga­dījumu ar kleitas aizdari, kuras patiesībā nemaz nebija.

Snauts, sakrampējis rokas uz smailā ceļ­gala, ar kritisku skatienu vērtēja manas izda­rības.

— Vai nepapļāpāsim? — viņš ierunājās, kad es apsēdos.

Es klusēju, spiezdams pie vaiga marles gabalu, kas grasījās slīdēt nost.

— Mums bija viesi, ko?

— Jā, — vēsi atbildēju. Man nebija ne mazākās vēlēšanās pielāgoties viņa tonim.

— Un esam no tiem tikuši vaļā? Oho, pamatīgi esi ķēries pie lietas.

Viņš pieskārās savai pierei, no kuras ar­vien vēl lobījās āda. Uz viņa sejas bija arī sārti jaunas ādas plankumi. Vēroju tos ap­stulbumā. Kāpēc līdz šim nebiju padomājis dziļāk par Snauta un Sartoriusa tā saukto iede­gumu! Visu laiku domāju, ka tas no saules, — bet uz Solāris taču neviens neiedeg …

— Bet iesāki tu droši vien pieticīgi? — Snauts sacīja, nepievērsdams uzmanību tam, ka man pēkšņi bija ataususi gaisma, par ko varēja spriest pēc manas sejas. — Visādas narkotiskas vielas, venena\ brīvā cīņa, ko?

— Ko tu gribi? Mēs varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ja tev gribas ākstīties, tad ej labāk prom.

— Dažreiz negribot nākas būt par ākstu, — viņš teica, tad paskatījās uz mani ar piemieg­tām acīm. — Tev neizdosies mani pārliecināt, ka neizmantoji ne virvi, ne āmuru. Un tint­nīcu, gadījumā, nemeti, kā Luters? Nē? Ē-ē, — viņš saviebās, — tad tu esi velna pul­veris! Mazgājamā ierīce vesela, galvu sa­triekt pat nemēģināji, istabu nemaz nedemo- lēji, tikai tā, vienā rāvienā, iepakoji, izšāvi, un gatavs?!

Snauts uzmeta skatienu pulkstenim.

— Kādas divas, varbūt pat trīs stundas tagad ir mūsu rīcībā, — viņš nobeidza. Viņš skatījās uz mani, skatījās ar nepatīkamu smīnu, līdz atkal iesāka:

— Tātad tu uzskati, ka es esmu nelietis?

— Pēdējais nelietis, — es izteiksmīgi ap­stiprināju.

— Tā? Bet vai tu noticētu, ja es būtu izstās­tījis? Būtu noticējis kaut vai vienam vienīgam vārdam?

Es klusēju.

— Gibariāns bija pirmais, ar kuru tas no­tika, — viņš turpināja, arvien vēl tāpat māk­sloti smīnēdams. — Viņš ieslēdzās savā ka­bīnē un sarunājās tikai caur durvīm. Un mēs, tu saproti, ko mēs nodomājām?

Es sapratu, taču nolēmu, ka labāk ir klusēt.

— Skaidrs. Domājām, ka viņš ir jucis. Šo to viņš mums izstāstīja caur durvīm, bet ne visu. Varbūt tu noproti, kāpēc viņš neteica, kas pie viņa atrodas? Tu taču jau zini: suum cuiquel . Bet viņš bija īsts zinātnieks. Viņš pieprasīja, lai mēs viņam atstājam izredzes.

— Kādas izredzes?

— Nu, man šķiet, viņš mēģināja to kaut kā klasificēt, kaut kā vienoties, atrisināt, strā­dāja naktīs. Zini, ko viņš darīja? Droši vien zini!

— Šie aprēķini, — es teicu. — Atvilktnē. Radiostacijā. Viņš?

•— Jā. Bet tad es vēl neko nezināju.

— Cik ilgi tas turpinājās?

— Viesošanās? Kādu nedēļu. Sarunas caur durvīm. Vai, kas tur notika! Mēs domājām, ka viņš redz halucinācijas un viņam uzbudi­nāti motoriskie centri. Devu viņam skopola- mīnu.

— Kā tā . .. viņam?!

— Jā. Viņš ņēma, bet ne sev. Eksperimen­tēja. Tā tas notika.

— Un jūs? …

— Mēs? Trešajā dienā nolēmām iekļūt pie viņa, uzlauzt durvis, ja citādi nevarēs, savā cildenumā gribējām viņu ārstēt.

— A… tātad tāpēc! — man izspruka.

— Jā.

— Un tur … tai skapī…

— Jā, mans mīļais. Jā. Viņš nezināja, ka ari mūs pa tb laiku apmeklējuši viesi. Un mēs vairs nevarējām noņemties ar viņu. Bet viņš nezināja par to. Tagad jau … jau ir zināma … pieredze.

Viņš pateica to tik klusi, ka pēdējo vārdu drīzāk uzminēju, nekā izdzirdu.

— Pagaidi, nesaprotu, — es teicu. — Kā tad tā, jums taču vajadzēja dzirdēt. Pats teici, ka jūs noklausījāties. Jums vajadzēja dzirdēt divas balsis, un tātad …

— Nē. Tikai viņa balsi, un, ja arī tur bija nesaprotamas skaņas, tad, jādomā, tu saproti, ka visas piedēvējām viņam …

— Tikai viņa balsi? … Bet… kāpēc?

— Nezinu. Tiesa gan, man ir viena teorija par šo tematu. Bet uzskatu, ka nav vērts ar to steigties, it īpaši tāpēc, ka šī teorija visu tik un tā neizskaidro. Jā. Bet tev bija nepiecie­šams kaut ko redzēt jau vakar, citādi tu mūs abus uzskatītu par vājprātīgiem.

— Domāju, ka pats esmu vājprātīgs.

— Ak tā? Un nevienu netiki redzējis?

— Redzēju.

— Ko tu redzēji?!

Viņa grimasi vairs nevarēja nosaukt par smīnu. Ilgi vēroju viņu, iekams atbildēju:

— To … melno …

Viņš neko neteica, bet viss viņa salīkušais un uz priekšu noliektais ķermenis mazliet sašļuka.

■— Tu tomēr varēji mani brīdināt, — es iesāku jau nedrošāk.

— Es taču tevi brīdināju.

— Kādā veida!

— Vienīgi iespējamā. Pacenties saprast, es nezināju, kas tas būs! To nezināja neviens, to nevar zināt…

— Klausies, Snaut, pāris jautājumu. Tu to … jau kādu laiku zini. Vai tā … tas … kas ar viņu notiks?

— Tevi interesē, vai viņa atgriezīsies?

— Jā.

— Atgriezīsies un neatgriezīsies.

— Ko tas nozīmē?

— Atgriezīsies tāda pati kā … pirmās vi­zītes sākumā. Viņa vienkārši neko nezinās vai, izsakoties precīzāk, uzvedīsies tā, it kā tu nekad nebūtu darījis to, ko izdarīji, lai tiktu no viņas vaļā. Ja situācija neliks, viņa nebūs agresīva.

— Kāda situācija?

— Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

— Snaut!

— Ko tu vēlies?

— Mēs nevaram ļaut sev prieku spēlēt paslēpes!

— Tas nav prieks, — viņš sausi pārtrauca. — Kelvin, man paliek iespaids, ka tu jopro­jām vēl nesaproti… vai arī, paga!

Viņam sāka spīdēt acis.

— Vai tu vari pastāstīt, kas te bija?!

Noriju siekalas. Nolaidu galvu. Negribēju

uz viņu skatīties. Labāk, lai tas būtu kāds cits, ne viņš. Bet nebija izejas. Marles gabals ne­turējās pie sejas un nokrita man uz rokas. Nodrebēju no glumā pieskāriena.

— Sieviete, ar kuru …

Es nepabeidzu.

— Viņa nokāva sevi. Izdarīja sev… in­jekciju …

Snauts gaidīja.

— Tātad pašnāvība? … — viņš jautāja, redzēdams, ka es klusēju.

— Jā.

— Tas ir viss?

Es klusēju.

— Tas nevar būt viss …

Žigli pacēlu galvu. Viņš neskatījās manī.

— Kā tu to zini?

Viņš neatbildēja.

— Labi, — es teicu. Nolaizīju lūpas. — Mēs sastrīdējāmies. Patiesību sakot, nē. Es biju tas, kurš pateica, zini, kā tas notiek dusmās. Savācu mantas un aizgāju … viņa lika man saprast, gan netieši, bet, ja esi dzīvojis ar kādu gadiem, tad tas arī nemaz nav vaja­dzīgs … Biju pārliecināts, ka tie ir tikai vārdi — ka viņa baidīsies to izdarīt, un to… arī viņai pasacīju. Otrā dienā atcerējos, ka atstāju atvilktnē … indi; viņa to zināja — biju atnesis no laboratorijas, jo man bija va­jadzīgs, — toreiz paskaidroju viņai, kāda ir iedarbība. Izbijos un gribēju iet pakaļ, bet vēlāk nodomāju, ka tas izskatīsies tā, it kā es viņas vārdus būtu ņēmis nopietni un … at­metu ar roku; trešajā dienā tomēr aizgāju, jo man nekur nebija miera. Bet… kad atnācu, viņa jau "bija mirusi.

— Ak tu, svētā vientiesība! …

Tik tikko savaldījos. Bet, paskatījies uz Snautu, sapratu, ka viņš neņirgājas. Es viņu

it kā no jauna iepazinu. Viņa seja bija pe­lēka, neizsakāms nogurums slēpās dziļajās grumbās uz vaigiem, tā izskatās smagi slims cilvēks.

— Kāpēc tu tā runā? — es nedroši jautāju.

— Tāpēc, ka šis notikums ir traģisks. Nē, nē, — viņš ātri piebilda, pamanījis, ka es sa­kustos, — tu joprojām vēl nesaproti. Protams, tu vari to ļoti smagi pārdzīvot, pat uzskatīt sevi par slepkavu, tomēr … tas nav ļaunākais.

— Ko tu neteiksi! — es indīgi sacīju.

— Priecājos, ka tu man netici. Tas, kas no­ticis, laikam ir briesmīgs, bet vēl briesmīgāks ir tas, kas … nav noticis. Nekad.

— Nesaprotu … — es nedroši teicu.

Tiešām neko nesapratu. Snauts pamāja ar

galvu.

— Normāls cilvēks … — viņš teica. — Kas tas ir — normāls cilvēks? Tāds, kas nekad nav izdarījis nekā nekrietna? Jā, bet vai viņš nekad neko tamlīdzīgu nav domājis? Un var­būt viņš pats nemaz nav domājis, bet viņā kaut kas nodomāja, dzima pirms desmit vai trīsdesmit gadiem, varbūt viņam izdevās at­vairīt to, un viņš visu aizmirsa, vairs nebaidī­jās, jo zināja, ka nekad to nerealizēs. Tā, un tagad iedomājies, ka uzreiz, gaišā dienas laikā, citu cilvēku vidū, tu sastopi TO — iemiesotu, piekaltu pie tevis, neiznīcināmu, ko tad? Kas tad būs?

Es klusēju.

— Stacija, — viņš klusi noteica. — Tad būs Solāris Stacijā.

— Bet… kas tas galu galā var būt? — es nenoteikti ieminējos. — Ne tu, ne Sartoriuss taču neesat slepkavas …

— Bet tu taču esi psihologs, Kelvin! — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Kurš gan kād­reiz nav redzējis tādu sapni? Murgus? Iedo­mājies … fetišistu, kurš ir iemīlējies, teiksim, netīrā veļas gabalā un kurš, riskējot ar savu ādu, lūdzot un draudot, iegūst šo sev dārgo, pretīgo lupatu, tas taču ir amizanti, ko? Fe­tišistu, kurš vienlaicīgi jūt riebumu pret iekā­roto priekšmetu un neprātīgi to mīl, un ir ga­tavs atdot par to dzīvību, sasniegdams varbūt Romeo un Džuljetas jūtu augstumu … Tādas lietas notiek. Ir taču zināms, ka pastāv arī lie­tas … situācijas … ko neviens nav iedroši­nājies īstenot ārpus savām iedomām … kaut kādā apstulbuma, depresijas, ārprāta mirklī, sauc to, kā gribi. Tad vārds kļūst par darbu. Tas ir viss.

— Tas .. . viss, — kokainā balsī bezjēdzīgi atkārtoju. Galva dūca. — Bet… bet Stacija? Kāds tam sakars ar Staciju?

— Tu izliecies, vai? — Snauts izgrūda. Viņš pētījoši skatījās manī. — Es taču visu laiku runāju par Solāris, tikai par Solāris, ne par ko citu. Nav mana vaina, ja tas tik krasi atšķiras no tā, ko tu gaidīji. Kaut gan tu esi piedzīvojis pietiekami daudz, lai vismaz no­klausītos manī līdz galam.

Mēs dodamies kosmosā, sagatavojušies uz visu, tas ir, uz vientulību, cīņu, ciešanām un nāvi. Aiz kautrības nesakām to skaļi, bet daž­brīd domājam, ka esam lieliski. Tomēr, tomēr tas nav viss, un mūsu gatavība izrādās ārēja. Mēs nemaz negribam iegūt kosmosu, gribam tikai paplašināt Zemi līdz tā robežām. Dažas planētas ir tuksnešainas kā Sahāra, citas le- dusaukstas kā pols vai tropiskas kā Brazīlijas džungļi. Mēs esam humāni un cēli, negribam paverdzināt citas rases, gribam vienīgi nodot tām mūsu vērtības un pretī saņemt viņu man­tojumu. Mēs uzskatām sevi par svētā Kon­takta bruņiniekiem. Tie ir otri meli. Nemek­lējam neko, izņemot cilvēkus. Mums nav va­jadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi. Nezinām, ko iesākt ar citām pasaulēm. Pie­tiek šīs vienas, un jau tā mūs nomāc. Gribam atrast savu idealizētu tēlu; tām jābūt planē­tām, kur civilizācija ir uz augstāka līmeņa nekā mūsējā, citur atkal ceram atrast mūsu primitīvās pagātnes atspulgu. Bet faktiski viņā pusē ir kaut kas, ko mēs nepieņemam, no kā aizsargājamies, mēs taču atvedām no Zemes ne tikai tikumības destilātu, ne tikai Cilvēka heroisko monumentu! Atlidojām šurp tādi, kādi esam īstenībā, un, kad otrā puse parāda mums šo īstenību — to īstenības daļu, kuru noklusējam, — nespējam ar to samieri­nāties!

— Tātad — kas tas ir? — es jautāju, pacietīgi viņā noklausījies.

— Tas, ko gribējām: kontakts ar citu civilizāciju. Te tas ir, šis kontakts! It kā zem mikroskopa palielināta mūsu personiskā necilvēcīgā nekrietnība, mūsu ākstība un negods!!! — Snauta balss drebēja niknumā.

-— Tātad tu uzskati, ka tas ir… okeāns?

Ka tas ir viņš? Bet kāpēc? Atstāsim šobrīd mierā mehānismu, bet, dieva dēļ, kāpēc?! Vai tu nopietni domā, ka viņš grib ar mums pa­rotaļāties? Vai sodīt mūs?! Tā vienkārši ir primitīva demonoloģija! Planēta, ko sagrābis ļoti liels sātans, kas savas sātaniskā humora izjūtas apmierināšanai zinātniskās ekspedī­cijas dalībniekiem mēģina iesmērēt mīļākās! Tu pats, liekas, netici šim galīgajam idiotis­mam?!

— Šis sātans nemaz nav tāds muļķis, — Snauts novilka caur zobiem.

Pārsteigts paskatījos uz viņu. Man ienāca prātā, ka viņa nervi varēja sabrukt pat tādā gadījumā, ja Stacijai nemaz nebūtu uzspiests ārprāta zīmogs. Reaktīvā psihoze? … — man vēl pazibēja doma, kad viņš iesāka gandrīz neskanīgi smieties.

— Uzstādi man diagnozi? Nesteidzies. Bū­tībā tu visu pārdzīvoji tik vieglā formā, ka turpinājumu nemaz nezini!

— Ahā. Sātans iežēlojās par mani, — es izmetu. Saruna sāka man apnikt.

— Ko tu, īsti sakot, gribi? Lai tev pasaku, kādus plānus kaļ pret mums šie n kvadriljoni metamorfās plazmas šūnu? Varbūt nekādus.

— Kā tas ir — nekādus? — es pārsteigts jautāju.

Snauts arvien vēl smīnēja.

— Tev jāzina, ka zinātne pētī tikai to, kā kaut kas tiek darīts, nevis to, kāpēc tas tiek darīts. Kā? Nu, tas sākās astoņas vai deviņas dienas pēc šī eksperimenta ar rentgenu. Var­būt okeāns uz šo apstarošanu atbildēja ar kādu citu starojumu, varbūt ar tā palīdzību izzondēja mūsu smadzenes un izdabūja no tām izolētus psihisku nogulsnējumu attēlus.

— Psihisku nogulsnējumu attēlus?

Tas mani ieinteresēja.

— Jā, sevī ieslēgtus, apdzisušus, it kā iemūrētus, no visa pārējā atrautus procesus, gluži kā iekonservētus atmiņas avotus. Oke­āns tos uztvēra kā recepti, kā konstrukcijas plānu… tu taču zini, ka asimetriskie hromo­somu kristāli ir ļoti līdzīgi šiem cerebrozīdu nukleīnsa vieno jumu kristāliem, kas nosaka atmiņas procesus. Mantota plazma taču ir «iegaumējoša» plazma. Tādējādi okeāns izda­būja no mums ziņas, fiksēja tās un pēc tam — tu zini, kas bija pēc tam. Bet kādēļ tas tika darīts? Ha! Katrā gadījumā ne tāpēc, lai mūs iznīcinātu. Okeāns to varētu izdarīt daudz vienkāršāk. Vispār — ar tādām tehnoloģis­kām iespējām — tas galu galā varēja visu, piemēram, uzsūtīt mums dubultniekus.

— Ahā! — es iesaucos. — Lūk, kāpēc tu tā izbijies pirmajā vakarā, kad es atnācu!

— Jā. Bet varbūt, — Snauts piebilda, — okeāns jau ir to izdarījis. Kā tu zini, ka es tiešām esmu tas pats vecais labais Zurkulēns, kurš atlidoja šurp pirms diviem gadiem? …

Viņš sāka klusi smieties, it kā mans muļķī­gais izskats sagādātu viņam dievs zina kādu baudu, tad pēkšņi aprāvās.

— Nē, nē, — Snauts nomurmināja. — Arī bez visa tā pietiek… Atšķirību varbūt ir vairāk, bet es zinu tikai vienu: mūs abus var nonāvēt.

— Bet viņus nē?

— Neiesaku mēģināt. Drausmīgs skats!

— Ne ar ko?

— Nezinu. Katrā ziņā neder ne inde, ne nazis, ne cilpa …

— Un atomliesmu metējs?

— Tu mēģinātu?

— Grūti pateikt. Ja zini, ka tie nav cil­vēki …

— Bet ja savā ziņā ir? Subjektīvi viņi ir cilvēki. Viņi galīgi neko nezina par savu … izcelšanos. Laikam esi to ievērojis?

— Jā. Un … kā tas notiek?

— Viņi reģenerējas neiedomājamā tempā. Neiespējamā ātrumā, tavā klātbūtnē, saku tev, un atkal no jauna sāk izturēties kā… kā…

— Kā tad?

— Ka mūsu priekšstati par viņiem, šie attēli atmiņā, pēc.kuriem vadoties …

— Jā. Tas tiesa, — es apstiprināju. Nepie­vērsu uzmanību tam, ka ziede plūst pa apsvi­luša jiem vaigiem un pil man uz rokām.

— Vai Gibariāns zināja?… — piepeši iejautājos.

Snauts uzmanīgi paskatījās uz mani:

— Vai viņš zināja to, ko mēs?

— Jā.

— Tikpat kā noteikti.

— Kā tu to zini, viņš tev stāstīja?

— Nē. Bet es atradu pie viņa kādu grā­matu …

— «Mazo Apokrifu»?! — es iesaucos, pielēkdams kājās.

— Jā. Bet kā tu to vari zināt?—Snauts jau­tāja, pēkšņi satraukts, ar skatienu ieurbda­mies man sejā.

Es noliedzoši pakratīju galvu.

— Mieru, — sacīju. — Tu taču redzi, ka esmu apdedzis un nemaz nereģenerējos. Kabīnē bija man adresēta vēstule.

— Ko tu saki?! Vēstule? Kas tanī bija?

— Diezgan maz. Faktiski zīmīte, nevis vēs­tule. Bibliogrāfiska rekomendācija iepazīties ar solāristikas pielikumu, ar šo «Apokrifu». Kas tas tāds?

— Veca lieta. Iespējams, ka kaut kāds sakars te ir. Ņem.

Viņš izvilka no kabatas plānu sējumu ādas vākos ar nodilušiem stūriem un pasniedza to man.

— Bet Sartoriuss? … — es izmetu, nogla­bādams grāmatu.

— Ko Sartoriuss? Tādā situācijā katrs iztu­ras, kā . .. māk. Viņš cenšas būt normāls, viņam tas nozīmē — oficiāls.

— Nu, zini!

— Bet tā tas ir. Iekūlāmies, atceros, vien­reiz ķibelē. Nekavēšos pie detaļām, pietiks, ja pateikšu, ka uz mums astoņiem palika piec­simt kilogramu skābekļa. Viens pēc otra at­metām ikdienas rūpes, beigās visi staigājām bārdaini, tikai viņš vienīgais skuvās, spodri­nāja zābakus, tas ir tāds cilvēks. Protams, kaut ko viņš tagad izdarīs, tā būs simulācija, komēdija vai noziegums.

— Noziegums?

— Labi, tas nebūs noziegums. Mums jāiz­gudro tam kāds jauns apzīmējums. Piemēram, «reaktīvā šķiršanās». Skan labāk?

— Tu esi ārkārtīgi asprātīgs.

— Labāk būtu, ja es raudātu? Iesaki kaut ko.

— Ak, liec mani mierā.

— Nē, es runāju nopietni: tagad tu zini ap­mēram tikpat daudz, cik es. Vai tev ir kāds plāns?

— Tu nu gan esi labais! Nezinu, ko iesākt, kad … atkal ieradīsies … — vai viņai jāiero­das?

— Droši vien jā.

— Kā īsti viņi tiek iekšā? Stacija taču ir hermētiska? Varbūt Stacijas apvalks …

Snauts noraidoši pagrozīja galvu.

—- Apvalks ir kārtībā. Nesaprotu, kā tas notiek, bet visbiežāk viesus mēs ieraugām pēc uzmošanās, mazliet taču galu galā ir jāguļ.

— Bet ieslodzīšana?

— Palīdz uz īsu brīdi. Atliek līdzekļi, pats zini, kādi.

Viņš piecēlās. Arī es piecēlos.

— Klausies, Snaut… Tu domā par Stacijas likvidāciju, tikai gribi, lai es to pasaku?

Viņš pakratīja galvu.

— Tas nav tik vienkārši. Skaidrs, ka mēs vienmēr varam aizbēgt, kaut vai uz Sateloīdu, un no turienes noraidīt SOS. Mūs, saprotams, kvalificēs kā jukušus — kaut kāda sanatorija uz Zemes, līdz pat brīdim, kamēr visu glīti un kārtīgi atsauksim, — atgadās taču kolek­tīva sajukšana prātā šādās izolētās bāzēs … Tas, iespējams, nemaz nebūtu visļaunākais. Dārzs, miers, baltas istabiņas, pastaigas sani­tāru uzraudzībā…

Viņš runāja pavisam nopietni, sabāzis ro­kas kabatās, neredzošu skatienu pievērsis is­tabas kaktam. Sarkanā saule jau nogrima aiz apvāršņa, un krēpj ainās viļņu galotnes izkusa tintes melnajā tuksnesī. Debess kvēloja. Pāri šim divkrāsainajam, neizsakāmi drūmajam plašumam peldēja mākoņi ar violetām ap­malēm.

— Tātad gribi mukt? Vai varbūt ne? Vēl ne?

Snauts pasmīnēja:

— Nesalaužamais iekarotāj … neesi vēl to pa īstam nobaudījis, citādi tu tā neuzstātos. Runa nav par to, ko gribi, bet par to, kas ir iespējams.

— Kas?

— Tieši to es nezinu.

— Tātad paliekam šeit? Tu domā, ka atradīsies līdzeklis …

Viņš paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda.

— Kas zina. Varbūt tas atmaksāsies, — viņš beidzot teica. — Par viņu laikam neuzzināsim neko, bet varbūt par mums …

Snauts novērsās, paņēma savus papīrus un izgāja. Gribēju viņu aizturēt, bet pār pavēr­tajām lūpām nenāca ne skaņa. Nevarēju neko pasākt, atlika vienīgi gaidīt. Piegāju pie loga un skatījos uz asinsmelno okeānu, to tikpat kā neredzēdams. Man iešāvās prātā, ka va­rētu ieslēgties kādā no raķetēm lidlaukā, taču es nopietni par to nedomāju, tas bija pārāk muļķīgi; agri vai vēlu man taču vajadzētu iznākt ārā. Apsēdos pie loga un izņēmu grā­matu, ko man bija iedevis Snauts. Gaismas vēl pietika, lappuses sārtojās, visa istaba sar­kani kvēloja.

Otons Ravincers, filozofijas maģistrs, šai grāmatā sakopojis materiālus, kuru vērtība bija neapstrīdama. Katrai zinātnei allaž iet līdzi pseidozinātne, tās dīvaina refrakcija zi­nāma tipa intelektos; astronomijai ir sava ka­rikatūra — astroloģija, ķīmijai savā laikā tāda bija alķīmija, un saprotams, ka solāris­tikas dzimšanu pavadīja īsts briesmonīgu domu vulkāna izvirdums; Ravincera grāmata saturēja tieši šāda tipa garīgo barību, kaut gan godīgi jāatzīst, ka ievadā grāmatas autors norobežojās no visa šī raibā jūkļa. Viņš vien­kārši, un ne bez pamata, uzskatīja, ka šāds krājums var kļūt par vērtīgu laikmeta doku­mentu — kā vēsturniekam, tā arī zinātnes psihologam.

Bertona ziņojums grāmatā ieņēma goda vietu. Tas sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā daļa bija kuģa žurnāla kopija, ļoti lakoniska.

No pulksten četrpadsmitiem līdz sešpa­dsmitiem četrdesmit pēc ekspedīcijas nosacītā laika nekas nenotika, piezīmes bija lakonis­kas un negatīvas.

«Augstums 1000 — vai 1200 — vai 800 mefru — nekas nav pamanīts okeāns tukšs.» Tas atkārtojās vairākas reizes.

— Pēc tam — 16.40: «Kāpj sārta migla. Redzamība 700 metru. Okeāns tukšs.»

17.00: «Migla sabiezē, klusums, redzamība 400 metri, skaidrojas. Nolaižos uz 200.»

17.20: «Esmu miglā. Augstums 200. Redza­mība 20—40 metri. Bezvējš. Paceļos uz 400.»

17.45: «Augstums 500. Miglas blāķis līdz apvārsnim. Miglā — piltuvveida plaisas, caur kurām redzama okeāna virsma. Tur kaut kas notiek. Mēģinu iekļūt vienā no šīm piltuvēm.»

17.52: «Redzu kaut ko līdzīgu ūdensvirpu- lim — izšļāc dzeltenas putas. Miglas sienas ielenkumā. Augstums 100. Nolaižos uz 20.»

Ar to Bertona ieraksti kuģa žurnālā izbei­dzās. Ziņojuma turpinājumu sastādīja izraksts no viņa slimības vēstures vai, pareizāk sakot, tas bija Bertona diktētās liecības teksts ar iestarpinātiem komisijas locekļu jautājumiem.

«Bertons: Kad nolaidos uz trīsdesmit met­riem, grūti bija noturēt augstumu, jo šai apa­ļajā, no miglas brīvajā telpā plosījās brāz­maini vēji. Man nācās ķerties pie stūrēm, un tāpēc kādu laiku — varbūt 10 vai 15 minū­tes — es nebāzu galvu ārā no kabīnes. Pret savu gribu es atkal iekļuvu miglā, mani tur iedzina spēcīgs vēja brāziens. Tā nebija pa­rasta migla, bet kaut kas līdzīgs, liekas, koloi­dālai emulsijai, kas aizķepināja visus stiklus, Krietni nopūlējos ar tīrīšanu, jo emulsija bija ļoti lipīga. Pa to laiku, miglai izrādot pretes­tību manam propellerim, par kādiem trīsdes­mit procentiem kritās motora apgriezienu skaits, un es saku zaudēt augstumu. Tā kā at­rados ļoti zemu un baidījos, ka aizķeršos aiz viļņiem, devu pilnu gāzi. Mašīna palika uz vietas un augstāk necēlās. Man bija vēl četri reaktīvie paātrināšanas lādiņi. Es tos neiz­mantoju, uzskatīdams, ka situācija var pa­sliktināties un tad tie man noderēs. Pie pil­niem apgriezieniem sākās ļoti spēcīga vibrācija; sapratu, ka propelleris ietinies šajā dīvainajā emulsijā; vilkmes mērierīču rādī­tāji joprojām stāvēja uz nulles, tur es nekā nespēju līdzēt. Kopš brīža, kad ieniru miglā, sauli neredzēju, tomēr tās virzienā bija ma­nāma sarkana fosforescence. Turpināju riņ­ķot, cerēdams, ka galu galā uzduršos kādai no miglas brīvai vietai, un apmēram pēc pusstun­das man tiešām palaimējās. Ielidoju brīvā telpā, gandrīz pilnīgi apaļā, dažu simtu metru diametrā. To apņēma miglas siena, kas strauji mutuļoja, it kā to dzītu spēcīgas konvekcijas plūsmas. Tāpēc mēģināju turēties pēc iespē­jas «cauruma» vidū — tur gaiss bija vismie- rīgāks. Tad ievēroju izmaiņas okeāna virsmas izskatā. Viļņi gandrīz pavisam izzuda, bet šī šķidruma (tā, no kā sastāv okeāns) virsējā kārta kļuva dūmakaini caurspīdīga, pēc ne­ilga laika tā pilnīgi noskaidrojās, un cauri vairākus metrus biezajai kārtai varēju ieska­tīties dziļumā. Tur blīvējās tādas kā dzelte­nas dūņas, kas tievām, stateniskām strūkli­ņām cēlās uz augšu, tikušas līdz virsmai, stiklaini spīdēja, sāka vārīties un putot un sa­biezēja; izveidojās kaut kas līdzīgs ļoti bie­zam dedzināta cukura sīrupam. Šīs dūņas vai gļotas tinās blīvos kamolos, virs okeāna līmeņa izauga puķkāpostveida pauguri, kas lēnām formēja daždažādas figūras. Mani nesa uz miglas sienas pusi, tāpēc biju spiests pāris minūšu cīnīties pret šo spēku ar stūres un ap­griezienu palīdzību, un, kad es atkal varēju palūkoties ārā, apakšā ieraudzīju kaut ko, kas atgādināja dārzu. Jā, dārzu. Redzēju pun- durkociņus un dzīvžogu, un taciņas, — viss bija neīsts, viss sastāvēja no tās pašas sub­stances, kas jau bija pilnīgi sacietējusi un līdzinājās iedzeltenam ģipsim. Tā tas izska­tījās; virsma stipri spīdēja, nolaidos cik vien varēju zemu, lai to labi aplūkotu.

Jautājums: Vai šiem kokiem un citiem augiem, ko tu redzēji, bija lapas?

Bertona atbilde: Nē. Tās bija tikai vispārē­jas formas — it kā dārza modelis. Jā, jā! Mo­delis. Tā tas izskatījās. Modelis, taču laikam īstajā lielumā. Pēc brīža viss sāka plaisāt un lūzt kopā, no spraugām, kas bija pilnīgi mel­nas, viļņveidā virda laukā biezas gļotas un sa­cietēja, daļa aizplūda, bet daļa palika, un viss sāka vārīties vēl enerģiskāk, pārklājās ar putām, un, izņemot tās, neko citu vairs nere­dzēju. Vienlaicīgi no visām pusēm mani sāka ielenkt migla, tāpēc palielināju motora āt­rumu un pacēlos 300 metru augstumā.

Jautājums: Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko redzēji, atgādināja dārzu — un neko citu?

Bertona atbilde: Jā. Tāpēc ka manu uzma­nību tur saistīja dažādas detaļas; atceros, pie­mēram, ka vienā vietā stāvēja rindā it kā kvadrātveida kastītes. Vēlāk man ienāca prātā, ka tā varēja būt bišu drava.

Jautājums: Tas tev ienāca prātā vēlāk? Un nevis brīdī, kad to redzēji?

Bertona atbilde: Nē, jo tas viss bija kā no ģipša. Redzēju arī citus priekšmetus.

Jautājums: Kādus priekšmetus?

Bertona atbilde: Nevaru pateikt kādus, jo nepaspēju tos sīkāk aplūkot. Man palika iespaids, ka zem dažiem krūmiem gulēja kaut kādi darba rīki, tiem bija iegarena forma un roboti izciļņi, it kā nelielu dārza mašīnu atlē- jumi ģipsī. Taču par to neesmu pilnīgi pār­liecināts. Par iepriekšējo — jā.

Jautājums: Vai tu nenodomāji, ka tā ir ha­lucinācija?

Bertona atbilde: Nē. Uzskatīju, ka tā ir fa­tamorgāna. Par halucinācijām nedomāju, jo jutos pavisam labi, un arī tāpēc, ka nekad dzīvē nebiju neko tamlīdzīgu redzējis. Kad pacēlos uz trīssimt metriem, migla zem manis bija caurumu pilna, izskatījās gluži kā siers. Daži no šiem caurumiem bija tukši, un es redzēju tajos okeāna viļņošanos, bet citos kaut kas mutuļoja. Nolaidos vienā no tādām vietām un no četrdesmit metru augstuma ieraudzīju, ka zem okeāna virsmas — taču pavisam sekli — guļ siena, it kā ļoti lielas celtnes siena; tā skaidri iezīmējās cauri viļ­ņiem, un uz tās bija regulāru, taisnstūrainu at­vērumu rindas, it kā logi; un man pat likās, ka dažos logos kaut kas kustas. Par to gan neesmu gluži pārliecināts. Šī siena sāka lēnām celties augšup un iznirt no okeāna. No tās

aumaļām plūda gļotas un kaut kāda recekļ- veida masa, tādi kā dzīsloti sabiezējumi. Pie­peši siena sašķēlās divās daļās un grima dzel­mē tik strauji, ka momentā pazuda. Vēlreiz pacēlu mašīnu augstāk un lidoju virs pašas miglas, gandrīz skarot to ar šasiju. Ieraudzīju vēl vienu piltuvveida tukšumu — tas bija vai­rākas reizes lielāks par iepriekšējo.

Jau no tālienes pamanīju kaut ko peldošu, gaišu, gandrīz baltu, un tāpēc man izlikās, ka tas ir Fehnera skafandrs, it sevišķi tāpēc, ka pēc formas atgādināja cilvēku. Ļoti spēji pa­griezu mašīnu, baidījos, ka varu aizlidot ga­rām šai vietai un to vairs neatrast; tad šī figūra vieglītēm iznira, un izskatījās, ka tā peld vai arī stāv viļņos līdz jostas vietai. Steidzīgi nolaidos tik zemu, ka sajutu šasijas saduršanos ar kaut ko mīkstu, droši vien ar viļņa muguru, jo šai vietā viļņi bija pamatīgi. Šis cilvēks, jā, cilvēks, bija bez skafandra. Neraugoties uz to, viņš kustējās.

Jautājums: Vai redzēji viņa seju?

Bertona atbilde: Jā.

Jautājums: Kas tas bija?

Bertona atbilde: Tas bija bērns.

Jautājums: Kāds bērns? Vai esi redzējis to kādreiz agrāk?

Bertona atbilde: Nē. Nekad. Vismaz neat­ceros. Beidzot, tikko biju pietuvojies — mūs šķīra kādi četrdesmit metri, varbūt nedaudz vairāk, — pamanīju, ka viņā ir kaut kas nelabs.

Jautājums: Kā to lai saprot?

Bertona atbilde: Tūlīt paskaidrošu. Sākumā neaptvēru, kas par lietu. Tikai pēc brīža sa­pratu: bērns bija pārāk liels. Milzīgs — tas vēl par maz teikts. Augums tam droši vien bija kādi četri metri. Labi atceros, ka brīdī, kad ar šasiju ietriecos vilnī, viņa seja atradās nedaudz augstāk par manējo, kaut gan es sē­dēju kabīnē un tātad atrados metrus trīs virs okeāna līmeņa.

Jautājums: Bet, ja viņš bija tik liels, kāpēc tu nolēmi, ka tas ir bērns?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka tas bija ļoti mazs bērns.

Jautājums: Vai tev neliekas, Berton, ka tava atbilde ir neloģiska?

Bertona atbilde: Nē. Nepavisam ne. Jo es redzēju viņa seju. Un arī ķermeņa proporci­jas bija kā bērnam. Viņš izskatījās pēc … pēc pilnīga zīdaiņa. Nē, tas ir pārspīlējums. Vi­ņam bija divi vai trīs gadi. Melni mati un debeszilas acis, milzīgas! Un viņš bija kails. Pilnīgi kails; kā jaunpiedzimušais. Un slapjš, pareizāk sakot, glums, āda laistīt laistījās.

Šis skats uz mani iedarbojās briesmīgi. Ne­ticēju vairs nekādai fatamorgānai. Pārāk skaidri viņu redzēju. Viņš cēlās un grima reizē ar viļņa kustību, bet neatkarīgi no tā arī pats kustējās, tas bija pretīgi!

Jautājums: Kāpēc? Ko viņš tādu darīja?

Bertona atbilde: Viņš izskatījās, nu, kā kaut kādā muzejā, kā lelle, bet kā dzīva lelle. Vēra vaļā un taisīja ciet muti un izdarīja visādas kustības, riebīgas. Jā, jo tās nebija viņa kustības.

Jautājums: Kā tu to saproti?

Bertona atbilde: Es nepielietoju viņam tu­vāk par pārdesmit metriem, divdesmit laikam būs visprecīzāk teikts. Bet es jau sacīju, cik liels bija bērns, un, pateicoties tam, es viņu redzēju ārkārtīgi skaidri. Acis viņam spīdēja, un vispār palika iespaids par dzīvu bērnu, vienīgi šīs kustības, it kā kāds mēģinātu … kā kāds viņu pārbaudītu …

Jautājums: Pacenties paskaidrot sīkāk, ko tas nozīmē.

Bertona atbilde: Nezinu, vai man izdosies. Man palika tāds iespaids. Tas bija intuitīvi. Es par to netiku domājis. Šīs kustības bija ne­dabiskas.

Jautājums: Vai tu gribi sacīt, ka bērns, pie­ņemsim, žestikulēja tā, kā cilvēks roku locī­tavu ierobežotā kustīguma dēļ darīt nespēj?

Bertona atbilde: Nē. Nemaz ne. Tikai… šīm kustībām nebija nekādas jēgas. Katra kustība vispār kaut ko nozīmē, kalpo kaut kam…

Jautājums: Tu tā uzskati? Zīdaiņa kustības var neko nenozīmēt.

Bertona atbilde: To es zinu. Bet zīdaiņa kustības ir haotiskas, nekoordinētas. Vispāri­nātas. Bet šīs bija… jā, tiešām! Sistemātis­kas! Tās notika pēc kārtas, grupveidā, vese­lām sērijām. It kā kāds būtu gribējis izpētīt, ko šis bērns spēj izdarīt ar rokām, un ko ar vidukli un muti, ar seju bija visļaunāk, lai­kam tāpēc, ka seja visvairāk izsaka, bet šī bija kā… nē, neprotu to nosaukt. Tā bija dzīva, jā, bet nebija cilvēciska. Tas nozīmē —

sejas panti pilnīgi pareizi un acis, un krasa, un viss pārējais, bet izteiksme, mīmika — ne.

Jautājums: Vai tās bija grimases? Vai tu zini, kā izskatās cilvēka seja epilepsijas lēk­mes laikā?

Bertona atbilde: Jā. Esmu redzējis tādu lēkmi. Saprotu. Nē, tas bija kaut kas cits. Epilepsijas gadījumā ir spazmas un krampji, bet šīs kustības bija absolūti plūstošas un ne­pārtrauktas, veiklas, vai, tā sakot, melodiskas. Man nav cita apzīmējuma. Un atkal seja, ar seju bija tas pats. Nevar viena puse sejas būt jautra, bet otra skumja, viena tās daļa draudēt vai bīties, bet otra triumfēt vai izsacīt kaut ko tamlīdzīgu; bet ar šo bērnu notika tieši tā. Bez tam visas šīs kustības un mīmikas rotaļa notika nedzirdētā ātrumā. Es tur biju ļoti ne­ilgi. Varbūt desmit sekundes, bet varbūt arī mazāk.

Jautājums: Un tu gribi sacīt, ka visu to pa­spēji ieraudzīt tik īsā laikā? Starp citu, kā tu zini, cik ilgi tas turpinājās, vai tu skatījies pulkstenī?

Bertona atbilde: Nē. Pulkstenī neskatījos, bet es lidoju jau sešpadsmit gadus. Manā pro­fesijā jāprot noteikt laiku ar precizitāti līdz sekundei, es runāju par acumirkli, tas ir ref­lekss. Tas nepieciešams pie nosēšanās. Pilots, kas nepratīs jebkuros apstākļos orientēties, cik— piecas vai desmit sekundes — ir ildzis kaut kāds process, nav nekā vērts. Tas pats ir ar novērošanu. Cilvēks ar gadiem iemācās aptvert visu maksimāli īsā laika sprīdī.

Jautājums: Vai tas ir viss, ko redzēji?

Bertona atbilde: Nē. Bet pārējo tik skaidri neatceros. Iespējams, ka deva izrādījās pārāk spēcīga. Manas smadzenes bija kā aizkorķē­tas. Migla sāka biezēt, un man nācās celties augstāk. Bija jāceļas, bet neatceros, kad un kā es to izdarīju. Pirmo reizi dzīvē gandrīz avarēju. Rokas man tā drebēja, ka nespēju kārtīgi noturēt stūri. Liekas, es kaut ko kliedzu un mēģināju izsaukt Bāzi, kaut gan zināju, ka sakaru nav.

Jautājums: Vai mēģināji pēc tam atgriez­ties?

Bertona atbilde: Nē. Jo vēlāk, kad biju uz­ņēmis augstumu, nodomāju, ka varbūt kādā no šiem caurumiem atrodas Fehners. Zinu, tas skan bezjēdzīgi. Un tomēr tā domāju. «Ja jau notiek tādas lietas,» nodomāju, «tad varbūt arī Fehneru man izdosies atrast.» Tādēļ no­lēmu pārmeklēt tik miglas caurumu, cik vien varēs. Bet trešajā mēģinājumā, kad pacēlos augšup, es sapratu, ka pēc tā, ko redzēju, man nekas neiznāks. Nevarēju. Man jāatzīstas, galu galā tas ir zināms. Man kļuva nelabi, un es izvēmos kabīnē. Līdz tam es nezināju, ko tas nozīmē. Mani nekad nebija mocījis nela­bums.

Jautājums: Tā bija saindēšanās pazīme, Berton.

Bertona atbilde: Iespējams. Nezinu. Bet to, ko ieraudzīju trešajā reizē, neesmu izdomājis, to nevar izskaidrot ar saindēšanos.

Jautājums: Kv tu vari to zināt?

Bertona atbilde: Tā nebija halucinācija.

Halucinācija lāču ir tas, ko rada manas perso­nīgās smadzenes, vai ne?

Jautājums: Jā.

Bertona atbilde: Nu lūk. Bet neko tādu tās nevarēja radīt. Nekad tam neticēšu. Neesmu uz to spējīgs.

Jautājums: Izsakies precīzāk, kas tas bija, — norunāts?

Bertona atbilde: Vispirms man jāuzzina, kā tiks novērtēts tas, ko izstāstīju līdz šim.

Jautājums: Kāda tam nozīme?

Bertona atbilde: Man personiski — princi­piāla. Pateicu, ka redzēju kaut ko tādu, ko neaizmirsīšu vairs nekad. Ja komisija atzīs, ka tam, ko pastāstīju, var ticēt kaut vai par vienu procentu, tik daudz, lai sāktu attiecīgi pētīt šo okeānu, domāju, šinī virzienā, tad izstāstīšu visu. Bet, ja komisija to novērtēs kā kaut kādu murgojumu, nestāstīšu nekā.

Jautājums: Kāpēc?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka manu halucinā­ciju saturs, kaut arī tas brēktu uz debesīm pēc atriebības, ir mana personiska darīšana. Toties manu Solāris pētījumu saturs — ne.

Jautājums: Vai tas nozīmē, ka tu atsakies no visām tālākām atbildēm, līdz attiecīgie ekspedīcijas orgāni pieņem lēmumu? Tu taču saproti, ka komisija nav pilnvarota izdarīt to uz vietas.

Bertona atbilde: Jā, pareizi.»

Ar to beidzās pirmais protokols. Bija vēl cita, vienpadsmit dienas vēlāk rakstīta pro­tokola fragments.

«Priekšsēdētājs: … ņemot visu to vērā, ko­misija trīs ārstu, trīs biologu, viena fiziķa, viena inženiera mehāniķa un ekspedīcijas va­dītāja vietnieka sastāvā nonāca pie atziņas, ka Bertona attēlotie notikumi ir planētas in­dīgās atmosfēras izsaukto halucināciju kom­plekss, ka aptumšojuma simptomus pavadījis smadzeņu garozas asociatīvo zonu uzbudinā­jums un ka šiem notikumiem nekas vai gan­drīz nekas nav kopīgs ar īstenību.

Bertons: Piedodiet. Ko nozīmē «nekas vai gandrīz nekas»? Kas tas ir «gandrīz nekas»? Cik liels tas ir?

Bertons: Es atkārtoju savu iepriekšējo jau­tājumu.

Priekšsēd.: Lieta ir vienkārša. «Gandrīz ne­kas» nozīmē, ka daži reāli notikumi varēja kļūt par pamatu tavām halucinācijām, Berton. Visnormālākais cilvēks vējainas nakts laikā spēj kustošu zaru noturēt par nez kādu fan­tomu. Vēl jo vairāk uz svešas planētas, kad novērotāja apziņa atrodas indīgu vielu ie­spaidā. Tas tevi nenoniecina, Berton. Kāds ir tavs lēmums, ņemot vērā minēto?

Bertons: Vispirms es vēlētos uzzināt, kādas sekas būs doktora Mesendžera votum separa­tum?

Priekšsēd.: Praktiski nekādas. Tas nozīmē, ka pētniecības darbi šai virzienā nenotiks.

Bertons: Vai tas, ko runājam, tiek ieproto­kolēts?

Priekšsēd.: Jā.

Bertons: Tad es gribu pasacīt, ka komisija, manuprāt, ir noniecinājusi nevis mani — man te nav nozīmes —, bet šīs ekspedīcijas garu. Saskaņā ar to, ko teicu pirmajā reizē, uz tālā­kiem jautājumiem neatbildēšu.

Priekšsēd.: Vai tas ir viss?

Bertons: Jā. Vienīgi es gribētu tikties ar doktoru Mesendžeru. Vai tas iespējams?

Priekšsēd.: Protams.»

Ar to noslēdzās otrs protokols. Lappuses apakšmalā sīkā salikumā bija ievietotā pie­zīme, ka nākamajā dienā dr. Mesendžeram bijusi gandrīz trīs stundas ilga konfidenciāla saruna ar Bertonu, pēc tam viņš griezies pie Ekspedīcijas Padomes, mēģinādams panākt, lai pilota raportu izmeklētu par jaunu. Viņš apgalvojis, ka tāds lēmums nepieciešams sa­karā ar jauniem papildu datiem, kurus viņam esot sniedzis Bertons, bet kurus atklāt viņš varēšot vienīgi tad, ja Padome pieņems pozi­tīvu lēmumu. Padome Šenehena, Timolisa un Trajē sastāvā atbildēja uz šo priekšlikumu negatīvi, un ar to lieta beidzās.

Grāmatā vēl bija viena vēstules lappuses fotokopija; šo dokumentu atrada Mesendžera papīros pēc viņa nāves. Droši vien tas bija melnraksts; Ravinceram neizdevās nedz uz­zināt, vai vēstulē tikusi nosūtīta, nedz arī, kādas tai bijušas sekas.

«… tās netjcamais stulbums,» sākās teksts. «Rūpējoties par savu autoritāti, Padome, kon­krēti runājot, Šenehens un Timoliss (jo Trajē balss neskaitās), noraidīja manas prasības. Tagad es griežos tieši Institūtā, bet pats sa­proti, ka tas ir tikai bezspēcīgs protests. Mani saista goda vārds, un diemžēl es nevaru Tev izstāstīt to, ko dzirdēju no Bertona. Padomes lēmumu, acīm redzot, ietekmēja tas, ka atklā­jumu izdarīja cilvēks bez jebkāda zinātniskā grāda, kaut gan ne viens vien pētnieks va­rētu apskaust šī pilota aukstasinību un novē­rošanas spējas. Lūdzu, tūdaļ izsūti man sekoj. datus:

1) Fehnera biogrāfiju, sākot no viņa bēr­nības;

2) visu, ko vien zini par viņa radiem un radniecības attiecībām; viņš, liekas, atstāja mazu bāreni;

3) Fehnera dzimtās puses topogrāfisko izziņu.

Man gribētos vēl Tev pasacīt, ko es par visu to domāju. Tu zini, ka drīz pēc Fehnera un Karuči izlidošanas sarkanās saules centrā izveidojās plankums, kas ar savu korpusku­lāro starojumu gandrīz pilnīgi pārtrauca ra­diosakarus, īpaši, kā varēja secināt no Sate­loīda datiem, dienvidu puslodē, t. i., tur, kur atradās mūsu Bāze. Fehners un Karuči salī­dzinājumā ar citām pētnieku grupām bija visvairāk attālinājušies no Bāzes.

Tik biezu un ietiepīgu miglu pilnīga bez­vēja apstākļos mēs neredzējām visā mūsu at­rašanās laikā uz planētas līdz pat katastrofas dienai.

Es domāju, ka tas, ko redzēja Bertons, ietilpa kā sastāvdaļa šī stīgrā briesmoņa realizētajā operācijā «Cilvēks». Patiesais avots visam tam, ko redzēja Bertons, bija Feh­ners — viņa smadzenes kaut kādas mums ne­izprotamas «psihiskas sekcijas» laikā; tā bija dažu (jādomā, spilgtāko) Fehnera atmiņas attēlu rekonstrukcija, eksperimentāla repro­ducēšana.

Zinu, ka tas skan fantastiski, zinu, ka varu kļūdīties. Tādēļ lūdzu Tavu palīdzību; paš­reiz atrodos Alarikā un te gaidīšu Tavu at­bildi.

Tavs A.»

Ar pūlēm varēju lasīt, tik ļoti satumsa, grā­mata manā rokā kļuva pelēka; tad burti sāka saplūst kopā, bet lappuses tukšā daļa lieci­nāja, ka notikums, ko personisko piedzīvo­jumu ietekmē atzinu par ļoti ticamu, ir bei­dzies. Pagriezos uz loga pusi. Tas zaigoja tumši violets, virs horizonta kā dziestošas og­les vēl kvēloja daži mākoņi. Satumsušais oke­āns nebija redzams. Varēja dzirdēt vieglu papīra strēmeļu šalkšanu pie ventilatoriem.

Sasildītais, pēc ozona vāji smaržojošais gaiss, likās, sastinga. Absolūts miers piepil­dīja visu Staciju. Es nodomāju, ka mūsu lē­mumā — palikt — nebija nekā varonīga. Sen vairs nebija bezbailīgu cīņu, drosmīgu ekspe­dīciju, šausminošu notikumu — kaut vai tādu, kā okeāna pirmā upura — Fehnera nāve. Mani vairs gandrīz neinteresēja, kas ir Snauta vai Sartoriusa «viesi». «Pēc kāda laika,» es nodomāju, «mēs vairs nekaunēsimies un ne­noslēgsimies sevī. Ja nespēsim atbrīvoties no «viesiem», tad pieradīsim un dzīvosim ar vi­ņiem kopā, bet, ja viņu Radītājs mainīs spē­les noteikumus, mēs piemērosimies no jauna, kaut gan zināmu laiku spurosimies, pretosi­mies un, iespējams, viens otrs pat izdarīs paš­nāvību, tomēr beigās viss atkal nonāks līdz­svara stāvoklī.»

Istaba satumsa, gluži kā uz Zemes. Tikai mazgājamās ierīces un spoguļa kontūras blāvi spīdēja tumsā. Piecēlos, taustīdamies samek­lēju vates kušķi uz plaukta, ar samitrinātu tamponu noslaucīju seju un nolikos augšpē­dus gultā. Kaut kur virs manis, līdzīgi nakts­tauriņa spārnu vēdām, cēlās un krita čaboņa pie ventilatora. Neredzēju pat logu, visu ap­ņēma melnums, nezin no kurienes nākošs at­blāzmas stariņš spīdēja manu acu priekšā, varbūt uz sienas, varbūt tālu aiz loga, tuk­sneša dziļumā. Atcerējos, kā iepriekšējā va­karā mani bija sašausminājis solāristiskā izpla­tījuma tukšais skatiens, un gandrīz pasmai­dīju. Es no tā vairs nebaidījos. Ne no kā ne­baidījos. Tuvināju acīm rokas locītavu. Fos- forizēts ciparu vainadziņš iespīdējāsuz pulk­steņa ciparnīcas. Pēc stundas jālec zilajai saulei. Atbrīvojies no visām domām, dziļi elpoju un tīksminājos ar pilnīgo tumsu.

Kādā mirklī sakustoties sajutu pie gurna piespiesto magnetofona plakano kārbu. Jā. Gibariāns. Viņa balss, kas ierakstīta lentē. Man pat prātā nebija ienācis to atdzīvināt, noklausīties. Tas bija viss, ko varēju viņa labā izdarīt. Izņēmu magnetofonu, lai nogla­bātu to zem gultas. Izdzirdu čaboņu un durvju iečīkstēšanos, tām atveroties.

— Kris? … — atskanēja klusa, gandrīz čukstoša balss. — Tu esi te, Kris? Tik tumšs.

— Tas nekas, — es atbildēju. — Nebaidies. Nāc šurp.