Solaris

HAREJA

Aprēķinus veicu, pilns apslēpta niknuma, un tikai tas mani turēja uz kājām. Nogurums bija mani tā notrulinājis, ka pat nejaudāju uz­klāt kabīnē gultu, aizmirsis, ka vispirms jā­atbrīvo augšējie aizspiedņi, vilku aiz turekļa, līdz visa gulta uzgāzās man virsū; kad beidzot biju to nolaidis, apģērbu un apakšveļu no­metu uz grīdas un pusnemaņā nokritu uz spilvena, pat lāgā nepiepūtis to. Aizmigu, gaismai degot, neatceros cikos.

Atvēris acis, nodomāju, ka esmu gulējis tikai dažas minūtes. Istabu pildīja drūma, sar­kana gaisma. Man bija vēsi un labi. Gulēju kails, ne ar ko neapsedzies. Iepretī gultai, pie pusatsegta loga, sarkanās saules staros kāds sēdēja uz krēsla. Tā bija Hareja, vieglā, baltā tērpā, basām, sakrustotām kājām; tumšie mati atsukāti atpakaļ, plānā drāna uz krūtīm izspī­lē jusies, līdz elkoņiem iedegušās rokas no­laistas; caur savām melnajām skropstām viņa bez apstājas skatījās uz mani. Vēroju viņu ilgi, pavisam mierīgi. Mana pirmā doma bija: «Cik labi, ka es guļu un zinu, ka visu redzu sapnī.» Un tomēr gribēju, lai viņa pazūd. Aiz­vēru acis un sāku to ļoti intensīvi vēlēties, taču, kad atdarīju plakstus, viņa sēdēja tāpat kā pirms tam. Lūpas viņa bija savilkusi pēc sava paraduma, it kā uz svilpošanu, bet acis nesmaidīja. Es atsaucu atmiņā visu, ko biju domājis par sapņiem iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas. Hareja izskatījās uz mata tāda pati, kā toreiz, kad pēdējo reizi viņu re­dzēju dzīvu, bet tad taču viņai bija deviņpa­dsmit gadu; tagad Harejai būtu divdesmit de­viņi, bet nekas, dabiski, nebija mainījies — mirušie paliek jauni. Viņai bija tās pašas acis, kas par visu brīnījās, un viņa skatījās uz mani. «Metīšu ar kaut ko,» es nodomāju, bet, kaut arī tas bija tikai sapnis, pat pa miegam nespēju mest ar kaut kādu priekšmetu miru­šajai.

— Nabadzīte, — es sacīju. — Atnāci paciemoties, ko?

Mazliet izbijos, jo balss ieskanējās tik skaidri, bet istaba un Hareja — viss man likās tik reāls, cik nu vispār tas ir iespējams.

Cik plastisks sapnis, turklāt krāsains, bez tam redzu uz grīdas daudz mantu, kuras vakar, gulēt iedams, pat nepamanīju. «Kad uzmodīšos,» nodomāju, «vajadzēs pārbaudīt, vai tās te tiešām atrodas, vai ir tikai sapņu tēli, tāpat kā Hareja …»

— Vai ilgi tu tā sēdēsi? … — es jautāju un atskārtu, ka runāju klusi. Gluži kā baidīda­mies, lai kāds nenoklausās, — it kā varētu dzirdēt to, kas notiek pa sapņiem!

Saule pa šo laiku jau bija mazliet pakāpu­sies. «Arī tas ir labi,» nodomāju. «Likos gu­lēt sarkanā dienā, pēc tam bija jābūt zilai un tikai tad — otrai sarkanai dienai. Tā kā es ne­varēju nogulēt piecpadsmit stundas no vietas, tas noteikti ir sapnis!»

Nomierinājies sāku Hareju vērīgi aplūkot. Gaisma plūda no mugurpuses; caur žalūzijas spraugu krītošais stars zeltīja samtainās pūci­ņas uz viņas kreisā vaiga, bet skropstas meta uz sejas garu ēnu. Viņa bija skaista. «Lūk,» es nodomāju, «cik pedantiski precīzs esmu pat ārpus realitātes: pamanu saules staru un arī to, ka viņai bedrīte ir tur, kur nevienai citai tās nav, zem izbrīnījušos lūpu kaktiņa; un tomēr es gribētu, lai tas viss beigtos. Jā­ķeras taču pie darba.»

Cenzdamies pārtraukt sapni, stingrāk aiz­spiedu plakstus, kad pēkšņi izdzirdu čaboņu. Uzreiz atvēru acis. Viņa sēdēja man blakus uz gultas un uzmanīgi vēroja mani. Uzsmai­dīju viņai, un arī viņa pasmaidīja un noliecās pār mani; pirmais skūpsts bija gaisīgs, it kā mēs būtu bērni. Skūpstīju viņu ilgi. «Vai var tā izmantot sapni?» es domāju. Bet tā nebūt nav neuzticība viņas piemiņai, jo es taču viņu redzu sapnī, viņu pašu. Nekad nekas tamlī­dzīgs man nebija gadījies …

Mēs joprojām klusējām. Gulēju augšpē­dus; viņai paceļot seju, varēju redzēt saules caurstrāvotās mazās nāsis, kas allaž bija viņas jūtu barometrs; ar pirkstu galiem pieskāros viņas ausīm, kuru ļipiņas sārtojās no skūp­stiem. Nezinu, kas mani padarīja tik nemie­rīgu; joprojām sacīju sev, ka tas ir sapnis, taču sirds man sažņaudzās.

Es saspringu, taisīdamies izlēkt ārā no gul­tas; biju sagatavojies, ka tas neizdosies, miegā ļoti bieži nevaldām pār savu ķermeni, tas ir kā paralizēts vai arī promesošs, drīzāk rēķinājos ar to, ka šis nodoms man palīdzēs uzmosties. Tomēr neatmodos — tikai sēdēju uz gultas, nolaidis kājas uz grīdas. «Neko da­rīt, jāizsapņo līdz galam,» nodomāju, bet la­bais garastāvoklis izgaisa bez pēdām. Pār­ņēma bailes.

— Ko tu gribi? — balss bija aizsmakusi, un man nācās atkāsēties.

Automātiski, ar basām kājām sāku meklēt rītākurpes un, iekams atcerējos, ka te nav ne­kādu kurpju, tā sasitu pirkstu, ka iekliedzos. «Nu vienreiz būs cauri!» es apmierināti no­domāju.

Bet arvien vēl nekas nenotika. Kad es ap­sēdos, Hareja mazliet atvirzījās. Ar pleciem viņa atspiedās pret gultas atzveltni. Viņas kleita zem paša kreisās krūts galiņa tikko ma­nāmi drebēja — pukstošas sirds taktī. Viņa vēroja mani ar mierīga interesi. Nodomāju, ka vislabāk būtu paiet zem dušas, tomēr ap­ķēros, ka duša, kas rādās pa sapņiem, taču nespēj uzmodināt.

— Kā tu te gadījies? — es jautāju.

Viņa paņēma manu roku un ar savu ierasto žestu pasvieda to gaisā, no apakšas pasita manus pirkstus uz augšu un atkal saķēra.

— Nezinu, — viņa atbildēja. — Vai tas ir slikti?

Arī balss bija tā pati, zemā, un skanēja iz­klaidīgi. Viņa vienmēr runāja tā, it kā ne se­višķi domātu par izteiktiem vārdiem, it kā jau būtu nodarbināta ar kaut ko citu, tāpēc rei­zēm atstāja neapdomības, reizēm bezkaunības iespaidu; viņa visu vēroja ar apslāpētu iz­brīnu, kas atklājās vienīgi acīs.

— Vai tevi… kāds redzēja?

— Nezinu. Es vienkārši atnācu. Vai tas ir svarīgi, Kris?

Hareja aizvien vēl spēlējās ar manu roku, bet viņas seja rotaļā vairs nepiedalījās. Viņa sadrūma.

— Harej? …

— Jā, mīļais?

— Kā tu uzzināji, kur es atrodos?

Tas viņu samulsināja. Smaidot — viņai bija tik tumšas lūpas, ka ķiršu sula neatstāja uz tām nekādas pēdas, — parādījās viņas zobu galiņi.

— Man nav ne mazākās sajēgas. Jocīgi, vai ne? Kad es ienācu, tu gulēji un nepamo- dies. Negribēju tevi modināt, jo tu esi dusmu pūķis un rūgumpods, — taktī ar šiem vārdiem viņa enerģiskāk pameta manu delnu uz augšu.

— Vai tu biji apakšā?

— Biju. Aizbēgu no turienes; tur ir auksti.

Viņa palaida vaļā manu roku. Atbalstīju­sies uz elkoņa, Hareja ar galvas kustību pār­meta matus uz vieniem sāniem un paskatījās uz mani ar to pussmaidu, kas tikai tad pār­stāja mani kaitināt, kad viņu iemīlēju.

— Bet… Harej… taču, — es buldurēju.

Noliecos pār Harej u un atrotīju īso kleiti­ņas piedurkni. Tieši virs baku potējuma zīmī­tes sārtoja sīka dūriena rēta. Kaut arī biju to gaidījis (jo arvien vēl instinktīvi meklēju lo­ģikas paliekas neiespējamajā), mani pārņēma pavisam nelāga sajūta. Ar pirkstu pieskāros šai niecīgajai vātij, kas man gadiem ilgi rā­dījās sapņos, liekot ar vaidu pamosties uz sa- vandītās gultas — allaž vienā un tai pašā pozā, salīkušam, tā, kā gulēja Hareja, kad at­radu viņu jau sastingušu; miegā centos izdarīt to pašu, ko viņa, it kā lūgdams piedošanu vai gribēdams būt kopā tais pēdējās minūtēs, kad viņa jau sajuta injekcijas iedarbību un no­kļuva baiļu varā. Viņa taču baidījās pat no visparastākās skrambas, nemaz nerunājot par asinīm, neprata panest sāpes, bet, lūk, toreiz izšķīrās par šo drausmīgo soli, atstādama tikai piecus vārdus uz man adresētās zīmītes. Tā gulēja manos dokumentos, es allaž nēsāju sev līdzi apbružāto, liekuma vietās izdilušo papīra gabaliņu, man nebija drosmes no tā šķirties — tūkstošiem reižu atgriezos pie mirkļa, kad Hareja to rakstīja, pie tā, kas viņai tad bija jāizjūt. Mierināju sevi, ka viņa gribēja to izdarīt tikai joka pēc un pabiedēt mani, un vienīgi indes deva nejauši izrādījās pārāk liela; visi centās mani pārliecināt, ka tieši tā arī notika un tas varbūt bija depresi­jas, pēkšņas depresijas izsaukts acumirklīgs lēmums. Bet neviens nezināja to, ko viņai pa­teicu piecas dienas pirms tam, kā es, lai sāpi­nātu viņu vēl vairāk, sāku kravāt mantas, kā viņa tai brīdī neparasti mierīgi iejautājās: «Vai tu zini, ko tas nozīmē?…» Izlikos, ka nesaprotu, kaut gan sapratu lieliski, bet uz­skatīju viņu par gļēvuli un pateicu viņai arī to… un tagad, lūk, atlaidusies šķērsām pāri gultai, viņa vērīgi skatījās manī, it kā nemaz nezinātu, ka es viņu biju iedzinis nāvē.

— Neko vairāk neproti pateikt? — viņa jautāja.

Istaba bija sarkana no saules. Harejas ma­tos gruzdēja blāzma, viņa paskatījās uz savu plecu, kas tik ilgi bija saistījis manu interesi, un, kad mana delna noslīdēja, viņa piekļāva tai vēsu, gludu vaigu.

— Hareja, — es nosēcu, — tas nevar būt…

— Rimsties!

Viņas acis bija aizvērtas, redzēju, kā dreb plaksti, kā melnās skropstas pieskaras vai­giem.

— Kur mēs atrodamies, Harej?

— Pie mums.

— Kur tas ir?

Viena acs uz īsu mirkli atvērās, un skrop­stas noglāstīja manu delnu.

— Kris!

— Jā?

— Man ir labi.

Sēdēju nekustēdamies. Pacēlu galvu un spogulī virs mazgājamās ierīces ieraudzīju daļu gultas, Harej as izjukušos matus un sa­vus kailos ceļgalus. Ar kāju piestūmu sev klāt vienu no tiem pusizkausētajiem instrumen­tiem, kas mētājās uz grīdas, un ar brīvo roku pacēlu. Gals rādījās ass. Pieliku to pie ādas virs tās vietas, kur sārtojās pusapaļa simet­riska rēta, un ietriecu ķermenī. Sāpes bija svelošas. Skatījos uz plūstošajām asinīm, kas lielām lāsēm ritēja pa gurna iekšpusi un klusi pilēja uz grīdas.

Viss bija veltīgi. Aizvien skaidrākas kļuva briesmīgās domas, kas šaudījās man galvā, nu vairs neteicu sev: «Tas ir sapnis,» — sen jau tam neticēju, tagad domāju: «Man jāaiz­sargājas.»

Paskatījos uz viņas pleciem, kas zem baltās drānas pārgāja vidukļa izliekumā; viņas basās pēdas neskāra grīdu. Pastiepos uz viņas pusi, vieglītēm satvēru sārto papēdi un ar pirkstiem pārvilku pa pēdas apakšu.

Tā bija maiga, kā jaunpiedzimušajiem.

Es jau pilnīgi droši zināju, ka tā nav Ha­reja, un gandrīz biju pārliecināts, ka viņa pati to nezina.

Kailā pēda sakustējās manā delnā, Harejas tumšās lūpas piebrieda no neskanīgiem smiek­liem.

— Izbeidz … — viņa nočukstēja.

Maigi palaidu vaļā pēdu un piecēlos. Jo­projām vēl biju kails. Steidzīgi ģērbjoties, pamanīju, ka viņa paceļas uz gultas sēdus un pievērsa skatienu man.

— Kur tavas mantas? — es jautāju, bet tūlīt to nožēloju.

— Manas mantas?

— Vai tev ir tikai šī kleitiņa?

Tagad es sāku izlikties. Centos tīšām iztu­rēties nevērīgi, ikdienišķi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar, nē, it kā mēs vispār ne­kad nebūtu šķīrušies. Viņa piecēlās un, izlī­dzinādama krokas, ar man pazīstamu vieglu, bet spēcīgu rokas kustību pārvilka pār brun­čiem. Mani vārdi Hareju ieintriģēja, kaut gan viņa nekā nesacīja. Pirmo reizi viņa pavērās apkārt ar lietišķu, meklējošu skatienu, tad, jūtami izbrīnījusies, pagriezās pret mani.

— Nezinu … — viņa bezpalīdzīgi teica un, piemetinājusi: — Varbūt skapī? … — atvēra durtiņas.

— Nē, tur ir tikai kombinezoni, — es atteicu.

Blakus mazgājamai ierīcei atradu elek­trisko skūšanās aparātu un sāku dzīt bārdu, cenzdamies nenostāties ar muguru pret mei­teni, lai viņa būtu kas būdama.

Viņa staigāja pa kabīni, ielūkojās visos kaktos, paskatījās pa logu, beidzot pienāca pie manis un sacīja:

— Kris, man ir tāds iespaids, it kā kaut kas būtu noticis.

Viņa apklusa. Es gaidīju ar izslēgtu aparātu rokā.

— It kā es būtu kaut ko aizmirsusi…

daudz ko aizmirsusi. Zinu … atceros tikai tevi… un … un vairāk nekā.

Klausījos šajos vārdos, cenzdamies valdīt pār savu seju.

— Vai es biju … slima?

— Nu … var sacīt arī tā. Jā, kādu laiku mazliet slimoji.

— Ahā. Tas laikam tāpēc.

Viņas seja noskaidrojās. Neprotu izstāstīt, ko pārdzīvoju. Kad viņa klusēja, staigāja, sēdēja, smaidīja, pārliecība, ka manā priekšā ir Hareja, bija stiprāka par pretīgo nemieru, taču citreiz atkal, kā, piemēram, šai brīdī, man likās, ka šī Hareja ir vienkāršota, redu­cēta līdz dažām raksturīgām uzrunām, kustī­bām, žestiem. Viņa pienāca pavisam tuvu man klāt, atbalstījās ar sažņaugtām dūrēm manās krūtīs pie paša kakla un jautāja:

— Kā ir ar mums? Labi vai slikti?

— Labāk nemaz nevar būt! — es attraucu.

Viņa pasmaidīja.

— Kad tu tā saki, tad ir drīzāk slikti.

— Kas tev nāk prātā, Harej, mīļā, man tagad jāiziet, — es steidzīgi sacīju. —Tu mani pagaidīsi, labi? Bet varbūt… tu esi izsal­kusi? — es piemetināju, jo pats jutu mosta­mies arvien lielāku ēstgribu.

— Izsalkusi? Nē.

Viņa pakratīja galvu tā, ka sakustējās mati.

— Man tevi jāgaida? Vai ilgi?

— Kādu stundu … — es iesāku, bet viņa mani pārtrauca:

— Iešu tev līdzi!

ŠI bija pavisam cita Hareja: īstā nekad neuzplijās. Nekad.

— Mazulīt, tas nav iespējams …

Viņa skatījās uz mani no apakšas, tad pēk­šņi paņēma mani pie rokas. Noglāstīju viņu, pieskāros siltam, elastīgam plecam, un negri­bot mani pārņēma gandrīz vai maigums. Mans ķermenis pazina Hareju, alka, tiecās pēc viņas, neraugoties uz prātu, neraugoties uz argumentiem un bailēm.

Mēģinādams par katru cenu saglabāt mieru, atkārtoju:

— Tas nav iespējams, Harej: tev jāpaliek šeit.

— Nē.

Kā tas noskanēja!

•— Kāpēc?

— N … nezinu.

Viņa pavērās apkārt un atkal pievērsa ska­tienu man.

— Nevaru… — viņa pateica pavisam klusi.

— Bet kāpēc?!

— Nezinu. Nevaru. Man liekas.. . man liekas . ..

Viņa cītīgi meklēja sevī izskaidrojumu, un, kad atrada, jutās pārsteigta.

— Man liekas, ka man tevi nepārtraukti.. . jāredz.

Lietišķā intonācija atņēma šiem vārdiem jūtu apzīmēšanas nozīmi; tas bija kaut kas pavisam cits. Šo vārdu ietekmē apkampiens, kurā viņu turēju, piepeši mainīja savu rak­sturu, kaut gan ārēji viss palika pa vecam;

skatīdamies viņai acīs, ņemos lauzt atpakaļ viņas rokas, šī kustība, kas sākumā bija visai nedroša, kļuva noteiktāka — bija atrasts mēr­ķis. Jau skatījos pēc kaut kā, ar ko varētu viņu sasiet.

Viņas atliektie elkoņi vieglītēm saskārās un tūlīt saspringa ar spēku, pret kuru mans tvēriens izrādījās veltīgs. Cīnījos varbūt se­kundi. Pat atlēts, atgāzts atpakaļ kā Hareja, tikko skardams ar pēdām grīdu, nespētu at­brīvoties, bet viņa, ar absolūti vienaldzīgu sejas izteiksmi, vāji, nedroši smaidīdama, pār­rāva manas skavas, atbrīvojās un nolaida rokas.

Viņas acis pētīja mani ar to pašu mierīgo ziņkāri kā sākumā, kad pamodos, it kā viņa nemaz neapzinātos manu pirmītējo, panikas lēkmes diktēto izmisīgo piepūli. Tagad viņa stāvēja mierīgi un, likās, gaidīja kaut ko — reizē vienaldzīga, koncentrēta un mazliet pār­steigta par visu.

Man nolaidās rokas. Atstāju viņu istabas vidū un piegāju pie plaukta blakus mazgā­jamam galdiņam. Jutu, ka krītu neiedomāja­mos slazdos, un meklēju izeju, apsvērdams arvien nežēlīgākus līdzekļus. Ja kāds man pajautātu, kas ar mani notiek un ko tas viss nozīmē, es nevarētu izdabūt pār lūpām ne vārda, kaut gan paguvu jau noskaidrot, ka tas, kas ar mums visiem notiek Stacijā, ir viens vienots veselums, tik pat neizprotams, cik briesmīgs; tomēr šai brīdī manu prātu no­darbināja kas cits. Centos izgudrot kādu triku, kādu gājienu, kas dotu iespēju aizbēgt. Nepa­

griezdamies jutu Harej as skatienu. Sienā virs plaukta bija iekārtota maza mājas aptieciņa. Pavirši apskatīju tās saturu. Atradu pudelīti ar miega zālēm un iemetu glāzē četras table­tes — maksimālo devu. Es pat ne sevišķi slēpu savas manipulācijas no Harej as. Grūti pateikt, kāpēc. Nedomāju par to. Ielēju karstu ūdeni, nogaidīju, kamēr tabletes izkūst, un piegāju pie Harej as, kas joprojām stāvēja istabas vidū.

— Tu dusmojies? — viņa klusi jautāja.

— Nē. Izdzer šo.

Nezinu, kāpēc nolēmu, ka viņa paklausīs. Un tiešām, viņa bez ierunām paņēma no ma­nām rokām glāzi un vienā paņēmienā to iz­tukšoja. Noliku tukšo trauku uz galdiņa un apsēdos stūrī starp skapi un grāmatu plauktu. Hareja lēnām pienāca pie manis un iekārtojās uz grīdas blakus krēslam tā, kā viņa agrāk bieži darīja, — pievilka kājas un ar ierastu, man tik pazīstamu kustību atmeta atpakaļ matus. Kaut es vairs nepavisam neticēju, ka tā ir viņa, ik reizi, kad pazinu viņu šais maza­jos ieradumos, kaklā sakāpa kamols. Tas bija nesaprotami un briesmīgi, bet visbriesmīgā­kais bija tas, ka man pašam vajadzēja izturē­ties ačgārni, izliekoties, ka uzskatu viņu par Hareju; bet viņa pati taču sevi uzskatīja par Hareju, un viņas uzvedībā nebija viltības. Nezinu, kā nonācu līdz tādai domai, bet par to es biju pārliecināts, ja vispār vēl spēju būt par kaut ko pārliecināts!

Es sēdēju, bet meitenes pleci balstījās pret maniem ceļgaliem, viņas mati glāstīja manu nekustīgo roku, tā sēdējām gandrīz nekusto­ties. Pāris reižu nemanāmi ielūkojos pulk­stenī. Pagāja pusstunda, un miega zālēm jau vajadzēja iedarboties. Hareja kaut ko klusī­tēm nomurmināja.

—- Ko tu saki? — es jautāju, bet viņa neat­bildēja.

Uzskatīju to par augošas miegainības pazī­mi, kaut gan, godīgi sakot, dvēseles dziļumos šaubījos, ka zāles iedarbosies. Kāpēc? Arī uz šo jautājumu neatradu atbildi, visdrīzāk tāpēc, ka mana viltība bija pārāk vienkārša.

Maz pamazām viņas galva noslīga uz ma­niem ceļgaliem, tumšie mati pilnīgi apsedza seju, viņa vienmērīgi elpoja kā cilvēks miegā. Pieliecos, lai aiznestu Hareju uz gultu. Pie­peši viņa, neatverot acis, viegli parāva mani aiz matiem un skaļi iespurdzās.

Es sastingu, bet viņa pilnā kaklā jautri smējās. Piemiegusi acis, Hareja vēroja mani ar naivu un reizē viltīgu sejas izteiksmi. Sē­dēju nedabiski stīvs, apstulbis un bezpalīdzīgs, bet Hareja iesprauslojās vēlreiz, pieglauda seju manai rokai un apklusa.

— Kādēļ tu smejies? — es jautāju kokainā balsī.

Tā pati mazliet nemierīgā domu izteiksme atplaiksnījās viņas sejā. Redzēju, ka Hareja grib būt godīga. Viņa uzsita ar pirkstu pa savu mazo degunu un beidzot ar nopūtu sacīja:

— Pati nezinu.

Šais vārdos skanēja neviltots pārsteigums.

— Es uzvedos idiotiski, vai ne? — viņa iesāka. — Tas man uzreiz kaut kā … bet tu arī neesi labāks: sēdi piepūties kā. .. kā Pelviss…

— Kā kas? — es pārjautāju, jo man izlikās, ka slikti dzirdu.

— Kā Pelviss, tu taču zini, tas resnais …

Nav nekādu šaubu, ka Hareja nevarēja pa­zīt Pelvisu, ne arī dzirdēt par to no manis — vienkārši tāpēc, ka no savas ekspedīcijas viņš atgriezās vairāk nekā trīs gadus pēc viņas nāves. Arī es līdz tam Pelvisu nepazinu un ne­zināju, ka viņam piemīt neciešams paradums, vadot Institūta sanāksmes, vilkt tās garumā līdz bezgalībai. Pareizāk, viņu sauca Pelle Viliss, no kā arī radās saīsinātā palama, ko tāpat nezināju pirms viņa atgriešanās.

Hareja atbalstīja elkoņus uz maniem ceļ­galiem un skatījās man sejā. Satvēru viņas rokas un lēnām virzīju savus pirkstus uz aug­šu, pāri pleciem, kamēr tie gandrīz savieno­jās uz viņas kailā, pulsējošā kakla pamatnes. Galu galā tas varēja būt arī glāsts, un, sprie­žot pēc viņas skatiena, viņa to nemaz citādi neuztvēra. Īstenībā es gribēju pārliecināties par to, ka viņai ir parasts, silts, cilvēcisks ķermenis un ka tas slēpj sevī muskuļus, kau­lus un locītavas. Skatoties viņas mierīgajās acīs, sajutu briesmīgu vēlēšanos strauji sa­spiest pirkstus.

Jau gandrīz to izdarīju, kad pēkšņi atcerē­jos Snauta asiņainās rokas un palaidu viņu vaļā.

— Kā tu skaties … — viņa mierīgi teica.

Man tā dauzījās sirds, ka nebiju spējīgs at­bildēt. Uz mirkli pievēru plakstus.

Man pēkšņi radās rīcības plāns, pilnīgi skaidrs no sākuma līdz beigām, ar visām de­taļām. Nezaudējot ne mirkli, piecēlos no krēsla.

— Man jāiet, Harej, — sacīju, — bet, jātu ļoti vēlies, tad vari nākt līdzi.

— Labi.

Viņa pielēca kājās.

— Kāpēc tev basas kājas? — es jautāju, pieiedams pie skapja un no daudzkrāsaina­jiem kombinezoniem izvēlēdamies divus, sev un viņai.

— Nezinu… būšu tupelītes kaut kur aiz­mirsusi … — viņa nedroši sacīja.

Es izlikos nedzirdam.

— Kleita jānovelk nost, lai šo te dabūtu mugurā, tev būs jāizģērbjas.

— Kombinezons? … Kāpēc? — viņa jau­tāja, uzreiz ķerdamās pie kleitas, bet te at­klājās kaut kas dīvains: kleitu nevarēja no­vilkt, jo tai nebija nevienas aizdares. Sarka­nās pogas vidū kalpoja kā izrotājums. Nebija ne sprādzes, ne rāvējslēdža, ne kā cita. Ha­reja samulsusi smaidīja. Izlikdamies, ka tā ir visparastākā lieta pasaulē, ar skalpeļveida no grīdas paceltu instrumentu pārgriezu drēbi tur, kur mugurpusē beidzās dekoltē. Tagad viņa varēja novilkt kleitu pār galvu. Kombi­nezons bija mazliet par lielu,

— Lidosim?… Un tu arī? — viņa taujāja, kad abi, jau saģērbušies, atstājām istabu. Pa­māju tikai ar galvu. Šausmīgi baidījos, ka sastapsim Snautu, tomēr gaitenis uz lidlauku bija tukšs, bet radiostacijas durvis, kurām nācās iet garām, aizvērtas.

Stacijā joprojām valdīja nāves klusums. Hareja vēroja, kā es ar mazu elektrisku vago­neti izripināju no vidusnodalījuma raķeti. Pēc kārtas pārbaudīju mikroreaktora, tālvadāmās stūres iekārtas un sprauslu stāvokli, tad ar starta vagonetes palīdzību novietoju raķeti uz starta diska apaļās plaknes, kas atradās zem kupola centrālās piltuves, iepriekš aizvācis no turienes tukšo konteineru.

Tā bija neliela raķete sakaru uzturēšanai starp Staciju un Sateloīdu, ko izmantoja, pār­vadājot kravu, un tikai izņēmuma gadījumos tā uzņēma cilvēkus, jo nebija atdarāma no iekšpuses. Tieši to man vajadzēja, tas kā sa­stāvdaļa ietilpa manā plānā. Protams, netaisī­jos raķeti izšaut, bet darīju visu tā, it kā ga­tavotos īstam startam: Hareja, kas bieži bija lidojusi ar mani kopā, kaut ko no tā saprata. Vēlreiz pārbaudīju raķetes klimatizācijas un skābekļa aparatūru, un, kad pēc galvenās ķē­des ieslēgšanas iedegās kontrolspuldzītes, iz­spraucos no šaurās iekšienes un teicu Harej ai, kas stāvēja pie trepītēm:

— Kāp iekšā.

— Un tu?

— Iekāpšu pēc tevis. Man jāaizver aiz mums lūka.

Biju pārliecināts, ka viņa priekšlaikus neat­minēs manu viltību. Tikko Hareja pa kāpnī­tēm nokļuva raķetē, iebāzu kabīnē galvu un pajautāju, vai viņa ērti ierīkojusies, un, kad izdzirdu dobju, telpas šauruma sažņaugtu «jā», padevos atpakaļ un ar joni aizcirtu lū­kas vāku. Vienā paņēmienā aizšāvu abus aiz­bīdņus un ar iepriekš sagatavotu atslēgu sāku piegriezt piecas bultskrūves raķetes apvalka gropēs.

Smailais cigārs saslējās vertikāli, it kā tie­šām taisītos pēc mirkļa sākt lidojumu kos­mosā. Zināju, ka ieslodzītajai nekas ļauns ne­notiks — skābekļa raķetē bija pietiekami un pat nedaudz pārtikas, galu galā mans nolūks nemaz nebija turēt viņu tur bezgalīgi ilgi.

Alku par katru cenu iegūt vismaz pāris stundu brīvības, lai sastādītu turpmākās rīcī­bas plānu un tiktos ar Snautu, tagad jau kā līdzīgs ar līdzīgu.

Piegriezdams priekšpēdējo skrūvi, sajutu, ka metāliskie atgāžņi ar atsaitēm, kas no trim pusēm balstīja raķeti, viegli dreb, bet nodo­māju, ka es pats, sparīgi darbodamies ar lielo uzgriežņa atslēgu, esmu nejauši satricinājis tērauda ķermeni.

Bet, kad biju pāris soļus atkāpies, ierau­dzīju kaut ko tādu, ko es negribētu skatīt vēlreiz.

Drausmīgu, no iekšpuses izdarītu sitienu tricināta, raķete līgot līgojās. Vai, kas tie bija par sitieniem! Ja slaidās, melnmatainās meite­nes vietā raķetītē atrastos tērauda robots, pat tas nevarētu piespiest astoņtonnīgo masu raustīties tādās konvulsijās!

Lidlauka lampu atspulgi raķetes pulētajā virsmā zibsnīja un laistījās. Tiesa, nekādus sitienu trokšņus es nedzirdēju, raķetes iek­šienē valdīja absolūts klusums, vienīgi plaši izplestās atsaites, kas turēja mazo raķeti, vib­rēja kā stīgas, un to kontūras izplūda. Šo vib­rāciju frekvence bija tāda, ka sāku šaubīties par apšuves izturību. Ar drebošām rokām pie- vilku pēdējo skrūvi, aizsviedu atslēgu un nolēcu no trepītēm. Lēnām kāpjoties atpakaļ, redzēju, kā amortizējošās atsperes, kas aprē­ķinātas tikai konstantam spiedienam, uzsāk deju savās ligzdās. Man izlikās, ka bruņu ap­valks zaudē savu viengabalaino spīdumu. Kā neprātīgs metos pie tālvadības pults, ar abām rokām pagrūdu uz augšu reaktora un sakaru iedarbināšanas sviras; tad no skaļruņa, kas bija savienots ar raķetes iekšieni, izlauzās griezīga spiegšana, svelpoņa, kurai trūka jeb­kādas līdzības ar cilvēka balsi, un tomēr es tanī saklausīju atkārtotu, kaucošu «Kris! Kris! Kris!!!».

Dzirdēju to ne pārāk skaidri. No saplosīta­jiem pirkstiem man plūda asinis — tik hao­tiski un spēji biju tiecies iedarbināt raķeti. Zilganā atspulgā iespīdējās sienas, no starta laukuma zem sprauslām uzvirpuļoja putekļu mākoņi, kas pārvērtās indīgu dzirksteļu spietā, un visas skaņas nomāca augsta, gari stiepta rūkoņa. Raķete pacēlās uz trim liesmu mēlēm, kas tūlīt saplūda vienā uguns kolonnā, un, atstājot aiz sevis ellišķīgu virpuļviesuli, caur vaļējo izsviedēju izšāvās laukā. Diafrag­mas momentāni noslēdza atvērumu, automā­tiski ieslēgtie kompresori sāka ar svaigu gaisu skalot halli, kur mutuļoja kodīgi dūmi.

Neko no tā nemanīju. Atspiedies ar rokām pret pulti, krampjaini tvarstīju gaisu, kas bija pilns deguma un jonizācijas produktu smakas. Mana seja kaisa kā applaucēta, mati no ter­miskā viļņa iedarbības bija sasprogojušies un apsviluši. Kaut gan starta brīdī instinktīvi aiz­vēru acis, liesmu strūkla tās tomēr bija apžil­binājusi. Labu laiku redzēju tikai melnus, sarkanus un zeltainus riņķus. Pamazām tie izzuda. Tāpat kā dūmi, putekļi un tvaiki, ko iesūknēja stiepti svelpjošās ventilācijas cau­rules.

Pirmais, ko man izdevās saskatīt, bija zaļ­gani spīdošais radara ekrāns. Manevrēdams ar virziena reflektoru, sāku meklēt raķeti. Kad beidzot atradu, tā bija jau ārpus atmo­sfēras. Pirmoreiz dzīvē palaidu raķeti tik ne­prātīgā un aklā veidā, pat nepadomājis, kādu paātrinājumu tai piešķirt un — uz kurieni to raidīt. Nolēmu, ka vislabāk būs, ja ievirzīšu to riņķa orbītā ap Solāris, apmēram tūkstoš kilometru augstumā; pēc tam varēšu izslēgt dzinējus, jo nebiju drošs, ka, tiem ilgi darbo­joties, neizceļas kāda katastrofa ar neaprēķi­nāmām sekām. Tūkstoškilometru orbīta, kā pārliecinājos pēc tabulas, bija stacionāra. Arī tā, atklāti runājot, neko negarantēja, gluži vienkārši — tā bija vienīgā izeja, kādu re­dzēju.

Skaļruni, ko izslēdzu tūlīt pēc starta, man nebija drosmes ieslēgt. Biju gatavs izdarīt visu, lai tikai no jauna nedzirdētu šo draus­mīgo balsi, kurā vairs nebija nekā cilvēciska. Visas šaubas — to varēju sev pateikt — bija likvidētas, un Harej as šķietamajai sejai cauri vīdēja cita, īstā, kuras priekšā prāta zaudēša­nas alternatīva tiešām likās kā glābiņš.

Kad atstāju lidlauku, pulkstenis rādīja vienu.