Solaris

Domātāji

— Kris, tas ir šī eksperimenta dēļ?

Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vai­rākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļš, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sarež­ģītajos labirintos — tas piešķīra jaunas di­mensijas un jaunu saturu —, biju par Hareju aizmirsis.

— Ko… kā tu zini, ka neguļu? … — manā balsī skanēja bailes.

— Pēc tā, kā tu elpo… — viņa klusu, kā atvainojoties teica. — Negribēju tevi trau­cēt … Ja nevari, nerunā…

— Nē, kālab. Jā, tas ir šī eksperimenta dēļ. Uzminēji.

— Ko viņi no tā gaida?

— Viņi paši nezina. Kaut ko. Šīs operācijas nosaukums varētu but nevis «Domas», bet gan «Izmisums». Tagad vajadzīgs tikai viens — cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet šo drosmes veidu vairums uz­skata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāpša­nās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēgšana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņš nesaprot un nekad nesa­pratīs.

Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pie­rima, mani pārņēma jauna lēkme:

— Protams, nekad netrūkst ākstu ar prak­tiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neiz­dosies nodibināt kontaktu, tad, studējot šo plazmu — visus šos dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, — mēs izzināsim matērijas no­slēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņošana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsai­nos grāmatu iesējumus … Kā gan citādi!

— Vairāk tādu planētu nav?

— Nav zināms. Varbūt ir, bet mēs pazīs­tam tikai šo vienu. Katrā ziņā, tas ir kaut kas ļoti reti sastopams, ne tā kā Zeme. Mēs, mēs esam parasti, mēs esam Visuma zāle un lepo­jamies ar savu parastumu, kas ir tik vispā­rīgs, un domājam, ka tanī var visu ietilpināt. Tā bija tāda shēma, ar kuru droši un paļāvīgi devāmies tālēs: urrā citām pasaulēm! Bet galu galā — kas tās tādas, šīs citas pasaules? Pakļausim tās vai paši tiksim pakļauti — nekā cita nebija šais nelaimīgajās smadzenēs, ek, nav vērts. Nav vērts.

Piecēlos, taustīdamies atradu aptieciņu, tad plakanu kārbiņu ar miega zālēm.

— Es gulēšu, mīļā, — sacīju, aizgriezda­mies tumsā. Augstu virs manis dūca ventila­tors, — Man jāguļ. Citādi pats nezinu …

Nolikos gultā. Viņa pieskārās manai rokai. Es satvēru viņas neredzamo delnu un turēju nekustīgi, kamēr mana roka atslāba miegā.

No rīta, kad uzmodos spirgts un atpūties, eksperiments man likās kaut kas maznozī­mīgs, nesapratu, kā varēju tam piešķirt tādu svaru. Arī tas, ka Hareja ies man līdzi uz la­boratoriju, mani maz uztrauca. Kad es uz da­žām minūtēm atstāju istabu, redzēju, ka visi viņas pūliņi bija veltīgi, tāpēc atsacījos no tālākiem mēģinājumiem, kaut arī viņa uzstā­jīgi tos pieprasīja (viņa bija ar mieru pat sēdēt' ieslēgta), un ieteicu viņai paņemt līdzi kādu grāmatu lasīšanai.

Vairāk par pašu procedūru mani interesēja tas, ko ieraudzīšu laboratorijā. Izņemot diez­gan lielus tukšumus sastatņu plauktos un skapjos ar medicīniskajiem stikliem (dažos skapjos trūka arī sienas, bet vienu durvju plātni greznoja zvaigžņveida plīsums, it kā te nesen būtu noticis cīniņš un tā pēdas būtu steidzīgi un rūpīgi likvidētas), šai lielajā, gaiš­zilajā zālē nebija nekā neparasta.

Snauts, kurš rosījās gar aparatūru, uzve­dās vairāk nekā apmierinoši. Harejas ieraša­nos viņš uzņēma kā kaut ko pavisam parastu un viegli paklanījās viņai no tālienes; kad viņš slapināja man deniņus un pieri ar fizio­loģisko šķīdumu, ieradās Sartoriuss. Viņš ienāca pa mazām stikla durtiņām, aiz kurām bija tumsa, tērpies baltā virsvalkā ar melnu pretradiācijas priekšautu, kas sniedzās līdz potītēm. Lietišķs, sparīgs, viņš sasveicinājās ar mani tā, it kā mēs būtu liela institūta dar­binieki uz Zemes un būtu šķīrušies tikai va­kar. Tikai tagad pamanīju, ka nedzīvo izteik­smi viņa sejai piešķir kontaktlēcas zem plak­stiem, kuras viņš nēsāja aceņu vietā.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, Sartoriuss vēroja, kā Snauts aptin manai galvai piekļau- tos elektrodus ar bandāžu, kas izveidoja kaut ko līdzīgu baltai micītei. Vairākas reizes viņš aplūkoja zāli, it kā vispār nemanīdams Ha­reju, kas salīkusi, nelaimīga sēdēja uz maza ķeblīša pie pašas sienas un izlikās, ka lasa grāmatu; kad Snauts atkāpās no mana krēsla, es pakustināju metālā un vados ieskauto smago galvu, lai redzētu, kā ieslēdz apara­tūru, bet Sartoriuss negaidīti pacēla rokas un augstā stilā ierunājās:

— Doktor Kelvin! Lūdzu mirkli uzmanības un koncentrētības! Netaisos dot nekādas pa­vēles, jo tas nevestu pie mērķa, bet jums jā­pārtrauc domāt par sevi, par mani, par ko­lēģi Snautu, par kaut kādām citām personām, lai, izslēdzot jebkuru nejaušību, varētu kon­centrēti domāt par to, ko mēs te reprezentē­jam. Zeme un Solāris, pētnieku paaudzes, kas sastāda vienotu veselu, — neraugoties uz to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir sākums un gals, — mūsu neatlaidīgā tiekšanās nodibināt intelektuālu kontaktu, cilvēces nostaigātais, garais vēsturiskais ceļš, pārliecība, ka nā­kotnē tas tiks turpināts, gatavība pārciest jebkādus upurus un grūtības, pakārtot visas personiskās izjūtas šai mūsu misijai — lūk, temati, kuriem noteikti jāaizpilda jūsu ap­ziņa. Tiesa, asociāciju gaita nav pilnīgi atka­rīga no jūsu gribas, tomēr tas, ka jūs atroda­ties te, apstiprina manis sniegtā izklāsta autentiskumu. Ja jūs nebūsit pārliecināts, ka uzdevumu esat izpildījis, lūdzu darīt to zi­nāmu, un kolēģis Snauts ierakstu atkārtos. Laika mums pietiek …

Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar neizteik­smīgu smaidu, kas nespēja izdzēst caururb­joša stinguma izteiksmi viņa acīs. Man iekšā viss sagriezās, dzirdot ar tādu nopietnību un svarīgumu nodeklarētu frāžu plūsmu; par laimi Snauts pārtrauca ieilgušo pauzi.

— Vai var, Kris? — viņš nevērīgi un fami­liāri jautāja, ar elkoni atspiedies uz augstās encefalogrāfa pults, it kā tā būtu krēsla at­zveltne. Biju viņam pateicīgs, ka viņš uzru­nāja mani vārdā.

— Var, — es teicu, pievērdams acis.

Uztraukums, kas bija mani nogurdinājis,

izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elek­trodus un pieskārās slēdžiem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko ra­dīja metāla elektrodi, kas gluži kā aukstas mo­nētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pe­lēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfi­teātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iekšējo vērotāju saspringums sāka atslābt. «Hareja?» es iedomājos, it kā eksperimentē­dams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uz­reiz aizmirst šo vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, žēlums, biju gatavs nest mocošus, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepeši cauri viņas bezperso­niskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pe­lēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sir­mās ūsas, — redzēju tikai gravīru uz mono­grāfijas titullapas, blīvi aizšvīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau šīs sejas panti, bet gan tās go­dīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kurš no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas — mūsu laikos tik bieži sasto­pama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpašus pārdzīvojumus.

Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēkšņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Ha­reju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neeso­šie, bezgalīgi mazie, par izkaltušu purvu pār­vērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un šī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pe­lēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.

Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkāršs klikšķis, un manas acis apžilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījoši skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pašā pozā.

Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tīšām klaudzinādams savas pā­rāk vaļīgās sandales.

— Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai iz­devās? — atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.

— Jā, — es atbildēju.

— Vai jūs esat par to pārliecināts? — Sar­toriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pie­skaņu balsī.

— Jā.

Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības slie­dēm.

— Tas … labi, — viņš noteica un paskatī­jās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandāžu.

Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kurš bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebošas, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uz­stiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pe­lējums.

Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams atšifrēt saturu, kas slēpts šinīs saraustītajās līnijās.

Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu ti­numos zem tērauda grīdas, un tikai tad ugun­tiņas pa mirdzspuldžu stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rent- genaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo šahtu tai pašā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas vis­zemākajām iedaļām, un Snauts sāka palie­lināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, bal­tās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izda­rīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tikšķēja kā pulksteņa mehānisms.

Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jau­tājoši paskatījās. Eksperiments jau bija bei­dzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.

— Ejam?… — Hareja jautāja tikai ar lūpām.

Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties — tas izskatītos pārāk ne­jēdzīgi —, pagāju garām Sartoriusam.

Augšējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdušais sārtums, likās, ka aizmig­loti mirdzošās, iesarkanu nianšu pārpilnās de­besis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sud­raba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma

smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz šo silto mirdzumu, šķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirkstošu atspulgu. Tikai pašā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sar­kanbrūna.

Es pēkšņi apstājos apakšējā gaiteņa vidū. Gluži vienkārši nespēju domāt par to, ka at­kal kā cietuma kamerā mēs būsim ieslēgti kabīnē, no kuras redzams tikai okeāns.

— Harej, — es teicu, — zini… es labprāt iegrieztos bibliotēkā… Vai tev nav nekas pretī? …

— O, ar lielāko prieku, pameklēšu kaut ko lasāmu, — viņa atbildēja ar mazliet neda­bisku možumu.

Jutu, ka kopš vakardienas starp mums ir kaut kāda neaizbērta plaisa un ka man jābūt ar viņu kaut mazliet sirsnīgākam, bet mani pārņēma pilnīga apātija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to nokratītu.

Mēs griezāmies pa koridoru atpakaļ, vēlāk, tikuši pāri slīpumam, nokļuvām līdz mazai priekštelpai. Te bija trīs durvis, starp tām ziedi aiz kristāla stikliem, gluži kā puķu vei­kala skatlogā.

Vidējās durvis, kas veda uz bibliotēku, no abām pusēm sedza grumbuļaina mākslīgā āda; iedams garām, allaž vairījos tai pieskar­ties. Iekšā, lielā, apaļā zālē zem bāli sudrabo­tiem griestiem ar stilizētām saulēm, bija ne­daudz vēsāks.

Nobraucu ar roku pa solāristiskās klasikas grāmatu mugurām un jau gribēju paņemt Gīzes pirmo sējumu, kur ar zīdpapīru segtajā

titullapā bija šis portrets gravīra, kad negai­dīti uzdūros biezam astotdaļformātā izdotam Gravinska sējumam, kuru pagājušajā reizē nebiju pamanījis.

Iesēdos mīkstā krēslā. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras Hareja šķirstīja kādu grā­matu; dzirdēju, kā lapas viegli čaukst zem vi­ņas pirkstiem. Gravinska rokasgrāmata bija alfabētiskā kārtībā sarindotu solāristisko hi­potēžu krājums, no «Abioloģisks» līdz «2ig- laiņi». Kompilators, kurš nekad pat nav re­dzējis Solāris, izurbās cauri visām monogrā­fijām, ekspedīciju protokoliem, atsevišķiem rakstiem un iepriekšējiem ziņojumiem un iz­veidoja katalogu, kas mazliet atbaidīja ar formulējumu lapidaritāti, jo tie vietvietām kļuva pliekani un nokāva domu izsmalcināto sarežģītību, ar kādu tie bija dzimuši; starp citu, enciklopēdiskā ziņā šis darbs drīzāk bija kuriozs: tas bija izdots pirms divdesmit ga­diem, un pa šo laiku izauga jaunu hipotēžu kalni, kas vienā sējumā vairs nevarētu ietilpt. Pārskatīju autoru, pareizāk sakot, bojā gā­jušo autoru alfabētisko sarakstu, retais no tiem vēl bija dzīvs, aktīvi solāristikā nedar­bojās tikpat kā neviens. Visa šī visdažādākos virzienus aptverošā intelektuālā bagātība ra­dīja iespaidu, ka vienai no hipotēzēm taču jābūt pareizai, likās neiespējami, ka īstenība būtu absolūti citāda, vēl savādāka nekā izvir­zīto hipotēžu miriādes. Gravinskis sastādīja grāmatai priekšvārdu, kurā viņš sev zināmos gandrīz sešdesmit solāristikas gadus sadalīja periodos. Pirmajā periodā, kad notika Solāris

agrīnie pētījumi, neviens neizvirzīja hipo­tēzes apzināti. Tad tīri intuitīvi, no «veselā saprāta» pozīcijām tika pieņemts, ka okeāns ir nedzīvs ķīmisks konglomerāts, planētu ap­tveroša nejauka recekļveida masa, kas ar savu «kvazivulkānisko» darbību rada visbrī­numainākās formas un, pateicoties savdabī­gam procesu automātismam, stabilizē nepa­stāvīgo orbītu, līdzīgi tam, kā svārsts paliek reiz dotajā svārstību plaknē. Tiesa gan, jau pēc trim gadiem. Maženons izteicās par «ga- lertveida mašīnas» dzīvo dabu, tomēr Gravin- skis uzskatīja, ka bioloģiskās hipotēzes radu­šās deviņus gadus vēlāk, kad Maženona izvirzītā tēze sāka iegūt arvien kuplāku pie­kritēju skaitu. Turpmākajos gados radās dau­dzi ar biomatemātiskām analīzēm pamatoti, detalizēti, teorētiski dzīvā okeāna modeļi. Trešais periods bija zinātnieku līdzšinējo, tik­pat kā monolīto uzskatu sairuma periods.

Šai periodā parādījās daudz dažādu skolu, kas nikni cīnījās savā starpā. Tas bija Panmal- lera, Štrobla, Freihausa, Legreija, Osipoviča darbošanās laiks, kad viss Gīzes atstātais man­tojums tika pakļauts iznīcinošai kritikai. Tais gados parādījās pirmie atlanti, katalogi, asi- metriādu stereofotogrāfijas (līdz tam uzska­tīja, ka šie veidojumi nepakļaujas pētīšanai); lūzumu ienesa jauni, no tālienes vadāmi apa­rāti, kurus sūtīja kolosu nemierīgajās dzīlēs, kas ik sekundi draudēja ar sprādzienu. Tad blakus trakulīgām diskusijām sāka parādīties atsevišķas, nievājoši noklusētas minimālistis- kas hipotēzes; tās sludināja: ja realizēt izdau­dzināto «kontaktu» ar «saprātīgo briesmoni» neizdosies, pat tad, pētot stingstošās mimoi- dālās būves un balonveida kalnus, ko okeāns izspļauj, lai no jauna aprītu, mēs ievērojami bagātināsim zināšanas ķīmijā, fizikālajā ķī­mijā, iegūsim jaunus datus gigantisko mole­kulu struktūras jomā; bet ar šādu tēžu pie­kritējiem neviens pat neielaidās polemikā. Tas taču bija periods, kad dzima vēl šodien aktuālie tipu metamorfozes katalogi vai Franka bioplazmatiskā mimoīdu teorija, kas gan tika noraidīta kā maldīga, taču palika kā lielisks intelektuālā vēriena un loģiskā kon­struktīvisma piemērs.

Šie «Gravinska periodi», kas kopsummā pārsniedza trīsdesmit gadus, bija naiva jau­nība, stihiski optimistisks romantisms; vis­beidzot ar pirmajām skeptiskajām balsīm sākās solāristikas brieduma laikmets. Jau div- desmitpiecgades beigās dzima pirmo koloidāli mehānistisko hipotēžu novēlojušies pēc­teči — pieņēmumi par solāristiskā okeāna apsihismu. Visi apzinīgās gribas izpausmju, procesu teleoloģiskuma, ar okeāna iekšējo nepieciešamību motivētas darbības meklē­jumi tika vispār atzīti par veselas pētnieku paaudzes novirzīšanos no pareiza kursa. Pub­licistiski dedzīgā cenšanās sagraut viņu ap­galvojumus sagatavoja augsni skaidriem, analītiski izstrādātiem, ar milzīgu, centīgi sakopotu faktu daudzumu pamatotiem Hol- dena, Eonidesa, Stolivas grupas pētījumiem; tas bija laiks, kad strauji auga un vairojās arhīvi, mikrofilmu kartotēkas, ekspedīcijas, kas tika bagātīgi apgādātas ar visdažādāko aparatūru, automātiskiem reģistratoriem, sig­nalizatoriem, zondēm — ko tik vien Zeme spēja sadabūt. Dažus gadus pētījumos pieda­lījās pāri par tūkstoš cilvēku uzreiz, bet, ne­pārtraukti vākto materiālu uzkrāšanās tem­pam vēl paātrinoties, ideja, kas bija iedves­mojusi zinātniekus, pamazām kļuva neaug­līga, un sākās laika robežās grūti ietverams šīs solāristisko pētījumu fāzes panīkums.

Te vispirms jāatzīmē tādas lielas, spilgtas individualitātes, kam piemita ne vien teorē­tiskās iztēles spēja, bet arī drosme noliegt, — kā Gīze, Štrobls vai Sevada, kurš bija pēdē­jais no lielajiem solāristiem un gāja bojā pla­nētas dienvidu pola rajonā mīklainos apstāk­ļos, tik muļķīgi, kā negadās pat iesācējam. Lidojot virs paša okeāna, viņš savu aparātu simt aculiecinieku klātbūtnē novirzīja žig- laiņa iekšienē, kurš — tas bija skaidri re­dzams — deva viņam ceļu. Runāja par kaut kādu pēkšņu vājumu, ģīboni vai arī stūres iekārtas defektu. Pēc manām domām, īstenībā tā bija pirmā pašnāvība, pirmais atklātais, pēkšņais izmisuma izpaudums.

Pirmais, bet ne pēdējais. Gravinska rokas­grāmatā nebija tādu ziņu. Es pats papildināju datus, faktus un detaļas, šķirstīdams nodzel­tējušās, ar sīkiem burtiem pārklātās lappuses.

Tik patētisku pašnāvības gadījumu pēc tam vairs nebija, arvien mazāks kļuva arī piemi­nēto solāristu pulks. Neviens vēl nav izpētījis, pēc kādiem likumiem rodas zinātnieki, kas ziedo sevi planetoloģijas atsevišķas nozares izpētei. Cilvēki ar izcilām spējām un stingru raksturu dzimst vairāk vai mazāk vienādi bieži, nevienādas ir tikai nozares, ko viņi iz­vēlas. Viņu darbību zināmā zinātnes nozarē laikam var izskaidrot ar perspektīvām, kādas tajā atklājas. Dažādi vērtējot solāristikas kla­siķus, neviens nevar neatzīt viņu talantīgumu, pat ģenialitāti. Vairākus gadu desmitus klusē­jošais Solāris-gigants pievilka vislabākos ma­temātiķus, fiziķus, slavenus biofizikas, infor­mācijas teorijas, elektrofizioloģijas nozaru speciālistus. Pēkšņi pētnieku armija no gada gadā sāka zaudēt savus vadoņus. Palika pe­lēka, bezpersoniska, pacietīga faktu krājēju, kompilatoru masa, kas realizēja ne vienu vien oriģinālu eksperimentu, bet nebija vairs ne masveida globālu ekspedīciju, ne drosmīgu, apvienojošu hipotēžu.

Solāristika sāka it kā izjukt, un tās ideju aizvien zemāko lidojumu masveidā pavadīja tikai nenozīmīgās detaļās atšķirīgas hipotēzes par solāristisko jūru deģenerāciju, iznīkšanu, involūciju. Laiku pa laikam parādījās drosmī­gāka, interesantāka pieeja, bet tās visas kaut kādā veidā apsūdzēja okeānu, atzīstot to par attīstības galējo produktu, kas sen, pirms gadu tūkstošiem pārdzīvojis visaugstākās or­ganizācijas periodu, bet tagad, vienots tikai fiziski, sairst nevajadzīgos, aplamos, agonizē- jošos radījumos. Tātad jau monumentāla, gadu simteņiem ilgstoša agonija; tādu redzēja planētu Solāris, garaudžus un mimoīdus kvali­ficējot kā audzējus, šķidrajā milzenī notieko­šajos procesos saskatot haosa un anarhijas izpausmi; visa nākamo septiņu astoņu gadu laikā izdotā zinātniskā literatūra, kaut arī, protams, tajā nebija skaidri izteiktas autoru izjūtas, ir it kā viens vienīgs apmelojums, it kā atriebība pamestajai, bez vadoņiem pali­kušajai, pelēkajai solāristu masai.

Zināju šinī solāristiskās klasikas sarakstā laikam gan nepelnīti neietilpinātus vairākus oriģināldarbus, kuru autoriem — Eiropas psi­hologiem — ar solāristiku bija kopīgs tikai tas, ka ilgā laika posmā viņi sekoja sabiedris­kās domas reakcijai, kolekcionēdami vispa­rastākos izteicienus, nespeciālistu balsis; taču tādā veidā viņi atklāja apbrīnojami ciešo sakarību starp izmaiņām šajā sabiedriskajā domā un procesiem, kas tai pašā laikā norisi­nājās zinātnieku aprindās.

Tāpat arī Planetoloģiskā institūta koordi­nācijas grupas darbībā, tur, kur lēma par pē­tījumu materiālo atbalstīšanu, notika pārmai­ņas, kas izpaudās nepārtrauktā, kaut arī pakāpeniskā solāristisko institūtu budžeta un solāristiskajām ekspedīcijām sniegto dotāciju samazināšanā.

Balsis par pētījumu sašaurināšanas nepie­ciešamību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; šai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direk­toru, kurš neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkārši tos nepamana, tāpat kā zilonis nesa­jūt skudru uz savas muguras, un, lai pievēr­stu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcī­gākus impulsus un mašīnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, — tik dārgus pasāku­mus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Plane- toloģiskā institūta direktors, kurš finansēja Solāris pētīšanu, tātad tas bija devīgums uz svešas kabatas rēķina.

Un no jauna radās dažādas hipotēzes, at­dzima vecās, dažās ieviesa nebūtiskas izmai­ņas; precizēšana vai, pretēji, daudznozīmības piešķiršana līdz šim tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta ar­vien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispā­rējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas paš­paļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits — neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.

Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna labora­torijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas pa­redzēja augstu apbalvojumu tam, kurš atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cil­vēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sap­ņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plaz­mas konservēšanas metodēm, izmantojot aug­stas un zemas temperatūras, mākslīgu mikro- atmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējošu apstarošanu, beidzot tūkstoš ķīmisku recepšu, — un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sairšanas pro­cesu, kurš, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās — pašsagremošana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjukšana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visdažādāko plazmas darinājumu paraugi. Atšķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks — viegla kā pelni, metāliski spīdoša, autofermentācijas izšķīdināta žurga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.

Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu — kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī — bries­moņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa plane- tārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs šķir viens vienīgs noslē­pums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs…

Šīs atslēgas, šī Solāris filozofiskā akmens meklējumos šķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bieži vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistēšanas ceturtajā desmit­gadē ārpus zinātnes aprindām stāvošo kombi- natoru-maniaku skaits, šo aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priekšgājē­jus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti sa­traucot vairākus psihologus. Šī kaisle pēc da­žiem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos •ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazu­dusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problē­mas.

Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas al­fabētiskā kārtībā — mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma bro­šūru, vienu no ievērības cienīgākām solāris- tiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts — cīņā par Pārcilvēciskā izpratni — pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienal­dzībā negants autodidakta sacerējums. Gra- tenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezul­tātu publicēšanu labi izpētītos un visai detali­zētos kvantu fizikas nozarojumos, šinī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lap­pušu biezajā neparastajā traktātā centās pie­rādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski vis­augstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinā­jušies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturis- kas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas iz­pratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kos­miskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistēšanas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobežojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka «kon­taktu» ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzības- ar cilvēku sabied­rību, nevar būt nekādas runas. Šajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pie­minēts domājošais okeāns; tomēr viņa nicinoši triumfējošā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma brošūru pirmo reizi. Galu galā šis darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristis- kajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.

Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam «Solāristikas Almanaham». Nerau­goties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestiguši, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaid­rībā par dažiem pamatjautājumiem, kurus ap­rakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.

Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkurš pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja šaubīties joprojām. Bet nebija iespē­jams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar šo vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni… Šis viens konstatējums izsvītroja veselu solā­ristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir «pasaule sevī», «esamība sevī», ka tas at­kārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistējušus maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdošā dzelmē dzimstošu gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistēšanu.

Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj māk­slīgi sintezēt to, ko mēs paši neprotam, — mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprota­mas izmaiņas, kas droši vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.

Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt «Solāris problēmu» līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, — tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņš, kas gan atradās bil­joniem kilometru no Zemes, izplatījumā, dau­dzu gaismas gadu attālumā, taču nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzi­not ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.

Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēs­tures lūzuma punktā, — es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāpšanos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka šādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājošā kolosa eksistēšanas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibi­nāti sakari ar citām mums līdzīgām civilizā­cijām, Solāris paliks par mūžīgu izaicinājumu cilvēkam.

Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies «Almanaha» gadagrāmatu bie­zoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz no­bružāto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, šis Muntiusa «Ievads solāristikā», atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņš deva man šo eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vār­dam «beigas».

Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tie­cas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīša­nās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formu­lās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemī­gais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jē­dzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «infor­matīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvo­jumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezga­līgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neat­ceras savu personisko sākumu? Alku, kais­lību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezig­nācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināša­nas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Ze­mes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei de­rīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādē­jādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pa­starītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība …

Bet, nespējot atzīt, ka tā tiešām arī ir, solā- risti cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un — kamēr sākot­nējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sā­kumu, ievadu, pirmo soli uz viena no dau­dziem jauniem ceļiem — sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mūžību un debe­sīm …

Vienkārša un rūgta ir Muntiusa, šī planeto- loģijas «ķecera», apžilbinošā negatīvā ana­līze, kurā viņš sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticēšanās un ro­mantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējošu klusē­šanu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzīšana būtu līdzvērtīga Solāris zi­nātnes — tādas, kāda tā eksistēja, — izsvītro­šanai. Citas — skaidras, rezignējošas — solā­ristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatli­cēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solā­ristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, ra­dās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pul­ciņš, kas apguva viņa mantojumu atbilstoši savu biedru individualitātei. Muntiusa mie­rīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un — mazliet trivia- lizētā redakcijā — Fēlangas praktiskā solāris­tikā vai «utilitaristika»; Fēlanga aicināja tiek- pēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pē­tījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes nežēlīgās skaid­rības priekšā visu viņa garīgo skolnieku sace­rējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņš pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristi­kas fāzi nosaukdams par «praviešu» posmu (pie tā pamatlicējiem viņš pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņš nosauca par «lielo shizmu» — vienotā solāristiskā tempļa sašķelšanos daudzās savstarpēji naidīgās sek­tās — un pareģoja trešo fāzi — dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā to­mēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, — es domāju, — kad viņš Muntiusa likvidato- riskos secinājumus uzskatīja par monumen­tālu vienkāršošanu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības ele­mentiem.

Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salo­cīta, galīgi nodzeltējusi sleja no žurnāla «Pa- rerga Solariana» — viens no pirmajiem Giba­riāna sacerējumiem. Virsrakstam «Kāpēc es esmu solārists» sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta no­dibināšanas reālu iespējamību. Gibariāns taču piederēja pie tās — tikpat kā pēdējās pēt­nieku paaudzes, kurai bija drosme pievieno­ties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma ga­diem un kura neatteicās no savdabīgās mate­riālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.

Par pamatu viņš ņēma Eirāzijas bioelektro- niķu Ho-En-Mina, Ngajalli un Kavakadzes tik labi zināmos klasiskos pētījumus. Viņi atklāja līdzības elementus starp smadzeņu elektris­kās darbības attēlu un dažiem plazmā notie­košajiem izlādes veidiem, kas ievada, piemē­ram, Polymorpha agrīno stadiju un dubulto Solarīdu rašanos. Viņš atmeta pārāk antro- pomorfiskās interpretācijas, psihoanalītisko, psihiatrisko, neirofizioloģisko skolu daždažā­dās mistificējošās tēzes, kas nopūlējās plaz- matiskajā okeānā iedzīvināt atsevišķas cilvē­kiem raksturīgas slimības, kā, piemēram, epi­lepsiju (analoģija tika atrasta asimetriādu krampjainajos izvirdumos), jo viņš starp Kon­takta sludinātājiem bija viens no vispiesar­dzīgākajiem un prātīgākajiem un neko tā ne­ieredzēja kā sensācijas, kuras, tagad jau visai reti, pavadīja to vai citu atklājumu.

Līdzīgu vislētākās intereses vilni, starp citu, izraisīja mans diplomdarbs. Arī tas te bija, protams, neiespiests, nobāzts kādā no mikrofilmu kasetēm. Tanī es balstījos uz Berg- maņa un Reinoldsa pētījumiem; viņiem no smadzeņu garozas procesu mozaīkas izdevās atdalīt un «nofiltrēt» komponentus, kas pa­vada visspēcīgākās emocijas — izmisumu, sāpes, ekstāzi, — es salīdzināju šos pierakstus ar okeāna strāvu izlādēm un atklāju līdzību abējādo līkņu oscilācijās un profilos (zināmos simetriādu kupolu tipos, nenobrie­dušu mimoīdu pamatņu tuvumā u. c.) — tā bija uzmanības vērta analoģija. Ar to pie­tika, lai mans uzvārds uzreiz parādītos bul­vāru presē zem muļķīgiem virsrakstiem, tā­diem kā «Izmisuma receklis» vai «Planēta ekstāzē». Bet tas viss nāca man par labu (vis­maz nesen vēl tā domāju), tāpēc ka Gibariāns, kurš, tāpat kā jebkurš cits solārists, nelasīja visus tūkstošus iespiesto sacerējumu, īpaši iesācēju darbus, pievērsa man uzmanību, un es saņēmu no viņa vēstuli. Šī vēstule noslēdza vienu un atklāja otru manas dzīves posmu.