Solaris

VEIKSME

Nākošās trīs nedēļas bija kā viena un tā pati diena, kas atkārtojās, arvien tāda pati, logu slēģi vērās vaļā un ciet, naktīs vienus murgus nomainīja otri, no rīta mēs cēlāmies un sākās rotaļa, bet vai tikai tā bija rotaļa? Es izlikos mierīgs, tāpat kā Hareja, šī klusā noruna, ab­pusēju melu apzināšanās kļuva par mūsu pē­dējo patvērumu. Mēs daudz spriedām par to, kā dzīvosim uz Zemes, kā apmetīsimies kaut kur lielas pilsētas tuvumā un nekad vairs ne­atstāsim zilās debesis un zaļos kokus, un ko­

pīgi izdomājām mūsu nākamās mājas iekārtu, ierīkojām dārzu un pat strīdējāmies par sīku­miem .. . par dzīvžogu, par soliņu .. . Vai es ticēju tam kaut vai vienu sekundi? Nē. Zi­nāju, ka tas nav iespējams. Zināju to. Pat ja viņa varētu atstāt Staciju — dzīva, — pieze­mēties var tikai cilvēks, bet cilvēks — tie ir viņa dokumenti. Pirmā kontrole izbeigtu šo ceļojumu. Mēģinātu viņu identificēt, vispirms šķirot mūs vienu no otra, un tas uzreiz viņu nodotu. Stacija bija vienīgā vieta, kur mēs varējām dzīvot kopā. Vai Hareja to zināja? Droši vien. Vai viņai kāds to pateica? Pēc visiem šiem notikumiem liekas, ka jā.

Kādā naktī pa miegam izdzirdu, ka Hareja klusi pieceļas. Gribēju viņu apkampt. Tagad vairs tikai klusējot, vairs tikai tumsā varējām vēl uz mirkli kļūt brīvi, aizmirstoties nemaņā, kas tikai uz acumirkli aizsedza mūs aptverošo bezgalīgo, mokpilno izmisumu. Viņa nema­nīja, ka esmu pamodies. Pirms paguvu pa­stiept roku, viņa izkāpa no gultas. Arvien vēl samiegojies, izdzirdu basu kāju soļus. Mani pārņēma neskaidras bailes.

— Harej? — es nočukstēju. Gribēju iekliegties, bet neuzdrošinājos. Apsēdos uz gultas. Durvis uz gaiteni bija tikai pievērtas. Šaura gaismas strēle ieslīpi šķērsoja kabīni. Man izlikās, ka dzirdu klusinātas balsis. Viņa sarunājās? Ar ko?

Izlēcu no gultas, bet mani sagrāba tik drausmīgas bailes, ka nespēju pakustēties ne no vietas. Brīdi stāvēju ieklausīdamies — viss bija kluss. Lēni ierausos gultā. Galvā

mežonīgi pulsēja asinis. Sāku skaitīt. Sasnie­dzis tūkstoti, aprāvos, durvis atdarījās bez skaņas. Hareja ieslīdēja iekšā un sastinga, it kā ieklausoties manā elpā. Centos padarīt to ritmisku.

— Kris? … — viņa klusu pačukstēja.

Es neatbildēju. Viņa veikli iemetās gultā. Jutu, kā viņa izstiepusies guļ, un gulēju vi­ņai blakus nekustīgi, nezinu, cik ilgi. Mēģi­nāju sagudrot, ko lai jautā, bet, jo vairāk laika aizritēja, jo labāk sapratu, ka pirmais neiesākšu. Pēc kāda laika, varbūt pēc stundas, aizmigu.

Rīts bija tāds pats kā vienmēr. Es viņu aiz­domīgi pētīju tikai tad, kad viņa nevarēja to manīt. Pēc pusdienām mēs sēdējām viens ot­ram blakus pretī izliektajam logam, aiz kura slīdēja zemi, sarkanbrūni mākoņi. Stacija peldēja starp tiem kā kuģis. Hareja lasīja kaut kādu grāmatu, bet es atrados paskontem- plācijas stāvoklī, kas tagad pārāk bieži kļuva par vienīgo atelpu. Pamanīju, ka, zināmā leņķī pagriežot galvu, loga stiklā varu redzēt mūsu atspulgu, caurspīdīgu, bet skaidru. Noņēmu roku no atbalstņa. Hareja — to redzēju stiklā —, ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka es vēroju okeānu, noliecās un ar lūpām pie­dūrās tai vietai uz atbalstņa, kurai pirms īsa brīža biju pieskāries. Joprojām sēdēju, neda­biski sastindzis, bet viņa nolieca galvu pār grāmatu.

— Harej, — es klusi teicu, — kurp tu šo­nakt gāji?

— Šonakt?

— Ja.

— Tu … būsi kaut ko nosapņojis, Kris. Es nekur negāju.

— Negāji?

-— Nē. Tas noteikti bija sapnis.

— Varbūt, — es teicu. — Jā, iespējams, ka būšu nosapņojis …

Vakarā, kad jau likāmies gulēt, atkal sāku runāt par mūsu ceļojumu, par atgriešanos uz Zemi.

— Ak, negribu par to dzirdēt, — viņa pār­trauca. — Nevajag, Kris. Tu taču zini…

— Ko?

— Nē. Neko.

Kad mēs jau gulējām, viņa sacīja, ka grib dzert.

— Tur uz galda ir glāze sulas, pasniedz, lūdzu.

Viņa izdzēra pusi un deva man. Es negri­bēju dzert.

— Uz manu veselību, — viņa pasmaidīja.

Izdzēru sulu. Tā man likās mazliet sāļa, bet

nepievērsu tam uzmanības.

— Ja nevēlies runāt par Zemi, par ko tad? — es jautāju, kad viņa izslēdza gaismu.

— Vai tu apprecētos, ja manis nebūtu?

— Nē.

-i Nekad?

— Nekad.

— Kāpēc?

— Nezinu. Desmit gadus biju viens un ne­apprecējos. Nerunāsim par to, mīļā …

Man reiba galva, it kā es būtu izdzēris vis­maz pudeli vīna.

— Nē, runāsim, noteikti runāsim. Bet ja es tevi palūgtu?

— Lai es apprecētos? Izslēgts, Harej. Man nav vajadzīga neviena, izņemot tevi.

Viņa noliecās pār mani. Jutu viņas elpu uz lūpām, viņa apskāva mani tik stipri, ka ne­pārvaramā miegainība, kurā slīgu, uz mirkli atkāpās.

•— Pasaki to savādāk.

— Es mīlu tevi.

Hareja piespieda galvu man pie krūtīm, sajutu, ka dreb viņas pietūkušie plaksti, un sapratu, ka viņa raud.

— Harej, kas noticis?

— Nekas. Nekas. Nekas, — viņa atkārtoja aizvien klusāk. Pūlējos atdarīt acis, bet plak­sti paši vērās ciet. Aizmigu.

Mani pamodināja sarkana gaisma. Galva bija smaga kā svins, bet kakls stīvs, it kā visi skriemeļi būtu saauguši vienā kaulā. Raupjo, pretīgo mēli mutē nevarēju pakustināt. «Droši vien ar kaut ko esmu saindējies,» no­domāju, ar pūlēm paceldams galvu. Pastiepu roku uz Harejas pusi. Atdūros pret aukstiem palagiem.

Pietrūkos sēdus.

Gulta bija tukša, kabīnē — neviena. Logos kā sarkani diski atspīdēja saules ripas at­spulgi. Nolēcu uz grīdas. Laikam izskatījos komiski, jo sagrīļojos kā piedzēries. Turēda­mies pie mēbelēm, aizkļuvu līdz skapim — vannas istaba bija tukša. Koridors tāpat. Arī laboratorijā neviena nebija.

— Harej!!! — es iekliedzos, stāvēdams ko­ridora vidū un neapzinīgi airēdamies ar ro­kām. — Harej … — nogārdzu vēlreiz, jau zinādams.

Labi neatceros, kas notika pēc tam. Laikam skraidīju puskails pa visu Staciju, atceros tikai, ka iedrāžos pat saldētavā, bet vēlāk — kādā no noliktavām un ar dūrēm dauzīju aiz­slēgtās durvis. Varbūt pat biju tur vairākas reizes. Kāpnes dunēja, griezos apkārt, metos skriešus, no jauna kaut kur drāzos, līdz ka­mēr stāvēju pie caurredzamas plātnes, aiz kuras atrodas izeja uz ārpusi: dubultas, bru­ņotas durvis. Grūdu tās no visa spēka un kliedzu, prasīdams, lai tas būtu bijis sapnis. Un kāds jau krietnu laiku bija ar mani, puri­nāja mani, kaut kur vilka. Tad nonācu mazajā laboratorijā, mans krekls bija slapjš no le­dainā ūdens, mati salipuši, nāsis un mēli de­dzināja spirts, aizkusis gulēju puszviļus uz kaut kā auksta, metāliska, un Snauts savās notraipītajās audekla biksēs rosījās pie zāļu skapīša, kaut ko meklēdams, instrumenti un stikli briesmīgi šķindēja.

Piepeši ieraudzīju viņu savā priekšā, viņš skatījās man acīs, uzmanīgs, salīcis.

— Kur viņa?

— Viņas nav.

— Bet, bet Hareja . ..

— Nav vairs Harej as, — viņš lēni, izteik­smīgi sacīja, tuvinādams savu seju, it kā būtu man iesitis un tagad meklētu sitiena pēdas.

— Viņa atgriezīsies … — es nočukstēju, aizverot acis … Un pirmo reizi nemaz no tā nebijos. Nebaidījos no viņas rēgainās atgrie­šanās. Nesapratu, ka varēju kādreiz no tā bai­dīties!

— Izdzer šo.

Viņš pasniedza man glāzi ar siltu šķidrumu. Paskatījos uz to un pēkšņi iešļācu visu glāzes saturu viņam sejā. Viņš atkāpās, slaucīdams acis. Kad viņš tās atvēra, stāvēju viņam bla­kus. Viņš bija tik ļoti mazs.

— To izdarīji tu?!

— Par ko tu runā?

— Nemelo, pats zini, par ko. Tu runāji ar viņu tonakt? Un liki, lai viņa iedod man miega zāles? … Ko tu ar viņu izdarīji?! At­bildi!!!

Viņš kaut ko meklēja krūšu kabata. Izvilka saburzītu aploksni. Izrāvu viņam to no ro­kām. Aizlīmēta. Bez uzraksta. Atplēsu aplok­sni. No tās izkrita četrkārt salocīta zīmīte. Lieli, mazliet bērnišķīgi burti, nelīdzenas rin­diņas. Pazinu rokrakstu.

«Mīļais, es pati viņam to lūdzu. Viņš ir labs. Šausmīgi, ka vajadzēja tevi piemānīt, bet citādi nevarēju. Man tev viens lūgums: klausi viņu un nedari sev nekā ļauna. Tu biji ļoti labs.»

Apakšā bija viens sašvīkāts vārds. Man izdevās to salasīt: «Hareja» — uzrakstīts, tad sastrīpots, tālāk vēl viens burts, it kā H vai K, pārvērties traipā. Izlasīju vienreiz un tad vēlreiz. Un vēl. Biju jau pārāk mierīgs, lai kristu histērijā, nespēju, pat ievaidēties, it kā būtu palicis bez balss.

— Kā? — es nočukstēju. — Kā?

Vēlāk, Kelvin. Turies.

— Es turos. Saki. Kā?

— Anihilācija.

— Kā tā? Bet aparāts?! — es salēcos.

— Roša aparāts nederēja. Sartoriuss uzbū­vēja citu, speciālu destabilizatoru. Nelielu. Darbojas tikai dažu metru rādiusā.

— Kas notika ar viņu? …

-— Izgaisa. Zibens un vēja pūsma. Viegla vēja pūsma. Nekas vairāk.

— Dažu metru rādiusā, tu saki?

— Jā. Lielākam pietrūka materiālu.

Man piepeši likās, ka grūst sienas. Aizvēru acis.

— Mans dievs … viņa … atgriezīsies, at­griezīsies taču…

— Nē.

— Kāpēc nē? …

— Nē, Kelvin. Vai atceries tās verdošās putas? Kopš tā laika vairs neatgriežas.

— Vairs ne?

— Nē.

— Tu viņu nokāvi, — es klusi teicu.

— Jā. Tu to neizdarītu? Manā vietā?

Satrūkos un sāku soļot arvien ātrāk. No sie­nas līdz kaktam un atpakaļ. Deviņi soļi. Pa­grieziens. Deviņi soļi.

Apstājos Snauta priekšā.

— Klausies, dosim raportu. Pieprasīsim tiešus sakarus ar Padomi. To var izdarīt. Viņi piekritīs. Viņiem jāpiekrīt. Planētu izslēgs no Četru konvencijas. Visi līdzekļi atļauti. Atgādāsim antimatērijas ģeneratoru. Tu domā, ka ir kaut kas, kas varētu pretoties antimatē- rijai? Hekā nav! Nekā! Nekā! — es triumfē­joši kliedzu, akls no asarām.

— Gribi viņu iznīcināt? — Snauts jautāja. — Kāpēc?

— Ej prom. Atstāj mani vienu!

—. Neiešu.

— Snaut!

Skatījos viņam acīs. «Nē,» viņš atbildēja ar galvas kustību.

— Ko tu gribi? Ko gribi no manis?

Viņš pienāca pie galda.

— Labi. Dosim raportu.

Aizgriezos prom un sāku staigāt.

— Apsēdies.

— Liec mani mierā.

— Lietai ir divas puses. Pirmā — fakti. Otrā — mūsu pieprasījums.

— Vai tieši tagad par to jārunā?

— Jā, tagad.

— Negribu. Saproti? Tā nav mana darī­šana.

— Pēdējo reizi sūtījām ziņojumu pirms Gibariāna nāves. Tas ir vairāk nekā pirms di­viem mēnešiem. Mums sīki jāattēlo viss pro­cess, kā parādījās …

— Vai tu nerimsies? — es sagrābu viņu aiz krūtīm.

— Vari mani sist, — viņš teica, — bet es tomēr runāšu.

Palaidu viņu vaļā.

— Dari, ko vēlies.

— Lieta tāda, ka Sartoriuss mēģinās noklu­sēt dažus faktus. Esmu par to gandrīz pārlie­cināts.

— Un tu ne?

— Nē. Tagad vairs ne. Tā nav tikai musu darīšana vien. Tu zini, par ko ir runa. Okeāns nodemonstrēja saprātīgu darbību. Spēj izdarīt visaugstākās pakāpes organisko sintēzi, kādu mēs nepazīstam. Tas zina mūsu ķermeņu uz­būvi, mikrostruktūru, metabolismu . . .

— Labi, — es sacīju. — Kāpēc tu pārtrauci? Tas veica ar mums . .. eksperimentu sēriju. Psihisku vivisekciju. Pamatojoties uz zināša­nām, kas tika izzagtas no mūsu galvām, nerē­ķinoties ar to, pēc kā tiecamies.

— Tie vairs nav fakti un pat ne slēdzieni, Kelvin. Tās ir hipotēzes. Zināmā nozīmē viņš rēķinājās ar to, ko gribēja kaut kāda no­slēgta, apslēpta mūsu prāta daļa. Tās varēja būt — dāvanas . ..

— Dāvanas! Augstais dievs!

Es sāku smieties.

— Apklusti! — viņš iekliedzās, sagrāb­dams manu roku.

Saspiedu viņa pirkstus. Žņaudzu arvien spēcīgāk, kamēr nokrakšķēja kauli. Viņš ska­tījās uz mani caur pievērtiem plakstiem, ne­nodrebēdams. Palaidu viņu vaļā un atkāpos stūrī. Stāvēdams ar seju pret sienu, es teicu:

— Pacentīšos nerīkot histērijas.

— Nav svarīgi. Ko pieprasīsim?

— Pasaki tu. Es pašlaik nevaru. Viņa kaut ko teica, pirms? …

— Nē. Neko. Man liekas, ka tagad ir parā­dījušās izredzes.

— Izredzes? Kādas izredzes? Uz ko? Aā … — es teicu klusāk, skatīdamies viņam acis, jo pēkšņi sapratu. — Kontakts? Atkal Kontakts? Mums vēl par maz — un tu, tu pats, un viss šis trako nams . .. Kontakts? Nē, nē, nē. Bez manis.

— Kāpēc? — Snauts jautāja pavisam mie­rīgi. — Kelvin, tu joprojām un tagad vēl vai­rāk nekā jebkad instinktīvi izturies pret viņu kā pret cilvēku. Neieredzi viņu.

— Un tu ne?

— Nē, Kelvin, viņš taču ir akls . ..

— Akls? — es pārjautāju, nebiju pārlieci­nāts, vai labi dzirdēju.

— Protams, mūsu izpratnē. Mēs neeksistē­jam viņam tā, kā mēs abi viens otram. Sejas izskats, ķermeņa formas, ko redzam, palīdz mums pazīt vienam otru kā indivīdus. Viņam tas ir caurspīdīgs apvalks. Viņš taču iekļuva mūsu smadzeņu iekšienē.

— Nu labi. Bet kas tālāk? Ko tu gribi pie­rādīt? Ja viņš spēja atdzīvināt, izveidot cil­vēku, kas eksistē tikai manās atmiņās, un iz­darīt to tā, ka viņas acis, kustības, viņas balss … balss . . .

— Turpini! Turpini tālāk, dzirdi!!!

— Turpinu … turpinu … Jā. Tātad … balss … no tā izriet, ka viņš spēj lasīt mūs kā grāmatu. Zini, ko gribu pateikt?

— Jā. Ja viņš gribētu, tad varētu ar mums sastapties?

— Protams. Vai tas nav acīm redzams?

— Nē. Nebūt ne. Viņš taču varēja paņemt tikai ražošanas recepti, kas nesastāv no vār­diem. Tas ir atmiņā fiksēts pieraksts, olbal­tuma struktūra. Kā spermatozoīdā galviņa vai ola. Tur, smadzenēs, taču nav nekādu vārdu, sajūtu, cilvēka atmiņas — tas ir attēls, kas nukleīnskābju valodā pierakstīts uz lielmo­lekulārajiem asinhronkristāliem. Tāpēc viņš izmantoja to, kas mūsos bija visspilgtāk izko- dināts, visciešāk ieslēgts, vispilnīgāko un dziļāko nospiedumu, saproti? Un viņam ne­maz nebija jāzina, ko tas mums nozīmē, kāda tam visam jēga. Tas tāpat kā — ja mums iz­dotos izveidot simetriādi un mēs iemestu to okeānā, zinādami tās arhitektūru, tehnolo­ģiju un būvmateriālus, bet nesaprazdami, kam, kādam mērķim tā kalpo, ko tā nozīmē okeānam…

— Tas ir iespējams, — es teicu. — Jā, tas ir iespējams. Tādā gadījumā viņš varbūt… nemaz nav gribējis mūs tik ļoti mocīt, no­mākt. Varbūt. Un tikai gadījuma pēc …

Man sāka drebēt lūpas,

— Kelvin!

— Jā, jā. Labi. Viss jau ir kārtībā. Tu esi labs. Viņš arī. Visi ir labi. Bet kāpēc? Pa­skaidro man. Kāpēc? Kādēļ tu to izdarīji? Ko tu viņai pateici?

— Patiesību.

—• Patiesību, patiesību! Ko?

— Tu taču zini. Iesim tagad pie manis. Rak­stīsim raportu. Nāc.

— Pagaidi. Ko tu īsti gribi? Tu taču netai­sies palikt Stacijā? …

— Gribu palikt. Jā.