Solaris

SAPŅI

Nesagaidījuši nekādu reakciju, pēc sešām dienām nolēmām eksperimentu atkārtot. Sta­cija, kas līdz šim bija nekustīgi karājusies četrdesmit trešās paralēles un simt šespa- dsmitā meridiāna krustojuma punktā četrdes­mit metru augstumā virs okeāna, sāka virzī­ties uz dienvidiem, kur, kā ziņoja radaraparāti un Sateloīda radiogrammas, plazmas aktivi­tāte jūtami pieņēmās spēkā.

Divas diennaktis ar manu encefalogrammu modulēts neredzams rentgenstaru kūlis ik pēc pāris stundām triecās gandrīz vai pilnīgi glu­dajā okeāna virsmā.

Otrās diennakts beigās mēs atradāmies jau ļoti tuvu polam: gandrīz viss zilās saules disks nogrima aiz apvāršņa, ar purpuru piesātinātie mākoņi pretējā pusē jau vēstīja par sarkanās saules lēktu. Okeāna melno klajumu un tuk­šās debesis virs tā aizpildīja žilbinoši auksta, metāliska spozme, indīgi zaļu, zibošu krāsu cīniņš ar apslāpētām, blāvām purpura lies­mām, bet pašu okeānu pāršķēla divu pretim- stāvošu disku, divu ugunīgu spīdekļu — zili sudrabota un šarlaksarkana — radītā atspī­dumu rotaļa; pietika ar visniecīgāko māko­nīti zenītā, lai smagajās putās pa viļņu mugu­rām slīdošā gaisma bagātinātos ar neticamu, varavīkšņainu mirgu.

Uzreiz pēc zilās saules rieta signalizatori dienvidvakaru pusē pamanīja simetriādi, kura tik ļoti saplūda ar sārtuma pielieto miglu, ka to varēja atšķirt, tikai pateicoties atseviš­ķiem spoguļatspulgiem, kuri mirdzēja kā de­besu un plazmas saskares vietā izplaukstošs milzīgs stikla zieds. Stacija tomēr nemainīja kursu, un pēc kādas ceturtdaļstundas sarkani trīsošais — kā dziestoša rubīnu lampa — ko­loss atkal paslēpās aiz apvāršņa. Pēc dažām minūtēm augsts, tievs stabs, kura pamatni mūsu acīm aizsedza planētas liekums, uzšāvās vairākus kilometrus augstu, bez skaņas ur­bjoties atmosfērā. Šis acīm redzamais simetri­ādes beigu vēstnesis, vienā pusē asiņaini deg­dams, otrā spīdēdams kā dzīvsudraba stabs, izauga divkrāsainā kokā, pēc tam tā arvien briestošo zaru gali saplūda vienā sēņveida mākonī, kura augšdaļa divu sauļu ugunīs kopā ar vēju devās tālā ceļojumā, bet apaksējā ar smagiem ķekarveida atkārumiem, kas pletās pa horizonta trešo daļu, neparasti lēni slīdēja lejup. Pēc stundas šī aina bija pazu­dusi bez pēdām.

Un atkal pagāja divas diennaktis, eksperi­ments tika atkārtots pēdējo reizi, rentgena dūrieni apņēma jau diezgan lielu plazmatiskā okeāna daļu, dienvidu pusē, par spīti simt kilometru lielam atstatumam no mums, kļuva labi redzamas Arrenīdas — seššķautnaina klinšu strēle; tās virsotnes, likās, klāja sniegs, bet īstenībā — organiskas izcelsmes apsūbē­jums, kas liecināja, ka šī formācija kādreiz bijusi okeāna dibena sastāvdaļa.

Tad mēs mainījām kursu uz dienvidaustru­miem un kādu laiku virzījāmies paralēli kalnu grēdai, ko ietina sarkanajai dienai rak­sturīgi mākoņi, līdz beidzot arī tie pazuda. No pirmā eksperimenta realizēšanas jau bija pa­gājušas desmit dienas.

Visu šo laiku Stacijā, patiesību sakot, nekas nenotika; Sartoriusa programmēto eksperi­mentu vēlāk atkārtoja automātiskā aparatūra, un neesmu pat pārliecināts, vai kāds kontro­lēja tās darbību. Tomēr pa šo laiku Stacijā norisinājās daudz vairāk notikumu, nekā va­rētu vēlēties. Cilvēkus tie skāra tikai netieši. Es baidījos, ka Sartoriuss mēģinās atjaunot darbus pie anihilatora; gaidīju arī Snauta reakciju, kad viņš uzzinās no Sartoriusa, ka esmu viņu zināmā mērā piekrāpis, pārspīlē­dams briesmas, kādas varēja rasties neitrīno matērijas iznīcināšanas brīdī. Nekas tamlī­dzīgs tomēr nenotika, sākumā man pilnīgi

mīklainu iemeslu dēļ; protams, ņemu vērā kaut kādas blēdības iespējamību, rēķinājos ar to, ka viņi klusībā veic sagatavošanās darbus, tāpēc katru dienu iegriezos telpā bez logiem, tieši zem galvenās laboratorijas, kur atradās anihilators. Nekad nevienu tur nesatiku, bet putekļu kārta, kas klāja aparatūras apvalkus un kabeļus, liecināja, ka neviens nav tai pat pieskāries jau daudzas nedēļas.

Snauts šai laikā kļuva tikpat neredzams kā Sartoriuss un vēl grūtāk notverams, jo tagad jau arī radiostacijas videotelefons neatbildējā uz izsaukumiem. Kāds kontrolēja Stacijas kustību, bet es nezinu pateikt, kas, jo mani tas gluži vienkārši neinteresēja, kaut arī tas skan varbūt dīvaini. Arī fakts, ka okeāns ne­reaģēja, man kļuva tik vienaldzīgs, ka pēc divām vai trim dienām ne tikai pārstāju ar to rēķināties vai baidīties no tā, bet pilnīgi aiz­mirsu kā par okeānu, tā par eksperimentu. Dienām ilgi sēdēju vai nu bibliotēkā, vai ka­bīnē ar Hareju, kas neatstājās no manis kā ēna. Redzēju, ka ar mums nav labi un ka šis apātiskais un bezjēdzīgais nestabilitātes stā­voklis nevar turpināties bezgalīgi. Man va­jadzēja to salauzt, izmainīt mūsu attiecības, tomēr pat domu par kaut kādu pārmaiņu es dzinu prom, jo nebiju spējīgs neko izlemt; nemāku to izskaidrot citādi, bet man likās, ka viss Stacijā un it sevišķi tas, kas ir starp Ha­reju un mani, atrodas ārkārtīgi nestabilā, bīstami pārslogotā līdzsvara stāvoklī un, tam izjūkot, var pārvērsties drupās. Kāpēc? Ne­zinu. Visdīvainākais bija tas, ka arī viņa

zināmā merā izjuta kaut ko tamlīdzīgu. Kad domāju par to tagad, man šķiet, ka šo nedro­šības, sastrēguma, pavisam tuvās katastrofas iespaidu radīja tikai tādā veidā vien izjūtamā, visas Stacijas klājus un telpas piepildošā īste­nība. Kaut gan bija varbūt vēl viens cits atmi­nējums: sapņi. Tā kā man nekad ne pirms, ne arī pēc tam nebija tādu vīziju, nolēmu pierak­stīt to saturu; tikai šie pieraksti ļauj kaut ko par šīm vīzijām pateikt, bet arī tie ir vienīgi fragmenti, kuriem gandrīz pilnīgi atņemta to šausminošā daudzveidība.

Es atrados neizprotamos apstākļos, telpā bez debesīm, zemes, grīdas, griestiem, sienām, it kā iemīcīts vai iestidzis ārēji man svešā substancē, it kā viss mans ķermenis būtu ieaudzis pusdzīvā, nekustīgā, amorfā blāķī, vai, precīzāk, it kā es pats, pazaudējis ķer­meni, būtu kļuvis par tādu amorfu blāķi; mani ielenca sākumā neatšķirami bāli rožai­nas krāsas plankumi, kas peldēja telpā ar ne­parastām optiskām īpašībām, tā ka tikai ļoti lielā tuvumā priekšmeti kļuva skaidri, pār­lieku un pat nedabiski skaidri, jo šajos sap­ņos tiešās vides konkrētība un materialitāte pārspēja parasto īstenību. Pamostoties mani pārņēma paradoksāla sajūta, ka realitāte, īstā realitāte bijusi taisni sapnī, bet tas, ko redzu pēc acu atvēršanas, ir vienīgi kaut kādas iz­žuvušas ēnas.

Pirmais tēls, sākums, no kura dzima sapnis, bija šāds. Ap mani kaut kas gaidīja atļauju, manu piekrišanu, iekšēju mājienu, bet es zi­nāju, pareizāk, kaut kas manī zināja, ka ne­drīkstu padoties neizprotamajam kārdināju­mam, — jo vairāk tas klusēdams sola, jo briesmīgāks būs gals. īsti gan to nezināju, varbūt vienīgi instinktīvi baidījos, kaut gan patiesas bailes nejutu nekad. Gaidīju. Mani apņēma sārta migla, tajā dzima pirmais pie­skāriens, bet es, paralizēts kā bluķis, dziļi iestrēdzis kaut kādā masā, nevarēju ne atkāp­ties, ne pakustēties, bet šis kaut kas pētīja manu cietumu ar akliem un reizē redzošiem pieskārieniem, un tā jau bija it kā delna, kas veidoja mani; līdz šim brīdim man nebija pat acu, bet, lūk, redzēju: zem pirkstiem, kas taustīdamies slīdēja pa manu seju, no nekā dzima manas lūpas, vaigi, un pēc tam, šim nebeidzami sīkās daļiņās sašķeltajam pieskā­rienam izvēršoties, man jau bija seja un elpo­jošs viduklis, kuru šis abpusējais radīšanas akts bija aicinājis eksistēt; no šī brīža arī es — veidots — savukārt veidoju, un dzima seja, kādu nekad vēl netiku redzējis, sveša un reizē pazīstama, pūlējos, bet nevarēju ieskatī­ties tai acīs, jo visam arvien vēl bija izkrop­ļotas proporcijas; te nebija nekādu virzienu, un vienīgi kaut kādā svētā klusumā tapām un cēlāmies — abi divi, bet es jau biju īsts es pats, tikai it kā neierobežoti palielināts, un šī būtne — sieviete? — eksistēja kopā ar mani nekustīgumā. Kopīgs pulss vienoja mūs, bet tad piepeši šīs ainas nekustībā, aiz kuras ne­kas neeksistēja un it kā nevarēja eksistēt, iezagās kaut kas neizsakāmi nežēlīgs, neie­spējams un pretdabisks. Tas pats pieskā­riens, kurš mūs izveidoja un ar neredzamu zelta plīvuru pieglaudās mums, sāka šķelties. Mūsu ķermeņi, kaili un balti, sāka peldēt, melnējot spietojošu mūdžu straumē, kas iz­plūda no mums kā gaiss, un biju — bijām — biju ņudzošas, drudžainas kustības pilna spī­dīga masa, nebeidzama, bez gala un malas, un šinī bezgalībā — nē! — es, bezgalība, klusē­dams kaucu par izdzišanu, par beigām, bet tieši tad pēkšņi izplūdu uz visām pusēm un kļuvu liels savās ciešanās, kas bija spilgtākas par katru īstenību, simtkāršotas, sakoncentrē­tas melnās un sarkanās tālēs, kas gan sastinga klintī, gan dominēja kaut kur citas planētas vai pasaules mirdzumā.

Tas bija visvienkāršākais no sapņiem, citus neprotu izstāstīt, jo tanīs verdošajiem drausmu avotiem vairs nebija nekā realitātē atbilstoša. Par Harej as eksistēšanu nezināju sapņos neko, tāpat tajos neatbalsojās ne atmi­ņas, ne Stacijā pieredzētie notikumi.

Bija arī citi sapņi, kur nedzīvi sastingušajā tumsā es jutos kā kaut kādu lietišķu, nestei­dzīgu, bez jebkādiem ap jaušamiem instru­mentiem realizētu pētījumu priekšmets; tā bija iespiešanās, sadrumstalošana, likvidācija līdz pat pilnīgam tukšumam, šīs klusās, iznī­cinošās krustā sišanas pēdējais pakāpiens bija bailes, un vēlāk, tiklīdz tās atsaucu at­miņā, tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.

Bet dienas — vienādas, it kā izbalējušas, apnicīga pretīguma pilnas — vilkās kūtri un bezgala vienmuļi, vienīgi no naktīm baidījos un nezināju, kā no tām glābties; atrados no­modā kopā ar Hareju, kurai vispār nebija va­jadzīgs miegs, skūpstīju viņu un glāstīju, bet zināju, ka tas nav ne manis, ne viņas dēļ, ka visu to daru bailēs no sapņiem, bet Hareja, kaut arī viņai ne vārda nebiju stāstījis par šiem satricinošajiem murgiem, laikam kaut ko noprata, jo viņas padevībā es jutu nebei­dzamu pazemošanos un nekādi nespēju tai palīdzēt.

Jau teicu, ka visu šo laiku nebiju ticies ne ar Snautu, ne ar Sartoriusu. Snauts ik pēc pāris dienām tomēr piezvanīja pa telefonu vai, retāk, atstāja zīmīti. Viņš interesējās, vai neesmu manījis kādu jaunu parādību, kādu pārmaiņu, kaut ko, ko varētu uzskatīt par reakciju uz tik bieži atkārtoto eksperimentu. Es atbildēju, ka neko neesmu manījis, un sa­vukārt jautāju to pašu viņam. Snauts ekrāna dziļumā tikai noraidoši purināja galvu.

Piecpadsmitajā dienā pēc eksperimentu pārtraukšanas uzmodos agrāk nekā parasti, un murgi bija mani tik ļoti nomocījuši, ka at­darīju acis gluži kā pēc dziļas narkozes izsaukta pamiruma. Raugoties caur atsegto logu sarkanās saules pirmajos staros, kas, līdzīgi sarkanu liesmu upei, pāršķēla okeāna virsmu, es pamanīju, ka līdz šim nedzīvais klajums sāk lēnām viļņoties. Melnums uzreiz nobālēja, it kā nosegts ar plānu miglas šķidr­autu, bet šai miglai bija pārāk materiāla kon­sistence. Dažuviet tajā dzima nemiera pilni centri, līdz beidzot neskaidra kustība aizpil­dīja visu redzamo platību. Melnums pazuda, izliekuma vietās gaišsārtas, bet ieplakās — pērļaini rūsganas plēves aizsegts. Sākumā krāsas mijās, pārvēršot šo okeāna brīnu­maino pārvalku garās sastingušu vilnu rin­dās, tad viss sajuka, un visu okeānu jau klāja burbuļojošas putas, kas milzu lēveriem šjā- cās augšā kā zem pašas Stacijas, tā arī visap­kārt tai. Tukšajās, sarkanajās debesīs no visām pusēm vienlaicīgi triecās horizontāli izplesti plēvspārnaini putu blāķi, kuriem ba- lonveidā piepampušās malas atņēma jebkādu līdzību ar mākoņiem. Tie, kas horizontālām svītrām aizsedza zemo saules disku, kontras­tējot ar tā kvēlmi, bija ogļumelni, citi, saules tuvumā, atkarībā no ausmas staru krišanas leņķa sārtojās, iedegās ķiršu krāsā, violeti sarkanīgā tonī, un šis process turpinājās, it kā okeāns lobītu asiņainus slāņus, brīžiem atklājot zem tiem savu melno virsmu, brī­žiem aizsedzoties ar jaunu sacietējušu putu kārtu. Daži no šiem veidojumiem parādījās pavisam tuvu, tepat aiz logiem pāris metru atstatumā, un viens no tiem ar savu it kā zī­daino virsmu pat pārslīdēja pār stiklu, tai pašā laikā šīs gūzmas, kas uzšāvās gaisā pir­mās, līdzīgi izkaisītiem putniem, tik tikko vī­dēja augstu debesīs un kā caurspīdīgs plī­vurs izkusa pašā zenītā.

Stacija apstādināta sastinga un palika uz vietas kādas trīs stundas, bet izrāde turpinā­jās. Beidzot, kad saule nogrima aiz apvāršņa, bet okeānu zem mums ietina tumsa, slaidu, sārtu siluetu spieti cēlās aizvien augstāk un augstāk debesīs, it kā slīdēdami pa neredza­mām stīgām bezgalīgās rindās, nekustīgi, ne­tverami, un šī majestātiskā saplosīto spārnu

debess braukšana turpinājās tik ilgi, kamēr to ietina pilnīga tumsa.

Visa šī savā mierīgajā varenumā apbrīno­jamā parādība pārsteidza Hareju, bet es ne­mācēju neko par to teikt, man, solāristam, tā bija tikpat neredzēta un nesaprotama kā vi­ņai. Starp citu, nekādos katalogos pagaidām neatzīmētas formas un parādības uz Solāris var novērot reizes divas trīs gadā, bet, ja labi veicas, pat biežāk.

Nākamajā naktī, apmēram stundu pirms gaidāmā zilās saules lēkta, mēs bijām cita fe­nomena liecinieki — okeāns fosforescēja. Vispirms uz tumsā neredzamās virsmas parā­dījās vientuļi, gaiši plankumi, kas bālgani, iz­plūstoši blāzmoja, cilājoties atbilstoši viļņo­šanās ritmam. Tie saplūda kopā un palielinā­jās, līdz rēgainā spīdēšana izplatījās uz visām debess pusēm. Fosforescences intensitāte pie­auga kādas piecpadsmit minūtes; tad parā­dība beidzās pārsteidzošā veidā: okeāns sāka dzist, no rietumiem plašā, simtiem jūdžu platā frontē virzījās tumsas josla. Kad tā sa­sniedza Staciju un aizgāja garām kā tumsā augstu saskatāma blāzma, bija redzama okeāna daļa, kas vēl fosforescēja. Sasniegusi apvārsni, tā pārvērtās milzīgā polārblāzmā un pēkšņi pazuda. Kad uzausa saule, tukšs, ne­dzīvs klajums, ko tikko manāmi rievoja vil­nīši, mezdami sudrabainus spīguļus Stacijas logos, no jauna pletās visos virzienos.

Okeāna fosforescenci solāristi bija jau ap­rakstījuši, gandrīz vienmēr to novēroja pirms asimetriādu dzimšanas, bez tam tā bija tipiska plazmas aktivitātes lokāla pastiprinājuma pa­zīme. Tomēr divu nākamo nedēļu laikā ne Stacijā, ne ārpusē nekas nenotika. Tikai vien­reiz, nakts vidū, izdzirdu it kā ne no kurienes un vienlaicīgi no visām pusēm atplūstošu tālu kliedzienu, neparasti augstu, griezīgu un stieptu, gluži kā pārcilvēciski kāpinātu vaidu; izrauts no murgiem, es ilgi gulēju ieklausīda­mies, ne visai pārliecināts, vai šo kliedzienu nedzirdu pa sapņiem. Iepriekšējā dienā no laboratorijas, kas daļēji atradās virs mūsu kabīnes, atplūda klusinātas skaņas, it kā tur pārbīdītu lielus smagumus vai aparātus; man izlikās, ka kliedziens arī nāk no augšas, starp citu, pavisam nesaprotamā veidā, jo abus stā­vus atdalīja skaņu necaurlaidīgs pārsegums. Šī agonizējošā balss bija dzirdama gandrīz vai pusstundu. Nosvīdis slapjš, pa pusei saju­cis prātā, jau gribēju skriet augšā, tik ļoti balss plosīja nervus. Galu galā tā apklusa, un atkal dzirdēju vienīgi smagumu pārvietošanu.

Pēc divām dienām, vakarā, kad mēs ar Ha­reju sēdējām mazajā virtuvē, negaidīti ienāca Snauts. Viņam mugurā bija uzvalks, īsts Ze­mes uzvalks, kas pārvērta viņa izskatu. Viņš bija kļuvis it kā lielāks augumā un vecāks. Tikpat kā neskatīdamies uz mums, viņš pie­gāja pie galda, noliecās pār to un, pat neap­sēdies, sāka ēst aukstu gaļu tieši no kārbas, piekozdams klāt maizi. Pie tam viņš grūda piedurkni kārbā, notraipīdamies ar taukiem.

— Nosmērēsies, — es teicu.

— Hm? — viņš novilka ar pilnu muti.

Viņš ēda, it kā vairākas dienas viņam ne­

kas nebūtu bijis mutē, ielēja sev pusglāzi vīna, vienā paņēmienā izdzēra, noslaucīja lū­pas un, atdabūjis elpu, paskatījās apkārt ar asinīm pieplūdušām acīm. Tad pievērsās man un noburkšķēja:

— Ataudzēji bārdu? … Nu, nu …

Hareja ar troksni meta traukus izlietnē.

Snauts sāka vieglītēm šūpoties uz papēžiem, viebās un skaļi šmakstināja, ar mēli tīrīdams zobus. Man izlikās, ka viņš to dara tīšām.

— Tev negribas skūties, ko? — viņš jau­tāja, uzbāzīgi skatīdamies uz mani.

Es neatbildēju.

— Pielūko! — viņš izmeta pēc brīža. — Iesaku tev tomēr noskūt bārdu. Arī viņš vispirms pārstāja skūties.

— Ej gulēt, — es atteicu.

— Ko? Te neviens nav muļķis! Kāpēc mums neaprunāties? Paklau, Kelvin, bet var­būt viņš mums vēl labu? Varbūt grib mūs aplaimot, tikai vēl nezina, kā? Viņš nolasa vē­lēšanās mūsu smadzenēs, bet taču tikai divi procenti nervu procesu ir apzinīgi. Tātad viņš pazīst mūs labāk nekā mēs paši. Tātad viņš ir jāklausa. Jāpiekrīt. Saproti? Nevēlies? Kā­pēc, — viņa balss raudulīgi nodrebēja, — kā­pēc tu neskujies?

— Rimsties, — es teicu. — Tu esi piedzē­ries.

— Ko? Piedzēries? Es? Un kas par to? Vai cilvēks, kurš vazājis savus mēslus no galak­tikas vienas malas uz otru, lai uzzinātu, ko viņš ir vērts, nedrīkst piedzerties? Kāpēc? Tu tici cilvēka misijai, Kelvin, ko? Gibariāns man

par tevi stāstīja, pirms ataudzēja bārdu … Tu esi tieši tāds, kā viņš iztēloja… Tikai neej uz laboratoriju, pazaudēsi vēl ticību … tur strādā Sartoriuss, mūsu Fausts au rebours\ meklē līdzekli pret nemirstību, zini? Tas ii svētā Kontakta pēdējais bruņinieks, tāds, kurš spēj kaut ko … viņa iepriekšējā iecere arī nebija slikta — prolongēta agonija. Labi, ko? Agonia perpetuci… salmiņi… salmenī­cas … kā tu vari nedzert, Kelvin?

Viņa gandrīz neredzīgās acis uzpampuša- jos plakstos pievērsās Harej ai, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.

— Ak, Afrodīte baltā, tu okeānā dzimusī, tu dievišķā, un tava delna … — viņš sāka deklamēt un aizrijās smieklos. — Gandrīz… precīzi… ko, Kel… vin? … — viņš klepo­dams izdabūja.

Arvien vēl biju mierīgs, bet šis miers sāka pāriet vēsā niknumā.

— Rimsties! — es nošņācu. — Rimsties un ej prom!

— Tu mani dzen laukā? Tu arī? Ataudzēji bārdu un dzen mani prom? Vairs negribi, lai tevi brīdinu, lai dodu tev padomus — kā viens īsts zvaigžņu brālis otram? Atvērsim apakšējās lūkas, Kelvin, kliegsim viņam tur, uz leju, varbūt sadzirdēs? Bet kāds viņam vārds? Padomā, mēs nosaucām visas zvaig­znes un planētas, bet varbūt tām jau bija no­saukumi? Kas par uzurpāciju! Paklau, iesim turp. Kliegsim .. . pastāstīsim viņam, ko viņš ar mums izdarījis, kamēr viņš šausmās nobī­sies . .. uzbūvēs mums sudraba simetriādes un ar savu matemātiku aizlūgs par mums, un ielenks mūs ar asiņainiem eņģeļiem, un viņa mokas būs mūsu mokas, bet viņa bailes — mūsu bailes, un viņš lūgs mūs darīt galu. Jo viss. kas viņš ir un ko viņš dara, ir kvēls lū­gums darīt galu. Kāpēc tu nesmejies? Es taču tikai jokoju. Ja mūsu sugai būtu labāka hu­mora izpratne, mēs varbūt nenonāktu tik tālu. Zini, ko viņš grib izdarīt? Viņš grib to sodīt, šo okeānu, grib to novest līdz tādai pakāpei, ka tas kliegtu ar visiem saviem kalniem uz­reiz … tu domā, ka viņam pietrūks drosmes dot šo plānu apstiprināšanai šim sklerotiska­jam areopagam,[6] kas atsūtīja mūs šurp kā svešu grēku izpircējus? Tev taisnība, viņš no­bīsies .. . bet tikai cepurītes dēļ. Cepurīti viņš neparādīs nevienam, tik drosmīgs viņš nav, mūsu Fausts …

Es klusēju. Snauts arvien stiprāk līgojās. Asaras ritēja viņam pa seju un pilēja uz drā­nām.

— Kas to izdarīja? Kas to izdarīja ar mums? Gibariāns? Gīze? Einšteins? Platons? Tie bija noziedznieki — zini? Padomā, raķetē cilvēks var pārsprāgt kā burbulis vai sastingt, vai izcepties, vai arī tik ātri noasiņot, ka pat nepagūs ne iekliegties, un vēlāk tikai kauliņi grab bleķa bundžā, riņķo pa Ņūtona orbītām ar Einšteina korekciju, šie mūsu progresa grabuļi! Bet mēs labprāt, jo tas ir skaists ceļš … kamēr nonācām … un šais būrīšos, pie šiem šķīvjiem, starp nemirstīgajām trauku mazgātavām, ar uzticamo skapīšu pulkiem, klozetu rindām, te ir mūsu piepildījums … paskaties, Kelvin. Ja es nebūtu piedzēries, es tā nepļāpātu, bet galu galā kādam tas jāpa­saka. Kas galu galā ir vainīgs? Tu te sēdi kā bērns lopkautuvē, un mati tev aug … Kas vainīgs? Pats sev atbildi…

Viņš lēni pagriezās un izgāja, uz sliekšņa pieturējās pie durvīm, lai nenokristu, vēl dzirdama bija viņa soļu atbalss, kas plūda šurp no koridora.

Es vairījos no Harejas acīm, bet mūsu ska­tieni piepeši sastapās. Gribēju pieiet viņai klāt, apkampt viņu, noglāstīt matus, bet ne­varēju. Nevarēju.