Solaris

ŠĶIDRAIS SKĀBEKLIS

Nezinu, cik ilgi gulēju tumšā istabā, — nekustīgi, lūkojoties rokas pulksteņa spīdī­gajā ciparnīcā. Klausījos savā elpā un par kaut ko brīnījos, bet tas viss — zaļganā ci­paru aplīša hipnotiskais spēks un izbrīns — atstāja mani pilnīgi vienaldzīgu. Pagriezos uz sāniem, gulta bija dīvaini plata, man kaut kā trūka. Aizturēju elpu. Iestājās pilnīgs klu­sums. Sastingu. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Hareja? Kāpēc nedzirdu viņas elpu? Ar rokām aptaustīju guļasvietu: es biju viens.

«Harej!» gribēju iesaukties, bet izdzirdu soļus. Kāds nāca — liels un smags kā…

— Gibariāns? — es mierīgi sacīju.

— Jā, tas esmu es. Neieslēdz gaismu.

— Nē?

— Nevajag. Tā būs labāk mums abiem.

— Bet tevis nav starp dzīvajiem.

— Tas nekas. Tu taču pazīsti manu balsi?

— Jā. Kāpēc tu to izdarīji?

— Vajadzēja. Tu nokavējies par četrām dienām. Ja tu atlidotu agrāk, varbūt nevaja­dzētu, bet nepārmet sev. Man nav slikti.

— Tu tiešām te esi?

— A, tu domā, ka redzi mani pa sapņiem, kā domāji par Hareju?

— Kur viņa ir?

— Kāpēc tu domā, ka es zinu?

— Tas ir mans minējums.

— Paturi to pie sevis. Pieņemsim, ka es esmu te viņas vietā.

— Bet es gribu, lai arī viņa te būtu.

— Tas nav iespējams.

— Kāpēc? Klausies, tu taču zini, ka īste­nībā tas nemaz neesi tu, tikai es?

— Nē. Tas tiešām esmu es. Ja tu gribētu būt pedantisks, tad varētu sacīt — vēl viens es. Bet netērēsim velti vārdus.

— Tu iesi prom?

— Jā.

— Un tad viņa atgriezīsies?

— Vai tu to vēlies? Kas viņa tev ir?

— Tā ir mana darīšana.

— Tu taču no viņas baidies.

— Nē.

— Un tev pretīgi…

— Ko tu no manis gribi?

— Žēlot vari pats sevi, ne viņu. Viņai vien­mēr būs divdesmit gadu. Neizliecies, ka tu to nezini!

Piepeši, nemaz nesaprotu, kāpēc, es nomie­rinājos. Klausījos viņā pavisam aukstasinīgi. Man izlikās, ka tagad viņš stāv tuvāk, gultas galā, bet joprojām tumsā neko neredzēju.

— Ko tu gribi? — es klusi jautāju.

Mans tonis it kā pārsteidza viņu. Kādu brīdi viņš klusēja.

— Sartoriuss pārliecināja Snautu, ka tu viņu esi piemānījis. Tagad viņi tevi krāps. Rentgena aparatūras vietā viņi montē lauka anihilatoru.

— Kur viņa?

— Vai tad tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Es tevi brīdināju!

— Kur viņa?

— Nezinu. Iegaumē: tev būs vajadzīgi ieroči. Te ne uz vienu nevari paļauties.

— Varu paļauties uz Hareju, — es teicu.

Izdzirdu klusu, ātru skaņu. Viņš smējās.

— Protams, ka vari. Līdz zināmai robežai. Galu galā vienmēr vari izdarīt to pašu, ko es.

— Tu neesi Gibariāns.

— Labdien. Bet kas tad? Varbūt tavs sap­nis?

— Nē. Viņu lelle. Tikai tu to nezini.

— Bet kā tu zini, kas tu esi!?

Tas mani samulsināja. Gribēju piecelties, bet nevarēju. Gibariāns kaut ko stāstīja. Ne­sapratu vārdu jēgu, dzirdēju tikai viņa balss skaņu, izmisīgi cīnījos ar ķermeņa vājumu, vēlreiz ar vislielāko piepūli saspringu… un uzmodos. Tvarstīju gaisu kā pusnoslāpusi zivs. Bija pavisam tumšs. Sapnis. Murgi. Tū­līt… «dilemma, kuru neprotam atrisināt. Mēs vajājam paši sevi. Politērija mūsu domas tikai selektīvi pastiprina. Šīs parādības motivācijas meklējumi ir antropomorfisms, Kur nav cil­vēku, tur nav arī cilvēkam pieejamu motīvu. Lai turpinātu plānā paredzētos pētījumus, va­jag vai nu iznīcināt personiskās domas, vai arī to materiālo realizāciju. Pirmais nav mūsu spēkos. Otrais pārāk līdzinās slepkavībai.»

Tumsā klausījos šajā tālajā, ritmiskajā balsī, kuru tūdaļ pazinu: runāja Gibariāns. Izstiepu uz priekšu rokas. Gulta bija tukša.

«Esmu uzmodies, lai sapņotu tālāk,» es nodomāju.

— Gibariān?… — es iesaucos. Balss uz­reiz aprāvās, pusvārdā. Kaut kas klusi no­klikšķēja, un es sajutu vieglu vēsmu uz se­jas.

— Nu, ko tad tu, Gibariān? … — es žāvā­damies novilku. — Tā vajāt no sapņa sapnī, zini…

Kaut kas nočabēja man blakus.

— Gibariān! — es atkārtoju skaļāk.

Nočīkstēja gultas atsperes.

— Kris… tā esmu es… — tepat man līdzās atskanēja čuksti.

— Tā esi tu, Hareja… bet Gibariāns?

— Kris… Kris … bet viņš taču ne … pats teici, ka viņš ir miris …

— Pa sapņiem var dzīvot, — es skaidroju. Vairs nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas bija sapnis. — Viņš kaut ko runāja, bija te.

Mani māca miegs. «Ja esmu miegains, tad es guļu,» idiotiski nodomāju, pieskāros ar lū­pām Harej as vēsajam plecam un iekārtojos ērtāk. Viņa man kaut ko atbildēja, bet es jau iegrimu nebūtībā.

No rīta sarkani apgaismotajā istabā atce­rējos šīs nakts notikumus. Sarunu ar Giba- riānu es nosapņoju, bet kas notika vēlāk? Dzirdēju viņa balsi, varēju apzvērēt, tikai labi neatcerējos, ko viņš teica. Tas neskanēja kā saruna, drīzāk kā referāts. Referāts?…

Hareja mazgājās. Dzirdēju ūdens šļakstus vannas istabā. Paskatījos pagultē, kur pirms dažām dienām noglabāju magnetofonu. Tā tur vairs nebija.

— Harej! — es iesaucos.

No skapja aizmugures parādījās viņas slapjā seja.

— Vai tu gadījumā neesi redzējusi zem gultas magnetofonu? Mazs, portatīvs …

— Tur gulēja-dažādas mantas. Es visu no­liku tur, — viņa norādīja uz plauktu pie zāļu skapīša un pazuda vannas istabā.

Izlecu no gultas, bet meklējumi bija nesek­mīgi.

— Tev vajadzēja to redzēt, — es teicu, kad viņa atgriezās istabā.

Viņa neko neatbildēja, sukāja matus pie spoguļa. Tikai tagad ievēroju, ka viņa ir bāla, bet viņas acīs, kad spogulī tās satikās ar ma­nām, bija kaut kas pētījošs.

— Harej, — es kā ēzelis iesāku vēlreiz, — magnetofona uz plaukta nav.

— Nekā svarīgāka tu man nevari pa­teikt? …

— Piedod, — es nomurmināju. — Tev tais­nība, tas ir muļķīgi.

Tā tikai trūka, ka mēs sāktu strīdēties!

Pēc tam mēs devāmies brokastīs. Šodien Hareja visu darīja savādāk nekā parasti, bet es nepratu apjēgt šo starpību. Viņa skatījās apkārt, vairākas reizes it kā pēkšņi iegrima domās un nedzirdēja, ko teicu. Vienreiz, kad viņa pacēla galvu, pamanīju, ka viņas acis spīd.

— Kas tev kaiš? — pazemināju balsi līdz čukstam. — Tu raudi?

— Ak, liec mani mierā. Šīs asaras nav īs­tas, — viņa izdvesa.

Iespējams, ka man nevajadzēja ar to apmie­rināties, bet nekas mani tā nebiedēja, kā «at­klātas sarunas». Tomēr prātā man bija kaut kas pavisam cits — kaut gan zināju, ka Snauta un Sartoriusa intrigas esmu tikai nosapņojis, sāku apsvērt, vai Stacijā vispār ir kāds pie­mērots ierocis. Nedomāju, ko ar to iesākšu, vienkārši gribēju tādu iegūt. Pasacīju Hare- jai, ka man jāieskatās noliktavas telpās. Viņa klusējot devās man līdzi. Rakņājos kārbās, cī­tīgi meklēju kastēs, bet, kad nokāpu pašā apakšā, nespēju pretoties kārdinājumam ielū­koties saldētavā. Man tomēr negribējās ielaist tur Hareju, tāpēc es tikai pavēru durvis un pārlaidu pāri visai telpai acis. Tumšais līķ­auts arvien vēl sedza iegarenu apveidu, bet no savas vietas nevarēju redzēt, vai melnā jo­projām guļ turpat, kur iepriekš. Man izlikās, ka viņas tur nav.

Neatradu neko, kas man noderētu, un tā klīdu aizvien sliktākā garastāvoklī, līdz pēk­šņi atskārtu, ka neredzu Hareju. Viņa tūlīt gan atnāca — bija atpalikusi koridorā —, bet jau tam, ka viņa mēģināja kaut uz sekundi attālināties no manis, kas prasīja no viņas tādu piepūli, vajadzēja darīt mani uzmanīgu. Bet es joprojām vēl uzvedos kā nezin uz ko apvainojies vai gluži vienkārši kā kretīns. Man sāka stipri sāpēt galva, nevarēju samek­lēt nekādus pulverus, un dusmīgs kā sātans apgriezu otrādi visu aptieciņas saturu. Iet at­kal uz operāciju zāli man negribējās, uzvedos šodien tik nejēdzīgi kā reti kad. Hareja kus­tējās pa kabīni kā ēna, lāgiem uz brīdi pazū­dot, bet pēcpusdienā, kad mēs jau bijām pa­ēduši (taisnību sakot, viņa nemaz neēda, bet. es — bez apetītes un galvassāpju dēļ pat ne­mēģināju viņu piedabūt pie ēšanas), viņa pie­peši apsēdās man blakus un sāka plūkāt ma­nas blūzes piedurkni.

— Nu, kas ir? — es mehāniski norūcu.

Man bija vēlēšanās uziet augšā, jo likās,

ka pa caurulēm atlido vāja sitienu atbalss, kas liecināja, ka Sartoriuss rakņājas augst­sprieguma aparatūrā; tomēr uzreiz ienāca prātā, ka jāiet būs ar Hareju, un, ja viņas klātbūtne bibliotēkā vēl bija pa pusei izskaid­rojama, tad tur, starp mašīnām, tā var kaut kā priekšlaikus pievērst Snauta uzmanību.

— Kris, — Hareja nočukstēja. — Kā ir ar mums?…

Nevilšus nopūtos, nevaru teikt, ka tā man bija laimīga diena.

— Ļoti labi. Kas tev atkal lēcies?

— Es gribētu ar tevi parunāties.

— Lūdzu. Es klausos.

— Tikai ne tā.

— Bet kā? Nu es taču tev teicu, zini, man galva sāp, milzums darba …

— Mazliet pacietības, Kris.

Piespiedu sevi pasmaidīt. Laikam izskatījos nožēlojams.

— Jā, mīļā. Runā.

— Bet tu teiksi man taisnību?

Saraucu uzacis. Man nepatika tads sākums.

— Kāpēc man būtu jāmelo?

— Tev var būt iemesli. Nopietni. Bet, ja gribi, lai… nu, zini… tad nemelo man.

Klusēju.

— Es tev kaut ko pateikšu, un tu man kaut ko pasacīsi. Labi? Tā būs taisnība. Neskato­ties ne uz ko.

Neskatījos viņai acīs, kaut arī viņa mek­lēja manu skatienu. Izlikos, ka to nemanu.

— Es jau tev teicu, ka nezinu, kā te gadī­jos. Bet varbūt tu zini. Pagaidi, es turpināšu. Varbūt nezini. Bet, ja zini, tikai nevari to man tagad pateikt, tad varbūt vēlāk, citreiz? Tas nebūs visļaunākais. Katrā gadījumā tu atstāsi man cerības.

Man likās, ka mani apšļāc ar ledainu ūdeni.

— Mazulīt, ko tu runā? Kādas cerī­bas? … — es raustīju valodu.

— Kris, vienalga, kas esmu, tikai ne bērns. Tu solīji. Pasaki.

Šis «vienalga, kas esmu» tā sagrāba mani aiz rīkles, ka spēju tikai pamuļķīgi skatīties uz viņu, noliedzoši kratīt galvu, it kā sargā­joties no vārdiem, kas izteiktu visu.

— Es taču tev skaidroju, ka nekas nav jā­saka. Pietiks, ja tu pateiksi, ka nevari.

— Es neko neslēpju … — es aizsmacis at­bildēju.

— Tad lieliski, — viņa teica pieceldamās.

Gribēju kaut ko pateikt. Jutu, ka nevaru

viņu tā atstāt, bet visi vārdi man iespiedās kaklā.

— Harej …

Viņa stāvēja pie loga, pagriezusies pret mani ar muguru. Tumšzilais, tuksnesīgais okeāns snauda zem kailajām debesīm.

— Harej, ja tu domā, ka… Harej, tu taču zini, ka mīlu tevi…

— Mani?

Pienācu viņai klāt. Gribēju viņu apskaut. Viņa atbrīvojās, atgrūdusi manu roku.

— Tu esi tik labs… — viņa teica. — Tu mani mīli? Es labāk gribētu, ka tu mani sistu!

— Harej, mīļā!

— Nē! Nē. Labāk jau klusē.

Viņa piegāja pie galda un sāka novākt traukus. Es skatījos zilajā tukšumā. Saule rie­tēja, un Stacijas lielā ēna ritmiski šūpojās uz viļņiem. Šķīvis izslīdēja no Harej as rokām un nokrita uz grīdas. Skalojamos aparātos guldzēja ūdens. Sarkanbrūnā krāsa apvāršņa malās pārgāja netīri sarkanā zeltā. Ja es zi­nātu, ko lai daru! O, ja es zinātu! Pēkšņi iestā­jās klusums. Hareja stāvēja man aiz mugu­ras.

— Nē. Negriezies apkārt, — viņa čukstēja. — Tu nemaz neesi vainīgs, Kris. Es zinu. Ne­bēdājies.

Pastiepu roku uz viņas pusi. Viņa pabēga

dziļāk kabīnē un, pacēlusi veselu kaudzi šķīvju, pateica:

— Žēl. Ja tie varētu saplīst, es sadauzītu, ek, visus sadauzītu!!!

Brītiņu man likās, ka viņa tiešām trieks tos pret grīdu, bet viņa uzmeta man ašu skatienu un pasmaidīja:

— Nebaidies, es nerīkošu tev scēnas.

Uzmodos nakts vidū un uzreiz saspringts un modrs apsēdos uz gultas; istaba bija tumša, caur pusatvērtajām durvīm no koridora ieplū­da vāja gaisma. Kaut kas indīgi šņāca, šī skaņa pieņēmās spēkā reizē ar dobjiem, tru­liem sitieniem, itin kā kaut kas liels strauji dauzītos aiz sienas. «Meteors!» pazibēja doma. «Sadragājis ārējo apvalku. Tur ir kāds!»

Stiepts gārdziens.

Es atžilbu pilnīgi. Tā bija Stacija, nevis ra­ķete, bet šī drausmīgā skaņa …

Izskrēju gaitenī. Mazās laboratorijas durvis bija līdz galam vaļā, tur spīdēja gaisma. Ieskrēju iekšā.

Mani ietina šausmīga aukstuma vilnis. Ka­bīni aizpildīja tvaiks, kas elpu pārvērta sniegā. Baltu pārslu mākonis vijās virs peld- mētelī tērpta ķermeņa, kas vāri raustījās uz grīdas. Tā bija Hareja. Ar pūlēm to pamanīju šajā ledainajā mākonī, metos pie viņas, sa­tvēru aiz vidukļa, mētelis dedzināja man rokas, viņa gārdza, izskrēju gaitenī, garām zibēja durvis, nejutu vairs aukstumu, tikai viņas elpa tvaika makulīšiem plūda par lūpām un kā uguns svilināja man plecu.

Noguldīju viņu uz galda, pārplēsu uz krū­tīm halātu, sekundi skatījos viņas pārvērstajā, drebošajā sejā: pavērtās lūpas ar melnu ga­rozu klāja sasalušas asinis, uz mēles mirdzēja ledus kristāliņi…

Šķidrais skābeklis. Laboratorijā Djuāra traukos bija šķidrs skābeklis, paceļot Hareju, es jutu, ka saminu trauslu stiklu. Cik daudz viņa varēja iedzert? Vienalga. Sadedzināts elpvads, rīkle, plaušas, šķidrais skābeklis saēd spēcīgāk par koncentrētu skābi. Viņas elpa sausi šņirkstēja kā plīstošs papīrs un kļuva aizvien seklāka. Acis bija aizvērtas. Agonija.

Uzmetu skatienu lielajiem, stiklotajiem skapjiem ar instrumentiem un zālēm. Traheo- tomija? Intubācija? Bet plaušu taču vairs nav! Sadegušas. Tik daudz zāļu! Daudzkrāsainu pudeļu un kārbiņu rindas aizpildīja plauktus. Gārdzoņa pārplūdināja visu istabu, migla jo­projām plūda no viņas atvērtajām lūpām.

Termofori…

Sāku tos meklēt, bet, iekams atradu, pie- skrēju pie cita skapja… Pašķīda ampulu kārbiņas … tagad šļirci… kur? … steriliza­toros … nevarēju to ar sastingušām rokām salikt, pirksti bija stīvi un negribēja liekties. Sāku neprātīgi dauzīt roku pret sterilizatora vāku, bet neko nejutu, atskaitot vieglas, du­rošas sāpes.

Hareja iegārdzās skaļāk. Pielēcu viņai klāt. Viņas acis bija atvērtas,

— Harej!

Tas nebija pat čuksts. Biju palicis bez balss. Mana seja bija kā no ģipša, sveša, traucējoša. Viņas ribas zem baltās ādas strauji cilājās, no kūstošā sniega slapjie mati izjuka uz pa­galvja. Viņa skatījās uz mani.

— Harej!

Neko vairāk es nespēju pasacīt. Stāvēju kā bluķis ar šīm svešajām, kokainajām ro­kām, kāju pēdas, lūpas un plakstiņi man kaisa aizvien spēcīgāk, bet es to tikpat kā nejutu, siltumā izkususi asins lāse noritēja pa viņas vaigu, novilkdama slīpu svītriņu. Mēle no­raustījās un pazuda, viņa joprojām vēl gār­dza.

Meklēju viņas pulsu, bet tā nebija, pašķīru peldmēteļa stūrus un piespiedu ausi pie stin­dzinoši aukstā ķermeņa zem pašas krūts. It kā cauri sprēgājoša ugunskura troksnim iz­dzirdu auļojošu sirds dipoņu, tik ātru, ka at­sevišķus pukstus nevarēju uztvert. Stāvēju, zemu noliecies, ar aizvērtām acīm, kad kaut kas pieskārās manai galvai. Viņas pirksti pa- bužināja man matus. Ielūkojos viņai acīs.

— Kris, — viņa nogārdza.

Strauji satvēru viņas roku, viņa atbildēja ar spiedienu, kas gandrīz vai sašķaidīja manu delnu, samaņa pazuda no viņas drausmīgi pār­vērstās sejas, acu baltumi pamirdzēja starp plakstiem, rīklē nokrāca, un visu ķermeni sa­tricināja vemšana. Tik tikko varēju noturēt viņu, pārkārušos pār galda malu. Viņa sita galvu pret porcelāna piltuves malu. Es balstīju viņu un spiedu pie galda, pie katras nākamās spazmas viņa izrāvās no manām ro­kām, es acumirklī nosvīdu, un kājas man kļuva kā no vates. Kad vemšana pierima, mēģināju viņu noguldīt. Viņa, elpai sēcot, tvarstīja gaisu. Pēkšņi šai briesmīgajā asiņai­najā sejā iemirdzējās Harejas acis.

— Kris, — viņa sēca, — cik … cik ilgi, Kris?

Viņa sāka rīstīties, lūpas pārklājās ar pu­tām, no jauna viņu plosīja vemšana. Turēju viņu ar pēdējiem spēkiem. Viņa nokrita uz muguras, tā ka zobi noklakstēja, un ātri elpoja.

— Nē, nē, nē, — Hareja strauji dvesa ar katru elpas vilcienu, un katrs no tiem likās pēdējais. Bet vemšana vēlreiz atkārtojās, un viņa atkal krampjaini svaidījās manās rokās, īsajos pārtraukuma brīžos ievelkot gaisu ar piepūli, kas izspīlēja uz āru visas ribas. Bei­dzot plaksti līdz pusei aizsedza viņas neredzī­gās acis. Viņa sastinga. Es domāju, ka tās ir beigas. Nemēģināju pat noslaucīt sārtās pu­tas no viņas lūpām, stāvēju, noliecies pār viņu, dzirdot kaut kāda tāla, liela zvana ska­ņas, un gaidīju pēdējo nopūtu, lai tad sa­bruktu uz grīdas, bet viņa joprojām vēl el­poja, gandrīz bez gārdzoņas, aizvien klusāk, bet tad krūšu galiņš, kas jau bija tikpat kā sastindzis, sāka cilāties strādājošas sirds straujajā ritmā. Stāvēju salīcis, bet viņas seja sāka sārtoties. Vēl neko nesapratu. Abas del­nas man nosvīda un likās, ka kļūstu kurls, ka kaut kas mīksts, elastīgs aizpilda ausis, tomēr joprojām vēl dzirdēju šis zvana skaņas, tagad jau dobjas, it kā zvana sirds būtu ieplīsusi.

Viņa atvēra plakstus, un mūsu skatieni sa­stapās.

«Harej,» es gribēju pateikt, bet man it kā trūka mutes, seja bija nedzīva, smaga maska, un es varēju vienīgi skatīties.

Viņa ar acīm pārskrēja istabu, galva sakus­tējās. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras, kaut kādā citā, tālā pasaulē vienmērīgi pilēja ūdens no neaizgriezta krāna. Viņa atbalstījās uz elkoņa. Apsēdās. Es atkāpos. Viņa vēroja mani.

— Ko, — viņa sacīja, — ko? … Ne … neiz­devās? Kāpēc? Kāpēc tu tā skaties? …

Un pēkšņi Hareja briesmīgi iekliedzās.

— Kāpēc tu tā skaties!!!

Iestājās klusums. Viņa nopētīja savas ro­kas. Pakustināja pirkstus.

— Tā esmu es?… — viņa teica.

— Harej, — es izrunāju bez elpas, tikai ar lūpām.

— Hareja? … — viņa pacēla galvu. Tad lēni noslīdēja uz grīdas un nostājās uz kājām. Salīgojās, atguva līdzsvaru, spēra dažus soļus. Visu to viņa darīja kaut kādā transa stāvoklī, skatījās uz mani un tikpat kā mani neredzēja.

— Hareja? — viņa lēni atkārtoja vēl­reiz. — Bet… es … neesmu Hareja. Kas es esmu? … Hareja? Bet tu, tu?!

Pēkšņi viņas acis izpletās, iemirdzējās, pa­vīdēja smaids, un milzīgs izbrīns noskaidroja viņas seju.

— Varbūt tu arī? Kris! Varbūt tu arī?!

Klusēju, ar muguru atspiedies pret skapi, tur, kur mani bija atdzinušas bailes.

Viņas rokas nolaidās.

— Nē, — viņa sacīja. — Nē, jo tu baidies. Bet klausies, es vairs tā nespēju. Tā nevar. Es neko nezināju. Es tagad… es tālāk vairs neko nesaprotu. Tas taču nav iespējams? Es, — viņa spieda sažņaugtās, nobālušās ro­kas pie krūtīm, — nekā nezinu, izņemot, izņe­mot Hareju! Varbūt tu domā, ka es izliekos? Neizliekos, svēts vārds, neizliekos.

Pēdējie vārdi pārgāja vaidā. Elsodama viņa nokrita uz grīdas, šis kliedziens it kā satrici­nāja manī kaut ko, ar vienu lēcienu atrados viņai blakus, apskāvu plecus, viņa aizsargā­jās, grūda mani prom, elsojot bez asarām, kliedza:

— Laid! Laid! Tev pretīgi! Zinu! Es tā ne­gribu! Negribu! Tu taču redzi, pats redzi, ka tā neesmu es, neesmu es, neesmu es …

— Klusē! — es kliedzu, purinādams viņu, mēs abi neapzināti kliedzām, nometušies ceļos viens otram pretī. Harej as galva svaidījās, ba­dot man plecā, spiedu viņu sev klāt no visa spēka. Piepeši sastingām, smagi elpojot. Ūdens vienmērīgi pilēja no krāna.

— Kris, — viņa nomurmināja, piespiez­dama seju pie manām krūtīm, — saki, kas jādara, lai manis nebūtu, Kris …

— Izbeidz! — es iekliedzos.

Viņa pacēla seju. Cieši skatījās manī.

— Kā? … Tu arī nezini? Neko nevar izda­rīt? Neko?

— Harej… apžēlojies.

— Es gribēju… tu taču redzeji. Nē. Ne. Laid, nevēlos, ka tu man pieskaries! Tev pre­tīgi.

— Nav tiesa!

— Tu melo. Tev jāizjūt pretīgums. Es… es pati… arī. Ja es varētu. Ja es tikai varētu…

— Tu padarītu sev galu?

— Jā.

— Bet es negribu, saproti? Negribu, ka tu sevi nogalini. Gribu, lai tu būtu šeit, ar mani, un nekā cita man nevajag!

Milzīgas, pelēkas acis pētīja mani.

— Kā tu melo… — viņa sacīja pavisam klusi.

Es palaidu viņu un piecēlos. Viņa apsēdās uz grīdas.

— Saki —• kas man jādara, lai tu noticētu, ka runāju to, ko domāju? Ka tā ir patiesība. Ka citas nav.

— Tu nevari runāt patiesi. Es neesmu Ha­reja.

— Bet kas tad?

Hareja ilgi klusēja. Vairākas reizes nodre­bēja viņas zods, tad viņa nokāra galvu un nočukstēja:

— Hareja … bet… bet es zinu, ka tie ir meli. Tā nebiju es … ko tu mīlēji tur, agrāk …

— Jā, — es teicu. — Bijušā vairs nav. Tas ir miris. Bet šeit es mīlu tevi. Saproti?

Viņa pakratīja galvu.

— Tu esi labs. Nedomā, ka neprotu nover-; tēt visu, ko tu darīji. Tu to darīji pēc iespējas

labāk, kā prati. Bet ar to nekas nav līdzēts. Kad pirms trim dienām agrā rītā sēdēju pie tavas gultas un gaidīju, kad tu pamodīsies, es nezināju nekā. Man liekas, ka tas bija ļoti, ļoti sen. Es uzvedos tā, it kā būtu sajukusi prātā. Man galvā bija kaut kas līdzīgs miglai. Nezināju, kas bijis agrāk, kas vēlāk, ne par ko nebrīnījos, itin kā pēc narkozes vai ilgas slimības. Un pat domāju, ka varbūt esmu sli­mojusi, tikai tu negribi man to pateikt. Bet vēlāk arvien vairāk notikumu lika man do­māt. Tu zini, kādi notikumi. Man kaut kas atausa jau pēc tavas sarunas bibliotēkā ar šo, kā viņu sauc, ar Snautu. Kad tu man negribēji neko paskaidrot, naktī piecēlos un ieslēdzu magnetofonu. Samelojos tikai to vienu vie­nīgo reizi, jo pēc tam es magnetofonu no­slēpu, Kris. Kā sauca to, kurš runāja?

— Gibariāns.

— Jā, Gibariāns. Tad sapratu visu, bet ta­gad, atklāti runājot, neko vairs nesaprotu. Nezināju vienu lietu, ka es nevaru … ka es neesmu … ka tas tā beigsies … bez beigām. Par to viņš neko neteica. Varbūt arī teica, bet tu pamodies, un es izslēdzu aparātu. Taču pa­guvu dzirdēt pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu cilvēks, tikai instruments vien.

— Ko tu runā!

— Jā. Tavas reakcijas pētīšanai vai kaut kas tamlīdzīgs. Katram no jums ir tāds … tāda kā es. Tas balstās uz atmiņām vai priekš­statiem, ir apslēpts. Kaut kas tamlīdzīgs. Galu galā tu to visu zini labāk nekā es. Viņš stās­tīja par tik šausmīgām, neticamām lietām, un, ja viss nebūtu saskanējis, es droši vien ne­ticētu!

— Kas saskanēja?

— Kaut vai tas, ka man nav vajadzīgs miegs un ka man vienmēr jābūt kopā ar tevi. Vakarrīt es vēl domāju, ka tu mani neieredzi, un tāpēc biju nelaimīgā. Dievs, kāda es biju muļķe! Bet pasaki, pats pasaki — vai es va­rēju iedomāties? Viņš taču ieredzēja to, savu, bet kā viņš par to izteicās! Tikai tad sapratu: lai es daru ko darīdama, gribu to vai negribu, tev tas allaž būs mocības. Un pat vēl ļaunāk, jo moku rīki ir nedzīvi un nevainīgi — kā akmens, kas var nokrist un izdzēst dzīvību. Bet, ka rīks varētu labu vēlēt un mīlēt, to es nespēju iedomāties. Es gribētu tev izstāstīt kaut vai to, ko pārdzīvoju tad, vēlāk, kad sa­pratu, kad klausījos šo lentu. Varbūt no tā tev būtu kāds labums. Es pat mēģināju to pierakstīt…

— Tad tāpēc tu ieslēdzi gaismu? — es jau­tāju, ar pūlēm izdabūdams skaņas caur aiz­žņaugto rīkli.

— Jā. Bet nekas no tā neiznāca. Jo es meklēju sevī, zini… viņus — šo kaut ko citu, tici man, biju pavisam neprātīga! Kādu laiku man likās, ka zem ādas man nav ķermeņa, ka manī ir kaut kas cits, ka es esmu tikai, tikai virspuse. Lai tevi piemānītu. Saproti?

— Saprotu.

— Kad naktī stundām ilgi guli nomodā, var aizdomāties ļoti tālu un ļoti dīvainos vir­zienos, zini…

— Zinu .

— Bet es jutu sirdi, un ari atcerējos, ka tu pētīji manas asinis. Kādas ir manas asinis — pasaki man, pasaki atklāti! Tagad taču var.

— Tādas pašas kā man.

— Patiešām?

— Zvēru tev!

— Ko tas nozīmē? Zini, pēc tam domāju, ka varbūt tas ir kaut kur manī noslēpts, ka tas ir… var taču būt ļoti niecīgs. Bet nezi­nāju, kur. Tagad uzskatu, ka būtībā no manas puses tā bija izvairīšanās, jo ļoti baidījos no tā, ko gribēju izdarīt, un meklēju kādu citu izeju. Bet, Kris, ja man ir tādas pašas asinis … ja ir tā, kā tu saki, tad… Nē, tas nav iespē­jams. Es taču vairs nedzīvotu, tiesa? Tas no­zīmē, ka kaut kas tomēr ir, bet kur? Varbūt

galvā? Bet es taču domāju pavisam parasti… un neko nezinu … Ja es domātu ar to, tad uzreiz visu zinātu un nemīlētu tevi, tikai izlik­tos un zinātu, ka izliekos… Kris, lūdzu, izstāsti man visu, ko zini, varbūt tomēr izdo­sies kaut ko izdarīt?

— Ko izdosies izdarīt?

Viņa klusēja.

— Tu vēlies mirt?

— Laikam, jā.

Atkal iestājās klusums. Viņa bija sarāvu­sies čokurā, es stāvēju viņai blakus, skatījos tukšajā zālē, uz emaljētās iekārtas baltajām plātnēm, uz izmētātajiem spīdīgajiem instru­mentiem, — itin kā meklējot kaut ko ļoti va­jadzīgu, un nevarēju to atrast.

— Harej, vai es arī drīkstu kaut ko pasacīt?

Viņa gaidīja.

— Pareizi, tu neesi gluži tāda pati kā es. Bet tas nenozīmē, ka tu būtu sliktāka. Tieši otrādi. Galu galā vari domāt par to, ko vien gribi, bet, pateicoties tam… tu esi dzīva.

Kaut kāds bērnišķīgs, žēls smaids parādījās viņas sejā.

— Vai tas nozīmē, ka esmu… nemirstīga?

— Nezinu. Katrā ziņā daudz nemirstīgāka par mani.

— Tas ir briesmīgi, — viņa nočukstēja.

— Varbūt ne tik ļoti, kā tev liekas.

— Bet tu negribētu būt manā vietā …

— Hareja, visdrīzāk tas ir tavas … predis- tinācijas jautājums, tā es to nosauktu. Sa­proti, šeit, Stacijā, tava predistinācija būtībā ir tikpat tumša kā manējā un katra no mums. Tie turpinās Gibariāna eksperimentu, un var notikt viss …

— Vai nekas.

— Vai nekas, un teikšu tev, ka es gribētu, lai nenotiek nekas, ne jau baiļu dēļ (kaut gan arī tām varbūt ir sava loma, nezinu), bet tāpēc, ka tas neko nedos. Lūk, vienīgais, par ko esmu pilnīgi pārliecināts.

— Neko nedos, bet kāpēc? Tu runā par šo … okeānu?

Viņa nodrebēja.

— Jā. Par kontaktu. Domāju, ka būtībā tas ir ļoti vienkārši. Kontakts nozīmē kaut kādu zināšanu, jēdzienu, kaut vai rezultātu ap­maiņu, bet ja nu nav ar ko mainīties? Ja zilo­nis nav ļoti liela baktērija, tad arī okeāns nevar būt ļoti lielas smadzenes. Acīm redzot, no abām pusēm var notikt zināma darbība.

Vienas šādas darbības rezultātā es tagad ska­tos uz tevi un pūlos tev ieskaidrot, ka tu man esi dārgāka nekā šie divpadsmit dzīves gadi, kurus esmu veltījis Solāris planētai, un ka vē­los būt ar tevi kopā vienmēr. Varbūt tava ierašanās bija domāta, lai mani spīdzinātu, varbūt tas bija pakalpojums, bet varbūt tikai mikroskopiska pētīšana. Varbūt draudzības izpausme, nodevīgs sitiens, varbūt ņirgāša­nās? Varbūt viss reizē vai arī — kas man lie­kas visticamāk — kaut kas pavisam cits, bet galu galā vai tad mums jālauza galva par mūsu vēcāku nodomiem, lai arī cik sarežģīti tie būtu? Tu vari pateikt, ka no šiem nodo­miem ir atkarīga mūsu nākotne, un tam es piekritīšu. Es nespēju paredzēt to, kas būs. Tāpat kā tu. Nevaru pat solīt, ka vienmēr tevi mīlēšu. Ja jau noticis ir tik daudz, tad var notikt viss. Varbūt es rīt pārvērtīšos par zaļu medūzu? Tas nav atkarīgs no mums. Bet bū­sim kopā visā, kas no mums ir atkarīgs. Vai tas ir maz?

— Klausies, — viņa teica, — ir vēl kaut kas. Vai es . . . esmu ļoti… līdzīga viņai?

— Tu biji ļoti līdzīga, — es teicu. — Bet tagad vairs nezinu.

— Kā tā? …

Viņa piecēlās no grīdas un skatījās uz mani lielām acīm.

— Tu esi viņu jau aizsegusi.

— Un tu esi pārliecināts, ka ne viņu, bet mani? Mani? . ..

— Jā. Tevi. Nezinu. Baidos: ja tu tiešām būtu viņa, es nespētu tevi mīlēt.

— Kāpēc?

— Jo izdarīju kaut ko briesmīgu.

— Viņai?

— Jā. Kad bijām . ..

— Nevajag.

— Kāpēc?

— Jo gribu, lai tu zinātu: es neesmu viņa.