Pasaules acs

Piecdesmit trešā nodaļa. Rats veļas

>

R

ītausmā atklājās postījumi Zaļā vīra dārzā. Zemi sedza bieza lapu

kārta, vietām līdz pat ceļgaliem. Visas puķes bija pazudušas, izņe-

mot dažas, kas izmisīgi piekļāvās klajuma malai. Zemē ap ozolu

reti kas spēj augt, taču resno stumbru virs Zaļā vīra kapa iekļāva puķu un

zāles josliņa. Ozola zaros turējās vien dažas lapas, taču to bija ievērojami

vairāk nekā citos kokos. It kā no Zaļā vīra kaut kas būtu saglabājies un

censtos noturēties. Aukstās brāzmas bija pierimušas, un to vietā stājās

arvien smacīgāka tveice. Tauriņus neredzēja, putni klusēja. Posdamies

ceļam, neviens nerunāja.

Rands uzkāpa bēra mugurā, ciezdams zaudējuma sāpes. Bet tā neva­jadzētu būt. Pelni un asinis, mēs uzvarējām!

- Kaut viņš būtu sev atradis citu vietu, Egvēna teica, kāpdama Belā.

Lans bija sameistarojis nestuves viens to gals bija piestiprināts pie pinkainās ķēves, bet otrs pie Aldības. Nestuvēs sēdēja Moiraina, un Nīnēva jāja blakus, turēdama baltās ķēves pavadu. Ikreiz, juzdama Lana skatienu, Viedā izvairīgi nolaida acis; Sargātājs vienalga raudzījās uz viņu, taču nebilda ne vārda. Visi saprata, ko Egvēna ar to domāja.

- Tas nav pareizi, Loials ierunājās, skatīdamies uz ozolu.

Vienīgi ogērs vēl nesēdēja zirgā.

- Nav pareizi, ka Koku brālim jāpaliek Lāstā.

Loials pasniedza lielā zirga pavadu Randam.

- Tas nav pareizi.

Lans atvēra muti, redzot, ka viņš dodas pie ozola. Moiraina nestuvēs vāri pacēla roku, un Sargātājs klusēja.

Pie ozola Loials nokrita ceļos, aizvēra acis un pastiepa uz priekšu rokas. Pēc tam viņš pacēla skatienu pret debesīm, un viņa ausu kušķi saslējās stāvus. Ogērs sāka dziedāt.

Rands nevarēja pateikt, vai dziesmai ir vārdi vai arī tā ir tikai melodija. Loiala balss rībēja tā, ka šķita pati zeme dzied. Ieskanējās putnu balsis, klusi nopūtās pavasara vēsmas, bija dzirdama tauriņu spārnu sanēšana. Aizmirsies dziesmā, Rands iedomājās, ka ir aizritējušas dažas minūtes, taču, kad ogērs nolaida rokas un atvēra acis, jauneklis pārsteigts ierau­dzīja, ka saule jau ir labu gabalu virs apvāršņa. Dziesmai sākoties, spīdek­lis tik tikko bija skāris kokus. Šķita, ka ozola lapas ir kļuvušas zaļākas un zaros turas stingrāk nekā pirmīt. Puķes ap stumbru izslējās taisni baltās, spirgtās lilijas un košsarkanās peonijas.

Slaukot no pieres sviedrus, Loials piecēlās un paņēma no Randa pavadu. Mulsumā ogērs bija nolaidis garās uzacis, it kā citi viņa rīcību varētu uztvert kā ārišķību.

- Savu mūžu nebiju tā dziedājis. Es tā nebūtu varējis, ja daļiņa no Koku brāļa vēl nebūtu tepat. Manās dziesmās nav tāda spēka.

Apsēdies seglos, ogērs uzmeta gandarītu skatienu ozolam un puķēm.

- Vismaz šis stūrītis nenoslīks Lāstā. Koku brālis Lāstam nepiederēs.

- Tu esi krietns vīrs, ogēr, Lans sacīja.

Loials pasmaidīja.

- Uzskatu to par komplimentu, taču nezinu, ko teiktu vecākais Hamans.

Viņi jāja rindā: Mats aiz Lana, lai vajadzības gadījumā varētu izman­tot loku, bet Perins pēdējais, ar cirvi pār segliem. Nokļuvuši pakalna galā, visi tūlīt visapkārt sajuta Lāstu kroplu, satrūdējušu, indīgās vara­vīksnes krāsās. Rands atskatījās, taču Zaļā vīra dārzu vairs neredzēja. Aiz muguras pletās Lāsts tāpat kā pirmīt. Un tomēr vienubrīd šķita, ka viņš redz augstu paceļamies ozolu, krāšņu un zaļojošu, un tad aina mirgodama izgaisa. Palika tikai Lāsts.

Rands gandrīz vai gaidīja, ka atkal būs jālaužas cauri tāpat kā ceļā uz šejieni, taču Lāsts bija kluss un stings kā nāve. Ne zars nenotrīcēja, lai viņus pātagotu; ne tuvu, ne tālu nedzirdēja ne kliedzienus, ne gaudas. Šķita, ka Lāsts ir pieplacis pie zemes, taču neuzglūn; saņēmis smagu trie­cienu, tas gaidīja nākamo. Pat saule vairs nešķita tik sarkana.

Kad viņi jāja garām ezeru virtenei, saule jau bija gandrīz zenītā. Lans vadīja karavānu labi tālu no ezeriem un tiem neveltīja ne skatienu, bet Randam Septiņi torņi nu šķita augstāki nekā iepriekš. Jauneklis nešau­bījās, ka robotās smailes tagad atrodas tālāk no zemes; viņš gandrīz vai redzēja virs tām saulē mirdzošus vienlaidu torņus un vējā plīvojošus karogus ar zelta dzērvi. Rands samiedza acis, lai labāk redzētu, taču torņi vēl nebija līdz galam izgaisuši. Vēl labu brīdi tie turējās viņa redzeslauka malā, līdz beidzot Lāsts atkal paslēpa ezerus.

Pirms saulrieta Lans izvēlējās vietu apmetnei, un Moiraina, Nīnēvai un Egvēnai piepalīdzot, uzlika aizsardzības joslu. Vispirms Aesu Sedaja kaut ko iečukstēja abām emondārietēm ausī. Nīnēva tā kā vilcinājās, taču pēc mirkļa visas trīs sievietes reizē aizvēra acis.

Rands redzēja, ka Mats un Perins skatās, un nesaprata, kāpēc viņi ir tik pārsteigti. Katrā sievietē taču ir Aesu Sedaja, viņš skumji nodomāja. Gaisma, palīdzi man, arī es esmu Aesu Sedajs! Viņam ap sirdi kļuva tik drūmi, ka negribējās pat runāt.

- Kāpēc viss ir tā mainījies? Perins jautāja Egvēnai, kad meitene un Nīnēva palīdzēja Moirainai iekāpt nestuvēs. Ir tāda sajūta…

Viņš paraustīja platos plecus, it kā nevarēdams atrast īstos vārdus.

- Melnais no mums saņēma pamatīgu triecienu, Moiraina atbildēja un iekārtojusies nopūtās. Ēnai vajadzēs daudz laika, lai atkoptos.

- Bet kā? Mats prasīja. Ko mēs tādu izdarījām?

- Guli, Moiraina teica. Mēs vēl neesam tikuši laukā no Lāsta.

Arī nākamajā rītā nebija nekādu ārēju izmaiņu, vismaz Rands neko

nemanīja. Protams, viņiem jājot uz dienvidiem, Lāsts pamazām atkāpās. Kroplos kokus nomainīja taisni. Smacējošā tveice pierima. Trūdošu lapu vietā bija redzamas tikai slimības skartas. Visbeidzot Rands ievēroja, ka nav arī slimo lapu. Mežs ap viņiem nu bija sārts no jaunajiem dzinumiem un biezs. Pameža zari bija pumpuru pilni, akmeņus apsedza vīteņaugi, puķes izraibināja zāli, tikpat biezu un leknu kā tā, ko savulaik bija minis Zaļais vīrs. Šķita, ka ziemas tik ilgi aizkavētais pavasaris steidzas atgūt iekavēto.

Un brīnījās ne jau Rands vien.

- Varens trieciens, Moiraina nomurmināja, taču neko vairāk ne­teica.

Ap akmens stabu, kas iezīmēja Robežu, bija apvijusies mežrozīte. No sargtorņiem iznāca vīri un sasveicinājās. Vīru smiekli kaut kādā ziņā šķita reibuma pilni, un viņu acis pārsteigumā mirdzēja, it kā neticot, ka zem tērauda zābakiem aug jauna zāle.

- Gaisma ir uzvarējusi Ēnu!

- Liela uzvara Tarvina aizā! Mēs saņēmām vēsti! Uzvara!

- Gaisma atkal svētī mūs visus!

- Gaismā karalis Easars ir spēcīgs, Lans atbildēja uz visu saucie­niem.

Sargi vēlējās parūpēties par Moirainu, vismaz piešķirt pavadoņus, taču viņa no visa atteicās. Kaut arī Moiraina uz muguras gulēja nestuvēs, Aesu Sedajas klātbūtne bruņotajiem vīriem lika atkāpties un klanoties pakļauties viņas vēlmēm. Randam un pārējiem aizjājot, vēl bija dzirdami vīru smiekli.

Ceļotāji pievakarē sasniedza Faldaru. Pilsētā ar drūmajiem mūriem skanēja svētku zvani. Patiesības zvani. Rands šaubījās, vai pilsētā kāds zvans šobrīd cieš klusu vai tā būtu aizjūga sudraba zvārgulīšu džinkstoņa vai milzu gongu dunēšana torņu galos. Vārti bija līdz galam vaļā, un ielās skrēja smejoši un dziedoši cilvēki ar ziediem, kas bija sasprausti matos un ieročos. Bēgļi vēl nebija atgriezušies no Falmoranas, taču no Tarvina aizas nupat bija pārnākuši vīri, ar savu prieku pārplūdinādami visas ielas.

- Uzvara aizā! Mēs uzvarējām!

- Brīnums aizā! Ir atgriezies Leģendu laikmets!

- Pavasaris! Vecs, sirms kareivis smaidīdams aplika Randam ap kaklu liliju virteni. Viņam pašam matos bija balts ziedu pušķis. Gaisma atkal svētī mūs visus ar pavasari!

Uzzinājuši, ka ceļinieki dodas uz galveno torni, viņus lokā ietvēra un pavadīja ar ziediem rotātās tērauda bruņās tērpušies vīri, kas līksmajā drūzmā izlauza ceļu.

Ingtars bija pirmais cilvēks, kurš nesmaidīja.

- Es nokavēju, viņš īgni sacīja Lanam. Ierados stundu par vēlu. Miers!

Viņš nikni grieza zobus, bet tad vīrieša sejā pavīdēja nožēla.

- Piedodiet man! Bēdas man liek aizmirst par pienākumiem. Sumi­nāts, cēlēj! Sumināti visi! Priecājos, ka laimīgi tikāt prom no Lāsta.

Atvedīšu uz Moirainas Sedajas istabām dziednieci, paziņošu Agelmara kungam…

- Vediet uzreiz pie Agelmara kunga, Moiraina pavēlēja. Mūs visus!

Ingtars atvēra muti, lai iebilstu, taču tad pamāja ar galvu, pakļauda­mies viņas skatiena spēkam.

Agelmars sēdēja savā kabinetā. Zobeni un bruņas bija saliktas atpa­kaļ plauktos. Viņš šeit bija otrais cilvēks, kas nesmaidīja. Bažīgās rievas Agelmara sejā ievilkās vēl dziļākas, sulaiņiem livrejās ienesot Moirainu nestuvēs. Visapkārt skraidīja sievietes zeltaini melnos tērpos, kas pavadīja Aesu Sedaju uz šejieni, nedodot viņai iespēju atsvaidzināties un sagaidīt dziednieci. Loials nesa zelta lādi. Atslēgas fragmenti vēl aizvien atradās Moirainas somā, bet Levsa Terīna Dzimtkāvja karogs bija ietīstīts viņas segas rullī, kas bija piesiets aiz Aldības segliem. Zirgu puisim, kurš aiz­veda balto ķēvi, tika piekodināts vērīgi uzmanīt segas rulli un to neskartu nogādāt Moirainai ierādītajā istabā.

- Miers! Faldaras kungs nomurmināja. Vai esat ievainota, Moi­raina Sedaja? Ingtar, kāpēc neparūpējies, lai Aesu Sedaja būtu gultā un pie viņas tiktu atvesta dziedniece?

- Nomierinieties, Agelmara kungs, Moiraina teica. Ingtars rīko­jās tā, kā es viņam liku. Neesmu tik vārīga, kā jums visiem te šķiet.

Aesu Sedaja pamāja divām sievietēm, lai tās palīdz viņai aiziet līdz krēslam. Pirmajā mirklī abas sasita plaukstas, iesaukdamās, ka Moiraina ir pavisam vārga, ka viņai jāguļ siltā gultā un jāgaida dziedniece, un jāatgūstas karstā vannā. Moiraina savilka uzacis, un sievietes uzreiz aizvēra muti un steidzās palīdzēt viņai tikt līdz krēslam. Apsēdusies Moiraina nepacietīgi pameta ar roku, lai abas pazūd.

- Es vēlos ar jums parunāt, Agelmara kungs.

Faldaras valdnieks pamāja, un Ingtars kalpotājiem deva zīmi, lai visi iet prom. Agelmara kungs nogaidoši uzlūkoja visus, kas palika, un, kā Randam šķita, īpašu uzmanību veltīja Loialam un zelta lādei.

- Mēs dzirdējām, Moiraina iesāka, līdzko aiz Ingtara aizvērās dur­vis, par jūsu lielo uzvaru Tārvina aizā.

- Jā, Agelmars novilka, atkal bažīgi saraukdams pieri. Jā, Aesu Sedaja, un arī nē. Puscilvēki un trolloki tika iznīcināti līdz pēdējam, taču mēs tikpat kā necīnījāmies. Mani vīri teic, ka ir noticis brīnums. Mūsu

ienaidniekus aprijusi zeme, apbedījuši kalni. Dzīvi palikuši vien daži drafkāri, kas bijuši tā pārbiedēti, ka spējuši tikai cik ātri nu var laisties prom uz ziemeļiem.

- Nudien brīnums, Moiraina piekrita. Un ir atgriezies pavasaris.

- Brīnums, Agelmars nogrozīja galvu, taču… Moiraina Sedaja, ļaudis daudz runā par notikumiem aizā. Pati Gaisma esot tapusi par miesu un nostājusies mūsu pusē. Aizā esot ienācis Radītājs un cīnījies ar Ēnu. Taču es redzēju cilvēku, Moiraina Sedaja. Redzēju cilvēku, un tas, ko viņš darīja, nav prātam aptverams.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, Faldaras kungs.

- Tieši tā, kā jūs sakāt, Moiraina Sedaja.

- Bet Padans Fains? Vai viņš nav bīstams? Kad atpūtīšos, man ar viņu būs jāparunā.

- Šis vīrs tiek turēts apcietinājumā, kā pavēlējāt, Aesu Sedaja. Viņš ir gan sūdzējies sargiem, gan mēģinājis viņus izrīkot, taču… Miers, Moi­raina Sedaja! Kā jums pašai klājās Lāstā? Vai atradāt Zaļo vīru? Es dabā redzu viņa roku darbu.

- Mēs viņu atradām, Aesu Sedaja bezkaislīgi atbildēja. Agelmara kungs, Zaļais vīrs ir miris, un Pasaules acs ir pazudusi. Jauni vīri vairs nedosies turp pēc slavas.

Faldaras kungs savilka pieri un samulsis papurināja galvu.

- Miris? Zaļais vīrs? Tas nevar būt… Tatad jūs cietāt sakāvi? Bet puķes un citi augi?

- Mēs uzvarējām, Agelmara kungs, un to pierāda zemes atbrīvošana no ziemas, taču baidos, ka pēdējā kauja vēl ir priekšā.

Rands nemierīgi sakustējās, bet, juzdams Aesu Sedajas bargo ska­tienu, sastinga.

- Lāsts vēl pastāv, un Thakandaras smēdes joprojām darbojas Šajolgulas labā. Vēl ir daudz Puscilvēku un vesela trolloku jūra. Nedomājiet, ka Pierobežā varat kaut uz mirkli zaudēt modrību!

- Es tā nedomāju, Aesu Sedaja, viņš stīvi atbildēja.

Moiraina pamāja Loialam, lai ogērs noliek zelta lādi viņai pie kājām, un, kad tas bija izdarīts, to atvēra, atklājot ragu.

- Valēra rags, Moiraina teica.

Agelmars ieelsās. Rands jau domāja, ka Faldaras kungs tūlīt nokritīs ceļos.

- Ja mums ir Valēra rags, Moiraina Sedaja, tad nav svarīgi, cik daudz Puscilvēku un trolloku vēl palicis. Ja no kapa piecelsies senatnes varoņi, mēs dosimies uz Tukšo zemi un nolīdzināsim Šajolgulu līdz pašiem pamatiem.

- NĒ!

Agelmars pārsteigts atvēra muti, bet Moiraina mierīgi turpināja:

- Es nerādīju ragu tāpēc, lai jūs maldinātu, bet lai jūs zinātu: lai arī kādas kaujas vēl būtu priekšā, mēs būsim tikpat spēcīgi kā Ēna. Šeit ragam nav īstā vieta. Tas jānogādā Iliānā. Tieši tur ja atkal būs gaidāma kauja jāpulcē Gaismas spēki. Lūgšu jūs nodrošināt mūs ar vislabāka­jiem pavadoņiem, lai rags tiktu droši nogādāts Iliānā. Visapkārt vēl klīst Melndraugi, tāpat arī Puscilvēki un trolloki, bet visi, kas tuvosies ragam, sekos tam vīram, kurš tajā pūš. Raga īstā vieta ir Iliānā.

- Notiks tā, kā jūs teiksiet, Aesu Sedaja.

Tomēr, kad lādes vāks tika aizvērts, Faldaras kungs izskatījās pēc cil­vēka, kam liegts pēdējo reizi uzmest skatienu Gaismai.

Faldaras zvani dunēja jau septīto dienu. No Falmoranas atgriezās pil­sētas bēgļi, kas pievienojās kareivju svinībām. Rands stāvēja uz gara bal­kona, klausīdamies zvanos, kuru skaņas saplūda ar dziesmām un prieka saucieniem. No balkona pavērās skats uz Agelmara dārziem zaļiem un ziedošiem -, taču uz tiem Rands neskatījās. Augstu debesīs spīdēja saule, taču pavasaris Šienārā bija aukstāks nekā Emondārē. Tomēr uz jaunekļa kailajām krūtīm un pleciem mirdzēja sviedri. Rands redzēja zobenu ar gārņa zīmi, precīzi izpildīdams katru kustību, kas tomēr ne tuvu nelī­dzinājās tām, ko viņš veica sava prāta tukšumā. Bet pat šobrīd Rands domāja, kāds prieks valdītu pilsētā, ja ļaudis zinātu par karogu, ko Moi­raina vēl joprojām slēpa.

- Labi, aitugan!

Atbalstījies pret margām un sakrustojis uz krūtīm rokas, Sargātājs uz viņu vērtējoši raudzījās.

- Tev labi izdodas, bet nepārcenties. Tu nevari kļūt par zobena meis­taru dažu nedēļu laikā.

Tukšums izgaisa kā pārplīsis burbulis.

- Es nemaz nevēlos būt zobena meistars.

- Bet tev ir meistara zobens, aitugan!

- Es gribu tikai vienu: lai tēvs ar mani lepotos.

Rands uzlika roku uz raupjās spala ādas. Es gribu tikai vienu: lai Tams būtu mans tēvs. Puisis iegrūda zobenu makstī.

- Un to pāris nedēļu man nemaz nav.

- Tātad tu neesi pārdomājis?

- Bet vai jūs pārdomātu?

Lana sejas izteiksme nemainījās. Varētu nodomāt, ka viņa vaibsti nemaz nespēj mainīties.

- Vai nemēģināsiet mani apturēt? Un Moiraina Sedaja?

- Vari rīkoties, kā vēlies, aitugan, vai arī atbilstoši Raksta austajam.

Sargātājs stalti izslējās.

- Tagad tevi atstāšu vienu.

Rands pagriezās un noskatījās, kā viņš aiziet, un tad ieraudzīja Egvēnu.

- Par ko tu neesi pārdomājis, Rand?

Jauneklis paķēra kreklu un mēteli, piepeši sajuzdams aukstumu.

- Es došos prom, Egvēna.

- Uz kurieni?

- Vienalga kur. Vēl nezinu.

Lai ari kā Rands centās vairīties no Egvēnas acīm, tomēr nespēja atraut no viņas skatienu. Meitenes matos, kas krita uz pleciem, bija ievīti sarkani mežrozīšu ziedi. Viņas tumšzilais mētelis, kas pēc Šienāras modes gar malu bija izšūts ar baltiem ziediņiem tie taisnā līnijā sniedzās līdz pat meitenes sejai bija aizpogāts. Mēteļa ziediņi nebija bālāki par Egvē­nas vaigiem, bet viņas acis šķita neparasti lielas un tumšas.

- Prom.

- Esmu pārliecināta, ka Moiraina Sedaja negribēs tevi tik viegli atlaist. Pēc… pēc tā, ko esi izdarījis, tev pienākas balva.

- Moiraina nezina, ka es esmu dzīvs cilvēks. Es paveicu to, ko viņa vēlējās, un lieta darīta. Aesu Sedaja pat nerunā ar mani, kad pieeju pie viņas. Es gan nemaz necenšos būt Moirainas tuvumā, tomēr viņa no manis vairās. Viņu neuztrauc tas, ka došos prom, un, ja ari uztrauc, man tas nerūp.

- Moiraina vēl nav atspirgusi, Rand, mirkli vilcinājusies, Egvēna sacīja. Man jādodas uz Tarvalonu mācīties. Arī Nīnēva mums pie­biedrosies. Mats jāizdziedē no viņa saiknes ar dunci, bet Perins grib

redzēt Tarvalonu, pirms… dodas… nezinu, kurp. Tu varētu iet kopā ar mums.

- Un gaidīt, lai vēl kāda Aesu Sedaja, tāpat kā Moiraina, uzzina, kas es esmu, un mani nomierina? Randa balss skanēja rupji, gandrīz izsmē­jīgi, tomēr viņš necentās mainīt toni. Vai to tu vēlies?

- Nē.

To nu Rands zināja: viņš nemūžam nespētu atzīties Egvēnai, cik pateicīgs jūtas par šo tūlītējo atbildi.

- Rand, vai tu nebaidies… Neviena cita tuvumā nebija, tomēr Egvēna pameta skatienu visapkārt un pieklusināja balsi: Moiraina Sedaja saka tev nevajadzētu skart Pirmavotu. Ja tu nepieskarsies saidinam un necentīsies vadīt Spēku, viss būs labi.

- Ak, es vairs nekad tam nepieskaršos! Kaut man tāpēc būtu roka jānocērt. Bet ko tad, ja es nespēšu atturēties? Es nemaz necentos vadīt Spēku, pat pie Acs ne. Ko tad, ja es nespēšu atturēties?

- Vai tu dosies mājās, Rand? Tavs tēvs droši vien nevar tevi sagaidīt. Pat Mata tēvs noteikti viņu gaidīt gaida. Es atgriezīšos Emondārē nākam­gad. Vismaz uz kādu laiciņu.

Rands paberzēja delnu gar zobena spalu, sajuzdams bronzas gārni. Mans tēvs. Mājas. Gaisma, kā man gribas redzēt…

- Nē, uz mājām ne.

Es došos turp, kur nav cilvēku, lai neviens neciestu, ja es nespēšu sevi aptu­rēt. Turp, kur būšu viens.

Randam piepeši kļuva auksti, it kā uz balkona būtu uzsnidzis sniegs.

- Es došos prom, bet ne uz mājām.

Ai, Egvēna, Egvēna, kāpēc tev jābūt vienai no… ?

Apskāvis meiteni, Rands čukstēja viņai matos:

- Es nekad neatgriezīšos mājās.

Agelmara dārzā zem biezas lapenes kā nosētas ar baltiem ziediem guļamkrēslā grozījās Moiraina. Viņas klēpī bija atslēgas fragmenti, bet zelta ķēdītē, kuru Aesu Sedaja turēja pirkstu galos, griezās dārgakmens, ko dažreiz varēja redzēt viņas matos. Blāvi zilais mirdzums izbālēja, un Moirainas lūpas skāra smaids. Pašam akmenim spēka nebija, taču viņa to izmantoja vēl meitenes gados, kad pirmo reizi pēc Vienspēka apgūšanas

Karaliskajā pili Kairhjenā bija noklausījusies ļaužu sarunas, kad viņi domāja, ka atrodas nesadzirdami tālu.

- Pravietojumi piepildīsies, Aesu Sedaja čukstēja. Pūķis ir atdzi­mis.