Pasaules acs

Trešā nodaļa Pauninieks

\Pauninieka vezums pārlīgojās pāri Ratu tilta smagajiem baļķiem,

katlu ķekariem žvadzot un grabot. Vēl arvien ciematnieku un uz

svētkiem sabraukušo zemnieku mākoņa ielenkts, vīrs pievilka gro-

žus, lai apturētu zirgus iebrauktuves priekšā. No visām pusēm šurp plūda

ļaudis, likdami pūlim ap pamatīgajiem ratiem vēl uzblīst. Vezuma riteņi

bija augstāki pat par visgarākajiem vērotājiem, kuru acis bija piekaltas

pauniniekam augstajā kučiera tronī.

Vīru ratos sauca Padans Fains. Viņš bija bāls un kalsns, ar garām, neveiklām rokām un lielu degunu kā knābi. Fains, kurš mūždien smaidīja un smējās, it kā zinātu joku, par kuru nevienam citam nav ne jausmas, bija klāt Emondārē ar saviem ratiem un palīgiem katru pavasari, kopš vien Rands spēja atcerēties.

Viesnīcas durvis atsprāga vaļā, kad pauninieka palīgi vēl tikai izjūdza zirgus, un uz lieveņa iznāca visa ciema padome ar Alvēra kungu un Tamu priekšgalā. Viņi, pat Senns Buije, apņēmīgi izsoļoja cauri saucienu krusai, kurā ļaudis cits caur citu prasīja saspraudes un mežģīnes, grāmatas un duci citu lietu.

Pūlis negribīgi pašķīrās, ļaudams padomniekiem pienākt tieši pie vezuma. Ļaužu jūra tikpat ātri sakļāvās viņiem aiz muguras; pauniniekam veltītie saucieni neapklusa ne uz mirkli. Tomēr visvairāk ciematniekiem kārojās uzzināt kādus jaunumus.

Emondāriešu skatījumā adatas un tēja nebija vairāk kā puse no pau­ninieka vezuma satura. Vismaz tikpat svarīgas bija ziņas no ārpuses, no pasaules, kas pletās aiz Divupes laukiem. Daži pauninieki vienkārši noskaitīja to, ko zināja, nobērdami visu gluži kā atkritumu kaudzi, kas viņiem ir gluži vienaldzīga. Vēl no citiem katrs vārds bija jāizvelk kā ar stangām, viņi runāja negribīgi, bija nelāgā omā. Turpretī Fains mēdza runāt brīvi, bieži pat ķircinoši, izvēršot savus stāstus, tā ka reizēm pauninieks varēja sacensties ar kuru katru menestrelu. Fainam patika atrasties pašā uzmanības viducī. Tad viņš cienīgi soļoja šurpu turpu kā knaps gailēns, izbaudīdams sev piekaltos skatienus. Rands nodomāja, ka Fains varbūt nemaz nepriecāsies, uzzinājis, ka Emondārē ir arī īsts me­nestrels.

Pauninieks gan padomei, gan pārējiem ciematniekiem veltīja pilnīgi vienādu jeb gandrīz nekādu uzmanību, jo izlikās varen aizņemts ar pava­das noraisīšanu. Viņš pa brīdim pamāja ar galvu, bet nelikās, ka apsveici­nāšanās būtu adresēta kādam konkrētam cilvēkam. Fains nerunāja, tikai smaidīja, pa brīdim izklaidīgi pamādams kādam ciematniekam, ar kuru viņam bija izveidojušās īpaši draudzīgas attiecības, kaut jāatzīst, ka pauninieka draudzība vienādiņ bija bijusi savādi attāla, tikai tādi uzsitieni uz pleca, ne īstena tuvība.

Stāstu emondārieši pieprasīja arvien skaļāk, taču Fains nogaidīja, knibinādamies un līkņādams ap kučiera buku, lai pūļa gaidas sasniegtu viņam nepieciešamo sakāpinājumu. Klusēja tikai padome. Vīri saglabāja saviem amatiem piedienošu cieņu, tomēr arvien kuplākie pīpes dūmu mutuļi virs galvām liecināja, ka arī viņiem gaidīt nav viegli.

Rands un Mats sāniski ieslīdēja pūlī, virzīdamies arvien tuvāk ratiem. Rands būtu palicis pūļa biežņas vidū, taču Mats turpināja lauzties uz priekšu, vilkdams draugu sev līdzi, kamēr abi stāvēja tieši aiz padomes vīriem.

- Man jau likās, ka tu visus svētkus notupēsi savos laukos, pāri kņadai uz Randa pusi nokliedzās Perins Aibara. Sproggalvainais kalēja māceklis bija pusgalvas tiesu īsāks par Randu, toties vesela pusotra vīra platumā. Jaunekļa rokas bija tik resnas un pleci tik plati, ka nupat līdzi­nājās paša meistara Luhana muskuļotajiem locekļiem. Perins būtu varējis vienkārši ar spēku izspiesties cauri pūlim, taču viņš tā nebija radis. Puisis uzmanīgi laipoja starp cilvēkiem, atvainodamies pat tiem, kuri nelikās manām neko citu kā tikai pauninieku. Kalēja māceklis tik un tā atvaino­jās, cenzdamies nevienam neuzgrūsties un arvien vairāk pietuvodamies Randam un Matam. Iedomājieties tik, viņš sacīja, beidzot nonācis

līdz draugiem. Beltains un pauninieks, abi reizē! Varu saderēt, ka būs ari uguņošana.

- Tu nezini ne mata tiesu no tā, kas mūs sagaida, Mats iesmējās.

Perins viņu aizdomīgi nopētīja, tad vaicājoši palūkojās uz Randu.

- Viņam taisnība, Rands nokliedzās, tad pamāja uz arvien augošo pūli, kas kļuva jo bridi, jo skaļāks. Vēlāk. Es visu izstāstīšu vēlāk. Vēlāk, es teicu!

Tajā mirklī Padans Fains uzrausās uz ratu bukas, un pūlis tūlīt apklusa. Randa beidzamie vārdi izsprāga pilnīgā klusumā, pārsteidzot pauninieku ar dramatiski paceltu roku un pavērtu muti. Visi pagriezās, lai uzmestu Randam baltu aci. Smalkais, kaulainais vīriņš uz ratiem, kurš laikam uzskatīja, ka pūlis ir pietiekami sakacināts, veltīja jauneklim asu, pētošu skatienu. Rands piesarka un gribēja sarauties mazāks par Evinu, lai tik ļoti neizceltos. Arī puiša draugi mulsi nomlņājās. Vēl tikai pirms gada Fains bija viņiem pirmo reizi veltījis uzmanību, atzīdams, ka šie zēni nu ir kļuvuši par vīriem. Pauninieks parasti nešķieda savu laiku jaunuļiem, kuri nevarēja, kā nākas, patukšot viņa vezuma preču klāstu. Rands cerēja, ka nav atkal pazemināts bērna kārtā.

Skaļi iespurdzies, Fains savilka ciešāk smago apmetni. Nekādu “vē­lāk”, pauninieks noskaldīja, vēlreiz cēli novicinādams roku. Es jums visu pavēstīšu tagad! Runādams viņš arvien plaši žestikulēja un izteiks­mīgi raidīja vārdus pāri visam pūlim. Jums šķiet, ka jūs te, Divupē, ir piemeklējuši grūti laiki? Tad ziniet, ka grūti laiki ir piemeklējuši visu pasauli no Dižās Gandēs dienvidos līdz pat Vētru jūrai, no Aritas okeāna rietumos līdz pat Aijelu tuksnesim austrumos. Un pat vēl tālāk. Vai ziema izrādījās vēl nepieredzēti barga, gana auksta, lai liktu asinīm dzīslās sare­cēt un kauliem saplaisāt? Ak! Ziema bija auksta un skarba it visur. Pierobežās viņi jūsu ziemu dēvētu par pavasari. Bet ziedonis tak nepienāk, jūs teiksiet? Vilki nokož jūsu aitas? Pelēči varbūt pat ir uzbrukuši cilvēkiem? Vai to esat piedzīvojuši? Tagad uzklausiet mani! Pavasaris kavējas visur. Visur plosās vilki tik izsalkuši, ka tīko iecirst zobus jebkuros mīkstu­mos, kam tiek klāt, lai tie būtu aitas, govs vai cilvēka mīkstumi. Bet ir vēl kas ļaunāks par vilkiem vai ziemu. Daudzi priecātos, ja viņiem būtu jāpiecieš jūsu sīkās grūtlbiņas. Pauninieks apklusa un nogaidīja.

- Kas gan varbūt ļaunāks par vilkiem, kas bendē aitas un cilvēkus? Senns Buije prasīja. Pūli pāršalca piekrītoša murdoņa.

- Cilvēki, kas bendē citus cilvēkus. Pauninieka ļaunu vēstošos toņos izskanējusī atbilde lika atskanēt satriektiem čukstiem. Es gribēju teikt, ka tas ir karš. Karš ir pārņēmis Gēldanu, karš un neprāts. Dalinu sila sniegus slaka vīru asinis. Kraukļi un to ķērcieni piepilda gaisu. Armijas soļo uz Gēldanu. Tautu tautas, diži nami un diži vīri sūta savus kareivjus cīņā.

- Karš? Alvēra mute likās sastomāmies pie neierastā vārda. Divupē nevienam nekad nebija nācies saskarties ar karu. Un kāpēc viņi karo?

Fains nosmīnēja, un Randam šķita, ka pauninieks vīpsnā par ciematnieku atrautību no pārējās pasaules un nezināšanu. Vīrs paliecās uz priekšu, it kā grasītos ciemata galvam atklāt kādu noslēpumu, taču Faina čuksti bija skaļi un paredzēti visu apkārtējo ausīm. Ir pacelts Pūķa karogs, un vīri pulcējas, lai to sabradātu dubļos. Vai gluži pretēji lai aizstāvētu.

No visu ciematnieku mutēm vienlaikus izlauzās gara izelpa, un Rands nevilšus nodrebinājās.

- Pūķis! kāds ievaidējās. Tātad Gēldanā plosās Melnais!

- Nē, ne jau Melnais, Harals Luhans noņurdēja. Pūķis nav Mel­nais. Turklāt šis tāpat ir viltus Pūķis.

- Uzklausīsim, kas sakāms Faina kungam, mērs aicināja, taču ciematniekus apklusināt nebija viegli. Visās malās bļaustījās ļaudis, sievas un vīri mēģināja pārkliegt cits citu.

- Tikpat nelāgs kā Melnais!

- Tieši Pūķis izārdīja pasauli, vai tad ne?

- Viņš visu ievārīja! Viņa dēļ sākās Neprāta laiks!

- Pareģojumus tak visi zināt! Kad Pūķis atkal atdzims, visļaunākie murgi šķitīs kā jaukākie sapņi!

- Tas droši vien ir kārtējais viltus Pūķis. Citādi nevar būt!

- Kāda gan atšķirība? Visi taču atceras beidzamo viltus Pūķi. Arī viņš uzsāka karu. Tur tak, Fain, arī gāja bojā tūkstoši, vai ne? Toreiz viņš aplenca Iliānu.

- Nelāgi laiki! Veselus divdesmit gadus neviens nebija uzdevies par Atdzimušo Pūķi, bet nu pēdējos piecos gados mūs piemeklējuši treji. Nelāgi laiki! Un kas tas par pavasari?!

Rands saskatījās ar Matu un Perinu. Mata acis mirdzēja satraukumā, savukārt Perina vaigs bija raizēs savilcies. Rands atsauca atmiņā visus

jelkad dzirdētos stāstus par vīriem, kas sevi bija dēvējuši par Atdzimušo Pūķi. Tas, ka tie visi izrādījās viltus Pūķi, jo viņi krita vai izgaisa, nepie­pildījuši nevienu no pareģojumiem, būtu mazākais ļaunums katrs aiz sevis atstāja milzu postu. Cīniņi plosīja veselas valstis, liesmas izpostīja pilsētas un ciematus. Ļaudis krita kā rudens lapas, un bēgļi stampājās pa ceļiem kā aitas aizgaldā. la vismaz zināja stāstīt gan pauninieki, gan tirgotāji, un nevienam kaut cik sakarīgam Divupes iedzīvotājam nenāca ne prātā viņus apšaubīt. Daži pat mēdza skandināt: tad, kad piedzimšot īstais Pūķis, pienākšot pasaules gals.

- Liecieties mierā! ciemata galva nokliedzās. Apklustiet! Beidziet kacināt savu iztēli, dažiem jau drīz uz lūpām parādīsies putas! Ļausim, lai godātais Fains mums izstāsta par šo viltus Pūķi. Ļaudis sāka pieklust, taču Senns Buije spītīgi nerimās.

- Vai šis ir viltus Pūķis? jumiķis skābu ģīmi vaicāja.

Godātais Alvērs samiedza acis, it kā šis izsauciens būtu viņu pagalam pārsteidzis, tad atcirta: Senn, neesi nu vecs muļķis! Taču Senns bija ielējis eļļu ugunī, un pūlis atkal murdēja.

- Viņš nevar būt Atdzimušais Pūķis! Lai Gaisma mums palīdz, viņš nevar būt!

- Klau, muļķa Buije! Gribi piesaukt nelaimi, ko?

- Tūlīt vēl sāksi daudzināt Melno! Tevi, Senn Buije, tas Pūķis ir apsē­dis! Uzliksi lāstu mums visiem!

Senns dumpīgi palūkojās apkārt, ar stīvo skatienu mēģinādams pa­nākt, lai pārmetumu izkliedzēji būtu spiesti nodurt acis, un tad ierunājās skaļāk: Nedzirdēju gan, ka Fains būtu teicis šis ir viltus Pūķis. Vai jūs, pārējie, to dzirdējāt? Paņemiet acis rokās! Kur ir labības dzinumi, kuriem vajadzēja būt ceļgala augstumā? Kāpēc vēl arvien valda ziema, ja te jau mēnesi jābūt pavasarim? Atskanēja dusmīgi kliedzieni, lai Senns pievaldot mēli. Es neturēšu muti! Arī man šādas runas nebūt neiet pie sirds, bet es negrasos ar grozu galvā gaidīt, kad kāds neģēlis no Tārenas pārceltuves ieradīsies pārgriezt man rīkli. Un es arī netīksmināšos par Faina izmanīgajām runām, ne šoreiz. Runā skaidru valodu, pauniniek! Ko tu esi dzirdējis? E? Vai tas vīrs ir viltus Pūķis?

Ja pat Fainu bija samulsinājušas šīs ziņas vai paša izraisītais satrau­kums, pauninieks nelika to manīt. Viņš tikai paraustīja plecus un pie­stūma kaulaino pirkstu pie deguna. Kurš gan to var pateikt, kamēr viss

nav galā? Vīrs apklusa un ļāva sejā iezagties vienam no saviem noslēpu­mainajiem smaidiem. Pauninieks pārlaida skatienu pūlim, it kā mēģinātu iztēloties klātesošo ģīmjus pēc nākamās vēsts un secinātu, ka tie varētu izskatīties smieklīgi. Es zinu, viņš sacīja pārāk nevērīgi sacīja, ka viņš ir apveltīts ar Vienspēku. Citi noteikti nebija. Taču šis spēj caurstrā­vot. Zeme zem viņa ienaidnieku kājām paveras, un, kad viņš nokliedzas, sagrūst vareni mūri. Kad viņš sauc zibeni, tas sper un trāpa tur, kur viņš norāda. To esmu dzirdējis no vīriem, kuriem ticu.

Iestājās apstulbuma pilns klusums. Rands paskatījās uz draugiem. Perins, šķiet, iztēlojās ko tādu, kas viņam nepavisam nepatika, bet Mats vēl arvien likās gandrīz vai priecīgi satraukts.

Tama seja šķita tikai mazliet izklaidīgāka, nekā ierasts. Viņš pavilka mēru sev tuvāk, taču, iekams vīrs paguva ko bilst, nenovaldījās Evins Fingārs.

- Viņš sajuks prātā un nosprāgs! Nostāstos vīri, kuri caurstrāvo Spēku, vienmēr zaudē prātu, tad iznīkst un mirst. Tam var pieskarties tikai sie­viete. Vai tad viņš to nezina? Tad puisis žigli pieliecās, lai izvairītos no godātā Buijes dunkas.

- Gana muldēts, puika! Senns pakratīja mezglotu dūri Evinam tieši sejā. Izrādi kaut mazliet cieņas un ļauj šo izrunāt vecākiem ļau­dīm. Zūdi, ka tiec!

- Rimsties, Senn, Tams norūca. Puiku moka ziņkārība, tas arī viss. No tevis gan tādas muļķības neklājas pieredzēt.

- Izturies atbilstoši saviem gadiem, Brans piebilda. Un reizi par visām reizēm atceries, ka esi padomes loceklis.

Senna rievu izvagotā seja ar katru Tama un pēcāk arī mēra teikto vārdu arvien vairāk satumsa, līdz gandrīz sasniedza baklažāna nokrāsu.

- Jūs jau zināt, par kādām sievietēm viņš runā. Un neblenz uz mani tā, Luhan, tāpat arī tu, Krāv! Šis ir kārtīgs ciemats un kārtīgi ļaudis. Pietiek jau ar Faina musinošajām runām par viltus Pūķiem, kas izmanto Spēku, lai vēl klausītos šo ar Pūķu būšanām apmāto puišeli piesaucam Aesu Sedajus. Par šo un to neklājas runāt, un man ir vienalga, vai jūs ļausiet tam stulbajam menestrelam vāvuļot par visu, kas vien šim ienāks prātā. Tas nav pareizi, tas nav piedienīgi.

- Es te nemanīju, nedzirdēju un pat nesaodu neko tādu, par ko neva­rētu runāt, Tams noteica, taču Fains nebija beidzis savu stāstu.

- Aesu Sedajas jau ir iesaistījušās notikumos, pauninieks pacēla balsi. Viņu pulciņš ir devies no Tarvalonas uz dienvidiem. Ja reiz Pūķis spēj valdīt pār Spēku, viņu, lai arī cik vīru pret šo sūtītu, nespēs sakaut neviens cits, izņemot Aesu Sedajas. Un tad vēl kādam ar Pūķi būs jātiek galā pēc sakāves. Ja, protams, viņu izdosies sakaut.

Kāds pūlī skaļi ievaidējās, un pat Tams ar Branu, pieres saraukuši, raižpilni saskatījās. Ciematnieki spiedās ciešāk cits pie cita, dažs labs ap augumu savilka apmetni, lai gan vējš bija pierimis.

- Protams, viņu sakaus! kāds nobļāvās.

- Viltus Pūķus vienmēr sakauj.

- Viņš taču ir jāsakauj, vai ne?

- Un ja nu šo nepieveiks?

Tamam beidzot izdevās kaut ko klusītēm pateikt mēram, un Brans, nelikdamies ne zinis par apkārt valdošo murdoņu un ik pa brīdim pamā­dams ar galvu, nogaidīja, līdz Tams būs pateicis visu sakāmo, lai pēcāk pats ierunātos pilnā balsī.

- Klausieties, jūs visi! Apklustiet un paklausieties! Klaigāšana atkal pierima līdz tik tikko dzirdamai murdoņai. Šīs vēstis ir kas vairāk par kārtējām ziņām no ārpasaules. Tās būtu jāapspriež ciema padomei. Godātais Fain, esi tik laipns un pievienojies mums viesnīcā, mēs gribētu uzdot tev dažus jautājumus.

- Kārtīgs kauss karsta, vircota vīna šobrīd man lieti noderētu, pau­ninieks sacīja, nosmiedamies pie sevis. Tad viņš nolēca no ratu bukas, apslaucīja putekļainās rokas gar kamzoli un līksmi saraustīja apmetni.

- Vai būsiet tik mīļi un izjūgsiet manus zirgus?

- Es gribu dzirdēt, kas viņam sakāms! Ne viena vien balss iebilda pret šādu notikumu pavērsienu.

- Jūs nevarat viņu tā vienkārši savākt! Sieva mani atsūtīja pēc spraužamadatām! Tas bija Vits Kongārs; apkārtējie meta uz viņu piktus ska­tienus, un vīrs savilka uz augšu plecus, taču neatkāpās ne par mata tiesu.

- Arī mums ir tiesības uzdot jautājumus, kāds pūļa dziļumā iesau­cās. Es…

- Apklustiet! ciemata galva ierēcās, liekot atskanēt izbrīnītai kušināšanai. Kad padome būs uzdevusi savus jautājumus, godātais Fains atgriezīsies, lai izstāstītu visus jaunumus arī jums. Un lai tirgotu savus podus un adatas. Hu! Tad! Aizvediet godātā Faina zirgus uz stalli!

Tams un Brans iekārtojās abās pusēs pauniniekam. Pārējie padomes locekļi sapulcējās trijotnei aiz muguras, un viss pūlītis ieslīdēja Vīnavota iebrauktuvē, cieši noslēdzot durvis tieši deguna priekšā pārējiem, kas mēģināja iespiesties krogū. Uz durvju rībināšanu mērs atbildēja ar vienu vienīgu saucienu:

- Pa mājām!

Ļaudis mīņājās gar viesnīcas durvīm, murdēdami par pauninieka stās­tīto un to, ko tas nozīmē. Tāpat viņi apsprieda padomes iespējamos jautā­jumus un minēja iemeslus, kāpēc arī ciematniekiem ir tiesības uzklausīt Fainu un uzdot pašiem savus jautājumus. Daži mēģināja ielūkoties pa iebrauktuves logiem, un pārītis pat centās iztaujāt Hu un Tadu, lai gan nebija īsti skaidrs, ko kalpotāji varētu zināt. Abi flegmatiskie staļļa puiši par atbildi tikai kaut ko norūca un mērķtiecīgi turpināja izjūgt zirgus. Citu pēc cita viņi aizveda Faina rikšotājus, bet, kad pēdējais zirgs bija prom, vīri vairs neatgriezās.

Rands nelikās ne zinis par pūli. Viņš apsēdās uz vecajiem akmens pamatiem, savilka apmetni ciešāk un sāka vērīgi raudzīties uz viesnīcas durvīm. Gēldana. Tarvalona. Jau šie vārdi vien likās svešādi un aizraujoši. Tas bija vietas, par kurām Rands bija dzirdējis tikai no pauninieku vēstītā un tirgotāju sargu stāstiem. Aesu Sedajas, kari un viltus Pūķi tas viss vairāk iederējās vēlu vakarā pie liesmojoša kamīna vērptās pasakās, kad vienīgā svece uzbūra savādus tēlus uz sienas un vējš kaucot grabinājās gar slēģiem. Galu galā viņš pats dotu priekšroku sniega vētrām un vilkiem. Tiesa, aiz Divupes robežām viss varēja būt citādi dzīve līdzinātos kādai no menestrela leģendām. Tas būtu īsts piedzīvojums. Ilgs piedzīvojums. Piedzīvojums visas dzīves garumā.

Ciematnieki lēnā garā izklīda, vēl arvien murminādami un purinā­dami galvas. Vits Kongārs piestāja, lai iemestu aci Faina vezumā, it kā cerētu tur ieraudzīt paslēpušos vēl otru pauninieku. Galu galā pie viesnī­cas vairs kavējās tikai pulciņš jaunāku ciematnieku. Mats un Perins pie­nāca pie sēdošā Randa.

- Nezinu gan, kā menestrelam izdosies šo pārspēt, Mats aizrautīgi sacīja. Prātoju vai mēs kādreiz redzēsim šo viltus Pūķi?

Perins papurināja pinkaino galvu. Es nemaz negribu viņu redzēt. Kaut kur citur lai būtu, bet ne jau Divupē. Ne jau tad, ja tas nozimē karu.

- Vai ari Aesu Sedaju ierašanos, Rands piebilda. Vai varbūt esi aizmirsis, kas izraisīja Ārdljumu? Runā, ka to esot sācis Pūķis, bet tieši Aesu Sedaji pilnībā izpostīja pasauli.

- Es reiz dzirdēju stāstu, Mats lēni noteica, no kāda vilnas uzpir­cēja sarga. Viņš bilda, ka Pūķis atkal piedzimšot tad, kad cilvēkiem klā­šoties visgrūtāk, un izglābšot mūs visus.

- Nu, viņš ir īsts muļķis, ja tam tic, Perins pārliecināti noskaldīja.

- Un tu esi muļķis, jo šo klausījies. Puisis neizklausījās dusmīgs; viņš iedegās dusmās ļoti lēnām, bet reizēm viņu nokaitināja Mata mūžam mainīgie prātojumi. Likās, ka šobrīd Perinā mostas piktums. Un droši vien beigās viņš piebilda, ka mēs visi dzīvosim jaunā Leģendu laikmetā.

- Es taču neteicu, ka viņam noticēju, Mats iebilda. Es tikai noklausījos, ko viņš stāstīja. To dzirdēja arī Nīnēva, un man likās, ka viņa novilks ādu pār acīm gan man, gan tam sargam. Viņš sacīja proti, sargs sacīja -, ka daudzi tam ticot, tikai vairoties šo pārliecību atzīt, jo baidoties no Aesu Sedajām vai Gaismas bērniem. Pēc tam kad Nīnēva mūs pieķēra, viņš vairs neko nestāstīja. Viedā mūs nosūdzēja tirgotā­jam, un viņš piedraudēja, ka šī esot beidzamā reize, kad sargs ir kopā ar viņu.

- Prātīgi darīts, Perins noteica. Pūķis mūs izglābšot? Izklausās pēc Koplinu runām.

- Kādam gan postam ir jāpiemeklē zemi, lai mēs gaidītu glābiņu no Pūķa? Rands prātoja. Un lūgtu palīdzību Melnajam?

- To viņš neteica, Mats atbildēja, tagad juzdamies neomulīgi. Un viņš neko neminēja par jaunu Leģendu laikmetu. Tikai sacīja, ka Pūķa atnākšana saplosīs pasauli.

- Tas mūs noteikti paglābtu, Perins strupi atcirta. Vēl viens Ardījums.

- Nolāpīts! Mats ievaidējās. Es tikai pārstāstu sarga teikto.

Perins vēlreiz papurināja galvu. Ceru, ka Aesu Sedajas un šis

Pūķis lai viņš būtu viltus vai īsts paliks tur, kur viņi ir. Varbūt tad Divupi neskars nekādi postījumi.

- Tu domā, ka viņas patiešām ir Melndraugi? Mats domīgi sarauca pieri.

- Par ko tu runā? Rands vaicāja.

- Par Aesu Sedajām.

Rands palūkojās uz Perinu, bet jauneklis tikai paraustīja plecus.

- Tukšas runas, Rands lēnītēm sāka, taču Mats viņu pārtrauca pus­vārdā.

- Ne visi apgalvo, ka viņas kalpojot Melnajam.

- Pie Gaismas, Mat! Rands iesaucās. Aesu Sedaji taču izraisīja Ārdījumu. Ko vēl tu gribi zināt?

- Tā gan laikam būs, Mats nopūtās, bet jau nākamajā mirklī viņa vaibstos atkal iezagās smaids. Vecais Bilijs Kongārs zina teikt, ka nekā tāda nemaz neesot. Nav Aesu Sedaju. Nav Melndraugu. Saka tās visas esot pasakas. Viņš neticot arī Melnajam.

Perins pavīpsnāja. Koplinu runas no Kongāra mutes. Ko citu tu gaidīji?

- Vecais Bilijs piesauca Melno. Varu saderēt, ka to tu nezināji.

- Žēlīgā Gaisma! Rands izdvesa.

Mata smaids kļuva platāks. Tas bija pagājušajā pavasarī, kad griezējtārps iemetās šā laukos, bet negadījās nevienam citam. Tieši pirms viņi visi saķēra dzeltenacu drudzi. Es pats savām ausīm dzirdēju. Vecais vēl arvien apgalvo, ka tam netic, bet tagad ikreiz, kad prasu, lai viņš piesauc Melno, šis man met ar pirmo, kas trāpās pa rokai.

- Klau, Matrim Kauton, tu laikam nudien esi tik stulbs? Tobrīd pie viņu trijotnes pienāca Nīnēva Almēra. Viņas tumšā bize pār plecu gandrīz vai sprēgāja dusmās. Rands pierausās stāvus. Tobrīd Viedā, kuras slaidais augums tik tikko sasniedza Mata plecu, šķita garāka par ikvienu no viņiem par spīti savai jaunībai un glītajai ārienei.

- Man jau toreiz bija aizdomas, ka Bilijs Kongārs varētu ko tādu pasākt, tomēr biju domājusi, ka vismaz jums pietiks prāta nemudināt viņu uz tādu ķecerību. Varbūt tu, Matrim Kauton, arī esi jau gana pieau­dzis, lai raudzītos pēc sievas, bet īstenībā tevi būtu jāpiesien mammai pie priekšauta. Tā tikai vēl trūka, lai tu pats piesauktu Melno.

- Nē, Viedā, Mats iebilda. Bija skaidri redzams, ka šobrīd viņš lab­prāt atrastos jebkur citur, tikai ne šeit. To sacīja vecais Bi… es gribēju teikt, godātais Kongārs, nevis es. Pelni un asinis! Es…

- Domā, ko runā, Matrim!

Rands izslējās taisnāk, lai arī Viedā neskatījās uz viņu. Perins šķita tikpat samulsis. Gan jau vēlāk kāds no puišiem žēlosies, ka viņus ir sunījis par pašiem tikai mazliet vecāks sievišķis kāds allaž sūdzējās pēc kārtējā

brāziena, protams, pašai Nīnēvai nedzirdot, tomēr, sastopot Viedo aci pret aci, vecuma starpība vienmēr likās ievērojama. Jo īpaši reizēs, kad viņa bija pikta. Nūja sievietes rokās vienā galā bija krietni resna, bet otrā visnotaļ šmauga, un ar to tad arī tika ikvienam, kurš, pēc Nīnēvas domām, izturējās glupi, vai nu pa galvu, vai pa nagiem, vai pa kājām. Un Viedā nelikās ne zinis par vainīgā vecumu vai stāvokli sabiedrībā.

Sākumā visa Randa uzmanība bija pievērsta Nīnēvai, tāpēc puisis neredzēja, ka viņa nav atnākusi viena. Aptvēris šo kļūmi, Rands iedomā­jās, ka jālaižas lapās, lai arī ko Viedā pēc tam teiktu vai darītu.

Uzmanīgi vērodama notiekošo, pāris soļu aiz Nīnēvas stāvēja Egvēna. Meitene bija Viedās augumā un arī līdzīgi tumsnēja, tāpēc tobrīd viņu varēja noturēt par Nīnēvas garastāvokļa atspulgu. Egvēnas rokas bija sakrustotas zem krūtīm, mute pārmetoši sakniebta ciešā svītrā. Meitenes seju aizēnoja mīkstā, pelēkā apmetņa kapuce, un viņas lielajās, brūnajās acīs nemanīja ne jautrības dzirksti.

Ja zem šīs saules pastāvēja kāds taisnīgums, tad, pēc Randa domām, tam, ka viņš bija divus gadus vecāks par Egvēnu, bija jānodrošina kaut jel kāda virsroka, taču tā nekad nenotika. Pat visveiksmīgākajās reizēs, runājot ar ciemata meičām, jauneklim pinās mēle šajā ziņā Perinām veicās krietni labāk -, bet, kad Egvēna, iepletusi acis tik plati, cik nu bija iespējams, pievērsa Randam savu ciešo skatienu un arī visu uzmanību, viņš nekad nespēja pateikt to, ko vēlējās sacīt. Varbūt izdosies aizšmaukt, kad Nīnēva beigs viņus strostēt. Tomēr Rands aptvēra, ka nebēgs, un nesaprata, kāpēc.

- Ja nu tu, Rand Altor, esi beidzis blenzt kā auns uz jauniem vār­tiem, Nīnēva pievērsās viņam, varbūt spēsi man paskaidrot, kāpēc jūs, mīlīši, gvelzāt visas šīs muļķības, kaut arī pat jūsu teļapauros vajadzētu būt gana lielai sajēgai, lai tādus vārdus neņemtu mutē?

Rands satrūkās un atrāva skatienu no Egvēnas. Viedajai ierunājoties, meitenes sejā parādījās mulsinošs smaids. Nīnēvas balss skanēja dzedri, taču sejā varēja samanīt tik tikko jaušamu smaidu. Bet tad Mats skaļi iesmējās. Smaids Viedās sejā pagaisa, un viņas skatiens Mata smieklus aizžņaudza smilkstam līdzīgā gārdzienā.

- Ko teiksi, Rand? Nīnēva jautāja.

Ar acs kaktiņu jauneklis manīja, ka Egvēna vēl aizvien smaida. Kas, pēc viņas domām, te tik smieklīgs? Tas likās gana secīgi, Viedā, Rands

steigšus atbildēja. Vispirms pauninieks Padans Fains… visi… godātais Fains pavēstīja jaunumus par viltus Pūķi Gēldanā, par karu un par Aesu Sedajām. Padome nosprieda, ka ir pietiekami svarīgi izrunāties ar viņu. Un par ko citu lai mēs runātu?

Nīnēva papurināja galvu. Tad tāpēc pauninieka vezums atstāts vies­nīcas priekšā. Dzirdēju, kā ļaudis steidz to sagaidīt, taču nevarēju pamest cienījamo Ajelīnu, pirms viņai bija pārgājis drudzis. Tātad padome iztaujā pauninieku par Gēldanā notiekošo? Cik nu pazīstu mūsējos, viņi uzdod nepareizos jautājumus un piemirst par pareizajiem. Lai noskaidrotu ko derīgu, būs jāiesaista Sievu loks. Saraustījusi apmetni ciešāk ap pleciem, viņa nozuda iebrauktuves durvīs.

Egvēna negāja līdzi Viedajai. Kad viesnīcas durvis aiz Nīnēvas aizvē­rās, meitene nostājās Randa priekšā. Rievas pierē bija izlīdzinājušās, taču ciešais acu skatiens viņam lika justies neomulīgi. Jauneklis paskatījās uz draugiem, bet abi, plati smaidīdami, lavījās prom.

- Rand, neļauj, lai Mats tevi ievelk savās muļķībās, Egvēna lūdza nopietni kā pati Viedā, bet tad piepeši iespurdzās. Nebiju tevi redzējusi šādā paskatā kopš tās reizes, kad Senns Buije tevi un Matu pieķēra savā ābeļdārzā, tikai toreiz jūs bijāt gadus desmit veci.

Rands pamīņājās un palūkojās uz draugu pusi. Tie stāvēja ne pārāk tālu no viņiem, un Mats, sparīgi žestikulēdams, Perinām kaut ko stāstīja.

- Vai rīt padejosi ar mani? Ne jau šādu jautājumu Rands bija gra­sījies uzdot. Tiesa, viņš gribēja dejot ar Egvēnu, bet arī baidījās no tā kā no uguns; Rands zināja kopā ar meiteni viņš jutīsies pagalam neveikli. Gluži kā tagad.

Egvēnas lūpu kaktiņi tik tikko jaušami savilkās augšup. Pēcpus­dienā, viņa atbildēja. No rīta es būšu aizņemta.

Tad atskanēja Perina sauciens. Menestrels!

Egvēna paskatījās uz abiem puišiem, bet Randa plauksta satvēra viņas apakšdelmu. Aizņemta? Ar ko?

Par spīti vēsajam laikam, viņa atsvieda atpakaļ apmetņa kapuci un nepārprotami nevērīgi pārmeta matus pār plecu. Pēdējoreiz tie, saņemti ar sarkanu lenti, lai nekristu Egvēnai sejā, bija plūduši tumšos viļņos pār pleciem. Nu mati bija sapīti garā bizē.

Rands blenza uz bizi, it kā viņa acu priekšā būtu odze, tad zagšus palūkojās uz Pavasara kārti, kas tagad viena stāvēja, gatava rītdienas

svinībām. No rīta brīvās precību vecuma sievietes dejos ap kārti. Puisim šķita, ka kaklā ir kamols, tāpēc viņš norija siekalas. Randam nebija ienācis prātā, ka Egvēna sasniegs precību vecumu vienlaikus ar viņu.

- Nav taču jāprecas, jauneklis nomurmināja, tikai tāpēc, ka sa­sniegts precību vecums. Ne jau tūlīt un tagad.

- Protams, nav. Pat iespējams vispār nav jāprecas.

Rands aizmiedza un atkal atvēra acis. Vispār?

- Viedā neiziet pie vīra. Zini, Nīnēva mani apmāca. Viņa domā, ka man ir ķēriens, ka es varētu iemācīties sadzirdēt vēju. Nīnēva saka: ne visas Viedās to spējot, pat ja apgalvojot, ka viņām tas ir pa spēkam.

- Viedā! Rands iesaucās. Viņš neievēroja bīstamo uzplaiksnījumu Egvēnas acīs. Nīnēva būs ciemata Viedā vēl vismaz piecdesmit gadus. Vai pat ilgāk. Vai grasies visu savu dzīvi pavadīt kā viņas mācekle?

- Ir arī citi ciemati, Egvēna iekarsusi atcirta. Nīnēva zina teikt, ka miesti uz ziemeļiem no Tarenas vienmēr izvēloties Viedo no citas puses. Turienes ļaudis uzskatot, ka tādējādi viņai neesot īpašas labvēlības pret kādu no ciematniekiem.

Jaunekļa jautrība pagaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Projām no Divupes? Tad jau es tevi nekad vairs neredzētu.

- Un tev tas neietu pie sirds? Beidzamajā laikā gan neesi licis manīt, ka es tev rūpētu.

- No Divupes nekad neviens neaiziet, Rands turpināja. Varbūt kāds aizklīst no Tārenas pārceltuves, bet viņi jau mūždien ir bijuši tāli un savādi. Ne īsti divupieši.

Egvēna smagi nopūtās. Nu ko, varbūt arī es esmu savāda. Varbūt es vēlos redzēt kaut dažas no teiksmu vietām. Vai nekad neesi par to prā­tojis?

- Protams, esmu. Dažkārt aizklīstu nomoda sapņos, tomēr zinu atšķi­rību starp sapņiem un īstenību.

- Bet es nezinu? meitene pikti vaicāja un apcirtās ar muguru pret sarunbiedru.

- Ne jau to es gribēju teikt. Es runāju par sevi. Egvēn?

Viņa saraustīja apmetni ap sevi, it kā uzceļot sienu, un pagājās pāris soļu nostāk. Rands izmisumā saberzēja deniņus. Kā gan lai to paskaidro? Ne jau pirmoreiz Egvēna bija izvilkusi no viņa vārdiem tādu nozīmi, kādu viņam nav bijis ne prātā tajos ielikt. Ja Egvēna bija šādā omā, katra kļūme

visu vērstu tikai vēl ļaunāku, turklāt Rands bija visnotaļ pārliecināts, ka par kļūmi tiks uzskatīts gandrīz katrs viņa izteiktais vārds.

Pienāca Mats un Perins. Egvēna par tiem abiem nelikās ne zinis. Draugi vilcinoties nopētīja meiteni, tad cieši saspiedās ap Randu.

- Arī Perinām Moiraina iedevusi monētu, Mats sacīja. Tādu pašu kā mums. Pēc mirkļa pauzes viņš piebilda: Un viņš ir redzējis jātnieku.

- Kur? Rands jautāja. Un kad? Vai vēl kāds viņu redzēja? Vai tu kādam par redzēto stāstīji?

Perins pacēla milzīgās plaukstas, aicinādams draugu nesteigties. Uz­dod pa vienam jautājumam. Vakar, jau krēslai metoties, es viņu redzēju ciemata nomalē vērojam smēdi. Uzdzina man tirpas, tā gan. Pastāstīju godātajam Luhanam, bet, kad viņš iznāca uzmest aci svešiniekam, tā vairs tur nebija. Meistars noteica, ka man rēgojoties ēnas. Tomēr, mums dzē­šot ēzes liesmas un kārtojot darbarīkus, viņš staipīja līdzi savu vislielāko veseri. Viņš vēl nekad nebija tā darījis.

- Tātad Luhans tev noticēja, Rands secināja, bet Perins paraustīja plecus.

- Nezinu gan. Kad pavaicāju, kāpēc viņš nēsā līdzi veseri, ja es esmu redzējis tikai ēnas, Luhans kaut ko noteica par pārdrošiem vilkiem, kas klimstot apkārt pa ciematu. Varbūt viņš nosprieda, ka esmu redzējis plēsoņu, bet šim gan vajadzētu saprast, ka es spēju atšķirt pelēci no jāt­nieka arī krēslā. Es zinu, ko redzēju, un neviens mani nepiespiedīs mainīt domas.

- Es tev ticu, Rands sacīja. Ja atceries, arī es viņu sastapu. Perins gandarīti norūcās, it kā iepriekš nebūtu bijis drošs par redzēto.

- Par ko jūs runājat? pēkšņi jautāja Egvēna.

Rands vēlējās, kaut viņi būtu runājuši klusāk. Viņš tā arī būtu darījis, ja nojaustu, ka meitene klausās. Mats un Perins, stulbi smaidīdami, ņēmās Egvēnai stāstīt par tikšanos ar jātnieku melnā, bet Rands klusēja. Jau­neklis bija pārliecināts, ka zina, ko viņa teiks, kad draugi būs visu izstās­tījuši.

- Nīnēvai bija taisnība, vērsdamās pie debesīm, Egvēna noteica.

- Jums nudien vēl ir slapjš aiz ausīm. Vai ziniet cilvēki mēdz jāt zirga mugurā. Un tas viņus nepadara par menestrela pasaku cienīgiem bries­moņiem. Rands pamāja ar galvu tieši to viņš bija paredzējis. Meitene pievērsās viņam. Un tu izplati šīs baumas. Reizēm tev, Rand Altor, ar

pratiņu tā pašvakāk. Ziema jau tāpat bija gana biedējoša, bet tu vēl klīsti .ipkārt un baidi bērnus ar saviem pekstiņiem.

Rands savieba skābu ģīmi. Egvēn, es neizplatu baumas. Es tikai redzēju to, ko redzēju, un šis jātnieks nebija zemnieks, kurš meklē noklī­dušu govi.

Egvēna dziļi ieelpoja un jau pavēra muti, taču neviens tā arī neuzzi­nāja, ko viņa gribēja teikt, jo tobrīd vaļā atsprāga viesnīcas durvis un pa tām, it kā viņam kāds dzītos pakaļ, izmetās sirms, izspūris vīrs.

.