Ceturtā nodaļa.Menestrels

I

ebrauktuves durvis ar blīkšķi aizcirtās sirmgalvim aiz muguras, un

viņš strauji pagriezās, lai uzmestu tām piktu skatienu. Vīrs bija slaids

un pat šķistu gara auguma, ja ne salīkušie pleci. Tiesa, kustējās viņš

visai žirgti, kas likās esam pretrunā ar acīm redzamo vecumu. Vīra apmet-

nis izskatījās kā dīvainu apveidu un izmēru ielāpu klājiens un ar katru

mazāko vēja pūsmiņu uzvirmoja simt nokrāsu ņirbā. Rands ievēroja, ka,

neraugoties uz godātā Alvēra sacīto, apmetnis ir visai biezs un ielāpi uz

tā uzšūti tikai skata pēc.

- Menestrels! Egvēna satraukti nočukstēja.

Apmetnim plandot, sirmais vīrs vēlreiz strauji pagriezās. Garajam kamzolim bija savādas, platas piedurknes un milzīgas kabatas. Ap vīra muti vijās garas ūsas tikpat sirmas kā mati uz viņa galvas. Seja līdzinā­jās grumbu izvagotam grūtus laikus pieredzējuša koka stumbram. Me­nestrels cēli pamāja uz Randa un pārējo pusi ar garu, smalki grieztu pīpi, no kuras stīdzēja tieva dūmu strūkliņa. Zem sirmajām, spurainajām uz­acīm vīdēja zilas acis, kas ieurbās it visā, kam vien vīrs pievērsa skatienu.

Randu viņa acis piesaistīja pat vairāk nekā viss pārējais menestrela veidols. Visiem Divupes iedzīvotājiem, tāpat kā vairumam tirgoņu un to sargu, kā arī pārējiem, ko jauneklis savā dzīvē bija redzējis, acis bija tum­šas. Kongāri un Koplini tik ilgi ķircināja Randu par viņa pelēkajām acīm, ka beidzot viņš neizturēja un ievilka Evalam Koplinam tieši pa degunu. Kā viņš toreiz dabūja pa mizu no Viedās! Tagad Randam bija jāprāto par to, vai pastāv kāda debesmala, kur tumšu acu nav nevienam. “Varbūt arī Lans nāk no šādām zemēm.”

Kas šī ir par draņķa vietu? menestrels dobji pavaicāja. Viņa balss izklausījās varenāka par parasta cilvēka balsi. Pat ārpus telpām tā šķita aizskanam tālu jo tālu un atbalsojamies no ēku sienām. Tie āksti iepriekšējā ciematā kalna galā apgalvoja, ka es nokļūšot šeit pirms tum­sas, bet aizmirsa piemetināt, ka tas man izdosies vien tad, ja ceļā došos krietni pirms pusdienlaika. Kad beidzot es, izsalis līdz kaulam un gatavs iezvelties siltā gultā, atvelkos līdz šejienei, viesnīcnieks ņemas pukstēt par diennakts stundu, it kā es būtu kāds klaiņojošs cūkgans un it kā pati ciema padome nebūtu lūgusi mani pagodināt šos jūsu svētkus ar manu izsmalcināto priekšnesumu. Un vēl viņš aizmirsa piebilst, ka ir šī miesta mērs. Menestrels uz mirkli pieklusa, lai ievilktu elpu, pārlaida skatienu pār jauno ciematnieku pulciņu, bet tad atkal turpināja sūkstīties. Kad es nonāku lejā krogus zālē, lai pavarda priekšā izpīpētu pīpīti un izdzertu kausu miestiņa, visi sāk blenzt uz mani kā uz visnīstāko no znotiem, kas atvilcies, lai aizņemtos naudu. Kāds vectēvs sāka mani mācīt, ko drīk­stu un ko nedrīkstu vēstīt, tad sīks skuķis ņēmās kliegt, lai vācos ārā, vēl piedraudot ar pamatīgu bozi, kad šai šķita es nekustos gana ātri. Vai tad ir dzirdēts, ka pret menestreliem kāds šādi izturētos?

Spriežot pēc Egvēnas sejas, meiteni plosīja pretrunīgas jūtas: spožacu sajūsma par iespēju skatīt menestrelu savām acīm sadūrās ar vēlmi aiz­stāvēt Nīnēvu.

- Atvainojiet, godātais menestrel, ierunājās Rands, apzinoties, ka sejā ir iezadzies muļķīgs smaids. Tā bija mūsu Viedā un…

- Tas smukais skangals no skuķa? menestrels brīnījās. Ciema Viedā? Savādi, viņas vecumā drīzāk būtu jāknakstās ar puišiem, nevis jāparedz gaidāmais laiks un jāārstē sasirgušie.

Rands mulsi pamīņājās uz vietas. Viņš cerēja, ka Nīnēva nekad neuz­zinās par menestrela vārdiem. Vismaz ne līdz brīdim, kad priekšnesums būs galā. Izdzirdējis menestrela sacīto, Perins saviebās un Mats klusītēm iesvilpās abi draugi, šķiet, bija nodomājuši vienu un to pašu.

- Tie vīri bija ciema padomes locekļi, Rands turpināja. Esmu pārliecināts, ka viņi nebūt nevēlējās izturēties pret jums ar necieņu. Saprotiet, mēs nupat kā uzzinājām, ka Gēldanā sācies karš un kāds vīrs tur uzdodas par Atdzimušo Pūķi. Bet viņš esot viltus Pūķis. Turp no Tarvalonas dodoties arī Aesu Sedajas. Padome mēģina izspriest, vai arī mums draud briesmas.

- Tie nu gan ir jaunumi ar bārdu, pat Bērlonā, menestrels nicigi novilka, un tā ir pati nomaļākā vieta pasaulē, kur ļaudis par visu uz­zina pēdējie. Apklusis un pārlaidis skatienu ciematam, vīrs dzēlīgi piebilda: Gandrīz pati nomaļākā. Tad menestrela skatiens apstājās pie vezuma, kas, visu pamests, vēl arvien stāvēja iebrauktuves priekšā ar zemē noliktām ilksīm. Ak tā. Man jau likās, ka es krogū manīju Padanu Fainu. Viņa balss vēl arvien skanēja dobji, taču nu jau skanīgums šķita zudis, tā vietu ieņēma nicinājums. Fains vienmēr ir bijis nadzīgs uz nelāgu ziņu izklāstīšanu un vēl nadzīgāks uz baisiem jaunumiem. Viņā ir vairāk kraukļa, ne cilvēka.

- Godātais Fains Emondāri apciemo jo bieži, godāto menestrel, Egvēna aizrādīja, netīksmes pustonītim beidzot izlaužoties cauri sajūs­mai. Viņam patīk daudz smieties, turklāt labo ziņu parasti ir vairāk nekā ļauno.

Menestrels brīdi pētīja meiteni, tad plati pasmaidīja. Tu gan esi jauks skuķis! Vēl tikai vajadzētu iepīt matos rožu pumpurus. Diemžēl es nespēju uzburt ziedus no zila gaisa, vismaz ne šogad, bet varbūt tu vēlētos rīt priekšnesuma laikā atrasties uz paaugstinājuma man līdzās? Pasniegt man flautu, kad tā būs vajadzīga, un visādas citādas uzpariktes? Es par palīdzi vienmēr izvēlos visglītāko meiteni, kādu spēju atrast.

Perins nosmīkņāja, bet Mats, kurš visu laiku bija ķiķinājis, skaļi iesmējās. Rands pārsteigumā samiedza acis. Egvēna cieši raudzījās uz viņu, bet viņš pat nepratās pasmaidīt. Tad meitene izslējās staltāk un pā­rāk mierīgi atbildēja:

- Paldies, godātais menestrel! Es izlīdzēšu jums ar vislielāko prieku.

- Toms Merilins, menestrels sacīja. Četrotne blenza uz viņu, neko nesaprazdama. Mani sauc Toms Merilins, nevis godātais menestrels. Vīrs saraustīja plecos uzmesto daudzkrāsu apmetni, un balss atkal nodim­dēja tā, lai pieskandinātu arī visdižāko zāli. Savulaik bijis galma bards, es tagad tiešām esmu pelnījis Godātā Menestrela titulu, bet sauciet mani vienkārši par Tomu Merilinu, un lai menestrels būtu pazemīgais amata nosaukums, ar kuru es sevi greznoju. Šiem vārdiem sekoja varen smalks reveranss ar tik izmanīgu apmetņa plandīšanu, ka Mats ņēmās aplaudēt, bet Egvēna kaut ko atzinīgi nomurmināja.

- Godātais… ē… godātais Merilin, Mats ierunājās, pēc visa Toma Merilina nupat pateiktā netikdams gudrs, kā svešinieku uzrunāt, kas

īsti notiek Gēldanā? Vai jūs kaut ko zināt par šo viltus Pūķi? Vai Aesu Sedajām?

- Vai tad es, puis, izskatos pēc pauninieka? menestrels norūca, pret plaukstu izdauzīdams pīpi. Ta nozuda kaut kur apmetņa vai kamzoļa kro­kās. Rands pat nepamanīja, kā un kur pīpe pazuda. Es esmu menestrels, nevis pļāpukule. Turklāt izvairos kaut ko zināt par Aesu Sedajām. Tā ir krietni vien drošāk.

- Bet par karu? Mats cerīgi atkārtoja, taču godātais Merilins viņu pārtrauca pusvārdā.

- Karos, manu zēn, vieni muļķi nogalina citus muļķus pagalam stulbu iemeslu dēļ. Un nevienam par tiem neklājas zināt ko vairāk. Esmu šeit ieradies, lai sajūsminātu ar savu mākslu. Pēkšņi menestrels pavērsa rādītājpirkstu pret Randu. Tu, puis. Garais. Droši vien vēl neesi beidzis augt, bet šaubos, vai šajā pusē ir vēl kāds tik slaids vīrs. Un varu saderēt, ka šajā ciematā vien retajam ir tāda acu krāsa kā tev. Pleci tev ir cirvja kāta platumā, bet augums kā īstam aijelam. Kā tevi sauc, puis?

Rands vilcinādamies nosauca savu vārdu, domādams, vai vīrs nevelk viņu uz zoba, bet menestrels jau bija pievērsies Perinām. Savukārt tu esi varens kā ogērs. Nu gluži kā izspļauts! Kā tevi sauc?

- Tikai tad, ja es uzkāptu pats sev uz pleciem, Perins nosmējās.

- Baidos, godātais Merilin, ka mēs ar Randu esam parasti puiši, nevis kādi izdomāti radījumi no jūsu stāstiem. Mani sauc Perins Aibara.

Merilins paraustīja ūsas vienā pusē. Nu, nu! Izdomāti radījumi no maniem stāstiem. Vai tā jūs tos uztverat? Tad jau šķiet, ka jūs, puiši, būsiet apceļojuši malu malas?

Rands savaldījās un nebilda ne vārda, būdams pārliecināts, ka par viņiem smejas, taču Perins nerimās.

- Mēs visi esam bijuši līdz pašam Sardzes kalnam un Devena ceļam. Tik tālu no šejieniešiem ir ceļojis vien retais. Perins nelielījās viņš plātījās ļoti reti. Puisis vienkārši teica taisnību.

- Mēs esam redzējuši arī Tīreli, Mats piebilda, un viņa balsī gan izskanēja lielība. Tas ir purvs Ūdensmeža tālajā galā. Tur vispār neviens neieklīst, izņemot mūs, Tīrelī ir pārāk daudz plūstošo smilšu un akaču. Neviens nedodas arī uz Miglas kalniem, bet mēs reiz tur nokļuvām. Nu, vismaz līdz kalnu piekājei.

- Tik tālu? menestrels nomurmināja, nu jau nerimus braucīdams ūsas. Randam šķita, ka godājamais slēpj smaidu. Tad jaunais Altors pamanīja Perina saraukto pieri.

- Kāpt kalnos ir nelāga zīme, piebilda Mats, it kā censtos attaisno­ties par to, ka pats nav devies tālāk. To zina ikviens.

- Tā, Matrim Kauton, ir bērnišķīga muļķība, viņu pikti pārtrauca Egvēna. Nīnēva saka… Meitene aprāvās, vaigiem piesarkstot, un nu viņa uz Tomu Merilinu nebūt vairs neskatījās draudzīgi. Nav pareizi uzvedināt… Nav… Egvēnas seja kļuva vēl sarkanāka, un tad viņa apklusa. Mats samirkšķināja acis, it kā viņam tikai tagad rastos aizdomas par notiekošo.

- Tev taisnība, bērns, menestrela balsī ieskanējās nožēla. Es paze­mīgi lūdzu piedošanu. Es šeit esmu ieradies, lai izklaidētu. Ak, mēle man vienmēr liek iekulties nepatikšanās!

- Lai arī mēs nebūtu ceļojuši uz tik tālām zemēm kā jūs, Perins strupi izmeta, bet kāds gan sakars Randa garumam ar visu pārējo?

- Rau, kāds, puis. Pēc neilga brītiņa es ļaušu tev mēģināt pacelt mani gaisā, bet tu nespēsi atraut manas pēdas no zemes. Nedz tu, nedz tavs garais draugs Rands, tā tevi sauca? Nedz arī kāds cits vīrs. Ko tu par to domā?

Perins iespurdzās. Domāju, ka es tūlīt pat varētu jūs pacelt. Kad kalēja māceklis spēra soli uz priekšu, Toms Merilins ar rokas mājienu viņu apturēja.

- Vēlāk, puis, vēlāk. Tad, kad ciematnieki būs sapulcējušies, lai vērotu priekšnesumu. Māksliniekam ir vajadzīgi skatītāji.

Kopš menestrela iznākšanas no viesnīcas Zaļienā bija sapulcējušies savi divi desmiti ciematnieku. Pārsvarā jauni vīrieši un sievietes, starp kuriem pavīdēja pa bērna sejai ar brīnumos ieplestām acīm un muti. Izskatījās, ka visi sagaida no menestrela kādus brīnumus. Sirmais vīrs noskatīja klātesošos šķiet, lai tos pārskaitītu, tad tik tikko manāmi papurināja galvu un nopūtās.

- Laikam jau man būs jāļauj jums nobaudīt kādu kriksīti. Lai varat skriet un pastāstīt pārējiem. Ko? Tikai kriksītis no tā, ko rīt jūs piedzīvo­siet savu svētku gaitā.

Menestrels spēra soli atpakaļ, tad pēkšņi uzšāvās gaisā un, izliecies un apmetis salto, piezemējās uz vecajiem akmens pamatiem ar seju pret

skatītājiem. Turklāt šķiet, vīram vēl lidojot gaisā, viņa rokās iedancojās trīs bumbiņas: sarkana, balta un melna.

No vērotāju puses atskanēja klusi čuksti tajos saplūda pārsteigums un gandarījums. Pat Rands piemirsa nupat izjusto aizkaitinājumu. Viņš uzzibināja smaidu Egvēnas virzienā, un meitene atbildēja ar to pašu, tad abi līksmi pievērsās menestrelam.

- Jūs gribat stāstus? Toms Merilins skandēja. Man stāstu netrūkst, un tie tiks arī jums. Es likšu tiem atdzīvoties jūsu acu priekšā. Nez no kurienes starp trijām jau redzētajām iezibējās zila bumbiņa, tad zaļa un arī dzeltena. Tie būs stāsti par dižiem kariem un dižiem varoņiem stāsti vīriem un zēniem. Sievas un meitenes piedzīvos visu Aptarigīnu ciklu. Nostāstus par Artūru Pēndragu Tanrēlu, Artūru Vanagspārnu, Artūru, Augsto Karali, kurš reiz valdīja pār visām zemēm no paša Aijelu tuksneša līdz pat Aritas okeānam un pat vēl tālāk. Brīnišķus stāstus par savādiem ļaudīm un savādām zemēm, par Zaļo vīru, par Sargātājiem un trollokiem, par ogēriem un aijeliem. Anlas, Gudrās Padomdevējas, Tūkstoš Pasakas. Par Džēmu, Milžu Kāvēju. Par to, kā Susa pieradināja Džainu Klaiņotāju. Par Maru un Trim Muļķa Karaļiem.

- Pastāstiet mums par Lennu! uzsauca Egvēna. Par to, kā viņš aizlidoja uz Mēnesi no uguns radīta ērgļa vēderā. Par to, kā viņa meita Salja klīst starp zvaigznēm.

Rands pameta skatienu sāņus uz meiteni, taču likās, ka visa viņas uzmanība ir pievērsta menestrelam. Egvēnai nekad nebija patikuši stāsti par piedzīvojumiem un gariem ceļojumiem. Viņa vienmēr deva priekš­roku pastāstiem par jautriem atgadījumiem vai par to, kā sievietes izrādī­jušās attapīgākas par ļaudīm, kuriem vajadzēja būt gudrākiem par visiem citiem. Rands bija pārliecināts, ka stāstus par Lennu un Salju meitene lūdza izstāstīt tikai tāpēc, lai aizbērtu skudru sauju viņam aiz krekla. Egvēna taču saprata, ka Divupē dzimušajiem nav vietas plašajā pasaulē. Klausīties stāstus par varoņu piedzīvojumiem, pat sapņot par tiem, bija kas viens. Lūgt, lai tie norisinās tepat, acu priekšā, bija gluži kas cits.

- Tie nu gan ir seni pastāsti, noteica Toms Merilins, pēkšņi žon­glēdams trīs bumbiņas katrā rokā. Daži apgalvo, ka no Laikmeta, ko pasaule piedzīvoja pirms Leģendu Laikmeta. Varbūt pat senāki. Taču ņem vērā, ka es zinu visus stāstus gan no bijušajiem, gan vēl tikai nāka­majiem Laikmetiem. No Laikmetiem, kad cilvēki valdīja pār debesīm

un zvaigznēm, un no Laikmetiem, kad cilvēks klaiņoja pa zemi kā brālis plēsīgiem zvēriem. No brīnumu Laikmetiem un no šausmu Laikmetiem. No Laikmetiem, kuri beidzās, no padebešiem gāžoties uguns lietum, un no Laikmetiem, kuru lāsts bija sniega un ledus važas pār zemi un jūru. Es zinu visus stāstus, un visus es izstāstīšu. Stāstus par Milzi Mosku, kura Uguns Šķēps spēja aizsniegt pasaules otru malu, un par viņa kariem ar Visa Karalieni Alsbetu. Par Materēzi Dziedinātāju, Brīnišķās Indas māti.

Tagad bumbiņas dejoja starp Toma plaukstām divos vidū savītos apļos. Viņa balss skanēja gandrīz kā dziesma. Menestrels, turpinādams stāstīt, lēnām pagriezās, it kā lai redzētu, kā skatītāji novērtē viņa priekš­nesumu. Es jums pavēstīšu par Leģendu laikmeta galu, par Pūķi un par viņa mēģinājumu atbrīvot Melno, lai tas nonāktu ļaužu pasaulē. Es stāstīšu par Neprāta laiku, kad Aesu Sedaji satrieca pasauli; par Trolloku kariem, kad viņi cīnījās pret cilvēku dzimumu par varu uz zemes; par Simtgadu karu, kad cilvēki kāvās pret cilvēkiem un radās mūslaiku valstis. Es klāstīšu par bagātu un nabagu, varenu un niecīgu, lepnu un pazemīgu vīru un sievu piedzīvojumiem. Par Debesu Pīlāru Aplenkumu. Par to, kā Labsieva Karila izdziedināja savu vīru no krākšanas. Par karali Daritu un viņa nama krišanu…

Pēkšņi vārdu plūsma un arī žonglēšana aprāvās. Toms gluži vienkārši noķēra bumbiņas un pārstāja skandēt. Rands nebija ievērojis, ka skatī­tājiem pievienojas Moiraina. Sievietei līdzās stāvēja Lans; tiesa, puisim bija jāsasprindzina redze, lai viņu pamanītu. Kādu brīdi Toms pilnīgi nekustīgi iesāņus vēroja Moirainu. Vienīgā kustība bija bumbiņu nozu­šana kamzoļa platajās piedurknēs. Tad, papletis stērbeles, viņš paklanījās.

- Piedodiet, bet jūs taču neesat no šī apvidus?

- Kundze! spivi nošņācās Evins. Moirainas kundze!

Toms samiedza acis, tad paklanījās vēlreiz dziļāk. Piedodiet vēl­reiz… ak, kundze! Man nebija nodoma izturēties nepieklājīgi.

Moiraina tik tikko redzami atmeta ar roku. Es to tā neuztvēru, godāto bard. Un mani sauc vienkārši Moiraina. Patiesi, es šeit esmu sve­šiniece. Tāda pati ceļa gājēja kā jūs, tālu no mājām un viena. Pasaule sve­šiniekam var izrādīties visai bīstama.

- Moirainas kundze uzklausa stāstus, Evins iestarpināja. Stāstus par to, kas noticis Divupē. Lai gan es nezinu, kas jelkad te tāds būtu noti­cis, par ko būtu vērts sacerēt stāstu.

- Es ceru, ka jums… Moiraina… patiks ari mani stāsti. Toms vēroja sievieti ar skaidri manāmu piesardzību. Nelikās, ka viņš priecātos Moirainu šeit redzēt. Rands pēkšņi sāka prātot, kādas izklaides kundzei varētu piedāvāt tādas pilsētas kā Bērlona vai Kēmlīna. Tas taču nevarēja būt nekas satraucošāks par menestrelu?

- Tas, godātais Bard, ir gaumes jautājums, Moiraina atbildēja.

- Daži stāsti man iet pie sirds, citi ne.

Nu Toms paklanījās vēl dziļāk tik dziļi, ka garā auguma augšdaļa bija noliekta paralēli zemei. Varu apsolīt, ka neviens no maniem stās­tiem neliks vilties. Visi kā viens sniegs gandarījumu un iepriecinājumu. Un jūs izrādāt man pārāk lielu godu. Es esmu parasts menestrels, nekas vairāk.

Moiraina atbildēja uz vīra klanīšanos ar iznesīgu galvas mājienu. Uz mirkli viņā pazibēja vēl kas smalkāks par Evina vārdiem kundzi, kas pieņem dāvanu no sava vasaļa. Tad sieviete pagriezās un devās projām. Lans sekoja viņai pa pēdām gluži kā vilks, kas lavās pakaļ cēli slīdošam gulbim.

Toms, savilcis kuplās uzacis un ar pirkstu kauliņiem braucīdams garās ūsas, blenza abiem nopakaļ, līdz gājēji bija pieveikuši pusceļu līdz Zaļienam. “Viņam kaut kas nepatika,” Rands nodomāja.

- Nu, vai tagad jūs vēl pažonglēsiet? Evins pieprasīja.

- Uguni! Mats iesaucās. Es gribu redzēt, kā jūs rijat uguni!

- Uzspēlējiet arfu! atskanēja sauciens no pūļa. Vēl kāds cits vēlējās dzirdēt flautu.

Tobrīd pavērās viesnīcas durvis un pa tām iznāca ciema padomes vīri kopā ar Nīnēvu. Rands ievēroja, ka starp viņiem nav Padana Faina. Acīmredzot pauninieks bija izlēmis pakavēties siltajā krogus zālē pie sava vircotā karstvīna.

Nomurminājis kaut ko par “stipru brandvīnu”, Toms Merilins pēkšņi nolēca no veco pamatu mūra. Nelikdamies ne zinis par skatītāju neap­mierinātajiem izsaucieniem, viņš cauri padomnieku pūlitim iespraucās viesnīcā, iekams vēl tie bija paguvuši atbrīvot durvju aiļu.

- Ko gan viņš iedomājas viņš ir menestrels vai karalis? Senns Buije pikti noprasīja. Tīrā naudas izšķiešana, ja gribat zināt, ko domāju.

Brans Alvērs daļēji pagriezās uz menestrela pusi, tad papurināja galvu. Ka tik no šī vīra nesagaidām vairāk klapatu nekā dziesmu.

Nīnēva skaļi iespurdzās, mazliet drudžaini tīdamās apmetnī. Ja vēlies, Brandelvīn Alvēr, uztraucies par šo vārsmotāju. Viņš vismaz atro­das Emondārē, ko nevar teikt par viltus Pūķi. Bet, ja reiz esi sācis raizē­ties, pie mums ir parādījies vēl dažs labs svešinieks, kam vajadzētu tevi uztraukt.

- Ja drīkst, Viedā, Brans stīvi sacīja, es pats izlemšu, par ko man jāuztraucas. Moirainas kundze un Lana kungs ir manas viesnīcas ciemiņi un visnotaļ godājami cilvēki, atļaušos piebilst. Ne viens, ne otrs netika nosaucis mani par muļķi visas padomes priekšā. Ne viens, ne otrs netika paziņojis padomei, ka mums pa visiem kopā nav viena prātīga vīra sma­dzeņu.

- Laikam būšu jūs pārvērtējusi vismaz reizes divas, Nīnēva atcirta. Nepametusi atpakaļ ne skatiena, viņa aizsoļoja projām, bet Brana žoklis tikmēr ļodzījās kādas īpaši dzēlīgas atbildes meklējumos.

Egvēna palūkojās uz Randu, it kā grasītos kaut ko bilst, taču pārdo­māja un aizšāvās nopakaļ Viedajai. Rands nojauta, ka jābūt kādai iespējai aizkavēt meitenes aiziešanu no Divupes, bet vienīgais veids, kas šobrīd nāca prātā, nelikās pieņemams viņam pašam, pat ja Egvēna piekristu. Turklāt viņa ganrīz skaidri bija paziņojusi, ka to nebūt negrib, un Rands jutās vēl nelāgāk.

- Tam jaunajam sievišķim vīru vajag, noņurdēja Senns Buije, pacel­damies uz pirkstgaliem. Vīra seja bija pietumsusi gluži purpursarkana un vērtās vēl tumšāka. Viņa nezina goda! Mēs taču esam ciemata padome, nevis puišeļi, kas izkašā viņas mauriņu un…

Ciemata mērs smagi izgrūda aizturēto elpu caur degunu un pēkšņi metās virsū vecajam jumiķim. Pieklusti, Senn! Neuzvedies vienādiņ kā melnplīvurots aijels! Kārnais vīrelis, pastiepies uz pirkstgaliem, pārstei­gumā sastinga. Miesta galva nekad neļāva jūtām ņemt virsroku pār veselo saprātu. Brans nikni skatījās uz veco Buiji. Kaut sadedzini mani, mums ir kārtojamas par šīm muļķībām svarīgākas lietas. Vai arī tu gribi pierādīt, ka Nīnēvai bija taisnība? Izgrūdis šos vārdus, viņš aizstampāja atpakaļ uz viesnīcu un aizcirta aiz sevis durvis.

Padomes locekļi vēl uzmeta Sennam pa skatienam un tad devās katrs uz savu pusi. Izņēmums bija Harals Luhans. Viņš, kaut ko klusi stāstot, gāja līdzi jumiķim, kura seja šķita kā akmenī cirsta. Vienīgi kalējam kaut reizumis izdevās pārliecināt Sennu rīkoties prātīgi.

Rands pagājās pretī tēvam, un jaunekļa draugi mīņājās aiz viņa.

- Nekad nebiju redzējis Alvēra kungu tik piktu, bija pirmie vārdi, ko bilda Rands, izpelnoties nicinošu Mata skatienu.

- Mērs un Viedā reti ir vienisprātis, Tams noteica, un šodien viņu vienprātība bija vēl knapāka. Tas ari viss. Neba nu citos ciematos ir citādi.

- Bet kā ar viltus Pūķi? Mats vaicāja, un Perina piekrītošajā ņurdienā izskanēja kaismīga ziņkāre. Kā ar Aesu Sedajām?

Tams gausi papurināja galvu. Faina kungs zināja pastāstīt vien kādu nieku vairāk par to, ko jau dzirdējāt. Katrā ziņā neko tādu, kas būtu sva­rīgs mums. Par uzvarētām vai zaudētām kaujām. Par ieņemtām un atgū­tām pilsētām. Tas viss notiek Gēldanā, lai slavēta Gaisma! Cīņas nav pār­metušās uz citām zemēm, vismaz Faina kungs neko tādu nebija dzirdējis.

- Man kaujas ir svarīgas, Mats iebilda, un Perins piemetināja: Ko viņš par tām stāstīja?

- Savukārt man, Matrim, kaujas nav svarīgas, Tams noteica. Bet esmu pārliecināts, ka pauninieks ar prieku tev par tām pastāstīs kaut kad vēlāk. Man svarīgi ir tas cik nu mēs padomē spriedām -, ka mums par tik tāliem notikumiem nevajadzētu uztraukties. Mēs neredzam nekādus iemeslus, kas varētu likt Aesu Sedajām ceļā uz dienvidiem iegriezties šeit. Un, ja runājam par atpakaļceļu, nez vai viņām kārosies šķērsot Ēnu mežu un celties pāri Baltajai upei.

Beidzamie vārdi Randam un viņa draugiem lika iespurgties. Bija trīs iemesli, kāpēc Divupē ļaudis ieradās tikai no ziemeļu puses cauri Tārenas pārceltuvei. Pirmais iemesls, protams, bija Miglas kalni rietumos, savu­kārt ceļu austrumos tikpat cieši noslēdza Tīrelis. Dienvidos plūda Baltā upe, kas savu vārdu bija ieguvusi no tā, ka klintis un bluķi straujajiem ūdeņiem lika sakulties putās. Un aiz Baltās upes pletās Ēnu mežs. Vien retais Divupes iedzimtais bija uzdrīkstējies šķērsot straumi, un vēl mazāk tās šķērsotāju bija atgriezušies mājās. Taču ļaudis sprieda, ka vilkiem un lāčiem pilnais Ēnu mežs stiepjas simtiem jūdžu uz dienvidiem, turklāt tajā neatrast nedz ceļus, nedz apdzīvotas vietas.

- Un mums ne par ko citu nevajadzētu lauzīt galvas, Mats novilka. Viņa balsī ieskanējās pamatīga vilšanās.

- Ne gluži, Tams iebilda. Parīt mēs sūtīsim vīrus uz Devena ceļu, Sardzes kalnu un Tārenas pārceltuvi, lai vienotos par sargu norīkošanu. Jātnieku patruļas uzmanītu Baltās upes krastus un Tārenas apkaimi. Ja

godīgi, vīriem vajadzētu doties prom jau šodien, taču šajā jautājumā man piekrita tikai mērs. Pārējiem nelikās prātīgi pieprasīt, lai kāds Beltaina laikā šķērsotu Divupi.

- Es gan sapratu, ka jūs teicāt mums ne par ko nav jāuztraucas? Perins ieminējās, un Tams papurināja galvu.

- Es neteicu, ka nav jāuztraucas, es teicu, ka nevajadzētu uztraukties. Esmu redzējis vīrus krītam tikai tāpēc, ka viņi uzskatīja: tas, kam neva­jadzētu notikt, nenotiks. Turklāt karošana liks sarosīties daždažādiem ļautiņiem. Vairums gluži vienkārši mēģinās atrast kādu drošāku stūrīti, tomēr būs arī tādi, kuri šajos juku laikos mēģinās iedzīvoties. Pirmajiem mēs varam palīdzēt, cik nu spējam, taču mums jābūt gataviem tos otros triekt ellē ratā.

Piepeši ierunājās Mats. Vai mēs varēsim doties pārējiem līdzi? Vis­maz es to gribētu. Jūs taču zināt, ka mūsu ciematā esmu gandrīz vislabā­kais jātnieks.

- Tev kārojas pāris nedēļu salšanas, garlaicības un gulēšanas uz cie­tiem akmeņiem? Tams iespurdzās. Visticamāk, ar to viss arī beigsies. Es vismaz tā ceru. Pat bēgļiem mēs esam grūti sasniedzami. Bet, ja esi cieši nolēmis, vari aprunāties ar Alvēra kungu. Rand, mums vajadzētu posties atpakaļ uz mājām.

Jauneklis pārsteigumā samirkšķināja acis. Biju domājis, ka pavadī­sim te Ziemvakaru.

- Saimniecībā ir šis tas jāizdara, un tu man būsi tur vajadzīgs.

- Lai nu kā, mēs varam mierīgi pakavēties vēl vairākas stundas. Un arī es gribēju pieteikties patruļām.

- Mēs dodamies ceļā tūlīt, tēvs noskaldīja balsī, kas nepieļāva iebil­dumus. Tad viņš jau pielaidīgāk sacīja: Mēs atgriezīsimies rīt jau laikus, lai tev pietiktu iespēju izrunāties ar mēru. Un pietiktu iespēju izlustēties svētkos. Pēc piecām minūtēm tiekamies stallī.

- Vai tu piebiedrosies mums ar Randu sardzē? Mats apvaicājās Perinām, kad Tams bija projām. Varu saderēt, ka vēl nekad nekas tāds Divupē nav noticis. Iedomājies ja tiksim līdz Tārenas pārceltuvei, mēs varbūt paši savām acīm redzēsim kareivjus vai vēl kaut ko neiedomājamu. Varbūt pat satiksim Meistarotājus.

- Domāju, ka piebiedrošos, Perins gausi atbildēja, ja vien, pro­tams, nebūšu vajadzīgs Luhana kungam.

- Gēldanā norisinās karš, Rands gandrīz uzsprāga. Tad viņš ar pūlēm pieklusināja balsi. Gēldanā norisinās karš, Aesu Sedajas klīst, Gaisma vien zina kur, bet te no tā visa nav ne miņas. Toties šeit ir virs melnajā apmetni vai varbūt bijāt par viņu jau aizmirsuši? Abi draugi nokaunējušies saskatījās.

- Piedod, Rand, Mats nomurmināja. Taču iespēja darīt kaut ko citu, nevis tikai slaukt tēta govis, nerodas pārāk bieži. Par spīti pārējo pārsteigtajiem skatieniem, viņš izslējās taisnāk. Jā, patiešām, es slaucu govis un daru to katru dienu.

- Melnais jātnieks, Rands draugiem atgādināja. Ja nu viņš kādu savaino vai nonāvē?

- Varbūt viņš bēg no kara? Perins nepārliecināti ievaicājās.

- Lai kas viņš tāds būtu, Mats atgādināja, patruļu viri viņu notvers.

- Iespējams, Rands piekrita, bet šķiet, ka melnais jātnieks spēj izgaist, kad vien to vēlas. Varbūt būtu labāk, ja sardze zinātu, ka viņiem šis svešinieks jāatrod.

- Kad pieteiksimies patrulēšanai, pateiksim par to Alvēra kungam, Mats ierosināja, viņš izstāstīs padomei un savukārt tā sardzei.

- Padome, iedomājies! Perins neticīgi iesaucās. Mums paveiksies, ja mērs nesāks skaļi smieties. Luhana kungs un Randa tēvs jau spriež, ka mēs abi bīstamies no ēnām.

Rands nopūtās. Ja reiz esam nolēmuši rīkoties, tad varam to darīt ari tagad. Šodien viņš nesmiesies skaļāk kā rīt.

- Varbūt mums vajadzētu, Perins ierosināja, pamezdams skatienu sāņus uz Matu, pameklēt vēl kādu, kas ir redzējis jātnieku. Šovakar mēs satiksim gandrīz visus ciematniekus. Mats saviebās vēl vairāk, taču arvien vēl neko neteica. Visi saprata Perina domu: viņiem vajadzētu atrast lieciniekus, kuriem uzticas vairāk nekā Matam. Un arī rīt viņš nesmiesies skaļāk, Perins piebilda, kad Rands vilcinājās. Es labprāt ietu pie ciemata galvas kopā ar vēl kādu. Piemēram, puse ciemata būtu puslīdz drošs atbalsts.

Rands lēnām pamāja ar galvu. Viņam prātā jau skanēja Alvēra kunga smiekli. Vēl kāds liecinieks nekādā ziņā nenāktu par ļaunu. Un, ja viņi visi trīs bija redzējuši melno vīru, gan jau viņu būs manījis vēl kāds. Noteikti būs manījis. Labi, tad rīt. Šovakar sameklējiet visus, ko spējat, un rīt

iesim pie mēra. Pēc tam… Draugi klusēdami skatījās uz Randu, neuz­drīkstēdamies pavaicāt, kas notiks tad, ja neizdosies atrast nevienu citu, kurš būtu redzējis vīru melnajā apmetnī. Tiesa jautājums skaidri vīdēja puišu acīs, taču viņam nebija atbildes. Rands smagi nopūtās. Es tagad labāk iešu. Citādi tēvs sāks prātot, kādā caurumā esmu iekritis.

Atvadu saucienu pavadīts, viņš ātrā solī apgāja ap staļļa pagalmu, kurā, atbalstīti uz ilksīm, stāvēja rati ar augstajiem riteņiem.

Stallis bija gara, šaura ēka ar augstu un stāvu salmu jumtu. Ēkas krēslainajā iekšpusē, ko izgaismoja vienīgi atvērtās divviru durvis abos galos, gar sienām stiepās ar salmu klēpjiem izklāti steliņģi. Astoņos ste­liņģos auzas mierīgi gremoja pauninieka zirgi, vēl sešus aizņēma Alvēra kunga masīvie duransi, kurus viņš mēdza iznomāt zemniekiem, kad tie ar saviem kumeļiem nespēja paveikt kādu īpaši smagu darbu. No pārējiem steliņģiem aizņemti bija tikai trīs. Rands sprieda, ka viegli var noteikt zirga un jātnieka saderību. Augstais, melnais ērzelis ar platajām krūtīm, kurš neganti meta galvu augšup, droši vien bija Lana zirgs. Smalkā, baltā ķēve ar izliekto kaklu, kas pat steliņģī mīņājās tik graciozi kā meitene dejā, varēja piederēt vienīgi Moirainai. Savukārt trešais svešais zirgs ne­tīri brūns, kastrēts klejotājlopiņš ar plakaniem sāniem lieliski piestāvēja Tomam Merilinam.

Tams stāvēja staļļa dziļumā, turēdams Belu pie pavadas un klusītēm sarunādamies ar Hu un Tadu. Rands nebija paguvis paspert ne pāris soļu pār staļļa slieksni, kad tēvs pamāja zirgu puišiem un, ne vārda nebildis, garām dēlam izveda Belu pa durvīm.

Viņi klusēdami iejūdza pinkaino ķēvi. Tams šķita tik dziļi iegrimis domās, ka Rands nolēma labāk turēt mēli aiz zobiem. Īstenībā iecerētais mēģinājums pārliecināt tēvu par to, ka jātnieks melnajā apmetnī pastāv, jaunekli nebūt nevilināja, kur nu vēl rīt paredzētais mēģinājums runāt ar ciemata mēru. Rītdiena gan likās tam krietni vien piemērotāka, pieļaujot domu, ka Matam un pārējiem izdosies atrast vēl kādus citus ciematniekus, kas ir redzējuši svešinieku. Ja viņiem tas, protams, izdosies.

Kad rati ar rāvienu sāka ripot uz priekšu, Rands to aizmugurē samek­lēja loku un bultu maku un, pusskriešus steberēdams tiem līdzās, neveikli piesprādzēja maku pie jostas. Pie ciemata pēdējās māju rindas jauneklis atbalstīja vienu no bultām pret stiegru un pusuzvilkto loku tālāk nesa gandrīz šaušanas gatavībā. Apkārt nemanīja gandrīz neko citu kā vien

kokus, kas pagājušajā rudenī bija nometuši lapas, tomēr Randa pleci saspringa. Melnais jātnieks varēja viņiem pielavīties tik negaidīti, ka nedz viens, nedz otrs to nepamanītu. Ja loku neturēs šaušanas gatavībā, tā uzvilkšanai var nepietikt laika.

Jauneklis zināja, ka nespēs ilgi noturēt loku šādi nospriegotu. Ieroci viņš bija darinājis pats, un Tams bija viens no dažiem tuvīnā apkaimē mītošajiem vīriem, kurš spēja bultu atvilkt līdz pašam vaigam. Rands pa­meta skatienu apkārt, meklēdams kaut ko, kas novērstu domas no melnā jātnieka. Tomēr neko īpašu nemanīja apkārt pletās mežs, un viņu apmetņi plandījās vējā.

- Tēvs, viņš beidzot ierunājās, es īsti nesapratu, kāpēc pado­mei vajadzēja iztaujāt Padanu Fainu. Ar pamatīgu piespiešanos Rands novērsa skatienu no apkārtējiem kokiem un pāri Belai paraudzījās uz Tamu. Manuprāt, lēmumu, kuru jūs pieņēmāt pēc apspriešanās, varēja pieņemt arī tūlīt, turpat uz vietas. Mērs pārbiedēja visus līdz nāvei, runā­dams par Aesu Sedajām un viltus Pūķi šeit, Divupē.

- Rand, ļaudis mēdz būt savādi. Pat vislabākie no mums. Par piemēru ņemsim to pašu Haralu Luhanu. Kalējs ir spēcīgs un bezbailīgs vīrs, taču nespēj noskatīties lopiņu kaušanā. Ģīmis viņam sametas krīta baltumā.

- Kāds gan tam sakars ar notikušo? Visi zina, ka Luhana kungs nespēj noskatīties uz asinīm, bet neviens, izņemot Koplinus un Kongārus, nelie­kas par to ne zinis.

- Sakars ir šāds. Cilvēki ne vienmēr spriež vai rīkojas tā, kā tu sagaidi. Nu kaut vai mūsu ciemata ļaudis… kad krusa satriec labības ražu dubļos, vēji noplēš ikkatru jumtu tuvējā apkārtnē un vilki nokož pusi ganām­pulka, viņi tikai atrota piedurknes un atkal ķeras pie darba. Jā, ļaudis mēdz pakurnēt, taču neviens nevilcinās un velti nekavē laiku. Taču pie­tiek mūsējiem tikai iedomāties par Aesu Sedajām un viltus Pūķi Gēldanā, kad viņi drīz vien jau prāto, ka Gēldana nemaz nav tik tālu Ēnu meža otrā pusē, un, ja novilktu taisnu līniju no Tarvalonas uz Gēldanu, tā atrastos vien mazliet uz austrumiem no mūsu apkaimes. It kā Aesu Sedajas nevis jātu pa ceļu cauri Kēmlīnai un Lugardai, bet pēkšņi mēģinātu lauzties cauri biezokņu biezokņiem! Līdz rītrītam puse ciemata būtu nospriedusi, ka nupat mūs ieraus pašā kara mutulī. Ar tādiem prātuļojumiem būtu jācīnās nedēļām ilgi. Tas nu gan būtu jauks Beltains! Tāpēc Brans izmeta šo domu no galvas, iekams viņi paguva ko tādu iztēloties paši.

ļaudis redzēja, kā padome apspriež šos sarežģījumus, Tams turpināja, un šobrīd viņi klausās, ko mēs nolēmām. Ciematnieki mūs ievēlēja padomē, jo tic, ka spēsim izsvērt ikvienam vislabāko risinājumu. Viņi uzticas mūsu viedokļiem. Pat Senna domām, kas gan, manuprāt, neliecina mums par labu. Lai nu kā, viņi uzzinās, ka uztraukumam nav iemesla, un ļaudis šiem vārdiem noticēs. Nav jau tā, ka ciematnieki nespētu paši nonākt pie šāda secinājuma vai ka viņi to ar laiku neizdarītu -, tomēr ar šādu rīcību mums izdevās nesabojāt svētkus, turklāt nevienam nebūs nedēļām ilgi jāuztraucas par to, kas droši vien nekad nenotiks. Ja, par spīti visam, kaut kas tomēr atgadās… nu ko patruļas mūs laikus brīdinās, lai mēs darītu visu, ko spējam. Bet es patiešām ceru, ka mums par to galva nebūs jālauza.

Rands piepūta vaigus. Acīmredzot līdzdalība padomē bija sarežģī­tāka, nekā viņam līdz šim bija licies. Rati turpināja grabēt uz priekšu pa Akmeņlauztuvju ceļu.

- Vai vēl kāds, izņemot Perinu, redzēja to dīvaino jātnieku? Tams ievaicājās.

- Arī Mats, taču… Rands pārsteigts aprāvās, tad pāri Belas mugurai palūkojās uz tēvu. Tātad tu man tici? Man ir jāatgriežas. Man tas jāiz­stāsta pārējiem. Kad jauneklis jau bija apmeties, lai skrietu atpakaļ uz ciematu, viņu apturēja Tama uzsauciens.

- Lēnāk, puis, lēnāk! Varbūt es ne bez iemesla gaidīju tik ilgi, lai uzdotu tev šo jautājumu?

Rands negribīgi atgriezās blakus ratiem, kas, pacietīgās Belas vilkti, vēl arvien čīkstēja uz priekšu. Kas lika tev pārdomāt? Un kāpēc es nevaru par to pastāstīt pārējiem?

- Ļaudis par to drīz vien uzzinās. Vismaz Perins. Par Matu neesmu tik drošs. Lauku sētām par to ir jāpaziņo pēc iespējas ātrāk, taču jau pēc stundas visā Emondārē nebūs neviena puslīdz saprātīga cilvēka virs seš­padsmit gadu vecuma, kurš nezinātu, ka apkaimē slapstās svešinieks, tur­klāt tāds, kuru mēs nez vai gribētu ielūgt svētkos. Ziema jau tāpat ir bijusi gana nelāga, lai ar kaut ko tādu vēl biedētu bērnus.

- Ielūgt svētkos? Rands vaicāja. Ja būtu viņu redzējis, tu negri­bētu, lai šis klīst tuvāko desmit jūdžu apkaimē. Vai vēl labāk simt jūdžu.

- Iespējams, Tams rāmi sacīja. Tikpat labi viņš var būt bēglis, kurš vairās no Gēldanas nemieriem, vai drīzāk zaglis, kurš spriež, ka te šis amats būs vieglāk piekopjams nekā Bērlonā vai Tārenas pārceltuvē. I -ai nu kā, tuvākajā apvidū neviens nav tik pārticis, lai viņam vēl kaut ko nozagtu. Ja vīrs glābjas no kara… pat tad cilvēku biedēšanai nav nekāda attaisnojuma. Kad sardze ķersies pie saviem pienākumiem, viņu vai nu notvers, vai aizbiedēs tālāk.

- Cerēsim, ka aizbiedēs tālāk. Bet kāpēc tu tagad man tici, ja no rīta neticēji?

- No rīta, puis, man bija jātic paša acīm un es neko neredzēju. Tams papurināja pinkaino galvu. Šķiet, ka šo jātnieku redz tikai jau­nekļi. Jo, kad Harals Luhans noteica, ka Perins raustoties no ēnām, izrā­dījās, ka melno vīru ir redzējis gan Jona Tāna vecākais dēls, gan Bandrijs, Samela Krāva puika. Nu, ja četri prātīgi puiši apgalvo, ka ir kaut ko tādu manījuši, padomes vīri sāka spriest, ka varbūt paši to nespēj saskatīt. Pro­tams, izņemot Sennu. Lai nu kā, tieši šī iemesla dēļ mēs dodamies mājup. Kamēr abi esam projām, svešinieks tur var sastrādāt briesmu lietas. Un, ja rīt nebūtu svētki, es paliktu sētā. Bet mēs nedrīkstam kļūt par cietumnie­kiem paši savās mājās tikai tāpēc, ka apkārt klīst tas puisietis.

- Par Banu un Lenu es nezināju, Rands sacīja. Bet mēs, pārējie, rīt grasījāmies iet pie mēra, tikai raizējāmies, ka viņš mums nenoticēs.

- Sirmi mati nebūt nenozīmē, ka smadzenes ir sarāvušās biezpienā, Tams strupi noteica. Bet tu gan turi acis vaļā. Varbūt arī es melno pama­nīšu, ja viņš vēlreiz parādīsies.

Rands paklausīja tēva ieteikumam. Pats sev par lielu pārsteigumu viņš sajuta, ka solis šķiet vieglāks. Savilktie mezgli plecos likās pagaisuši. Viņu vēl arvien māca bailes, taču tās vairs tik ļoti nešausmināja. Gluži tāpat kā no rīta, arī tagad viņi uz Akmeņlauztuvju ceļa bija divi vien, taču nu šķita, ka kopā ar viņiem ir viss ciemats. Tas, ka pārējie zināja par melno jātnieku un viņam ticēja, mainīja itin visu. Nebija nekā tāda, ko drūmais svešinieks varētu nodarīt un ar ko visi Emondāres ļaudis kopīgi nespētu tikt galā.

Piektā nodala

>

Ziemvakars

K

ad rati ieripoja pagalmā, saule bija paveikusi apmēram pusi ceļa

no pusdienas zenīta uz vakaru malu. Māja nebija liela, ne tuvu

tik liela kā plašās ēkas apkaimes austrumos, kas gadu laikā bija

izaugušas, lai ietilpinātu arvien kuplākas saimes. Divupē zem viena jumta

bieži mājoja trīs vai pat četras paaudzes, arī tantes un tēvoči, brālēni un

māsīcas, brāļadēli un māsasmeitas. Tamu un Randu uzskatīja par savād-

niekiem gan tāpēc, ka abi vīrieša cilvēki dzīvoja te divi vien, gan tāpēc, ka

saimniekošanai bija izvēlējušies tik tālu Vakarmeža nomali.

Namā lielākā daļa istabu atradās pirmajā stāvā, tā aprises bija vien­kāršs taisnstūris bez spārniem vai piebūvēm. Zem stāvā salmu jumta slēpās divas guļamistabas un bēniņu noliktava. Pat ja ziemas vētras no pamatīgajām koka sienām bija noskalojušas gandrīz visu balsinājumu, ēka izskatījās lieliskā stāvoklī: jumts bija kārtīgi salabots, durvis un slēģi taisni un kā nākas ielikti vietā.

Māja, klēts un no akmeņiem mūrētais aitu aploks bija izkārtojušies trijstūrī ap pagalmu, pa kura auksto zemi tekalēja un kašājās pāris vistu. Blakus aitu aplokam atradās vaļēja cirpšanas nojume un akmens baļļa vilnas mērcēšanai. Līdzās laukiem starp sētu un kokiem vīdēja tabakas žāvētavas augstais konuss. Divupē tikai retais zemnieks spēja iztikt bez vilnas vai tabakas, ko pārdot ceļojošajiem tirgotājiem. Kad Rands ieska­tījās aitu kūtī, viņam aci no smago ragu apakšas uzmeta vien lielais teķis, bet vairums melngalvaino aitu palika rāmi guļam, kur gulējušas, vai tur­pināja ēst, galvu iebāzušas silē. Kažoku biezā vilna meta varenu sprogu, taču pagaidām cirpšanai vēl bija par aukstu.

- Neizskatās, ka melnais jātnieks būtu te iegriezies, Rands uzsauca tēvam, kurš lēnām apstaigāja māju, pētīdams zemi un turēdams šķēpu gatavībā.

- Aitas nebūtu tik mierīgas, ja justu viņa klātbūtni. Tams pamāja ar galvu, taču neapstājās. Apgājis visriņķī ap māju, viņš apstaigāja arī klēti un aitu aploku, vēl arvien meklēdams kādas pēdas. Tams pārbaudīja pat kūpinātavu un žāvētavu. Izvilcis spaini ūdens no akas, viņš iesmēla to plaukstā, paostīja un tad uzmanīgi pieskārās valgmei ar mēles galiņu. Tad, īsi, raupji iesmējies, tēvs vienā straujā malkā izdzēra iesmelto.

- Jā, neko nemana, viņš atzina Randam, noslaucīdams roku pret kamzoļa priekšu. Vīri un zirgi, kurus nespēju ieraudzīt vai sadzirdēt, liek man ar aizdomām skatīties uz itin visu.

Tams ielēja akas ūdeni otrā spainī un devās uz mājas pusi, vienā rokā nesdams spaini, bet otrā vēl arvien turēdams šķēpu.

- Uzlikšu uz uguns sautējumu vakariņām. Un, ja reiz esam mājās, varētu padarīt vienu otru iekavētu darbiņu.

Rands saviebās, atcerēdamies, ka Emondārē svin Ziemvakaru. Taču Tamam bija taisnība. Visus saimniecības darbus nekad nevarēja apdarīt; tik tikko viena lieta bija savesta kārtībā, kad izrādījās savu kārtu gaida divas citas. Jauneklis mirkli vilcinājās, taču nolēma loku un bultu maku atstāt turpat pa tvērienam. Ja nu parādītos melnais jātnieks, Rands negra­sījās stāties viņam pretī ar kapli vien.

Vispirms vajadzēja ievest stallī Belu. Izjūdzis ķēvīti un piesējis klēts steliņģī līdzās govij, jauneklis novilka apmetni un noberza zirgu ar sausu salmu kumšķiem, bet pēc tam rūpīgi noviksēja ar suku pāri. Pa šaurām kāpnītēm uzrausies pažobelē, viņš ar dakšām nometa lejā klēpi siena Belas maltītei. Silē iebira arī riekšava auzu, lai gan to bija atlicis pavisam maz, bet jaunas auzas varbūt būs jāgaida krietni ilgi, ja vien laiks drīz nekļūs siltāks. No gotiņas pirms rītausmas torīt bija izdevies izslaukt vien ceturto daļu parastā piena daudzuma. Šķita, ka ilgā ziema balto straumīti pamazām izsusina.

Aitām barība bija atstāta uz divām dienām parasti ap šo laiku tās jau dzina ganībās, bet šogad pļavās vēl nebija sadīdzis nekas, ko varēja uzskatīt par zāles vārda cienīgu, tāpēc Rands tikai papildināja ūdeni silē. Vajadzēja salasīt arī izdētās olas. Viņš atrada tikai trīs. Laikam vistas bija iemanījušās tās labāk slēpt.

Kad jauneklis ar kapli rokā devās uz sakņu dārzu aiz mājas, pa durvīm iznāca Tams un apsēdās uz sola klēts priekšā, lai pielabotu iejūgu. Šķēpu tēvs atbalstīja turpat līdzās. Randu iepriecināja arī tas, ka loks atradās uz apmetņa nepilna soļa attālumā.

No zemes bija izspraukusies vien retā nezāle, tomēr tas bija gandrīz vai vienīgais zaļums dārzā. Kāposti likās sanīkuši, pupu un zirņu dīgstus varēja manīt vien retumis, bet biešu dzinumus vispār neredzēja. Protams, ne viss bija iesēts viņi bija pasteigušies tikai ar daļu sēklu, cerot, ka kļūs siltāks un izdosies novākt kaut nelielu pirmo ražu, pirms krājumi pagrabā pavisam izsīks. Kaplēšana neaizņēma daudz laika. Iepriekšējos gados Rands par to būtu priecājies, taču tagad prātu nepameta doma: ko gan viņi darīs, ja šogad nekas neizaugs? Un šī doma urdīja ne pa jokam. Bet vēl jau bija jāsaskalda malka.

Jauneklim šķita, ka ir pagājusi gandrīz mūžība kopš tās dienas, kad varēja iztikt bez malkas skaldīšanas. Tomēr viens bija skaidrs žēloša­nās negādās par siltumu mājās, tāpēc Rands paņēma cirvi, pieslēja loku un bultu maku pie bluķīša un ķērās pie darba. Kādu priedes pagali ātrai, karstai liesmai un ozolu lēnai degšanai. Drīz vien viņš sakarsa tā, ka bija jānomet kamzolis. Kad saskaldītās malkas kaudze bija gana liela, puisis sakrāva grēdiņu gar mājas sienu līdzās iepriekš sarūpētās malkas grēdām. Vairums to sniedzās līdz pat jumta dzegai. Parasti šajā laikā malkas grēdas bija krietni zemākas un to bija mazāk, taču šis bija īpašs gads. Skaldīšana un kraušana, skaldīšana un kraušana Rands drīz vien aizmirsās ritmis­kajos cirvja vēzienos un roku kustībās, liekot pagales grēdās. Attapties lika Tama plauksta uz pleca. Pirmajā mirklī pārsteigtais jauneklis pat nesaprata, kas notiek.

Kamēr viņš līkņāja ap malku, visu apkārt bija pārņēmusi pelēka krēsla, kas strauji biezēja melnā naktī. Krietnu sprīdi virs koku galotnēm mirdzēja pilns, zaigojoši bāls mēness, tā uzblīdis, ka šķita spīdeklis tūlīt novelsies viņiem uz galvas. Randam nemanot, vējš bija kļuvis dzestrāks, un tumstošajās debesīs strauji slīdēja tā saplosīti mākoņi.

- Ejam mazgāties, dēls, tad sarūpēsim ko vakariņām. Es jau sanesu ūdeni, lai pirms gulētiešanas varam ielīst karstā vannā.

- Šādā laiciņā man patīk viss, kas solās būt karsts, Rands noteica, paķerdams apmetni un uzmezdams to plecos. Krekls bija sviedros izmir­cis, un cirvja vēzienu svelmainajā aizrautībā piemirstais vējš tagad, kad

darbam bija mests miers, šķiet, mēģināja to sasaldēt ledū. Jauneklis ap­spieda žāvas un drebinādamies savāca pārējās mantas. Un ari kāda stun­diņa miega nenāktu par ļaunu. Šķiet, es varētu nogulēt visu svētku laiku.

- Varbūt vēlies par to noslēgt mazas derības? Tams pasmaidīja un arī Randam lūpās iezagās smaids. Jauneklis zināja, ka neizlaistu Beltainu pat tad, ja nebūtu gulējis veselu nedēļu. Šajā apkaimē Beltainu neizlaistu neviens.

Tams bija dāsni aizdedzis vairāk sveču, nekā ierasts, un lielajā akmens pavardā sprēgāja uguns, tāpēc istabā jautās pat kaut kas silts un līksms. Otrs galvenais priekšmets telpā bija plats ozolkoka galds tik garš, ka pie tā varētu sasēsties krietns ducis ļaužu. Tiesa, kopš Randa mātes nāves te reti sapulcējās tāds pulks. Gar sienām slējās daži skapji un lādes, vai­rums paša Tama prasmīgi darināti. Pie galda stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm. Mīkstais krēsls, ko tēvs sauca par savu lasāmbeņķi, bija no­likts ieslīpi pret liesmām. Rands parasti lasīja, izstiepies uz paklāja uguns priekšā. Grāmatu plaukts pie durvīm nebija tik garš kā Vīnavota iebrauk­tuvē piekļūt pie grāmatām nemaz nebija tik viegli. Retajam pauniniekam ratos bija vairāk par duci, un grāmatas bija jāsadala starp visiem lasītgribētājiem.

Istaba nelikās tik svaigi izberzta, kādu mājas godatelpu parasti centās uzturēt vairums apkārtnes sievu; uz galda stāvēja Tama pīpju paliktnis un “Džaina Klaiņotāja ceļojumi”, bet otra grāmata koka vākos gulēja uz lasāmkrēsla spilvena. Uz sola pie pavarda savu kārtu gaidīja labojams iejūgs, un uz viena no krēsliem krājās kaudzīte lāpāmu kreklu tomēr viss bija gana tīrs un kārtīgs, te bija jūtama rāma omulība, kas sirdi sildīja gandrīz tikpat labi kā uguns. Mājā varēja it viegli aizmirst aiz sienām val­došo aukstumu. Te nebija ne miņas no viltus Pūķa. Ne miņas no kariem vai Aesu Sedajām. Te neuzglūnēja vīri melnos apmetņos. No katla kāpa smaržīgi garaiņi, tie bija pārņēmuši visu istabu un pamodinājuši Randā vilka izsalkumu.

Tēvs apmaisīja virumu ar garu koka karoti, tad to nogaršoja. Vēl mazu mirklīti!

Rands aizsteidzās nomazgāt seju un rokas. Krūze un bļoda atradās uz mazgāšanās galdiņa līdzās durvīm. Labāk viņam būtu patikusi karsta vanna, kurā aizskalot sviedrus un izdzīt no kauliem dzestrumu, bet tā būs jāpagaida tikai pēc krietna laiciņa dibenistabā uzkarsa lielais katls.

Tams mirkli pacilāja mantas vienā no skapīšiem un tad izvilka atslēgu gandrīz vai rokas garumā. Noskrapstēja lielā dzelzs slēdzene durvīs. Rands vaicājoši paskatījās uz tēvu, un viņš atbildēja: Drošs paliek drošs. Varbūt man rēgojas, varbūt laiks maitā omu, tomēr… Vīrs nopūtās un pasvārstīja atslēgu plaukstā. Aizslēgšu arī aizmugures durvis, Tams piebilda un nozuda mājas dziļumā.

Rands nespēja atcerēties, kad slēgtas būtu bijušas kaut vienas durvis. Divupē neviens neslēdza durvis. To darīt nebija bijis nekādas vajadzības. Vismaz līdz šim.

Augšstāvā Tama guļamistabā atskanēja skrapstoņa, it kā kaut kas tiktu vilkts pa grīdu. Rands sarauca pieri. Ja vien tēvs nebija pēkšņi nolēmis pārbīdīt mēbeles, viņš varēja darīt tikai vienu stīvēt ārā no gultapakšas veco lādi. Arī tādu reizi Rands nespēja atsaukt atmiņā.

Jauneklis pielēja mazu katliņu ar ūdeni tējai un uzkarināja to uz āķa, kas zvārojās virs uguns, tad uzklāja galdu. Bļodas un karotes viņš bija grebis pats. Istabas logi vēl nebija aizslēģoti, un Rands brīdi pa brīdim pameta skatienu ārā, taču tagad bija saskatāmas tikai mēness gaismas mestās ēnas. Melnais jātnieks varētu piezagties mājai nemanīts, taču pui­sis centās par to nedomāt.

Kad Tams atgriezās, Rands pārsteigts noskatījās uz tēvu. Viņam ap vidukli bija apjozta plata siksna, pie kuras karājās zobens. Gan tā melno maksti, gan garo spalu greznoja bronzas gārnis. Zobenus pie sāniem Rands bija redzējis tikai tirgoņu sargiem. Un, protams, Lanam. Jauneklim nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņa tēvam varētu piederēt tāds ierocis. Izņe­mot gārņus, šis zobens izskatījās visnotaļ līdzīgs Lana nēsātajam.

- Kur tu to dabūji? Rands iejautājās. Nopirki no pauninieka? Un cik tas maksāja?

Tams lēnām izvilka asmeni; tā pulētais spogulis atblāzmoja liesmas. Zobens izskatījās krietni vien smalkāks par vienkāršajiem, raupjajiem duramajiem, ko Rands bija manījis tirgotāju sargu rokās. To negreznoja nedz dārgakmeņi, nedz zelts, tomēr jaunekļa skatījumā zobens tik un tā bija izcils. Viegli ieliekto asmeni ar vienu asu šķautni rotāja vēl viens tēraudā iegravēts gārnis. īsas, bizēm līdzīgi savītas gardas izvietojās abpus spalam. Salīdzinājumā ar tirgotāju sargu zobeniem šis gandrīz vai likās trausls Rands lielākoties bija redzējis divasmeņu ieročus, kuru pamatī­gums šķita piemērots koku ciršanai.

- Zobens nonāca manās rokās pirms daudziem gadiem, Tams atbildēja, un ļoti tālu no šejienes. Un samaksāju es krietni par dārgu; par šādu ieroci arī divi vara graši būtu par daudz. Tavai mātei zobens nepatika viņa vienmēr izrādījās prātīgāka par mani. Toreiz es biju jauns, man tā šķita pieņemama cena. Tava māte allaž vēlējās, lai tieku no zobena vaļā, un ne vienu reizi vien es prātoju, ka viņai taisnība man vajadzētu vienkārši kādam to atdot.

Uguns atspulgā asmens gandrīz uzliesmoja. Rands satrūkās. Viņš bieži bija sapņojis, ka reiz sagādās sev zobenu. Atdot? Kā gan var atdot šādu zobenu?

Tams iespurdzās. Aitu ganīšanai tas nav diez ko noderīgs, vai ne? Un ar zobenu nevar nedz uzart lauku, nedz novākt labību. Krietnu brīdi tēvs vērās uz ieroci, it kā pats brīnītos, ko gan tas dara viņa rokās. Visbeidzot Tams smagi nopūtās. Bet, ja vien mani nav pārņēmis drūms aizdomīgums un ja mūs nākamajās dienās patiešām piemeklē kas nelāgs, iespējams, varēsim tikai priecāties par to, ka es šo asmeni nevienam neat­devu un noglabāju vecajā lādē. Tams ar pārliecinošu kustību ieslidināja zobenu atpakaļ makstī un novaikstījies noslaucīja roku gar kreklu. Viru­mam vajadzētu būt gatavam. Es ielikšu ēdienu šķīvjos, bet tu tikmēr uzlej tēju.

Rands pamāja ar galvu un sarūpēja tējkannu, taču viņam kārojās uz­zināt itin visu. Kāpēc Tams toreiz bija pircis zobenu? Puisis nespēja to iedomāties. Un kur tēvs to atradis? Cik tālu bija tālu no šejienes? No Divupes neviens nekad nedevās projām katrā ziņā to darīja ļoti reti. Randu vienmēr bija urdījusi neskaidra nojausma, ka tēvs ir bijis kaut kur patālu galu galā māte bija ārpusniece. Bet zobens?… Randam galvā šaudījās jautājumu gūzma, kurus viņš grasījās uzdot, kad abi sēdīsies pie maltītes.

Tējas ūdens katliņā meta piktu burbuli, un puisim bija jāmeklē drāniņa, ko aptīt ap rokturi, lai noceltu to no āķa. Karstums ātri vien izspie­dās cauri audumam. Mirklī, kad Rands atliecās no uguns, pret durvīm triecās kaut kas smags, liekot slēdzenei skaļi nožvadzēt. Visas domas gan par zobenu, gan par karsto katliņu rokā pagaisa kā nebijušas. Kāds no kaimiņiem, viņš nedroši ieminējās. Varbūt Dautrija kungs vēlas aiz­ņemties… Tomēr Dautriju tuvāko kaimiņu saimniecību pat dienas laikā varēja sasniegt vien pēc krietnas stundas gājiena. Orens Dautrijs

mēdza visai bezkaunīgi aizņemties, bet diez vai viņš dotos projām no mājas piķa melnā tumsā.

Tams klusi nolika ar sautējumu piepildītās bļodiņas uz galda, tad lēnām pavirzījās tālāk no tā. Abas rokas bija uzgūlušas uz zobena spala.

- Nedomāju gan… tēvs iesāka, bet tad durvis atsprāga vaļā, dzelzs slē­dzenes atlūzas aizlidoja pa grīdu.

Durvīs slējās milzīgs stāvs, lielāks par jebkuru Randa redzētu vīru; iebrucēja augumu līdz pat ceļgaliem sedza melns važiņu bruņukrelds ar dzelkšņiem pie plaukstām, uz elkoņiem un uz pleciem. Vienā rokā sveši­niekam bija smags, izkaptij līdzīgs zobens, bet otru viņš bija pacēlis pie acīm, it kā lai pasargātu tās no gaismas.

Vispirms Randu pārņēma dīvaina atvieglojuma atblāzma. Lai kas šī būtne būtu, tā nebija jātnieks ar melno apmetni. Tad jauneklis uz sveši­nieka galvas, kas sniedzās līdz durvju augšējai stenderei, pamanīja auna cienīgus savītus ragus un spalvainu purnu tur, kur vajadzēja būt mutei un degunam. Rands to visu aptvēra vienas dziļas ieelpas laikā. Tad puisis izgrūda šausmu pilnu brēcienu un, nedomājot ne mirkli, aizlidināja kat­liņu briesmoņa galvas virzienā.

Kad verdošais ūdens nolija pār radījuma galvu, tas ierēcās, savā­dajā kaucienā sajaucoties sāpju spiedzienam un dzīvnieciskam ņurdienam. Katliņš vēl nebija nokritis zemē, kad gaisā pazibēja Tama zobens. Rēciens pēkšņi pārtapa gārdzienā, un milzīgais stāvs, zaudējis līdzsvaru, sazvārojās uz aizmuguri. Milzenis vēl nebija nokritis zemē, kad nāka­mais briesmonis mēģināja izlauzties tam garām. Rands redzēja kroplīgu galvu ar pīķveida ragiem, bet tad Tams atkal cirta, un nu jau durvis aiz­šķērsoja divi milzu ķermeņi. Jauneklis aptvēra, ka tēvs viņam kaut ko kliedz.

- Bēdz, puis! Paslēpies mežā! Durvju ailā saļimušie ķermeņi no­raustījās kāds cits no ārpuses centās tos pavilkt malā. Tams pagrūda plecu zem pamatīgā galda un ar skaļu ņurdienu uzgāza to virsū ņudzek­lim. Viņu ir pārāk daudz, lai mēs noturētos! Ārā pa aizmuguri! Kusties! Kusties! Es tūlīt tev sekošu!

Pagriezdams muguru cīņas troksnim, Rands vēl paguva nokaunē­ties, ka tik ātri paklausījis. Viņš vēlējās palikt un palīdzēt tēvam, lai gan nespēja iedomāties, ko īsti varētu darīt, taču bailes bija sagrābušas viņa rīkli un kājas kustējās pašas no sevis. Jauneklis izmetās ārā no istabas un

aizsteidzās mājas dziļumā. Vel nekad dzīvē Rands, šķiet, nebija skrējis tik ātri. Viņam pakaļ dzinās brīkšķi un kliedzieni pie ārdurvīm.

Jau uzlicis rokas uz aizmugures durvju aizbīdņa, puisis nevilšus pamanīja dzelzs slēdzeni, kuru viņi nekad neizmantoja. Un tieši šodien Tams bija to aizslēdzis. Atstājis aizbīdni vietā, Rands steidzās pie sānu loga, atrāva vaļā aizkarus un atgrūda slēģus. Krēsla bija pārvērtusies dziļā naktī. Pilnmēness un slīdošie mākoņi radīja raibas ēnas, kas dzenāja cita citu pār pagalmu.

“Ēnas!” Rands pie sevis noteica. Tikai ēnas. Aizmugures durvis ievai­dējās kāds no ārpuses mēģināja tās atspiest vaļā. Mute izkalta sausa. Belziens lika durvīm nodrebēt un dzina viņu kustēties vēl ātrāk; viņš ieslīdēja logā kā trusis alā un sakņupa pie ārsienas. Istabā kā pērkons noducināja lūstošās durvis.

Rands paslējās mazliet augstāk, piespieda sevi iemest skatienu mājā tikai ar vienu aci, tikai no paša loga stūrīša. Tumsā neko daudz nevarēja saskatīt, tomēr tas bija vairāk, nekā viņš būtu vēlējies redzēt. Izlauztās durvis karājās eņģēs, un tumši apveidi uzmanīgi ielavījās istabā, sarunā­damies klusām rīkles skaņām. Rands nesaprata neko no teiktā valoda likās griezīga, nepiemērota cilvēka mēlei. Cirvji, šķēpi un dzelkšņoti priekšmeti pa brīdim nespodri uzzibsnīja mēness staros. Varēja saklausīt ne vien zābaku švīkstoņu uz grīdas, bet arī ritmiskus klikšķus, kas atgā­dināja pakavu klaboņu.

Rands mēģināja mutē sajust kaut drusciņu valguma. Dziļi, saraus­tīti ievilcis elpu, jauneklis pilnā kaklā iebļāvās: Viņi ielauzās arī caur pakaļdurvīm! Kaut vārdi izskanēja kā gārdziens, tie tomēr izskanēja. Pirmīt viņš nebija pārliecināts, ka spēs izdvest kaut mazāko troksnīti. Es esmu ārā! Bēdz, tēt! Izgrūdis beidzamo vārdu, viņš metās projām no ēkas.

Dibenistabā atskanēja raupji kliedzieni savādajā valodā. Skaļi un grie­zīgi sašķīda stikls, un kaut kas smagi nobūkšķēja pret zemi Randam aiz muguras. Viņš sprieda, ka viens no uzbrucējiem ir izmeties ārā pa logu, nevis izkļuvis no mājas caur sašķaidītajām durvīm, tomēr neatskatījās, lai pārliecinātos, vai tā patiešām ir. Gluži kā lapsa, kas bēg no suņiem, Rands aizšāvās uz vistuvāko mēnesnīcas ēnu pusi, it kā skrietu uz mežu, bet tad puisis nometās uz vēdera un līda atpakaļ uz klēts pusi, kur ēna šķita lielāka un dziļāka. Kaut kas uzkrita Randam uz muguras, un viņš pasitās

sāņus, nesaprazdams, cīnīties vai bēgt, līdz aptvēra, ka spēkojas ar jaunu kapļa kātu, ko tovakar bija sācis darināt tēvs.

“Idiots!” Mirkli viņš gulēja sastindzis, mēģinot nomierināt elpu. “Koplinstulbais idiots!” Vēl pēc brīža Rands sāka līst gar klēts aizmuguri, stiep­dams kapļa kātu sev līdzi. Daudz neko tas nelīdzētu, tomēr kāts bija kas vairāk par tukšām rokām. Rands uzmanīgi palūkojās ap stūri uz pagalma un mājas pusi.

Radījumu, kas bija izlēcis no mājas aiz viņa, nekur nemanīja. Tas varēja slapstīties jebkur. Noteikti dzen viņam pēdas. Varbūt šajā pašā brīdī zogas arvien tuvāk.

No aitu aploka pa kreisi skanēja izbiedēti blējieni; ganāmpulks skrai­dīja šurpu turpu, it kā mēģinātu atrast izeju. Lielās istabas izgaismota­jos logos pa brīdim pazibēja tumši stāvi, un nakts melnumā varēja labi saklausīt tērauda žvadzoņu pret tēraudu. Pēkšņi viens no logiem atsprāga vaļā, nošķiezdams zemi ar stikla un koka šķembām cauri tam, vēl arvien ar zobenu rokā, izlēca Tams. Viņš piezemējās uz kājām, taču nevis bēga projām no mājas, bet metās uz tās aizmuguri, nelikdamies ne zinis par briesmoņiem, kas cauri izsistajam logam un durvīm dzinās viņam pakaļ.

Rands nespēja noticēt savām acīm. Kāpēc tēvs nemēģina bēgt? Tad jauneklis saprata Tams viņa balsi pēdējoreiz bija dzirdējis mājas aizmu­gurē. Tēt! viņš uzsauca. Es esmu šeit!

Tams pussolī mainīja kustības virzienu, tikai skrēja nevis uz Randa pusi, bet gan leņķī projām no dēla. Bēdz, dēls! viņš uzsauca, vicinā­dams zobenu, it kā rādītu virzienu kādam, kas skrien viņam pa priekšu.

- Slēpies! Vīram pa pēdām aizjoza savs ducis milzīgu stāvu, pildīdami gaisu ar gārdzošiem kliedzieniem un griezīgiem kaucieniem.

Rands ierāvās dziļāk ēnās aiz klēts. Te viņu no mājas nevarēja saska­tīt, ja nu kāds no radījumiem vēl arvien atrastos iekšā. Vismaz tagad kādu mirkli viņam nekas nedraudēja. Par Tamu gan nevarēja apgalvot to pašu. Par Tamu, kurš mēģināja aizvilināt neradījumus tālāk no dēla. Jaunekļa plaukstas sažņaudzās ciešāk ap kapļa kātu, un viņam bija jāsakož zobi, lai apslāpētu pēkšņi uznākušus smieklus. Stāšanās pretī kādam no šiem briesmoņiem ar kapļa kātu rokā diez ko nelīdzinātos draudzīgai nūju cīņai ar Perinu. Taču Rands nevarēja pieļaut, ka tēvs ar vajātājiem spē­kojas viens.

- Ja es lavītos tā, it kā uzglūnētu trusim, puisis čukstus sevi uzru­nāja, viņi mani nedz dzirdētu, nedz redzētu. Tumsā ik pa brīdim atbalsojās dīvaini saucieni, un viņš mēģināja norīt siekalas. Vairāk gan izklausās pēc izsalkušu vilku bara. Bez mazākās skaņas viņš aizslīdēja no klēts uz meža pusi, saspiedis kapļa kātu tik cieši, ka sāpēja plaukstas.

Pirmajā mirklī, kad ap viņu sakļāvās koki, Rands izjuta drošību. Kokiem vajadzēja palīdzēt viņam paslēpties no radījumiem, kuri bija uzbrukuši mājai. Tomēr, lavoties cauri biežņai un ieskatoties mēness mestajās ēnās, jauneklim sāka likties, ka mainās un kustas arī meža tumsa. Koki draudīgi melnēja, zari izlocījās, it kā gribētu viņu sagrābt. Bet vai te bija tikai koki un zari? Jauneklis gandrīz spēja saklausīt ņurdošu spur­gšanu uzglūnētāju rīklēs. Naktī vairs nebija dzirdami Tama vajātāju kau­cieni, bet klusumā, kurš bija tos aizstājis, viņš sarāvās ikreiz, kad vējā pret zaru nočīkstēja zars. Rands kņupa arvien zemāk un zemāk un virzījās uz priekšu arvien lēnāk un lēnāk. Baidoties, ka tas varētu būt dzirdams, viņš gandrīz vai pārstāja elpot.

Pēkšņi kāda plauksta no aizmugures aizspieda viņam muti, un dzel­žains tvēriens sagrāba plaukstas locītavu. Rands ar brīvo roku izmisīgi mēģināja pāri plecam aizsniegt uzbrucēju.

- Puis, nesalauz man kaklu, atskanēja Tama aizsmakušais čuksts.

Augumu pāršalca atvieglojums, pārvēršot muskuļus ūdenī. Kad tēvs

atlaida tvērienu, Rands saļima uz plaukstām un ceļgaliem, elsodams tā, it kā nupat būtu noskrējis neskaitāmas jūdzes. Tams, atbalstījies uz elkoņa, nometās viņam līdzās.

- Es nebūtu mēģinājis tevi tā grābt, ja būtu iedomājies, cik ļoti tu esi paaudzies pāris pēdējo gadu laikā, tēvs klusītēm sacīja. Viņa acis tur­pināja šaudīties uz visām pusēm, rūpīgi vērojot tumsu. Taču man bija jānodrošinās, ka tu pārsteigumā neiekliedzies. Dažiem trollokiem dzirde ir kā suņiem. Varbūt pat labāka.

- Bet trolloki taču ir tikai… Rands aprāvās pusvārdā. Pēc šīs nakts tos varēja sastapt ne tikai nostāstos. Šie radījumi varēja būt gan trol­loki, gan pats Melnais. Vai esi drošs? viņš čukstus vaicāja. Nu, es domāju… tie bija trolloki?

- Esmu drošs. Lai gan kas tos atdzinis uz Divupi… Pirms šīs nakts pats nebiju nevienu redzējis, bet savulaik esmu runājis ar vīriem, kam šie gadījušies ceļā, tāpēc šo un to zinu. Varbūt pietiekami daudz, lai mēs

izspruktu cauri sveikā. Klausies uzmanīgi. Trolloks tumsā redz labāk par cilvēku, taču viņu apžilbina spilgta gaisma, vismaz uz kādu bridi. Tas, iespējams, ir vienīgais iemesls, kāpēc mums izdevās izvairīties no tāda lēruma ķetnu. Daži trolloki spēj dzīt pēdas, saožot vai sadzirdot upuri, bet tie esot diezgan slinki radījumi. Ja spēsim pietiekami ilgi turēties no šiem pa gabalu, viņiem vajadzētu atmest mums ar roku.

Randa oma tikai mazliet uzlabojās. Nostāstos minēts, ka viņi ienīs­tot cilvēkus un kalpojot Melnajam.

- Ja nu, puis, kaut kas arī iederas Nakts Gana ganāmpulkos, tad tie ir trolloki. Viņi nogalina prieka pēc, tā vismaz man zināja stāstīt. Bet ar to arī manas zināšanas par šiem beidzas. Vienīgais trollokiem varot uzticē­ties tikai tad, ja viņi no tevis baidās, un arī tad ne pārāk droši.

Rands nodrebinājās. Jauneklis saprata, ka nevēlas satikt nevienu, no kura baidītos trolloki. Vai domā, ka viņi vēl dzen mums pēdas?

- Varbūt dzen, varbūt vairs nedzen. Neizskatījās pārāk apķērīgi. Kad ieskrējām mežā, bez īpašām grūtībām aizmānīju tos, kas dzinās man pakaļ, uz kalnu pusi. Tams aptaustīja labo sānu, tad pacēla plaukstu tuvāk sejai. Bet labāk uzvesties tā, it kā viņi mūs vajātu.

- Tu esi ievainots.

- Runā klusāk. Skramba, un pašlaik tur tāpat neko nevar līdzēt. Vis­maz laiks šķiet griežamies uz silto pusi. Ar smagu nopūtu tēvs atlaidās uz muguras. Iespējams, nakts ārpus mājas nemaz nebūs tik briesmīga.

Rands tieši tobrīd bija domājis par kamzoli un apmetni. Koki aiztu­rēja asākās vēja brāzmas, tomēr arī biezoknī pūtiens grieza kā ar ledainu nazi. Mirkli pavilcinājies, viņš pieskārās Tama sejai un saviebās. Tev ir drudzis. Mums jātiek līdz Nīnēvai.

- Pēc kāda brītiņa, dēls.

- Mēs nevaram kavēties! Ceļš tumsā aizņems ilgu laiku. Rands pie­rausās kājās un mēģināja piecelt arī tēvu. Pat Tama sakostie zobi nejau­dāja apslāpēt vaidu, un Rands nolaida ievainoto atpakaļ zemē.

- Ļauj man mirklīti atpūsties. Esmu piekusis.

Jauneklis iezvēla ar dūri pa cisku. Mājas siltumā, pie pavarda uguns, ja pie rokas būtu pietiekami daudz segu, ūdens un vītola mizas, viņš varbūt arī vēlētos sagaidīt rītu, lai iejūgtu Belu un aizgādātu Tamu līdz ciematam. Šeit nebija nedz uguns, nedz segu, nedz arī ratu vai Belas. Tomēr tas viss bija mājā. Pat ja Rands nevarēja aizstiept Tamu līdz vajadzīgajām lietām,

iespējams, viņš spētu vismaz dažas no tām atgādāt līdz tēvam. Ja pieļāva domu, ka trolloki ir projām. Agrāk vai vēlāk tiem vajadzēja aizvākties.

Rands palūkojās uz kapļa kātu, tad nosvieda to zemē un izvilka Tama zobenu. Blāvajā mēnesgaismā asmens nespodri iemirdzējās. Garais spals savādi iegūla plaukstā; arī zobena svars šķita neierasts. Jauneklis pāris reižu zvēla ar zobenu gaisā, tad, smagi nopūties, meta šai nodarbei mieru. Šķelt gaisu bija viegli. Ja būtu jāuzbrūk trollokam, viņš, visticamāk, mes­tos bēgt vai sastingtu kā sālsstabs un nespētu pakustēties, līdz briesmo­nis atvēzētu pret viņu savu dīvaino zobenu un… Liecies mierā! Labāk no šādām domām nekļūst!

Kad Rands sāka slieties kājās, viņa roku sagrāba Tams. Kur tu iesi?

- Mums ir vajadzīgi rati, dēls klusītēm paskaidroja. Un segas. Viņu pārsteidza tas, cik viegli bija izdevies atbrīvot piedurkni no tēva plaukstas. Atpūties, es drīz būšu atpakaļ.

- Esi piesardzīgs, Tams izdvesa.

Mēnesgaismā tēva seju nevarēja saskatīt, tomēr Rands juta viņa ska­tienu. Es būšu uzmanīgs. “Tik uzmanīgs kā pele, kas izložņā vanaga ligzdu,” viņš pie sevis nodomāja.

Un tad Rands aizslīdēja tumsā, kluss kā vēl viena ēna. Viņš iedomājās tās neskaitāmās reizes, kad bērnībā kopā ar draugiem bija mežos spēlējis sunīšus, kā viņi bija centušies palikt nesadzirdami līdz brīdim, kad uzlika roku citam spēlētājam uz pleca. Tomēr šoreiz jauneklim neizdevās pie­spiest sevi izjust to pašu.

Zagdamies no koka pie koka, Rands mēģināja izprātot rīcības plānu, tomēr līdz brīdim, kad puisis nonāca mežmalā, viņš bija izdomājis un atmetis savu duci. Visu izšķirs tas, vai trolloki vēl arvien ložņā pa ēkām. Ja tie bija projām, viņš varētu vienkārši ieiet mājā un paņemt visu nepie­ciešamo. Savukārt, ja neradījumi vēl arvien bija sētā… Tad atlika vien atgriezties pie tēva. Šāda iespēja Randam nepavisam negāja pie sirds, taču Tamam diez ko nepalīdzētu arī tas, ja viņa dēls aizietu bojā.

Jauneklis brīdi vēroja ēkas. Klēts un aitu aploks vīdēja mēnesgaismā kā tumši apveidi. Taču no mājas logiem un izgāztajām durvīm spīdēja gaisma. Kas tur gaidīja tikai tēva iedegtās sveces vai arī trolloki?

Pēkšņi spalgi iekliedzās vakarlēpis. Rands drudžaini salēcās, tad drebēdams atslīga pret koku. Tā viņam nekas neizdosies. Nometies uz vēdera un neveikli turēdams zobenu sev priekšā, viņš sāka līst uz mājas

pusi. Puisis kustējās tik piesardzīgi, ka zods ik pa brīdim pieskārās zemei visu ceļu līdz aitu kūts aizmugurei.

Sakņupis pie akmens aploka, viņš ieklausījās. Nakts klusumā nevarēja sadzirdēt nevienu neparastu skaņu. Viņš uzmanīgi paslēja galvu tik vien, lai varētu palūkoties pāri sienai. Pagalmā nekas nekustējās. Nedz izgais­motajos logos, nedz durvju ailā nemanīja zibam ēnas. Ko darīt vispirms izvest ārā Belu un ratus vai sagādāt segu un pārējās vajadzīgās mantas? Gaisma mājā lika izlemt par labu otrajai izvēlei. Klētī valdīja tumsa. Tur varēja uzglūnēt jebkas, un viņš par to uzzinātu tikai tad, kad jau būtu par vēlu. Mājā viņš vismaz kaut ko redzēs.

Atkal pietupdamies, Rands pēkšņi sastinga. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Kaut arī tas būtu mazticams, varēja pieļaut iespēju, ka vairums aitu atkal nomierinājušās un devušās pie miera. Tomēr dažas vienmēr bija nomodā un, brīdi pa brīdim ieblēdamās, čabinājās pa aploku pat nakts vidū. Rands tik tikko spēja saskatīt aitu ķermeņu pauguriņus uz zemes. Viens no tiem gulēja gluži līdzās.

Cenzdamies neradīt ne mazāko troksnīti, viņš uzrausās uz sienas, līdz spēja ar roku aizsniegt neskaidro apveidu. Randa pirksti pieskārās sprogainajai vilnai. Tad viņš sataustīja miklumu. Aita pat nepakustējās. Kad puisis atgrūdās lejā no mūra, viņam aizrāvās elpa. Noveļoties zemē aiz aploka, Rands gandrīz izlaida no rokām zobenu. “Tie nogalina prieka pēc.” Viņš drebinādamies noslaucīja pret zemi miklo plaukstu.

Jauneklis spītīgi mēģināja sev iegalvot, ka nekas nav mainījies. Trolloki bija pastrādājuši savu miesnieka darbu un aizvākušies. Domās to atkārtodams, viņš, cenzdamies turēties pēc iespējas tuvāk zemei un vien­laikus mēģinādams paturēt acīs apkārtni, pārlavījās pāri pagalmam. Vēl nekad dzīvē Rands nebija iedomājies, ka spētu apskaust slieku.

Nonācis līdz mājas priekšai, viņš piespiedās pie sienas zem izsistā loga un brīdi ieklausījās. Asiņu dobjā dunoņa ausīs bija visskaļākais troks­nis, ko viņš spēja sadzirdēt. Rands lēnām paslējās augstāk un ieskatījās istabā.

Apgāztais ēdiena katls gulēja pavardā. Istabu no vienas vietas klāja sadragātu dēļu šķēpeles, vesela nebija palikusi neviena mēbele. Pat galds stāvēja greizi divu kāju vietā tam rēgojās apcirsti stumbeņi. Visas atvilkt­nes bija izrautas no vietām un sadragātas, visi skapji un skapīši atrauti vaļā. Daudzas durvis karājās vairs tikai vienā eņģē. Mēbelēs glabātās mantas

juku jukām mētājās šajā posta ainā. Visu klāja balti putekļi. Spriežot pēc pāršķeltajiem un pie pavarda nomestajiem maisiem, izkaisīti varēja būt milti un sāls. Starp mēbeļu atliekām gulēja četri ķermeņi, savilkti sāpēs. Trolloki.

Vienu Rands atpazina pēc auna ragiem. Pārējie bija diezgan līdzīgi cits citam, kaut arī dažu labu atšķirību varēja manīt. Pretīgs cilvēcisku vaibstu apvienojums ar purniem un ragiem, putnu spalvām un zvēru kažokiem. Visu vēl ļaunāku padarīja rokas, kas tik ļoti līdzinājās Randa rokām. Diviem trollokiem kājās bija zābaki; abiem pārējiem pēdu vietā bija kaut kas līdzīgs zirga nagiem. Puisis cieši vēroja saļimušos, līdz sāka sūrstēt acis. Neviens no tiem nekustējās. Trolloki, visticamāk, bija miruši. Un Tams viņu gaidīja.

Rands žigli iemetās iekšā pa izgāztajām durvīm un sastinga, smakas apdullināts. Vienīgais attālais salīdzinājums, kādu viņš spēja iedomāties, bija mēnešiem ilgi nemēzts stallis. Sienas klāja pretīgi smērējumi. Cenz­damies elpot caur muti, jauneklis sāka pārcilāt uz grīdas sagāzto kaudzi. Vienā no skapjiem iepriekš stāvēja ādas maiss ūdenim.

Čirkstošs troksnis aiz muguras šķita iegriežamies viņā līdz pat kaulu smadzenēm. Rands apmetās otrādi skaņas virzienā, paklupdams aiz galda atliekām un gandrīz nogāzdamies zemē. Viņš noturējās kājās un sakostiem zobiem tiem vajadzēja šausmās klabēt, ja žokļi nebūtu sāpēs savilkti, ievaidējās.

Viens no trollokiem rausās kājās. Zem viņa iekritušajām acīm izcilni vīdēja vilka purns. Neizteiksmīgās, bezjūtīgās acis tomēr šķita pārāk cil­vēciskas. Smailās, spalvainās ausis nemitīgi raustījās. Neradījums uz asa­jiem āža nagiem pārkāpa pāri vienam no kritušajiem biedriem. Melnais bruņukrekls tāds pats kā visiem pārējiem švīkstēja pret ādas biksēm, bet pie sāniem trollokam zvārojās viens no milzu zobeniem ar izkapts izliekumu.

Briesmonis kaut ko griezīgi nogrudzināja rīklē un tad piebilda: Citi aiziet. Nargs paliek. Nargs gudrs. Vārdi no mutes, kas nebija radīta cil­vēku valodai, izskanēja samocīti un grūti saprotami. Rands nodomāja, ka trolloks mēģina runāt mierinošā tonī, tomēr nespēja novērst skatienu no netīrajiem garajiem un asajiem zobiem, kas nozibēja ikreiz, kad radījums ierunājās. Nargs zin, kāds reiz nāk atpakaļ. Nargs gaida. Zobens neva­jag. Liek nost zobens.

Tikai tad, kad trolloks ierunājās, Rands aptvēra, ka tur Tama zobenu abās drebošajās rokās sev priekšā, smaili pavērsis pret milzīgo briesmoni. Trolloks bija ne vien galvas, bet arī veselu plecu tiesu garāks par jaunekli, tā krūškurvis un rokas liktu kalējam Luhanam izskatīties pēc rūķīša.

- Nargs nedara pāri. Trolloks paspēra soli uz priekšu, mādams ar roku. Tu liek nost zobens. Tumšā spalva uz viņa roku virspusēm bija bieza kā kažoks.

- Nenāc tuvāk, Rands novilka, vēlēdamies, kaut viņa balss skanētu pārliecinošāk. Kāpēc jūs te ielauzāties? Kāpēc?

- Vija daeg roghda! Atņirgtajā purnā varēja samanīt ilkņainu smaidu. Liek nost zobens. Nargs nedara pāri. Mīrddrāls grib runāt tevi. Pār greizo ģīmi pārslīdēja jūtu atblāzma. Bailes.

- Pārējie atgriežas, tu runā mīrddrāls. Radījums paspēra vēl soli uz priekšu, un viena milzīgā roka nolaidās uz trolloka zobena spala. Liek nost zobens.

Rands pārlaida mēli pār lūpām. Mīrddrāls! Šonakt atdzīvojās visbai­sākie nostāsti. Ja šeit parādīsies Izdzisušais, trolloki blakus tam nobālēs. Viņam ir jātiek projām. Taču, ja trolloks izvilktu savu milzīgo zobenu, Rands zaudētu vismazāko cerību aizbēgt. Jauneklis ar krietnu piespie­šanos savilka lūpas drebelīgā smaidā. Labi. Sažņaudzis zobenu vēl ciešāk, viņš nolaida rokas gar sāniem. Es runāšu ar viņu.

Vilka smaids pārtapa vieplī, un trolloks uzbruka. Randam ne prātā neienāca, ka kaut kas tik milzīgs spēs kustēties tik ātri. Izmisumā viņš pacēla zobenu. Milzīgais stāvs ietriecās jauneklī, mezdams viņu pret sienu. Blieziens izsita no plaušām beidzamās gaisa atliekas. Kad abi novē­lās uz grīdas, trolloks izrādījās virspusē. Rands mēģināja ievilkt elpu. Viņš izmisīgi centās atbrīvoties no neticamā smaguma, vienlaikus izvairīda­mies no varenajām rokām un šņakstošajiem žokļiem.

Tad pēkšņi uzbrucējs noraustījās un sastinga. Pirmajā acumirklī Rands spēja tikai pārsteigumā gulēt, kaut arī tikko bija piedzīvojis zvēlienu un viņu gandrīz smacēja nost milzīgs smagums. Tiesa, jauneklis ātri aptvēra, kas noticis, un izlocījās no trolloka ķermeņa apakšas. Briesmonis tuvumā likās vēl neaptverami lielāks. Tama zobena asiņainais asmens slējās ārā no trolloka muguras. Randam tomēr bija izdevies to pagrūst augšup īstajā brīdī. Asinis klāja arī viņa plaukstas un bija atstājušas tumšu triepienu krekla priekšpusē. Vēderā kaut kas sagriezās, un jauneklis ar grūtībām

norija siekalas, lai apturētu vemšanu. Rands drebēja tā, kā nebija drebē­jis visbriesmīgākajās bailēs, taču šoreiz drebuli drīzāk izraisīja apziņa, ka viņš vēl arvien ir dzīvs.

“Pārējie atgriežas,” bija sacījis trolloks. Tātad pārējie trolloki atgriezī­sies viņu sētā. Un kopā ar viņiem arī mīrddrāls, Izdzisušais. Nostāsti vēs­tīja, ka Izdzisušie slejoties divdesmit pēdu augstumā, viņiem esot liesmo­jošas acis un tie spējot jāt uz ēnām gluži kā zirga mugurā. Kad Izdzisušais pagriežoties sāņus, tas izgaistot, un mīrddrālu nespējot aizkavēt neviens mūris. Viņam jāsarūpē tas, pēc kā viņš bija atnācis, un pēc iespējas ātrāk jādodas prom.

Piepūlē ietusnīdamies, Rands apvēla trolloka ķermeni uz sāniem, lai tiktu pie zobena, un gandrīz metās bēgt, kad ieraudzīja plati ieples­tās acis. Bija vajadzīgs krietns brīdis, lai viņš aptvertu, ka redzokļus sedz nāves stingums.

Jauneklis noslaucīja rokas skrandainā lupatā, kas vēl šorīt no rīta bija bijusi Tama krekls, un izvilka asmeni.

Notīrījis zobenu, viņš smagu sirdi nosvieda lupatu uz grīdas. “Man nav laika izrādīt kārtības mīlestību,” Rands nodomāja, tūlīt sakozdams zobus, lai nesmietos. Rands nespēja iedomāties, kā tik piegānītu māju varētu sakopt pietiekami tīru, lai tajā atkal apmestos uz dzīvi. Drausmīgā smaka, visticamāk, jau bija iesūkusies baļķos. Taču laika, lai par to visu prātotu, vienkārši nebija. “Man nav laika kārtības mīlestībai. Man, iespē­jams, nav laika pilnīgi nekam.”

Rands bija pārliecināts, ka piemirst veselu lērumu noderīgu lietu, taču Tams viņu gaidīja, un kuru katru mirkli varēja atgriezties trolloki. Puisis savāca visu, kas ātrumā iešāvās prātā. Segas no otrā stāva guļamis­tabām, tīru drānu, lai pārsietu tēva ievainojumu. Kamzoļus un apmetņus. Ādas maisu ūdenim, kuru viņš mēdza ņemt līdzi, dzenot ganībās aitas. Tīru kreklu. Rands nezināja, kad radīsies brīdis, lai pārģērbtos, taču viņš vēlējās pie pirmās iespējas atbrīvoties no asinīm notraipītā krekla. Mazos vītolmizas maisiņus un citus dziedniecības augus viņš uzgāja tumšā, šķie­tami dubļainā kaudzītē, kurai nespēja pieskarties.

Viens no Tama atnestajiem ūdens spaiņiem vēl arvien atradās līdzās pavardam, brīnumainā kārtā pilns un neskarts. Rands piepildīja maisu, atlikušajā ūdenī žigli noskaloja rokas un vēlreiz pārlaida acis istabai, vai nav kaut ko piemirsis. Loku viņš uzgāja postažas vidū tas bija pārlauzts

tieši resnākajā vietā. Viņš nodrebinājās un izlaida abas puses no rokām. Tad jauneklis nosprieda, ka viņiem būs jāiztiek ar to, kas jau bija savākts. Rands ātri sameta visas mantas kaudzē aiz durvīm.

Pirms pameta māju, viņš kā pēdējo lūžņā sameklēja lukturi ar aizvera­mām durtiņām. Tajā vēl arvien bija kāda lāse eļļas. Aizdedzinājis lukturi pie vienas no svecēm, Rands pievēra slēģus gan tāpēc, lai pasargātos no vēja, gan tāpēc un tas bija krietni svarīgāk lai izvairītos no nevēla­mas uzmanības, un izsteidzās no mājas ar lukturi vienā un zobenu otrā rokā. Viņš nebija pārliecināts par to, kas viņu sagaida klētī. Aitu aploks gan neliecināja, ka var lolot īpašas cerības. Taču, lai aizgādātu Tamu uz Emondāri, Randam bija vajadzīgi rati, un ratiem viņam vajadzēja Belu. Šī nepieciešamība lika uzturēt kaut nelielu cerību.

Klēts durvis bija atrautas vaļā. Viena puse zvārojās vējā un čīkstēja eņģēs. Ēkas iekšpuse pirmajā mirklī izskatījās kā parasti. Tad puiša ska­tiens apstājās pie tukšajiem steliņģiem, kuru vārtiņi bija salauzti. Bela un govs bija projām. Viņš aši aizmetās līdz klēts dibenam. Rati gulēja uz sāniem. No riteņiem bija izlauzta krietna puse spieķu. No vienas ilkss bija palicis tikai pēdu garš stumbenis.

Ar jaunu spēku uzvilnīja izmisums, ko Rands bija centies apvaldīt. Viņš nebija pārliecināts, ka spētu aiznest Tamu līdz ciematam pat tad, ja tēvs izturētu tādu nešanu. Sāpes varēja nonāvēt viņu ātrāk nekā dru­dzis. Tomēr tā bija vienīgā atlikusī iespēja. Rands te bija izdarījis visu, ko spēja. Pagriezies, lai dotos projām, viņš nevilšus uzmeta skatienu nocir­stajai ratu ilksij, kas mētājās uz salmiem nokaisītā klona. Tad jaunekļa seja piepeši atplauka smaidā.

Viņš steigšus nolika lukturi un zobenu zemē un jau nākamajā mirklī cīkstējās ar ratiem, mēģinādams tos apgāzt atpakaļ uz riteņiem. Pēc brīža tas viņam arī izdevās nobrīkšķēja vēl vairāki lūstoši spieķi. Tad Rands pagrūda zem ratu malas plecu, lai apgāztu tos uz otriem sāniem. Nu bija iespējams piekļūt arī veselajai ilksij. Paķēris zobenu, viņš sāka kapāt kār­tīgi noturēto osi. Jaunekli patīkami pārsteidza tas, ka pēc katra vēziena gaisā uzlēca pamatīgas skaidas viņš pārcirta ilksi tikpat ātri, kā tas būtu izdevies ar labu cirvi.

Kad ilkss novēlās zemē, Rands ar apbrīnu aplūkoja zobena asmeni. Pat vislabāk noasināto cirvi tik cieta, veca koka skaldīšana būtu pama­tīgi notrulinājusi, taču zobens izskatījās tikpat izcili ass kā iepriekš. Viņš

ar īkšķi pieskārās asmenim, tad žigli iegrūda pirkstu mutē. Zobens vēl arvien bija ass kā bārdas nazis.

Taču laika par to brīnīties viņam nebija. Nopūtis luktura liesmu kam gan vajadzēja, lai pēc visa piedzīvotā viņiem vēl nodegtu klēts, viņš paķēra abas ilksis un aizsteidzās pie mājas savākt tur sakrautās mantas.

Kopā sanāca visai neērts sainis. Ne pārāk smags, tomēr grūti saturams un žonglējams. Randam steberējot pāri lauka arumiem, ratu ilksis rokās cilājās un grozījās. Kad jauneklis nonāca atpakaļ mežā, kļuva vēl ļaunāk. Mieti ķērās aiz kokiem un vairākkārt gandrīz nogāza viņu no kājām. Vilkt nastu būtu bijis vieglāk, taču tad Rands aiz sevis atstātu labi saskatāmas pēdas, tāpēc puisis nolēma šo iespēju atstāt kā pēdējo salmiņu.

Tēvu viņš atrada turpat, kur bija atstājis; izskatījās, ka ievainotais ir aizmidzis. Rands cerēja, ka tas ir miegs. Pēkšņi nobijies, viņš nometa mantas un pielika plaukstu pie Tama pieres. Tēvs vēl arvien elpoja, tomēr drudzis likās pieņēmies spēkā.

Pieskāriens pamodināja Tamu, taču par nomodu to īsti nevarēja nosaukt, jo vīra apziņa šķita visai aizmiglota. Vai tas esi tu, dēls? viņš smagi noelsās. Biju uztraucies par tevi. Sapņoju par pagātni. Murgoju. Klusītēm murminādams, Tams atkal ieslīdēja miegā.

- Neuztraucies, Rands sacīja. Viņš uzklāja Tamam kamzoli un apmetni, lai pasargātu tēvu no vēja. Es tevi aizgādāšu pie Nīnēvas, cik ātri vien spēšu. Turpinādams runāt vairāk, lai iedrošinātu sevi, nevis lai uzmundrinātu tēvu, viņš novilka ar asinīm notriepto kreklu, steigā pat nemanīdams nakts dzestrumu, un žigli uzrāva tīro. Aizmetis asiņaino apģērba gabalu, Rands sajutās kā no galvas līdz kājām nomazgājies.

- Drīz vien mēs aizkļūsim līdz ciematam un būsim drošībā. Viedā savedīs tevi kārtībā. Gan redzēsi. Viss būs labi.

Šī doma likās rādām ceļu kā bāka. Jauneklis uzmeta plecos kamzoli un noliecās, lai pārsietu Tama ievainojumu. Kad izdosies nokļūt līdz cie­matam, viņi būs drošībā un Nīnēva sadziedēs tēva ievainojumu. Randam atlika vien sīkums aizgādāt Tamu līdz Emondārei.

Sestā nodala

Vakarmežs

M

ēness gaismā Randam bija grūti saskatīt, ko un kā darīt,

taču likās, ka Tama brūce ir tikai pasekls, nepilnu plaukstu

garš šķēlums ribu apvidū. Viņam bija gadījies redzēt, kā tēvs

nepārstāj strādāt, pat guvis pamatīgākus savainojumus, ja nu vien tikai uz

brīdi, lai noskalotu asinis. Jauneklis steigšus pārmeklēja Tamu no galvas

līdz kājām, meklēdams ko nopietnāku, kas izskaidrotu drudzi, taču neko

citu neatrada.

Lai arī neliela, vienīgā brūce izskatījās pietiekami nelāgi. Miesa ap to bija karsta, pat karstāka par visu pārējo tēva ķermeni, un tas kaisa tik ļoti, ka Rands ciešāk sakoda zobus. Tik negants drudzis varēja arī nonāvēt vai spēcīgam vīram izsūkt visus spēkus, atstājot vien tukšu čaulu. Jauneklis samitrināja drāniņu ar ūdeni no maisa un uzklāja to Tamam uz pieres.

Cik vien uzmanīgi spēdams, Rands apmazgāja un pārsēja ievainojumu uz tēva ribām, tomēr Tama kluso murmināšanu ik pa brīdim nomainīja apslāpēti vaidi. Visapkārt tumsā melnēja koku kailie zari, draudīgi šūpo­damies vējā. Protams, trolloki, atgriezušies saimniecībā un atraduši to tukšu, apjēgs, ka viņiem nav izdevies notvert Tamu un Randu, un dosies projām! Jauneklis centās sev iedvest, ka tā patiešām notiks, taču briesmī­gie, bezjēdzīgie postījumi mājā neatstāja šādai ticībai īpaši daudz vietas. Pieņēmums, ka trolloki atkāpsies, iekams būs nogalinājuši ikvienu un visus, ko dabūs savos nagos, bija bīstams. Tik muļķīgu risku viņš nevarēja atļauties.

Trolloki. Debesu Gaisma, trolloki! Radījumi no menestrela nostāsta, kas pēkšņi iznāk no tumsas un izgāž tavai mājai durvis. Un tad vēl arī Izdzisušais. Lai Gaisma pār mani Izdzisušais!

Rands pēkšņi aptvēra, ka sēž, sastingušās rokās turēdams neaizsietā pārsēja galus. “Stīvs kā trusēns, kas ieraudzījis piekūna ēnu,” jauneklis nicīgi nodomāja. Pikti sapurinājis galvu, viņš pabeidza pārsiet Tama krūškurvi.

Tomēr tas, ka Rands apzinājās, kas jādara, pat turpināja rīkoties, bailes nemazināja. Kad trolloki atgriezīsies, viņi noteikti sāks pārmeklēt mežu ap mājām, lai atrastu no nagiem izsprukušo cilvēku pēdas. Randa noga­linātā trolloka līķis tiem skaidri pavēstīs, ka bēgļi ir kaut kur tuvumā. Un kurš gan zināja, ko darīs vai ko spēj Izdzisušais? Turklāt ausīs skanēja tēva piebilde par trolloku lielisko dzirdi, it kā tikai pirms mirkļa izteikta. Rands ar pūlēm savaldījās, lai nemēģinātu apklusināt Tama vaidus un murmināšanu, uzliekot plaukstu tēvam uz mutes. Dažiem trollokiem esot lieliska oža. “Ko gan es varu iesākt šajā ziņā? Neko.” Nedrīkstēja tērēt laiku, raizējoties par nekādi neatrisināmām problēmām.

- Tev vajadzētu izturēties klusāk, Rands iečukstēja tēvam ausī.

- Trolloki atgriezīsies.

Tams runāja raupjos čukstos. Tu vēl arvien esi skaista, Kari. Skaista kā jauna meitene.

Rands saviebās. Māte bija mirusi jau piecpadsmit gadus. Ja Tamam šķita, ka viņa vēl joprojām ir dzīva, tad drudzis laikam ir negantāks, nekā Rands ir uzskatījis. Kā lai panāk, ka tēvs nemurgo šobrīd, kad klusums var nozīmēt dzīvību?

- Māte lūdza, lai tu paklusē, Rands čukstēja. Viņš mirkli nogaidīja, lai pēkšņais mezgls atlaistu kaklu. Mammai bija maigas rokas vienīgi to Rands atcerējās. Kari grib, lai tu paklusē. Te būs! Padzeries.

Tams kāri dzēra no ūdens maisa, it kā viņu mocītu slāpes, taču pēc pāris malkiem aizgrieza galvu un atkal sāka kaut ko murmināt. Vārdi izskanēja pārāk vāji, lai Rands kaut ko saprastu. Jauneklis cerēja, ka tēvs runā pietiekami klusu, lai viņu nesadzirdētu arī vajātāji.

Tad viņš žigli turpināja sagatavošanās darbus. Starp ratu nocirstajām ilksīm Rands nostiprināja trīs segas, tā izveidojot improvizētas nestuves. Bija skaidrs, ka viņš spēs panest tikai vienu to galu, bet otrs būs jāvelk pa zemi. Tomēr citas iespējas nebija. No pēdējās segas viņš ar nazi nogrieza garu auduma strēmeli un piesēja pa galam pie katras ilkss.

Cik uzmanīgi vien spēdams, Rands iecēla Tamu nestuvēs, sarau­damies pie katra vaida. Tēvs vienmēr bija šķitis mūžīgs. Nekas nespēja

viņam kaitēt, nekas nespēja viņu apturēt vai pat pagausināt viņa soli. Tama stāvoklis gandrīz atņēma Randam pēdējo drosmi. Taču viņam bija jātu­ras. Vienīgi šī apziņa jauneklim lika rīkoties. Tads bija viņa pienākums.

Kad Tams beidzot gulēja nestuvēs, Rands mirkli vilcinājās, bet tad noņēma zobena jostu no tēva vidukļa un apjoza to ap sevi. la bija savāda sajūta josta viņam lika justies dīvaini. Siksna kopā ar maksti un zobenu svēra nieka pāris mārciņu, taču, kad puisis ieslidināja asmeni makstī, likās, ka plecos ir uzkrauts milzu smagums.

Rands pikti sevi norāja. Šis nebija nedz īstais laiks, nedz īstā vieta muļķīgām fantāzijām. Zobens bija tikai un vienīgi liels nazis. Viņš taču tik daudz reižu gaišā dienas laikā bija sapņojis par to, ka reiz viņam būs pašam savs asmens un viņš piedzīvos daudz aizraujoša! Un, ja Rands bija spējis ar šo zobenu nogalināt vienu trolloku, tad taču viņš atvairīs arī citus? Tomēr puisis lieliski apzinājās, ka mājā viņam vienkārši bija uzsmaidījusi veiksme; sapņu piedzīvojumos viņam nekad nebija bai­lēs klabējuši zobi, viņš nekad nebija bēdzis naktī, lai glābtu dzīvību, un viņam nekad nebija jāpestī no nāves tēvs.

Rands steigšus apsedza Tamu ar pēdējo segu un ūdens maisu līdz ar citām drēbēm nolika līdzās tēvam uz nestuvēm. Dziļi ievilcis elpu, puisis pietupās starp ilksīm un pārcēla segas strēmeli pār galvu. Tā uzgūla viņam uz pleciem un iegrauzās padusēs. Kad jauneklis satvēra ilksis un piecēlās stāvus, lielākais svars balstījās uz pleciem. Likās tīri ciešami. Cenzdamies saglabāt vienmērīgu gaitu, Rands devās uz Emondāres pusi, nestuvēm aiz muguras skrapstot.

Jauneklis jau bija izlēmis, ka dosies līdz Akmeņlauztuvju ceļam un tad līdztekus tam tālāk līdz ciematam. Protams, ceļa tuvumā varbūtība uzdurties kaut kam bīstamam bija krietni vien lielāka, taču, ja viņš apmal­dītos mežā un tumsā, zustu pēdējās cerības palīdzēt Tamam.

Tumsa Randam liedza saskatīt apkārtni, tāpēc to, ka ir nonācis līdz Akmeņlauztuvju ceļam, viņš aptvēra vien tad, kad jau gandrīz izgāja tā vidū. Apjausma par atrašanās vietu viņam aizžņaudza kaklu. Puisis strauji apgriezās un ievilka nestuves dziļāk starp kokiem, tad apstājās, lai atvilktu elpu un ļautu dobji pukstošajai sirdij norimties. Vēl arvien elsodams, Rands pagriezās uz austrumiem, uz Emondāri.

Vilkt nestuves starp kokiem bija krietni vien grūtāk nekā iet pa ceļu, un arī tumsa, protams, neko daudz nelīdzēja. Tomēr parādīties uz ceļa

būtu neprāts. Ciematu bija vēlams sasniegt, neuzskrienot virsū trollokiem; Rands priecātos, ja tie pat nebūtu jāredz. Viņam bija jāpieņem, ka neradījumi vēl arvien vajā bēgļus un agri vai vēlu sapratīs, ka abi ir devušies uz Emondāri. Tas bija visticamākais galamērķis, un Akmeņlauz­tuvju ceļš bija visticamākais maršruts. Patiesībā Randam bija jāpārvieto­jas krietni vien tuvāk ceļam, nekā viņam būtu gribējies. Tumsa un ēnas starp kokiem šķita pārāk nedrošs aizsegs, lai paslēptos no ikviena, kas varētu atrasties uz ceļa.

Mēness gaisma, laužoties cauri kailajiem zariem, tikai mānīja acis radīja ilūziju, ka zeme zem kājām ir saskatāma. Saknes vai ik solī mēģināja panākt, ka Rands paklūp, nokaltuši zari ķērās kājās, un bedres vai ciņi pēkšņi lika krist, jo pēda vai nu šķēla tukšu gaisu tur, kur bija gaidījusi stingru pamatu, vai arī atsitās pret šķērsli vietā, kur vajadzēja būt brīvai telpai. Ikreiz, kad viena no ilksīm aizķērās aiz saknes vai akmens, Tama kluso murmināšanu pārcirta griezīgs vaids.

Nedrošība lika urbties tumsā, līdz acis sāka sūrstēt. Rands ieklausījās naktī tā, kā vēl nekad nebija klausījies. Katrs zara strīķis pret zaru, katra priežu skuju iečabēšanās viņam lika saausoties sastingt. Šādos brīžos Rands tik tikko uzdrīkstējās elpot, baidīdamies palaist garām kādu brīdi­nošu skaņu un vienlaikus baidīdamies, ka to sadzirdēs. Tikai pārlieci­nājies, ka trokšņotājs ir vējš, viņš turpināja ceļu.

Rokās un kājās lēnām iezagās nogurums, ko vēl nepatīkamāku darīja nakts vējš, izsmējīgi cērtoties cauri apmetnim un kamzolim. Nestuvju smagums, kas ceļa sākumā bija šķitis tik niecīgs, tagad rāva jaunekli pie zemes. Nu jau ne tikai klupieni vien izraisīja saļimšanu. Tiesa, pastāvīgais cīniņš par noturēšanos kājās atņēma tikpat daudz spēka, cik pati nestuvju vilkšana. Lai apdarītu ikdienas darbus, Rands bija cēlies pirms saullēkta, turklāt, par spīti braucienam uz Emondāri, gandrīz pilnu dienu nostrādā­jis saimniecībā. Parastā vakarā viņš atpūstos pie pavarda, lasīdams vienu no Tama nedaudzajām grāmatām un posdamies doties pie miera. Grie­zīgais dzestrums koda kaulos, un vēders ņēmās atgādināt, ka kopš Alvēra kundzes meduskūkām vairs nekas nav ēsts.

Rands sev uzburkšķēja, dusmodamies, ka no mājas nav paķēris līdzi kaut ko ēdamu. Pāris minūšu neko nebūtu mainījušas. Pāris minūšu, lai atrastu klaipiņu maizes un siera gabalu. Trolloki nebūtu pārradušies šo pāris minūšu laikā. Kaut vai tikai maizi. Protams, kad viņš aizkļūs līdz

iebrauktuvei, Aivēra kundze uzstās, lai jauneklis iebauda karstu maltīti. Iespējams, kūpošu šķīvi viņas biezā jēra viruma. Un kārtīgu ņuku pašcep­tās maizes. Un kanniņu karstas tējas.

- Viņi vēlās pāri Pūķumūrim kā pali, Tams pēkšņi ierunājās skaļā, dusmīgā balsī, un slacīja zemi ar asinīm. Cik daudzi gan mira Lamana grēka dēļ?

Rands no pārsteiguma gandrīz vai apgāzās. Puisis uzmanīgi nolaida nestuves zemē un izslīdēja no iejūga. Segas strēmele pār pleciem bija atstājusi svilinošu vagu. Izpurinājis locekļus, lai kaut mazliet atraisītu saspringtos mezglus muskuļos, Rands notupās līdzās Tamam. Samek­lējis ūdens maisu, jauneklis pavērās apkārt, veltīgi mēģinādams knapajā mēness gaismā starp kokiem saskatīt kādu gabaliņu ceļa gan priekšā, gan aiz muguras, kaut līdz pelēkajai lentei bija tikai soļu divdesmit. Nekas nekustējās, vienīgi ēnas. Vienīgi ēnas.

- Tēt, te nav nekādu trolloku plūdu. Katrā ziņā ne šobrīd. Mēs drīz tiksim līdz Emondārei un būsim drošībā. Iedzer malciņu ūdens!

Tams pastūma sāņus maisu ar ūdeni likās, ka viņa roka ir atguvusi agrāko spēku. Vīrs sagrāba Randa apkakli un pievilka dēlu tik tuvu, ka jauneklis uz vaiga sajuta tēva drudža svelmi. Viņi sauca tos par mežo­ņiem, Tams kaismīgi klāstīja. Stulbeņi! Apgalvoja, ka aizslaucīšot tos kā pelnus. Cik gan kauju nācās zaudēt, cik nodegušu pilsētu pamest, iekams viņi atzina acīm redzamo? Iekams tautas apvienojās, lai dotu tiem pretsparu? Ievainotais atslābināja tvērienu, un viņa balsī iezagās skumjas. Visu lauku pie Maratas klāja kritušie, vienīgā skaņa kraukļu ķērcieni un mušu sanoņa. Pussagrautie Kairhjenas torņi naktī liesmoja kā lāpas. Tie dedzināja un slepkavoja līdz pašām Zaigojošajām Sienām, kur tos beidzot apturēja. Līdz pašai…

Rands uzspieda plaukstu tēva mutei. Troksnis atskanēja vēlreiz ritmiski būkšķi, kas šķita apmaldījušies starp kokiem. Tie noklusa, tad, vēja virzienam mainoties, atkal kļuva skaļāki. Savilcis uzacis, viņš lēnām pagrieza galvu, mēģinādams saklausīt, no kuras puses nāk skaņa. Tad jau­neklis ar acs kaktiņu pamanīja kustību un jau nākamajā mirklī sakņupa pār Tamu. Ar izbrīnu Rands aptvēra, ka roka nevilšus ir sažņaugusies ap zobena spalu, taču uzmanību viņš koncentrēja uz Akmeņlauztuvju ceļu it kā tā būtu vienīgā patiesi pastāvošā vieta visā pasaulē.

Šūpīgās ēnas austrumos pamazām sabiezēja zirgā un jātniekā, aiz kura sekoja pulciņš garu, depīgu stāvu, kas sīkā riksītī centās noturēties līdzās auļotājam. Blāvajā mēness gaismā uzmirdzēja šķēpu smailes un cirvju asmeņi. Randam ne brīdi neienāca prātā, ka tie varētu būt ciematnieki, kas nāk viņiem palīgā. Viņš lieliski zināja, kas tie ir. Jauneklis to pat sajuta kā vīles iegraušanos kaulā, vēl pirms tēli bija tik tuvu, lai mēness stari izgaismotu apmetni ar kapuci, kas sedza jātnieku, apmetni, kurš nokarājās tā, it kā vējš to nespētu sašūpot. Naktī visi apveidi šķiet melni, un zirga pakavi dunēja tāpat, kā būtu dunējuši jebkura cita zirga soļi, bet Rands zināja, ka šis auļotājs atšķiras no jebkura cita.

Aiz tumšā jātnieka rikšoja nakts murgu cienīgi stāvi ar ragiem, pur­niem un knābjiem. Abas trolloku rindas pārvietojās soli solī gan zābaki, gan nagi sitās pret zemi vienotā ritmā, it kā paklausot vienam prātam. Kad neradījumi virzījās Randam garām, jauneklis saskaitīja divus desmitus. Viņš prātoja, kādam gan jābūt vīram, lai uzdrīkstētos uzgriezt muguru tādam trolloku baram. Vai kaut tikai vienam no šiem briesmoņiem.

Rikšojošā kolonna pagaisa rietumos, un dipošie soļi apklusa tumsā, bet Rands palika sastindzis turpat, neuzdrīkstoties pakustināt ne muskulīti, izņemot tos, kas nodrošināja elpošanu. Kaut kas pirms došanās tālāk lika viņam pārliecināties droši pārliecināties -, ka vajātāji ir projām. Pēc krietna brīža Rands dziļi ievilka elpu un sāka slieties stāvus.

Šoreiz zirgs parādījās bez mazākā troksnīša. Jātnieks tumšajā tērpā atgriezās dīvaini klusi, ēnās grimstošajam kumeļam apstājoties ik pēc pāris soļiem, tomēr viņi lēnām virzījās arvien tuvāk bēgļu slēptuvei. Vējš uzbrāzmoja spēcīgāk, ievaidēdamies starp kokiem, taču melnais apmet­nis palika nekustīgs kā nāve. Ikreiz, kad zirgs sastinga uz vietas, galva no kapuces slēpņa paskatījās visapkārt, ar acīm urbdamās mežā un meklē­dama savus upurus. Pretī Randam zirgs atkal apstājās, un kapuces tumšā atvere pagriezās tieši turp, kur viņš tupēja, nolīcis pār tēvu.

Jaunekļa roka drudžaini sažņaudza zobena spalu. Viņš izjuta skatienu gluži tāpat, kā bija to jutis no rīta, un atkal notrīsēja no gandrīz taustāmā naida, ko izstaroja neredzamās acis. Šis vīrs apmetnī ienīda pilnīgi visus un pilnīgi visu, pilnīgi visu, kas bija dzīvs. Par spīti aukstajam vējam, Ran­dam uz pieres izspiedās sviedri.

Tad zirgs nedzirdami spēra vēl pāris soļu un apstājās, līdz jaunek­lis spēja saskatīt tikai neskaidru apveidu tumsā tālu uz ceļa. Tas varēja

būt jebkas, tomēr viņš ne uz mirkli nebija novērsis skatienu no jātnieka. Rands baidījās: ja viņš svešinieku izlaistu no acīm, jau pēc brīža tēlu mel­najā apmetnī un tā nedzirdamo zirgu viņš pamanītu vien tad, kad tie būtu rokas stiepiena atstatumā.

Pēkšņi ēna traucās atpakaļ klusos aulekšos tā aizšāvās garām jau­nekļa slēptuvei. Jātnieks vērās taisni uz priekšu, traukdamies naktī uz rietumiem, uz Miglas kalnu pusi. Uz viņu sētas pusi.

Rands saguma, izmisīgi kampdams gaisu un ar piedurkni notraus­dams no sejas aukstos sviedrus. Puisi vairs neinteresēja, kāpēc bija parā­dījušies trolloki. Viņš bija gatavs samierināties ar to, ka nekad neuzzinās radījumu ierašanās iemeslu, kaut tikai viss ātrāk beigtos. Lai saņemtos, jauneklis sapurinājās un steigšus pārbaudīja tēvu. Tams vēl arvien kaut ko murmināja, bet tik klusu, ka Rands nespēja saklausīt ne vārda. Puisis mēģināja padzirdīt ievainoto, taču ūdens notecēja tēvam pa zodu. Tams noklepojās un aizrijās ar straumīti, kas bija sasniegusi rīkli, un atkal tur­pināja kaut ko čukstus klāstīt, it kā nekāda traucējuma nebūtu bijis.

Rands uzšļakstīja mazliet ūdens uz drānas, kas klāja Tama pieri, iebāza ādas maisu atpakaļ drānu kaudzē uz nestuvēm un atkal iejūdzās starp ilksīm.

Puisis sāka ceļu ar jauniem spēkiem, it kā būtu kārtīgi izgulējies, taču spars ātri izsīka. Sākumā nogurumu liedza sajust bailes, bet, bailēm nepagaistot, maska pamazām izplēnēja. Drīz vien Rands atkal virzījās uz priekšu klupdams krizdams, cenzdamies nelikties ne zinis par izsalkumu un sāpošajiem muskuļiem. Viņš saņēmās, lai spertu kāju priekšā kājai un tās neķertos viena aiz otras.

Rands iedomājās Emondāri, atvērtos slēģus un Ziemvakaram iedeg­tās gaismas, cilvēkus, kas, spietodami šurpu turpu, sauc cits citam apsvei­kumus, vijoles pieskandina ielas ar “Džēma untuma” un “Gārnis ceļas spārnos” skaņām. Harals Luhans būtu iedzēris kādu mēriņu par daudz un sāktu kurkstēt “Vēji šūpo miežus” kā krupis viņš allaž to darīja līdz sieva viņu apkušinātu. Tad Senns Buije nolemtu izmēģināt, vai vēl arvien spēj dancot tikpat sprigani kā agrāk, un Mats būtu iecerējis kaut ko jautru, tikai viss atkal noietu mazliet greizi, un visi zinātu, kas vainīgs pie ķezas, pat ja nespētu neko pierādīt. Domādams par to visu, Rands gandrīz sāka smaidīt.

Pēc kāda laiciņa Tams atkal ierunājās.

- Avendesora. Apgalvo, ka tai nav sēklu, taču viņi atnesa sev līdzi uz Kairhjenu nogrieztu zariņu, mazu stādiņu. Karalisku dāvanu, lai ieprie­cinātu karali. Tēva balsi jautās dusmas, taču viņš runāja tik klusu, ka Rands tik tikko spēja kaut ko saprast. Jebkurš, kurš dzirdētu Tama balsi, saklausītu arī ilkšu skrāpēšanos pret zemi. Rands turpināja ceļu, ar pusausi ieklausīdamies tēva vārdos. Viņi nekad neslēdz mieru. Nekad. Taču viņi atnesa stādu kā miera zīmi. Tas auga simt gadu. Simt gadu miera ar tiem, kuri nekad neslēdz mieru ar svešiniekiem. Kāpēc viņš to nocirta? Par Avendoladeru bija jāmaksā ar asinīm. Ar asinīm bija jāmaksā par Lamana lepnību. Tama klāstītais atkal pārgāja nesaklausāmā murminā­šanā.

Piekusušais jauneklis prātoja, kādu gan drudža sapni tagad redz tēvs. Avendesora. Dzīvības Kokam piedēvēja dažnedažādas brīnumainas īpašī­bas, taču nevienā no nostāstiem nebija minēts stāds vai “tie”. Šāds koks bija viens vienīgs, un tas piederēja Zaļajam vīram.

Vēl tikai no rīta Rands būtu juties muļķīgi, lauzot galvu par Zaļo vīru un Dzīvības Koku. Tie šķita tikai nostāsti. Bet vai tā patiešām bija? No rīta arī trolloki šķita tikai nostāsti. Varbūt visi nostāsti bija tikpat īsti kā pauninieku un tirgotāju pavēstītie jaunumi, kā menestrela pasakas un leģendas, ko vakaros stāstīja pie pavarda? Varbūt jau drīz viņš sastaps Zaļo vīru vai ogēru milzi, vai nešpetnu aijelu ar melna plīvura aizsegtu seju.

Rands aptvēra, ka Tams atkal kaut ko klāsta, brīžam nesaklausāmos čukstos, brīžam skaļāk tā, ka varēja saprast vārdus. Laiku pa laikam tēvs apstājās, lai drudžaini ievilktu elpu, tad turpināja, it kā viņam liktos, ka stāsts tā arī nav pārtrūcis.

- …kaujas vienmēr ir karstas, pat sniegā. Sviedru karstums. Asiņu karstums. Tikai nāve ir vēsa. Kalna nogāze… vienīgā vieta, kur neoda pēc nāves. Vajadzēja izrauties no tās smārda… no tās ainām… izdzirdēju mazuli raudam. Viņu sievas reizēm cīnās līdzās vīriem, bet es nezinu, kāpēc viņai bija ļauts doties kaujā… dzemdēja tur vienatnē, lai pēc tam mirtu no ievainojumiem… apsedzu mazuli ar viņas apmetni, bet vējš… aizpūta to projām… zīdainis, pārsalis zils. Arī vajadzēja būt mirušam… bet viņš brēca. Brēca sniegā. Es nevarēju mazuli pamest… pašiem bērnu nebija… zināju, ka tu vienmēr esi gribējusi bērniņu. Es zināju, ka tu, Kari, rūpēsies par viņu no visas sirds. Jā, meitenīt. Rands ir labs vārds. Labs vārds.

Pēkšņi no Randa kājām pazuda pēdējās spēka atliekas. Viņš paklupa un saļima ceļgalos, sev lidzi paraudams nestuves. Tams ievaidējās, segas strēmele iegriezās jaunekļa plecos, taču viņš neko no tā visa nemanīja. Ja tobrīd bēgļu priekšā izlēktu trolloks, Rands uz neradījumu tikai tukši blenztu. Viņš paskatījās pāri plecam uz tēvu, kurš atkal bija iegrimis bez­vārdu murmināšanā. “Drudža murgi,” jaunekļa prātā ieslīdēja miglaina doma. Drudzis vienmēr izraisa nelāgus sapņus, un šī bija murgu nakts arī bez paša drudža.

- Tu esi mans tēvs, Rands skaļi sacīja, pastiepdams atpakaļ roku un pieskardamies Tamam, un es esmu… Drudzis bija pieņēmies spēkā. Nelāgi pieņēmies spēkā.

Drūmu domu mākts, jauneklis pieslējās kājās. Tams kaut ko nomur­mināja, taču Rands nevēlējās vairs neko dzirdēt. Ar visu spēku triekda­mies pašdarinātajā iejūgā, viņš centās uzmanību vērst uz katru nākamo svina smago soli, lai beidzot sasniegtu Emondāri un nokļūtu drošībā. Taču jauneklis nespēja izdzēst no prāta atbalsi. “Viņš ir mans tēvs. Tas bija tikai drudža murgs. Viņš ir mans tēvs. Tas bija tikai drudža murgs. Ak, Gaisma, kas gan es esmu?”

Septītā nodaļa

Ārā no mežiem

P

irmās gaismas pelēkās svēdras uzausa tad, kad Rands vēl arvien

vilkās pa mežu. Sākumā jauneklis gaismu pat nepamanīja. Beidzot

ieraudzījis ausmu, viņš pārsteigti ieskatījās zūdošajā tumsā. Lai ko

rādītu paša acis, Rands nespēja noticēt, ka visu nakti pavadījis ceļā no

saimniecības līdz Emondārei. Protams, Akmeņlauztuvju ceļš, par spīti

visiem akmeņiem, arī dienas laikā bija gluži kas cits nekā mežs naktī -

un tomēr. Taču likās, ka ir jau aizritējušas vairākas dienas, kopš viņš uz

ceļa pamanīja jātnieku melnajā apmetnī, un vairākas nedēļas, kopš viņi

ar Tamu iegāja mājā paēst vakariņas. Rands vairs nemanīja, kā segas strē-

mele graužas plecos, bet arī nedz plecos, nedz kājās viņš nejuta itin neko,

vien trulu nogurumu. Ar ķermeni bija citādi katrs izmocītās elpas vil-

ciens jau sen svilināja rīkli un plaušas, bet neiespējams izsalkums kuņģi

arvien vairāk tuvināja nelabumam.

Tams pirms kāda laiciņa bija apklusis. Rands īsti nepamanīja brīdi, kad murmināšana apsīka, taču tagad viņš neuzdrošinājās apstāties, lai pārbaudītu tēva stāvokli. Jauneklis apzinājās: ja viņš apstāsies, tad vairs nepiespiedīs sevi atkal turpināt ceļu. Turklāt, lai arī kāds būtu Tama stā­voklis, Rands varēja darīt tikai to, ko viņš jau darīja. Vienīgā cerība bija priekšā ciematā. Viņš pārguris mēģināja pielikt soli, bet kokainās kājas vilkās tikai tik lēni, cik spēja pavilkties. Puisis gandrīz vairs nemanīja nedz aukstumu, nedz vēju. Gaisā tik tikko bija jaušams degošas malkas smārds. Ja jau viņš spēja saost ciemata skursteņu dūmus, līdz mērķim vairs nebija tālu. Nogurušo smaidu, kas sāka ievilkties lūpu kaktiņos, drīz vien nomainīja aizdomu pilna pieres raukšana. Dūmi gūla pār apkārtni

smagi pārāk smagi. Aukstuma dēļ uguns gan noteikti kūrās vai katrā ciemata pavardā, tomēr dūmu tik un tā bija par daudz. Tad Rands atkal atsauca prātā trollokus uz ceļa. Trollokus, kas nāca no austrumiem, no Emondāres puses. Jauneklis pavērās uz priekšu, cenzdamies saskatīt pir­mās mājas un būdams gatavs saukt palīgā, ja pamanītu kādu no ciematniekiem, kaut Sennu Buiji vai kādu no Kopliniem. Prātā vārgi ierunājās cerības balss: varbūt kāds no ciemata viņam vēl varētu palīdzēt.

Pēkšņi starp beidzamo kailo koku zariem pavīdēja māja. Kājas truli nesa viņu uz priekšu. Cerībām pāraugot griezīgā izmisumā, Rands iestrei­puļoja ciematā.

Krietna puse Emondāres māju bija pārvērstas krāsmatās. No melnu baļķu kaudzēm kā netīri pirksti ārā slējās sodrējiem nokvēpuši ķieģeļu skursteņi. No drupām joprojām vērpās tievas dūmu stīdziņas. Ciematnieki netīrām sejām, daudzi vēl arvien naktsveļā, rušinājās pelnos, te izka­sot no postažas kādu katlu, tur ar nūju bezcerīgi bakstot savas dzīves atliekas. Mazumiņš, ko bija izdevies iznest no nopostītajām mājām, stā­vēja ielu malās; lieli spoguļi un pulēti skapji un lādes slējās pelnos starp krēsliem un galdiem, nokrautiem ar pēļiem, virtuves piederumiem un knapām apģērba un sadzīves lietu kaudzītēm.

Postījumi ciematā šķita nejauši. Kādā ielā cita citai blakus stāvēja pie­cas mājas, bet citviet starp krāsmatām vīdēja viena vienīga sveika palikusi ēka.

Mazliet nostāk, pie upītes, kas iztecēja no Vīnavota, vīru pulciņa pie­skatīti, rēcot dega visi trīs milzīgie Beltaina sārti. Vējš lieca uz ziemeļiem melni mutuļojošu, ar bezrūpīgām dzirkstelēm piekaisītu dūmu stabus. Viens no Alvēra kunga duranu šķirnes ērzeļiem uz Ratu tilta un liesmu pusi vilka kādu priekšmetu, ko Rands nespēja saskatīt.

Jauneklis vēl nebija paguvis iznākt no meža, kad pie viņa jau piestei­dzās Harals Luhans ar sodrējiem notrieptu seju un mežinieka cirvi mil­zīgajā plaukstā. Plecīgā kalēja ar pelniem nosmērētais naktskrekls noka­rājās līdz pat zābakiem, bet auduma šķēlumā pāri krūtīm bija saskatāma svaigi sarkana apdeguma švīka. Luhans pie nestuvēm nometās uz viena ceļgala. Tama acis bija aizvērtas, bet elpa vāra un gārdzoša.

- Vai trolloki, puis? kalējs vaicāja balsī, ko dūmi bija vērtuši vēl rupjāku. Arī pie mums. Arī pie mums. Ja tā padomā, iespējams, mums

ir paveicies vairāk, nekā bijām pelnījuši. Viņam ir vajadzīga Viedā. Kur gan, pie Gaismas, viņa ir? Egvēna!

Egvēna meitene šāvās garām ar pārsējos saplēstu palagu kaudzi rokās paskatījās uz viņiem, nepagausinot soli. Viņas acis vērās kaut kur tālumā; tumšie loki zem acīm tās darīja vēl lielākas nekā parasti. Ierau­dzījusi Randu, Egvēna apstājās un drudžaini ievilka elpu. Ak nē, Rand! Kas noticis ar tēvu? Vai viņš… Nāc, es aizvedīšu tevi pie Nīnēvas!

Rands bija pārāk noguris, pārāk apstulbis, lai atbildētu. Visas nakts garumā Emondāre bija šķitusi kā miera osta, kur viņi ar Tamu varēs jus­ties drošībā. Bet nu viņš spēja vien izmisis vērties uz meitenes nokvēpušo kleitu. Rands pamanīja savādus sīkumus, it kā tiem būtu kāda nozīme. Pogas kleitas aizmugurē bija sapogātas greizi. Un Egvēnai bija tīras rokas. Jauneklis sāka prātot, kāpēc viņas rokas ir tīras, ja vaigus klāj sodrēju smē­rējumi.

Luhans, šķiet, nojauta, kas ar Randu ir noticis. Nolicis cirvi šķērsām uz ilksīm, kalējs pacēla nestuvju aizmugurējos galus un, nesamo viegli pagrūdis, lika jauneklim sekot Egvēnai. Rands gluži kā miegā stuburēja pakaļ meitenei. “Luhans zināja, ka uzbrucēji bija trolloki,” cauri jaunekļa prātam strauji izskrēja doma. “Ja Tams tos pazina, kāpēc lai tos nepazītu arī Harals Luhans?”

- Visi nostāsti ir patiesi, Rands nomurmināja.

- Tā izskatās, puis, kalējs sacīja. Tā izskatās.

Rands viņa teikto saklausīja tikai daļēji. Viņam bija jāsakopo uzma­nības atliekas un jāseko Egvēnas slaikajam stāvam. Rands saņēma visus spēkus un vēlējās, kaut meitene pasteigtos, taču viņa bija tikai pielāgojusi savu soli nestuvju nesēju gaitai. Egvēna aizvadīja nācējus līdz Zaļienam, līdz Kalderu mājai. Jumta salmi bija apsviluši melni, un balsinātās sie­nas klāja sodrēju traipi. Abpus namam vīdēja tikai pamati, divas pelnu un nodeguļu kaudzes. Viena no mājām bija piederējusi Berinam Tānam, vienam no meldera brāļiem. Otrā namā bija saimniekojis Ābels Kautons, Mata tēvs. Pat skursteņi bija sagāzušies.

- Uzgaidiet šeit, Egvēna sacīja un paskatījās uz viņiem, it kā atbildi gaidot. Vīri palika stāvam, un meitene kaut ko pie sevis nomurmināja un iešāvās namā.

- Vai Mats, Rands jautāja, ir…

- Viņš ir dzīvs, kalējs atbildēja. Luhans nolaida zemē savu nestuvju galu un lēnām izslējās. Redzēju šo pirms brīža. Tas, ka esam dzīvi, ir īsts brīnums! Viņi iebruka manā mājā un smēdē ar tādu degsmi, it kā es tur glabātu lāžu lādes ar zeltu un dārgakmeņiem. Alsbeta vienam ar cepampannu ielauza pauri. No rīta, uzmetusi aci mājas krāsmatām, viņa samek­lēja smēdes drupās vislielāko veseri un metās sirot pa ciematu, ja nu kāds no trollokiem būtu paslēpies šeit, nevis aizbēdzis. Man gandrīz būtu žēl to nabaga neradījumu, ko Alsbeta atrastu. Luhans ar galvu pamāja uz Kalderu nama pusi. Kalderu saimniece un vairāki citi pieņēmuši pie sevis ievainotos un tos, kuri palikuši bez mājām. Kad Viedā būs apskatī­jusi Tamu, mēs viņam sagādāsim gultasvietu. Iespējams, viesnīcā. Mērs jau piedāvāja savas telpas, bet Nīnēva bilda, ka ievainotie labāk veseļosies tad, ja nebūs saspiesti līdzās cits citam.

Rands noslīga uz ceļgaliem. Nometis no pleciem segas strēmeļu iejūgu, viņš pārguris sakārtoja Tama segu. Tēvs nedz pakustējās, nedz izdvesa kaut skaņu ari tad, kad viņam pieskārās dēla stīvās rokas. Tomēr Tams vēl arvien elpoja. “Mans tēvs. Viss pārējais bija tikai drudža murgi.” Kas notiks, ja tie atgriezīsies? jauneklis kā apdullumā vaicāja.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, Luhana kungs smagu sirdi atzina. Ja trolloki atgriezīsies… Nu, šobrīd viņi ir prom. Tāpēc mēs saglābsim visu, kas glābjams, un uzcelsim no jauna to, kas nopostīts. Kalējs nopūtās un, sejas vaibstiem atslābstot, ar milzīgās dūres kauliņiem pabraucīja muguru. Tikai tagad Rands aptvēra, ka arī varenais vīrs ir tikpat pārguris kā viņš pats, varbūt pat vēl vairāk. Luhans pārlaida skatienu ciematam un papu­rināja galvu. Šodien laikam nebūs nekāds līksmais Beltains. Taču gan mēs izķepurosimies. Mums tas vienmēr ir izdevies. Vīrs pēkšņi paķēra cirvi, un viņa sejā atkal iegūla ierastā noteiktība. Mani gaida darbs. Tu, puis, neuztraucies! Viedā parūpēsies par tavu veco, un Gaisma parūpēsies par mums visiem kopā. Bet, ja Gaisma neparūpēsies, mēs parūpēsimies par sevi paši. Atceries mēs esam Divupes ļaudis.

Kad kalējs aizgāja, Rands, vēl arvien tupēdams uz ceļgaliem, paska­tījās uz ciematu. Pirmo reizi paskatījās pa īstam. “Kalējam taisnība,” puisis nodomāja, turklāt viņu izbrīnīja tas, ka apkārt redzamais viņu īpaši nepārsteidz. Cilvēki vēl rakņājās savu māju drupās, taču arī īsajā brīdī, kopš jauneklis atradās Emondārē, arvien vairāk ļaužu ķērās pie mērķtiecīgas rīcības. Viņš gandrīz vai juta, kā aug vīru un sievu

.tpņēmība. Taču Rands domāja. Jā, viņi bija redzējuši trollokus. Bet vai viņi bija redzējuši jātnieku melnajā apmetnī? Vai viņi bija sajutuši viņa naidu?

No Kalderu nama iznāca Nīnēva un Egvēna, un Rands pielēca kājās. Katrā ziņā mēģināja pielēkt, bet centieni vairāk atgādināja neveiklu grī­ļošanos, kas gandrīz beidzās ar seju putekļos.

Neveltījusi jauneklim ne skatiena, Nīnēva nometās uz ceļgaliem līdzās nestuvēm. Viņas seja un drānas bija vēl netīrākas nekā Egvēnai. Zem acīm krāsojās tādi paši melni apļi; tiesa, arī Viedajai rokas bija ļoti tīras. Viņa aptaustīja Tama seju un ar īkšķa galu pavilka uz augšu plaksti­ņus. Saraukusi pieri, Nīnēva pastūma zemāk segu un atraisīja apsēju, lai apskatītu ievainojumu. Pirms Rands paguva ieraudzīt brūci, viņa uzlika vatēto apsēju vietā. Nopūtusies Viedā gādīgi uzklāja segu un apmetni atpakaļ, it kā liktu gulēt mazuli.

- Es neko nespēšu palīdzēt, viņa sacīja. Lai pieceltos, Nīnēvai bija ar plaukstām jāatbalstās pret ceļgaliem. Rand, man ir ļoti žēl. īsu brīdi jauneklis stāvēja, nesaprazdams, kas notiek, bet, kad Viedā devās atpakaļ uz māju, viņš metās Nīnēvai pakaļ un, sagrābis aiz rokas, pagrieza pret sevi. Viņš mirst! Rands iekliedzās.

- Es zinu, Viedā vienkārši sacīja, un atbildes vieglums viņam lika sagumt.

- Jums kaut kas ir jādara! Jums jārīkojas! Jūs esat Viedā.

Sāpes savilka jaunās sievietes seju, bet tikai uz mirkli. Vaibsti atkal sastinga aklā apņēmībā, balss kļuva nejutīgi auksta. Jā, es esmu. Zinu, ko spēju paveikt ar savām zālēm, un zinu, kad ir par vēlu. Vai tiešām tu domā, ka es nedarītu visu, ja spētu palīdzēt? Bet es nespēju. Nespēju, Rand. Un esmu vajadzīga citiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuriem vēl varu palīdzēt.

- Es viņu atvilku pie jums, cik ātri vien spēju, jauneklis nomurmi­nāja.

Pat ciemata drupās Viedā bija iemiesojusi cerību. Bet nu, kad cerība bija zudusi, Randu pārņēma tukšuma izjūta.

- Es zinu, viņa mierinoši sacīja. Tad Nīnēva ar plaukstu pieskārās viņa vaigam. Tā nav tava vaina. Tu izdarīji visu, ko spēji. Piedod, Rand, bet man ir jāatgriežas pie citiem ievainotajiem! Baidos, ka mūsu posta dienas tikai sākas.

Apstulbis viņš skatījās nopakaļ Viedajai, līdz mājas durvis aiz viņas aizvērās. Jauneklis spēja domāt vienīgi par to, ka viņa nepalīdzēs.

Pēkšņi Rands atsprāga soli atpakaļ Egvēna strauji metās viņam ap kaklu, ar abām rokām apskaudama. Tik ciešs skāviens jebkurā citā gadī­jumā puisim būtu licis ievaidēties, bet nu viņš tikai klusi vērās uz durvīm, aiz kurām bija pagaisušas pēdējās cerības.

- Man ļoti žēl, Rand, meitene nočukstēja, piespiedusi galvu viņam pie krūtīm. Ak, Gaisma, kaut es spētu kaut ko darīt!

It neko nejuzdams, Rands aplika rokas ap Egvēnu. Es zinu. Man… Man kaut kas ir jādara. Es nezinu, kas, bet es nespēju ļaut viņam tā vien­kārši… -Jauneklim aizlūza balss, un Egvēna apskāva viņu vēl ciešāk.

- Egvēn! Nīnēvas sauciens no mājas lika meitenei nodrebēt.

- Egvēn, tu man esi vajadzīga! Un nomazgā rokas!

Meitene atraisījās no Randa skavām. Viņai ir vajadzīga mana palī­dzība, Rand.

- Egvēn!

Viņam šķita, ka no aizejošās meitenes krūtīm izlaužas šņuksts. Kad Egvēna bija prom, Rands pie nestuvēm palika viens. Viņš brīdi lūkojās lejup uz Tamu, sirdī juzdams tikai tukšu bezpalīdzību. Piepeši jaunekļa vaibsti saspringa. Mērs zinās, kā rīkoties, viņš noteica, atkal pacel­dams ilksis. Mērs zinās. Brans Alvērs vienmēr zināja, kā rīkoties. Ar pārgurušu stūrgalvību Rands devās uz Vīnavota iebrauktuves pusi.

Garām pasoļoja vēl viens no duranu ērzeļiem. Tā iejūga gali bija apsieti ap milzīga, ar netīru segu pārklāta stāva potītēm. Nopakaļ segai vil­kās ar raupju spalvu klātas rokas, un uzrauts segas stūris atsedza āža ragu. Divupe taču nebija vieta, kur visbaisākie nostāsti pēkšņi izrādās patiesi… Ja trollokiem vispār jelkur bija vieta, tad kaut kur citur pasaulē tur, kur mita Aesu Sedajas un viltus Pūķi, kur atdzīvojās Gaisma vien zina, kādi radījumi no menestrelu pasakām. Bet tas nevarēja notikt Divupē. Tas nevarēja notikt Emondārē.

Rands vilkās pāri Zaļienam, un viņu uzrunāja vairāki cilvēki, jautājot, vai nav vajadzīga palīdzība. Daži to darīja no savu māju krāsmatām. Puisis dzirdēja šīs balsis kā klusus čukstus kaut kur tālumā, pat ja runātājs kādu brīdi gāja viņam līdzās. īsti neko nedomādams, Rands izspieda atbildi, ka viņam nekāda palīdzība neesot vajadzīga, ka ar visu viņš tikšot galā pats. Viņš nemanīja arī kaimiņu bažīgās sejas, tiem atgriežoties savās gaitās

un dažam piebilstot, ka vajadzētu Randu parādīt Nlnēvai. Puisis sev ļāva apzināties tikai prātā nosprausto mērķi: Branam Alvēram jāspēj kaut kā palīdzēt Tamam. Rands centās neprātot par to, kā tas varētu būt. Bet mērs spēs kaut ko izdarīt, spēs kaut ko izdomāt.

Viesnīcu gandrīz nemaz nebija skāruši postījumi, kas bija noslaucījuši pusi ciemata. Uz sienām dažviet bija manāmas liesmu pēdas, taču sarka­nie jumta dakstiņi mirdzēja saulē tikpat spoži, kā ierasts. Tiesa, no pauninieka vezuma pāri bija palikuši vien nomelnējuši dzelzs riteņu apkalumi, kas slējās pret zemē nokritušo, pārogļoto ratu kasti. Lielie stīpu pusapļi, kas vēl vakar noturēja kulbas audeklu, nu cits pret citu bija sagriezušies neprātīgos leņķos.

Toms Merilins sēdēja sakrustotām kājām uz veco pamatu akmeņiem, ar mazām šķērītēm rūpīgi apgriezdams apmetņa ielāpu apsvilušās malas. Randam pienākot tuvāk, viņš visu nolika sāņus. Nevaicādams, vai jau­neklim vajadzīga palīdzība un vai viņš to vēlas, menestrels nolēca no mūra un pacēla nestuvju aizmuguri.

- Iesim iekšā? Protams, protams! Neuztraucies, puikiņ! Jūsu Viedā parūpēsies par viņu. Pagājušajā naktī redzēju, kā viņa strādā, viņai ir droša roka un pārliecība par savām prasmēm. Varēja būt krietni nelāgāk. Vakarnakt dažu labu nonāvēja. Iespējams, kritušo skaits nav diez cik liels, bet man pat viens ir par daudz. Vecais Fains vienkārši izgaisa, un tas ir vis­ļaunākais. Trolloki aprij visu, kas pagadās. Tu vari būt pateicīgs Gaismai, ka tavs tēvs ir šeit un dzīvs. Tad jau Viedā viņu izārstēs.

Rands izgrūda vārdus: Viņš ir mans tēvs\ likdams saprast, ka menestrela balsij viņš pievērš tikpat lielu uzmanību kā mušas sīkšanai. Jauneklis vairs nespēja uzklausīt kaut jel vienu līdzjūtības apliecinājumu, kaut jel vienu mēģinājumu uzmundrināt viņu. Ne šobrīd. Ne līdz mir­klim, kad Brans Alvērs būs pastāstījis, kā palīdzēt Tamam.

Pēkšņi Rands aptvēra, ka veras uz skrāpējumu viesnīcas durvīs. Liektā līnija bija uzvilkta ar apdegušu nūju un atgādināja ogļmelnu asaru ar smailo galu uz leju. Bija noticis tik daudz, ka viņu īpaši nepārsteidza Pūķa Nags uz Vīnavota iebrauktuves ieejas. Rands nesaprata, kāpēc gan kāds ir gribējis apsūdzēt viesnīcnieku vai viņa ģimeni tumšos darbos vai uzlikt viņa namam lāstu, taču pēc pagājušās nakts vienu viņš zināja droši. Viss bija iespējams. Pilnīgi viss.

Menestrels viņu no aizmugures pastūma, un puisis nospieda slēdze­nes mēlīti un iegāja iebrauktuvē.

Lielajā krogus istabā nebija neviena, izņemot Branu Alvēru, turklāt telpa bija auksta, jo neviens nebija atradis brīvu brīdi, lai iekurtu uguni. Mērs, noliecis iesirmo galvu pār pergamenta loksni, sēdēja pie viena galda un, lielā uzmanībā saraucis pieri, mērca spalvu tintnīcā. Naktskrekls bija pavirši iegrūsts biksēs un ap cienījamo vidukli plandīja kā maiss. Viesnīc­nieks ar vienas kājas pirkstiem izklaidīgi pakasīja otru baso pēdu. Kājas bija netīras, it kā viņš, par spīti aukstumam, būtu vairākkārt skrējis ārā, nelie­koties ne zinis par zābakiem. Kas tev uz sirds? mērs strupi noskal­dīja, nepaceldams skatienu. Nevelc garumā. Man šobrīd ir jātiek galā ar duci dažādu pienākumu, un vēl daudz kas bija jāizdara jau pirms stundas. Tāpēc laika man ir maz un vēl mazāk pacietības. Nu? Runā taču!

- Alvēra kungs? Rands beidzot ierunājās. Mans tēvs…

Mēra galva parāvās augšup. Rand? Tam! Viesnīcnieks nosvieda spalvu un, pielēkdams kājās, apgāza krēslu. Iespējams, Gaisma nav mūs pametusi pavisam. Es baidījos, ka abi esat pagalam. Kad Bela iebrāzās ciematā stundu pēc trolloku aiziešanas, saskrieta putu putās un elsdama, it kā būtu auļojusi visu ceļu no jūsu sētas, es nodomāju… Tagad par to nav laika mēļot. Uznesīsim viņu augšā. Alvērs paķēra nestuvju aizmuguri, ar plecu pastumdams nostāk menestrelu. Merilina kungs, skrieniet pēc Viedās! Un piekodiniet, ka liku pasteigties, vai arī viņai klāsies plāni. Mierīgi, Tam, mierīgi. Mēs tūlīt tevi aizgādāsim līdz labai, mīkstai gultai. Menestrel, kustieties taču!

Toms Merilins pagaisa durvīs, iekams Rands paguva kaut ko bilst.

- Nīnēva neko neizdarīja. Teica, ka nevarot viņam palīdzēt. Es zināju… es cerēju, ka jūs kaut ko izdomāsiet. Alvēra kungs ciešāk paskatījās uz Tamu, tad papurināja galvu. Raudzīsim, ko varam līdzēt, puis. Raudzī­sim. Taču viņa balss vairs neskanēja tik pārliecināti. Iecelsim Tamu gultā. Lai viņš vismaz var mierīgi pagulēt.

Rands ļāva sevi aizstumt līdz kāpnēm krogus istabas dibengalā. Jau­neklis centās nezaudēt pārliecību, ka ar Tamu viss tomēr būs kārtībā, bet aptvēra, ka šī pārliecība jau no sākta gala ir bijusi visai ļodzīga, un pēkšņās šaubas mēra balsī viņu satrieca.

Iebrauktuves otrajā stāvā, parādes durvju pusē, rindojās pusducis omulīgu, smalki iekārtotu istabu; to logi vērās pāri Zaļienam. Istabās

visbiežāk apmetās pauninieki vai ļaudis no Sardzes kalna vai Devena ceļa. Savukārt tirgotāji, kas te ieradās ik gadus, bieži šķita pārsteigti par tik ērtām telpām. Šobrīd trīs numuriņi bija aizņemti, un mērs norādīja Randam uz vienu no brīvajiem.

Viņi žigli norāva no platās gultas dūnu pēli un segas un, noguldījuši Tamu uz biezā spalvu matrača, pastūma viņam zem galvas zoss dūnu spilvenus. Ievainotais cilāšanas laikā neizdvesa ne skaņas, pat ne vaida, tikai turpināja gārdzoši elpot. Mērs mazliet novērsa Randa uzmanību uz ko citu, liekot iekurt uguni, lai istabā kļūtu siltāk. Kamēr jauneklis sarū­pēja pagales un skalus no malkas kastes pie kamīna, Brans atrāva aizka­rus, ielaižot istabā rīta gaismu, un sāka uzmanīgi mazgāt Tama seju. Kad atgriezās menestrels, istabu jau sildīja kamīna liesmas.

- Viņa nenākšot, iezadzies telpā, paziņoja Toms Merilins. Spēji savilcis baltās, kuplās uzacis, viņš uzmeta piktu skatienu Randam. Tu man neminēji, ka Viedā jau apskatīja tavu tēvu. Viņa gandrīz norāva man galvu.

- Es iedomājos… Es nezinu… varbūt mērs kaut ko var izdarīt… likt viņai saprast… Satraukti savilcis plaukstas dūrēs, Rands pagriezās no kamīna mutes pret Branu. Alvēra kungs, ko man darīt? Tuklais vīrs bezpalīdzīgi nošūpoja galvu. Viņš uzklāja nupat samitrinātu drānu Tamam uz pieres un izvairījās no Randa skatiena. Alvēra kungs, es nespēju vienkārši noskatīties, kā viņš mirst. Man kaut kas ir jādara! Menestrels ievilka elpu, it kā grasītos kaut ko teikt. Rands dedzīgi iesau­cās: Vai jums ir kāda doma? Es esmu gatavs uz visu!

- Es sāku prātot, Toms sacīja, ar īkšķi maidzīdams garkātaino pīpi, vai mērs zina, kurš uzvilcis Pūķa Nagu uz viesnīcas durvīm? Viņš pablenza uz ūdens bļodu, tad pavērās uz Tamu, līdz beidzot nopūtās un iesprauda neaizdegto pīpi zobos. Šķiet, kādam viņš vairs nepatīk. Vai varbūt kādam nepatīk viņa viesi.

Rands uzmeta menestrelam niknu skatienu un pievērsās ugunij. Viņa domas dejoja kā liesmas, un, līdzīgi liesmām, tās stūrgalvīgi koncentrē­jās uz kaut ko vienu. Viņš nepadosies. Viņš nespēja vienkārši stāvēt šeit un noskatīties, kā Tams mirst. “Mans tēvs,” jauneklis spītīgi nodomāja. “Mans tēvs.” Kad drudzis pāries, arī tas noskaidrosies. Bet vispirms jātiek galā ar drudzi. Tikai kā?

Paskatījies uz Randa muguru, Brans Alvērs saknieba ciešāk lūpas un uzmeta menestrelam skatienu, kas liktu lācim sarauties, bet Toms tikai gaidīja atbildi, it kā neko nemanītu.

- Visticamāk, to pastrādājis kāds no Kongāriem vai Kopliniem, mērs beidzot sacīja, bet, kurš no viņiem, to zina tikai Gaisma. Tās ir vaislīgas dzimtas, un, ja par kādu ir bilstams nelāgs vārds vai ari nav bilstams -, viņi runās. Līdzās šiem pat Senns Buije izklausās kā lakstīgala medusmēlīte.

- Tas bars, kas atvilkās pirms paša saullēkta? menestrels vai­cāja. Viņi nebija pat pa gabalu apošņājuši trolloku un gribēja uzzināt, kad sāksies svētki, it kā nemaz neredzētu, ka puse ciemata pārvērsta pelnos.

Alvēra kungs drūmi pamāja ar galvu. Viens dzimtas zars. Bet viņi īpaši neatšķiras cits no cita. Stulbais Dārls Koplins pusi nakts bļaustījās, lai es izliekot Moirainas kundzi un Lana kungu no viesnīcas un izdzenot abus arī no ciemata, neliekoties ne zinis, ka bez viņiem ciemata vispār vairs nebūtu. Rands līdz šim sarunā bija klausījies visai pavirši, tomēr viesnīcnieka beidzamie vārdi viņam lika ierunāties.

- Ko viņi izdarīja?

- Nu, Moirainas kundze uzbūra zibens lodi skaidrās nakts debe­sīs, Alvēra kungs atbildēja. Raidīja to tieši pret trollokiem. Tu taču esi redzējis, kā šautras sašķaida koku stumbrus? Trollokiem neklājās daudz labāk.

- Moiraina? Rands neticīgi vaicāja, un mērs pamāja ar galvu.

- Moirainas kundze. Un Lana kunga rokās zobens pārvērtās viesulī. Ko nu tur par zobenu tas vīrs pats ir īsts ierocis! Likās, ka viņš vienlai­kus atrodas desmit vietās. Varat mani sadedzināt, bet es vēl arvien tam neticētu, ja nevarētu iziet ārā pa durvīm un ieraudzīt… Vīrs ar plauk­stu paberzēja pliko pakausi. Tikko bija sākusies Ziemvakara ciemos iešana, rokas pilnas ar dāvanām un meduskūkām, galvas vieglas no vīna, tad pēkšņi suņi sāk ņurdēt un rādīt zobus. Šie abi pēkšņi izmetas no vies­nīcas, kliegdami par trollokiem. Sākumā es domāju, ka viņi izdzēruši par daudz vīna. Kādi vēl trolloki? Pēc mirkļa, iekams kāds paguva apjēgt, kas notiek, šie… šie neradījumi bija ielās starp mums, ar saviem zobeniem cirzdami pa labi un pa kreisi, dedzinādami mājas, kaukdami tā, ka asinis stinga dzīslās. Mērs nepatikā nokrekstējās. Mēs skraidījām kā vistas

pa kūti, kurā iesprukusi lapsa, līdz Lana kungs atgādināja, ka mums ir mugurkauls.

- Nevajag jau sevi noniecināt, Toms ierunājās. Arī ciematnieki Turējās braši. Ne jau visu trolloku līķi ir viņu abu roku darbs.

- Mhm… tas gan tiesa. Alvēra kungs noskurinājās. Tomēr vēl arvien ir grūti noticēt notikušajam. Aesu Sedaja Emondārē. Un Lana kungs ir Sargātājs.

- Aesu Sedaja? Rands čukstus atkārtoja. Viņa nevar būt Aesu Sedaja. Es taču ar viņu runāju. Viņa nav… Viņa nevar būt…

- Vai tad tu iedomājies, ka viņas staigā, nokārušās ar zīmēm? mērs izsmējīgi vaicāja. Teiksim, apģērbs ar uzrakstu “Aesu Sedaja” uz mugu­ras un, iespējams, “Briesmas! Turieties pa gabalu!”? Pēkšņi viesnīcnieks ieblieza sev pa pieri. Aesu Sedaja. Es, vecais muļķis, laikam esmu galīgi izkūkojis prātu! Rand, ir kāda iespēja, ja vien gribi to izmantot. Es nevaru tev to ieteikt, un nezinu, vai man pietiktu dūšas, ja es būtu tavā vietā.

- Iespēja? Rands vaicāja. Es izmantotu jebkuru iespēju, kas varētu palīdzēt…

- Rand, Aesu Sedajas spēj dziedināt. Piķis un zēvele, puis, tu taču esi dzirdējis nostāstus! Viņas spēj palīdzēt tur, kur zāles vairs nelīdz. Menestrel, jums to vajadzēja atcerēties labāk par mani. Menestrelu stās­tos Aesu Sedajas mudžēt mudž. Kāpēc jūs klusējāt un ļāvāt man kaut ko murgot?

- Es šeit esmu svešinieks, Toms noteica, ilgpilni pavērdamies uz neaizdedzināto pīpi, un lāga vīrs Koplins nav vienīgais, kurš nevēlas sapīties ar Aesu Sedajām. Labāk lai kaut ko tādu iesakāt jūs.

- Aesu Sedaja, Rands nomurmināja, cenzdamies iedomāties sie­vieti, kas bija viņam uzsmaidījusi kādā no leģendām. Aesu Sedaju palī­dzība reizēm izrādījās nelāgāka par jebkādas palīdzības trūkumu, vēstīja nostāsti; tā mēdza līdzināties indei pīrāgā. Viņu dāvanās vienmēr slēpās kāds āķis gluži kā makšķernieka tārpā. Pēkšņi kabatā ieslidinātā monēta Moirainas iedotā monēta sāka svilināt kā gruzdoša ogle. Randam bija jāsaņemas, lai nenorautu kamzoli un neizsviestu to ārā pa logu.

- Neviens, puis, nevēlas ielaisties ar Aesu Sedajām, mērs lēni noteica. Manuprāt, tā ir vienīgā iespēja, tomēr tas nav viegls lēmums. Es nevaru to pieņemt tavā vietā, taču no Moirainas kundzes esmu pieredzē­jis tikai labu. Laikam viņa būtu jāsauc par Moirainu Sedaju. Reizēm, un

Alvēra kungs zimīgi palūkojās uz Tamu, ir jāizmanto iespēja, pat ja tā sāpina.

- Daži stāsti savā ziņā ir pārspilēti, Toms piebilda, it kā šos vārdus no viņa kāds vilktu laukā ar knīpstangām. Daži no tiem. Turklāt vai gan tev ir izvēle, puis?

- Man tās nav, Rands nopūtās. Tams vēl arvien nebija pakustinājis ne pirkstiņa; tēva acis bija iekritušas tik dziļi, it kā viņš slimības gultā būtu pavadījis vismaz nedēļu. Es… es iešu un viņu uzmeklēšu.

- Otrpus tiltiem, menestrels pavēstīja, tur, kur viņi… dedzina nogalinātos trollokus. Taču esi piesardzīgs, zēn! Aesu Sedajas dara darāmo pašas savu iemeslu dēļ, un tie ne vienmēr ir iemesli, kurus iedo­mājamies mēs, pārējie!

Beidzamos vārdus menestrels kliegšus izkliedza, kad Rands jau gāja ārā pa durvīm. Puisim bija jāpietur zobena spals, lai maksts skrienot nepī­tos pa kājām, taču viņš negrasījās tērēt laiku, lai to noņemtu. Jauneklis norībināja lejā pa trepēm un izmetās no viesnīcas, šajā brīdī pilnībā aiz­mirsis par nogurumu. Lai cik niecīga būtu cerība palīdzēt Tamam, ar to pietika, lai vismaz uz brīdi neliktos ne zinis par negulēto nakti. Par to, ka šo cerību dāvāja Aesu Sedaja un kāda varētu būt cerības cena, viņš nevēlējās domāt. Un par īstu stāšanos Aesu Sedajas priekšā… Rands ievilka gaisu dziļi krūtīs un mēģināja pielikt soli. Sārti dega krietni tālu no beidzamajām mājām ziemeļu pusē, tuvāk Vakarmežam aiz ceļa uz Sar­dzes kalnu. Vējš vēl arvien dzina eļļaini melnos dūmu stabus projām no ciemata, tomēr gaisā valdīja saldens, nelabumu uzdzenošs smārds; tas atgādināja cepeti, kas atstāts gruzdēt uz iesma dažas stundas par ilgu. Smaka lika Randam norīstīties, un viņš vēlreiz norija siekalas, sapratis, kas ir smirdoņas avots. Lielisks Beltaina sārtu izmantošanas veids. Vīri, kas rosījās ap tiem, bija ar drānas gabaliem aizsējuši degunu un muti, taču savilktās sejas skaidri liecināja, ka ar etiķi samitrinātais audums diez ko nelīdz. Pat ja etiķis nomāca smaku, visi apzinājās, ka pati smaka nav zudusi, un arī apzinājās, ko šeit dara. Divi vīri atraisīja lielā duranu ērzeļa iejūgu no kārtējā trolloka potītēm. Lans, notupies līdzās ķermenim, atmeta sāņus segu, atklādams neradījuma plecus un galvu ar āža purnu. Kad Rands pieskrēja pie sārtiem, Sargātājs noņēma no trolloka melnā bruņukrekla metāla zīmi asinssarkanā emaljā veidotu trejžuburi.

- Kobals, Lans noteica. Viņš ar plaukstu pameta zīmi gaisā un ieņurdējies to noķēra. Tas nozīmē vismaz septiņus barus.

Moiraina, kas sakrustotām kājām sēdēja gabaliņu nostāk, gurdeni papurināja galvu. Viņai pāri ceļiem gulēja ceļotāja nūja, no viena līdz otram galam klāta ar vīnstīgu un ziedu grebumiem. Smalkā kleita izska­tījās pamatīgi saburzīta it kā īpašniece to būtu valkājusi krietni par ilgu. Septiņi bari. Septiņi! Tik daudz to, kopā ņemtu, nav bijis kopš Trolloku kariem. Slikto ziņu straume plūst kā plūdusi, tā nebeidzas. Mani māc bailes, Lan. Man šķita, ka esam tiem dienas gājumu priekšā, bet var izrādīties, ka bezcerīgi atpaliekam.

Rands blenza uz sievieti, nespēdams izdvest ne skaņas. Aesu Sedaja. Puisis bija mēģinājis sevi pārliecināt, ka viņa neizskatīsies citādi tagad, kad viņš zināja, kas… uz ko viņš šobrīd skatījās, un, viņam par lielu pārsteigumu, tā arī bija. Protams, Moirainas kundze vairs nešķita tik smalka sievietes mati bija izspūruši uz visām pusēm, un pāri degunam stiepās tik tikko saskatāma sodrēju švīka -, tomēr viņa neizskatījās citādi. Vajadzēja taču Aesu Sedajā būt kam tādam, kas vēsta par viņas būtību. Tomēr, ja āriene atspoguļotu būtnes iekšējo pasauli, šai vairāk nekā glī­tajai sievietei, kuras iznesību nemazināja pat sēdēšana uz netīras zemes, vajadzētu vairāk līdzināties trollokam. Bet viņa spēja palīdzēt Tamam. Lai ko tas maksātu, tēva dzīvība bija pirmajā vietā. Rands dziļi ievilka elpu.

- Moirainas kundze… es gribēju teikt, Moiraina Sedaja! Abi pagrie­zās pret jaunekli, un sievietes skatiens lika viņam sastingt. Tās vairs nebija mierīgās, smaidošās acis, kādas Rands atcerējās no tikšanās Zaļienā. Sejā jautās nogurums, taču tumšais skatiens atgādināja vanagu. Aesu Sedaji. Pasaules ārdītāji. Marionešu dīdītāji, kuri lika troņiem un valstīm dejot dejas, izprotamas tikai Tarvalonas sievām.

- Kaut mazliet vairāk gaismas tumsā, Aesu Sedaja nomurmināja. Tad, jau skaļāk, viņa piebilda: Ko tu sapņoji, Rand Altor?

Viņš neizpratnē skatījās uz Moirainu. Sapņoju?

- Šādā naktī cilvēku reizēm apciemo nelāgi sapņi. Ja tu redzēji kādus murgus, tev man par tiem jāizstāsta. Es varu palīdzēt pret sliktiem sap­ņiem, vismaz dažreiz.

- Ar maniem sapņiem tas nav… Runa ir par manu tēvu. Viņš ir ievainots. Tikai sīka skramba, taču drudzis viņu sadedzinās. Viedā atsa­kās palīdzēt. Apgalvo, ka nespējot. Taču nostāstos… Moirainas uzacs

pašāvās augšup, un viņš norīstījies apklusa. Augstā Gaisma! Vai gan ir kāds nostāsts, kurā Aesu Sedaja neizrādās ļaundare? Jauneklis palūko­jās uz Sargātāju, bet Lanu, šķiet, vairāk saistīja mirušais trolloks, nevis Randa sacītais. Sievietes skatiens viņam lika stostīties, taču Rands tur­pināja: Es… nu… runā, ka Aesu Sedaji spējot dziedināt. Ja jūs varētu palīdzēt viņam… jel kā palīdzēt viņam… lai ko tas maksātu… es gribēju teikt… Puisis dziļi ievilka elpu un steigšus pabeidza teikumu: Es mak­sāšu jebkuru cenu, ko spēju samaksāt, ja jūs viņam palīdzēsiet. Jebkuru.

- Jebkuru cenu, Moiraina novilka, it kā vairāk to sacītu pati sev. Par maksāšanu, Rand, mēs varam parunāt vēlāk, ja vien par to vis­pār būs jārunā. Es neko nevaru solīt. Jūsu Viedā savu arodu pieprot labi. Darīšu, ko spēšu, taču nav manos spēkos apturēt Rata griešanos.

- Nāve agrāk vai vēlāk panāk ikvienu, drūmi piebilda Sargā­tājs, ja vien tu nekalpo Melnajam, un tikai muļķi ir gatavi maksāt tādu cenu.

Moiraina pārmetoši paklakšķināja mēli. Lan, nu kāpēc tik drūmi? Mums ir mazs iemesls svinībām. Mazs, tomēr iemesls. Viņa piecēlās kājās, izmantojot nūju kā atbalstu. Ved mani pie tēva, Rand. Es palī­dzēšu viņam, cik spēšu. Tik daudzi šejienieši šodien atteicās no manas palīdzības… Arī viņi ir dzirdējuši nostāstus, viņa strupi piebilda.

- Mans tēvs ir viesnīcā, Rands paskaidroja. Tur. Un paldies. Liels paldies! Lans un Moiraina sekoja puisim, taču viņš nepacietībā aizstei­dzās krietni uz priekšu. Rands nepacietīgi apstājās, lai sagaidītu nācējus, tad atkal aizšāvās tālāk un bija spiests atkal gaidīt.

- Lūdzu, pasteidzieties, Rands mudināja, pārņemts ar domu, ka Tamam kāds tomēr palīdzēs, un piemirsdams, ka Aesu Sedaju skubinā­šana var izrādīties liktenīga pārgalvība. Drudzis viņu sadedzinās.

Lans uzmeta jauneklim niknu skatienu. Vai tad tu neredzi, ka Moi­raina ir nogurusi? Pat ar visu angreālu viņas veikums līdzinās skrējienam ap ciematu ar akmeņu maisu mugurā. Un es, aitugan, nemaz nezinu, ko tu esi vērts, lai arī ko viņa teiktu. Rands apstulbis pamirkšķināja acis un iekoda mēlē.

- Mierīgāk, mans draugs, Moiraina sacīja. Nepagausinādama soli, viņa pasniedzās augšup, lai paplikšķinātu Sargātājam pa plecu. Lans bija sargājoši izslējies virs sievietes, it kā spēcinātu viņu ar savu klātbūtni vien. Tu domā tikai par to, kā par mani parūpēties. Kāpēc lai viņš to

pašu nedomātu par savu tēvu? Lans saviebās, bet apklusa. Rand, es zvēru, ka iešu tik ātri, cik spēšu.

Puisis nezināja, kam ticēt caururbjošajām acīm vai mieram balsi. Nē, maigs tas īsti nebija, drīzāk valdonīgs. Vai varbūt tie abi saderēja kopā. Aesu Sedaja. Tagad viņš bija apsolījies. Rands pielāgoja savu soli abu gaitai un centās nedomāt, kāda varētu būt maksa, kad viņi vēlāk par to runās.

Astotā nodala

Droša vieta

J

au ienākdams pa durvīm, Rands ar skatienu uzmeklēja tēvu viņa

tēvu, lai arī ko kāds cits sacītu. Tams nebija pakustējies ne par

pirksta tiesu; viņa acis vēl arvien bija aizvērtas un elpas vilcieni

līdzinājās samocītām, klusām un gārdzošām elsām. Sirmais menestrels

pārtrauca sarunu ar mēru, kurš, aprūpēdams Tamu, bija noliecies pār

gultu, un uzmeta Moirainai tramīgu skatienu. Aesu Sedaja nelikās par

viņu ne zinis. Būtībā viņa nelikās ne zinis ne par vienu, izņemot Tamu,

uz kuru raudzījās rūpēs sarauktu pieri.

Toms iesprauda neaizdegto pīpi zobos, tad izrāva to no mutes un pikti nopētīja. Cilvēks pat uzpīpēt mierigi nevar, viņš nomurmināja.

- Labāk parūpēšos, lai kāds zemnieks neaizstiepj manu apmetni un neap­sedz ar to savu govi. Ārā vismaz varēšu arī dūmu ievilkt. Viņš izsteidzās no istabas.

Lans noskatījās menestrelam pakaļ. Sargātāja stūrainajā sejā gluži kā akmenī nemanīja ne vismazāko izteiksmi. Man tas vīrs nepatīk. Viņā ir jaušams kas tāds, kam es neuzticos. Vakar vakarā es viņu ne reizi nemanīju.

- Tepat kaut kur viņš bija, Brans noteica, nedroši paskatīdamies uz Moirainu. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Nez vai viņš apsvilināja apmetni, sēdēdams pie kamīna.

Rands nepavisam nekāroja uzzināt, vai menestrels nakti pavadījis, slēpjoties stallī. Kas ir ar manu tēvu? viņš lūdzoši vaicāja Moirainai.

Brans pavēra muti, taču Aesu Sedaja ierunājās pirmā: Alvēra kungs, atstājiet viņu manā ziņā. Šobrīd jūs šeit varat darīt tikai vienu maisīties man pa kājām.

Brans mirkli vilcinājās. No vienas puses, mēram nepavisam nepatika, ka paša viesnīcā viņu kāds izrīko; no otras puses, viņš negribēja nepaklau­sīt Aesu Sedajai. Beidzot Alvēra kungs izslējās stāvus un uzsita Randam uz pleca.

- Iesim, puis! Atstāsim Moirainu Sedaju, lai… viņa… eh… viņa… Tu vari palīdzēt man apakšstāvā. Nepagūsi ne acu pamirkšķināt, kad Tams jau sauks pēc savas pīpes un miestiņa kausa.

- Vai es drīkstu palikt? Rands uzrunāja Moirainu, kaut gan viņa, šķiet, redzēja vienīgi Tamu. Brana roka uz puiša pleca sažņaudzās ciešāk, bet Rands par to nelikās ne zinis. Lūdzu! Es no jums turēšos pa gabalu. Jūs pat nejutīsiet, ka es te atrodos. Viņš ir mans tēvs, puisis piebilda ar tādu niknumu, kas pārsteidza viņu pašu un lika mēra acīm pārsteigumā ieplesties. Rands cerēja, ka pārējie šādu izturēšanos norakstīs uz pārgu­ruma rēķina vai izskaidros ar Aesu Sedajas klātbūtnes radīto spriedzi.

- Labi, labi, Moiraina nepacietīgi sacīja. Nevērīgi nometusi apmetni un nūju uz vienīgā krēsla istabā, viņa atrotīja tērpa piedurknes, atsedzot rokas līdz elkoņiem. Visa sievietes uzmanība bija pievērsta Tamam arī tad, kad viņa runāja. Apsēdies tur. Arī tu, Lan. Viņa pamāja gara, pie sienas nolikta sola virzienā. Aesu Sedaja lēnām nopētīja Tamu no gal­vas līdz kājām, taču Randam pār muguru pārskrēja dzelstīga sajūta, ka viņa nezin kā ieskatās tēvā vēl dziļāk. Jūs varat sarunāties, ja vēlaties, Moiraina izklaidīgi teica, tikai dariet to klusiņām. Jūs gan ejiet, Alvēra kungs! Šī tagad ir sirdzēja istaba, ne sapulču zāle. Un parūpējieties, lai mani neviens netraucē!

Mērs pusbalsī nopukojās, bet, protams, pietiekami klusu, lai nepie­vērstu Moirainas uzmanību, tad vēlreiz saspieda Randa plecu un paklau­sīgi, lai arī ne labprāt aizvēra aiz sevis durvis.

Kaut ko pie sevis murminot, Aesu Sedaja nometās ceļos pie gultas un viegli atbalstīja plaukstas pret Tama krūtīm. Viņa aizvēra acis un labu brīdi nedz kustējās, nedz izdvesa kaut skaņu.

Nostāstos Aesu Sedaju brīnumdarbus vienmēr pavadīja zibšņi un grāvieni vai arī kādas citas zīmes, kas liecināja par varenu veikumu un diženu spēku. Par Spēku. Par Vienspēķu, kuru tie smēlās no Patiesības Avota, kas grieza Laika Ratu. Par Spēku, ar kuru šobrīd dziedināja Tamu, Rands nevēlējās domāt, jo īpaši tāpēc, ka atradās tajā pašā istabā. Jau uzturēšanās tajā pašā ciematā bija gana nelāga. Tomēr, cik nu jauneklis

varēja spriest, Moiraina tikpat labi varēja būt vienkārši aizmigusi. Bet tad viņš ieklausījās, ka tēva elpa skan brīvāk. Laikam jau Aesu Sedaja kaut ko darīja. Rands bija tik cieši pievērsies notiekošajam, ka gandrīz vai salēcās, kad Lans viņu klusītēm uzrunāja.

- Tev ir smalks zobens. Vai uz tā asmens gadījumā nav attēlots gārnis?

Kādu brīdi Rands blenza uz Sargātāju, nesaprazdams, par ko gan viņš runā. Visā šajā trakumā ar Aesu Sedaju puisis bija piemirsis par Tama zobenu. Tas vairs nelikās tik smags. Jā, ir. Ko viņa dara?

- Nekad nebiju domājis, ka ieraudzīšu zobenu ar gārņa zīmi šādā nostūrī, Lans noteica.

- Tas pieder manam tēvam. Rands paskatījās uz Lana zobenu tā spala gals bija redzams pie apmetņa malas. Abi zobeni izskatījās diezgan līdzīgi, tikai uz Sargātāja ieroča nemanīja gārni. Jauneklis atkal paraudzī­jās uz gultas pusi. Tama elpa skanēja vieglāk; gārgšanu nedzirdēja. Par to Rands bija pārliecināts. Viņš esot to nopircis jau krietni sen.

- Dīvains pirkums aituganam.

Rands uzmeta greizu skatienu Lanam. Tāda izprašņāšana, turklāt no svešinieka puses, jau līdzinājās deguna bāšanai svešās darīšanās. Un Lans taču bija Sargātājs… Tomēr jauneklim šķita, ka kaut kas ir jāatbild. Cik nu es zinu, tēvs to nekad nebija izmantojis. Pats teica, ka zobenam neesot nekāda pielietojuma. Nu vismaz līdz pagājušajai naktij. Līdz pagājušajai naktij es pat nezināju, ka viņam tāds ir.

- Teica, ka zobenam neesot nekāda pielietojuma? Laikam jau tādās domās viņš nav bijis vienmēr. Lans ar pirksta galu uz mirkli pieskā­rās makstij. Gārnis dažviet ir izcila zobencīņu meistara simbols. Šis asmens, šķiet, ir gājis dīvainus ceļus, lai nonāktu pie aitugana Divupē.

Rands nelikās ne zinis par tieši neuzdoto jautājumu. Moiraina vēl arvien nekustējās. Vai Aesu Sedaja kaut ko darīja? Puisis nodrebinājās un saberzēja rokas, nebūdams īsti pārliecināts, vai vēlas uzzināt, ko viņa dara. Ko dara Aesu Sedaja.

Tad Randa prātā uzplaiksnīja jautājums jautājums, kuru viņš nevē­lējās uzdot, jautājums, uz kuru viņam bija jādzird atbilde. Mērs… jau­neklis nokāsējās un dziļi ieelpoja, mērs teica: par to, ka vispār kaut kas no šī ciemata vēl atrodas uz zemes virsas, mums jāpateicas jums un viņai. Rands piespieda sevi pacelt acis uz Sargātāju. Ja jums būtu

stāstīts par vīru mežos… par vīru, kura skatiens vien liek cilvēkiem sastingt šausmās… vai tas būtu jūs brīdinājis? Par vīru, kura zirgs pārvietojas bez mazākās skaņas. Un vējš neplanda viņa apmetni. Vai jūs būtu sapratuši, kas gaidāms? Vai jūs un Moiraina Sedaja spētu novērst notikušo, ja būtu zinājuši par šo vīru?

- Tikai tad, ja ar mani kopā būtu vēl vismaz pusducis māsu, Randam par pārsteigumu atbildēja Moiraina. Aesu Sedaja vēl arvien stāvēja uz ceļgaliem pie gultas, taču plaukstas no Tama krūtīm viņa bija noņē­musi un bija pa pusei pagriezusies, lai redzētu abus vīriešus uz sola. Aesu Sedajas balss joprojām skanēja pieklusināti, bet viņas skatiens Randu caururba. Ja todien, kad devos projām no Tarvalonas, es būtu zinājusi, ka šeit sastapšu trollokus un mīrddrālu, es būtu paņēmusi līdzi pusduci māsu pat veselu duci -, arī ja viņas šurp būtu jāvelk ar varu. Ja es būtu viena pati, arī brīdinājums mēnesi iepriekš neko daudz nebūtu mainījis. Varbūt neko nebūtu mainījis. Viens cilvēks spēj izdarīt tikai tik daudz, cik spēj, pat ja vēršas pie Vienspēka un aizvadītajā naktī šajā apkaimē siroja, visticamāk, krietni vairāk par simt trollokiem. Vesela dūre.

- Kaut ko nojaust nebūtu bijis slikti, Lans asi noteica, un skarbums bija vērsts pret Randu. Kad tieši tu viņu redzēji un kur?

- Tagad tam nav nekādas nozīmes, Moiraina sacīja. Es nepie­ļaušu, ka zēns vaino sevi notikušajā, ja viņa vainas tur nav. Arī mani var vainot. Tas sasodītais krauklis vakar ar savu sasodīto uzvedību tam mani vajadzēja brīdināt. Un, vecais draugs, arī tevi. Viņa pikti noklakšķināja mēli. Es biju tik pašpārliecināta, ka tas jau robežojās ar vīzdegunību, es biju tik droša, ka Melnā ietekme nevar būt aizsniegusies tik tālu. Ka tā nevar būt tik spēcīga, vēl ne. Tik droša!

Rands samiedza acis. Krauklis? Es neko nesaprotu.

- Maitēdāji. Lana mute savilkās nepatikā. Melnā pakalpiņi bieži atrod spiegus starp radībām, ko mielo nāve. Galvenokārt starp kraukļiem un vārnām. Vai reizēm pilsētās starp žurkām.

Randam pār muguru spēji pārskrēja tirpas. Kraukļi un vārnas kā Melnā spiegi? Pašlaik kraukļi un vārnas bija visur. Melnā ietekme, Moi­raina bija sacījusi. Melnais vienmēr bija līdzās to jauneklis zināja, taču, ja tu centies staigāt Gaismā, ja tu centies dzīvot labu dzīvi un viņu nepie­sauc, Melnais nevarēja tev nodarīt ļaunu. To zināja ikviens, un ikviens

to iezīda līdz ar mātes pienu. Taču, ja viņš bija pareizi sapratis, Moiraina teica ko citu…

Puiša skatiens apstājās pie Tama, un visas citas domas no prāta pagaisa. Drudžainais piesarkums tēva sejā bija gājis mazumā, un viņa elpa likās gandrīz vai normāla. Rands jau grasījās lēkt kājās, taču Lans satvēra jaunekļa roku. Jūs to paveicāt!

Moiraina papurināja galvu un nopūtās. Vēl ne. Es ceru, ka varu teikt “vēl ne”. Trolloku ieročus kaļ Thakandaras ielejā, paša Šajolgula piekājē. Dažus no tiem skar šīs vietas lāsts, metālā ieaužas ļaunuma svēdras. Šādi nolādēti asmeņi cērt brūces, kas nedzīst bez pienācīgas aprūpes vai izraisa nāvējošu drudzi un citas savādas kaites, pret kurām ierastās zāles nelīdz. Esmu remdējusi tava tēva sāpes, bet zīme, lāsts, vēl arvien ir viņā. Ja to atstās savā vaļā, tas atkal pieņemsies spēkā un viņu aprīs.

- Bet jūs taču neatstāsiet to savā vaļā. Randa vārdos varēja saklausīt gan izmisīgu lūgumu, gan pavēli. Kad jauneklis aptvēra, kā ir uzrunājis Aesu Sedaju, viņš jutās satriekts, taču nelikās, ka Moiraina būtu ievērojusi dzirdēto balss toni.

- Neatstāšu, viņa vienkārši sacīja. Bet šobrīd, Rand, es esmu pār­gurusi, kopš pagājušā vakara man nav bijis iespējas ne mirkli atpūsties. Parasti tam nebūtu īpašas nozīmes, tomēr šādam ievainojumam… Šis, Moiraina izņēma no somiņas balta zīda vīstoklīti, ir angreāls. Aesu Sedaja redzēja izteiksmi jaunekļa sejā. Tatad tu zini, kas ir angreāls. Lieliski!

Gluži neapzināti viņš atliecās atpakaļ, tālāk no sievietes un priekš­meta, ko viņa turēja rokā. Par angreālu vēstīja nostāsti tās bija Leģendu laikmeta relikvijas, ko Aesu Sedajas izmantoja, lai veiktu vislielākos brī­numus. Rands pārsteigts vēroja, kā Moiraina izvīsta no auduma gludu ziloņkaula figūriņu, kas ilgu gadsimtu gaitā bija kļuvusi tumšbrūna. Tā nebija garāka par viņas plaukstu un attēloja sievieti plandošās drānās un ar gariem matiem, kas gūla pār pleciem.

- Mēs vairs neprotam izgatavot jaunus angreālus, viņa paskaid­roja. Tik daudz kas ir zudis, iespējams, uz visiem laikiem. Ir saglabājies tik maz angreālu, ka Amīrlinas tronis gandrīz aizliedza man ņemt līdzi šo. Emondārei un tavam tēvam palaimējās, ka viņa galu galā to atļāva. Taču tavā vietā es nelolotu milzīgas cerības. Pat ar angreālu es šobrīd varu

palīdzēt tikai mazliet vairāk, nekā būtu spējusi bez tā vakar, turklāt lāsts ir spēcīgs. Tam ir bijis laiks sapūžņot.

-Jūs varat viņam palīdzēt! Rands dedzīgi iesaucās. Es zinu, jūs varat!

Moiraina pasmaidīja, ļaujot lūpu kaktiņiem tik tikko pakāpties augšup. Raudzīsim. Tad viņa atkal pievērsās Tamam. Vienu plaukstu Aesu Sedaja uzlika ievainotajam uz pieres, otrā satvēra ziloņkaula figū­riņu. Sieviete aizvēra acis, un viņas sejā iegūla koncentrēšanās. Likās, ka viņa teju neelpo.

- Jātnieks, kuru tu minēji, Lans klusītēm ieminējās, tas, kurš tevi pārbiedēja, noteikti bija mīrddrāls.

- Mīrddrāls! Rands izsaucās. Bet Izdzisušie taču esot divdesmit pēdu augumā un… Pamanījis Sargātāja izsmējīgo skatienu, jauneklis aprāvās.

- Reizēm, puisīt, nostāsti lietas uzpūš lielākas, nekā tās patiesībā ir. Tici man īstenība ir pietiekami nelāga, ja mēs runājam par Puscilvēku. Puscilvēku, Ložņu, Izdzisušo, Ēnaino. Dažādās zemēs viņu sauc atšķirīgi, taču visi šie vārdi nozīmē mīrddrālu. Izdzisušie dzimst starp trollokiem kā savdabīgs atavisms, tie gandrīz līdzinās cilvēku dzimuma priekštečiem, kurus Baiskungi izmantoja, lai radītu trollokus. Bet tikai gandrīz. Jo spē­cīgāks cilvēka sākums, jo spēcīgāks lāsts, kas izmaina trollokus. Puscilvēkiem piemīt īpašas spējas, kas ceļas no Melnā. Tikai visvājākajām Aesu Sedajām nebūtu pa spēkam pieveikt Izdzisušo divcīņā, taču kaujās pret viņiem ir krituši daudzi krietni un uzticami vīri. Kopš kariem, kas noslē­dza Leģendu laikmetu, kopš Nolādēto ieslodzīšanas Ložņas darbojas kā smadzenes, kas pavēsta trolloku dūrēm, kur jāuzbrūk. Trolloku karu laikā Puscilvēki veda trollokus kaujā, bet paši pakļāvās Baiskungiem.

- Viņš mani pārbiedēja, Rands vāri atzina. Tikai paskatījās uz mani un… Jauneklis nodrebinājās.

- Tev, aitugan, nav iemesla kaunēties. Arī mani tie biedē. Esmu redzējis vīrus, kuri visu dzīvi karojuši, sastingstam Puscilvēka priekšā kā putniņus, kas ieraudzījuši čūsku. Ziemeļos, Pierobežā gar Lielo Gandi, mēdz teikt, ka Bezača skatiens ir bailes.

- Bezača? Rands pārjautāja, un Lans pamāja ar galvu.

- Mīrddrāli gan tumsā, gan gaismā redz asi kā ērgļi, taču tiem nav acu. Es varu iedomāties tikai dažas lietas, kas ir bīstamākas par cīniņu ar

mīrddrālu. Mēs ar Moirainu Sedaju vakar mēģinājām nonāvēt to, kurš vakar parādījās ciematā, taču mums neizdevās. Puscilvēkus sargā paša Melnā veiksme.

Rands norija siekalas. Viens no trollokiem sacīja, ka mīrddrāls gri­bot ar mani runāt. Es nesapratu, ko īsti tas vēlas teikt.

Lana galva pašāvās augšup, viņa acis sastinga zilos akmeņos. Tu sarunājies ar trolloku?

- Nu, ne īsti sarunājos, Rands izstostīja. Sargātāja skatiens bija iecirties viņā kā slazds. Trolloks mani uzrunāja. Teica, ka nedarīšot man neko sliktu, ka mīrddrāls gribot ar mani runāt. Tad viņš mēģināja mani nogalināt. Jauneklis aplaizīja lūpas un paberzēja plaukstu gar zobena spala grumbuļaino ādu. īsos, aprautos teikumos viņš izstāstīja par atgrie­šanos mājā. Galu galā es to nogalināju, Rands sacīja. Gluži nejauši. Neradījums metās man virsū, un man rokā bija zobens.

Lana seja mazliet atmaiga, ja vārdu “atmaigt” var attiecināt uz ak­meni. Lai nu kā, aitugan, tas jau ir kaut kas vērā ņemams. Līdz pagā­jušajai naktij uz dienvidiem no Pierobežas bija maz vīru, kuri varētu apgalvot, ka redzējuši trolloku, un vēl mazāk tādu, kas neradījumu būtu nogalinājuši.

- Un vēl mazāk tādu, kas būtu nogalinājuši trolloku vieni paši, bez palīdzības, Moiraina gurdi piebilda. Tas nu būtu izdarīts, Rand. Lan, palīdzi man piecelties!

Sargātājs pielēca kājās un steidzās pie Aesu Sedajas, taču Rands pie gultas aizšāvās vēl ātrāk. Viņam pieskaroties Tama ādai, tā šķita vēsa, kaut arī tēva seja vēl arvien bija bāla, caurspīdīga, it kā viņš neticami ilgu laiku būtu nodzīvojis, neredzot sauli. Tama acis vēl arvien bija aizvērtas, taču elpoja viņš dziļi un mierīgi.

- Vai viņš atlabs? Rands satraukti vaicāja.

- Ja ļausim viņam atpūsties, Moiraina atbildēja. Dažas nedēļas gultā, un tavs tēvs būs vesels kā rutks. Kaut arī Aesu Sedaja turējās Lanam pie rokas, viņa gāja, viegli grīļodamās. Sargātājs noņēma apmetni un nūju no krēsla spilvena, un Moiraina ar nopūtu tajā atslīga. Lēni un rūpīgi viņa atkal ievīstīja angreālu drāniņā un paslēpa atpakaļ somiņā.

Randa pleci trīcēja. Viņš iekoda lūpā, lai nesāktu smieties. Vienlaikus jauneklim bija jāpārbrauc ar plaukstu pār acīm, lai notraustu asaras. Pal­dies!

- Leģendu laikmetā, Moiraina turpināja, daži Aesu Sedaji prata uzpūst dzīvību un veselību pilnās liesmās pat tad, ja gruzdēja vien mazākā dzirkstelīte. Tie laiki ir pagājuši varbūt pavisam. Tik daudz kas ir zudis; ne tikai angreālu darināšanas prasme. Paveikt būtu iespējams tik daudz, ka man pat ir bail par to sapņot. Iespējams, visu mēs vairs neatminamies. Turklāt mūsu skaits ir krietni sarucis. Dažas spējas ir gandrīz pagaisu­šas, un daudzas saglabātās šķiet vājākas. Ķermenim ir nepieciešama gan griba, gan spēks, ko pasmelties, citādi pat visspēcīgākās no Aesu Sedajām nespēj dziedināt. Par laimi, tavs tēvs ir stiprs vīrs gan miesā, gan garā. Daudz spēku viņš iztērēja, cīnoties par dzīvību, bet nu atliek tikai vese­ļoties. Tam būs vajadzīgs kāds laiks, taču lāsts ir noņemts.

- Es nekad nespēšu jums to atmaksāt, Rands sacīja Moirainai, nenolaizdams ne acu no Tama, taču, ja es ko spēju darīt jūsu labā, es to darīšu. Jebko! Tad jauneklis atcerējās sarunu par cenām un savu solījumu. Nometies ceļos līdzās Tamam, viņš bija gatavs solīt vēlreiz, vēl nopietnāk, bet paskatīties uz Aesu Sedaju vēl arvien nebija viegli. -Jebko. Ja vien tas nekaitē ciematam vai maniem draugiem.

Moiraina pacēla roku atvairošā žestā. Ja uzskati, ka tas ir nepiecie­šams. Lai nu kā, es labprāt ar tevi aprunātos. Tu, protams, dosies projām kopā ar mums, un tad mums būs gana laika visu pārspriest.

- Projām! jauneklis iesaucās, pierausdamies kājās. Vai tiešām ir tik ļauni? Man izskatījās, ka visi ir gatavi uzcelt nopostīto no jauna. Mūs, divupiešus, ir grūti izkustināt. Neviens nekad nedodas projām.

- Rand…

- Un kur gan mēs bēgsim? Padans Fains bilda, ka laiks visur citur ir tikpat nelāgs. Viņš… viņš bija… pauninieks. Trolloki… Rands norija siekalas, vēlēdamies, kaut Toms Merilins nebūtu izklāstījis, ko trolloki ēd.

- Man šķita, ka vislabāk būtu palikt tepat, kur ierasts, Divupē, un atkal visu sakārtot. Zemē ir iesēta labība, un drīz vien vajadzētu būt pietiekami siltam laikam, lai cirptu aitas. Es nezinu, kurš sāka runāt par promiešanu varu derēt, ka viens no Kopliniem, tomēr, lai ari kurš tas bija…

- Aitugan, Lans viņu pārtrauca, tu runā tad, kad tev vajadzētu klausīties.

Rands apstulbis paskatījās uz viņiem. Jauneklis aptvēra, ka bija vārī­jies un vārījies brīdi, kad Moiraina vēlējās kaut ko sacīt. Kad Aesu Sedaja

vēlējās kaut ko sacīt. Viņš sāka lauzīt galvu, kā atvainoties, kā lūgt piedo­šanu, bet Moiraina pasmaidīja.

- Rand, es saprotu, kā tu jūties, viņa sacīja, un jaunekli pārņēma neomulīga apjauta, ka tā patiesi ir. Nedomā vairs par to. Ap Aesu Sedajas muti ievilkās skarbāks vaibsts, un viņa papurināja galvu. Es lai­kam šo to esmu salaidusi grīstē. Man, šķiet, vispirms vajadzēja atpūsties. Projām dosies tu, Rand. Lai glābtu ciematu, projām ir jādodas tev.

- Man? Viņš noklepojās un atkārtoja. Man? Šoreiz jautājums izklausījās mazliet labāk. Kāpēc man būtu jādodas projām? Es neko nesaprotu. Es negribu nekur doties.

Moiraina palūkojās uz Lanu, un Sargātājs nolaida gar sāniem rokas, kas līdz tam bija sakrustotas uz krūtīm.

Rands juta, ka acis, kas veras viņā no ādas apsēja apakšas, atkal sver viņu neredzamos svaros.

- Vai zini, Lans pēkšņi ierunājās, ka daudzām mājām nemaz neuzbruka?

- Puse ciemata ir pārvērsta pelnos, jauneklis iebilda, taču Sargātājs tikai atmeta ar roku.

- Aizdedzināja tikai atsevišķas mājas lai radītu sajukumu. Pēc tam trolloki nelikās par ēkām ne zinis, tāpat arī par cilvēkiem, kuri izskrēja ielās, ja vien viņi, protams, negadījās šiem pa kājām. Vairums ļaužu, kuri bija sabraukuši no apkārtnes saimniecībām, neredzēja ne trolloka spal­viņas, un, ja arī redzēja, tad pa lielu gabalu. Vairums pat nenojauta, ka noticis kas nelāgs, iekams nonāca ciematā.

- Es dzirdēju stāstu par Dārlu Koplinu, Rands lēnām noteica.

- Laikam jau to bija grūti aptvert.

- Uzbruka tikai divām apkaimes sētām, Lans turpināja. Jūsējai un vēl vienai. Beltaina dēļ visi otras sētas iemītnieki jau bija ciematā. Daudzi cilvēki izglābās tāpēc, ka mīrddrāls nepārzina Divupes ieražas. Ziemvakars un svētki tā ieceri padarīja gandrīz neiespējamu, bet Puscilvēkam par to nebija ne jausmas.

Rands paskatījās uz Moirainu, kas sēdēja, atlaidusies krēslā. Viņa neko neteica, tikai vēroja jaunekli, pielikusi pirkstu pie lūpām. Kura saimniecība bija otrā? viņš pēc brīža jautāja.

- Aibaru sēta, Lans atbildēja. Šeit, Emondārē, viņi vispirms uzbruka smēdei, tad kalēja mājai, tad Kautonu namam.

Randam pēkšņi izkalta mute. Tas ir neprāts, viņš izmocīja, tad satrūkās, jo Moiraina pieslējās krēslā.

- Nē, tas nav neprāts, viņa sacīja. Ļoti mērķtiecīga rīcība. Trolloki neieradās Emondārē nejaušības pēc, un briesmu darbus viņi nepastrādāja slepkavošanas un dedzināšanas kāres dēļ, lai arī kā tas šiem ietu pie sirds. Neradījumi zināja, ko vai, drīzāk, kuru viņi meklē. Trolloki ieradās, lai nogalinātu vai sagūstītu zināma vecuma jaunekļus, kas dzīvo Emondāres apkaimē.

- Mana vecuma? Randa balss nodrebēja, bet šobrīd viņam tas nešķita svarīgi. Žēlīgā Gaisma! Mats. Kas notika ar Perinu?

- Sveiks un vesels, Moiraina nomierināja jaunekli, ja nu tikai mazliet nokvēpis.

- Bans Krāvs un Lems Tans?

- Viņiem ne brīdi nekas nedraudēja, Lans sacīja. Vismaz ne vai­rāk kā jebkuram citam.

- Bet arī viņi redzēja jātnieku, Izdzisušo, un arī viņi ir manā vecumā.

- Krāvu mājai pat uguni nepielaida, Moiraina teica, un melde­ris ar ģimeni nogulēja vai pusi uzbrukuma laika, tikai tad troksnis viņus pamodināja. Bans ir desmit mēnešu vecāks par tevi, un Lems ir astoņus mēnešus jaunāks. Aesu Sedaja ironiski pasmaidīja par Randa pārstei­gumu. Es jau minēju, ka uzdevu dažus jautājumus. Un es arī teicu zināma vecuma jaunekļus. Tu un abi tavi draugi esat dzimuši ar dažu nedēļu starpību. Mīrddrāls meklēja jūs trīs un nevienu citu.

Rands nemierīgi sagrozījās, vēlēdamies, kaut Aesu Sedaja neskatītos uz viņu tik cieši tā, ka acis šķita ieurbjamies smadzenēs un izpētām katru stūrīti. Ko viņi grib no mums? Mēs esam parasti zemnieki, parasti gani.

- Tas ir jautājums, uz kuru atbildes Divupē nav, Moiraina klusi atzina, taču atbilde ir svarīga. Trolloki šeit nebija kāju spēruši gandrīz divus tūkstošus gadu un tas mums pasaka daudz.

- Daudzi nostāsti vēsta par trolloku sirojumiem, Rands spītigi iebilda. Vienkārši tie iepriekš nekad nebija uzbrukuši Divupei. Sargātāji pret trollokiem cīnās visu laiku.

Lans nosprauslojās. Puis, es zinu, ka pret trollokiem jācīnās Lie­lās Gandēs apkaimē, bet ne jau šeit, teju sešsimt līgu uz dienvidiem. Tik varenu sirojumu vēl varētu iedomāties Šienārā vai jebkur citur Pierobežā.

- Vienā no jums, Moiraina turpināja, vai ari visos trijos slēpjas kas tāds, no kā baidās pats Melnais.

- Tas… tas nav iespējams. Rands pieklupa pie loga un pārlaida ska­tienu ciematam, kur krāsmatās rosījās cilvēki. Tas nav iespējams arī neraugoties uz visu notikušo. Zaļienā kaut kas piesaistīja viņa uzma­nību. Ieskatījies ciešāk, jauneklis saprata, ka tas ir Pavasara kārts node­gulis. Jauks Beltains ar pauninieku, menestrelu un svešiniekiem! Rands nodrebinājās un sparīgi papurināja galvu. Nē. Nē, es esmu gans! Mel­najam es nevaru rūpēt itin nemaz.

- Bija vajadzīgi pamatīgi pūliņi, Lans drūmi sacīja, lai atvestu līdz šejienei tik daudz trolloku, nesaceļot trauksmi no Pierobežas līdz Kēmlīnai un vēl tālāk. Es labprāt uzzinātu, kā tas vispār izdevās. Vai tiešām tu uzskati, ka trolloki devās tik grūtā reidā tikai tāpēc, lai nodedzinātu pāris māju?

- Un viņi atgriezīsies, Moiraina piebilda.

Rands jau grasījās pavērt muti, lai iebilstu Lanam, bet šie pēdējie vārdi viņam lika pagriezties pret Aesu Sedaju. Atgriezīsies? Bet vai jūs nespējat viņus apturēt? Pagājušajā naktī taču to spējāt, turklāt uzbrukums bija negaidīts. Tagad jūs zināt, ka trolloki atrodas tepat tuvumā.

- Varbūt, Moiraina atbildēja. Es varētu nosūtīt ziņu uz Tarvalonu un aicināt šurp kādas no savām māsām. Iespējams, viņas pagūtu ierasties, iekams būtu mums vajadzīgas. Arī mīrddrāls zina, ka esmu šeit, un var­būt neuzbruks vismaz ne atklāti bez papildspēkiem. Tas nozīmētu citus mīrddrālus un vairāk trolloku. Sapulcinot gana daudz Aesu Sedaju un Sargātāju, trollokus varētu atsist, taču es nezinu, cik kauju tam būtu vajadzīgs.

Jaunekļa prātā uzplaiksnīja iedomu aina pilnībā nodedzinātā Emondāre. Visas mājas pārvērstas pelnos. Tāpat kā Sardzes kalns un Devena ceļš, un Tārenas pārceltuve. Tik daudz pelnu un asiņu. Nē, Rands noteica, sajuzdams krūtis triecienu, kas lika zaudēt pamatu zem kājām.

- Tieši tāpēc man ir jādodas projām, vai ne? Trolloki neatgrieztos, ja manis šeit nebūtu. Pēdējais stūrgalvības piliens gan vēl lika piebilst: Ja viņi tiešām meklēja mani.

Moirainas uzacis savilkās augstāk, it kā viņa justos pārsteigta, ka nav izdevies puisi pārliecināt, taču Lans ierunājās: Vai tu, aitugan, tāpēc esi gatavs pakļaut savu ciematu iznīcības briesmām? Visu savu Divupi?

Stūrgalvība izplēnēja. Nē, Rands atkārtoja un atkal sajuta sevī tukšumu. Vai arī Perinām un Matam būs jādodas projām? Projām no Divupes. Projām no mājām un tēva. Tams vismaz izveseļosies. Viņš vismaz dzirdēs, ka tēvs atzīst: viss uz Akmeņlauztuvju ceļa notikušais ir blēņas. Mēs varētu doties uz Bērlonu vai pat Kēmlīnu. Esmu dzirdējis, ka vienā pašā Kēmlīnā mītot vairāk cilvēku nekā visā Divupē. Tur mēs būtu drošībā. Jauneklis mēģināja iesmieties, taču smiekli izklausījās neīsti. Es agrāk sapņoju, ka reiz redzēšu Kēmlīnu. Tikai man neienāca prātā, ka tas notiks šādi.

Iestājās ilgāks klusuma brīdis, un tad Lans sacīja: Es nejustos pār­lieku droši arī Kēmlīnā. Ja mīrddrāli patiešām gribēs tev piekļūt, viņi atra­dīs iespēju. Mūri ir nedrošs aizsargs pret Puscilvēku. Un tev jābūt lielam muļķim, lai neticētu, ka mīrddrāli ļoti grib tev piekļūt.

Randam jau iepriekš bija šķitis, ka dūša ir saskrējusi papēžos, bet šie vārdi to iedzina zemē.

- Ir tikai viena droša vieta, Moiraina klusi ierunājās, un Rands ce­rīgi klausījās. Tarvalonā tu atrastos starp Aesu Sedajām un Sargātājiem. Pat Trolloku karu laikā Melnā karapūļi baidījās uzbrukt Zaigojošajām Sienām. Vienīgais mēģinājums beidzās ar vislielāko sakāvi līdz pašām bei­gām. Un Tarvalona glabā visas zintis, ko mēs, Aesu Sedajas, esam apko­pojušas kopš Neprāta laika. Šis tas ir saglabājies pat no Leģendu laikmeta. Tikai Tarvalonā, nekur citur, tev būs iespēja uzzināt, kāpēc mīrddrāli tevi vajā. Kāpēc Melu Tēvs vēlas dabūt tevi savos nagos. To es varu apsolīt.

Ceļojums līdz pašai Tarvalonai šķita kaut kas neaptverams. Ceļojums uz pilsētu, kur ap viņu būs Aesu Sedajas. Protams, Moiraina bija izdziedi­nājusi Tamu vai tā vismaz likās -, bet visi dzirdētie nostāsti… Jau atras­ties vienā telpā ar Aesu Sedaju bija neomulīgi, kur nu vēl dzīvot pilsētā, kurā to ir neskaitāmi daudz… Turklāt sieviete nebija nosaukusi cenu. Bet nostāstos vienmēr bija cena, kas jāmaksā.

- Cik ilgi mans tēvs gulēs? Rands beidzot vaicāja. Man… man būtu viss jāizstāsta viņam. Būtu nelāgi, ja tēvs pamostos un atklātu, ka esmu projām. Jauneklim likās, ka Lans atviegloti nopūšas. Rands pētoši paraudzījās uz Sargātāju, taču viņa sejā vēl arvien nebija nodrebējis ne vaibsts.

- Diez vai viņš pamodīsies, iekams mēs dosimies ceļā, Moiraina sacīja. Es vēlos atstāt Emondāri drīz pēc tumsas iestāšanās. Arī vienas

dienas vilcināšanās var izrādīties liktenīga. Būs labāk, ja tu uzrakstīsi viņam vēstuli.

- Naktī? Rands šaubīdamies vaicāja, un Lans pamāja ar galvu.

- Puscilvēks drīz vien sapratīs, ka esam projām. Un būtu labi, ja mēs tam neatvieglotu pakaļdzīšanos vismaz ne vairāk, kā esam spiesti to darīt.

Rands sakārtoja tēva segas. Ceļš līdz Tarvalonai ir ļoti garš. Tad jau… Tad jau es iešu sameklēt Matu un Perinu.

- Par to parūpēšos es pati. Moiraina žirgti piecēlās no krēsla un ar pēkšņi atjaunotu sparu uzmeta plecos apmetni. Aesu Sedaja uzlika plauk­stu jauneklim uz pleca, un Rands centās, cik spēja, lai nesarautos. Plecs netika stipri saspiests, tomēr Aesu Sedajas dzelzs tvēriens turēja viņu tikpat stingri, kā žuburota nūja tur čūsku. Vislabāk būtu, ja par mūsu ceļojumu neviens neuzzinātu. Vai saproti? Ja kaut kas nāks ausīs tiem, kas uzvilka Pūķa Nagu uz viesnīcas durvīm, var sākties jukas.

- Es saprotu. Moiraina noņēma roku no Randa pleca, un viņš atviegloti nopūtās.

- Palūgšu, lai Alvēra kundze sagādā tev kaut ko ēdamu, viņa turpi­nāja, it kā neko nebūtu manījusi. Tad tev vajadzētu pagulēt. Ceļojums šonakt nebūs viegls, pat ja būsi labi atpūties.

Durvis aiz abiem aizvērās, un Rands palika stāvam, skatoties uz Tamu skatoties uz Tamu, tomēr neko neredzot. Līdz pat šim mirklim puisis nebija aptvēris, ka Emondāre ir daļa no viņa tikpat lielā mērā, kādā viņš ir daļa no Emondāres. Rands saprata, ka tieši šī apjausma iepriekš bija izraisījusi pamata zaudēšanas izjūtu. Nu viņš bija atrauts no ciemata, jo viņu iekāroja Nakts Gans. Tas šķita neiespējami Rands taču bija tikai zemnieks bet trolloki liecināja par kaut ko citu, un vienā ziņā Lanam noteikti bija taisnība. Rands nedrīkstēja pakļaut briesmām visu cie­matu, pieļaujot varbūtību, ka Moiraina maldās. Viņš nedrīkstēja nevie­nam par to bilst ne pušplēsta vārdiņa. Koplini patiešām sarīkotu kaut ko līdzīgu nemieriem, ja uzzinātu par šo ieceri. Viņam bija jāuzticas Aesu Sedajai.

- Tikai nepamodini viņu, Alvēra kundze nočukstēja, kad mērs aiz­vēra durvis aiz sievas un sevis. Ar drāniņu pārsegtā paplāte izgaroja gardu, siltu smaržu. Sieviete nolika paplāti uz lādes pie sienas, tad gandrīz ar varu nostūma Randu no gultas.

- Moirainas kundze man pateica visu, kas Tamam vajadzīgs, viņa klusi sacīja, un norādījumi neiekļāva iespēju, ka tu noguris sabrūc tēvam uz galvas. Es atnesu tev mazumiņu ēdiena. Negaidi, līdz tas atdzisīs.

- Nesauc viņu tā, Brans īdzīgi aizrādīja. Moiraina Sedaja izklausās piedienīgāk. Viņa var sadusmoties.

Alvēra kundze paplikšķināja vīram pa vaigu. Ļauj nu man pašai par to raizēties. Man ar viņu bija gara saruna. Un nepacel balsi! Ja pamodināsi Tamu, dabūsi trūkties gan no Moirainas Sedajas, gan no manis. Viesnīcniece īpaši uzsvēra Moirainas pievārdu, tā padarot Brana uzstājību maz­liet muļķīgu. Bet nu jūs abi nemaisieties man pa kājām! Veltījusi vīram mīļu smaidu, viņa atkal pievērsās gultai un Tamam.

Alvēra kungs uzmeta Randam izmisušu skatienu. Moiraina ir Aesu Sedaja. Puse ciemata sieviešu izturas tā, it kā viņa piederētu pie Sievu loka, bet otra puse it kā viņa būtu trolloks. Tomēr neviena laikam nesa­prot, ka Aesu Sedajas klātbūtnē jābūt piesardzīgam. Vīri varbūt raugās uz viņu greizi, bet vismaz nedara neko tādu, kas varētu viņu saniknot.

“Esi uzmanīgs,” Rands nodomāja. Vēl nebija par vēlu kļūt uzmanī­gam. Alvēra kungs, viņš lēnītēm ievaicājās, vai zināt, cik sētām trolloki uzbruka?

- Cik nu esmu dzirdējis, tad tikai divām, ieskaitot jūsu saimnie­cību. Saraucis pieri, mērs uz mirkli apklusa, tad paraustīja plecus. Šķiet pamaz, ja ņem vērā notikumus ciematā. Man par to vajadzētu priecāties, bet… Iespējams, būs vēl kādi jaunumi, pirms diena būs galā.

Rands nopūtās. Bija zudusi nepieciešamība jautāt, kuras sētas ir cie­tušas. Un vai šeit, ciematā, tie… Nu, vai varēja noprast, ko trolloki te meklē?

- Meklē? Puis, es nezinu, ko viņi šeit meklēja, ja nu vienīgi iespēju mūs visus nomušīt. Viss notika tā, kā stāstīju. Vispirms atskanēja suņu rejas, tad Moiraina Sedaja ar Lanu izmetās no viesnīcas, pēc mirkļa kāds iekliedzās, ka degot Luhana kunga māja un smēde. Tad uzliesmoja Ābela Kautona māja; savādi tā atrodas gandrīz pašā ciemata vidū. Pēcāk trolloki jau uzbruka pilnā sparā. Nē, es nedomāju, ka viņi kaut ko mek­lēja. Tad mērs rejoši iesmējās un uzreiz aprāvās, uzmetis bažīgu ska­tienu sievai. Alvēra kundze, nolīkusi pār Tamu, pat nepagriezās uz viņu pusi. Ja runājam godīgi, viņš jau klusāk piebilda, trolloki izskatījās

gandrīz tikpat apjukuši kā mēs. Šaubos, vai viņi gaidīja, ka te sastaps Aesu Sedaju vai Sargātāju.

- Laikam jau ne, Rands saviebdamies atzina.

Ja Moiraina bija stāstījusi patiesību par nakts notikumiem, droši vien viņa bija stāstījusi patiesību arī par visu pārējo. Pirmajā mirklī Rands iedomājās, ka varētu lūgt mēram padomu, taču Alvēra kungs par Aesu Sedajām acīmredzot zināja tikai nedaudz vairāk par pārējiem ciemata iedzīvotājiem. Turklāt jauneklis pat mēram nevēlējās stāstīt par to, kas notika, par to, kas notika, ja ticēja Moirainas teiktajam. Rands īsti nesa­prata, no kā viņš baidās vairāk no tā, ka par viņu smiesies, vai no tā, ka viņam noticēs. Puisis ar īkšķi pabraucīja Tama zobena spalu. Tatad tēvs ir pabijis pasaulē; viņam par Aesu Sedajām vajadzēja zināt vairāk nekā mēram. Bet, ja Tams patiešām kādu laiku ir pavadījis ārpus Divupes, tad varbūt viņa sacītais Vakarmežā… Rands ar abām rokām izbrauca cauri matu ērkulim, lai aizgaiņātu šo domu.

- Tev, puis, jāpaguļ, mērs sacīja.

- Ta gan, Alvēra kundze piekrita. Tu gandrīz vai gāzies nost no kājām.

Rands pārsteigts paskatījās uz viesnīcnieci un samirkšķināja acis. Jau­neklis pat nebija pamanījis, ka viņa ir piecēlusies no tēva gultas. Viņam jāpaguļ. Jau šī doma vien lika nožāvāties.

- Tu vari nolikties blakusistabā, Brans piedāvāja. Uguns tur jau ir iekurta.

Rands paskatījās uz tēvu. Tams vēl arvien gulēja dziļā miegā, un jauneklis nožāvājās vēlreiz. Ja neiebilstat, es paliktu tepat. Ja nu viņš pamostas.

Slimnieka aprūpes jautājumi bija nodoti Alvēra kundzes pārziņā, tāpēc mērs ļāva to izlemt sievai. Mirklīti vilcinājusies, viņa pamāja ar galvu. Bet ļauj tēvam pamosties pašam. Ja traucēsi viņam gulēt… Rands gribēja sacīt, kā darīs tā, kā viņa liek, bet vārdi sapinās vēl vienās žāvās. Viesnīcniece pasmaidīja un papurināja galvu. Tūlīt pat arī aiz­migsi. Ja jau gribi palikt te, saritinies pie kamīna. Tikai, pirms dodies pie miera, iedzer kādu malciņu vērša buljona.

- Noteikti iedzeršu, Rands apsolīja. Viņš būtu apsolījis visu, lai tikai paliktu tepat. Un es viņu nemodināšu.

- Skaties man! Alvēra kundze strikti piekodināja, bet viņas balsī skanēja gādība. Ienesīšu tev spilvenu un segas.

Kad durvis aiz viesnīcnieku pāra muguras beidzot aizvērās, Rands pievilka vienīgo krēslu pie gultas un apsēdās tā, lai varētu redzēt Tamu. Vajadzēja gan Alvēra kundzei runāt par miegu žokļiem krakšķot, viņš apspieda kārtējās žāvas, bet aizmigt vēl nedrīkstēja. Tams varēja pamos­ties jebkurā brīdī un būt nomodā pavisam neilgi. To Rands nedrīkstēja palaist garām.

Jauneklis viebdamies grozījās krēslā, nevilšus pagriezdams zobena spalu pret ribām. Viņš jutās nelāgi, kaut jel vienam cilvēkam atstāstīdams Moirainas sacīto, bet šis tomēr bija Tams. Šis bija… Pašam to neapzino­ties, Rands apņēmīgi sasprindzināja žokli. “Mans tēvs. Savam tēvam es varu stāstīt itin visu.”

Vēl mazliet pagrozījies krēslā, viņš atbalstīja galvu pret atzveltni. Tams bija viņa tēvs, un neviens nepavēlēs, ko stāstīt vai nestāstīt tēvam. Viņam tikai jānoturas nomodā līdz brīdim, kad Tams pamodīsies. Viņam tikai jānoturas…

Devītā nodala

Rata vēstījums

R

ands skrēja, sirdij dauzoties krūtis, un samulsis vēroja apkārtnes

kailos pakalnus. Šī nebija apkaime, kur pavasaris aizkavējies; te

pavasaris nekad nebija pieredzēts, un tas nekad ari neatnāks.

Aukstajā zemē, kas krakšķēja zem zābakiem, nekas neauga, pat ne ķērpja

skrandiņa. Jauneklis rāpās garām klintsbluķiem, kas slējās reizes divas

augstāki par viņu pašu. Akmeni klāja putekļi, it kā to nekad nebūtu skā-

rusi ne lietus lāse. Saule vidēja debesis kā uzblīdusi, asinssarkana lode,

ugunīgāka nekā viskarstākajā vasaras dienā un pietiekami spoža, lai izde-

dzinātu acis. Spīdeklis krasi izcēlās debesu svinpelēkajā kausā, pār kuru

uz visām pusēm līdz pašam apvārsnim mutuļoja melnum melni un sud-

raboti mākoņi. Neraugoties uz mākoņu virpuļiem, uz zemes nejuta ne

mazāko vēsmiņu, un, par spīti drūmajai saulei, gaiss dedzināja auksti kā

visdziļākajā ziemā.

Rands skrienot atskatījās pār plecu, taču vajātājus nemanīja. Tikai tuksnesīgi pakalni un roboti, melni kalni, kuru virsotnēs vietumis bija manāmi augsti, tumši dūmu stabi, kas cēlās augšup, lai sajauktos ar mākoņu gubām. Pēddziņus viņš neredzēja, tomēr spēja tos saklausīt: gau­došanu aiz muguras, rīkles skaņas, balsīm sasaucoties vajāšanas līksmē, gavilējošus kaucienus par gaidāmajām asinīm. Trolloki. Tie nāca arvien tuvāk un tuvāk, kad viņa paša spēki bija gandrīz galā.

Ar izmisīgu piepūli Rands uzšāvās naža asuma korē, lai ievaidējies saļimtu ceļgalos. Zem šaurās dzegas skatienam pavērās stāva klinšu siena tūkstoš pēdu augstumā, tā beidzās milzu kanjonā. Kanjona dibenu klāja miglas vāli; to biezā, pelēkā virsma vēlās drūmos viļņos, lai plīstu pret

klinti viņam zem kājām, taču tas notika daudz lēnāk nekā okeānā. Dūma­kas ielāpi bridi pa brīdim uzplaiksnīja sarkani, it kā zem vāliem pēkšņi būtu iekvēlojušies milzu sārti, tad krāsa atkal pagaisa. Ielejas dziļumos dunēja pērkons, un pelēkajā pustumsā sprakšķēja zibens šautras, brīdi pa brīdim uzšaudamās debesīs.

Ne jau pati ieleja izsūca viņa spēkus un tukšumus aizpildīja ar bez­palīdzību. No mežonīgajiem tvaikiem ielejas centrā slējās milzu kalns, augstāks par visām Miglas kalnu virsotnēm, melns kā visu cerību zau­dējums. Randa izmisuma iemesls bija blāvā akmens smaile, duncis, kas triecās debesīs. Viņš vēl nekad nebija to redzējis, bet uzreiz pazina. Atmi­ņas par smaili aizzibēja kā dzīvsudrabs, kad Rands mēģināja tām pieskar­ties, tomēr kaut kur apziņas dziļumos šīs atmiņas snauda. Viņš zināja, ka snauda.

Randam pieskārās neredzami pirksti, tie ķērās pie rokām un kājām, mēģinot viņu vilkt uz kalna pusi. Ķermenis raustījās, gatavs paklausīt. Rokas un kājas saspringa, it kā viņš cerētu iegremdēt pirkstus akmenī. Spokainas stīgas apvija sirdi, vilkdamas un saukdamas uz smailā kalna pusi. Pār seju sāka līt asaras, un Rands saguma zemē. Jauneklis juta, kā gribasspēks aizplūst līdzīgi ūdenim no pārsista spaiņa. Vēl tikai mazliet, un viņš dosies turp, kur viņu sauc. Viņš paklausīs, darīs visu, ko viņam liks. Bet pēkšņi viņš sajuta kaut ko citu: dusmas. Grūst viņu, vilkt viņu Rands nebija aita, ko iebīda aplokā! Dusmas savilkās cietā mezglā, un viņš pieķērās tam kā plostam plūdu laikā.

“Kalpo man,” prāta tukšumā čukstēja balss. Dzirdēta balss. Ja gana cieši tajā ieklausītos, viņš to noteikti pazītu. “Kalpo man.” Rands papu­rināja galvu, mēģinot balsi izmest no prāta. “Kalpo man!” Viņš pakratīja dūri pret melno kalnu.

- Lai Gaisma aprij tevi, Šaitan!

Pēkšņi viņu blīvi ieskāva nāves smaka. Virs Randa slējās kāds stāvs, tērpies izkaltušu asiņu krāsas apmetnī, stāvs, kuram bija seja… Jauneklis negribēja redzēt seju, kas raudzījās lejup uz viņu. Viņš negribēja domāt par šo seju. Jau pati doma par to bija sāpīga, viņa prāts izplēnēja oglēs. Pret Randu pastiepās roka. Nedomādams, vai neiegāzīsies bezdibenī, viņš metās projām no tās.

Viņam bija jātiek prom. Tālu prom. Rands krita, svaidīdams rokas kā pātagas, gribēdams kliegt, bet nebija gaisa, nepavisam nebija gaisa.

Pēkšņi viņš vairs neatradās tuksnesīgajā zemē, viņš vairs nekrita. Zem zābakiem guma ziemas brūnuma stiebri; tie atgādināja kaut kādus ziedus. Puisis gandrīz vai iesmējās, ieraugot skrajus kokus un krūmus, kaut arī nomestām lapām. Tie šur tur pavīdēja lēzeni viļņotajā līdzenumā, kas tagad pletās visapkārt. Tālumā slējās vientuļš kalns ar sagrautu, pāršķeltu virsotni, taču šis kalns neiedvesa nedz bailes, nedz izmisumu. Tas bija gluži parasts kalns, tikai savādi šķita, ka apkārt nemana nevienu citu kori.

Garām kalnam plūda plata upe, upes vidū bija sala, bet uz salas pacēlās pilsēta, kas likās kā izkāpusi no menestrela stāsta. Pilsēta, ko ieskāva aug­stas, siltajā saulē baltsudraboti mirdzošas sienas. Sirdī saplūstot atvieglo­jumam un priekam, Rands devās uz mūru pusi, meklēdams drošību un mieru, kas viņš nezin kā par to bija pārliecināts viņu aiz tiem gaidīja.

Pienācis tuvāk, jauneklis ieraudzīja lidojošos torņus, starp kuriem kā gaisā iekārti stiepās brīnumaini tiltiņi. No abiem upes krastiem uz pil­sētu arkas meta augsti tilti. Pat no tāda attāluma Rands varēja saskatīt akmeņkaļu darinātās mežģīnes, kas ieskāva balstus un šķita pārāk traus­las, lai izturētu apkārt mutuļojošos, straujos ūdeņus. Aiz šiem tiltiem bija drošība. Patvērums.

Pēkšņi pār kauliem pārskrēja aukstas tirpas; ādu klāja ledaini sviedri, un gaisu pārņēma mikla smirdoņa. Pat nepaskatījies atpakaļ, Rands metās bēgt, bēgt, bēgt no vajātāja, kura ledainie pirksti gramstījās gar muguru un raustīja apmetni, metās bēgt no gaismu aprijošā stāva, kura seja… Jauneklis nespēja atcerēties seju, tikai tās iedvestās šausmas. Rands nevēlējās atcerēties šo seju. Viņš bēga, un zeme zibēja viņam zem kājām, lēzeni pauguri un gluds līdzenums… un viņš vēlējās kaukt kā prātu zau­dējis suns. Pilsēta ruka arvien mazāka. Un, jo ātrāk viņš skrēja, jo tālāk aiz muguras palika zaigojošās sienas un glābiņš. Tās kļuva arvien sīkākas un sīkākas, līdz pie apvāršņa bija saskatāms vien blāvs puteklītis. Vajātāja aukstā roka sagrāba viņu aiz apkakles. Ja tikai šie pirksti pieskartos, viņš zaudētu prātu, Rands par to bija pārliecināts. Vai notiktu vēl kaut kas ļaunāks. Daudz ļaunāks. Mirklī, kad prātu caurstrāvoja šī apjausma, viņš paklupa un krita…

- Nēēēēē! Rands iekliedzās… un ievaidējās, kad bruģakmeņi viņam aizsita elpu. Izbrīnīts puisis pieslējās kājās. Viņš stāvēja līdzās vienam no satriecošajiem tiltiem, ko bija redzējis slejamies pār upi. No abām pusēm viņam garām gāja smaidoši cilvēki, tērpušies tik dažādu krāsu drānās, ka

atgādināja ziedošu savvaļas pļavu. Dažs labs viņu uzrunāja, bet Rands neko nesaprata, kaut gan vārdu skanējums lika domāt viņam to vaja­dzētu spēt. Tomēr sejas bija draudzīgas, un cilvēki māja, lai viņš dodas tālāk, pāri tiltam ar greznajiem akmens kalumiem, tālāk, uz zaigojošo, sudrabsvēdraino sienu un torņu pusi. Tālāk, turp, kur viņš būs drošībā.

Rands pievienojās straumei, kas plūda pāri tiltam, lai cauri augstajās, gaišajās sienās atvērtajiem milzu vārtiem ieietu pilsētā. Aiz vārtiem atklā­jās burvju pasaule, kurā pat vispieticīgākā ēka līdzinājās pilij. Šķita, ka celtniekiem ir uzdots ar akmens un ķieģeļa palīdzību radīt skaistumu, kas liktu aizrauties ikviena mirstīgā elpai. Te nebija neviena nama, neviena pieminekļa, kas neliktu apstāties un blenzt plati ieplestām acīm. Ielās ska­nēja mūzika, simt dažādu dziesmu; tās visas saplūda ar pūļa murdoņu, lai nodimdētu vienā majestātiskā, gavilējošā harmonijā. Gaisā jaucās salda vīraka un asu garšvielu, brīnišķu ēdienu un neskaitāmu puķu smaržas, it kā šeit būtu apkopoti visi skaistākie aromāti pasaulē.

Platā, ar gludiem, pelēkiem akmeņiem bruģētā iela, kas ieveda pilsētā, stiepās viņa priekšā līdz pat pilsētas centram. Tās galā pacēlās par visiem pārējiem pilsētas torņiem augstāks tornis, baltumā līdzīgs tikko uzsnigušam sniegam. Tajā tornī viņš būs drošībā, tur glabājās viņa meklētās zinā­šanas. Bet tādu pilsētu Rands nebija ne sapņojis ieraudzīt. Nekas taču nenotiktu, ja viņš uz brīdi pakavētos, atliktu došanos uz torni? Jauneklis iegāja šaurākā sānielā, kur starp savādu augļu tirgotājiem klīda žonglieri.

Arī šīs ielas galā slējās sniegbalts tornis. Tas pats tornis. “Vēl tikai mir­klīti,” Rands nodomāja un nākamajā krustojumā pagriezās. Arī šīs ielas galā atradās baltais tornis. Viņš stūrgalvīgi pagriezās vēlreiz, un vēlreiz, un ikreiz viņa acu priekšā bija alabastra tornis. Jauneklis pagriezās, lai bēgtu no tā… un apstājās kā zemē iemiets. Viņa priekšā pacēlās baltais tornis. Rands baidījās atskatīties pār plecu, baidījās, ka atkal ieraudzīs torni. Sejas visapkārt vēl arvien šķita draudzīgas, bet tagad tajās bija redzamas sabrukušas cerības, viņa pieviltās cerības. Vēl arvien ļaudis māja, lai viņš dodas tālāk, māja kā lūgdamies. Uz torņa pusi. Viņu acīs mirdzēja izmi­sīga nepieciešamība, un tikai Rands spētu to piepildīt, tikai viņš spētu glābt šos cilvēkus. “Ļoti labi,” puisis nodomāja. Galu galā tieši tornī viņš vēlējās nokļūt.

Tikko Rands spēra pirmo solīti uz priekšu, no ļaužu vaibstiem pagaisa vilšanās izteiksme, un ik seja atplauka smaidā. Cilvēki nāca viņam līdzi,

un mazi bērni ceļā kaisīja ziedlapiņas. Jauneklis samulsis atskatījās, brīnī­damies, kam gan paredzētas puķes, bet aiz muguras ieraudzīja vēl lielāku smaidošu cilvēku pulku, kas viņu mudināja doties uz priekšu. “Tad jau laikam ziedlapiņas ir paredzētas man,” Rands nodomāja un sāka prātot, kāpēc pēkšņi tas vairs neliekas savādi. Tomēr pēc mirkļa izbrīns pagaisa viss bija tā, kā tam jābūt.

Pūlī kāds iedziedājās, viņam piebalsoja vēl viens, otrs, trešais, un drīz vien visas balsis saplūda pacilājošā himnā. Rands vēl arvien nesa­prata vārdus, taču ducis kopā savijušos harmoniju ar gavilēm sludināja prieku un atpestīšanu. Aizvien augošajā pūlī spriņģoja muzikanti, ar flau­tām, lirām un dažāda lieluma bungām papildinādami dziedājumu, kurā likās saplūstam visas viņa jebkad dzirdētās dziesmas. Meitenes dejoja ap Randu, klādamas saldi smaržojošu ziedu pīnes viņam ap pleciem, vīda­mas tās viņam ap kaklu. Visas kā viena jauneklim uzsmaidīja, un ar katru viņa sperto soli sajūsma arvien pieauga. Rands nespēja nesmaidīt pretī. Kājas kņudēja, it kā vēlētos pievienoties dejai, un atlika tikai viņam to nodomāt, kad viņš jau dejoja, dejoja vienā solī ar pārējiem, it kā šos soļus būtu zinājis jau kopš dzimšanas. Jauneklis atmeta atpakaļ galvu un iesmē­jās; pēdas šķita vēl nepieredzēti vieglas, vieglākas nekā tad, kad viņš bija dejojis ar… Rands nespēja atcerēties vārdu, bet tas vairs nebija svarīgi.

“Tas ir tavs liktenis,” balss galvā nočukstēja, un čuksts kļuva par pave­dienu pateicības dziesmā.

Pūlis, nesdams Randu tā, kā viļņa cepure nes sīku zariņu, ieplūda mil­zīgā laukumā pašā pilsētas vidū, un viņš pirmo reizi ieraudzīja, ka baltais tornis slejas virs diženas gaiša marmora pils, kas drīzāk šķita izcirsta kā skulptūra, nevis uzcelta. Izliektas sienas, apaļi kupoli un slaikas smailes, kas tiecās debesīs. Kopskats lika viņa elpai apbrīnā aizrauties. No lau­kuma uz pili veda platas dzidra akmens kāpnes; to pakājē ļaudis apstājās, bet viņu dziesma cēlās arvien augstāk un augstāk. Balsu paisums deva spārnus viņa kājām.

“Tavs liktenis,” balss čukstēja, tagad uzstājīgāk, dedzīgāk.

Rands vairs nedejoja, tomēr ari neapstājās. Jauneklis nevilcinoties kāpa augšup pa pakāpieniem. Viņš te iederējās.

Milzīgās durvis kāpņu augšgalā rotāja arabeskas, tik sarežģīti un smalki griezumi, ka Randam bija grūti iedomāties pietiekami smalku

naža asmeni. Durvis atvērās, un viņš iegāja pilī. Tas aizkrita aiz viņa ar pērkonveida dārdu, kas vairākkārt atbalsojās zālē.

- Mēs tevi gaidījām, mīrddrāls šņāca.

Rands, drebēdams un mēģinādams atgūt elpu, uzrāvās sēdus un rau­dzījās tieši uz priekšu. Tams vēl arvien gulēja gultā. Viņa elpa lēnām norima. Pagales kamīnā bija pa pusei sadegušas, gar restēm krājās omulīga ogļu kārta. Kāds bija parūpējies par uguni, kamēr viņš gulēja. Sega atradās Randam pie kājām, kur tā bija nokritusi pamošanās brīdi. Arī viņa paša meistarotās nestuves bija projām, bet abu apmetņi karājās pie durvīm.

Jauneklis ar drebošu plaukstu notrausa aukstos sviedrus no sejas un mirkli prātoja, vai Melnā piesaukšana sapnī pievērsa viņa uzmanību tāpat kā tā piesaukšana skaļi. Logu aptumšoja mijkrēslis. Augstu debesīs spī­dēja liels un apaļš mēness, bet pāri Miglas kalniem mirdzēja zvaigznes. Rands bija nogulējis visu dienu. Viņš paberzēja sūrstošos sānus. Laikam zo­bena spals miega laikā bija dūries ribās. Ja vēl pieskaitīja arī tukšo vēderu un iepriekšējo nakti, nebija jābrīnās, ka viņš bija redzējis tādus murgus.

Vēders kurkstēja, tāpēc jauneklis stīvi pieslējās kājās un aizkliboja līdz galdam, kur Alvēra kundze bija atstājusi paplāti. Viņš pacēla drāniņu. Par spīti nogulētajām stundām, gan vērša buljons, gan kraukšķīgā maize vēl bija silti. Te varēja manīt viesnīcnieces pirkstu paplāte bija nomai­nīta. Ja viņa domāja, ka tev vajadzīga silta maltīte, tad nerimās, līdz tā bija tev vēderā.

Rands iestrēba pāris malku buljona, tad ielika starp divām maizes šķēlēm gaļu un sieru un sāka kāri ēst. Kozdams lielus kumosus, viņš atgriezās pie gultas.

Alvēra kundze acīmredzot bija parūpējusies arī par Tamu. Tēvs bija noģērbts, bet izmazgātās un kārtīgi salocītās drānas gulēja uz naktsgal­diņa. Sega bija sakārtota līdz pašam zodam. Kad Rands pieskārās Tama pierei, ievainotais atvēra acis.

- Te tu esi, puis! Marina teica, ka tu esot istabā, taču es nespēju pie­slieties sēdus, lai uz tevi paskatītos. Sacīja tevi mācot tāds nogurums, ka skatīšanās pēc viņa tevi nemodināšot. Ja Alvēra kundze kaut ko ieņem galvā, pat Branam neizdodas viņu pārliecināt par ko citu.

Tama balss skanēja vārgi, taču skatiens likās skaidrs un mierīgs. “Aesu Sedajai bija taisnība,” Rands nodomāja. Kārtīga atpūta ļaus tēvam atlabt pavisam.

- Vai varu sagādāt tev ko ēdamu? Alvēra kundze atstāja paplāti.

- Viņa mani jau pabaroja… ja tā to var nosaukt. Deva man tikai bul­jonu. Kā lai cilvēks neredz nelāgus sapņus, ja viņam vēderā ir tikai… Tams izgrozīja roku no segapakšas un pieskārās zobenam pie Randa jostas.

- Tad tas nebija sapnis. Kad Marina teica, ka esmu sasirdzis, es iedo­mājos… Bet ar tevi viss ir kārtībā. Tas ir pats galvenais. Kas notika ar mājām?

Rands dziļi ieelpoja. Trolloki nogalināja aitas. Manuprāt, tie aiz­veda arī govi, un mājai būs vajadzīga pamatīga tīrīšana. Viņš greizi pasmaidīja. Mums paveicās vairāk nekā ciematniekiem. Puse māju ir nodegušas.

Jauneklis izstāstīja tēvam par visu notikušo vai drīzāk par gandrīz visu. Tams uzmanīgi klausījās, pa brīdim uzdodams vērīgus jautājumus. Tad nu Randam bija jāizstāsta par atgriešanos sētā no meža, un tas savu­kārt neļāva noklusēt par trolloka nonāvēšanu. Skaidrojot Tamam, kāpēc viņu dziedināja Aesu Sedaja, nevis Viedā, jauneklis bija spiests atklāt, ka Nīnēva uzskatīja: Tams ir lemts nāvei. To dzirdot, vīra acis iepletās platas jo platas. Aesu Sedaja Emondārē! Rands domāja, ka nav nekādas vaja­dzības runāt nedz par katru ceļa posmu no saimniecības līdz ciematam, nedz par savām bailēm, nedz mīrddrālu uz ceļa. Un katrā ziņā ne jau par murgiem, ko viņš bija redzējis, guļot krēslā. Jo īpaši Rands nesaskatīja iemeslu pieminēt Tama murmināšanu drudzī. Vismaz ne šobrīd. Tomēr izvairīties no stāsta par Moirainu nebija ne vismazākās iespējas.

- Tas nu ir stāsts, ar kuru varētu lepoties kurš katrs menestrels, Tams nomurmināja, kad bija uzklausījis dēlu. Ko gan trolloki no jums, puikām, grib? Vai pats Melnais? Lai Gaisma mums palīdz!

- Domā, ka viņa meloja? Alvēra kungs apliecināja, ka Aesu Sedaja saka taisnību par uzbrukumu tikai divām saimniecībām. Un taisnību arī par Luhana kunga un Kautona kunga namiem.

Kādu brīdi Tams gulēja klusēdams, tad sacīja: Pastāsti man, ko Moirainas kundze teica. Tikai mēģini atkārtot visu vārds vārdā, tieši tā, kā runāja viņa.

Randam tas nebija viegli. Kurš gan spēja vārds vārdā atcerēties dzir­dēto? Jauneklis kodīja lūpu un kasīja galvu, un frāzi pa frāzei viņam izde­vās visu atstāstīt vismaz tik precīzi, cik nu viņš atcerējās. Tas laikam

ari bija viss, viņš sacīja. Par šo un to neesmu īsti pārliecināts, varbūt viņa teica mazliet citādi, bet jebkurā gadījumā tas ir tuvs pārstāstījums.

- Būs jau labi. Vismaz vajadzētu būt, vai ne? Redzi, puis, Aesu Sedajas ir viltnieces. Viņas nemelo, vismaz ne burtiski, taču patiesība, kā to izstāsta Aesu Sedaja, ne vienmēr būs tā pati patiesība, ko sapratīsi tu. Esi uzmanīgs ar viņu!

- Esmu dzirdējis nostāstus, Rands atbildēja. Es neesmu bērns.

- Neesi gan, neesi gan. Tams smagi nopūtās, tad pikti noskurinā­jās. Tik un tā man vajadzētu doties tev līdzi. Pasaule ārpus Divupes it visā atšķiras no Emondāres.

Šī bija iespēja pajautāt Tamam par viņa piedzīvojumiem ārpus Div­upes un arī visu pārējo, taču Rands to neizmantoja, jo stāvēja ar pārstei­gumā pavērtu muti: Tik vienkārši? Biju iedomājies, ka mēģināsi mani atrunāt. Spriedu tev būs simt iemeslu, kāpēc man nevajadzētu doties projām no mājām. Rands aptvēra, ka bija cerējis: Tamam būs simt un pamatotu iemeslu.

- Varbūt ne gluži simts, Tams iespurdzies sacīja, bet viens otrs man prātā iešāvās. Tikai tie nav īsti nopietni. Ja trolloki patiešām tevi medī, Tarvalonā tu būsi daudz lielākā drošībā nekā šeit. Tikai nezaudē piesardzību! Aesu Sedaju rīcību nosaka viņu pašu iemesli, un tu ne vien­mēr tos sapratīsi.

- Menestrels teica kaut ko līdzīgu, Rands lēni novilka.

Tatad viņš zina, par ko runā. Klausies uzmanīgi, domā rūpīgi un valdi mēli. Tas vispār bija labs padoms, pēc kura vadīties ārpus Divupes, bet jo īpaši ja bija jāsaskaras ar Aesu Sedajām. Un ar Sargātājiem. Pateikt kaut ko Lanam nozīmēja to pašu pasacīt Moirainai. Ja viņš ir Sargātājs, tad ir saistīts ar Aesu Sedaju tikpat droši, kā saule no rīta uzlēks austrumos; Lans no viņas neko daudz neslēps ja vispār kaut ko slēps.

Par saikni starp Aesu Sedajām un Sargātājiem Rands īsti neko nezi­nāja, kaut gan tai visos jelkad dzirdētajos stāstos par Sargātājiem bija nozīmīga loma. Tā bija saistīta ar Spēku, ar Sargātāju īpašo spēju, vai var­būt ar savdabīgu apmaiņu. Spēks deva Sargātājiem dažādas priekšrocī­bas: to ievainojumi dzija ātrāk, tie ilgāk spēja iztikt bez ūdens vai miega. Tika uzskatīts, ka viņi spēj sajust trollokus un arī citas Melnā būtnes, ja tās atrodas tuvumā. Šis priekšstats izskaidroja to, ka Lans un Moiraina jau pirms uzbrukuma mēģināja ciematniekus brīdināt par briesmām. Par

to, kāds labums no šīs saiknes tiek Aesu Sedajām, nostāsti klusēja, taču viņš nespēja noticēt, ka Tarvalonas saimnieces no tās itin neko negūtu.

- Es būšu piesardzīgs, Rands sacīja. Kaut nu es uzzinātu, kāpēc tas viss notiek! Tas ir vienkārši bezjēdzīgi. Kāpēc tieši es? Kāpēc mēs?

- Arī es to labprāt zinātu. Pelni un asinis, arī es to labprāt zinātu! Tams smagi nopūtās. Lai nu kā, nevajag mēģināt izlijušu olu iedabūt atpakaļ čaumalā. Cik drīz jūs pošaties projām? Ceru tikt uz pekām pēc dienas vai divām, un mums vajadzētu sagādāt jērus jaunam ganāmpul­kam. Orenam Dautrijam ir labas aitas, un tagad, kad ganības iznīkušas, viņš varbūt gribēs no tām šķirties. Tāpat arī Jonam Tānam.

- Moiraina… Aesu Sedaja piekodināja, ka tev jāpaliek gultā. Vismaz divas trīs nedēļas. Tams pavēra muti, bet Rands turpināja: Un viņa deva norādījumus Alvēra kundzei.

- Ak tā! Nu, varbūt man izdosies pierunāt Marinu, lai ļauj man cel­ties mazliet agrāk. Tiesa, īstu pārliecību Tama balsī saklausīt nevarēja. Viņš cieši paskatījās uz Randu. Tu izvairījies no atbildes, un tas nozīmē, ka jūs dodaties ceļā drīz. Rīt? Vai jau šonakt?

- Šonakt, Rands klusi atzinās, un Tams skumīgi pamāja ar galvu.

-Jā. Nu ko, ja tas jādara, tad labāk nevilcināties. Taču mēs vēl paska­tīsimies par tām “divām trim” nedēļām. Tēvs saraustīja segas, bet viņa kustībās drīzāk jautās aizkaitinājums, nevis spēks. Varbūt es varu jums sekot dažas dienas vēlāk. Panākt jūs ceļā. Paraudzīsimies, vai Moiraina spēs mani noturēt gultā, kad gribēšu celties.

Kāds pieklauvēja pie durvīm, un Lans pabāza galvu istabā. Atvadies ātrāk, aitugan, un nāc! Briest nepatikšanas.

- Nepatikšanas? Rands vaicāja, un Sargātājs kaut ko nepacietīgi noņurdēja.

- Vienkārši pasteidzies! Jauneklis steigšus paķēra apmetni. Viņš jau sprādzēja nost zobena siksnu, bet Tams ierunājās.

- Paturi to! Tev zobens, visticamāk, noderēs vairāk nekā man. Kaut gan ja Gaisma dos nevienam no mums tas nebūs par daudz jācilā. Sargi sevi, puis! Vai tu dzirdi mani?

Nelikdamies ne zinis par Lana pukošanos, Rands pieliecās, lai ap­skautu Tamu. Es atgriezīšos. Es tev apsolu!

- Protams, atgriezīsies. Tēvs iesmējās. Viņš vāri apskāva Randu un beigās vēl paplikšķināja dēlam pa muguru. To es zinu. Un, kad

atgriezīsies, es būšu tev sagādājis divreiz vairāk aitu. Bet nu ej, kamēr tas vīrs nepacietībā nav sevi savainojis.

Rands mēģināja vēl mirkli uzkavēties, mēģināja atrast īstos vārdus jautājumam, kuru nevēlējās uzdot, bet Lans ienāca istabā, pagrāba jau­nekli zem rokas un izvilka gaitenī. Sargātājs bija ģērbies blāvi pelēkzaļā tunikā, ko klāja cita citu nosedzošas metāla zvīņas. Viņa balsī griezīgi ieskanējās aizkaitinājums.

- Mums ir jāsteidzas. Vai tu nesaproti vārdu “nepatikšanas”?

Pie istabas durvīm gaidīja Mats, saģērbies ceļam, ar apmetni plecos un loku rokā. Viņam pie vidukļa karājās bultu maks. Viņš nepacietīgi zvāro­jās no papēža uz purngalu un atpakaļ, ik pa brīdim pamezdams uz kāpņu pusi skatienu, kurā, šķiet, vienādās daļās jaucās bailes un nepacietība.

- Šis nu nemaz nelīdzinās nostāstiem, ko, Rand? draugs aizsmacis ierunājās.

- Kas tās par nepatikšanām? Rands taujāja, bet Sargātājs neatbildē­jis aizsteidzās viņam garām, lēkdams lejā pa diviem pakāpieniem uzreiz. Mats metās pakaļ Lanam, ar žigliem žestiem rādīdams, lai Rands viņam seko.

Ievīstīdamies apmetnī, viņš kāpņu pakājē abus panāca. Krogus istabā valdīja pustumsa; puse no svecēm jau bija izdegušas, bet pārējām raustī­jās liesmiņa. Viņi trīs bija vienīgie cilvēki telpā. Mats stāvēja pie viena no fasādes puses logiem, mēģinādams paskatīties ārā tā, lai viņu nepamana. Lans pavēra mazu šķirbiņu durvīs un paraudzījās viesnīcas pagalmā.

Nesaprazdams, ko viņi abi pēta, Rands piegāja tuvāk Sargātājam. Lans nomurmināja, lai jauneklis uzmanoties, taču pavēra durvis par mata tiesu platāk, lai arī Rands varētu kaut ko saskatīt.

Pirmajā acumirklī viņš neaptvēra, ko īsti redz. Ciemata vīru pulks, savi trīs duči, stāvēja ap pauninieka vezuma izdegušo čaulu. Nakti klie­dēja lāpas, ko daži no viņiem turēja rokā. Pretī ciematniekiem Rands ieraudzīja stāvam Moirainu, viņa bija šķietami nevērīgi atspiedusies pret savu nūju. Pūļa pirmajā rindā atradās Harijs Koplins un viņa brālis Daris, kā arī Bilijs Kongārs. Tāpat te manīja Sennu Buiji, kurš gan, šķiet, jutās neomulīgi. Rands pārsteigts ievēroja, ka Harijs krata dūri uz Moirainas pusi.

- Vācies projām no Emondāres! bļāva zemnieks ar skābo ģīmi. Viņam, gan ne pārāk droši, pievienojās vairākas balsis, un neviens cits

arī nerāvās uz priekšējo rindu. Pat ja vīri bija gatavi uzkliegt Aesu Sedajai no pūļa, neviens nevēlējās izcelties starp pārējiem. Izcelties Aesu Sedajas priekšā, kurai bija pietiekami daudz iemeslu ņemt dzirdēto ļaunā.

- Jūs atvedāt tos briesmoņus! Daris auroja. Viņš pavicināja virs gal­vas lāpu, un brālēna Bilija vadībā atskanēja vairāki citi kliedzieni “Jūs tos atvedāt!” un “Ta ir jūsu vaina!”

Harijs iebelza ar elkoni Sennam Buijem, un vecais jumiķis savilka lūpas un greizi palūrēja uz Koplinu. Tie neradījumi… tie trolloki mūsu pusē nebija manīti, kamēr neparādījāties jūs, Senns nomurmināja tik klusu, ka viņu tik tikko varēja saklausīt. Vīrs grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā vēlēdamies atrasties kaut kur citur un pētīdams, kā turp nokļūt. Jūs esat Aesu Sedaja. Mēs negribam jūsu sugu Divupē. Aesu Sedajām pa pēdām nāk posts. Ja paliksiet, tas nozīmēs jaunas nelaimes.

Šī runa klātesošo ciematnieku vidū nerada atbalsi, tāpēc Harijs nepa­tikā saviebās. Pēkšņi viņš pagrāba Darla lāpu un savicināja to Moirainas virzienā. Vācieties projām! viņš nokliedzās. Vai arī mēs jūs izkvēpi­nāsim no Emondāres!

Iestājās kapa klusums, kurā bija dzirdama pēdu švīkstoņa dažs labs vīrs tomēr pakāpās atpakaļ. Divupes ļaudis bija gatavi atvairīt uzbru­kumu, bet vardarbība šeit bija reta parādība un draudēt cilvēkiem vietējie nemēdza, ja nu reizēm dusmās pakratīja kādam ar dūri. Senns Buije, Bilijs Kongārs un Koplini palika vieni priekšējā rindā. Izskatījās, ka arī Bilijs grasās pamukt tālāk.

Atbalsta trūkums Hariju nepatīkami pārsteidza, tomēr viņš ātri atta­pās. Vācieties projām! viņš vēlreiz iebļāvās. Saucienu atkārtoja arī Daris un gan krietni klusāk Bilijs. Harijs paglūnēja uz pārējiem. Vai­rums vīru izvairījās no viņa skatiena.

Pēkšņi no tumsas iznira Brans Alvērs un Harals Luhans un apstājās vidū starp Aesu Sedaju un ciematnieku pūlīti. Vienā rokā mērs nevērīgi svārstīja pamatīgo koka vāli, ar ko viņš dzina krānus mucās. Vai kāds te grasījās nodedzināt manu viesnīcu? viņš klusi apjautājās.

Abi Koplini pakāpās soli atpakaļ, savukārt Senns Buije aizvirzījās pro­jām no brālēniem. Bilijs Kongārs iespruka pūlī. Ko nu niekus! Daris žigli atsaucās. Mēs neko tādu nemūžam neesam teikuši, Bran… ē… mēra kungs.

Brans pamāja ar galvu. Tad varbūt es dzirdēju to, ka jūs draudat nodarit pāri manas iebrauktuves viesiem?

- Viņa ir Aesu Sedaja, Harijs pikti iesāka, taču uzreiz aprāvās, pa­manījis, ka Harals Luhans panākas uz viņa pusi.

Kalējs vienkārši izstaipījās pacēla varenās rokas virs galvas, sažņau­dza milzīgās dūres tā, ka nokrakšķēja kauliņi, taču šķita, it kā varenais vīrs vienu no šīm dūrēm būtu pakratījis Harijam zem deguna. Harals sakrustoja rokas uz krūtīm. Piedod, Harij! Negribēju tevi pārtraukt. Ko gribēji teikt?

Bet Harijs, nošļaupis plecus, it kā mēģinātu ielīst zemē un pazust, šķiet, neko vairs nevēlējās sacīt.

- Esmu pārsteigts par jums visiem, vīri, Brans noducināja. Pēt Alkār, tavam dēlam vakar salauza kāju, bet es redzēju, kā viņš šodien staigā, un paldies ir jāsaka viņai. Evard Kandvin, tu gulēji uz vēdera ar pāršķeltu muguru kā tīrīšanai gatava zivs, bet viņa uzlika tev rokas un brūci sadziedēja. Šodien tu izskaties tā, it kā būtu bijis ievainots pirms mēneša. Ja nemaldos, vēl pēc laiciņa rēta būs knapi saskatāma. Ak, arī tu, Senn, te esi! Jumiķis kāpās dziļāk pūlī, bet, Brana skatiena apturēts, apstājās. Mani pārsteidz, ka redzu te kaut vai tikai vienu ciema padomes locekli, bet visvairāk brīnos, ka šeit redzu tevi, Senn! Ja nebūtu viņas, tava roka vēl arvien bezspēcīgi nokarātos gar sānu kā nelāgu apdegumu un brūču ķeska. Pat ja tu neizjūti pateicību, vai vismaz kauns tev ir?

Senns viegli pacēla labo roku, tad pikti novērsās no tās. Es nevaru noliegt viņas paveikto, viņš, acīm redzami nokaunējies, murmināja. Viņa palīdzēja gan man, gan daudziem citiem, jumiķis turpināja lūdzošā balsī, bet viņa, Bran, ir Aesu Sedaja. Kādēļ tad parādījās trolloki, ja ne viņas dēļ? Mēs negribam Aesu Sedajas Divupē. Lai viņas turas labi tālu no mums ar savām nelaimēm!

Vairāki pūlī labi paslēpušies vīri iesaucās: Mēs negribam Aesu Sedaju nelaimes!

- Raidi viņu projām!

- Dzen viņu ārā!

- Kādēļ tad tie briesmoņi parādījās, ja ne viņas dēļ?

Brans saviebās, taču, iekams viņš paguva ierunāties, Moiraina pēk­šņi abās rokās satvēra un sagrieza sev virs galvas ar vīnstīgu kokgriezu­miem rotāto nūju. Randa pārsteiguma sauciens sabalsojās ar ciematnieku

izbrīna kliedzieniem, jo no abiem nūjas galiem izšāvās šņācoša, balta liesma, turklāt tā turējās taisni, līdzīgi šķēpu smailēm, kaut gan zizlis grie­zās. Pat Brans un Harals pakāpās atpakaļ. Tad Aesu Sedaja ar asu kustību nolaida rokas taisni savā priekšā, nūja bija paralēli zemei. Gaišā liesma vēl arvien šāvās no tās galiem, spožāka par lāpām. Vīri vēl atkāpās un pacēla rokas, lai aizsegtu acis, liesmas spilgtums vārda tiešā nozīmē dzēla.

- Vai par tādu suslu ir pārvērtušās Ēmona asinis? Aesu Sedajas balss nebija skaļa, tomēr tā pārmāca visus citus trokšņus. Sīki ļautiņi, kas ķildojas par iespēju paslēpties kā trusīši? Jūs esat aizmirsuši, kas jūs bijāt, aizmirsuši, kādi bijāt. Es tikai cerēju, ka jūsos būs saglabājies kaut nieciņš pagājušo laiku lepnuma, kaut sīkākā atmiņa asinīs un kaulā. Kaut sīkākā dzīsliņa, kas padarītu jūs stiprākus, stājoties pretī garajai naktij, kura gaida mūs visus.

Neviens neizdvesa ne skaņas. Abi Koplini izskatījās tā, it kā nemū­žam vairs negrasītos vērt vaļā muti.

Brans ierunājās: Aizmirsuši, kas mēs bijām? Mēs esam, kas vienmēr esam bijuši. Godīgi zemnieki, gani un amatnieki! Divupes ļaudis.

- Dienvidos, Moiraina turpināja, plūst upe, ko jūs dēvējat par Baltavu, bet tālāk, austrumos, cilvēki to vēl arvien sauc tās īstajā vārdā. Par Maneterendrellu. Vecvalodā tas nozīmē “kalnu mājas ūdeņi”. Dzirkstošas straumes, kas reiz tecēja cauri drosmes un dailes zemei. Pirms divtūk­stoš gadiem Maneterendrella plūda gar tik daiļas kalnu pilsētas mūriem, ka pat ogēru mūrnieki nāca to apbrīnot. Saimniecības un ciemati zēla un plauka ne tikai šajā apvidū, bet ari apkaimē, ko jūs tagad dēvējat par Ēnu mežu, un vēl krietni tālāk. Un visi šie ļaudis uzskatīja sevi par Kalnu Mājas tautu, par Maneterenas tautu.

Viņu karalis bija Ēmons al Kārs al Torins, Ēmons Kāra dēls, kas bija Torina dēls, un Eldrena aij Elana aij Karlana bija viņa karaliene, Aesu Sedaja turpināja. Ēmons, tik bezbailīgs, ka lielākā uzslava par drosmi pat viņa ienaidnieku vidū bija pateikt: šim vīram ir Ēmona sirds. Eldrena, tik daiļa, ka mēdza teikt: puķes uzplaukst tikai tāpēc, lai liktu viņai pasmai­dīt. Drosme un skaistums, gudrība un mīlestība, mīlestība, kuru pat nāve nespēja lauzt. Raudiet, ja jums ir sirds, par karaliskā pāra zaudējumu, par to, ka esat zaudējuši pat atmiņas par viņiem! Raudiet, ka esat zaudējuši viņu asinis!

Moiraina apklusa, bet klusēja ari ciemata vīri. Gan Rands, gan pārējie šķita Aesu Sedajas uzburtās ainas sastindzināti. Kad sieviete atkal ierunā­jās, jauneklis un citi ciematnieki kāri tvēra katru viņas vārdu.

- Gandrīz divus gadsimtus pasauli krustu šķērsu plosīja Trolloku kari, un, lai kur liesmotu kaujas, Maneterenas Sarkanā Ērgļa karogs vien­mēr bija priekšējās rindās. Maneterenas vīri bija ērkšķis Melnā pēdā un dzelonis viņa rokā. Dziediet par Manetereniem, kas nekad neliecās Ēnas priekšā. Dziediet par Manetereniem zobenu, ko neviens nespēja salauzt.

Maneterenas vīri atradās tālu projām, Moiraina vēstīja, Bekaras laukā, ko tagad dēvē par Asiņu lauku, kad pienāca ziņas par to, ka trol­loku armija ir devusies uz viņu dzimto zemi. Tas bija pārāk tālu, viņiem atlika vien uzzināt par savas zemes nāvi, jo Melnā spēki grasījās iznīcināt Maneterenas ļaudis. Nogalināt vareno ozolu, apcērtot tam saknes. Sar­kanā Ērgļa vīri bija pārāk tālu, viņiem atlika vienīgi sērot. Bet tie bija Kalnu Mājas vīri.

Ne mirkli nevilcinoties, Aesu Sedaja turpināja, ne mirkli nedomā­jot par attālumu, kas jāpārvar, viņi devās mājup no dižās uzvaras lauka, vēl arvien putekļu un sviedru, un asiņu klāti. Viņi soļoja dienu un nakti, jo bija redzējuši postažu, kādu trolloku armijas atstāja aiz sevis, un neviens no šiem vīriem nespēja aizvērt ne acu, kad šādas šausmas draudēja Maneterenai. Viņi traucās tā, it kā pie kājām būtu pieauguši spārni, pieveikdami tālo ceļu ātrāk, nekā draugi bija cerējuši, nekā ienaidnieki bija baidījušies. Jebkurā citā laikā tāds maršs vien iedvesmotu uz dziesmu radīšanu. Kad Melnā armijas uzbruka Maneterenai, neradījumiem pretī stāvēja Kalnu Mājas vīri, pagriezuši sejas pret ienaidnieku un muguras pret Tārendrellu.

Kādam ciematniekam paspruka gaviles, bet Moiraina turpināja savu stāstu, it kā nebūtu neko dzirdējusi. Kara pūļi, kas uzbruka Manete­renas vīriem, bija tik milzīgi, ka visvarenākā dūša saskrietu papēžos. Kraukļu jūra aizsedza sauli, trolloku ordas noklāja zemi. Trolloki un to sabiedrotie no cilvēku vidus. Desmitiem tūkstošu trolloku un Melndraugu ar Baiskungiem priekšgalā. Naktī Melnā armijas ugunskuru skaits pārspēja zvaigžņu skaitu debesīs, un rīts tās priekšgalā atklāja Bālzamona karogu. Bālzamona, Tumsas Sirds karogu. Tāds bija Melu Tēva senais vārds. Pats Melnais nevarēja būt izkļuvis no cietuma Šajolgulā, jo pretī viņam nespētu stāties pat visi cilvēces spēki, bet viņa spēks bija karalaukā.

Un nebija ne mazāko šaubu, ka Baiskungiem un citai tumsas radībai, kas bija veidojusi šo gaismu iznīcinošo karogu, ir taisnība, un tas stindzināja vīru sirdis kaujas lauka pretējā pusē.

Tomēr viņi zināja, kas jādara. Moiraina uz mirkli apklusa. Upes otrā krastā pletās viņu dzimtene. Viņiem bija jāaptur šie karapūļi un Melnā spēks, lai tie nesasniegtu Kalnu Māju. Ēmons bija izsūtījis ziņne­šus. Citi valdnieki solīja atbalstu, ja Maneterenas vīri spētu noturēties pie Tārendrellas kaut trīs dienas. Noturēties trīs dienas pret pārspēku, kam vajadzēja sakaut viņus pirmās stundas laikā. Taču neiespējamā veidā, te asiņaini uzbrūkot, te izmisīgi aizstāvoties, vīri noturējās vienu stundu, tad otru stundu un trešo stundu. Trīs dienas viņi cīnījās, un, kaut gan zeme pārvērtās īstā kautuvē, neviens no ienaidniekiem netika pāri Tarendrellai. Pienāca trešais vakars, bet neieradās nedz papildspēki, nedz ziņneši, un viņi turpināja cīnīties vieni. Sešas dienas. Deviņas. Un desmitajā dienā Ēmons saprata, ka viņam jāizbauda nodevības rūgtā garša. Papildspēkus neviens negrasījās sūtīt, viņi vairs nespēja noturēt upes tiltus.

- Un ko viņi darīja? Harijs jautāja. Lāpu liesmas plaiksnīja aukstajā nakts brāzmā, taču neviens pat nepakustējās, lai savilktu apmetni ciešāk.

- Ēmons šķērsoja Tārendrellu, Moiraina turpināja, un iznīcināja aiz sevis tiltus. Un viņš izsūtīja uz visiem savas zemes nostūriem ziņne­šus, lai ļaudis dodas bēgļu gaitās, jo zināja, ka Melnā spēks palīdzēs trolloku ordai atrast ceļu pāri upei. Līdzko ziņneši bija projām, trolloki sāka pārcelšanos, un vīri atkal devās kaujā, lai ar savu dzīvību izcīnītu kaut dažas stundas, kas palīdzētu viņu tuvākajiem izglābties. Eldrena izrīkoja Maneterenas ļaudis, lai tie aizbēgtu uz dziļākajiem mežiem un kalnu patvērumiem.

Tomēr daudzi nebēga, Aesu Sedaja stāstīja. Vispirms mazs strau­tiņš, tad upe, tad vareni pali vīri nevis bēga drošībā, bet pievienojās armijai, kas kāvās par viņu zemi. Gani ar lokiem, zemnieki ar dakšām un mežinieki ar cirvjiem. Arī sievas, apbruņojušās ar to, kas nu bija trāpījies pa rokai, soļoja līdzās vīriem. Un visi, kas devās šajā ceļā, skaidri zināja, ka neviens neatgriezīsies. Bet tā bija šo ļaužu zeme. Ta bija viņu tēvu zeme, un tai bija jākļūst par viņu bērnu zemi, un viņi gāja, lai samaksātu par to visaugstāko cenu. Ļaudis neatdeva ne pēdu zemes, iekams tā mirka asinīs, taču galu galā Maneterenas cīnītājus atspieda līdz šejienei, līdz šai vietai, kuru jūs tagad dēvējat par Emondāri. Un trolloku ordas viņus

šeit ielenca. Moirainas balsī jautās saltas asaras. Kritušo trolloku un Melnā pusē pārgājušo cilvēku līķi krājās kalnos, bet arvien jauni ienaid­nieki rāpās pāri iznīcības vaļņiem bezgalīgos nāves viļņos. Bija iespējams tikai viens iznākums. Neviens no vīriem vai sievām, kas tās dienas ausmā stāvēja zem Sarkanā Ērgļa karoga, saulei rietot, neizdzīvoja. Nesalauža­mais zobens bija satriekts.

Miglas kalnos, Aesu Sedaja turpināja, visu pamestajā Maneterenas pilsētā Eldrena juta, kā Ēmons mirst, un viņas sirds nomira kopā ar karali. Tur, kur bija situsies valdnieces sirds, palika vien alkas atrieb­ties, atriebties par zudušo mīlu, atriebties par savu tautu un savu zemi. Skumju mākta, viņa iesniedzās Patiesības avotā un trieca Vienspēku pret trolloku armiju. Un Baiskungi sabruka uz vietas viņi vai nu sēdēja savās slepenajās padomēs, vai dzina kaujā kareivjus. Vienā elpas vilcienā Bais­kungi un visi Melnā armijas karavadoņi uzliesmoja kā lāpas. Uguns aprija viņu ķermeņus, un šausmas pārņēma nupat triumfāli gavilējušo armiju.

Tie neradījumi bēga kā zvēri no meža ugunsgrēka, domādami tikai par vienu kā glābt savu dzīvību. Tie bēga uz ziemeļiem un dienvidiem. Tūkstošu tūkstoši noslīka, bez Baiskungu palīdzības mēģinot šķērsot Tārendrellu, un pie Maneterendrellas nojauca tiltus, baidoties no pēdu dzinējiem. Kur tik briesmoņi uzdūrās cilvēkiem, tie atkal slepkavoja un dedzināja, tomēr vēlme bēgt trollokus turēja savā varā. Līdz beidzot Maneterenas zemēs vairs nebija neviena trolloka. Tie bija izkaisīti kā putekļi viesuļvētrā. Galīgā atriebe bija gausāka, taču arī tā ķēra Melnā armijas paliekas, jo neradījumus citās zemēs medīja citas tautas, citas armijas. Neizdzīvoja neviens no tiem, kas bija slepkavojuši Ēmona Laukā.

Tomēr Maneterena bija samaksājusi pārāk augstu maksu. Eldrena bija caurstrāvojusi vairāk Vienspēka, nekā viens cilvēks bez citu palīdzī­bas varēja iespēt. Mirstot ienaidnieka karavadoņiem, gāja bojā arī viņa, un liesmas, kas aprija karalieni, aprija arī tukšo Maneterenas pilsētu, aprija pat tās akmeņus līdz pašai dzīvajai kalnu klintij. Bet viņas tauta bija glābta.

No Maneterenas ļaužu sētām, no viņu ciematiem, no viņu varenās pilsētas nekas nebija palicis pāri. Daži apgalvoja, ka te nekā nav, atliek vien bēgt uz citām zemēm, lai sāktu visu no jauna. Bet maneterenieši tā nerunāja. Viņi bija atdevuši par šo zemi nepieredzēti augstu asiņu un cerī­bas maksu un nu bija piekalti šai zemei ar saitēm, stiprākām par tēraudu.

Nākamie gadi atnesa citus postošus karus, līdz beidzot šo pasaules nostūri aizmirsa, līdz beidzot viņi aizmirsa karus un to, kā karot. Nekad pēcāk Maneterenas pilsēta nav celta. Tās varenie torņi un zaigojošās strūklakas pārtapa sapnī, kas lēnām izdzisa no šīs apkaimes ļaužu prātiem. Taču viņi un viņu bērni, un viņu bērnu bērni paturēja savu zemi. Paturēja to pat tad, kad garie gadsimti bija aizskalojuši no viņu atmiņām šīs pieķeršanās iemeslu. Viņi to paturēja līdz šodienai un te nu jūs esat. Sērojiet par Maneterenu! Sērojiet par to, kas ir zaudēts uz mūžu mūžiem!

Liesmas Moirainas nūjas galos apdzisa, un viņa to nolaida pie sāna tā, it kā zizlis svērtu vismaz simt mārciņu. Krietnu brīdi bija dzirdami vienīgi vēja vaidi. Tad Pēts Alkārs paspraucās garām Kopliniem.

- Nezinu, ko domāt par jūsu stāstu, zemnieks ar pamatīgo žokli noteica. Es neesmu nekāds ērkšķis Melnā pēdā un droši vien nekad arī nebūšu. Taču mans Vils ir uz pekām, pateicoties jums, un man ir kauns, ka šeit stāvu. Nezinu, vai varat man piedot, bet, vienalga, vai pie­ņemat manu atvainošanos vai ne, es dodos projām. Manis pēc jūs varat palikt Emondārē tik ilgi, cik gribat.

Strauji pieliecis galvu, gandrīz paklanījies, viņš izspraucās atpakaļ cauri pūlim. Tad sāka murmināt arī citi, kaunīgi atvainojoties un pēc tam cits pēc cita aizslīdot projām. Koplini skābi savilktiem ģīmjiem nopētīja apkārtējo sejas un pagaisa naktī, nebilduši ne vārda. Bilijs Kongārs bija nozudis vēl pirms brālēniem.

Lans pavilka Randu atpakaļ un aizvēra durvis. Iesim nu, puis! Sar­gātājs devās uz viesnīcas aizmugures durvīm. Nāciet līdzi, jūs abi. Un žiglāk! Rands vilcinājās, izbrīnīti saskatīdamies ar Matu. Pat Alvēra kunga durani nespētu izkustināt viņu no vietas, kamēr Moiraina vēs­tīja par pagātnes notikumiem, bet tagad kājas šķita sapinis kaut kas cits. Izejot pa viesnīcas durvīm un sekojot Sargātājam naktī, jaunekļi uzsāka kaut ko neaptverami lielu. Rands sapurinājās un mēģināja stiprināt savu apņēmību. Viņa vienīgā izvēle bija doties ceļā, tomēr puisis zināja, ka atgriezīsies Emondārē, lai cik tāls vai ilgs šis ceļojums būtu.

- Ko jūs gaidāt? Lans pavaicāja no krogus istabas aizmugures dur­vīm. Mats satrūcies steigšus devās pie Sargātāja.

Mēģinādams sevi pārliecināt, ka šis ir diža piedzīvojuma sākums, Rands sekoja abiem cauri tumšajai virtuvei uz staļļa pagalmu.

Desmita nodala

Ceļa jūtīs

P

ie staļļa sienas uz naglas šūpojās viens vienīgs lukturis ar pie-

vērtiem slēģiem, mezdams blāvu gaismu. Pašu stalli gandrīz pil-

nībā bija aprijušas tumšas ēnas. Kad Rands ienāca pa durvīm no

pagalma, mīdams uz papēžiem Matam un Sargātājam, no salmu kaudzes

pielēca Perins; puisis bija tur sēdējis ar muguru pret durvīm. Viņš bija

ietinies smagā apmetni.

Vēl lāgā neapstājies, Lans noprasīja: Vai biji uz vakts, kā tev pie­teicu, kalēj?

- Biju, Perins atbildēja. Neviena te nav, tikai mēs. Kāpēc lai kāds slēptos…

- Piesardzība iet rokrokā ar garu mūžu, kalēj, Sargātājs, aši pārlaidis skatienu ēnainajam stallim un vēl tumšākajam gubenim augšā, nogrozīja galvu. Nav laika, viņš murmināja, daļēji runādams pats ar sevi, viņa teica, ka jāsteidzas.

It kā apstiprinādams sacīto, Sargātājs ātrā solī devās uz gaismas ielāpa pusi, aiz kura bija piesieti pieci apsegloti zirgi ar iemauktiem. Divi no tiem bija melnais ērzelis un baltā ķēve, tos Rands jau bija redzējis. Pārējie zirgi, lai gan ne tik stalti un ne tik kopti, arī bija neapšaubāmi labākie, kādus Divupē varēja piedāvāt. Lans steidzīgi, tomēr rūpīgi pārbaudīja sedulku siksnas un seglu jostas, tāpat arī ādas lences, ar kurām aiz segliem bija piestiprinātas seglu somas, ādas maisi ar ūdeni un segu ruļļi.

Rands nedroši sasmaidījās ar draugiem, par varītēm tēlodams, ka patiešām dedzīgi vēlas doties ceļā.

Tikai tagad ievērojis pie Randa jostas zobenu, Mats uz to pamāja.

- Vai grasies kļūt par Sargātāju? viņš iesmējās, bet tad, uzmetis ašu skatienu Lanam, aprāvās. Sargātājs nelikās neko dzirdam. Vai vismaz par tirgotāja sargu? Mats turpināja ar smaidu, kas šķita tikai mazliet samocīts. Viņš vērtējoši pacēla savu loku. Godīga vīra ierocis viņam nav labs diezgan.

Rands jau gribēja atvēzēt zobenu, bet Lana dēļ atturējās. Sargātājs pat neskatījās uz viņa pusi, tomēr jauneklis bija pārliecināts, ka Lans visu šeit labi apzinās, tāpēc tikai izmeta: Varbūt noderēs, it kā zobens pie sāna nebūtu nekas neparasts.

Perins sakustējās, mēģinot kaut ko paslēpt zem apmetņa. Rands ievē­roja ap kalēja mācekļa vidukli platu ādas jostu un cilpā iekārtu cirvi.

- Kas tev tur ir? viņš jautāja.

- Nudien tirgotāja sargs! Mats iesaucās.

Pinkainais jauneklis saviebās, likdams Matam noprast, ka pietiek dzīt jokus, un, smagi nopūties, atrāva vaļā apmetni, zem kura bija paslēpts cirvis. Parasts mežinieka cirvis. Ar platu asmens pusmēnesi vienā augš­malā un saliektu pīķi otrā, divupiešu acīs tas bija tikpat dīvains kā Randa zobens. Tomēr Perina rokas šķita pie tā pieradušas.

- Luhana kungs to izgatavoja aptuveni pirms diviem gadiem vilnas uzpircēja sargam. Tomēr, kad ierocis bija gatavs, pasūtītājs atteicās mak­sāt nolīgto cenu, bet Luhana kungs ar mazāku samaksu nebija mierā. Viņš atdeva to man, kad… Perins nokremšļojās un uzmeta Randam brīdinošu skatienu tāpat kā pirmīt Matam, …ieraudzīja, ka es ar to vingrinos. Luhana kungs tad pateica, ka varu cirvi ņemt, jo pārkait tāpat to nevarēs.

- Vingrinājies, Mats noķiķināja, bet, kad Perins pacēla galvu, no­mierinoši pamāja ar roku. Nu labi! Vismaz kāds mācēs apieties ar īstu ieroci.

- Tas loks ir īsts ierocis, pēkšņi ierunājās Lans, aplicis roku ap staltā meļņa segliem un nopietni uzlūkodams puišus. Tāpat arī lingas, kuras redzēju ciemata puiku rokās. Kas par to, ka tās jūs izmantojāt tikai trušu medībās vai trencot vilkus projām no aitām. Ierocis var būt jebkas, ja vien vīrietim vai sievietei, kas to paņem rokās, pietiek drosmes un ir īsta griba cīnīties. Trolloki ir izņēmums, un, pirms atstājam Divupi un Emondāri, iesaku to likt aiz auss, ja gribat dzīvi sasniegt Tarvalonu.

Sargātāja balss, salta kā nāve un cieta kā raupji cirsts kapakmens, sastindzināja puišu smaidus un mēles. Perins novaikstījies paslēpa cirvi zem apmetņa. Mats skatījās uz savām kājām un ar kurpes purngalu bīdīja pa grīdu salmus. Sargātājs kaut ko norūca un atkal sāka pārbaudīt zirglie­tas. Labu brīdi valdīja klusums.

- Tas nav kā nostāstos, Mats beigās ierunājās.

- Nezinu gan, Perins īgni novilka. Trolloki, Sargātājs, Aesu Sedajas. Ko vēl vairāk varam gribēt?

- Aesu Sedajas, Mats nočukstēja, un šķita, ka viņam pēkšņi ir sameties auksti.

- Rand, vai tu viņai tici? Perins jautāja. Par to, ko trolloki no mums grib?

Visi kā viens paskatījās uz Sargātāju. Lans šķita pilnīgi aizņemts ar baltās ķēves seglu siksnu, bet trijotne virzījās uz staļļa durvīm, tālāk no viņa. Un arī tur visi saspiedās ciešāk kopā un runāja klusu.

Rands papurināja galvu. Nezinu, bet viņai ir taisnība, ka uzbrukumi ir vērsti tikai uz mūsu lauku saimniecībām. Ciematā trolloki vispirms uzbruka Luhana kunga mājai un smēdei. Es pajautāju mēram. Viegli iedomāties, ka viņi medī mūs, nekas cits jau prātā neienāk. Pēkšņi viņš sajuta abu biedru skatienus.

- Tu jautāji mēram? Mata balsī skanēja neticība. Viņa taču pie­kodināja nevienam neteikt.

- Es jau neteicu, kāpēc jautāju, Rands protestēja. Vai tad jūs paši ne ar vienu par to nerunājāt? Nevienam nepateicāt, ka dosieties projām?

Perins kā aizsargājoties paraustīja plecus. Moiraina Sedaja sacīja, ka nevienam nedrīkst teikt.

- Mēs atstājām zīmītes, Mats bilda. Savējiem. No rīta viņi atradīs. Rand, mana māte domā, ka Tarvalona ir tas pats, kas Šajolgula. Viņš aprauti iesmējās, tā pauzdams, ka mātei nepiekrīt. Taču tas nebija pārlie­cinoši. Māte censtos mani ieslēgt pagrabā pat tad, ja, pēc viņas domām, es par promiešanu kaut vai tikai domātu.

- Luhana kungs ir stūrgalvīgs kā auns, Perins piebilda, bet Luhana kundze vēl sliktāka. Ak, ja jūs būtu redzējuši, kā viņa rakās pa mājas gruvešiem, it kā cerot, ka trolloki atgriezīsies un tad tik dabūs no viņas trūkties…

- Goda vārds, Mats teica, labi zinu, ka viņa ir Aesu Sedaja un tā tālāk, bet trolloki te patiešām bija! Viņa piekodināja nevienam neteikt. Ja Aesu Sedaja nezina, kā šādās reizēs rīkoties, kurš tad?

- Nezinu gan, Rands berzēja pieri. Viņam sāpēja galva; no prāta neizgāja sapnis. Mans tēvs viņai tic. Viņš vismaz piekrita, ka mums jādodas ceļā.

Durvīs pēkšņi stāvēja Moiraina. Tu par šo ceļojumu runāji ar tēvu? Viņa no galvas līdz kājām bija tērpusies tumšpelēkā apģērbā; svārkus vidū pārdalīja šķēlums jāšanai, un vienīgā zeltlieta viņai šobrīd bija gredzens ar čūsku. Rands nopētīja Moirainas kūju, kas bija piere­dzējusi liesmas, lai gan uz tās neredzēja apdeguma zīmes, pat sodrējus ne. Es nespēju aiziet, nepateicis tēvam.

Aesu Sedaja paskatījās uz Randu, lūpas savilkusi, un tad pievērsās citiem: Vai arī jūs nolēmāt, ka ar zīmīti nepietiks? Mats un Perins centās viens otru pārkliegt, apgalvojot, ka atstāja tikai zīmītes, kā jau viņa bija pieteikusi. Moiraina klusējot viņiem pamāja un tad skarbi uzlūkoja Randu. Tas, kas izdarīts, jau ir ieausts Rakstā. Lan?

- Zirgi gatavi ceļam, Sargātājs atsaucās, un pārtikas mums pietiks līdz Bērlonai, un vēl paliks pāri. Varam doties ceļā jebkurā brīdī. Iesaku tūlīt.

- Bez manis ne! Stallī ieslīdēja Egvēna ar lakatā ietītu saini rokās. Rands gandrīz vai nogāzās zemē.

Lana zobens jau bija pa pusei laukā no maksts, bet, ieraudzījis mei­teni, Sargātājs iegrūda asmeni atpakaļ, un viņa skatiens piepeši kļuva tukšs. Perins un Mats sāka vāvuļot, mēģinādami pārliecināt Moirainu, ka nav tei­kuši Egvēnai par ceļojumu. Aesu Sedaja nelikās neko dzirdam: viņa gluži vienkārši skatījās uz meiteni, domīgi pieskardamās ar pirkstu pie lūpām.

Egvēna pacēla tumšbrūnā apmetņa kapuci augšup, taču ne tik daudz, lai noslēptu Moirainai veltīto izaicinošo skatienu. Man te ir viss, kas vajadzīgs. Ieskaitot pārtiku. Un es šeit nepalikšu. Varbūt vairs nebūs citas iespējas redzēt pasauli ārpus Divupes.

- Egvēna, tas nebūs pārgājiens uz Ūdensmežu, Mats noburkšķēja un soli atkāpās, kad meitene caur pieri viņu uzlūkoja.

- Paldies, Mat! Man pašai tas neienāktu prātā. Vai tu domā, ka tikai jūs trīs gribat redzēt lielo pasauli? Es par to esmu sapņojusi tikpat ilgi, tāpēc negrasos laist garām šo izdevību.

- Bet kā tu zināji, ka mēs dodamies ceļā? Rands prasīja. Lai nu kā, tu nevari mums piebiedroties. Tas nebūs izpriecu ceļojums. Mūs apdraud trolloki. Egvēna uzmeta Matam iecietīgu skatienu, un viņš sašutis piesarka un sastinga.

- Vispirms, Egvēna pacietīgi skaidroja, ievēroju Matu, kas slap­stījās apkārt, par varītēm cenzdamies būt neievērots. Pēc tam ieraudzīju Perinu, kas mēģināja paslēpt zem apmetņa to neiedomājami lielo cirvi. Zināju, ka Lans ir nopircis zirgu, un tad es iedomājos, kāpēc gan viņam vajag vēl vienu. Ja viņš nopirka vienu, tad var nopirkt vēl citus. Tas un vēl Mata un Perina ložņāšana apkārt kā bullēniem, kas tēlo lapsas… nu, uz to man bija tikai viena atbilde. Nezinu, esmu pārsteigta vai ne, redzot šeit tevi, Rand, pēc tavām runām par sapņošanu ar vaļējām acīm. Tā kā Mats un Perins bija iesaistīti, laikam jau man vajadzēja zināt, ka arī tu esi.

- Tas ir mans pienākums, Egvēna, Rands atbildēja. Mūsu visu, citādi trolloki atgriezīsies.

- Trolloki! Egvēna neticīgi iesmējās. Rand, ja tu esi nolēmis pasaulē kaut ko redzēt, labu un sliktu, lūdzu, nestāsti man savas muļķī­gās pasakas!

- Trolloki… Mats iesāka, … nav izdoma, Perins pabeidza.

- Pietiek, Moiraina teica klusi, taču pārgrieza sarunu šerpi kā ar nazi. Vai vēl kāds to visu ievēroja? Viņas balss bija maiga, taču Egvēna, pirms atbildēja, norija siekalas.

- Pēc vakarvakara visi domā tikai par to, kā visu atjaunot un ko darīt, ja tas atkārtosies. Ļaudis neko nemanīja, ja vien viņiem jaunumus nepabāza zem deguna. Un es nevienam neko neteicu. Itin nevienam.

- Nu labi, mirkli klusējusi, Moiraina sacīja. Vari doties kopā ar mums.

Lana sejai aši pārslīdēja pārsteigums, kas acumirklī pazuda. Ārēji viņš izskatījās mierīgs, taču no mutes izvirda nikni vārdi: Nē, Moiraina!

- Tā jau ir daļa no Raksta, Lan.

- Smieklīgi! viņš atcirta. Viņai nav nekādu iemeslu doties kopā ar mums. Visi iemesli ir pret viņu.

- Ir gan iemesls, Moiraina mierīgi atbildēja, proti, daļa no Raksta, Lan. Sargātāja seja bija bezkaislīga, tomēr viņš nesteidzīgi pamāja ar galvu.

- Bet, Egvēna, Rands brīdināja, mūs vajās trolloki! Līdz Tarvalonai mēs nebūsim drošībā.

- Necenties mani nobiedēt, meitene sacīja. Es iešu jums līdzi.

Šis balss tonis Randam bija pazīstams. Pēdējo reizi viņš bija to dzir­dējis toreiz, kad Egvēna sacīja, ka rāpšanās visaugstākajos kokos ir bērnu spēlīte, tomēr skaidri atcerējās. Ja tev šķiet, ka bēgšana no trollokiem ir izprieca… puisis iesāka, bet Moiraina viņu pārtrauca.

- Mums tādām lietām nav laika. Līdz rītausmai jātiek pēc iespējas tālāk. Ja atstāsim Egvēnu mājās, Rand, viņa sacels ciematu kājās, iekams būsim pieveikuši jūdzi, un tad mīrddrāls noteikti būs brīdināts.

- Es tā nedarīšu, Egvēna protestēja.

- Viņa var jāt uz menestrela zirga, Sargātājs ierosināja. Es atstāšu pietiekami daudz, lai viņš varētu nopirkt citu.

- Tas nu gan neies krastā, no siena panta atskanēja Merilina ska­nīgā balss. Šoreiz Lana zobens neieslīdēja atpakaļ makstī; viņš neno­vērsa skatienu no menestrela.

Nosviedis lejā segas rulli, Toms Merilins uzmeta sev uz muguras fut­rāli ar flautu un arfu, bet uz pleciem uzlika pieblīdušas seglu somas. Šajā ciematā man vairs nav, ko darīt, turklāt vēl nekad neesmu uzstājies Tarvalonā. Un, kaut gan parasti ceļoju viens, pēc pēdējās nakts notikumiem nebūt neiebildīšu pret sabiedrību.

Sargātājs uzmeta Perinām skarbu skatienu; puisis neveikli sarosījās.

- Neiedomājos paskatīties augšā, viņš nomurmināja.

Garkājainais menestrels rausās lejā pa trepēm no siena panta, un Lans stīvi jautāja: Vai arī tā ir daļa no Raksta, Moiraina Sedaja?

- Itin viss ir daļa no Raksta, mans senais draugs, Moiraina klusi atteica. Mēs nevaram atlasīt vai izvēlēties. Dzīve rādīs, kas un kā.

Novietojis uz staļļa grīdas kājas, Toms novērsās no trepēm un notrauca no ielāpainā apmetņa salmus. Īstenībā, viņš jau ikdienišķāk sacīja, varētu teikt, ka es pieprasu sev ceļabiedrus. Daudzas stundas esmu pavadījis, sēdēdams pie alus kausa un prātodams par pēdējo stun­diņu. Par trolloku zupas katlu gan neiedomājos. Menestrels uzmeta greizu skatienu Sargātāja zobenam. Tas nu gan nav vajadzīgs! Neesmu nekāds siers, kas jāsašķēlē.

- Merilina kungs, Moiraina sacīja, mums jāceļo ātri, gandrīz vai noteikti lielās briesmās. Tur vēl ir trolloki, un mēs ceļosim naktī. Vai tie­šām gribat piebiedroties?

Toms visus uzlūkoja, jautri smaidīdams. Ja tas nav pārāk bīstami meitenei, tad nebūs pārāk bīstami arī man. Turklāt kuram menestrelam, uzstājoties Tarvalonā, gan nebūtu jāpakļauj sevi nelielām briesmām?

Moiraina pamāja ar galvu, un Lans iebāza zobenu makstī. Randam pēkšņi ienāca prātā: “Kas būtu noticis, ja Toms būtu pārdomājis vai ja Moiraina nebūtu piekrītoši pamājusi?” Menestrels lika zirgam seglus, it kā tāda doma viņam nemūžam nebūtu ienākusi prātā, bet Rands ievēroja, ka viņš ne vienu reizi vien uzmet skatienu Lana zobenam.

- Bet nu, Moiraina sacīja, kurš zirgs būs Egvēnai?

- Tirgotāju zirgi nav labāki par duraniem, Sargātājs īgni noteica.

- Spēcīgi, bet lēni darbarūķi.

- Bela, Rands sacīja, saņemot Lana skatienu, kas lika vēlēties, kaut viņš būtu turējis muti. Jauneklis zināja, ka nespēs Egvēnu atrunāt, tāpēc nu atlika vien palīdzēt. Varbūt Bela nav tik ātra kā citi zirgi, tomēr spē­cīga. Es ar viņu dažkārt jāju. Bela nepievils.

Lans ieskatījās ķēves steliņģi, kaut ko murminādams zem deguna.

- Varbūt ir mazliet labāka par citiem zirgiem, Sargātājs visbeidzot sacīja. Diez vai mums ir izvēle.

- Tad būs jāņem viņa, Moiraina pamāja ar galvu. Rand, sameklē Belai seglus! Bet aši! Jau tā esam pārāk ilgi kavējušies.

Rands steigšus izvēlējās stadulā seglus un segu un pēc tam izveda Belu laukā no staļļa. Kad puisis lika ķēvei uz muguras seglus, viņa, mie­gaini pārsteigta, atskatījās. Rands jāja bez segliem, ķēve nebija pie tiem pieradusi. Nostiprinādams seglu jostu, Rands nomierinoši dudināja, un Bela pieņēma šo dīvaino apiešanos vien ar krēpju papurināšanu. Paņēmis no Egvēnas rokām saini, Rands piesēja to aiz segliem, bet meitene tik­mēr uzkāpa ķēvei mugurā un sakārtoja sev svārkus. Tie nebija pārdalīti uz pusēm, tāpēc kājas vilnas zeķēs atklājās līdz ceļgaliem. Kājās Egvēnai bija mīkstas ādas kurpes kā visām ciemata meitenēm. Nepiemērotas ceļojumam uz Sardzes kalnu un uz Tarvalonu vēl jo mazāk.

- Es vēl aizvien uzskatu, ka tev vajadzēja palikt mājās, Rands teica. Par trollokiem es nemeloju. Tomēr apsolu tevi pieskatīt!

- Varbūt es pieskatīšu tevi, Egvēna bezrūpīgi attrauca. Ievērojusi Randa sejā aizkaitinājumu, meitene pasmaidīja un pieliecās, lai noglau­dītu viņa matus. Zinu, ka tu par mani gādāsi, Rand. Rūpēsimies viens par otru. Bet tagad skaties, ka tiec zirga mugurā!

Rands attapās, ka visi pārējie jau sēž zirgos un gaida. Vienīgais zirgs bez jātnieka bija Mākonis, stalts sirmis ar melnām krēpēm un asti, Jona Tāna zirgs vai viņa bijušais zirgs. Rands uztrausās seglos, lai gan tas nebija viegli, jo sirmis mētāja galvu un, kad Rands lika kāju kāpslī, slējās pakaļkājās; arī zobens makstī sitās puisim pret kājām. Kāds tur brīnums, ka draugi nebija izvēlējušies Mākoni. Tāna kungs ar sparīgo sirmi bieži bija skrējies ar tirgotāju zirgiem, un Randam nebija gadījies dzirdēt, ka Mākonis kādreiz būtu zaudējis, tomēr viņš arī zināja, ka ar zirgu jāt nav viegli. Lans droši vien dzirnavniekam par Mākoni bija samaksājis bargu naudu. Kad Rands iekārtojās seglos, sirmis sāka dīžāties vēl trakāk, it kā dedzīgi gribēdams skriet. Rands cieši saņēma pavadu un centās domāt, ka viss būs labi. Ja viņš spēs pārliecināt sevi, tad varbūt pārliecinās arī zirgu.

Nakts plašumos noūjināja pūce, un ciematnieki salēcās, bet tad atta­pās, kas bija trokšņa cēlējs. Visi nervozi smējās un apmainījās ar kaunpil­niem skatieniem.

- Nākamreiz lauku pele uzdzīs mūs kokā, Egvēna sacīja un nedroši ieķiķinājās.

Lans papurināja galvu. Labāk lai tie būtu vilki.

- Vilki! Perins iesaucās, un Sargātājs viņam veltīja tukšu skatienu.

- Vilkiem nepatīk trolloki, kalēj, bet trollokiem nepatīk vilki, tāpat ari suņi. Ja es dzirdētu vilkus, tad droši zinātu, ka priekšā mūs negaida trolloki. Lans ieslīdēja mēness gaismas pielietajā naktī, vadīdams stalto melni lēnā gaitā.

Moiraina viņam sekoja, ne brīdi nevilcinādamās, un Egvēna turējās cieši viņai blakus. Rands un menestrels jāja katrs savā malā uzreiz aiz Mata un Perina.

Krogus laukumā valdīja tumsa un klusums, bet staļļa pagalmu izrai­bināja mēness ēnas. Pakavu klusā dunoņa ātri izdzisa to aprija nakts. Tumsā Sargātāja apmetnis arī viņu pašu pārvērta ēnā. Lanam bija jārāda ceļš, un tikai tāpēc pārējie nepulcējās ap viņu. Viņiem tuvojoties vārtiem, Rands nodomāja, ka nebūs viegli neviena nepamanītiem tikt laukā no ciemata. Vietējie katrā ziņā ievēros. Daudzi logi izstaroja blāvi dzeltenu

gaismu, un, lai ari tagad naktī tā šķita pavisam niecīga, līdz ar gaismu bieži sakustējās ciematnieku stāvi; ļaudis vēroja, ko atnesīs šī nakts. Neviens negribēja atkal tikt pārsteigts.

Tumšajās ēnās līdzās krogum tieši pirms izjāšanas no staļļa pagalma Lans piepeši apstājās un pamāja, lai visi klusē.

Uz Ratu tilta dunēja zābaki, turpat šur un tur mēnesnīcā iespīdējās metāls. Pār tiltu nodipēja zābaki, nošņirkstēja grants, un nācēji tuvojās krogum. Viņi bija sastinguši ēnā, neviens neizdvesa ne skaņas. Randam bija aizdomas, ka draugi mazākais ir pārāk nobijušies, lai saceltu troksni. Gluži tāpat kā viņš.

Soļi apstājās pelēkā gaismā pie krogus tieši aiz blāvā mirdzuma, kas plūda no viesu istabu logiem. Tikai tad, kad priekšā panācās Jons Tans ar šķēpu pie platā pleca, vecā bezrocī, uz krūtīm cauršūtā ar metāla diskiem, Rands viņus ieraudzīja. Ducis vīru no ciemata un kaimiņu saimniecībām, daži ķiverēs un ar ieročiem, kas bija nogulējuši putekļainos bēniņos nez cik paaudžu, visi ar šķēpiem vai mežinieku cirvjiem, vai sarūsējušām dzir­klēm.

Dzirnavnieks ieskatījās viesistabas logā, tad strauji pagriezās. Rādās, ka te. Visi aiz viņa sastājās divās izrobotās rindās, un patruļa aizmaršēja naktī, it kā sperdama soļus trijās dažādās bungu taktīs.

- Tādi noderēs brokastīs diviem nešķīstiem trollokiem, kad zābaku duna pieklusa, Lans nomurmināja. Tiem taču ir acis un ausis. Viņš pagrieza ērzeli atpakaļ. Jājuši!

Lēni, klusi Sargātājs vadīja viņus atpakaļ pār staļļa pagalmu, lejup pa upes krastu caur vītoliem un uz Vīnavota iebrauktuvi. Pie paša Vīnavota aukstajiem, straujajiem ūdeņiem, kas, plūstot ap zirgu kājām, mirdzēja un bija tik dziļi, ka apņēma jātnieku zābaku zoles. Izkāpuši pretējā krastā, zirgi rindā soļoja tālāk, Lana prasmīgajā vadībā turēdamies pa gabalu no ciemata mājām. Brīdi pa brīdim viņš apstājās, dodams zīmi, ka jāklusē, lai gan neviens cits neko nedzirdēja un neredzēja. Tomēr pēc tam vienmēr garām pagāja ciematnieku un zemnieku patruļa. Ceļotāji lēnītēm virzījās uz ciemata ziemeļu malu.

Rands tumsā pētīja mājas ar smailajiem jumtiem, cenzdamies tās iemūžināt atmiņā. “Smalks piedzīvojumu meklētājs,” viņš par sevi nodo­māja. “Necik tālu no ciemata, un jau ilgojas pēc mājām.” Tomēr turpināja skatīties.

Aizjājuši garām pēdējām mājām ciemata nomalē, viņi devās tālāk pa lauku apvidu paralēli Ziemeļu ceļam, kas veda uz Tārenas pārceltuvi. Rands nešaubījās, ka nekur citur nav tik skaistu nakts debesu kā Divupē. Gandrīz vai melnā tumsa šķita ietiecamies mūžībā, un neskaitāmās zvaigznes mirdzēja kā kristālā izsēti gaismas punkti. Mēness vēl tikai mazdrusciņ līdz pilnmēnesim šķita rokas stiepiena attālumā. Pietiktu pasniegties un…

Pār sudrabaino mēness bumbu lēni pārslīdēja melna ēna. Rands nevilšus parāva pavadu, apturēdams sirmi. “Sikspārnis,” viņš neskaidri iedomājās, zinādams, ka tā nav. Sikspārņi vakarā nebija nekas neparasts; mijkrēslī tie tvarstīja mušas un knišļus. Spārni, kas nesa šo radījumu, var­būt arī izskatījās līdzīgi, taču to vēzieni bija lēni un spēcīgi kā plēsoņai. Un šī būtne patiešām medīja. Lidošana turp un atpakaļ plašos lokos izgai­sināja jebkuras šaubas. Vistrakākais bija lidoņa izmērs. Uz mēness fona tas izskatījās daudz lielāks par sikspārni, šķita, ka to var aizsniegt ar roku. Rands mēģināja aplēst attālumu līdz būtnei un tās lielumu. Tai jābūt cil­vēka augumā, un spārni… Lidonis jau atkal slīdēja pār mēness seju, tad strauji metās lejup un viņu aprija nakts.

Rands neaptvēra, ka viņam aiz muguras jāj Lans, līdz Sargātājs satvēra viņa roku. Kāpēc tu te stāvi un uz ko skaties, puis? Mums jākust uz priekšu. Pārējie aiz Lana gaidīja.

Gandrīz vai gaidīdams pārmetumus, ka viņš ļaujas bailēm no trollokiem, Rands pastāstīja, ko nupat bija redzējis. Jauneklis cerēja, ka Lans visu norakstīs uz sikspārņa vai redzes māņu rēķina, tomēr Sargātājs norūca vienu vārdu, it kā mutē sajuzdams nelāgu garšu. Drafkārs. Egvēna un abi pārējie divupieši satraukti vēroja debesis, bet menestrels klusi ievaidējās.

- Jā, Moiraina pamāja ar galvu. Nevajadzētu cerēt uz kaut ko labāku. Un, ja mīrddrāla rīcībā ir drafkārs, tad drīz viņš zinās, kur esam, varbūt pat jau zina. Pār lauku apvidu mums jālido vēja spārniem. Vēl varam sasniegt Tārenas pārceltuvi pirms mīrddrāla. Viņš ar saviem trollokiem netiks uz priekšu tik viegli kā mēs.

- Drafkārs? Egvēna brīnījās. Kas tas tāds?

Aizsmakušā balsī viņai atbildēja Toms Merilins: Karā, ar ko bei­dzās Leģendu laikmets, tika radīts kaut kas vēl ļaunāks par trollokiem un Puscilvēkiem.

To dzirdot, Moiraina strauji pameta galvu uz runātāja pusi. Pat tumsa nespēja noslēpt viņas skarbo sejas izteiksmi.

Iekams kāds bija sācis menestrelu tincināt par ko vairāk, Lans norī­koja: Tagad dosimies uz Ziemeļu ceļu. Ja gribat palikt dzīvi, sekojiet man un turieties, turieties cieši kopā!

Sargātājs pagrieza zirgu, un pārējie klusēdami viņam aulekšos sekoja.

Vienpadsmitā nodaļa

UZ smagi noblietētā Ziemeļu ceļa zirgi izklīda un sāka aulek­šot uz ziemeļiem, krēpēm un astēm mēnesnīcā plīvojot, pakaviem ritmiski un vienmērīgi dunot. Priekšgalā jāja Lans melnis un ēnās ģērbies jātnieks teju vai izgaisa aukstajā naktī. Moirainas baltā ķēve, pielāgodamās ērzelim riksi pēc rikša, bija bālgana šautra, kas traucas tumsā. Pārējie sekoja ciešā rindā, it kā visi būtu piesieti virvei, kuras galu tur Sargātāja rokas.

Rands aulekšoja rindas galā tūlīt aiz Toma Merilina un pārējiem, kas bija neskaidrāk redzami. Menestrels ne reizi nepagrieza galvu, vēršot uzmanību uz viņu traukšanās virzienu, nevis uz to, no kā viņi bēga. Ja aiz muguras parādītos trolloki vai Izdzisušais uz sava klusā zirga, vai pirmīt redzētais lidonis drafkārs, trauksme būtu jāceļ Randam.

Ik pēc dažām minūtēm Rands staipīja kaklu atpakaļ, lai redzētu, kas notiek aiz muguras, cieši ieķēries Mākoņa krēpēs un pavadā. Drafkārs… ļaunāks par trollokiem un Izdzisušajiem, kā bija teicis Toms. Tomēr debesis bija tīras, un uz zemes Randa skatiens sastapa tikai tumsu un ēnas. Ēnas, kas varētu slēpt karaspēku.

Palaists brīvāk, sirmis ātri šķēla tumsu kā spoks, viegli turēdamies līdzi Lana ērzelim. Taču Mākonis gribēja auļot vēl ātrāk. Viņš gribēja noķert melni, centās to panākt. Randam bija stingri jātur pavada, lai zirgu savaldītu. Mākonis centās izrauties priekšā kā sacīkstēs, ar katru soli mēģinādams panākt sāncensi. Rands pieplaka pie segliem un pava­das, sasprindzinājis katru muskuli. Dedzīgi cerot, ka zirgs nejūt viņa

Ceļš uz Tārenas pārceltuvi

satraukumu. Ja Mākonis to justu, Rands zaudētu pēdējo reālo pieturas punktu, lai ari cik nedrošs tas būtu.

Noliecies zemu pie Mākoņa kakla, Rands bažīgi vēroja Belu ar jāt­nieci. Sacīdams, ka pinkainā ķēve var doties līdzi kopā ar citiem zirgiem, viņš nebija domājis tādu auļošanu. Bela nu turējās tikai auļos Rands pat nebija cerējis, ka viņa to spēs. Lans nebija gribējis ņemt līdzi Egvēnu. Vai viņš palēninātu gaitu, ja Bela atpaliktu? Varbūt atstātu nopakaļ? Aesu Sedaja un Sargātājs uzskatīja, ka Rands un viņa draugi zināmā mērā ir svarīgi ļaudis, bet, lai arī ko Moiraina runāja par Rakstu, Rands nedo­māja, ka Egvēna ir tikpat nozīmīga.

Ja Bela atpaliks, arī viņš atpaliks, vienalga, ko par to sacīs Moiraina un Lans. Paliks tur, kur klīst Izdzisušais un trolloki. Paliks pie drafkāra. Rands izmisis, no visas sirds sevī sauca Belai, lai tā skrien kā vējš, klusi cenzdamies iesvelt ķēvē spēku. “Skrien!” Randam uzmetās zosāda, šķita, ka viņa kauli sasalst un tūlīt sašķelsies. “Gaisma, palīdzi viņai, lai skrien!” Un Bela skrēja.

Viņi traucās un traucās uz ziemeļiem naktī, laiks izplūda neskaidrā mirgoņā. Brīdi pa brīdim ainavā iespīdējās lauku māju ugunis un tad pazuda tik ātri, it kā būtu iztēlotas. Aiz muguras ātri izgaisa suņu spalgie rējieni vai ari tie pēkšņi aprāvās, kad dzīvniekiem šķita, ka viņus triec projām. Ceļotāji traucās tumsā, un viņus mierināja tikai ūdeņaini blāvā mēness gaisma un pēkšņi uzkritusi tumsa no lielajiem kokiem ceļmalā, kas tūlīt ari izgaisa. Un vēl viņus ieskāva drūmums, bet vienmērīgo pakavu dunu pārtrauca tikai vientuļš naktsputna brēciens.

Pēkšņi palēninājis ātrumu, Lans lika apstāties visai zirgu rindai. Rands netika gudrs, cik ilgi viņi bija jājuši, bet kājas no turēšanās seglos viegli sāpēja. Priekšā dzirkstīja gaismas naktī, it kā starp kokiem locītos garš jāņtārpiņu spiets.

Ieraudzījis gaismas, Rands apjucis sarauca pieri, bet tad viņam pār­steigumā aizrāvās elpa. Tie taču nebija jāņtārpiņi, bet logi, māju logi, un ēkas nosedza pakalna sānus un virsotni. Sardzes kalns. Grūti bija noticēt, ka viņi ir tikuši tik tālu. Varbūt vēl neviens šo ceļu tik ātri nav mērojis. Sekojot Lana paraugam, Rands un Toms Merilins nokāpa no zirgiem. Mākonis stāvēja, nokāris galvu, sāniem cilājoties. Sirmja dūmakainos sānus, galvu un kaklu izraibināja tik tikko saskatāmas putas. Rands nodo­māja, ka šonakt viņa zirgs uz priekšu vairs netiks.

- Lai kā man gribētos atstāt šos ciematus aiz muguras, Toms pazi­ņoja, šobrīd lieti noderētu pāris stundu ilga atpūta. Jādomā, mūsu vadī­tājs to atļaus?

Rands izstaipījās un ar pirkstu kauliņiem paberzēja krustus. Ja pie­stāsim Sardzes kalnā līdz rītam, varam droši jāt augšā.

Noklīdusi vēja brāzma no ciemata atnesa dziesmas taktis un ēdiena smaržu, kas sariesa mutē siekalas. Sardzes kalnā vēl bija svētki. Trolloki Beltainu viņiem nebija iztraucējuši. Rands pameta skatienu uz Egvēnu. Meitene bija atbalstījusies pret Belu, baisas atklāsmes pārņemta. Arī pārē­jie kāpa nost no zirgiem; smagi nopūtušies, visi staipīja sāpošos mus­kuļus. Vienīgi Sargātājs un Aesu Sedaja neizrādīja nekādas noguruma pazīmes.

- Man gribētos mazliet uzdziedāt, Mats gurdi iesāka, un var­būt karstu jērgaļas pīrāgu “Baltajā Veprī”. Brīdi klusējis, viņš piebilda:

- Savu mūžu neesmu bijis tālāk par Sardzes kalnu. “Baltais Vepris” ne tuvu nav tik labs kā Vīnavota iebrauktuve.

- “Baltajam Veprim” nav ne vainas, Perins atsaucās. Un arī man, lūdzu, jērgaļas pīrāgu! Un daudz karstas tējas, lai izdzītu no kauliem dre­buļus.

- Mēs nedrīkstam apstāties, iekams esam šķērsojuši Tarenu, Lans skarbi sacīja. Ja nu vienīgi uz pāris minūtēm.

- Bet zirgi, Rands protestēja, nodzīsim viņus līdz nāvei, ja šonakt mēģināsim tikt tālāk. Moiraina Sedaja, protams…

Rands it kā bija manījis Moirainu rosāmies ap zirgiem, taču nebija pievērsis īpašu uzmanību tam, ko viņa dara. Tagad sieviete spraucās viņam garām un uzlika rokas uz Mākoņa kakla. Rands apklusa. Zirgs, klusi bubinādams, pēkšņi pameta ar galvu, gandrīz izraudams no Randa rokām pavadu. Pēc tam sirmis strauji spēra soli sāņus, tik nemierīgs, it kā būtu nedēļu pavadījis stallī. Neteikdama ne vārda, Moiraina devās pie Belas.

- Es nezināju, ka viņai piemīt tādas spējas, Rands, vaigiem degot, klusi teica Lanam.

- Lai nu kam, bet tev gan vajadzēja nojaust, Sargātājs atbildēja.

- Tu taču redzēji viņu kopā ar savu tēvu. Moiraina aizskalo prom visu nogurumu. Vispirms no zirgiem, pēc tam no jums, pārējiem.

- Pārējiem? Un no jums ne?

- No manis ne, aitugan. Man tas nav vajadzīgs, vēl ne. Tāpat arī viņai. Moiraina spēj palīdzēt citiem, bet ne sev. Tikai viens no mums sēdēs zirgā noguris. Atliek tikai cerēt, ka viņas spēki nebūs pārāk izsīkuši, iekams sasniegsim Tarvalonu.

- Pārāk izsīkuši kam? Rands jautāja Sargātājam.

- Rand, par Belu tev bija taisnība, Moiraina sacīja, stāvēdama bla­kus ķēvei. Viņai ir laba sirds un tikpat daudz spītības, cik jums visiem, Divupes ļaudis. Dīvaini, bet Bela no visiem varbūt ir vismazāk no­gurusi.

Tumsu pāršķēla kliedziens it kā zem asiem nažiem mirtu cilvēks, un pār viņiem lēni nošalca spārni. Lidoņa ēna nakti vērta vēl tumšāku. Zirgi, izmisīgi zviegdami, mežonīgi metās sāņus.

Drafkāra spārnu vēzienu saceltais vējš skāra Randu kā gļotains pie­skāriens, kā ķērcieni nakts murgu miklajā mijkrēslī. Tomēr viņš pat nepa­guva nobīties, jo Mākonis, šausmās zviegdams, lēca gaisā, it kā izmisīgi mēģinātu nopurināt no sevis kaut ko pielipušu. Rands, karādamies pavadā, tika notriekts no kājām un vilkts pa zemi. Lielais sirmis zviedza tik izmisīgi, it kā viņa paceles cīpslas plosītu vilki.

Tomēr Randam kaut kā izdevās noturēt pavadu, un ar brīvās rokas palīdzību viņš uztrausās kājās, sperot platus, grīļīgus soļus, lai atkal netiktu notriekts zemē. Izmisumā viņš saraustīti elsoja. Par katru cenu bija jānotur Mākonis. Rands drudžaini izstiepa roku, tik tikko satver­dams iemauktus. Mākonis saslējās pakaļkājās, paceldams Randu gaisā. Jauneklis, bezpalīdzīgi ieķēries zirgā, par spīti visam cerēja, ka dzīvnieks nomierināsies.

Kritiens satricināja Randu līdz zobu saknēm, bet sirmis piepeši no­mierinājās; iepletis nāsis un izvalbījis acis, stīvām kājām, zirgs drebēja. Arī Rands drebēja, un ne jau tikai tāpēc, ka bija karājies pavadā. “Grū­diens noteikti satricināja arī nabaga rumaku,” viņš nodomāja. Rands trīs vai četras reizes dziļi, saraustīti ieelpoja. Un tikai tad jauneklis spēja paskatīties apkārt, lai redzētu, kas ir noticis ar pārējiem.

Ceļotāju grupā valdīja haoss. Visi bija sagrābuši pavadas, nesekmīgi mēģinot savaldīt zirgus, kas mētāja galvas un slējās pakaļkājās, radot vis­pārēju jucekli. Tikai diviem jātniekiem, šķiet, ar zirgiem nebija grūtību. Moiraina taisni sēdēja seglos, un baltā ķēve smalki izvairījās no burz­mas, it kā nebūtu noticis nekas neparasts. Lans, nokāpis no zirga, pētīja

/

debesis, vienā rokā turēdams zobenu, bet otrā pavadu; spoži melnais ērzelis klusi stāvēja viņam blakus.

No Sardzes kalna vairs neskanēja līksmošana. Arī ciematā droši vien dzirdēja kliedzienu. Rands zināja, ka ļaudis brīdi paklausīsies un varbūt paskatīsies, kas radījis troksni, un atsāks līksmot. Starpgadījums drīz vien tiks aizmirsts, un atmiņas par to izzudīs dziesmās un ēdienos, dejās un izpriecās. Varbūt, izdzirdot jaunumus par notikumiem Emondārē, kāds atcerēsies un brīnīsies. Iespēlējās vijole, tai pēc mirkļa pievienojās flauta. Ciematā atsākās svinības.

- Zirgos! strupi pavēlēja Lans. Ieslidinājis zobenu makstī, viņš uzlēca ērzeļa mugurā. Drafkārs neparādītos, ja tas jau nebūtu paziņo­jis mīrddrālam mūsu atrašanās vietu. Tālu augšā atkal atskanēja spalgs kliedziens klusāks, tomēr tikpat griezīgs. Mūzikas spēlēšana Sardzes kalnā atkal spēji aprāvās. Drafkārs tagad mūs izseko un ziņo Puscilvēkam. Viņš nevar būt tālu.

Zirgi, atspirguši un tāpat arī baiļu pārņemti, slējās pakaļkājās un kāpās atpakaļ, neļaudami sēsties sev mugurā. Pirmais seglos lamādamies iemetās Toms Merilins un drīz vien arī pārējie. Visi, izņemot vienu.

- Rand, pasteidzies! Egvēna sauca. Drafkārs atkal spalgi ieklie­dzās; Bela norikšoja pāris soļu, un tikai tad meitene spēja ķēvi savaldīt.

- Pasteidzies!

Rands satrūcies attapās, ka pat nemēģina kāpt Mākoņa mugurā, bet stāv, raudzīdamies debesīs, un veltīgi cenšas saskatīt pretīgo kliedzienu avotu. Vēl vairāk gluži neapzināti puisis bija izvilcis Tama zobenu, lai cīnītos pret lidojošo radījumu.

Randa seja piesarka, un viņš bija priecīgs, ka nakts aizsegs to slēpj. Neveikli, vienā rokā satvēris pavadu, viņš iestūma zobenu atpakaļ makstī un aši palūkojās uz pārējiem. Moiraina, Lans un Egvēna skatījās uz viņu, bet jauneklis šaubījās, vai mēness gaismā viņi daudz ko redz. Pārējie, šķiet, bija pārāk aizņemti ar zirgu valdīšanu, lai vispār pievērstu viņam uzmanību. Uzlicis roku uz seglu priekšējā loka, Rands veikli uzlēca zirga mugurā, it kā būtu to darījis visu savu dzīvi. Ja kāds no draugiem bija ievērojis zobenu, tad, protams, vēlāk viņš par to dzirdēs. Un tad būs gana laika par to uztraukties.

Līdzko Rands bija seglos, visi atkal metās aulekšiem projām pa ceļu, augšup kupolveida kalnā. Ciematā rēja suņi viņu pārgājiens nebija

pilnīgi nepamanīts. ‘‘Bet varbūt suņi saož trollokus,” Rands nodomāja. Riešana un arī ciemata ugunis ātri pagaisa aiz muguras.

Viņi aulekšoja ciešā barā, zirgi skrienot gandrīz grūdās cits citam virsū. Lans jau atkal lika izklīst, bet neviens nevēlējās kaut uz bridi naktī palikt viens. Augstu virs galvas atkal atskanēja spalgs kliedziens. Sargātājs atmeta ar roku un atļāva jāt bariņā.

Rands jāja uzreiz aiz Moirainas un Lana; sirmis par katru cenu gribēja iespiesties starp Sargātāja melni un Aesu Sedajas smalko ķēvi. Egvēna un menestrels katrs savā pusē auļoja Randam blakus, bet puiša draugi bariņā aiz viņiem. Mākonis, drafkāra kliedzienu mudināts, nesās kā vējš, un Rands pat gribēdams nespētu viņu apturēt, tomēr sirmis nevarēja apdzīt abus zirgus ne par soli.

Naktī izaicinoši atskanēja drafkāra kliedziens. Drosmīgā Bela skrēja, izstiepusi kaklu, astei un krēpēm plīvojot vējā, vienā solī ar lielākajiem zirgiem. Aesu Sedaja noteikti bija izdarījusi kaut ko vairāk, nevis tikai atbrīvojusi ķēvi no noguruma.

Egvēnas seja mēness gaismā smaidīja satrauktā priekā. Matu pīne plī­voja meitenei aiz muguras tāpat kā zirgiem krēpes, un spīdums viņas acīs nebija no mēness vien par to Rands nešaubījās. Jaunekļa mute pavērās pārsteigumā, līdz viņš norija knisli, un viss beidzās ar klepus lēkmi.

Jādomā, ka Lans kaut ko jautāja, jo caur vēju un pakavu dunoņu pēkšņi atskanēja Moirainas kliedziens. Es nevaru! No auļojoša zirga muguras ne tik! Viņus nevar tik viegli nogalēt, pat ja tie ir redzami. Mums jāskrien uz priekšu un jācer.

Viņi izaulekšoja cauri miglas strēlei plānai un ne augstākai par zirgu ceļgaliem. Mākonis iztraucās caur to divos lēcienos, un Rands neticīgi samirkšķināja acis. Nakts noteikti bija par aukstu miglai. Gar viņiem atkal aizpeldēja pelēks, robains ielāps, lielāks par iepriekšējo. Tas auga, it kā no zemes svīstu laukā dūmaka. Virs galvas nikni kliedza drafkārs. Brīdi apņēmusi jātniekus, migla izgaisa, pēc tam parādījās atkal, tad palika aiz muguras.

Ledainā migla atstāja uz Randa sejas un rokām vēsu mitrumu. Pēc tam jātnieku priekšā neskaidri iezīmējās bālganpelēka siena, kas pēc mir­kļa viņus apņēma. Tik bieza, ka apslāpēja pakavu troksni līdz trulai duno­ņai, un kliedzieni virs galvas šķita nākam caur sienu. Rands spēja izšķirt tikai Egvēnas un Toma Merilina aprises sev blakus.

Lans soli nepalēnināja. Joprojām ir tikai viena vieta, uz kuru varam doties, viņš sauca, balsij skanot tukši un bezmērķīgi.

- Mlrddrāls ir viltīgs, Moiraina atbildēja. Izmantošu pret viņu viņa paša viltību. Visi aulekšoja uz priekšu klusēdami.

Debesis un zemi aptumšoja zilganpelēka migla, pārvēršot jātniekus ēnās, kas, šķiet, peldēja caur naksnīgajiem mākoņiem. Pat viņu pašu zirgu kājas ceļiniekiem šķita izgaisušas.

Rands sakustējās seglos, vairīdamies no ledainās miglas. Zināt, ka Moirainai piemīt spējas, pat redzēt tās darbībā, bija kas viens, bet just uzburtu miklumu uz ādas gluži kas cits. Rands ari aptvēra, ka ir aiz­turējis elpu, un nolamāja sevi par visīstāko muļķi. Viņš taču nevarēja jāt līdz Tārenas pārceltuvei neelpodams. Tamam Moiraina bija palīdzējusi ar Vienspēku, un ar tēvu, šķiet, viss bija labi. Tomēr Randam bija jāatslābst un jāizelpo, tad jāievelk elpa. Gaiss bija smags, tomēr ja neņemtu vērā aukstumu tāds pats kā jebkurā citā miglainā nakti. Rands centās sev to iestāstīt, bet par ticēšanu šaubījās.

Lans viņus mudināja saspiesties ciešāk tā, lai miklajā, saltajā pelē­cībā viņi redzētu biedru siluetus, bet pats ne uz mirkli neatlaida pavadu vaļīgāk. Jādami blakus, Lans un Moiraina pārējiem rādija ceļu cauri mig­lai, it kā paši skaidri redzētu, kas atrodas priekšā. Viņiem atlika tikai uzti­cēties un sekot. Un cerēt.

Spalgie kliedzieni, kas bija viņus vajājuši, nu, ceļiniekiem aulekšojot uz priekšu, pieklusa un tad pavisam izgaisa, tomēr tas bija mazs mieri­nājums. Mežu un lauku saimniecības, mēnesi un ceļus ietina un apslēpa migla. Suņi vēl rēja, neskanīgi un tālu pelēkajā dūmakā, viņiem jājot gar lauku sētām, bet citu trokšņu nebija, vienīgi dobjā zirgu pakavu duna. Pelnpelēkā migla nemainījās. Nekas neliecināja par laika ritumu tikai pieaugošās sāpes augšstilbos un mugurā.

Rands nešaubījās, ka aizritējušas jau daudzas stundas. Puiša rokas bija tā sagrābušas pavadu, ka šķita viņš nevarēs to atlaist. Rands pārlika, vai maz spēs atkal normāli staigāt. Atskatījās viņš tikai vienreiz. Viņiem nopakaļ skrēja ēnas, taču jauneklis pat nespēja aplēst to skaitu. Vai tie patiešām bija viņa draugi? Drēgnums un mitrums iesūcās apmetni, mē­teli un kreklā, iesūcās kaulos viņam tā šķita. Tikai gaisa brāzma gar seju un tuvināšanās un attālināšanās no pārējiem liecināja, ka viņš vispār virzās uz priekšu. Noteikti bija aizritējušas daudzas stundas.

- Lēnāk, Lans piepeši iesaucās. Pievelciet pavadas!

Rands bija tik pārsteigts, ka ar Mākoni iespraucās starp Lanu un Moirainu, izraudamies priekšā par pusduci soļu, un tikai tad spēja apturēt lielo sirmi un paskatīties visapkārt.

Miglā no visām pusēm pacēlās mājas mājas, kas Randa acīm šķita dīvaini izstieptas augšup. Te viņš vēl nebija bijis, tomēr bija dzirdējis nostāstus. Ēkas izskatījās garas augsto sarkanķieģeļu pamatu dēļ, kas bija nepieciešami, kad pavasari Miglas kalnos kusa sniegi un Tārena izgāja no krastiem. Viņi jau bija pie Tārenas pārceltuves.

Lans ar melno kara zirgu aizrikšoja garām Randam. Lēnāk pār tiltu, aitugan!

Rands samulsa, tomēr bez paskaidrojumiem ieņēma savu vietu, ceļo­tājiem virzoties dziļāk ciematā. Jaunekļa seja dega, un uz bridi migla šķita patīkama.

Vientuļš suns, neredzams aukstajā miglā, nikni viņus aprēja, tad aiz­skrēja. Šur un tur logos iemirdzējās pa gaismiņai, tur rosījās ciemata agrie putni. Ja neņēma vērā suni, nakts pēdējo stundu nekas netraucēja, vienīgi zirgu pakavu duna.

Līdz šim Rands bija saticis tikai dažus cilvēkus no Tārenas pārceltu­ves. Nu puisis centās atcerēties to mazumiņu, ko par tiem zināja. Viņi reti kad riskēja doties uz, kā paši sacīja, “zemieņu ciematiem”, degunu gaisā, it kā būtu saoduši kaut ko nelabu. Tiem dažiem, kurus Rands bija saticis, bija divaini vārdi, tādi kā Kalngals vai Akmenslaiva. Visā visumā ļaudis no Tārenas pārceltuves bija ieguvuši sliņķu un blēžu slavu. Baumoja, ka pēc sarokošanās ar Tarenas pārceltuves ļaudīm sev jāpārskaita pirksti.

Lans un Moiraina apstājās pie augstas, tumšas mājas, mats matā kā pārējās ciematā. Sargātājs izlēca no segliem un devās augšup pa kāpnēm (tās pacēlās virs ielas viņu galvu augstumā) uz durvīm; ap viņu kā dūmi virmoja migla. Ticis kāpņu galā, Lans sāka ar dūri zvetēt pa durvīm.

- Bet es domāju, ka viņš gribēja klusumu, Mats nomurmināja.

Lans vēl aizvien būkšķinājās. Kaimiņmājas logā iedegās ugunis, kāds

dusmīgi iesaucās, bet Sargātājs turpināja dauzīt durvis.

Tās pēkšņi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja vīrs naktstērpā, kas plan­dījās ap viņa kailajām potītēm. Eļļas lampiņa vira rokā apgaismoja šauru seju ar smailiem vaibstiem. Viņš dusmīgi atvēra muti un bridi paturēja to vaļā, grozīdams galvu un izbolījis acis, pārsteigts par miglu. Kas

tur? viņš jautāja. Kas tur? Pa durvīm iekšā vēlās saltas, pelēkas mig­las grīstes, un vīrs, no tām vairīdamies, rāvās atpakaļ.

- Augsttorņa kungs, Lans iesāka, tieši jūs man esat vajadzīgs. Mēs gribam tikt pāri ar jūsu prāmi.

- Tāds augstu torni nav ne redzējis! Mats iespurdzās. Rands pamāja, lai draugs klusē. Vīrs ar smailajiem sejas pantiem pacēla lampu augstāk un no augšas viņus aizdomīgi nopētīja.

Pēc mirkļa Augsttorņa kungs dusmīgi paziņoja: Prāmis dodas pāri tikai dienasgaismā. Ne jau naktī. Nekad naktī! Un arī miglā ne. Atgriezie­ties, kad uzausīs saule un izklīdīs migla!

Vīrs jau pagriezās, lai ietu, bet Lans sagrāba viņu aiz delma. Pārcē­lājs dusmīgi atvēra muti. Lampiņas gaismā iespīdējās zelts Sargātājs skaitīja un lika vīra saujā monētu pēc monētas. Dzirdot šķindam naudu, Augsttornis aplaizīja lūpas un viņa galva collu pa collai liecās arvien tuvāk plaukstai, it kā vīrs neticētu savām acīm.

- Un vēl tikpat, Lans piebilda, kad būsim droši nogādāti tajā krastā. Bet brauksim tagad!

- Tagad? kodīdams apakšlūpu, baltajam seskam līdzīgais vīrs mīņā­damies lūkojās miglas pārņemtajā naktī, bet tad strauji pamāja ar galvu.

- Nūja. Labi, atlaidiet manu roku! Jāmodina pārcēlāji. Jūs taču nedomā­jat, ka prāmi vilkšu viens pats?

- Gaidīšu pie prāmja, Lans noskaldīja. Kādu brītiņu. Viņš atlaida vaļā pārcēlāja roku.

Augsttorņa kungs, piegrūdis monētu riekšavu pie krūtīm, apstipri­noši pamāja un ar gurnu steigšus atgrūda vaļā durvis.

Divpadsmita nodaļa

Pāri Tārenai

N

ogājis lejā pa kāpnēm, Lans lika visiem nokāpt no zirgiem un

vest tos viņam nopakaļ miglā. Jau atkal bija jātic, ka Sargātājs

zina, kurp dodas. Ap Randa ceļgaliem peldēja migla, slēpdama

viņa pēdas, izdzēsdama pasauli visapkārt tālāk par jardu. Migla nebija

tik bieza kā ārpus pilsētas, tomēr Rands tik tikko varēja saskatīt savus

biedrus.

Bet naktī nekustējās neviens cilvēks, izņemot viņus. Logos iedegās vēl vairāk gaismu nekā pirmīt, taču biezā migla lielāko daļu no tām pār­vērta blāvos ielāpos, un, kad dūmakainais mirdzums, kas slīga pelēkumā, pazuda, redzams vairs nebija nekas. Citas mājas, kas atklājās mazliet vai­rāk, šķita peldam mākoņu jūrā (vai arī likās, ka ir pēkšņi izmestas laukā no miglas), bet to kaimiņi palika paslēpti. Varētu nodomāt, ka saskatāmās ēkas stāv vientuļas jūdžu jūdzēm plašā rādiusā.

Rands, pēc garā jājiena juzdams sāpes, kustējās stīvi; jauneklis prā­toja, kā lai pieveic atlikušo ceļu līdz Tarvalonai. Protams, nevarētu teikt, ka šobrīd iet kājām būtu daudz labāk nekā jāt, tomēr pēdas bija gandrīz vienīgā viņa ķermeņa daļa, kas nesūrstēja. Katrā ziņā Rands bija radis staigāt.

Tikai vienreiz viņš sadzirdēja skaidri saklausāmu balsi. Tev jārīko­jas, Moiraina atbildēja uz Lana jautājumu, kuru Rands nebija dzirdē­jis. Viņš atcerēsies pārlieku daudz, un tur neko nevaram darīt. Ja es iespiedīšos viņam atmiņā…

Rands uzmeta plecos nu jau piemirkušo apmetni, turēdamies cieši blakus citiem. Mats un Perins ejot kurnēja zem deguna un pavisam klusi

murmināja, aprauti iekliegdamies ikreiz, kad vien paklupa uz neredzama šķēršļa. Kurnēja arī Toms Merilins, Randu aizsniedza tādi vārdi kā “kar­sta maltīte”, “uguns” un “karstvīns”, tomēr nedz Sargātājs, nedz Aesu Sedaja nelikās neko dzirdam. Egvēna maršēja, neteikdama ne vārda, ar taisnu muguru un augsti paceltu galvu. Tas, protams, bija bēdīgi apšau­bāms maršs, jo meitene gluži kā visi pārējie nebija radusi jāt.

“Nu, dabūji savu piedzīvojumu,” Rands īgni nodomāja, būdams pār­liecināts, ka turpmākajā ceļā Egvēna vairs neievēros tādus sīkumus kā migla, mitrums vai aukstums. “Iespaidi droši vien atšķiras,” viņš sprieda, “atkarībā no tā, vai tu pats meklē piedzīvojumu vai arī tev to uzspiež.” Protams, nostāsti par aulekšošanu aukstā miglā drafkāra vai Gaisma vien zina kā vajātam izklausīsies aizraujoši. Egvēna varbūt bija sajūsmā, bet viņš gan juta tikai aukstumu un mitrumu un priecājās, ka ir nokļuvis apdzīvotā vietā, kaut vai tikai Tārenas pārceltuvē.

Tumsā Rands pēkšņi uzgrūdās kaut kam lielam un siltam Lana ērzelim. Sargātājs un Moiraina bija apstājušies un pārējie biedri tāpat; visi glāstīja zirgus, mierinot sevi ne mazāk kā dzīvniekus. Migla bija mazliet izklīdusi, nu viņi cits citu redzēja nedaudz skaidrāk, taču ari ne pārāk labi. Ceļinieku kājas kā pelēki palu ūdeņi vēl slēpa zemi miglas vaļņi. Šķita, ka tā ir aprijusi visas mājas. Rands uzmanīgi paveda Mākoni mazliet uz priekšu un tad pārsteigts dzirdēja, kā viņa zābaki noskrapst pret koka dēļiem. Prāmju piestātne. Viņš uzmanīgi spēra soli atpakaļ, likdams arī sirmim atkāpties. Bija dzirdēts, ka Tārenas piestātne ir kā tilts, kas ved tikai un vienīgi uz prāmi. Tarenai jābūt platai un dziļai, ar viltīgām strau­mēm, kas ierauj dzelmē pat visspēcīgāko peldētāju. Daudz platākai par Vīnavota ūdeņiem, jauneklis sprieda. Un vēl migla. Rands izjuta atvieg­lojumu, zem kājām atkal manīdams zemi.

Lans nošņāca “Csst!” tikpat spīvi, cik spīva bija migla. Iedams pie Perina, viņš pamāja uz puišu pusi un tad atrāva vaļā jaunieša apjomīgo apmetni, atklādams milzīgo cirvi. Paklausīgi, tomēr vēl neko nesapraz­dams, Rands pārmeta apmetni pār plecu, lai parādītu savu zobenu. Lanam aši dodoties atpakaļ pie meļņa, miglā sāka raustīties ugunis, un viņiem tuvojās apslāpēti soļi.

Augsttorņa kungam pa pēdām nāca seši vīri ar stingām sejām un raupjā apģērbā. Lāpas vīru rokās ap viņiem izklīdināja miglu. Kad viņi apstājās, Emondāres ceļinieki bija kā uz delnas, lai arī gandrīz visi apjozti

ar pelēku sienu, tik biezu, ka tā atstaroja lāpu ugunis. Pārcēlājs sāka viņus pētīt, piešķiebis šauro seju un raustīdams degunu kā zebiekste, kas vēja pūsmā ošņā pēc slazda.

Lans acīm redzami nevērīgi atbalstījās pret segliem, taču roku dižma­nīgi turēja uz zobena garās maksts. Sargātājs atgādināja metāla atsperi, kas gaida, kad varēs atsprāgt vaļā.

Rands steigšus atdarināja Sargātāja pozu katrā ziņā uzlika roku uz zobena. Jauneklis nedomāja, ka viņam izdotos iegūt tik nāvējoši laisku izskatu. “Ja es to mēģinātu, visi droši vien smietos.”

Perins, palaidis brīvāk cirvi ādas cilpā, nostājās stingrāk uz kājām. Mats pielika roku pie bultu maka, lai gan Rands šaubījās, vai loka stiegra pēc atrašanās tādā mitrumā ir labā stāvoklī. Toms Merilins cēli spēra soli uz priekšu un, pacēlis tukšu roku, lēni to pagrieza. Tad menestrels plaši atvēzējās un viņa pirkstos parādījās duncis. Tā spals atsitās pret plaukstu, un Toms, pēkšņi nevērīgs, sāka vīlēt nagus.

No Moirainas puses atplūda klusi, priecīgi smiekli. Egvēna aplaudēja, it kā būtu vērojusi svētku priekšnesumu, pēc tam apjuka un aprāvās, lai gan meitenes mute palika izliekta smaidā.

Augsttornis gan ne tuvu neizskatījās uzjautrināts. Paglūnējis uz Tomu, viņš skaļi nokremšļojās. Kāds man solīja, ka pēc pārcelšanās būs vēl zelts. Vīrs atkal pārlaida visiem īgnu, viltīgu skatienu. Tas, ko jūs pirmīt iedevāt, ir drošā vietā, dzirdat? Neviens, itin neviens tam klāt netiks!

- Pārējais zelts, Lans viņam paskaidroja, nonāks jūsu rokās, kad visi būsim tajā krastā. Ādas maks pie Sargātāja vidukļa, viegli sapuri­nāts, nožvadzēja vien.

Pārcēlāja acīs mirkli pavīdēja šaubas, tomēr beigu beigās viņš pamāja ar galvu. Labi, lai notiek, Augsttornis nomurmināja un cēli devās uz piestātni. Viņam sekoja seši palīgi. Lāpas izklīdināja miglu ap gājējiem, bet aiz viņu mugurām sakļāvās pelēki mutuļi, ātri ieņemot tukšo vietu. Rands steigšus metās viņiem nopakaļ.

Pats prāmis bija liellaiva ar augstām malām, pietauvota pie platfor­mas, kuru varēja pacelt un līdz ar to noslēgt ceļu. Abpus tai bija nostiep­tas virves, resnas kā vīrieša plaukstu locītavas. Virves bija piestiprinātas pie pamatīgiem pāļiem piestātnes malā, bet virs upes tās izgaisa naktī. Pārcēlāja palīgi iesprauda lāpas dzelzs skavās, kas atradās laivas malās,

un tad gaidīja, kamēr visi uzved uz klāja zirgus, bet pēc tam pacēla plat­formu. Dēļi čīkstēja zem zirgu pakaviem un šļūkājošām kājām, un prāmis no smaguma sasvērās.

Augsttornis burkšķēja zem deguna un rūca, lai viņi nomierina zirgus, sastājas vidū un netraucē vilkt virvi. Pēc tam viņš uzsauca palīgiem, kas gatavoja prāmi ceļam, bet vīri aizvien vēl kustējās negribīgi un gausi, lai arī ko viņš teiktu. Augsttornis daļēji zaudēja drosmi un bieži vien aprā­vās pusvārdā, lai paceltu augstāk lāpu un izgaisinātu miglu. Beigu beigās pārcēlājs apklusa pavisam un, aizgājis uz laivas priekšgalu, palika tur un raudzījās miglā pār upi. Augsttornis nekustīgi stāvēja, līdz viens no palī­giem pieskārās viņa rokai; vīrs salēcās un nikni palūrēja.

- Ko? Ā! Tu, jā? Gatavs? Jau ir laiks. Nu, ļaudis, ko jūs gaidāt? viņš nevērīgi pamāja uz lāpu un zirgiem, kas bubinādami mēģināja nokļūt atpakaļ. Atbrivojiet vietu! Dodiet ceļu! Kustieties! Palīgs aizslāja pil­dīt rīkojumu, bet Augsttornis atkal sāka pētīt miglu virs galvas, brīvo roku neveikli berzēdams gar mēteļa priekšpusi.

Prāmis, atbrīvots no tauvām un iekļuvis spēcīgā straumē, sagriezās, bet pēc tam, galveno virvju saturēts, svērās atpakaļ. Vilcēji, pa trim katrā pusē, sagrāba virvju galus prāmja priekšējā daļā un smagu soli devās uz laivas otru galu, satraukti murminādami; prāmis ieslīdēja upē ar pelēkas miglas pārsegu.

Piestātne pagaisa, miglai ap viņiem sakļaujoties, bet virs prāmja starp mirgojošajām lāpām strāvoja sīkas strūkliņas. Liellaiva lēni šūpo­jās straumē. Vienīgā kustība uz prāmja bija vilcēju nepārtrauktā iešana uz priekšu, lai satvertu virves, un tad atpakaļ, lai tās vilktu uz pretējo pusi. Neviens nerunāja. Ciematnieki turējās tik tuvu prāmja vidusdaļai, cik vien iespējams. Bija taču dzirdēts, ka Tārena ir daudz platāka par divupiešu redzētajām upēm, turklāt migla iztēlē to darīja bezgalīgi platu.

Pēc brīža Rands pievirzījās tuvāk Lanam. Upes, kurās cilvēks nevar brist vai peldēt, kurām pat nemana otru krastu, satrauc ikkatru, kurš nav redzējis neko platāku vai dziļāku par Ūdensmeža dīķi. Vai patiešām viņi būtu mēģinājuši mūs aplaupīt? Rands klusi jautāja. Pārcēlājs drīzāk izturējās tā, it kā baidītos, ka mēs aplaupīsim viņu.

Sargātājs nopētīja pārcēlāju un viņa palīgus neviens, šķiet, neklau­sījās un tad tikpat klusi atbildēja: Tā kā miglā var paslēpties… nu, kad cilvēku darbi ir paslēpti, viņi pret svešiniekiem dažkārt izturas citādi

nekā tādās reizēs, kad kāds visu redz. Un tas, kurš pats miļuprāt kaitētu svešiniekam, domā, ka svešinieks kaitēs viņam. Šis vīrs… manuprāt, viņš varētu pārdot trollokiem miesīgu māti par gaļas sautējumu, ja darījums viņu apmierinātu. Esmu mazliet pārsteigts, ka tu jautā. Dzirdēju, ko Emondārē baumo par ļautiņiem no Tārenas pārceltuves.

- Jā, bet… Nu, visi saka, ka viņi…. Taču man ne prātā neienāca, ka tā patiešām ir. Īstenībā… Rands nolēma, ka labāk vispār nedomāt par to, kādi ir cilvēki ārpus viņa dzimtā ciemata. Viņš var pateikt Izdzisu­šajam, ka mēs šķērsojam upi ar prāmi, Rands visbeidzot sacīja. Ej nu sazini, vai neuzsūtīs mums trollokus.

Lans sausi iesmējās. Aplaupīt svešiniekus ir kas viens, bet sadar­boties ar Puscilvēku gluži kas cits. Vai tiešām tu vari iedomāties, ka Augsttornis ceļ pāri trollokus un vēl tādā miglā, lai arī cik zelta viņam būtu piesolīts? Vai pat pie iespējas runā ar mīrddrālu? Jau tikai no domas par to viņš mestos prom kā plēsts. Es gan nedomāju, ka Tarenas pārcel­tuvē mums būtu daudz jāuztraucas par Melndraugiem. Ne jau te! Vismaz pagaidām esam drošībā. No tādiem mums briesmas nedraud. Tomēr turi acis un ausis vaļā!

Augsttornis vairs nepētīja miglu sev priekšā. Pastiepis smailo seju un augstu pacēlis lāpu, viņš skatījās uz Lanu un Randu tā, it kā pirmo reizi būtu viņus skaidri ieraudzījis. Klāja dēļi čīkstēja zem vilcēju kājām, ik pa brīdim nomīņājās arī kāds pakavs. Pārcēlājs piepeši sarāvās, aptvē­ris, ka Lans un Rands skatās, kā viņš abus novēro. Ar joni apsviedies riņķī, vīrs atkal sāka pētīt pretējo krastu, bet varbūt miglā meklēja kaut ko citu.

- Vairs neko nesaki, Lans teica tik klusu, ka Rands tik tikko sadzir­dēja. Nav īstais laiks runāt par trollokiem vai Melndraugiem, vai par Melu tēvu, kas dzird ar savādām ausīm. Tādas runas var nodarīt vairāk ļauna nekā uz tavām durvīm uzkricelēts Pūķa Zobs.

Rands vairs negribēja uzdot jautājumus. Ap sirdi kļuva tik drūmi kā vēl nekad. Melndraugi! It kā jau nebūtu uztraukumu ar Izdzisušajiem, trollokiem un drafkāru! Trolloku vismaz varēja pazīt pēc ārienes.

Pēkšņi viņu priekšā parādījās pāļi. Prāmis krakšķēdams atsitās pret otru krastu, un vīri steigšus centās to pievilkt un ar būkšķi piestiprināja platformas galā, bet Mats un Perins skaļi paziņoja, ka Tārena nav ne uz pusi tik plata, kā dzirdēts. Lans veda savu ērzeli lejup uz platformu, viņam

sekoja Moiraina un visi pārējie. Rands ar Mākoni gāja pēdējais pēc Belas. Augsttorņa kungs dusmīgi iesaucās:

- Pag, pag! Ei! Un kur mans zelts?

- Viss tiks samaksāts, kaut kur miglā atskanēja Moirainas balss. Randa zābaki smagi nodunēja, viņam no platformas nolecot uz piestāt­nes dēļiem. Un sudraba marka katram jūsu vīram, Aesu Sedaja pie­bilda, par ātru pārcelšanu.

Augsttornis vilcinājās, pastiepis seju uz priekšu, kā briesmas sa­odis, bet vilcēji, izdzirdējuši par sudrabu, sarosījās. Daži vīri apstājās, lai paņemtu lāpas, un tad visi ar būkšķi nolēca no platformas, iekams pārcē­lājs paguva atvērt muti. īgni saviebies, viņš sekoja savai komandai.

Mākoņa pakavi dobji nodunēja miglā, Randam uzmanīgi virzot zirgu pa piestātni. Pelēkā migla šeit bija tikpat bieza kā virs upes. Piestātnes galā Sargātājs izsniedza monētas, Augsttorņa un viņa palīgu lāpu ielenkts. Visi, izņemot Moirainu, satraukti gaidīja viņiem aiz muguras bariņā. Aesu Sedaja stāvēja un raudzījās uz upi; Rands nespēja saprast, ko viņa tur var saskatīt. Nodrebinājies puisis uzmeta plecos to pašu netīro apmetni. Šobrīd viņš tik tiešām bija projām no Divupes, un šķita, ka attālums ir daudz lielāks par upes platumu.

- Te būs, Lans sacīja, sniegdams Augsttornim pēdējo monētu. Kā norunāts. Maku viņš vēl nenolika vietā, un seskam līdzīgais virs nespēja atraut no tā savu alkatīgo skatienu.

Platforma skaļi iečīkstējās un nodrebēja. Augsttornis spēji atliecās taisni un pagrieza galvu atpakaļ uz miglas apņemto prāmi. Divas uz klāja atstātās lāpas atgādināja blāvus, pūkainus gaismas punktus. Piestātne ievaidējās, apdullinoši nokrakšķēja koks, un dvīņu ugunis sasvērās un sāka griezties. Egvēna mēmi iekliedzās, bet Toms nolamājās.

- Tika vaļā! Augsttornis iebrēcās. Ķerdamies pie vilcējiem, viņš grūda tos uz piestātnes malu. Prāmis paspruka vaļā, jūs, muļķi! Dabū­jiet! Dabūjiet prāmi!

Augsttorņa stumdīti, vilcēji nosteberēja dažus soļus un apstājās. Vārās gaismiņas uz prāmja griezās arvien ātrāk un ātrāk. Virs tām vijās migla, iesūkdamās spirālē. Piestātne drebēja. Atskanēja koka krakšķi un šķelšanās troksnis prāmis sāka lūzt vairākās daļās.

- Atvars, viens no vilcējiem teica caurcaurēm godbijīgi.

- larenā nav atvaru, Augsttornis neskanīgi atbildēja. Savu mūžu nav bijis…

- Nelaimīgs atgadījums, dobji atskanēja Moirainas balss, un, novēr­susies no upes, Aesu Sedaja pārvērtās ēnā.

- Negadījums, Lans neskanīgi piebalsoja. Šķiet, kādu laiciņu nevarēsiet nevienu pārcelt pār upi. Bēdīgi, ka zaudējāt prāmi, izdarot mums pakalpojumu. Sargātājs atkal parakājās makā, kas vēl bija viņa rokā. Tas varētu jums atlīdzināt.

Brīdi paskatījies uz zeltu, kas lāpas gaismā spīdēja Lana rokā, Augst­tornis sakumpa un pameta skatienu uz citiem pārcēlājiem. Daļēji miglas slēpti, emondārieši klusi stāvēja. Izbiedēti, neartikulēti iebrēcies, pārcē­lājs pagrāba no Lana monētas, apsviedās riņķī un ieskrēja miglā. Augsttorņa palīgi no viņa atpalika vien pussoli, un, tiem izgaistot upes virzienā, lāpas ātri vien aprija tumsa.

- Mūs te vairs nekas neaizkavē, Aesu Sedaja teica, it kā nebūtu noticis nekas ārkārtējs. Paņēmusi aiz pavadas balto ķēvi, viņa pa krastu devās prom no piestātnes.

Rands stāvēja, raudzīdamies apslēptajā upē. “la varētu būt apstākļu sakritība. Atvaru te nav, viņš teica, bet …"Jauneklis piepeši attapās, ka visi jau ir prom. Steigšus viņš metās projām pa ieslīpo krastu.

Pēc trim soļiem biezā migla pēkšņi pazuda. Rands apstājās kā zemē iemiets un paraudzījās atpakaļ. Gar krasta līnijas malu slīga bieza, pelēka migla, bet otrā pusē mirdzēja skaidras nakts debesis, vēl tumšas, lai gan asā mēness kontūra liecināja, ka līdz rītausmai nav tālu.

Sargātājs un Aesu Sedaja stāvēja blakus saviem zirgiem un apspriedās gabaliņu aiz miglas robežas. Mazliet tālāk pārējie bija saspiedušies bariņā; pat mēnesnīcas pielietajā tumsā viņu satraukums bija gluži vai taustāms. Ceļinieku skatieni bija pievērsti Lanam un Moirainai, un visi, izņemot Egvēnu, bija atliekušies atpakaļ, it kā bīdamies abus pazaudēt, bet vien­laikus negribēdami pārāk pietuvoties. Mērojis pēdējos soļus, Rands kopā ar Mākoni apstājās blakus Egvēnai. Meitene viņam uzsmaidīja. Rands nodomāja, ka viņas acīs mirdz ne tikai mēnesnīcas gaisma.

- Migla seko upei, it kā būtu iezīmēta ar rakstāmspalvu, Moirainas balsī skanēja gandarījums. Tarvalonā nebūs ne desmit sieviešu, kam bez citu palīdzības tas izdotos. Un kur nu vēl no zirga aulekšos!

- Es negribu žēloties, Moiraina Sedaja, Toms sev neraksturīgi bikli ierunājās, bet vai nebūtu labāk mūs vēl kādu brīdi pārklāt? Teiksim, līdz Bērlonai? Ja tas drafkārs paskatīsies uz šo upes krastu, mēs zaudēsim visu, ko esam ieguvuši.

- Drafkāri nav īpaši gudri, Merilina kungs, Aesu Sedaja sausi atbil­dēja. Baismīgi un nāvējoši bīstami un ar asu redzi, bet zemu saprāta līmeni. Drafkārs ziņos mīrddrālam, ka šis upes krasts ir tīrs, bet pati upe ietīta miglā jūdzēm tālu abos virzienos. Mīrddrāls zinās, ka tas man ir maksājis papildu pūliņus. Viņam būs jāapsver, ka mēs varbūt glābjamies laivā, un tas viņu palēninās. Mīrddrālam būs jāsadala spēki. Miglai būtu jānoturas līdz brīdim, kad viņš vairs skaidri nezinās, vai vismaz kādu laiku neesam ceļojuši pa upi. Es varētu pastiept miglu mazliet tuvāk Bēr­lonai, taču tad drafkārs pārmeklētu upi stundām ilgi un mīrddrāls precīzi zinātu, kurp mēs dodamies.

Toms skaļi nopūtās un papurināja galvu. Atvainojiet, Aesu Sedaja. Ceru, ka jūs neaizvainoju.

- Ak, Moi… ak, Aesu Sedaja. Mats aprāvās un skaļi norija sieka­las. Prāmis… ak… vai jūs… es gribu teikt… nesaprotu, kāpēc… Viņam aizlūza balss, un iestājās tāds klusums, ka visskaļākais troksnis, ko dzirdēja Rands, bija paša elpa.

Visbeidzot ierunājās Moiraina, un viņas balss tukšo klusumu aizpil­dīja ar skarbumu. Jūs visi vēlaties izskaidrojumus, bet, ja man jums būs jāizskaidro sava darbība, tad neatliks laika nekam citam. Mēnesnīcā Aesu Sedaja nezin kāpēc izskatījās garāka augumā, viņa gandrīz vai pacē­lās virs pārējiem. Tomēr vienu es pateikšu. Esmu iecerējusi nogādāt jūs sveikus un veselus Tarvalonā. Tas jums noteikti jāzina.

- Ja mēs turpināsim te stāvēt, sarunā iejaucās Lans, drafkāram nemaz nevajadzēs pārmeklēt upi. Ja nemaldos… Sargātājs jau veda savu zirgu projām pa upes krastu.

It kā viņa kustība būtu kaut ko atraisījusi Randa krūtīs, jauneklis dziļi ievilka elpu. Viņš dzirdēja, ka arī citi ieelpo, pat Toms, un atcerējās senu parunu. Labāk iespļaut acīs vilkam nekā runāt pretī Aesu Sedajai. Lai nu kā, spriedze atslāba. Moiraina vairs nevīdēja virs pārējiem un nu sniedzās tikai līdz Randa krūtīm.

- Nedomāju, ka varam drusku atvilkt elpu, Perins cerību pilns sa­cīja, beigās nožāvādamies. Egvēna, atbalstījusies pret Belu, gurdi nopūtās.

Tā bija pirmā nožēlas izpausme, kuru Rands no meitenes dzirdēja. "Varbūt tagad viņa saprot, ka tas nebūt nav nekāds lieliskais piedzīvo­jums?” Nākamajā mirklī jauneklis sajutās vainīgs, jo atcerējās, ka Egvēna atšķirībā no viņa nemaz nav gulējusi. Mums jāatpūšas, Moiraina Sedaja, Rands teica. Galu galā esam jājuši visu nakti.

- Tad iesaku paskatīties, ko mums sagādājis Lans, Moiraina piedā­vāja. Ejam!

Viņa veda visus pa krastu uz mežu aiz upes. Kailie koku zari sabie­zināja ēnas. Labu gabalu aiz Tārenas blakus izcirtumam viņi sasniedza tumšu kalnu. Senos laikos plūdi tur bija izpostījuši un noslīcinājuši ve­selu rindu mūžzaļo kasandru, saskalojot tās lielā, biezā mudžekli, acīm redzamā cietā stumbru, zaru un sakņu masā. Moiraina apstājās, un pēkšņi pie pašas zemes atspīdēja gaisma; tā plūda no koku kaudzes apakšas.

Pagrūdis uz priekšu lāpu, no kalna pakājes izlīda Lans un nostājās taisni. Nevēlamu viesu te nav, viņš sacīja Moirainai. Un mežs, no kura nupat iznācu, ir vēl sauss, tāpēc sakūru nelielu uguni. Atpūtīsimies siltumā.

- Jūs mūs šeit gaidījāt? Egvēna pārsteigta jautāja.

- Manuprāt, tīri jauka vieta, Lans atbildēja. Man patīk sagatavo­ties visādam gadījumam.

Moiraina paņēma no viņa rokām lāpu: Vai parūpēsieties par zir­giem? Kad darbu pabeigsiet, darīšu visu, kas manos spēkos, lai izgaisinātu jūsu nogurumu. Bet tagad es gribu parunāt ar Egvēnu. Egvēna?

Rands noskatījās, kā abas sievietes pieliecas un pazūd zem stumbru grēdas. Pie pašas zemes tajā bija lēzens atvērums vietas tik tikko pietika, lai varētu ierāpot. Lāpas gaisma pazuda.

Lana sagādātajos krājumos bija pārtikas paciņas un mazliet auzu, tomēr viņš apturēja zirgu izjūgšanu. Sargātājs izņēma valgus, kurus arī bija iesaiņojis.

- Bez segliem zirgi labāk atpūstos, bet, ja būs ātri jādodas projām, var nebūt laika tos apseglot.

- Man jau liekas, ka zirgiem atpūta vēl nav vajadzīga, Perins sacīja, mēģinādams uzmaukt barības maisiņu uz sava zirga purna. Zirgs mētāja galvu un tikai pēc brīža atļāva salikt siksnas atpakaļ vietā. Arī Randam bija grūtības ar Mākoni, un tikai ar ceturto piegājienu viņam izdevās uzvilkt audekla maisu uz sirmja purna.

- Ir gan vajadzīga, Lans atbildēja. Uzlicis savam ērzelim valgus, viņš iztaisnojās.

- Ak, bet zirgi vēl var skriet! Un skries uz visātrāko, ja tik ļausim, līdz pat beidzamam mirklim, kad tie nokritīs zemē beigti no vēl nepieredzēta noguruma. Es būtu teicis, lai Moiraina nedara to, ko viņa darīja, bet tik­pat labi varēju klusēt. Viņš papliķēja pa sava ērzeļa kaklu, un melnis pašūpoja galvu, it kā pateikdamies par pieskārienu. Dažas turpmākās dienas mums jāvirzās uz priekšu lēni, lai zirgi var atgūties. Daudz lēnāk, nekā es gribētu. Bet, ja mums paveiksies, viss izdosies.

- Vai to… ? Mats skaļi norija siekalas. Vai to viņa domāja? Par mūsu nogurumu?

Rands paplikšķināja Mākonim pa kaklu un vērās tukšumā. Aesu Sedaja palīdzēja atlabt Tamam, tomēr Rands negribētu izjust viņas spēku uz savas ādas. “Pie Gaismas! Viņa taču tikpat kā atzina, ka nogremdēja prāmi.”

- Apmēram, Lans spīvi nosmējās. Bet jums nebūs jāuztraucas, ka nodzenāt sevi līdz nāvei. Ja vien mūsu izredzes nekļūs krietni vien ļaunākas. Uzskatiet, ka tās ir naktsmiega papildu stundas.

Pār miglas klāto upi pēkšņi atbalsojoties izskanēja spalgais drafkāra kliedziens. Pat zirgi sastinga. Pēc tam vēlreiz, jau tuvāk, tad vēl, durstot Randa galvaskausu kā adatas. Pēc tam kliedzieni kļuva arvien klusāki, līdz izgaisa pavisam.

- Paveicās, Lans ievilka elpu. Tas mūs meklē upē. Ātri paraustī­jis plecus, viņš pēkšņi lietišķi ierosināja: Iesim iekšā! Es neiebilstu pret karstu tēju, un arī vēders prasa savu tiesu.

Rands pirmais četrrāpus izlīda caur atvērumu koku mudžeklī un kūņojās tālāk pa šauru eju. Beigās viņš apstājās, arvien vēl saliecies. Priekšā vīdēja neregulārs laukums, ar kokiem aizaugusi ala tik liela, ka vietas pietiktu visiem. Alas stumbru un zaru jumts bija tik zems, ka stāvēt tur varēja tikai sieviete. Augšup cēlās un visapkārt vijās dūmi no neliela ugunskura, kas bija iedegts uz upes oļu kārtas; alā bija pietiekami liels caurvējš, lai dūmi nekrātos, taču zari bija savijušies tā, ka neredzēja pat liesmu spīdumu. Moiraina un Egvēna, apmetņus nometušas turpat, sakrustotām kājām viena pret otru sēdēja pie uguns.

- Vienspēks, Moiraina stāstīja, nāk no Pirmavota, Radīšanas dzi­nējspēka, spēka, kuru Radītājs izveidoja Laika Rata griešanai. Saspiedusi

kopā plaukstas, viņa grūda tās vienu pret otru. Saidins, Pirmavota vīrišķā puse, un saidara, sievišķā puse, darbojas viens pret otru, bet vienlaikus rada spēku. Saidinu, viņa pacēla vienu roku un tad nolaida, notraipījis Melnais, tāpat kā ūdeni bojā sastāvējusies eļļas kārtiņa, kas peld virspusē. Ūdens joprojām ir tīrs, bet tam nevar piekļūt, neskarot sārņus. Droši vēl aizvien var izmantot tikai saidaru. Egvēna sēdēja ar muguru pret Randu. Viņš neredzēja meitenes seju, bet viņa kaismīgi liecās uz priekšu.

Mats piebikstīja Randam pie muguras, kaut ko murminādams, un Rands līda dziļāk ar kokiem aizaugušajā alā. Moiraina un Egvēna nelikās neko dzirdam. Randam aiz muguras drūzmējās pārējie ceļabiedri; viņi meta nost mitros apmetņus un iekārtojās pie uguns, izstiepuši rokas pret siltumu. Lans viņš ienāca pēdējais no sienas āķa noņēma ūdens un ādas maisus, atrada katliņu un sāka gatavot tēju, nepievērsdams nekādu uzmanību sieviešu sarunai, bet Randa draugi pārstāja cepināt rokas un atklāti blenza. Toms izlikās, ka stūķē tabaku savā greznajā grebtajā pīpē un nekas cits viņu neinteresē, tomēr pieliecās uz sieviešu pusi, tā sevi nododams. Moiraina un Egvēna izturējās tā, it kā viņas būtu divas vien.

- Nē, Moiraina atbildēja uz jautājumu, kuru Rands bija palaidis gar ausīm, Pirmavots nekad neizsīks, tāpat kā dzirnavu ūdensrati neiztuk­šos upi. Avots ir upe, bet Aesu Sedajas ūdensrats.

- Vai jūs tiešām domājat, ka es spēšu iemācīties? Egvēna jautāja. Meitenes seja kaismē mirdzēja. Rands vēl nekad nebija redzējis viņu tik skaistu vai arī tik tālu no viņa paša. Vai es varu kļūt par Aesu Sedaju?

Rands palēcās, atsizdamies ar galvu pret zemajiem baļķu griestiem. Toms Merilins sagrāba viņu aiz rokas, paraujot lejup.

- Netaisi sevi par muļķi, menestrels murmināja. Viņš nopētīja sie­vietes nedz viena, nedz otra, šķiet, neko neievēroja un tad līdzjūtīgi uzlūkoja Randu. Tagad tu vairs neko nevari mainīt, zēn.

- Bērns, Moiraina klusi turpināja, tikai retais var iemācīties, kā pieskarties Pirmavotam un izmantot Vienspēku. Daži apdāvinātie var apgūt vairāk, citi mazāk. Tu esi viena no retajām, kam vispār nav jāmā­cās. Katrā ziņā pieskaršanās Avotam tev padosies, gribi to vai ne. Bez mācīšanās to var iemantot Tarvalonā, tomēr nekad nevar apgūt pieskar­šanos pilnībā, turklāt pats var to arī nepārdzīvot. Vīrieši ar spēju pieskar­ties viņos iedzimtajam saidinam mirst protams, ja tos neatrod Sarkanais ajahs un nenomierina…

Toms dziļi rīklē ierūcās, un Rands neomulīgi sakustējās. Vīrieši, par kuriem Aesu Sedaja runāja, bija retums; visā dzīvē Rands bija dzirdējis tikai par trijiem tādiem, un paldies Gaismai! viņi nedzīvoja Divupē, tomēr nodarītais ļaunums, iekams Aesu Sedajas viņus atrada, bija gana liels, lai par to runātu, tāpat kā par kariem, zemestrīcēm un izpostītām pil­sētām. Rands īsti nesaprata, ko ajahi dara. Saskaņā ar nostāstiem viņi dzī­voja grupās Aesu Sedaju vidū, laikam taču dzīdami cits pret citu intrigas un ķildodamies kā reti kurš, taču vienā ziņā nostāstos bija vienprātība. Sarkanais ajahs par savu galveno pienākumu uzskatīja aizkavēt kārtējo Pasaules izārdīšanu un to veica, medījot visus vīriešus, kas kaut tikai sap­ņoja par Vienspēka pārvaldīšanu. Izskatījās, ka Mats un Perins pēkšņi grib būt atpakaļ mājās, savās gultās.

- …tomēr mirst ari viena otra sieviete. Ir grūti mācīties bez vadības. Sievietes mēs neatrodam, jo tās, kas dzīvo, bieži kļūst… nu, šajā pasaules malā viņas varētu kļūt par sava ciemata Viedajām. Aesu Sedaja domīgi pieklusa. Emondārē vecās asinis ir spēcīgas, un tās dzied. Es zināju, kas tu esi, tikko tevi ieraudzīju. Neviena Aesu Sedaja nebūs vienaldzīga pret sievieti, kurai piemīt spēja vadīt Spēku, bet kura pati to nejūt. Moiraina parakājās maisiņā sev pie jostas un izvilka sīku, zilu dārgakmeni zelta ķēdītē, ko agrāk nēsāja matos. Tu esi ļoti tuvu savai pārvērtībai, pirmajam pieskārienam. Būs labāk, ja es tevi caur to izvadīšu. Tādējādi tu izvairīsies… no nepatīkamām sekām, kas piemeklē tos, kuriem jāatrod savs ceļš…

Skatoties uz akmeni, Egvēnas acis iepletās, un viņa vairākkārt aplai­zīja lūpas. Vai… tam piemīt Spēks?

- Protams, ne, Moiraina nošņāca. Priekšmetiem, bērns, nav Spēka. Pat angreāls ir tikai līdzeklis. Šis ir tikai jauks zils akmens, un viss. Bet tas var izstarot gaismu. Ņem!

Egvēnas rokas trīcēja, Moirainai nolaižot akmeni uz viņas pirk­stu galiem. Meitene jau rāvās atpakaļ, taču Aesu Sedaja turēja abas viņas plaukstas vienā savā, bet ar otru no sāna maigi pieskārās Egvēnas galvai.

- Skaties uz akmeni! Aesu Sedaja klusi teica. Tā būs labāk nekā taustīties vienatnē! Attīri prātu no visa, domā tikai par akmeni! Attiri prātu un ļauj sev peldēt. Ir tikai akmens un tukšums. Es sāku. Peldi un ļauj man sevi vadīt. Nekādu domu. Peldi.

Randa pirksti ierakās ceļgalos; žokļi līdz sāpēm sacirtās. “Viņai neiz­dosies. Neizdosies!”

Akmeni uzziedēja gaisma vien zils zibsnis, un tad tas pagaisa, ne spilgtāks par jāņtārpiņu, bet Rands samiedza acis gluži kā apžilbis. Egvēna un Moiraina bezkaislīgi raudzījās akmeni. Atkal nozibsnlja, tad vēlreiz, līdz beidzot kā sirdspuksti iepulsējās debeszila gaisma. “To dara Aesu Sedaja,” Rands izmisīgi domāja. “Moiraina. Ne jau Egvēna!”

Vēl viens pēdējais vārais zibsnis, un nu jau akmens atkal bija tikai greznumlietiņa. Rands aizturēja elpu. Egvēna vēl mirkli lūkojās uz mazo akmeni, tad pacēla skatienu uz Moirainu. Es… manuprāt, es jutu… kaut ko, bet… Varbūt jūs par mani esat kļūdījusies. Man žēl, ka izniekojāt savu laiku.

- Es neizniekoju laiku, bērns. Pār Moirainas lūpām pārskrēja gan­darīts smaidiņš. Pēdējais uzliesmojums bija vienīgi tavs veikums.

- Tiešām? Egvēna iesaucās, tomēr uzreiz atkal ieslīdēja drūmajā noskaņā. Bet tas taču nav nekas īpašs.

- Nu gan tu uzvedies kā muļķa ciemata meitēns. Vairumam no tiem, kas ierodas Tarvalonā, daudzus mēnešus jāmācās, lai paveiktu to, kas tev nupat izdevās. Tu vari tālu tikt. Varbūt kādu dienu līdz pat Amirlīnas tronim, ja vien citigi mācīsies un cītīgi strādāsi.

- Jūs sakāt… ? Ar prieka saucienu Egvēna apmeta rokas ap Aesu Sedaju. Ai, paldies jums! Rand, vai dzirdēji? Es būšu Aesu Sedaja!

Trīspadsmitā nodaļa

Izvēles

P

irms gulētiešanas Moiraina notupās ceļos pie visiem pēc kārtas

un uzlika abas rokas uz biedru galvām. Lans norūca, ka viņam to

nevajag, lai viņa neiznieko enerģiju, tomēr nemēģināja Moirainu

apturēt. Egvēna ar degsmi uztvēra jauno pieredzi. Mats un Perins nepār-

protami baidījās, kā arī bijās to atzīt. Toms rāvās nost no Aesu Sedajas

rokām, bet viņa saņēma viņa sirmo galvu, ar skatienu likdama noprast,

ka nav īstais laiks muļķoties. Moiraina darbojās, bet menestrels drūmi

blenza. Visbeidzot noņēmusi no Toma rokas, Moiraina zobgalīgi pasmai-

dīja. Menestrels kļuva vēl īgnāks, tomēr izskatījās atspirdzis. Viņi visi tādi

izskatījās.

Rands ierāvās grubuļainās sienas nišā, cerēdams palikt nemanīts. Atspiedies pret izmētātajiem baļķiem, viņš jau gribēja aizvērt acis, tomēr piespieda sevi skatīties. Jauneklis pielika dūri pie mutes, lai apturētu žāvas. Mazs snaudiens, stundu vai divas, un viņš justos labi. Taču Moi­raina par Randu neaizmirsa.

Sajuzdams uz pieres viņas aukstos pirkstus, Rands sarāvās un teica:

- Es ne… Viņš no brīnumiem iepleta acis. Nogurums aizskrēja kā no kalna plūstošs ūdens; sāpes un īgnums pārvērtās miglainās atmiņās un izgaisa. Rands skatījās uz Moirainu ar atvērtu muti. Tikmēr viņa smaidot noņēma rokas.

- Darbs galā, Aesu Sedaja teica un, smagi nopūtusies, piecēlās kājās. Rands atcerējās, ka sev viņa palīdzēt nevar. Un patiesi Moiraina tikai iedzēra mazliet tējas, bet no Lana uzstājīgi piedāvātās maizes un

siera atteicās un tad sakņupa pie uguns. Izskatījās, ka viņa aizmiga uzreiz, līdzko bija ietinusies apmetnī.

Visi pārējie, izņemot Lanu, gūlās zemē un tūlīt pat aizmiga, ērti izstie­pušies; Rands pabrīnījās. Pats viņš jutās tā, it kā visu nakti būtu pavadījis gultā.

Tomēr, atbalstījies pret baļķu sienu, arī jauneklis ļāvās miega varai. Kad pēc stundas Lans Randam piebikstīja, viņu pamodinot, puisis jutās kā trīs dienas atpūties.

Sargātājs pamodināja visus, izņemot Moirainu, bargi piekodinādams ievērot klusumu, lai neiztraucētu Aesu Sedajas miegu. Tomēr palikt omu­līgajā, koku ieskautajā alā viņš ceļiniekiem atļāva tikai brīdi ilgāk. Saule jau bija krietni pakāpusies, un visas šeit jebkad kāda atstātās pēdas tika izdzēstas. Viņi jāja uz ziemeļiem, uz Bērlonu; jāja lēni, saudzējot zirgus. Aesu Sedajas skatiens bija aizmiglojies, taču seglos viņa sēdēja taisni un stingri.

Aiz viņiem virs upes vēl aizvien slīga bieza migla pelēka siena, kas pretojās blāvās saules centieniem to izgaisināt un slēpa Divupi. Rands jādams paskatījās pār plecu, gribēdams notvert vēl pēdējo ainu, taču zem miglas vāliem nebija redzama pat Tarenas pārceltuve.

- Nekad nebiju domājis, ka būšu tik tālu no mājām, jauneklis teica, kad koki beidzot aizsedza gan miglu, gan upi. Vai atceraties, ka nesen Sardzes kalns šķita bezgala tālu? Pirms divām dienām. Bet šķiet, ka ir pagājusi vesela mūžība.

- Pēc mēneša vai diviem atgriezīsimies, Perins saspringti sacīja.

- Padomā, kas tik mums nebūs jāstāsta!

- Pat trolloki nevar mūs vajāt mūžīgi, Mats norūca. Lieku galvu ķīlā, ka nevar. Smagi nopūties, viņš izslējās taisni un atkrita seglos, it kā neticētu sevis sacītajam.

- Bet, vīri! Egvēna nosprauslāja. Jums ir dots piedzīvojums, par kādiem vienmēr melšat, bet nu jau runājat par mājām! Meitene galvu turēja augstu paceltu, tomēr, kad Divupe pavisam pazuda skatienam, Rands manīja, ka viņas balss dreb.

Nedz Moiraina, nedz Lans necentās nevienu mierināt un ne ar vārdu neapgalvoja, ka pats par sevi saprotams visi atgriezīsies mājās. Rands centās nedomāt, ko šī klusēšana varētu nozīmēt. Pat atpūties puisis mocī­jās šaubās to viņam bija pārpārēm. Sakumpis seglos, Rands vaļā acīm

sapņoja par aitām līdzās Tamam, par ganībām ar tumšu, leknu zāli un cīruļu treļļiem pavasara rītā. Par pastaigu Emondārē un Beltaina svēt­kiem, kādi tie savulaik bija, par dančiem Zaļienā pilnīgi bez raizēm, ka varētu sajukt dejas solis. Jauneklim uz ilgu laiku izdevās pazust atmiņās.

Ceļojums uz Bērlonu ilga gandrīz nedēļu. Lans kurnēja, ka viņi tūļājas, lai gan pats noteica zirgu jāšanas ātrumu un visiem lika to uztu­rēt. Pats sevi un ērzeli Mandarbu (Lans teica, ka vecvalodā zirga vārds nozīmē Asmens) viņš tā nesaudzēja. Sargātājs mēroja divreiz lielāku attā­lumu nekā pārējie viņš auļoja uz priekšu, mainīgajam apmetnim vējā plīvojot, lai izlūkotu, kas ceļiniekus sagaida, vai arī atpalikdams un vēro­dams, vai kāds neseko. Ikvienu, kurš mēģināja jāt ātrāk par kājāmgājēju, Sargātājs norāja, sacīdams, ka zirgs jāsaudzē, un skarbi noprasija, vai trolloku parādīšanās brīdī labāk būs iet kājām. Pat Moiraina, ja ļāva baltajai ķēvei paātrināt soli, nebija pasargāta no Lana mēles. Ķēvi sauca Aldība, vecvalodā Rietumvējš vējš, kas pavasarī atnes lietu.

Savos izlūkgājienos Lans ne reizi neatklāja vajātājus vai slēpni. Par redzēto viņš stāstīja vienīgi Moirainai, turklāt tik klusu, ka noklausīties nebija iespējams, un Aesu Sedaja informēja pārējos par to, kas, pēc viņas domām, tiem bija jāzina. Sākumā Rands meta skatienu pār plecu atpakaļ tikpat bieži, cik vērās uz priekšu. Un ne jau viņš vien. Arī Perins bieži taustīja cirvi, bet Mats jāja ar lokā ieliktu bultu. Taču zeme aiz viņiem bija brīva no trollokiem un stāviem melnos apmetņos, debesīs nemanīja drafkāru. Rands pamazām nāca pie atziņas, ka varbūt viņiem ir izdevies aizbēgt.

Uz patvērumu daudz paļauties nevarēja pat visbiezākajos mežos. Ziema Tārenas ziemeļos turējās tikpat nikni kā Divupē. Priežu, egļu vai kasandru rindas, šur un tur garšaugi un lauru koki starp kailajiem, pelē­kajiem zariem vīdēja kā zaļi punkti. Pat plūškokiem nebija lapu aizmetņu. Brūnajās, ziemas sniegu pieblietētajās pļavās izklaidus zaļoja pa retam asnam. Arī šeit auga pārsvarā dzeļošās nātres, rupji dzelkšņi un usnes. Meža grīdas kailajos dubļos vēl turējās pēdējie sniega plankumi kā ēnaini ielāpi zem mūžzaļiem augiem. Ceļinieki visi kā viens bija cieši ieti­nušies apmetņos, jo skopā saule nesildīja un naktī sals koda līdz kaulam. Arī putnu te nebija vairāk kā Divupē, nelidoja pat kraukļi.

Tomēr divupiešu lēnajās kustībās nebija ne miņas no laiskuma. Zie­meļu ceļš Rands joprojām to tā sauca, lai gan puisim bija aizdomas,

ka šeit, uz ziemeļiem no Tārenas, tam ir cits vārds, tiecās uz priekšu gandrīz vai tieši pretī ziemeļiem. Lans gan uzstāja: ja taka vijas blakus cietajam zemesceļam, jāmet līkums un jānogriežas mežā. Ciemats vai zemnieku sēta, jelkādas civilizācijas pēdas viņiem lika mest jūdzēm garus apļus, lai izvairītos no ļaudīm, lai gan apdzīvotu vietu bija pavisam maz. Visas pirmās dienas laikā Rands blakus ceļam neredzēja neko, kas lie­cinātu, ka mežā jebkad ir bijuši cilvēki. Puisim ienāca prātā: pat Mig­las kalnu pakājē viņi varbūt būtu tikpat tālu no cilvēku mājokļiem kā šobrīd.

Pirmo viņi ieraudzīja milzīgu lauku māju un dzeltenbrūnu šķūni ar smailiem salmu jumtiem. No mūrētā skursteņa cēlās dūmu grīstes; visi bija satriekti.

- Neatšķiras no mūsu mājām, Perins sacīja, piemiegtām acīm ska­tīdamies uz ēkām tālumā, kas caur kokiem bija tik tikko saredzamas. Pagalmā kustējās cilvēki, viņi vēl nebija pamanījuši ceļotājus.

- Noteikti atšķiras, Mats iebilda. Neesam tik tuvu, lai labi re­dzētu.

- Bet es saku, ka nav nekādas atšķirības, Perins palika pie sava.

- Jābūt. Galu galā mēs esam uz ziemeļiem no Tarenas.

- Apklustiet, jūs abi, Lans norūca. Mēs taču negribam, lai mūs ierauga, aizmirsāt? Turp! Viņš nogriezās uz rietumiem, lai caur kokiem ap māju apmestu likumu.

Paraudzījies atpakaļ, Rands nosprieda, ka Perinām ir taisnība. Lauku saimniecība izskatījās gandrīz tāda pati kā mājas Emondārē. Puišelis vilka no akas laukā ūdens spaini, lielāki zēni aiz kāršu žoga ganīja aitas. Bija pat šķūnis tabakas žāvēšanai. Mēs esam uz ziemeļiem no Tārenas. Atšķirībai ir jābūt.

Viņi vienmēr apstājās, kamēr debesīs vēl bija gaisma, lai izvēlētos sausāku nogāzi aizvējā; brāzmas gan reti aprima pavisam, ja nu vienīgi mainīja virzienu. Ugunskurs allaž bija neliels, to nevarēja ieraudzīt pat tikai dažus jardus attālu, un, līdzko uzvārījās tēja, uguns tika nodzēsta un ogles apraktas.

Pirmajā pieturas vietā Lans pirms saulrieta sāka mācīt zēnus apieties ar viņu rīcībā esošajiem ieročiem. Nodarbības sākās ar loku. Mats notē­mēja un no simts soļu attāluma iešāva trīs bultas mērķī sausa kasandras koka samezglojumā cilvēka galvas lielumā. Sargātājs lika to darīt visiem

pēc kārtas. Perins atkārtoja Mata panākumus, un Rands, koncentrējies, domās iedegdams uguni, sadedzinādams visas emocijas un sevī atstā­dams tikai vēsu mieru, kas ļāva lokam kļūt par daļu no viņa auguma (vai arī otrādi), visas trīs bultas raidīja gandrīz vienā punktā, tās teju skāra cita citu. Mats viņu apsveica, uzsizdams uz pleca.

- Ja jums visiem būtu loki, Sargātājs skarbi ierunājās, jo puiši smai­dīja, bet trolloki būtu vienojušies nenākt šāviena attālumā, ko tad? Smaidi acumirklī apdzisa. Paraudzīsim, ko varu jums iemācīt, gadī­jumā, ja viņi atradīsies tik tālu.

Lans mazliet paskoloja Perinu, kā izmantot puiša lielasmens cirvi; pacelt ieroci pret kādu vai kaut ko nebūt neesot nekāda malkas skaldī­šana vai vēzēšana pa tukšo. Raženajam kalēja māceklim parādījis daudz vingrinājumu, kā nobloķēt, atvairīt un uzbrukt, Lans to pašu mācīja arī Randam, tikai ar zobenu. Ne jau mežonīgi lēkāt un cirst, kā jauneklis to sev priekšstatīja, kad vien iedomājās par zobena izmantošanu, bet gan plastiski kustēties, kustībām gandrīz pārejot citai citā kā dejā.

- Ar asmens vēzēšanu nepietiek, Lans skaidroja, lai gan daži tā nedomā. Prāts ir daļa no cīņas lielākā daļa. Iztukšo prātu, aitugan! Atbrīvo to no naida un bailēm, no visa. Sadedzini! Jūs, pārējie, arī klau­sieties! Tas attiecas gan uz zobenu, gan loku, gan šķēpu, gan kārti, gan pat uz kautiņu ar kailām rokām.

Rands skatījās uz viņu. Liesma un tukšums, viņš domīgi teica.

- Vai to jūs gribat teikt? To man iemācīja tēvs.

Sargātājs par atbildi paskatījās uz puisi ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Turi zobenu, kā tev rādīju, aitugan! Es nevaru stundas laikā pārvērst lauķi ar dubļainām kājām zobenu kaujas meistarā, bet varbūt spēšu novērst to, ka tu nošķel sev pēdu!

Rands nopūtās un abām rokām pacēla zobenu stāvus gaisā. Moiraina viņu bezkaislīgi vēroja, bet nākamajā vakarā Lanam sacīja, ka mācības jāturpina.

Vakariņas allaž bija tādas pašas kā pusdienas un brokastis: plakanmaize, siers un kaltēta gaļa, vienīgi vakaros ūdens vietā bija karsta tēja, ar ko noskalot ēdienu lejā. Vakaros Toms visus izklaidēja. Arfu vai flautu Lans menestrelam neļāva spēlēt (nav nekādas vajadzības uzmodināt apkaimi tā viņš sacīja), un Toms demonstrēja trikus un stāstīja stāstus. “Par Maru un Trim Muļķa Karaļiem” vai kādu no simt stāstiem par Anlu,

Gudro Padomdevēju, vai arī vēstījumu par slavu un piedzīvojumiem, kaut vai “Lielās Raga medības” vienmēr stāstus ar laimīgām beigām un priecīgu atgriešanos mājās.

Un tomēr, kaut ari visapkārt valdīja miers, kaut arī starp kokiem nerā­dījās trolloki un mākoņos neredzēja drafkāru, Randam šķita, ka viņiem pašiem izdodas sevī raisīt spriedzi, kad tā grasījās izgaist.

Kādu rītu Egvēna pamodusies sāka atpīt matus. Rands ar acs kaktiņu vēroja, kā meitene sarullē segu. Katru vakaru, kad tika nodzēsta uguns, segās ietinās visi, izņemot Egvēnu un Aesu Sedaju. Abas sievietes allaž pagāja nostāk un stundu vai divas sarunājās. Viņas atgriezās tad, kad visi bija aizmiguši. Egvēna izlaida suku caur matiem simt reižu; jauneklis skaitīja, nostiprinādams seglu somas un segu aiz segliem. Tad viņa nolika suku, izlaida matus pār pleciem un pacēla apmetņa kapuci.

Rands pārsteigts jautāja: Ko tu dari? Egvēna no sāna viņu uzlū­koja, bet neatbildēja. Puisis attapās, ka uzrunā Egvēnu pirmo reizi pēdējo divu dienu laikā kopš nakts baļķu patvērumā Tarenas krastā -, bet tas viņu neapturēja. Visu dzīvi tu gaidīji, kad varēsi pīt matus bizē, un tagad no tā atsakies? Kāpēc? Tāpēc, ka viņa nepin savējos?

- Aesu Sedaja nepin matus, Egvēna vienkārši atbildēja. Vismaz, ja to nevēlas.

- Bet tu neesi Aesu Sedaja! Tu esi Egvēna Alvēra no Emondāres, un Sievu loku ķertu trieka, ja viņas tevi tagad redzētu.

- Tev nav nekādas daļas gar Sievu loka darīšanām, Rand Altor. Un es būšu Aesu Sedaja, tiklīdz sasniegšu Tarvalonu.

Viņš iesprauslājās. Tiklīdz sasniegsi Tarvalonu? Bet kāpēc? Augstā Gaisma! Pasaki man, kāpēc! Tu taču neesi Melndraugs.

- Un Moiraina Sedaja, tavuprāt, ir Melndraugs? Tu tā domā? Egvēna sažņaudza dūres, un viņš jau gandrīz gaidīja sitienu. Pēc tam kad viņa izglāba ciematu? Kad izglāba tavu tēvu?

- Es nezinu, kas Moiraina ir, bet, lai arī kas viņa būtu, pēc vienas nevar spriest par pārējām. Stāsta…

- Kļūsti vienreiz pieaudzis, Rand! Aizmirsti par stāstiem un atver acis!

- Manas acis redzēja, kā Moiraina nogremdēja prāmi! Pamēģini to noliegt! Ja kaut ko reiz ieņemsi galvā, tad neatkāpsies ne soli arī tad, ja

kāds tev sacīs, ka stāvi uz kraujas! Ja tu nebūtu tāda zibens apžilbināta muļķe, tad pati redzētu…!

- Es muļķe? Nu tad es tev šo to pateikšu, Rand Altor! Tu esi gata­vais ēzelis, aunapiere…!

- Vai jūs abi gribat pamodināt visus desmit jūdžu attālumā? Sar­gātājs noprasīja.

Tā stāvēdams ar muti vaļā un meklēdams īstos vārdus, Rands pēkšņi attapās, ka viņi kliedz. Abi.

Egvēnas seja koši piesarka līdz pat uzacīm. Apmetusies riņķī, viņa nomurmināja: Vīrieši! Acīmredzot tas bija domāts gan Sargātājam, gan Randam.

Rands uzmanīgi pārlaida skatienu apmetnei. Uz viņu raudzījās visi, ne tikai Sargātājs. Mats un Perins bija palaga baltumā. Toms šķita sa­sprindzis, it kā grasītos bēgt vai cīnīties. Moiraina. Aesu Sedajas seja likās bezkaislīga, bet viņas skatiens urbās Randam galvā. Jauneklis izmi­sīgi pūlējās atcerēties, ko tieši viņš bija sacījis par Aesu Sedaju un Melndraugiem.

- Laiks doties ceļā, Moiraina sacīja un pagriezās pret Aldību. Rands trīcēja tā, it kā būtu izlaists no slazda. Vai tā patiešām bija?

Aiznākamajā vakarā pie maza ugunskura Mats nolaizīja no pirkstiem pēdējās siera drupatas un sacīja: Vai zināt? Manuprāt, mēs viņiem esam zuduši uz visiem laikiem. Lans bija projām, devies pēdējā izlūkgājienā. Toms snauduļoja ar pīpi mutē, bet jaunieši sēdēja pie ugunskura.

Perins, ar nūju laiski bikstīdams ogles, atbildēja: Bet kāpēc tad Lans turpina izlūkot, ja viņi mūs ir zaudējuši? Rands, pa pusei aizmidzis, apvēlās riņķī, uzgriezdams muguru ugunij.

- Viņi mūs zaudēja pie Tārenas pārceltuves. Saāķējis pirkstus aiz galvas, Mats raudzījās mēnesnīcā. Ja kāds patiešām mūs vajāja.

- Tu domā drafkārs mums sekoja tāpēc, ka mēs viņam patīkam? Perins jautāja.

- Es saku mums jābeidz uztraukties par trollokiem un tā tālāk, Mats turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējis, un jāsāk domāt par pasaules iepazīšanu. Mēs atrodamies vietā, no kuras nāk nostāsti. Kā jums šķiet, kāda izskatās īsta lielpilsēta?

- Mēs dodamies uz Bērlonu, Rands samiegojies nomurmināja, bet Mats iespurdzās.

- Labi, labi, uz Bērlonu, bet es pie Alvēra kunga redzēju vecu karti. Ja mēs tagad pagrieztos uz dienvidiem, tad nonāktu Kēmlīnā. Ceļš ved līdz pat Iliānai un vēl tālāk.

- Kas tajā Iliānā tik īpašs? Perins žāvādamies jautāja.

- Visupirms, Mats atbildēja, Iliāna nav pilna ar Aesu Se…

Iestājās klusums, un Rands pēkšņi atjēdzās. Moiraina bija agri atgrie­zusies. Kopā ar Egvēnu, bet tieši Aesu Sedaja viņa stāvēja līdzās uguns gaismai piesaistīja jaunekļa uzmanību. Mats gulēja uz muguras, viņa mute vēl aizvien bija vaļā; puisis skatījās uz Moirainu. Aesu Sedajas acis uguns gaismā atgādināja tumšus, pulētus akmeņus. Rands pēkšņi iedo­mājās, cik ilgi jau viņa tur stāv.

- Puiši tikai… Toms sāka, taču Moiraina ierunājās daudz skaļāk.

- Pāris dienu atelpa, un jau gribat padoties. Viņas rāmā, plūstošā balss asi kontrastēja ar skatienu. Viena divas mierīgākas dienas, un jau aizmirsāt par Ziemvakaru.

- Mēs neesam aizmirsuši, Perins taisnojās. Tikai… Joprojām nepaceldama balsi, Aesu Sedaja pret viņu izturējās tāpat kā pret me­nestrelu.

- Vai tiešām jūs visi tā jūtaties? Dedzīgi gribat aizbēgt uz Iliānu un aizmirst par trollokiem, Puscilvēkiem un drafkāru? Moiraina pārlaida skatienu klātesošajiem. Viņas acu akmeņainais spīdums kontrastēja ar ierasto balss toni, un Rands sajutās neomulīgi. Bet Aesu Sedaja nelaida nevienu citu pie vārda. Melnais medī jūs trīs vai tas būtu viens vai visi -, un, ja es ļaušu jums skriet prom, lai arī kurp gribat doties, viņš jūs dabūs. Vienalga, ko Melnais vēlas, esmu pret viņu, tāpēc uzklausiet mani un ziniet, ka tā ir. Iekams atdot jūs Melnajam, es pati jūs iznīcināšu.

Randu pārliecināja Aesu Sedajas mierīgais tonis. Viņa, protams, ari darītu visu, ko apgalvoja, ja uzskatītu, ka tas ir nepieciešams. Tonakt Randam bija caurs miegs, un ne jau viņam vienīgajam. Pat menestrels iekrācās tikai labu laiku pēc tam, kad bija izplēnējušas pēdējās ogles. Šoreiz Moiraina nepiedāvāja savu palīdzību.

Egvēnas un Aesu Sedajas naksnīgās sarunas Randam bija sāpīgs jautājums. Pietika abām pazust tumsā, prom no pārējo sabiedrības, un Rands sāka prātot: ko viņas runā, ko dara? Ko Aesu Sedaja dara ar Egvēnu?

Kādu nakti Rands pagaidīja, līdz pārējie vīri apklust un sāk skanēt Toma krākšana it kā viņš zāģētu ozola māzeru*. Pēc tam, segā ietinies, jauneklis aizslīdēja projām. Likdams lietā it visas iemaņas, kuras bija apguvis, lavoties pie trušiem, Rands slīdēja līdz ar mēness ēnām un vis­beidzot notupās zem augsta kasandras koka ar cietām, platām lapām pietiekami tuvu, lai varētu noklausīties Moirainas un Egvēnas sarunu. Viņas sēdēja uz nokrituša koka stumbra ar lukturīti gaismai.

- Jautā, Moiraina mudināja, un es kā varēdama tev atbildēšu. Saproti tu daudz kam vēl neesi gatava. Tam, ko nevari iemācīties, kamēr neesi apguvusi citas lietas, savukārt pirms tam ir jāiemācās vēl kaut kas. Tomēr prasi, ko vēlies zināt.

- Pieci Spēki, Egvēna lēni teica. Zeme, Vējš, Uguns, Ūdens un Gars. Manuprāt, nav godīgi, ka vīriešiem ir piešķirts galvenais spēks Zemes un Uguns pārvaldīšanā. Kāpēc viņiem pieder galvenie Spēki?

Moiraina smējās. Un tas tevi nomoka, bērns? Vai ir tik ciets akmens, lai ūdens to nesagrauztu, vai uguns, kuru nespētu nodzēst ūdens vai apslāpēt vējš?

Egvēna brīdi klusēja, ar purngalu urbinādama meža grīdu. Viņi… viņi taču… tieši viņi centās atbrīvot Melno un nolādētos, vai ne? Aesu Sedaji vīrieši? Dziļi ieelpojusi, Egvēna turpināja jau ātrāk: Sievietes tajā nepiedalījās. Tieši vīrieši kļuva traki un izārdīja pasauli.

- Tev bail, drūmi sacīja Moiraina. -* Emondārē tu ar laiku būtu kļuvusi par Viedo. Tāds bija Nīnēvas plāns, vai ne? Vai arī sēdētu Sievu lokā un vadītu Emondāres dzīvi, kamēr Ciema padome domātu, ka tur grožus savās rokās. Bet tu paveici neiespējamo. Atstāji Emondāri, atstāji Divupi, meklēdama piedzīvojumus. Tu vēlējies to darīt, tomēr vienlaikus baidies. Turklāt spītīgi mēģini bailes apspiest. Citādi tu nebūtu jautājusi, kā sieviete kļūst par Aesu Sedaju. Tu nebūtu kāpusi pāri ierastā robežām.

- Nē, Egvēna nepiekrita. Man nav bail. Es gribu kļūt par Aesu Sedaju!

- Būtu labāk, ja tu baidītos, tomēr ceru, ka paliksi pie šīs pārliecī­bas. Mūsdienās reti kura sieviete spēj kļūt par mācekli un vēl mazāk ir to, kuras to vēlas. Moirainas balss izklausījās tā, it kā viņa skaļi domātu. Noteikti ne vairāk par divām vienā ciematā. Divupē vecās asinis patiešām vēl aizvien ir spēcigas.

* Māzers izaugums uz koka stumbra. (Red. piez.)

Rands ēnā sakustējās. Zem viņa kājām salūza zariņš. Jauneklis sastinga, nosvīdis un aizturējis elpu, taču nedz viena, nedz otra sieviete apkārt neskatījās.

- Divas? Egvēna iesaucās. Bet kura vēl? Kari? Kari Tāna? Lāra Ajelana?

Nepacietīgi noklakšķinājusi mēli, Moiraina nopietni sacīja: Tev jāaizmirst, ko tikko teicu. Baidos, ka viņu ceļš ved uz citu pusi. Domā pati par sevi un to, kas ir ap tevi. Tevis izvēlētais ceļš nav viegls.

- Atpakaļ es neatgriezīšos, Egvēna sacīja. Lai notiek kas notik­dams. Taču tu vēl aizvien gribi, lai es to apliecinu, bet es to nespēju sniegt, vismaz ne tā, kā tu vēlies.

- Es nesaprotu. Tu gribi zināt, ka Aesu Sedajas ir labas un tīras, ka pasauli izārdīja tie ļaunie vīrieši no leģendām, nevis sievietes. Jā, tie patiešām bija vīrieši, tomēr viņi nebija ļaunāki par jebkuru citu vīrieti. Vājprātīgi, jā, bet ne ļauni. Tarvalonā tu sastapsi Aesu Sedajas cilvēkus; no citām sievietēm viņas atšķir vienīgi īpašās spējas. Aesu Sedajas ir dros­mīgas un gļēvulīgas, laipnas un nežēlīgas, sirsnīgas un saltas. Kļūstot par Aesu Sedaju, tava būtība nemainīsies.

Egvēna dziļi ieelpoja. Jādomā, es baidījos, ka Spēks mani mainīs. No tā un trollokiem. Un no Izdzisušā. Un vēl… Moiraina Sedaja, Gais­mas vārdā, kāpēc trolloki ieradās Emondārē?

Aesu Sedaja pagrieza galvu un paskatījās tieši uz Randa slēptuvi. Viņam aizžņaudzās rīkle; Moiraina raudzījās tikpat bargi kā tobrīd, kad visiem draudēja; šķita viņas acis var izkļūt cauri kasandras biezajām lapām. “Augstā Gaisma! Ko viņa darīs, ja pieķers mani noklausāmies?”

Rands centās saplūst ar tumšākām ēnām. Puisis nenolaida skatienu no abām sievietēm; kāja aizķērās aiz koka saknes, un daudz netrūka, ka Rands būtu ievēlies sausā krūmājā. Tas viņu nodotu, jo lūstoši zari sprak­šķētu kā uguņošana. Elsdams Rands laidās projām četrrāpus, cik klusu vien varēja. Sirds dunēja tik smagi, ka, pēc viņa domām, ari tā varētu nodot. “Muļķis! Slepus noklausīties Aesu Sedaju!"

Apmetnē visi gulēja, un Randam izdevās klusi ieslīdēt starp pārējiem. Viņš atgūlās zemē un uzrāva sev virsū segu. Lans sakustējās, bet tad ar nopūtu atkal iekārtojās guļvietā; Sargātājs miegā tikai bija pagriezies uz otriem sāniem. Rands gari, klusi nopūtās.

Pēc mirkļa no nakts iznira Moiraina un apstājās vietā, no kuras varēja nopētīt guļošos siluetus. Mēnesnīca ap viņu veidoja nimbu. Rands aizvēra acis un mierīgi elpoja, nemitīgi ausīdamies, vai netuvojas soļi. Neviena. Jauneklis atvēra acis, bet Moiraina jau bija prom.

Kad miegs visbeidzot atnāca, tas bija caurs un piesātināts ar sviedrē­jošiem sapņiem. Tajos visi Emondāres vīri apgalvoja, ka esot Atdzimuši Pūķi, bet sievietēm matos bija zili akmeņi, tādi paši kā Moirainai. Moirainas un Egvēnas sarunas Rands vairs nekad nemēģināja noklausīties.

Sākās jau sestā lēnā ceļojuma diena. Saltā saule gausi slīdēja uz koku galotnēm, bet augstu debesīs plānu mākoņu riekša peldēja uz zieme­ļiem. Brīdi vējš uzpūta straujāk, un Rands, murminādams pie sevis, atkal uzvilka uz pleciem apmetni. Interesanti, vai viņi kādreiz sasniegs Bērlonu? No upes jau pieveiktais attālums bija lielāks nekā ceļa posms no Tārenas pārceltuves līdz Baltavas upei, taču Sargātājs, kad vien viņam pajautāja, allaž noteica, ka šis esot tikai īss pārgājiens, to pat īsti nevarot saukt par ceļojumu. Rands jutās kā pazudis.

Viņu priekšā no meža iznira Lans; Sargātājs atgriezās no kārtējā siro­juma. Palēninājis zirga gaitu, viņš jāja blakus Moirainai, galvu pieliecis tuvu viņas galvai.

Rands saviebās, tomēr neko nejautāja. Lans gluži vienkārši izlikās, ka neko nedzird.

No pārējiem, šķiet, tikai Egvēna ievēroja Sargātāja atgriešanos tik ļoti visi jau bija pieraduši pie viņa izlūkgājieniem. Arī meitene atpalika. Aesu Sedaja varēja likt noprast, ka Egvēna ir atbildīga par Emondāres ceļiniekiem, bet, kad Sargātājs ziņoja, Moirainai vairs nebija nekādas teikšanas. Perins nesa Mata loku, klusi par kaut ko domādams, un šāds noskaņojums arvien tālāk no Divupes biežāk un biežāk pārņēma itin visus. Zirga lēnais solis Matam deva iespēju Toma Merilina modro acu vadībā vingrināties žonglēšanā ar trim akmentiņiem. Menestrels, tāpat kā Lans, ik vakaru vadīja mācību stundas.

Kad Lans Moirainai bija pateicis visu, viņa pagriezās seglos, lai uz­mestu skatienu pārējiem. Aesu Sedajas acīm slīdot pār Randu, jauneklis centās izturēties atraisīti. Vai tās pie viņa nepakavējās mirkli ilgāk? Randam bija nelāgas aizdomas, ka Moiraina zina, kurš tonakt tumsā noklau­sījās viņas un Egvēnas sarunu.

- Ei, Rand! Mats iesaucās. Es jau varu žonglēt ar četriem! Rands par atbildi pamāja pat nepagriezies. Es taču teicu, ka iemācīšos ar četriem ātrāk nekā tu. Es… Skaties!

Viņi jau stāvēja neliela pakalna virsotnē, un lejā, labi ja jūdzi tālāk, caur stingajiem kokiem un vakara garajām ēnām pletās Bērlona. Randam aizrāvās elpa, vienlaikus smaidot un pavērtu muti raugoties.

Pilsētu apjoza gandrīz divdesmit pēdu augsta baļķu siena, un visā tās garumā bija izsēti koka sargtorņi. Rietošajā saulē aiz žoga mirdzēja šīfera un kārniņu jumtu augšmalas, no skursteņiem augšup cēlās dūmu grīstes. Simtiem skursteņu. Salmu jumtus neredzēja. No pilsētas uz austrumiem vijās plats ceļš, bet otrs veda uz rietumiem. Pa abiem ceļiem uz palisādi virzījās vismaz ducis ratu un divtik vēršu pajūgu. Pilsētā bija izkaisītas zemnieku saimniecības, blīvāk uz ziemeļiem, bet mežā uz rietumiem bija iespraukušās tikai dažas. Rands nodomāja, ka tikpat labi to tur varēja nebūt. “Lielāka par Emondāri, Sardzes kalnu un Devena ceļu kopā. Var­būt arī par Tarenas pārceltuvi.”

- Ak tad tāda ir pilsēta, Mats izdvesa, noliecies pār zirga kaklu, lai visu pārredzētu.

Perins spēja vien galvu nogrozīt. Kā vienuviet var dzīvot tik daudz ļaužu?

Egvēna tikai noskatījās. Toms Merilins palūkojās uz Matu, izbolīja acis un iepūta ūsās. Pilsēta! viņš nosprauslāja.

- Un ko teiksi tu, Rand? Moiraina painteresējās. Kāds ir tavs pirmais iespaids par Bērlonu?

- Es domāju, ka tā ir tālu no mājām, viņš lēni sacīja, un Mats spēji iesmējās.

- Tev būs jādodas vēl tālāk, Moiraina teica. Daudz tālāk. Bet jums nav citas izvēles kā tikai skriet un slēpties, un atkal skriet līdz mūža galam. Un dzīve būs īsa. Jums tas jāatceras, kad ceļojot kļūst grūti. Jums nav izvēles.

Rands saskatījās ar Matu un Perinu. Spriežot pēc biedru sejām, viņi domāja tieši to pašu. Kā Moiraina var tā runāt? It kā viņiem būtu izvēle pēc tā, ko viņa bija pateikusi! Aesu Sedaja izvēlas mūsu vietā.

Moiraina turpināja, it kā puišu domas nebūtu skaidri zināmas. Te mūs atkal gaida briesmas. Šajos mūros domājiet, ko sakāt! Vissvarīgāk par visu nepieminiet trollokus, Puscilvēkus un tā tālāk. Par Melno

nedrīkstat pat domāt. Viens otrs Bērlonā Aesu Sedajus mil vēl mazāk nekā Emondāres ļaudis, un pilsētā var būt pat Melnbrāļi. Egvēna smagi nopūtās, Perins kaut ko pie sevis nomurmināja, Mata seja nobālēja, bet Moiraina mierīgi turpināja: Mums jāpiesaista tik maz uzmanības, cik vien iespējams. Lans nomainīja pelēkzaļo, mainīgo apmetni pret parastu tumšbrūnu, tomēr ari tas bija smalka piegriezuma, smalka auduma. No krāsainā apmetņa krietni vien uztūka viena no Sargātāja seglu somām. Šeit mums būs citi vārdi, Moiraina turpināja, te mani pazīst kā Alisi, bet Lans ir Andra. Ielāgojiet! Labi. Tiksim viņpus mūriem, iekams mūs ir notvērusi nakts. No saulrieta līdz saullēktam Bērlonas vārti ir slēgti.

Lans veda viņus lejā pa kalnu un caur mežiem uz garo baļķu sienu. Ceļš vijās gar pusduci zemnieku sētu (neviena neatradās tam tuvu), un neviens cilvēks, kas beidza apdarīt mājas soli, šķiet, neievēroja ceļotājus, kas apstājās pie smagajiem, ar platām, melnām dzelzs stīpām apkaltajiem koka vārtiem. Tie jau bija cieši aizvērti, lai gan saule vēl nebija norietējusi.

Piejājis pie pilsētas mūra, Lans paraustīja apvazātu virvi, kas karājās gar vārtiem. Viņpus mūra nošķindēja zvans. Pēkšņi parādījās krunkaina seja zem nodriskātas auduma cepures; kāds augstu virs viņu galvām pa spraugu starp diviem baļķiem aizdomīgi lūrēja lejup.

- Kas te notiek, ko? Pārāk vēla stunda, lai virinātu vārtus. Pārāk vēls, kad es saku! Apejiet riņķi uz Baltā tilta vārtiem, ja gribat… Moirainas ķēve pagāja uz vīram skaidri saskatāmu vietu. Rievas ap viņa muti ar reta­jiem zobiem savilkās smaidā, kļūstot vēl dziļākas; viņš, šķiet, svārstījās starp vēlmi runāt un pienākumu. Es nezināju, ka tā esat jūs, kundze. Pagaidiet! Tūliņ nokāpšu lejā. Mirklīti pagaidiet. Es jau nāku, nāku…

Galva pazuda skatienam, taču Rands vēl dzirdēja apslāpētus saucie­nus, lai viņi paliekot uz vietas, viņš jau nākot. Baisi čikstēdama, vārtu labā puse atvērās tik vien, lai cauri tiktu viens zirgs, un vārtu sargs spraugā pabāza galvu, atkal zibinādams smaidu ar retajiem zobiem; tad viņš metās atpakaļ, nost no ceļa. Lans devās iekšā, Moiraina viņam pa pēdām, un uzreiz aiz viņas sekoja Egvēna.

Rands palaida Mākoni riksi aiz Belas un drīz vien atradās šaurā ielā, kas beidzās pie garu koku žogiem un augstām bezlogu noliktavām ar cieši aizvērtām platām durvīm. Moiraina un Lans jau stāvēja zemē un saru­nājās ar krunkaino vārtu sargu, tāpēc arī Rands nokāpa no zirga. Vīrelis

bija ģērbies gaužām ielāpainā apmetni un mētelī; rokā viņš ņurcīja savu audekla cepuri un pie katra vārda nolieca galvu. Pametis skatienu uz tiem, kas kāpa nost no zirgiem pēc Lana un Moirainas, vīrelis nogrozīja galvu. Lauki no ziemeļiem. Viņš pasmaidīja. Kāpēc jūs, Alises kun­dze, savācāt lauciniekus ar siena gružiem matos? Pēc tam vīrelis pievēr­sās Tomam Merilinam. Tu gan neesi aitaudzētājs. Atceros, ka ielaidu tevi pa vārtiem pirms dažām dienām, jā gan. Vai tad laukiem ziemeļos tavi triki nepatīk, ko, menestrel?

- Ceru jūs aizmirsāt, ka esat mūs izlaidis, Avina kungs, Lans teica, spiezdams vīra tukšajā plaukstā monētu, un arī aizmirsīsiet, ka atkal ielaidāt.

- To nu gan nevajadzēja, Andras kungs! Nu nemaz nevajadzēja. Jūs dodat daudz, kad aizjājat. Daudz. Tomēr monēta Avina rokās pazuda ātri, it kā arī viņš būtu menestrels. Nevienam neteikšu, neko neteikšu! Sevišķi jau Baltajiem apmetņiem, viņš drūmi pabeidza sakāmo un sa­vilka lūpas, lai nospļautos, bet tad, paskatījies uz Moirainu, norija siekalas.

Rands samirkšķināja acis, bet muti vaļā nevēra. Citi tāpat, lai gan šķita, ka Matam jāpieliek pūles. “Gaismas bērni,” Rands domās pārlika. Par tiem bija stāstījuši pauninieki un tirgotāji, tāpat arī tirgotāju sargi. Stāstos apbrīns mijās ar naidu, bet visi bija vienisprātis, ka Bērni ienīst Aesu Sedajas ne mazāk, kā Aesu Sedajas ienīst Melndraugus. Vai tāpēc viņu grupai draud lielākas briesmas?

- Vai Bērlonā ir Gaismas bērni? Lans jautāja.

- Noteikti ir, vārtu sargs pamāja ar galvu. Atceros, ka ieradās tajā pašā dienā, kad jūs devāties projām. Nevienam te viņi nepatīk. Protams, vairums neko neizrāda.

- Vai viņi ir teikuši, kāpēc šeit uzturas? Moiraina stingri noprasīja.

- Kāpēc šeit uzturas, kundze? Avins pārsteigumā aizmirsa noliekt galvu. Protams, teica, kāpēc… ak, es aizmirsu, ko tieši! Jūs no laukiem. Laikam neesat dzirdējuši neko vairāk par aitu blēšanu. Bērni sacīja, ka Gēldanas notikumu dēļ. Pūķis, vai zināt, nu, viņš pats sevi dēvē par Pūķi. Viņi teic, ka šamais izsauc ļaunumu manuprāt, tā patiešām ir -, bet viņi šeit ir tāpēc, lai to iznīdētu. Vienīgi skāde, ka Pūķis ir tur, Gēldanā, ne jau pie mums. Man domāt, tas ir tikai iegansts, lai varētu jaukties citu darī­šanās. Dažiem ļautiņiem uz durvīm jau parādījies Pūķa Zobs. Šoreiz vīrelis nospļāvās.

- Tad jau Bērni rada daudz nepatikšanu, vai ne? Lans jautāja, bet Avins sparīgi purināja galvu.

- Nevar vis teikt, ka viņi to negrib, jādomā, bet Valdnieks jau tiem neuzticas vairāk kā es. Nelaiž iekšā pa vārtiem vairāk par desmit reizē, un vai tad šie neskaišas? Pārējiem drusku tālāk uz ziemeļiem ir apmetne, kā dzirdēju. Bet viņu dēļ zemnieki skatās pār plecu. Tos, kas ienāk apmetnē, viņi savos baltajos apmetņos vienkārši aplenc un ošņājas ap godīgiem ļaudīm. Ieved gaismā, tā viņi saka, un tāds ir rīkojums. Ne vienu reizi vien ir bijis tā, ka briest kautiņš ar ratu stūmējiem, ogļračiem, kausētājiem un citiem, un pat ar Sardzi, bet Valdnieks uzskata, ka viss ir mierīgi, un tā ir gājis līdz pat šai dienai. Ja jau šamie apkaro ļaunumu, es gribētu zināt, kāpēc viņi nedodas uz Saldēu? Tur nav īsti mierīgi, kā dzirdēju. Vai uz Gēldanu? Baumo tur bijusi liela kauja. Patiešām liela!

Moiraina klusi ievilka elpu. Esmu dzirdējusi, ka uz Gēldanu devās Aesu Sedajas.

- Tā bija, kundze. Avins jau atkal šūpoja galvu. Viņas devās uz Gēldanu, patiesi, un tāpēc jau sākās kauja, vismaz tā es dzirdēju. Ļaudis melš, ka dažas Aesu Sedajas ir mirušas. Varbūt pat visas. Zinu, ka tauta ar Aesu Sedajām nesolidarizējas, bet es prasu: kurš cits apturēs viltus Pūķi? Ko? Un tie sasodītie vīrišķi, kas domā, ka var kļūt par Aesu Sedajiem vai tamlī­dzīgi! Ko lai saka par tiem? Protams, viens otrs teic: ne jau Baltie apmetņi vai es, bet daži citi: varbūt šamais patiešām ir Atdzimušais Pūķis. Dzirdēju, ka viņam ir spējas. Izmantot Vienspēku. Viņam ir tūkstošiem atbalstītāju.

- Neesiet nu muļķis, Lans nošņāca, un Avina seja saviebās aizvai­nojumā.

- Es jau tikai stāstu, ko dzirdēju, un viss! Tikai to, ko dzirdēju, And­ras kungs. Ļaudis runā daži runā, ka šamais virza savu karaspēku uz austrumiem un dienvidiem, uz Tēras pusi. Avins sāka runāt daudzno­zīmīgi smagi. Runā, ka šamais viņus sauc par Pūķa tautu.

- Vārdiem nav lielas nozīmes, Moiraina mierīgi sacīja. Ja kaut kas no dzirdētā Aesu Sedaju uztrauca, šobrīd viņa to neizrādīja. Tikpat labi jūs par Pūķa tautu varat saukt savus mūļus.

- Diez vai, kundze, Avins noķiķināja. Noteikti ne tad, kad apkārt klimst Baltie apmetņi. Turklāt neviens cits, izņemot Pūķi, uz tādu vārdu vēlīgi neraudzītos, tā es domāju. Saprotu, ko gribat teikt, taču… nu nē, kundze. Manus mūļus nē!

- Bez šaubām, gudrs lēmums, Moiraina sacīja. Bet tagad mums jāiet.

- Un neuztraucieties, kundze, Avins sacīja, zemu noliekdams galvu, es nevienu neesmu redzējis. Viņš metās pie vārtiem un ar ašiem rāvieniem sāka tos vilkt. Nevienu neesmu redzējis, neko neesmu redzējis. Vārti būkšķēdami aizcirtās, un viņš ar virvi novilka lejā bultu.

- Patiesību sakot, kundze, kur tas laiks, kopš vārti bija vaļā.

- Lai pār jums līst Gaisma, Avin! Moiraina svētīja vīreli.

Un tad Aesu Sedaja veda visus projām no vārtiem. Rands vienreiz pameta skatienu atpakaļ: Avins vēl aizvien stāvēja vārtu priekšā. Šķita, ka tas ķiķinādams ar apmetņa malu spodrina monētu.

Ceļotāji devās uz priekšu pa dubļainām ielām tik tikko divu ratu platumā. Ļaužu te nebija, bet ielu malās bezgalīgi rindojās noliktavas un bridi pa brīdim pacēlās augsti koka žogi. Rands mirkli soļoja blakus menestrelam. Tom, kas tur īsti bija ar to Tēru un Pūķa tautu? Tēra ir pilsēta pa ceļam uz Vētru jūru, vai ne?

- Karaetona cikls, Toms strupi izmeta.

Rands samirkšķināja acis. “Pūķa pareģojumi”… Tādus nostāstus pie mums Divupē nedzird. Vismaz Emondārē ne. Viedā nomauktu ādu pār acīm tam, kurš stāstītu.

- Domāju gan, Toms sausi noteica. Paskatījies uz Moirainu un Lanu viņiem priekšā, vai Aesu Sedaja nedzirdēs, menestrels turpināja:

- Tēra ir vislielākā Vētru jūras osta, un Tēras Akmens ir cietoksnis, kas to sargā. Runā, ka Akmens ir pirmais cietoksnis, kas uzbūvēts pēc Pasaules Ardījuma un visos šajos laikos nekad nav padevies, kaut gan ne viens vien karaspēks centies to ieņemt. Vienā no Pareģojumiem teikts, ka Tēras Akmens nekad nekritīs, līdz beigās ieradīsies Pūķa tauta. Savukārt cits vēsta Akmens nekritīs, iekams Pūķa rokās nokļūs Neskaramais zobens. Toms novaikstījās. Cietokšņa krišana būs viens no galvena­jiem pierādījumiem, ka Pūķis ir atdzimis. Kaut jel tas cietoksnis stāvētu, līdz es pārtopu pīšļos!

- Neskaramais zobens?

- Tā tur teikts. Nezinu, vai tas vispār ir zobens. Lai nu kā, tas atrodas Akmens sirdī, cietokšņa galvenajā citadelē. Neviens cits, vienīgi Tēras dižkungs tur drīkst ieiet, un viņi jau nestāsta, kas tur atrodas. Katrā ziņā ne menestreliem.

Rands sarauca pieri. Cietoksnis nevar krist, iekams zobens nonāk l’ūķa rokās, bet kā gan tas var notikt, kamēr cietoksnis nav kritis? Vai tiešām Pūķis būtu Tēras dižkungs?

- Maz ticams, menestrels sausi atteica. Tērai netīk ņemties ar Spēku pat vairāk nekā Amadorai, un Amadora ir Gaismas bērnu cie­toksnis.

- Bet kā tad Pareģojums var piepildīties? Rands brīnījās. Man patiktu, ja Pūķis nekad neatdzimtu, taču pareģojumam, kas nevar piepil­dīties, nav lielas jēgas. Izklausās pēc stāsta, ko pasviež ļautiņiem, lai viņi domā, ka Pūķis nekad neatdzims. Vai tā ir?

- Tu uzdod ārkārtīgi daudz jautājumu, puis, Toms aizrādīja. Pare­ģojums, kas viegli piepildās, arī nebūtu necik vērts. Vai ne? Menestrela balss pēkšņi skanēja mundrāk. Nu, klāt esam! Lai arī kas šī būtu par vietu.

Lans bija apstājies pie koka žoga posma, kas bija viņa galvas aug­stumā un ne ar ko neatšķīrās no visiem iepriekš redzētajiem. Viņš ar dunča asmeni darbojās ap diviem dēļiem. Apmierināti ieņurdējies, Lans pavilka, un žoga posms kā vārti atvērās. Rands ievēroja, ka tie patiešām bija vārti, lai gan paredzēti atdarīšanai tikai no pilsētas puses. Par to lie­cināja metāla bulta, kuru Lans ar dunci pacēla.

Moiraina nekavējoties gāja vārtiem cauri, vedot ķēvi Aldību. Lans pamāja, lai pārējie seko, bet pats noslēdza gājienu, aizvērdams aiz sevis vārtus.

Žoga otrā pusē Rands ieraudzīja krogus staļļa pagalmu. No virtuves skanēja skaļa rosīšanās un šķindoņa, bet Randu galvenokārt pārsteidza ēkas plašumi tā bija divreiz lielāka nekā Vīnavota iebrauktuve, turklāt četros stāvos. Tumstošajā mijkrēslī vairumā logu dega ugunis. Rands pabrīnījās, ka pilsētā ir tik daudz svešinieku.

Tiklīdz viņi iegāja pagalmā, staļļa platajās velvju durvīs parādījās trīs vīrieši netīros audekla priekšautos. Viens no viņiem muskuļains pui­sis panāca priekšā, vicinot rokas.

- Pag, pag! Šeit jūs nevarat nākt! Jums jāiet riņķī gar krogus priekšu!

Sargātāja roka atkal aizslīdēja pie maka, bet no krogus ārā izsteidzās

vēl viens vīrs, tikpat liels un tukls kā Alvēra kungs. Viņam virs ausīm slējās pa izspūrušam matu kušķim, bet mirdzoši baltais priekšauts nepārpro­tami liecināja, ka viņš ir iebraucamās vietas saimnieks.

- Viss kārtībā, Mač, vīrs teica, viss kārtībā. Tie ir gaidīti viesi. Bet tagad parūpējieties par viņu zirgiem! Labi parūpējieties!

Mačs īgni piesita sev pie pieres un pamāja abiem biedriem, lai nāk talkā. Rands un pārējie steidzīgi nocēla no zirgiem seglu somas un sarul­lētās segas, bet krogus saimnieks vērsās pie Moirainas. Zemu palocījies, viņš sāka runāt, neviltoti smaidot.

- Laipni lūdzam, Alises kundze! Laipni lūdzam! Jauki jūs satikt, jūs un Andras kungu, abus. Lieliski! Mums pietrūka jūsu smalko sarunu. Jā, tik tiešām. Jāteic es uztraucos, padzirdējis, ka dodaties uz laukiem un tā tālāk. Nu, gribu sacīt, ka tādos laikos kā šie, tik negantos laikapstākļos un kad pie pašiem mūriem naktīs gaudo vilki. Viņš uzsita sev pa apaļo vēderu un pašūpoja galvu. Nūja, stāvu un kulstu mēli, lai gan vajadzētu aicināt iekšā. Nāciet! Nāciet! Lūdzu! Droši vien vēlaties karstu maltīti un siltas gultas? Un Bērlonā pie mums ir viss tas labākais. Pats labākais.

- Un karstu vannu, es tā vismaz ceru, Fiča kungs! Moiraina sacija, un Egvēna viņai dedzīgi piebalsoja. O jā!

- Vannu? krodzinieks pārjautāja. Kāda runa! Vislabākā un vis­karstākā Bērlonā. Laipni lūgtum “Pie Brieža un Lauvas”! Laipni lūgtum Bērlonā!

Četrpadsmita nodaļa

"Pie Brieža un Lauvas”

Krogū valdīja liela rosība, spriežot gan pēc trokšņiem, gan pēc

visa cita. Emondares ceļinieki pa sētas durvīm sekoja Fiča kun­

gam, aši lavierēdami ap un starp nepārtraukto vīriešu un sie­viešu straumi garos priekšautos un augsti paceltiem ēdienu šķīvjiem un dzērienu paplātēm. Ja kāds gadījās ceļā, tad žigli nomurmināja atvaino­šanos, bet soli nepagausināja. Kāds kalpotājs, saņēmis rīkojumu no Fiča kunga, skriešus pazuda.

- Baidos, ka viesnīca ir pārpildīta, saimnieks bilda Moirainai.

- Pilns līdz jumtam! Visās pilsētas viesnīcās tāpat. Ziemā, kāda mums šogad, tā ir… Jā, tiklīdz varēja tikt lejā no kalniem, mūs pārplūdināja jā, tas ir īstais vārds -, pārplūdināja vīri no raktuvēm un lietuvēm, un no visiem mēs dzirdējām visbaisākos šausmu stāstus. Par vilkiem un vēl tra­kāk. Tādus parasti stāsta tie, kas visu ziemu sēdējuši sprostā. Nedomāju, ka tur vairs kāds palicis, visi jau ir pie mums. Taču nebīstieties! Varbūt ir mazliet lielāka drūzma, bet es darīšu visu, kas manos spēkos, lai jums un Andras kungam būtu labi. Arī jūsu draugiem, protams. Krodzinieks reizi vai divas uzmeta ziņkārīgu skatienu Randam un pārējiem. Izņemot Toma drēbes, visu citu ietērps nepārprotami bija lauciniecisks, turklāt Toms ar visu savu menestrela apmetni bija dīvains ceļabiedrs gan “Alises kundzei”, gan “Andras kungam”. Darīšu, ko varēšu, lai varat labi atpūsties.

Rands raudzījās uz rosību visapkārt, cenzdamies izvairīties no sadur­smes, lai gan no apkalpotāju puses tā, šķiet, nedraudēja. Jauneklis atcerē­jās, kā Alvēra kungs un viņa sieva gādāja par Vīnavota krogu, un dažkārt viņiem piepalīdzēja meitas.

Mats un Perins staipīja kaklu uz viesistabas pusi no turienes vēlās smieklu vilnis, skanēja dziesmas un priecīgi saucieni ikreiz, kad vien atvērās platās durvis gaiteņa galā. Murminādams par pēdējām ziņām, Sargātājs cienīgā gaitā devās uz virpuļdurvīm, un viņu aprija līksmības vilnis.

Rands gribēja viņam sekot, bet vēl vairāk puisis vēlējās nomazgāties vannā. Varētu jau doties pie citiem ļaudīm un smiet, tomēr viesistabā viņa klātbūtne tiks novērtēta augstāk, ja viņš būs tīrs. Mats un Perins acīmredzot sprieda tāpat; Mats zagšus kasījās.

- Fiča kungs, Moiraina teica, cik noprotu, Bērlonā ir Gaismas bērni. Varbūt gaidāmas nepatikšanas?

- Ak, par viņiem neuztraucieties, Alises kundze! No Gaismas bēr­niem var gaidīt tikai visu to pašu. Apgalvojumu, ka pilsētā ir Aesu Sedajas. Moiraina vaicājoši pacēla uzaci, un krogus saimnieks noplātīja tuk­lās rokas. Neuztraucieties! Nav jau pirmā reize. Bērlonā Aesu Sedaju nav, un Valdnieks to zina. Baltie apmetņi iedomājas, ka pietiks tikai uzrā­dīt Aesu Sedaju, proti, kādu sievieti, kuru viņi uzskata par Aesu Sedaju, lai ļaudis ielaistu pa vārtiem visus Baltos apmetņus. Nu, manuprāt, viens otrs tā arī darītu. Daži darītu. Tomēr vairums zina, kas Baltajiem apmet­ņiem padomā, tāpēc atbalsta Valdnieku. Kurš tad grib nodarīt pāri nekai­tīgai večiņai tikai tāpēc, lai Bērniem būtu iegansts uzjundīt neprātu?

- Man prieks to dzirdēt, Moiraina sausi sacīja. Viņa uzlika plaukstu uz krodzinieka rokas. Vai Mina te vēl ir? Ja ir, tad es gribētu ar viņu parunāt.

Fiča kunga atbilde Randa ausis neaizsniedza, jo ieradās apkalpotāji, lai vestu viņus uz vannu. Moiraina un Egvēna pazuda, sekojot tuklai sie­vietei ar jau sagatavotu smaidu sejā un dvieļiem pār roku. Menestrels, Rands un viņa draugi devās nopakaļ nevērīgam tumšmatim, vārdā Ara.

Rands lūkoja jautāt par Bērlonu, bet Ara atbildēja vien divos vārdos, piebilzdams, ka Randam esot jocīga izruna. Pēc tam, ieraugot vannas kambari, Randam runas vairs nebija ne prātā. Ducis augstu vara vannu bija izvietots uz flīžu grīdas, kas slīpi svērās uz novadcauruli lielās mūra telpas centrā. Uz katra sola blakus vannai bija nolikts glīti salocits, biezs dvielis un liels dzeltenu ziepju gabals; virs uguns pie sienas milzīgos, mel­nos dzelzs katlos karsējās ūdens. Pie pretējās sienas dziļā pavardā lies­moja pagales, tāpēc vannas kambarī bija patiešām silti.

- Gandrīz tikpat labi kā pie mums Vīnavota krogū, Perins lojāli jūsmoja, kaut gan tā gluži vis nebija.

Tomam izspruka smējiens, bet Mats noķiķināja: Izklausās, ka, pašiem to nezinot, esam paņēmuši līdzi Koplinu.

Rands nometa no pleciem apmetni, novilka drēbes, bet Ara tikmēr sagatavoja ūdeni četrām vara vannām. Pārējie vannas izvēlē daudz neat­palika no Randa. Līdzko ceļinieku apģērbi bija salikti kaudzēs uz soliem, Ara katram atnesa milzīgu spaini ar karstu ūdeni un smeļamo kausu. To izdarījis, vīrs apsēdās uz sola pie durvīm un, atspiedis muguru pret sienu, sakrustoja rokas, acīm redzami iegrimis domās. Sarunas pieklusa, kamēr visi ziepējās un laistījās, ar kūpoša ūdens kausiem skalojot nost nedēļu vecos netīrumus. Pēc tam viņi ilgi mērcējās vannā. Ara bija sarūpējis pietiekami karstu ūdeni, un iesēšanās vannā bija nesteidzīgs process, ko pavadīja izteiksmīgas nopūtas. Gaiss telpā vairs nebija silts, bet tvaiku pilns un karsts. Labu brīdi nebija dzirdams ne troksnītis, vien ik pa brī­dim kāds gari, laiski nopūtās, atbrīvojot savilktos muskuļus un izlaižot no kauliem drebuļus, kas šķita tajos iesēdušies uz visiem laikiem.

- Neko vairs nevajag? Ara negaidot pajautāja. Šim vīram nu gan par citu izloksnēm runāt neklātos, jo viņš pats un arī Fiča kungs runāja it kā ar biezputru mutē. Varbūt dvieli? Vēl karstu ūdeni?

- Neko nevajag, Toms skanīgi atbildēja. Aizvēris acis, menestrels laiski pamāja ar roku. Ej un baudi vakaru! Pēc laiciņa es gādāšu, lai tu saņem lielāku atlīdzību par to, kāda tev pienākas. Tad viņš iegremdējās dziļāk, līdz virs ūdens palika vien acis un deguns.

Aras skatiens aizslīdēja līdz soliem, kas atradās aiz vannām; uz tiem kaudzē bija saliktas drēbes un citas mantas. Viņš nopētīja loku, pēc tam ilgāk Randa zobenu un Perina cirvi. Vai pie jums laukos arī ir nemie­rīgi? Ara strupi izmeta. Upēs vai kā jūs to saucat?

- Divupē, Mats atbildēja, skaidri izrunādams nosaukumu. Mēs esam no Divupes. Kas attiecas uz nemieriem, kāpēc…

- Kā to lai saprot? Rands iejaucās. Vai šeit ir nemieri?

Perins, baudīdams mērcēšanos vannā, murmināja: Labi… Labi… Toms ūdenī pacēlās mazliet augstāk un atvēra acis.

- Šeit? Ara iesprauslājās. Nemieri? Ogļraču ielu kautiņi rīta tumsiņā nav nekādi nemieri. Vai arī… Aprāvies viņš brīdi visus uzlūkoja.

- Es runāju par tādu stāvokli kā Gēldanā, vīrs visbeidzot sacīja. Nē,

jādomā, ka ne. Laukos jau ir tikai aitas, nekā cita, vai ne? Nekādu pārkā­pumu. Es tikai gribēju teikt viss ir mierigi. Tomēr ziema bija dīvaina. Kalnos notika neparastas lietas. Dzirdēju, ka vienudien Saldēā bijuši trolloki. Bet tā taču ir pierobeža, vai ne? Ara bija visu pateicis, bet viņa mute palika vaļā. Attapies virs to aizvēra, pārsteigts, ka ir palaidis mēli.

Rands, izdzirdis pieminam trollokus, sastinga un mēģināja slēpt apju­kumu, uzklājot uz galvas mazgāšanās drāniņu. Jauneklis atslāba, bet ne visi spēja novaldīties.

- Trolloki? Mats iespurdzās. Rands viņam uzšļakstija ūdeni, bet Mats tikai smaidīdams noslaucīja seju. Ja gribi, pastāstīšu tev par trollokiem.

Pirmo reizi kopš iekāpšanas vannā ierunājās Toms. Kāpēc gan ne? Esmu jau mazliet noguris, klausoties, kā jūs atstāstāt manus stāstus.

- Viņš ir menestrels, Perins paskaidroja, un Ara viņam uzmeta nici­nošu skatienu.

- Es redzēju apmetni. Vai taisāties pie mums uzstāties?

- Pag, pag, Mats protestēja. Kurš te atstāsta Toma stāstus? Vai tad jūs visi… ?

- Tikai tu neesi tik labs stāstnieks kā Toms, Rands aši aizrādīja, un tad iejaucās Perins: Tu pieliec klāt, centies izpušķot, taču diez kā nesanāk…

- Un vēl tu jauc putru ar kāpostiem, Rands piebilda. Labāk jau atstāj stāstus Toma ziņā!

Viņi visi runāja tik ātri, ka Ara blenza pavērtu muti. Ari Mats skatījās tā, it kā visi pārējie pēkšņi būtu sajukuši prātā. Rands gudroja, kā lai aiz­ver biedram muti, pārlikdams, vai tikai nebūs jālec tam virsū.

Noklaudzēja durvis, un parādījās Lans, pārmetis brūnu apmetni pār plecu; līdz ar viņu iebrāzmoja aukstāka gaisa vēsma, kas acumirklī paklīdināja dūmaku.

- Nu, Sargātājs sacīja, berzēdams rokas, tieši to es gaidīju. Ara pacēla spaini, bet Lans pamāja, ka nevajag. Nē, es pats. Nometis apmetni uz sola, viņš aizraidīja apkalpotāju, neklausīdamies viņa iebil­dumos, un cieši aizvēra durvis. Pēc tam Lans bridi pagaidīja, piešķiebis galvu un klausīdamies, bet, kad Sargātājs pagriezās pret pārējiem, viņa balss skanēja salti un skatiens durstīja Matu. Esmu sviedis vārdus vējā, lauku zēn. Vai neklausījies manī?

- Es neko neesmu izdarījis, Mats protestēja. Tikai gribēju viņam izstāstīt par trollokiem, ne jau… Viņš aprāvās un piespiedās pie vannas malas, vairīdamies no Sargātāja skatiena.

- Nerunā par trollokiem, Lans skarbi turpināja. Pat nedomā par tiem! Nikni nosprauslājies, viņš sāka gatavot sev vannu. Pelni un asi­nis! Tev nu gan būtu jāatceras, ka Melnajam ir ausis un acis tur, kur tu vis­mazāk gaidi. Ja Gaismas bērni uzzinās, ka tevi vajā trolloki, tad par katru cenu gribēs dabūt rokā. Viņi tevi pieskaitīs Melndraugiem. Varbūt neesi tā radis, bet, kamēr tiksim līdz vietai, uz kurieni dodamies, nevienam neuzticies, ja vien Alises kundze vai es nesaku rīkoties citādi. Lanam izrunājot vārdu, ko parasti piesauca Moiraina, Mats sarāvās.

- Kaut ko tas zellis mums noklusēja, Rands sacīja. Ieminējās par nemieriem, bet neko vairāk nepateica.

- Varbūt viņš domāja Bērnus, Lans bilda, lejot vannā karstu ūdeni. Vairums viņus uzskata par nemiera raisītājiem. Tomēr daži tā nedomā, un Ara tevi nepazīst tik labi, lai riskētu. Tu taču varētu aizskriet pie Baltajiem apmetņiem un izstāstit, ko dzirdēji!

Rands nogrozīja galvu; jau tagad šķita, ka te ir vēl ļaunāk nekā Tarenas pārceltuvē.

- Viņš teica, ka trolloki ir… Saldēā, vai ne? Perins jautāja.

Lans ar blīkšķi nometa tukšo spaini uz grīdas. Tu gribi par to runāt, ja? Pierobežā vienmēr ir trolloki, kalēj. Liec aiz auss mēs gribam pie­vērst sev mazāk uzmanības nekā pele uz lauka. Domā vienīgi par to! Moi­raina grib jūs visus aizgādāt līdz Tarvalonai dzīvus, un es par to gādāšu, ja vien būs iespējams. Bet, ja jūs viņai nodarīsiet kaut mazāko ļaunumu…

Pēc tam vannošanās aizritēja klusumā, tāpat arī ģērbšanās pēc brītiņa.

Kad ceļinieki iznāca no vannas kambara, gaiteņa galā stāvēja Moi­raina ar slaidu meiteni, augumā ne īpaši garāku par viņu pašu. Katrā ziņā Rands nosprieda, ka tā ir meitene, lai gan Aesu Sedajas pavadonei bija īsi apgriezti mati un vīriešu krekls un bikses. Moiraina kaut ko pateica, meitene uzmeta skarbu skatienu vīriešiem un tad, pamājusi Moirainai, aizsteidzās projām.

- Tatad, viņiem pienākot tuvāk, Aesu Sedaja iesāka, esmu pārlie­cināta, ka pēc vannas jums būs lieliska ēstgriba. Fiča kungs mums ir piešķī­ris atsevišķu ēdamistabu. Pagriezusies un vezdama viņus projām, Moi­raina ne pārāk pārliecinoši stāstīja par viņu istabām, par drūzmu pilsētā,

par to, ka krogus saimnieks cer Toms aplaimos viesus ar mūziku un ar stāstu vai diviem. Meiteni viņa nepieminēja ja tā vispār bija meitene.

Privātajā ēdamistabā bija lakots ozolkoka galds un ap to ducis krēslu, bet grīdu sedza biezs paklājs. Kad viņi ienāca telpā, Egvēna ar nupat izsukātiem, mirdzošiem, pār pleciem krītošiem matiem novērsās no pavardā sprēgājošās uguns, pie kuras sildīja rokas. Randam bija bijis daudz laika domāšanai ilgajā klusumā vannas kambarī. Lana pastāvīgie brīdinājumi, ka nedrīkst nevienam uzticēties un jo īpaši Aras bailes uzticēties viņiem vedināja domāt, cik vientuļi viņi šeit patiesībā ir. Šķita nevar būt drošs ne par vienu, izņemot sevi, un Rands arī nebija pārlieci­nāts, cik lielā mērā var uzticēties Moirainai vai Lanam. Paļauties varēja tikai uz sevi. Un Egvēna vēl aizvien bija Egvēna. Moiraina bija teikusi, ka tas ar meiteni notiks jebkurā gadījumā pieskaršanās Pirmavotam. Tas nebija atkarīgs no Egvēnas, tātad tā nebija viņas vaina. Bet viņa vēl aizvien bija Egvēna.

Rands atvēra muti, lai atvainotos, bet Egvēna sastinga un uzgrieza muguru, iekams viņš paguva bilst kaut vārdu. īgni skatīdamies meitenes mugurā, Rands norija to, ko bija grasījies teikt. “Nu labi! Ja jau viņa tā vēlas, es tur neko nevaru darīt.”

Pēc tam atsteidzās Fiča kungs; viņam sekoja četras sievietes ar tikpat gariem, baltiem priekšautiem kā krogus saimniekam; viena nesa šķīvi, kurā bija trīs cepti cāļi, bet pārējās sudraba galda piederumus un māla šķīvjus, kā ari bļodas ar vākiem. Sievietes tūlīt pat sāka klāt galdu, bet krogus saimnieks paklanījās Moirainai.

- Lūdzu, atvainojiet mani, Alises kundze, ka liku jums ilgi gaidīt, bet viesnīca pilna, un brīnums, ka vispār varam kādu apkalpot! Arī baidos, ka ēdiens nav tāds, kā vajadzētu. Tikai cāļi, mazliet rāceņu, zaļumi un druska siera uzēdām. Nē, tā tam nudien nav jābūt. No sirds atvainojos!

- īsts mielasts, Moiraina pasmaidīja. Tik nemierīgos laikos patie­šām īsts mielasts, Fiča kungs.

Saimnieks atkal paklanījās. Vīrieša plānie mateļi spurojās uz visām pusēm, it kā viņš tos nemitīgi būtu braucījis, tāpēc paklanīšanās izskatījās komiska, bet krodzinieka smaids bija tik jauks, ka ikviens smietos kopā ar viņu, nevis par viņu. Nudien pateicos, Alīses kundze. Tiešām patei­cos! Iztaisnojoties viņš saviebās un ar priekšautu notrauca kādu nere­dzamu puteklīti no galda. Protams, pērn es jums tādu galdu neklātu.

Ne tuvu! Ziema. Jā. Ziema. Mani pagrabi plok, bet tirgū valda tukšums. Tomēr kurš gan var vainot lauku ļaudis? Kurš? Neviens, protams, nezina, kad ievāks nākamo ražu. Neviens pats nezina. Jēra un liellopu gaļu dabū vilki, lai gan tai vajadzētu būt cilvēku galdā, un…

Viesnīcas saimnieks laikam piepeši atskārta, ka tāda saruna diez vai ir patīkamas maltītes ievads. Bet kā es tieku galā? Manī iekšā ir vecais spars. Jā, vecais spars. Marī, Sinda, ļaujiet krietnajiem ļaudīm mierīgi paēst! Fiča kungs brīdinoši pamāja sievietēm un, kad viņas aizsteidzās projām, apsviedās riņķī, lai atkal paklanītos Moirainai. Ceru, ka maltīte jums garšos, Alises kundze! Ja jums vajag vēl kaut ko, tikai pasakiet, un es atnesīšu. Tikai pasakiet! Ar prieku apkalpoju jūs un Andras kungu. Ar prieku. Vēlreiz zemu palocījies, krodzinieks devās projām, klusi aizvēr­dams aiz sevis durvis.

Lans sarunas laikā bija stāvējis, atbalstījies pret sienu, it kā pa pusei aizmidzis. Bet nu viņš spēji sakustējās un divos garos soļos mēroja attā­lumu līdz durvīm. Piespiedis ausi pie durvju dēļiem, viņš uzmanīgi klau­sījās, lēni skaitīdams līdz trīsdesmit, tad atrāva vaļā durvis un izbāza galvu gaitenī. Viņi ir projām, Sargātājs visbeidzot teica un aizvēra durvis.

- Varam droši runāt.

- Zinu, ka jūs piekodinājāt nevienam neuzticēties, Egvēna sacīja,

- bet, ja neuzticaties iebraucamās vietas saimniekam, kāpēc mēs šeit paliekam?

- Viņu es turu aizdomās ne vairāk kā jebkuru citu, Lans atbildēja.

- Kamēr nebūsim Tarvalonā, turēšu aizdomās visus. Bet Tarvalonā uzti­cēšos tikai pusei.

Rands sāka smaidīt, domādams, ka Sargātājs dzen jokus. Bet tad viņš attapās, ka Lana sejā nav ne ēnas no humora. Vai tiešām viņš neuzticēsies Tarvalonas ļaudīm? Vai vispār kaut kur ir droši?

- Lans pārspīlē, -Moiraina raudzīja viņus mierināt. Fiča kungs ir krietns cilvēks, godīgs un uzticams. Tikai pļāpīgs ar vislabāko gribu viņam varētu pasprukt vārds nevēlamai ausij. Un vēl nekad dzīvē es neesmu apmetusies vietā, kur puse kalpoņu nenoklausās aiz durvīm un vairāk laika velta tenkām, nevis gultu klāšanai. Bet nu visi pie galda, kamēr vēl ēdiens nav atdzisis!

Visi ieņēma vietas pie galda; Moiraina apsēdās tā vienā, bet Lans otrā galā. Brīdi, likdami ēdienu šķīvjos, viņi bija pārāk aizņemti, lai runātu.

Svētku maltīte tā varbūt nebija, taču pēc tam, kad gandrīz nedēļu ilgi bija ēsti plāceņi un kaltēta gaļa, garšoja kā mielastā.

Pēc brīža Moiraina jautāja: Ko uzzinājāt viesistabā? Naži un dak­šiņas sastinga pusceļā, un visu skatieni pagriezās pret Sargātāju.

- Neko pārāk labu, Lans atbildēja. Avinam bija taisnība, tā vis­maz runā. Gēldanā bija kauja, kurā uzvarēja Logēns. Klīst dažādas bau­mas, bet šajā ziņā valda vienprātība.

Logēns? Jādomā viltus Pūķis. Rands vēl nebija dzirdējis tādu vārdu. Gandrīz vai izklausījās, ka Lans viņu pazīst.

- Bet Aesu Sedajas? Moiraina klusi pajautāja, un Lans papurināja galvu.

- Nezinu. Daži runā, ka esot nogalinātas, citi -, ka visas izdzīvoju­šas. Sargātājs nospurcās. Vēl citi saka, ka pārgājušas Logēna pusē. Uz jaunumiem nevar paļauties, un es arī necentos izrādīt pārāk lielu interesi.

- Jā, Moiraina pamāja ar galvu. Nekā pārāk laba. Smagi nopū­tusies, viņa atkal pievērsa uzmanību galdam. Un kas jauns par mūsu izredzēm?

- Nu šīs ziņas ir labākas. Dīvainu atgadījumu nav, svešinieki, kas varētu būt mīrddrāli, nav manīti, trolloki nepavisam. Bet Baltie apmetņi aizņemti, rūpējot nepatikšanas valdniekam Adanam, kurš nevēlas ar viņiem sadarboties. Neviens mūs neievēros, ja paši sevi nenodosim.

- Labi, Moiraina sacīja. Sakrīt ar to, ko teica vannu kambara apkalpotāja. Tenkās ir zināma jēga. Bet tagad, viņa vērsās pie visiem,

- mums priekšā garš ceļojums. Arī pēdējā nedēļa nebija no vieglajām, tāpēc iesaku palikt te šonakt un arī nākamo nakti un tad agri no rīta doties ceļā. Jaunākie ceļinieki pasmaidīja kā nekā tā bija pirmā reize lielpilsētā. Arī Moiraina smaidīja, tomēr jautāja: Ko par to saka Andras kungs?

Lans skeptiski uzlūkoja smaidošās sejas. Nu labi ja viņi pārmaiņas pēc atcerēsies, ko es teicu.

Toms iespurdzās ūsās. Laucinieki savā vaļā… lielpilsētā! Iespur­dzies vēlreiz, viņš nogrozīja galvu.

Viesnīca bija pārpildīta, un viņiem piedāvāja tikai trīs istabas: viena bija Moirainai un Egvēnai, bet pārējās divas vīriešiem. Rands tika kopā ar Lanu un Tomu, ceturtajā stāvā, pagalma pusē, tieši zem jumta pārkares. Istabai bija lodziņš, no kura pavērās skats uz staļļa pagalmu. Jau bija dziļa

nakts, un gaisma no viesnīcas pagalmā veidoja gaismas ezeru. Istabiņa bija maza, un papildus ienestā gulta Tomam to vērta vēl mazāku, kaut arī visas trīs guļvietas bija šauras. Un cietas. To Rands atklāja, iekritis gultā. Katrā ziņā pati labākā istaba tā nebija.

Toms palika vien tik ilgi, lai izņemtu no futrāļa flautu un arfu, un tad devās projām, izmēģinādams cēlas pozas. Lans aizgāja kopā ar viņu.

“Dīvaini gan,” Rands prātoja, cenzdamies iekārtoties gultā ērtāk. Pirms nedēļas viņš būtu meties lejā pa kāpnēm kā krītošs akmens, lai redzētu menestrela uzstāšanos, un tāpēc vien, ka par to baumoja. Bet nu jaunek­lis bija klausījies Toma priekšnesumos katru vakaru visu pēdējo nedēļu, un menestrels jau nekur nepaliks arī rītvakar un aizparīt, turklāt karstā vanna un atslābušās muskuļu saites, tāpat arī pirmā karstā maltīte šonedēļ uzdzina nogurumu. Samiegojies viņš prātoja, vai Lans patiešām pazīst viltus Pūķi, Logēnu. No lejas atskanēja apslāpēta kliegšana skatītāji parasti šādi sveica Toma parādīšanos -, bet Rands jau bija aizmidzis.

Gaitenis ar mūra sienām bija blāvs un ēnains, un tukšs, ja neskaita Randu. Jauneklis netika gudrs, no kurienes ieplūst gaisma lai arī cik vāra -, jo pie pelēkajām sienām nebija nedz sveču, nedz lampu vispār nekā tāda, no kā varētu izstarot niecīgais mirdzums. Gaiss bija mierīgs un drēgns, kaut kur tālumā pilēja ūdens nepārtraukti, dobji pakšķēdams. Lai nu kur, bet viesnīcā tas nebija. Randam sāpēja galva, bija grūti turē­ties pie domas. Kaut kas par… viesnīcu? Lai nu kas šī bija par domu, tā bija prom.

Puisis aplaizīja lūpas; būtu labi kaut ko iedzert. Briesmīgi slāpa, mutē viss bija savilcies čokurā. Pieņemt lēmumu viņu mudināja ūdens pilē­šana. Domādams tikai par slāpēm, Rands devās uz nepārtraukto pak-pakpak pusi.

Gaitenis stiepās uz priekšu; to nešķērsoja neviens cits gaitenis, un tā izskats nemainījās. Vienīgās īpatnības bija robustās durvis te vienā, te otrā pusē, ik pa brīdim pa divām blakus; durvju koks bija saplaisā­jis un sauss par spīti mitrajam gaisam. Ēnas Randa priekšā atkāpās, bet nemainījās, un pakšķēšana nebija tuvāka. Pēc laba laika Rands nolēma pamēģināt atvērt kādas durvis. Tas izdevās viegli, un viņš iegāja drūmā kambarī ar mūra sienām.

Vienā sienā atvērās velvju rinda, vedot uz pelēku mūra balkonu, un tur nu bija tādas debesis, kādas Rands vēl nebija redzējis. Spalvu

mākoņi melni, pelēki, sarkani un oranži; tos it kā dzenāja brāzmains vējš, un mākoņi bezgalīgi savijās un atvijās. Neviens nekad nebija redzējis tādas debesis, jo tādu nav.

Rands novērsa skatienu no balkona, bet arī ar istabu nebija nekas labāks. Dīvainas līknes un īpatni stūri, it kā šis kambaris būtu teju vai nejauši izkausēts laukā no akmens, bet kolonnas šķita augam no pelēkās grīdas. Pavardā rēca liesmas kā smēdes ēzē, kur uguni uzpūš plēšas, tomēr siltumu nejuta. Pavardu veidoja dīvaini, ovāli akmeņi. Randam raugo­ties tieši uz tiem, akmeņi izskatījās mikli, gludi, bet, ja viņš tos vēroja ar acs kaktiņu, tad akmeņu vietā ieraudzīja sejas vīriešu un sieviešu sejas, saviebtas sāpēs un mēmā kliedzienā. Istabas vidū stāvēja gluži parasti krēsli ar augstām atzveltnēm un lakots galds, bet tas vēl tikai pastiprināja dīvaino gaisotni. Pie sienas karājās viens pats spogulis, tomēr tas nebūt nebija parasts. Ieskatījies tajā, Rands atspulga vietā redzēja vien izplūdu­šas kontūras. Spogulī varēja skaidri saskatīt visu, kas bija istabā, bet tikai ne viņu pašu.

Pie uguns stāvēja vīrs. Ienākdams Rands viņu nebija manījis. Ja puisis nezinātu, ka tas nav iespējams, tad apgalvotu, ka pirmīt istaba bija tukša. Svešais bija ģērbies tumšā smalka piegriezuma apģērbā, izskatījās, ka viņš ir kungs labākajos gados. Rands sprieda, ka sievietes tādu vīrieti uzskatītu par glītu.

- Jau atkal tiekamies aci pret aci, svešais ierunājās, un viņa mute un acis uzreiz pārvērtās ieejās uz bezgalīgām liesmu alām.

Rands kliegdams metās ārā no istabas tik strauji, ka gaitenī paklupa un uzgrūdās kādām durvīm, atraudams tās vaļā. Viņš grieza rokturi un tvērās pie tā, lai nenokristu uz grīdas, līdz visbeidzot lielām acīm raudzī­jās istabā ar mūra sienām, ar neiespējamām debesīm, kas bija redzamas velvēs, uz balkonu un pavardu.

- No manis tik viegli neaizbēgsi, svešais sacīja. Rands apsviedās apkārt un skrēja atpakaļ uz durvīm, mēģinādams atgūt kāju veiklību un nesamazināt ātrumu. Bet gaiteņa vairs nebija. Saliecies viņš sastinga netālu no lakotā galda un skatījās uz vīru pie pavarda. Labāk tā, nevis raudzīties uz pavarda akmeņiem vai debesīs.

- Tas ir sapnis, Rands iztaisnodamies teica. Aiz muguras aizvērda­mās noklikšķēja durvis. Tāds kā murgs. Jauneklis aizvēra acis, domā­dams, ka laiks pamosties. Reiz bērnībā Viedā viņam bija sacījusi: “Ko

spēsi pieveikt murgos, tas izgaisīs.” “…Viedā? Ko?” Ak, ja domas neslī­dētu projām! Ja beidzot pārstātu sāpēt galva, viņš varētu skaidri domāt.

Rands atkal atvēra acis. Istaba bija tāda pati kā pirmīt: balkons, debe­sis. Vīrs pie pavarda.

- Vai tas ir sapnis? svešais jautāja. Vai nav vienalga? Jau atkal viņa acis uz brīdi pārvērtās kurtuves caurumos, kas šķita bezgalīgi dziļi. Balss nemainījās. Šķita, ka vīrs notiekošo nemaz neapjauš.

Šoreiz Rands viegli satrūkās, tomēr viņam izdevās apspiest klie­dzienu. “Tas ir sapnis. Tam jābūt sapnim.” Lai nu kā, viņš soli pa solim kāpās atpakaļ līdz durvīm, ne mirkli nenovērsdams skatienu no sveši­nieka pie uguns, un satvēra rokturi. Tas nekustējās; durvis bija aizslēgtas.

- Tev laikam slāpst, vīrs pie uguns teica. Dzer!

Uz galda stāvēja mirdzošs zelta kauss, izrotāts ar rubīniem un ame­tistiem. Pirmīt tā tur nebija. “Kaut varētu saņemt sevi rokās! Tas ir tikai sapnis.” Mute bija izkaltusi.

- Jā, mazliet slāpst, Rands sacīja un pacēla no galda kausu. Vīrs uzmanīgi paliecās uz priekšu, ar roku atspiedies pret krēsla atzveltni, un vēroja. Vircotā vīna smarža Randam atgādināja, ka viņam slāpst tik ļoti, it kā nebūtu dzerts nez cik dienu. “Vai tiešām?”

Pacēlis kausu pusceļā līdz mutei, Rands sastinga. No krēsla atzveltnes starp svešinieka pirkstiem augšup cēlās dūmu grīstes. Vīra acis viņu asi vēroja, un no tām šaudījās liesmas.

Rands aplaizīja lūpas un, nenobaudījis vīnu, nolika kausu atpakaļ uz galda. Neesmu tik izslāpis, kā man šķita. Svešinieks ar bezkaislīgu izteiksmi sejā spēji atliecās. Lādēšanās viņa vilšanos nebūtu darījusi vēl skaidrāku. Rands prātoja, kas varētu būt piejaukts vīnam. Bet tas, pro­tams, bija stulbi. Šis taču ir tikai sapnis. Bet kāpēc tas nebeidzās? Ko jūs vēlaties? Rands noprasīja. Kas jūs esat?

No svešinieka acīm un mutes izvirda liesmas. Randam šķita, ka viņš dzird uguns rēkoņu. Daži mani sauc par Bālzamonu.

Jauneklis jau bija pie durvīm un drudžaini raustīja rokturi. Viņš vairs nešaubījās, ka nesapņo. Melnais! Rokturis nekustējās, bet viņš turpināja to grozīt.

- Tas esi tu? Bālzamons piepeši sacīja. Mūžīgi tu no manis to noslēpt nevarēsi. No manis tu neglābsies ne visaugstākajā kalnā, ne vis­dziļākajā alā. Es tevi pazīstu līdz matu saknēm!

Rands pagriezās, lai ieskatītos svešinieka sejā Bālzamona sejā un skaļi norija siekalas. Nakts murgs. Viņš pasniedzās atpakaļ, lai pēdējo reizi pavilktu rokturi, un nostājās staltāk.

- Tu gribi slavu? Bālzamons turpināja. Varu? Vai viņi teica, ka Pasaules acs kalpos tev? Kāda gan slava un vara ir marionetei? Auklām, aiz kurām tevi rausta, ir gadsimtu vijums. Tavu tēvu izvēlējās Baltais tor­nis un kā sasietu ērzeli iejūdza darbā. Tavai mātei viņu plānos bija pare­dzēta vien ķēves loma pēcnācēja radīšanai. Un šie plāni ved tevi pretim nāvei.

Rands savilka plaukstas dūrēs. Mans tēvs ir krietns vīrietis, un mana māte bija krietna sieviete! Neuzdrošinieties par viņiem runāt!

Liesmas smējās. Skatos, ka tevī tomēr ir gars. Varbūt tomēr esi īstais. Bet tev no tā būs maz labuma. Amīrlinas tronis tevi izmantos, līdz beigās tiksi aprīts tāpat kā Daviāns, tāpat kā Guērs Amalasāns, tāpat kā Raulins Dārksbeins. Mats matā kā Logēns. Izmantos, līdz no tevis vairs nebūs nekā.

- Nezinu… Rands pašūpoja galvu uz vienu, tad uz otru pusi. Dusmās dzimušais skaidrās domas mirklis jau bija garām. Pat jau atkal taustoties pēc pavediena, Rands tomēr nespēja atcerēties, kā viņš bija to satvēris. Domas griezās un virpuļoja. Vienai no tām jauneklis pieķērās kā plostam atvarā. Rands sāka spiest laukā vārdus, un viņa balss skanēja arvien spēcīgāk. Jūs… ieslodzīja… Šajolgulā. Jūs un visus nolādētos… ieslodzīja Radītājs līdz laika beigām.

- Laika beigām? Bālzamons viņu izsmēja. Tu dzīvo kā vabole zem akmens un iedomājies, ka tavas gļotas ir Visums. Laika nāve man piešķirs tādu spēku, par kādu tu, tārps, pat nevari sapņot!

- Jūs esat ieslodzīts!

- Es nekad neesmu bijis ieslodzīts, muļķi! Rēcošā uguns no sveši­nieka sejas izvirda tādu versmi, ka Rands atkāpās un aizsargājoties pacēla rokas. Sviedri uz plaukstām no svelmes izžuva. Es stāvēju pie Levsa Terīna Dzimtkāvja pleca, kad viņš darīja to, kas deva viņam vārdu. Tieši es teicu, lai viņš nogalina sievu un bērnus, savu miesu un asinis, ik dzīvu cilvēku, kurš viņu mīlēja vai kuru mīlēja viņš. Tieši es piešķiru apskaidrī­bas mirkli, lai viņš redz, ko ir izdarījis. Vai esi dzirdējis, kā cilvēks izbrēc laukā savu dvēseli, tu, tārps? Tobrīd viņš būtu varējis man iesist. Viņš neuzvarētu, tomēr būtu varējis mēģināt. Tomēr nē Levss Terins tikai

piesauca savu dārgo Vienspēku, lai pašķiras zeme, lai Pūķa kalns izceļas augšup, iezīmējot viņa kapu.

Pēc tūkstoš gadiem sūtīju trollokus sirot uz dienvidiem, un trīs gad­simtus viņi postīja pasauli. Aklie stulbeņi Tarvalonā teica, ka beigās esmu sakauts, bet Otrā Derība, Desmit Nāciju Derība, tika neglābjami satricināta; un kas pēc tam varēja stāties man pretī? Iečukstēju Artūram Vanagspārnam ausī, un Aesu Sedaji visā zemē krustu šķērsu mira. Pačuk­stēju vēlreiz, un Augstais Karalis sūtīja karaspēku pār Aritas okeānu, pār Pasaules jūru, uzlikdams zīmogu diviem spriedumiem. Viņš apzīmogoja savu sapni par vienu zemi un vienotu tautu, un to, kas vēl tikai nāks. Es stāvēju pie Augstā Karaļa nāves gultas, kad viņa padomdevēji bilda: tikai Aesu Sedaji var glābt viņa dzīvību. Es teicu savu vārdu, un viņš pavēlēja šos padomdevējus uzdurt uz mieta. Teicu vārdu, un Augstā Karaļa pēdē­jie vārdi bija kliedziens, ka jāiznīcina Tarvalona.

Ja man pretī nestājas tādi vīri, kādas gan izredzes ir tev, krupim, kas mežā tup, pieplacis pie peļķes? Tu kalposi man vai arī dejosi Aesu Sedaju auklās, līdz nomirsi. Un tad tu būsi mans. Mirušie pieder man!

- Nē, Rands murmināja, tas ir sapnis. Tas ir sapnis!

- Vai tiešām tu domā, ka sapņos spēsi no manis paglābties? Ska­ties! Bālzamons valdonīgi pamāja, un Randa galva pati pagriezās, lai gan viņš to nevēlējās, negribēja ne kustināt.

Kausa uz galda vairs nebija. Tā vietā rēgojās sarāvusies žurka. Grauzējs mirkšķināja acis gaismā un piesardzīgi ošņāja gaisu. Bālzamons salieca pirkstu, un žurka pīkstēdama izlieca muguru, paceldama gaisā priekš­kājas, bet uz pakaļējām neveikli cenzdamās noturēt līdzsvaru. Pirksts saliecās vēl vairāk, un žurka nokrita augšpēdus, drudžaini skrāpēdamās gaisā, baismīgi spiegdama. Grauzēja mugura izliecās, izliecās, izliecās. Atskanēja spalgs sprakšķis, it kā lūztu zars. Žurka drudžaini noraustījās un sastinga, pārliekusies gandrīz uz pusēm.

Rands norija siekalas. Sapnī ir iespējams viss, jauneklis bubināja. Neskatīdamies viņš atkal trieca pret durvīm dūri. Roka sāpēja, bet arī tagad viņš nepamodās.

- Bet nu ej pie Aesu Sedajas! Ej uz Balto torni un pasaki viņiem! Izstāsti Amirlīnas tronim… savu sapni. Svešais smējās, un Randa seju dedzināja liesmas. Tā tu vari no viņiem aizbēgt. Tad viņi tevi neiz­mantos. Neizmantos, zinādami to, kas zināms man. Bet vai viņi ļaus tev

dzīvot, lai tu izstāsti pasaulei par viņu darbiem? Vai tiešām esi tāds muļ­ķis, lai domātu, ka tevi pažēlos? Daudzu tādu jaunekļu pelni ir izkaisīti Pūķa kalna nogāzēs.

- Tas ir sapnis, Rands izdvesa. Tas ir sapnis, es tūlīt pamodīšos.

- Tu saki? Ar acs kaktiņu puisis redzēja, ka Bālzamons ar pirkstu rāda uz viņu. Tu saki? Pirksts savilkās āķī, un Rands, atliecies atpakaļ, spalgi iekliedzās, un ik muskulis lieca viņa augumu lejup. Vai tu maz pamodīsies?

Rands tumsā krampjaini raustījās, ar pirkstiem ieķēries audumā. Segā. Pa logu iespīdēja bāla mēness gaisma. Pārējo divu gultu kontūras ēnās. No vienas guļvietas atskanēja krācieni, it kā stirkšķēdams plīstu audums: Toms Merilins. Pavarda pelnos gailēja dažas ogles.

Tātad tas patiešām bija sapnis, tikpat kā nakts murgi Vīnavota iebrauktuvē Beltaina svētkos. Viss, kas bija dzirdēts, viss, ko viņš bija darījis, nu sajuka kopā ar seniem nostāstiem un bezjēdzībām no neku­rienes. Rands uzvilka segu pār pleciem, bet ne jau aukstums lika viņam drebēt. Arī galva sāpēja. Varbūt Moiraina varētu kaut ko darīt, lai viņš tiktu vaļā no šiem sapņiem. “Viņa taču teica, ka var palīdzēt atbrīvoties no nakts murgiem.”

Iesprauslājies Rands atgūlās. Vai tiešām sapņi var tik ļoti kaitēt, ka jālūdz Aesu Sedajas palīdzība? Tomēr vai viss, ko viņš tagad darīs, neve­dīs vēl dziļāk? Viņš bija atstājis Divupi, devies projām ar Aesu Sedaju. Tomēr citas izejas, protams, nebija. Tatad atliek vienīgi uzticēties Moirainai? Aesu Sedajai? Domāt par to bija tikpat ļauni kā redzēt sapņus. Rands palīda zem segas, mēģinādams nomierināties un iztukšot prātu, kā bija mācījis Tams, bet miegs nenāca ne lūdzams.

Piecpadsmita nodaļa

Svešinieki un draugi

no dziļa, bet nemierīga miega Randu visbeidzot pamodināja saules gaisma, kas krita pār šauro gultu. Jauneklis uzvilka uz galvas spilvenu, tomēr tas gaismu īsti neaizsedza, un pa īstam atkal aizmigt viņš nemaz nevēlējās. Pēc pirmā sapņa bija ari vēl citi. Rands atcerējās vienīgi pirmo, tomēr zināja, ka vairāk sapņot negrib.

Nopūties viņš pagrūda spilvenu malā, uzslējās sēdus un, mirkšķinā­dams acis, sāka staipīties. Visas sāpes, kuras, kā bija šķitis, vannā pagaisa, bija atgriezušās. Arī galva joprojām sāpēja. Tas viņu nepārsteidza. Tāds sapnis radītu galvassāpes jebkuram. Visi citi sapņi bija izgaisuši, tikai šis ne.

Pārējās gultas bija tukšas. Gaisma krita pa logu slīpā leņķī; saule bija labu gabalu virs apvāršņa. Lauku saimniecībā šajā stundā Rands jau būtu kaut ko iekodis un pilnā sparā strādātu. Jauneklis iztrausās no gultas, dus­mīgi purpinādams. Jāapskata pilsēta, bet šie viņu pat nepamodināja! Lai nu kā, krūkā bija ūdens, turklāt vēl aizvien silts.

Nomazgājies Rands aši apģērbās, brīdi domādams, ko darīt ar Tama zobenu. Lans un Toms savas seglu somas un sarullētās segas, protams, bija atstājuši istabā, bet Sargātāja zobens gan nebija redzams. Lans nēsāja zobenu jau Emondārē, kad vēl nebija ne miņas no nemieriem. Laikam jāseko viņa paraugam. Iegalvojis sev, ka to dara ne jau tāpēc, ka bieži ir sapņojis pastaigāties īstā pilsētā ar zobenu pie sāna, Rands piesprādzēja to pie jostas, bet apmetni pārmeta pār plecu kā kuli.

Lēkdams pār katru otro pakāpienu, puisis steidzās lejup uz virtuvi. Tur, protams, visātrāk varēs kaut ko ieēst, un vienīgajā dienā Bērlonā

negribējās zaudēt ne mirkli vairāk. “Pelni un asinis, viņi taču varēja mani pamodināt!”

Virtuvē bija Fiča kungs, viņš tur stāvēja un izteica pārmetumus tuklai sievietei, kuras rokas līdz elkoņiem bija novārtītas miltos. Viņa laikam bija pavāre. Bet, pareizāk, pārmeta viņa, kratot saimniekam zem deguna pirkstu. Kalpones un virtuves zēni, krodzinieka palīgi un palīdzes smalki izlikās nemanām, kas notiek viņu acu priekšā.

- … Mans Siriss ir labs kaķis, virēja asi teica, un es vairs neko negribu dzirdēt, vai sapratāt? Teikšu jums, kā ir. Jūs sūdzaties par kaķi, kas savu darbu veic pat pārlieku labi!

- Man ienākušas sūdzības, Fiča kungam izdevās viņu pārtraukt,

- sūdzības, kundze. Puse no viesiem…

- Nevēlos neko dzirdēt. Negribu, un viss! Ja viņi grib žēloties par manu kaķi, lai paši vāra sev ēdienu. Mans nabaga vecais kaķis tikai dara savu darbu, un es mēs abi atradīsim citu vietu, kur mūs novērtēs. Redzēsiet, tā būs! Atraisījusi priekšautu, viņa jau vilka to pār galvu.

- Nē! Fiča kungs iebrēcās un metās pie sievietes, lai viņu aptu­rētu. Abi sāka riņķa danci pavāre grasījās novilkt priekšautu, bet kro­gus saimnieks centās viņu aizkavēt. Nē, Sāra, viņš izdvesa, tas nav jādara. Nav jādara, es tev saku! Ko es bez tevis iesākšu? Siriss ir jauks kaķis. Vienreizīgs kaķis! Vislabākais visā Bērlonā. Ja kāds vēl sūdzēsies, atbildēšu, ka viņiem jābūt pateicīgiem, ka Siriss dara savu darbu. Jā, patei­cīgiem. Tu nedrīksti doties projām. Sāra? Sāra!

Beigusi riņķot, pavāre beidzot veiksmīgi izrāva priekšautu no saim­nieka rokām. Tad jau viss kārtībā. Viss kārtībā. Satvērusi priekšautu, viņa tomēr to neapsēja. Bet, ja vēlaties, lai pagatavoju pusdienas laikā, lasieties prom un ļaujiet man ķerties pie darba. Iebraucamā vieta varbūt pieder jums, bet virtuve man. Varbūt pats gribat cept un vārīt? Pavāre it kā grasījās atdot krogus saimniekam savu priekšautu.

Fiča kungs, iepletis rokas, atkāpās. Viņš pavēra muti, bet tad aprāvās, pirmo reizi paskatīdamies visapkārt. Virtuves strādnieki vēl aizvien cītīgi izlikās neredzam pavāri un krogus saimnieku, un Rands jau sāka izmisīgi pārmeklēt mēteļa kabatas, bet, izņemot Moirainas doto monētu, tur bija tikai daži vara peniji un riekšava visādu sīkumu. Kabatas nazis un strīķakmens. Divas rezerves stopa stiegras un auklas gals, kas, pēc viņa domām, varētu kaut kur noderēt.

- Sāra, es nešaubos, Fiča kungs piesardzīgi teica, ka viss būs jums pa prātam kā allaž. Uzmetis virtuves strādniekiem pēdējo aizdomīgo skatienu, viņš, cik cienīgi spēdams, devās projām.

Pagaidījusi, kamēr saimnieks aiziet, Sāra mundri apsēja priekšautu, un tad viņas skatiens apstājās pie Randa. Jādomā, tu gribi kaut ko ieēst, jā? Labi, nāc tālāk! Viņa aši uzsmaidīja puisim. Es jau nekožu, nudien ne, kaut arī esi redzējis to, ko tev nevajadzēja redzēt. Sila, sadabū zēnam maizi, sieru un pienu! Nekā vairāk šobrīd mums nav. Apsēdies, zēn! Tavi draugi jau ir prom, palika tikai viens. Cik sapratu, viņš nejūtas labi. Domāju, ari tu gribēsi doties.

Viena no kalponēm atnesa paplāti, un Rands apsēdās uz ķebļa pie galda. Pavāre atkal devās mīcīt miklu, bet jauneklis sāka ēst. Runāt gan viņa nebeidza.

- Tikai aizmirsti, ko nupat redzēji. Fiča kungs visā visumā ir labs cil­vēks, tomēr te jau pat vislabākais var zaudēt drosmi. Viesi sūdzas, tāpēc viņš nervozē, bet kas gan tur būtu ko sūdzēties? Vai tad dzīvas žurkas ir labākas nekā beigtas? Un Siriss savu medījumu nekad neatstāj. Vairāk par duci? Siriss tādu varzu viesnīcā neielaistu, nemūžam! Mums te valda tīrība, par to jau nu nevajadzētu uztraukties. Un visas ar pārlauztu mugur­kaulu. Pavāre nogrozīja galvu par tik savādu atgadījumu.

Maize un sviests Randa mutē pārvērtās pīšļos. Ar pārlauztu mugur­kaulu?

Pavāre pamāja ar miltaino roku. Domā kādas labākas domas, tā es teikšu. Vai zini te ir menestrels! Viesistabā un tieši pašlaik. Bet tu jau ieradies kopā ar viņu, vai ne? Tu esi no tiem, kas vakar vakarā atnāca kopā ar Alises kundzi, vai ne? Man domāt, tā bija. Man pašai nebūs izdevības to kungu redzēt, tā vien šķiet, viesnīca tak pilna līdz malām, un vairums atkūlušies no raktuvēm. Pavāre jo pamatīgi iegrūda roku mīklā. Tādus parastos laikos mēs neņemtu, bet tagad šie mudžēt mudž visā pilsētā. Jādomā, nav jau tie sliktākie ļaudis. Jā, neesmu redzējusi menestrelu kopš pēdējās ziemas un…

Rands vienkārši ēda, nejuzdams garšu, neklausīdamies, ko runā pavāre. Beigtas žurkas ar pārlauztu mugurkaulu. Steigšus pieveicis bro­kastis, puisis stomīgi pateicās un aši metās prom. Ar kādu jāparunā!

Viesistabai “Pie Brieža un Lauvas” bija maz kopīga ar Vinavota kro­gus telpu. Ta bija divreiz platāka, trīskārt garāka; sienas visā to augstumā

greznoja krāsaini zīmējumi izsmalcinātas ēkas, bet ap tām dārzi ar aug­stiem kokiem un spilgtām puķēm. Viena milzīga pavarda vietā šeit dega uguns pie katras sienas, istabā bija nez cik galdu, un gandrīz visi krēsli, soli un ķebļi bija aizņemti.

Pūlī ikkatrs no pastāvīgajiem viesiem ar pīpi zobos un krūku rokās bija saliecies uz priekšu, visi pievērsuši uzmanību vienam Tomam, kurš stāvēja uz galda istabas vidū, daudzkrāsaino apmetni nosviedis uz tuvākā krēsla. Pat Fiča kungs bija sastindzis ar sudraba kausu un spodrināmo lupatu rokās.

- … slienas pakaļkājās, ar sudraba pakaviem un lepni izliektiem kak­liem, Toms skandēja, it kā ne tikai jātu, bet arī būtu viens no garās jātnieku procesijas dalībniekiem. Zirgi mētā galvas, zīdainās krēpes mirdz. Tūkstoš plīvojošu karogu bezgalīgajās debesīs met varavīksnes. Gaisu tricina simtiem misiņa tauru skaņu, bungas dārd kā pērkons. No skatītāju puses ovāciju viļņi veļas uz tūkstoš jātniekiem, veļas pār lliānas jumtu galiem un torņiem, tūkstoš jātnieku ausīm nedzirdami plīkšķi un brīkšķi, viņu acis un sirdis staro svētā meklējuma apziņā. Lielās Raga medības trauc uz priekšu, trauc meklēt Valēra ragu, kas atsauks Gadsimtu varoņus no kapa uz Gaismas kauju…

Menestrels to sauca par vienkāršo skandēšanu vakarus pie uguns ceļā uz ziemeļiem. Stāstus, Toms skaidroja, vēsta trijās balsīs: augstā skandēšana, vienkāršā skandēšana un kopējā skandēšana, proti ikdie­nišķs vēstījums, it kā tu stāstītu kaimiņam par ražu. Toms vēstīja kopējās skandēšanas paveidā, nevīžodams balsī slēpt nicinājumu.

Rands neiegājis aizvēra durvis un atslīga pret sienu. No Toma padomu nav ko gaidīt. Moiraina ko darītu viņa, ja uzzinātu?

Rands manīja, ka garāmejošie ļaudis uz viņu noskatās, un aptvēra, ka pie sevis murmina. Nogludinājis mēteli, jauneklis stalti izslējās. Viņam ar kādu jāparunā. Pavāre bija teikusi, ka viens ir palicis. Nemesties skrie­šus tam bija vajadzīgas pūles.

Kad Rands pieklauvēja pie istabas durvīm, kurā bija nakšņojuši pārē­jie puiši, un pabāza tajā galvu, tur vēl neapģērbies gulēja tikai Perins. Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz Randu, un atkal aizvēra acis. Istabas stūrī bija atsliets Mata loks un bultu maks.

- Dzirdēju, ka nejūties labi, Rands iesāka. Ienācis viņš apsēdās blakusgultā. Es tikai gribēju parunāt. Es… Jauneklis netika gudrs, ar ko

lai sāk. Ja tu esi slims, viņš jau gribēja celties kājās, varbūt tev jāguļ. Es varu iet.

- Nezinu, vai jebkad atkal spēšu gulēt, Perins nopūtās. Redzēju nelāgu sapni, ja gribi zināt, un vairs nekādi nevarēju iemigt. Mats tev labprāt izstāstīs. Šorīt, kad pateicu, kāpēc esmu tik noguris un nevaru iet kopā ar viņu, Mats sāka smieties, lai gan arī pats sapņoja. Teju visu nakti klausījos, kā viņš svaidās un murmina. Neviens man neiegalvos, ka Mats kārtīgi izgulējās. Perins ar vareno plaukstu aizklāja acis. Augstā Gaisma vien zina, cik esmu noguris. Varbūt, ja paliktu te stundu vai divas, es varētu celties. Mats taču man neko nepastāstīs, ja sapņa dēļ Bērlona man ies secen…

Rands lēnām atsēdās atpakaļ gultā. Aplaizījis lūpas, viņš aši nobēra:

- Vai viņš piebeidza žurku?

Perins noņēma roku un skatījās uz biedru. Tu arī? viņš visbeidzot izdabūja. Rands pamāja ar galvu, un Perins turpināja: Es labprāt tagad būtu mājās. Viņš man teica… viņš teica… Ko mēs tagad darīsim? Vai Moirainai pastāstīji?

- Nē. Vēl jau ne. Varbūt nemaz nestāstīšu. Nezinu. Un tu?

- Viņš teica… Pelni un asinis! Rand, nudien nezinu. Perins spēji pieslējās un atbalstījās uz elkoņa. Kā tev šķiet, vai Mats sapņoja to pašu? Viņš smējās, bet smiekli šķita neīsti. Un, kad es atzinos, ka nevarēju gulēt sapņa dēļ, izskatījās pavisam dīvains.

- Varbūt to pašu, Rands atbildēja, juzdamies vainīgs, jo bija atvieg­loti uzelpojis, uzzinot, ka nav vienīgais, kas redzējis šo sapni. Gribēju lūgt padomu Tomam. Viņš taču pasaulē daudz ko ir redzējis. Tu… tu taču nedomā, ka jāstāsta Moirainai, vai ne?

Perins atkrita spilvenā. Vai tad neesi dzirdējis, ko cilvēki runā par Aesu Sedajām? Kā tev šķiet, vai Tomam var uzticēties? Ja vispār kādam varam uzticēties. Rand, ja tiksim no šejienes projām dzīvi un kādreiz atgriezīsimies mājās, un tu dzirdēsi, ka es domāju iet projām no Emondāres, kaut vai tikai līdz kalnam, iesper man! Labi?

- Nedomā un nerunā tā, Rands pūlējās smaidīt pēc iespējas priecī­gāk. Protams, mēs atgriezīsimies mājās. Bet nu celies! Mēs esam lielpil­sētā, un mums ir vesela diena, lai to apskati tu. Kur ir tavas drēbes?

- Tu ej! Bet es gribu mazliet atgulties, Perins atkal pielika roku pie acīm. Ej vien! Pēc pāris stundām tevi panākšu.

- Tu daudz zaudēsi, Rands piecēlies teica. Padomā, kas tev ies secen. Pie durvīm jauneklis apstājās. Bērlona. Cik reižu netikām ar tevi runājuši, ka reiz redzēsim Bērlonu? Perins gulēja, aizklājis acis un nebilzdams ne vārda. Mirkli vēlāk Rands devās prom, aizvērdams aiz sevis durvis.

Gaitenī Rands atspiedās pret sienu, un smaids viņa sejā dzisa. Galva vēl sāpēja, vēl briesmīgāk nekā pirmīt. īpašā sajūsmā Rands nebija arī par Bērlonu, ne šobrīd. Viņš nespēja priecāties it ne par ko.

Garām gāja istabene ar palagu kaudzi rokās; meitene viņam uzmeta raižpilnu skatienu. Rands, nodrebējis zem apmetņa, devās tālāk, iekams viņa paguva bilst kaut vārdu. Toma priekšnesumam viesistabā vēl nere­dzēja gala. Viņam pašam jāizdomā, kā rīkoties. Varbūt jāsameklē Mats un jāuzzina, vai arī viņš redzēja sapnī Bālzamonu. Šoreiz Rands gāja pa kāpnēm lejup lēnāk, berzēdams deniņus.

Kāpnes beidzās blakus virtuvei, tāpēc Rands devās laukā caur to, pamājis Sārai, tomēr pielikdams soli, kad viņa, šķiet, gribēja atsākt sarunu no tās vietas, kur viņi bija beiguši. Staļļa pagalms bija tukšs, vienīgi Mačs stāvēja durvīs un kāds puisis uz pleca nesa iekšā maisu. Rands pamāja arī Mačam, bet tas, uzmetis viņam niknu skatienu, iegāja stallī. Rands cerēja, ka pārējie ļaudis pilsētā vairāk līdzināsies Sārai nekā Mačam. Gatavs apskatīt Bērlonu, viņš pielika soli.

Rands apstājās atvērtajos staļļa vārtos un skatījās. Ļaudis ielā drūzmē­jās kā aitas aplokā, līdz acīm ietinušies apmetņos un mēteļos, aukstumā vilkdami zemāk cepures, mezdami līkumus turp un atpakaļ, lauzdami ar elkoņiem sev ceļu, tikpat kā nerunādami un neskatīdamies viens uz otru. “Svešinieki,” Rands nosprieda. “Viņi nepazīst cits citu.”

Arī smaržas bija dīvainas sīvas, skābas un saldas, visas sajau­kušās kopā; tās kairināja viņa degunu. Pat svētku laikā Rands nebija redzējis tādu drūzmu. Ne uz pusi tik lielu. Un tā bija tikai viena iela. Fiča kungs un pavāre teica, ka pilsēta ir pārpildīta. Vai visa pilsēta… ir tāda?

Lēnām Rands atkāpās no vārtiem, tālāk no ļaužu pārpilnās ielas. Patiešām nebija labi aiziet un atstāt slimo Perinu vienu guļam. Ko tad, ja Toms beigs priekšnesumu, bet Rands vēl būs pilsētā? Menestrels varētu arī doties pastaigā, bet Randam ar kādu ir jāparunā. Daudz labāk mazliet pagaidīt. Atviegloti nopūties, jauneklis uzgrieza muguru ielas burzmai.

Tomēr atgriezties viesnīcā arī negribējās, turklāt sāpēja galva. Rands apsēdās uz mucas, kas bija apgāzta uz sāniem, un atspiedās pret sienu, cerēdams, ka aukstajā gaisā galvassāpes mitēsies.

Ik pa brīdim staļļa durvīs parādījās Mačs un noskatījās uz viņu; pat pāri pagalmam Rands redzēja vīra nosodošo, drūmo ģīmi. Vai viņam nepatika laucinieki? Vai arī vīrs jutās aizvainots, ka Fiča kungs viņus svei­cināja, lai gan Mačs iepriekš bija dzinis projām, neļaujot ienākt pa sētas durvīm. “Varbūt viņš ir Melndraugs,” Rands nodomāja, gaidīdams, ka tūlīt iespurgsies, tomēr tas nebūt nebija jautri. Viņš paberzēja roku pret Tama zobena spalu. Pasaulē bija palicis pavisam maz jautrības.

- Aituganam zobens ar gārņa zīmi, sacīja klusa sievietes balss.

- Šāda aina gandrīz vai liek man noticēt visam. Kas par bēdu, lauku zēn?

Rands satrūcies pielēca kājās. Jaunā sieviete ar īso matu griezumu, kura bija kopā ar Moirainu, viņiem iznākot no vannu kambara, arī tagad bija ģērbusies vīrieša mētelī un galifē biksēs. “Viņa ir mazliet vecāka par mani,” Rands nodomāja. Tumšām acīm, pat lielākām nekā Egvēnai, un savādi apņēmīga.

- Tu esi Rands, vai ne? meitene turpināja. Bet es esmu Mina.

- Ar mani viss kārtībā, Rands atbildēja. Ej nu sazini, ko Moiraina viņai sastāstījusi, bet, cik puisis atminējās, Lans bija piekodinājis nepie­vērst sev ne vismazāko uzmanību. Kas liek tev domāt, ka esmu nelaimē? Divupe ir klusa vieta, un mēs esam mierīgi ļaudis. Nelaimju mums nav, ja nu vienīgi neraža vai likstas ar aitām.

- Klusa vieta? Mina tik tikko manāmi pasmaidīja. Ir dzirdēts, ko vīri runā par jums, divupiešiem. Ir dzirdēti joki par kokpaurainajiem aituganiem, un daži patiešām ir bijuši pie jums laukos.

- Kokpaurainajiem? Rands saviebās. Kas tie par jokiem?

- Zinātāji, meitene turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi, teic, ka esat smaida un pieklājības iemiesojums, rāmi un mīksti kā sviests. Bet tikai no ārpuses. Dziļāk, viņi saka, jūs esat cieti kā veca ozola saknes. Tik cieti, ka neiedurt, iekšā kā akmens. Bet tevī akmens nav pārāk dziļi, tāpat arī tavos draugos. It kā vētra būtu noskalojusi gandrīz visu pārklājumu. Visu Moiraina nepateica, bet arī man pašai ir acis.

Veca ozola saknes? Akmens? Tirgotāji un viņu ļaudis parasti tā neru­nāja. Lai nu kā, tikko dzirdētais lika Randam satrūkties.

Viņš aši pārlaida skatienu visapkārt: staļļa pagalms bija tukšs, tuvākie logi aizvērti. Nepazīstu nevienu, kuru sauc… kā tu teici?

- Ja tā tev patīk labāk, lai būtu Alīses kundze, Mina sacīja tik uzjaut­rināti, ka jauneklis pat piesarka. Neviens šeit neatrodas tik tuvu, lai mūs dzirdētu.

- Kāpēc tu domā, ka Alīses kundzei ir cits vārds?

- Viņa pati man to pateica, Mina atbildēja ar tādu pacietību, ka viņš atkal piesarka. Jādomā, viņai nebija citas izejas. Es redzēju, ka viņa… atšķiras… jau uzreiz. Jau tad, kad viņa te apmetās pa ceļam uz laukiem. Viņa par mani visu zināja. Jau agrāk biju runājusi ar… tādām kā viņa.

- Redzēji? Rands jautāja.

- Nu, domājams, pie Bērniem tu neskriesi. Neapsvēris, kas ir tavi ceļabiedri. Baltajiem apmetņiem mana darbošanās nepatīk tikpat ļoti kā tas, ko dara viņa.

- Es neko nesaprotu.

- Viņa saka es redzu Raksta fragmentus. Mina īsi iesmējās un papurināja galvu. Man tas šķiet pārlieku diženi. Es tikai šo un to redzu, kad raugos uz cilvēkiem, dažkārt pat zinu, ko viņi domā. Paskatos uz vīrieti un sievieti, kuri nav pat sarunājušies, un zinu, ka viņi apprecēsies. Tā arī notiek. Daudz kas tāds. Viņa gribēja, lai paskatos uz tevi. Uz jums visiem kopā.

Rands notrīsēja. Un ko tu ieraudzīji?

- Kad bijāt visi kopā? Ap jums šķīda dzirksteles, tūkstošiem dzirk­steļu, un bija kāda liela ēna, tumšāka par pusnakti. Tik spēcīga, ka es nobrīnījos, kāpēc citi to neredz. Dzirksteles cenšas piepildīt ēnu, bet ēna grib norīt dzirksteles. Meitene paraustīja plecus. Jūs visi esat iesaistī­jušies bīstamā spēlē. Tas arī ir viss, ko es redzēju.

- Mēs visi? Rands murmināja. Arī Egvēna? Bet viņi taču neva­jāja… es gribu teikt…

Mina, šķiet, neievēroja, ka Randam paspruka kas lieks. Meitene? Arī viņa ir iesaistīta. Un menestrels tāpat. Jūs visi. Tu esi iemīlējies mei­tenē. Rands uzmeta viņai skatienu. To es redzu arī bez īpašas skatī­šanās. Arī viņa tevi mīl, bet nav paredzēta tev, un arī tu viņai neesi pare­dzēts. Ne jau tā, kā jūs abi vēlaties.

- Kā lai to saprot?

- Kad uz viņu paskatos, redzu to pašu, ko, raugoties uz… Alises kun­dzi. Ari kaut ko citu, kaut ko nesaprotamu, bet zinu, ko tas nozīmē. Viņa neatteiksies.

- Pilnīgas muļķības, Rands samulsis atteica. Galvassāpes pārgāja sastingumā: šķita, ka galva ir piedzīta ar vati. Viņš gribēja tikt projām no šīs meitenes un viņas vīzijām. Tomēr… Bet ko tu redzi, skatoties uz… pārējiem?

- Daudz ko, Mina atbildēja, smaidot tā, it kā zinātu, ko Rands patiesībā grib jautāt. Karš… jā… Andras kungam ap galvu ir septiņi sagruvuši torņi, un zīdainis šūpulī tur zobenu un… Mina pašūpoja galvu. Cilvēkiem viņš patīk, vai saproti? Mūždien ir tik daudz ainu, ka tās pārklājas. Visskaidrāk ap menestrelu redzu vīru ne jau viņu pašu -, kurš žonglē ar uguni, un Balto torni. Saistībā ar viņu tas šķiet pavisam bezjēdzīgi. Ap liela auguma sproggalvi vīru visskaidrāk redzu vilku un salauztu kroni, un saplaukušus kokus visapkārt. Un vēl sarkanu ērgli, aci uz svariem, dunci ar rubīnu, ragu un smejošu seju. Ir jau arī šis tas cits, bet tu jau saprati, ko es domāju. Šoreiz nekādi netieku skaidrībā. Vēl aizvien smaidīdama, Mina aprāvās. Rands visbeizot nokremšļojās un uzdeva jautājumu:

- Bet ko tu teiksi par mani? Mina jau vairs nesmaidīja, bet skaļi smējās. To pašu, ko par citiem. Zobens, kas nav zobens, zelta lauru vainags, ubaga spieķis, tu lej ūdeni smiltīs, asiņaina roka un līdz baltkvē­lei nokaitēta dzelzs, trīs sievietes pie bēru ratiem, bet tajā esi tu, melns akmens, mitrs, asiņains…

- Labi, Rands samulsis viņu pārtrauca. Viss tev nav jāuzskaita.

- Visvairāk ap tevi redzu zibeni. Tas tevī iesper, bet cits zibens nāk laukā no tevis. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet vienu gan zinu: mēs ar tevi vēl kādreiz tiksimies. Meitene uzmeta viņam savādu ska­tienu, it kā ari pati neko nesaprastu.

- Bet kāpēc gan ne? Rands atbildēja. Mājās es atgriezīšos pa šo pašu ceļu.

- Jādomā, tā būs. Minas sejā piepeši atgriezās smaids, greizs un no­slēpumains, un viņa papliķēja Randam pa vaigu. Ja es tev pateiktu pil­nīgi visu, ko redzēju, tu kļūtu tikpat sprogains, cik tavs draugs ir plecīgs.

Rands parāvās nost, it kā viņas roka būtu kaistoša ogle. Ko tu gribi teikt? Vai redzi kaut ko par žurkām? Vai arī redzi sapņus?

- Žurkas! Nē, ne jau žurkas. Ja runājam par sapņiem varbūt tu pats tos izdomā. Man savu mūžu nekas tāds nav nācis prātā.

Rands domāja, vai tikai meitene nav traka tā smaidīdama. Man jāiet, viņš teica, mezdams līkumu Miņai. Man… man jāsatiek draugi.

- Nu tad ej! Bet nekur tu neaizmuksi.

Rands īsti nemetās skriešus, bet spēra soļus arvien ātrāk un ātrāk.

- Skrien, ja gribi, Mina sauca viņam nopakaļ. No manis tāpat neaizbēgsi!

Meitenes smiekli Randu dzina pāri staļļa pagalmam uz ielu, ļaužu burzmā. Viņas pēdējie vārdi pārāk atgādināja Bālzamona sacīto. Skrie­dams caur pūli, Rands uzgrūdās cilvēkiem, izpelnīdamies bargus skatie­nus un asus vārdus, bet nesamazināja ātrumu, kamēr nebija no krogus pāris šķērsielu attālumā.

Pēc mirkļa Rands sāka aplūkot vietu, kurā atradās. Galva šķita kā balons, tomēr viņš vienalga skatījās un priecājās. Pēc viņa domām, Bērlona bija lieliska pilsēta, lai gan ne pārāk līdzīga pilsētām Toma nostāstos. Rands soļoja pa platām gatvēm, no kurām vairums bija bruģētas, un pa šaurām, līkumotām ieliņām, kurās nogriezās nejauši vai pūļa nests. Naktī bija lijis, un nebruģētās ielas zem daudzo cilvēku kājām pārvērtās dubļos, bet dubļainas ielas Randam nebija nekas jauns. Emondārē vispār nebija bruģētu ielu.

Pilis jauneklis pavisam noteikti neredzēja, vien dažas mājas bija ievē­rojami lielākas nekā Emondārē, tomēr tām visām bija šīfera vai dakstiņu jumts, tikpat smalks kā Vīnavota iebrauktuvei. Jādomā Kēmlīnā būs pils vai divas pilis. Iebraucamās vietas gan viņš saskaitīja deviņas, un neviena no tām nebija mazāka par Vīnavotu; vairums no tām bija tikpat plašas kā “Pie Brieža un Lauvas”, un daudzas ielas viņš vēl nemaz nebija redzējis.

Katru ielu izraibināja veikali ar audekla nojumēm; zem tām atradās galdi ar apsegtām precēm tur bija gan audumi un grāmatas, gan podi un apavi. Šķita, ka simtiem ceļojošu tirgotāju te izmetuši ratu saturu. Rands visu pētīja tik vērīgi, ka ne vienu reizi vien bija jāsteidzas projām, manot veikalnieka aizdomīgumu. Pirmā pārdevēja skatienu Rands nesaprata, bet sapratis sāka dusmoties, līdz visbeidzot attapās, ka viņš taču ir sveši­nieks. Arī nopirkt viņš neko daudz nevarētu. Randam atlika vien nopūs­ties, redzot, cik daudz vara monētu tiek apmainīts pret duci bezkrāsainu

ābolu vai dažiem savītušiem rāceņiem, kādus Divupē izbarotu zirgiem, bet šeit cilvēki labprāt maksāja.

Protams, jauneklis zināja, ka šajā pilsētā ļaužu ir vairāk nekā sapra­šanas. Vienubrīd viņš drūzmā teju vai noslīka. Daži bija tērpušies smal­kāka piegriezuma apģērbā nekā jebkurš cilvēks Divupē gandrīz tikpat greznā kā Moirainai -, savukārt citiem ap potītēm plandījās gari mēteļi ar kažokādas oderi. Ogļrači, kas krogū bija visiem uz mēles, bija sakumpuši, kā jau vīri, kas rokas pazemē. Visā visumā šejienieši gan viņu apģērbs, gan sejas lielākoties neatšķīrās no ļaudīm, kuru vidū Rands bija uzau­dzis. Viņš bija gaidījis manāmu atšķirību. Nudien dažas sejas tik ļoti atgādināja divupiešus, ka Rands viegli varēja iedomāties tie ir kādas viņam Emondārē pazīstamas ģimenes radinieki. Uz sola krogus priekšā sēdēja bezzobains, sirms vīrs ar ausīm kā spārniem un sērīgi skatījās tuk­šajā kausā: viņu varētu noturēt par Bila Kongāra tuvu brālēnu. Drēbnieks ar izvirzītu apakšžokli viņš šuva darbnīcas priekšā varētu būt Jona Tana brālis; pat viņa pakauša vidus bija pliks. Kad Rands nogriezās gar stūri, viņam garām aizspiedās gandrīz vai Samela Krāva spoguļattēls, un…

Neticēdams savām acīm, Rands skatījās uz kaulaino vīreli ar garajām rokām un lielo degunu, kurš steigšus airējās cauri drūzmai; viņa drēbes atgādināja skrandu saini. Vīra acis bija iekritušas, netīrā seja izdēdējusi, it kā viņš nebūtu ne ēdis, ne gulējis nez cik dienu, bet Rands varētu likt galvu ķīlā… Piepeši pamanījis jaunekli, skrandainais vīrs pussolī sastinga, nelikdamies ne zinis par cilvēkiem, kuri grūstīdamies spiedās viņam garām. Randa prātā izgaisa pēdējās šaubas.

- Faina kungs! viņš iesaucās. Mēs visi jau domājām, ka jūs…

Ceļojošais tirgotājs zibenīgi metās projām, un Rands joza viņam pakaļ, pār plecu izkliegdams atvainošanās vārdus cilvēkiem, kuriem uzskrēja virsū. Caur drūzmu ievērojis tik vien, ka Fains ieskrien šaurā ieliņā, puisis metās viņam pa pēdām.

Pēc dažiem soļiem ieliņā tirgotājs nonāca strupceļā. Augsts žogs aiz­šķērsoja ceļu viņa priekšā. Rands spēji apstājās, un Fains, apsviedies ar seju pret viņu, piesardzīgi sakumpa un sāka kāpties atpakaļ. Ar netīrajām rokām viņš māja, lai Rands paliek uz vietas. Tirgotāja mētelis bija pilnīgi saplēsts, apmetnis nonēsāts un izdilis, acīm redzami pieredzējis sma­gāku likteni nekā to, kam bija paredzēts.

- Faina kungs? Rands vilcinoties iesāka. Kas noticis? Tas taču esmu es, Rands Altors no Emondāres! Mēs visi domājām, ka jūs nolau­pīja trolloki.

Fains asi pamāja un, vēl aizvien sarāvies, noskrēja dažus grīļīgus soļus līdz ielas galam. Viņš meta līkumu gar Randu, nemaz nemēģinot tuvo­ties. Nevajag! vīrs iebrēcās, bez mitas grozīdams galvu, lai redzētu ielu aiz Randa. Nepiemini… Faina balss aizkrita čerkstošā čukstā. Aizgriezies viņš aši uzmeta sānu skatienu Randam, …viņus. Pilsētā ir Baltie apmetņi.

- Viņiem nav iemesla mūs aiztikt, Rands atbildēja. Nāciet ar mani kopā uz krogu “Pie Brieža un Lauvas”! Esmu tur apmeties kopā ar draugiem. Gandrīz visus no tiem jūs pazīstat. Viņi priecāsies, jūs ieraugot. Mēs taču domājām, ka esat miris!

- Miris? tirgotājs sašutis nošņāca. Ne jau Padans Fains! Padans Fains jau nu gan zina, kur lēkt un kur piezemēties. Viņš nogludināja skrandas, it kā tās būtu svētku uzvalks. Tā vienmēr ir bijis un būs. Es ilgi dzīvošu. Pārdzīvošu pat… Tirgotāja seja piepeši saspringa, bet rokas sagrāba mēteļa priekšpusi. Viņi sadedzināja manus ratus, visas manas preces. Viņiem nebija nekāda iemesla, vai tad bija? Nelaida mani pie zirgiem. Pie maniem zirgiem, un vecais, resnais krodzinieks tos ieslēdza savā stallī. Man pa galvu pa kaklu bija jābēg, lai šie nepārgriež man rīkli; un kas ar mani ir noticis? Viss, kas man pieder, ir man mugurā. Nu, vai tas ir godīgi? Es jautāju: vai tas ir godīgi?

- Jūsu zirgi drošībā stāv Alvēra kunga stallī. Jebkurā laikā varat tos paņemt. Ja nāksiet ar mani kopā uz iebrauktuvi, esmu pārliecināts, ka Moiraina palīdzēs jums atgriezties Divupē.

- Ā-ā-ā! Viņa ir… viņa taču ir Aesu Sedaja, vai ne? Faina seja pie­ņēma piesardzīgu izteiksmi. Varbūt, lai gan… Viņš aprāvās un ner­vozi aplaizīja lūpas. Cik ilgi jūs vēl tur būsiet kā to vietu sauc? Kā tu teici? “Briedis un Lauva”?

- Rīt dosimies projām, Rands atbildēja. Bet kāds tam sakars ar… ?

- Tu jau neko nezini, Fains gaudās, kas tev nekaiš vēders pilns, naktī izgulējies mīkstā gultā. Es kopš tās nakts tikpat kā neesmu ne acu aizvēris! Zābaki nostaigāti cauri, un, ja runājam par ēšanu… viņš savie­bās. Es no Aesu Sedajas gribu turēties pa gabalu, pēdējos vārdus Fains

izspļāva, pa gabalu, pa lielu gabalu, bet vai man izdosies? Vai tad es varu izvēlēties, ko? Kad iedomājos viņa skatās uz mani, pat zina, kur tagad atrodos… Tirgotājs pastiepās uz Randa pusi, it kā gribētu viņu sagrābt aiz mēteļa, taču trīcošās rokas palika pusceļā, un viņš soli atkā­pās. Apsoli, ka neko viņai neteiksi! Man bail no viņas. Nav nekādas vajadzības viņai stāstīt, nav neviena iemesla, lai Aesu Sedaja zinātu, ka esmu dzīvs. Tev jāapsola! Jāapsola!

- Es apsolu, Rands nomierinoši sacīja. Bet jums nav ne visma­zākā iemesla no viņas baidīties. Nāciet kopā ar mani! Pie karstas maltītes tiksiet pavisam noteikti.

- Var jau būt. Var jau būt. Fains domīgi berzēja zodu. Tu saki, rīt? Tātad rīt… Tu neaizmirsīsi, ko solīji? Tu neļausi viņai… ?

- Es nepieļaušu, ka viņa dara jums pāri, Rands sacīja, domādams, kā būtu iespējams atturēt Aesu Sedaju no jebkādas rīcības.

- Viņa mani neaizskars, Fains sacīja, nē, to viņa nedarīs. Es nepie­ļaušu! Vīrs zibenīgi šāvās garām Randam pūlī.

- Faina kungs! Rands iekliedzās. Pagaidiet!

Rands metās projām no ieliņas, pagūdams ar skatienu notvert skrandainu mēteli, kas pazuda aiz nākamā stūra. Vēl aizvien saukdams, jauneklis skrēja Fainam pakaļ, aši nogriežoties ap stūri. Paguvis tik vien kā ievērot kādu muguru, Rands tajā ietriecās, un viņi abi iegāzās dubļos.

- Vai tiešām tu neskaties, kur ej? zem viņa atskanēja murmināšana, un Rands pārsteigts uztrausās kājās.

- Mat?

Drūmi glūnēdams, Mats pieslējās sēdus un sāka berzt no apmetņa dubļus. Tu patiešām kļūsti par pilsētnieku. Visu rītu noguli un tad skrien virsū cilvēkiem. Piecēlies kājās, Mats paskatījās uz savām dubļai­najām plaukstām, kaut ko noburkšķēja un noslaucīja tās pret apmetni.

- Bet paklau tu pat iedomāties nevari, ko es nupat redzēju!

- Padanu Fainu, Rands atbildēja.

- Padanu Fa… kā tu zini?

- Gribēju parunāties, bet viņš aizbēga.

- Tātad tro… Mats aprāvās un piesardzīgi palūkojās visapkārt, bet cilvēku straume plūda garām, neviens viņiem neuzmeta ne skatiena. Rands nopriecājās, ka draugs ir kļuvis mazliet piesardzīgāks. Tātad

Fains netika trolloku rokās. Bet kāpēc viņš atstāja Emondāri, nebildis ne vārda? Varbūt bija tā ieskrējies, ka apstājās tikai šeit. Taču kāpēc viņš tagad bēguļo?

Rands pašūpoja galvu un uzreiz to nožēloja. Šķita galva nokritīs.

- Neko nezinu, izņemot to, ka viņš baidās no M… Alises kundzes. Uzmanīšanās nebija nekāds joks.

- Tirgotājs negrib, lai Alises kundze zina, ka viņš te uzturas. Lika man apsolīt, ka neko neteikšu.

- Labi, es būšu mēms kā kaps, Mats solījās. Arī man pašam gri­bētos, lai viņa nezina, kur esmu.

- Mat? Ļaužu straume joprojām plūda viņiem garām, nepievēršot ne vismazāko uzmanību, tomēr Rands pieklusināja balsi un pieliecās tuvāk draugam. Mat, vai tu pagājušo nakti murgoji? Par vīru, kas noga­lina žurku?

Mats uzmeta viņam stingu skatienu. Arī tu? viņš visbeidzot izdvesa. Jādomā, arī Perins. Šorīt viņam gandrīz pajautāju, bet… Nu noteikti! Pelni un asinis! Kāds mūs pārvērš sapņu vergos. Rand, es gri­bētu, lai neviens nezina, kur esmu.

- Šorīt iebraucamajā vietā visās malās mētājās beigtas žurkas. Tagad, par to runājot, Randam vairs nebija tik bail kā pirmīt. Jaunek­lis vispār neko daudz nejuta. Ar pārlauztu mugurkaulu. Paša balss džinkstēja puisim ausīs. Ja kļūs slikti, varbūt būs jāiet pie Moirainas. Brī­nums, ka pat doma par Vienspēka izmantošanu viņu nesatrauca.

Mats dziļi ieelpoja un, aizāķējis apmetņa aizdari, pameta skatienu visapkārt, it kā pētīdams, kurp lai iet. Kas ar mums notiek, Rand? Kas?

- Nezinu. Grasos lūgt Tomam padomu. Vai ir vērts stāstīt… kādam citam.

- Nē! Tikai ne viņai. Viņam varbūt, bet viņai gan ne.

Mata noteiktība Randu pārsteidza. Un viņam tu tici? Nemaz nevajadzēja teikt, kas viņš ir Mata seja nepārprotami pauda, ka viņš ir sapratis.

- Nē, Mats lēni atbildēja. Tā ir tikai viena no iespējām, un viss. Ja viņai pateiksim, bet virs no sapņa būs melojis, tad varbūt nekas neno­tiks. Varbūt. Bet varbūt pietiek ar to, ka viņš rādās mums sapnī, lai… es nezinu. Mats aprāvās un norija siekalas. Ja viņai neteiksim, varbūt

redzēsim vēl kādu sapni. Žurkas vai ne, bet sapņot ir labāk nekā…. Vai atceries prāmi? Es saku mums jāklusē.

- Labi. Rands atcerējās prāmi un ari Moirainas draudus, bet nezin kāpēc tie šķita pavisam seni notikumi. Labi.

- Perins jau neko neteiks, vai ne? Mats turpināja, šūpojoties pirkst­galos. Mums jāiet atpakaļ pie viņa. Ja Perins pateiks, viņa sapratīs, ka mēs visi sapņojām. Varu likt galvu ķīlā. Ejam! Mats mundri ienira drūzmā.

Rands noskatījās viņam pakaļ, līdz Mats atgriezās un sagrāba viņu aiz rokas. Sajuzdams pieskārienu, Rands samirkšķināja acis un sekoja draugam.

- Kas tev kaiš? Mats pajautāja. Vai grasies atkal aizmigt?

- Laikam esmu saaukstējies, Rands atbildēja. Galva šķita nosprie­gota kā bungu āda un arīdzan tikpat tukša kā bungas.

- Kad atgriezīsimies krogū, varēsi ieēst cāļa zupu, Mats sacīja. Viņiem laužoties cauri ielas drūzmai, draugs nepārtraukti čaloja. Rands centās klausīties un šad tad arī atbildēja, bet tam bija vajadzīga piepūle. Noguris viņš nebija un arī gulēt negribēja. Vienkārši šķita, ka viņš peld. Pēc mirkļa Rands attapās, ka stāsta Matam par Minu.

- Duncis ar rubīnu, tu saki? Mats vaicāja. Tas man patīk! Par aci gan neko neesmu dzirdējis. Vai esi pārliecināts, ka meitene nefleitēja? Manuprāt ja viņa tiešām būtu pareģotāja, tad spētu visu izskaidrot.

- Mina jau neteica, ka ir pareģotāja, Rands sacīja. Es ticu, ka viņa redz parādības. Atceries viņa taču runāja ar Moirainu, kad iznācām no vannu kambara. Turklāt Mina zina, kas ir Moiraina.

Mats viņu drūmi uzlūkoja. Es domāju, ka mēs nedrīkstam izrunāt šo vārdu.

- Nedrīkstam, Rands nomurmināja un ar abām plaukstām paber­zēja galvu. Bija grūti koncentrēties.

- Vai tikai tu patiešām neesi slims, Mats teica, vēl aizvien saraucis pieri. Tad viņš apturēja Randu, saķerdams viņu aiz mēteļa piedurknes.

- Paskaties uz tiem tur!

Pa ielu caur drūzmu uz Randa un Mata pusi lauzās trīs vīri krūšu bruņās un ar smailām tērauda cepurēm galvās; tās bija nospodrinātas līdz sudraba mirdzumam. Pat viņu roku bruņas laistījās. Garie apmetņi, balti kā sniegs, ar krūšu kreisajā pusē izšūtiem žilbinošiem saules stariem, labi

uzsūca ielas dubļus un peļķūdeni. Uzlikuši rokas uz zobenu spaliem, vīri skatījās visapkārt tā, it kā redzētu tārpus lokāmies zem satrunējuša baļķa. Tomēr neviens uz vīriem neatskatījās. Pat šķita, ka neviens viņus neie­vēro. Lai nu kā, trijotnei nevajadzēja lauzt sev ceļu: pūlis pašķīrās abās Balto apmetņu pusēs, it kā tas būtu norunāts, atstājot tukšu vietu, kas pārvietojās līdz ar šiem vīriem.

- Kā tu domā vai tie ir Gaismas bērni? Mats skaļi pajautāja. Kāds garāmgājējs, uzmetis viņam skarbu skatienu, paātrināja soli.

Rands pamāja ar galvu. Gaismas bērni. Baltie apmetņi. Ļaudis, kas ienīst Aesu Sedajas. Ļaudis, kas māca citus, kā dzīvot, sagādājot nepatik­šanas visiem nepaklausīgajiem ja nodedzinātas saimniecības un vēl lie­lāku postu var saukt tikai par nepatikšanām. “Man būtu jābaidās,” Rands domāja. “Vai jāizjūt ziņkāre. Katrā ziņā kaut kas jāizjūt.” Bet jauneklis tikai bezkaislīgi noskatījās.

- Manuprāt, diez kādi šie nav, Mats noteica. Nez ko iedomājušies no sevis, vai ne?

- Nav svarīgi, Rands atbildēja. Uz iebraucamo vietu! Mums jāpa­runā ar Perinu.

- Tādi paši kā Ēvards Kongārs. Tam arī vienmēr deguns gaisā. Mats piepeši pasmaidīja, un viņa acis nozibsnīja. Vai atceries, kā viņš nokrita no Ratu tilta un bija spiests vilkties mājās, slapjš kā žurka? Pēc tam veselu mēnesi staigāja pazemīgs.

- Un kāds tam sakars ar Perinu?

- Vai redzi? Mats pamāja uz sagāztiem ratiem ar nomukušiem riteņiem; tie stāvēja šaurā ieliņā tieši Balto apmetņu priekšā. Duci mucu vietā noturēja viens vienīgs miets. Skaties! Smiedamies Mats ieskrēja nažu veikalā, kas atradās kreisajā pusē.

Rands pavadīja draugu ar skatienu, zinādams, ka jārīkojas. Tāda Mata acu izteiksme vienmēr nozīmēja, ka viņš tūlīt gāzīs podus. Dīvaini, bet Rands tikai skatījās, it kā viņam būtu vienalga, ko Mats nodomājis darīt. Prātā skanēja balss, ka sajūtas viļ un draud briesmas, tomēr Rands tikai smaidot gaidīja.

Pēc mirkļa virs viņa galvas uz veikala dakstiņu jumta iznira Mats, līdz vidum izkāries pa bēniņu logu. Rokās viņš turēja lingu, ko jau sāka griezt riņķī. Randa skatiens atkal aizslīdēja pie ratiem. Gandrīz tūlīt pat atska­nēja spalgs krakšķis, mietam, kas noturēja mucas, salūstot tieši tobrīd,

kad tuvojās Baltie apmetņi. Ļaudis lēca sāņus, vairoties no mucām, kas vēlās pār ratu malām un, dobji dunēdamas, krita uz ielas; uz visām pusēm šļakstījās dubļi un duļķains ūdens. Trīs Bērni pašāvās malā tikpat ātri kā pārējie, un augstprātību viņu sejās nomainīja pārsteigums. Viens otrs garāmgājējs novēlās zemē, un atkal šķīda dubļi un ūdens, bet trijotne stingi virzījās uz priekšu, rāmi izvairīdamās no mucām. No dubļu šļaka­tām, kas notašķīja vīru baltos apmetņus, gan nevarēja izbēgt.

No blakusielas izsteidzās bārdains vīrs ar garu priekšautu, vicinā­dams rokas un dusmīgi kliegdams, bet, ieraudzījis trijotni, kas velti centās notīrīt dubļus no apmetņiem, viņš acumirklī pazuda vēl ātrāk, nekā bija parādījies. Rands pameta skatienu augšup uz veikala jumtu, bet Mata tur vairs nebija. Jebkuram Divupes zēnam rati būtu bijis viegls mērķis, tomēr radītais efekts, protams, bija vienreizīgs. Rands nespēja valdīt smieklus; jautrais noskaņojums šķita kā vilnā ievīstīts, tomēr aina vienalga bija jocīga. Kad Rands pagrieza galvu uz ielas pusi, visi trīs Baltie apmetņi raudzījās tieši uz viņu.

- Tev kaut kas šķiet smieklīgi, ja? ierunājās viens no vīriem, kas stā­vēja mazliet priekšā abiem. Viņa sejā bija augstprātīga, stinga izteiksme, acīs gaisma, it kā viņš zinātu kaut ko svarīgu, kaut ko tādu, ko nezina neviens cits.

Randa smiekli pēkšņi aprāvās. Viņš bija viens ar Bērniem dubļu un mucu jūklī. Ļaudis, kas pirmīt bija sastājušies visapkārt, piepeši atcerējās par neatliekamiem darbiem un straumē plūda pa ielu prom.

- Vai bailes no Gaismas sastindzinājušas tavu mēli? Dusmās Baltā apmetņa šaurā seja izskatījās vēl saltāka. Viņš bezkaislīgi raudzījās uz zobena spalu, kas līda laukā no Randa apmetņa. Varbūt tu par to esi atbildīgs, ja? Viņa apmetni rotāja ne tikai saules stari, bet arī zelta mezgls zem tiem.

Rands sakustējās, gribēdams paslēpt zobenu, bet nezin kāpēc tikai pārmeta apmetni pār plecu. Pakausī virmoja izmisīgs jautājums, kāpēc viņš tā rīkojas, taču tā bija tāla doma. Negadījumi notiek, viņš teica, pat ar Gaismas bērniem.

Šaursejainais vīrs pacēla uzaci. Ak, tu esi tik bīstams, jaunekli? Viņš nebija daudz vecāks par Randu.

- Gārņa zīme, pavēlniek Bornhald, viens no abiem pārējiem brīdi­noši teica.

Šaursejis atkal uzmeta skatienu Randa zobena spalam ar skaidri redzamo gārni, un viņa acis tūlīt iepletās. Tad, paraudzījies uz Randa seju, viņš nicīgi pavīpsnāja. Viņš ir pārāk jauns. Tu neesi vietējais, vai ne? vīrs salti jautāja. No kurienes tu nāc?

- Tikko kā ierados Bērlonā. Pār Randa rokām un kājām pārskrēja karsti šermuli. Pietvīcis viņš juta, ka nu jau ir gandrīz vai silti. Varbūt jūs man ieteiktu labu viesnīcu?

- Tu izvairies no maniem jautājumiem! Bornhalds atcirta. Kāds gan ļaunums tevī sēž, ka man neatbildi? Abi pārējie katrs savā pusē nostājās viņam pie sāniem; vīru sejas bija bargas un neizteiksmīgas. Kaut arī Bērnu apmetņi bija notašķīti, skats uz viņiem vairs nebūt nebija uzjautrinošs.

Randu pārņēma drebuļi, karstums pārauga drudzī. Tomēr viņš jutās tik labi, ka gribējās smieties. Sīka balstiņa galvā kliedza, ka kaut kas nav kārtībā, bet Rands spēja domāt vienīgi par to, ka jūt neparastu enerģiju, kas viņā kūsāt kūsā. Smaidot jauneklis šūpojās papēžos un gaidīja, kas notiks. Neskaidri, attālināti viņš prātoja, kāds gan varētu būt turpinājums.

Vadoņa seja satumsa. Viens no viņa biedriem izvilka zobenu tik vien, ka bija redzama colla tērauda, un dusmās trīcošā balsī teica: Ja Gaismas bērni uzdod jautājumus, tad gaida, lai tu, pelēkacainais ķirbi, atbildi, vai arī… Vīrs aprāvās, jo šaursejis pēkšņi svieda roku viņam pār krūtīm. Bornhalds, strauji pacēlis galvu, skatījās uz ielu.

Bija ieradusies pilsētas Sardze, ducis vīru ar apaļām tērauda ķiverēm, tēraudkniežu vestēm, ar garām kārtīm rokās, it kā zinātu, kur tās izman­tos. Apstājušies desmit soļu attālumā, viņi klusēdami vēroja.

- Šī pilsēta ir zaudējusi Gaismu, norūca vīrs, kurš bija daļēji izvilcis zobenu. Viņš pacēla balsi, līdz jau kliedza uz sargiem: Bērlona atrodas Melnā ēnas varā! Bornhalds pamāja, un padotais iegrūda zobenu atpa­kaļ makstī.

Pēc tam šaursejis atkal pievērsās Randam. Viņa acīs dega apskaidrī­bas gaisma. Klau, jaunekli! Melndraugi no mums nevar aizbēgt pat pilsētā, kas atrodas Ēnā. Mēs vēl tiksimies. Par to tu vari būt drošs!

Apsviedies uz papēža, viņš lieliem soļiem devās prom; abi viņa biedri sekoja, it kā Randa vairs nebūtu. Katrā ziņā uz brīdi. Kad Bal­tie apmetņi tuvojās drūzmai, viņu priekšā jau atkal it kā nejauši radās brīva vieta. Sardzes vīrs mirkli vilcinājās, uzlūkodams Randu, tad pamāja

apbruņotajiem biedriem, un visi sekoja trim Baltajiem apmetņiem. Sar­giem gan bija jālaužas cauri drūzmai, kliedzot: Dodiet ceļu Sardzei! Reti kurš paklausīja un arī tad negribīgi.

Rands vēl gaidīja, šūpodamies papēžos. Drudzis bija tik spēcīgs, ka jauneklis teju vai trīsēja šķita, viņš tūlīt aizdegsies.

No veikala iznāca Mats, glūnēdams uz Randu. Tu tak neesi slims, viņš iesaucās, tu esi traks!

Rands dziļi ieelpoja, un pēkšņi viss izgaisa kā plīsis burbulis. Zūdot šīm izjūtām, viņš sagrīļojās, atskārtis nupat notikušo. Aplaizījis lūpas, Rands uztvēra Mata skatienu. Manuprāt, tagad jādodas atpakaļ uz iebraucamo vietu, viņš nedroši sacīja.

- Jā, Mats pamāja ar galvu, jā. Es arī tā domāju.

Ielā jau atkal bija drūzma, un ne viens vien garāmgājējs, noskatījies uz abiem puišiem, kaut ko nomurmināja biedram sev līdzās. Rands nešau­bījās, ka ziņa par notikušo aizies tautā. Traks puisis gribēja spēkoties ar trim Gaismas bērniem. Par to nu gan varēs parunāt! “Varbūt sapņi man laupījuši prātu.”

Viņi vairākkārt apmaldījās ielas drūzmā, līdz visbeidzot saskrējās ar Tomu Merilinu un tad trijatā kā lielkungi soļoja cauri ļaužu jūrai. Menestrels bilda, ka izgājis ielocīt kājas un ieelpot svaigu gaisu, bet pietika tikai kāda garāmgājēja skatienam mirkli pakavēties pie krāsainā apmetņa, un Toms skanīgi paziņoja: Esmu apmeties “Pie Brieža un Lauvas,” un tikai šovakar!

Par sapni un bažām, par to, teikt vai neteikt Moirainai, vispirms sāka runāt Mats, un Rands iejaucās, jo sapni viņi tomēr atcerējās atšķirīgi. “Varbūt mūsu sapņi nebija gluži vienādi,” jauneklis iedomājās. Tomēr galvenais sakrita.

Abi runāja labi ilgi, līdz bija pilnībā piesaistījuši Toma uzmanību. Līdzko Rands pieminēja Bālzamonu, menestrels sagrāba abus puišus aiz pleciem līdz ar pavēli turēt mēli aiz zobiem un, nostājies uz pirkstgaliem, paraudzījās pāri pūlim. Visbeidzot Toms vilka viņus prom no burzmas uz ielu, kas beidzās ar strupceļu un bija tukša, izņemot dažas redeļu kastes un dzeltenu, izkāmējušu suni, kas no aukstuma bija sarāvies čokurā.

Nopētījis pūli un ar skatienu vēl meklēdams tos, kas varētu apstā­ties un ieklausīties, menestrels beidzot pievērsās Randam un Matam. Ar savām zilajām acīm viņš ieurbās viņējās, ik pa brīdim aši uzmezdams

mirkli ielas galam. Nekad nepieminiet šo vārdu, ja to var izdzirdēt sve­šas ausis, Toma balss skanēja klusi, tomēr uzstājīgi. Lai jūs nekādā gadījumā nedzird sveši ļaudis! Tas ir ļoti bīstams vārds arī tad, ja ielās neklīst Gaismas bērni.

Mats iespurdzās. Es gan varētu pastāstīt par Gaismas bērniem,

- viņš teica, greizi palūrēdams uz Randu.

Toms nelikās dzirdam. Ja kaut viens no jums ir redzējis savādu sapni, viņš nikni paplūkāja ūsas, tad lai stāsta visu, ko atceras. Katru sīkumu. Klausīdamies viņš turpināja visu uzmanīgi vērot.

- … viņš nosauca vārdā vīrieti, kurš, kā viņš teica, esot izmantots, Rands visbeidzot sacīja. Pēc viņa domām, viss cits jau bija pateikts. Guērs Amalasāns, Raulins Dārksbeins…

- Dāvians, Mats viņu apsteidza, un Juriāns Stounbovs.

- Un Logēns, Rands piebilda.

- Bīstami vārdi, Toms murmināja. Nu menestrela acis, šķiet, urbās viņos vēl uzstājīgāk nekā pirmīt. Vienā otrā ziņā gandrīz tikpat bīstami kā dzīvā vārds. Visi miruši, izņemot Logēnu. Daži jau sen. Tomēr bīstami. Vislabāk būs, ja skaļi šos vārdus neizrunāsiet, pat vienatnē ne. Vairums ļaužu viņus nepazīst, bet, ja dzirdēs tie, kam nav jādzird…

- Bet kas viņi tādi bija? Rands painteresējās.

- Vīri, Toms murmināja, vīri, kas satricināja debesu pīlārus un sašūpoja pasaules pamatus. Menestrels papurināja galvu. Bet tas jau nav tik svarīgi. Aizmirstiet viņus! Tagad viņi ir pīšļi.

- Vai šie vīri… tika izmantoti, kā viņš sacīja? Mats jautāja. Un tika nogalināti?

- Varētu sacīt, ka viņus nogalināja Baltais tornis. Tā varētu sacīt. Toma mute acumirklī saspringa, un viņš atkal pašūpoja galvu. Bet izmantoti… ? Nē. Diez vai. Gaisma zina, ka Amirlīnas troni apvij tenkas, tomēr diez vai.

Mats nodrebinājās. Viņš tik daudz ko teica. Trakas lietas! Par Levsu Terīņu Dzimtkāvi un Artūru Vanagspārnu. Par Pasaules aci. Ak Gaisma! Ko tas varētu nozīmēt?

- Leģenda, menestrels lēni atbildēja. Varbūt. Tikpat dižena leģenda kā Valēra rags, vismaz Pierobežā. Tur jaunieši dodas Pasaules acs medībās, tāpat kā Iliānas vīri medī Ragu. Iespējams, leģenda.

- Ko lai tagad darām, Tom? Rands jautāja. Vai jāizstāsta viņai? Es vairs nevēlos redzēt tādus sapņus. Varbūt viņa var kaut kā palīdzēt!

- Varbūt mums nepatīk tas, ko viņa dara, Mats norūca. Toms pētīja abus puišus, domādams un ar pirksta kauliņu glaudīdams ūsas. Iesaku saglabāt vēsu prātu, viņš visbeidzot pateica. Nevienam nestāstiet, vismaz pagaidām ne. Kurā katrā mirklī, ja vēlaties, varat mainīt domas, bet izteiktu vārdu neatsaukt, un diemžēl tagad vairāk nekā jelkad jūs esat saistīti… ar viņu. Toms pēkšņi stalti izslējās, un viņa kūkums tikpat kā pazuda. Bet tas trešais puisis? Vai arī viņam bija tāds pats sapnis? Vai viņam pietiks prāta turēt mēli aiz zobiem?

- Manuprāt, jā, Rands atbildēja, un Mats vienlaikus ar viņu teica:

- Mēs grasījāmies iet uz iebraucamo vietu un viņu brīdināt.

- Gaisma, palīdzi mums pagūt laikā! Apmetnim plandot ap potī­tēm, ielāpiem vējā plivinoties, Toms lieliem soļiem devās projām no ielas, nepārtraukti skatīdamies pār plecu. Nu? Vai tiešām jums kājas zemē ieaugušas?

Rands un Mats steidzās menestrelam nopakaļ, bet vīrs negaidīja, kad jaunie viņu panāks. Nu Toms vairs nepagausināja soli, kad cilvēki skatī­jās uz viņa apmetni vai sajūsmināti sveica menestrelu. Viņš triecās cauri drūzmai, it kā iela būtu tukša, un Rands ar Matu pusriksī centās neatpa­likt. Daudz ātrāk, nekā domājuši, viņi tuvojās iebraucamajai vietai “Pie Brieža un Lauvas”.

Kad trijotne pienāca pie viesnīcas durvīm, laukā skriešus izsteidzās Perins, cenzdamies uzmest plecos apmetni. Lai izvairītos no sadursmes, viņš gandrīz vai nokrita. Es jau gāju jūs meklēt, atguvis līdzsvaru, Perins izdvesa.

Rands sagrāba viņu aiz rokas. Vai par sapni kādam stāstīji?

- Saki, ka nē, Mats paģērēja.

- Tas ir ļoti svarīgi, Toms piebilda.

Perins apjucis skatījās uz viņiem. Nē, nestāstīju. Labi ja stunda, kopš izkāpu no gultas. Viņa pleci nolaidās. Man jau sāka sāpēt galva, mēģinot par sapni nedomāt, kur nu lai es runātu par to! Bet kāpēc jūs viņam pateicāt? Perins pamāja uz menestrelu.

- Lai nesajuktu prātā, mums ar kādu bija jāparunā, Rands atbildēja.

- Vēlāk paskaidrošu, Toms piebilda, zīmīgi skatīdamies uz cilvē­kiem, kas gāja iekšā iebrauktuvē un nāca no tās laukā.

- Nu labi, Perins lēni novilka, vēl aizvien apjucis. Un tad viņš pēk­šņi iebelza sev pa galvu. Gandrīz jau aizmirsu, kāpēc devos jūs meklēt, lai arī kā man negribējās. Tur iekšā ir Nīnēva.

- Pelni un asinis! Mats novaidējās. Kā viņa te uzradās? Moiraina… Prāmis…

Perins iesprauslājās. Vai tu domā, ka tāds nieks kā nogrimis prāmis viņu apturēs? Dabūjusi rokā Augsttorni. Nezinu, kā viņš tika atpakaļ pāri upei, bet Nīnēva teica šis slēpies guļamistabā un negribējis iet upei ne tuvumā, tomēr viņa kaut kā piespiedusi šo sameklēt gana lielu laivu viņai un zirgam un pārcelt pāri upei. Pašam! Laiku devusi tik vien, lai Augsttornis sameklē palīgu otrajam airu pārim.

- Gaisma! Mats izdvesa.

- Ko viņa te dara? Rands jautāja. Mats un Perins uzmeta viņam dusmīgu skatienu.

- Nīnēva ieradās pēc mums, Perins atbildēja. Šobrīd viņa ir… ar Alīses kundzi. Un tur iekšā ir tik auksts, ka var sākt snigt.

- Vai mēs uz brīdi nevarētu doties kaut kur citur? Mats jautāja.

- Mans tētis saka, ka tikai muļķis bāž roku lapseņu pūznī bez dižas vaja­dzības.

Rands asi ierunājās: Viņa nevar piespiest mūs doties atpakaļ. Ar Ziemvakaru vajadzētu pietikt, lai viņa saprastu. Citādi liksim to saprast.

Ar katru dzirdēto vārdu Mata uzacis pacēlās arvien augstāk, un, kad Rands bija visu pateicis, viņš klusi nosvilpās. Vai esi mēģinājis likt Nīnēvai ieraudzīt to, ko viņa nevēlas redzēt? Es esmu. Es saku, ka līdz tumsai mums jāturas pa gabalu no turienes un tad jāielavās iekšā.

- Cik esmu novērojis, Toms sacīja, diez vai jaunā sieviete apstā­sies, kamēr vien viņai būs teikšana. Ja Viedā nepanāks savu uzreiz, tad turpinās uzstāt tik ilgi, līdz citi mums pievērsīs uzmanību un to nu mēs negribam.

Dzirdētais visiem lika uzreiz apklust. Pārmijuši skatienus un ievilkuši elpu, viņi devās iekšā, it kā tur gaidītu trolloki.

Sešpadsmitā nodaļa

Viedā

P

erins veda visus dziļāk iekšā. Rands bija tik cieši apņēmies pateikt

Nīnēvai savas domas, ka nemaz neievēroja Minu līdz brīdim, kad

meitene satvēra viņa roku un pavilka malā. Pārējie gāja tālāk un

tikai pēc dažiem soļiem ievēroja, ka Rands ir apstājies, un arī paši apstā-

jās, gan it kā gribēdami, gan nevēlēdamies doties uz priekšu.

- Puis, mums nav laika tādām lietām, Toms norūca.

Mina uzmeta sirmajam kungam asu skatienu. Labāk ejiet pažonglēt, viņa nošņāca, vilkdama Randu arvien tālāk no pārējiem.

- Man patiešām nav laika, jauneklis viņai sacīja. Katrā ziņā muļ­ķīgām sarunām par bēgšanu un tamlīdzīgi. Viņš centās atbrīvoties, bet, līdzko izrāva roku, Mina to atkal sagrāba.

- Man arī nav laika tavām muļķībām. Vai paliksi mierīgs? Uzme­tusi ašu skatienu pārējiem, Mina pieliecās tuvāk Randam un pieklusi­nāja balsi. Pirms kāda brīža ieradās sieviete, mazāka par mani augumā, jauna, ar tumšām acīm un tumšiem, bizē līdz viduklim sapītiem matiem. Arī viņa ir iesaistīta tāpat kā jūs visi.

Rands brīdi tikai skatījās uz Minu. “Nīnēva? Kā gan viņa var būt iesaistīta? Ak Gaisma! Kā viņa var būt iesaistīta?” Tas… nav iespējams.

- Tu viņu pazīsti? Mina čukstēja.

- Jā, un viņa… tu…

- Dzirksteles, Rand. Ieradusies viņa tikās ar Alises kundzi, un pašķīda dzirksteles ap viņām divām vien. Vakar neredzēju dzirksteles, iekams jūs trijatā vai četratā sanācāt kopā, bet šodien tās ir kvēlākas un negan­tākas. Mina nepacietībā paskatījās uz Randa draugiem un notrīsējusi

atkal pievērsās viņam. Gandrīz vai jābrīnās, ka viesnīca neaizdegas. Jums visiem draud lielākas briesmas nekā vakar. Kopš viņas ierašanās.

Rands pārlaida skatienu draugiem. Toms, savilcis kušķainās uzacis lejup, stāvēja, saliecies uz priekšu, kā būdams gatavs kaut ko uzsākt.

- Viņa nedarīs mums neko ļaunu, Rands teica Miņai. Bet nu man jāiet. Šoreiz puisim izdevās atbrīvot roku.

Mina izsaucās, bet, nelikdamies par to ne zinis, Rands pievienojās draugiem, un visi devās tālāk pa gaiteni. Vienubrīd viņš atskatījās. Mina parādīja viņam dūri un piecirta kāju pie zemes.

- Kas viņai bija sakāms? Mats jautāja.

- Nīnēva ir daļa no visa, Rands nedomādams atbildēja, tad aši uzmeta stingru skatienu Matam, pieķerdams draugu ar muti vaļā. Mata sejā pamazām atausa apskaidrība.

- Daļa no kā? Toms klusi jautāja. Vai tā meitene kaut ko zina?

Kamēr Rands joprojām meklēja īstos vārdus, ierunājās Mats: Pro­tams, viņa ir daļa no visa, viņš nīgri novilka. Daļa no tās pašas neražas, kas mūs vajā kopš Ziemvakara. Varbūt Viedās parādīšanās tev nav nekas liels, bet man gan, ja viņas dēļ te uzradīsies Baltie apmetņi.

- Mina redzēja, kā Nīnēva ieradās, Rands atbildēja. Redzēja Viedo sarunājamies ar Alises kundzi un iedomājās, ka viņai varētu būt kāds sakars ar mums. Toms viņam uzmeta iesāņus skatienu un smī­nēdams nobraucīja ūsas, bet visus pārējos Randa paskaidrojums, šķiet, apmierināja. Jauneklim nepatika kaut ko slēpt no draugiem, taču Minas noslēpums varētu būt vienlīdz bīstams gan viņai pašai, gan jebkuram citam.

Perins pēkšņi apstājās durvju priekšā un, par spīti raženajam augu­mam, nezin kāpēc vilcinājās. Dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās uz bied­riem, lēni atvēra durvis un iegāja. Pārējie cits pēc cita viņam sekoja. Rands gāja pēdējais, gaužām negribīgi aizvērdams aiz sevis durvis.

Tā bija tā pati istaba, kurā viņi vakar vakarā bija ēduši. Pavardā sprak­šķēja uguns, bet galda vidū stāvēja sudraba paplāte ar mirdzošu sudraba krūku un tasēm. Moiraina sēdēja pie galda iepretim Nīnēvai, un abas nenovērsa skatienu viena no otras. Visi pārējie krēsli bija tukši. Moirainas rokas uz galda bija tikpat mierīgas kā viņas seja. Nīnēva bija pārmetusi pār plecu bizi; sagrābusi pīnes galu dūrē, viņa to viegli raustīja kā allaž, kad izrādīja Ciema padomei vairāk stūrgalvības nekā parasti. Perinām

bija taisnība. Neraugoties uz uguni, istabā bija jūtams stindzinošs auk­stums, kas nāca no abām sievietēm pie galda.

Lans, atspiedies pret pavarda augšmalu, skatījās liesmās un sildoties berzēja rokas. Egvēna, pieplakusi ar muguru pie sienas, bija tērpusies apmetnī ar nolaistu kapuci. Toms, Mats un Perins nedroši apstājās pie durvīm.

Neomulīgi nodrebinājies, Rands devās pie galda. “Savu reizi vilks ir jāsagrābj aiz ausīm,” viņš sev atgādināja. Tomēr prātā ienāca arī cits sens teiciens. “Ja esi sagrābis vilku aiz ausīm, atlaist to ir tikpat grūti kā noturēt.” Jūtot Moirainas skatienu, tāpat arī Nīnēvas, Randa seja pietvīka, tomēr viņš vienalga apsēdās pa vidu starp abām.

Kādu brīdi istabā bija klusi kā kapsētā, un tad Egvēna un Perins, un visbeidzot Mats negribīgi tuvojās galdam un apsēdās sola vidū līdzās Randam. Egvēna savilka kapuci pār galvu, daļēji paslēpdama seju. Viņi vairījās paskatīties viens uz otru.

- Labi, Toms iesprauslājās no savas vietas pie durvīm. Vismaz tas padarīts.

- Ta kā visi ir ieradušies, Lans iesāka, atstādams pavardu un ielie­dams sudraba tasē vīnu, varbūt jūs beidzot to paņemsiet. Sargātājs piedāvāja tasi Nīnēvai, kas to aizdomīgi uzlūkoja. Nav iemesla baidī­ties, Lans pacietīgi turpināja, jūs taču redzējāt, ka vīnu ienesa kro­dzinieks, un nevienam no mums nebija izdevības tam kaut ko pievienot. Jums nedraud briesmas.

Viedā, izdzirdējusi vārdu “baidīties”, dusmīgi savilka lūpas, tomēr paņēma tasi un nomurmināja: Paldies!

- Mani interesē, Lans turpināja, kā jūs mūs atradāt.

- Mani arī, Moiraina uzmanīgi pieliecās uz priekšu. Varbūt tagad, kad pie jums atvesta Egvēna un puiši, vēlaties runāt?

Nīnēva vispirms iemalkoja vīnu. Jūs varējāt doties tikai uz Bērlonu, nekur citur. Tomēr drošības apsvērumu dēļ sekoju jums pa pēdām. Pro­tams, jūs metāt līkumus. Turklāt, jādomā, neriskējāt satikt piedienīgus ļaudis.

- Jūs… mums sekojāt? Lans jautāja, neviltoti pārsteigts. Rands kaut ko tādu nespēja atcerēties. Laikam kļūstu paviršs.

- Jūsu atstātās pēdas bija pavisam niecīgas, bet es spēju tās izse­kot kā jau ikviens divupietis, varbūt izņemot Tamu Altoru. Brīdi

vilcinājusies, Viedā piebilda: Līdz pat savai nāvei tēvs ņēma mani līdzi medībās un iemācīja to, ko būtu mācījis dēliem. Viņa izaicinoši paska­tījās uz Lanu, bet viņš tikai atzinīgi pamāja ar galvu.

- Ja spējat izsekot pēdas, kuras cenšos jaukt, tēvs jums bijis labs sko­lotājs. Reti kuram tas izdodas, pat Pierobežā.

Nīnēva spēji paslēpa seju tasē. Rands iepleta acis. Viņa nosarka! Nīnēva taču nekad neizrādīja ne vismazāko mulsumu. Dusmas jā, daž­kārt cietsirdību, bet savaldību gan viņa nekad nezaudēja. Tomēr Viedās vaigi bija nepārprotami pietvīkuši, un satraukumu viņa centās noslēpt vīna tasē.

- Bet tagad, Moiraina klusi iesāka, varbūt atbildēsiet uz dažiem maniem jautājumiem. Es uz jūsējiem atbildēju pietiekami vaļsirdīgi.

- Tos krietni papildinot ar menestrela stāstiem, Nīnēva atcirta.

- Vienīgie man redzamie fakti ir tas, ka Aesu Sedaja aizveda projām čet­rus jauniešus Gaisma vien zina, kādu iemeslu dēļ.

- Jums atklāja to, ko šeit neviens nezina, Lans skarbi sacīja. Jums jāmācās valdīt mēli.

- Kāpēc gan? Nīnēva prasīja. Kāpēc man jāpalīdz slēpt jūs vai patiesība par jums? Esmu te, lai vestu atpakaļ uz Emondāri Egvēnu un puišus, nevis lai palīdzētu jums viņus aizburt projām.

Toms dusmīgi iejaucās: Ja gribat, lai viņi atkal redz savu ciematu, tāpat arī jūs pati, iesaku būt uzmanīgākai! Bērlonā ir ļaudis, kas gatavi viņu nogalināt… viņš ar galvu pamāja uz Moirainas pusi, par to, kas viņa ir. Un arī viņu. Menestrels pamāja uz Lanu un tad spēji saliecās uz priekšu, atspiedis dūres pret galdu. Toms pacēlās virs Nīnēvas, un viņa garās ūsas un biezās uzacis pēkšņi izskatījās draudīgas.

Iepletusi acis, Viedā liecās atpakaļ, tālāk no menestrela, bet tad viņas mugura izaicinoši sastinga. Toms nelikās to redzam un turpināja draudīgi klusā balsī: Padzirdējuši kādas baumas vai sačukstēšanos, viņi spietos šajā iebraucamajā vietā kā slepkavnieciskas skudras. Viņu naids ir bezga­līgi liels tāpat kā vēlme nogalināt vai sagūstīt tādus kā viņi abi. Un meitene? Puiši? Jūs? Jūs visi esat ar viņiem saistīti, katrā ziņā Baltajiem apmetņiem ar to būs gana. Jums nepatiktu viņu izjautāšanas metodes, sevišķi tās, kas ir saistītas ar Balto torni. Balto apmetņu pratinātāji uzskata apsūdzēto par vainīgu jau pirms iztaujāšanas. Patiesības meklēšana tādiem nerūp; viņi uzskata, ka to jau zina. Vienīgais, ko viņi ar nokaitētu dzelzi un knaiblēm

grib panākt, ir atzīšanās. Iesaku jums likt aiz auss, ka daži noslēpumi ir pārāk bīstami, lai par tiem runātu skaļi, pat ja klausītāji ir jums pazīs­tami. Toms izslējās taisni, beigās nomurminādams: Pēdējā laikā to saku bieži.

- Labi teikts, menestrel, Lans sacīja. Sargātāja acīs atkal bija vērtē­jošais skatiens. Mani pārsteidz, ka esat tik norūpējies.

Toms paraustīja plecus. Nav nekāds noslēpums, ka kopā ar jums ierados arī es. Man viens pīpis, ko domā pratinātājs ar nokaitētu dzelzi, likdams man nožēlot grēkus un iznākt Gaismā.

- Tas, Nlnēva skarbi izmeta, ir tikai vēl viens iemesls, kāpēc viņiem rīt no rīta jādodas atpakaļ uz mājām. Starp citu, varētu jau ari šopēcpusdien. Jo ātrāk mēs aizejam no jums un sākam atceļu uz Emondāri, jo labāk.

- Mēs nevaram, Rands teica, priecīgs, ka ari draugi ir ierunājušies. Tagad Nīnēvai bija nikni jāskatās uz visiem; viņa nesaudzēja nevienu. Tomēr Rands sāka runāt pirmais, un visi apklusuši uz viņu skatījās. Pat Moiraina atzvēlās krēslā, vērodama klātesošos caur trijstūri saliktām plaukstām. Tikai ar grūtībām viņam izdevās paskatīties Viedajai acīs. Ja dosimies atpakaļ uz Emondāri, ari trolloki atgriezīsies. Viņi… mūs medī. Nezinu, kāpēc, bet tā ir. Varbūt to uzzināsim Tarvalonā. Varbūt varam noskaidrot, kā to apturēt. Cita ceļa nav.

Nlnēva pameta gaisā rokas. Tu runā tieši tāpat kā Tams! Viņš pats sasauca ciema sapulci un centās visus pārliecināt. Ciema padomē viņš jau bija to mēģinājis. Gaisma vien zina, kā jūsu… Alises kundze… Nlnēva ieguldīja šajā vārdā nicinājuma kalnu, … piespieda Tamu noti­cēt. Viņam taču parasti ir kāds mazumiņš prāta, vairāk nekā lielajai tiesai ļaužu. Jebkurā gadījumā padome gandrīz vienmēr ir muļķu bars, bet viņi taču nav tik traki muļķi un citi arī nav. Visi nolēma, ka jūs jāatrod. Tams pats gribēja piedalīties meklējumos, lai gan nespēj par sevi gādāt. Muļ­ķība jūsu ģimenē noteikti ir asinis!

Mats nokremšļojies ievaicājās: Bet mans tētis? Ko teica viņš?

- Viņš baidās, ka tu mēģināsi dzīt jokus ar svešzemniekiem un dabūsi pa galvu. Tas viņu, šķiet, biedēja vairāk nekā… Alises kundze. Bet viņš jau nav daudz gudrāks par tevi.

Mats laikam nezināja, kā uztvert Nlnēvas sacīto, kā atbildēt un vai labāk paklusēt.

- Manuprāt, Perins vilcinoties iesāka, nu, es domāju, ka ari Luhana kungs nebija pārāk apmierināts, ka devos projām.

- Bet ko tad citu tu gaidīji? Nīnēva nicīgi nošūpoja galvu un paska­tījās uz Egvēnu. Varbūt šī jūsu triju nepārspējamā muļķība mani nepār­steigtu, bet biju domājusi, ka citiem ir vairāk saprāta.

Egvēna atliecās atpakaļ, paslēpjoties aiz Perina. Es atstāju zīmīti, meitene izdvesa un pavilka augstāk kapuci, it kā baidītos rādīt izlaistos matus. Es visu paskaidroju. Nīnēvas seja satumsa.

Rands nopūtās. Viedā bija izgājusi uz bāršanos, turklāt laikam visšerpāko. Ja Nīnēva dusmu karstumā sacīja, ka ir nodomājusi divupiešus nogādāt atpakaļ Emondārē, tad viņu pārliecināt par pretējo diez vai būs iespējams. Rands atvēra muti.

- Zīmīti! Nīnēva izsaucās, un vienlaikus ar viņu ierunājās Moiraina: Viedā, mums abām vēl jāapspriežas.

Ja Rands varētu apstāties, tad to darītu, bet vārdi paši izlauzās kā palu ūdeņi, it kā mutē būtu atvērušās slūžas. Tas viss ir ļoti labi, tomēr neko nemainīs. Mēs nevaram atgriezties. Mums jāturpina ceļš. Pēdējos vār­dus Rands izrunāja daudz lēnāk, jaunekļa balss gaisa, tāpēc savu sakāmo viņš pabeidza čukstus, jūtot gan Viedās, gan Aesu Sedajas skatienus. Ta uz viņu parasti raudzījās Sievu lokā, kad gadījās piedalīties sanākšanā, liekot saprast, ka viņš šeit ir nepiederošs. Rands apsēdās, gribēdams atrasties kaut kur citur.

- Viedā, Moiraina sacīja, jums jātic, ka kopā ar mani viņi ir lielākā drošībā, nekā būtu Divupē.

- Lielākā drošībā! Nīnēva noraidoši purināja galvu. Uz šejieni pie Baltajiem apmetņiem viņus taču atvedāt tieši jūs! Pie tiem pašiem Balta­jiem apmetņiem, kuri, ja var ticēt menestrelam, jūsu dēļ viņus apdraud. Pasakiet man, Aesu Sedaja, kā viņi var būt lielākā drošībā?

- Ir ne mazums briesmu, no kurām nespēju viņus pasargāt, Moi­raina piekrita, ne vairāk, kā jūs varat novērst zibens trāpīšanu jūsu mājupceļā. Tomēr ne jau no zibens viņiem jābaidās un pat no Baltajiem apmetņiem ne. Visbīstamākais ir Melnais un Melnā pakalpiņi. Pret viņiem es spēju aizsargāt. Pieskaršanās Pirmavotam, pieskaršanās saidaram man piešķir šādu aizsardzību tāpat kā ikvienai Aesu Sedajai. Nīnēvas mute skeptiski savilkās. Arī Moiraina dusmās saspringa, tomēr turpināja runāt, balsij uz pacietības robežas skanot skarbi. Pat tie nabaga ļaudis, kas vien

mirkli patur rokās Spēku, saņem tik daudz, lai gan dažkārt pieskaršanās saidinam aizsargā, bet citreiz diemžēl viņus dara vēl vārīgākus. Taču es vai jebkura cita Aesu Sedaja spēj paplašināt aizsardzību tiem, kas atrodas mūsu tuvumā. Pašreizējā situācijā viņiem nodarīt ļaunu nespēj neviens Izdzisušais. Ja kāds trolloks pietuvotos ceturtdaļjūdzes attālumā, tad Lans to zinātu un justu viņa ļaunumu. Vai jūs varat piedāvāt kaut pusi no tā, ja viņi kopā ar jums atgrieztos Emondārē?

- Pupu mizas! Nīnēva atcirta. Mums Divupē ir šāda paruna: “Vienalga, vai lācis uzvar vilku vai vilks lāci, zaudētājs vienmēr būs trusis”. Cīnieties kaut kur citur un neiesaistiet Emondāres ļaudis!

- Egvēna, Moiraina pēc mirkļa ieteicās, ved visus prom, atstāj uz brīdi mūs ar Viedo divatā! Viņas seja bija bezkaislīga, bet Nīnēva pie galda izslējās, it kā gatavotos nopietnai laušanās sacīkstei.

Egvēna pielēca kājās. Vēlme saglabāt cieņu meitenē cīnījās ar vēlmi izvairīties no konfrontācijas ar Viedo par nesapītajiem matiem. Tomēr viņai viegli izdevās visus sapulcināt tikai ar skatienu. Mats un Perins, kaut ko pieklājīgi murminot, steigšus nolika atpakaļ krēslus, ka nočīkstēja vien, lai gan īstenībā gribēja skriešus mesties projām. Pat Lans, saņēmis Moirainas signālu, devās uz durvīm, vilkdams līdzi Tomu.

Rands sekoja, un Sargātājs aiz viņiem aizvēra durvis, bet pēc tam uzmanīgi nopētīja gaiteni. Lana uzraudzībā visi mēroja nelielu attālumu; viņiem tika liegta pat vismazākā iespēja noklausīties. Kad visi, pēc Sar­gātāja domām, jau bija pietiekami tālu, viņš atbalstījās pret sienu. Pat bez sava mainīgā apmetņa Lans bija tik nemanāms, ka būtu jāuzskrien virsū, lai viņu pamanītu.

Menestrels murmināja, ka savu laiku viņš varētu izmantot labāk, un, pār plecu uzmetis puišiem skatienu, kas vēstīja: “Atcerieties, ko es teicu,” devās prom. Neviens cits, šķiet, negrasījās nekur iet.

- Ko viņš ar to domāja? Egvēna izklaidīgi jautāja, nenolaizdama skatienu no durvīm, kas slēpa Moirainu un Nīnēvu. Meitene vēl aizvien knibinājās ap matiem, it kā mokoties ar apziņu, ka vaļējās cirtas jāslēpj zem kapuces, lai neviens tās neredz. Viņš deva mums padomu, Mats atbildēja.

Perins viņam uzmeta skarbu skatienu. Menestrels teica, lai neveram vaļā mutes, kamēr skaidri nezinām, ko teikt.

- Tas šķiet labs padoms, Egvēna sacīja, lai gan bija skaidrs, ka tas viņu īpaši neinteresē. Rands bija iegrimis savās domās. Vai patiešām ari Ninēva ir iesaistīta? Kāds viņiem visiem sakars ar trollokiem un Izdzisu­šajiem, kāpēc sapņos rādās Bālzamons? Trakums! Interesanti, vai Mina izstāstīja Moirainai par Nlnēvu? Par ko viņas abas tagad runā?

Randam nebija ne jausmas, cik ilgi viņš bija tā nostāvējis, kad beidzot atvērās durvis. Ninēva spēra soli laukā un, ieraudzījusi Lanu, satrūkās. Sargātājs kaut ko nomurmināja, un Nīnēva dusmīgi pameta ar galvu, bet pēc tam viņš paslīdēja Viedajai garām uz durvīm.

Ninēva pagriezās pret Randu, un viņš pēkšņi attapās, ka visi pārējie klusītēm pazuduši. Jauneklim negribējās vienatnē atrasties aci pret aci ar Viedo, bet, sastapis Nīnēvas skatienu, Rands vairs nevarēja doties prom. Dziļi pētoša acs, viņš samulsis domāja. Par ko viņas runāja? Ninēva nāca arvien tuvāk, un Rands stalti izslējās.

Viedā pamāja uz Tama zobenu. Šobrīd, šķiet, tas tev piedien, lai gan man vairāk patiktu, ja nepiedienētu. Tu esi izaudzis, Rand!

- Nedēļas laikā? Rands iesmējās, bet smiekli izklausījās māksloti; Ninēva nogrozīja galvu, it kā viņš nesaprastu. Vai viņa jūs pārlieci­nāja? Rands jautāja. Cita ceļa patiešām nav. Puisis aprāvās, atcerē­jies, ko Mina teica par dzirkstelēm. Vai dosieties kopā ar mums?

Nīnēva iepleta acis. Kopā ar jums! Kāpēc lai es to darītu? Mavra Mallēna ieradās no Devenas ceļa, lai manas prombūtnes laikā par visu gādātu, un tagad droši vien nevar sagaidīt, kad atgriezīšos. Es vēl neesmu zaudējusi cerību, ka nāksiet pie prāta un kopā ar mani atgriezīsieties mājās.

- To mēs nevaram. Jauneklim šķita, ka atvērtajās durvīs ir jaušama kāda kustība, tomēr gaitenī viņi bija divi vien.

- To tu man jau teici un viņa arī. Nīnēva sarauca pieri. Ja viņa nebūtu iejaukta… Aesu Sedajai nevar uzticēties, Rand.

- Izklausās, ka jūs patiešām mums ticat, puisis lēni sacīja. Kas notika ciemata sapulcē?

Ninēva pameta skatienu atpakaļ uz durvīm, pirms atbildēja; tagad tur neviens vairs nekustējās. Juceklis, bet Aesu Sedajai nav jāzina, ka mēs nespējam nokārtot savas lietas labāk. Taču par šo gan es nešaubos: kamēr būsiet kopā ar viņu, jums visiem draudēs briesmas.

- Kaut kas ir atgadījies, Rands neatlaidās. Kāpēc jūs gribat, lai atgriežamies, ja domājat, ka varbūt rīkojamies pareizi? Un galu galā kāpēc ieradāties tieši jūs? Ja nu vienīgi mērs pats jūs sūtīja kā Viedo.

- Tu patiešām esi izaudzis, Nīnēva pasmaidīja, un, viņas balsī dzir­dot uzjautrinājumu, Rands saminstinājās. Atminos to laiku, kad tu pat nejautātu, kurp dodos vai ko vēlos darīt, lai arī par ko būtu runa. Proti, vēl tikai pirms nedēļas.

Rands nokremšļojās un spītīgi turpināja: Es neko nesaprotu. Kāpēc jūs patiesībā te esat?

Pašķielējusi uz durvīm, kurās vēl nevienu nemanīja, Nīnēva saņēma Randu aiz rokas. Runājot paiesimies gabaliņu uz priekšu. Rands ļāva viņai sevi vest, un, kad abi bija pietiekami tālu no durvīm un neviens nevarēja noklausīties, Nīnēva atkal sāka runāt. Kā jau teicu, sanāksme bija juceklīga. Visi bija vienisprātis, ka pēc jums kāds ir jāsūta, bet ciemats sašķēlās divās grupās. Vieni gribēja jūs glābt, lai gan bija nopietni jādomā, kā to izdarīt, jo esat kopā ar tādiem… kā viņa.

Rands priecājās, ka Viedā izsakās uzmanīgi. Bet otri ticēja Tamam? viņš pajautāja.

- Ne gluži, tomēr uzskatīja, ka tev nav jābūt kopā ar svešinie­kiem, sevišķi jau ar tādiem kā viņa. Lai nu kā, piedalīties gribēja gan­drīz visi vīri. Tams un Brans Alvērs ar saviem svariņiem ap kaklu, tāpat arī Harals Luhans, līdz Alsbeta lika viņam sēsties. Pat Senns Buije. Lai Gaisma pasargā mani no vīriem, kas domā ar savu krūšu apmatojumu! Lai gan nezinu, vai ir arī citādi. Izteiksmīgi pavīpsnājusi, Nīnēva jau atkal apsūdzoši skatījās augšup uz viņu. Katrā ziņā man bija skaidrs, ka lēmumu viņi pieņems nākamajā dienā, varbūt pēc vairākām dienām, un nezin kāpēc… nezin kāpēc biju droša, ka tik ilgi gaidīt nedrīkstam. Tāpēc sasaucu Sievu loku un pateicu, kas ir jādara. Nevaru apgalvot, ka visām tas patika, bet viņas saprata, ka man ir taisnība. Tieši tāpēc tagad esmu šeit tāpēc, ka vīrieši Emondāres apkaimē ir stūrgalvīgi kā auni. Varbūt viņi vēl aizvien strīdas, kurš jāsūta ceļā, lai gan atstāju vēsti, ka gādāšu par to.

Nīnēvas stāstījums izskaidroja viņas klātbūtni, tomēr nespēja pārlie­cināt Randu. Viedā vēl aizvien apņēmīgi vēlējās vest viņus mājās.

- Bet ko viņa jums teica? Rands jautāja. Moiraina, protams, noteikti bija atspēkojusi visus Viedās argumentus, tomēr, ja kādu ne, Rands pats grasījās to darīt.

- Visu to pašu, Nīnēva atbildēja. Un vēl viņa gribēja zināt par jums, puišiem. Lai saprastu, kāpēc jūs… esat izpelnījušies tādu uzma­nību… tā viņa teica. Pieklususi Nīnēva ar acs kaktiņu vēroja Randu.

- Viņa gan centās to slēpt, tomēr visvairāk gribēja zināt, vai kāds no jums ir dzimis ārpus Divupes.

Randa seja pēkšņi saspringa kā bungu āda. Viņam izdevās neskanīgi iesmieties. Viņai nu gan prātā dīvainības! Ceru, jūs viņu pārliecinājāt, ka visi esam dzimuši Emondārē.

- Protams, Nīnēva atbildēja, bet, pirms turpināja, mirkli vilcinā­jās tik īsu mirkli, ka Rands šo kavēšanos pat neievērotu, ja tā nebūtu gaidīta.

Viņš meklēja īstos vārdus, bet šķita, ka mēle ir pārvērtusies ādas slok­snē. Viņa zina. Viņa taču ir Viedā, un Viedajām jāzina viss par visiem. Ja jau viņa zina, tad tas nebija vienkārši sapnis. "Gaisma, palīdzi man… tēvs!”

- Vai ar tevi viss kārtībā? Nīnēva pajautāja.

- Viņš teica… teica, ka… es neesmu viņa dēls. Murgodams… dru­dzī. Teica, ka esot mani atradis. Man šķita, ka tas ir tikai… Randam sāka svilt rīkle, un viņš bija spiests apklust.

- Ak, Rand, Nīnēva pieklusa un saņēma jaunekļa seju plaukstās. Lai to izdarītu, viņai bija jāpastiepjas uz augšu. Drudzī cilvēki sarunā nezin ko. Sagroza īstenību. Saka to, kas nemaz nav bijis, nav īsts. Bet tagad klausies! Tams Altors zēna gados ne vecāks par tevi tagad bija pie­dzīvojumu meklētājs. Es tikai atceros, ka viņš atgriezās Emondārē jau kā pieaudzis vīrs kopā ar rudmati sievu, svešzemnieci, un zīdaini autiņos. Gara acīm redzu Kari Altoru viņa šūpo mazuli rokās ar vēl neredzētu mīlestību un prieku. Savu mazuli, Rand. Tevi. Bet tagad izslejies taisns un izmet no galvas visas muļķības!

- Protams, viņš teica. Es neesmu dzimis Divupē. Protams. Varbūt Tams murgoja drudzī, bet varbūt atrada mazuli pēc kaujas. Kāpēc jūs viņai to nepateicāt?

- Tāpēc, ka uz svešzemniekiem tas neattiecas.

- Vai ir vēl kāds, kas nav dzimis Divupē? Līdzko jautājums bija izskanējis, Rands papurināja galvu. Nē, neatbildiet. Arī uz mani tas neattiecas. Tomēr gribētos zināt, vai Moirainu viņš interesē īpaši vai­rāk un dziļāk nekā visi pārējie. Vai ne?

- Jā, uz tevi tas neattiecas, Nīnēva piekrita. Varbūt tas neko neno­zīmē. Varbūt viņa akli meklēja iemeslu jebkuru iemeslu, kāpēc tevi vajā tie radījumi. Vajā jūs visus.

Randam izdevās pasmaidīt. Tatad jūs uzskatāt, ka viņi mūs vajā.

Nīnēva greizi nošūpoja galvu. Kopš viņu pazīsti, tu pavisam noteikti esi iemācījies sagrozīt vārdus.

- Ko jūs tagad darīsiet? Rands jautāja.

Nīnēva pētīja Randu, bet viņš nenovērsās. Šodien es nomazgāšos vannā. Bet, kas attiecas uz pārējo, tad jau redzēsim, vai ne?

Septiņpadsmitā nodaļa

Novērotāji un mednieki

P

ēc tam kad Viedā aizgāja, Rands devās uz viesistabu. Viņam bija

jādzird cilvēku smiekli, jāaizmirst Nīnēvas sacītais, kā arī nepatik-

šanas, kuras viņa varētu radīt.

Telpa nudien bija pārpildīta, bet smiekli šeit neskanēja, kaut arī visi krēsli un soli bija aizņemti un gar sienām stāvēja cilvēku rindas. Toms atkal uzstājās; menestrels stāvēja uz galda pie tālākās sienas, ar plašajiem žestiem aizņemdams vai visu telpu. Viņš jau atkal skandēja “Lielās Raga medības”, bet neviens, protams, nežēlojās. Par katru mednieku bija tik daudz nostāstu un mednieku bija tik daudz, ka vēstījums nekad neatkār­tojās. Ja gribētu visu izstāstīt bez pārtraukšanas, būtu vajadzīga nedēļa vai pat vairāk. Vienīgā skaņa, kas sacentās ar menestrela balsi un arfu, bija uguns sprakšķēšana pavardos.

… Mednieki jāja uz pasaules astoņiem stūriem, uz astoņiem debesu pīlāriem, kur pūš laika vēji un liktenis gan varenos, gan mazos ir sagrābis kā aiz cekuliem. Bet dižākais no medniekiem ir Rogošs no Talmūras, Rogošs Ērgļa Acs, guvis slavu pie Augstā Karaļa. Šajolgulas nogāžu bieds! Mednieki vienmēr bija diži varoņi visi bez izņēmuma.

Pamanījis abus draugus, Rands iespraucās vietiņā, kuru Perins viņam izbrīvēja sola galā. Gaisā virmoja virtuves smaržas, atgādinot, ka viņš ir izsalcis, tomēr arī tie viesi, kuru priekšā bija nolikts ēdiens, nepievērsa tam lielu uzmanību. Kalpones, kurām būtu jāpasniedz maltīte, stāvēja kā apburtas, priekšautus sagrābušas, un skatījās uz menestrelu, bet šķita, ka neviens pret to neiebilst. Labāk bija klausīties nekā ēst, lai arī cik gards būtu ēdiens.

- … kopš viņas dzimšanas Melnais uzskatīja Blēšu par savu, bet viņa tā nedomā vis nekādu Melndraugu, tā Matučīnas Blēsa teic! Spēcīga kā osis viņa stāv, lokana kā vītola zars, daiļa kā roze. Zeltmate Blēsa. Drīzāk mirs nekā padosies. Bet paklau! No pilsētas torņiem atbalsojas pārdrošas misiņa tauru skaņas. Blēsas vēstneši ziņo par varoņa ierašanos viņas galmā. Dārd bungas, dzied vijoles! Rogošs Ērgļa Acs nāk apliecināt cieņu…

“Rogoša Ērgļa Acs darījums” jau gāja uz beigām, bet Toms pieklusa tikvien, lai no alus krūkas apslacītu rīkli un sāktu “Liānas pretošanos”. Tai sekoja “Aletas-Lorielas krišana” un “Gaidala Kaina zobens”, un “Albēnas Buāda pēdējais izbrauciens”. Vakara gaitā starpbrīži kļuva arvien garāki, un, kad Toms arfu nomainīja pret flautu, visi zināja, ka stāstu laiks šova­kar beidzies. Menestrelam piebiedrojās divi vīri ar bungām un ksilofonu, tie apsēdās pie galda, kamēr viņš vēl uz tā stāvēja.

Izdzirduši dziesmas “Vējš, kas šūpo vītolu” pirmās taktis, trīs Emondāres jaunekļi sāka aplaudēt, un ne jau tikai viņi vien. Ta bija visiemīļo­tākā dziesma Divupē un, šķiet, arī Bērlonā. Šur un tur kāds pat piedzie­dāja, bet ne tik greizi, lai citi viņu kušinātu.

Mana mīla gaist, to aiznes Vējš, kas šūpo vītolu,

Un arī zemi smagi dauza Vējš, kas šūpo vītolu.

Bet es turu mīlu cieši Sirdī, mīļā atmiņā,

Un tās spēks rūda manu dvēs'li,

Viņas mīla silda manas sirds stīgas,

Nostāšos, kur reiz abi dziedājām,

Lai cik auksts vējš šūpos vītolu.

Otrā dziesma nebija tik sērīga. “Tikai ūdens spainis viens” skanēja pat jautrāk nekā parasti, bet varbūt tāds arī bija menestrela nodoms. Ļaudis sarosījās, lai nostumtu malā galdus un izbrīvētu vietu dejošanai, un sāka sist papēžus, līdz dancotāju soļi un virpuļošana sadrebināja sienas. Pirmā deja beidzās, un līksmotāji smiedamies gāja malā, pieturēdami sānus, bet viņu vietā uz deju grīdas iznāca citi.

Nospēlējis dziesmas “Meža zosu spārnos” pirmās taktis, Toms apstā­jās, lai ļaudis varētu sagatavoties dejai.

- Laikam izmēģināšu pāris soļu, Rands teica, celdamies kājās. Perins pielēca uzreiz pēc viņa. Pēdējais sakustējās Mats un attapās, ka jāpaliek uz vietas un jāsargā apmetņi, tāpat arī Randa zobens un Perina cirvis.

- Neaizmirstiet mani nomainīt! Mats sauca draugiem nopakaļ. Dejotāji sastājās divās garās rindās, seja pret seju; vienā bija vīrieši, bet otrā sievietes. Pirmās iedārdējās bungas, pēc tam ksilofons uzņēma ritmu, un visi dejotāji vienlaikus ieliecās ceļgalos. Meitene pretī Randam ar tumšām bizēm, un tas atsauca atmiņā mājas viņam kautri uzsmaidīja un tad pamirkšķināja nebūt ne kautri. Toma flauta ielēca melodijā, un Rands spēra soli uz priekšu, lai satiktu tumšmataino mei­teni. Viņa atmeta galvu un smējās, kad Rands to sagrieza virpulī un no­deva nākamajam vīrietim rindā.

“Visi istabā smejas,” Rands domāja, dejodams ap nākamo partneri, kalponi ar neganti plandošu priekšautu. Vienīgā seja bez smaida, kuru Rands ievēroja, bija vīrietim, kas spiedās pie pavarda. Viņa seju šķērsoja rēta no deniņiem līdz žoklim pretējā pusē, tāpēc deguns bija šķībs, bet mutes kaktiņš nolaists. Sastapis Randa skatienu, vīrs saviebās, un jaunek­lis samulsis novērsās. Varbūt ar tādu rētu cilvēks nemaz nevar pasmaidīt.

Notvēris nākamo partneri apgrieziena vidū, Rands ar viņu slaidi aiz­virpuļoja un tad nodeva nākamajam vīrietim. Mūzikai uzņemot ātrumu, vēl trīs meitenes dejoja ar Randu, un tad viņš atkal bija pārī ar tumšma­taino meiteni ātrajā promenādē, pēc kuras rindas pilnībā mainījās. Viņa vēl aizvien smējās un atkal piemiedza aci.

Vīrietis ar rētaino seju glūnēja uz Randu. Solis sajuka, vaigos sakāpa karstums. Viņš taču nebija gribējis vīru samulsināt, bija skatījies vienkārši tāpat. Rands pagriezās pret nākamo partneri un aizmirsa par svešinieku ar rētu. Nākamā sieviete, kura viņam savās rokās jādancina, bija Nīnēva.

Randam nojuka solis, viņš gandrīz sapinās savās kājās; daudz netrūka, ka būtu uzminis Nīnēvai uz kājas. Viedā dejoja pietiekami graciozi, lai izlabotu Randa neveiklību; viņa nemitējās smaidīt.

- Es domāju, ka esi labāks dejotājs, kad abi mainīja partnerus, Nīnēva iesmējās.

Randam bija tikai mirklis laika, lai atgūtos, un tad jau atkal bija jāmai­nās; nu viņš jau dejoja ar Moirainu. Ar Viedo jauneklis jutās kā pēdējais

lempis, bet ar Aesu Sedaju gāja pavisam traki. Moiraina gludi slīdēja pār grīdu, tērpam ap viņu virpuļojot, un Rands divreiz gandrīz nokrita. Moi­raina viņam līdzjūtīgi uzsmaidīja, un tas bija ļaunāk nekā nokrist. Doties pie nākamās partneres bija īsts atvieglojums pat ja tā bija Egvēna.

Rands atguva daļu pārliecības. Galu galā ar Egvēnu viņš bija dejojis jau daudzus gadus. Meitenes mati, joprojām nesapīti, bija saņemti ar sar­kanu lenti un atglausti atpakaļ. “Varbūt nevarēja izšķirties, kam izdabāt Moirainai vai Nīnēvai,” Rands rūgti nodomāja. Egvēnas lūpas bija pavēr­tas, it kā viņa gribētu kaut ko sacīt, tomēr meitene nerunāja, un arī Rands negrasījās uzsākt sarunu. Pirmīt ēdamistabā Egvēna taču bija noraidījusi viņa mēģinājumu tuvoties. Abi atturīgi raudzījās viens uz otru, līdz bei­dzot aizdejoja projām, ne vārda nebilduši.

Izgriezies dejā, Rands gana labprāt atkal apsēdās uz sola. Tikmēr sāka skanēt citas dejas džiga mūzika. Mats steidzās pievienoties dejotā­jiem, un Perins ieslīdēja uz sola viņa vietā.

- Vai redzēji viņu? vēl neapsēdies, draugs jautāja. Redzēji?

- Kuru tu domā? Rands vaicāja. Viedo vai Alises kundzi? Es dejoju ar abām.

- Ari ar Ae… ar Alises kundzi? Perins izsaucās. Es dejoju ar Nīnēvu. Pat nezināju, ka viņa dejo! Mājās viņa nekad nedejoja.

- Interesanti, Rands domīgi sacīja, ko Sievu loks teiktu par to, ka Viedā dejo? Varbūt tikai tāpēc viņa mājās to nedarīja. Jau pēc mirkļa mūzika, aplausi un dziedāšana bija par skaļu, lai sarunu būtu iespējams turpināt. Rands un Perins piebiedrojās tiem, kas sita plaukstas, bet uz grīdas griezās dejotāji. Rands vairākkārt juta, ka rētainais virs uz viņu skatās. Šādu cilvēku noteikti bija viegli aizvainot, bet Rands nezināja, ko darīt, lai situāciju vēl nepasliktinātu. Pilnībā pievērsies mūzikai, viņš cen­tās neskatīties uz vīra pusi.

Dejošana un dziedāšana ieilga līdz naktij. Kalpones visbeidzot atcerē­jās par saviem pienākumiem, Rands ar prieku aprija karstu sautējumu un maizi. Ēda visi gan sēdus, gan stāvus. Rands iesaistījās vēl trīs dejās, un, kad jauneklis atkal tika pārī ar Nīnēvu un ari ar Moirainu, viņš atskārta, ka nu jau solis ir daudz raitāks. Šoreiz abas sievietes viņam izteica kom­plimentu par dejotprasmi, puisi pavisam samulsinot. Pēc tam Rands atkal dejoja ar Egvēnu; meitene raudzījās viņā ar tumšajām acīm, un visu laiku šķita, ka tūlīt kaut ko sacīs, tomēr nebilda ne vārda. Arī Rands tāpat

klusēja, tomēr jauneklis bija drošs, ka neīgņojas uz Egvēnu, lai arī ko teica Mats, viņam atgriežoties uz sola.

Ap pusnakti Moiraina devās projām. Pēc aša skatiena, ko Aesu Sedaja veltīja Nīnēvai, arī Egvēna steidzās viņai nopakaļ. Noraudzījusies viņās abās ar neizdibināmu sejas izteiksmi, Viedā nesteidzīgi pievienojās pārē­jiem vēl vienā dejā. Pēc tam arī viņa aizgāja, atstājot iespaidu, ka ir guvusi virsroku pār Aesu Sedaju.

Necik ilgi, un Toms ielika flautu futrālī, sirsnīgi ķīvēdamies ar vie­siem, kuri vēlējās, lai viņš paliek ilgāk. Pienāca Lans, lai sapulcētu Randu un pārējos.

- Mums agri jādodas ceļā, Sargātājs teica, pieliecies tuvāk, lai trok­snī viņu dzirdētu, tāpēc tagad jāatpūšas, cik ilgi vien iespējams.

- Tur viens uz mani blenž, Mats sacīja, vīrs ar rētu pār seju. Kā jūs domājat, vai viņš nevarētu būt… viens no draugiem, par kuriem jūs mūs brīdinājāt?

- Ar tādu rētu? Rands vilka pirkstu pār degunu līdz mutes kakti­ņam. Viņš glūnēja arī uz mani. Rands aplūkoja istabu. Cilvēki plūda laukā, tomēr vairums vēl aizvien pulcējās ap Tomu. Tagad viņa te vairs nav.

- Es redzēju to viru, Lans sacīja. Ja var ticēt Fiča kungam, Balto apmetņu spiegs. Mums par viņu nav jāraizējas. Iespējams, tā arī bija, tomēr Rands labi redzēja, ka Sargātāju kaut kas satrauc.

Rands paskatījās uz Matu; drauga sejā bija stinga izteiksme kā vien­mēr, kad viņš kaut ko slēpa. Balto apmetņu spiegs. “Vai tiešām Bornhalds tik ļoti grib mūs atpakaļ?” Dosimies ceļā agri? Rands pajau­tāja. Tiešām agri? Varbūt viņi būs jau gabalā, pirms kaut kas notiks.

- Mazā gaismiņā, Sargātājs atbildēja.

Kad viņi devās laukā no viesistabas, Mats dungodams dziesmas frag­mentus, bet Perins ik pa brīdi apstādamies, lai atkārtotu nupat apgūto deju soli, visiem piebiedrojās Toms; menestrels bija lieliskā noskaņo­jumā. Viņiem pagriežoties uz kāpņu pusi, Lana seja bija bezkaislīga.

- Bet kur nakšņo Nīnēva? Mats ievaicājās. Fiča kungs teica, ka mums tika pēdējās istabas.

- Viņai ir gulta, Toms sausi atteica, Alīses kundzes un meitenes istabā.

Perins iesvilpās caur zobiem, bet Mats noburkšķēja: Pelni un asinis! Es negribētu būt Egvēnas vietā, kaut man piesolītu visu Kēmlīnas zeltu!

Ne jau pirmo reizi Rands vēlējās, lai Mats kaut divas minūtes pado­mātu nopietni. Viņiem pašiem šobrīd nebūt nevedās gludi. Iešu pamek­lēt pienu, Rands sacīja. Varbūt tas uzlabos miegu. “Varbūt šonakt nere­dzēšu sapni.”

Lans viņam uzmeta bargu skatienu. Šovakar kaut kas nav lāgā. Tālu neaizklīsti! Un liec aiz auss, ka ceļā dosimies gan tad, ja būsi pamodies un gatavs sēdēt seglos, gan tad, ja tevi būs pie tiem jāpiesien.

Sargātājs devās augšup pa kāpnēm, un citi viņam sekoja; jautrība noplaka. Rands gaitenī palika viens. Pēc tādas drūzmas viņš nudien jutās viens.

Jauneklis aizsteidzās uz virtuvi, kur vēl rosījās trauku mazgātāja. Viņa no liela māla poda ielēja Randam krūzē pienu.

Kad Rands dzerdams izgāja no virtuves, no gaiteņa otra gala uz viņa pusi metās melna, nespodra ēna. Tā bija pacēlusi rokas, lai atmestu atpa­kaļ tumšā apmetņa kapuci, kas slēpa seju. Apmetnis palika nekustīgs, bet stāvs skrēja, un seja… Neveselīgi bāla vīrieša seja, gluži kā gliemis zem akmens, un bez acīm. Viss no eļļainajiem, melnajiem matiem līdz pietū­kušajiem vaigiem bija gluds kā olas čaumala. Rands aizrijās, izsprauslājot pienu.

- Tu esi viens no viņiem, puis, sēca Izdzisušais. Izklausījās, it kā pār kaulu vilktu vīli.

Izlaidis no rokām krūzi, Rands atkāpās. Gribējās skriet, bet kājas atteicās spert vairāk par vienu aprautu soli. Rands nespēja atbrīvoties no bezacu sejas, kas pievilka viņa skatienu un savilka čokurā kuņģi. Viņš mēģināja saukt palīgā, kliegt, taču rīkle bija pārakmeņojusies. Katrs aiz­žņaugtais elpas vilciens sāpēja.

Izdzisušais nesteidzīgi slīdēja arvien tuvāk. Viņa platajiem soļiem piemita baisa, nāvējoša grācija kā odzei, un šo līdzību vēl pastiprināja melno bruņu pārsegums uz krūtīm. Plānās bezasiņu lūpas bija savilktas nežēlīgā smaidā, ko vēl ņirdzīgāku vērta gludā, bālā āda acu vietā. Salīdzi­not ar šo balsi, Bornhalds runāja sirsnīgi un rāmi. Kur ir pārējie? Zinu, ka viņi ir šeit. Runā, puis, un es ļaušu tev dzīvot!

Randa mugura atsitās pret koku sienu vai durvīm, viņš nespēja pagriezties, lai paskatītos. Un, kad kājas bija apstājušās, tās vairs nebija iekustināmas. Jauneklis nodrebēja, redzot, ka mīrddrāls slīd tuvāk. Rands trīcēja arvien nevaldāmāk līdz ar katru viņa soli.

- Runā, es tev saku, vai ari…

Virs galvas aši nodunēja soļi, steigdamies no kāpnēm uz gaiteņa pusi, un mlrddrāls aprāvies sāka griezties apkārt. Viņa apmetnis vēl aizvien stingi nokarājās. Izdzisušā galva uz mirkli atliecās, it kā aklais skatiens varētu izkļūt cauri kokam. Mironīgi baltajā rokā parādījās zobens, tā asmens bija tikpat melns kā apmetnis. Līdz ar zobena parādīšanos gaisma gaitenī kļuva blāvāka. Zābaku dunoņa pieņēmās spēkā, un Izdzisušais atkal pagriezās pret Randu tik plūdeni, it kā viņam nebūtu kaulu. Mel­nais asmens pacēlās, plānās lūpas sašķiebās ņirdzīgā smīnā.

Rands drebēja, zinādams, ka jāmirst. Pusnakts tērauds nozibsnīja viņam pie galvas… un apstājās.

- Tu piederi Tumsas lielkungam. Čērkstoši griezīgā balss atgādi­nāja troksni, kas rodas, ar nagiem skrāpējot šīferi. Tu esi viņa īpašums!

Sagriezies melnā, izplūdušā plankumā, Izdzisušais metās prom no Randa. Ēnas gaiteņa galā pasniedzās pretī un to apskāva, un mlrddrāls pazuda.

Lans lēca lejā no pēdējiem pakāpieniem, ar troksni piezemēdamies uz grīdas; viņam rokā bija zobens.

Rands ar mokām atguva balsi. Izdzisušais, viņš ieelsās. Tas bija… Un tad pēkšņi jauneklis atcerējās savu zobenu. Stāvēdams seju pret seju ar mirddrālu, viņš par to pat nebija iedomājies.

Tagad Rands grābājās pēc zobena ar gārņa zīmi, nelikdamies ne zinis, ka jau ir par vēlu. Tas aizskrēja turp!

Lans izklaidīgi pamāja ar galvu; šķita, ka viņš saklausa vēl kaut ko. -Jā. Tas aiziet. Izdziest. Bet mums tagad nav laika viņu medīt. Mēs doda­mies ceļā, aitugan!

Uz kāpnēm nodunēja arī citi Mata, Perina un Toma zābaki; viņi nāca, stiepdami segas un seglu somas. Mats vēl centās aizsprādzēt segas rulli, padusē neveikli iespiedis loku.

- Dodamies ceļā? Rands jautāja. Iebāzis makstī zobenu, viņš paņēma no Toma savu mantību. Tagad? Naktī?

- Vai gribi gaidīt Puscilvēka atgriešanos, aitugan? Sargātājs nepa­cietīgi atvaicāja. Varbūt pusduci Puscilvēku? Tagad tie zina, kur mēs esam.

- Es atkal jāšu kopā ar jums, Toms teica Sargātājam, ja jums nav lielu iebildumu. Pārāk daudzi atceras, ka ierados kopā ar jums. Baidos, ka līdz rītam te nebūs īstā vieta cilvēkam, kuru pazīst kā jūsu draugu.

- Vari jāt vai nu ar mums, vai arī uz Šajolgulu, menestrel. Lana zobena maksts nograbēja vien, kad viņš ar spēku tajā iegrūda zobenu.

No sāndurvīm viņiem garām aizmetās zirgkopis, un tad parādījās Moiraina un Fiča kungs, bet viņiem aiz muguras Egvēna ar salocītu šalli rokās. Un Nīnēva. Šķita, ka Egvēna aiz bailēm sāks raudāt, bet Viedās seja atgādināja saltās dusmās sastingušu masku.

- Jums tas jāuztver nopietni, Moiraina sacīja krogus saimniekam.

- Rīta pusē pavisam noteikti būs daudz nepatikšanu. Varbūt tie būs Melndraugi, varbūt vēl kas ļaunāks. Kad viņi ieradīsies, uzreiz sakiet, ka mēs esam prom. Neizrādiet nekādu pretestību! Lai arī kas atnāk, sakiet, ka naktī aizceļojām, un viņi jūs vairs netraucēs. Viņi meklē mūs.

- Par to neuztraucieties! Fiča kungs līksmi atbildēja. It ne drusku. Ja kāds te uzradīsies un mēģinās aizskart manus viesus… nu tad dabūs trūkties no manis un maniem puišiem. Jā, trūkties! Un neviens nebildīs ne vārda par to, uz kurieni vai kad aizceļojāt, un neatklās, ka vispār te bijāt. Es zinu, kā šādās reizēs jārīkojas. Neviens te jūs pat nepieminēs. Ne vārda nebildīs!

- Bet…

- Bet tagad, Alises kundze, man tiešām jāparūpējas par jūsu zirgiem, lai viss būtu kārtībā un jūs varētu jāt prom. Ticis vaļā Moiraina bija ieķērusies viņa piedurknē krogus saimnieks aizrikšoja uz staļļu pusi.

Aesu Sedaja aizkaitināta nopūtās. Stūrgalvīgs, stūrgalvīgs vīrs. Viņš neklausās!

- Jūs domājat, ka trolloki varētu šeit ierasties pēc mums? Mats jau­tāja.

- Trolloki! Moiraina nošņāca. Protams, ne! Ir vēl arī daudz kas cits, no kā baidīties, ne tikai no mūsu atrašanas. Ignorējot Mata aizkai­tinājumu, viņa mierīgi turpināja: Protams Izdzisušais, atradis mūs, zina, ka šeit nepaliksim, bet Fiča kungs Melndraugus neuztver nopietni. Viņš tos uzskata par ēnām, kas slapstās, tomēr Melndraugi ir sastopami ikkatras pilsētas veikalos un ielās, arī augstākajās padomēs. Ja mīrddrāls grib uzzināt mūsu plānus, viņš var tos sūtīt uzdevumā. To pateikusi, Moi­raina pagriezās un devās prom. Lans viņai sekoja.

Ejot uz staļļa pagalmu, Randam gadījās būt blakus Nīnēvai. Arī viņai bija seglu somas un segas. Galu galā jūs dosieties kopā ar mums, Rands teica. “Miņai bija taisnība.”

- Vai šeit kāds bija? Viedā klusi jautāja. Viņa teica, ka.. Pēkšņi aprāvusies, Nīnēva paskatijās uz puisi.

- Izdzisušais, viņš atbildēja, pats brīnīdamies, ka tik mierīgi. Viņš bija kopā ar mani gaiteni, un tad atnāca Lans.

Viņiem atstājot iebraucamo vietu, Nīnēva, sargādamās no vēja, sa­vilka ciešāk ap pleciem apmetni. Varbūt kāds jūs vajā. Bet es ierados, lai tevi jūs visus aizvestu atpakaļ uz Emondāri, drošībā, un jūs neat­stāšu, iekams to izdarīšu. Neatstāšu jūs vienus ar tādiem kā viņai Stalli kustējās gaismas vietās, kur zirgu puiši segloja zirgus.

- Mac! krogus saimnieks sauca no staļļa durvīm, kur viņš stāvēja blakus Moirainai. Kustieties ātrāk! Viņš atkal pagriezās pret Moirainu, it kā vairāk lai mierinātu, nevis viņā ieklausītos, kaut ari izturējās godbijīgi, ik pa brīdim palocījās un tad atkal uzsauca zirgu puišiem.

Visbeidzot zirgi tika izvesti laukā, kopējiem pie sevis pukojoties par steigu un vēlo laiku. Rands bija turējis Egvēnas saini un nu atdeva to atpa­kaļ, līdzko meitene apsēdās Belas mugurā. Egvēna atskatījās uz Randu ar asaru pilnām acīm. Vismaz viņa to vairs neuzskata par piedzīvojumu.

Rands nokaunējās. Egvēna bija briesmās viņa un citu dēļ. Pat ceļo­jums vienai atpakaļ uz Emondāri viņai nebūtu tik bīstams kā došanās tālāk. Egvēna, es…

Vārdi apklusa viņa mutē. Egvēna bija pārāk spītīga, lai vienkārši griez­tos atpakaļ, un ne jau pēc tam, kad bija solījusies jāt līdz pašai Tarvalonai. Un ko redzēja Mina?Egvēna ir iesaistīta. Gaisma, saki! Kur iesaistīta?

- Egvēna, Rands iesāka. Atvaino! Laikam vairs nespēju sakarīgi domāt.

Meitene noliecās lejup un stingri satvēra viņa roku. No staļļa plūsto­šajā gaismā Rands skaidri saskatīja Egvēnas seju. Viņa vairs nešķita tik nobijusies kā pirmīt.

Līdzko visi bija zirgos, Fiča kungs uzstāja, ka zirgu puišiem ar later­nām jāpavada ceļotāji līdz vārtiem. Apaļvēderis krogus saimnieks atvadī­damies palocījās un nosolījās glabāt viņu noslēpumus, aicinādams atkal atgriezties. Mačs pavadīja viņus ar tikpat skābu skatienu kā sagaidot.

Rands nodomāja, ka vismaz viens cilvēks ir nevērīgs pret visiem un vienmēr. Pirmajam, kas pajautās, Mačs pateiks, kad viņi aizceļoja, un izstāstīs visu, kas, pēc viņa domām, ar tiem saistīts. Jāšus mērojis gaba­liņu ielas, Rands pameta skatienu atpakaļ. Kāds stāvēja, augstu pacēlis

lukturi, un lūkojās viņiem nopakaļ. Randam nebija jāredz seja, lai zinātu, ka tas ir Mačs.

Bērlonas ielas tādā nakts stundā bija tukšas; vienīgi šur un tur caur cieši aizvērtajiem slēģiem spiedās vājas gaismiņas, un starp vēja dzīta­jiem mākoņiem no šaurā mēness sirpja plūda vaska bāla gaisma. Viņiem jājot tālāk pa ielu, brīdi pa brīdim ierējās suns. Jumtu dzegās svilpoja vējš. Ceļinieki slīga arvien dziļākā klusumā, ietinušies apmetņos un domās iegrimuši.

Kā vienmēr, priekšgalā jāja Sargātājs, un tūlīt aiz viņa Moiraina un Egvēna. Nīnēva turējās meitenes tuvumā, bet pārējie ciešā bariņā pulcē­jās aizmugurē. Lans zirgu soli uzturēja raitu.

Rands uzmanīgi pētīja ielas visapkārt, ievērojis, ka arī draugi rīkojas tāpat. Kustīgās ēnas mēnesnīcā atgādināja ēnas gaitenī to, kā tās snie­dzās pretī Izdzisušajam. Nejauši trokšņi tālumā, piemēram, mucas apgā­šanās vai vēl kāda suņa rejas, lika visiem aši pagriezt galvas. Lēnām, soli pa solītim, dodoties cauri pilsētai, visi vadīja savus zirgus arvien tuvāk Lana melnajam ērzelim un Moirainas baltajai ķēvei.

Pie Kēmlīnas vārtiem Lans nokāpa no zirga un piedauzīja pie dur­vīm. Tā bija maza, stūraina ēka, pieplakusi pie mūra. Parādījās saguris sargs, miegaini berzēdams seju. Līdzko Lans ierunājās, sarga miegainība izgaisa, un viņš garām Lanam blenza uz pārējiem ceļiniekiem.

- Gribat doties projām? sargs iesaucās. Tagad? Naktī? Jūs esat traki!

- Ja vien nav pienācis Valdnieka rīkojums, kas aizliedz mums izbraukt, Moiraina sacīja. Arī nokāpusi no zirga, viņa turējās pa gabalu no durvīm un gaismas, kas krita tumšajā ielā.

- Ne gluži, kundze. Sargs pētoši uz viņu raudzījās, saraucis pieri, gribēdams saskatīt ceļinieces seju. Taču no saulrieta līdz rītausmai vārti ir slēgti. Ienākt drīkst tikai dienasgaismā. Tāds ir rīkojums. Starp citu, laukā ir vilki. Viņnedēļ nokoda duci govju. Tikpat viegli var nogalēt arī cil­vēku.

- Ienākt nedrīkst, bet par iziešanu nekas nav teikts, Moiraina sacīja, it kā nokārtodama šo jautājumu. Saprotat? Mēs taču nelūdzam, lai jūs neklausāt Valdniekam.

Lans iespieda kaut ko sargam plaukstā. Tas jums par traucēkli, viņš nomurmināja.

- Jādomā gan, sargs lēnām noteica. Viņš ieskatījās plaukstā; nomir­dzēja zelts, un viņš aši iegrūda to kabatā. Jādomā, ka par došanos prom tur nav minēts. Acumirkli. Ann! Dar! Nāciet laukā un palīdziet man atvērt vārtus! Ļaudis grib tikt laukā. Neizrunājieties! Dariet, un viss.

No ēkas iznāca vēl divi sargi, apstājoties, lai miegainā pārsteigumā blenztu uz astoņiem cilvēkiem, kas gaidīja, kad viņus izlaidīs. Galvenā sarga mudināti, viņi aizšļūca līdz lielajam ratam un sāka to griezt; rats pacēla virs vārtiem smagas restes. Tad vīri grieza kloķi, lai atdarītu vārtus. Kloķis un rats aši noklikstēja, un labi ieeļļotie vārti sāka klusi vērties uz āru. Bet pirms tam, līdzko vārti bija mazliet pavērušies, tumsā atskanēja salta balss.

- Kas tad nu? Vai tad vārtiem līdz rītausmai nav jābūt slēgtiem?

Gaismā, kas atplūda no sardzes mājas, parādījās pieci vīri baltos

apmetņos. Kapuces nolaiduši, slēpdami sejas, bet ikkatram no viņiem roka gūla uz zobena, un zelta saule krūšu kreisajā pusē nepārprotami vēs­tīja, kas viņi tādi ir. Mats kaut ko nomurmināja zem deguna. Sargi vairs negrieza kloķi un apmainījās neveikliem skatieniem.

- Tā nav jūsu darīšana, galvenais sargs kareivīgi atbildēja. Piecas baltas kapuces pagriezās uz viņa pusi, un sargs jau nedrošāk turpināja:

- Bērniem te nav teikšanas. Valdnieks…

- Gaismas bērniem, vīrs baltajā apmetnī, kurš pirmīt bija runājis, klusi iesāka, ir teikšana visur, kur cilvēki staigā Gaismā. Tikai tur, kur valda ēnas un Melnais, Bērnus noliedz. Vai ne? Viņa kapuce aši pagrie­zās no sarga uz Lanu, bet tad vīrs piepeši veltīja Sargātājam otru, daudz uzmanīgāku skatienu.

Lans pat nebija pakustējies; izskatījās, ka viņš jūtas pilnīgi brīvi. Vien retais spēja tik bezrūpīgi uzlūkot Bērnus. Lana akmenscietā seja tikpat labi varēja būt pavērsta pret kurpnieku. Kad Baltais apmetnis atkal ieru­nājās, viņa balsī jautās aizdomas.

- Kas tie par cilvēkiem, kas grib atstāt pilsētas mūrus naktī tādos laikos kā šie? Ar vilkiem, kas klejo tumsā, un kad pār pilsētu laižas Melnā radības? Viņš skatījās uz pīto ādas lenti ap Lana pieri, kas viņa garos matus saturēja uz muguras. Vai ziemeļnieks?

Rands sakumpa seglos. Drafkārs. Droši vien, ja tikai vīrs nebija ru­nājis tukšu, neko nezinādams par Melnā radībām. Tā kā Rands ‘‘Pie Brieža un Lauvas” bija redzējis Izdzisušo, varētu gaidīt drafkāru, bet pēc

mirkļa tas puisim jau izkrita no prāta. Rands domāja, ka viņš pazīst Baltā apmetņa balsi.

- Ceļotāji, Lans klusi atbildēja. Jūs un jūsējos tādi neinteresē.

- Gaismas bērnus interesē visi.

Lans tik tikko manāmi nogrozīja galvu. Vai tiešām jums vēl vaja­dzīgas kādas nepatikšanas ar Valdnieku? Viņš jau tāpat ir ierobežojis jūsu skaitu pilsētā, lai arī kā jūs visam sekojat. Ko gan Valdnieks darīs, uzzi­nājis, ka pie pilsētas vārtiem neliekat mieru godīgiem pavalstniekiem? Lans pievērsās sargiem. Kāpēc apstājāties? Sargi vilcinājās, tad uzlika rokas uz kloķa un atkal vilcinājās, jo Baltais apmetnis ierunājās.

- Valdnieks nezina, kas notiek viņam deguna galā. Te ir ļaunums, ko viņš nedz redz, nedz saož. Bet Gaismas bērni ierauga. Sargi saskatījās; vīru plaukstas te atvērās, te sakļāvās, it kā viņi nožēlotu, ka šķēpus atstāja sargu mājā. Gaismas bērni saož ļaunumu. Baltā apmetņa skatiens pievērsās ceļiniekiem zirgu mugurās. Mēs to saožam un iznīdējam. Kad vien atrodam.

Rands centās sarauties vēl mazāks, bet ar sakustēšanos pievērsa sev Baltā apmetņa uzmanību.

- Kas mums te ir? Kāds, kurš vēlas palikt neieraudzīts? Ko tu… Ak! Vīrs nolaida baltā apmetņa kapuci, un Rands raudzījās sejā, kuru jau bija gaidījis. Bornhalds pamāja ar galvu, acīm redzami gandarīts. Viss skaidrs, sarg, esmu jūs izglābis no lielas nelaimes! Daudz netrūka, ka jūs būtu palīdzējuši Melndraugiem aizbēgt no Gaismas. Par jums būtu jāziņo Valdniekam, ka neievērojat disciplīnu, vai arī jānodod pratinātāju rokās, lai atklātu jūsu patiesos šīsnakts nolūkus. Bornhalds apklusa, rau­dzīdams, vai sargs ir nobijies, bet velti vīrs neko neizrādīja. To taču jūs negribēsiet, vai ne? Labāk paņemšu šos neliešus uz mūsu nometni, lai viņus iztaujā Gaismas vārdā, ja?

- Vai vedīsi mani uz savu nometni, Balto apmetni? pēkšņi no visām pusēm vienlaikus atskanēja Moirainas balss. Gaismas bērniem pa­rādoties, Aesu Sedaja bija atkāpusies tumsā, ap viņu biezēja ēnas. Tu mani iztaujāsi? Moiraina spēra soli uz priekšu, un ap viņu uzplauka tumsa. Aesu Sedaja šķita pastiepusies garumā. Tu šķērsosi man ceļu?

Vēl viens solis, un Randam aizrāvās elpa. Moiraina tik tiešām bija garāka viņu galvas atradās vienā līmenī, bet viņš taču sēdēja sirmja mugurā! Ap Moirainas seju sakļāvās ēnas gluži kā negaisa mākoņi.

- Aesu Sedaja! Bornhalds iesaucās, un pieci zobeni zibēdami izlēca no makstīm. Mirsti! Pārējie četri vilcinājās, bet viņš zibenīgi cirta Moirainai, līdzko bija izvilcis zobenu.

Rands iekliedzās, redzēdams, ka Moiraina paceļ savu ieroci, apturot asmeni. Šis smalkais kokgriezums taču nespēja aizkavēt cieto tēraudu! Zobens sastapa koku, izvirda dzirksteļu strūkla, un šņācošs rēciens atsvieda Bornhaldu atpakaļ pie viņa biedriem baltajos apmetņos. Visi pieci sakrita kaudzē. Zobens bija novēlies zemē blakus Bornhaldam, un no tā pacēlās dūmu grīstes, un asmens izliecās taisnā leņķī, jo bija gandrīz pārkusis uz pusēm.

- Tu uzdrošinies man uzbrukt! Moirainas balss rēca kā viesuļvētra. Ap Aesu Sedaju virpuļoja ēnas, ietina viņu kā apmetnī ar kapuci, un Moi­raina pacēlās pilsētas mūra augstumā. Aesu Sedajas gailošās acis raudzījās lejup viņa kā milzis vērās uz kukaiņiem.

- Projām! Lans iekliedzās. Zibenīgi paķēris Moirainas zirgu aiz pavadas, Sargātājs ielēca seglos. Tūlīt! viņš pavēlēja. Vīrieša pleci vār­tos tika nobrāzti, ērzelim kā akmenim šaujoties laukā pa šauro spraugu.

Kādu brīdi Rands sastindzis skatījās. Moirainas galva un pleci tagad bija virs mūra. Gan sargi, gan Bērni sarāvušies metās prom, ar mugurām atspiedušies pret sardzes ēkas sienu. Aesu Sedajas seju slēpa nakts, bet acis tik lielas kā pilnmēness spīdēja nepacietībā un dusmās. Ar grūtī­bām norijis siekalas, Rands iespieda piešus Mākoņa sānos un aulekšiem metās nopakaļ pārējiem.

Piecdesmit soļus aiz mūra Lans sasauca visus kopā, un Rands pameta skatienu atpakaļ. Moirainas ēnainais veidols cēlās augstu virs baļķu palisādes; viņas galvu un plecus, kas šķita tumšāki, naksnīgajās debesīs ieskāva sudrabotas mēness gaismas nimbi, bet pats mēness bija paslēpies. Rands vaļā muti skatījās, bet Aesu Sedaja pārkāpa pāri pilsētas mūrim. Līdzko Moirainas kājas skāra zemi, viņa atguva savu dabisko lielumu.

- Turiet vārtus vaļā! aiz mūra atskanēja drebelīga balss. Rands nodomāja, ka tas ir Bornhalds. Mums viņi jāpanāk un jāsaņem ciet! Bet sargi neapstājās. Vārti žvadzēdami līdz galam aizvērās, un pēc mir­kļa grabēdams nokrita režģis, visus iesprostojot. “Varbūt pārējie Bal­tie apmetņi nebūs tik dedzīgi kā Bornhalds un negribēs sastapt Aesu Sedaju.”

Moiraina steidzās pie Aldības un, pirms aizstūma ieroci aiz seglu jos­tas, noglaudīja baltajai ķēvei purnu. Šoreiz Randam pat nebija jāskatās viņš zināja, ka Aesu Sedajas ierocis ir gluži necils.

- Jūs bijāt garāka par milzi, Egvēna bez elpas izdvesa, sakustoties uz Belas muguras. Neviens cits nerunāja, tikai Mats un Perins paskubināja savus zirgus nostāk no Aesu Sedajas.

- Tiešām? Moiraina, ielēkusi seglos, izklaidīgi pajautāja.

- Es jūs redzēju, Egvēna nelikās mierā.

- Prāts naktī mēdz izspēlēt jokus, un acis redz to, kā nav.

- Nav īstais laiks jokiem, Nīnēva dusmīgi iesāka, bet Moiraina viņu pārtrauca.

- Nudien nav! Ko “Pie Brieža un Lauvas” ieguvām, to šeit varam pazaudēt. Pametusi skatienu atpakaļ uz vārtiem, viņa nogrozīja galvu.

- Ak, ja es spētu noticēt, ka drafkārs bija nolaidies zemē! Pašnosodoši pavīpsnājusi, Aesu Sedaja piebilda: Vai arī ka mīrddrāls ir pilnīgi akls. Bet tikpat labi es varu gribēt neiespējamo. Un vai nav vienalga? Viņi zina, kāds ceļš mums jāmēro, bet, ja paveiksies, mēs turēsimies soli priekšā. Lan!

Sargātājs no austrumiem nogriezās uz Kēmlīnas ceļa, un pārējie viņam cieši sekoja, zirgu pakaviem ritmiski dunot uz cieti noblietētās zemes.

Ceļinieki raiti devās uz priekšu, zirgi varēja stundām rikšot bez Aesu Sedajas piepalīdzēšanas. Tomēr pēc nepilnas stundas Mats iekliedzās, rādot atpakaļ uz ceļu.

- Rau, kas tur!

Parāvuši pavadas, visi skatījās. Nakti virs Bērlonas izgaismoja liesmas, it kā kāds tur būtu sakrāvis ugunskuru mājas lielumā, kas mākoņu apakš­malas iezīmēja sarkanas. Vēja dzītas dzirksteles šaustīja debesis.

- Es viņu brīdināju, Moiraina sacīja, bet viņš to neuztvēra no­pietni. Aldība metās sāņus ķēve tā atbalsoja Aesu Sedajas neapmie­rinātību. Viņš to neuztvēra nopietni.

- Iebraucamā vieta? Perins vaicāja. “Pie Brieža un Lauvas”? Kā jūs varat būt tik droša?

- Cik ilgi tu vēl ticēsi nejaušībām? Toms jautāja. Tas varētu būt Valdnieka nams, bet nav. Arī noliktava tā nav, nedz arī kāda virtuve, nedz tavas vecāsmātes siena guba.

- Varbūt šonakt mums mazliet uzspīd Gaisma, Lans ierunājās, un Egvēna dusmīgi apsviedās riņķī. Kā jūs varat tā teikt? Deg nabaga Fiča kunga viesnīca! Tur var būt cietušie!

- Ja viņi uzbruka viesnīcai, Moiraina paskaidroja, tad mūsu aizie­šana no pilsētas un mana…. izrāde varbūt ir palikusi neievērota.

- Varbūt mīrddrāls grib, lai mēs tā domātu, Lans piebilda.

Moiraina tumsā pamāja. Iespējams. Jebkurā gadijumā mums jāstei­dzas uz priekšu. Šonakt būs maz atpūtas.

- Jūs runājat tik bezrūpīgi, Moiraina! Nīnēva iesaucās. Bet kā ar cilvēkiem iebraucamajā vietā? Noteikti ir ievainotie, saimnieks zaudējis iztikas līdzekļus, un viss jūsu dēļ! Ta visa runāšana par staigāšanu Gaismā jums ir tik svarīga, ka esat gatava iet uz priekšu, neveltot viņam ne domu. Šo nelaimi atnesāt jūs!

- To atnesa viņi trīs, Lans dusmīgi sacīja. Ugunsgrēks, ievainotie, viss, kas notiek, tur vainojami viņi trīs. Tas, ka ir jāmaksā, pierāda, ka ir vērts maksāt. Melnais grib tos tavus zēnus, bet no visa, ko Melnais tik gauži grib, viņš jātur pa gabalu. Taču varbūt vēlies atdot viņus Izdzisuša­jam?

- Mieru, Lan, Moiraina sacīja. Mieru! Viedā, tev šķiet, ka es varu palīdzēt Fiča kungam un iebraucamās vietas ļaudīm? Nu, tev ir taisnība. Nīnēva gribēja kaut ko sacīt, bet Moiraina ar žestu viņu apklusināja un turpināja: Es varu atgriezties un kaut kā palīdzēt. Protams, es nevaru neko daudz. Tomēr es dāvātu uzmanību visiem, kam palīdzu, uzma­nību, par kuru viņi man neteiks paldies, jo īpaši tāpēc, ka pilsētā ir Gais­mas bērni. Un šādā situācijā par jūsu aizstāvi paliktu tikai Lans. Viņš tiktu galā godam, bet ar Lanu nepietiks, ja jūs atradīs mīrddrāls un trolloku dūre. Protams, mēs varam atgriezties, tomēr šaubos, vai es spētu nema­nāmi aizvest jūs atpakaļ uz Bērlonu. Un tad jūs visi būsiet kā uz delnas dedzinātājam lai arī kurš tas būtu -, un kur nu vēl Baltajiem apmet­ņiem. Viedā, kuru iespēju tu izvēlētos manā vietā?

- Es gan kaut ko darītu, Nīnēva negribīgi nomurmināja.

- Un, visticamāk, ieliktu uzvaru Melnā rokās, Moiraina sacīja.

- Neaizmirsti, ka Melnais grib tieši to tieši viņus. Mēs esam karā tas ir tikpat droši, kā karā ir ikviens Gēldanā, kaut arī tur cīnās tūkstoši, bet šeit esam tikai mēs astoņi. Es aizsūtīšu Fiča kungam zeltu pietiekami daudz, lai viņš varētu atjaunot iebraucamo vietu. Zeltu, kas neatstās

pēdas uz Tarvalonu. Un arī palīdzēšu visiem cietušajiem. Darot vairāk, es viņus tikai apdraudētu. Kā redzi, tas nebūt nav vienkārši. Lan! Sargātājs pagrieza zirgu un atkal izjāja uz ceļa.

Rands ik pa brīdim pameta skatienu atpakaļ. Beigās viņš redzēja tikai uguns atspīdumu mākoņos, un tad arī tas pazuda tumsā. Jauneklis cerēja, ka ar Minu nav noticis nekas ļauns.

Vēl aizvien valdīja piķmelna tumsa, kad Sargātājs beidzot aizveda viņus no netīrā, nomīdītā ceļa un ļāva nokāpt no zirgiem. Rands lēsa, ka līdz rītausmai palicis ne vairāk par dažām stundām. Viņi aplika ap zirgu kājām valgus, bet seglus nenoņēma un iekārtoja apmetni bez uguns­kura.

- Tikai stundu, Lans brīdināja, visiem, izņemot viņu pašu, ietino­ties segās. Kamēr ceļabiedri gulēs, viņš paliks sardzē. Viena stunda, un tad mums jādodas ceļā. Pār viņiem nolaidās klusums.

Pēc dažām minūtēm Mats iečukstējās tik klusi, kas Rands tik tikko sadzirdēja: Interesanti, ko Davs izdarīja ar to āpsi. Rands klusumā tikai papurināja galvu, un Mats pieklusa. Visbeidzot viņš sacīja: Bet zini, es taču domāju, ka esam drošībā, Rand! Nekādu zīmju kopš Tārenas šķērsošanas, un pēc tam mēs bijām pilsētā, ko apjož mūris. Domāju, ka esam drošībā. Un tad tas sapnis. Un Izdzisušais. Vai pienāks brīdis, kad atkal būs droši?

- Tikai tad, kad sasniegsim Tarvalonu, Rands atbildēja. Ta viņa teica.

- Un tur mēs būsim drošībā? Perins klusi ievaicājās, un visi trīs puiši paskatījās uz ēnaino pauguriņu uz Aesu Sedaju. Lans bija saplūdis ar tumsu un varēja atrasties jebkur.

Rands pēkšņi nožāvājās. Pārējie nervozi sarāvās. Manuprāt, tagad mums derētu pagulēt, jauneklis teica. Palikdami nomodā, mēs neko neatrisināsim. Perins klusi sacīja: Viņai tomēr vajadzēja kaut ko darīt. Neviens neatbildēja.

Rands pagriezās uz sāniem, lai izvairītos no saknes, tad pamēģināja gulēt uz muguras, pavēlās nost no akmens, kas spiedās pie vēdera, un tad atkal no citas saknes. Šī nu gan nebija nekāda labā vieta apmetnei atšķirībā no tām, kuras Sargātājs izvēlējās, viņiem ceļojot uz ziemeļiem no Tārenas. Beigās Rands aizmiga, prātodams, vai saknes, kas dūrās ribās, nerosinās murgus, un pamodās, kad Lans pieskārās viņa plecam.

Ribas sāpēja, bet Rands jutās pateicīgs, ka neko neatceras, arī ja bija sapņojis.

Vēl aizvien bija tumšs, pirms pašas rītausmas, tomēr, kad segas bija sarullētas un piesprādzētas aiz segliem, Lans atkal lika jāt uz austrumiem. Saulei austot, visi raibām acīm brokastīs ēda maizi un sieru un uzdzēra ūdeni. Brokastojot viņi turpināja jāt, vējā sarāvušies zem apmetņiem. Jā visi, izņemot Lanu. Sargātājs brokastoja, tomēr viņa acis nemetās raibas, un arī sarāvies viņš nebija. Lans atkal bija tērpies apmetnī, kas mainīja krāsas un plīvoja ap viņu te pelēks, te zaļš, un vissvarīgākais viņam bija turēt roku uz zobena spala. Sargātāja seja bija bezkaislīga, bet acis mod­ras, it kā viņš kuru katru brīdi gaidītu uzbrukumu no slēpņa.

Astoņpadsmitā nodaļa

Kemhnas cels

>

K

ēmlīnas ceļš īpaši neatšķīrās no Ziemeļu ceļa, kas vijās caur

Divupi. Protams, tas bija ievērojami platāks un, kā varēja redzēt,

daudz vairāk izmantots, tomēr tāpat cieti noblietēts un ar koku

rindu abās pusēs. Šī aina tikpat labi iederētos Divupē jo īpaši, kopš

zaļoja tikai mūžzaļie koki.

Tomēr pati vieta gan bija citāda, jo ap dienas vidu ceļš līkumoja starp zemiem pauguriem. Divas dienas viņi jāja starp pakalniem, dažkārt tieši tiem pāri, ja bija iespējams ja tur bija ceļš un pārvietošanās nebija pārāk sarežģīta. Kad saule ik dienu noteiktā augstumā mainīja savu leņķi, kļuva skaidri redzams, ka ceļš nebūt nav taisns, bet pamazām vijas uz dienvidaustrumiem. Rands savulaik bija sapņojis par Alvēra kunga veco karti tāpat kā puse Emondāres zēnu un atminējās, ka ceļš ved pār tā sauktajiem Abšera kalniem līdz pat Baltajam tiltam.

Brīdi pa brīdim kāda pakalna virsotnē Lans viņiem lika nokāpt no zirgiem, lai labāk pārredzētu ceļu gan uz priekšu, gan atpakaļ, tāpat ari visu lauku apvidu. Sargātājs pētīja ainavu, bet pārējie izlocīja kājas vai sēdēja zem kokiem un ēda.

- Man savulaik garšoja siers, Egvēna teica trešajā dienā, kopš viņi bija atstājuši Bērlonu. Meitene sēdēja, atspiedusi muguru pret koka stum­bru, viebdamās par pusdienām, kas atkal bija tādas pašas kā brokastis un gaidāmās vakariņas. Nekādu cerību uz tēju. Jauku, karstu tēju. Ciešāk ietinusies apmetnī, Egvēna staigāja ap koku, velti meklēdama glābiņu no negantā vēja.

- Piepes tēja un kārveles sakne, Ninēva teica Moirainai, ir labā­kais līdzeklis pret nogurumu. Apskaidro galvu un remdē dedzināšanu nogurušos muskuļos.

- Par to es nešaubos, Aesu Sedaja nomurmināja, iesāņus uzmez­dama Nīnēvai skatienu.

Viedās žoklis saspringa, tomēr viņa turpināja tādā pašā tonī. Savu­kārt, ja jums jāceļo bez gulēšanas…

- Tējas nebūs! Lans skarbi sacīja Egvēnai. Arī uguns nebūs! Mēs viņus vēl neredzam, bet kaut kur tepat viņi ir Izdzisušais vai pat divi Izdzisušie ar saviem trollokiem, un viņi zina, ka dodamies pa šo ceļu. Nav nekādas vajadzības atklāt, kur tieši mēs atrodamies.

- Es jau nelūdzu, Egvēna murmināja apmetnī, tikai izteicu nožēlu.

- Ja jau viņi zina, ka esam uz ceļa, Perins painteresējās, kāpēc tad nejājam tieši uz Balto tiltu?

- Pat Lans nespēj pārvietoties pār laukiem tikpat ātri kā pa ceļu, Moiraina paskaidroja, apsteigdama Nīnēvu, sevišķi jau pa Abšera kal­niem. Viedā aizkaitināti nopūtās. Rands domāja, kas viņai tagad prātā pirmajā dienā Ninēva nelikās ne zinis par Aesu Sedaju, bet pēdējās divās centās iesaistīt viņu sarunā par augiem. Pakāpusies tālāk no Viedās, Moi­raina turpināja: Kāpēc jums šķiet, ka uz līkumaina ceļa no viņiem var izvairīties? Un mums tāpat būs jāatgriežas pa šo ceļu. Tikpat labi viņi var būt mums priekšā, nevis sekot.

Rands tā kā šaubījās, bet Mats kaut ko nomurmināja par “lielu līkumu”.

- Vai šorīt redzējāt kādu zemnieku sētu? Lans jautāja. Kaut tikai dūmus no skursteņa? Nē, neredzējāt, jo no Bērlonas līdz Arinellei, kur jāšķērso Baltais tilts, ir mežonīgs apvidus. Turklāt Baltais tilts ir vienīgais tilts Saldēā pāri Arinellei uz dienvidiem no Maradonas.

Toms nospauslājās caur ūsām. Kas gan viņus apturēs saņemt kādu ciet jau pie Baltā tilta?

Rietumu pamalē griezīgi iegaudojās rags. Lans aši pagrieza galvu, lai redzētu ceļu viņiem aiz muguras. Randam sametās auksti. Tomēr viņš saglabāja vēsu prātu; vēl desmit jūdzes, ne vairāk.

- Nekas viņus neapturēs, menestrel, Sargātājs atbildēja. Mēs paļaujamies uz Gaismu un veiksmi. Bet šobrīd skaidri zinām, ka mums aiz muguras ir trolloki.

Moiraina noslaucīja rokas. Laiks doties ceļā! Aesu Sedaja uzkāpa baltās ķēves mugurā.

Tas bija kā signāls citiem zirgiem, un vēl ātrāk tiem lika soļot otrā raga taurēšana. Šoreiz tai atsaucās citi: no rietumiem kā bēru dziesmas atplūda vāras skaņas. Rands bija gatavs uzreiz palaist Mākoni aulekšos, un arī pārējie tikpat dedzīgi sagrāba pavadas. Visi, izņemot Lanu un Moirainu. Sargātājs un Aesu Sedaja ilgi raudzījās viens uz otru.

- Gādā, lai viņi kustas, Moiraina Sedaja, Lans visbeidzot sacīja.

- Centīšos atgriezties, cik ātri vien iespējams. Ja man neizdosies, tu zi­nāsi. Uzlicis plaukstu uz Mandarba segliem, Sargātājs atkal uzlēca melnā ērzeļa mugurā un aizaulekšoja lejup. Uz rietumiem. Jau atkal gaudoja ragi.

- Lai Gaisma ar tevi, pēdējais no Septiņu torņu pavēlniekiem… Moiraina teica tik klusu, ka Rands tik tikko sadzirdēja. Dziļi ieelpojusi, viņa pagrieza Aldību uz austrumiem. Mums jādodas tālāk, viņa sacīja un palaida ķēvi lēnā, vienmērīgā riksī. Pārējie ciešā rindā sekoja.

Rands seglos pagriezās, lai paskatītos uz Lanu, bet Sargātājs jau bija nozudis starp zemajiem kalniem un kailajiem kokiem. Moiraina bija tei­kusi “pēdējais no Septiņu torņu pavēlniekiem”. Nez ko tas nozīmēja? Diez vai vēl kāds cits to bija dzirdējis, taču Toms košļāja ūsu galus, domīgi saviebis seju. Šķita, ka menestrelam daudz kas ir zināms.

Aiz muguras atkal sauca un atsaucās ragi. Rands sagrozījās seglos. Šoreiz skanēja jau tuvāk jauneklis par to bija drošs. Astoņas jūdzes. Varbūt septiņas. Mats un Egvēna meta skatienus pār plecu, bet Perins sarāvās, it kā gaidīdams sitienu pa muguru. Nīnēva izrāvās uz priekšu, lai parunātu ar Moirainu.

- Vai nevaram ātrāk? viņa jautāja. Ragi pūš arvien tuvāk.

Aesu Sedaja papurināja galvu. Bet kāpēc viņi mums ziņo par savu atrašanās vietu? Varbūt tāpēc, lai mēs steigtos, nedomādami, kas gaida priekšā.

Viņi turpināja jāt tajā pašā vienmērīgajā riksī. Ik pa brīdim aiz mugu­ras iekliedzās ragi, ar katru reizi arvien tuvāk. Rands centās nedomāt, cik tuvu ir sekotāji, tomēr katrs izaicinošais pūtiens par to atgādināja. “Piecas jūdzes,” viņš bažīgi nodomāja, un tad pēkšņi viņiem aiz muguras gar kalnu izaulekšoja Lans.

Piejājis pie Moirainas, Sargātājs apturēja ērzeli. Vismaz trīs trolloku dūres, un katru vada Puscilvēks. Varbūt piecas.

- Ja bijāt tik tuvu, ka viņus redzējāt, Egvēna bažīgi ieminējās, arī viņi varēja jūs redzēt. Varbūt viņi min jums uz papēžiem.

- Neviens viņu neredzēja, Nīnēva paziņoja, un visi nu skatījās uz viņu. Neaizmirstiet, ka esmu viņam sekojusi.

- Kuš, Moiraina nošņācās. Lans teica, ka mums aiz muguras, iespējams, ir piecsimt trolloku. Iestājās nāves klusums, kuru pārtrauca Sargātājs. Un viņi noslēdz kalnu pāreju. Pēc stundas vai pat ātrāk viņi mums uzbruks.

Aesu Sedaja, daļēji vēršoties pati pie sevis, sacīja: Ja tik daudz trol­loku bija jau agrāk, kāpēc viņi netika izmantoti uzbrukumā Emondārei? Bet, ja nebija, tad kā viņi šeit nokļuva?

- Viņi ir izklīduši, lai dzītu mūs uz priekšu, Lans turpināja, un ceturtdaļjūdzi priekšā galvenajiem spēkiem iet izlūki.

- Kurp viņi mūs dzen? Moiraina prātoja. It kā par atbildi tālu rie­tumos atskanēja rags garš vaids, kuram atsaucās arī citi, visi priekšā. Moiraina apturēja Aldību, un pārējie sekoja viņas piemēram; Toms un emondārieši nobijušies raudzījās visapkārt. Ragus pūta gan priekšā, gan aiz muguras. Randam šķita, ka tajos skan uzvaras nots.

- Ko mēs tagad darīsim? Nīnēva dusmīgi jautāja. Kurp dosimies?

- Mums atliek tikai ziemeļi vai dienvidi, Moiraina sacīja. Viņa drī­zāk skaļi domāja nekā atbildēja Viedajai. Uz dienvidiem ir Abšera kalni, tukši un miruši, un Tārena, kurai bez prāmja pāri netiksim. Ja dosimies uz ziemeļiem, mēs varam līdz naktij tikt līdz Arinellei, un tur ir iespēja izmantot tirgotāju laivas. Ja Maradonā būs izgājis ledus.

- Ir kāda vieta, kur trolloki neies, Lans ierunājās, bet Moiraina strauji pagrieza galvu.

- Nē! viņa pamāja Sargātājam, un viņi turpināja sarunu čukstus.

Atkal pūta ragi, un Randa zirgs satraukti dīdījās.

- Grib mūs iebiedēt, Toms noburkšķēja, cenzdamies savaldīt ru* maku. Menestrela balsī skanēja gan dusmas, gan spriedums, ka trolloki gūst sekmes. Viņi cenšas mūs iebiedēt, lai krītam panikā un metamies skriet! Un tad tiksim viņu rokās.

Ikreiz, kad iegaudojās rags, Egvēna pagrieza galvu, lai paraudzītos vispirms uz priekšu, tad atpakaļ, it kā ar skatienu meklējot pirmos trollokus. Randu urdīja vēlme darīt tāpat, bet viņš mēģināja to slēpt. Jauneklis vadīja Mākoni tuvāk Egvēnai.

- Mēs dosimies uz ziemeļiem, Moiraina paziņoja.

Viņiem atstājot ceļu un ierikšojot pakalnos, visapkārt griezīgi iegau­dojās ragi.

Kalni bija zemi, tomēr ceļš zem kailo koku zariem, caur mirušiem krūmājiem vijās te augšup, te lejup ne vietiņa šeit nebija līdzena. Zirgi centīgi kāpa augšup pa nogāzi, bet pa nākamo rikšoja lejup. Lans uzturēja strauju zirgu gaitu viņi jāja ātrāk nekā pa ceļu.

Zari pātagoja Randa seju un krūtis. Veci vīteņaugi un vīnogulāji ķērās rokās, savu reizi izraudami kāju no kāpšļa. Ragi nu gaudoja arvien tuvāk, arvien biežāk.

Lai arī kādas pūles Lans pielika, viņi netika uz priekšu sevišķi ātri. Uz katru pēdu taisnā virzienā ceļinieki mēroja divas pēdas augšup lejup, un ikkatra no tām prasīja lielu piepūli. Bet ragi pūta arvien tuvāk. Divas jūdzes, Rands domāja. Varbūt mazāk.

Pēc kāda laika Lans sāka pētoši lūkoties te uz vienu, te otru pusi, un Rands vēl nebija redzējis, ka Sargātāja skarbie sejas vaibsti būtu tik tuvu uztraukumam. Vienreiz Lans pat piecēlās kāpšļos stāvus, lai paraudzītos atpakaļ uz ceļu, pa kuru viņi bija atjājuši. Rands redzēja tikai un vienīgi kokus. Atkal iesēdies seglos, Lans neapzināti atsvieda atpakaļ apmetni, lai atklātu zobenu, vienlaikus turpinot pētīt mežu.

Rands vaicājoši ieskatījās Mata acīs, bet draugs aiz Sargātāja muguras tikai saviebās un bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

Tad Lans pār plecu ierunājās: Tuvumā ir trolloki. Ceļinieki uzjāja pakalna virsotnē un tad pa otru pusi auļoja lejup. Daži izlūki, sūtīti priekšā pārējiem. Iespējams. Ja uzgrūdīsimies viņiem, par visu vari palie­ciet kopā ar mani un dariet to pašu, ko es. Mums jāturpina ceļš.

- Pelni un asinis! Toms nomurmināja. Nīnēva pamāja Egvēnai, lai turas cieši pie viņas.

Vienīgā īstā paslēptuve bija izklaidus augošās mūžzaļo koku rindas, bet Rands centās vienlaikus pārredzēt visu apkārtni, un no acs kaktiņa uztvertos pelēkos stumbrus iztēle pārvērta trollokos. Arī ragi gaudoja arvien tuvāk. Tieši aiz muguras! Viņš par to bija drošs. Tie gaudoja aiz muguras un arvien tuvāk.

Viņi uzjāja nākamā pakalna virsotnē.

Lejā gar pašu nogāzi maršēja trolloki ar garām kārtīm, kuru galos bija lielas virves cilpas vai gari āķi. Daudz trolloku. Viņu rindas sniedzās

tālu uz abām pusēm, tām pat nevarēja redzēt galu, bet centrā, tieši Lana priekšā, jāja Izdzisušais. Šķita, ka mīrddrāls vilcinās, ieraudzījis pakalna virsotnē cilvēkus, tomēr pēc mirkļa jau izvilka zobenu ar melno asmeni (Rands uzreiz to atcerējās) un atvēzēja ieroci virs galvas. Trolloku rinda rāpās uz priekšu.

Jau pirms mīrddrāla žesta Lana rokās parādījās zobens. Palieciet ar mani! viņš iesaucās, un Mandarbs metās lejup pa nogāzi pretī trollokiem. Par Septiņiem torņiem! Sargātājs kliedza.

Rands saņēmās un iecirta sirmim sānos piešus; viņi visi auļoja nopa­kaļ Sargātājam. Rands bija pārsteigts, atskārtis, ka rokā tur Tama zobenu. Izdzirdis Lana saucienu, viņš atrada savējo. Maneterena! Maneterena!

Perins piebalsoja: Maneterena! Maneterena!

Tikmēr Mats sauca: Carai an Caldazar! Carai an Ellisande! Al Ellisande!

Izdzisušais, novērsies no trollokiem, nu raudzījās uz jātniekiem, kas traucās viņam virsū. Melnais zobens viņa rokā virs galvas sastinga, bet apmetņa atvērums sagriezās virpulī, ļaunajam pētot jātniekus, kas tuvo­jās.

Un tad Lans metās virsū mīrddrālam, bet pārējie uzbruka trolloku rindai. Sargātāja zobens satikās ar melno, Thakandarā kalto tēraudu un nodunēja kā milzu zvans, atbalsojoties ieplakā un zilām ugunīm šķīstot kā ziemeļblāzmai debesīs.

Ap katru ceļinieku mudžēja cilvēkveidīgi radījumi ar nezvēru pur­niem, vicinādami cilpotās un āķotās kārtis. Trolloki vairījās tikai no Lana un mīrddrāla. Abi cīnījās slēgtā aplī, melnajiem zirgiem dīžājoties soli solī, zobena vēzienam atbildot uz vēzienu. Gaiss liesmoja un dārdēja.

Mākonis, pārgriezis acis, spalgi zviedza, metoties sāņus un zibinot pakavus pret ņirdzošajiem viepļiem ar asajiem zobiem visapkārt. Ap Randu plecu pie pleca pulcējās masīvi stāvi. Nežēlīgi spiezdams piešus, Rands trieca sirmi, cik jaudas. Jauneklis vēzēja zobenu, ne pārāk veikli izmantojot prasmes, kuras Lans bija mēģinājis viņam iemācīt, Rands vicināja zobenu tāpat, kā cirta malku. “Egvēna!” Izmisis viņš ar skatienu meklēja meiteni, vienlaikus dzenot sirmi uz priekšu, laužot ceļu cauri spalvainajiem ķermeņiem, kapājot tos kā krūmāju.

Moirainas baltā ķēve rāvās uz priekšu, bet apstājās pie katra vieg­lākā Aesu Sedajas roku vai pavadas pieskāriena. Moirainas seja, viņai

vēzējot ieroci, bija tikpat skarba kā Lanam. Trollokus apņēma liesmas; tās rēca, aiz sevis zemē atstājot nekustīgus, izkropļotus ķermeņus. Nlnēva un Egvēna ar neprātīgu uzstājību jāja līdzās Aesu Sedajai, atiezušas zo­bus gandrīz tikpat nikni kā trolloki, rokās sagrābušas nažus. Šādi strupi asmeņi noderētu vien tad, ja trolloks pienāktu pavisam tuvu klāt. Rands centās pagriezt Mākoni uz sieviešu pusi, bet sirmim kāds iegāza pa zobiem. Zviegdams un spārdīdamies Mākonis metās uz priekšu, lai cik stingri Rands turēja pavadu.

Ap trim sievietēm izbrīvējās vieta, jo trolloki mēģināja bēgt no Moirainas ieroča, bet, lai ari kā radījumi centās izvairīties, Aesu Sedaja viņus panāca. Rēca uguns, un satracinātie, saniknotie trolloki kauca. Cauri rēkoņai un gaudām lauzās zobenu šķinda, Sargātājam cīnoties ar mīrddrālu; ap abiem pretiniekiem uzliesmoja zila gaisma, pēc tam atkal. Un atkal. Randa galvai tuvojās kārts ar cilpu galā. Neveikli atvēzējies, jauneklis pārcirta kārti uz pusēm un zvēla trollokam āža ģīmim, kurš to turēja. No aizmugures pie Randa pleca piesitās āķis un, ieķēries apmetni, rāva viņu atpakaļ. Izmisīgi, gandrīz pazaudēdams zobenu, Rands ieķērās seglu priekšpusē, lai noturētos zirga mugurā. Mākonis mētājās un spalgi zviedza. Rands turējās seglos, izmisīgi ieķēries pavadā, juzdams, ka collu pēc collas slīd lejā uz āķa pusi. Mākonis apsviedās riņķi, un īsi pazi­bēja Perins. Draugs seglos bija daļēji piecēlies kājās un, vēzēdams cirvi, centās atvairīt trīs trollokus. Radījumi bija sagrābuši Perinu aiz rokas un kājām. Bet Mākonis rāvās uz priekšu, un tagad Rands redzēja tikai trollokus.

Kāds briesmonis metās virsū Randam un sagrāba puisi aiz kājas, izraudams pēdu laukā no kāpšļa. Elsdams Rands padevās un sāka slī­dēt lejā no segliem, lai iedurtu trollokam. Āķis acumirklī izrāva Randu laukā no segliem, un nu viņš karājās pie Mākoņa pakaļkāju ceļgaliem; viņu noturēja tikai krampjainais tvēriens pavadā. Sirmis zviegdams metās sāņus, un tajā pašā mirklī āķis viņu atlaida vaļā. Trolloks pie Randa kājām pacēla rokas un sāka kliegt. Kliedza visi trolloki viņi gaudoja tā, ka šķita: visi pasaules suņi kļuvuši traki.

Ap cilvēkiem zemē krita čokurā sarāvušies trolloki, plēsdami sev matus, ar nagiem ķerdamies paši sev sejā. Visi trolloki. Viņi kodās zemē, tvēra gaisu, gaudoja, gaudoja, gaudoja.

Un tad Rands ieraudzīja mirddrālu. Tas vēl aizvien taisni sēdēja seg­los, satracinātajam zirgam lēkājot, un vēzēja melno zobenu, taču nu bija bez galvas.

- Nomirs tikai tad, kad uzkritis nakts! Tomam bija jākliedz, lai viņu dzirdētu caur smagajām elsām un brēcieniem. Līdz galam ne! Vismaz tā es dzirdēju.

- Jājam! Lans nikni iekliedzās. Jau sasaucis Moirainu un abas pārē­jās sievietes, Sargātājs bija pusceļā uz nākamo pakalnu. Tie vēl nebija visi! Un tik tiešām jau atkal sēri iegaudojās ragi austrumos, rietumos un dienvidos pāri pieveikto trolloku kliedzieniem.

Kā par brīnumu tikai Mata vēl nebija seglos. Rands pierikšoja pie drauga, bet Mats notrīsējis atgrūda cilpu, paņēma savu loku un bez pie­palīdzēšanas uzkāpa zirgā; puisis gan berzēja kaklu rīkles apvidū.

Ragi nu ārdījās kā suņi, kas saoduši briedi. Suņi, kas aplenc. Pirmīt Lans bija licis jāt ātri, bet tagad viņš norīkoja auļot divreiz ātrāk, līdz zirgi kalnup metās straujāk nekā iepriekš lejup, un lejup tagad tie šāvās kā bultas. Bet ragi pūta arvien tuvāk, līdz visbeidzot, tiem pieklustot, bija dzirdami guturāli izsaucieni. Kad bēgļi bija tikuši kalna virsotnē, uz blakuskalna viņiem aiz muguras parādījās trolloki. Kalna virsotne kļuva melna no trollokiem, kas saviebtiem ģīmjiem sprauslāja un auroja; viņus pārvaldīja trīs mīrddrāli. Pretinieku grupas šķīra pavisam neliels attālums.

Randa sirds sarāvās kā žūstoša vīnoga. “Trīs!”

Mirddrālu melnie zobeni visi kā viens pacēlās; trolloki mutuļoja lejup pa nogāzi, gaisā kāpa aizsmakuši uzvaras saucieni, un kaujas kārtis, trol­lokiem skrienot, lēkāja augšup un lejup.

Moiraina nokāpa no Aldības muguras. Rāmi viņa izņēma kaut ko no somiņas un attina vaļā. Rands pamanīja tumšu ziloņkaulu. “Angreāls!” Turēdama angreālu vienā rokā un ieroci otrā, Aesu Sedaja nostājās tieši pret uzbrūkošajiem trollokiem un Izdzisušo melnajiem zobeniem, augstu pacēla savu ieroci un tad iedūra to zemē.

Zeme nodārdēja kā tērauda katls, kam piesists ar āmuru. Dobjā duna pieklusa un tad izgaisa. Uz mirkli iestājās klusums. Pilnīgs klusums. Pie­rima vējš. Apklusa trolloku kliedzieni; pat mīrddrāli kļuva lēnāki un apstājās. īsu mirkli visi gaidīja. Pamazām atgriezās trula zvanoņa, kas pārtapa klusā rūkšanā un arvien pieņēmās spēkā, līdz atskanēja vaids.

Zem Mākoņa pakaviem sakustējās zeme. Tas bija Aesu Sedajas darbs, tieši kā nostāstos; Rands gribēja atrasties simts jūdzes tālu no šejienes. Trīsas pārvērtās drebēšanā, koki visapkārt šūpojās. Sirmis paklupa un gandrīz nokrita. Pat Mandarbs un Aldība bez jātnieces steberēja kā pie­dzērušies, un tiem, kas sēdēja zirgu mugurā, vajadzēja ieķerties pavadā un zirgu krēpēs vienalga kur, lai noturētos seglos.

Aesu Sedaja vēl stāvēja, kā stāvējusi, turēdama angreālu, un nedz viņa, nedz kalna virsotnē iedurtais zobens nesakustējās ne par sprīdi, lai arī kā ap viņu drebēja un trīcēja zeme. Zeme pēkšņi sāka viļņoties, un no vietas, kur atradās Aesu Sedaja un viņas zobens, uz trolloku pusi sāka velties tādi kā vilnīši dīķī, vilnīši, kas plūzdami piebrieda, applūdinot vecos krū­mus, sviežot gaisā sausās lapas, augot un pārvēršoties zemes viļņos, kas tuvojās briesmoņiem. Koki ieplakā locījās kā rīkstes puišeļu rokās. Tālāk nogāzē trolloki sakrita kaudzē, un viņiem virsū vēlās un vēlās satracinātā zeme.

Bet mīrddrāli tikmēr rindā virzījās uz priekšu, it kā zeme ap viņiem nerēktu; ogļmelnie zirgi rikšoja raiti, pakavi dunēja unisonā. Kalna pakājē ap melnajiem rumakiem zemē valstījās trolloki, aurodami un kampdami gaisu, bet mīrddrāli lēnām tuvojās pretiniekiem.

Moiraina pacēla savu ieroci, un zeme nomierinājās, tomēr viņa nebūt nebija padevusies. Aesu Sedaja pamāja uz ieplaku starp kalniem, un no zemes kā divdesmit pēdu augsta strūklaka izlauzās liesma. Viņa plati izpleta rokas, un uguns šāvās pa labi un pa kreisi, ciktāl vien sniedzās skatiens, izplezdamās joslā, kas cilvēkus nošķīra no trollokiem. Kaut arī viņi atradās kalna virsotnē, bija tik karsti, ka Rands ar rokām aizklāja seju. Mīrddrālu melnie ērzeļi lai arī dīvaini spēcīgi ugunī spalgi zviedza, cēlās pakaļkājās un pretojās mīrddrāliem, kad tie sita zirgus, gribēdami dzīt cauri liesmām.

- Pelni un asinis! Mats izdvesa. Rands stingi pamāja ar galvu. Moi­raina pēkšņi sagrīļojās; Aesu Sedaja būtu nokritusi, ja Lans nenolēktu no zirga un viņu nesatvertu. Uz priekšu! viņš pārējiem uzsauca. Uguns mūžīgi nedegs. Pasteidzieties! Katra minūte ir dārga!

Uguns siena rēca, it kā nudien varētu liesmot mūžīgi, bet Rands Sar­gātājam neiebilda. Viņi aulekšoja uz ziemeļiem, cik ātri vien zirgi spēja skriet. Ragu skaņas tālumā izkliedza vilšanos, it kā tur jau būtu zināms sadursmes iznākums, un tad apklusa.

Lans un Moiraina ātri vien panāca pārējos, kaut arī Sargātājs veda Aldību aiz pavadas. Aesu Sedaja ķēves mugurā līgojās, ar abām rokām ieķērusies seglos. Es drīz atgūšos, viņa teica, it kā atbildot uz viņu bažīgajiem skatieniem. Moirainas balss bija nogurusi, tomēr pašpārlieci­nāta, un viņas skatiens kā allaž bija neatvairāms. Strādājot ar Zemi un Uguni, neesmu savu spēku pilnbriedā. Nieki vien!

Sargātājs un Aesu Sedaja aši atkal izvirzījās priekšā. Rands nodomāja, ka Moiraina nespēs noturēties seglos, ja viņi jās ātrāk. Nīnēva mazliet izrāvās uz priekšu līdzās Aesu Sedajai un mierinoši saņēma viņas roku. Abas sievietes kādu laiku sačukstējās, viņiem mērojot kalnaino ceļu, un tad Viedā apmetnī kaut ko sameklēja un pasniedza Moirainai mazu sai­nīti. Aesu Sedaja to atlocīja un norija sainīša saturu. Nīnēva vēl kaut ko sacīja, bet pēc tam atpalika un jāja līdzās pārējiem, nelikdamās ne zinis par vaicājošajiem skatieniem. Rands nodomāja: par spīti visam notiku­šajam, Viedā izskatās mazliet gandarīta.

Viņam bija gandrīz vienalga, kas Nīnēvai prātā. Jauneklis bez mitas ber­zēja zobena spalu un, to apjautis, izbrīnīti paskatījās uz ieroci. “Tad tāda ir kauja.” Neko daudz jau viņš neatcerējās, neko īpašu. Prātā viss sakusa vienā masā, kurā bija spalvainas sejas un bailes. Kaujas laikā viņš bija izjutis tādu karstumu kā vasaras vidus-pēcpusdienā. To Rands nespēja saprast. Ledains vējš centās sasaldēt lāsītes viņam uz sejas un pār augumu.

Rands uzmeta skatienu draugiem. Mats ar apmetņa malu noslaucīja seju. Perins vērās tālumā uz kaut ko, kas viņam nepatika, un, šķiet, nemaz neapjauta, ka viņa piere spīd no sviedriem.

Kalni vairs nebija tik augsti, un zeme kļuva līdzenāka, taču Lans viņus nevis steidzināja, bet apstājās. Nīnēva sakustējās, it kā vēlētos tuvoties Moirainai, tomēr Sargātāja skatiens viņu apturēja. Lans un Aesu Sedaja jāja priekšgalā, galvas kopā sabāzuši, un pēc Moirainas žestiem varēja labi noprast, ka viņi strīdas. Nīnēva un Toms uz viņiem skatījās Viedā bija saraukusi pieri bažās, bet menestrels kaut ko murmināja zem deguna un ik pa brīdim apstājās, lai pamestu skatienu atpakaļ. Ej nu sazini, kādas sekas varētu būt Aesu Sedajas un Sargātāja ķīviņiem.

Pēc dažām minūtēm Egvēna klusi uzrunāja Randu, uzmetusi satrauktu skatienu abiem strīdniekiem. Tas, ko tu kliedzi trollokiem. Viņa aprāvās, it kā nezinādama, kā turpināt.

- Ko tad? Rands jautāja, juzdamies mazliet samulsis. Kaujas sau­cieni Sargātājam nebija nekas neparasts, taču divupiešiem tādi nebija rak­sturīgi, lai arī ko teiktu Moiraina… Bet, ja Egvēna tagad par viņu smie­sies… Mats noteikti to ir stāstījis jau desmit reižu.

- Un slikti stāstījis, Toms teica savu vārdu. Mats protestējot kaut ko norūca.

- Lai arī kā viņš būtu stāstījis, Rands turpināja, esam to jau dzir­dējuši. Turklāt mums kaut kas bija jākliedz. Kā allaž tādos laikos. Jūs dzirdējāt Lanu.

- Un mums ir tiesības… Perins domīgi piebilda. Moiraina teic mēs visi esam cēlušies no maneterenu tautas. Viņi cīnījās pret Melno, un arī mēs cīnāmies pret Melno. Tāpēc mums ir tiesības.

Egvēna iesprauslojās, it kā pauzdama savu attieksmi. Es nerunāju par to. Ko… ko tu īsti kliedzi… Mat?

Puisis samulsis paraustīja plecus. Neatceros. Viņš paskatījās uz biedriem. Nudien neatceros! Viss ir tik izplūdis. Nezinu nedz to, ko kliedzu, nedz no kurienes vārdi nāca, nedz ko tie nozīmē. Mats pasmē­jās par sevi. Nedomāju, ka šie izsaucieni kaut ko nozīmē.

- Es… es gan domāju, ka nozīmē, Egvēna lēni novilka. Kad tu kliedzi… īsu brīdi… man šķita, ka tevi saprotu. Bet tagad ari es neko neatminos. Meitene nopūtās un pašūpoja galvu. Iespējams, tev tais­nība. Kādus tik brīnumus cilvēks tādā brīdī nepieredz, vai ne?

- Carai an Caldazar, atskanēja Moirainas balss. Visu skatieni pie­vērsās viņai. Carai an Ellisande. Al Ellisande. Par godu Sarkanajam Ērglim. Par godu Saules Rozei. Saules Roze. Senais maneterenu kaujas sauciens, viņu pēdējā karaļa kaujas sauciens. Eldrenu dēvēja par Saules Rozi. Moiraina veltīja smaidu gan Egvēnai, gan Matam, tomēr Aesu Sedajas skatiens mazliet ilgāk pakavējās pie viņa, nevis pie meitenes.

- Ēmona dzimtas asinis Divupē vēl ir spēcīgas. Senās asinis vēl dzied.

Mats un Egvēna saskatījās, bet pārējie raudzījās uz viņiem. Egvēnas acis bija plati ieplestas, bet lūpas izliecās smaidā, ko viņa tūlīt pat centās apvaldīt, it kā nezinātu, kā lai uztver šīs runas par senajām asinīm. Mats gan nešaubījās par to liecināja jaunekļa drūmais skatiens.

Randam šķita, ka viņš zina, ko Mats domā. To pašu, ko viņš pats. Ja Mats ir senās Maneterenas karaļu pēctecis, varbūt trolloki patiešām vajā tieši viņu, nevis visus trīs. To nodomājis, Rands sakaunējās. Viņa vaigi

pietvīka, un, ievērojis vainas apziņu Perina sejā, Rands zināja, ka draugs bija nodomājis to pašu.

- Nevaru apgalvot, ka būtu kaut ko tādu dzirdējis, Toms pēc mirkļa sacīja. Saņēmies menestrels skarbi turpināja: Citā reizē varbūt sacerēšu stāstu, bet šobrīd… Vai domājat te palikt visu dienu, Aesu Sedaja?

- Nē, Moiraina satvēra pavadu.

It kā uzsverot viņas atbildi, dienvidos iekaucās trolloku rags. Tam atsaucās citi austrumos un rietumos. Zirgi nobubināja un nervozi pagā­jās sāņus.

- Viņi ir tikuši garām ugunij, Lans rāmi sacīja un vērsās pie Moirainas: Tev nepietiks spēka, lai paveiktu iecerēto, vēl ne, ne bez atpūtas. Un nedz mīrddrāls, nedz trolloks tur nenāks.

Moiraina pacēla roku, it kā lai Sargātāju pārtrauktu, bet tad nopūtās un roku nolaida. Ļoti labi, viņas balsī jautās aizkaitinājums, jādomā, tev ir taisnība, bet man gribētos, lai būtu cita izvēle. Moiraina izņēma no seglu jostas ieroci. Sanāciet ap mani, visi! Tik tuvu, cik vien iespē­jams. Tuvāk!

Rands skubināja Mākoni iet tuvāk Aesu Sedajas ķēvei. Moirainas uzstājības iespaidoti, viņi pamazām sastājās aplī ap viņu, līdz kāda zirga galva atradās blakus cita zirga krustiem vai skaustam. Un tikai tad Aesu Sedaja bija apmierināta. Pēc tam, neko neteikdama, Moiraina nostājās kāpšļos stāvus un vēzēja ieroci virs viņu galvām, pastiepdamās, lai katrs tiktu iekļauts.

Rands sarāvās ikreiz, kad ierocis pārslīdēja viņam pāri. Ikreiz jau­neklim cauri izskrēja tirpas. Viņš varētu sekot ieroča kustībai, pat neska­tīdamies uz to pietika redzēt ceļabiedru trīsas. Rands nebrīnījās, ka vienīgi uz Lanu Moirainas ierocis neatstāja iespaidu.

Aesu Sedaja strauji atvēzēja ieroci uz rietumiem. Gaisā uzvirmoja sausas lapas un sagriezās zari, it kā norādītajā virzienā brāztos putekļu viesulis. Kad neredzamais virpulis pazuda skatienam, Moiraina nopūtās un apsēdās seglos.

- Trollokiem, viņa paskaidroja, šķitīs, ka mūsu smarža un pēdas seko viesulim. Mirddrāls gan pēc laika ieraudzīs, bet līdz tam…

- Bet līdz tam, Lans piebilda, mēs jau būsim lielā gabalā.

- Jūsu ierocis ir ļoti spēcīgs, Egvēna atzina, izpelnīdamās Viedās nošņaukāšanos.

Moiraina noklakšķināja mēli. Bērns, es taču tev teicu, ka priekšme­tiem nepiemīt spēks. Vienspēks nāk no Pirmavota, un ar to prot rīkoties tikai dzīvs prāts. Mans ierocis nav pat angreāls, tas tikai palīdz koncen­trēties. Aesu Sedaja garlaikoti paslidināja to zem seglu siksnas. Lan?

- Sekojiet man, Sargātājs teica, un esiet klusi. Ja trolloki mūs sadzirdēs, viss būs pagalam.

Viņš atkal pagrieza rumaku uz ziemeļiem, nevis metoties satriecošos auļos kā iepriekš, bet drīzāk uzturot ātru soli, kādā zirgi bija mērojuši Kēmlīnas ceļu. Zeme kļuva aizvien līdzenāka, bet meži joprojām bija tik­pat biezi.

Taka vairs nebija taisna, jo Lans izvēlējās ceļu, kas līkumoja pa stin­gru zemi un klinšu atsegumiem, nu vairs nelikdams lauzties cauri krūmu biezoknim un pieļaudams zināmu brīvību. Ik pa brīdim Sargātājs pajāja malā un uzmanīgi pētīja, kādas pēdas pēc viņiem paliek. Pietika tikai kādam iekāsēties, un Sargātājs kaut ko neganti norūca.

Nīnēva jāja blakus Aesu Sedajai, un viņas sejā bažas mijās ar nepa­tiku. Bet Viedās sejā bija vēl kaut kas, Rands nodomāja; viņa it kā redzēja kādu mērķi. Moiraina jāja, plecus nolaidusi, ar abām rokām turēdamās pie pavadas un segliem, sašūpodamās pie katra Aldības soļa. Bija skaidrs, ka viltus pēdu radīšana lai arī salīdzinājumā ar zemestrīces izraisīšanu un uguns sienas izsaukšanu tas nešķita nekas liels no viņas paņem ļoti daudz spēka un to Aesu Sedaja nedrīkst zaudēt.

Rands gandrīz vai gribēja, lai atkal sāk gaudot ragi. Tad vismaz būtu zināms, cik tālu aiz muguras palikuši trolloki. Un Izdzisušie.

Brīdi pa brīdim jauneklis atskatījās, tāpēc nebija pirmais, kurš ierau­dzīja skatu, kas pavērās ceļinieku priekšā. Beidzot paraudzījies uz priekšu, Rands samulsa. Uz abām pusēm, pārsniedzot redzeslauka robežas, pletās neregulāra masa, lielākoties turpat augošo koku augstumā; šur tur pacēlās vēl augstāki torņi. To visu klāja biezas bezlapu vīnogulāju un ložņaugu kārtas. Klints! “Pa vīnogulājiem uzkāpt būtu viegli, bet zirgus nemūžam nedabūsim pāri.”

Un tad, piejājis mazliet tuvāk, Rands ieraudzīja torni. Tas pavisam noteikti bija tornis, nevis kāds klinšu veidojums, ar dīvainu, asu smaili galā. Pilsēta! Rands iesaucās. Un pilsētas mūris un smailes izrādījās sargtorņi uz mūra. Viņam izstiepās ģīmis. Pilsēta noteikti bija desmitkārt

lielāka par Bērlonu. Piecdesmitkārt. Mats pamāja ar galvu. Pilsēta, draugs piekrita. Bet ko pilsēta dara tāda meža vidū?

- Un nav neviena cilvēka, Perins piebilda. Pārējie uz viņu paskatī­jās, un puisis pamāja uz mūri. Vai tad cilvēki ļautu tā visam aizaugt? Jūs taču zināt, ka ložņaugi mūri var sagraut. Rau, kā sadrupis!

Tas, ko Rands redzēja, vēlreiz apstiprināja iespaidu par šo vietu. Peri­nām bija pilnīga taisnība. Gandrīz vai katru zemāku vietu mūrī aizstāja krūmains paugurs, kas bija radies no drupām. Katrs sargtornis bija cita augstuma.

- Nez kas tā par pilsētu, Egvēna prātoja. Un kas ar to notika? Neatceros, ka būtu to redzējusi papa kartē.

- Pilsētas nosaukums bija Aridhola, Moiraina ierunājās. Trolloku karu laikā tā bija Maneterenas sabiedrotā. Raudzīdamās uz varenajiem mūriem, Aesu Sedaja, šķiet, nevienu neredzēja, pat Ninēvu ne, kas bija uzlikusi uz viņas rokas plaukstu, palīdzot noturēties seglos. Vēlāk Arid­hola tika izpostīta un vietu nosauca citā vārdā.

- Kādā? Mats jautāja.

- Šeit, Lans sacīja un apturēja Mandarbu kādreizējo vārtu priekšā. Vārti bija bijuši tik plati, ka caur tiem plecu pie pleca varētu iesoļot piec­desmit vīri. Bet tagad te bija tikai ar vīnogulājiem apauguši sargtorņi, no vārtiem ne vēsts. Šeit iesim iekšā. Tālumā iekliedzās trolloku rags. Lans uzmanīgi raudzījās uz to pusi, pēc tam paskatījās uz sauli; spīdek­lis rietumos jau bija pusceļā uz koku galotnēm. Viņi ir atklājuši viltus pēdas. Ejam! Pirms tumsas mums jāatrod patvērums.

- Kādā vārdā? Mats atkal jautāja.

Viņiem iejājot pilsētā, Moiraina atbildēja: Tās vārds ir Šadarlogota.

Deviņpadsmitā nodaļa

Gaidošās ēnas

L

ans veda viņus iekšā pilsētā. Zem zirgu pakaviem čirkstēja bru-

ģakmeņu gabali. Ciktāl skatiens sniedza, no pilsētas bija atlikuši

vien gruveši, un tā patiešām bija pamesta, kā Perins teica. Manija

tikai pa kādam balodim, un no mūra un ietvju plaisām laukā spraucās

nezāles, lielākoties jau sen sakaltušas. Vairāk bija māju ar iebrukušiem

jumtiem nekā ar veseliem. Iegāztas sienas ielās bija izvirdušas ķieģeļus un

akmeņus. Torņi ar apdrupušām, robotām virsotnēm atgādināja nolauz-

tas nūjas. Nelidzeni bruģakmeņu kalni, uz kuru nogāzēm auga viens otrs

drosmigs koks, varēja būt piļu vai pat pilsētas kvartālu drupas.

Taču bija gana ari ar to, kas vēl bija atlicis, lai Randam aizrautos elpa. Šī pilsēta atstātu ēnā vislielāko Bērlonas ēku. Jaunekļa skatiens sastapa palsa marmora pilis ar milzīgiem torņiem, lai arī kurp viņš raudzījās. Šķita, ka ik ēkai ir vismaz viens kupols, dažām pat četri vai pieci, un kat­ram no tiem savs veidols. Garas, kolonnu rindu iekļautas takas veda simtiem soļu līdz torņiem, kas šķita sniedzamies debesīs. Uz katra krus­tojuma stāvēja bronzas strūklaka vai ģipša pieminekļa smaile, vai arī sta­tuja uz pjedestāla. Strūklakas bija sausas, bet smailes sagāzušās šķībi, un daudzas statujas bija smagi cietušas, tomēr palikušais izstaroja tādu diženumu, ka varēja tikai brīnīties.

Un es domāju, ka Bērlona ir lielpilsēta! Ka tevi jupis! Toms droši vien klusībā smējās par mani. Un arī Moiraina un Lans.

Skatīdamies Rands tā aizrāvās, ka jutās pārsteigts, kad Lans piepeši apstājās pie baltas mūra ēkas, kas savulaik bija bijusi divreiz lielāka par Bērlonas iebrauktuvi “Pie Brieža un Lauvas”. Varēja tikai iedomāties, cik

lieliska bija šī vieta pilsētas ziedu laikos. No iebraucamās vietas augšējiem stāviem bija atlikusi vien nožēlojama čaula; caur logu tukšumiem vīdēja pēcpusdienas debesis gan stikls, gan rāmji jau sen bija pagalam -, bet pirmais stāvs izskatījās diezgan pieklājīgi.

Moiraina, vēl turēdamās pie seglu priekšgala, uzmanīgi pētīja ēku un tad pamāja ar galvu: Derēs.

Nolēcis no zirga, Lans nocēla zemē Aesu Sedaju. Vediet iekšā zir­gus! viņš norīkoja. Dziļāk atrodiet vietu, ko izmantosim kā stalli. Nu kustieties, lauku zēni! Neesat ciema zaļumos. To pateicis, Sargātājs ar Aesu Sedaju uz rokām pazuda ēkā.

Nīnēva, norāpusies zemē, steidza viņiem nopakaļ, sagrābusi somu ar augiem un ziedēm. Egvēna sekoja viņai pa pēdām. Abas atstāja savas ķēves stāvam.

- Vediet iekšā zirgus, Toms pikti nomurmināja un iepūta ūsās. Gausi, stīvi notrausies lejā, viņš saķēra muguru un, smagi noelsies, pa­ņēma Aldību aiz pavadas. Nu? vaicājoši pacēlis uzacis, menestrels vērsās pie Randa un viņa draugiem.

Jaunekļi aši nokāpa zemē un savāca pārējos zirgus. Ieeja protams, bija grūti iedomāties, ka te kādreiz ir bijušas durvis, bija pietiekami plata zirgu ievešanai, pat ja divus veda blakus.

Viņi ienāca plašā telpā, tik platā kā visa ēka, ar netīru flīžu grīdu un dažiem apspūrušiem sienas dekoriem, izbalējušiem duļķaini brūnā krāsā; šķita, ka pietiek pieskarties un tie izjuks gabalos. Nekā vairāk telpā nebija. Lans tuvākajā stūrī bija iekārtojis vietu Moirainai, izklā­dams tur abu apmetņus. Nīnēva, kaut ko murminādama par putekļiem, notupās blakus Aesu Sedajai un parakājās savā somā, kuru Egvēna turēja atvērtu.

- Varbūt man viņa nepatīk, nudien, Nīnēva teica Sargātājam, kad Rands uzreiz aiz Toma ieveda Belu un Mākoni, bet es palīdzu ikvienam, kam vajag manu palīdzību, patīk man viņi vai ne.

- Es neapsūdzu, Viedā. Es tikai saku, lai uzmanies ar savām zālēm.

Viņa uzlūkoja Lanu ar acs kaktiņu. Ir tā, ka Moirainai vajag manas

zāles un jums tāpat. Nīnēvas balss jau no sākuma skanēja skarbi, un, viņai runājot, tā kļuva arvien dzēlīgāka. Ir tā, ka viņa izmantoja Vienspēku, cik spēja, un darīja visu, līdz… sabruka. Ir tā, ka jūsu zobens, Sep­tiņu torņu kungs, viņai tagad nespēj palīdzēt, bet manas zāles spēj.

Moiraina uzlika plaukstu uz Sargātāja rokas. Neuztraucies, Lan! Viņa nevēl ļaunu. Viņa vienkārši nezina. Sargātājs izsmējīgi nospraus­lājās.

Nīnēva, pārstājusi rakāties somā, saviebusies paraudzījās uz Lanu, bet uzrunāja tikai Moirainu. Es daudz ko vēl nezinu. Ko tieši jūs domājāt?

- Domāju tikai vienu, Moiraina atbildēja, šobrid man patiešām mazliet jāatpūšas. Bet citā ziņā piekrītu tev. Tavas spējas un zināšanas noderēs daudz vairāk, nekā iepriekš paredzēju. Vai tev nav kāds līdzeklis, kas palīdzēs man stundu pagulēt, bet pēc tam nedarīs mani grīļīgu?

- Viegla tēja no lapsastes, vībotnēm un…

Rands, aiz Toma ieiedams otrajā telpā, vēl lielākā un tukšākā par iepriekšējo, nesaklausīja pēdējo dziras sastāvdaļu. Ienācis jauneklis atklāja, ka šeit ir tikai putekļi, biezi putekļi, kas līdz viņu ierašanās brī­dim bija netraucēti gulējuši. Uz grīdas pat nebija putnu un sīko dzīvnieku pēdu nospiedumu.

Rands sāka izjūgt Belu un Mākoni, Toms Aldību un savu kastrātu, bet Perins savu zirgu un Mandarbu. Zirgus izjūdza viņi visi, izņemot Matu, kurš nometa pavadu istabas vidū. Telpā bez durvju ejas, pa kuru viņi bija ienākuši, bija vēl divi atzarojumi.

- Ieliņa, Mats paziņoja, pabāzis galvu no vienas durvju ejas. Tik daudz viņi paši redzēja no savas atrašanās vietas. Otra eja bija tikai melns taisnstūris sānu sienā. Mats lēni caur to izgāja, bet ātri atgriezās, sparīgi purinādams no matiem vecus zirnekļa tīklus. Tur nekā nav, viņš pazi­ņoja, atkal uzmetis skatienu ieliņai.

- Vai tu parūpēsies par savu zirgu? Perins jautāja. Viņš jau bija izjū­dzis savējo un nu ņēma nost seglus no Mandarba. Dīvaini, bet ērzelis ar neganto skatienu bija pavisam rāms.

Mats vēlreiz paraudzījās uz ieliņu un nopūties gāja pie sava zirga.

Likdams uz grīdas Belas seglus, Rands ievēroja, ka Mats ir saīdzis. Puiša skatiens atradās tūkstoš jūdzes tālu, viņa kustības bija slābanas.

- Mat, vai ar tevi viss kārtībā? Rands jautāja. Noņēmis no zirga seglus, draugs stāvēja, turot tos rokās. Mat? Mat!

Puisis satrūcies gandrīz izlaida seglus no rokām. Kas? Ai! Es… es tikai domāju.

- Domāji? Perins iebrēcās, ņemdamies ap Mandarba iemauktiem un laužņiem. Tu taču gulēji!

Mats drūmi paskatījās. Es domāju par… par to, kas tur notika. Par tiem vārdiem… Es… Visi pagriezās, lai uz viņu paskatītos, ne tikai Rands vien; Mats neveikli sakustējās. Nu, jūs dzirdējāt, ko teica Moiraina. Man ir tāda sajūta, ka ar manu muti runā mironis. Man tas nepa­tīk. Perins iespurdzās, un Mats sadrūma vēl vairāk.

- Ēmona kaujas sauciens vai tā viņa teica? Varbūt jūs esat Ēmoni, kas ir atgriezušies. Tā kā uzskatāt, ka Emondārē ir garlaicīgi, tad, manu­prāt, jums patiktu būt… karaļiem un atdzimušiem varoņiem.

- Nerunā tā! Toms dziļi ieelpoja, un visu skatieni tagad pievērsās viņam. Tādas runas ir bīstamas, tās ir stulbas runas. Mirušie var atdzimt vai iemiesoties dzivā ķermenī, un par to nedrīkst runāt vieglprātīgi. Atkal ievilcis elpu, lai nomierinātos, menestrels turpināja: Aesu Sedaja pieminēja vecās asinis. Asinis, nevis mirušo. Esmu dzirdējis, ka tā mēdz notikt. Dažkārt esmu dzirdējis, bet neesmu par to nopietni domājis… Tās ir tavas saknes, puis. Saikne, kas ved no tevis uz tēvu un vectēvu līdz pat manetereniem, varbūt vēl tālāk. Jā, tagad tu zini, ka tava dzimta ir sena. Bet atstāj visu, kā ir, un esi priecīgs. Vairums ļaužu zina tikai to, ka viņiem ir tēvs.

“Bet daži skaidri nezina pat to,” Rands rūgti nodomāja. “Varbūt Viedajai taisnība. Augstā Gaisma! Ceru, ka viņai ir taisnība.”

Mats, noklausījies menestrela sacīto, pamāja ar galvu. Tā man droši vien jādara. Tikai… vai jums nešķiet, ka tas ir saistīts ar visu, kas notika ar mums? Trolloki un viss pārējais… ak, es nezinu, ko domāt!

- Pēc manām domām, tev tas jāaizmirst un jākoncentrējas vien uz to, kā laimīgi tikt no šejienes projām. Toms izņēma no apmetņa garkātaino pīpi. Un, pēc manām domām, es tagad uzvilkšu dūmu. Ar pīpi pamājis uz jaunekļu pusi, menestrels pazuda priekšistabā.

- Mēs visi esam iesaistiti, ne tikai viens no mums, Rands sacīja Matam.

Draugs nopurinājās un aprauti iesmējās. Labi! Nu, ja jau mēs visi esam saistīti, kāpēc tagad, tikuši galā ar zirgiem, nevarētu iet un mazliet apskatīt pilsētu? īstu pilsētu bez drūzmas, kurā neviens tev negrūdīs ar elkoni un nebelzīs pa ribām. Neviens uz mums ziņkārīgi neblenzīs. Mūsu rīcībā vēl ir viena vai divas dienasgaismas stundas.

- Vai par trollokiem jau aizmirsi? Perins jautāja.

Mats izsmējīgi papurināja galvu. Lans teica, ka šeit viņi nerādisies, vai neatceries? Klausies, ko tev saka!

- Es atceros, Perins atbildēja. Un ari klausos. Šī pilsēta… Aridhola? Bija Maneterenas sabiedrotā. Nu? Es klausos.

- Aridhola droši vien bija visvarenākā pilsēta trolloku kara laikā, Rands teica, ja jau šie vēl tagad no tās bīstas. Divupē trolloki nebaidījās rādīties, un Moiraina sacīja, ka Maneterena bija… Kā tieši viņa sacīja? Ērkšķis Melnā pēdā.

Perins pacēla rokas augšup. Nepiemini Nakts aituganu. Lūdzu!

- Tu saki? Mats smējās. Ejam!

- Jāpajautā Moirainai, Perins sacīja. Mats pameta uz augšu rokas.

- Jāpajautā Moirainai? Un tu domā, ka viņa atļaus mums pazust no viņas redzeslauka? Un Nīnēvai? Pelni un asinis, Perin! Vai nebūtu labāk par to pajautāt ari Luhana kundzei?

Perins negribīgi piekrita un pamāja ar galvu, un Mats smaidot vēr­sās pie Randa. Bet ko teiksi tu? īsta pilsēta? Ar pilīm! draugs viltīgi iesmējās. Un nekādas Balto apmetņu lūrēšanas.

Rands uzmeta viņam negantu skatienu, bet vilcinājās tikai minūti. Pilis bija gluži kā no menestrela nostāstiem. Labi!

Klusi sperdami soļus, lai priekštelpā neviens nedzirdētu, puiši izgāja ieliņā un no ēkas devās uz pretējo ielu. Viņi gāja ātri, un, kad bija tikuši šķērsielas attālumā no baltās mūra mājas, Mats pēkšņi sāka dejot no prieka.

- Brīvi! viņš smējās. Brīvi! Apstājies ielas līkuma vidū, jauneklis skatījās visapkārt, nebeigdams vien smieties. Pēcpusdienas ēnas stiepās garas un robotas, un rietošā saule zeltīja sagrauto pilsētu. Vai esat kaut sapnī redzējuši tādu pilsētu? Esat?

Arī Perins smējās, bet Rands neveikli paraustīja plecus. Ne tuvu tāda kā pilsēta viņa pirmajā sapni, tomēr tā pati. Ja mēs gribam kaut ko apskatīt, viņš sacīja, tad jāsāk. Dienasgaisma vairs neuzkavēsies ilgi.

Šķita, ka Mats grib redzēt visu, un ar savu sajūsmu puisis aizrāva arī draugus. Viņi kāpa pār apputējušām strūklakām, kuru baseini bija tik lieli, ka tajos pietiktu vietas visiem emondāriešiem, gāja iekšā nejauši izvēlētās būvēs un ārā no tām, bet vienmēr izvēlējās vislielākās celtnes, kādas tik varēja atrast. Par dažām viss bija skaidrs, par citām nebija. Pils nepārprotami bija pils, bet kam bija paredzēta milzīgā būve ar baltu,

apaļu kupolu kalna lielumā un bezgalīgi plašu iekštelpu? Un mūru apjozts laukums zem klajām debesim, gana liels, lai tajā saietu visa Emondāre, ar garum garām akmens solu rindām?

Mats zaudēja pacietību, redzēdams vienīgi putekļus, bruģakmeņus vai bezkrāsainas lupatas pie sienas, kuras sabirza no pieskāriena. Vienreiz gan viņi pamanīja koka krēslu rindu gar sienu, bet tie visi izjuka gabalos, tikko Perins vienu mēģināja pacelt.

Pilis ar plašajiem, tukšajiem kambariem, no kuriem dažos varētu ietilpt Vīnavota iebrauktuve, un vēl pa istabai katrā pusē un arī virs tās, vedināja Randu pārāk daudz domāt par cilvēkiem, kas savulaik te bija dzīvojuši.

Pēc viņa domām, zem apaļā kupola varētu nostāties visi divupieši, bet vietā ar akmens soliem… Rands gandrīz vai spēja iztēloties cilvēkus ēnās, kuri nosodoši raugās uz trim nekauņām viņu miera iztraucētājiem.

Beigās pat Mats nogura, lai ari cik varenas šeit bija ēkas, un atcerējās, ka iepriekšējā naktī bija gulējis tikai stundu. Viņi visi sāka to atcerēties. Žāvādamies puiši apsēdās uz kāpnēm pie garas ēkas, kuras priekšā rindu pēc rindas pacēlās augstas akmens kolonnas, un sāka strīdēties, kas tagad darāms.

- Jāiet atpakaļ, Rands ierosināja, un mazliet jāpaguļ. Jauneklis piespieda delnas virspusi pie mutes. Atkal spējīgs parunāt, viņš sacīja:

- Miegs. Tas ir viss, ko es vēlos.

- Tu vari gulēt kurā katrā brīdī, Mats apņēmīgi teica. Pavei, kur mēs esam! Sagrautā pilsētā. Dārgumu krātuvē!

- Dārgumu krātuvē? Perinām nokrakšķēja žokļi. Nekādu dār­gumu te vairs nav. Te ir tikai putekļi.

Rands aizklāja acis pret sauli sarkanu bumbu virs jumtiem. Ir jau vēls, Mat. Drīz satumsīs.

- Te varētu gan būt dārgumi, Mats palika pie sava. Lai nu kā, es gribu uzkāpt vienā no torņiem. Paskatieties uz to tur! Nav sabrucis. Varu saderēt, ka no turienes var redzēt jūdzēm tālu. Ko teiksiet?

- Torņi nav droša vieta, viņiem aiz muguras atskanēja vīrieša balss. Rands, pielēcis kājās, apsviedās riņķī un sagrāba zobena spalu; arī pārējie bija tikpat ātri.

Kāpņu galā, ēnā starp kolonnām stāvēja kāds vīrs. Pacēlis roku, lai aizsargātu acis no saules, viņš spēra pussoli uz priekšu un tad pakāpās

atpakaļ. Atvainojiet mani, svešais rāmi sacīja, pārāk ilgi esmu bijis iekšā, tumsā. Acis vēl nav apradušas ar gaismu.

- Kas jūs esat? Randam pat pēc Bērlonas šķita, ka svešajam ir savāds akcents. Daži vārdi izskanēja tik neparasti, ka jauneklis tik tikko spēja dzirdēto saprast. Ko jūs te darāt? Mēs domājām, ka pilsēta ir tukša.

- Es esmu Mordets, vīrs atbildēja un pieklusa, it kā gaidīdams, ka puiši atpazīs viņa vārdu. Neviens nekādi nereaģēja. Svešais kaut ko nomurmināja un tad turpināja: To pašu es varētu jautāt jums. Aridholā jau sen neviens nav redzēts. Ļoti, ļoti sen. Es pat nebūtu varējis iedomā­ties, ka ieraudzīšu trīs jaunus vīriešus pastaigājamies pilsētas ielās.

- Mēs esam ceļā uz Kēmlīnu, Rands atbildēja. Apstājāmies, lai naktī būtu kur patverties.

- Kēmlīna, Mordets lēni sacīja, veldams pār mēli vārdu, un tad papurināja galvu. Jūs sakāt lai naktī būtu kur patverties? Varbūt pie­biedrosieties man?

- Jūs vēl nepateicāt, ko te darāt, Perins aizrādīja.

- Nu es, protams, esmu dārgumu mednieks.

- Vai esat ari kaut ko atradis? Mats satraukti vaicāja.

Randam šķita, ka vīrs pasmaida, taču pustumsā viņš nebija par to pār­liecināts. -Jā, esmu, svešais atbildēja. Pat vairāk, nekā cerēju. Daudz vairāk. Tik daudz, ka nevaru aiznest. Man ne prātā nevarēja ienākt, ka atradīšu trīs spēcīgus, veselīgus jaunekļus. Ja palīdzēsiet man izkustināt no vietas visu, ko varu aiznest līdz saviem zirgiem, varbūt saņemsiet savu tiesu. Cik tik varēsiet panest! Viss, ko atstāšu, būs pagalam to aiznesīs cits dārgumu mednieks, es nepagūšu atgriezties.

- Es taču teicu, ka tādā vietā jābūt dārgumiem! Mats iesaucās un metās augšā pa kāpnēm. Mēs palīdzēsim jums aiznest. Tikai parādiet, kur tie ir. Abi ar Mordetu viņi ieslīdēja dziļāk ēnā starp kolonnām.

Rands paskatījās uz Perinu. Mēs nevaram viņu atstāt. Perins palū­kojās uz rietošo sauli un pamāja.

Abi piesardzīgi kāpa augšup pa kāpnēm, Perins palaida vaļīgāk cirvi jostas cilpā, bet Rands stingrāk satvēra zobenu. Mats un Mordets viņus gaidīja starp kolonnām; Mordets bija sakrustojis rokas uz krūtīm, bet Mats nepacietīgi skatījās uz iekštelpām.

- Nāciet, Mordets aicināja, tūlīt parādīšu jums dārgumus. Viņš ieslīdēja gaitenī, un Mats sekoja. Randam un Perinām atlika vienīgi iet abiem nopakaļ.

Gaitenī valdīja pustumsa, taču Mordets acumirklī pagriezās sāņus un devās augšā pa šaurām kāpnēm, kas apmeta loku un vijās lejup arvien lie­lākā tumsā, līdz beidzot viņi klupdami krizdami steberēja pa piķa melnu tumsu. Rands taustījās ar roku gar sienu, šaubīdamies, vai zem kājām būs pakāpiens, iekams to sajuta. Pat Matam kļuva neomulīgi tas bija noprotams pēc puiša balss, viņam sakot: Te, lejā, ir drausmīgi tumšs.

- Jā, jā, Mordets atbildēja. Šķita, ka tumsa viņu it nemaz netraucē.

- Lejā ir gaismas. Nāciet!

Un nudien vītņu kāpnes piepeši beidzās ar gaiteni, ko blāvi apgais­moja izretinātas, dūmojošas lāpas dzelzs turekļos pie sienām. Raustīgajās liesmās un ēnās Rands beidzot skaidri redzēja Mordetu, kurš, ne brīdi nepiestādams, aicināja viņus sekot.

“Kaut kas viņā ir savāds,” Rands nodomāja, bet nevarēja saprast, kas tieši. Mordets bija pieglaimīgs, mazliet par tuklu, ar pietūkušiem plak­stiņiem, kas radīja iespaidu viņš aiz kaut kā slēpjas un glūn. Neliela auguma plikpauris, bet gaita tāda, it kā viņš no viņiem visiem būtu visstaltākais. Arī tādu apģērbu Rands pavisam noteikti vēl nebija redzējis. Cieši piegulošas bikses, mīksti, sarkani, pie potītēm atlocīti zābaki. Gara, sarkana veste ar bagātīgiem zelta izšuvumiem un sniegbalts krekls ar pla­tām piedurknēm, bet aproču gali gandrīz skāra vīra ceļgalus. Protams, tādā apģērbā neviens neskraida pa sagrautu pilsētu, meklējot dārgumus. Tomēr ne jau drēbes svešajam piešķīra savādnieka izskatu.

Gaitenis beidzās istabā ar flīžu sienām, un jauneklis aizmirsa par var­būtējām Mordeta dīvainībām. Randa draugiem aizrāvās elpa un viņam tāpat. Arī šo telpu apgaismoja vairākas lāpas, ar dūmiem izraibinot gries­tus un piešķirot katram no viņiem vairāk par vienu ēnu, taču gaismu tūk­stoškārtīgi atspoguļoja dārgakmeņi un zelts kaudzē uz grīdas, monētu un rotaslietu grēdas, apzeltīti kausi, šķīvji un paplātes, zobeni un dunči ar iestrādātiem dārgakmeņiem tas viss bija nevērīgi samests kalnos, kas sniedzās līdz viduklim.

Mats kliegdams metās uz priekšu un nokrita ceļgalos pie vienas kau­dzes. Maisus, viņš izdvesa, rakdamies zeltā. Lai to visu aiznestu, mums vajag maisus!

- Visu mēs nevaram aiznest, Rands sacīja. Viņš bezpalīdzīgi paska­tījās visapkārt. Zelts, ko tirgotāji gada laikā atveda uz Emondāri, nebūtu pat tūkstošā daļa no viena šī dārgumu kalna. Ne tagad! Ir jau gandrīz tumšs.

Perins paņēma kādu cirvi, bezrūpīgi atsvabinādams rīku no zelta ķēdēm, kas bija ap to apvijušās. Ap cirvja spīdīgo, melno kātu mirdzēja dārgakmeņi, bet abus asmeņus klāja smalka zelta arabeska. Labi, rīt, viņš teica un smaidot pacēla cirvi. Moiraina un Lans sapratīs, kad viņiem to parādīsim.

- Jūs neesat trīs vien? Mordets jautāja. Vīrs bija ļāvis puišiem brāz­ties garām uz dārgumu istabu, bet nu viņiem sekoja. Kas vēl ir kopā ar jums?

Mats, dziļi iegrūdis roku dārgumos, izklaidīgi attrauca: Moiraina un Lans. Vēl arī Nīnēva, Egvēna un Toms. Viņš ir menestrels. Mēs dodamies uz Tarvalonu.

Rands aizturēja elpu. Un tad viņa uzmanību piesaistīja vīrieša klu­sēšana.

Mordeta seja bija saviebusies trakās dusmās, bet to izķēmoja arī bailes. Viņš atieza zobus. Tarvalona! Vīrs kratīja dūres viņu priekšā.

- Tarvalona! Jūs taču teicāt, ka dodaties uz to… to… Kēmlīnu. Jūs man melojāt!

- Ja jūs vēl aizvien to gribat, Perins viņam sacīja, mēs rīt atnāk­sim un jums palīdzēsim. Puisis uzmanīgi nolika cirvi atpakaļ dārgumu kaudzē. Ja jūs gribat.

- Nē. Tas ir… Mordets elsodams purināja galvu, it kā nevarētu izlemt. Ņemiet, ko gribat. Izņemot… Izņemot…

Rands piepeši attapās, kas viņam svešajā šķita aizdomīgs. Izklaidus saliktās lāpas gaitenī katram no viņiem piešķīra ēnas, tāpat bija arī dār­gumu istabā. Tikai… Rands bija tik satriekts, ka pateica to skaļi: Jums nav ēnas.

Mats izlaida no rokām kausu, kas būkšķēdams nokrita uz grīdas.

Mordets pamāja, un pirmo reizi viņa pietūkušie acu plaksti pilnībā atvērās. Pieglaimīgā seja pēkšņi sarāvās un pauda izsalkumu. Tātad, viņš stalti izslējās un uzreiz izskatījās garāks. Tas ir nolemts. Un pie­peši viss mainījās. Mordets piepūtās kā balons, deformējās, viņa galva jau spiedās pie griestiem, pleci grūdās pie sienām, aizpildot istabas malas,

nogriežot ceļu bēgšanai. Iekritušiem vaigiem, ņirdzīgi atieztiem zobiem viņš izstiepa lielās plaukstas, ar kurām varēja aprīt cilvēka galvu. Rands kliegdams atsprāga atpakaļ. Kājas sapinās zelta ķēdē, un puisis, zaudējis elpu, nogāzās uz grīdas. Cīnīdamies pēc gaisa, viņš meklēja zobenu, cenz­damies to izdabūt laukā no apmetņa, kas bija aptinies ap ieroča spalu. Istabu piepildīja spalgi draugu kliedzieni. Visapkārt uz grīdas žvadzēja zelta šķīvji un kausi. Pēkšņi Randa ausīs ievibrējās sirdi plosošs brēciens.

Teju vai šņukstēdams, Rands beidzot spēja ieelpot, un tajā pašā mir­klī viņš izvilka zobenu no maksts. Piesardzīgi piecēlies kājās, jauneklis pārlika, kurš no draugiem bija kliedzis. Perins pār istabu pameta uz viņu skatienu; draugs ieplestām acīm bija pieplacis pie zemes un atvēzējis cirvi, it kā gribēdams cirst koku. Gar dārgumu kaudzi lūrēja Mats, sagrā­bis turpat paņemto dunci.

Kaut kas sakustējās vistumšākajā kaktā, ko neaizsniedza lāpu gaisma, un puiši palēcās. Tas bija Mordets, piespiedis ceļgalus pie krūtīm un tik dziļi, cik iespējams, ierāvies vistālākajā telpas stūrī.

- Viņš mūs izjokoja, Mats elsa. Tas bija tāds kā triks. Mordets atgāza galvu un gaudoja tā, ka no trīcošajām sienām bira putekļi. Jūs visi esat miruši! viņš kliedza. Visi miruši! Un viņš pielēca kājās un metās pāri istabai.

Randam atkārās žoklis, un arī viņš gandrīz izlaida no rokām zobenu. Mordets gaisā stiepās garumā, līdz kļuva plāns kā dūmu grīste. Tievs kā pirksts viņš atsitās pret spraugu flīžu sienā un tajā pazuda. Izgaisdams vīrs vēl raidīja pēdējo kliedzienu, kas pēc viņa pazušanas pamazām pieklusa.

- Jūs visi esat miruši!

- Laižamies prom, Perins izdvesa, sagrābdams cirvi un vienlaikus cenzdamies skatīties uz visām pusēm. Nu jau viņš vairs neievēroja zelta rotājumus un dārgakmeņus zem kājām.

- Bet dārgumi, Mats iebilda. Mēs taču nevaram tos tā atstāt!

- Es neko no šejienes negribu, Perins atcirta, joprojām griezdamies uz visām pusēm. Pacēlis balsi, viņš sauca sienām: Dārgumi pieder jums, vai dzirdat? Mēs neko neņemsim!

Rands dusmīgi skatījās uz Matu. Vai gribi, lai viņš mums seko? Var­būt stūķēsi kabatās un gaidīsi, kamēr Mordets atgriežas kopā ar desmit tādiem kā viņš?

Mats tikai pamāja uz zelta un dārgakmeņu pusi, bet nepaguva bilst ne vārda, kad Rands bija sagrābis viņu aiz vienas rokas un Perins aiz otras. Par abiem viņi izvilka no istabas Matu, kurš pretojās un kliedza par dārgumiem.

Puiši nebija nogājuši ne desmit soļu pa gaiteni, kad jau tāpat blāvais starojums viņiem aiz muguras sāka izgaist. Lāpas dārgumu istabā dzisa. Mats pārstāja kliegt. Viņi steidzās prom pār pakāpieniem. Noraustījās pirmās lāpas liesma, pēc tam nākamās. Kad viņi tika līdz vītņu kāp­nēm, Matu vairs nevajadzēja vilkt. Visi trīs skrēja, un aiz viņu mugu­rām sakļāvās tumsa. Pat piķa melnums kāpnēs draugiem lika vilcināties vien mirkli, un viņi steidzās augšup, kliegdami pilnā balsī, lai aizbiedētu jebko, kas priekšā varētu gaidīt. Viņi kliedza, lai sev atgādinātu, ka vēl ir dzīvi.

Puiši iegāzās gaitenī, slīdēdami un krizdami uz putekļainā marmora, pēc tam līkumodami starp kolonnām, visbeidzot traukdamies lejup pa kāpnēm, līdz galu galā piezemējās putekļu kaudzē.

Uzslējies kājās, Rands pacēla no ietves Tama zobenu un bažīgi parau­dzījās visapkārt. Virs jumtiem vēl varēja saskatīt mazāk par pusi no saules. Ēnas stiepās kā tumšas rokas, kas dziestošajā gaismā šķita vēl melnākas, piepildot teju vai visu ielu. Rands notrīsēja. Ēnas auga tāpat kā Mordets. Lai nu kā, mēs tikām prom. Mats izķepurojās laukā no kaudzes un trīcošām rokām notrausa putekļus (tā bija vien vāja atblāzma no šī viņa ieraduma). Un vismaz es…

- Vai patiešām? Perins jautāja.

Rands zināja, ka šoreiz viņa iztēle nav vainojama. Skausts sūrstēja. No tumsas starp kolonnām kāds viņus vēroja. Rands apsviedās riņķī un paraudzījās uz ēku pretējā pusē. Arī no turienes viņš sajuta kāda skatienu. Jauneklis ciešāk satvēra zobena spalu, kaut arī šaubījās, ka spēs ieroci izmantot. Šķita, ka visapkārt ir modras acis. Arī draugi piesardzīgi lūkojās apkārt, un Rands saprata, ka viņi jūtas tāpat.

- Turēsimies ielas vidū, viņš aizsmacis sacīja. Puiši pārmija skatie­nus; arī Mats un Perins baidījās. Rands skaļi norija siekalas. Turēsimies ielas vidū, cik iespējams tālāk no ēnām, un iesim ātrā solī.

- Ļoti ātrā, Mats dedzīgi piekrita.

Novērotāji viņiem sekoja. Vai arī viņu bija ļoti daudz, jo neskaitāmas acis raudzījās gandrīz no katras ēkas. Rands nemanīja ne kustības, taču

juta dedzīgus, izsalkušus skatienus. Ej nu sazini, kā būtu labāk: tūkstoš acu vai tikai dažas, kas viņiem seko.

Vietās, kurās vēl iesniedzās saule, jaunekļi tikai mazliet palēnināja soli un satraukti šķielēja tumsā, kas, šķiet, vienmēr bija viņiem priekšā. Neviens no draugiem nealka doties ēnās, jo nezināja, kas tur varētu gai­dīt. Novērotāju gaidas varēja fiziski sajust ikreiz, kad ēnas krita pār ielu un aizšķērsoja ceļu. Caur šīm tumšajām vietām draugi skrēja kliegdami. Randam likās viņš dzird sausus, čabošus smieklus.

Beidzot, kad jau uzkrita krēsla, viņi sasniedza balto mūra ēku, kuru bija atstājuši, kā pašiem šķita, pirms nezin cik dienām. Vērojošie skatieni pēkšņi atkāpās. Tie pazuda ar katru viņu sperto soli. Ne vārda nebildis, Rands metās uz ēku teciņiem vien, un draugi viņam sekoja. Pēc tam puiši jau metās skriešus un apstājās tikai tad, kad bija iegāzušies iekšā pa dur­vīm, kur visi trīs elsdami sabruka zemē.

Uz flīžu grīdas telpas vidū dega neliels ugunskurs, un dūmi pazuda griestu caurumā; Randam šī aina nepatīkami atgādināja Mordetu. Ap liesmām bija sapulcējušies visi ceļinieki, izņemot Lanu, un katrs uz viņu ierašanos reaģēja citādi. Kad puiši iekrita istabā, Egvēna pie uguns sildīja rokas. Meitene satrūkās un ķēra ar rokām pie kakla, bet, viņus atpazinusi, atviegloti nopūtās, tā nododot savu satraukumu. Toms ar pīpi mutē kaut ko noburkšķēja, taču Rands saklausīja vārdu “muļķi”, pirms menestrels atsāka bikstīt ar nūju liesmas.

- Aunapieres tādi! Viedā šņāca, pārskaitusies līdz baltkvēlei; viņas acis dega, seju klāja spilgti sarkani plankumi. Kāpēc, Gaismas dēļ, jūs tā aizmukāt? Vai esat pie pilna prāta? Vai sajēgas nemaz nav? Lans tagad jūs meklē, un sakiet paldies, ja atgriezies viņš nemēģinās jums iedauzīt mazliet apdoma!

Aesu Sedaja neizrādīja ne mazāko satraukumu, bet, puišus ieraudzī­jusi, viņa ieķērās sava tērpa malā tā, ka pirkstu kauliņi kļuva gluži balti. Lai arī kādas zāles Nīnēva bija devusi, Aesu Sedaja atkal stingri turējās kājās.

- Ta jums nevajadzēja darīt, viņa teica balsī, tik dzidrā un rāmā kā Ūdensmeža dīķis. Vēlāk par to parunāsim. Bet kaut kas tur atgadījās, citādi jūs nebūtu tā metušies pa galvu pa kaklu. Stāstiet!

- Jūs teicāt, ka te ir droši, Mats sūrojās, rausdamies kājās. Teicāt, ka Aridhola bija Maneterenas sabiedrotā un trolloki pilsētā nerādīsies, un…

Moiraina panāca uz priekšu tik spēji, ka Mats aprāvās un palika ar muti vaļā, bet Rands un Perins sastinga, vēl tupēdami uz ceļgaliem.

- Trolloki? Vai šaipus mūriem redzējāt trollokus?

Rands norija siekalas. Trollokus nē, viņš atbildēja, un tad visi tris sāka aizgūtnēm reizē runāt.

Katrs stāstu uzsāka no citas vietas. Mats ar dārgumu atrašanu; varēja nodomāt, ka visi nopelni pienākas tikai viņam vien. Perins sāka ar skaidrojumu, kāpēc viņi vispār aizgāja, nevienam neko neteikuši. Rands pārlēca uz to, kas viņam šķita svarīgs, proti, ka starp kolonnām bija sasta­puši svešinieku. Taču visi trīs puiši bija tik satraukti, ka nespēja saka­rīgi izstāstīt par pieredzēto kas kuram ienāca prātā, to arī spēra laukā, neņemot vērā ne pirms, ne pēc tam notikušo un neklausoties pārējos. Novērotāji. Visi trīs pļāpāja par novērotājiem.

la nu viss stāstījums iznāca teju vai nesakarīgs, tomēr klausītāji juta puišu bailes. Egvēna sāka mest bažīgus skatienus uz tukšajiem logiem, kas vērās uz ielu. Krēsla pārgāja tumsā; ugunskurs šķita pavisam mazs un blāvs. Toms izņēma pīpi no zobiem un, piešķiebis galvu un saraucis pieri, klausījās. Moirainas skatiens pauda bažas, bet ne jau pārmērīgi lielas. Un tad…

Aesu Sedaja pēkšņi nošņācās un stingri satvēra Randa elkoni. Mordets! Vai esi drošs, ka tas ir viņa vārds? Padomājiet labi, visi trīs. Mordets?

Puiši reizē nomurmināja jā, pārsteigti par Aesu Sedajas dedzī­gumu.

- Vai viņš jums pieskārās? Moiraina jautāja visiem trim. Neko jums neiedeva? Jūs viņam nepalīdzējāt? Man tas jāzina!

- Nē, Rands atbildēja. Neviens no mums. Nebija nekā tamlī­dzīga. Perins piekrītoši pamāja ar galvu un piebilda: Viņš tikai gribēja mūs nogalināt. Vai ar to nepietiek? Samilza, līdz aizpildīja pusi istabas, brēca, ka mēs visi esam miruši, un tad pazuda. Perins ar žestiem parā­dīja, kā tas bija noticis. Tikpat kā dūmi. Egvēna iešņukstējās.

Mats īgni novērsās. Droši, tā jūs teicāt. Un visas runas, ka trolloki te nenāks. Ko mēs varējām domāt?

- Acīmredzot jūs vispār nedomājāt, Moiraina vēsi atbildēja, jau atguvusi mieru. Ikviens, kas domā, būtu piesardzīgs vietā, kur pat trol­loki baidās ienākt.

- Mata darbs, Nīnēva nešauboties secināja. Viņam prāts vien­mēr nesas uz negantībām, un pārējie kopā ar viņu zaudē savu iedzimto saprašanu.

Moiraina īsi pamāja ar galvu, tomēr nenolaida skatienu no Randa un viņa draugiem. Trolloku karu beigu posmā šajās drupās apmetās kara­spēks trolloki, Melndraugi, mīrddrāli, Baiskungi, kopskaitā tūkstotis. Viņi nenāca laukā, un tad izlūki devās pāri mūrim. Tie atrada ieročus, bruņu gabalus, visapkārt izšļakstītas asinis. Un vēstis, kas bija ieskrāpētas mūrī trolloku valodā, sauca Melno, lai tas palīdz viņu beidzamajā stundā. Ļaudis, kas ieradās vēlāk, neredzēja nedz asiņu, nedz zīmju pēdas. Viss bija notīrīts. Puscilvēki un trolloki to vēl atminas. Tieši tāpēc viņi turas pa gabalu no šīs vietas.

- Un tāpēc jūs izvēlējāties šeit paslēpties? Randa balsī skanēja neti­cība. Drošāk būtu ārā mēģināt no viņiem aizbēgt.

- Ja jūs nebūtu aizlaidušies, Moiraina pacietīgi atbildēja, tad zinātu, ka visapkārt ēkai esmu novietojusi sargus. Mīrddrāls pat neno­jaustu par sardzes klātbūtni, jo viņiem jāaptur cita veida ļaunums, un tie, kas mīt Šadarlogotā, viņiem ceļā nestāsies, nenāks ne tuvumā. No rīta varēsim droši doties ceļā šie radījumi necieš saules gaismu. Viņi paslēp­sies dziļi zemē.

- Šadarlogota? Egvēna nedroši ievaicājās. Manuprāt, jūs teicāt, ka šīs pilsētas vārds ir Aridhola.

- Reiz tā bija Aridhola, Moiraina paskaidroja, un viena no Des­mit Nācijām, zemēm, kas izveidoja Otro Derību, zemēm, kas nostājās pret Melno no pirmās dienas pēc pasaules izārdīšanas. Tolaik, kad Torins al Torens al Bans bija Maneterenas karalis, bet Aridholas karalis bija Balvens Majels, Balvens Dzelzsroka. Trolloku kara vistumšākajā izmisuma brīdī, kad šķita, ka uzvara noteikti piederēs Melu Tēvam, karalis aicināja Mordetu uz Balvena galmu.

- To pašu vīru? Rands iesaucās, bet Mats izdvesa: Nevar būt! Moirainas skatiens abus apklusināja. Telpā iestājās klusums, skanēja vie­nīgi Aesu Sedajas balss.

- Jau labu laiku pirms ierašanās pilsētā Mordets bija Balvena ausis un drīz vien kļuva par otro svarīgāko vīru pēc karaļa. Viņš čukstus lēja indi Balvena ausīs, un Aridholā sākās pārmaiņas. Pilsēta izolējās, nocietinā­jās. Ļaudis runāja, ka labāk satikt trollokus nekā aridholiešus. “Gaismas

uzvara ir viss” Mordets izdomāja šo saukli, un Aridholas viri to izklie­dza, bet darbos noliedza Gaismu.

Šis stāsts ir pārāk garš, lai visu izstāstītu, un pārāk drūms, turklāt ir zināmi tikai tā fragmenti, pat Tarvalonā. Kā Torina dēls Kārs ieradās, lai Aridholu atkal pievērstu Otrajai Derībai, un Balvens sēdēja tronī izkaltusi čaula ar apsēstību acīs. Viņš smējās, bet Mordets tikmēr ūsās smaidīja un pavēlēja nonāvēt Kāru un sūtņus kā Melndraugus. Kā prin­cis Kārs ieguva iesauku Kārs Vienrocis. Kā viņš aizbēga no Aridholas cietuma un vienatnē aizlaidās uz Pierobežu, Mordeta pārdabiskajiem slepkavām minot uz papēžiem. Kā princis tur satika Reu, kura nezināja, kas Kārs ir, un apprecēja viņu, un samudžināja Rakstu, kas aizveda līdz vīra nāvei Reas rokās, un viņas pašnāvība pie Kāra kapa, un Aletlorielas krišana. Kā Maneterenas karaspēks ieradās, lai atriebtu Kāru, un atklāja, ka Aridhola ir izpostīta un aiz mūriem nav nevienas dzīvas dvēseles, bet ir kas vēl ļaunāks par nāvi. Aridholas ienaidnieks bija pati Aridhola. Aiz­domas un naids dzemdēja radību, kas barojās no sava radītāja un bija ieslēgts pamatiezī, uz kura stāvēja pilsēta. Mašadars vēl aizvien izsalcis gaida. Ļaudis vairs nepieminēja Aridholu. Pilsētu pārdēvēja par Šadarlogotu vietu, kurā gaida ēna, vai vienkāršāk Gaidošo ēnu.

Mašadars neaprija vienīgi Mordetu, bet ievilināja viņu slazdā, un arī Mordets šajos mūros gaida nez cik gadsimtus ilgi. Ļaudis ir viņu redzē­juši. Dažus viņš iespaido ar dāvanām, sagrozot prātus un maitājot garu, un, kamēr nodarījums ir spēkā, šī trupe gan izplešas, gan sarūk… vai arī nogalina. Ja Mordetam izdodas kādu pierunāt doties līdzi uz mūriem, Mašadara varas laukā, viņš spēj aprīt šī cilvēka dvēseli. Pēc tam Mordets dodas prom, iemiesojies upura ķermenī, un tas ir ļaunāk par nāvi atkal izplatīt Mordeta ļaunumu pasaulē.

- Dārgumi, Perins nomurmināja, kad Moiraina pabeidza stāstīt.

- Mordets gribēja, lai palīdzam aiznest dārgumus līdz viņa zirgiem. Puiša seja sakritās. Varu saderēt, ka tie noteikti bija kaut kur ārpus pil­sētas. Rands nodrebēja.

- Bet tagad mēs esam drošībā, vai ne? Mats jautāja. Viņš mums neko neiedeva un nepieskārās, tāpēc esam drošībā, vai ne? Ar jūsu norī­koto sardzi?

- Jā, mēs esam drošībā, Moiraina sacīja. Mordets nevar šķērsot apsargāto robežu un nespēj aizskart nevienu, kas šeit uzturas. Turklāt

viņam jāslēpjas no saules gaismas, tāpēc dienas laikā varam droši doties prom. Bet tagad centieties iemigt! Sargi mūs aizstāvēs lidz Lana atgrie­šanās brīdim.

- Viņš jau labu laiku ir projām, Nīnēva pameta bažīgu skatienu naktī. Jau bija uzkritusi tumsa, melna kā piķis. Ar Lanu nekas neno­tiks, Moiraina mierinoši teica un runājot izklāja pie uguns segu. Lanam bija lemts cīnīties pret Melno, vēl pirms viņš atstāja šūpuli, savās bērna rokās satvēris zobenu. Turklāt es zinātu gan viņa nāves brīdi, gan veidu, tāpat kā viņš zinātu manējo. Atpūties, Nīnēva! Viss būs labi. Tīdamās segā, Moiraina pieklususi raudzījās uz ielu, it kā arī pati gribētu zināt, kāpēc Sargātājs kavējas.

Randa rokas un kājas šķita smagas kā svins, bet acis pašas krita ciet, tomēr miegs tik ātri nenāca; aizmidzis viņš sapnī murmināja un nospēra nost segas. Pamodās Rands pēkšņi un tad brīdi skatījās visapkārt, līdz atcerējās, kur atrodas.

Uzlēca mēness, pēdējais plānais sirpis pirms jauna mēness; tā vāro gaismiņu izdzēsa nakts. Randa ceļabiedri jau bija aizmiguši, lai gan ne visi gulēja labi. Egvēna un abi draugi grozījās un bez skaņas murmināja. Toms reizi par visām reizēm krāca klusi, bet brīdi pa brīdim šņācienus pārtrauca aprauti izsaucieni. No Lana vēl nebija ne vēsts.

Rands pēkšņi sajuta, ka sardze nav nekāda aizsardzība. Tur laukā, tumsā, taču varēja būt nezin kas. Nosaucis sevi par muļķi, jauneklis pie­svieda pēdējām oglēm ugunskurā malku. Liesma bija par mazu, lai dotu daudz siltuma, tomēr kļuva gaišāk.

Randam nebija ne jausmas, kas bija viņu pamodinājis, pārtraucot nejauko sapni. Tajā viņš atkal bija mazs zēns ar Tama zobenu un uz mu­guras piesietu šūpuli. Viņš skrēja pa tukšām ielām, Mordeta vajāts, kurš kliedza, ka grib tikai viņa roku. Sapnī bija arī vecs vīrs, kas viņus vēroja, bez apstājas tarkšķēdams un vājprātīgi smiedamies.

Sakārtojis segu, Rands atgūlās un skatījās griestos. Ļoti gribējās aiz­migt, pat ja redzētu vēl kādu tik nelāgu sapni, tomēr viņš nespēja aizvērt ne acu.

Pēkšņi istabā no tumsas klusi iesteidzās Sargātājs. Moiraina pamodās un uzslējās sēdus, it kā būtu nodžinkstējis zvans. Lans atvēra plaukstu, un uz flīzēm Moirainas priekšā žvadzēdami nokrita trīs sīki dzelzs priekš­meti. Trīs asinssarkanas nozīmītes ragaini galvaskausiņi.

- Šaipus mūriem ir trolloki, Lans paziņoja. Nepaies ne stunda, un viņi būs klāt. Un visļaunākais no tiem ir Nelabais. Sargātājs jau modi­nāja pārējos.

Moiraina sāka gliti locīt savas segas. Cik viņu ir? Vai viņi zina, kur mēs atrodamies? Aesu Sedaja runāja tā, it kā nebūtu nekādas steigas.

- Diez vai, Lans atbildēja. Krietni pāri simtam un gana nobiju­šies, lai nogalinātu katru, kas kustas, ieskaitot cits citu. Puscilvēki trollokus dzen ar dzīšanu tikai četratā spēj tikt galā ar vienu dūri -, un pat mīrddrāls, šķiet, vēlas vienīgi izskriet cauri pilsētai un pēc iespējas ātrāk to pamest. Viņi pat negrasās visu pārmeklēt, kā raduši, un ir tik nevērīgi, ka es teiktu mums nav par ko uztraukties, ja vien šie tepat blakus mūs nemeklētu. Lans tā kā vilcinājās.

- Vai ir vēl kas?

- Nu, viņš lēni sacīja, mīrddrāli dzen trollokus pilsētā ar varu. Taču kas piespieda mīrddrālus?

Visi klusēdami klausījās. Toms tagad klusi nolamājās, bet Egvēna izdvesa jautājumu: Melnais?

- Neesi nu muļķe, meitēn, Nīnēva nošņācās. Melno Radītājs ir ieslodzījis Šajolgulā!

- Vismaz pagaidām, Moiraina piebalsoja. Nē, Melu Tēva šeit nav, tomēr visādam gadījumam mums jādodas prom.

Nīnēva samiegtām acīm viņu uzlūkoja. Jāatstāj sardze un jāšķērso Šadarlogota naktī.

- Vai arī jāpaliek tepat un jāsatiek trolloki, Moiraina sacīja. Lai turētos viņiem pretī, būs jāizmanto Vienspēks. Tas iznīcinās sardzi un pie­vilinās tieši to, no kā sardzei mūs jāaizstāv. Tikpat labi mēs varētu iedegt signāluguni viena torņa galā katram Puscilvēkam divdesmit jūdžu attā­lumā. Es neizvēlētos bēgt, bet mēs esam zaķi, un medību gaitu nosaka suņi.

- Ko tad, ja taipus mūriem viņu būs vairāk? Mats jautāja. Ko mēs tad darīsim?

- Tādā gadījumā liksim lietā manu īpašo plānu, Moiraina atbil­dēja. Lans paskatījās uz viņu. Aesu Sedaja pacēla roku un piebilda:

- Biju pārāk nogurusi, lai to izmantotu ātrāk. Bet tagad esmu atpūtu­sies, un par to paldies Viedajai. Dosimies uz upi! Tur mūsu aizmuguri sargās ūdens un es spēšu radīt mazāku sardzi, kas aizturēs trollokus un

Puscilvēkus. Tikmēr mēs izgatavosim plostus un pārcelsimies pāri. Vai vēl labāk varbūt uzgavilēsim tirgotāju laivai, kas ieradīsies no Saldēas.

Lans ievēroja, ka emondāriešu skatieni neko neizsaka. Trolloki un mīrddrāli necieš dziļu ūdeni, trolloki no tā briesmīgi baidās. Peldēt arī viņi neprot. Puscilvēks bridis ūdenī tikai līdz viduklim, ne dziļāk, sevišķi tekošā ūdenī. Trolloki neies pat tik tālu, ja izdomās, kā izvai­rīties.

- Tatad, tikuši pāri upei, būsim drošībā, Rands secināja, un Sargā­tājs pamāja ar galvu.

- Mīrddrāls attapsies, ka likt trollokiem sasiet plostus ir gandrīz tik­pat grūti kā dzīt viņus uz Šadarlogotu, un, ja viņi peldus mēģinās šķērsot Arinelli, puse trolloku aizbēgs, bet pārējie, iespējams, noslīks.

- Zirgos! Moiraina sacīja. Mēs vēl neesam tikuši pāri upei.

Divdesmitā nodala

j

Putekļi vējā

K

ad ceļotāji satraukto, tramīgo zirgu mugurās atstāja balto mūra

ēku, pūta brāzmains, ledains vējš. Tas gaudoja virs jumtiem,

plandīdams viņu apmetņus kā karogus un gar šauro mēness

sirpi dzīdams izdilušus mākoņus. Klusi piekodinājis visiem turēties kopā,

Lans pirmais pagriezās uz ielu. Zirgi dīžājās un nemierīgi raustīja pava-

das, alkdami tikt projām.

Rands jādams uzmanīgi pētīja ēkas, kas iznira no nakts ar tukšiem logiem kā acu dobumiem. Šķita, ka ēnas kustas. Pāris reižu vējš skaļi nograbināja logu slēģus. Vismaz skatiem ir prom. Uzreiz kļuva vieglāk. Bet kāpēc tie ir prom ?

Rands jāja bariņā ar pārējiem emondāriešiem un Tomu; viņi turējās tik cieši kopā, ka varēja cits citam pieskarties. Egvēna sēdēja salīkusi, it kā vēlēdamās atvieglot Belas iešanu uz bruģa. Randam pat negribējās elpot. Ikkatrs troksnītis pievērstu uzmanību.

Pēkšņi viņš aptvēra, ka attālums līdz Sargātājam un Aesu Sedajai, kas jāja priekšgalā, palielinās. Abi atgādināja neskaidras ēnas vismaz trīsdes­mit soļus priekšā.

- Mēs atpaliekam, Rands nomurmināja un palaida Mākoni ātrā riksī. Priekšā virs ielas zemu vijās plāna, sudrabpelēka miglas grīste.

- Stāt! Moiraina aizžņaugti iesaucās; tonis bija skarbs un uzstājīgs, tomēr pietiekami kluss, lai dzirdētu tikai savējie.

Rands strauji apstājās. Miglas strēle jau pilnībā aizšķērsoja ielu, lēnām augdama arvien biezāka, it kā sūcoties no mājām abās ielas pusēs. Nu jau tā bija cilvēka rokas resnumā. Mākonis nobubināja un gribēja rauties

atpakaļ, jo Egvēna, Toms un pārējie nāca tieši viņiem virsū. Arī citi zirgi svaidīja galvas, ne par ko negribēdami tuvoties miglai.

Lans un Moiraina nesteidzīgi jāja uz dūmakas pusi, kas arvien vairāk sabiezēja un ieskāva viņus no visām pusēm. Aesu Sedaja pētīja miglas atzaru, kas viņu un Lanu šķīra no pārējiem. Rands nodrebēja, pēkšņi sajuzdams starp lāpstiņām duramies bailes.

Migla piepūtās kā resns tausteklis, un tad iemirdzējās arī blāva gais­miņa, tikai mazliet spilgtāka par mēnesgaismu. Zirgi nemierīgi dīžājās, pat Aldība un Mandarbs.

- Kas tad nu? Nīnēva noprasīja.

- Šadarlogotas ļaunums, Moiraina paskaidroja. Mašadars. Neko neredzošs, nedomājošs, tas klīst pa pilsētu tikpat bezmērķīgi kā tārps, kas urbjas zemē. Kam Mašadars pieskaras, tas mirst. Rands un pārējie palaida zirgus dažus soļus atstatu, bet ne pārāk tālu. Lai arī kā Rands gribēja tikt vaļā no Aesu Sedajas, jāatzīst, ka ārkārtas brīdī viņa ne­apjuka.

- Bet kā mēs tiksim līdz jums? Egvēna jautāja. Vai jūs varat to iznīcināt… atbrīvot ceļu? meitene vaicāja.

Moiraina rūgti un aprauti iesmējās. Mašadars ir plašum plašs, meite­nīt, tikpat liels kā pati Šadarlogota. Pat Baltais tornis to nespētu nonāvēt. Ja es Mašadaru iznīdēšu tiktāl, lai tiekat uz priekšu, tad Vienspēka pēdas būs kā taures signāls Puscilvēkam. Un tad atsteigsies Mašadars, lai novēr­stu manus postījumus, tas atsteigsies un varbūt noķers mūs savā tīklā.

Saskatījies ar Egvēnu, Rands vēlreiz uzdeva meitenes jautājumu. Moiraina nopūtusies atbildēja.

- Lai arī kā man tas nepatiktu, tomēr kas jādara, jādara. Visur jau tā nešķīstība virs zemes nebūs. Citi ceļi būs tīri. Vai redzat to zvaigzni? Seglos pagriezusies, Moiraina pamāja uz sarkanu spīdekli zemu austrumu pamalē. Sekojiet zvaigznei, un tā jūs aizvedīs līdz upei. Lai notiek kas notikdams, dodieties uz upi. Jājiet, cik ātri vien varat, taču, galvenais, ne­trokšņojiet! Atcerieties tuvumā vēl ir trolloki. Un četri Puscilvēki.

- Bet kā mēs jūs atradīsim? Egvēna protestēja.

- Es jūs sameklēšu, Moiraina atbildēja. Esiet droši atradīšu. Bet nu dodieties! Šim radījumam nav ne vismazākā saprāta, tomēr ēdamo tas saož. Un nudien no miglas masas atdalījās sudrabpelēkas šķiedras, kas peldēja un locījās kā simts taustekļi Ūdensmeža dīķa dzelmē.

Kad Rands beidza pētīt biezo, necaurspīdīgo vālu, Sargātājs un Aesu Sedaja jau bija projām. Aplaizījis lūpas, jauneklis pārmija skatienus ar pārējiem. Visi bija tikpat satraukti kā viņš. Pat ļaunāk ikviens laikam gai­dīja, lai kustēties sāk kāds cits. Visapkārt pletās nakts un gruveši. Kaut kur tuvumā klīda Izdzisušie un trolloki varbūt aiz nākamā līkuma. Miglas taustekļi peldēja arvien tuvāk, nu jau tie bija pusceļā līdz viņiem un vairs nešūpojās. Rands pēkšņi sāka nožēlot, ka blakus nav Moirainas.

Visi joprojām pētīja un gudroja, uz kuru pusi nu iet. Rands pagrieza Mākoni, un sirmis metās pusriksi, vilkdams pavadu, gribēdams skriet vēl ātrāk. Izkustējies pirmais, Rands bija uzņēmies vadību, un pārējie viņam sekoja.

Moiraina bija prom, un vairs nebija neviena aizsarga no Mordeta, ja viņš parādītos. Un no trollokiem. Un… Rands aizliedza sev domāt. Viņš sekos sarkanajai zvaigznei. Viņš varēja turēties pie šīs domas.

Trīs reizes viņiem vajadzēja doties atpakaļ, jo ielu no vienas malas līdz otrai nosprostoja akmeņu un ķieģeļu kalns tādam zirgi nemūžam netiktu pāri. Rands dzirdēja draugu īso un aprauto elpu viņi kautrējās par savu paniku. Jauneklis pat sakoda zobus, lai neelsotu. Vismaz jāiztu­ras tā, lai pārējie domā, ka nebaidos. Tas ir tavs pienākums, cietpauri! Tev jāgādā, lai visi tiek laukā sveiki un veseli.

Viņi nogriezās gar nākamo stūri. Miglas siena uz izpostītās ietves lēja gaismu, spilgtu kā pilnmēness. Uz ceļinieku pusi stiepās gaismas stari viņu zirgu platumā. Neviens te negaidīja. Apmetušies riņķi, visi aulekšoja prom ciešā bariņā, nelikdamies ne zinis par pakavu sacelto dunu.

Viņiem priekšā nepilnus desmit soļus attālu iznāca divi trolloki.

Cilvēki un trolloki brīdi tikai skatījās, cits par citu pārsteigtāks. Parādī­jās vēl divi, tad vēl un vēl, saplūzdami ar priekšā stāvošajiem, ielocīdamies barā. Ieraudzījuši cilvēkus, neradījumi bija satriekti. Tomēr sastingums ilga vien mirkli. No ēkām atbalsojās guturālas skaņas un kaucieni trol­loki metās uz priekšu. Cilvēki zirgos pajuka uz visām pusēm kā paipalas.

Randa sirmis jau aulekšoja. Turp! jauneklis iesaucās, dzirdēdams vēl piecus tādus pašus izsaucienus. Aši paskatījies pār plecu, Rands re­dzēja, ka draugi metas katrs uz savu pusi un viņiem visiem seko trolloki.

Viņam pašam trīs trolloki jau mina uz papēžiem, gaisā vēzēdami kār­tis. Randam uzmetās zosāda, saprotot, ka neradījumi skrien soli solī ar

Mākoni. Pieplacis zemu pie sirmja kakla, Rands to skubināja, aiz mugu­ras dzirdot vajātāju aizsmakušās balsis.

Iela priekšā kļuva arvien šaurāka, mājas ar norautiem jumtiem atgā­dināja salīkušus dzērājus. Tukšie logi pamazām pildījās ar sudrabainu mirdzumu pa tiem vēlās laukā bieza migla. Mašadars.

Rands riskēja un pameta skatienu pār plecu. Trolloki joprojām skrēja nepilnus piecdesmit soļus viņam aiz muguras ar miglas gaismu pietika, lai to skaidri redzētu. Nu jau aiz trollokiem jāja Izdzisušais, un šķita, ka trolloki gan vajā Randu, gan bēg no Puscilvēka. Jauneklim priekšā no logiem izpeldēja pusducis pelēku šķiedru, tad ducis, taustīdamies gaisā. Mākonis svaidīja galvu un spalgi zviedza, taču Rands nežēlīgi spieda zirga sānos papēžus, un sirmis mežonīgi metās uz priekšu.

Viņiem aulekšojot starp miglas grīstēm, tās sastinga, tomēr puisis noliecās zemu pie Mākoņa kakla, negribēdams tās redzēt. Ceļš aiz mu­guras bija tukšs. Ja vien tie man pieskarsies… Gaisma! Rands spieda papē­žus Mākoņa sānos vēl stingrāk, un zirgs lēca uz priekšu uz vēlīgo ēnu. Līdzko Mašadara gaisma kļuva blāvāka, Rands, sirmim vēl aizvien auļojot uz priekšu, pameta skatienu pār plecu.

Mašadara plīvojošie, pelēkie taustekļi aizsprostoja pusi ielas, un trol­loki centās no tiem izvairīties, taču Izdzisušais paķēra no seglu somas pā­tagu un sāka to plīkšķināt kā zibens bultu, dzirksteles švirkstinot. Trolloki salīkuši slampāja pakaļ Randam. Puscilvēks bridi vilcinājās, zem melnās kapuces vērojot Mašadara izstieptās rokas, bet tad arī pats metās uz priekšu.

Piebriedušie miglas taustekļi mirkli kā šaubīdamies pašūpojās un tad cirtās uz upuru pusi kā odzes. Vismaz divi taustekļi sagrāba pa trollokam, tos ietinot pelēkā gaismā; kroplās galvas pirms kliedziena tika atgāztas atpakaļ, taču migla vēlās pār neradījumu atvērtajām mutēm un tajās iekšā, aprīdama brēcienus. Ap Puscilvēku apvijās četri taustekļi kājas biezumā, un tas uz melnā zirga sāka raustīties kā dejā, līdz kapuce nokrita, atsedzot bālu bezacu seju. Izdzisušais brēca.

Viņa brēcienam nebija skaņas gluži kā trolloku kliedzieniem, tomēr auss šo to saklausīja griezīgu smilkstu uz dzirdamības robežas, un Ran­dam šķita, ka ausīs urbjas visi pasaulē iespējamie, līdz nāvei pārbiedētie sirseņi. Mākonis krampjaini noraustījās, it kā arī to dzirdēdams, un auļoja vēl nepieredzēti ātri. Rands elsodams turējās zirga mugurā, viņa rīkle bija sausa kā smiltis.

Pēc mirkļa Rands attapās, ka vairs nedzird mirstošā Puscilvēka mēmo kliedzienu, un pakavu duna pēkšņi šķita tikpat skaļa kā kliedzieni. Stin­gri pavilcis pavadu, Rands apturēja Mākoni pie nelīdzena mūra tieši ielu krustojumā. Priekšā no tumsas iznira bezvārda piemineklis.

Atgāzies seglos, jauneklis klausījās, taču dzirdēja vien asins šalkoņu ausīs. Uz viņa sejas izspiedās aukstu sviedru lāses. Vējš paraustīja Randa apmetni, un viņš nodrebinājās.

Visbeidzot Rands izslējās taisni. Debesīs vizuļoja zvaigznes, kur tās neaizklāja mākoņi, un zemu austrumu pamalē bez grūtībām varēja atrast sarkano spīdekli. Vai ir vēl kāds, kas palicis dzīvs un raugās uz to? Vien­alga brīvībā vai trolloku rokās? Egvēna lai Gaisma padara mani aklu kāpēc tu man nesekoji? Ja draugi ir dzīvi un brīvi, viņi sekos zvaigznei. Ja ne… Gruveši aizņēma milzu plašumus, viņš tos varētu pārmeklēt nez cik dienu, bet neko neatrast ja spētu turēties pa gabalu no trollokiem. Kur nu vēl Izdzisušie, Mordets un Mašadars! Negribīgi Rands nolēma doties uz upi.

Viņš saņēma rokās pavadu. Jauneklim šķērsojot ielu, akmens ar asu būkšķi uzkrita uz cita akmens. Rands sastinga, pat aizturēja elpu. Viņš bija paslēpies ēnā soli no ēkas stūra. Jauneklis drudžaini domāja, ka jāat­kāpjas. Bet kas bija aiz muguras? Kāds troksnis viņu bija nodevis? Nespē­dams atcerēties, Rands baidījās atraut acis no ēkas stūra.

Tur biezēja tumsa, un tajā vīdēja kas vēl tumšāks tas dūrās tum­sai cauri. Kārts! Kad šī doma bija uzzibsnījusi Randa galvā, puisis uzreiz cirta papēžus Mākoņa sānos, izrāva no maksts zobenu un, iekliedzies no visa spēka, atvēzēja ieroci. Tikai ar izmisīgu piepūli Randam izdevās apturēt zobena asmeni. Brēkdams atpakaļ atsprāga Mats, daļēji izkritis no segliem, gandrīz izlaidis no rokām loku.

Dziļi ieelpojis, Rands nolaida zobenu. Viņa roka drebēja. Vai redzēji vēl kādu no mūsējiem? viņš ar mokām izspieda.

Ar grūtībām norijis siekalas, Mats neveikli ietrausās atpakaļ seglos. -Es… es… tikai trollokus. Piespiedis roku pie kakla, viņš aplaizīja lūpas. Tikai trollokus. Un tu?

Rands papurināja galvu. Viņi noteikti mēģina tikt līdz upei. Arī mums tas būtu ieteicams. Mats klusēdams pamāja ar galvu, vēl taustī­dams kaklu, un viņi pagriezās uz sarkanās zvaigznes pusi.

Puiši vēl nebija mērojuši ne simt soļu, kad viņiem aiz muguras kaut kur tālu pilsētā griezīgi ietaurējās trolloku rags. Cits tam atbildēja, jau šaipus mūra.

Rands nodrebēja, tomēr zirgu straujākā riksī nepalaida, ar skatienu meklēdams tumšākās vietas un, cik iespējams, no tām izvairīdamies.

Jauneklis raustīja pavadu, it kā grasītos palaist zirgu auļos, un tāpat darīja arī Mats. Rags vairs nepūta, un draugi klusumā sasniedza atvērumu, kas savulaik bija vārti ar vīnogulājiem apaugušā mūrī. No mūra bija pali­kuši tikai torņi ar apdrupušām smailēm, kas slējās melnajās debesīs.

Pie ieejas Mats brīdi vilcinājās, un Rands klusi iejautājās: Vai tad te būs drošāk nekā tur? Viņš nepagausināja sirmi, un pēc mirkļa Mats sekoja, atstādams aiz muguras Šadarlogotu un cenzdamies raudzities uz visām pusēm uzreiz. Rands smagi nopūtās; viņa mute bija izkaltusi. Mums izdosies. Gaisma, mums taču izdosies!

Mūri palika aiz muguras, tos aprija nakts un mežs. Ieklausīdamies ikkatrā troksnītī, Rands ne uz brīdi nenovērsa skatienu no sarkanās zvaig­znes priekšā.

Pēkšņi no aizmugures pie viņiem pierikšoja Toms, pievilkdams zirga pavadu tik vien, lai iesauktos: Jājiet uz priekšu, muļķi! Pēc mirkļa medību izsaucieni un lūstoši zari krūmos liecināja, ka Tomam pa pēdām seko trolloki.

Rands iespieda papēžus Mākoņa sānos, un sirmis rikšoja nopakaļ menestrela zirgam. Ko tad, ja tiksim līdz upei un Moirainas tur nebūs? Ak Gaisma! Egvēna!

Nolicis zirgu ēnā, Perins skatījās uz ieeju pilsētā gabaliņu tālāk, izklai­dīgi vilkdams īkšķi pār cirvja asmeni. Uz ceļa, kas veda laukā no sagrau­tās pilsētas, šķiet, neviena nebija, tomēr viņš apstājās un piecas minū­tes vēroja. Vējš šaustīja Perina savēlušās matu sprogas un centās noraut apmetni. Puisis ietinās tajā ciešāk gandrīz vai neapzināti.

Perins zināja, ka Mats un gandrīz visi emondārieši uzskata: viņam ir gausa domāšana. Daļēji tāpēc, ka Perins bija liela auguma un parasti kus­tējās uzmanīgi, jau no sākta gala baidīdamies kaut ko salauzt vai kādam nodarīt pāri, taču Perinām patika visu kārtīgi izdomāt, ja vien tas bija iespējams. Mats domāja ātri un bija bezrūpīgs, tāpēc laiku pa laikam

iekūlās ķezā un, strēbdams karstu, ari Randu un Perinu rāva sev lidzi putras kadā.

Perinām aizžņaudzās kakls. Augstā Gaisma, nedomā, ka esi putras katlā! Viņš mēģināja sakārtot domas. Viss mierigi jāsaliek pa plauktiņiem.

Vārtu priekšā acīmredzot reiz bija atradies skvērs ar milzīgu strūklaku centrā. Kaut kas no senās godības vēl bija palicis: lielu, apaļu baseinu ietvēra statuju gruveši, bet ap strūklaku pletās atklāts lauks. Lai tiktu līdz vārtiem, būs jāpārvar aptuveni simt soļu, un no meklētāju acīm viņu pasargās tikai nakts. Arī tas nebija patīkami. Perins vēl pārāk skaidri atce­rējās neredzamos vērotājus.

Viņš atminējās arī ragus, kas pirmīt gaudoja pilsētas pusē. Perins gra­sījās griezties atpakaļ, domādams, ka biedri varbūt jau saņemti ciet, un, ja tā, ko tad viņš viens iesāks? Pret Lans taču teica simts trollokiem un četriem Izdzisušajiem. Moiraina Sedaja piekodināja doties uz upi!

Pēc tam jauneklis atkal pievērsās vārtiem. Piesardzīgā domāšana neko daudz nebija līdzējusi, tomēr beigās Perins pieņēma lēmumu. No dziļām ēnām viņš izjāja mazliet gaišākā tumsā.

Tikmēr skvēra otrā galā parādījās vēl kāds zirgs un apstājās. Arī Perins apstājās un aptaustīja cirvi, lai gan īpašu drošību tas nesniedza. Ja tumšā ēna ir Izdzisušais…

- Rand? kāds klusi, it kā vilcinādamies, iesaucās.

Puisis skaļi, atviegloti uzelpoja. Egvēna, tas esmu es, Perins, viņš tikpat klusi atbildēja. Tomēr tumsā pat tas izklausījās par skaļu.

Viņu zirgi satikās pie strūklakas.

- Vai nevienu citu neredzēji? viņi abi reizē uzdeva jautājumu un abi atbildēja, vienlaikus papurinot galvu.

- Nekas ļauns ar viņiem nenotiks, Egvēna murmināja, glaudīdama Belas kaklu. Vai ne?

- Moiraina Sedaja un Lans par viņiem parūpēsies, Perins atbil­dēja. Kad būsim pie upes, viņi parūpēsies par mums visiem. Vismaz tā viņš cerēja.

Kad abi izjāja caur vārtiem, Perins atviegloti uzelpoja, lai gan mežā bija trolloki. Vai Izdzisušie. Perins piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Kailie zari netraucēja sekot sarkanajai zvaigznei, un tagad Mordets viņus vairs neaizsniegs. No Mordeta Perins baidījās vairāk nekā jebkad bija bai­dījies no trollokiem.

Drīz jau būs upe, tur viņi satiks Moirainu, un viņa pasargās arī no trollokiem. Perins ticēja, jo nekas cits jau neatlika. Vējš skrāpējās zaros un čabināja mūžzaļās lapas un skujas. Tālumā ieūjinājās vientuļš naktsputns; Perina un Egvēnas zirgi saspiedās ciešāk, it kā siltumu meklēdami. Viņi bija gaužām vieni.

Kaut kur aiz muguras ātriem, vaimanājošiem grūdieniem sāka pūst trolloku rags, mudinādams medniekus steigties, steigties. Pēc tam tiem sekoja arī aizsmakušas Puscilvēku gaudas, kuras bija raisījis rags. Puscilvēkiem saožot cilvēkus, gaudas kļuva jo griezīgākas.

Perins palaida zirgu auļos un iesaucās: Uz priekšu! Egvēna viņam sekoja, un abi emondārieši skubināja zirgus, nelikdamies ne zinis par sacelto troksni un zariem, kas sitās gar viņiem.

Brāžoties caur kokiem, vienlīdz paļaujoties uz instinktu un vadoties pēc palsās mēnesnīcas, Bela atpalika. Perins atskatījās. Egvēna spēra ķēvei, sita ar pavadu, taču veltīgi. Dzirdēdami trokšņus, trolloki nāca arvien tuvāk. Perins palēnināja sirmja gaitu, lai neattālinātos no Egvēnas.

- Pasteidzies! viņš sauca, jau redzēdams trollokus. Starp kokiem līkumoja milzīgas, tumšas ēnas, un no briesmoņu brēcieniem un ņurdē­šanas stinga asinis. Perins tā ieķērās cirvī pie jostas, ka iesāpējās pirkstu locītavas. Ātrāk, Egvēna, ātrāk!

Un tad sirmis pēkšņi iezviedzās un Perins krita lejup ārā no segliem tieši pāri zirgam. Jauneklis izpleta rokas, lai sevi stiprinātu, un ar galvu pa priekšu iegāzās ledainā ūdenī. Novirzījies no stāvā krasta, viņš bija iejājis tieši Arinellē.

Ledainais ūdens stindzināja, Perinām aizrāvās elpa, un tikai pēc mirkļa, jau krietni sarijies ūdeni, viņš uznira. Puisis drīzāk sajuta, nevis sadzirdējis nosprieda, ka droši vien arī Egvēna ir iekritusi upē. Pūzdams un elsdams Perins brida uz krasta pusi. Nebija viegli turēties virs ūdens; mētelis un apmetnis bija izmirkuši, zābaki pilni ar ūdeni. Viņš paska­tījās visapkārt, meklēdams Egvēnu, taču redzēja tikai mēnesnīcas atspī­dumu tumšā, vēja viļņotā ūdenī.

- Egvēna? Egvēna!

Tieši gar acīm aizšāvās šķēps, iesviezdams Perinām sejā ūdeni. Visap­kārt šļakstēja un šļakstēja. Krastā spalgas, guturālas balsis sāka strīdēties, un trolloku šķēpi vairs nelidoja. Perins uz brīdi pieklusa, vairs nesauk­dams Egvēnu.

Straume nesa viņu prom pa upi, un aizsmakušie kliedzieni un ņurdē­šana krastā sekoja, neatpaliekot ne soli. Perins atraisīja apmetni, ļaudams upei to paņemt. Tomēr bija mazāk smaguma, kas vilktu lejup. Pēc tam puisis spītīgi sāka peldēt uz pretējo krastu. Tur trolloku nebūs. Vismaz tā viņš cerēja.

Perins peldēja tāpat kā mājās, Ūdensmeža dīķī, airēdamies ar rokām un kuldams kājas, turēdams virs ūdens galvu. Katrā ziņā viņš mēģināja celt degunu virs straumes, un tas nebūt nebija viegli. Pat bez apmetņa šķita, ka mētelis un zābaki sver trīsreiz vairāk nekā viņš pats. Cirvis pie jostas traucēja, draudēdams Perinu apsviest riņķī, tāpēc tas visu laiku bija jāgrūž zem sevis. Jauneklis nodomāja, ka arī cirvis būs jāatdod upei, un tā viņš nodomāja ne vienu reizi vien. Izvilkt cirvi būtu daudz, daudz vieg­lāk nekā, piemēram, nomaukt zābakus. Par to domājot, Perins ikreiz arī pārlika, vai, izpeldējis krastā, ieraudzīs trollokus. Pret pusduci pretinieku cirvis daudz nelīdzēs, tomēr pat vienatnē stāties pret trollokiem labāk būtu ar cirvi nekā kailām rokām.

Pēc mirkļa Perins jau šaubījās, vai spēs pacelt cirvi, ja krastā viņu gai­dīs trolloki. Rokas un kājas bija kā ar svinu pielijušas, viņš tikai ar pūlēm spēja pakustināt locekļus, arī galvu ar katru vēzienu bija arvien grūtāk noturēt virs upes. Ūdens saskrēja degunā, un Perins sāka kāsēt. Vēl draņ­ķīgāk nekā smēdē, puisis nīgri nodomāja un, paspēris soli, saprata. Tas taču bija upes dibens. Seklums. Viņš bija ticis pāri upei!

Kampdams ar muti gaisu, Perins cēlās kājās un, ūdenim šļakstoties uz visām pusēm, gandrīz vai atkal nogāzās. Kaut kā nokļuvis krastā, vējā drebēdams, jauneklis izvilka no cilpas cirvi. Trollokus tuvumā nemanīja. Arī Egvēnu ne. Krastā bija tikai daži izklaidus augoši koki, bet upē stīgoja mēnesnīcas lente.

Atguvis elpu, Perins atkal izkliedza draugu vārdus. Tālumā kāds atsaucās, taču pat pa gabalu Perins pazina trolloku aizsmakušās balsis. Biedri diemžēl neatbildēja.

Vējš pieņēmās spēkā, tā gaudas apslāpēja trolloku rēcienus. Perins trīcēja. Nebija tik auksti, lai izmirkušās drēbes sasaltu, tomēr šķita, ka vējš ar ledainu asmeni griež līdz kaulam. Perins apķēra sevi ar rokām, tomēr velti, jo drebuļi nemitējās. Viens viņš noguris kāpa krastā, meklēdams patvērumu no brāzmām.

Rands glaudīja Mākoņa kaklu, čukstus mierinādams savu sirmi. Zirgs svaidīja galvu un drudžaini dīdījās. Trolloki palika aiz muguras vismaz tā šķita tomēr neradljumu pretīgā smaka vēl kairināja zirga nāsis. Mats jāja ar bultu lokā, nodrošinājies pret nakts pārsteigumiem, bet Rands un Toms vērīgi skatījās starp zariem, meklējot sarkano zvaigzni, savu orien­tieri. Kamēr vien viņi vadījās pēc spīdekļa, to viegli varēja paturēt acīs, pat zari virs galvas netraucēja. Taču, kad priekšā uzradās jau citi trolloki, bija jāauļo sāņus, abām trolloku dūrēm metoties viņiem pakaļ. Trolloki spēja turēties zirgiem līdzi viņus gan šķira ne vairāk par piecdesmit soļiem tomēr beigās tie gaudodami atpalika. Taču līkumu un pagriezienu dēļ bēgļi zaudēja savu ceļazvaigzni.

- Manuprāt, tai vēl aizvien jābūt tur, Mats pamāja pa labi no sevis.

- Mēs beigās pagriezāmies uz ziemeļiem, tātad tur ir jābūt austrumiem.

- Rau, kur tā ir! Toms aši izsaucās un pamāja uz zaru mudžekli pa kreisi, tieši sarkanās zvaigznes virzienā. Mats kaut ko nomurmināja zem deguna.

Rands ar acs kaktiņu manīja kustību, un tad no koka puses klusi izlēca trolloks, vicinādams kārti ar cilpu. Rands iespieda papēžus zirgam sānos, un sirmis metās uz priekšu. No ēnām iznira vēl divi trolloki. Randam gar kaklu nožvīkstēja cilpa, uzdzenot aukstus šermuļus.

Mata raidītā bulta trāpīja nezvēram ģīmī tieši acī. Uzreiz pēc tam jauneklis atgriezās atpakaļ pie Randa, un abi zirgi lauzās caur kokiem. Viņi aulekšoja uz upi, lai gan Rands šaubījās, vai tā viņus glābs. Trolloki jau mina uz papēžiem šķita, tie tūlīt pastieps rokas un sagrābs nokausē­tos rumakus aiz astēm. Vēl mazliet, un neradījumi ar kārtīm izraus viņus abus no segliem.

Mats noliecās zemu, zemu, lai palielinātu attālumu starp savu kaklu un trolloku kārtīm. Viņa seja bija gandrīz vai paslēpta zirga krēpēs. Tik­mēr Rands pārlika, kur varētu atrasties Toms. Varbūt menestrels nolēma, ka labāk meklēt ceļu vienam, jo visi trīs trolloki sekos puišiem?

Negaidot no nakts izauļoja Toma zirgs, uzreiz aiz trollokiem. Bries­moņi paguva vien pārsteigumā paskatīties pār plecu, un menestrels jau vēzēja rokas turp un atpakaļ. Mēnesnīcā zibsnīja tērauds. Viens trolloks gāzās uz priekšu un, apmetis kūleni, palika uz zemes guļam kā kaudze, bet otrs brēkdams nokrita ceļos, ar abām rokām plēsdams sev muguru. Trešais ņurdēja, rādot viepli ar atieztiem asiem zobiem, bet, kad viņa

biedri nogāzās, aiznesās projām tumsā. Toms jau atkal pacēla roku vēzie­nam, un trolloks iebrēcās, taču skrienot viņa gaudas tumsā izgaisa.

Rands un Mats piejāja pie Toma un raudzījās uz menestrelu.

- Mani otri vislabākie naži, Toms murmināja, taču pat necentās noliekties un tos pacelt. Tas trolloks atvedīs uz šejieni citus. Ceru, ka upe neatrodas pārāk tālu. Ceru… Nepateicis, uz ko vēl viņš cer, Toms papurināja galvu un palaida zirgu auļos. Rands un Mats metās viņam nopakaļ.

Necik ilgi, un viņi sasniedza zemu krastu ar kokiem; tie auga tieši pie naksnīgi melnā, vēja viļņotā ūdens. Otru krastu Rands nemaz neva­rēja saskatīt. Nodoms šķērsot upi plostā pa tumsu viņam nebūt nepatika, tomēr palikt šajā pusē viņš ne tik nevēlējās. Ja vajadzēs, es peldēšu.

Kaut kur upes pusē sāka pūst trolloku rags, asi, steidzīgi un neatlai­dīgi griezdams tumsu. Pēc gruvešu atstāšanas raga skaņas viņi dzirdēja pirmoreiz. Rands prātoja, vai tas nozīmē, ka pārējie biedri jau ir notverti.

- Nav vērts palikt te visu nakti, Toms sacīja. Izvēlieties virzienu. Pa straumei vai pret?

- Bet Moiraina un pārējie varbūt ir tepat tuvumā, Mats iebilda.

- Lai kurp dosimies, mēs no viņiem attālināsimies.

- Ta varētu būt, ar mēles klakšķiem mudinot savu ērzeli, Toms pagriezās uz krastu, pa straumei. Ta varētu būt. Rands paskatījās uz Matu, draugs paraustīja plecus, un viņi sekoja menestrelam. Kādu laiciņu nekas nemainījās. Dažviet krasts pacēlās augstāk, citur noslīdēja zemāk. Koki auga te biezāk, te nelielos izcirtumos retāk, taču nakts, upe un vējš nemainījās visur bija auksts un tumšs. Trollokus nemanīja. Šī pār­maiņa Randu gan iepriecināja.

Un tad jauneklis priekšā ieraudzīja sīku gaismas punktiņu. Piejājot tuvāk, bija saskatāms, ka gaisma atrodas diezgan augstu virs upes; varēja nodomāt, ka tā ir iekārta kokā. Toms, paskubinājis zirgu, sāka savā nodabā dungot.

Beigās kļuva skaidrs, ka gaismas avots ir laterna liela tirdzniecības kuģa mastā. Kuģis naktī bija novietots blakus izcirtumam starp kokiem. Kuģis, vismaz astoņdesmit pēdu garš, viegli šūpojās straumē, ar tauvām piesiets pie kokiem. Takelāža vējā dūca un čīkstēja. Laterna deva tik­pat daudz gaismas kā mēnesnīca, bet uz klāja neredzēja nevienu dzīvu dvēseli.

- Te, Toms, nokāpis no zirga, paziņoja, būs labāk nekā Aesu Sedajas plostā, vai ne? Menestrels stāvēja, iespiedis rokas sānos, un pat tumsā bija redzams, cik viņš ir apmierināts. Diez vai šajā kuģī var pār­vadāt zirgus, tomēr, ņemot vērā briesmas, par kurām brīdināsim kapteini, viņš būs saprātīgs. Ļaujiet runāt man! Un katram gadījumam paķeriet līdzi segas un seglu somas.

Rands nokāpa zemē un sāka atsprādzēt mantas, kas bija novietotas aiz segliem. Jūs taču nedomājat doties prom bez pārējiem, vai ne?

Tomam nebija iespējas atbildēt, ko viņš domā darīt. Izcirtumā pēkšņi parādījās divi trolloki, gaudodami un vicinādami kārtis; tiem pa pēdām sekoja vēl četri. Zirgi rāvās sāņus un grudzināja. Kliedzieni tālumā nozī­mēja, ka tuvojas trolloku bars.

- Uz kuģi! Toms iekliedzās. Aši! Atstājiet visu tepat! Skriešus! Sacīts darīts. Viņš pats jau skrēja pie kuģa, ielāpainajam apmetnim plī­vojot un mūzikas instrumentu futrāļiem uz muguras grabot. Uz kuģi, tūlīt! menestrels sauca. Neguliet uz ausīm, muļķi! Trolloki nāk!

Izrāvis sarullēto segu un seglu somas no pēdējās siksnas, Rands metās pakaļ Tomam. Pārmetis mantas pār margām, viņš pārlēca pāri arī pats. Ar acs kaktiņu jauneklis paguva ievērot uz klāja kamolā gulošu vīru, kurš nupat bija pamodies un sāka slieties sēdus, kad viņa pēdas atsitās pret atnācēju. Vīrs skaļi ierūcās, Rands paklupa, bet pret margu, kurai viņš nupat bija pārlēcis pāri, triecās trolloka kārts. Visapkārt skanēja klie­dzieni, uz klāja iedipējās soļi.

Margā blakus kārtij iegrābās spalvainas rokas, un virs tās pacēlās galva ar kazas ragiem. Zaudējis līdzsvaru, klupdams un krizdams, Rands tomēr paguva izvilkt zobenu un atvēzēties. Trolloks iebrēcies atkrita atpakaļ.

Visapkārt pa kuģi skraidīja vīri, kliegdami un ar cirvjiem cirzdami tauvas. Kuģis zvalstījās un šūpojās, it kā alkdams aizpeldēt. Klāja priekš­galā trīs vīri cīnījās ar trolloku. Kāds svieda pār kuģa malu šķēpu, bet Rands neredzēja, kam tas trāpīja. Nospindza loka stiegra, vēlreiz nospindza. Vīrs, uz kura Rands bija piezemējies, četrrāpus metās projām, bet, ieraudzījis, ka jauneklis skatās, pacēla rokas.

- Apžēlojieties par mani! viņš sauca. Ņemiet, ko gribat, ņemiet kuģi, ņemiet visu, tikai apžēlojieties! Un tad Rands pēkšņi juta trie­cienu mugurā un nogāzās uz klāja. Zobens no viņa izstieptās rokas aizslī­dēja projām. Atvēris muti, cīnīdamies pēc elpas un nespēdams to atgūt,

Kancis centās aizsniegt zobenu. Muskuļi atsaucās mokoši lēni, viņš locījās kā slieka. Vīrs, kas bija lūdzis žēlastību, uzmeta bailīgu, alkatīgu skatienu zobenam un pazuda ēnā.

Ar pūlēm paraudzījies pār plecu, Rands saprata, ka veiksme viņu ir atstājusi. Uz margas balansēja trolloks ar vilka purnu. Tas glūnēja lejup uz puisi, sagrābis kārti aiz šķeltā gala, ar kuru bija no viņa izsitis elpu. Rands izmisīgi centās aizsniegt zobenu, kustēties, tikt projām, bet rokas un kājas dīvaini raustījās un negribēja klausīt. Locekļi ļodzījās un gāja uz visām pusēm. Šķita, ka krūtis spiež dzelzs stīpas, bet acīs peldēja sudraba plankumi. Rands drudžaini domāja, kur lai paslēpjas. Trolloks pacēla iešķelto kārti, gribēdams to triekt savā upurī, un laiks gandrīz apstājās. Jauneklim šķita, ka neradījums kustas kā sapnī. Rands vēroja, kā resnā roka atvēzējas atpakaļ; viņš gandrīz vai juta šķelto kārts galu saplosām viņa muguru, uzplēšam miesu. Šķita, ka plaušas pārsprāgs. Es tūlīt miršu! Gaisma, palīdzi man, es tūlīt…! Trolloks grūda roku ar šķelto kārti uz priekšu, un Rands atguva elpu vienam kliedzienam: Nē!

Kuģis negaidot sasvērās, un no ēnas noliecās klīverbomis, iebelzdams trollokam šķērsām pār krūtīm; nobrakšķēja lūstoši kauli, un briesmonis pārkrita pār bortu.

Rands brīdi gulēja, elsdams un skatīdamies uz klīverbomi, kas kus­tējās virs viņa šurpu turpu. Otrreiz man tā nelaimēsies, viņš nodomāja. Tā bija pārāk liela veiksme. Grīļodamies viņš piecēlās kājās, pacēla zobenu šoreiz ar abām rokām, kā Lans bija mācījis, taču nebija vajadzības to izmantot. Kuģi un krastu ātri nošķīra arvien platāka melna ūdens josla, un trolloku kliedzieni izgaisa naktī un palika aiz muguras.

Iegrūdis zobenu makstī, Rands atspiedās pret margām. Tikmēr uz klāja parādījās ražena auguma vīrs garā mētelī līdz ceļgaliem un nikni glūnēja uz viņu. Uz vīra platajiem pleciem krita gari mati, apaļo seju ieskāva bārda, kas beidzās pie augšlūpas. Seja bija apaļa, taču ne maiga. Klīverbomis jau atkal noliecās, un bārdainis to noķēra, tagad dalīdams uzmanību starp bomi un Randu. Koks trausli nokrakšķēja pret viņa plato delnu.

- Gelb! vīrs ieaurojās. Augstā debess! Kur tu esi, Gelb! Klie­dziens kliedzienam sekoja tik ātri, ka vārdi saplūda kopā, Rands tik tikko spēja tos saprast. No manis uz mana kuģa tu nenoslēpsies! Nāc laukā, Floran Gelb!

Parādījās apkalpes vīrs ar jūrnieku lākturi rokās un vēl divi, kas lāk­tura gaismas aplī iegrūda šaursejas vīru. Rands viņu pazina: tas pats, uz kura puisis bija piezemējies. Viņa acis šaudījās, vairoties no raženā kunga skatiena. Rands nosprieda, ka lielā auguma vīrs ir kapteinis. Šaurseja piere bija nobrāzta: Randa zābaku pēdas.

- Vai tev nebija paredzēts nostiprināt klīverbomi, Gelb? kapteinis pārsteidzoši mierīgi jautāja, lai gan runāja tikpat ātri kā pirmīt.

Gelbs izskatījās neviltoti pārsteigts. Bet es nostiprināju! Cieši piesēju. Kapteini Domon, es atzīstu šad un tad šur un tur esmu tāds pagauss, bet to gan es izdarīju.

- Pagauss, tu saki? Uz gulēšanu gan esi nasks! Guli, kad tev jāstāv sardzē. Tevis dēļ mūs visus kā vienu varēja nogalināt.

- Nē, kaptein, nē! Viņš ir vainīgs, Gelbs pamāja uz Randu. Stā­vēju sardzē, kā paredzēts, bet viņš piezagās klāt un iebelza man ar nūju. Vīrs aptaustīja nobrāzumu uz pieres, saviebās un paglūnēja uz Randu.

- Es ar viņu cīnījos, bet tad uzradās trolloki. Viņš ar tiem ir uz vienu roku, kaptein! Melndraugs! Uz vienu roku ar trollokiem.

- Uz vienu roku ar manu sirmo vecomāti! kapteinis Domons ierē­cās. Es tevi brīdināju, Gelb! Pie Baltā tilta taisies, ka tiec! Tālāk no manām acīm, kamēr neesmu iebāzis tevi pats zini, kur. Gelbs metās prom no lāktura gaismas, bet Domons stāvēja, vilkdams plaukstas dūrēs un skatīdamies tukšumā. Tie trolloki taču man seko! Kāpēc viņi neliek man mieru? Kāpēc?

Rands, pametis skatienu pār margām, satriekts atklāja, ka upes krasts vairs nav redzams. Divi vīri grozīja garu stūres airi kuģa pakaļgalā, bet seši cilāja airus, vilkdami kuģi dziļāk upē kā ūdens vaboli.

- Kaptein, Rands teica. Mums krastā palika draugi. Ja jūs atgriez­tos pēc viņiem, viņi jums labi atlīdzinātu, varu likt galvu ķīlā.

Raženais vīrs spēji pagrieza apaļo seju pret Randu; tā kā puisim blakus bija uzradušies Toms un Mats, viņš veltīja bezkaislīgo skatienu arī tiem.

- Kaptein, Toms palocījies iesāka, atļaujiet man… Iesim lejā, kapteinis Domons vedināja, lai varu labi apskatīt, kas par kukaiņiem man uzkrituši uz klāja. Nāciet! Bitīt matos, nostipriniet taču, velns lai parauj, to klīverbomi! Apkalpe metās pildīt rīkojumu, bet kapteinis devās uz kuģa pakaļgalu. Rands un abi viņa biedri sekoja.

Kapteinim tur bija maza kabīne, uz kuru veda īsas kāpnes. Kabīne radija iespaidu, ka šeit viss ir savā vietā pat mēteļi un apmetņi uz vadžiem otrpus durvīm. Telpa bija klāja platumā, ar lielu, kabīnes vienā pusē iebūvētu gultu, bet otrā pusē stāvēja smags galds. Vienīgajam krēslam bija augsta atzveltne un robusti paroči; tajā iesēdās pats kapteinis un pamāja, lai viesi iekārtojas uz lādēm un soliem izņemot galdu un krēslu, tās šeit bija vienīgās mēbeles. Izdzirdīs skaļu kraukāšanos, Mats sastinga un apsēdās vien pēc mirkļa.

- Nu, kad visi bija iekārtojušies, kapteinis iesāka, mans vārds būtu Beils Domons, “Šalts” tas būtu šis kuģis kapteinis un īpašnieks. Un nu sakiet, kas esat jūs un kurp dodaties no šejienes no nekurienes vidus? Un kāpēc man nevajadzētu jūs pārmest pār bortu visu jūsu radīto uztraukumu dēļ? Rands vēl aizvien tikai ar grūtībām uztvēra Domona atro runu. Sapratis pēdējo teikumu, viņš pārsteigts samirkšķināja acis. Mest mūs pār bortu?

Mats steigšus nobēra: Mēs jau negribējām jūs nekādi traucēt! Esam ceļā uz Kēmlīnu, bet pēc tam uz…

- Bet pēc tam, kur vējš aiznesīs, Toms viņu veikli pārtrauca. Ta, rau, ceļo menestreli, kā putekļi vējā. Esmu menestrels, vai zināt, mans vārds ir Toms Merilins. Viņš pacēla apmetni, un tā daudzkrāsainie ielāpi sakustējās, it kā kapteinis tos vēl nebūtu ievērojis. Bet šie abi lauku lempji pieteicās mācekļos, lai gan šaubos, vai viņus pārāk gribu. Rands paskatījās uz Matu; draugs smīnēja.

- Izklausās lieliski, cilvēk, kapteinis rāmi sacīja, taču neko man neizsaka. Itin neko. Velns parāvis, no šejienes nav ceļa uz Kēmlīnu! Vis­maz neesmu par tādu dzirdējis.

- Bet tagad pateikšu galveno, Toms atbildēja un tūlīt pat ķērās vēr­sim pie ragiem.

Pēc Toma sacītā, ziemas sniegi viņu bija iesprostojuši ogļraču pilsētā Miglas kalnos aiz Bērlonas. Tur uzturēdamies, viņš dzirdējis leģendas par dārgumiem vēl pat no trolloku karu laikiem. Dārgumi pazaudēti pil­sētā ar nosaukumu Aridhola. Sagadījies tā, ka Toms jau agrāk uzzinājis Aridholas atrašanās vietu no kartes, kuru pirms daudziem gadiem viņam atdevis mirstošs draugs Iliānā, kam viņš savulaik izglābis dzīvību. Šī vīra pēdējie vārdi bijuši tādi, ka karte padarīšot Tomu bagātu, bet viņš pats tam ne brīdi neticējis, iekams bija dzirdējis leģendas. Kad sniegi jau bija

krietni pakusuši, Toms ar dažiem biedriem, ieskaitot abus potenciālos mācekļus, devies ceļā, un pēc daudzām grūtībām viņi patiešām atraduši sagrauto pilsētu. Tomēr atklājies, ka bagātības pieder kādam Baiskungam un trolloki atsūtīti, lai dārgumus nogādātu atpakaļ Šajolgulā. Viņi sasta­puši gandrīz visus briesmoņus trollokus, mīrddrālu, drafkāru, Mordetu, Mašadaru, kuri brīdi pa brīdim izraibināja Toma vēstījumu. Menestrels notikumus parādīja tādā gaismā, it kā briesmoņi būtu meklējuši tikai viņu, tomēr viņš ar visiem neparasti veikli ticis galā. Neticami pārdroši pārdrošs galvenokārt bija Toms ceļinieki beigās aizbēguši, bet trolloki viņiem sekojuši. Naktī vajātāji atpalikuši, un beigās Toms ar abiem ceļa­biedriem meklējis patvērumu pēdējā vietā, kas viņiem vēl atlikusi, proti, kapteiņa Domona ārkārtīgi viesmīlīgajā kuģī.

Kad menestrels beidza runāt, Rands attapās, ka jau labu brīdi sēž muti vaļā; viņš ar klakšķi to aizvēra. Rands paskatījās uz Matu; draugs, acis iepletis, blenza uz menestrelu.

Kapteinis Domons bungoja ar pirkstiem pa krēsla paroci. Tādam stāstam daudzi neticēs. Protams, es pats savām acīm esmu redzējis trol­lokus, kā nu ne!

- Katrs mans vārds ir patiess, Toms laipni atbildēja, jo esmu tas, kurš to visu piedzīvoja.

- Vai jums izdevās paņemt kaut ko no bagātībām?

Toms ar nožēlu papleta rokas. Diemžēl mūsu iegūto mazumiņu prom aiznesa zirgi. Tie metās projām, kad parādījās pēdējie trolloki. Man palika vienīgi flauta un arfa, dažas vara monētas un drēbes, kas mugurā. Bet ticiet man jūs pats tādus dārgumus diez ko negribētu. Tos taču aptraipījis Melnais. Labāk lai tie paliek drupās un trollokiem.

- Tādā gadījumā jums nav naudas, ar ko samaksāt par ceļojumu. Es nelaistu uz kuģa pat miesīgu brāli, ja viņš nespētu samaksāt, jo sevišķi, ja viņš sev līdzi atvestu trollokus, kas rāpjas man pār margām un sacērt takelāžu. Kāpēc man neļaut jums peldēt atpakaļ, no kurienes esat ieradu­šies, lai atbrīvotos no jums?

- Jūs taču tagad neliksiet mums kāpt krastā? Mats iesaucās. Tur taču ir trolloki!

- Kurš te pieminēja krastu? Domons lietišķi atvaicāja. Brīdi visus papētījis, viņš izpleta pār galdu rokas. Beils Domons ir saprātīgs cilvēks. Es nesviestu jūs pār bortu, ja būtu kāda cita iespēja. Turklāt redzu, ka

vienam1 no mācekļiem ir zobens, un, tā kā man vajag zobenu un esmu lāga cilvēks, tad ļaušu jums kuģot līdz pat Baltajam tiltam, ja pretī saņemšu zobenu.

loms atvēra muti, bet Rands aši izmeta: Nē! Tams taču nebija devis zobenu, lai viņš to iztirgotu. Jauneklis pārlaida pirkstus pār spalu, uztaustīdams bronzas gārni. Kamēr viņam būs zobens, būs arī sajūta, ka blakus ir Tams.

Domons pašūpoja galvu. Labi, ja ne, ne. Taču Beils Domons par brīvu nevedīs pat miesīgu māti. Rands negribīgi iztukšoja kabatu. Nekā daudz jau tur nebija pāris vara monētu un viena sudraba to bija iede­vusi Moiraina. Šo monētu viņš tagad pasniedza kapteinim. Pēc mirkļa Mats nopūties rīkojās tāpat. Toma sejā jautās niknums, bet smaids to nomainīja tik aši, ka Rands nezināja, ko domāt.

Naski paķēris no puišu rokām abas sudraba monētas, kapteinis Do­mons sameklēja svariņus un šķindošu somu, kas stāvēja ar misiņu apkaltā lādē aiz viņa krēsla. Rūpīgi nosvēris monētas, viņš tās iemeta somā un katram izdeva dažas sīkas sudraba un vara monētas, galvenokārt vara.

- Līdz pat Baltajam tiltam, kapteinis sacīja, glīti iegrāmatodams summu žurnālā ar ādas vākiem.

- Līdz Baltajam tiltam tā ir pārāk dārga samaksa, Toms norūca.

- Plus kuģa bojājumi, kapteinis rāmi atbildēja un apmierināti ielika svariņus un somu atpakaļ lādē, ko aizvēra. Un vēl tāds nieks, ka atvedāt šurp trollokus, tāpēc man tagad nakts laikā jāsteidzas projām pa upi, kurā ir ne mazums bīstamu sēkļu.

- Bet kā būs ar pārējiem? Rands jautāja. Vai paņemsiet arī mūsu biedrus? Nu jau viņiem vajadzētu būt pie upes, vai arī drīz viņi tur būs un redzēs lākturi jūsu kuģa mastā.

Kapteinis Domons pārsteigts iepleta acis. Vai tikai jūs, cilvēk, nedo­mājat, ka mēs te mierīgi stāvam? Velns parāvis, nu jau esam trīs četru jūdžu attālumā no vietas, kur jūs uzkāpāt uz klāja! Trolloki vīriem liek airēt ne pa jokam viņi tos mošķus pazīst labāk, nekā gribētos, un ari straume palīdz. Bet man tas nerūp. Es šonakt negrieztos atpakaļ pat tad, ja upes krastā stāvētu mana sirmā vecāmāte. Tagad apstāšos tikai pie Baltā tilta. Trolloku man bija gana jau ari līdz šim vakaram, tāpēc kā nu varēdams izvairīšos no tiem.

Toms ieinteresēts paliecās uz priekšu. Jūs jau esat sastapuši trollokus? Pēdējā laikā?

Domons vilcinājās, piemiegtām acīm pētīdams Tomu, bet, kad vīrs ierunājās, viņa balsī skanēja riebums. Ziemu pārlaidu Saldēā, cilvēk. Ne jau savas gribas dēļ, taču upe aizsala agri, bet ledus izgāja vēlu. Runā, ka no Maradonas augstākajiem torņiem varot redzēt Lāstu, tomēr es par to galvu nelauzīju. Ne jau pirmo reizi tur biju un allaž dzirdēju par trolloku uzbrukumiem zemnieku sētām un tā tālāk. Tomēr pēdējā ziemā katru nakti dega mājas. Jā, un dažreiz pat veseli ciemi! Trolloki nāk līdz pašiem pilsētas mūriem. Un, it kā ar to jau nebūtu gana, ļaudis to visu uzskata par Melnā izdarībām un domā, ka pēdējā stundiņa klāt. Kapteinis nodre­binājās un pakasīja pakausi, it kā no tādas domas viņam niezētu galva.

- Nevaru vien sagaidīt, kad nokļūšu atpakaļ tur, kur trollokus uzskata par nostāstu tēliem, tādiem stāstiņiem, es teiktu, ceļinieku pasakām.

Rands viņā vairs neklausījās, bet raudzījās uz pretējo sienu, domā­dams par Egvēnu un pārējiem. Diez vai bija labi, ka viņš atradās drošībā uz “Šalts”, bet viņi vēl aizvien bija palikuši kaut kur naktī. Kapteiņa kabīne vairs nešķita tik omulīga.

Rands bija pārsteigts, kad Toms viņu uzrāva kājās. Menestrels grūda abus puišus uz kāpnēm, pār plecu atvainodamies kapteinim Domonam lauku lempju vietā. Rands devās augšā, nebilzdams ne vārda.

Kad viņi bija uz klāja, Toms aši aplaida skatienu riņķī, lai pārliecinā­tos, ka neviens nenoklausās, un tad norūca: Es mums būtu nopelnījis braucienu ar dažām dziesmām un nostāstiem, ja jūs abi nebūtu steigušies rādīt savu sudrabu.

- Es gan neesmu par to tik pārliecināts, Mats atbildēja. Manu­prāt, viņš nejokoja, teikdams, ka iemetīs mūs upē.

Rands nesteidzīgi piegāja pie margām un atbalstījās uz tām, raudzī­damies ar nakts pārsegu apklātajā upē. Nekas nebija redzams, viss šķita melns, pat krasts. Pēc mirkļa Randa plecam uzgūla Toma roka, bet viņš pat nepakustējās.

- Tur tu neko nevari darīt, puis! Turklāt, jādomā, viņi jau ir drošā vietā… Tagad jau kopā ar Moirainu un Lanu. Vai tad ir kāds labāks par viņiem abiem, kas spētu visus izvest cauri šķēršļiem?

- Es mēģināju Egvēnu atrunāt, Rands sacīja.

- Tu darīji visu, ko varēji, puis. Neviens nevarētu prasīt no tevis vai­rāk.

- Teicu, lai viņa sevi uzmana. Vajadzēja pacensties vairāk. Takel.i/as švīksti un plīkšķi vējā izklausījās kā sērīga melodija. Vajadzēja pacensties vairāk, viņš čukstēja.

/

/

Divdesmit pirmā nodaļa

Ieklausies vējā!

V

irs Arinelles svida rītausma, krizdama ielejā netālu no krasta, kur

Nīnēva, ar muguru atspiedusies pret ozoliņu, miegā dziļi elpoja.

Arī Viedās zirgs gulēja, nolaidis galvu un iepletis kājas, kā jau

zirgi guļ. Pavadu Nīnēva bija aptinusi ap delmu. Tiklīdz saules gaisma

pieskārās zirga plakstiem, dzīvnieks atvēra acis, pacēla galvu un paraustīja

pavadu. Nīnēva uzrāvās augšā.

Mirkli viņa skatījās, nesaprazdama, kur atrodas, bet atcerējusies satraukti nopētīja apkārtni. Taču te bija tikai koki, viņas zirgs un vecu, sausu lapu paklājs ieplakā. Visēnainākajā vietā uz nokrituša stumbra vīdēja pērno piepju gredzeni.

- Lai Gaisma tevi žēlo, sieviete, atkritusi atpakaļ, Nīnēva murmi­nāja, nevari palikt nomodā pat vienu nakti! Attinusi no rokas pavadu, Viedā piecēlās un paberzēja delmu. Tikpat labi varēji pamosties trolloku katlā uz plīts.

Lapām zem kājām čabot, Nīnēva devās uz ieplakas malu un tur aplaida apkārt skatienu. No upes viņu šķīra vien daži oši. Saplaisājušās mizas un kailo zaru dēļ koki izskatījās miruši. Tālumā plūda plata zilgan­zaļa straume. Nekā. Pilnīgi nekā. Pretējā krastā kā izkaisīti punkti vīdēja mūžzaļi augi, vītoli un egles, un šķita, ka tur ir mazāk koku nekā šaipus upei. Ja Moiraina vai kāds no jaunajiem tur bija, tad varēja labi paslēp­ties. Protams, viņiem nebija iemesla upi šķērsot vai kaut tikai mēģināt to darīt vismaz no Nīnēvas skatpunkta. Ceļabiedri varēja būt jebkur des­mit jūdžu attālumā pa upes augšteci un lejteci. Protams, ja pēc pagājušās nakts viņi ir dzīvi.

Dusmodamās uz sevi; ka domās pieļāvusi tādu varbūtību, Nlnēva sllīdēja atpakaļ uz ieplaku. Pat Ziemvakars vai kauja pirms Šadarlogotas nebija viņu sagatavojusi iepriekšējai naktij, proti, Mašadaram. Viedā bija neprātīgi auļojusi, nezinādama, vai vēl kāds ir palicis dzīvs, vai viņa pati nenonāks aci pret aci ar Izdzisušo vai trollokiem. Tālumā Nīnēva bija dzirdējusi trolloku ņurdēšanu un aurus, tāpat arī vibrējošās ragu taures, kas stindzināja vairāk nekā vējš. Tomēr, izņemot pirmo sastapšanos dru­pas, Nīnēva bija redzējusi trollokus tikai vienu reizi. Aptuveni desmit norādījumu izlēca viņas priekšā tikpat kā no zemes nepilnu trīsdesmit soļu attālumā. Tūlīt pat trolloki metās uz Viedās pusi, gaudodami un brēkdami, draudīgi vicinādami kārtis ar āķiem galā. Kad Nīnēva pagrieza zirgu, briesmoņi apklusa un pacēla purnus, ošņādami gaisu. Viedā pār­steigta pat nebēga projām, redzēdama, ka šie apmetas riņķī un izgaist naktī. Tas biedēja visvairāk.

- Viņi pēc smaržas pazīst tos, kurus grib, Nlnēva teica zirgam, stā­vēdama ieplakā, un mani viņi negrib. Aesu Sedajai būs taisnība Nakts gans alkst aprīt viņu.

Nonākusi pie šī slēdziena, Nīnēva devās gar upi, vezdama aiz pava­das zirgu. Viedā gāja lēni, modri vērodama mežu visapkārt; pagājušajā naktī trolloki viņu nebija gribējuši, bet tas nebūt nenozīmē, ka šodien briesmoņi viņu palaistu, ja gadītos ar tiem saskrieties. Tikpat uzmanīgi, cik mežu, Nīnēva vēroja zemi sev priekšā pat vēl uzmanīgāk. Ja pārējie bija devušies viņai pa priekšu, tad būs atstājuši pēdas, kuras viņa no zirga muguras varbūt neievēroja. Varbūt pat izdosies satikt ceļabiedrus šaipus upei. Ja pēdu nebūs, jādodas gar upi uz Balto tiltu, un no Baltā tilta ir ceļš uz Kēmlīnu, tāpat arī līdz Tarvalonai, ja radīsies vajadzība.

Par to domājot, Viedā gandrīz nobijās. Līdz šim viņa nebija ceļojusi necik tālu no Emondāres tāpat kā zēni. Tārenas pārceltuve bija šķitusi sveša, arī Bērlonā viņa būtu pārsteigta skatījusies visapkārt, ja nebūtu vajadzējis meklēt Egvēnu un pārējos. Tomēr Nīnēvas pašpārliecinātība tāpēc vien nenoplaka. Agri vai vēlu viņa atradīs Egvēnu un zēnus. Vai arī izdomās, kā piespiest Aesu Sedaju atbildēt, kas ar viņiem noticis. Ja ne tā, tad citādi, viņa sev apsolīja.

Ik pa brīdim Nīnēva ievēroja pēdas, turklāt to bija daudz, taču, lai kā Viedā centās, viņa nespēja noteikt, kas tās atstājuši: meklētāji, vajātāji vai bēgļi. Dažas bija zābaku pēdas tās varētu piederēt gan cilvēkiem,

gan trollokiem. Vēl tur bija pakavu nospiedumi. Viņa redzēja ari kazas vai vērša nagu, tātad trolloku pēdas. Tikai ne nospiedumus, par kuriem varētu galvot, ka tos atstājuši viņas meklētie.

Nlnēva bija nogājusi varbūt četras jūdzes, kad vējš atnesa malkas dūmu smaržu. Pēc viņas domām, dūmi nāca no upes krasta, ne pārāk tālu. Brīdi vilcinājusies, Viedā labu gabalu no upes piesēja pie egles zirgu; tā bija bieza mūžzaļo koku audzīte, tur dzīvnieku varēja labi paslēpt. Iespē­jams, dūmi nozīmēja trolloku klātbūtni, taču pārliecināties par to varēja tikai apskatoties. Nīnēva centās nedomāt, kādam nolūkam trolloki sakū­ruši uguni.

Pieliekusies viņa slīdēja no koka līdz kokam, domās šķendēdamās par svārkiem tos vajadzēja pacelt, lai netraucētu. Kleitas pārgājienam nederēja. Tuvumā izdzirdusi zirgu, Nīnēva apstājās, bet, uzmanīgi paska­tījusies gar oša stumbru, ieraudzīja Sargātāju, kurš nelielā klajumā upes krastā kāpa nost no melnā kara zirga. Turpat uz baļķa pie neliela uguns­kura sēdēja Aesu Sedaja; nupat bija uzvārījies ūdens. Moirainas baltā ķēve ganījās retajā zālē viņai aiz muguras. Nīnēva palika stāvam uz vietas.

- Visi ir projām, Lans drūmi paziņoja. Četri Puscilvēki pirms divām stundām, jau pirms rītausmas, pagriezās uz dienvidiem cik man zināms, pēc sevis tie daudz pēdu neatstāj -, bet trolloki pazuda. Pagaisa pat līķi, kaut ari nav dzirdēts, ka trolloki savāktu mirušos. Ja nu vienīgi tie bija izsalkuši.

Moiraina iemeta ūdens mutuļos riekšavu zālīšu un noņēma katlu no uguns. Lai nu kā, mums jācer, ka viņi atgriezās Šadarlogotā un tur tika aprīti, lai gan tas būtu par daudz gribēts.

Līdz Nīnēvai atplūda brīnišķīga tējas smarža. Ak Gaisma, ka tik ne­sāktu burkšķēt vēders!

- Nedz zēnu, nedz citas pēdas skaidri neredzēju. Tās ir pārāk sajau­kušās, lai kaut ko noteiktu. Nīnēva savā slēptuvē pasmaidīja. Sargātāja neveiksme mazliet atsvēra viņas neražu. Mani uztrauc, lūk, kas, Lans drūmi turpināja. Ar mājienu atteicies no Moirainas piedāvātās tējas, viņš sāka staigāt turp un atpakaļ uguns priekšā, piespiedis roku pie zobena spala, apmetnim pie katras kustības mainot krāsu. Es vēl varētu pie­ņemt, ka trolloki ir Divupē, pat simts trolloku. Bet šeit? Vakar mūs vajāja teju vai tūkstotis.

Mums paveicās, jo ne visi palika meklēt Šadarlogotu. Droši vien mīrddrāls šaubījās, vai tur slēpsimies, taču viņi arī baidījās atgriezties šaļolgulā, nepārbaudījuši visu līdz galam. Melnais nekad nav bijis iecie­tīgs saimnieks.

Necenties izvairīties! Tu labi zini, ko es gribu teikt. Ja to pašu tūkļoti varēja nosūtīt uz Divupi, kāpēc nenosūtīja? Ir tikai viena atbilde. Trlloki tika sūtīti tikai pēc tam, kad šķērsojām Tārenu un kļuva skaidrs, ka ar mīrddrālu un simt trollokiem nepietiks. Bet kā? Kā viņus atsūtīja? Ja tūkstoš trolloku tik ātri un nemanāmi var ierasties vietā tik tālu uz dien­vidiem no Lāsta nemaz nerunājot par to, ka tāpat tie arī tiek atsaukti .itpakaļ, tad tikpat labi var nosūtīt desmit tūkstošus briesmoņu uz Saldēas, Arafelas vai Sienāras sirdi! Pierobeža gada laikā var būt pārņemta.

- Ja neatradīsim tos zēnus, ātri vien būs pārņemta visa pasaule, Moiraina bez aplinkiem sacīja. Tas uztrauc arī mani, tomēr atbildes es nezinu. Ceļi ir slēgti, un kopš Neprāta laika neviena Aesu Sedaja nav bijusi tik spēcīga, lai ceļotu laikā. Ja vien kāds no Izdzisušajiem nav brīvībā Gaisma to cenšas nepieļaut -, neviens cits to nespēj. Jebkurā gadījumā diez vai visi Izdzisušie kopā spētu pārvietot tūkstoš trolloku. Risināsim problēmas, kas radušās šeit un tagad. Viss cits jāatliek malā.

- Zēni. Tas nebija jautājums.

- Kamēr tu biji prom, arī es nesēdēju dīkā. Viens no viņiem atrodas upes pretējā krastā, dzīvs. Kas attiecas uz citiem, lejpus upes bija neskaid­ras pēdas, taču, kad tās atradu, viss bija pagaisis. Saikne bija pārtrūkusi jau vairākas stundas, pirms uzsāku meklēšanu.

Salīkusi zem koka, Nīnēva pārsteigta savilka pieri. Lans pārstāja so­ļot. Tu domā, ka viņus notvēruši Puscilvēki, kas dodas uz dienvidiem?

- Tā varētu būt, Moiraina ielēja sev tasē tēju un turpināja: Tomēr es nepieļauju iespēju, ka viņi ir miruši. Es to nevaru. Neuzdrīkstos. Tu taču zini, cik augsta ir spēles likme. Man vajag tos jaunekļus. Es jau gai­dīju, ka Šajolgula viņus medīs. Varbūt Baltā torņa iekšējā opozīcija, pieļauju pat, ka no Amirlīnas troņa. Vienmēr atradīsies Aesu Sedajas, kas pieņems vienu vienīgu risinājumu. Taču… Moiraina pēkšņi nolika tasi un, izslējusies taisni, saviebās. Ja visu uzmanību pievērsīsi vilkam, viņa murmināja, tev potītē iekodīs pele. Moiraina paraudzījās tieši uz to koku, aiz kura slēpās Nīnēva. Almēras kundze, jūs varat nākt laukā, ja vēlaties!

Pietraususies kājās, Nīnēva steigšus nopurināja no kleitas sausās lapas. Lidzko Moiraina bija paskatījusies uz koku, Lans bija strauji pret to pagriezies un, vēl nedzirdējis Aesu Sedaju izrunājam Nīnēvas vārdu, izvil­cis zobenu. Nu viņš to iebāza atpakaļ makstī sparīgāk, nekā vajadzētu. Sargātāja seja bija gandrīz tikpat bezkaislīga kā vienmēr, taču Nīnēvai šķita, ka viņa mutei pārslīd vilšanās ēna. Nīnēva pēkšņi jutās gandarīta: vismaz Lans nebija zinājis, ka viņa tur stāv.

Tomēr gandarījums ilga vien brīdi. Pievērsusi skatienu Moirainai, Viedā mērķtiecīgi soļoja pie viņas. Lai arī kā Nīnēva gribēja saglabāt aukstasinību un mieru, viņas balss drebēja dusmās. Kādās lamatās jūs ievilinājāt Egvēnu un puišus? Kādos derdzīgos plānos esat iecerējusi viņus izmantot?

Aesu Sedaja paņēma tasīti un mierīgi iemalkoja tēju. Tomēr, kad Nīnēva pienāca tuvāk, Lans ar roku aizšķērsoja viņai ceļu. Viedā mēģināja šķērsli pagrūst malā, tomēr pārsteigta atklāja, ka Sargātāja roka nekustas, tā bija stingra kā ozola zars. Nīnēva nebija no trauslajām, taču Lana mus­kuļi šķita kā dzelzs.

- Varbūt iedzersiet tēju? Moiraina piedāvāja.

- Nekādu tēju es negribu! Es nedzertu jūsu tēju, pat mirdama slāpēs. Jūs neizmantosiet emondāriešus savās netīrajās Aesu Sedaju intrigās!

- Jums jau nu gan vajadzētu paklusēt, Viedā, Moiraina izrādīja lie­lāku interesi par karsto tēju nekā par savu atbildi. Jūs pati zināmā mērā spējat pārvaldīt Vienspēku.

Nīnēva vēlreiz pagrūda Lana roku, bet tā atkal nekustēja ne no vietas, un viņa nolēma šo apstākli ignorēt. Kāpēc jūs nepasludināt mani par trolloku?

Moiraina smaidīja tik zinoši, ka Nīnēva gribēja viņai iesist. Vai patiešām jūs domājat, ka, stāvēdama aci pret aci ar sievieti, spējīgu pie­skarties Pirmavotam un pārvaldīt Vienspēku kaut arī tikai dažkārt -, es nezināšu, kas viņa ir? Tieši tāpat jūs sajutāt Egvēnas potenciālu. Kā jums šķiet kāpēc es zināju, ka stāvat tieši aiz tā koka? Ja mana uzmanība nebūtu bijusi pievērsta kaut kam citam, tad es pat būtu zinājusi brīdi, kurā jūs pienācāt. Trolloks jūs noteikti neesat, jo es spēju just Melnā ļau­numu. Bet nu pasakiet, ko es jutu, Nīnēva Almēra, Emondāres Viedā, kas neapzināti pārvalda Vienspēku!

Lana lejup vērstais skatiens Nīnēvai nepavisam nepatika. Sargātājs izskatijas pārsteigts un domīgs tā vismaz viņai šķita, lai gan vīrieša sejā bija mainījies vienīgi acu skatiens. Egvēnai tiešām piemita spējas, to Viedā zināja. Egvēna varētu kļūt par lielisku Viedo. Viņi abi ir uz vienu roku, Nmēva beigās nosprieda, grib izsist mani no līdzsvara. Es neko valis negribu dzirdēt. Jūs…

Jums būs jāklausās, Moiraina stingri sacīja. Man jau Emondārē bija aizdomas, pat vēl pirms mūsu tikšanās. Ļaudis stāstīja, ka Viedā esot ļoti sarūgtināta, jo nebija pareģojusi smago ziemu un vēlo pavasari. Man teica, ka jūs nekļūdīgi paredzat laiku, nosakāt ražu. Vēl dzirdēju, ka esat brīnišķiga dziedniece un dažkārt izārstējat ievainojumus, kuru dēļ cilvēks varētu kļūt par kropli, tik labi, ka paliek vien rētiņa, un klibums vai zobu sāpju lēkme pāriet. Ļaunu vārdu teica tikai retais uzskatot jūs par jaunu tik atbildīgam pienākumam. Tas tikai apstiprināja manas aizdomas. Tik jauna un ar tik daudzpusīgām spējām!

- Barranas kundze mani labi apmācīja. Nīnēva mēģināja paskatī­ties uz Lanu, taču Sargātāja acis vēl aizvien viesa neomulību, tāpēc viņa labāk raudzījās pāri Aesu Sedajai uz upi. Kā ciemata iedzīvotāji uzdrošinā­jās klāstīt baumas svešzemniecei? Kurš teica, ka esmu par jaunu? viņa pieprasīja atbildi.

Moiraina pasmaidīja, neļaudama sarunai novirzīties no temata. At­šķirībā no vairuma sieviešu, kuras apgalvo, ka ieklausās vējā, jūs to patie­šām spējat dažreiz. Ak, bet vējš jau nav galvenais. Galvenais ir Gaiss un Ūdens. Tādas lietas jums nebija jāierāda, jo tās jums ir iedzimtas tāpat kā Egvēnai. Tomēr jūs iemācījāties vadīt šīs spējas, bet Egvēnai tas vēl jāap­gūst. Es to zināju jau divas minūtes pēc mūsu satikšanās. Vai atceraties, ka piepeši jautāju, vai neesat Viedā? Kādēļ, pēc jūsu domām, to vaicāju? Jūs bijāt tāda pati kā visas pārējās jaunās, glītās sievietes, kas gatavojās svētkiem. Es meklēju jaunu Viedo, tomēr biju domājusi, ka viņa būs vis­maz divreiz vecāka.

Nīnēva šo sastapšanos atcerējās skaidrāk par skaidru. Sastapšanos ar sievieti, savaldīgāku par jebkuru Sievu loka pārstāvi, tik skaistā kleitā, kādu Viedā vēl nekad nebija redzējusi. Svešiniece viņu uzrunāja kā bērnu, tad pārsteigta samirkšķināja acis un kā no zila gaisa pajautāja…

Nīnēva aplaizīja lūpas, kas pēkšņi bija kļuvušas sausas. Viņi abi skatījās: Sargātājs ar akmens cietu, neizdibināmu sejas izteiksmi, Aesu

Sedaja līdzjūtīgi, taču vērīgi. Nīnēva papurināja galvu. Nē! Nē, tas nav iespējams. Es zinātu. Jūs mani gribat izjokot, bet jums tas neizdosies.

- Protams, jūs nezinājāt, Moiraina mierinoši sacīja. Kāpēc lai jums rastos aizdomas? Visu savu dzīvi esat dzirdējusi par ieklausīšanos vējā. Katrā ziņā jūs drīzāk visai Emondārei paziņotu, ka esat Melndraugs, nevis atzītu pat pašos sirds dziļumos ka jūs kaut kas vieno ar Vienspēku vai bīstamo Aesu Sedaju. Pār Moirainas seju pārslīdēja uzjautri­nājums. Bet es varu jums pastāstīt, kā viss sākās.

- Es vairs nevēlos klausīties jūsu melos, Nīnēva atbildēja, bet Aesu Sedaja tikai turpināja.

- Varbūt pirms astoņiem vai desmit gadiem varbūt citā vecumā, taču noteikti bērnībā jūs kaut ko vēlējāties vairāk par visu pasaulē, kaut ko tādu, kas bija nepieciešams. Un to saņēmāt. Negaidot dīķī iekrita zars, un jūs nenoslīkāt, ieķērāties tajā un izkļuvāt krastā. Draugs vai mīļdzīvnieks atlaba, lai gan visi domāja, ka mirs.

Tolaik jūs vēl neko īpašu nejutāt, bet pēc nedēļas vai desmit dienām piedzīvojāt pirmo reakciju uz pieskaršanos Pirmavotam. Varbūt jums pēkšņi uznāca drudzis un drebuļi un bija jāliekas gultā, bet jau pēc dažām stundām viss bija kārtībā. Neviena no reakcijām tās ir dažādas nav ilgāka par dažām stundām. Galvassāpes, nejutīgums un spēku izsīkums sajaucās kopā, un jūs rīkojāties aplami vai uzvedāties kā reibumā. Piepeši sagriezās galva, un jūs, gribēdama pakustēties, klupāt un kritāt, nevarējāt pateikt ne teikuma, jo mēle izkropļoja pusi vārdu. Un tas jau nebija viss. Vai atceraties?

Nīnēva smagi apsēdās uz zemes, vairs nespēdama nostāvēt kājās. Viņa atcerējās, tomēr vienalga papurināja galvu. Tas noteikti bija tikai sagadī­šanās. Vai arī Moiraina Emondārē bija uzdevusi vairāk jautājumu, nekā viņai šķita. Aesu Sedaja bija uzdevusi milzum daudz jautājumu! Droši vien tā arī bija. Lans Nīnēvai piedāvāja roku, bet viņa to pat neredzēja.

- Es turpināšu, Moiraina teica, kad Nīnēva joprojām klusēja.

- Savulaik jūs izmantojāt dziedināšanas spēku, palīdzot vai nu Perinām, vai Egvēnai. Un šī spēja attīstījās. Jūs spējāt sajust sevis izdziedināta cilvēka klātbūtni. Bērlonā jūs gājāt tieši “Pie Brieža un Lauvas”, lai gan šī viesnīca nav vistuvākā vārtiem, pa kuriem ienācāt. Kad ieradāties, no emondāriešiem tur bija tikai Perins un Egvēna. Perins vai Egvēna? Vai varbūt abi?

- Egvēna, Nīnēva nomurmināja. Pats par sevi saprotams, viņa dažk.u t neredzot zināja, kurš tuvojas, bet tikai tagad Viedā saprata, ka tas vienmēr bija kāds, uz kuru viņas dziedināšana bija iedarbojusies gluži vai brīnumaini labi. Nīnēva allaž bija zinājusi, kad ārstēšana var pārspēt visas cerības, un nekad nešaubījās, sakot, ka raža būs īpaši laba, ka agri vai vēlu lietavas sāksies. Šķita, ka tam tā vienkārši jābūt. Ne jau visas Viedās spēja ieklausīties vējā, bet labākās gan. Barranas kundze to allaž sacīja, tāpat arī to, ka Nīnēva būs viena no labākajām.

- Viņai bija tropu drudzis, Viedā sacīja, nepaceļot galvu. Es vēl biju Barranas kundzes mācekle, un viņa man lika sēdēt pie slimās Egvēnas gultas. Biju jauna un nezināju, ka Viedajai viss iet no rokas. Sēdēt pie tropu drudža slimnieka ir briesmīgi. Bērns bija izmircis sviedros, vaidēja un svaidījās, līdz es sāku brīnīties, kāpēc vairs nedzirdu krakšķam meite­nes kaulus. Barranas kundze bija sacījusi, ka drudzis nākamajā dienā rim­sies, vēlākais pēc divām dienām, taču, manuprāt, tie bija tikai mierinoši vārdi. Pēc manām domām, Egvēna mira. Mēdzu pieskatīt viņu zīdaiņa vecumā, kad mazulītes māte bija aizņemta darbos, un sāku raudāt, jo man bija jānoskatās, kā bērns mirst. Kad pēc stundas atgriezās Barranas kun­dze, drudzis bija pārgājis. Viņa bija pārsteigta, taču mani vairāk uztrauca viņa pati nekā Egvēna. Man vienmēr ir šķitis Barranas kundze domāja, ka es bērnam kaut ko iedevu, bet biju pārāk nobijusies, lai atzītos. Allaž domāju viņa vēlējās mani mierināt, pārliecināt, ka neesmu nodarījusi pāri Egvēnai. Pēc nedēļas nokritu viņas dzīvojamā istabā uz grīdas, te drebēdama, te degdama kā ugunīs. Viņa iecēla mani gultā, taču jau ap vakariņu laiku es atlabu.

Saņēmusi galvu rokās, Nīnēva apklusa. Aesu Sedaja izvēlējās labu pie­mēru, viņa nodomāja, lai viņa deg Gaismas liesmās! Izmantot Spēku kā Aesu Sedajai. Derdzīgais Melndraugs Aesu Sedaja!

- Jums ļoti paveicās, Moiraina sacīja, un Nīnēva izslējās taisni. Lans pagāja sāņus, it kā šī saruna uz viņu neattiektos, un sāka rosīties ap Mandarba segliem, uz viņām nepamezdams ne skatiena.

- Paveicās!

- Jums izdodas neapzināti vadīt Spēku, pat ja Pirmavotam vēl aizvien pieskaraties nejauši. Ja tā nebūtu, tas jūs varbūt jau būtu nogalinājis. Kā, ļoti iespējams, Spēks nogalinās Egvēnu, ja jums izdosies apturēt viņas ceļojumu uz Tarvalonu.

- Ja es iemācījos to vadīt… Nīnēva skaļi norija siekalas. Tas bija tikpat kā atkal atzīt, ka viņa darīs to, ko teiks Aesu Sedaja. Ja es iemā­cījos, tad arī Egvēna spēs. Viņai tāpēc nav jādodas uz Tarvalonu un jāie­saistās jūsu intrigās.

Moiraina lēni pašūpoja galvu. Aesu Sedajas meklē meitenes, kuras spēj patstāvīgi pieskarties Pirmavotam, tikpat cītīgi kā vīriešus ar šādu dāvanu. Ne jau tāpēc, ka vēlamies papildināt savas rindas, katrā ziņā mēs vēlamies ne tikai to, un arī nebaidāmies, ka šīs sievietes izmantos Spēku nevietā. Virspusēju Spēka vadīšanas spēju viņas var gūt, ja ir Gaismas apspīdētas, bet ar to reti var nodarīt lielu ļaunumu, jo sevišķi tāpēc, ka apzināti pieskarties Avotam bez skolotāja palīdzības nav iespējams un tas notiek tikai nejauši. Protams, sievietes necieš no trakuma, kas vīriešus dzen darīt ļaunus, perversus darbus. Mēs vēlamies glābt viņu dzīvības. To cilvēku dzīvības, kuriem nav nekādu vadīšanas spēju.

- Mans drudzis un drebuļi nespēja nevienu nogalināt, Nīnēva palika pie sava. Ne jau trīs četru stundu laikā. Pieredzēju vēl daudz ko citu, un arī tas nebija nekas nāvējošs. Turklāt viss beidzās pēc pāris mēnešiem. Ko teiksiet par to?

- Ta bija tikai reakcija, Moiraina pacietīgi skaidroja. Ar katru reizi reakcija arvien vairāk līdzinās īstajam pieskārienam, līdz beidzot divas reakcijas norisinās gandrīz vienlaikus. Pēc tam redzamu reakciju vairs nav, taču var teikt, ka ir sācis tikšķēt pulkstenis. Tas ilgst gadu. Divus gadus. Pazīstu sievieti, kura šo posmu izdzīvoja piecus gadus. No četrām sievietēm ar iedzimtām spējām tādām kā jūs un Egvēna trīs mirst, ja mēs viņas neatrodam un neapmācām. Viņu bojāeja nav tik drausmīga kā vīriešu, bet nekā jauka tajā nav ja par nāvi vispār var tā sacīt. Krampji. Kliegšana. Vairāku dienu mokas, un, ja šis process sākas, to neapturēs visas Tarvalonas Aesu Sedajas, kopā ņemtas.

- Jūs melojat! To visu jums izstāstīja emondārieši. Uzzinājāt, ka Egvēna atlaba no tropu drudža, dzirdējāt par manu drudzi un drebuļiem. Un nu šīs ziņas izmantojat savā labā.

- Jūs zināt, ka es nemeloju, Moiraina klusi atbildēja.

Negribīgi tik negribīgi kā vēl nekad dzīvē Nīnēva pamāja ar

galvu. Tas bija pēdējais spītīgais mēģinājums noliegt acīm redzamo, tur­klāt pilnīgi bezjēdzīgs lai arī cik nepatīkama šķistu patiesība. Barranas

kundzes pirmā mācekle nomira tieši tā, kā nupat bija aprakstījusi Aesu Sedaja; Nīnēva tolaik vēl rotaļājās ar lellēm. Gluži nesen pirms dažiem gadiem šādi nomira vēl kāda jauna sieviete; viņa dzīvoja pie Devena ceļa un bija Viedās mācekle, kura spēja ieklausīties vējā.

- Manuprāt, jums ir liels potenciāls, Moiraina turpināja. Pēc apmācības jūs varētu būt vēl prasmīgāka par Egvēnu, kura, manuprāt, varētu kļūt par visvarenāko Aesu Sedaju pēdējo gadsimtu laikā.

Nīnēva atrāvās no viņas kā no odzes. Nē! Man nav nekāda sakara ar… Ar ko? Ar sevi? Viedās drosme noplaka, un balsī iezagās vilcināša­nās. Es gribētu lūgt, lai jūs citiem to nestāstāt. Lūdzu! Vārds gandrīz iestrēga viņai rīklē. Nīnēva labāk redzētu uzrodamies trollokus nekā būtu spiesta šai sievietei teikt “lūdzu”. Taču Moiraina tikai piekrītoši māja ar galvu, un Nīnēva mazliet atguva sparu. Tomēr vienu gan jūs nepateicāt. Ko īsti jūs vēlaties no Randa, Mata un Perina?

- Viņus iekārojis Melnais, Moiraina atbildēja. Ja Melnais kaut ko grib, es darbojos pret viņu. Vai ir kāds vēl vienkāršāks iemesls vai labāks? Aesu Sedaja pabeidza dzert tēju, vērodama Nīnēvu pār tases malu. Lan, mums laiks doties ceļā. Domāju, uz dienvidiem. Baidos, ka Viedā mums nepiebiedrosies.

Nīnēvai saspringa lūpas, izdzirdot, kā Moiraina izrunā vārdu “Viedā”. Izklausījās, ka Aesu Sedaja iesaka uzgriezt muguru svarīgiem jautāju­miem, lai pievērstos niekiem. Viņa nevēlas redzēt mani sev blakus. Mēģina panākt, lai atgriežos mājās un atstāju Egvēnu un puišus viņai. Nu nē, es došos kopā ar jums. No tā jūs mani neatturēsiet!

- Neviens jau nemēģina jūs atturēt, Lans sacīja, pienācis klāt. Izlējis uz uguns no katliņa pēdējo ūdeni, viņš ar nūju pabikstīja pelnus. Raksta sastāvdaļa? Sargātājs jautāja Moirainai.

- Iespējams, viņa domīgi atbildēja. Man atkal vajadzētu parunāt ar Minu.

- Redziet, Nīnēva, mēs laipni lūdzam jūs piebiedroties, izrunājot sievietes vārdu, Lans it kā vilcinājās, radot iespaidu, ka ir gribējis piebilst “Sedaja”.

Nīnēva sabozās, uztverdama šo niansi kā izsmieklu, turklāt abi viņas klātbūtnē apsprieda viņai nezināmas lietas, pat necenzdamies neko pa­skaidrot, taču Viedā nolēma nesagādāt viņiem prieku ar jautāšanu.

Sargātājs turpināja gatavoties ceļam, bez nevienas liekas kustības rīkodamies pārliecināti un ātri visu sakārtodams seglu somas, segas. Visbeidzot Lans visu nostiprināja aiz Mandarba un Aldības segliem.

- Es aiziešu pēc jūsu zirga, savilcis pēdējo seglu siksnu, viņš teica Nīnēvai.

Vīrietis devās prom pa upes krastu, un Nīnēva atļāvās viegli pasmai­dīt. Pēc tam kad viņa slepus bija novērojusi Lanu, viņš mēģinās atrast Viedās nepiesieto zirgu! Lans atklās, ka tas atstāts jau labu gabalu pirms novērošanas vietas. Kas tas būtu par baudījumu redzēt, ka viņš atgrie­žas tukšām rokām.

- Kāpēc uz dienvidiem? Viedā jautāja Moirainai. Jūs taču teicāt, ka viens no puišiem atrodas viņpus upei. Bet kā jūs to zināt?

- Katram jauneklim es iedevu zīmi, kas starp viņiem un mani izvei­doja tādu kā saikni. Kamēr vien puiši būs dzīvi un viņiem būs monētas, es spēšu viņus atrast. Nīnēvas skatiens pagriezās uz to pusi, kur bija aiz­gājis Sargātājs, bet Moiraina papurināja galvu. Es paskaidrošu. Saikne tikai dod man iespēju atklāt, vai jaunekļi vēl ir dzīvi, un viņus atrast, ja mūsu ceļi pašķīrušies. Saprātīgi, vai ne? Šiem apstākļiem.

- Man nepatīk nekas, kas saista jūs ar jebkuru emondārieti, Nīnēva stūrgalvīgi teica. Tomēr, ja tā būs vieglāk viņus sameklēt…

- Būs vieglāk. Ja vien varētu, es vispirms savāktu puisi no pretējā krasta. Aesu Sedajas balsī uz mirkli ieskanējās bezcerīga nots. Mūs šķir vien dažas jūdzes. Tomēr nevaru atļauties zaudēt laiku. Viņš var mie­rīgi doties uz Balto tiltu, jo trolloki ir prom. Varbūt vairāk esmu vajadzīga tiem diviem, kas aizgāja pa straumei. Abi ir zaudējuši savas monētas, tāpēc mīrddrāls viņus vajās vai arī mēģinās mūs visus notvert pie Baltā tilta. Moiraina nopūtās. Man jāparūpējas par tiem, kam mana palī­dzība vajadzīga visvairāk.

- Mīrddrāls varbūt… varbūt viņus jau ir nogalinājis, Nīnēva bilda.

Moiraina viegli papurināja galvu, noliegdama šādu iespēju, it kā

tā nebūtu pat apspriešanas vērta. Nīnēva saknieba lūpas. Bet kur ir Egvēna? Viņu jūs pat nepieminējāt.

- Man nav ne jausmas, Moiraina atzinās, tomēr ceru, ka drošībā.

- Jūs nezināt? Jūs cerat? Bet pati taču teicāt, ka, ņemdama Egvēnu līdzi uz Tarvalonu, glābsiet viņas dzīvību! Tagad viņa varbūt ir mirusi. Man trūkst vārdu!

- Es varētu gādāt par Egvēnu, bet tad mīrddrāls iegūtu laiku, un es varu nepagūt palīdzēt abiem jaunekļiem, kas devās uz dienvidiem. Mel­nais grib puišus, nevis Egvēnu. Par Egvēnu viņiem nebūs lielas intereses, iekams tiks nomedīti īstie upuri.

Ninēva atcerējās, kā nesen gājis pašai, tomēr viņa neparko nevēlē­jās atzīt Moirainas vārdu jēgu. Tatad vislabākā no jūsu piedāvātajām iespējām ir šāda: Egvēna varbūt ir dzīva, ja viņai paveicās. Dzīva, varbūt viena, pārbijusies, pat savainota, nez cik dienu gājuma attālumā no tuvākā ciema vai palīdzības, un palīdzēt varam tikai mēs. Bet jūs grasāties viņu pamest likteņa varā.

- Tikpat labi Egvēna varbūt drošībā kopā ar puisi upes pretējā krastā. Vai arī ceļā uz Balto torni kopā ar diviem pārējiem. Lai nu kā, trolloki viņu vairs neapdraud, un Egvēna ir spēcīga, gudra un, ja vajadzēs, spēs pati atrast ceļu uz Balto torni. Vai patiešām uzstājat, ka jāatrod meitene, vai tomēr labāk palīdzēt tiem, kuriem esam nepieciešami vairāk? Vai gribat, lai es meklēju Egvēnu un pametu puišus, atstājot savā vaļā mlrddrālu, kas noteikti viņus vajā? Nīnēva, es, tāpat kā jūs, ceru, ka Egvēna ir drošībā, un cīnīšos pret Melno. Pagaidām tas ir mans galvenais mērķis.

Izklāstīdama šos baisos variantus, Moiraina ne uz brīdi nezaudēja mieru; Nīnēvai gribējās viņai uzkliegt. Valdīdama asaras, viņa novērsās, lai neredzētu Aesu Sedaju. Gaisma, Viedajai taču jāgādā par visiem saviem ļaudīm! Kāpēc man tagad jāatrodas tādas izvēles priekšā?

- Lans jau ir klāt, Moiraina paziņoja, uzlikdama un sakārtodama uz pleciem apmetni.

Nīnēva izjuta tikai vieglu sarūgtinājumu, redzot Sargātāju vedam viņas zirgu ārā no kokiem. Tomēr, kad Lans atdeva pavadu, viņa saknieba lūpas. Nīnēvas oma mazliet uzlabotos, ja vīrieša sejā atainotos kaut vai ļauna prieka ēna, nevis šis neciešamais ledainais miers. Ieraudzījis Nīnē­vas grimases, Lans iepleta acis, bet viņa aizgriezās un notrausa no vaigiem asaras. Kā viņš uzdrīkstas smīkņāt par manām bēdām?

- Vai jūs nāksiet, Viedā? Moiraina rāmi jautāja.

Nīnēva uzmeta pēdējo, nesteidzīgo skatienu mežam, domādama, vai tur nav Egvēnas, un tad skumīgi uzkāpa zirgā. Lans un Moiraina jau sēdēja seglos; viņi pagrieza zirgus uz dienvidiem. Nīnēva stīvu muguru sekoja, piespiezdama sevi neatskatīties un neatlaizdama skatienu no Moi­rainas.

Aesu Sedaja ir tik pārliecināta par savu spēku un plāniem, Viedā domāja, bet, ja viņi neatradīs Egvēnu un puišus, visus sveikus un veselus, tad Moirainu neglābs nekādi spēki. Spēks viņu neglābs! Es spēju to izmantot, sieviete! Tu pati man to sacīji. Es varu izmantot Spēku pret tevi!

Divdesmit otrā nodala

Izvēlētā taka

V

ēl ilgi pēc saullēkta Perins gulēja koku pudurītī zem tumsā aši

salauztu ciedrkoka zaru kaudzes. Izmirkušajā apģērbā dūrās

ciedrkoka skujas, līdz beidzot tās tika cauri ari viņa noguru-

mam. Dziļā miegā sapņodams par Emondāri un Luhana kunga smēdes

rosību, puisis atvēra acis un ar izbrīnu skatījās jauki smaržojošo zaru

vijumā sev virs sejas; caur tiem spiedās saules gaisma.

Perins pārsteigts uzslējās sēdus, un lielais vairums zaru nokrita, tomēr daži vēl turējās viņam uz pleciem un pat galvas; Perins pats zināmā mērā atgādināja koku. Jauneklim atmostoties, Emondāre izgaisa, un dzīvīgo atmiņu straumē iepriekšējā nakts šķita daudz reālāka nekā apkārtne, kas pavērās viņa skatienam.

Izmisīgi elsdams, Perins izķeksēja no kaudzes cirvi. Sagrābis ieroci abās rokās, viņš aizturēja elpu un piesardzīgi palūkojās visapkārt. Ne vismazākās kustības. Auksts, rāms rīts. Ja arī Arinelles austrumu krastā bija trolloki, tie neizrādīja nekādu rosību, vismaz ne viņa tuvumā. Dziļi, nomierinoši ieelpojis, Perins nolika cirvi uz ceļgaliem un gaidīja, lai sirds beidz dauzīties.

Pirmais patvērums, kuru viņš iepriekšējā naktī atrada, bija mūžzaļo koku pudurītis. Tas nebija sevišķi biezs, tomēr aizsargāja no modrām acīm ari tad, ja viņš piecēlās kājās. Norāvis zarus no galvas un pleciem, Perins pagrūda malā savu durstīgo segu un četrrāpus līda uz ieplakas malu. Atgūlies jauneklis sāka pētīt upes krastu, kasīdams skuju sadurstī­tās vietas.

Vakarā bija pūtis griezīgs vējš, kas tagad bija norimis līdz rāmai vēs­mai; tā vieglītēm savirmoja ūdens virsmu. Garām vijās upe, klusa un tukša. Un plata. Protams, pārāk plata un pārāk dziļa, lai Izdzisušie tiktu tai pāri. Ciktāl sniedzās skatiens, pretējā krastā auga milzum daudz koku. Tur pavisam noteikti nemanīja ne kustības.

Perins nezināja, ko lai domā. Ja nebūtu Izdzisušo un trolloku, tad viņš īpaši neraizētos pat upes otrā krastā. Bet, ja parādītos Aesu Sedaja vai Sargātājs, vai vēl labāk kāds no draugiem, izpaliktu daudzi uztrau­kumi. Ja vēlmēm būtu spārni, aitas varētu lidot, tā allaž sacīja Luhana kungs.

Pēc kritiena pāri kraujai Perins savu zirgu nebija redzējis (puisis cerēja, ka rumaks ir izpeldējis laukā no upes), taču viņš bija vairāk radis staigāt nekā sēdēt zirga mugurā, arī zābaki viņam bija pamatīgi, ar bie­zām zolēm. Perinām nebija nekā ēdama, bet viņam ap vidukli bija aptīta linga, un ar to, tāpat kā ar cilpām, kas atradās kabatā, drīz vien vajadzētu nomedīt trusi. Viss, ko vajadzēja uguns iekuršanai, palika seglu somās, taču cik tur tā darba mazliet paberzēt prāvākus ciedrkoka zarus, un uzšķilsies dzirkstele.

Slēptuvē iebrāzās vējiņš, un Perins nodrebēja. Apmetnis palika kaut kur upē, bet mētelis un citas drēbes vēl bija piesūkušās ar ūdeni, tās bija glumi aukstas. Vakarnakt Perins bija pārāk noguris, lai uztrauktos par aukstumu un mitrumu, bet nu viņš labi juta dzestrumu. Lai nu kā, puisis nolēma, ka apģērbu uz zariem nekārs un to nežāvēs. Nevarēja teikt, ka diena būtu auksta, tomēr tā ne tuvu nebija silta.

Nopūties Perins nodomāja, ka ir vajadzīgs laiks. Necik ilgi, un drēbes būs sausas. Necik ilgi, un uz uguns cepsies trusis. Vēders ieburkšķējās, un Perins centās aizmirst par ēšanu. Laiks jāizmanto lietderīgi. Visu pēc kārtas un vispirms pašu svarīgāko. Tādi, lūk, bija viņa principi.

Jaunekļa skatiens sekoja Arinelles spēcīgās straumes lejtecei. Viņš peldēja labāk nekā Egvēna. Ja viņa tika pāri… Nē, nekādu jal Egvēna noteikti laimīgi izpeldēja krastā upes lejtecē. Perins bungoja ar pirkstiem pa zemi gudrodams un domādams.

Pieņēmis lēmumu, viņš nezaudēja laiku, bet paņēma cirvi un devās uz upes krastu.

Šajā Arinelles pusē nebija tik bieza meža kā rietumkrastā. Kādā vietā, kas būtu pļava (ja reiz atnāks pavasaris), izklaidus auga koku puduri. Daži bija tik pamatīgi, ka tos varētu dēvēt par biezokni; kailos ošu, alkšņu un

k aučukkoku zarus caurvija mūžzaļie augi. Jo tālāk pa straumei, jo mazāki un skrajāki bija puduri. Vājš patvērums, bet nekā cita jau te nebija.

Saliecies Perins skrēja no pudura līdz pudurim, starp kokiem kriz­dams zemē un pētīdams abus upes krastus. Sargātājs bija teicis, ka upe būs šķērslis Izdzisušajiem un trollokiem, bet vai tā patiešām būs? Varbūt ar Perina ieraudzīšanu trollokiem pietiks, lai pārvarētu nepatiku brist dziļā ūdenī. Tāpēc viņš uzmanīgi caur kokiem vēroja apkārtni un ātri un zemu salīcis skrēja no slēptuves uz slēptuvi.

Tā rāvieniem Perins pieveica vairākas jūdzes, līdz pēkšņi pusceļā līdz kārdinošai slēptuvei vītolu rindai -, viņš kaut ko norūca, apstā­jās kā zemē iemiets un raudzījās lejup. Sauso, brūno kūlu izraibināja kailas zemes laukumi, un viena šāda pleķa vidū tieši zem viņa deguna bija skaidri saredzams pakava nospiedums. Perina sejā lēnām atplauka smaids. Bija arī trolloki ar nagiem, bet Perins šaubījās, vai kādam no tiem bija pakavi, sevišķi ar dubultu pārliktni. Tādus kala Luhana kungs, lai pakavi būtu izturīgāki.

Aizmirsis par varbūtējām modrām acīm upes pretējā krastā, Perins sāka meklēt citas pēdas. Samudžinātajā pērno lapu paklājā bija grūti kaut ko saskatīt, taču jaunekļa asais skatiens ievēroja visu. Tik tikko saredza­mas pēdas veda viņu projām no upes uz biezu koku puduri, cieši saaugušu kasandru un ciedru sienu, kas sargāja no vēja un ziņkārīgiem skatieniem. Pašā biežņas vidū kā tornis pacēlās hemlokegle ar izplestiem zariem.

Vēl aizvien smaidīdams, Perins lauzās cauri zaru sienai, nelikdamies ne zinis par sevis radīto troksni. Spēji iegājis laukumiņā zem hemlokegles zariem, viņš apstājās. Aiz mazas eglītes ar muguru pret Belas sānu drūmu seju čurnēja Egvēna, rokās kā nūju turēdama resnu zaru.

- Man laikam vajadzēja tevi saukt, Perins mulsi paraustīja plecus.

Nometusi zaru, Egvēna metās pie puiša un viņu apskāva. Domāju, ka esi noslīcis! Tu vēl esi slapjš. Nāc apsēdies pie uguns un sasildies! Tavs zirgs ir pagalam, vai ne?

Perins ļāva viņai sevi vest un pie ugunskura berzēja virs liesmām plaukstas, pateicīgs par siltumu. Egvēna izņēma no seglu somas perga­menta sainīti ar maizi un sieru un pasniedza viņam. Sainītis bija tik cieši satīts, ka pat pēc peldes ūdenī joprojām bija sauss. Rau, es par viņu uztrau­cos, bet viņa tiek galā labāk par mani.

- Bela pārveda mani pāri, Egvēna teica, glaudot pinkaino ķēvi.

- Viņa griezās prom no trollokiem un tikai vilka mani tālāk. Meitene pieklusa. Perin, nevienu citu neesmu redzējusi. Viņš sadzirdēja neiz­teikto jautājumu. Ar nožēlu skatoties uz sainīti, kuru Egvēna atkal savīs­tīja, Perins nolaizīja no pirkstiem pēdējās drupatas un tad atbildēja. Pēc pagājušās nakts esmu saticis vienīgi tevi. Nedz Izdzisušos, nedz trollokus kas ir, tas ir.

- Rands noteikti ir sveiks un vesels, Egvēna ieteicās, aši piebils­tot, visi. Tā tam jābūt! Varbūt viņi tagad mūs meklē. Un kuru katru brīdi atradīs. Moiraina galu galā ir Aesu Sedaja.

- Man visu laiku kāds to atgādina, viņš tieca. Pie Gaismas, es gan labāk to aizmirstu!

- Kad Moiraina apturēja trollokus, tad gan es nedzirdēju tavas žēla­bas, Egvēna indīgi aizrādīja.

- Es tikai gribētu iztikt bez viņas, un viss. Juzdams Egvēnas ska­tienu, Perins neveikli paraustīja plecus. Bet laikam jau mēs to neva­ram. Man šķiet. Egvēna iepleta acis, bet Perins jau bija pieradis, ka viņa domas citus pārsteidz. Pat ja tās bija tikpat labas kā pārējo idejas, visi allaž paturēja prātā, ka Perins ik sīkumu apsver ļoti rūpīgi. Varam gaidīt, līdz Lans un Moiraina mūs atradīs.

- Protams! viņa atcirta. Moiraina Sedaja teica, ka mūs atradīs, ja pašķirsimies.

Atļāvis meitenei pabeigt sakāmo, Perins turpināja: Vai arī pirmie mūs atradīs trolloki. Arī Moiraina jau var būt mirusi. Visi var būt miruši. Nē, Egvēna. Diemžēl tā var būt. Tomēr es ceru, ka visi ir sveiki un veseli. Ceru, ka kuru katru brīdi viņi uzradīsies pie mūsu ugunskura. Taču cerība ir kā virves gals slīcējam ar to nepietiek, lai izglābtos.

Egvēna garu seju uz viņu noskatījās. Visbeidzot viņa sacīja: Vai gribi doties pa straumei uz Balto tiltu? Ja Moiraina Sedaja mūs te neatra­dīs, viņa uzreiz dosies turp.

- Droši vien, viņš lēni atbildēja, mums tiešām jāiet uz Balto tiltu. Taču to var zināt arī Izdzisušie. Tieši tur viņi mūs meklēs, un šoreiz mums nebūs ne Aesu Sedajas, ne Lana, kas aizsargātu.

- Jādomā, tu ieteiksi kaut kur bēgt gluži tāpat kā Mats? Kaut kur noslēpties, lai Izdzisušie un trolloki mūs neatrod? Un arī Moiraina Sedaja?

Ja gribi zināt, es apsvēru ari šādu iespēju, Perins klusi atbildēja.

Kad vien domājam, ka esam brivi, Izdzisušie un trolloki mūs atkal atrod. Nemaz nezinu, vai ir kāda vieta, kur varam no viņiem paslēpties. I ai kā man tas nepatīk, bez Moirainas mums neiztikt.

- Tad es tevi nesaprotu, Perin. Kurp mēs tagad iesim?

I’erins pārsteigts mirkšķināja acis. Egvēna gaidīja atbildi. Gaidīja, ka viņš pateiks, ko darīt. Perinām pat prātā nebija ienācis, ka Egvēna gribēs, lai viņš uzņemas vadību. Meitenei taču nekad nepatika darīt to, ko ieplā­nojis cits, un viņa neļāva citiem noteikt, kā viņai jārīkojas. Ja nu vienīgi Viedajai un arī tad, šķiet, nelabprāt. Perins ar roku nogludināja zemi sev priekšā un skaļi nokremšļojās.

- Ja mēs tagad esam šeit, tur ir Baltais tilts, viņš divreiz iebakstīja ar pirkstu zemē, un Kēmlīnai vajadzētu būt aptuveni šeit. Perins malā ievilka trešo zīmi.

Pieklusis viņš raudzījās uz trim punktiem putekļos. Viss viņa plāns balstījās uz atmiņām par tēva veco karti. Alvēra kungs teica, ka tā nav īpaši precīza, turklāt Perins nebija pār to līkņājis tik bieži kā Rands un Mats. Tomēr Egvēna neko neteica. Kad Perins pacēla acis, meitene vēl skatījās uz viņu, salikusi rokas klēpī.

- Kēmlīna? Egvēna izklausījās satriekta.

- Kēmlīna. Perins starp abiem punktiem putekļos ievilka svītru.

- Projām no upes, taisni uz priekšu. Nevienam citam tas neienāks prātā. Sagaidīsim viņus Kēmlīnā. Noslaucījis rokas, Perins gaidīja. Viņam šķita, ka plāns ir labs, bet Egvēna, protams, tūlīt iebildīs. Droši vien uzbruks meitene taču vienmēr metās viņam virsū; viņš jau pie tā bija pieradis.

Perinām par pārsteigumu, Egvēna pamāja. Jādomā, pa ceļam būs ciemi. Varēsim pajautāt, kurp iet.

- Viens gan mani uztrauc, Perins sacīja. Ko darīsim, ja Aesu Sedaja mūs Kēmlīnā neatradīs? Gaisma! Kas gan būtu domājis, ka mani darīs nemierīgu šādi jautājumi. Ko tad, ja viņa Kēmlīnā neieradīsies? Var­būt Moiraina domā, ka mēs jau esam miruši. Varbūt viņa vedīs Randu un Matu uzreiz uz Tarvalonu.

- Moiraina Sedaja teica, ka viņa var mūs sameklēt, Egvēna pārlie­cināti atteica. Ja viņa var atrast mūs šeit, tad atradīs arī Kēmlīnā, un tā noteikti būs.

Perins lēni pamāja ar galvu. Ja jau tu tā saki, tomēr, ja Moiraina pēc dažām dienām Kēmlinā neparādīsies, iesim uz Tarvalonu un lūgsim palīdzību Amīrlinas tronim. Perins dziļi ieelpoja. Pirms divām nedēļām vēl pat nebiju redzējis Aesu Sedaju, bet šodien jau runāju par Amīrlinas troni! Gaisma! Pēc Lana teiktā, no Kēmlīnas ved labs ceļš. Uzmetis skatienu sainītim pergamentā blakus Egvēnai, Perins nokremšļojās. Vai varu vēl cerēt uz nedaudz maizes un siera?

- Ar to varbūt būs ilgi jāiztiek, meitene atbildēja, ja tev ar slazdu veiksies tikpat slikti kā man vakar vakarā. Vismaz ar uguni nav grūtību. Egvēna klusi iesmējās, it kā tas būtu joks, un iestūķēja sainīti atpakaļ seglu somā.

Acīmredzot bija robeža, līdz kurai viņa vēlējās uzņemties vadību. Perinām ieburkšķējās vēders. Tādā gadījumā, viņš pieceldamies teica, mēs varam tūlīt pat doties ceļā.

- Bet tavs apģērbs vēl ir mitrs, Egvēna iebilda.

- Ejot izžūs, viņš noteikti atbildēja un sāka spert zemi uz uguns. Ja jau viņš ir vadītājs, pēdējais laiks sākt vadīt. Vējš no upes pieņēmās spēkā.

Divdesmit trešā nodala

Vilkbrālis

P

erins jau uzreiz zināja, ka ceļojums uz Kēmlīnu ne tuvu nebūs patī-

kams, sākot jau ar Egvēnas uzstāšanu, ka viņiem abiem pēc kār-

tas jāsēž Belas mugurā. Ej nu sazini, cik tāls ceļš priekšā, Egvēna

sacīja, tomēr noteikti pārāk tāls, lai jātu tikai viņa. Perina seja saspringa,

un Egvēna raudzījās uz puisi, nemirkšķinot acis.

- Esmu pārāk smags, lai sēdētu Belas mugurā, Perins paskaidroja.

- Esmu pieradis staigāt un labprāt iešu kājām.

- Bet vai es neesmu pieradusi staigāt? Egvēna atcirta.

- Es jau ne…

- Vai tad man vienai jāiedzīvojas seglu tulznās? Un, ja tev ejot nokri­tīs kājas, tu taču gribēsi, lai es par tevi parūpējos.

- Nu labi, Perins izdvesa, saprazdams, ka Egvēna nepadosies. To­mēr pirmā jāsi tu. Egvēna nu izskatījās vēl spītīgāka, bet Perins viņai neļāva strīdēties pretī. Ja nekāpsi seglos pati, es tevi tajos iecelšu!

Egvēna pārsteigta viņu uzlūkoja, un meitenes lūpu kaktiņi izliecās smaidā. Nu tad jau gan… Izklausījās, ka Egvēna sāks smieties, tomēr beigās viņa paklausīja.

Perins kaut ko noburkšķēja zem deguna un uzgrieza upei muguru. Nostāstos vadoņi tādus sīkumus neievēro.

Egvēna uzstāja, ka viņiem jājāj pēc kārtas, un, kad Perins iebilda, ar varu piespieda viņu kāpt zirgā. Šantāža nesaderēja ar slaiko Egvēnas augumu, un Bela salīdzinoši nebija no lielajiem zirgiem. Ikreiz, kad Perins ielika kāju kāpslī, pinkainā ķēve uz viņu pārmetoši paskatījās tā vismaz

šķita. Varbūt sīkums, taču tas kaitināja. Necik ilgi, un pietika ar Egvēnas paziņojumu “Tava kārta, Perin”, lai viņš saviebtos.

Nostāstos vadoņi viebjas reti, neviens viņus netracina. Bet nevienam vadonim, Perins sprieda, nav bijis darīšanu ar Egvēnu.

Vistrakākais, ka viņiem bija niecīga diennakts maizes un siera deva, kas jau pirmās dienas beigās bija apēsta. Perins izlika slazdus vietās, kur varētu grozīties truši; slazdi izskatījās veci, tomēr bija vērts pamēģināt. Tikmēr Egvēna grasījās iekurt uguni. Izlicis slazdus, Perins nolēma iemē­ģināt roku ar lingu, kamēr vēl bija pietiekami gaišs. Viņi nebija manī­juši ne visniecīgākās dzīvības pazīmes, tomēr… Uzskrējis izkāmējušam trusim, Perins pārsteigumā satrūkās. Viņš bija tik izbrīnīts, kad garausis izšvirkstēja laukā no krūma tieši viņam pie kājām. Trusis gandrīz aizbēga, tomēr pēc četrdesmit soļiem Perins to notvēra, jo dzīvnieks sāka riņķot ap koku.

Kad Perins ar trusi atgriezās apmetnes vietā, Egvēna jau bija salauzusi zarus ugunij un aizvērtām acīm tupēja pie žagaru kaudzes. Ko tu dari? Ar gribēšanu vien uguni neiekursi!

Pie pirmajiem Perina vārdiem Egvēna satrūkās un, apsviedusies riņķī un piespiedusi roku pie kakla, raudzījās uz viņu. Tu… tu mani pār­biedēji.

- Man paveicās, Perins paziņoja, pacēlis gaisā trusi. Meklē rokā kramu un katliņu! Vismaz šovakar kārtīgi paēdīsim.

- Man nav krama, Perin, meitene lēni atbildēja. Tas man bija kabatā, bet upē pazuda.

- Bet ko tu… ?

- Toreiz upes krastā tas bija pavisam viegli, Perin. Moiraina Sedaja parādīja, kā. Es tikai pastiepos un… Egvēna sakustējās, it kā lai kaut ko satvertu, bet tad nopūtusies nolaida roku. Tagad nespēju to atrast.

Perins satraukti aplaizīja lūpas. Vai tu runā par… Spēku? Egvēna pamāja ar galvu, un Perins atkal viņu uzlūkoja. Vai tu esi traka? Es gribu teikt… Vienspēku! Nevar taču tik vienkārši ar to spēlēties.

- Tas bija pavisam viegli, Perin! Es to spēju. Es varu vadīt Spēku.

Perins dziļi ievilka elpu. Es uzšķilšu dzirksteli, Egvēna. Apsoli, ka

vairs to… to… nemēģināsi!

Nemēģināšu. Redzot, ka Egvēnai dreb lūpas, Perins nopūtās.

Vai tu spētu atteikties no sava cirvja, Perin Aibara? Vai spētu staigāt apUart, ja viena roka tev būtu atsieta uz muguras? Es neatteikšos!

- Es iekuršu uguni, Perins nopūtās. Vismaz šovakar nemēģini.

I līdzu!

Egvēna nelabprāt piekrita, tomēr vēl tad, kad uz iesma virs uguns cepās trusis, Perinām šķita, ka meitene domā: viņa visu izdarītu labāk. Viņa spītīgi mēģinās katru vakaru, lai gan labākajā gadījumā iegūs vien dūmu grīsti, kas tūlīt arī pagaisis. Egvēnas skatiens mudināja Perinu runāt, bet viņš gudri nevēra vaļā muti.

Pēc šīs vienas karstās maltītes viņi iztika ar raupjiem savvaļas augu gurniem un dažiem zaļiem asniem. Pavasaris vēl aizvien bija aiz kal­niem, ēdamā trūka, turklāt viss bija negaršīgs. Nedz Egvēna, nedz Perins nesūkstījās, taču ik maltīti pavadīja nožēlas pilnas nopūtas: abiem kāro­jās siera kriksīša vai vismaz maizes smaržas. Šad tad viņi uzgāja sēnes, vislabāk bisītes; reiz meža ēnainajā daļā sēņu bija tik daudz, lai tas šķistu īsts cienasts. Abi kāri aprija dabas veltes, smiedamies un stāstīdami viens otram atgadījumus no Emondāres. Tie sākās ar "Vai atceries, kad… ?” taču sēnes drīz beidzās un tāpat arī smiekli. Bads daudz prieka neraisīja.

Tas, kurš gāja kājām, rokās turēja medībām sagatavotu lingu, cerot, ka ceļā gadīsies trusis vai vāvere, tomēr vienīgā reize, kad akmens lidoja, nesa vilšanos. Vakarā rūpīgi izliktie slazdi rītausmā bija tukši, bet viņi neuzdrošinājās palikt vienā vietā ilgāk par dienu, un slazdi bija jāņem līdzi. Nedz viens, nedz otrs nezināja, cik vēl tālu līdz Kēmllnai, un, kamēr viņi tur nokļūs ja nokļūs droši justies nevarēja. Perins sāka prātot, vai viņa kuņģa sieniņas, trinoties viena pret otru, neizberzīs caurumu.

Jauneklim šķita, ka viņi nezaudē laiku, taču, arvien attālinoties no Arinelles un neredzot nevienu ciematu, pat ne zemnieku sētu, kur varētu pajautāt ceļu, šaubas par plānu auga augumā. Egvēna ārēji šķita tikpat pārliecināta kā pirms došanās ceļā, bet Perins zināja, ka agri vai vēlu pie­nāks brīdis, kad meitene paziņos: labāk riskēt un satikt trollokus nekā maldīties līdz mūža galam. Egvēna klusēja, bet viņš visu laiku gaidīja, ka to izdzirdēs.

Divu dienu gājiena attālumā no upes zemiene atkāpās ar bieziem mežiem apaugušu kalnu priekšā, kuros tāpat kā visur vēl ar nagiem bija ieķērusies ziema, bet jau nākamajā dienā kalni saruka un biezokņus

•iJV- * *

iešķēla izcirtumi bieži vien jūdzi gari vai pat plašāki. Nogāzēs vēl slē­pās sniegs, rītos gaiss bija dzestrs un allaž pūta auksts vējš. Jaunieši nere­dzēja ne ceļus, ne apartus laukus, ne tālīna skursteņa dūmus nebija ne mazāko pazīmju, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni vai vismaz par apdzī­votām mājām.

Kādā vietā kalna virsotni apjoza augsts, sagruvis akmens valnis. Tā iekšpusē slējās mūra mājas bez jumtiem. Mežs jau sen bija aprijis šo reiz apdzīvoto vietu, caur ēkām auga koki, bet lielos akmens klučus apvija vecu vīteņaugu tīmeklis. Citā reizē viņi nonāca pie akmens torņa ar sagruvušu augšdaļu. Tas bija apsūnojis brūns un balstījās pret milzīgu ozolu, kura lielās saknes pamazām gāza torni zemē. Taču nekur nemanīja ne vismazāko dzīvības pazīmi. Atcerēdamies Šadarlogotu, viņi turējās no drupām pa gabalu un paātrināja soli, līdz atkal tika cilvēka neskartā vietā.

Perinu miegā vajāja sapņi, baisi sapņi. Bālzamons dzinās viņam pakaļ pa labirintiem, medīja viņu, bet, cik Perins atcerējās, vaigā viņi nesatikās. Ar šo ceļojumu pietika, lai redzētu dažu labu murgu. Arī Egvēna sūdzējās, ka viņu moka sapņi par Šadarlogotu, sevišķi divas naktis pēc tam, kad viņi bija uzgājuši sagruvušo fortu un torni. Perins paturēja domas pie sevis arī tad, ja pamodās tumsā nosvīdis un drebēdams. Egvēna paļāvās, ka jauneklis viņu sveiku un veselu aizvedīs līdz Kēmlīnai, tāpēc nebija vērts viņu uztraukt, jo tāpat neko nevarēja mainīt.

Perins gāja tieši blakus Belas galvai, prātodams, vai izdosies atrast, ko likt uz zoba vakara maltītē, un pēkšņi sajuta smaržu. Nākamajā mir­klī ķēve iepleta nāsis un pameta ar galvu. Perins savilka stingrāk pavadu, iekams Bela bija sākusi zviegt.

- Tur ir dūmi, Egvēna satraukti teica. Pieliekusies seglos uz priekšu, meitene dziļi ieelpoja. Kāds uz uguns kaut ko vāra. Vai cep. Trusi.

- Iespējams, Perins piesardzīgi atbildēja, un Egvēnas dedzīgais smaids apdzisa. Lingu Perins nomainīja ar bīstamo cirvja pusmēnesi. Jaunekļa plaukstas kā šaubīdamās te atvērās, te sakļāvās ap cirvja resno kātu. Tas bija ierocis, taču nedz slepenā vingrināšanās aiz smēdes, nedz Lana mācību stunda nebija Perinu pa īstam sagatavojusi cirvi izmantot dzīvē. Pat kauja pirms Šadarlogotas nebija tik labi iegūlusi atmiņā, lai Perins nešaubītos. Viņam nebija īsti padevušies arī tie paņēmieni, par kuriem runāja Rands un Sargātājs.

Aiz muguras caur kokiem slīpi krita saules gaisma, un mežu vēl caur.1 t .lvoja raibas ēnas. Visapkārt bija jūtama viegla malkas dūmu smarža un i eptas gaļas aromāts. Tas varētu būt trusis, Perins domāja, un viņa vēders Icburkšķējās. Bet tikpat labi arī kaut kas cits, viņš sev atgādināja. Perins pameta skatienu uz Egvēnu; meitene viņu jau labu bridi vēroja. Vadltājam taču ir savi pienākumi.

- Pagaidi tepat, viņš klusi piekodināja. Egvēna savilka pieri, taču nepaguva ierunāties, jo Perins viņu pārtrauca. Un netrokšņo! Mēs vēl nezinām, kas tur ir. Egvēna pamāja ar galvu. Negribīgi, tomēr pamāja. Kāpēc viņa nebija tik paklausīga, kad Perins mēģināja izlaist savu kārtu zirga mugurā? Dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās uz dūmu pusi.

Tik bieži kā Rands vai Mats Emondāres apkaimes mežos Perins nebija klaiņojis, tomēr trušu medībām gan nodevās. Puisis zagās no koka uz koku, nenolauzdams ne zariņa. Necik ilgi, un viņš jau stāvēja aiz augsta ozola stumbra, kura resnie, izplestie, līkumotie zari liecās līdz zemei un pēc tam atkal cēlās augšup. Turpat netālu dega uguns, un pie tās tuvu liesmām stāvēja kalsns, saulē nobrūnējis vīrs; viņš bija atbalstījies pret vienu no resnajiem zariem.

Trolloks, par laimi, tas nebija, tomēr tik dīvainu puisieti Perins vēl nebija redzējis. Viss viņa apģērbs, šķiet, bija no zvērādām ar visu spalvu pat zābaki un neparastā cepure. Svešinieka dīvainais apmetnis bija dari­nāts no trušu un vāveru ādām, bikses laikam no brūnbaltas garspalvas kazādas. Brūnos, iesirmos matus, kas viņam sniedzās līdz viduklim, zem pakauša saturēja aukla. Bieza bārda spurojās pusceļā līdz vīra krūtīm. Pie jostas karājās garš nazis, gandrīz vai zobens, bet pret kāju pa ķērienam bija atsliets loks un bultu maks.

Vīrietis aizvērtām acīm šūpojās, acīmredzot aizmidzis, tomēr Perins savā slēptuvē pat nepakustējās. Virs svešinieka ugunskura bija slīpi salikti seši līki iesmi, un uz katra no tiem bija uzdurts trusis; no apbrūnējušajiem cepešiem ugunī sīkdami pilēja tauki. Tik tuvu sajūtot ēdiena smaržu, Perina muti pārplūdināja siekalas.

- Gribas ēst? Atvēris aci, vīrs palūrēja uz Perina slēptuvi. Varat abi ar draudzeni apsēsties un kaut ko iekost. Pēdējās pāris dienas nema­nīju, ka jūs būtu diži ēduši.

Brīdi vilcinājies, Perins nesteidzīgi piecēlās, vēl aizvien cieši satvēris cirvi. Jūs mani vērojat jau divas dienas?

Dziļi svešinieka rīklē noguldzēja smiekli. Jā, es tevi novēroju. Un glīto meiteni arī. Rausta tevi kā cukurgailīti, vai ne? Vairāk jau klausījos. Vienīgi zirgs no jums trim nemīdās tik skaļi, ka var dzirdēt jūdzēm tālu visriņķī. Vai iesi un viņu paaicināsi vai arī esi nolēmis visu trusi notiesāt viens pats?

Perins sabozās. Viņš taču nemaz tā netrokšņoja! Lai Ūdensmežā ar lingu nomedītu trusi, trokšņot nedrīkstēja. Tomēr cepeša smarža viņam atgādināja, ka arī Egvēna ir izsalkusi, un, protams, meitene viņu gaidīja, lai uzzinātu, vai smarža nenāk no trolloku uguns.

Perins ieslidināja cirvja kātu cilpā pie jostas un jau skaļāk iesaucās:

- Egvēna! Viss kārtībā! Te ir trusis! Sniegdams svešajam roku, viņš jau normālā tonī teica: Mans vārds ir Perins. Perins Aibara.

Vīrs brīdi skatījās uz viņa plaukstu un tikai tad to neveikli saņēma, it kā nebūtu radis tā sasveicināties. Mani sauc Eliass, pacēlis skatienu, viņš sacīja. Eliass Mašera.

Perinām aizrāvās elpa, un viņš gandrīz izlaida vira roku no savējās. Svešinieka acis taču bija dzeltenas kā nospodrināts zelts! Prāta nostūrī Perinām kaut kas atausa atmiņā, bet tūlīt arī pagaisa. Tobrīd jauneklim galvā bija viena doma: trollokiem bija redzētas tikai gandrīz melnas acis.

Parādījās Egvēna, uzmanīgi vezdama Belu. Pavadu meitene piesēja pie mazāka ozolzara un, kad Perins viņu iepazīstināja ar Eliasu, pieklā­jīgi nomurmināja dažus vārdus, taču viņas skatiens aizklīda pie trušiem. Egvēna laikam nebija ievērojusi svešinieka acis. Kad Eliass viņus mudi­nāja ēst, meitene labprāt piekrita. Tikai brīdi vilcinājies, Perins viņai pie­biedrojās.

Kamēr abi jaunieši ēda, Eliass klusēdams gaidīja. Perins bija tik izsal­cis, ka plēsa gabalos karstum karstu gaļu, ko pirms likšanas mutē vaja­dzēja mētāt no rokas rokā. Pat Egvēna demonstrēja vien niecīgu daļu no ierastās pieklājības; viņai gar zodu tecēja taukaina cepeša sula. Diena pamazām satumsa mijkrēslī, un viņi ēda jau lēnāk. Tikmēr ap ugunskuru saslēdzās tumsa bez mēnesnīcas, un Eliass ierunājās.

- Ko jūs te darāt? Līdz tuvākajai mājai no šejienes ir piecdesmit jūdzes visos virzienos.

- Mēs dodamies uz Kēmlīnu, Egvēna atbildēja. Varbūt jūs va­rētu… Viņa iepleta acis, jo Eliass, atgāzis galvu, pilnā kaklā smējās. Perins uz viņu skatījās, truša kāju pacēlis pusceļā līdz mutei.

Kēmlīnu? Kad Eliass atkal varēja parunāt, viņa acis viltigi spī■ It ļ.i. Pēdējās divas dienas jūs dodaties pa ceļu tādā virzienā, kas beigās |iin aizvedis vismaz simt jūdžu uz ziemeļiem no Kēmlīnas.

Mēs jau gribējām kādam pajautāt, Egvēna aizstāvējās, bet līdz •.un neesam redzējuši nevienu ciematu vai zemnieku sētu.

Un arī neredzēsiet, Eliass smīkņādams atbildēja. Iedami uz to pusi, varat aizklimst līdz pašai pasaules korei un nevienu nesatikt. Pro­tams, ja vien jums izdotos uzkāpt korē, Aijelu tuksnesī jūs dažus sastaptu, bet tur jums nepatiktu. Dienā jācepinās, naktī jāsalst un visu laiku jāmirst slāpēs. Aijeliem ūdeni tuksnesī iegūt nav viegli, un svešinieki viņiem diez kā nepatīk. Ne pārāk, es teiktu. Eliasam uznāca vēl trakāka smieklu lēkme, un šoreiz viņš vārda tiešā nozīmē vārtījās pa zemi. Nepavisam nepatīk, vīrs visbeidzot izdvesa.

Perinām sametās neomulīgi. Vai mēs ēdam kopā ar trako?

Egvēna sarauca pieri, tomēr pagaidīja, līdz Eliasa smieklu izvirdums aprimst, un tad ievaicājās: Varbūt jūs varētu mums parādīt ceļu? Izklau­sās, ka šī apkaime jums ir daudz labāk pazīstama.

Eliass beidza smieties. Virs pacēla un uzlika galvā apaļo kažokādas cepuri, kas, viņam vārtoties pa zemi, bija nokritusi, un caur pieri glūnēja uz Egvēnu. Man cilvēki diez ko nepatīk, viņš neskanīgi izmeta. Pil­sētas pilnas ar cilvēkiem. Ciematiem vai pat tikai zemnieku sētām tuvumā eju reti. Ciematniekiem, zemniekiem nepatīk mani draugi. Es nebūtu palīdzējis pat jums, ja jūs neklīstu apkārt tik bezpalīdzīgi un nevainīgi kā tikko dzimuši kucēni.

- Bet jūs taču vismaz pateiksiet, uz kuru pusi mums jāiet, Egvēna uzstāja. Ja parādīsiet ceļu uz tuvāko ciematu kaut vai piecdesmit jūdžu no šejienes, tur noteikti zinās pateikt, uz kuru pusi ir Kēmlīna.

- Klusu! Eliass teica. Mani draugi nāk.

Bela izbailēs pēkšņi iezviedzās un sāka raustīt pavadu. Perins pa pusei piecēlās, jo visapkārt tumstošajā mežā parādījās ēnas. Bela rāvās sāņus un zviegdama dīžājās.

- Nomierini ķēvi! Eliass teica. Neviens viņu neaiztiks. Un arī jūs neaiztiks, ja būsiet mierīgi.

Uguns gaismā iznāca četri vilki, sapinkājušies, lielumā aptuveni cilvē­kam līdz viduklim; viņu žokļi varētu sadragāt cilvēka kāju. It kā Perinu un

Egvēnu nemanīdami, vilki devās uz uguns pusi un apgūlās. Tumsā starp kokiem no visām pusēm liesmu gaismā spīdēja citu vilku acis.

Dzeltenas acis, Perins nodomāja. Tādas pašas kā Eliasam. Tieši to viņš pirmīt centās atcerēties. Uzmanīgi vērodams gulošos vilkus, Perins taus­tījās pēc cirvja.

- Es tavā vietā to nedarītu, Eliass sacīja. Ja viņi sapratīs, ka tev ir ļauni nodomi, tad vairs nebūs tik draudzīgi.

Perins ievēroja, ka visi četri vilki raugās uz viņu. Šķita, ka arī citi starp kokiem skatās. Jauneklim uzmetās zosāda. Piesardzīgi viņš noņēma roku no cirvja. Likās, ka vilki atslābst. Lēnītēm Perins atkal apsēdās drebošām rokām, līdz visbeidzot apķēra ceļgalus, lai nomierinātos. Egvēna bija tā sastingusi, ka teju vai trīcēja. Viens no vilkiem, gandrīz melns, ar gaišāku pelēku plankumu uz purna, gulēja tuvu, tuvu Egvēnai.

Bela vairs nebrēca un neslējās pakaļkājās, bet stāvēja drebēdama un mīdīdamās, cenzdamās paturēt acīs visus vilkus. Ķēve brīdi pa brīdim spārdījās, pelēčiem rādot, ka tik lēti savu dzīvību neatdos. Vilki nelikās redzam nedz Belu, nedz kādu citu. Izkāruši mēles, viņi mierīgi gaidīja.

- Nu, Eliass teica, nu jau ir labāk.

- Vai viņi ir pieradināti? Egvēna izdvesa vāri, bet arī ar cerību.

- Viņi ir… mājdzīvnieki?

Eliass iespurdzās. Vilki nav piejaucējami, meitenīt, pat vēl lielākā mērā nekā cilvēki! Viņi ir mani draugi. Uzturamies cits cita sabiedrībā, kopā medījam, savā ziņā sarunājamies. Kā jau draugi. Vai tā ir, Lāsu­mainā? Vilks, kura spalva vizēja desmitiem dažādos pelēkos toņos, gai­šākos un tumšākos, pagrieza galvu un uzlūkoja Eliasu.

- Jūs ar viņiem sarunājaties? Perins brīnījās.

- Tā nav gluži sarunāšanās, Eliass nesteidzīgi atbildēja, bet vār­diem taču nav nozīmes un arī īstas jēgas tiem nav. Vilcenes vārds nemaz nav Lāsumainā. Iztēlojieties ēnu rotaļu meža rāvā ziemas vidū rītausmā. Ūdens virsmu ņirbina vēja pūsma, un, ja tam pieskaras ar mēli, ir jūtama ledus piegarša un nāk prātā sniega jausma gaisā īsi pirms nakts. Rau, tā sarunājas vilki. Tomēr arī ne gluži. Vārdos jau to nevar izteikt. Tās vairāk ir sajūtas. Tā vilki sarunājas. Pārējo vārdi ir Apdedzinātais, Lēkātājs un Vējš. Apdedzinātajam uz pleca bija sena rēta, iespējams, ar to varētu izskaidrot viņa vārdu, bet pārējiem diviem gan neredzēja nekādu pazīmju, kas būtu saistītas ar viņu vārdiem.

Lai arī cik rupjš bija šis vīrs, tomēr Perinām šķita viņš ir apmieri­nāts, ka var parunāt ar cilvēkiem. Katrā ziņā tā izskatījās. Perins uzmeta skatienu uguns gaismā spīdošajiem vilku zobiem un nosprieda, ka ir vērts sarunu turpināt. Bet kā, Elias… kā jūs iemācījāties runāt ar vilkiem?

- To atklāja vilki, Eliass atbildēja, ne jau es. Un ne uzreiz. Cik man zināms, tā parasti notiek. Vilki atrod tevi, nevis tu viņus. Daži ļau­tiņi domā, ka to man iemācīja Melnais, jo, kur vien gāju, visur parādījas vilki. Laikam jau arī man pašam dažreiz tā likās. Vairums cienījamu ļaužu sāka no manis vairīties, bet tos, kuri meklēja manu sabiedrību, es pats daža laba iemesla dēļ negribēju ne pazīt. Pēc tam ievēroju, ka dažkārt vilki šķiet zinām, ko es domāju, un atsaucas uz manām domām. Tas bija īstais sākums. Viņi pret mani izjuta ziņkārību. Vilki sajūt cilvēkus, bet šis bija īpašs gadījums. Viņi priecājās, ka ir mani atraduši. Vilki teic viņi jau ļoti sen nav gājuši medībās kopā ar cilvēku, un, kad viņi saka “sen”, man ir sajūta, ka jau kopš Pirmās dienas nerimus ir gaudojis auksts vējš.

- Savu mūžu neesmu dzirdējusi, ka cilvēks ietu medībās kopā ar vil­kiem, Egvēna sacīja. Meitenes balss neizskanēja pilnīgi mierīgi, taču tas, ka vilki tā vienkārši gulēja blakus, laikam piešķīra viņai drosmi.

Ja arī Eliass dzirdēja Egvēnas sacīto, viņš to neizrādīja. Vilki atceras citādi nekā mēs, cilvēki, viņš skaidroja. Vīrieša dīvainās acis skatījās tālumā, it kā viņš atmiņu vilnī peldētu prom. Katrs vilks zina visu vilku vēsturi, vismaz aptuveni. Kā jau sacīju, vārdos to precīzi izteikt nevar. Vilki atceras, ka savulaik ir skrējuši blakus cilvēkam pa medību taku, taču tas bijis tik sen, ka tā ir drīzāk ēnas ēna nekā atmiņas.

- Gaužām interesanti, Egvēna teica, un Eliass viņai uzmeta bargu skatienu. Nē, es nudien tā domāju. la ir. Meitene aplaizīja lūpas. Vai varētu… ē… vai jūs varētu mums iemācīt ar viņiem sarunāties?

Eliass atkal iesprauslājās. To nevar iemācīt. Daži spēj sarunāties, citi ne. Vilki teic, ka viņš spēj. Eliass norādīja uz Perinu. Jauneklis uz Eliasa pirkstu skatījās tā, it kā tas būtu nazis. Nudien trakais. Vilki atkal uz viņu raudzījās. Perins nemierīgi sakustējās.

- Jūs sakāt, ka ceļojat uz Kēmlīnu, Eliass turpināja, bet tas neiz­skaidro, ko darāt te, vairāku dienu gājuma attālumā no visurienes. Atmetis atpakaļ ielāpaino kažokādas apmetni un uz tā apsēdies, Eliass atspiedās uz elkoņa un nogaidoši raudzījās.

Perins paskatījās uz Egvēnu. Agrāk, satiekot cilvēkus, viņi ātri sagud­roja skaidrojumu, kurp dodas, un nekādu nepatikšanu nebija. Līdz ar to neviens nezināja, no kurienes viņi ir vai kurp iet. Ej nu sazini, vai neap­domīgs vārds neaizsniegs Izdzisušā ausis? Viņi katru dienu pie tā pie­strādāja, likdami kopā detaļas un novīlēdami negludumus. Abi jaunieši nolēma, ka runātāja būs Egvēna. Meitenei stāstīšana padevās labāk nekā Perinām, turklāt viņa apgalvoja: Perina sejā uzreiz varot redzēt, ka viņš melo.

Egvēna uzreiz arī sāka raiti stāstīt. Viņi nāk no ziemeļiem, no Saldēas, no zemnieku sētām pie mazmazītiņa ciemata. Līdz šim nedz viens, nedz otrs nebija devies no mājām tālāk par divdesmit jūdzēm. Viņi bija dzir­dējuši menestrela un arī tirgotāju nostāstus un paši gribēja redzēt pasauli. Kēmlīnu un Iliānu. Vētru jūru un varbūt pat leģendām apvīto Jūras tautas salu.

Perins apmierināts klausījās. Pat Toms Merilins, ja pazītu lielo pasauli tik maz kā viņi, vajadzīgajā brīdī nesacerētu labāku stāstu.

- No Saldēas, jūs sakāt? Eliass pajautāja, kad Egvēna bija beigusi stāstīt.

Perins pamāja ar galvu. Tieši tā! Vispirms gribējām apskatīt Maradonu. Protams, es gribētu redzēt Karali. Taču mūsu tēvi vispirms noteikti apmeklētu galvaspilsētu.

Tas bija Perina uzdevums: klausītājiem paskaidrot, ka viņi savu mūžu nav bijuši Maradonā. Tad neviens neiedomātos, ka viņi ir bijuši pilsētā ja nu būtu sastapušies ar kādu, kurš patiešām ir bijis Maradonā. Tas viss bija ļoti tālu no Emondāres un Ziemvakara notikumiem. Nevienam klau­sītājam nebūtu iemeslu domāt par Tarvalonu vai Aesu Sedajām.

- Gandrīz vai ticams stāsts, Eliass pamāja. Jā, gandrīz. Šur tur kaut kas neklapē, bet galvenais, kā saka Lāsumainā, vieni vienīgi meli. No sākuma līdz beigām.

- Meli? Egvēna iesaucās. Kāpēc lai mēs melotu?

Četri vilki nebija izkustējušies no vietas, tomēr šķita, ka tie vairs vien­kārši neguļ ap ugunskuru. Dzīvnieki bija pieplakuši pie zemes, un viņu dzeltenās acis nemirkšķinot vēroja emondāriešus.

Perins neko neteica, taču jau taustīja cirvi pie jostas. Četri vilki pie­peši piecēlās kājās, un puiša roka sastinga. Vilki stāvēja pavisam klusu, tikai biezā spalva uz kakla bija sacēlusies stāvus. Kāds pelēcis kaut kur

.ii/mugurē starp kokiem naktī iegaudojās. Citi atsaucās pieci, desmit, iltvdesmit līdz tumsa ietrīsējās. Tad pēkšņi visi apklusa. Perinām pār ritēja auksti sviedri.

Ja jūs domājat… Egvēna aprāvās un norija siekalas. Gaiss bija dzestrs, bet arī viņai uz sejas bija izspiedušies sviedri. Ja domājat, ka melojam, tad varbūt mums labāk uz nakti iekārtot savu apmetni tālāk no jūsējās.

- Parasti jau tā arī notiktu, meitenīt. Bet tagad es gribu zināt par trollokiem. Un Puscilvēkiem. Perins centās saglabāt aukstasinīgu sejas izteiksmi, cerēdams, ka viņam tas izdodas labāk nekā Egvēnai. Eliass tur­pināja runāt ikdienišķā tonī. Lāsumainā teic viņa jūsu prātos saoda l’uscilvēkus un trollokus, kamēr stāstījāt tās muļķības. Saoda viņi visi. Jūs kaut kā esat sajaukušies ar trollokiem un bezačiem. Vilki ienīst trollokus un Puscilvēkus vairāk nekā malduguni, vairāk par visu, un es tāpat.

Apdedzinātais grib jūs piebeigt. Zīmi uz viņa pleca atstāja trolloki, kad viņš bija gadu vecs. Apdedzinātais teic: nav vērts spēlēt spēlītes, un jūs esat taukāki par jebkuru pēdējā mēnesī redzēto briedi. Mums jūs jāpiebeidz. Bet Apdedzinātais allaž ir nepacietīgs. Kāpēc jūs paši man nepateicāt? Ceru, ka Melndraugi neesat. Man nepatīk nogalināt ļaudis pēc tam, kad esmu viņus pamielojis. Ielāgojiet: ja melosiet, vilki to zinās, un pat Lāsumainā jau ir teju tikpat sarūgtināta kā Apdedzinātais. Eliasa acis, dzeltenas kā vilkiem, sarunas laikā ne reizi nesamirkšķinājās. Nudien vilka acis, Perins domāja.

Sajuzdams Egvēnas skatienu, jauneklis saprata: Egvēna gaida, lai viņš izšķiras, ko darīt. Gaisma, pēkšņi es atkal esmu vadītājs! Jau pašā sākumā viņi bija nolēmuši, ka neriskēs un nevienam neatklās patiesību, tomēr tagad tā šķita vienīgā iespēja, kā tikt prom pat ja viņam izdotos izvilkt cirvi, pirms…

Lāsumainā dziļi rīklē ierūcās, un viņai atsaucās pārējie trīs vilki pie uguns, bet pēc tam arī ciltsbrāļi tumsā. Nakti piepildīja baisa rūkoņa.

- Nu labi! Perins aši sacīja. Labi! Rūkšana asi un spēji aprāvās. Egvēna atlaida vaļā dūrēs sažņaugtos pirkstus un pamāja ar galvu. Viss sākās dažas dienas pirms Ziemvakara, Perins iesāka, kad mūsu draugs Mats ieraudzīja vīru melnā apmetnī…

Eliasa sejas izteiksme ne brīdi nemainījās, tāpat arī nekustīgā sānguļas poza; vien galvu viņš bija pieliecis tā, ka mati cēlās stāvus. Kad Perins

sāka runāt, četri vilki apsēdās; jauneklim šķita, ka ari viņi klausās. Runāja Perins ilgi un gandrīz visu ari izstāstīja. Pie sevis puisis paturēja tikai Bērlonā kopīgi redzēto sapni. Perins jau gaidīja zīmi no vilkiem, ka viņš to ir noklusējis, tomēr pelēči tikai raudzījās. Lāsumainā šķita draudzīga, bet Apdedzinātais dusmīgs. Līdz stāsta beigām Perins aizsmaka.

- …un, ja viņa mūs Kēmlīnā neatradīs, mēs dosimies uz Tarvalonu. Mums nav citas izvēles kā tikai pieņemt Aesu Sedajas palīdzību.

- Trolloki un Puscilvēki tik tālu dienvidos, Eliass prātoja. Jā, būs ko padomāt. Notupies blakus Perinām, viņš sniedza ādas maisu ar ūdeni, tikpat kā neveltīdams puisim uzmanību. Laikam jau domāja. Pagaidījis, kamēr Perins padzeras, Eliass aizkorķēja ūdens maisu un tikai tad sāka runāt. Es neatbalstu Aesu Sedajas. Sarkanie ajahi tie gan mīl medīt cilvēkus, kas ņemas ar Vienspēku. Savulaik gribēja arī mani pieklu­sināt. Pateicu šiem acīs, ka viņi ir Melnie ajahi, Melnā kalpi, tā es teicu, un šiem tas nebūt nepatika. Notvert mani, kad biju ticis mežā, viņi nespēja, bet mēģināt gan mēģināja. Jā, tā bija! Šaubos, vai pēc visiem notikumiem Aesu Sedajas man izrādītu laipnību. Man taču bija jānogalina pāris Sargā­tāju! Diez kas nav tā Sargātāju nogalināšana. Man nepatīk.

- Bet runāšana ar vilkiem, Perins nobažījies ieteicās, vai… tai ir kāds sakars ar Spēku?

- Protams, nav, Eliass norūca. Nomierināšana neizdevās, taču tā mani padarīja traku viņu vēlme to pamēģināt. Sena padarīšana, puis. Senāka par Aesu Sedajām. Senāka par visiem, kas izmanto Vienspēku. Sena kā pati cilvēce. Sena kā vilki. Arī tas Aesu Sedajām nepatīk. Senais atgriežas. Ne jau es vien! Ir arī citas lietas, citi ļaudis. Tas Aesu Sedajas uztrauc, liek viņām kurnēt par seno robežu vājināšanos. Viss brūk un jūk, tā šīs teic. Viņas baidās no Melnā. Pietiks tik vienam izsprukt! Jūs taču nedomājat, ka esmu vainīgs, ka citi uz mani skatās greizi. Ne jau Sarka­nie ajahi vien, ir arī citi. Amīrlinas tronis… ak vai! Es turos no viņām pa gabalu lielākoties un tāpat arī no Aesu Sedaju draugiem. Arī jūs tāpat darīsiet, ja būsiet gudri.

- Es vairāk par visu gribētu turēties pa gabalu no Aesu Sedajām, Perins atbildēja.

Egvēna uzmeta viņam skarbu skatienu. Perins cerēja: meitene neizspers laukā, ka gribēja kļūt par Aesu Sedaju. Taču Egvēna klusēja, vien saknieba lūpas, un Perins turpināja: Mums taču nav citas izvēles.

11 olloki mūs vajā, tāpat arī Izdzisušie un drafkārs. Visi, izņemot Melndi.iugus. Mums nav kur paslēpties, un vieni mēs pretī stāties nevaram, i tu š cits mums palīdzēs? Kam vēl pietiks spēka, izņemot Aesu Sedaju?

liliass bridi klusēja, raudzīdamies uz vilkiem, visvairāk uz Lāsumaino un Apdedzināto. Perins satraukti grozījās un centās neskatīties. Pietika palūkoties, un radās sajūta, ka viņš teju vai dzird, ko Eliass un vilki saka i its citam. Pat ja tam nebija nekāda sakara ar Spēku, Perins nevēlējās iesaistīties. Nē, viņš izmeta neprātīgu joku. Es nevaru sarunāties ar vilkiem! Vic-ns no vilkiem Lēkātājs, Perins domāja paskatījās uz viņu un, šķiet, pasmaidīja. Jauneklis brīnījās, kā bija pazinis vilku.

- Jūs varētu palikt pie manis, Eliass visbeidzot sacīja. Pie mums. Kgvēnas uzacis uzšāvās augšup, bet Perinām atvērās mute. Nu kur citur jums būs drošāk? vīrs izaicinoši jautāja. Trolloki izmantos katru izde­vību, lai nogalētu vientuļu vilku, taču metīs jūdzēm lielu līkumu, vairī­damies no bara. Un jums arī nebūs jāuztraucas par Aesu Sedajām. Šajos mežos viņas nenāk.

- Nezinu gan. Perins centās neskatīties uz vilkiem. Viens no tiem bija Lāsumainā; Perins juta viņas skatienu. Starp citu, ne jau tikai trolloki.

Eliass salti ieķiķinājās. Redzēju, ka bars metas virsū arī bezacim. Puse dzīvnieku aizgāja bojā, taču, smaržu saoduši, vilki nepadosies. Trol­loki, mīrddrāls vilkiem viss viens. Viņi tevi grib, puis. Vilki ir dzirdējuši par citiem vīriem, kas spēj ar tiem sarunāties, bet tu esi pirmais, izņemot mani, kuru viņi ir sastapuši vaigā. Vilki pieņems arī tavu draudzeni, jums te būs drošāk nekā jebkurā lielpilsētā. Pilsētās ir Melndraugi.

- Paklau, Perins spēji ieteicās. Manuprāt, laiks tādas runas beigt. Es nespēju to, ko jūs… nespēju, lai arī ko jūs sakāt.

- Kā vēlies, puis! Tēlo muļķi, ja tev tā patīk. Vai patiesi negribi dzīvot drošībā?

- Es sevi nemaldinu. Man nav iemesla sevi mānīt. Viss, ko vēlamies…

- Mēs dodamies uz Kēmlīnu, Egvēna stingri piebilda. Bet pēc tam uz Tarvalonu.

Aizvēris muti, Perins sastapa Egvēnas skatienu: viņa bija tikpat dus­mīga kā viņš. Jauneklis zināja, ka Egvēna ļauj viņam sevi vadīt, kad pati to vēlas, un, ja negrib, tad neļauj, taču varēja vismaz dot iespēju viņam pašam sacīt galavārdu. Ko teiksi, Perin? viņš sev jautāja un pats arī

atbildēja. Es? Nu, ļaujiet padomāt. Jā. Jā, manuprāt, došos tālāk! Perins viegli uzsmaidīja Egvēnai. Tā, Egvēna, par mums abiem viss ir skaidrs. Laikam jau dosimies tālāk, jā. Pirms lēmuma pieņemšanas ir labi to visu izrunāt, vai ne? Egvēna pietvīka, taču viņas vaibsti kā bija, tā palika nelokāmi stingri.

Eliass noņurdēja: Lāsumainā teic ja izlemts, tad izlemts. Viņa saka: meitene ir stingri iesakņojusies cilvēku pasaulē, savukārt tu… viņš pamāja uz Perinu, pa pusei. Ņemot vērā apstākļus, rādās, ka uz dienvi­diem mums būs jāceļo kopā ar jums. Citādi vēl nomirsiet badā, apmal­dīsieties vai…

Apdedzinātais pēkšņi piecēlās kājās, un Eliass pagrieza galvu, lai paskatītos uz lielo vilku. Pēc mirkļa piecēlās arī Lāsumainā un pienāca tuvāk Eliasam, lai varētu ieskatīties Apdedzinātajam acīs. Šī dzīvā glezna sastinga uz vairākām ilgām minūtēm, un tad Apdedzinātais apsviedās riņķī un pazuda naktī. Lāsumainā noskurinājās un ieņēma savu vietu, apguldamās zemē, it kā nekas nebūtu noticis.

Eliass Perina acīs redzēja jautājumu. Lāsumainā ir barvede, viņš paskaidroja. Daži vilki kritiskā brīdī izvēlētos viņu, bet Lāsumainā arī neapstrīdami ir visgudrākā, un visi to zina. Viņa ir izglābusi baru ne vienu reizi vien. Savukārt Apdedzinātais domā, ka bars zaudē laiku, ņemoties ar jums trim. Naids pret trollokiem viņam ir viss, un, ja trolloki jau ir iespiedušies tik tālu dienvidos, Apdedzinātais labāk dosies tos nogalināt.

- Mēs jūs labi saprotam, Egvēna atviegloti nopūtās. Mēs patie­šām varam paši…. protams, ja neliegsiet mums dažas norādes.

Eliass pameta ar roku. Es taču teicu, ka baru vada Lāsumainā! No rīta došos uz dienvidiem kopā ar jums un vilki arī. Izskatījās, ka šī nav labākā ziņa, ko Egvēna ir dzirdējusi.

Perins sēdēja, iegrimis savā klusuma pasaulē. Puisis juta, ka Apdedzi­nātais aiziet. Un vilks ar rētu nebija vienīgais ducis citu, visi jauni tēviņi, lēkšoja tam nopakaļ. Perinām gribējās ticēt, ka tā ir tikai Eliasa rotaļa ar viņa iztēli, tomēr tas neizdevās. Aizejošie vilki izgaisa no prāta, taču brīdi pirms tam Perins juta domu, kura, kā viņš zināja, nāca no Apdedzinātā, tik smalki un skaidri, it kā tā būtu viņa paša doma. Naids. Naids un asins garša.

Divdesmit ceturtā nodala

y

Bēgšana pa Arinelli

K

aut kur tālumā pilēja ūdens un bija dzirdama neskanīgu pakšķu

atbalss un atbalss no atbalss, kas uz visiem laikiem zaudēja savu

avotu. Visapkārt redzēja akmens tiltus un rampas bez margām -

visas uz platiem torņiem ar līdzeniem jumtiem, gludi noslīpētas un sar-

kanas un zelta krāsas cauraustas. Līmenis uz līmeņa, labirints, kas kāpj

augšup un krīt lejup pustumsā; tam neredzēja ne gala, ne malas. Katrs

tilts aizveda līdz smailei, katra platforma līdz citai smailei un citiem

tiltiem. Lai kur Rands pagriezās un lai cik tālu sniedzās viņa skatiens,

visur neskaidri vīdēja viens un tas pats gan augšā, gan apakšā. Nebija tik

gaišs, lai visu skaidri saskatītu, un tas gandrīz vai priecēja. Dažas rampas

veda uz platformām tieši virs tām. Rands neredzēja nekādu pamatu. Jau-

neklis pielika soli, gribēdams izkļūt brīvībā, apzinādamies, ka tā ir tikai

ilūzija. Viss bija ilūzija.

Randam ilūzijas nebija svešas; pārāk bieži viņš bija tām sekojis, tāpēc jau zināja. Lai cik tālu viņš devās augšup, lejup, vienalga, uz kuru pusi, visur spīdēja akmens mūris, mūris vien. Tomēr gaisā jautās dziļi, svaigi raktas zemes mitrums un pretīgi saldena trūdu smaka. Nelaikā atvērta kapa smaka. Rands centās aizturēt elpu, taču smirdoņa cirtās degunā, iezīdās ādā kā eļļa.

Uztvēris zibensātru kustību, Rands sastinga, pieplakdams pie no­slīpētās aizsargsienas ap smailes virsotni. Nebija kur slēpties. Viņš būtu redzams no tūkstoš vietām. Gaiss bija ēnu pilns, bet dziļas ēnas, kurā nobēgt, nebija. Gaisma neplūda nedz no lampām, nedz laternām vai lāpām tā vienkārši bija, un viss, it kā būtu izsūkusies no gaisa. Lai nu

kā, bija pietiekami gaišs, lai kaut ko saskatītu, un pietiekami gaišs, lai kāds ieraudzītu viņu. Klusums necik daudz nesargāja.

Rands atkal apjauta kustību, nu jau pavisam skaidri. Tālumā pa rampu soļoja vīrs, nebēdādams, ka margu nav un viņš var nokrist lejā nekurienē. Vīram cienīgi soļojot, apmetnis plandījās, un viņš grozīja galvu, nebeigdams vien pētīt. Attālums līdz viņam bija pārāk liels, lai Rands tumsā redzētu ko vairāk par siluetu, taču nemaz nevajadzēja būt tuvāk, lai zinātu, ka vīra apmetnis ir sarkans kā svaigas asinis, bet meklē­jošās acis deg kā divas krāsnis.

Rands centās ar skatienu izsekot labirintu, lai redzētu, cik posmu Bālzamonam jāpārvar, lai līdz viņam tiktu, tomēr beigās bija vien jāatmet ar roku, jo nebija jēgas. Attālumi šeit bija mānīgi kārtējā mācību stunda. Tas, kas šķita tālu, varbūt bija aiz nākamā stūra, bet tas, kas izskatījās tuvu, varbūt bija neaizsniedzams. Atlika vienīgi kustēties kā jau no paša sākuma. Ne brīdi neapstāties, nedomāt. Rands zināja, ka domāt ir bīs­tami.

Novērsies no Bālzamona silueta tālumā, Rands nespēja nedomāt par Matu. Vai arī draugs maldās labirintā? Bet varbūt ir divi labirinti un divi Bālzamoni? Prāts šādu domu atvairīja, jo šķita pārāk baisi pie tās kavēties. Vai būs tāpat kā Bērlonā? Bet kāpēc tad viņš nespēj mani atrast? Tas jau šķita mazliet labāk. Mazs mierinājums. Mierinājums? Pelni un asinis, kas tas par mierinājumu?

Divas trīs reizes viņi pabrāzās viens otram tuvu garām, lai gan Rands nespēja to skaidri atcerēties, tomēr ilgi jo ilgi cik ilgi? viņš bija bēdzis un Bālzamons neveiksmīgi sekojis. Vai patiešām būs kā Bērlonā, vai ari tas ir tikai nakts murgs, vien parasts sapnis?

Un tad acumirklī viena elpas vilciena ilgumā Rands zināja, kāpēc domāt ir bīstami, par ko ir bīstami domāt. Tāpat kā iepriekš, ikreiz, kad viņš atļāvās pakavēties pie sapnī ap sevi redzētā, visapkārt ievirmojās gaiss un skatienu aizsedza migla. Gaiss pārvērtās želejā, nelaida viņu vaļā. Vien uz brīdi.

Liels karstums durstīja ādu, un, līkumojot pa labirintu ar dzelkšņaino dzīvžogu abpus, Randam jau sen bija izkaltusi mute. Cik ilgi viņš tā mal­dījās? Sviedri iztvaikoja, nepaguvuši nopilēt, acis dedzināja. Virs galvas un mazliet augstāk mutuļojošos, negantos tērauda mākoņus cauršāva melnas šautras, taču labirintā nejuta ne vēsmiņas. Brīdi Randam šķita,

ka ir jūtamas izmaiņas, taču arī šī doma karstumā izkūpēja. Te viņš bija jau labi ilgi. Domāt ir bīstami to jauneklis zināja.

Gludi akmeņi, bāli un noapaļoti, dažviet veidoja kaut ko līdzīgu ietvei; tā daļēji bija iegrimusi pārkaltušajās smiltīs, kurās pat vieglākais solis sacēla putekļu mākoni. Deguns kņudēja, draudot ar nodevīgām šķa­vām, taču, kad Rands mēģināja elpot ar muti, rīklē saķepa putekļi, viņu teju vai nosmacējot.

Šī bija bīstama vieta viņš jau tāpat to zināja. Sev priekšā augstajā ērkšķu sienā puisis ievēroja trīs spraugas, bet ceļš aizlocījās uz citu pusi. Jebkurā brīdī no kāda stūra varēja iznirt Bālzamons. Divas trīs reizes viņi jau gandrīz bija saskrējušies, tomēr neko vairāk Rands nespēja atcerē­ties vien to, ka tā bija noticis un viņam bija izdevies glābties… kaut kā. Pārāk daudz domāt bija bīstami.

Karstumā pūzdams un elsdams, Rands apstājās un sāka pētīt labi­rinta mūri. Biezi savijušies, brūnie ērkšķu krūmi izskatījās nokaltuši; to nežēlīgie melnie ērkšķi atgādināja collu garus āķus. Krūmi bija pārāk aug­sti, lai tiem redzētu pāri, un pārāk biezi, lai kaut ko varētu saskatīt cauri. Uzmanīgi pieskāries ērkšķainajam mūrim, Rands izdvesa vaidu. Par spīti piesardzībai, pirkstā bija iedūries ērkšķis, tas dedzināja kā nokaitēta adata. Jauneklis steberēja atpakaļ, aizķerdamies aiz akmeņiem un puri­nādams roku; no brūces tecēja biezas asinis. Vairs tik asi nededzināja, taču pukstēja visa roka.

Un tad Rands piepeši aizmirsa par sāpēm. Ar papēdi viņš bija apgrie­zis otrādi gludu akmeni, izspēris to laukā no izkaltušās zemes. Puisis ska­tījās uz to, bet viņam pretī raudzījās tukši acu dobumi. Galvaskauss. Cil­vēka galvaskauss. Rands pārlaida skatienu pār taku ar gludajiem, bālajiem akmeņiem, pēc skata pilnīgi vienādiem. Viņš asi cēla gaisā kāju, bet iet šeit varēja tikai pār galvaskausiem un arī stāvēt vajadzēja uz tiem. Prātā pavīdēja nejauša doma, ka varbūt nav tā, kā izskatās, bet jauneklis to nežēlīgi pārtrauca. Šeit bija bīstami domāt.

Rands drebēdams mēģināja saņemt sevi rokās. Arī palikt vienā vietā bija bīstami. Šī bija viena no lietām, ko viņš zināja miglaini, bet bija pil­nīgi pārliecināts par to. Asinis no pirksta vairs netecēja, tikai lēni pilēja, un arī roka tikpat kā nemaz nepukstēja. Sūkādams pirksta galu, Rands devās projām pa taku, kur acis rāda. Šeit visi ceļi bija vienādi.

Tagad puisis atcerējās reiz dzirdēto: no labirinta var izkļūt, allaž grie­žoties uz vienu pusi. Pie pirmās spraugas ērkšķainajā sienā viņš pagriezās pa labi, pēc tam atkal un atkal pa labi. Un nokļuva tieši aci pret aci ar Bālzamonu.

Bālzamonam pār seju pārslīdēja pārsteigums, un viņa asinssarkanais apmetnis, spēji apstājoties, krita uz leju. Acis ieliesmojās, tomēr karstajā labirintā Rands tikpat kā nejuta Bālzamona skatiena versmi.

- Cik ilgi tu domā no manis vairīties, puis? Cik ilgi, tavuprāt, vari bēguļot no sava likteņa? Tu esi mans!

Steberēdams atpakaļ, Rands brīnījās, kāpēc viņa roka taustās gar jostu, it kā zobenu meklējot. Gaisma, palīdzi man! jauneklis murmi­nāja. Gaisma, palīdzi man! Viņš nespēja atcerēties šo vārdu nozīmi.

- Gaisma tev nepalīdzēs, puis, un Pasaules acs tev nekalpos! Tu esi mans suns, un, ja neklausīsi manām pavēlēm, es nožņaugšu tevi ar Lielās čūskas līķi!

Bālzamons pastiepa roku, un piepeši Rands zināja glābiņu; miglaini atmiņu apveidi kliedza par briesmām, taču ne par briesmām, kad pieska­ras Melnais.

- Sapnis! Rands iekliedzās. Šis ir sapnis!

Bālzamona acis arvien vairāk iepletās pārsteigumā vai bailēs, vai abējādi un tad gaiss sāka virmot un viņa seja izšķīda un pagaisa.

Rands pagriezās un raudzījās. Viņš redzēja savu atspulgu tūksto­šiem atspulgu, kas krita uz viņu atpakaļ. Desmittūkstoš atspulgu. Virs viņa melnēja tumsa, tāpat arī lejā, bet ap viņu visriņķl stāvēja spoguļi, spoguļi ikkatrā stūrī, spoguļi, cik vien tālu sniedzās Randa skatiens. Visos spoguļos bija redzams viņš salīcis, griezdamies ap sevi, plati ieplestām acīm un pārbiedēts.

Pār spoguļiem plīvoja sarkana migla. Rands apsviedās apkārt, cenz­damies to noķert, bet it visos spoguļos migla aizpeldēja aiz viņa paša attēla un izgaisa. Pēc tam atgriezās, taču tā vairs nebija migla. Pār spogu­ļiem soļoja Bālzamons, desmittūkstoš Bālzamonu, meklēdami, turp un atpakaļ šķērsodami sudrabotos spoguļus.

Rands attapās lūkojamies savas sejas atspulgā, bālā un spalgajā salā trīcošā. Aiz attēla izauga Bālzamona aprises un raudzījās uz viņu, neko neredzēdamas, tomēr tās raudzījās. Ikkatrā spoguli aiz Bālzamona sejas plosījās liesmas, aptverdamas un aprīdamas viņu un saplūzdamas ar viņu.

Rands gribēja kliegt, taču rīkle bija aizsalusi. Šajos bezgalīgajos spoguļos bija tikai viena seja. Viņa seja. Bālzamona seja. Viena seja.

Rands sarāvās un atvēra acis. Visapkārt bija tumsa, ko mazliet mazi­nāja bāla gaisma. Tik tikko elpodams, jauneklis stingi gulēja, grozīdams vien acis. Viņu līdz pleciem klāja rupja vilnas sega, galva atdusējās uz rokām. Zem tām viņš juta gludus koka dēļus. Klāja dēļus. Naktī čīkstēja takelāža. Rands gari nopūtās. Viņš bija uz “Šalts”. Tas bija garām… vis­maz līdz citai naktij.

Nedomādams Rands iebāza mutē pirkstu. Sajutis asins garšu, jaunek­lis aizturēja elpu. Pēc tam viņš lēni pielika roku tuvu pie sejas, lai varētu to apskatīt blāvajā mēnesnīcā, un ieraudzīja pirksta galā riešamies asins lāsi. Asinis no ērkšķa dūriena.

Lai arī kā “Šalts” steidzās, tomēr uz priekšu pa Arinelli tā virzījās lēni. Pūta spēcīgs vējš, bet ne no vajadzīgajiem virzieniem. Kapteinis Domons bija pieprasījis palielināt ātrumu, tomēr kuģis vienalga vilkās uz priekšu gliemeža gaitā. Naktī vīrs kuģa priekšgalā ar spilgtu laternas gaismu bija raidījis signālu, stūrmanim izkliedzot dziļumu; tikmēr straume rimti nesa viņus lejup pret vēju. No klintīm Arinellē nebija jābaidās, bet sēkļu gan te netrūka; kuģis ar dubļos iegrimušu priekšgalu te varēja iestrēgt uz ilgu laiku līdz palīgu ierašanās brīdim. Protams, ja palīgi paspēja ierasties. Vīri airēja visu dienu no rītausmas līdz saulrietam, bet vējš cīnījās pretī, it kā gribēdams dzīt kuģi atpakaļ pa upi.

Krastam viņi netuvojās ne dienu, ne nakti. Beils Domons gan kuģi, gan apkalpi vadīja skarbi, šķendēdamies par pretvēju, sūkstīdamies par lēno gaitu. Apkalpi viņš gānīja par slaistiem pie airiem, vilka uz zoba par katru mazāko nieku. Savā zemajā balsī kapteinis trollokus attēloja kā des­mit pēdu lielus briesmoņus viņu vidū uz klāja, kuri jūrniekiem pārplēsīs rīkles. Ar divām tādām dienām bija gana, lai ikviens no viņiem satrūktos. Pēc tam nāvīgās bailes no trolloku uzbrukuma pamazām noplaka un vīri sāka kurnēt, ka derētu izlocīt kājas krastā, tāpat arī sprieda par briesmām, kas kuģotājiem draud tumsā.

Apkalpes vīri īgņojās klusītēm, ar acs kaktiņu vērodami, vai kaptei­nis Domons nav pietiekami tuvu, lai sarunas dzirdētu, taču viņš, šķiet, saklausīja katru uz viņa kuģa izteikto vārdu. Tikko kāds iekurnējās, kapteinis klusēdams paņēma garo sirpjveida zobenu un uz tā asmens

aukstasinīgi uzkāra cirvi, kas tika atrasts uz klāja pēc uzbrukuma. Pēc tam viņš to visu uz stundu piestiprināja pie masta. Trolloku uzbrukumā cietušie sāka taustīt apsaitētos ievainojumus, un burkšķēšana pieklusa… vismaz uz dienu, līdz kāds no apkalpes atkal iedomājās, ka nu jau trolloki noteikti atrodas tālu aiz muguras, un viss sākās no gala.

Rands ievēroja, ka Toms Merilins turas pa gabalu no apkalpes vīriem, kad tie sāk sačukstēties un īgņoties, lai gan parasti sita uz pleca, plēsa jokus un bārstīja zobgalības, tā likdams pasmaidīt pat visnogurušākajam vīram. Menestrels piesardzīgi vēroja slepeno murmināšanu, vienlaikus visu uzmanību it kā pievēršot savas garkātainās pīpes iedegšanai, arfas noskaņošanai vai nekā nedarīšanai; vienīgi apkalpei viņš šķietami nevel­tīja ne vismazāko ievērību. Rands nesaprata, kāpēc. Viri, šķiet, vainoja ne jau viņu trijotni, kas, trolloku vajāta, uzradās uz klāja, bet drīzāk Floranu Gelbu.

Pirmajā dienā vai divās Gelba muskuļoto augumu gandrīz vienmēr varēja manīt kāda apkalpes vīra sabiedrībā, kuru viņam bija izdevies ievilkt stūri. Viņš klāstīja savu viedokli par to nakti, kad uz klāja uzkāpa Rands un pārējie. Gelba stāstījums virzījās no aurošanas līdz vaimanām un atkal uz auriem, rādot uz Tomu vai Matu, bet sevišķi uz Randu; viņš allaž sašķobīja lūpas, cenzdamies visu vainu uzvelt jaunekļiem.

- Viņi ir svešinieki, Gelbs apgalvoja klusītēm un paturēdams acīs kapteini. Kas mums par viņiem zināms? Kopā ar šiem ieradās trolloki, tas arī viss. Viņi sadarbojas.

- Apžēliņ, Gelb, apklusti! atņurdēja vīrs ar bizītē sapītiem matiem un zilas zvaigznītes tetovējumu uz vaiga. Basām kājām, tīdams ritulī virvi uz klāja, viņš pat nepaskatījās uz Gelbu. Basām kājām staigāja visi jūrnieki par spīti aukstumam, jo zābakos uz mitrā klāja varēja paslīdēt. Sauc savu māti par Melndraugu, ja ļaušu tev malt tukšu! Atšujies! Uzspļāvis uz Gelba kājas, viņš atkal sāka ņemties ar virvi.

Visa apkalpe atcerējās, ka Gelbs nebija stāvējis sardzē, un vīrs ar bizīti viņam atbildēja vispieklājīgāk no visiem. Neviens pat nevēlējās strādāt kopā ar Gelbu. Viņš attapās, ka ir pazemināts pildīja savrupus uzde­vumus, darīja visus netīros darbus, piemēram, kambīzē ar skrāpi berza taukainus podus, uz vēdera līda tilpnēs meklēt sūces, kurās gadiem ilgi bija krājušās gļotas. Necik ilgi, un Gelbs ne ar vienu vairs nerunāja. Vīra mugura aizsargājoties uzkumpa, un aizvainota klusēšana kļuva par viņa

ieradumu. Jo vairāk viri uz Gelbu skatījās, jo aizvainotāku ģīmi viņš rādīja, kaut arī pretī saņēma tikai un vienīgi ņurdēšanu. Tomēr, tiklīdz Gelba skatiens apstājās pie Randa, Mata vai Toma, pār viņa gardeguņa seju pārslīdēja slepkavnieciska ēna.

Kad Rands ieminējās Matam, ka Gelbs agri vai vēlu viņiem sagādās nepatikšanas, draugs, pārlaidis skatienu kuģim, atbildēja: Bet vai tad mēs kādam te varam uzticēties? Kaut vienam? Pēc tam Mats devās meklēt vietiņu vienatnei, cik jau nu viens varēja būt uz kuģa, kurš no priekšgala līdz pakaļvadnim ar stūres airiem nebija ne trīsdesmit soļu garš. Rands domāja, ka pēc nakts Šadarlogotā Mats pārāk daudz laika pavada vientulībā.

Toms ieteicās: Nepatikšanas ja tās būs nenāks no Gelba puses, puis. Vismaz pagaidām ne. No apkalpes neviens viņu neatbalstīs, un kaut ko uzsākt vienam šim pietrūks dūšas. Bet pārējie…? Domons, šķiet, ir teju vai pārliecināts, ka trolloki vajā tieši un personiski viņu, bet citi sāk domāt, ka briesmas palikušas pagātnē. Varbūt nosprieduši, ka nu jau pie­tiek. Viņiem ir līdz kaklam, tā gan! Toms paraustīja ielāpaino apmetni, un Randam šķita, ka menestrels pārbauda paslēptus nažus, savu otro labāko komplektu. Ja viņi sadumposies, puis, tad pasažierus dzīvus neatstās. Karalienes likums tik tālu no Kēmlīnas varbūt nav spēkā, bet pat ikkatrs pilsētas galva kaut ko darītu. Tad arī Rands sāka nemanīti vērot apkalpes vīrus.

Toms deva savu artavu, novēršot apkalpes uzmanību no dumpja. Katru rītu un vakaru viņš stāstīja stāstus, krietni vien tos izpušķodams, bet pa vidu spēlēja visas dziesmas, ko vīri pieprasīja. Lai pierādītu, ka Rands un Mats grib kļūt par menestrela mācekļiem, Toms ik dienu atli­cināja laiku mācību stundām, un arī tās izklaidēja apkalpi. Protams, viņš nedz vienam, nedz otram neļautu pieskarties arfai, un puišu flautas spēles nodarbības vismaz sākumā lika apkalpes vīriem sāpīgi viebties vai izsauca smieklus, kaut arī visi spieda pie ausīm plaukstas.

Menestrels palīdzēja zēniem apgūt vieglākos nostāstus, vienkāršu akrobātiku un, protams, žonglēšanu. Mats sūrojās, ka Toms ir pārlieku prasīgs, bet menestrels tik pūta ūsās un nikni paglūnēja.

- Puis, nezinu gan, kā rotaļājoties var kaut ko iemācīt. Es vai nu mācu, vai nemācu. Paklau! Pat lauku ķirbim jāprot nostāties uz rokām. Augšā, augšā!

Apkalpes viri, kas tajā brīdī bija brīvsolī, allaž spiedās ap trijotni. Daži Toma mācību stundās paši centās iemēģināt roku, smejoties par savu neveiklību. Gelbs stāvēja savrup, drūmi vērodams un visus ienīzdams.

Katru dienu labu laiku Rands pavadīja, atspiedies pret margām un raugoties uz krastu. Viņš gan īpaši negaidīja, ka tur pēkšņi parādīsies Egvēna vai kāds cits no savējiem, taču kuģis slīdēja tik lēni, ka dažbrīd viņš cerēja gan. Kuģi jāšus varētu panākt, pārāk nesteidzoties. Ja viņi ir izbēguši. Ja viņi vēl ir dzīvi.

Upe viļņojās, un tajā nemanīja nedz vismazāko dzīvības pazīmi, nedz kādu laivu; te bija vienīgi “Šalts”. Tomēr nevarētu teikt, ka nebija nekā, ko redzēt un par ko pabrīnīties. Pirmās dienas vidū Arinelle aptuveni pusjūdzi tālu vijās starp stāviem krastiem. Visa šī posma garumā klintīs bija izcirsti tēli vīrieši un sievietes simt pēdu augsti, un kroņi galvās apliecināja, ka tie ir karaļi un karalienes. Šajā karaliskajā procesijā nebija divu vienādu tēlu, un pirmo no pēdējā šķīra daudzi gadi. Vējš un lietus bija nogludinājis tēlus ziemeļu pusē, gandrīz izdzēšot sejas pantus, bet, jo tālāk uz dienvidiem, jo sejas un detaļas kļuva skaidrāk saskatāmas. Sta­tuju kājas apņēma upe, noskalojusi tās līdz gludiem akmens gabaliem, ja vien no tām kas vispār bija atlicis pāri. Nez cik ilgi tās jau te stāv, Rands prātoja, cik gadu upei vajag, lai tā sagrauztu klinti? Neviens no apkalpes vīriem neatrāvās no darba, labi, ja uzmeta mirkli, antīkos grebumus viņi bija redzējuši ne vienu reizi vien.

Kādu dienu austrumu krasts atkal pārvērtās līdzenā pļavā, ko posmu pa posmam sašķēla krūmu puduri, un tad tālumā kaut kas iemirdzē­jās saulē. Kas tas varētu būt? Rands skaļi brīnījās. Izskatās pēc metāla.

Tobrīd garām gāja kapteinis Domons; viņš apstājās un samiedza acis pret mirdzošo punktu. Varētu būt metāls, viņš sacīja. Kapteiņa mutē vārdi vēl aizvien saplūda kopā, taču Rands jau sāka viņu saprast bez minēšanas. Metāla tornis. Esmu redzējis tuvumā, zinu. Upes tirgoņi to izmanto kā orientieri. Pašreizējā ātrumā pēc desmit dienām sasniegsim Balto tiltu.

- Metāla tornis? Rands pārjautāja, un Mats viņš sēdēja, sakrus­tojis kājas un atspiedis muguru pret mucu, atrāvās no domām un saau­sījās.

Kapteinis pamāja. Kā ta’! Spīdīgs tērauds gan pēc skata, gan pēc taustes, bez neviena rūsas plankuma. Divsimt pēdu augsts, tā ja, apkārt­mērs kā mājai, taču bez izkārtnes, un arī ieeju nemūžam neatrast.

- Varu derēt, ka tornī paslēpti dārgumi, Mats noteica. Piecēlies jau­neklis skatījās uz torni tālumā, upei nesot “Šalti” tam garām. Tāda būve noteikti celta, lai kalpotu vērtību sargāšanai.

- Tā varētu būt, puis, kapteinis noducināja. Tomēr pasaulē ir arī vēl neparastākas vietas. Tremalkingā, vienā no Jūras tautas salām, no kalna paceļas piecdesmit pēdu augsta akmens plauksta, kas tur kristāla lodi kuģa lielumā. Ja kaut kur ir dārgumi, tad zem šī kalna, taču salas iedzīvotāji nevēlas piedalīties rakšanā un Jūras tautai rūp vien kuģošana un sava izredzētā Koramoora meklēšana.

- Es gan raktu, Mats sacīja. Cik tālu ir līdz tai… Tremalkingai? Priekšā spožajam tornim aizslīdēja koku puduris, bet jauneklis skatījās, it kā vēl aizvien to redzētu.

Kapteinis Domons purināja galvu. Nē, puis, ne jau dārgumu dēļ vērts apskatīt pasauli. Nav peļami atrast riekšavu zelta vai kāda miruša karaļa dārgakmeņus, taču no apvāršņa līdz apvārsnim tevi vilina neparas­tais. Stāsta, ka Tančiko, Aritas okeāna ostā, Leģendu laikmetā tika uzcelta daļa no Panarkas pils. Un tur ir mūris ar frēzi, kurā attēloti dzīvnieki, kādus nav redzējis neviens cilvēks pasaulē.

- Jebkurš bērns var uzzīmēt dzīvnieku, kādu neviens nav redzējis, Rands sacīja, bet kapteinis tikai nosmīkņāja.

- Kā ta’, puis, var jau gan. Bet vai bērns izgatavos zvēru kaulus? Tan­čiko tie ir, salikti kopā tieši tā, kāds bija zvērs. Kauli atrodas Panarkas pils daļā, kur katrs var ieiet un apskatīties. Ārdījums aiz sevis atstāja tūksto­šiem brīnumu; pēc tam radās pusducis vai pat vairāk impēriju, no kurām dažas bija Artūra Vanagspārna sāncenses, un katra pēc sevis atstāja kaut ko redzēšanas un atklāšanas vērtu. Gaismas nūjiņas, dzeloņmežģīnes un sirdsakmeni. Salu klāj kristāla režģis, un, kad uzaust mēness, režģis zum. Ieplakas dziļumā ir kalns, un tā centrā paceļas simt soļu augsta sudraba smaile. Visi, kas pienāk tai tuvāk par jūdzi, mirst. Jūras dzelmē atdusas rūsainas atlūzas un šķembas, un lietas, kuru nosaukumi nav minēti pat vissenākajās grāmatās. Šo to pats esmu savācis. Jūs tādas lietas ne sapnī neesat redzējuši, no tik daudzām vietām, ka to apskatīšanai vajadzētu desmit mūžus. Tas ir neparastais, kas sauc uz priekšu.

- Smilšu kāpās mēs izrakām kaulus, Rands lēni sacīja. Savādus kaulus. Tur bija daļa no zivs manuprāt, tā bija zivs -, kas savulaik bijusi jūsu kuģa lielumā. Daži gan teic, ka rakšana kalnos piesauc nelaimi.

Kapteinis asi viņu uzlūkoja. Tikko kā devies ceļā un jau domā par mājām, puis? Pasaule tev iemetīs āķi lūpā. Sāksi dzīties pēc saulrieta pagaidi, gan pats redzēsi… un, ja kādreiz atgriezīsies mājās, ar ciematu tev vairs nepietiks, tas tevi nenoturēs.

- Nē! Rands iztrūkās. Kad viņš pēdējo reizi bija domājis par mājām, par Emondāri? Un par Tamu? Droši vien diezgan sen. Šķita, ka jau aizri­tējuši mēneši. Kādudien, kad varēšu, es atgriezīšos mājās. Audzēšu aitas kā… mans tēvs, un, ja vairs nekur citur nedošos, tas notiks jau pavisam drīz. Vai ne, Mat? Līdzko varēsim, dosimies mājās un aizmirsīsim pat par visu šo brīnumu eksistenci.

Ar acīm redzamu piepūli Mats atrāva skatienu no gaistošā torņa.

- Ko? Ak! Jā, protams! Mēs dosimies mājās. Protams! Draugs pagrie­zās, lai ietu, un Rands dzirdēja, ka viņš klusi murmina: Varu derēt viņš vienkārši negrib, lai kāds cits dodas pēc dārgumiem. Mats neaptvēra, ka citi viņu dzird.

Ceturtajā ceļojuma dienā pa upi Rands jau bija masta galā sēdēja uz balstgala, ietinis kājas takelāžā. “Šalts” vienmērīgi slīdēja pa upi, taču piecdesmit pēdu augstumā virs ūdens lai arī cik līdzena bija kuģa gaita masts ar plašu atvēzienu šūpojās turp un atpakaļ. Rands atgāza galvu un smējās vējā, kas brāzmoja viņam sejā.

Airi bija izvilkti, un no augšas kuģis atgādināja zirnekli ar divpa­dsmit kājām, kas rāpjas pa Arinelli. Rands jau agrāk bija kāpis tik aug­stu kokos Divupē, taču te nebija zaru, kas aizsegtu skatu. Vīri uz klāja airēja, citi, nometušies uz ceļgaliem, berza dēļus ar akmeņiem, vēl citi darbojās ar virvēm un noņēmās ap lūku vākiem. No augšas viss izskatījās tik ērmoti, tāds kā saplacināts, un jau vairākas stundas Rands ķiķinādams vēroja klāju.

Paskatījies lejup, puisis vēl aizvien ieķiķinājās, bet nu jau viņš vēroja garām slīdošos upes krastus. Pēc visa spriežot, apkārt bija mierīgi, vienīgi masts, protams, šūpojās turp un atpakaļ, un krasti lēni peldēja projām, kokiem un pakalniem maršējot abpus upei. Rands bija kluss, un viņam garām kustējās visa pasaule.

Pēkšņa impulsa rosināts, jauneklis attina masta takelāžu no kājām un, iepletis rokas un kājas uz abām pusēm, mēģināja noturēties uz masta balsta. Pēc trim pilniem vēzieniem viņš beidzot zaudēja līdzsvaru. Vici­nādams rokas un kājas, Rands krita uz priekšu un ieķērās priekšmastā. Abpus mastam izstieptām kājām, ar rokām turēdamies vienīgi pie takelā­žas, Rands smējās. Lieliem malkiem kampdams svaigu, aukstu vēju, viņš aizrautīgi smējās.

- Puis! atskanēja Toma aizsmakusi balss. Puis, ja vēlies lauzt savu muļķa sprandu, lūdzu, pacenties neuzkrist man virsū!

Rands pameta skatienu lejup. Mazliet zemāk, ieķēries virvēs, no pāris pēdu attāluma uz viņu drūmi raudzījās Toms. Tāpat kā Rands, arī menestrels bija atstājis apmetni lejā. Tom! Rands līksmi iesaucās.

- Kad tad tu te uzrāpies?

- Kamēr tu nelikies ne zinis par tiem, kuri tevi no lejas sauc. Sasodīts, puis, tagad visi domās, ka esi sajucis prātā!

Atkal paraudzījies lejup, Rands bija pārsteigts, jo visi uz viņu skatījās. Visi, izņemot Matu viņš sakrustotām kājām sēdēja kuģa priekšgalā, ar muguru pret mastu. Pat vīri pie airiem bija pacēluši skatienu un airēja saraustīti. Neviens par to viņus nebāra. Rands pagrieza galvu un gar roku paskatījās uz kuģa pakaļgalu. Pie stūres rata stāvēja kapteinis Domons, brangās dūres iespiedis gurnos un nikni glūnēdams uz masta galu. Rands smaidot pagriezās pret Tomu. Vai gribi, lai kāpju lejā?

Toms sparīgi pamāja ar galvu. Es prastu to novērtēt.

- Labi. Ieķēries priekšmastā, Rands no masta gala metās uz priekšu lejup. Kad kritiens spēji aprāvās un puisis, satvēris priekšmastu, sašūpo­jās, viņš dzirdēja aprautu lāstu. Toms nikni blenza, pastiepis roku, lai viņu noķertu. Rands atkal viņam uzsmaidīja. Es jau lecu!

Parāvis kājas augšup, Rands vienu ceļgalu aizāķēja aiz resnas virves, kas savienoja mastu ar kuģa pakaļgalu, pēc tam iespieda virvi elkonī un beigās izlaida to no rokām. Lēnām, taču arvien ātrāk jauneklis slīdēja lejup. Gandrīz kuģa pakaļgalā viņa kājas beidzot pieskārās klājam tieši Mata priekšā. Lai nezaudētu līdzsvaru, viņš spēra soli uz priekšu un, plati iepletis rokas, pagriezās pret kuģi tieši tāpat kā Toms pēc akrobātikas trika demonstrēšanas.

No apkalpes puses atskanēja šķidri aplausi, bet Rands pārsteigts ska­tījās uz Matu un priekšmetu draugam rokās, ko viņš zem sevis slēpa no

pārējiem. Tas bija līks duncis zelta makstī, kurā bija iestrādāti sveši sim­boli. Spalu apvija smalka zelta stieple, rotāta ar rubīniem, tik lieliem kā Randa īkšķa nags, bet spala sānos vijās zeltzvīņu čūskas atieztiem indes zobiem.

Mats slidināja dunci iekšā un ārā no maksts. Aizvien ar to niekoda­mies, viņš lēni pacēla galvu. Puiša acis vērās tālumā. Bet tad tās pēkšņi pievērsās Randam. Sarāvies Mats pagrūda dunci zem apmetņa.

Rands pietupās un sakrustoja rokas uz ceļgaliem. Kur tu to izrāvi? Mats neatbildēja, vien aši pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā neviena nav. Kā par brīnumu, viņi bija divi vien. Šadarlogotā taču to nepaņēmi, vai ne?

Mats raudzījās uz viņu. la ir tava vaina. Tava un Perina! Jūs abi aiz­vilkāt mani projām no dārgumiem, taču man rokās bija duncis. Mordets to man neiedeva. Es pats dunci paņēmu, tāpēc Moirainas brīdinājumi par viņa dāvanām neskaitās. Tu taču nevienam neteiksi, Rand? Viņi var mēģināt to nozagt.

- Es nevienam neteikšu, Rands apsolīja. Kapteinis Domons, manuprāt, ir godīgs, taču par citiem es negalvoju, sevišķi jau par Gelbu.

- Nesaki nevienam, Mats uzstāja. Nedz Domonam, nedz Tomam, nevienam! No emondāriešiem esam palikuši tikai mēs ar tevi, Rand. Mēs nevaram atļauties uzticēties citiem.

- Viņi ir dzīvi, Mat. Gan Egvēna, gan Perins. Es zinu, ka viņi abi ir dzīvi. Mats izskatījās sakaunējies. Bet par tavu noslēpumu es klu­sēšu. To zināsim tikai mēs abi. Tagad mums vismaz nebūs jāuztraucas par naudu. Varēsim dunci pārdot un uz Tarvalonu ceļosim kā kungi.

- Protams, Mats pēc brīža atbildēja. Ja vajadzēs. Taču bez manas ziņas nevienam neko nesaki!

- Es taču apsolīju. Paklau vai kopš ierašanās uz kuģa tu naktīs redzi sapņus? Kā Bērlonā? Līdz šim man nebija izdevības pajautāt, lai to nedzirdētu vēl vismaz seši cilvēki.

Mats aizgrieza galvu un no sāniem uzlūkoja Randu. Varbūt.

- Kā lai to saprot varbūt? Vai nu redzi, vai neredzi.

- Labi jau labi, redzu. Bet es negribu par to runāt. Nevēlos par to pat domāt. No tā nebūs nekāda labuma.

Nedz viens, nedz otrs vairs nepaguva pateikt ne vārda, jo pa klāju soļoja Toms, pār roku pārsviedis apmetni. Vējš raustīja menestrela baltos

matus, viņa garās ūsas spurojās kā sari. Man izdevās iestāstīt kapteinim, ka tu neesi traks, viņš paziņoja. Pateicu, ka tas bija iekļauts mūsu mācību programmā. Saņēmis priekšmasta vanti, Toms to papurināja.

Tavi stulbie triki ar slīdēšanu pa virvi izdevās, taču tev patiešām pavei­cās, ka nenolauzi savu muļķa sprandu.

Randa skatiens aizslīdēja līdz priekšmastam un tālāk uz masta galu, un tad puiša mute pavērās. Viņš bija nošļūcis tādu gabalu! Un sēdējis pašā galā…

Pēkšņi jauneklis ieraudzīja sevi masta galā ar plati ieplestām rokām un kājām. Rands smagi apsēdās, daudz netrūka, ka būtu nogāzies plaka­niski uz muguras. Toms domīgi raudzījās uz viņu.

- Nemaz nezināju, ka tev tādā augstumā nereibst galva, puis. Varbūt varēsim ko tamlīdzīgu izspēlēt Iliānā vai Eboduārā, vai pat Tērā. Dien­vidu lielpilsētās ļaudīm patīk virves staigātāji un gaisa akrobāti.

- Mēs dosimies uz… Pēdējā mirklī Rands atcerējās, ka jāpaska­tās visapkārt, vai tuvumā kāds nenoklausās. Vairāki apkalpes vīri viņus vēroja, arī Gelbs glūnēja, kā jau allaž, bet neviens neko nedzirdēja. … uz Tarvalonu, viņš pabeidza. Mats paraustīja plecus, it kā viņam būtu vienalga, kurp doties.

- Šobrīd es tā domāju, puis. Toms iekārtojās viņiem blakus. Bet rīt… kas to lai zina? Rau, tāda ir menestrela dzīve! Viņš izvilka no pla­tajām piedurknēm riekšavu krāsainu bumbiņu. Tā kā esmu tevi novilcis lejā no mākoņiem, pažonglēsim ar trim bumbiņām.

Randa skatiens aizpeldēja līdz masta galam, un viņš nodrebēja. Kas ar mani notiek? Gaisma, kas? Man jānoskaidro. Man jātiek līdz Tarvalonai, kamēr vēl patiešām neesmu sajucis prātā!

Divdesmit piektā nodaļa

Pārceļotāji

V

ārajā saules gaismā Bela soļoja uz priekšu mierīgi, it kā trīs viņai

blakus skrienošie vilki būtu tikai ciemata suņi, tomēr brīdi pa

brīdim ķēve izvalbīja acis tā, ka bija redzami vien baltumi; tas

liecināja, ka jūt viņa gluži ko citu. Egvēna Belas mugurā izskatījās tikpat

nelāgi. Ar acs kaktiņu meitene nemitīgi vēroja vilkus un dažreiz seglos

pagriezās, lai paraudzītos visapkārt. Perins bija pārliecināts, ka Egvēna

ar skatienu meklē pārējos vilkus, lai gan tad, kad viņš par to ieminējās,

meitene nikni noliedza bailes no vilku sekošanas, noliedza uztraukumu

par plēsoņu baru un to nodomiem. Egvēna to visu noliedza un turpināja

modri vērot apkārtni, nervozi laizīdama lūpas.

Pārējie vilki bija tālu jo tālu. Perins to varētu viņai pateikt. Bet kāds no tā būtu labums, pat ja Egvēna man noticētu? Un sevišķi, ja noticētu. Jau­neklim nenāca ne prātā atvērt čūsku kurvi, ja vēl varēja to nedarīt. Viņš negribēja ne domāt, kā to zina. Priekšā auļoja vīrs kažokādās, dažbrīd pats izskatīdamies pēc vilka; viņš ne reizi neparaudzījās apkārt, kad uzra­dās Lāsumainā, Lēkātājs un Vējš, bet arī viņš zināja.

Torīt pamodušies mazā gaismiņā, emondārieši ieraudzīja, ka Eliass jau gatavo truša cepeti un teju vai bezkaislīgi vēro viņus pār garo bārdu. No vilkiem bija manāmi tikai Lāsumainā, Lēkātājs un Vējš. Palsajā rīt­ausmā zem lielā ozola vēl kavējās ēnas, un kailie koki atgādināja līdz kau­liem nodīrātus pirkstus.

- Viņi tepat vien ir, Eliass atbildēja, kad Egvēna jautāja, kur aizgā­juši pārējie vilki. Netālu, lai vajadzības gadījumā varētu mums palīdzēt. Tomēr pietiekami tālu, lai izvairītos no cilvēku ķezām, ja tādas atgadītos.

Kur divi cilvēki tur agri vai vēlu rodas nepatikšanas. Ja vajadzēs, viņi būs klāt.

Perinām kaut kas iekutējās prāta stūrītī, plēšot nost gabalu ceptā truša. Tik tikko apjaušama norāde. Protams! Vilki ir tur… Karstais kumoss mutē piepeši zaudēja garšu. Perins paņēma bumbuļus, kurus Eliass bija izcepis oglēs; garšoja pēc rāceņa, bet viņš bija zaudējis ēstgribu.

Viņiem turpinot ceļu, Egvēna uzstāja, ka zirga mugurā jāsēž visiem pēc kārtas; Perins pat nemēģināja iebilst.

- Pirmā jāsi tu, viņš Egvēnai sacīja.

Viņa pamāja ar galvu. Bet pēc tam jūs, Elias!

- Manis paša kājas ir labas diezgan, Eliass atteica. Virs paskatījās uz Belu, un ķēve izbolīja acis, it kā arī viņš būtu vilks. Turklāt nedomāju, ka viņa grib mani nest savā mugurā.

- Muļķības, Egvēna stingri sacīja. Nav jēgas par to strīdēties. Prātīgāk būs jāt visiem pēc kārtas, pa gabaliņam. Jūs taču pats teicāt, ka mums vēl tāls ceļš priekšā.

- Es teicu nē, meitenīt!

Egvēna dziļi ievilka elpu, un Perins prātoja, vai viņai izdosies terorizēt Eliasu tāpat kā viņu, bet tad puisis ieraudzīja, ka meitene stāv muti vaļā un ne vārda nesaka. Eliass skatījās uz Egvēnu, vienkārši skatījās ar savām dzeltenajām vilka acīm. Viņa atkāpās soli no raupjā vīrieša, aplaizīja lūpas un atkāpās vēl tālāk. Iekams Eliass aizgriezās, Egvēna jau bija atmuguriski aizgājusi līdz savai Belai un kāpa ķēvei mugurā. Kad Eliass sāka vest viņus dienvidu virzienā, Perinām šķita, ka arī smaida viņš gluži kā vilks.

Tā viņi bija ceļā trīs dienas, no rīta līdz vakaram gan iedami, gan jādami uz dienvidiem un austrumiem, apstādamies vien tad, kad sabiezēja krēsla. Eliass, šķiet, nicināja pilsētnieku steigu, bet, ja bija kaut kur jādo­das, negribēja zaudēt laiku.

Trīs vilkus redzēja reti. Ik nakti tie brītiņu kavējās pie uguns, daž­reiz uz mirkli rokas attālumā parādījās ari dienā, kad viņus gaidija visma­zāk, un tāpat ari pazuda. Tomēr Perins zināja, ka vilki tepat vien ir, un zināja ari, kur tieši. Viņš zināja, kad vilki izlūko ceļu priekšā un kad vēro, kas notiek ceļiniekiem aiz muguras. Zināja, kad vilki atstāj bara ierastās medību vietas un Lāsumainā sūta tos atpakaļ, lai pārējie viņu pagaida. Savureiz vilku trijotne izgaisa no Perina prāta, bet jau labu brīdi pirms pelēču uzrašanās viņš juta, ka tie atgriezīsies. Pat tad, kad koki atkāpās šur

tur izsvaidītu puduru priekšā tos citu no cita šķira platas pērnās zāles joslas -, vilki kā rēgi nevēlējās tikt ieraudzīti. Tomēr Perins jebkurā brīdi varēja ar pirkstu norādīt viņu atrašanās vietu. Puisis nespētu izskaidrot, kā to zina, un viņš centās sev iestāstīt, ka tie ir tikai iztēles triki, bet nesekmīgi. Viņš zināja, un viss, tieši tāpat kā Eliass.

Lai ari kā Perins centās aizmirst vilkus, tie tāpat iezagās puiša domās. Bālzamons kopš tikšanās ar Eliasu un vilkiem viņam sapņos vairs nerādī­jās. Sapņot Perins sapņoja cik nu pamodies atcerējās par ikdienišķām lietām, kā būtu sapņojis mājās… pirms Bērlonas… pirms Ziemvakara. Parasti sapņi, tikai visos bija arī kaut kas jauns. Katrā sapnī, ko Perins atcerējās, viņš atlieca muguru Luhana kunga smēdē un noslaucīja no sejas sviedrus vai arī atgriezās no dančiem Zaļienā ar ciemata meitenēm, vai pacēla galvu no grāmatas, sēdēdams pie pavarda. Vienalga, vai viņš bija laukā vai zem jumta, turpat pie viņa rokas allaž bija vilks. Vienmēr turpat bija vilka mugura, un Perins skaidri zināja (sapni tas šķita pavisam dabiski), ka pat pie Alsbetas Luhanas pusdienu galda vilka dzeltenās acis vēro, kas var nākt, un, ja arī kas atgadītos, pelēcis viņu aizsargātu. Tikai nomodā tādi sapņi šķita dīvaini.

Viņi bija ceļā jau trīs dienas. Lāsumainā, Lēkātājs un Vējš nesa trušus un vāveres, bet Eliass rādīja augus, no kuriem dažus Perins pazina un kurus varēja ēst. Vienreiz teju vai no Belas pakavu apakšas izlēca tru­sis, un Perins nepaguva ne ielikt lingā akmeni, kad Eliass pēc divdesmit soļiem ar savu garo nazi jau bija to nodūris. Citkārt Eliass atnesa ar loku lidojumā nomedītu treknu fazānu. Tagad viņi ēda daudz labāk, nekā ceļo­dami divatā, tomēr Perins labprāt atkal baudītu nabadzīgākas maltītes citā sabiedrībā. Viņš nezināja, kā jūtas Egvēna, bet pats labprāt badotos, ja vien varētu iztikt bez vilku klātbūtnes. Bija trešās dienas pēcpusdiena.

Tālumā, krietnas četras jūdzes priekšā, stiepās koku rinda; tie bija lielāki koki nekā vairums ceļā redzēto. Saule slīga zemo debesu rietumu pamalē, no labās puses mezdama slipas ēnas; sacēlās vējš. Perins sajuta, ka vilkiem apnicis slapstīties cilvēkiem aiz muguras un tie nesteidzīgi dodas uz priekšu. Pelēči nedz saoda, nedz redzēja ko bīstamu. Bija Egvēnas kārta jāt uz Belas. Vajadzēja meklēt vietu nakts apmetnei, un biezais pamežs šķita kā radīts šim nolūkam.

Kad ceļinieki jau bija tuvāk pie kokiem, no ēnām izmetās trīs mastifi ar platiem purniem, lieli kā vilki un pat vēl smagāki par tiem, atieztiem

zobiem skaļi rūkdami un ņurdēdami. Izskrējuši atklātā laukā, mastifi pēk­šņi apstājās, taču no trijotnes viņus šķīra ne vairāk kā trīsdesmit pēdu; suņu tumšajās acīs liesmoja slepkavnieciska uguns.

Bela, būdama tuvu prāta aptumsumam jau vilku dēļ, iezviedzās un gandrīz izsvieda no segliem Egvēnu, bet Perins tūlīt sāka griezt ap galvu lingu. Ar cirvi pret mastifiem nebija ko iesākt, bet akmens ribās piespie­dīs bēgt visnegantāko suni.

Eliass pamāja viņam ar roku, nenovērsdams skatienu no stīvkājiem suņiem. Kuš! Šobrīd neko nedari!

Perins apjucis saviebās, tomēr lingu grieza arvien lēnāk, līdz beigās tā nokrita viņam gar sāniem. Egvēnai izdevās savaldīt Belu, un nu gan meitene, gan ķēve bažīgi vēroja suņus.

Mastifu spalva bija sacēlusies stāvus, ausis bija atglaustas atpakaļ, bet rūcieni atgādināja zemestrīci. Piepeši Eliass pacēla pirkstu plecu augstumā un sāka svilpot, skaļi un griezīgi; svilpošana kļuva arvien spal­gāka un spalgāka, tā nerimās. Rūkoņa tā kā aprāvās. Mastifi kāpās atpa­kaļ, smilkstēdami un grozīdami galvas, it kā gribētu bēgt, bet kāds viņus turētu. Suņu acis bija kā piekaltas Eliasa pirkstam.

Vīrs lēnītēm nolaida roku, un līdz ar šo kustību svilpošana kļuva arvien klusāka. Suņi sekoja rokas kustībai, līdz beidzot apgūlās uz zemes, izkāruši mēles. Trīs astes luncinājās.

- Redzat, Eliass teica, iedams pie suņiem, te ieročus nevajag. Mastifi laizīja viņam rokas, bet vīrs kasīja suņu platās galvas un glaudīja aiz ausīm. Viņi izskatās ļaunāki, nekā patiesībā ir. Suņu pienākums ir mūs aizbaidīt, un viņi mums nekostu, ja mēs netuvotos kokiem. Lai nu kā, par to vairs nav jāuztraucas. Varam nokļūt līdz tuvākajam krūmājam, iekams satumsīs.

Perins paskatījās uz Egvēnu; meitenes mute bija vaļā. Viņš aizvēra savējo, zobi noklakstēja vien.

Vēl aizvien glaudīdams suņus, Eliass pētīja koku rindu. Tie noteikti ir tuathani. Pārceļotāji. Jaunieši neizpratnē skatījās uz Eliasu, un viņš piebilda: Meistarotāji.

- Meistarotāji? Perins iesaucās. Vienmēr esmu gribējis satikt Meistarotājus! Dažkārt viņi iekārto apmetnes Tarenas pārceltuves otrā krastā, taču Divupē, cik zinu, nav bijuši. Es nezinu, kāpēc.

Egvēna pavīpsnāja. Varbūt tāpēc, ka Tārenas pārceltuves ļautiņi ir tādi paši zagļi kā Meistarotāji. Nešaubos, ka galu galā viņi cits citam izzagtu acis no pieres. Eliasa kungs, ja tuvumā ir Meistarotāji, vai mums nevajadzētu doties projām? Mēs taču negribam, lai nolaupa Belu un… nekā cita mums nav, un kurš tad nezina, ka Meistarotāji zog itin visu?

- Ieskaitot mazus bērnus? Eliass sausi jautāja. Nolaupa mazus bērnus un tamlīdzīgi? Viņš nospļāvās, un Egvēna pietvīka. Bija dzirdē­tas baumas par mazuļu zagšanu, taču visbiežāk no Senna Buijes, Koplinu vai Kongāru mutēm. Citus nostāstus zināja visi. Meistarotāji man daž­reiz uzdzen nelabumu, taču viņi nezog vairāk kā citi. Pat mazāk nekā dažs labs mans paziņa.

- Driz jau būs tumšs, Elias, Perins atgādināja. Mums kaut kur jāapmetas. Kāpēc gan ne šeit, ja viņi mūs pieņems? Luhana kundzei Meistarotājs bija salabojis katlu, un viņa sacīja tas esot labāks nekā jauns. Luhana kungs diez cik priecīgs nebija, ka sieva cildina Meistarotāja darbu, bet Perins gan gribēja redzēt, kā to paveic. Taču jauneklim šķita, ka Eliass nezin kāpēc to nevēlas. Vai ir kāds iemesls, kāpēc mēs nevaram šeit palikt?

Vīrs papurināja galvu, taču viss bija skaidri redzams viņa plecu izlie­kumā un sakniebtajās lūpās. Var jau! Tikai neklausieties viņu runās. Muld visādas muļķības. Pārceļotāji lielākoties nav diez cik precīzi, tomēr dažkārt uzvedas kā īsti burta kalpi, tāpēc rīkojieties tāpat kā es. Un savus noslēpumus paturiet pie sevis! Nav nekādas vajadzības atklāt tos visai pasaulei.

Eliass veda jauniešus gar kokiem, un suņi skrēja blakus, luncinādami astes. Perins sajuta, ka vilki palēnina soli, un zināja, ka līdzi tie nenāks. No suņiem vilki nebaidījās viņi tos nicināja, jo suņi bija atteikušies no brīvības, lai varētu gulēt pie uguns, taču no cilvēkiem vairījās.

Eliass soļoja pašpārliecināti, it kā zinātu ceļu, un tad koku audzes vidū izklaidus starp ozoliem un ošiem kļuva redzami Meistarotāju rati.

Kā jau visi emondārieši, arī Perins bija daudz dzirdējis par Meistarotājiem, kaut arī nevienu nebija saticis; viņu apmetni puisis bija iedomā­jies tieši tādu. Meistarotāju rati bija mājiņas uz riteņiem garas, lakotas un spilgti krāsotas dēļu kastes, sarkanas un zilas, dzeltenas un zaļas un vēl dažās krāsās, kuru nosaukumus Perins nezināja. Pārceļotāji ņēmās ar garlaicīgajiem ikdienas darbiem: gatavoja ēdienu, šuva, pieskatīja bērnus,

laboja zirglietas. Viņu apģērbs bija vēl krāsaināks nekā rati un šķita izvē­lēts uz labu laimi; dažkārt apmetnis un pusgarās bikses vai kleita un lakats bija sakombinēti tā, ka skatoties sāpēja acis. Šie ļaudis atgādināja tauriņus lauku puķu pļavā.

Četri pieci vīri dažādās apmetnes vietās spēlēja vijoli un flautu, un daži Pārceļotāji laidās dejā kā varavīkšņoti kolibri. Pie ugunskuriem vārī­jās ēdiens, turpat skraidīja un rotaļājās bērni un suņi tādi paši mastifi kā tie, kas bija izskrējuši pretī ceļotājiem. Bērni raustīja tos aiz ausīm, kāpa mugurā, un milzīgie suņi visu mierīgi pacieta. Trijotne blakus Eliasam, mēles izkāruši, raudzījās uz bārdaino svešinieku kā uz vislabāko draugu. Perins nogrozīja galvu. Suņi bija tik lieli, ka, mazliet paceļot priekšķepas, varētu aizsniegt cilvēka rīkli.

Mūzika pēkšņi aprāvās, un Perins attapās, ka Meistarotāji skatās uz viņu, Egvēnu un Eliasu. Pat bērni un suņi pieklusa un piesardzīgi vēroja atnācējus, it kā grasītos laisties lapās.

Brīdi valdīja pilnīgs klusums, un tad priekšā iznāca neliela auguma muskuļots vīrs ar sirmiem matiem un cienīgi palocījās Eliasa priekšā. Viņš bija ģērbies sarkanā mētelī ar augstu apkakli un spilgti zaļās maisveida biksēs, kas bija sabāztas zābakos līdz ceļgaliem. Lūgtum pie mūsu ugunskuriem! Vai dziesmu zināt?

Eliass tāpat palocījās pretī, piespiedis abas rokas pie krūtīm. Tava laipnība silda manu dvēseli, Mahdī, tāpat kā tava uguns miesu, taču dziesmu gan es nezinu.

- Tad meklēsim, sirmais vīrs melodiski noteica. Kā būs, tā būs, galvenais ir atcerēties, meklēsim un atradīsim! Smaidīdams viņš pamāja uz ugunskuriem, un viņa balss jau skanēja līksmi un gaiši. Maltīte gan­drīz gatava. Lūdzu, nāciet mūsu pulkā!

It kā pēc signāla atkal atskanēja mūzika, bērni sāka smieties un skrai­dīt kopā ar suņiem. Ikviens apmetnē atgriezās pie savas nodarbes, it kā atnācēji būtu seni draugi.

Tomēr sirmais vīrs brīdi vilcinājās un tad uzlūkoja Eliasu. Bet tavi… pārējie draugi? Vai viņi nenāks? Viņi ne pa jokam biedē mūsu nabaga suņus.

- Viņi neaiztiks suņus, Raen. Eliasa rokasspiedienā jautās nicinā­jums. Nu jau tev to vajadzētu zināt.

Sirmais vīrs noplātīja rokas sak, ne par ko nevar būt drošs. Tiklīdz viņš pagriezās, lai vestu viesus uz apmetni, Egvēna nokāpa no zirga un pienāca tuvāk Eliasam. Vai jūs abi esat draugi? Pēc Belas atnāca smai­došs Meistarotājs, un Egvēna negribīgi atdeva pavadu, dzirdēdama Eliasa nīgro spurdzienu.

- Mēs viens otru pazīstam, vīrs kažokādās strupi izmeta.

- Viņa vārds ir Mahdī? Perins jautāja.

Eliass kaut ko norūca pie sevis. Viņu sauc Raens. Mahdī ir tituls. Meklētājs. Viņš ir barvedis. Varat viņu saukt par Meklētāju, ja otrs vārds šķiet ērmots. Viņš neiebildīs.

- Bet kas tā par dziesmu? Egvēna vaicāja.

- Tieši dziesmas dēļ Meistarotāji ceļo, Eliass paskaidroja, vis­maz viņi paši tā saka. Lūko pēc dziesmas. Tieši to Mahdī arī meklē. Viņi domā, ka ir pazaudējuši dziesmu Pasaules ārdījuma laikā, un, ja to atradīs, tad Leģendu laikmeta paradīze atgriezīsies. Pārlaidis skatienu apmet­nei, Eliass iesprauslājās. Paši nemaz nezina, kas tā ir par dziesmu, bet apgalvo, ka atraduši pazīšot. Nav zināms arī, kā tieši tiks atgūta paradīze, taču to meklē jau teju trīstūkstoš gadus, jau kopš Ārdījuma. Droši vien meklēs, līdz Rats beigs griezties.

Viņi devās uz Raena ugunskuru apmetnes vidū. Meklētāja rati bija dzeltenā krāsā ar sarkanām kantīm, bet augstajiem riteņiem ar sarkanu apmali bija gan sarkani, gan dzelteni spieķi. No ratu mājiņas iznāca apa­ļīga sieviete, tikpat sirma kā Raens, taču vēl gludu seju, un, apstājusies mitekļa tālākajā galā uz kāpnēm, sakārtoja uz pleciem zilu, bārkšainu lakatu. Viņai mugurā bija dzeltena blūze un sarkani svārki, abas krāsas spilgtas jo spilgtas. Perins samirkšķināja acis, bet Egvēna kaut ko aiz­žņaugti izdvesa.

Ieraudzījusi cilvēkus, kas sekoja Raenam, sieviete nokāpa lejā, laipni smaidot. Tā bija Raena sieva Ila, galvas tiesu garāka par vīru, un viņa drīz vien lika Perinām aizmirst par košajām drānām. Šai sievietei piemita mātišķums, kas Perinām atgādināja Alvēra kundzi, un jau pirmais Ilas smaids jauneklī viesa pārliecību, ka viņš ir gaidīts viesis.

Ila sveica Eliasu kā senu paziņu, tomēr atturīgi, un tas, šķiet, sāpināja Raenu. Eliass viņai sausi uzsmaidīja un pamāja ar galvu. Perins un Egvēna nosauca savu vārdu, un sieviete sasita plaukstas ar sirsnību, kādu Eliasam nebija izrādījusi; Egvēnu viņa pat apskāva.

- Ai, cik jauks bērns! Ila smaidot saņēma Egvēnu aiz zoda. Jā­domā, esi pārsalusi līdz kaulam. Apsēdies tuvāk ugunij, Egvēna! Visi apsēdieties! Tūlīt būs vakariņas.

Sēdēšanai ap ugunskuru bija savelti baļķi. Neatzīdams pat šādu civi­lizācijas izpausmi, Eliass atlaidās uz zemes. Dzelzs trijkājos virs liesmām burbuļoja divi katliņi, turpat pie oglēm stāvēja krāsniņa. Ila to visu pie­skatīja.

Kad Perins un pārējie apsēdās, pie ugunskura pienāca slaids jauneklis zaļsvītrotā apģērbā. Raenu viņš apskāva, bet Ilu noskūpstīja, pēc tam pār­laida saltu skatienu Eliasam un emondāriešiem. Jauneklis bija aptuveni vienos gados ar Perinu un gāja tā, it kā ar nākamo soli būtu gatavs laisties

dejā.

- Nu ko, Aram, Ila mīļi pasmaidīja, nolēmi pārmaiņas pēc paēst kopā ar sirmajiem vecvecākiem, ja? Sieviete noliecās pār katliņu virs uguns un to apmaisīja; viņas smaids tika veltīts Egvēnai. Interesanti,

kāpēc?

Arams notupies ērti iekārtojās pie ugunskura iepretim Egvēnai un sakrustoja uz ceļgaliem rokas. Mani sauc Arams, jauneklis klusā, sazvērnieciskā balsī meitenei teica. Šķita, ka nevienu citu viņš vairs ne­redz, vienīgi Egvēnu. Gaidīju, kad pavasari uzplauks pirmā roze, bet atradu to pie vectēva ugunskura.

Perins domāja, ka Egvēna sāks ķiķināt, bet nekā, viņa tikai raudzījās pretī Aramam. Perins vēlreiz paskatījās uz jauno Meistarotāju. Jāatzīst, Arams bija vairāk nekā pievilcīgs. Pēc mirkļa Perins atskārta, ko jauneklis viņam atgādina. Viļu Alsīnu, uz kuru bolījās visas meitenes, sačukstoties puisim aiz muguras ikreiz, kad vien Vils no Devena ceļa ieradās Emondārē. Vils aplidoja ikkatru meiteni, kas bija pa rokai, tomēr iemanījās visām iestāstīt, ka pret citām ir tikai pieklājīgs.

- Bet jūsu suņi gan, Perins ierunājās tik skaļi, ka Egvēna satrūkās,

- ir lieli kā lāči! Esmu pārsteigts, ka ļaujat bērniem ar tādiem spēlēties.

Arama smaids apdzisa, taču, paskatījies uz Perinu, viņš atkal smaidīja, turklāt vēl pašpārliecinātāk nekā pirmīt. Suņi jums neko ļaunu neno­darīs. Tie vienkārši izrādās, lai aizbiedētu briesmas un mūs brīdinātu, turklāt ir dresēti pēc Lapu dzīves gājuma.

- Lapu dzīves gājums? Egvēna jautāja. Kas tas ir?

Arams pamāja uz kokiem, ar acīm iezīzdamies Egvēnā. Lapa dzīvo noteiktu laiku un necīnās pret vēju, kas to aiznes projām. Tā nevienam nedara ļaunu un beigās nokrīt, lai barotu jaunas lapas, la vajadzētu notikt ar visiem vīriešiem. Un ar sievietēm. Egvēna skatījās Aramam pretī, un meitenes vaigi mazliet pietvīka.

- Bet kā lai to saprot? Perins vaicāja. Arams viņam uzmeta aizkai­tinātu skatienu, bet atbildēja Raens.

- Tas nozīmē, ka cilvēks nedrīkst darīt ļaunu otram, lai arī kāds viņam būtu iemesls. Meklētāja skatiens aizzibēja pie Eliasa. Vardar­bībai nav attaisnojuma. Nekāda! Nekad!

- Bet ja kāds jums uzbruks? Perins neatlaidās. Ja kāds jūs sitīs, gribēs aplaupīt vai nogalināt?

Raens iecietīgi nopūtās, it kā Perins nesaprastu to, kas viņam pašam skaidrāks par skaidru. Ja kāds man iesitīs, es pajautāšu, kāpēc viņš tā dara. Ja viņš arī tad gribēs sist, bēgšu projām un bēgšu arī, ja viņš gribēs mani aplaupīt vai nogalināt. Es drīzāk atdošu to, ko uzbrucējs grib, pat savu dzīvību, nekā pielietošu vardarbību. Un cerēšu, ka viņš pārāk necietīs.

- Bet jūs pats tikko teicāt, ka nekad nedarīsiet ļaunu, Perins nelikās mierā.

- Es nedarīšu ļaunu, bet vardarbība uzbrucēju ievaino ne mazāk kā cietušo. Perins gan par to šaubījās. Ar cirvi var nogāzt koku, Raens skaidroja. Cirvis ir vardarbīgs pret koku un tiek projām nesodīts. Vai tā tu to saproti? Koks salīdzinājumā ar tēraudu ir mīksts, taču asais tērauds cērtot notrulinās, un koka sula liek tam sarūsēt un to sabojā. Spēcīgais cirvis ir vardarbīgs pret bezpalīdzīgu koku, bet arī pats cieš. Tā ir arī ar cilvēkiem, tiek nodarīts kaitējums garam.

- Bet…

- Pietiek, Eliass norūca, pārtraukdams Perinu. Raen, vai tad nav gana ar to, ka tu centies pievērst savām muļķībām ciema jaunatni un tāpēc gandrīz visur, kur ej, iekulies nepatikšanās, ko? Es šos cilvēkus pie tevis atvedu ne jau tāpēc, lai tu viņus apstrādātu. Liecies mierā!

- Un atdot tos tev? jautāja Ila, berzdama plaukstās garšaugus un birdinādama tos katlā. Sievietes balss skanēja mierīgi, taču rokas darbojās nikni. Mācīsi viņus pa savam nogalini vai mirsti? Varbūt vedīsi pretī liktenim, kādu meklē pats sev mirt vienam kraukļu sabiedrībā, un lai tavi… tavi draugi sadala tavu miesu?

- Mieru, tikai mieru, Ila, Raens klusi teica, it kā būtu to dzirdējis simtiem reižu. Mana sieva, mēs taču aicinājām viņu pie sava ugunskura!

Ila apklusa, taču Perins ievēroja, ka viņa neatvainojas. Sieviete skatī­jās uz Eliasu, šūpodama galvu, tad noslaucīja rokas un no sarkana skapīša ratu malā sāka ņemt ārā karotes un māla bļodas.

Raens pievērsās Eliasam: Mans vecais draugs, cik reižu man tev jāsaka, ka mēs necenšamies nevienu kaut kam pievērst. Kad ciemata iedzīvotāji izrāda ziņkārību par mūsu dzīvesveidu, mēs atbildam uz jau­tājumiem. Visbiežāk jautā jaunie, tiesa gan, un savu reizi kāds mums pie­biedrojas, taču tas notiek brīvprātīgi.

- Pamēģini to iestāstīt lauku sievai, kas nupat atklājusi, ka viņas dēls vai meita aizbēgusi kopā ar jums, Meistarotājiem! Eliass nīgri atteica.

- Tāpēc jau lielākas pilsētas nelaiž jūs ne tuvumā. Ciematos jūs pacieš vien tālab, ka protat šo to salabot, bet pilsētās tas nav vajadzīgs, un tur nevienam nepatīk, ka jūs pierunājat jaunos bēgt projām.

- Es gan nezinu, kas atļauts lielās pilsētās. Raena pacietība, šķiet, bija neizsmeļama. Viņš nepavisam nekļuva dusmīgs. Lielpilsētās vien­mēr ir sastopami vardarbīgi ļaudis. Katrā ziņā pilsētā dziesmu, manuprāt, nevar atrast.

- Es nevēlos jūs apvainot, Meklētāj, Perins lēnām sacīja, bet… Nu, es nemeklēju vardarbību. Neatceros pat, kad pēdējos gados būtu kāvies, ja nu vienīgi svētku spēlēs. Taču, ja kāds man iesit, es gan parādā nepalikšu! Pretējā gadījumā es tikai iedrošinātu pretinieku domāt, ka var mani sist, kad vien grib. Dažiem šķiet, ka citus var izmantot pēc saviem ieskatiem, un, ja viņiem neliek saprast, ka tā nav, šie staigā apkārt, iebai­dīdami vājākos.

- Daži cilvēki, Arams ar dziļām skumjām teica, nekad nepārvar savu pamatinstinktu. Jaunais Meistarotājs raudzījās uz Perinu, tāpēc bija skaidrs, ka viņš ar to nedomā Perina nupat pieminētos iebiedētājus.

- Varu derēt, ka tu bieži laidies lapās, Perins atcirta, un Arama seja saspringa tā, ka viņa sejas izteiksme nebūt neatbilda Lapu dzīves gāju­mam.

- Manuprāt, ir interesanti, Egvēna teica, nikni uzlūkodama Pe­rinu, satikt kādu, kurš uzskata, ka ar muskuļiem visu nevar atrisināt.

Arama labā oma atgriezās, un viņš smaidot stāvēja, pastiepis rokas uz Egvēnas pusi. Atļauj parādīt tev mūsu apmetni! Mums tagad ir dejas.

- Labprāt, ari Egvēna viņam pasmaidīja.

Ila viņa no dzelzs krāsniņas cēla laukā maizes klaipus iztaisnoja muguru. Bet, Aram! Vakariņas ir gatavas.

- Paēdīšu kopā ar māti, Arams izmeta pār plecu un, paņēmis aiz rokas Egvēnu, vilka meiteni projām no ratiem, mēs abi paēdīsim pie mātes. Perinām jauneklis veltīja uzvarošu smaidu. Viņi skrēja prom, un Egvēna smējās.

Perins piecēlās kājās, bet tad apstājās. Nekas ļauns ar Egvēnu neno­tiks; Raens taču teica, ka apmetne dzīvo pēc Lapu dzīves gājuma prin­cipiem. Puisis paraudzījās uz Raenu un Ilu abi nomākti skatījās uz aiz­ejošo mazdēlu. Perins ieteicās: Atvainojiet, esmu jūsu viesis, un man nevajadzēja…

- Nemuļķojies, Ila nomierinošā balsī atbildēja. Tā bija Arama vaina, nevis tava. Sēdies un ēd!

- Arams ir nemierīgs jauneklis, Raens skumji piebilda. Labs zēns, bet dažkārt man ienāk prātā, ka Lapu dzīves gājums viņam ir par smagu. Baidos, ka daži to nespēj. Lūdzu! Mana uguns ir jūsu. Lūdzu!

Perins lēnītēm apsēdās, vēl aizvien juzdamies neveikli. Kas notiek, ja kāds nespēj ievērot Lapu dzīves gājumu? viņš jautāja. Es domāju Meistarotājus.

Raens un Ila satraukti saskatījās, un sirmais kungs atbildēja: Viņi mūs pamet. Pazudušie dodas dzīvot uz ciematiem.

Ila raudzījās uz to pusi, kurp bija devies viņas mazdēls. Pazudušie nevar būt laimīgi, sieviete nopūtās, taču, pasniedzot bļodas un karotes, viņas seja atkal bija rāma.

Perins skatījās zemē, nožēlodams, ka bija to jautājis. Ilai liekot bļodās tumīgu dārzeņu sautējumu un pasniedzot biezas pašceptas maizes rikas ar kraukšķīgu garozu, valdīja klusums; arī ēdot neviens nerunāja. Sautē­jums bija gards; Perins iztukšoja trīs bļodas, un tikai tad viņam pietika. Ievērojis, ka Eliass pieveic ceturto, Perins pasmaidīja.

Pēc maltītes Raens piestūķēja pīpi, bet Eliass izvilka savējo un ielika tajā tabaku no Raena audekla maka. Kad pīpes tika iedegtas, piestūķē­tas un vēlreiz iedegtas, atkal iestājās klusums. Ila paņēma rokās adīkli. No saules bija atlikusi vien sarkana atblāzma rietumu pamalē virs koku galotnēm. Apmetne gatavojās naktij, taču burzma nemaz nepierima vienīgi mainījās. Muzikantus, kas ceļotāju ierašanās brīdī bija spēlējuši,

nomainīja citi, un uguns gaismā dejoja vēl vairāk pāru, metot ēnas uz ratiem. Kaut kur apmetnē korī ieskanējās vīriešu balsis. Noslīdējis zemē pie baļķa, Perins drīz vien iesnaudās.

Pēc brīža Raens jautāja: Elias, vai pēc pavasara, kad biji pie mums pēdējo reizi, esi apciemojis tuathanus?

Perins atvēra un tad atkal pievēra acis.

- Nē, Eliass atbildēja, sūkdams pīpi. Man nepatīk būt vietā, kur vienlaikus ir tik daudz cilvēku.

Raens ieķiķinājās. Sevišķi, ja viņu dzīvesveids ir pretējs tavējam, vai ne? Nē, vecais draugs, neraizējies! Es jau pirms daudziem gadiem atmetu cerību, ka tu varētu atzīt mūsu dzīvesveidu. Taču pēc mūsu pēdējās tik­šanās dzirdēju nostāstu. Ja vēl to nezini, varbūt tevi tas interesēs. Mani šis nostāsts saista, un pēc tam to dzirdēju ne vienu reizi vien tiekoties ar citiem ļaudīm.

- Es klausos.

- Viss sākās pavasarī pirms diviem gadiem. Kāda cilvēku grupa šķēr­soja tuksnesi pa Ziemeļu ceļu.

Perins ieplēta acis. Tuksnesi? Aijelu tuksnesi? Viņi šķērsoja Aijelu tuksnesi?

- Daži ļaudis var bez bēdu doties tuksnesī, Eliass atbildēja.

- Menestreli. Pauninieki, ja viņi ir godīgi cilvēki. Tuathani visu laiku šķērso tuksnesi. Arīdzan Kairhjenas tirgotāji to mēdza darīt pirms Koka un Aijelu kara.

- Aijeli no mums vairās, Raens skumji atzina, lai arī kā daudzi mūsējie centušies uzsākt ar viņiem sarunu. Vēro mūs no attāluma, bet netuvojas un nelaiž mūs sev klāt. Dažkārt raizējos, ka viņi varētu zināt dziesmu, tomēr diez vai tā ir. Vai zināt, ka aijelu vīrieši nedzied? Vai nav dīvaini? No laika gala aijelu zēni izaug par vīriem, kuri dzied tikai kaujas dziesmas vai apraud kritušos. Esmu dzirdējis, kā viņi apdzied mirušos un sevis nogalētos. Šī dziesma liek raudāt pat akmenim. Ila ar adīkli rokā klausījās un piekrītoši māja ar galvu.

Perins ātri visu pārdomāja. Līdz šim dzirdot visas tās runas par bēg­šanu viņš bija uzskatījis, ka Meistarotāji dzīvo vienās bailēs, taču vai gan tik bailīgi ļaudis šķērsotu Aijelu tuksnesi? Perins bija dzirdējis, ka neviens saprātīgs cilvēks nemēģina doties tuksnesī.

- Vai tam ir kāds sakars ar dziesmu? Eliass painteresējās, un Raens papurināja galvu.

- Nē, vecais draugs, ar dziesmu ne. Es pat nezinu, ar ko tam ir sakars. Raens pievērsās Perinām: Jaunie aijeli bieži aizklīst līdz Lāstam. Daži ceļo vienatnē, nezin kāpēc juzdami aicinājumu nogalināt Melno. Tomēr visbiežāk viņi dodas tuksnesī nelielos baros. Medīt trollokus. Raens bēdīgi pašūpoja galvu, un, turpinot stāstīt, viņa balss skanēja drūmi.

- Pirms diviem gadiem mūsu ļaužu grupa šķērsoja tuksnesi aptuveni simt jūdžu uz dienvidiem no Lāsta, kur arī uzgāja bariņu.

- Jaunas sievietes, Ila iejaucās sarunā, tikpat skumja, cik viņas vīrs. Gandrīz vēl meitenes.

Perins pārsteigts iesaucās, un Eliass viņam sāji uzsmaidīja.

- Aijelu meitenēm, puis, nav jāuztur māja un jāvāra ēdiens, ja viņas to nevēlas. Un tās, kas jūt aicinājumu, dodas karā, pievienojas kaujinieku vienībām, Far Dareis Mais Šķēpa meitām, un cīnās plecu pie pleca ar vīriem.

Perins tikai nogrozīja galvu. Eliass ieķiķinājās, redzot viņa sejas izteiksmi.

Raens turpināja stāstīt, un nepatika viņa balsī sajaucās ar mulsumu.

- Visas jaunās sievietes bija mirušas, izņemot vienu, un arī viņa bija tuvu nāvei. Nelaimīgā pierāpoja pie ratiem. Sieviete, protams, zināja, ka tie ir tuathani. Pretīgums pārmāca sāpes, bet viņai pirms nāves bija jānodod tik svarīga vēsts, ka arī mēs tam derējām. Vīri pa nelaimīgās sievietes asiņu pēdām devās paskatīties, vai var palīdzēt vēl kādai. Diemžēl visas pārējās bija mirušas gluži tāpat kā trīstik trolloku turpat blakus.

Eliass apsēdās, teju vai izlaizdams pīpi no zobiem. Simt jūdžu tuk­snesī? Neiespējami! Djevik K’Shar, tā trolloki sauc tuksnesi. Mirstošā zeme. Viņi neietu simt jūdžu tuksnesī, pat ja visi Lāsta mīrddrāli viņus dzītu!

- Jūs par trollokiem zināt briesmīgi daudz, Perins noteica.

- Stāsti tālāk, Eliass skarbi sacīja Raenam.

- Apskatot aijelu iegūtās trofejas, kļuva skaidrs, ka sievietes atgriezās no Lāsta. Trolloki bija viņām sekojuši, taču, spriežot pēc pēdām, tikai daži pēc aijelu slaktiņa izdzīvoja. Kas attiecas uz meiteni viņa neļāva sev pie­skarties, neļāva pat apkopt ievainojumus. Tomēr sagrāba bara Meklētāju aiz mēteļa un sacīja, rau, ko, vārds vārdā: Lapu lāsts, Zudušie, grib padarīt aklu Pasaules aci. Grib nogalēt Lielo čūsku. Brīdiniet ļaudis! Zudušie! Nāk

Acu dedzinātājs. Sakietj lai gatavojas Tam, kurš nāks līdz ar rītausmu. Sakiet viņiem… Un tad viņa nomira. Lapu lāsts un Acu dedzinātājs, Raens pievērsās Perinām, acīmredzot tā aijeli dēvē Melno, bet tas arī ir viss, ko saprotu. Tomēr viņa šo vēsti uzskatīja par tik svarīgu, ka tuvojās ļaudīm, kurus acīmredzami nicināja, lai to nodotu ar pēdējo elpas vilcienu. Taču kam? Bez mums te neviena cita nav, pašu ļaudis vien. Aijeliem? Tie jau mūs neuzklausīs, lai arī kā centīsimies to pateikt. Raens smagi nopūtās. Viņa mūs nosauca par Zudušajiem. Es pirms tam pat nezināju, ka aijeli mūs tik ļoti nievā. Ila nolika adīkli klēpī un maigi pieskārās vīra galvai.

- Kaut ko viņas Lāstā uzzināja, Eliass prātoja. Bet tam nav jēgas. Nogalēt Lielo čūsku? Nosist pašu laiku? Padarīt aklu Pasaules aci? Tikpat labi var solīties nomērdēt badā klinti! Raen, varbūt viņa runāja bez jēgas. Ievainota, uz nāves sliekšņa, viņa varēja būt zaudējusi saikni ar realitāti. Varbūt vairs pat nezināja, kas ir tuathani.

- Meitene zināja, ko runā un kam to saka. Viņai šī vēsts bija svarī­gāka par dzīvību, bet mēs to pat nespējam saprast. Kad ieraudzīju tevi ienākam apmetnē, nodomāju, ka varbūt beidzot gūsim kādu skaidrību, jo tu taču esi… Eliass aši novēcināja roku, un Raens pateica gluži ko citu: …draugs un zini daudzas neparastas lietas.

- Par šo gan neko nezinu, Eliass strupi attrauca, likdams noprast, ka saruna ir beigusies. Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai mūzika un smiekli, kas atplūda no citas naktī paslēptās apmetnes puses.

Atspiedis plecus pret baļķi pie ugunskura, Perins gulēja un domāja, ko gan aijelu sieviete bija gribējusi paziņot, taču nespēja izlobīt neko vairāk kā Raens vai Eliass. Pasaules acs. Perins bija to redzējis sapnī ne vienu reizi vien, bet puisis negribēja domāt par šiem sapņiem. Un nu Eliass. Raens meklēja atbildi uz kādu jautājumu. Ko Raens bija gribējis teikt par Eliasu, un kāpēc bārdainis bija viņu pārtraucis? Arī tas nebija skaidrs. Perins centās iztēloties aijelu meitenes, kas bija ar mieru doties uz Lāstu, kurp, kā bija dzirdēts, gāja tikai Sargātāji. Meitenes, kuras cīnās pret trollokiem. Tad Perins dzirdēja atgriežamies Egvēnu; viņa pie sevis klusi dziedāja.

Uztrausies kājās, Perins pagājās viņai pretī līdz ugunskura gaismas robežai. Egvēna spēji apstājās un, piešķiebusi galvu, skatījās uz viņu. Tumsā Perins neredzēja meitenes sejas izteiksmi.

- Tu nu gan ilgi biji prom, Perins teica. Vai labi izklaidējies?

- Paēdām pie Arama mātes, Egvēna atbildēja. Bet pēc tam dejo­jām … un smējāmies. Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju dejojusi.

- Man viņš atgādina Viļu Alsīnu. Tev taču pietika prāta neļaut Viļam aptīt sevi ap mazo pirkstiņu.

- Arams ir maigs zēns, un kopā ar viņu ir jautri, Egvēna saspringti sacīja. Viņš mani smīdina.

Perins nopūtās. Atvaino! Man prieks, ka tu labi izdejojies.

Egvēna pēkšņi apmeta ap Perinu rokas un, iespiedusi seju viņa kreklā, ieraudājās. Jauneklis neveikli glāstīja viņas matus. Rands gan zinātu, ko darīt, viņš nodomāja. Randam saskarsme ar meitenēm neradīja nekā­das grūtības. Ne jau kā man, kurš nezina, ko darīt un ko teikt. Atvaino, Egvēna. Man patiešām prieks, ka tu labi izdejojies. Patiešām!

- Saki man, ka viņi ir dzīvi, Egvēna viņam pie krūtīm murmināja.

- Kas?

Meitene viegli atrāvās nost, aizvien vēl turēdama rokas uz Perina ple­ciem un skatīdamās viņam sejā. Rands un Mats. Un pārējie. Saki man, ka viņi ir dzīvi!

Dziļi ieelpojis, Perins nedroši paskatījās apkārt. Viņi ir dzīvi, viņš beigās izspieda.

- Labi. Egvēna aši nobrauca ar pirkstiem sev pār seju. Tieši to es gribēju dzirdēt. Arlabunakti, Perin! Saldu dusu. Pastiepusies uz pirkst­galiem, viņa aši uzspieda skūpstu puisim uz vaiga un aizsteidzās projām. Viņš pat nepaguva neko pateikt.

Pagriezies Perins skatījās Egvēnai nopakaļ. Ila piecēlās un panāca viņai pretī, un tad abas, klusi sarunādamās, iegāja Pārceļotāju mājiņā. Rands to varētu saprast, Perins nodomāja, bet ne es.

Talu pie apvāršņa nakti ar jauno sudraba mēness sirpi gaudoja vilki. Perins nodrebēja. Rit būs gana laika atkal par tiem raizēties. Taču Perins kļūdījās. Sapni vilki viņu jau gaidīja.

Divdesmit sestā nodala

Baltais tilts

Ž

ēlīgi izskanēja pēdējās nedrošās taktis, kurās tik tikko varēja atpa-

zīt dziesmu “Vējš, kas šūpo vītolu”, un Mats ielika futrālī Toma

zeltsudraboto flautu. Rands noņēma no ausīm plaukstas. Jūrnieks,

kas tuvumā uz klāja tina virvi, skaļi un atviegloti nopūtās. Mirkli bija dzir-

dami tikai ūdens šļaksti pret kuģa sāniem, ritmiska airu čīkstēšana un

takelāžas švīksti to ik pa brīdim paraustīja brāzma. “Šalts” priekšgalā

valdīja bezvējš, un nekam nederīgās buras bija salocītas.

- Acīmredzot man tev jāpateicas, Toms Merilins beidzot nomur­mināja. Tu atgādināji, cik patiess ir senais sakāmvārds. Māci kā mācī­dams, cūka flautu nespēlēs.

Jūrnieks izplūda smieklos, un Mats pacēla flautu, it kā grasīdamies ar to viņam sviest. Veikli izrāvis mūzikas instrumentu no Mata rokām, menestrels ielika to izturīgajā ādas futrālī.

- Agrāk domāju, ka jūs, aitugani, sitat nost laiku ar stabules vai flau­tas spēli. Tagad man ir skaidrs, ka ticēt var tikai tad, ja pats esi pārbau­dījis.

- Aitas gana Rands, Mats noburkšķēja, un stabuli spēlē viņš, nevis es!

- Nūja, kaut kāda talanta dzirksts viņā ir. Bet tagad ķersimies pie žonglēšanas, puis! Vismaz tur tu esi cik necik apdāvināts.

- Tom, Rands sacīja, es nesaprotu, kāpēc tu tā centies. Paskatī­jies uz jūrnieku, viņš jau klusāk piebilda: Mēs taču patiesībā negribam kļūt par menestreliem, bet tikai piesedzamies, kamēr sameklēsim Moirainu un pārējos.

Toms pavilka ūsas galu, pievērsis skatienu flautas gludajam, tumša­jam ādas futrālim uz ceļgaliem, it kā to pētīdams.

- Un ko tad, ja viņus neatradīsim, puis? Nekas neliecina, ka šie vēl būtu dzīvi.

- Viņi ir dzīvi, Rands stingri sacīja. Jauneklis paskatījās uz Matu, it kā lūgdams atbalstu, taču draugs, savilcis uzacis vai līdz pašam degunam un cieši sakniebis lūpas, neatlaida skatienu no klāja. Saki arī tu kaut ko! Rands mudināja. Nevar taču tā piepūsties tikai tāpēc, ka nemāki spēlēt flautu. Es jau arī neesmu nekāds spīdeklis. Un agrāk tu par flautas spēli neinteresējies!

Mats pacēla galvu, vēl aizvien saviebies.

- Ko tad, ja viņi ir miruši? viņš klusi jautāja. Jāraugās acīs patie­sībai, vai ne?

No kuģa priekšgala atskanēja dežuranta sauciens:

- Baltais tilts! Priekšā ir Baltais tilts!

Labu brīdi nespēdams noticēt, ka Mats spēj tik vienkārši pateikt tādus vārdus, Rands neatlaida no drauga skatienu. Visapkārt rosījās jūr­nieki, gatavodamies piestāt. Mats nikni glūnēja pretī, ierāvis galvu ple­cos. Rands gribēja daudz ko teikt, taču nespēja atrast īstos vārdus. Viņam jātic, ka pārējie ir dzīvi. Jātic! Bet kāpēc? prāta stūrītī kņudēja jautājums. Lai viss notiktu kā Toma nostāstā? Varoņi atrod bagātības, sakauj ļaundarus un pēc tam dzīvo laimīgi? Daži nostāsti gan beidzas citādi. Savu reizi mirst pat varoņi. Vai tu esi varonis, Rand Altor? Vai tu, aitugan, esi varonis?

Mats pēkšņi pietvīka un novērsās. Rands noskurinājās, mēģinādams domāt par kaut ko citu, un cauri kņadai devās uz margām. Draugs lēni viņam sekoja, pat necenzdamies izvairīties no jūrniekiem, kas gadījās ceļā.

Visapkārt skraidīja vīri, uz klāja dipēja basas kājas. Jūrnieki vilka virves, sēja un atraisīja auklas. Kāds atnesa milzīgu, ūdensnecaurlaidīgu maisu, tik blīvi piedzītu ar vilnu, ka tas teju vai plīsa pušu, savukārt citi ņēmās ar tauvām, tik resnām kā Randa rokas locītava. Neraugoties uz steigu, darbi ritēja raiti, it kā visi būtu to darījuši tūkstošiem reižu. Kap­teinis Domons stampāja pa klāju turp un atpakaļ, izkliegdams pavēles un lamādams tos, kas, pēc viņa domām, kustējās pārāk lēni.

Randa uzmanību pilnībā piesaistīja aina, kas pavērās acu priekšā, kuģim ieslīdot nelielā Arinelles līkumā. Par Balto tiltu bija dzirdētas

dziesmas un teikas, tirgotāju nostāsti, un nu beidzot viņš pats redzēja šo leģendu.

Baltais tilts izliecās virs plaša ūdens klajuma, tas bija vismaz divreiz augstāks par “Šalts” mastiem; saulē tilts visā garumā vizēja pienaini balts, lik piesātināts ar gaismu, ka šķita tas mirdz. Spēcīgajā straumē grima smalki balsti no tāda paša materiāla; tie izskatījās par trauslu, lai noturētu tilta svaru no viena gala līdz otram. Tomēr būve šķita viengabalaina, it ka to klintī būtu izcirtusi milža roka. Platais, garais tilts ar gaisīgu grā­ciju liecās pāri upei, acīm teju vai liekot aizmirst tā lielumu. Varenais tilts pilsētiņu tā pakājē vērta sīku, lai gan šī apdzīvotā vieta bija daudz lie­lākā par Emondāri, ar tikpat augstām mūra un ķieģeļu mājām kā Tarenas pārceltuvē. Pilsētiņas dēļu doki atgādināja upē izplestus tievus pirkstus. Arinellē kā blīvi izvietoti punkti rindojās laivas zvejnieki vilka no ūdens tiklus, un pāri visam cēlās un mirdzēja Baltais tilts.

- Tas izskatās kā no stikla, Rands pie sevis noteica.

Viņam aiz muguras apstājās kapteinis Domons un sabāza aiz platās jostas īkšķus.

- Nē, puis! Lai nu kas, bet stikls tas nav. Izturēs visas lietavas, nav slidens, un nedz vislabākais kalts, nedz stingrākā roka tajā neatstās zīmi.

- Leģendu laikmeta atlieka, Toms sacīja. Vienmēr esmu tā do­mājis.

Kapteinis kaut ko īgni atņurdēja.

- Iespējams. Tomēr, par spīti visam, noderīgs. Nav teikts, ka to uzbū­vēja Aesu Sedaji, sasodīts! Tas varēja būt kāds cits. Tilts nemaz nav tik vecs. Pieliec taču plecu, muļķis tāds! Kapteinis kliegdams aizsteidzās projām pa klāju.

Rands skatījās, izjuzdams arvien lielāku apbrīnu. No Leģendu laik­meta. Tātad Aesu Sedaju celts. Gan jau tāpēc kapteinis Domons tā iztei­cās, kaut arī pats bieži runāja par pasaules brīnumiem un neparastām lietām. Aesu Sedaju darbs. Viena lieta dzirdēt, gluži cita redzēt un pie­skarties. Tu taču to zini, vai ne? Randam pēkšņi šķita, ka pienbaltajā būvē saviļņojas ēna. Viņš novirzīja skatienu uz dokiem, kas tuvojās, taču prāta stūrī vēl aizvien redzēja augsto tiltu.

- Mums izdevās, Tom, Rands sacīja, beigās izspiezdams smieklus.

- Un arī dumpis gāja secen.

Menestrels tikai nokremšļojās un iepūta ūsās, bet abi jūrnieki, kas blakus noņēmās ap tauvu, uzmeta Randam skarbu skatienu un tad nolie­cās, lai darbu turpinātu. Jaunekļa smiekli aprāvās, un līdz pat Baltajam tiltam viņš centās uz abiem jūrniekiem neskatīties.

“Šalts” gludi ieslīdēja blakus pirmajam dokam resniem baļķiem uz apdarvotiem pāļiem un apstājās, airiem kuļot ūdeni putās. Pēc mirkļa airi tika ievilkti un jūrnieki pasvieda doka strādniekiem troses. Tās ar plašiem vēzieniem tika piestiprinātas, bet pārējā apkalpe meta pār bortu vilnas maisus, lai “Šalts” priekšgals neberztos pret doka pāļiem.

Kuģis vēl nebija nolikts vietā, kad doka malā jau parādījās pajūgi gari, lakoti, spīdīgi melni, un katram uz durvīm ar lieliem zelta vai spilgti sarkaniem burtiem bija uzkrāsots vārds. Nolaidās traps, un pa to augšup steidzās pasažieri vīri ar gludām sejām garos samta mēteļos un apmet­ņos ar zīda oderi, vieglās audekla kurpēs. Katram no viņiem sekoja vien­kārši ģērbies kalps, nesdams kunga apkalto naudas lādi.

Māksloti smaidīdami, vīri devās pie kapteiņa Domona, taču smaidi izgaisa, kad viņš negaidot ierēcās.

- Tu! kapteinis pameta ar resno pirkstu, apturēdams Floranu Gelbu, kas soļoja gar klāja malu. Randa zābaka švīka Gelba pierē bija izzudusi, taču viņš vēl mēdza tur piešaut pirkstus, it kā lai sev atgādinātu par noti­kušo. Sardzē uz mana kuģa tu gulēji pēdējo reizi! Uz visiem kuģiem, kurus vadīšu. Izvēlies vienu no diviem doku vai upi un tūlīt pat lasies prom no mana kuģa!

Gelbs sakumpa, taču viņa acīs dega naids pret Randu, Perinu un Tomu; sevišķi jau pret Randu, kuram tika veltīts indīgs skatiens. Sakum­pis viņš pameta skatienu pār klāju, meklēdams atbalstu, lai gan uz to daudz necerēja. Apkalpes vīri cits pēc cita taisni izslējās, uz brīdi pārtraukdami darbu, un atbildēja viņam ar saltu skatienu. Gelbs acīm redzami sakritās, bet tad niknums viņā atgriezās ar divkāršu spēku. Čukstus izdvesis lāstu, vīrs metās lejup uz jūrnieku kajītēm. Domons turp aizsūtīja divus jūrnie­kus, lai paskatās, vai nenotiek kas nelāgs, un kaut ko pie sevis noņurdēja. Pēc tam kapteinis pievērsās tirgotājiem, kas atkal smaidīja un klanījās, it kā nekas nebūtu noticis.

Toms deva zīmi, un Mats un Rands sāka vākt kopā savu mantību. Nekā daudz vairāk, kas mugurā, jau viņiem nebija nedz vienam, nedz otram. Randam bija sarullēta sega un seglu soma, kā arī tēva zobens.

Mirkli paturējis to rokās, jauneklis izjuta tik spēcigas ilgas pēc mājām, ka iesūrstējās acis. Vai viņš vēl kādreiz redzēs Tamu? Un mājas? Mājas. Līdz mūža galam skriesi, skriesi un bīsies no saviem sapņiem. īsi nopūties, Rands uzlika virs apmetņa siksnu.

Uz klāja parādījās Gelbs, viņam kā ēnas sekoja abi jūrnieki. Vīrs rau­dzījās uz priekšu, taču Rands juta, ka no viņa viļņiem strāvo naids. Iztais­nojis muguru, satumsušu seju Gelbs stīvām kājām nokāpa lejā pa trapu un sāka rupji lauzties cauri dokā sanākušo cilvēku bariņam. Pēc mirkļa viņš jau bija projām, izgaisa aiz tirgotāju pajūgiem.

Piestātnē bija palicis neliels ļaužu pulciņš. Vienkārši ģērbušies cilvēki, strādnieki un zvejnieki, kuri lāpīja tīklus, un daži pilsētnieki bija ieradu­šies apskatīt sezonas pirmo kuģi, kas pa upi devās uz Saldēu. Neviena no meitenēm nebija Egvēna, arī Moirainu un Lanu nemanīja; nebija neviena, kuru Rands cerēja satikt.

- Varbūt viņi vienkārši neatnāca uz doku, jauneklis ieteicās.

- Varbūt, Toms strupi atbildēja un uzmanīgi uzcēla futrāļus sev mugurā. Jūs abi nenolaidiet acis no Gelba! Ja būs izdevība, viņš mums sagādās nepatikšanas. No Baltā tilta jātiek projām, cik klusu vien iespē­jams, lai piecas minūtes pēc mūsu aiziešanas visi jau būtu par mums aiz­mirsuši.

Dodoties uz trapa pusi, viņu apmetņi plandījās vējā. Mats nesa savu loku, piespiedis to šķērsām pie krūtīm. Kaut arī uz kuģa bija pava­dīts labs laiks, viens otrs apkalpes vīrs vēl meta uz to aci; viņu loki bija mazāki.

Kapteinis Domons, atstājis tirgotājus, aizšķērsoja Tomam ceļu.

- Vai jūs jau dodaties prom, menestrel? Vai nevaru pierunāt jūs turpi­nāt ceļu? Es kuģošu līdz pat Iliānai, un tur cilvēki novērtē menestrelus, kā pieklājas. Labvēlīgāku vietu savai mākslai neatradīsiet! Aizvedīšu jūs turp īsti laikā, uz Stefana svētkiem. Tur būs sacensības nu jūs jau pats zināt. Simt zelta mārku tam, kas vislabāk pastāstīs par Lielajām Raga medībām.

- Vērtīga balva, kaptein, Toms pamāja un plaši, izsmalcināti pakla­nījās, ielāpainajam apmetnim plīvojot. Lieliskas sacensības ir kā radītas menestrelu piesaistīšanai no visas pasaules. Tomēr, viņš lietišķi pie­bilda, baidos, ka nevaram atļauties jūsu noteikto braukšanas maksu.

- Nu, ja tik vien tās nelaimes… Kapteinis izņēma no mēteļa kaba­tas ādas maku un pasvieda to menestrelam. Maks nošķindēja Toma

rokās, kad viņš to noķēra. Jūsu braukšanas maksa un vēl mazliet. Bojā­jumi nebija tik nopietni, kā man sākumā šķita, un jūs krietni pastrādājāt ar saviem stāstiem un arfu. Es varbūt maksātu vēl tikpat, ja jūs paliktu uz klāja līdz Vētru jūrai. Bet Iliānā es jūs izlaistu krastā. Labs menestrels tur var kļūt stāvus bagāts arī bez sacensībām.

Toms vilcinājās, juzdams plaukstā maka svaru, bet tad ierunājās Rands.

- Mums te jāsatiek draugi, kaptein, un pēc tam mēs visi kopā dosi­mies uz Kēmlīnu. lliānu apskatīsim citreiz.

Toms īgni saviebās, iepūta garajās ūsās un iebāza maku kabatā.

- Varbūt vienīgi tad, kaptein, ja mēs šos ļaudis nesatiksim.

- Nūja, kapteinis skābi noteica, padomājiet! Žēl gan, ka nevaru paturēt uz kuģa Gelbu vīri varēja izgāzt uz viņu dusmas, bet, ja es ko saku, tad to arī daru. Droši vien tagad pašam ar’ būs jārimstas, lai gan tad līdz Iliānai jākuģo trīsreiz ilgāk nekā parasti. Tak var jau būt, ka trolloki tiešām meklēja jūs trīs.

Rands samirkšķināja acis, tomēr klusēja. Mats gan nebija tik piesar­dzīgs.

- Un jūs vēl šaubāties? puisis iesaucās. Trolloki medī tās pašas bagātības, ko mēs.

- Var jau būt, kapteinis nepārliecināti noņurdēja.

Pabraucījis ar resnajiem pirkstiem bārdu, viņš pamāja uz kabatu, kurā Toms bija ielicis maku.

- Solu divtik, ja novirzīsiet vīru uzmanību no tā, ka es viņus smagi nodarbinu. Padomājiet! Rīt mazā gaismiņā kuģošu projām.

Apsviedies riņķī uz papēža, kapteinis devās atpakaļ pie tirgotājiem, plaši iepletis rokas un atvainodamies par to, ka bija licis tik ilgi gaidīt.

Toms vēl aizvien vilcinājās, taču Rands jau grūda viņu lejā pa trapu, neļaudams ne pavērt muti, un menestrels arī nepretojās. Redzot Toma ielāpaino apmetni, caur cilvēku bariņu piestātnē izskrēja murdoņa; dažs labs pat izsauca jautājumu, kur viņš uzstāsies. Te nu bija iespējami klusāk, Rands bažīgi nodomāja. Līdz saulrietam visa Baltā tilta pilsēta zinās, ka ieradies menestrels. Lai nu kā, jauneklis Tomu steidzināja, un menestrels, īgni klusēdams, pat nemēģināja palēnināt soli, lai pagozētos uzmanības saulītē.

Pajūgu vadītāji no savām augstajām bukām ieinteresēti noraudzījās, tomēr viņu cieņpilnais stāvoklis acīmredzot neļāva kliegt. Randam nebija ne jausmas, kurp tagad doties, tomēr puisis pagriezās uz ielu, kas veda gar upi un pēc tam zem tilta.

- Mums jāsameklē Moiraina un pārējie, viņš teica. Turklāt ātri. Diemžēl neiedomājāmies, ka Tomam jāuzmet plecos cits apmetnis.

Menestrels pēkšņi satrūkās un apstājās kā zemē iemiets.

- Kāds viesnīcnieks taču zinās pateikt, vai viņi šeit uzturas vai arī apstājās vien uz brīdi. īstais viesnīcnieks. Tie taču zina visus jaunumus un baumas. Bet, ja viņu te nav… Toms paskatījās uz Randu, tad uz Matu un atkal uz Randu. Mums ir jārunā mums trim.

Apmetnim ap potītēm plandot, menestrels pagriezās un devās pro­jām no upes uz pilsētu. Randam un Matam bija jāpieliek solis, lai viņu panāktu.

Platā, pienbaltā arka, kas pilsētai deva vārdu, dominēja gan tuvumā, gan raugoties no attāluma, taču, būdams ielās, Rands saprata: pilsēta ir tikpat liela kā Bērlona, tikai te nav drūzmas. Ielās redzēja zirga, vērša, ēzeļa vai cilvēka vilktus ratus, bet ne pajūgus. Pajūgi acīmredzot piederēja tikai tirgotājiem un šobrīd atradās piestātnē.

Abpus ielām rindojās dažnedažādi veikali, daudzu darbnīcu priekšā zem izkārtnēm, kas šūpojās vējā, strādāja amatnieki. Viņi pagāja garām vīram, kas laboja katlus, drēbniekam, kurš cēla gaismā auduma baķus, lai pircējs apskatās. Uz savas mājas sliekšņa sēdēja kurpnieks, ar āmuru siz­dams pie zābaka papēdi. Ielu tirgotāji skaļi piedāvāja savas preces nažus un grieznes; citi centās piesaistīt garāmgājēju uzmanību trūcīgām augļu un dārzeņu paplātēm, taču bez lieliem panākumiem. Pārtikas veikalu skatlogi bija tikpat nožēlojami kā Bērlonā. Pat zivju tirgotāji piedāvāja vien sīku zivteļu kaudzītes, kaut gan upe bija laivu pilna.

Nevarētu gan teikt, ka pilsētai jau būtu pienākuši smagi laiki, taču visi zināja, kas notiks, ja laikapstākļi drīzumā nemainīsies; ļaužu sejas tās, kuras nebija saviebtas raižpilnās rievās, šķiet, raudzījās uz kaut ko neredzētu, nepatīkamu.

Pilsētas centrā, kur Baltais tilts liecās lejup, atradās plašs laukums; tā bruģakmeņus bija nodeldējušas vairāku paaudžu kājas un pajūgu riteņi. Ap laukumu rindojās iebraucamās vietas, veikali un augstas sarkanķieģeļu ēkas ar izkārtnēm; uz tām bija rakstīti tie paši piestātnē uz pajūgiem

redzētie nosaukumi. Un vienā no iebraucamajām vietām jādomā, uz labu laimi ienira Toms. Virs ēkas durvīm vējā šūpojās izkārtne: vienā tās pusē bija attēlots ceļinieks ar paunu uz muguras, bet otrā tas pats vīrs bija uzlicis galvu uz spilvena. Uzraksts vēstīja: “Ceļinieku atpūta”.

Viesistaba bija tukša, ja neskaita resno saimnieku, kas tecināja alu no mucas, un divus vīrus vienkāršā strādnieku apģērbā, kuri sēdēja tālajā galā pie galda un īgni blenza savos kausos. Kad trijotne iegāja telpā, uz viņiem paskatījās tikai viesnīcnieks. Viesistabu sadalīja mūris plecu aug­stumā; abās tā pusēs bija izvietoti galdi, un kamīnos kurējās uguns. Rands sāka dīki pārlikt, vai patiešām visi viesnīcnieki ir resni vīri ar noslieci uz plikpaurību.

Mundri berzēdams rokas, Toms pauda savu viedokli par auksto va­karu, bet pēc tam pasūtīja vircotu karstvīnu un klusi jautāja viesnīcnie­kam:

- Vai jums atradīsies vietiņa, kur mēs ar draugiem varētu netraucēti parunāt?

Vīrs pamāja uz zemo mūri.

- Tajā pusē. Nekā labāka man nav, ja nu vien ņemat istabu. Kamēr no upes nav sanākuši jūrnieki. Ta vien liekas, ka puse no apkalpes vīriem ir naidīgi noskaņota pret otru pusi. Es taču neļaušu kautiņos demolēt savu īpašumu, tāpēc vienus turu šajā pusē, otrus tajā. Labu brīdi noraudzī­jies uz Toma apmetni, viesnīcnieks piešķieba galvu, un viņa acīs iespīdē­jās viltus. Vai jūs paliksiet? Te jau labi sen nav bijis neviens menestrels. Ļaudis maksās bargu naudu, lai mazliet atslēgtos no ikdienas. Un es jums varētu piedāvāt atlaides par istabu un maltītēm.

Pēc iespējas klusāk, Rands drūmi nodomāja.

- Jūs esat pārāk dāsns, Toms atbildēja, galanti palocījies. Varbūt pieņemšu jūsu piedāvājumu. Bet pagaidām vēlos mazliet privātuma.

- Atnesīšu jums vīnu. Menestrelam par labu cenu!

Galdiņi stūrī bija tukši, taču Toms izvēlējās galdiņu telpas vidū.

- Te uzreiz redzēsim, ja kāds mūs noklausīsies, viņš paskaidroja.

- Vai dzirdējāt viesnīcnieku? Piedāvā atlaides. Hm, tāpēc vien, ka es te sēžu, viņam būtu divkārt vairāk viesu. Jebkurš godīgs saimnieks piedā­vātu menestrelam gultu, brokastis un vēl mazliet.

Galds nebija pārāk tīrs, arī grīdu slota nebija skārusi dienām, varbūt pat nedēļām ilgi. Paraudzījies visapkārt, Rands saviebās. Alvēra kungs

savā iebrauktuvē gan nepieļautu tādu netīrību, viņš pats izkāptu no sli­mības gultas, lai visu pārbaudītu. Mēs tikai ievācam ziņas. Vai skaidrs?

- Bet kāpēc tieši šeit? Mats jautāja. Mēs pagājām garām viesnī­cām, kas izskatījās tīrākas.

- Taisni no tilta, Toms skaidroja, ved ceļš uz Kēmlīnu. Visi, kas dodas cauri Baltā tilta pilsētai, šķērso šo laukumu, ja vien neiet gar upes krastu. Mēs zinām, ka jūsu draugi tā nerīkosies. Ja par viņiem te nedzird, tad citur nav ko meklēt. Ļaujiet runāt man! Ir jāievēro piesardzība.

Un tad jau nāca viesnīcnieks, vienā rokā sagrābis trīs apdauzītu alvas kausu rokturus. Ar dvieli nobraucis pār galda virsu, resnis nolika kausus un paņēma no Toma naudu.

- Ja paliekat, par dzērieniem nav jāmaksā. Mums ir labi vīni.

Toms tik tikko jaušami pasmaidīja.

- Es padomāšu, saimniek. Kas jauns dzirdams? Bijām tālu prom un neko nezinām.

- Neparasti jaunumi, teikšu. Neparasti!

Viesnīcnieks pārmeta pār plecu dvieli un atstūma krēslu. Apsēdies un uz galda sakrustojis rokas, viņš smagi nopūtās un teica, ka ir tik labi maz­liet atpūtināt kājas. Viesnīcnieka vārds bija Bārtims; vīrs sīki un smalki stāstīja par savām kājām cik ilgi viņam jāstāv un ka tās pietūkst -, līdz Toms atkal ieminējās par jaunumiem, un Bārtims, pat elpu neievilcis, turpināja.

Jaunumi nudien bija neparasti tieši kā viņš teica. Viltus Pūķis Logēns pēc lielas kaujas esot notverts pie Lugardas brīdī, kad centies ar savu karaspēku doties no Gēldanas uz Tēru. Pareģojums, vai saprotat? Toms pamāja ar galvu, un viesnīcnieks turpināja. Dienvidos ceļi esot ļaužu pilni, pilni ar laimīgajiem, kam visa manta uz muguras. Uz visām pusēm plūstot bēgļu jūra.

- Neviens, Bārtims neganti ieķiķinājās, protams, neatbalsta Logēnu. Jā, tagad gan nebūs daudz tādu, kas to atzīs. Bēgļi juku laikos meklē patvērumu, un viss.

Pats par sevi saprotams, Logēnu palīdzēja notvert Aesu Sedajas. To pateicis, Bārtims nospļāvās uz grīdas, tad vēlreiz nospļāvās un piebilda, ka tās viltus Pūķi saņēmušas ciet uz ziemeļiem no Tarvalonas. Resnis galvoja, ka viņš esot kārtīgs cilvēks, cienījams vīrs un, pēc viņa domām, Aesu Sedajām jāatgriežas Lāstā, no kurienes viņas ieradušās, līdz ar visu

Tarvalonu. Viņš pats turētos tūkstoš jūdžu attālumā no Aesu Sedajām, ja tas būtu viņa spēkos. Klīstot runas, ka Aesu Sedajas pa ceļam uz zie­meļiem piestājot katrā ciemā un pilsētā, lai parādītu Logēnu. Lai tauta redz, ka viltus Pūķis notverts un pasaule atkal ir droša vieta. Arī viņš pats gribētu to redzēt, lai gan tad būtu jāatrodas Aesu Sedaju tuvumā. Kārdinājums doties uz Kēmlīnu nudien esot liels.

- Viltus Pūķi vedīs uz turieni rādīt karalienei Morgeisai. Viesnīc­nieks godbijīgi pieskārās pierei. Es vēl neesmu redzējis karalieni. Sava karaliene taču jāredz, kā jūs domājat?

Logēnam esot šādas tādas spējas, un, redzot, kā grozās Bārtima acis un mēle šaudās pār lūpām, kļuva skaidrs, ko viņš ar to domā. Pēdējo reizi viltus Pūķi viesnīcnieks bija redzējis pirms diviem gadiem, kad tas vadāts pa ielām, taču viltus Pūķis bijis vienkāršs zellis, kurš iedomājies sevi par karali. Toreiz iztikuši bez Aesu Sedajām. Kareivji pieķēdējuši viltus Pūķi pie ratiem. īgna paskata puisis, sēžot ratu vidū, vaidēdams apķēris galvu ar rokām, kad vien ļaudis tam svieduši ar akmeņiem vai bikstījuši ar nūjām. Tā turpinājies labu brīdi; kareivji nav iejaukušies kamēr neviens nav mēģinājis viltus Pūķi nogalināt. Labāk, ka cilvēki redz: viņā taču nav nekā īpaša. Nekādu neparastu spēju. Bet Logēnu gan derētu apskatīt. Bārtimam būtu, ko pastāstīt mazbērniem. Ja tikai varētu izrauties no darba!

Rands ar neviltotu interesi klausījās. Kad Padans Fains uz Emondāri atveda vēsti par viltus Pūķi cilvēku, kas patiešām pārvaldīja Spēku, Divupē divus gadus nebija svarīgāku jaunumu. Pēc tam sekoja citi noti­kumi, un ziņa par viltus Pūķi pamazām aizmirsās, tomēr ļaudis par to runāja vēl gadiem ilgi un arī stāstīja mazbērniem. Droši vien Bārtims saviem mazbērniem jebkurā gadījumā apgalvos, ka ir redzējis Logēnu. Nevienam neienāktu prātā, ka ir vērts stāstīt par to, kas notika ar Divupes ciematniekiem, ja nu vienīgi pašiem divupiešiem.

- Jā, Toms sacīja, par to varētu sacerēt stāstu, kas ietu no mutes mutē tūkstoš gadu. Žēl, ka manis tur nebija. Izklausījās, ka viņš nudien tā domā, un Rands nosprieda, ka tā arī ir. Es gan censtos viņu ieraudzīt. Jūs nepateicāt, pa kuru ceļu visi iet. Varbūt šeit uzturas ari citi ceļotāji? Varbūt tie zinās pateikt?

Bārtims pavirši pamāja ar netīro roku.

- Uz ziemeļiem tas ir viss, ko pie mums zina. Ja gribat redzēt viltus Pūķi, ejiet uz Kēmlīnu. Tas ir viss, ko varu jums pateikt, un, ja Baltā tilta pilsētā kāds kaut ko zina, tad tas noteikti esmu es.

- Par to es nešaubos, Toms rāmi atbildēja. Jādomā, pie jums apmetas daudz svešinieku. Jūsu izkārtne iekrita man acīs jau Baltā tilta pakājē.

- Teikšu jums, ka ne tikai no rietumiem. Pirms divām dienām iera­dās cilvēks no Iliānas ar sagatavotu proklamāciju, ar visiem zieģeļiem un parakstiem. Nolasīja mūsu laukumā. Teica mērošot ceļu līdz Miglas kalniem, varbūt pat Aritas okeānam, ja nebūšot noslēgtas pārejas. Ļau­dis esot izsūtīti uz visām pasaules zemēm, lai to nolasītu. Viesnīcnieks nogrozīja galvu. Miglas kalni. Dzirdēju tos visu gadu ietin migla, un miglā klīst neradījumi, kas tevi nodīrās līdz kaulam, ne iepīkstēties nepa­gūsi!

Mats nosmīkņāja, izpelnoties bargu Bārtima skatienu.

Toms dedzīgi pieliecās uz priekšu.

- Un ko tā proklamācija vēstīja?

- Par Raga medībām, protams, ko tad citu! Bārtims iesaucās. Vai tad es neteicu? Iliānieši aicina visus, kas gatavi ziedot savu dzīvību, pul­cēties Iliānā uz medībām. Vai varat iedomāties? Par leģendu atdot savu dzīvību? Gan jau muļķi atradīsies! Muļķu visur pietiek. Tas puisietis apgalvoja, ka tuvojas pasaules gals. Pēdējā kauja ar Melno. Bārtims ieķiķinājās, taču neskanīgi, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka par to nudien ir jāsmejas. Laikam jau cer līdz tam laikam atrast Valēra ragu. Ko par to teiksiet? Viesnīcnieks brīdi domīgi pakodīja pirksta kauliņu. Protams, nezinu, kā varu ar viņiem strīdēties pēc šīs ziemas. Ziema, tas puisie­tis Logēns un tie divi pirms viņa ar’. Kāpēc viņi visi pēdējos gados sevi pasludina par Pūķi? Jā, un tā ziema. Kaut ko tas nozīmē. Ko jūs par to domājat?

Toms nelikās dzirdam. Klusi savā nodabā menestrels sāka skandēt:

Pēdējā vientuļā kaujā pret tumsas baiso, varu stāv sardzē kalni un kraujas, un pat mirušie uzsāks karu, un kaps manu saucienu neaizkavēs.

- Tā viš i’. Bārtims pasmaidīja, it kā jau redzētu pūļus, kas viņam maksā naudu par Toma priekšnesumu. Ta viš i’. “Lielās Raga medības”. Ar to pietiks, lai viņi te karātos no spārēm. Visi ir dzirdējuši par prokla­māciju.

Toms vēl aizvien, šķiet, atradās tūkstoš jūdžu tālu, un Rands iesāka:

- Mēs meklējam draugus, kas devās uz šo pusi. No rietumiem. Vai pēdējās pāris nedēļas te apgrozījās daudz svešinieku?

- Daži, Bārtims nesteidzīgi atbildēja. Kā allaž, gan no austrumiem, gan rietumiem. Paskatījies uz visiem pēc kārtas, viņš pēkšņi kļuva modrs. Kā viņi izskatās, tie jūsu draugi?

Rands jau pavēra muti, taču Toms, pēkšņi atjēdzies, lai arī kur pirmīt domās bija klīdis, ar skarbu skatienu viņu apklusināja. Aizkaitināti nopū­ties, menestrels vērsās pie viesnīcnieka.

- Divi vīrieši un trīs sievietes, Toms negribīgi sacīja. Varbūt kopā, bet varbūt atsevišķi.

Menestrels dažos vārdos katru raksturoja pietiekami, lai ikviens, kurš būtu ceļiniekus redzējis, tos pazītu -, tomēr neatklādams viņu per­sonības.

Bārtims pakasīja pakausi, sajaukdams plānos mateļus, un tad lēni pie­cēlās.

- Aizmirstiet par uzstāšanos, menestrel! Godīgi sakot, es būtu patei­cīgs, ja jūs izdzertu vīnu un dotos prom. Ja esat gudri, atstājiet Balto tiltu!

- Vai par viņiem vēl kāds interesējās? Toms paņēma glāzi, it kā gaidāmā atbilde būtu vismazsvarīgākā lieta pasaulē, un, pacēlis uzaci, ska­tījās uz viesnīcnieku. Kurš gan tas varētu būt?

Bārtims atkal izlaida pirkstus caur matiem un pamīņājies tā kā grasī­jās iet prom, tomēr beigās pie sevis pamāja ar galvu.

- Nu jau būs nedēļa apkārt, es teiktu, kad pie tilta parādījās viens zellis, tāds kā zebiekste. Visi domāja, ka traks. Allaž runāja ar sevi un kustējās, pat stāvēdams uz vietas. Viņš jautāja par tiem pašiem ļaudīm… par dažiem no tiem. Vaicāja tā, it kā šī lieta būtu ļoti svarīga, bet pēc tam viņa uzvedība liecināja, ka atbilde šim ir vienaldzīga. Sākumā teica, ka viņam jāsagaida tie cilvēki, bet vēlāk -, ka jādodas tālāk un jāsteidzas. Vienubrīd viņš gaudās un lūdzās, bet jau nākamajā izteica pavēles kā tāds karalis. Traks vai ne, bet reizi vai divas viņu gandrīz piekāva. Sardze jau

gribēja šo apcietināt viņa paša drošības labad. Tajā pašā dienā zellis devās uz Kēmlīnas pusi, runādams ar sevi un kliegdams. Traks, es jau teicu!

Rands vaicājoši paskatījās uz Tomu un Matu, bet viņi papurināja galvu. Varbūt šis puisis-zebiekste patiešām viņus meklēja, bet ceļinieki nespēja iedomāties, kurš tas varētu būt.

- Vai esat pārliecināts, ka viņš meklēja tos pašus ļaudis, ko mēs? Rands jautāja.

- Dažus no tiem. Kaujinieku un sievieti zīdā. Taču ne jau viņi šim rūpēja. Zellis uztraucās par trim lauku zēniem. Viesnīcnieka skatiens slīdēja pār Randu un Matu un tad atkal prom tik aši, ka Rands nebija pārliecināts, vai Bārtims patiešām uz viņiem skatījās vai arī tā tikai šķita.

- Izmisīgi gribēja atrast tos puišus. Traks, es jau teicu.

Rands notrīsēja un prātoja, kurš gan varētu būt tas trakais un kāpēc viņus meklēja. Melndraugs? Vai Bālzamons izmantotu jukušo?

- Šis bija traks, bet tas otrs… Bārtims iepleta acis un aplaizīja lūpas, it kā trūktu siekalu, lai tās samitrinātu. Nākamajā dienā… nāka­majā dienā pirmoreiz parādījās tas otrs…

Viesnīcnieks aprāvās.

- Otrs? Toms galu galā viņu pamudināja.

Bārtims paskatījās visapkārt, lai gan šajā istabas pusē neviena cita, izņemot viņus, nebija. Viesnīcnieks pat pastiepās pirkstgalos un pameta skatienu pār zemo mūri. Beigās viņš ierunājās čukstus un drudžaini.

- Melns no galvas līdz papēžiem. Galvā kapuce, lai neredz seju, taču tu jūti viņa skatienu, it kā mugurā durtos lāsteka. Viņš… viņš ar mani runāja. Vīrs sarāvies pieklusa, pakodīja lūpas un tad turpināja: Viņa balss izklausījās kā čūskas lodāšana sausās lapās. Mans kuņģis pārakme­ņojās. Ikreiz, kad viņš te atgriežas uzdot tos pašus jautājumus. Tos pašus jautājumus, ko jukušais. Neviens nekad neredz viņa ierašanos pēkšņi ir klāt, un viss, vai diena vai nakts, un tu acumirklī sastingsti. Ļaudis jau sāk mest acis pār pleciem. Vistrakāk sargi apgalvo, ka neviens pa vārtiem neesot nedz ienācis, nedz izgājis.

Rands centās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi; jauneklis sakoda zobus tā, ka tie iesāpējās. Mats skatījās caur pieri, bet Toms pētīja vīna glāzi. Gaisā slīga vārds, kuru neviens negribēja izrunāt. Mīrddrāls.

- Domāju, es atcerētos, ja būtu tādu saticis, pēc mirkļa Toms pa­ziņoja.

Bārtims nikni pameta ar galvu.

- Sasodīts, atcerētos gan! Zvēru pie gaismas, ka atcerētos. Viņš… meklē tos pašus ļaudis, ko trakais, vienīgi teic ar viņiem kopā esot mei­tene. Un… Bārtims uzmeta greizu skatienu Tomam, un sirms me­nestrels.

Toma uzacis šāvās augšup Rands bija drošs, ka neviltotā pārstei­gumā.

- Sirms menestrels? Nu, diez vai esmu vienīgais menestrels labākajos gados. Varat būt drošs, ka es šo viru nepazīstu un viņam nav iemesla mani meklēt.

- Var jau būt, Bārtims drūmi noteica. Daudz viņš nerunāja, taču nopratu, ka būtu gaužām neapmierināts, ja kāds šiem ļaudīm palīdzētu vai mēģinātu tos no viņa paslēpt. Lai nu kā, pateikšu, ko šim atbildēju. Sacīju, ka neesmu nedz viņus redzējis, nedz par viņiem dzirdējis, un tā ir patiesība. Nevienu no viņiem, viesnīcnieks pabeidza, uzsvērdams katru vārdu, un spēji nometa Toma doto naudu uz galda.

- Izdzeriet savu vīnu un ejiet! Norunāts? Norunāts?

Un resnais vīrs metās prom, ko kājas nes, skatīdamies pār plecu.

- Izdzisušais, Mats izdvesa, kad viesnīcnieku vairs nemanīja. Man vajadzēja iedomāties, ka viņi mūs te meklēs.

- Un viņš atgriezīsies, pastiepies pār galdu, Toms jau klusāk pie­bilda. Es taču teicu, ka jāzogas atpakaļ uz kuģi un jāizmanto kapteiņa Domona piedāvājums. Vajātāji galveno uzmanību pievērsīs Kēmlīnas ceļam, bet mēs tikmēr dosimies uz Iliānu tūkstoš jūdžu tālu no vietas, kur mūs gaida mlrddrāls.

- Nē, Rands noteikti atbildēja. Gaidīsim Moirainu un pārējos pie Baltā tilta vai arī dosimies uz Kēmlīnu. Vai nu to, vai to, Tom. Mēs taču nolēmām.

- Tas ir vājprāts, puis! Apstākļi ir mainījušies. Paklausies! Lai arī ko teica viesnīcnieks, pietiks tikai mīrddrālam paskatīties uz viņu, un šis izstāstīs visu pa tīro: ko mēs dzērām un cik putekļaini bija mūsu zābaki.

Atceroties Izdzisušā bezacu skatienu, Rands nodrebēja.

- Kas attiecas uz Kēmlīnu… Vai tiešām tu domā, ka Puscilvēki ne­zina, ka gribi nokļūt Tarvalonā? Pēdējais laiks kāpt kuģī, kas dodas uz dienvidiem.

- Nē, Tom. Rands ar grūtībām izmocīja, iedomājoties sevi tūkstoš jūdžu tālu no Izdzisušo meklējumu vietas, tomēr, dziļi ieelpojis, spēja saglabāt balsī stingrību. Nē!

- Padomā, puis. Iliāna! Otras tik lieliskas pilsētas nav visā pasaulē. Un Lielās Raga medības! Tas nav notikušas teju četrus gadsimtus. Tiks sacerēts vesels stāstu cikls. Tikai padomā! Neko tādu ne sapnī neesi redzējis! Kad mīrddrāls aptvers, kur atrodies, tu jau būsi vecs, sirms un tik noguris no mazbērnu auklēšanas, ka tev būs pilnīgi vienalga, atradīs viņi tevi vai ne.

Randa sejā iedegās spītība.

- Cik reižu man jāsaka nē? Viņi mūs atradīs visur, kur vien iesim! Arī Iliānā gaidīs Izdzisušie. Un kā aizbēgt no sapņiem? Es gribu zināt, kas ar mani notiek, Tom, un kāpēc. Tāpēc es došos uz Tarvalonu. Ja iespējams, kopā ar Moirainu; ja būšu spiests, bez viņas. Viens, ja vajadzēs. Man ir jāzina!

- Bet Iliāna, puis! Mierīgs ceļojums prom pa upi, bet viņi tikmēr mūs meklēs pavisam citur. Pelni un asinis, sapnis tev neko ļaunu nevar nodarīt!

Rands klusēja. Sapnis nevar nodarīt ļaunu? Vai tad sapnī no ērkšķa pil īstas asinis? Rands gandrīz vai nožēloja, ka nav par šo sapni izstāstījis arī Tomam. Vai tu uzdrīksties kādam stāstīt? Bālzamons ir sapņos, bet kur gan tagad ir robeža starp sapni un pamošanos? Kuram tu uzdrošināsies pateikt, ka tev pieskārās Melnais?

Tomēr, šķiet, saprata. Menestrela seja atmaiga.

- Bet pat tie sapņi, puis. Tie taču ir tikai sapņi, vai ne? Gaismas dēļ, Mat, parunā ar viņu! Zinu, ka vismaz tu nevēlies doties uz Tarvalonu.

Mata seja pietvīka sarkana gan no apjukuma, gan dusmām. Vairīda­mies no Randa skatiena, viņš caur pieri glūnēja uz Tomu.

- Kāpēc tev tā jālien ārā no ādas? Gribi doties atpakaļ uz kuģi? Ej! Paši tiksim galā.

Menestrela kalsnos plecus satricināja klusi smiekli, taču viņa balss bija saspringusi dusmās.

- Tu domā, ka par mīrddrālu zini pietiekami daudz un spēsi aizbēgt bez citu palīdzības, vai ne? Tu esi gatavs iet uz Tarvalonu un atdot sevi Amīrlinas troņa rokās? Vai tu maz spēj atšķirt ajahu no ajaha? Sasodīts, puis, ja tu nudien domā saviem spēkiem nokļūt Tarvalonā, tad saki man, lai eju prom!

- Ej! Mats noņurdēja un paslidināja roku zem apmetņa.

Rands ar šausmām saprata, ka viņš satver Šadarlogotā paņemto dunci un varbūt pat grib likt to lietā.

Viņpus zemā mūra izvirda aizsmakuši smiekli un kāds skaļā balsī dus­mīgi sauca:

- Trolloki? Uzvelc menestrela apmetni, vecais! Tu esi pilnā! Trolloki! Pierobežas pasakas!

Vārdi slīka dusmās kā auksta ūdens katlā. Pat Mats viegli pagriezās uz mūra pusi un iepleta acis.

Rands pastiepās pirkstgalos, lai redzētu pāri, un, sajutis pakrūtē spie­dienu, pieliecās. Viņpus mūrim pie galda sēdēja Florans Gelbs ar abiem vīriem, kuri te jau bija, viņiem ienākot. Abi smējās par Gelbu, tomēr klau­sījās. Bārtims slaucīja galdu, kas jau sen būtu bijis jāsakopj, neskatīdamies uz Gelbu un viņa pudeles brāļiem, taču arī viesnīcnieks klausījās, ar dvieli berzdams un berzdams vienu pleķīti. Vīrs bija tā salīcis uz priekšu, ka šķita viņš tūlīt gāzīsies.

- Gelbs, atkritis atpakaļ krēslā, Rands čukstēja, un Mats un Toms sastinga. Pēc tam menestrels aši pārlaida skatienu viņu telpas pusei.

Atskanēja otrā vīra balss:

- Nē, nē, trolloki kādreiz tiešām te bija, taču trolloku karos visi tika apsisti!

- Pierobežas pasakas! pirmais vīrs atkārtoti iesaucās.

- Tā ir patiesība, klausieties taču, ko jums saku! Gelbs skaļi pro­testēja. Es pats esmu bijis Pierobežā. Esmu redzējis trollokus, un tie bija trolloki tikpat droši, kā es te sēžu. Tie trīs apgalvoja, ka viņus vajā trolloki, bet es zinu labāk. Tāpēc jau nepaliku uz “Šalts”. Jau labu laiciņu jūtu aizdomas pret Beilu Domonu, bet tie trīs noteikti ir Melndraugi. Kad es jums saku…

Pārējais, ko Gelbs gribēja teikt, noslīka smieklos un rupjos jokos.

Rands pārlika, kurā brīdī viesnīcnieks sadzirdēs frāzi “tie trīs”. Varbūt jau bija sadzirdējis? Cik tur ilgi, un viņš metīsies pie trim svešiniekiem, kurus jau ir sastapis. Lai tiktu uz vienīgajām durvīm, kas atradās koptelpas viņu pusē, bija jāiet tieši gar Gelba galdiņu.

- Varbūt patiešām derētu iet uz kuģi, Mats nomurmināja, bet Toms purināja galvu.

- Nu jau ir par vēlu, menestrels klusi izmeta.

Izņēmis kapteiņa Domona doto ādas maku, viņš steigšus salika naudu trīs kaudzītēs.

- Pēc stundas par mums runās visā pilsētā, vienalga, ticēs stāstam vai ne, un jebkurā mirkli to padzirdēs arī Puscilvēks. Domons kuģos prom tikai rit no rīta. Labākajā gadījumā trolloki viņu vajās līdz Iliānai. Nu, viņš pats nezin kāpēc to arī gaida, bet mums no tā maz labuma. Mums atliek vienīgi skriet, skriet, ko nagi nes.

Mats ātri iemeta kabatā monētas, ko Toms bija nolicis viņam priekšā. Rands savas paņēma lēnāk. Moirainas dotās monētas tur nebija. Domons bija atdevis tieši tikpat daudz sudraba, cik bija paņēmis, taču Rands nezin kāpēc labāk gribēja Aesu Sedajas monētu. Iebāzis naudu kabatā, viņš vai­cājoši uzlūkoja menestrelu.

- Visādam gadījumam, ja nu mūsu ceļi pašķiras, Toms paskaid­roja. Iespējams, tā nenotiks, bet ja nu tomēr… nu, jūs abi jau galā tik­siet. Jūs esat krietni puiši. Tikai nesaistieties ar Aesu Sedajām, ja gribat izdzīvot!

- Bet es domāju, ka paliksiet kopā ar mums, Rands sacīja.

- Palikšu puis, palikšu. Taču Gaisma vien zina, cik tuvu viņi jau ir. Labi, kāda tam nozīme? Varbūt nekas arī nenotiks.

Toms apklusa un paskatījās uz Matu.

- Cerams, tu vairs neiebilsti, ka palieku kopā ar jums, viņš sausi noteica.

Mats paraustīja plecus. Paskatījies uz Randu un menestrelu, viņš vēl­reiz paraustīja plecus.

- Vienkārši jūtos kā strupceļā iedzīts. Un neredzu izeju no tā. Kad vien apstājamies, lai atvilktu elpu, viņi ir klāt un mūs vajā. Ta vien šķiet, ka visu laiku kāds blenž man pakausī. Ko mēs tagad darīsim?

Aiz šķērssienas izvirda smiekli, apklusinādami Gelbu, kas skaļi mēģi­nāja pārliecināt abus galdabiedrus, ka viņš runā patiesību. Cik ilgi vēl? Rands prātoja. Agri vai vēlu Bārtims atskārtīs, ka Gelba piesauktie trīs ceļinieki ir viņu trijotne.

Toms atstūma krēslu un piecēlās, taču palika salīcis. Neviens, kas ne­jauši pamestu skatienu no otras puses, viņu neredzētu. Pamājis, lai seko, menestrels čukstēja:

- Esiet klusi.

Pa logiem apbus kamīnam pie sienas pavērās skats uz šauru ieliņu. Toms uzmanīgi nopētīja vienu logu, un tikai tad pavēra to vien tik platā spraugā, lai viņi varētu izkļūt laukā. Tas izdevās tik klusu, ka smieklu un strīdu troksnī aiz šķērssienas trīs pēdu attālumā no viņiem neviens neko nedzirdēja.

Līdzko trijotne bija laukā, Mats uzreiz pagriezās uz ielu, taču Toms satvēra viņu aiz rokas.

- Nesteidzies, menestrels sacīja. Vispirms mums jāizdomā, ko darīt.

Cik zemu vien varēdams, Toms zem loga pieliecās un pagriezies sāka pētīt ieliņu.

Rands sekoja menestrela skatienam. Ja neskaita pusduci lietusūdens tvertņu pie viesnīcas un kaimiņmājas drēbnieku darbnīcas -, tur nekā nebija, vienīgi pieblietēti dubļi un putekļi.

- Kāpēc tu tā dari? Mats atkal jautāja. Tu būtu lielākā drošībā, ja mūs atstātu. Kāpēc tu paliec?

Toms ilgi viņā noraudzījās.

- Man bija brāļadēls, Ouens, menestrels pagurušā balsī iesāka un atraisīja apmetni. Runādams Toms sarullēja segu un uzmanīgi uzlika uz tās futrāļus ar mūzikas instrumentiem. Brāļa vienīgais bērns, mans vie­nīgais dzīvais radinieks. Viņš iekūlās nepatikšanās ar Aesu Sedajām, bet es biju pārāk aizņemts… ar citām lietām. Nezinu, ko es tur būtu varē­jis līdzēt, bet, kad beigās mēģināju, jau bija par vēlu. Ouens pēc dažiem gadiem nomira. Varētu teikt, ka Aesu Sedajas viņu nogalināja. Toms izslējās taisni un nodūra skatienu. Vīrieša balss skanēja mierīgi, taču acīs, kad viņš pagrieza galvu, Rands manīja asaras. Ja es spētu jūs pasargāt no Tarvalonas, varbūt vairs nedomātu par Ouenu. Pagaidiet tepat!

Vēl aizvien vairīdamies no abu jaunekļu skatieniem, menestrels stei­dzās uz ieliņas galu, beigās palēninādams soli. Aši aplaidis acis visapkārt, viņš nevērīgi devās tālāk, līdz beigās pazuda skatienam.

Mats tā kā cēlās, lai sekotu, bet tad atkal apsēdās.

- Tos nu viņš neatstās, draugs teica, pieskardamies ādas futrā­ļiem. Vai tici viņa stāstam?

Rands pacietīgi tupēja blakus lietusūdens tvertnēm.

- Kas tev lēcies, Mat? Tevi vairs nevar pazīt! Jau dienām ilgi neesmu dzirdējis tavus smieklus.

- Man nepatīk būt trusim, kuru medī! draugs atcirta.

Nopūties viņš ļāva galvai atkrist pret viesnīcas ķieģeļu sienu, tomēr

ari tagad izskatījās sasprindzis un piesardzīgi raudzījās visapkārt.

- Atvaino! Visa tā skriešana, svešinieki… un tā tālāk. Tas mani darī­jis nervozu. Paskatos uz kādu, un uzreiz nāk prātā, ka viņš mūs nodos Izdzisušajiem vai piekrāps, aplaupīs, vai… Pie Gaismas, Rand! Vai tiešām tas viss tevi neuztrauc?

Rands iesmējās; izklausījās pēc zemas ieriešanās.

- Esmu pārāk pārbijies, lai uztrauktos.

- Kā tu domā ko Aesu Sedajas nodarīja Toma brāļadēlam?

- Nezinu, Rands svešādā balsī atbildēja. Viņš zināja tikai vienu iznākumu, kāds varēja piemeklēt cilvēku pēc nesaskaņām ar Aesu Sedajām. Tas bija citādi nekā ar mums, es domāju.

- Jā. Citādi nekā ar mums.

Brīdi viņi klusējot stāvēja, atbalstījušies pret sienu. Rands netika gudrs, cik ilgi viņi jau tā gaidīja. Varbūt dažas minūtes, bet šķita gai­dot Toma atgriešanos, jau ir aizritējusi stunda; gaidot Bārtimu un Gelbu atveram logu un visiem izkliedzot, ka viņi ir Melndraugi. Bet tad ieliņas galā parādījās gara auguma vīrietis; viņa seju slēpa kapuce, un melnais apmetnis ielas gaismā izskatījās tikpat tumšs kā nakts.

Pielēcis kājās, Rands satvēra Tama zobena spalu tik stingri, ka iesā­pējās pirkstu kauliņi. Rīkle izkalta, un siekalu rīšana te nelīdzēja. Mats piecēlās un pabāza roku zem apmetņa.

Vīrietis tuvojās, un ar katru viņa soli Randa rīkle aizžņaudzās arvien vairāk. Beigās melnais tēls apstājās un atmeta atpakaļ kapuci. Randam saļodzījās ceļgali. Tas bija Toms!

- Nu, nepazināt mani? menestrels smaidīja. Laikam esmu nomas­kējies tik labi, ka mierīgi tikšu laukā pa vārtiem.

Pagājis garām abiem puišiem, Toms sāka pārlikt mantas no ielāpainā apmetņa jaunajā, turklāt tik veikli, ka Rands nespēja izsekot. Tikai tagad jauneklis ievēroja, ka Toma jaunais apmetnis ir tumšbrūnā krāsā. Viņš dziļi, saraustīti ieelpoja; šķita, ka rīkli kāds ir sažņaudzis dūrē. Brūns, nevis melns! Mats vēl aizvien turēja roku zem apmetņa, skatīdamies Toma mugurā, it kā grasoties izmantot paslēpto dunci.

Toms uzmeta viņiem skatienu, tad paraudzījās vēlreiz, jau bargāk.

- Nav īstais brīdis, kad gražoties.

Pēc tam viņš sāka veikli tīt vecajā apmetnī instrumentu futrāļus ar ielāpiem uz iekšu, lai sveša acs tos neredz.

- Iesim prom pa vienam, bet pietiekami tuvu, lai cits citu paturētu acīs. Tad mūs mazāk ievēros. Vai vari uzmest kūkumu? Toms paskatījās uz Randu. Tavs raženais augums ir tikpat kā karogs.

Toms tā stāvēja ar saini uz muguras, kapuci galvā. No sirmā menestrela nebija ne vēsts. Parasts ceļavīrs; pārāk trūcīgs, lai atļautos zirgu, kur nu vēl ratus.

- Gājuši! Jau tā esam izšķieduši pārāk daudz laika.

Rands dedzīgi piekrita, tomēr pirms iziešanas no ieliņas laukumā brīdi vilcinājās. Neviens no retajiem garāmgājējiem viņiem neveltīja nekādu uzmanību; vairums vispār neskatījās, tomēr Randa pleci saguma, gaidot kādu iekliedzamies Melndraugil Vienkārša drūzma tad pārvērstos asinskārā pūlī. Viņš pārlaida skatienu atklātajam laukumam, ļaudīm, kas steidzās ikdienas gaitās, un pēkšņi laukuma vidū ieraudzīja mīrddrālu.

Varēja tikai minēt, no kurienes Izdzisušais bija uzradies. Tas nāca uz viņu pusi nāvējoši lēni plēsoņa, kas nenovērš skatienu no upuriem. Cil­vēki rāvās malā no melnā stāva, vairīdamies uz viņu palūkoties. Laukums kļuva arvien tukšāks, ļaudīm pēkšņi atceroties, ka noteikti jābūt kaut kur citur.

Ieraudzījis melno apmetni, Rands pārakmeņojās. Jauneklis centās sakopot gribasspēku, taču tikpat labi varētu ķert dūmus. Izdzisušā nere­dzamais skatiens durstīja Randa kaulus, kaulu smadzenes pārvērzdams lāstekās.

- Neskaties viņam sejā, Toms nomurmināja. Viņa balss drebēja, čērkstēja; šķita, ka vārdi tiek izspiesti laukā. Pie Gaismas, neskaties viņam sejā!

Rands atrāva acis un gandrīz ievaidējās. Šķita, ka no sejas tiek noplēsta dēle, taču, pat raugoties uz akmeņiem laukumā, viņš juta mīrddrālu tuvo­jamies. Tā kaķis spēlējas ar peli, līksmodams par grauzēja vārajām izre­dzēm izsprukt, līdz beidzot sacērt žokļus. Izdzisušais jau bija pusceļā līdz viņiem.

- Vai tiešām mēs te tā stāvēsim? Rands murmināja. Mums jāskrien… jābēg!

Taču kājas negribēja viņu klausīt.

Beidzot Mats drebošajā rokā turēja ar rubīniem rotāto dunci. Draugs bija atiezis zobus un bailēs ņurdēja.

- Vai tu domā… norijis siekalas, Toms aizsmacis turpināja, domā, ka izdosies no viņa aizbēgt, puis? Menestrels sāka kaut ko murmi­nāt zem deguna, un vienīgais vārds, ko Rands no dzirdētā uztvēra, bija “Ouens”. Toms strupi norūca: Man nevajadzēja ar jums pīties, puiši. Neparko nevajadzēja!

Noņēmis no pleciem salocīto menestrela apmetni, viņš iesvieda to Randam rokās.

- Parūpējies par to! Kad likšu skriet, skrieniet līdz pašai Kēmlīnai. “Karalienes Svētība”. Viesnīca. Visādam gadījumam iegaumējiet… Iegau­mējiet!

- Es nesaprotu, Rands sacīja.

Mīrddrāls jau atradās tuvāk par divdesmit soļiem. Randa kājas bija kā ar svinu pielietas.

- Tikai neaizmirstiet! Toms ieņurdējās. “Karalienes Svētība”. Bet tagad SKRIENIET!

Viņš grūda jaunekļus aiz pleciem, ar kreiso roku vienu, ar labo otru, lai abus iekustinātu. Rands sāka grīļīgi steberēt uz priekšu, bet Mats bla­kus viņam.

- SKRIENIET! skaļi iebrēcies, arī Toms metās uz priekšu, taču nevis nopakaļ puišiem, bet uz mīrddrāla pusi.

Menestrels iepleta rokas, kā no sirds sniedzot priekšnesumu, un tajās parādījās dunči. Rands apstājās, bet Mats vilka viņu tālāk.

Izdzisušais bija tikpat pārsteigts. Viņa laiskā gaita pussolī aprāvās. Roka slīdēja uz melnā zobena spalu pie jostas, taču Toma garās kājas ātri pieveica attālumu. Menestrels ietriecās mlrddrālā, kad melnais asmens vēl bija tikai pusizvilkts, un viņi cīkstēdamies nokrita zemē. Daži cilvēki, kas vēl nebija aizbēguši, ņēma kājas pār pleciem.

- SKRIENIET! Gaiss virs laukuma iezibsnījās žilbinoši zils, un Toms sāka kliegt. Pat kliedzot viņam izdevās izrunāt vārdu SKRIENIET!

Rands paklausīja. Viņu dzina menestrela kliedzieni.

Piespiedis Toma saini pie krūtīm, Rands skrēja, ko kājas nes. Abiem baiļu sagrābtajiem puišiem bēgot, panika izplatījās no laukuma pa visu pilsētu. Redzot viņus skrienam garām, tirgotāji pameta preces likteņa varā. Ielas pusē rībēja logu aizvērtņi, māju logos parādījās izbiedētas

sejas, kas tūlīt arī pazuda. Tie, kas neatradās pietiekami tuvu, lai redzētu mežonīgo skrējienu, daudz neuztraucās. Cilvēki grūdās cits citam virsū; tie, kas nokrita, vai nu piecēlās, vai arī tika samīdīti. Baltā tilta pilsēta mutuļoja kā izspārdīts skudru pūznis.

Kad viņi smagiem soļiem tuvojās vārtiem, Rands piepeši atcerējās, ko Toms pirmīt bija teicis par viņa garo augumu. Nepalēninājis gaitu, viņš, cik spēdams, pieliecās, lai neizceltos citu vidū. Taču pamatīgie koka vārti ar melnajām dzelzs stīpām bija vaļā. Divi sargi ar tērauda ķiverēm un bruņuvestēs, kas bija uzvilktas virs neciliem sarkaniem mēteļiem ar baltām apkaklēm, ar pirkstiem bungoja pa āvām un satraukti pētīja pilsētu. Viens no viņiem uzmeta skatienu Randam un Matam, taču puiši nebija vienīgie bēgļi. No pilsētas laukā virda nepārtraukta straume: elsojoši vīri, kas bija sev piespieduši klāt sievas, raudošas sievietes, kuras nesa rokās mazuļus un vilka uz priekšu kliedzošus bērnus, bāli amatnieki, vēl priekšautos, rokās velti satvēruši darbarīkus.

Apstulbušais Rands skrienot domāja: Nebūs neviena, kurš varētu pa­teikt, kurā virzienā mēs aizbēgām. Tom! Ak, Gaisma, glāb mani! Tom!

Mats aiz viņa paklupa, tad atguva līdzsvaru, un abi puiši plecu pie pleca skrēja, citiem bēgļiem paliekot aiz muguras; tā viņi skrēja, līdz arī Baltais tilts pazuda skatienam.

Rands visbeidzot nokrita putekļos uz ceļiem un lieliem malkiem saraustīti rāva sūrstošajā rīklē gaisu. Viņiem aiz muguras vijās tukšs ceļš, kas beigās izgaisa starp kailajiem kokiem.

Mats viņu sapurināja.

- Ejam. Ejam! draugs elsa. Puiša seju klāja sviedru un putekļu švī­kas, šķita viņš tūlīt sabruks. Mēs nedrīkstam apstāties!

- Bet Toms! Rands sacīja, ciešāk satverdams menestrela apmetni, caur kuru spiedās instrumentu futrāļi. Toms!

- Viņš ir miris. Tu redzēji. Un dzirdēji. Pie Gaismas, Rand, viņš ir miris!

- Tu gribi teikt, ka arī Egvēna, Moiraina un pārējie ir miruši? Ja tā, kāpēc mīrddrāls viņus vēl vajā? Vai vari man atbildēt?

Mats nometās uz ceļiem putekļos blakus Randam.

- Labi. Varbūt viņi vēl ir dzīvi. Bet Toms tu taču pats redzēji! Pelni un asinis, Rand, ar mums var notikt tas pats!

Rands lēni pamāja ar galvu. Ceļš aiz muguras joprojām bija tukšs. Rands vēl tā kā gaidīja, vismaz cerēdams ieraudzīt Tomu nākam un pūšam sev ūsās un sūrojamies, ka no viņiem gaidāmas vienas vienīgas nepatikšanas.

“Karalienes Svētība” Kēmlīnā. Ar pūlēm pieslējies kājās, Rands uz­meta plecā Toma saini blakus menestrela segas rullim. Mats, piemiedzis acis, uzmanīgi uz viņu noskatījās.

- Gājuši, Rands sacīja un pagriezās uz Kēmlīnas ceļu.

Jauneklis dzirdēja, ka Mats kaut ko murmina, līdz beidzot draugs viņu panāca.

Viņi steberēja pa putekļaino ceļu, noliekuši galvas un klusēdami. Vējš neganti svieda zem kājām putekļu grīstes. Rands dažbrīd pameta ska­tienu atpakaļ, taču ceļš aiz muguras kā bija, tā palika tukšs.

Divdesmit septītā nodaļa

Patvērums no vētras

L

aiskā gaitā dodoties uz dienvidiem un austrumiem un vadot die-

nas kopā ar tuathaniem, Perinu urdija nemiers. Pārceļotājiem

nekur nebija jāsteidzas tāds bija viņu dzīves ritms. Krāsainie rati

no rīta atpūtās un izkustēja no vietas vien tad, kad saule jau bija pacēlu-

sies labi augstu virs apvāršņa; ja bija nokļuvuši tīkamā vietā, viņi apstājās

jau agri pēcpusdienā. Blakus ratiem nesteidzīgi skrēja suņi un bieži vien

arī bērni, kas mierīgi tika līdzi. Jebkurš ierosinājums, ka vajadzētu braukt

uz priekšu vai uzņemt ātrumu, tika uztverts ar smiekliem vai jautājumu:

Ak, vai patiešām jūs gribat nodzīt zirgus līdz nāvei?

Perins bija pārsteigts, ka Eliass domā citādi. Ratos vīrs nekāpa, viņš izvēlējās iet kājām un dažkārt pat izrāvās ratu rindas priekšā, tomēr ne reizi neieminējās, ka būtu jādodas prom vai jāpieliek solis.

Savādais bārdainis dīvainajā ādas apģērbā, protams, atšķīrās no lēnprātīgajiem tuathaniem, izcēlās viņu vidū, lai arī pie kuriem ratiem stāvētu. Apmetnē Eliasu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu, uzreiz bija skaidrs, ka tas nav Pārceļotājs, un ne jau tieši apģērba dēļ vien. Eliasa kustībām piemita laiska vilka grācija, ko vēl pastiprināja ādas apģērbs un kažokādas cepure; viņš izstaroja draudus tikpat dabiski kā uguns svelmi. Kontrasts starp Eliasu un Pārceļotājiem bija ass. Pārceļotājiem gan jaunajiem, gan vecajiem piemita prieks. Viņu kustību grācija pauda līksmi briesmu sajūtas tajā nebija. Bērni, protams, nebija valdāmi un kūsāja dedzīgās alkās izkustēties, taču arī tuathanu vīri ar sirmām bārdām un vecāsmātes lika vieglu soli, un viņu cienīgums nebūt nelaupīja cēlās gaitas krāšņumu. Šķita, ka visi tūlīt, tūlīt sāks dejot, pat stāvot uz vietas un

arī retajos brīžos, kad apmetnē neskanēja mūzika. Gandrīz bez apstājas plūda un bangoja vijoļu, flautu, cītaru un bungu skaņas gandrīz ikkatrā stundā, gan atpūtas brīdī, gan darbā. Priecīgas dziesmas, jautras, smejo­šas un skumjas dziesmas; ja apmetnē kāds bija nomodā, parasti skanēja mūzika.

Lai arī kuriem ratiem Eliass ietu garām, no visiem viņam pretī drau­dzīgi māja un smaidīja, un, lai arī pie kura ugunskura viņš apstātos, visur skanēja sirsnīgi vārdi. Jādomā, ka tādu seju atklātu un draudzīgu Pārceļotāji rādīja visiem svešiniekiem. Tomēr Perins zināja, ka zem tās slēpjas puspieradinātu briežu piesardzība. Emondāriešiem veltītie smaidi kaut ko slēpa, tādas kā bažas par draudošām briesmām; tikai dienām ejot, tās pamazām izplēnēja. Savukārt pret Eliasu Pārceļotāju piesardzība izpaudās spēcīgi kā gaisa virmošana tveicīgā vasaras dienā un nenoplaka. Eliasam neredzot, tuathani viņu atklāti vēroja, it kā domādami, kas gan šim vīram prātā. Kad viesis gāja cauri apmetnei, šķita, ka Pārceļotāju kājas, gatavas dejai, tikpat labi bija gatavas arī bēgšanai.

Lapu dzīves gājums Eliasu, protams, darīja tikpat bažīgu kā viņš Pārceļotājus. Tuathanu tuvumā Eliasa lūpas vienmēr sašķobījās. Nevarētu teikt, ka gluži augstprātīgi un nebūt ne nicinoši, tomēr varēja noprast, ka viņš gribētu atrasties kaut kur citur, nevis te, un gandrīz vai vienalga, kur. Tomēr pietika tikai Perinām ieminēties, ka apmetne jāpamet, kad Eliass izteicās atpūtai būs gana ar pāris dienām.

- Pirms mēs satikāmies, jums bija jāpiedzīvo smagi laiki, Eliass atbildēja, kad Perins trešo vai ceturto reizi ieminējās par apmetnes pame­šanu, un priekšā aizvien ir vēl smagāki ar trollokiem un Puscilvēkiem, kas jūs vajā, un Aesu Sedajām draugos.

Eliass pasmaidīja, stūķēdams mutē Ilas žāvēto ābolu pīrāgu.

Perinu vēl aizvien mulsināja bārdaiņa dzelteno acu skatiens arī tajos brīžos, kad viņš smaidīja. Varbūt tādās reizēs pat vairāk, jo smaids reti kad rotā mednieku sejas. Eliass laiskojās pie Raena ugunskura, kā allaž atteikdamies sēdēt uz baļķiem, kas bija atvilkti tieši šim nolūkam.

- Vai patiešām gribat ātrāk nokļūt Aesu Sedaju rokās?

- Bet ja Izdzisušie mūs atradīs? Kas viņus aizkavēs, ja sēdēsim te un gaidīsim? Trīs vilki viņus neatturēs, un arī Pārceļotāji mums nepalīdzēs. Viņi taču nespēs aizstāvēt pat sevi! Trolloki šos ļaudis noslepkavos, un

tā būs mūsu vaina. Mums noteikti jādodas prom, agri vai vēlu! Kāpēc nevaram agri?

- Kaut kas liek man gaidīt. Dažas dienas, ne vairāk.

- Kaut kas!

- Mieru, tikai mieru, puis! Ņem dzīvi, kāda tā ir. Kad jāskrien, skrien, kad vajag, cīnies, kad vari, atpūties.

- Bet ko nozīmē “kaut kas”?

- Nogaršo pīrāgu! Ilai es nepatīku, bet, kad ierodos, ēdamo viņa nežēlo. Tuathanu apmetnē vienmēr var kārtīgi paēst.

- Kaut kas? Perins nelikās mierā. Ja jūs kaut ko zināt un mums nesakāt…

Eliass greizi paglūnēja uz pīrāga gabalu savā rokā, nolika to malā un noslaucīja rokas.

- Kaut kas, viņš beidzot izmeta un paraustīja plecus, it kā pats īsti nezinātu, kaut kas liek man domāt, ka noteikti ir jānogaida. Vēl pāris dienu. Tadas nojautas mani bieži nepārņem, bet, ja tā notiek, tad es zinu, ka ir jātic. Savulaik tāda priekšnojauta man izglāba dzīvību. Šis ir citāds gadījums, tomēr tāpat svarīgs. Tas man ir skaidrs. Ja gribat skriet uz priekšu, skrieniet! Bez manis.

Neko vairāk Perins neizdibināja, lai arī kā prašņāja. Eliass klīda apkārt, runāja ar Raenu, ēda, snauda, uzmaucis cepuri uz acīm, un negribēja ne dzirdēt par došanos prom. Kaut kas viņam lika gaidīt. Kaut kas vēstīja, ka ir svarīgi palikt. Viņš zinās, kad būs pienācis laiks aiziet. Paņem vēl pīrāgu, puis! Neērcini sevi! Nogaršo sautējumu! Atslābinies!

Perins nekur nespēja rast sev vietu. Naktī viņš klīda starp varavīksnes krāsu ratiem un uztraucās un vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens cits, šķiet, neraizējās. Tuathani dziedāja un dejoja, vārīja un apmetnē pie ugunsku­riem ēda augļus un riekstus, ogas un dārzeņus (gaļu gan ne) un bez sava gala tīrīja un berza, nelikdamies ne zinis par pasauli. Visapkārt skraidīja un rotaļājās bērni, spēlēdami starp ratiem paslēpes, kāpdami kokos ap apmetni, smiedamies, vārtīdamies pa zemi kopā ar suņiem. Nevienam nerūpēja, kas notiek citur pasaulē.

Vērodams Pārceļotājus, Perins izjuta neatvairāmu tieksmi laisties prom. Jāiet, kamēr mūsu dēļ viņus nav sākuši vajāt! Viņi mūs uzņēma, bet mēs par laipnību atmaksājam ar briesmu piesaistīšanu. Šiem ļaudīm vismaz ir iemesls būt bezrūpīgiem. Viņus nevajā. Bet mūs…

Bija grūti pārmīt kaut dažus vārdus ar Egvēnu. Viņa un Ila vai nu sarunājās, sabāzušas galvas kopā, liekot noprast, ka vīrieši te nav aicināti, vai arī meitene dejoja ar Aramu, riņķodama un riņķodama flautu, vijoļu un bungu skaņās, melodijās, ko tuathani bija savākuši visā pasaulē, vai arī pašu Pārceļotāju griezīgo, vibrējošo dziesmu viļņos griezīgas bija gan ātrās, gan lēnās. Viņš zināja daudzas dziesmas, dažas no tām Perins bija dzirdējis mājās, lai gan Divupē tām bieži bija citi nosaukumi. Piemēram, “Trīs meitenes pļavā” tuathani sauca par “Daiļo rrleiteņu deju”, bet “Zie­meļvējš”, kā viņi teica, dažviet esot “Lietusgāze”, bet citur “Berina atkāp­šanās”. Kad Perins nedomājot pajautāja par dziesmu “Pie Meistarotāja ir mani katli”, visapkārt atskanēja smiekli. Pārceļotāji šo dziesmu zināja, taču ar nosaukumu “Mētā spalvas!”.

Perins saprata, kāpēc gribas dejot, dzirdot tuathanu dziesmas. Savu­laik Emondārē visi viņu uzskatīja par pieklājīgu dejotāju, neko vairāk, taču Pārceļotāju dziesmas kājām lika cilāties; puisim šķita, ka viņš savu mūžu nav dejojis nedz tik ilgi, nedz tik pamatīgi, nedz arī tik labi. Hip­notizējošās dziesmas asinīm lika dunēt bungu ritmā.

Otrajā vakarā Perins pirmo reizi vēroja sieviešu deju dažu lēnu dziesmu pavadījumā. Rāmi dega ugunskuri, ratus jau ieskāva nakts, un pirksti lēni, ritmiski sita pa bungām. Vispirms pa vienām, tad arī pa citām, līdz visas bungas apmetnē skanēja vienādi klusā, uzstājīgā ritmā. Ja ne bungas, visapkārt valdītu klusums. Gaismā iepeldēja meitene sarkanā kleitā un atraisīja lakatu. Meitenes matos mirdzēja kreļļu virtenes, un viņa bija nosviedusi kurpes. Liegi ievaidējās flauta, un meitene sāka dejot. Aiz sevis izstieptās rokās viņa turēja lakatu, grozīdama gurnus un basās kājas sizdama bungu ritmā. Meitenes tumšās acis apstājās pie Perina, un viņas sejā tikpat lēni kā deja uzplauka smaids. Virpuļodama nelielos apļos, mei­tene pār plecu smaidīja Perinām.

Jauneklis skaļi norija siekalas. Seja kaisa un ne jau uguns dēļ. Pir­majai meitenei pievienojās otrā, un bungu dunas un lēnās gurnu grozī­šanas ritmā trīsēja divu lakatu bārkstis. Meitenes smaidīja Perinām, un viņš neskanīgi noklepojās, baidīdamies paskatīties visapkārt, nosarcis kā biete. Tie, kas nevēroja dejotājas, droši vien par viņu jau smējās. Par to nu Perins nešaubījās!

Cik nevērīgi vien varēdams, viņš noslīdēja no baļķa, it kā iekār­tojoties ērtāk, tomēr centās neskatīties uz ugunskuru un dejotājām.

Emondārē nekas tāds nenotika. Dejas pļavā ar meitenēm svētkos bija kas pavisam cits. Šobrīd Perins gribēja, lai saceļas vējš un viņu atvēsina.

Meitenes atkal iedejoja Perina redzeslaukā, bet nu jau viņas bija trīs. Viena viltīgi viņam piemiedza ar aci. Perina skatiens drudžaini šaudījās. Pie Gaismas! viņš domāja. Ko lai tagad dara? Kā rīkotos Rands? Viņš prot apieties ar meitenēm.

Dejotājas klusītēm smējās un brīdi pa brīdim atmeta garos matus uz pleciem, krellēm klikstot. Perinām šķita, ka viņa seja deg. Pēc mirkļa mei­tenēm pievienojās mazliet vecāka sieviete, lai pamācītu, kā jādejo. Perins ievaidējās un padevies aizvēra acis. Sieviešu smiekli ņirbēja un kutināja pat aiz aizvērtiem plakstiņiem, un Perins viņas tāpat redzēja. Uz pieres izspiedās sviedri; viņš alka vēja.

Raens sacīja, ka šo deju meitenes bieži nedejo, un arī sievietes to dara reti, bet Eliass vēlāk teica, ka Perina sarkšanas dēļ viņas pēc tam to dejo­jušas ik vakaru.

- Man tev jāsaka paldies, Eliass nopietni un svinīgi paziņoja. -Jums, jaunajiem puišiem, ir citādi, bet manos gados vajag ko vairāk par uguni, lai siltu kauli.

Perins saviebās. Promejošā Eliasa mugura lai gan nekas taču nebija redzams kaut kādā ziņā vēstīja, ka vīrs sevī smejas.

Necik ilgi, un Perins jau spēja mierīgi novērsties no dejojošajām sie­vietēm un meitenēm, tomēr acu miegšana un smaidi vēl aizvien vilināja vēlēties uz viņām skatīties. Uz vienu varbūt vēl varētu, bet uz piecām sešām un visu acu priekšā… Perins tā arī nespēja pārtraukt sarkt.

Bet tad ari Egvēna sāka mācīties deju. Viņu skoloja tās pašas divas meitenes, kas bija dejojušas pirmajā vakarā. Abas sita plaukstas ritmā, un Egvēna atkārtoja dejas soļus, lakatam aiz muguras plīvojot. Perins tā kā gribēja kaut ko teikt, bet nosprieda, ka labāk turēt mēli aiz zobiem. Kad meitenes sāka mācīt gurnu grozīšanu, Egvēna izplūda smieklos, un visas trīs ķiķinot saķērās rokās. Taču Egvēna neatlaidās un dejoja, acīm mirdzot, vietumis tumši pietvīkušiem vaigiem.

Arams kaislīgām, alkainām acīm vēroja, kā viņa dejo. Izskatīgais tuathanu jauneklis bija uzdāvinājis Egvēnai zilas krelles, un no tām viņa nešķīrās. Smaidu Ilas sejā, viņai ievērojot mazdēla interesi par Egvēnu, vēlāk nomainīja bažās savilkta piere. Perins apņēmās nenolaist no jaunā Arama ne acu.

Reiz pie zaļdzelteni krāsotiem ratiem viņam izdevās palikt ar Egvēnu divatā.

- Priecājies par dzīvi, vai ne? Perins jautāja.

- Bet kāpēc lai es to nedarītu? Egvēna pieskārās zilajām krellēm pie kakla un smaidot skatījās uz rotu. Visiem taču nav jābūt tādiem rūgumpodiem kā tu. Vai tad neesam pelnījuši izmantot iespēju papriecāties?

Turpat netālu viņš vienmēr atradās Egvēnas tuvumā uz krūtīm sakrustotām rokām stāvēja Arams; jaunekļa sejā vīdēja daļēji apmieri­nāts, daļēji izaicinošs smaidiņš. Perins pieklusināja balsi.

- Man šķita, ka gribēji doties uz Tarvalonu. Šeit tu Aesu Sedaju mākslu neapgūsi.

Egvēna pameta ar galvu.

- Bet man šķita, ka tu nemaz negribi, lai es kļūstu par Aesu Sedaju, viņa pārlieku mīļi atbildēja.

- Pelni un asinis! Vai tiešām tu domā, ka šeit esam drošībā? Un tāpat šie ļaudis, kas ir kopā ar mums? Jebkurā bridi mūs var atrast Izdzisušais.

Egvēnas pirksti uz krellēm notrīcēja. Nolaidusi roku, viņa dziļi ieel­poja.

- Notiks tas, kam jānotiek, vienalga, vai dosimies projām rīt vai nākamnedēļ. Tā es šobrīd domāju. Priecājies par dzīvi, Perin! Varbūt citas izdevības mums vairs nebūs.

Egvēna skumji noglāstīja Perina vaigu. Arams pasniedza viņai roku, un Egvēna metās pie jaunekļa, jau atkal smiedamās. Abiem skrienot turp, kur dziedāja vijoles, Arams pār plecu uzvaroši pasmīnēja, it kā sacīdams: Viņa nav tava, bet būs mana.

Perins nodomāja, ka viņi visi par daudz ļaujas tuathanu burvībai. Eliasam taisnība! Lapu dzīves gājumam nav jāpievēršas. Tas pats tevī iesūcas.

Pietika Ilai ieraudzīt, ka Perins sarāvies stāv vējā, un viņa atnesa no ratiem biezu vilnas apmetni. Tumšzaļā krāsa pēc visiem sarkanajiem un dzeltenajiem toņiem priecēja jaunekļa acis. Apmetis ģērbu ap pleciem, Perins nobrīnījās, ka apmetnis ir viņam gana liels, bet Ila stīvi noteica:

- īsti pa kauliem nav. Paraudzījusies uz cirvi puisim pie jostas, sie­viete pacēla skatienu, un acis viņas smaidošajā sejā bija skumjas. Nepa­visam nav pa kauliem.

Tā bija ar visiem Meistarotājiem. Vienmēr smaida, tūliņ aicina kopā iedzert vai klausīties mūziku, bet acis vienādiņ līp pie cirvja; un Perins

zināja, ko viņi domā. Vardarbības rīks. Un vardarbībai pret citu cilvēcisku būtni nav attaisnojuma. Lapu dzīves gājums.

Dažbrīd Perins gribēja viņiem uzkliegt. Pasaulē bija trolloki un Izdzi­sušie! Tādi, kas nocirstu katru lapu. Kaut kur klīda Melnais, un Lapu dzīves gājums sadegtu Bālzamona acīs. Tāpēc Perins stūrgalvīgi turpināja nēsāt pie jostas cirvi. Viņš pasāka raut vaļā apmetni arī vējainā laikā, lai pusmēness asmens nekad nebūtu paslēpts. Šad un tad Eliass vaicājoši uzlūkoja smago cirvi Perinām pie sāna un uzsmaidīja, it kā dzeltenās acis lasītu viņa domas. Tādos brīžos Perinām gandrīz vai gribējās cirvi paslēpt. Gandrīz.

Tuathanu apmetnē Perinu viss kaitināja, toties vismaz sapņi šeit bija normāli. Dažreiz viņš gan pamodās nosvīdis, jo bija redzējis sapni par trollokiem un Izdzisušajiem, kas plosīja apmetni, metot uz daudzkrā­sainajiem ratiem lāpas un pārvēršot tos milzu sārtos. Sapnī cilvēki krita asiņu peļķēs, vīrieši, sievietes un bērni skrēja, kliedza un mira, taču pat nemēģināja aizstāvēties pret sirpjveida zobenu cirtieniem. Nakti pēc nakts Perins rāvās augšā tumsā, elsodams un taustīdamies pēc cirvja, līdz beigās attapās, ka rati neliesmo un zemē nemudž asiņaini purni, ņurdē­dami virs saplosītiem un izkropļotiem augumiem. Tie bija parasti murgi un savā ziņā pat dīvaini nomierināja. Ja Melnajam bija vieta viņa sapņos, tad tieši tādos, tomēr viņa tur nebija. Nebija arī Bālzamona. Tikai parasti nakts murgi.

Taču nomodā Perins pastāvīgi juta vilku klātbūtni. Pelēči turējās zināmā attālumā no apmetnes, tāpat arī no ratu karavānas ceļā, tomēr jauneklis zināja, ka viņi tepat vien ir. Viņš juta vilku nicinājumu pret suņiem tuathanu sargiem. Trokšņainajiem nezvēriem, kuri bija aiz­mirsuši, kam paredzēti viņu žokļi, bija aizmirsuši siltu asiņu garšu. Viņi varēja nobiedēt cilvēkus, taču, ja parādītos vilku bars, lavītos projām ar asti kājstarpē. Jo diena, jo skaidrāk un noteiktāk Perins to juta.

Lāsumainā ar katru saulrietu kļuva arvien nepacietīgāka. Ja jau Eli­ass gribēja vest šos ļaudis uz dienvidiem, tad droši vien tā vajadzēja; kas jādara, jādara. Reiz šim gausajam ceļojumam pienāks gals. Vilki bija klaiņotāji, tomēr Lāsumainā negribēja tik ilgi būt prom no bara. Arī Vējš nepacietībā vai dega. Medībās šeit nepavisam neveicās, un viņam riebās pārtikt no lauka pelēm, kam sekot piedien tikai mazuļiem, kuri mācās medīt, un kas noder par barību vecajiem, kuri vairs nespēj nogāzt briedi

vai pārkost cīpslas savvaļas vērsim. Dažreiz Vējš iedomājās, ka Apde­dzinātajam bija taisnība: cilvēku uztraukumi jāatstāj pašu cilvēku ziņā. Tomēr Lāsumainās tuvumā viņš no tādām domām vairījās un vēl vai­rāk uzmanījās, ja tuvumā grozījās Lēkātājs. Lēkātājs bija sirms, rētains cīnītājs, gadu gaitā iemantotās pieredzes dēļ kļuvis bezkaislīgs, taču viņa viltība pārpārēm aizstāja to, ko varbūt bija laupījis vecums. Par cilvēkiem Lēkātājam bija viens pīpis, tomēr Lāsumainā gribēja, lai uzdevums tiek izpildīts, un, ja viņa gaida, arī viņš gaidīs; ja viņa skrēja, arī viņš skries. Ja kāds uzbruktu Lāsumainajai vilks vai cilvēks, vērsis vai lācis -, tad uzreiz nokļūtu Lēkātāja žokļos, kas to aizmidzinātu uz mūžu. Tāda, lūk, bija Lēkātāja dzīves sūtība, un tieši tāpēc Vējš bija piesardzīgs. Tikmēr Lāsumainā nelikās zinis nedz par viena, nedz otra domām.

Perina prāts to visu skaidri apzinājās. Viņš kvēli ilgojās pēc Kēmlīnas, Moirainas un Tarvalonas. Pat ja viss nekļūtu skaidrs, vismaz pienāktu beigas. Eliass uz viņu paskatījās, un Perins nešaubījās: vīrs ar dzeltenajām acīm visu zina. Lūdzu, kaut tam būtu beigas!

Perina sapnis iesākās daudz patīkamāk nekā citi pēdējā laikā redzētie. Viņš pie Alsbetas Luhanas virtuves galda ar akmeni asināja savu cirvi. Luhana kundze parasti neļāva mājās ņemties ar smēdes darbiem. Pat Luhana kungam vajadzēja asināt nažus kaut kur citur. Bet sapnī, darbo­damās pie plīts, viņa par cirvi nebilda ne vārda. Luhana kundze klusēja arī tad, kad vilks iegāja dziļāk mājā un kamolā apgūlās starp Perinu un sētas durvīm. Perins turpināja asināt cirvi, jo tas drīzumā būs jāizmanto.

Piepeši vilks piecēlās un dziļi ierūcās, biezā spalva uz pelēča kakla sacēlās stāvus. Virtuvē pa sētas durvīm ienāca Bālzamons. Luhana kun­dze vēl aizvien rosījās ap maltīti.

Perins pielēca kājās, pacēla cirvi, taču Bālzamons nelikās to redzam, viņš visu uzmanību veltīja vilkam. Tukšajos acu dobumos dejoja liesmas.

- Vai tas būtu tavs aizstāvis? Nu, esmu jau tādu redzējis. Ne vienu reizi vien.

Bālzamons salieca pirkstu, un vilks iegaudojās, kad no viņa acīm, ausīm, mutes un ādas izlauzās uguns. Virtuvi pildīja svilstošas gaļas un spalvas smaka. Alsbeta Luhana pacēla katla vāciņu un ar koka karoti apmaisīja virumu.

Perins nometa cirvi un lēca uz priekšu, mēģinādams ar rokām apslā­pēt liesmas. Vilks viņa plaukstās sačervelējās melnās pelnu plēksnēs.

Raudzīdamies bezveidīgajā ogļu kaudzē uz Luhana kundzes tīri izmēztās grīdas, Perins atkāpās. Puisis gribēja notīrīt taukainos sodrējus no rokām, taču, iedomājoties sevi tās beržam pret drēbēm, viņam sametās šķērmi. Pagrābis cirvi, Perins satvēra to tik cieši, ka pirkstu kauliņi noknakšķēja.

- Lieciet man mieru! puisis iesaucās.

Luhana kundze dungodama piesita ar karoti pie katla malas un nocēla vāku.

- Nekur tu neaizbēgsi! Bālzamons sacīja. No manis tu nevari paslēpties. Ja esi īstais, tad piederi man.

No Bālzamona liesmainās sejas virda versme, kas piespieda Perinu atkāpties pār visu virtuvi, līdz beigās viņa mugura atspiedās pret sienu. Luhana kundze atvēra krāsni, lai pārbaudītu, kā cepas maize.

- Pasaules acs tevi aprīs, Bālzamons teica. Es tevi iezīmēju kā savējo!

Viņš pameta uz priekšu sažņaugtu dūri, it kā kaut ko sviestu, un tad atlieca pirkstus. Perinām sejā iesitās krauklis.

Melnais knābis iecirtās jaunekļa kreisajā acī, viņš iekliedzās…

…un piecēlās sēdus, saķēris seju, Pārceļotāju dusošo ratu ielenkts. Perins lēnām nolaida rokas. Nekas nesāpēja, nekas neasiņoja. Tomēr viņš vēl aizvien juta neciešami sāpīgo dūrienu.

Puisis paraustīja plecus un gaismiņā pēkšņi ievēroja, ka viņam blakus ir notupies Eliass pastieptu roku, it kā gribēdams viņu sapurināt un pamodināt. Aiz kokiem, kur stāvēja rati, spalgi gaudoja vilki no trim rīklēm vienbalsīgi. Tieši tādas bija arī Perina izjūtas. Uguns. Sāpes. Uguns. Naids. Naids! Nogalināt!

- Jā, Eliass klusi sacīja. Ir laiks. Celies, puis! Mums jādodas.

Perins izkūņojās no guļvietas. Kamēr viņš tina rullī segu, no saviem

ratiem izkāpa Raens, berzēdams no acīm miegu. Paskatījies debesīs, vīrs sastinga pusceļā uz kāpnēm, vēl pacēlis rokas pie sejas. Kustējās tikai Raena acis, uzmanīgi pētot debesis, lai gan Perins nesaprata, ko viņš tajās redz. Austrumos peldēja daži mākoņi ar rītausmas ievilktām sārtām svītrām apakšmalā. Nekā cita, ko redzēt, nebija. Šķita, ka Raens ieklausās un ošņā gaisu, lai gan nebija citu trokšņu kā tikai vēja šalkoņa kokos, un gaisā virmoja vien tik tikko jaušams dūmu smārds no iepriekšējā vakara ugunskuriem.

Kad atgriezās Eliass ar savu trūcīgo mantību, Raens nokāpa pa kāp­nītēm līdz galam.

- Mums jāmaina ceļošanas virziens, mans vecais draugs.

Raens atkal satraukti palūkojās debesīs.

- Šodien nogriezīsimies uz cita ceļa. Vai jūs mums piebiedro­sieties?

Eliass papurināja galvu, un Raens pamāja, it kā jau pašā sākumā būtu to zinājis.

- Nu, esi piesardzīgs, mans vecais draugs, šī diena ir tāda savāda…

Raens jau atkal grasījās pacelt skatienu, taču beigās nolaida acis,

nemaz neticis līdz ratu augšmalai.

- Domāju, karavāna dosies uz austrumiem. Varbūt līdz pašai Pasau­les korei. Iespējams, atradīsim stēdingu un tad kādu laiku tur paliksim.

- Stēdingā nepazīst ļaunumu, Eliass piekrita. Vienīgi ogēri nav pārāk viesmīlīgi pret svešiniekiem.

- Pārceļotājiem visas durvis vaļā! Raens atbildēja un pasmaidīja.

- Turklāt pat ogēriem ir katli un šis tas labojams. Bet tagad nāciet brokas­tīs, un tad mazliet par to parunāsim.

- Nav laika, Eliass sacīja, arī mēs šodien dodamies prom. Pēc iespējas ātrāk. Šķiet, šī ir tā diena, kad jādodas ceļā.

Raens centās pierunāt Eliasu, lai viņi vismaz paēd; tāpat arī Ila, iznā­kusi no ratiem kopā ar Egvēnu, teica savu vārdu, taču ne tik dedzīgi kā viņas vīrs. Un it kā izvēlējās īstos vārdus, tomēr pieklājībā jautās stīvums. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ila ar atvieglojumu atvadās ne tikai no Eliasa, bet varbūt arī no Egvēnas.

Nemanīdama, ka Ila slepus met uz viņu nožēlas pilnu skatienu, Egvēna jautāja, kas notiek. Perins jau gaidīja, ka meitene gribēs palikt pie tuathaniem, taču, kad Eliass visu izskaidroja, Egvēna tikai domīgi pamāja un aizsteidzās uz ratiem pēc savām mantām.

Raens beigās pasvieda augšup rokas.

- Lai notiek! Nezinu gan, vai esmu kādreiz palaidis viesi no apmet­nes bez atvadu mielasta, taču… Viņš atkal kā šaubīdamies pacēla ska­tienu uz debesīm. Nu, domāju, arī mums pašiem tūlīt jābrauc. Varbūt ēdīsim pa ceļam. Bet vismaz ļaujiet no jums kārtīgi atvadīties!

Eliass gribēja iebilst, taču Raens jau steidzās no ratiem uz ratiem, klauvēdams pie durvīm, aiz kurām visi vēl gulēja. Kad tika atvesta Bela,

apmetne jau bija uzplaukusi visā krāšņumā un spožumā, tik daudzkrā­saina, ka Raena un Ilas sarkandzeltenā mājiņa uz riteņiem šķita gandrīz vai necila. Lielie suņi pūlī pastaigājās, izkāruši mēles, gaidīdami, lai kāds pakasa tiem aiz auss, bet Perins un pārējie tikmēr pacietīgi sarokojās un apskāvās ar visiem pēc kārtas. Ikvakara dejotājām nepietika ar rokasspie­dienu vien, un meiteņu apskāvienos Perinām pēkšņi nepavisam negri­bējās doties prom, līdz beidzot viņš iedomājās, cik daudz ļaužu skatās. Perina seja kļuva gandrīz tikpat sarkana kā viskošākie rati.

Arams mazliet pavilka malā Egvēnu. Perins atvadu troksnī nedzir­dēja, ko jaunais tuathans saka, taču redzēja, ka viņa purina galvu, sākumā lēni, bet, kad Arams sāka lūdzoši žestikulēt, jau noteiktāk. Jaunekļa sejā lūdzošo izteiksmi nomainīja centieni pārliecināt, taču Egvēna stūrgalvīgi purināja galvu, līdz beigās viņu izglāba Ila, pateikdama mazdēlam dažus skarbus vārdus. Dusmās saviebies, Arams lauzās projām cauri drūzmai, vairs ne no viena neatvadījies. Ila pavadīja mazdēlu ar skatienu, it kā gri­bēdama saukt viņu atpakaļ. Ari viņa ir atvieglota, Perins nodomāja. Atvieg­lota, jo viņš negrib doties kopā ar mums ar Egvēnu.

Kad Perins vismaz vienreiz bija paspiedis ikkatram nometnē roku un vismaz divreiz samīļojis ik meiteni, drūzma atkāpās, izbrīvējot laukumiņu ap Raenu, Ilu un trim viesiem.

- Jūs ieradāties ar mieru, Raens izteiksmīgi vēstīja, formāli noliecis galvu, piespiedis rokas pie krūtīm. Un tagad ar mieru aizejat. Vienmēr laipni gaidīti pie mūsu uguns, ar mieru! Lapu dzīves gājums ir miers.

- Lai miers ar jums visiem, Eliass teica, visiem Pārceļotājiem! Brīdi vilcinājies, viņš piebilda: Es atradīšu dziesmu, vai arī atradīs kāds cits, bet dziesma tiks dziedāta vai nu šogad, vai nākamgad. Kā tas reiz ir bijis, tā būs, pasaule bez gala un malas.

Raens pārsteigts samirkšķināja acis, arī Ila izskatījās kā no debesīm nokritusi. Visi tuathani murminot atbildēja:

- Pasaule bez gala un malas. Pasaule un laiks bez gala un malas.

Raens un viņa sieva steigšus piebalsoja pārējiem.

Un tad patiešām jau bija laiks doties prom. Pēdējie atvadu vārdi, pāris beidzamo brīdinājumu, daži pēdējie smaidi un acu piemiegšana, un apmetne palika aiz muguras. Raens viņus pavadīja līdz pat pēdējai koku rindai; suņi lēkāja viņam pie sāna.

- Nudien, mans vecais draugs, jums ļoti jāuzmanās. Mūsu laikos… Baidos, ka pasaulē netraucēti klīst ļaunums, un, lai arī par ko uzdodaties, jūs neesat tik ļauni, lai tas jūs neaprītu.

- Lai miers ar jums! Eliass sacīja.

- Un ar jums! Raens skumji atbildēja.

Kad Raens bija projām, Eliass sadrūma, juzdams abu ceļabiedru ska­tienus.

- Muļķībām par to viņu dziesmu es neticu, viņš norūca, tomēr nebija nekādas vajadzības ļaudis apbēdināt, izjaucot viņu ceremoniju, vai ne? Es jau teicu, ka dažkārt viņi ar savām ceremonijām pārspīlē.

- Protams, Egvēna klusi sacīja, ne vismazākās vajadzības.

Eliass novērsās, kaut ko murminādams zem deguna.

Parādījās Lāsumainā, Vējš un Lēkātājs, lai sasveicinātos ar Eliasu; vilki neluncinājās kā suņi, bet apsveicinājās ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu. Perins uztvēra viņu sarunu. Uguns acis. Sāpes. Sirdi plosošas. Nāve. Sirdi plosoša. Perins saprata, ko vilki vēsta. Melnais. Viņi stāstīja par Perina sapni. Par savu sapni.

Jauneklis notrīsēja, kad vilki izrāvās uz priekšu, lai izlūkotu ceļu. Bija Egvēnas kārta sēdēt Belas mugurā, un Perins gāja viņām blakus. Eliass, kā parasti, bija priekšā, sperdams ašus, vienmērīgus soļus.

Par sapni Perinām negribējās ne domāt. Šķita kopā ar vilkiem viņi ir drošībā. Ne līdz galam. Atzīsti! Ar visu sirdi. Ar visu dvēseli. Tu vēl aizvien pretojies. Drošībā būsi vien tad, kad atzīsi.

Izmetis vilkus no prāta, Perins pārsteigti samirkšķināja acis. Viņš pat nebija zinājis, ka to spēj. Perins apņēmās vilkus domās vairs neielaist. Pat sapņos? Jauneklis nezināja, kas jautā viņš vai vilki.

Egvēna ap kaklu vēl nēsāja Arama dotās zilās krelles, bet matos sprauda citu jaunā tuathana dāvanu zariņu ar spilgti sarkanām lapi­ņām. Perins nešaubījās, ka Arams bija mēģinājis pierunāt Egvēnu, lai viņa paliek pie Pārceļotājiem. Labi gan, ka viņa nepadevās, tikai varēja gan tik mīļi neglāstīt krelles.

Beidzot Perins ierunājās:

- Tu gandrīz visu laiku biji kopā ar Ilu. Par ko jūs abas runājāt? Kad nedejoji ar to garkājaino, tu runāji ar Ilu, it kā jums būtu savi noslēpumi.

- Ila man deva padomus, kādai jābūt sievietei, Egvēna izklaidīgi atbildēja.

Perins sāka smieties. Viņa no kapuces apakšas uz puisi draudīgi paskatījās, bet viņš to neredzēja.

- Deva padomus! Mums gan neviens nestāsta, kādiem jābūt vīrie­šiem. Mēs esam, un viss.

- Varbūt tieši tāpēc, Egvēna atbildēja, jūs nekam nederat.

Eliass viņiem priekšā skaļi smējās.

Divdesmit astota nodala

Pēdu nospiedumi gaisā

N

īnēva pārsteigta raudzījās ainavā pie upes, kas pavērās viņas

skatienam. Pienaini baltais tilts spoži mirdzēja saulē. Kārtējā

leģenda, viņa nodomāja, skatīdamās uz Sargātāju un Aesu

Sedaju, kas jāja pa priekšu. Kārtējā leģenda, un viņi to pat neievēro. Viedā

nolēma, ka vairs neskatīsies. Viņi smiesies, ja pamanīs, ka bolos kā lauku

skuķis. Visi trīs klusēdami devās uz teiksmaino Balto tiltu.

Kopš tā rīta Šadarlogotā, kad Nīnēva viņus atrada Arinelles krastā, viņai vēl nebija izdevies kārtīgi parunāt ar Aesu Sedaju. Protams, sievie­tes sarunājās, bet Nīnēva uzskatīja, ka par maznozīmīgām lietām. Piemē­ram, Moiraina centās pierunāt Viedo doties uz Tarvalonu. Ja vajadzētu, Nīnēva to darītu un apgūtu visas vajadzīgās iemaņas, taču citam mērķim, nekā domāja Aesu Sedaja. Ja Moirainas dēļ būs cietusi Egvēna un zēni…

Dažreiz Nīnēva pret savu gribu sāka domāt, ko viņa varētu paveikt ar Vienspēka palīdzību, kā varētu to izmantot. Pieķērusi sevi šādi prātuļojam, Nīnēva allaž saniknojās, un domas pagaisa. Spēks bija netīrs. Viņai tas nav vajadzīgs. Ja nu vienīgi nebūtu citas izejas.

Nolādētā sieviete gribēja ar Nīnēvu runāt tikai par vienu: proti, ir jādodas uz Tarvalonu un jāmācās. Nē, Moiraina viņu nemācīs! Turklāt Nīnēva nemaz arī negribēja pārāk daudz zināt.

- Kā jūs domājat viņus atrast? Viedā nepagurdama jautāja.

- Es taču teicu, Moiraina atbildēja, pat nevīžodama pagriezt galvu. Es zināšu, kad tie abi, kas pazaudēja monētas, būs tuvumā.

Neba pirmoreiz Nīnēva to vaicāja, taču Aesu Sedajas balss bija rāma kā dīķis, kas negrib viļņoties, lai arī cik oļu tajā mestu. Jūtot tādu

pretestību, Viedās asinis vienmēr sāka vārīties. Moiraina mierīgi jāja uz priekšu, it kā nemaz nejustu sev mugurā viņas skatienu. Taču just viņa juta to Viedā zināja, jo skatījās ļoti neatlaidīgi.

- Jo vairāk laika būs pagājis, jo tuvāk viņiem man jāpienāk, tomēr es zināšu. Un tam, kura rokās vēl ir monēta, varu sekot kaut līdz pasaules malai, ja būs vajadzīgs.

- Un tad? Ko jūs, Aesu Sedaja, darīsiet, viņus atradusi?

Nīnēva bija pārliecināta, ka Aesu Sedaja nemaz tik dedzīgi puišus nemeklētu, ja tas neietilptu viņas plānā.

- Tarvalona, Viedā.

- Tarvalona, Tarvalona! Neko citu no jums nedzird, un man jau…

- Mācībās, kuras apgūsiet Tarvalonā, iekļauta arī pašsavaldīšanās. Ja prāts pakļaujas emocijām, ar Vienspēku neko nevar iesākt.

Nīnēva jau vēra muti, lai atbildētu, taču Aesu Sedaja turpināja:

- Lan, man ar tevi mazliet jāparunā.

Abi sabāza kopā galvas, un Nīnēvai atlika vien ar niknumu īgni noskatīties. Viņu ikreiz pārņēma dusmas, apzinoties, ka sejā ir šī der­dzīgā izteiksme. Diemžēl tā gadījās itin bieži: katru reizi, kad Aesu Sedaja veikli izvairījās no Viedās jautājumiem, mainīdama sarunas tematu, mie­rīgi aizslīdēdama gar sarunā izliktajiem slazdiem vai izlikdamās, ka neko nedzird, līdz beidzot Nīnēva apklusa. īgņošanās Viedajai lika justies kā meitenei, kuru kāda no Sievu loka pieķērusi muļķīgās izdarībās. Tā jus­ties viņa nebija radusi, un rāmais smaids Moirainas sejā visu vērta vēl ļaunāku.

Ja vien varētu tikt vaļā no tās sievietes! Ar Lanu vien būtu vienkār­šāk Sargātājam būtu jāspēj tikt galā ar visu, kas nepieciešams, Viedā aši iedomājās un juta, ka nosarkst. Bet tā taču būtu!

Tomēr Lans viņu kaitināja vēl vairāk nekā Moiraina. Nīnēva nespēja saprast, kāpēc Sargātājs tik ļoti viņu tracina. Runāt viņš runāja maz, labi ja duci vārdu dienā, nekad neiesaistījās Viedās… pārrunās ar Moirainu. Bieži jāja izlūkot apkārtni, bet, kad bija kopā ar sievietēm, vienmēr turējās nostāk, it kā vērotu divkauju. Nīnēvai tāda attieksme nepatika. Ja tā patiešām bija divkauja, tad viņa ne reizi nebija trāpījusi mērķī, bet Moiraina laikam pat neievēroja, ka ir iesaistījusies cīņā. Nīnēva mierīgi varētu iztikt bez Lana auksto, zilo acu skatiena, bez viņa klusās sabied­rības.

Tā, lūk, viņi lielākoties ceļoja. Klusi, un vienīgi Nīnēva šad tad parā­dīja raksturu. Dažreiz, kad Viedā kliedza, viņai pašas balss atgādināja klusumā plīstošu stiklu. Visapkārt valdīja rāms miers, it kā pasaule būtu apstājusies, lai atvilktu elpu. Kokos gaudoja vējš, bet citādi viss bija klusu. Un arī vējš šķita tālu pat brīžos, kad sita caur apmetni viņai mugurā.

Sākumā pēc visa notikušā klusums pat nomierināja. Viedajai šķita tādu mieru viņa pieredz pirmo reizi kopš Ziemvakara. Tomēr jau pēc pirmās kopā ar Aesu Sedaju un Sargātāju pavadītās dienas Nīnēva sāka mest skatienu pār plecu un dīdīties seglos, it kā viņai niezētu neaizsnie­dzama vieta muguras vidū. Klusums šķita kā kristāls, kam lemts saplīst, un Viedo tirdīja nemiers pirmās plaisas gaidās.

Tas atstāja iespaidu arī uz Moirainu un Lanu, lai cik nesatricināmi abi izskatījās. Viedā ātri saprata: par spīti rāmajai ārienei, Aesu Sedaja un Sargātājs ar katru stundu saspringst arvien vairāk kā pulksteņa atsperes, kas uzvilktas līdz pēdējai iespējai. Moiraina, šķiet, ieklausījās skaņās, kuru nemaz nebija, un dzirdētais viņai lika raukt pieri. Savukārt Lans pētīja mežu un upi, it kā kailie koki un platā, lēnā straume vēstītu par priekšā gaidošiem slazdiem un slēpņiem.

Viedā zināmā mērā priecājās, ka nav vienīgā, kura nojauš par pasau­les atrašanos kraujas malā; ja tas iespaidoja arī Lanu un Moirainu, tad tā patiešām bija. Tomēr vairāk par visu viņa vēlējās, kaut tā būtu tikai iedoma. Klausoties vējā, Nīnēvas prātā kaut kas kņudēja. Tagad viņa zināja, ka šīs izjūtas ir saistītas ar Vienspēku, tomēr ņirboņu prāta nostū­ros nespēja iztulkot.

- Nekas īpašs, kad viņa par to jautāja, Lans klusi atbildēja.

Runādams viņš uz Nīnēvu pat nepaskatījās; Sargātāja acis ne uz brīdi

nepārtrauca pārlūkot apkārtni. Un tad pilnīgi pretēji tam, ko tikko bija pateicis, viņš piebilda:

- Kad sasniegsim Balto tiltu un Kēmlīnas ceļu, jums jādodas atpa­kaļ uz mājām, uz Divupi. Te ir pārāk bīstami. Taču atgriezties jūs nekas nekavēs.

Todien tā bija Sargātāja visgarākā runa.

- Lan, viņa ir daļa no Raksta, Moiraina skarbi aizrādīja, arī ar ska­tienu klīzdama kur citur. Tas ir Melnais, Nīnēva. Vētra atkāpusies… vismaz pagaidām. Moiraina pacēla roku, it kā taustīdama gaisu, un tad neviļus paberzēja plaukstu pret kleitu, it kā būtu pieskārusies kaut

kam netīram. Taču viņš vēl vēro, Moiraina nopūtās, un vēl ciešāk. Nevis mūs, bet pasauli. Cik daudz laika vajadzēs, lai viņš kļūtu tik spēcīgs, ka…

Nīnēva uzrāva plecus, piepeši gandrīz vai sajuzdama mugurā ska­tienu. Kaut ko tādu Aesu Sedaja varēja paturēt pie sevis.

Lans izlūkoja ceļu gar upi; agrāk virzienu izvēlējās viņš, bet tagad Moiraina, un tik noteikti, it kā sekotu neredzamām pēdām, nospiedu­miem gaisā, atmiņu smaržai. Lans tikai pārbaudīja Aesu Sedajas izvēlēto ceļu, lai pārliecinātos, ka viņiem nekas nedraud. Nīnēvai šķita: pat ja Sar­gātājs teiktu, ka ceļš ir bīstams, Moiraina paliktu pie sava. Un Lans, bez šaubām, ietu. Gar pašu upes krastu līdz…

Satrūkusies Nīnēva atgriezās īstenībā. Viņi jau stāvēja Baltā tilta pakājē. Palsā arka spīdēja saules gaismā pienains zirnekļa tīmeklis, pārāk trausls, lai būtu tilta loks pār Arinelli. Tas sagrūtu no cilvēka svara, nemaz nerunājot par zirgu. Tas noteikti jebkurā brīdī varētu sabrukt pats no sava smaguma vien.

Lans un Moiraina bezrūpīgi jāja uz priekšu un tad augšup pa mir­dzošo, balto pievedceļu uz tiltu, zirgu pakaviem šķindot, taču nevis kā tēraudam pret stiklu, bet tēraudam pret tēraudu. Tilta virsma izskatījās slidena kā stikls, tomēr tā bija stingrs, drošs pamats zem zirgu kājām.

Saņēmusi drosmi, Nīnēva sekoja, bet jau no pirmā soļa viņa gandrīz vai gaidīja, ka būve zem viņiem sagrūs. Ja mežģīnes būtu no stikla, tad tieši tādas tās būtu, viņa nodomāja.

Viņi vēl nebija šķērsojuši tiltu, kad Viedā saoda spēcīgu, darvotu deguša koka smārdu. Un uzreiz arī ieraudzīja.

Ap Baltā tilta pakājes laukumu gulēja samelnējuši baļķi, vēl dūmojoši un piloši viss, kas bija atlicis no pusduča ēku. Ielās patrulēja vīri augu­miem nepiemērotos, sarkanos formastērpos, ar apsūbējušiem ieročiem. Viņi soļoja aši, it kā baidītos kaut ko atrast, un nemitīgi skatījās pār plecu. Pilsētnieki tie daži, kas bija izgājuši laukā, sakumpuši teju vai skrēja, it kā viņiem kāds dzītos pakaļ.

Arī Lans izskatījās sadrūvējies. Visi meta ap viņiem līkumu, pat kareivji. Paošņājis gaisu, Sargātājs saviebās un klusi kaut ko norūca zem deguna. Nīnēva nebrīnījās gaisā bija jūtama spēcīga deguma smaka.

- Rats griežas, kā tam jāgriežas, Moiraina murmināja. Neviena acs neredz Rakstu, pirms tas ir noausts.

Jau pēc mirkļa Moiraina nolēca no Aldības un sāka runāt ar pilsēt­niekiem. Aesu Sedaja neko nejautāja, tikai izteica līdzjūtību un, par pār­steigumu Nīnēvai, laikam jau neviltoti. Ļaudis, kas no Lana vairījās, bija gatavi steigties prom no jebkura svešinieka, tomēr apstājās, lai parunātu ar Aesu Sedaju. Izskatījās, ka viņi paši par to brīnās. Moirainas skaidrais skatiens un nomierinošā balss lika cilvēkiem atvērties. Aesu Sedajas acis pauda līdzjūtību ļaužu sāpēs un apjukumā, un viņu mēles atraisījās.

Tomēr viņi tāpat meloja. Vairums. Daži pat noliedza nelaimes faktu. Nē, nekas nebija noticis. Moiraina ieminējās par nodegušajām ēkām vis­apkārt laukumam. Taču ļaudis uzstājīgi apgalvoja, ka viss esot kārtībā, un skatījās garām visam, ko nevēlējās redzēt.

Kāds resnītis runāja ar liekuļotu sirsnību, taču, tikko aiz muguras atskanēja kaut troksnītis, viņa vaigs noraustījās. Ar ik pa brīdim gaistošu smaidu viņš apgalvoja, ka ugunsgrēks sācies no apgāztas lampas un vējā liesmas izplatījušās tik ātri, ka neviens nav paguvis kaut ko uzsākt. Nīnē­vai pietika uzmest skatienu, lai redzētu, ka krāsmatas neatrodas blakus cita citai.

Teju vai katram bija savs stāsts. Dažas sievietes sazvērnieciski pieklu­sināja balsi. īstais iegansts esot tāds, ka pilsētā kāds niekojas ar Vienspēku. Pēdējais laiks ierasties Aesu Sedajām; savulaik viņas to uzraudzī­jušas, lai arī ko ļaudis melstu par Tarvalonu. Lai Sarkanie ajahi visu saliek pa vietām!

Kāds zināja teikt, ka tas esot bandītu uzbrukums, bet cits vēstīja, ka Melndraugu dumpis.

- Tie, kas iet skatīties viltus Pūķi, saprotiet paši, viņš drūmi sacīja.

- Viņu te papilnam! Un visi kā viens ir Melndraugi.

Vēl citi runāja par nelaimi, kas pa upi ieradusies kuģī, neko sīkāk nepaskaidrodami.

- Mēs viņiem parādījām, murmināja šaursejis vīrs, nervozi berzē­dams plaukstas. Tādas būšanas lai paliek Pierobežā, no kurienes tās arī nākušas. Nogājām lejā uz dokiem un…

Runātājs aprāvās tik spēji, ka viņam noklabēja zobi. Vairs neteicis ne vārda, viņš steidzās projām, glūnēdams pār plecu, it kā gaidot, ka viņi dzīsies pakaļ.

Kuģis paguvis aizpeldēt tiktāl viss bija skaidrs, to visbeidzot pastās­tīja citi. Jūrnieki pārcirtuši tauvas un aizbēguši projām pa upi, bet jau

nākamajā dienā dokos sagāzušies iebrucēji. Nlnēva pārlika, vai uz klāja nav bijis arī Egvēnas un puišu. Kāda sieviete ieminējās, ka redzējusi menestrelu. Ja nu tas bijis Toms Merilins…

Savas domas proti, ka ar kuģi varēja aizbēgt daži emondārieši, Nīnēva atklāja Moirainai. Aesu Sedaja pacietīgi noklausījās līdz galam, mādama ar galvu.

- Varbūt, Moiraina teica, taču viņas balsī skanēja šaubas.

Viesnīca vēl stāvēja savā vietā pie laukuma; tajā bija viesistaba, ko uz

pusēm pārdalīja mūris plecu augstumā. Moiraina, pirms iegāja, apstājās un ar roku iztaustīja gaisu. Viņa smaidīja, tomēr tobrīd neko neteica.

Maltīti visi tiesāja klusēdami, un klusums valdīja ne tikai pie viņu galda, bet arī visā telpā. Pārējie viesi uz vienas rokas pirkstiem saskai­tāmi nenovērsa skatienu no šķīvjiem, domās iegrimuši. Krodzinieks, ar priekšauta stūri slaucīdams galdus, nepārtraukti kaut ko murmināja zem deguna tik klusu, ka neviens neko nevarēja saprast. Nīnēva nodomāja, ka šeit gulēt būtu nepatīkami; pat gaiss šķita baiļu pievildzis.

Kad viņi nolika šķīvjus malā, izslaucījuši tos tīrus ar pēdējām maizes garozām, durvīs parādījās kareivis sarkanā formastērpā. Pirmajā mirklī Nīnēvai šķita, ka viņš izskatās smalki: galvā smaila ķivere, spoži nospod­rinātas krūšu bruņas. Tomēr labais iespaids izgaisa, kad atnācējs apstājās uz sliekšņa un, uzlicis roku uz zobena spala, ar pirkstu palaida vaļīgāk apkakli. Viedā atcerējās Sennu Buiji, kas centās tēlot ciema padomnieku.

Lans, uzmetis viņam mirkli, nosmīkņāja.

- Zemessardze. Ta nekam neder!

Kareivis pārlūkoja telpu, un viņa skatiens palika pie trijotnes. Brīdi vilcinājies, zemessargs dziļi ieelpoja, pieslāja pie viņu galdiņa un steidzīgi noprasīja, kas viņi ir, ko dara Baltajā tiltā un cik ilgi domā palikt.

- Izdzeršu alu, un mēs uzreiz dosimies prom, Lans atbildēja. Nes­teidzīgi iemalkojis vēl, viņš uzlūkoja kareivi. Lai līst Gaisma pār labo karalieni Morgeisu!

Kareivis sarkanajā formastērpā jau atvēra muti, bet tad, ciešāk ieska­tījies Lana acīs, atkāpās. Jau nākamajā mirklī attapies, viņš uzmeta ska­tienu Moirainai un Viedajai. Nīnēva jau gaidīja, ka viņš tūlīt darīs kaut ko muļķīgu, lai divu sieviešu priekšā neizskatītos pēc gļēvuļa. No piere­dzes viņa zināja, ka vīrieši šādās reizēs uzvedas kā stulbeņi. Tomēr pil­sētā pēdējā laikā bija pieredzēts pārāk daudz tik daudz, ka ļaužu prātus

bija pārņēmušas šaubas. Vēlreiz paskatījies uz Lanu, zemessargs kaut ko apdomāja. Sargātāja skarbie vaibsti bija nopietni un bezkaislīgi, un zilās acis raudzījās salti. Ļoti salti.

Beigās zemessargs sparīgi pamāja ar galvu.

- Lai tā būtu! Pēdējā laikā šeit apgrozās pārāk daudz svešinieku, un tas nenāk par labu karalienes mieram.

Pagriezies uz papēža, zemessargs stampāja prom, turpinot pietēlot bardzību. Vietējie izlikās viņu neredzam.

- Kurp tagad dosimies? Nīnēva prasīja Lanam. Gaisotne telpā Viedajai lika runāt klusi, taču viņa noturēja balss stingrību. Sekosim kuģim?

Lans paskatījās uz Moirainu. Viņa tik tikko manāmi papurināja galvu un sacīja:

- Vispirms man katrā ziņā jāatrod cilvēks, kurš šobrīd atrodas uz zie­meļiem no mums. Nedomāju, ka pārējie divi aizbrauca ar kuģi. Aesu Sedajas lūpas skāra viegls, apmierināts smaids. Viņi bija šajā istabā, var­būt vakar, ne senāk kā aizvakar. Nobijušies, tomēr sveiki un veseli. Tikai viņu spēcīgo emociju dēļ ir saglabājušās pēdas.

- Kas ir tie divi? Nīnēva dedzīgi pastiepās pār galdu. Vai to jūs zināt?

Aesu Sedaja tik tikko manāmi papurināja galvu, un Nīnēva atliecās atpakaļ.

- Ja viņi patiešām te bija vakar vai aizvakar, kāpēc vispirms nemeklēt viņus?

- Es zinu, ka viņi šeit bija, Moiraina sacīja savā neciešami rāmajā balsī, bet tas arī viss, jo nevaru pateikt, kurp viņi devās: uz austrumiem, ziemeļiem vai dienvidiem. Ceru viņi ir gana apķērīgi, lai būtu pagrie­zušies uz austrumiem, uz Kēmlīnu, bet to es nezinu. Un, tā kā puišiem vairs nav monētu, es pat nevaru precīzi noteikt viņu atrašanās vietu; var­būt pusjūdzes attālumā to zināšu. Divās dienās viņi varēja pieveikt gan divdesmit jūdzes, gan četrdesmit jebkurā virzienā ja viņus uz priekšu dzina bailes. Bēgot no šejienes, viņi pavisam noteikti bija baiļu pārņemti.

- Bet…

- Viedā, lai arī cik nobijušies viņi bija, lai arī uz kuru pusi aizskrēja, beigu beigās viņi atcerēsies par Kēmlīnu, un tieši tur es viņus atradīšu. Tomēr vispirms vēlos palīdzēt tam, kuru spēju atrast tagad.

Nīnēva atkal atvēra muti, taču viņu apsteidza Lana klusā balss.

- Viņiem bija iemesls baidīties, aplaidis skatienu visapkārt, Sargā­tājs vēl klusāk turpināja, jo šeit bija Puscilvēks. Viņš saviebās tāpat kā laukumā. Es visapkārt vēl jūtu viņa smaku.

Moiraina nopūtās.

- Es lološu cerību līdz pašām beigām. Atsakos ticēt, ka Melnais var tik viegli uzvarēt. Visus trīs atradīšu sveikus un veselus. Man jātic!

- Arī es gribu atrast puišus, Nīnēva sacīja, bet kas būs ar Egvēnu? Viņu jūs pat nepieminat un, kad jautāju, neatbildat. Man šķita, ka grasā­ties viņu vest uz… pametusi skatienu uz apkārtējiem galdiem, Viedā pieklusināja balsi, uz Tarvalonu.

Mirkli papētījusi galda virsmu, Aesu Sedaja palūkojās uz Nīnēvu. Viedā satrūkās, redzēdama dusmu uzliesmojumu Moirainas acīs. Pēc mirkļa viņa izslējās taisni, juzdama arī sevī vārāmies dusmas, tomēr nepa­guva bilst ne vārda, jo Aesu Sedaja salti turpināja:

- Arī Egvēnu es ceru atrast sveiku un veselu. Es tik viegli neatdodu jaunas sievietes ar tādām spējām, ja reiz esmu atradusi. Taču visu noteiks Rata austais raksts.

Nīnēva juta aukstu kamolu kuņģa dziļumos. Vai es būtu viena no tām jaunajām sievietēm, kuras jūs neatdosiet? To mēs vēl redzēsim, Aesu Sedaja. Lai Gaisma jūs sadedzina, to mēs vēl redzēsim!

Maltīte beidzās klusumā, un klusumā visi trīs izjāja caur vārtiem un pagriezās uz Kēmlīnas ceļu. Moiraina pētīja apvārsni ziemeļaustrumu pusē. Dūmu izraibinātā Baltā tilta pilsēta palika aiz muguras, sarukdama arvien mazāka.

Divdesmit devītā nodala

>

Acis bez žēlastības

E

liass par varītēm centās ātrāk tikt uz dienvidiem, šķērsojot ar

brūnu zāli apaugušu klajumu, it kā gribēdams atgūt pie Pārceļo-

tajiem zaudēto laiku. Viņi gāja tik ātri, ka, mijkrēslim biezējot, pat

Bela tīksmi apstājās. Lai arī kā Eliass mudināja steigties, viņš tomēr bija

piesardzīgāks nekā agrāk. Naktī viņi uguni iekūra vien tad, ja uz zemes

atradās sausi zari. No dzīviem kokiem Eliass neļāva nolauzt ne zariņa.

Uguni viņš kūra nelielu, allaž paslēptu bedrītē, pirms tam rūpīgi izcēlis

no zemes velēnu. Kad maltīte bija gatava, vīrs ogles apraka un nolika

velēnu atpakaļ. Pirms devās tālāk pelēkajā viltus rītausmā, Eliass soli pēc

soļa pārbaudīja apmetnes vietu, lai pārliecinātos, ka pēc viņiem nepaliek

pēdas. Pat salika atpakaļ no vietas izkustinātus akmeņus un iztaisnoja

noliektu zāli. Viņš to darīja ļoti ātri, ne ilgāk kā pāris minūšu, un ceļinieki

nedevās projām, iekams viss nebija viņam pa prātam.

Perins nedomāja, ka šāda piesardzība varētu līdzēt pret sapņiem, taču, sācis prātot, pret ko tā var līdzēt, vēlējās, kaut tas būtu tikai sap­nis. Pirmajā apmešanās vietā Egvēna bažīgi pajautāja, vai tuvumā atkal ir trolloki, bet Eliass tikai nogrozīja galvu un mudināja doties tālāk. Perins neko neteica. Jauneklis zināja, ka trolloku tuvumā nav, jo vilki saoda tikai zāli, kokus un sīkus zvērus. Eliasu uz priekšu trenca nevis bailes no trollokiem, bet kaut kas cits; viņš nezināja, kas tieši. Arī vilki to nezināja, taču, juzdami Eliasa īpašo piesardzību, sāka doties izlūkgājienos, it kā uz papēžiem mītu vai arī aiz nākamā līkuma gaidītu briesmas.

Līdzenumu nomainīja gari, robaini pacēlumi; tie bija pārāk zemi, lai tos dēvētu par kalniem, tomēr ceļu aizšķērsoja. Priekšā vēl aizvien pletās

ziemā sažuvis raupjas zāles paklājs, izraibināts ar leknu stiebru kušķiem, kas vīdēja sausajā zālē. Pāri laukam plosīdamies brāzās austrumvējš, un simtiem jūdžu tālu tam nebija, ko pļaut. Arvien retāk viņi redzēja birzta­las. Negribīgi ausa salta saule.

Eliass kā varēdams starp pacēlumiem izvēlējās zemākās vietas, iespēju robežās vairīdamies no kāpšanas augšup. Runāt viņš runāja maz un, ja runāja, tad aptuveni tā…

- Paši zināt, cik daudz laika vajag, lai apietu katru sasodīto pauguru, vai ne? Pelni un asinis! Līdz vasarai laikam nedabūšu jūs nost no kakla! Nē, taisnā rindā iet nevaram! Cik reižu man jums jāsaka? Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kā starp šādiem pacēlumiem izceļas cilvēks? Pie velna! Mēs taču līkumojam turp un atpakaļ, lai kaut cik tiktu uz priekšu! Lokā­mies kā čūska. Es pats ar sasietām kājām kustētos ātrāk. Nu ko, blenzīsiet uz mani vai tomēr iesiet uz priekšu?

Perins un Egvēna pārmija skatienus. Eliasam aiz muguras viņa izbāza mēli. Nedz viens, nedz otrs neko neteica. To vienu reizi, kad Egvēna bija sacījusi, ka Eliass pats gribēja iet līkumu līkumiem, tāpēc viņus vainot nevajadzētu, viņa pretī saņēma daiļrunīgu pamācību rūciena formā, dzirdamu jūdzi tālu. Un pamācība izskanēja pār Eliasa plecu, viņam pat nepalēninot gaitu.

Vienalga, vai vīrs runāja vai nerunāja, viņa skatiens pārmeklēja it visu apkārtni ap viņiem. Dažbrīd Eliass pat kaut ko pētīja, it kā šeit varētu saskatīt ko citu, izņemot vienu un to pašu raupjo zāli zem kājām. Eliass varbūt kaut ko arī redzēja, toties Perins neko un arī vilki ne. Vīra pierē ievilkās jaunas rievas, bet viņš neko nepaskaidroja nedz kāpēc tā jāstei­dzas, nedz arī no kādiem vajātājiem viņš baidās.

Dažreiz ceļu aizšķērsoja kāds neparasti garš pacēlums, kas jūdžu jūdzēm stiepās uz austrumiem un rietumiem. Pat Eliasam bija jāatzīst, ka tāds līkums viņus pārāk novirzīs no ceļa. Tomēr iet taisni pāri pacēlu­mam viņš neļāva. Atstājis abus jauniešus nogāzes pakājē, Eliass uzrāpās augšā un uzmanīgi pētīja apkārtni, it kā pirms desmit minūtēm vilki jau nebūtu šeit visu izlūkojuši. Perinām un Egvēnai pakājē minūtes vilkās kā stundas, un viņi mocījās neziņā. Egvēna kodīja lūpas un neapzināti laida caur pirkstiem Arama dotās krelles. Perins spītīgi gaidīja. Viņa kuņģis bija savilcies sāpīgā kamolā, tomēr sejā izdevās saglabāt mieru, izdevās slēpt satraukumu, kas viņā vārīt vārījās.

Briesmu gadījumā vilki brīdinās. Būtu brīnišķīgi, ja tie dotos projām, gluži vienkārši izgaistu, bet šobrīd… tieši šobrīd varam saņemt brīdinājumu. Ko viņš īsti meklē? Ko?

Pēc ilgas pētīšanas, vien paceļot virs pacēluma skatienu, Eliass allaž viņus mudināja doties uz priekšu. Ceļš vienmēr bija tukšs, un tā līdz nākamajai augstienei. Pie trešā pacēluma Perina kuņģis apmeta kūleni. Rīklē sakāpa skābenas putas. Puisis zināja: ja būs jāgaida vēl piecas minū­tes, viņš sāks vemt.

- Es… Perins norija siekalas. Es arī iešu.

- Turies pie pašas zemes, Eliass tikai pateica.

Egvēna tūlīt nolēca no Belas.

Vīrs kažokādās pastūma apaļo cepuri zemāk un gar tās malu skatījās uz Egvēnu.

- Vai gaidi, ka ķēve rāpos? viņš sausi jautāja.

Egvēna gribēja kaut ko sacīt, bet laukā nenāca ne skaņas. Visbeidzot meitene tikai paraustīja plecus, bet Eliass novērsās un, vairs nebildis ne vārda, sāka kāpt slīpajā nogāzē. Perins steidzās nopakaļ.

Viņi vēl nebija tikuši līdz korei, kad Eliass pamāja uz leju un pieplaka pie zemes, pēdējos pāris jardus pieveikdams rāpus. Perins nokrita zemē uz vēdera.

Ticis augšā, vīrs noņēma cepuri un tikai tad lēnītēm pacēla galvu. Skatīdamies caur ērkšķainu augu puduri, Perins redzēja vien tādu pašu paugurainu klajumu, kāds palika viņiem aiz muguras. Nogāze bija kaila, tikai otrā malā varbūt pusjūdzi no pacēluma malas auga aptuveni simt soļu gara koku rinda. Vilki tur jau bija izlūkojuši un nebija saoduši nedz trolloku, nedz mīrddrāla pēdas.

Gan uz austrumiem, gan rietumiem ciktāl sniedzās Perina skatiens zeme šķita vienāda: paugurainas pļavas un izklaidus izmētāti krūmāji. Ne vismazākās kustības. Vilki bija izrāvušies vairāk par jūdzi priekšā, ārpus redzeslauka; tik tālu Perins viņus tik tikko juta. Šajā vietā vilki neko aiz­domīgu nebija ievērojuši. Ko īsti Eliass meklē? Te taču nekā nav.

- Mēs veltīgi zaudējam laiku, Perins teica, celdamies augšā.

Lejā no kokiem izspruka kraukļu bars piecdesmit, simt melnu putnu, melna spirāle debesis. Kraukļi trokšņaini pacēlās virs kokiem, un Perins salīcis pārakmeņojās. Melnā acis. Vai viņi mani redzēja? Pār jau­nekļa seju pilēja sviedri.

It kā simt sīkos prātos piepeši būtu uzšķīlusies viena doma, visi kraukļi kopā strauji pagriezās vienā virzienā. Uz dienvidiem. Melnais bars pazuda aiz nākamā pakalna, jau laizdamies lejup. Austrumu malā no krū­māja ķērkdami pacēlās vēl citi kraukļi. Melns pulks divreiz apmeta loku un pagriezās uz dienvidiem.

Perins drebēdams lēnītēm pieplaka pie zemes. Viņš gribēja kaut ko teikt, taču mute bija pilnīgi izkaltusi. Pēc mirkļa viņam izdevās sariest mazliet siekalu.

- Vai no viņiem jūs baidāties? Kāpēc mums neko neteicāt? Kāpēc vilki viņus neredzēja?

- Vilki kokos daudz neskatās, Eliass norūca. Un ne jau to es mek­lēju. Es taču teicu, ka pats nezinu, ko…

Tālu rietumos virs citas birztalas arī pacēlās melns mākonis un pagrie­zās uz dienvidiem. Bars bija pārāk tālu, lai izšķirtu atsevišķus putnus.

- Paldies Gaismai, tās nav lielās medības! Viņi neko nezina. Pat pēc…

Eliass pagriezās un paskatījās atpakaļ virzienā, no kura viņi pirmīt bija nākuši.

Perins norija siekalas. Pat pēc sapņa Eliass bija domājis.

- Nav lielās medības? viņš pārjautāja. Mājās es tik daudz kraukļu neredzētu visa gada garumā.

Eliass nogrozīja galvu.

- Pierobežā esmu redzējis brāžamies baru, kurā ir tūkstoš kraukļu. Ne pārāk bieži tur par viņiem izsludināta balva -, taču ir gadījies redzēt. Eliass vēl aizvien skatījās uz ziemeļiem. Bet tagad klusu!

Un tad Perins juta, ka Eliass izmisīgi cenšas sajust vilkus tālumā. Viņš gribēja, lai Lāsumainā ar biedriem beidz izlūkošanu priekšā un steidzas atpakaļ, lai pārbaudītu ceļu viņiem aiz muguras. Eliasa jau tā izdēdējusī seja savilkās un no saspringuma sakritās vēl vairāk. Vilki bija tik tālu, ka Perins tos pat nejuta. Pasteidzieties! Vērojiet debesis! Pasteidzieties!

Perins uztvēra vāru atbildi tālumā no dienvidiem. Mēs nākam.

Jaunekļa prātā uzzibsnīja aina: vilki skrien vējā, steigā izstiepuši pur­nus, skrien tā, it kā aiz muguras plosītos meža ugunsgrēks, skrien. Aina uzzibsnīja un tūlīt arī izgaisa.

Eliass noliecās un dziļi ieelpoja. Saraucis pieri, viņš paskatījās pār kori un tad atkal uz ziemeļiem, kaut ko murminādams zem deguna.

- Jūs domājat, ka ari mums aiz muguras ir kraukļi? Perins jautāja.

- Iespējams, Eliass izvairīgi atbildēja. Tie mēdz tā darīt. Es zinu kadu vietu, mums vajadzētu pirms tumsas tur nokļūt. Lai nu kā, nedrīk­stam apstāties līdz melnai tumsai, arī ja nepagūstam, bet mēs netiksim uz priekšu tik ātri, kā man gribētos. Nedrīkstam pārāk pietuvoties kraukļiem mums priekšā. Tomēr, ja viņi būs arī aiz muguras…

- Kāpēc līdz tumsai? Perins taujāja. Kas tā par vietu? Vai tur varē­sim paglābties no kraukļiem?

- No kraukļiem mēs paglābsimies, Eliass atbildēja, taču pārāk daudzi zina… Kraukļi naktī guļ, tāpēc nav jābaidās, ka viņi mūs tumsā atradīs. Pie Gaismas, kaut mums būtu jāuztraucas tikai par kraukļiem!

Vēlreiz uzmetis skatienu pauguram, Eliass piecēlās un pamāja Egvēnai, lai ved augšā Belu.

- Tomēr līdz tumsai vēl tālu. Mums jākustas uz priekšu. Eliass neveiklā skrējienā laidās lejup pa tālāko slīpumu, pie katra soļa gandrīz vai krizdams. Kustieties, sasodīts!

Perins pa pusei skriešus, pa pusei slīdēdams viņam sekoja.

Mirkli vēlāk arī Egvēna jau bija augšā, dzenot Belu riksi. Ieraudzījusi viņus, meitene atviegloti pasmaidīja.

- Kas notiek? viņa sauca, skubinādama pinkaino ķēvi, lai abus panāktu. Jūs tā pazudāt, un es jau nodomāju… Kas notika?

Perins taupīja elpu skriešanai, līdz Egvēna viņus panāca. Un tad viņš pastāstīja par kraukļiem un Eliasa drošo vietu, taču nesakarīgi. Pēc aiz­žņaugtā balsī izdvesta vārda Kraukļi! bira Egvēnas jautājumi; ne uz visiem viņš varēja atbildēt. Runādami viņi tika līdz nākamajam pacēlumam.

Parasti ja tādu ceļojumu varētu dēvēt par parastu viņi neietu pāri pauguram, bet mestu līkumu, taču Eliass uzstāja, ka jāizlūko apkārtne.

- Tu, puis, laikam gribi uzskriet tiem virsū? viņš indīgi noteica.

Egvēna skatījās uz pacēlumu, laizīdama lūpas, it kā gribēdama gan

doties kopā ar Eliasu, gan palikt uz vietas. Nešaubījās vienīgi Eliass.

Perins prātoja, vai kraukļi atgriezīsies divkārt lielākā barā. Diez kas nebūtu nokļūt virsotnē reizē ar melno putnu mākoni. Uzkāpis augšā, viņš lēni pacēla galvu, līdz varēja kaut ko saredzēt, un tad atviegloti nopūtās: skatienam pavērās vienīgi birztala rietumu pusē. Kraukļus nemanīja. Bet tad no kokiem piepeši izskrēja lapsa un aši metās projām. Rudastei nopa­kaļ no zariem izspurdza kraukļi. Melno spārnu plīkšķi gandrīz izdzēsa

lapsas izmisīgos smilkstus. No augšas tai griezdamies uzklupa melns viesulis. Lapsa centās uzbrucējus sakampt, taču kraukļi veikli izvairījās; melnie knābji spīdēja vien. Nabaga lapsa metās atpakaļ uz kokiem, gri­bēdama paglābties savā alā. Nu jau viņa skrēja apjukusi, galvu nolaidusi, tumšu, asiņainu kažoku, bet ap lapsu riņķoja kraukļi, to saradās arvien vairāk un vairāk. Melnā masa sabiezēja, līdz beidzot lapsa vairs nebija redzama. Tikpat ātri kā bija nolaidušies, kraukļi pacēlās gaisā, mirkli pariņķoja un tad pazuda aiz nākamā paugura dienvidu pusē. Lapsas vietā palika bezveidīgs saplosīta kažoka murskulis.

Perins skaļi norija siekalas. Gaisma! Tikpat labi tas varēja notikt ar mums. Simtiem kraukļu. Tie varēja…

- Kustieties! uzlēcis kājās, Eliass norūca. Viņš mudinot pamāja Egvēnai un spēji metās uz koku pusi. Kustieties, velns lai parauj! vīrs sauca pār plecu. Kustieties!

Egvēna palaida Belu riksī un panāca viņus jau pirms paugura pakā­jes. Paskaidrojumiem nebija laika, taču meitene uzreiz ieraudzīja lapsu. Egvēnas seja kļuva balta kā sniegs.

Ticis līdz kokiem, Eliass birztalas malā apstājās un drudžaini māja, lai viņi pasteidzas. Perins centās skriet ātrāk, taču paklupa. Vēzēdams rokas, viņš gandrīz nostiepās zemē uz deguna. Pelni un asinis! Es nevaru ātrāk!

No birztalas izlidoja vientuļš krauklis. Ķērkdams apmetis ap viņiem loku, tas pagriezās uz dienvidiem. Zinādams, ka jau ir par vēlu, Perins taustījās pie jostas pēc lingas. Jauneklis tomēr centās sameklēt kabatā akmeni un ielikt to lingā, bet krauklis gaisā pēkšņi sagriezās un nokrita zemē. Perinām atkrita žoklis, un viņš ieraudzīja, ka no Egvēnas rokas karājas linga. Meitene viņam nedroši uzsmaidīja.

- Nestāviet kā sālsstabi! Eliass sauca.

Perins satrūkās un steidzās uz kokiem, bet tad palēca malā, lai nepakļūtu zem Belas pakaviem.

Tālu rietumos gaisā pacēlās tik tikko saredzama melna dūmaka. Perins juta, ka vilki pagriežas uz ziemeļiem. Viņš juta, ka pelēči pa labi un pa kreisi no sevis ir ievērojuši kraukļus un, nepalēninot gaitu, skrien uz priekšu. Arī melnā dūmaka pagriezās uz ziemeļu pusi, it kā vajādama vilkus, bet tad piepeši apmetās riņķī un šāvās uz dienvidiem.

- Kā jūs domājat viņi mūs ievēroja? Egvēna jautāja. Mēs jau bijām gandrīz kokos, vai ne? Tik tālu taču nevarēja redzēt! Vai ne? Tik talu!

- Mēs viņus redzējām, Eliass sausi atteica.

Perins nemierīgi sakustējās, bet meitene bailēs aizturēja elpu.

- Ja viņi būtu mūs redzējuši, Eliass norūca, tad mestos mums virsū tāpat kā lapsai. Domājiet ar galvu, ja gribat izdzīvot! Ja nevaldīsiet pār bailēm, tās jūs nogalinās. Brīdi viņš caururbjoši uz abiem noskatī­jās. Bet nu kraukļi ir projām un arī mums ir laiks doties. Turiet lingas pa rokai. Varbūt tās atkal noderēs.

Kad trijotne atstāja birztalu, Eliass lika pagriezties uz rietumiem no viņu iepriekšējā maršruta. Perinām rīklē spriedās kamols; šķita, ka tagad viņi paši vajā pirmīt redzēto kraukļu baru. Eliass nepaguris devās uz priekšu, un viņiem atlika tikai sekot. Eliass taču zināja drošu vietu. Kaut kur. Ta viņš bija teicis.

Aizskrējuši līdz nākamajam pauguram, ceļinieki nogaidīja, līdz kraukļi aizlaižas, pēc tam atkal skrēja, gaidīja un skrēja. Tā viņi jau bija visnotaļ paguruši un visi, izņemot Eliasu, tuvojās spēku izsīkumam. Perina krūtis cilājās, un, ticis virsotnē, puisis atgūlās un rāva iekšā gaisu, izlūkošanu atstādams Eliasa ziņā. Bela apstājusies iepleta nāsis un nokāra galvu. Bai­les dzina viņus uz priekšu, un Perins nezināja, vai viņš valda pār tām. Puisis tikai gribēja no vilkiem uzzināt, kas ir aiz muguras, ja tur kāds bija, lai arī kas tur bija.

Priekšā parādījās tik daudz kraukļu, cik Perins nebija pat domā­jis ieraudzīt. Gan pa labi, gan pa kreisi, gan arī dienvidos bija redzama melna putnu lavīna. Vairākkārt viņiem izdevās paslēpties birztalā vai cik necik patverties aiz nogāzes, un jau pēc dažiem mirkļiem debesīs riņ­ķoja kraukļi. Reiz, kad pēcpusdienas saule jau sāka slīdēt lejup, viņi stā­vēja atklātā laukā kā pārakmeņojušies pieminekļi pusjūdzi no tuvākā patvēruma; tikmēr simt spalvotie Melnā spiegi aizbrāzās uz austrumiem, nepilnu jūdzi no viņiem. Par spīti vējam, Perinām pār seju plūda sviedri, līdz beidzot pēdējais melnais veidols saruka līdz punkta lielumam un izgaisa. Perinām jau sajuka rēķini, cik melno klaidoņu viņi bija notrie­kuši zemē ar lingu.

Uz ceļa pēc melnajiem putniem palika tik daudz pierādījumu, ka tie attaisnoja Perina bailes. Ar šķebinošām izjūtām un vienlaikus ar apbrīnu

viņš skatījās uz gabalos saplosītu trusi. Zemē gulēja dzīvnieka galva bez acīm, bet ap to mētājās ķermenis kājas un iekšas. Perins redzēja arī putnus, noknābātus līdz bezveidīgiem spalvu kamoliem. Un vēl divas lapsas.

Jauneklis atcerējās, ko viņam bija teicis Lans. Visi Melnā radījumi nogalina ar baudu. Melnā spēks ir nāve. Kas būtu noticis, ja kraukļi būtu viņus atraduši? Plēsoņu nežēlīgās acis spīdētu kā melnas krelles. Ap viņiem riņķotu asi knābji, gatavi cirst. Knābji, asi kā adatas, dzertu asinis. Simtiem knābju. Varbūt viņi var pasaukt vēl citus savējos? Vai arī medībās ir devušies visi? Prātā viņš redzēja šķebinošu ainu. Kraukļu bars kalna lie­lumā mudž un lokās kā tārpi, sizdamies par dažām asiņainām driskām.

Šo ainu pēkšņi aizslaucīja citas; katra no tām uz brīdi bija skaidra, bet tad savirmoja un pārvērtās citā ainā. Vilki jau bija atraduši kraukļus ziemeļu pusē. Putni ķērkdami laidās lejā, pariņķoja, atkal nolaidās, un ikreiz to knābji cirta līdz asinīm. Vilki rūkdami vairījās un lēca, griezās gaisā, sacirta žokļus. Perins ik pa brīdim juta mutē spalvas un šķebinošu zobos samaltu kraukļu miesas garšu; putni rāvās un sitās prom. Viņš juta arī svaigas, asiņojošas brūces viscaur pār ķermeni, ar izmisumu, kas gan ne uz brīdi neļāva domāt par padošanos, saprazdams: ar visām šīm pūlēm nepietiek. Bet piepeši kraukļi, nikni ķērkdami, apmeta virs vilkiem pēdējo loku un aizlidoja. Vilki nemirst tik ātri kā lapsas, un viņiem ir savs uzde­vums. Melno spārnu švīksti, un kraukļi bija prom. Uz viņu kritušajiem noplīvoja dažas melnas spalvas. Vējš laizīja rētu uz kreisās priekškājas. Lēkātājam bija cietusi viena acs. Nelikdamās ne zinis par saviem ievaino­jumiem, Lāsumainā savāca visus kopā, un vilki, pārvarēdami sāpes, metās prom uz to pusi, kur bija aizlidojuši kraukļi. Viņu kažoki bija asiņaini. Mēs nākam. Bet mums pa priekšu iet briesmas.

Perins, klupšus krišus skrienot, pārmija skatienus ar Eliasu. Vīra dzeltenās acis bija bezkaislīgas, taču viņš zināja. Eliass neko neteica, tikai vēroja Perinu un gaidīja, viegli sperdams lielus soļus.

Viņš gaida. Gaida, kad atzīšu, ka jūtu vilkus.

- Kraukļi, Perins negribīgi iesāka. Mums aiz muguras.

- Viņam bija taisnība, Egvēna izdvesa. Tu spēj sarunāties ar vil­kiem.

Perinām šķita, ka pēdas pārvērtušās tērauda gabalos uz koka pāļiem, tomēr viņš centās skriet vēl ātrāk. Ai, kaut varētu aizbēgt no viņu

skatieniem, aizbēgt no kraukļiem un vilkiem, taču vispirms no Egvēnas acīm, jo arī tās jau zināja, kas viņš ir. Kas tu esi? Nešķīstenis, lai Gaisma dara mani aklu! Nolādētais!

Rīklē dedzināja daudz negantāk nekā no Luhana kunga smēdes dūmiem un karstuma. Perins piesteberēja pie Belas kāpšļa un atbalstījās, līdz beidzot Egvēna izkāpa no segliem un ar varu iegrūda tajos Perinu, neklausīdamās iebildumos, ka viņš vēl var iet. Taču necik ilgi, un meitene pati skrienot turējās pie kāpšļa, ar otru roku satvērusi svārkus. Pēc brīža Perins jau kāpa lejā no zirga, vēl aizvien trīcošiem ceļgaliem. Viņam bija jāpaceļ un jāiesēdina seglos savā vietā Egvēna viņa bija tik nogurusi, ka nepretojās.

Eliass soli nepalēnināja. Viņš abus dzina, izsmēja un panāca, ka no kraukļiem dienvidos ceļotājus šķīra pavisam neliels attālums. Perins iedo­mājās: pietiktu tikai vienam krauklim atskatīties.

- Kustieties, sasodīts! Domājat, jums klāsies labāk nekā lapsai, ja viņi tiks jums klāt? Tai ar iekšu kaudzi uz galvas?

Egvēna sašūpojās seglos un ar troksni izvēmās.

- Zināju, ka to atcerēsieties! Kustieties mazliet ātrāk, un viss. Tikai mazliet ātrāk. Sasodīts! Un man šķita, ka lauku jaunieši ir sīksti. Augu dienu nostrādā, augu nakti nodejo. Bet nu man izskatās, ka guļat gan dienu, gan nakti! Kustiniet savas sasodītās kājas!

Viņi uzsāka kāpienu lejup, līdzko pazuda pēdējais krauklis no bara, un kāpa augšup jau tad, kad virs pakalna vēl lidoja pēdējie plēsoņas. Pie­tiktu tikai vienam atskatīties. Kraukļi viņus meklēja gan austrumos, gan rietumos, kamēr bēgļi brīžos, kad gaiss bija tīrs, steidzās uz priekšu. Pie­tiktu tikai vienam atskatīties.

Kraukļi aiz muguras strauji tuvojās. Lāsumainā un pārējie vilki zem tiem riņķoja, pat neapstādamies, lai aplaizītu brūces. Taču viņi bija apgu­vuši debesu vērošanu. Cik tuvu? Cik vēl ilgi? Vilkiem nebija laika izjūtas kā cilvēkiem, tiem nebija vajadzības sadalīt dienu stundās. Pulksteņa vietā tiem bija gadalaiki, tāpat arī gaisma un tumsa. Neko vairāk vilkiem nevajadzēja. Perins visbeidzot prātā aprēķināja, kur debesīs būs saule, kad kraukļi no aizmugures viņus panāks. Atskatījies uz rietošo sauli, Perins ar sauso mēli aplaizīja lūpas. Pēc stundas, varbūt ātrāk, kraukļi būs klāt. Stunda, bet līdz saulrietam bija krietnas divas stundas, līdz melnai tum­sai vēl divas.

Saulrietā mēs mirsim, viņš domāja, skrienot ar mokām cilādams kājas. Mūs noslepkavos tāpat kā lapsu. Perins aptaustīja cirvi, pēc tam lingu. No tās būs vairāk labuma. Tomēr nepietiekami. Ne pret simt kraukļiem, pret simt ātriem, kustīgiem mērķiem, pret simt cērtošiem knābjiem.

- Tava kārta sēdēt seglos, Perin, Egvēna gurdi teica.

- Mazliet vēlāk, viņš izdvesa, es vēl varu skriet jūdzēm tālu.

Egvēna pamāja un palika sēžam seglos. Viņa ir nogurusi. Pateikt? Vai

arī lai domā, ka vēl ir iespēja aizbēgt? Stunda cerībai, kaut arī izmisuma pilnai, vai arī stunda izmisumam?

Eliass jau atkal viņu vēroja. Viņi noteikti zina, tikai nesaka. Perins vēl­reiz paskatījās uz Egvēnu, valdīdams karstas asaras. Puisis aptaustīja cirvi, domādams, vai viņam pietiks drosmes. Vai pēdējās minūtēs, kad kraukļi jau laidīsies lejup, kad zudīs pēdējā cerība, vai viņam pietiks drosmes aiztaupīt Egvēnai nāvi, kādā nomira lapsa? Gaisma, dod man spēku!

Tikmēr priekšā kraukļi, šķiet, pēkšņi pazuda. Perins vēl manīja tum­šus, dūmakainus mākoņus tālu austrumos un rietumos, bet priekšā… nekā. Kur putni palika? Gaisma, ja nu esam tos apsteiguši…

Caur puiša augumu izskrēja trīsas, aukstas, nepārprotamas tirpas, it kā viņš ziemas vidū būtu ielēcis Vīnavota ūdenī. Tās viļņveidā izskrēja cauri un it kā aiznesa līdzi daļu noguruma, kāju sāpju, plaušu dedzinā­šanas. Taču kaut kas palika. Perins nevarētu pateikt, kas, bet viņš jutās citādi. Jauneklis paklupis apstājās un izbijies paskatījās visapkārt.

Eliass mirdzošām acīm raudzījās uz viņu un arī uz Egvēnu. Perins bija drošs, ka Eliass zina, bet neko nesaka, tikai vēro viņus.

Egvēna pavilka Belas pavadu un nedroši raudzījās visapkārt, tā kā brīnīdamās, kā nobijusies.

- Dīvaini, meitene čukstēja. Jūtos tā, it kā būtu kaut ko pazau­dējusi.

Pat ķēve nogaidoši pacēla galvu un iepleta nāsis, it kā būtu saodusi vieglu svaigi pļautas zāles smaržu.

- Kas… kas notika? Perins jautāja.

Eliass piepeši sāka smieties. Saliecies, trīcošiem pleciem, piespiedis rokas pie ceļgaliem.

- Esam drošībā, lūk, kas notika! Mums izdevās, muļķadesas! Šo līniju nešķērsos neviens krauklis… vismaz ne no tiem, kas ir Melnā acis. Trolloks būs jādzen ar dzīšanu, un mīrddrālu vajadzēs pamatīgi pagrūst,

lai viņš ietu tai pāri. Tāpat ari Aesu Sedajas. Vienspēles te nedarbosies, no šejienes nevar pieskarties Pirmavotam. Avotu pat nevar sajust, it kā tas būtu izgaisis. Viņām iekšā neizturami kņudēs, būs jālīgojas kā septiņas dienas dzērušām, la ir drošība.

Sākumā Perins neredzēja nekādu atšķirību tā bija tā pati viļņveida ainava ar pakalniem un nogāzēm. Bet tad jauneklis ievēroja svaigus asnus zālē. To nebija pārāk daudz, un asni lauzās laukā ar grūtībām, tomēr tik daudz zaļumu viņš nekur citur nebija redzējis. Arī nezāļu šeit bija mazāk. I’erins nevarēja iedomāties, kas tieši, bet… kaut kas te bija īpašs. Un tad Kliasa vārdi kaut ko atsauca viņa atmiņā.

- Kas tas ir? Egvēna jautāja. Es jūtu… Kas šī ir par vietu? Neteikšu, ka man tā patīk.

- Stēdinga! Eliass ierēcās. Vai tiešām nekad neesat dzirdējuši nostāstus? Protams, ogēru te nav bijis vairāk kā trīstūkstoš gadu kopš Pasaules ārdījuma, taču ogēru rada stēdinga, nevis otrādi.

- la ir tikai leģenda, Perins stostījās.

Nostāstos stēdinga allaž bija osta, vieta, kur paslēpties gan no Aesu Sedajām, gan no Melu Tēva radījumiem.

Eliass atlieca muguru, varbūt ne gluži atspirdzis, tomēr nekas nelie­cināja, ka viņš gandrīz visu dienu bija skrējis.

- Klausieties! Šajā leģendā ir vērts iedziļināties. Kraukļi nevar mums sekot, tomēr tik tuvu pie robežas tie mūs vēl redz. Putnu var būt pietie­kami daudz, lai novērotu robežu visā tās garumā. Lai medī tagad gar to!

Perins vēlējās palikt turpat uz vietas tagad, kad bija apstājies; viņam drebēja kājas, sacīdamas, ka uz nedēļu jāliekas gultā. Spēka uzplūdi ilga vien acumirkli, tad atkal atgriezās nogurums un sāpes. Jauneklis pie­spieda sevi spert soli, tad nākamo. Vieglāk nekļuva, tomēr viņš turpināja iet. Egvēna paraustīja pavadu, skubinot Belu kustēties uz priekšu. Eliass bez piepūles spēra lielus soļus, iedams lēnāk tikai brīžos, kad bija skaidrs: jaunieši netiks līdzi. Tomēr arī tad viņš gāja ātri.

- Kāpēc mēs nevaram palikt tepat? Perins izdvesa. Elpodams caur muti, viņš izspieda vārdus starp dziļām, aizlauztām elsām. Ja te patie­šām ir stēdinga. Te mēs būtu drošībā. Trolloku te nav. Aesu Sedaju arī nav. Kāpēc mēs vienkārši nevaram palikt tepat, kamēr viss beigsies?

Varbūt arī vilki te nerādīsies.

- Un cik ilgi būtu jāgaida? Saraucis pieri, Eliass pameta skatienu pār plecu. Ko tu ēdīsi? Zāli kā zirgs? Turklāt par stēdingu zina arī citi, nekas neaizkavēs cilvēkus, ieskaitot vislielākos ļaundarus, nākt šurp. Un šeit tikai vienuviet vēl aizvien var atrast ūdeni.

Eliass satraukti saviebās un apgriezās riņķī, pētīdams ainavu visap­kārt. Nogrozījis galvu, vīrs kaut ko klusi pie sevis nomurmināja. Perins juta, ka Eliass sauc vilkus. Pasteidzieties! Pasteidzieties!

- Riskēsim, izvēlēdamies mazāko ļaunumu, proti, kraukļus. Uz priekšu! Vēl tikai jūdze vai divas.

Perins ievaidētos, ja nebūtu jātaupa elpa.

Zemos paugurus sāka izraibināt milzīgi laukakmeņi, neregulāras for­mas pelēki, ķērpjaini kluči; pa pusei zemē iegrimuši, daži no tiem bija mājas lielumā. Akmeņus ietina kazenāju tīkls, un to vairumu daļēji slēpa zemi krūmi. Šur tur starp sažuvušiem kazenājiem un pamežu kāds vien­tuļš zaļš asns ziņoja, ka te ir īpaša vieta. Notikumi aiz robežas bija ievai­nojuši arī šo zemi, tomēr brūces nebija tik dziļas.

Pēdējiem spēkiem uzkāpuši vēl vienā pakalnā, bēgļi tā pakājē ierau­dzīja dīķi. Jebkurš no viņiem izbristu tam cauri divos soļos, taču ūdens bija tik dzidrs un tīrs, lai caur to kā caur stikla plāksni varētu redzēt smil­tis dīķa dibenā. Pat Eliass dedzīgi steidzās lejup pa nogāzi.

Ticis līdz dīķim, Perins nometās uz zemes visā garumā un iebāza galvu ūdenī. Pēc mirkļa, mutē juzdams ledusauksto, no zemes dzīlēm nākošo ūdeni, viņš iesprauslājās. Puisis papurināja galvu, un no garajiem matiem kā lietus krita ūdens lāses. Egvēna pasmaidīja un šļakstīja viņam pretī. Jaunekļa skatiens piepeši kļuva nopietns. Meitene saviebusies jau atvēra muti, bet viņš iebāza galvu ūdenī. Nekādu jautājumu. Ne tagad. Nekādu paskaidrojumu. Nekad. Tomēr prātu tirdīja sīka balstiņa. Tu taču būtu to izdarījis, vai ne?

Beigās Eliass sauca viņus prom no dīķa.

- Visi grib ēst, un man vajag palīgus!

Gatavojot trūcīgo maltīti, Egvēna līksmi rosījās, smējās un jokoja. Viņiem nekā vairs nebija, tikai siers un kaltēta gaļa, un medīt šeit nebija iespējams. Labi, ka vēl bija tēja. Arī Perins piedalījās, taču klusēja. Viņš juta Egvēnas skatienu, redzēja, ka meitenes sejā aug nemiers, bet, cik nu spēja, vairījās no viņas acīm. Egvēnas smiekli apdzisa, joki skanēja arvien retāk un kļuva arvien saspringtāki. Eliass viņus vēroja, taču neko neteica.

Gaisotne kļuva jau pavisam drūma, un maltīti viņi iesāka klusumā. Rie­tumos sārtojās saule, viņu ēnas izstiepās garas un plānas.

Līdz tumsai labi ja stunda. Ja ne stēdinga, viņi jau būtu miruši. Vai tu būtu Egvēnuglābis? Būtu nocirtis kā krūmu? Krūmi taču neasiņo, vai ne? Arī nekliedz, neskatās acīs un nejautā, kāpēc.

Perins arvien vairāk ierāvās sevī. Dziļi prāta nostūrī kāds par viņu smējās. Cietsirdīgi smējās. Tas nebija Melnais. Gandrīz vai gribējās, kaut tas būtu viņš. Bet tas nebija Melnais tas bija viņš pats.

Reizi par visām reizēm Eliass bija pārkāpis savu likumu par uguni. Koku te nebija, taču viņš krūmājā bija salauzis sausus zarus un uz mil­zīgas akmens radzes, kas vīdēja laukā no pakalna, sakūris ugunskuru. Redzot akmeņus ar veciem kvēpu plankumiem, Perins nodomāja, ka te ugunskurus kūrušas vairākas ceļotāju paaudzes.

Milzīgās klints daļa virs zemes bija tāda kā ieapaļa, ar stāvu krauju vienā pusē, un tās nelīdzeno virsmu klāja vecas, brūnas sūnas. Apaļajā daļā izgrauztās rievas un dobumi Perinām šķita neparasti veidojumi, taču jauneklis bija tik drūmā noskaņojumā, ka par to īpaši nebrīnījās. Egvēna ēzdama gan visu pētīja.

- Rau, tas, viņa visbeidzot sacīja, atgādina aci.

Perins pārsteigts samirkšķināja acis; grumbulis patiešām izskatījās pēc acs, kaut arī bija biezi nokvēpis.

- Ta ir acs, Eliass sacīja.

Vīrs sēdēja ar muguru pret uguni un klinti, pētīdams apkārtni un košļādams kaltētas gaļas strēmeli, gandrīz tik sīkstu kā āda.

- Artūra Vanagspārna acs. Paša Augstā Karaļa acs. Ar to arī beidzās visa viņa vara un slava, Eliass izklaidīgi noteica.

Pat košļāja viņš nevērīgi, uzmanīgi skatīdamies uz kalniem.

- Artūrs Vanagspārns! Egvēna iesaucās. Jūs jokojat! Nē, tā nav nekāda acs. Kāpēc lai kāds grebtu te, klintī, Artūra Vanagspārna aci?

Eliass, pametis skatienu pārplecu, nomurmināja: Ko gan jums, lauku kucēniem, māca? -Iesprauslājies viņš izslējās taisni un turpināja vērot, bet runāt nepārtrauca. Artūrs Pēndrags Tanrēls, Artūrs Vanagspārns, Augstais Karalis, apvienoja zemes no Lielā lāsta līdz Vētru jūrai, no Aritas okeāna līdz Aijelu tuksnesim un pat vēl aiz Tuksneša. Viņš sūtīja kara­spēku pat uz zemēm aiz Aritas okeāna. Artūru Vanagspārnu sauca par

pasaules valdnieku, taču ikvienam jau pietiktu ar to, pār ko viņš īstenībā valdīja. Artūrs Vanagspārns atnesa savai zemei mieru un taisnību.

- Likuma priekšā visi bija vienādi, Egvēna sacīja, un neviens nepacēla roku pret otru.

- Tātad kaut ko tomēr esat dzirdējuši, Eliass sausi iesmējās. Artūrs Vanagspārns atnesa mieru un taisnību, taču ar uguni un zobenu. Bērns ar zeltu somā varēja jāt viens no Aritas okeāna līdz Pasaules korei un ne mirkli nebaidīties, taču Augstā Karaļa taisnība bija cieta kā šī klints pret visiem, kas tai pretojās, pat ja tas nozīmēja tikai būt pašam vai domāt par sacelšanos. Vienkāršajai tautai bija miers, taisnība un pilni vēderi, taču viņš divdesmit gadus turēja aplenkumā Tarvalonu un izsludināja balvu tūkstoš zelta kronu vērtībā par katru Aesu Sedaja galvu.

- Man šķita, ka jums Aesu Sedaji nepatīk, Egvēna aizrādīja.

Eliass greizi pasmaidīja.

- Vai nav vienalga, meitenīt, kas man patīk? Artūrs Vanagspārns bija lepns muļķis. Kad viņš saslima vai arī tika noindēts, kā viens otrs domā, Aesu Sedaju dziednieks būtu varējis viņu izārstēt, taču vēl dzīvie Aesu Sedaji bija sakopoti aiz Zaigojošajām Sienām un visu savu Spēku izman­toja, lai atturētu karaspēku, kura apmetnes ugunskuri izgaismoja nakti. Viņš nelaida Aesu Sedajus sev tuvumā. Aesu Sedajus viņš ienīda tikpat sīvi kā Melno.

Egvēna saknieba lūpas, bet, kad beidzot ierunājās, sacīja vien šo:

- Kāds tam visam sakars ar Artūra Vanagspārna aci?

- Vistiešākais, meitenīt. Ņemot vērā miera nodibināšanu ja neskaita notikumus aiz okeāna -, cilvēki uzgavilēja Artūram Vanagspārnam, lai ari kur viņš ietu, patiešām to mīlēdami. Vanagspārns bija skarbs vīrs, tomēr ne pret vienkāršo tautu, un beigās viņš nolēma, ka ir pienācis laiks būvēt sev galvaspilsētu. Jaunu pilsētu, kas nevienam nesaistītos ar kādiem veciem ķīviņiem, šķelšanos vai sāncensību. Vietu viņš noskatīja šeit, savu zemju centrā, kas robežojas ar jūrām, tuksnesi un Lāstu. Šeit, kur negribētu ierasties neviens Aesu Sedajs un, ja tomēr kāds parādītos, tad nespētu pielietot savu Spēku. Galvaspilsētu, no kuras kādu dienu visa pasaule gūtu mieru un taisnību. Izdzirdējuši paziņojumu, vienkāršie ļaudis saziedoja pietiekami daudz naudas, lai uzceltu valdniekam piemi­nekli. Vairums uzskatīja, ka viņš atrodas tikai vienu pakāpienu zemāk par Radītāju. Vienu mazu pakāpienu. Kalšanas un celšanas darbi ilga

piecus gadus. Piemineklis bija simtreiz lielāks par pašu Vanagspārnu. Viņi to uzstādīja tieši šeit, bet ap pieminekli bija paredzēts būvēt pilsētu.

- Te taču nekad nav bijis pilsētas, Egvēna izsmējīgi teic. Kaut kas taču būtu palicis. Kaut kas!

Eliass pamāja ar galvu, nepārtraukdams pētīt apkārtni.

- Pilsētas te nudien nebija. Artūrs Vanagspārns nomira tajā pašā dienā, kad tika pabeigts piemineklis, bet viņa dēli un pārējā dzimta sāka cīnīties par Vanagspārna troni. Statuja vientuļi stāvēja pakalnu vidū. Dēli, brāļadēli un brālēni nomira, un pēdējais no Vanagspārnu dzimtas pagaisa no zemes vaiga ja nu vienīgi kādi bija aizkuģojuši pār Aritas okeānu. Atradās tādi, kas būtu izdzēsuši pat atmiņas par Vanagspārnu, ja vien to spētu. Grāmatas tika mestas ugunī tāpēc, ka tajās bija pieminēts viņa vārds. Beigās no viņa pāri palika vien nostāsti, turklāt vairums no tiem bija maldinoši. Lūk, kāds liktenis piemeklēja Vanagspārna slavu.

Taču tādēļ vien, ka Vanagspārns un viņa dzimta izmira, cīņa nebei­dzās. Tronis palika, un to kāroja katrs kungs un kundze, kas spēja sapulci­nāt karaspēku. Tas bija Simtgadu kara sākums. Īstenībā karš ilga simt div­desmit trīs gadus, un lielākā daļa tālaika vēstures liecību gāja bojā degošu pilsētu dūmos. Zemes gabalus dabūja daudzi, bet visu zemi neviens, un kādā reizē šajā laikā statuja tika nogāzta. Varbūt viņi vairs nespēja sevi salīdzināt ar Vanagspārnu.

- Sākumā šķita, ka jūs viņu nicināt, Egvēna sacīja, bet tagad ka apbrīnojat.

Meitene papurināja galvu.

Eliass pagriezās un garlaikoti, acis nemirkšķinot, uzlūkoja Egvēnu.

- Bet tagad iedzeriet vēl tēju, ja vēlaties! Pirms tumsas gribu nodzēst uguni.

Perins nu jau skaidri redzēja aci par spīti vārajai mijkrēšļa gaismai. Acs bija lielāka par cilvēka galvu, bet krītošās ēnas to drīzāk vērta līdzīgu kraukļa redzoklim bargam un melnam, bez žēlastības. Jauneklis būtu priecīgs, ja viņi nakti pārlaistu kur citur.

Trīsdesmitā nodala

Ēnas bērni

E

gvēna sēdēja pie ugunskura, pētīdama pieminekļa fragmentus, tik-

mēr Perins kāpa lejup uz dīķi, gribēdams pabūt viens. Diena dzisa,

un austrumos jau cēlās nakts vējš, ņirbinādams ūdens virsmu.

Izņēmis no jostas cilpas cirvi, jauneklis to pagrozīja rokās. Oškoka kāts

bija viņa rokas garumā, gluds un vēss. Perins neieredzēja cirvi. Atceroties,

kā viņš ar to lepojās Emondārē, puisis izjuta kaunu. Toreiz viņš nezināja,

kādam mērķim cirvis var kalpot.

- Vai patiešām tu viņu tā ienīsti? aiz muguras atskanēja Eliasa balss.

Iztrūcies Perins pielēca kājās. Vēl neattapies, kas runā, viņš pacēla

cirvi.

- Vai jūs… ? Vai ari jūs zināt, ko es domāju? Tāpat kā vilki?

Eliass, piešķiebis galvu, zobgalīgi uz viņu noskatījās.

- Tavu sejas izteiksmi saprastu pat aklais, puis. Labi, bet tagad stāsti visu, kā ir! Vai patiešām tu ienīsti to meiteni? Nicini viņu? Tā gan! Tu biji gatavs nogalināt, jo viņu nicini. Šī vienmēr tūļājas un ar saviem sievišķa izgājieniem tevi aizkavē.

- Egvēna nekad nav bijusi tūļa, Perins iebilda. Viņa vienmēr izdara visu, kas jāizdara. Es neienīstu viņu, es viņu mīlu. Jauneklis drūmi paskatījās uz Eliasu, izsaukdams sarunu biedrā smieklus. Ne jau tā mīlu. Mēs neesam kā brālis un māsa, bet Rands un viņa… Pelni un asinis! Ja kraukļi būtu mūs notvēruši… Ja… Es pat nezinu.

- Jā, tu to izdarītu. Ja būtu jāizvēlas, kā mirt, kādu nāvi viņa, tavuprāt, izvēlētos? Vienu ātru belzienu ar cirvi vai ari to dzīvnieku likteni, kurus šodien pa ceļam redzējām? Es nu nešaubītos.

- Man nav tiesību izvēlēties Egvēnas vietā. Jūs taču viņai neko neteik­siet, vai ne? Par… Perina roka uz cirvja kāta saspringa; roku muskuļi savilkās kā virves, ļoti spēcīgi muskuļi tik jaunam cilvēkam. Tos Perins bija ieguvis, ilgas stundas vicinādams veseri Luhana kunga smēdē. Brīdi viņam pašam šķita, ka resnais cirvja kāts sašķelsies. Nevaru ciest šo draņķi, Perins noburkšķēja, nezinu, ko ar to darīt, vazāju apkārt kā tāds muļķis. Es nebūtu spējis to izdarīt, ja gribat zināt. Kad tie bija tikai joki un izlikšanās, varēju vēzēt cirvi un tēlot, it kā… Perins nopūtās, un viņa balss aizlūza. Tagad viss ir citādi. Vairs nekad negribu to izmantot.

- Tu to izmantosi.

Perins pacēla cirvi, grasīdamies mest to dīķī, taču Eliass sagrāba jau­nekli aiz delma.

- Cirvis vēl noderēs, puis, un, kamēr vien, to lietodams, jutīsi naidu, tu darbosies gudrāk nekā vairums citu vīru. Nogaidi! Ja kādreiz naidu vairs nejutīsi, tas būs īstais laiks sviest cirvi prom tik tālu, cik vien iespē­jams, bet pašam mesties uz pretējo pusi.

Perins grozīja cirvi rokās, vēl juzdams kārdinājumu iesviest to dīķī. Viņam jau viegli sacīt, lai gaidu. Ko tad, ja gaidīšu un beigās nespēšu no tā šķirties?

Perins jau atvēra muti, lai Eliasam to pajautātu, taču vārdi nenāca pār lūpām. Puisis uztvēra ziņu no vilkiem tik steidzamu, ka viņa acis kļuva glāžainas. Uz mirkli Perins aizmirsa, ko bija gribējis jautāt, aizmirsa pat, kā runāt vai elpot. Arī Eliasa seja sakritās, šķita, ka viņa skatiens ir gan tepat, gan klīst kaut kur tālu prom. Un tad tikpat ātri, kā sācies, viss bei­dzās. Mirklis bija vienu sirdspukstu ilgs, taču ar to pietika.

Perins satrūkās un dziļi ieelpoja. Eliass nekavējās; līdzko no viņa acīm nokrita plīvurs, vīrs nevilcinoties metās pie uguns. Perins klusē­dams sekoja.

- Dzēs nost uguni! Eliass aizsmacis sauca Egvēnai. Viņš satraukti māja, un šķita, ka cenšas čukstus kliegt. Apdzēs!

Egvēna piecēlās, it kā šaubīdamās paskatījās uz Eliasu un spēra soli uz ugunskura pusi, tomēr meitene kustējās lēni, īsti nesaprazdama, kas notiek.

Eliass rupji metās viņai garām, paķēra tējkannu un nolamājās, apsvi­linājis pirkstus. Rokās žonglēdams karsto tējkannu, viņš uguni kaut kā apdzēsa. Soli pēc viņa pieskrēja Perins un, pēdējai tējai līstot ugunī un

virs sprakšķošajām oglēm gaisā veļoties šņācošiem tvaika mutuļiem, spēra tai virsū zemi. Jauneklis neapstājās, līdz bija iznīcinājis pēdējo lie­cību par uguni.

Eliass iespieda tējkannu Perinām rokās, puisis iebrēcās un tūlīt pat nometa to zemē. Pūzdams uz pirkstiem, viņš nikni glūnēja uz Eliasu, taču vīrs kažokādās uz viņu pat nepaskatījās, jo bija pārāk aizņemts ar stei­dzīgu apmetnes vietas pētīšanu.

- Pilnīgi paslēpt savas pēdas mums neizdosies, Eliass secināja.

- Atliek tikai steigties uz priekšu un cerēt. Varbūt viņi liks mums mieru. Pelni un asinis, varu saderēt, ka tie bija kraukļi!

Aši uzmetis Belai mugurā seglus, Perins atspieda pret gurnu cirvi un pievilka sedulku.

- Kas notika? Egvēna drebošā balsī jautāja. Trolloki? Izdzisušais?

- Bēdziet uz austrumiem vai rietumiem, Eliass piekodināja Peri­nām. Atrodiet paslēptuvi, un, kad varēšu, jums piebiedrošos. Ja viņi ieraudzīs vilku… Eliass salīcis metās prom, it kā būtu nodomājis skriet uz visām četrām, līdz beigās pazuda arvien garākajās vakara ēnās.

Egvēna aši savāca savu trūcīgo mantību, tomēr pieprasīja, lai Perins paskaidro, kas atgadījies. Viņas balss bija uzstājīga, un ar katru Perina klusēšanas minūti tajā pieauga bailes. Arī viņš pats bija nobijies, bet bailes viņiem lika kustēties ātrāk. Perins sāka runāt tikai tad, kad viņi pagrie­zās pret rietošo sauli. Rikšodams pa priekšu Belai, ar abām rokām pie­spiedis pie krūtīm cirvi, Perins pār plecu fragmentāri izstāstīja visu, ko zināja, vienlaikus ar acīm meklēdams patvēruma vietu, kurā varētu gaidīt Eliasu.

- Mums tuvojas neskaitāmi daudz jātnieku. Vīri uzradās aiz vilkiem, taču tos neievēroja. Tagad viņi dodas uz dīķa pusi. Varbūt jātniekiem nav nekāda sakara ar mums, jo tieši te ir ūdens līdz tuvākajam avotam ir nez cik jūdžu. Tomēr Lāsumainā saka…

Perins pār plecu atskatījās. Vakara saule uz Egvēnas sejas krāsoja neparastas ēnas, kas slēpa viņas sejas izteiksmi. Ko viņa domā? Vai viņa skatās uz tevi tā, it kā vairs nepazītu? Vai viņa tevi pazīst?

- Lāsumainā teic, no viņiem nākot nelaba smaka. Tāda kā no tra­kiem suņiem. Dīķis palika viņiem aiz muguras. Biezējošajā mijkrēslī vēl varēja izšķirt lielos akmeņus (Artūra Vanagspārna pieminekļa frag­mentus), taču Perins vairs nevarēja pateikt, pie kura akmens bija dedzis

viņu ugunskurs. Turēsimies no viņiem pa gabalu un meklēsim vietu, kur sagaidīt Eliasu.

- Kāpēc lai viņi mūs aiztiktu? Egvēna izsaucās. Šeit mums vaja­dzētu būt drošībā. Šeit vajadzētu būt drošībai. Gaisma, kaut kur taču ir jābūt kādai paslēptuvei!

Perins sāka vēl centīgāk meklēt nomaļu vietu. Pārāk tālu no dīķa viņi noteikti nebija, taču tuvojās nakts. Necik ilgi, un uzkritīs tumsa, un tad vairs nevarēs turpināt ceļu.

Pakalnu virsotnes vēl peldēja palsā gaismā. No zemākām vietām, kur tik tikko varēja kaut ko saskatīt, tās šķita kontrastējoši gaišas. Kreisajā malā debesīs krasi izcēlās tumšs siluets milzīgs, plakans akmens; atspie­dies pret paugura malu, tas aizsedza nogāzi, kurā jau bija tumšs.

- Turp, Perins pamāja.

Jauneklis metās uz pakalnu, skatīdamies pār plecu, lai būtu drošs, ka nekas neliecina par vīru tuvošanos. Pagaidām viss šķita mierīgi. Vai­rāk nekā vienreiz Perinām bija jāapstājas un jāpagaida Egvēna ar zirgu. Egvēna bija pieplakusi pie Belas kakla; ķēve uzmanīgi skatījās, kur uz nelīdzenās zemes spert nākamo soli. Perins nosprieda, ka Egvēna un Bela noteikti ir nogurušas vairāk, nekā izskatās. Kaut nu varētu te paslēpties! Diez vai izdotos atrast labāku vietu.

Pakalna pakājē Perins pētīja masīvo, plakano klinti. Ta iezīmējās debesīs, paceldamās gandrīz līdz pašai pakalna mugurai. Dīvaini, bet milzīgās klints augšdaļa atgādināja neregulārus pakāpienus: trīs atradās augstāk, viens zemāk. Pieveicis īso attālumu, Perins taustīdamies gāja gar akmens sienu. Kaut ari to vairākus gadsimtus bija pārveidojuši laik­apstākļi, viņš sajuta četras savienotas kolonnas. Perins jau atkal pameta skatienu augšup uz klints pakāpienveida augšdaļu, kas pacēlās virs viņa galvas kā milzu nojume. Pirksti. Paslēpsimies Artūra Vanagspārna plauk­stā! Varbūt tajā vēl palicis kaut kas no viņa taisnīguma.

Perins pamāja Egvēnai, lai pievienojas viņam. Meitene pat nepakus­tējās; tā nu Perins devās atpakaļ uz pakalna pakāji un izstāstīja viņai par savu atradumu.

Atgāzusi galvu, Egvēna pētīja klinti.

- Kā tu spēj tur kaut ko saskatīt? viņa brīnījās.

Perins atvēra muti un uzreiz arī aizvēra. Raudzīdamies apkārt, viņš aplaizīja lūpas, pirmo reizi īsti visu saskatot. Saules vairs nebija. Spīdeklis

jau bija pavisam norietējis, un mākoņos slēpās pilnmēness, taču Perins vēl aizvien redzēja tumši violeta mijkrēšļa bārkstis.

- Es taustījos gar klinti, viņš visbeidzot atbildēja. Te mums arī jāpaliek. Pat ja viņi nokļūs tik tālu, klints ēnā mūs neieraudzīs.

Perins paņēma Belas pavadu, lai vestu ķēvi uz patvērumu. Puisis mugurā juta Egvēnas skatienu.

Brīdī, kad viņš palīdzēja meitenei izkāpt no segliem, nakti pāršķēla kliedzieni dīķa pusē. Egvēna nolika plaukstu uz Perina rokas, un viņš dzirdēja neizteiktu jautājumu.

- Viņi ieraudzīja Vēju, Perins negribīgi paskaidroja. Bija grūti izlobīt no vilku domām kādu jēgu. Pazibēja tāda kā uguns. Viņiem ir lāpas. Perins nospieda Egvēnu lejā līdz akmens pirkstu pamatnei un pats notupās līdzās. Viņi sadalās grupās un sāk meklēt. Ļoti daudz vīru, un visi vilki ir ievainoti. Perins centās runāt sirsnīgāk. Taču Lāsu­mainā un pārējie, lai arī ievainoti, spēs netrāpīties viņiem ceļā, un mūs šie vīri negaida. Ļaudis neredz to, par ko nezina. Drīz vien viņi atmetīs ar roku un sāks iekārtot apmetni.

Ar vilkiem bija Eliass, viņš tos nepametīs nelaimē. Bezgala daudz jāt­nieku. Ļoti neatlaidīgu. Kāpēc viņi ir tik neatlaidīgi?

Perins redzēja Egvēnu pamājam, bet tumsā viņa pati šo kustību neap­jauta.

- Perin, ar mums nenotiks nekas ļauns.

Gaisma! Perins brīnījās. Un viņa vēl mēģina mani mierināti

Kliedzieni skanēja un skanēja. Tālumā kā mazi mezgliņi kustējās lāpu ugunis plaiksnoši gaismas punkti tumsā.

- Perin, Egvēna klusi iesāka, vai tu svētdien uzlūgsi mani uz deju? Ja būsim mājās?

Jaunekļa pleci nodrebēja. Viņš klusēja, nezinādams, smieties vai rau­dāt.

- Noteikti. Apsolu! Rokas pašas ciešāk satvēra cirvi, atgādinot, ka tas vēl ir savā vietā. Perins pieklusināja balsi līdz čukstiem. Apsolu, viņš atkārtoja, cerēdams, ka tā arī notiks.

Starp pakalniem jāja vīru grupas ar lāpām, pa desmit līdz divpa­dsmit cilvēkiem katrā. Perins nespēja saskaitīt, cik grupu bija. Dažbrīd redzeslaukā vienlaikus bija trīs četri bariņi, kas nošķīrās uz priekšu un

aizmuguri. Vīri tikai bļāva un bļāva cits uz citu, un brīdi pa brīdim nakti pāršķēla kliedziens zirga vai cilvēka brēciens.

Perins to visu redzēja no vairākām vietām. Salīcis pie pakalna blakus Egvēnai, viņš vēroja lāpas, kas kustējās tumsā kā jāņtārpiņi, un vienlaikus domās skrēja naktī kopā ar Lāsumaino, Vēju un Lēkātāju. Kraukļi bija smagi ievainojuši vilkus, un tie vairs nespēja skriet nedz ilgi, nedz ātri, tomēr gribēja padzīt svešos no tumsas, liekot tiem meklēt patvērumu pie uguns. Kad naktī klaiņo vilki, cilvēki allaž drošāk jūtas liesmu tuvumā. Daži no svešajiem vīriem veda kopā sasaistītus zirgus bez jātniekiem; tie zviedza, slējās pakaļkājās, iepletuši un pārgriezuši acis, visapkārt redzot zibam pelēkas ēnas. Izmisīgi zviegdami, zirgi izrāva no cilvēku rokām vir­ves un, cik ātri vien spēdami, metās uz visām pusēm. Kad no tumsas izšā­vās pelēkas ēnas ar atieztiem zobiem, arī zirgi, kuros sēdēja jātnieki, sāka mežonīgi zviegt; dažbrīd kliedza arī vīri zirgu mugurās, tieši pirms viņu rīkles pārkoda žokļi. Vilku vidū bija arī Eliass (viņu Perins juta neskaid­rāk); vīrs lavījās naktī ar garo nazi divkājains vilks ar vienu asu tērauda zobu. Arvien biežāk kliedzieni pārtapa lāstos, tomēr vajātāji nekādā ziņā negribēja padoties.

Perins pēkšņi atskārta, ka vīri ar lāpām kustas pēc plāna. Katru reizi, kad grupas pavērās skatienam, vismaz viena no tām atradās jau tuvāk pakalna malai, kur slēpās viņš un Egvēna. Eliass bija piekodinājis paslēp­ties, bet… Un ja nu mēs mestos skriet? Varbūt varam patverties tumsā, ja izkustēsimies no vietas? Varbūt. Bet tad jābūtpilnīgai tumsai.

Perins paskatījās uz Egvēnu, un tajā pašā mirklī viņa lēmums izkūpēja gaisā. Lejā pie pakalna parādījās lāpas ducis lāpu, kas šūpojās zirgu rik­šos. Uguns gaismā spīdēja šķēpu gali. Perins sastindzis aizturēja elpu un stingrāk saņēma rokās cirvja kātu.

Jātnieki slīdēja garām pakalnam, bet tad viens no vīriem iekliedzās, un visi metās atpakaļ. Perins sāka drudžaini domāt, uz kuru pusi bēgt. Taču, līdzko abi izkustētos, svešie viņus acumirklī ievērotu (ja vēl nebija ieraudzījuši). Tad gan būtu zaudētas visas iespējas, un pat tumsa nepa­līdzētu.

Jātnieki jau atradās pakalna pakājē; katram vienā rokā bija lāpa, bet otrā garš šķēps. Viņi vadīja zirgus, spiežot tiem sānos ceļgalus. Lāpu gaismā Perins ieraudzīja baltos Gaismas bērnu apmetņus. Augstu

pacēluši lāpas un seglos salīkuši uz priekšu, viņi pētīja tumšās ēnas augšā, zem Artūra Vanagspārna pirkstiem.

- Tur kaut kas ir, viens no vīriem teica. Jātnieka balss bija pārāk skaļa, it kā viņš baidītos no tā, kas atrodas ārpus lāpas gaismas loka. Es jau teicu, ka tur kāds var slēpties. Vai tas nav zirgs?

Egvēna nolaida plaukstu uz Perina rokas; tumsā meitenes acis izskatī­jās neparasti lielas. Viņš zināja, ko Egvēna vēlas jautāt, kaut arī viņas sejas vaibstus slēpa ēnas. Ko lai dara? Eliass un vilki vēl medīja naktī. Zirgi lejā satraukti mīdījās. Ja tagad skriesim, viņi mūs noķers.

Viens no Baltajiem apmetņiem padzina zirgu soli uz priekšu un tad sauca uz kalna pusi:

- Ja saprotat cilvēku valodu, nāciet lejā un padodieties! Ja staigājat Gaismā, ar jums nekas ļauns nenotiks. Ja nepadosieties, visi tiksiet noga­lināti. Jums ir viena minūte laika!

Šķēpi nolaidās, garie tērauda gali nozibsnīja lāpu gaismā.

- Perin, Egvēna čukstēja, mēs nespēsim aizbēgt. Ja nepadosimies, viņi mūs nogalinās. Perin?

Eliass un vilki vēl aizvien bija uz brīvām kājām. Tālumā jau atkal guldzoši iekliedzās Baltais apmetnis, kas vajādams bija pārāk pietuvojies Lāsumainajai. Ja skriesim… Egvēna skatījās, gaidīdama Perina atbildi. Ja mēs skriesim… Perins gurdi pašūpoja galvu un tikpat kā transā piecēlās un sāka steberēt lejup uz Gaismas bērnu pusi. Egvēna nopūtusies viņam sekoja, negribīgi vilkdama kājas. Kāpēc Baltie apmetņi ir tik neatlaidīgi, ja jau tik kaismīgi ienīst vilkus? Kāpēc viņi tik nelāgi ož? Jauneklim brīdi šķita, ka viņš pats saož pretīgu smaku, ko no jātnieku puses atnesušas vēja brāzmas.

- Met to cirvi zemē! jātnieku vadonis norēja.

Perins steberēja uz viņa pusi, raukdams degunu, lai atbrīvotos no smakas.

- Met zemē, stulbeni! Vīrs notēmēja šķēpu uz Perina krūtīm.

Perins mirkli pētīja šķēpa galu, pietiekami asu tēraudu, lai tas pilnībā

izdurtos cauri viņa augumam, un piepeši iekliedzās:

- Nē!

Taču viņš nekliedza jātniekam.

No tumsas iznira Lēkātājs, un Perins saplūda ar vilku. Lēkātājs, vil­cēns, kas vēroja paceļamies gaisā ērgļus un tik ļoti alka lidot debesīs gluži

kā tie. Vilcēns, kas draiskojās un lēkāja, līdz beigās lēca augstāk par visiem vilkiem un nekad nezaudēja jauneklīgo degsmi traukties debesīs. Baltie apmetņi tikai paguva izsaukt lāstus, un Lēkātāja žokļi jau sacirtās ap tā vīra kaklu, kas bija atvēzējis šķēpu pret Perinu. Impulsa nests, lielais vilks līdz ar Perinu pārlēca pār zirgu. Perins juta, kā nokrakst rīkles skrimšļi, un sagaršoja asinis.

Lēkātājs viegli piezemējās, jau nošķirts no vīra, kuru bija nogalējis. Vilka kažoks bija asinīm notašķīts, savām un svešām. Purnu šķērsoja dziļa brūce pāri vietai, kur kreisās acs vietā rēgojās tukšs dobums. Lēkātāja veselā acs uz brīdi sastapās ar Perina acīm. Skrien, brāli Lēkātājs atspērās, lai paceltos gaisā pēdējo reizi, un tad šķēps pienagloja viņu pie zemes. Cits šķēps zibenīgi izskrēja caur Lēkātāja ribām. Vilks spārdīdamies sakampa mutē šķēpus, kas viņu turēja. Lai paceltos gaisā.

Perinu caurstrāvoja sāpes, un viņš sāka kliegt; tas bija kliedziens bez vārdiem, kas mazliet atgādināja vilka gaudošanu. Jauneklis nedomājot lēca uz priekšu, vēl aizvien kliegdams. Visas domas bija izgaisušas. Jāt­nieki bija cieši saspiedušies bariņā, šķēpus izmantot nevarēja, un cirvis Perina rokās bija spalvas vieglumā, milzīgs vilka tērauda zobs. Galvā kaut kas nokrakšķēja, un Perins krītot nezināja, kurš mirst Lēkātājs vai viņš pats.

- …pacelties gaisā kā ērgļiem.

Apdullis Perins murminādams atvēra acis. Galva sāpēja, bet viņš nespēja atcerēties, kāpēc. Gaismā mirkšķinādams acis, jauneklis paska­tījās visapkārt. Blakus tupēja Egvēna un vēroja viņu. Jaunieši atradās kvadrātveida teltī vidējas lauku mājas istabas lielumā; grīdas vietā te bija stingrs audums. Eļļas lampas garos kātos, katrā stūrī pa vienai, meta spožu gaismu.

- Paldies Gaismai, Perin! Egvēna izdvesa. Es jau baidījos, ka viņi tevi ir nogalinājuši.

Perins neatbildēja, tikai skatījās uz sirmgalvi, kurš sēdēja uz vienīgā krēsla teltī. Viņam pretī raudzījās vectētiņa seja ar tumšām acīm seja, kas Perina prātā nesaderēja ar zeltaini balto tuniku, tāpat ari apdilušajām bruņām virs pilnīgi baltā plikādas kažoka. Sirmgalvja seja šķita laipna, skarba un godbijīga, zināmā mērā tā pat iederējās eleganti askētiskajā telts iekārtojumā. Galds, saliekamā gulta, mazgāšanās galdiņš ar baltu,

necilu bļodu un kausiņu, viena koka lāde ar vienkāršu ģeometrisku inkrustāciju. Visas koka daļas bija nopulētas līdz samtainam spīdumam, bet metāls mirdzēja, taču ne žilbinoši, un nekas šeit neliecināja par āriš­ķību. Visu teltī bija darinājušas prasmīgu amatnieku rokas, bet tas bija redzams vien tāda cilvēka acīm, kurš pats bija vērojis amatniekus kalēju Luhana kungu vai skapju meistaru Aidera kungu viņu darbā.

Saraucis pieri, sirmgalvis ar sadzeltējušu pirkstu stūma priekšmetus uz galda divās kaudzītēs. Vienā Perins ieraudzīja savu kabatu saturu un jostas nazi. Augšpusē izbīdījās Moirainas dotā sudraba monēta, un vīrs domīgi to iestūma atpakaļ. Savilcis lūpas, viņš meta kaudzītēm mieru, paņēma no galda Perina cirvi un pacēla to. Tad vīrs pievērsās emondāriešiem.

Perins mēģināja piecelties. Caur rokām un kājām izšāvās griezīgas sāpes, un jauneklis smagi atkrita atpakaļ. Tikai tagad Perins ievēroja, ka viņam ir sasietas rokas un kājas. Viņš paskatījās uz Egvēnu. Bēdīgi paraustījusi plecus, meitene uzgrieza muguru, lai viņš redz, ka arī viņas delmus un potītes sasaista siksnas, kas sāpīgi griežas miesā. Siksnas bija pievienotas pie virves tik īsas, ka Egvēna uzslējusies nespētu piecelties kājās.

Perins blenza. Jau tas vien, ka viņi bija sasieti, puisi satrieca, taču šādi valgi noturētu pat zirgus. Nez par ko mūs te uzskata ?

Sirmgalvis viņu vēroja, ziņkārīgi un domīgi, tāpat kā Alvēra kungs brīžos, kad mēģināja atrisināt kādu problēmu. Rokā viņš turēja cirvi, it kā būtu par to aizmirsis.

Telts mala pacēlās, un ienāca gara auguma vīrietis. Viņam bija gara, izdēdējusi seja, bet acis iekritušas tik dziļi, it kā raudzītos ārā no alām. Arī miesās atnācējs nebija padevies taukuma nebija nemaz; kaulus un muskuļus stingri aptvēra āda.

Perins ieraudzīja nakti, degošus ugunskurus un divus sargus baltos apmetņos pie telts ieejas, un tad mala atkrita atpakaļ vietā. Ienācis iekšā, vīrs sastinga kā dzelzs stienis; viņš raudzījās taisni uz tālāko telts sienu. Jaunatnācēja bruņas pret viņa sniegbalto apmetni un tuniku mirdzēja kā sudrabs.

- Mans kungs kapteini! Vīrieša balss šķita tikpat stingra kā viņa augums, tomēr tāda kā neskanīga, neizteiksmīga.

Sirmgalvis nevērīgi pamāja.

- Jūties kā mājās, Gaismas bērn Baier. Vai jau esi aprēķinājis, cik mums izmaksāja šī… tikšanās?

Garais vīrietis iepleta kājas, tomēr vismaz Perinām šķita, ka viņš tāpat jūtas sasprindzis.

- Deviņi kritušie, mans kungs kapteini, divdesmit trīs ievainotie, no tiem septiņi smagi ievainoti. Tomēr visi var sēdēt zirga mugurā. Trīs­desmit zirgi bija jānoraksta. Pārkostas kājas! Vārds zirgi bezkaislīgajā runā tika uzsvērts tā, it kā zirgu liktenis būtu svarīgāks nekā kritušie un ievainotie vīri. No rezerves zirgiem daudzi aizklīda projām. Rītausmā varbūt kādu atradīsim, mans kungs kapteini, taču, ja tuvumā klaiņo vilki, paies vairākas dienas, iekams visus savāksim. Rezerves zirgu kopējiem līdz Kēmlīnai ir nozīmēti naktssargu pienākumi.

- Mēs nevaram atļauties vairākas dienas, Gaismas bērn Baier, sirm­galvis rāmi aizrādīja. Rītausmā dosimies ceļā. Lēmums netiks mainīts. Kēmlīnā mums jāierodas laikus, skaidrs?

- Kā pavēlat, mans kungs kapteini!

Uzmetis skatienu Perinām un Egvēnai, sirmgalvis atkal novērsās.

- Un ar ko mēs tur ieradīsimies, ja neskaita šos abus zaļknābjus?

Baiers dziļi ievilka elpu un it kā vilcinādamies turpināja:

- Vilkam, kas bija kopā ar viņiem, jau nodīrāta āda, mans kungs kap­teini. Būs labs paklājs mana kunga kapteiņa teltī.

Lēkātājs! Pat neapzinādamies, ko dara, Perins ierūcās un sāka raustīt valgus. Virves dziļi iegriezās locītavu ādā, kļuva slidenas no asinīm, tomēr nepadevās.

Baiers pirmoreiz paraudzījās uz gūstekņiem. Egvēna sarāvās. Vīra seja bija tikpat bezkaislīga kā balss, taču iekritušajās acīs dega cietsirdīga uguns tieši tāpat liesmoja Bālzamona acis. Baiers viņus neieredzēja, it kā viņi būtu mūžseni ienaidnieki, nevis tikai šovakar pirmoreiz ieraudzīti cilvēki.

Perins izaicinoši skatījās viņam pretī. Iztēlē ar zobiem ieķēries Baiera rīklē, jauneklis smaidīja.

Piepeši smaids apdzisa, un viņš sevi domās sapurināja. Ar zobiem? Es taču esmu cilvēks, nevis vilks! Gaisma, tam vienreiz jābeidzas! Tomēr skatienu viņš nenovērsa, uz naidu atbildēdams ar naidu.

- Mani neinteresē vilkādas paklāji, Gaismas bērn Baier. Pārme­tums kapteiņa balsī izskanēja maigi, tomēr Baiera mugura atkal sastinga,

bet acis bija kā piekaltas telts sienai. Tev paredzēts ziņot, kas paveikts iepriekšējā naktī, vai tad ne? Ja ir, par ko ziņot.

- Esmu aplēsis, ka mums uzbruka vismaz piecdesmit nezvēru liels bars, mans kungs kapteini. No tiem mēs nogalinājām vismaz divdesmit, varbūt trīsdesmit. Uzskatu, ka šodien ar sprāgoņām nav jāņemas, citādi riskēsim zaudēt vēl kādus zirgus. Rīt no rīta tos savākšu un sadedzināšu kas tumsā nebūs aizvilkti projām. Ja neskaita šos divus, bija vēl vismaz pusducis vīru. Cik man zināms, četrus piecus iznīcinājām, taču veltīgi meklēt līķus: Melndraugi kritušos parasti savāc, lai slēptu savus zaudē­jumus. Šķiet, tas bija plānots uzbrukums no slēpņa, tomēr rodas jautā­jums…

Klausoties vājā vīra sacītajā, Perinām aizžņaudzās rīkle. Eliass? Pie­sardzīgi, negribīgi viņš pētīja savas izjūtas attiecībā uz Eliasu, vilkiem… un neko neatklāja. It kā viņš nekad nebūtu spējis nolasīt vilka domas. Vai nu viņi visi ir miruši, vai arī ir mani pametuši. Perinām gribējās smieties, rūgti smieties. Ko bija gribējis, to ari dabūja, bet maksa bija dārga.

Tikmēr sāka smieties sirmgalvis, sulīgi un neganti, un Baieram vaigos uzplauka pa sārtam plankumam.

- Tātad, Gaismas bērn Baier, jūs esat rūpīgi aplēsis, ka mums uzbruka plānoti, no slēpņa vismaz piecdesmit vilku un vairāk nekā pusducis Melndraugu? Vai tā? Varbūt, kad būsiet piedzīvojis vēl šo un to…

- Bet, mans kungs kapteini Bornhald…

- Es teiktu seši līdz astoņi vilki, Gaismas bērn Baier, un varbūt tikai šie abi, un viss. Jums piemīt neviltota degsme, bet trūkst ārpilsētas pieredzes. Ienest Gaismu tālu no ielām un namiem ir pavisam kas atšķi­rīgs. Vilki naktī spēj radīt iespaidu, ka viņu ir vairāk nekā īstenībā, un cilvēki arīdzan. Seši, lielākais astoņi, es domāju. Klausoties Baiera seja pietvīka arvien tumšāka. Man ir aizdomas, ka mēs visi šeit atrodamies viena iemesla dēļ: cits viegli iegūstams ūdens avots atrodas vismaz die­nas gājiena attālumā visos virzienos. Tas ir daudz vienkāršāks izskaidro­jums nekā spiegi un nodevēji Gaismas bērnu vidū, un visvienkāršākais izskaidrojums parasti ir arī vispatiesākais. Līdz ar pieredzi jūs augsiet arī gudrībā.

Klausoties sirmgalvja tēvišķajās pamācībās, Baiera seja kļuva mironīgi balta, bet spilgti sarkanie plankumi viņa vaigos vērtās violeti. Viņš aši uzmeta skatienu gūstekņiem.

Tagad viņš mūs ienīst vēl vairāk, Perins domāja, jo to visu dzirdējām. Bet ar ko gan esam izpelnījušies tādu naidu?

- Ko teiksiet par šo? Kapteiņa kungs pacēla Perina cirvi.

Baiers jautājoši paskatījās uz savu komandieri, gaidot apstiprinošu galvas mājienu, un tikai tad atslābis paņēma ieroci. Pacēlis cirvi, viņš pār­steigts ieņurdējās, tad atvēzēja to sev virs galvas precīzā puslokā, teju vai aizskardams telts griestus. Baiers ar ieroci rīkojās tik prasmīgi, it kā būtu piedzimis ar cirvi rokās. Pār vīra seju aši pārslīdēja skaudības un apbrīna ēna, taču, viņam nolaižot cirvi, vaibsti jau atkal bija bezkaislīgi.

- Lielisks līdzsvarojums, mans kungs kapteini. Vienkāršs laba ieroču amatnieka, varbūt pat meistara darbs. Baiera acis tumši liesmoja, viņam raugoties uz apcietinātajiem. Tas nav ciematnieka ierocis, mans kungs kapteini. Nedz arī zemnieka.

- Tiesa gan! Sirmgalvis pievērsās Perinām un Egvēnai, veltīdams abiem nogurušu, mazliet pārmetošu smaidu laipns vectēvs, kurš zina par mazbērnu nerātnībām.

- Mans vārds ir Džeoframs Bornhalds, viņš paziņoja. Cik no­protu, tu esi Perins. Bet kā sauc tevi, jaunā sieviete?

Perins uz viņu paglūnēja, bet Egvēna papurināja galvu.

- Nemuļķojies, Perin! Es esmu Egvēna.

- Vienkārši Perins un vienkārši Egvēna, Bornhalds murmināja. Ja patiešām esat Melndraugi, tad, jādomā, rūpīgi cenšaties slēpt savus īstos vārdus.

Perins uzslējās uz ceļgaliem vairāk neļāva valgi.

- Mēs neesam Melndraugi… viņš nikni protestēja.

Jauneklis vēl nebija visu līdz galam pateicis, kad blakus viņam klusi kā čūska pieslīdēja Baiers. Redzēdams pret sevi atvēzētu paša cirvi, Perins mēģināja izvairīties, taču smagais kāts trāpīja virs auss. Ja Perins nebūtu noliecies, viņam būtu pāršķelts galvaskauss. Bet arī tagad gar acīm pašķīda dzirksteles. Zaudējis elpu, Perins nogāzās zemē. Galva džinkstēja, lejup pa vaigu tecēja asinis.

- Jums nav tiesību, Egvēna iesāka un iekliedzās, jo cirvja kāts svie­dās uz viņas pusi. Egvēna parāvās sāņus, un sitiens nošvīkstēja gaisā, bet meitene nogāzās uz paklāja.

- Runādama ar Gaismas iesvaidīto, pievaldi mēli, Baiers brīdi­nāja, citādi to zaudēsi!

Visļaunākais bija tas, ka viņa balss joprojām skanēja gluži bezkaislīgi. Nocērtot viņiem mēles, Baiers nedz gūtu gandarījumu, nedz to nožēlotu; viņš to vienkārši izdarītu.

- Mierīgi, Gaismas bērn Baier, Bornhalds atkal pievērsās apcieti­nātajiem. Izskatās, ka par iesvaidītajiem jūs pārāk daudz nezināt, tāpat arī par Gaismas bērnu kapteiņu kungiem, vai ne? Manuprāt, ne. Labi, vismaz Baiera dēļ mēģiniet nestrīdēties un nekliedziet. Es vēlos tikai vienu lai iznākat Gaismā. Dusmas nepalīdzēs nedz jums, nedz mums.

Perins pameta skatienu augšup uz izdēdējušo vīrieti. Gaismas bērna Baiera dēļ? Bet Bornhalda kungs taču neteica Baieram, lai viņus neaiz­tiek. Baiers, uztvēris Perina skatienu, pasmaidīja, bet tikai ar lūpām. Viņa sejas āda saspringa tik ļoti, ka galva izskatījās kā galvaskauss. Perins no­trīcēja.

- Esmu dzirdējis, ka daži skrien kopā ar vilkiem, Bornhalds domīgi turpināja, līdz šim gan nevienu neesmu saticis. It kā pat sarunājoties ar vilkiem un citām Melnā radībām. Pretīga sadarbība! Jāsāk domāt, ka patiešām tuvojas Pēdējā kauja.

- Vilki nav… Perins iesāka un aprāvās, redzēdams, ka Baiers atkal ieņem savu stingro stāju. Dziļi ieelpojis, viņš turpināja maigāk. Baiers vīlies saviebās un atslāba. Vilki nav Melnā radījumi. Viņi ienīst Melno. Vismaz trollokus un Izdzisušos noteikti.

Pārsteigts viņš ievēroja, ka izdēdējušais vīrietis it kā pie sevis pamāj ar galvu.

Bornhalds sarauca pieri.

- Kas tev to teica?

- Sargātājs, Egvēna atbildēja un atsprāga atpakaļ, redzēdama Baiera degošās acis. Viņš sacīja, ka vilki neieredz trollokus un trolloki no viņiem baidās.

Perins priecājās, ka Egvēna nebija pieminējusi Eliasu.

- Sargātājs, sirmgalvis nopūtās. Tarvalonas raganu radījums. Ko vēl viņš jums stāstīja, pats būdams Melndraugs un Melndraugu kalps? Vai tad nezināt, ka trollokiem ir vilku purns, zobi un spalva?

Perins mirkšķināja acis, cenzdamies sakārtot domas. Smadzenes vēl aizvien šķita kā sāpoša želeja, tomēr kaut kas te nebija kārtībā. Viņš nespēja skaidri domāt un visu līdz galam saprast.

- Ne jau visiem, Egvēna murmināja. Perins pētoši palūkojās uz Baieru, kurš visu uzmanību bija pievērsis Egvēnai. Dažiem ir ragi, tādi kā auniem vai kazām, citiem vanagu knābji vai… vai… kaut kas tamlī­dzīgs.

Bornhalds skumji pašūpoja galvu.

- Es jums dodu iespēju pēc iespējas, bet jūs ar katru vārdu ierokat sevi arvien dziļāk. Viņš pacēla gaisā pirkstu. Skrienat kopā ar vilkiem, Melnā radījumiem. Viņš pacēla otru pirkstu. Atzīstat, ka esat pazīs­tami ar Sargātāju, citu Melnā radījumu. Šaubos, vai viņš būtu ko tādu sacījis, ja jūs būtu tikai pavirši paziņas. Gaisā pacēlās trešais pirksts.

- Tu, puis, kabatā nēsā Tarvalonas monētu. Vairums ļaužu ārpus Tarvalonas atbrīvotos no tās, cik ātri vien iespējams. Protams, ja viņi nekalpo Tarvalonas raganām. Gaisā pacēlās ceturtais pirksts. Tu nēsā kaujas ieroci, bet esi ciematnieka apģērbā. Tad jau esi blēdis. Bornhalds pacēla īkšķi. Tu esi pazīstams ar trollokiem un mīrddrālu. Tik tālu dienvidos tikai pāris pētnieku un vēl tie, kas ir bijuši Pierobežā, zina, ka tās nav tikai pasakas vien. Varbūt esi bijis arī Pierobežā? Ja esi, tad pasaki man, kur tieši? Esmu kārtīgi apceļojis Pierobežu, tāpēc labi to pazīstu. Nē? Nu tad nekā. Paskatījies uz savu ieplesto plaukstu, sirmgalvis smagi to nolaida uz galda. Vectēva sejas izteiksme liecināja, ka mazbērnu nerātnības patie­šām ir nopietnas. Varbūt man pastāstīsiet, kā sākāt naktīs skriet kopā ar vilkiem?

Egvēna atvēra muti, un Perins, redzēdams meitenes spītīgi sakniebtās lūpas, uzreiz noprata, ka tūlīt dzirdēs vienu no viņu sacerētajām pasa­kām. Taču tā nederēs. Ne šobrīd, ne šeit. Perinām sāpēja galva, un viņš vēlējās, kaut varētu mirkli padomāt, taču laika nebija. Ej nu sazini, kur tieši Bornhalds ceļojis, kuras zemes un pilsētas labi iepazinis? Ja viņi tiks pieķerti melos, tad gūstītāji vairs neticēs nevienam viņu vārdam. Un tad Bornhalds nešaubīsies, ka viņi ir Melndraugi.

- Mēs esam no Divupes, Perins aši nobēra.

Egvēna atklāti blenza uz viņu, neattapusies, ko dara, bet Perins stei­dzīgi turpināja stāstīt patiesību vismaz tās versiju. Proti, abi bija atstājuši Divupi, lai apskatītu Kēmlīnu. Pa ceļam dzirdējuši baumas par lielpilsētas drupām, taču, kad atraduši Šadarlogotu, tur bijuši trolloki. Pēc tam izde­vies aizbēgt pār Arinelles upi, taču beigās abi bezcerīgi apmaldījušies. Pēc tam satikuši vīru, kurš piedāvājis viņus aizvest uz Kēmlīnu. Savu vārdu

svešais nav nosaucis, jo tā esot viņa personiskā darīšana, neizskatījies arī pārāk draudzīgs, bet viņiem vajadzējis pavadoni. Vilkus abi pirmo reizi ieraudzījuši tad, kad parādījušies Gaismas bērni. Viņi tikai mēģinājuši paslēpties, lai viņus nesaplosītu vilki vai nenogalinātu jātnieki.

- …ja mēs būtu zinājuši, ka esat Gaismas bērni, Perins pabeidza,

- tad būtu gājuši jums palīgā.

Baiers neticīgi nosprauslājās. Perinu tas īpaši neuztrauca; galvenais bija pārliecināt kapteiņa kungu, un tad Baiers nevarēs viņiem nodarīt neko ļaunu. Jauneklis nešaubījās, ka Baiers pat pārstātu elpot, ja kapteiņa kungs Bornhalds tā liktu.

- Bet tu nepieminēji Sargātāju, pēc mirkļa sirmgalvis aizrādīja.

Iztēle Perinu bija pievīlusi; bija pietrūcis laika izdomāt visu līdz

galam. Klusuma brīdī ierunājās Egvēna.

- Viņu mēs satikām Bērlonā. Pilsētā bija liela drūzma, pēc ziemas bija ieradušies vīri no kalnu raktuvēm, un viesnīcā mūs apsēdināja pie viena galda. Runājām tikai maltītes laikā.

Perins atviegloti uzelpoja. Paldies, Egvēna!

- Atdod viņiem mantas, Gaismas bērn Baier! Protams, izņemot iero­čus. Redzot Baiera pārsteigto skatienu, Bornhalds piebilda: Bet var­būt esi no tiem, kas aplaupa neapgaismotos, Gaismas bērn Baier? Ta ir nelāga lieta, vai ne? Neviens, kas zog, nevar iznākt Gaismā.

Izskatījās, ka neticība Baierā cīnās ar paklausību.

- Tātad jūs ļaujat mums iet? Egvēna izklausījās pārsteigta.

Perins pacēla galvu, lai paskatītos uz kapteiņa kungu.

- Bērns, nu protams, ne, Bornhalds skumji atbildēja. Tas, ka esat no Divupes, varbūt ir patiesība, jo zināt par Bērlonu un kalnu raktuvēm. Bet Šadarlogota… Šo vārdu pazīst ļoti, ļoti maz ļaužu, vairums no tiem ir Melndraugi, un katrs, kurš zina tik daudz, lai zinātu šo vārdu, zina arī to, ka turp labāk nedoties. Iesaku jums ceļā uz Amadoru sacerēt labāku stāstu. Laika jums pietiks, jo Kēmlīnā mēs apstāsimies. Ieteicams patie­sību, bērns. Patiesība un Gaisma biedrojas ar brīvību.

Baiers uz brīdi aizmirsa, ka viņam pret sirmgalvi jāizturas bikli. Atrau­dams skatienu no aizturētajiem, viņš nikni nošņāca:

- Jūs nedrīkstat! Tas nav atļauts!

Bornhalds vaicājoši pacēla uzaci, un Baiers aprāvies norija siekalas.

- Piedodiet, mans kungs kapteini! Es aizmirsos, pazemīgi lūdzu jūsu piedošanu un izsaku nožēlu, bet, kā mans kungs kapteinis pats norādīja, Kēmlīnā mums jāierodas laikus, un, tā kā vairums rezerves zirgu aizklī­duši, būs krietni vien jāpapūlas bez gūstekņiem, ko vilkt sev līdzi.

- Un ko jūs ieteiktu? Bornhalds rāmi jautāja.

- Sods Melndraugiem ir nāvessods. Bezkaislīgajā balsī izteiktais spriedums izskanēja vēl baisāk. It kā viņš ierosinātu uzmīt vabolei. Ar Ēnu mums nav pamiera. Pret Melndraugiem nav žēlsirdības.

- Jūsu dedzībai jāaplaudē, Gaismas bērn Baier, bet, kā man bieži jāsaka savam dēlam Dainam, pārlieku liela dedzība var būt ļoti smaga kļūda. Neaizmirstiet, ka pat dogmu piekritēji teic: “Neviens nav tik pazu­dis, lai viņu nevarētu izcelt Gaismā.” Abi ir tik jauni. Pārāk dziļi Ēnā viņi nevar būt. Šos divus vēl var izvest Gaismā, ja vien viņi ļaus noņemt no savām acīm Ēnu. Iespēja jādod visiem.

Perins mirkli gandrīz vai juta mīlestību pret šo vectēvam līdzīgo vīru, kurš stāvēja starp viņiem un Baieru. Bet tad Bornhalds savu vectētiņa smaidu veltīja Egvēnai.

- Ja tu atteiksies iznākt Gaismā, pirms sasniedzam Amadoru, būšu spiests nodot tevi pratinātāju rokās. Baiera dedzība salīdzinājumā ar viņējo ir kā svece pret sauli. Izklausījās, ka sirmgalvis nožēlo to, kas jādara, tomēr viņam ne prātā nenāk nepildīt savu pienākumu. Nožēlo, atsakies no Melnā, iznāc Gaismā, izsūdzi visus grēkus un pasaki, kas tev zināms par nekrietnajiem sakariem ar vilkiem, un tad mēs tevi saudzēsim. Tu staigāsi brīvībā un Gaismā.

Pievērsis skatienu Perinām, Bornhalds skumji nopūtās. Jauneklim pār muguru pārskrēja ledaini šermuļi.

- Bet tu, vienkārši Perin no Divupes. Tu nogalināji divus Gaismas bērnus. Sirmgalvis pieskārās cirvim, kas vēl atradās Baiera rokās. Bai­dos, ka tevi Amadorā gaida karātavas.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Koncerts vakariņu laikā

>

R

ands samiedza acis, vērojot putekļu mākoni priekšā, kas pacēlās

aiz trim četriem ceļa līkumiem. Mats jau devās uz savvaļas dzīv-

žogu ceļmalā. Aiz mūžzaļajām lapām un zaru mudžekļa varēja

paslēpties tikpat labi kā aiz mūra sienas, ja vien izdotos caur to izlauzties.

Otru ceļa pusi izretis norobežoja brūni, nokaltuši krūmi cilvēka lielumā,

bet tālāk aptuveni pusjūdzi līdz pat mežam bija atklāts lauks. Iespējams,

tas bija piederējis nesen pamestai zemnieku sētai, taču paslēpties tur

nebūtu viegli. Rands centās prognozēt putekļu mākoņa un vēja ātrumu.

Pēkšņa brāzma ap viņu sacēla putekļus, un pasaule pazuda. Mirkšķi­nādams acis, Rands piespieda pie deguna un mutes vienkāršo, tumšo šalli. Nu jau tā nebija nekāda tīrā, un seja niezēt niezēja, taču nebija visu laiku jāieelpo putekļi. Šalli bija iedevis zemnieks, vīrs ar iegarenu seju un raižu izvagotiem vaigiem.

- Es nezinu, no kā jūs bēgat, bažīgi saraucis pieri, zemnieks teica,

- un nemaz negribu zināt. Vai sapratāt? Man ir ģimene. Pēc tam viņš aši izvilka no mēteļa kabatas divas garas šalles, satītas vilnainā kamolā, un pagrūda uz viņu pusi. Nekas liels jau nav, bet tomēr. Manu dēlu šalles. Viņiem ir citas. Jūs mani nepazīstat, vai sapratāt? Šie ir grūti laiki.

Randam šalle bija īsts dārgums. Ļaužu laipnību saraksts jaunekļa prātā kopš Baltā tilta bija īss, un Rands neticēja, ka tas kļūs garāks.

Mats, aptinis ap galvu šalli tā, ka bija redzamas vien acis, sāka steig­šus iztaustīt augsto dzīvžogu, raustīdams lapainos zarus. Rands pieskārās gārņa zīmei uz zobena un tad nolaida roku. Cirzdami dzīvžogā spraugu, viņi jau gandrīz bija iekrituši. Putekļu mākonis tuvojās un neizklīda. Vēja

nebija. Labi, ka nelija. Lietus nosēdinātu putekļus. Lai ari kā lītu, uz cieti noblietētā ceļa dubļi neveidojās, taču lietus laikā nebija putekļu. Un tie bija vienīgais brīdinājums, iekams varēja kaut ko saklausīt. Dažreiz tad jau bija par vēlu.

- Te! Mats klusi iesaucās.

Izskatījās, ka viņš ir izlauzies tieši cauri dzīvžogam.

Rands steidzās pie drauga. Kāds jau reiz bija izcirtis krūmos spraugu. Tā bija daļēji aizaugusi un no trīs pēdu attāluma nekādi neatšķīrās no pārējā dzīvžoga, lai gan tuvumā bija skaidrs, ka to sedz vien rets zaru tīkls. Lauzdamies cauri, Rands dzirdēja, ka tuvojas zirgi. Tas nebija vējš.

Viņš noliecās aiz tik tikko nosegtā atvēruma. Ieķēries zobena spalā, jauneklis skatījās uz jātniekiem, kas rikšoja garām. Pieci… seši… sep­tiņi… jātnieki. Vienkāršā apģērbā, taču zobeni un šķēpi liecināja, ka tie nav ciematnieki. Daži bija ādas tunikās ar metāla kniedēm, diviem galvās spīdēja tērauda ķiveres. Iespējams, tirgotāju apsardze, ceļā no viena tir­gotāja pie nākamā. Iespējams.

Viens no vīriem, jādams garām spraugai, uzmeta tai paviršu skatienu, un Rands par puscollu izvilka zobenu. Mats klusi iešņācās kā stūrī iedzīts āpsis, šķielēdams pār šalli. Roku viņš bija pabāzis zem mēteļa; kā allaž, juzdams briesmas, puisis bija sagrābis Šadarlogotas dunci. Rands vairs nesaprata: draugs grib aizstāvēt sevi vai dunci ar rubīniem. Pēdējā laikā dažkārt šķita Mats ir aizmirsis, ka viņam ir arī loks.

Jātnieki lēnā riksī aizslīdēja garām, mērķtiecīgi, tomēr pārāk nesteig­damies. Cauri dzīvžogam izspiedās putekļi.

Rands pagaidīja, līdz apklust pakavu duna, un tikai tad piesardzīgi pabāza laukā galvu. Putekļu mākonis jau bija labi tālu, sekodams jāt­niekiem. Austrumu pamalē debesis bija skaidras. Izgājis uz ceļa, Rands noskatījās pakaļ putekļu mākonim rietumu virzienā.

- Mūs viņi nemeklē, viņš teica, tā kā secinādams, kā jautādams.

Mats izlīda no krūmiem uzreiz pēc Randa, piesardzīgi raugoties uz

abām pusēm.

- Varbūt, viņš norūca, varbūt.

Randam nebija ne jausmas, ko draugs domā, bet viņš pamāja ar galvu. Varbūt. Ceļojums pa Kēmlīnas ceļu bija sācies neparasti.

Baltais tilts jau sen bija aiz muguras, kad Rands piepeši attapās, ka bieži atskatās. Dažbrīd jauneklis aizturēja elpu, ieraudzījis pa ceļu

aizsteidzamies garu, kaulainu viru vai izstīdzējušu sirmgalvi blakus ratiem vai pajūgam, taču tie vienmēr bija pauninieki vai zemnieki, kas steidzās uz tirgu, nevis Toms Merilins. Dienām ritot, cerības pamazām izplēnēja.

Uz ceļa bija diezgan dzīva satiksme: rati un pajūgi, jātnieki un kājām­gājēji. Puiši redzēja ļaudis, kas gāja gan pa vienam, gan bariņos, tirgotāju ratu rindas un duci jātnieku. Sastrēgumu nebija; bieži vien skatienam pavērās vien kailu koku rindas abpus noblietētajam ceļam. Tomēr ceļi­nieku šeit bija daudz vairāk, nekā Rands jelkad bija redzējis Divupē.

Vairums ļaužu devās uz to pašu pusi, kurp viņi, uz austrumiem, uz Kēmlīnu. Dažreiz kāds zemnieks paņēma viņus savos ratos, un tā viņi nobrauca jūdzi, dažreiz piecas, tomēr visbiežāk gāja kājām. No jāt­niekiem Rands un Mats izvairījās; ieraudzījuši tālumā kaut vienu vīru zirga mugurā, abi metās malā un noslēpušies gaidīja, līdz viņš bija pro­jām. Neviens no jātniekiem nebija melnā apmetnī; Rands arī neticēja, ka Izdzisušais ļaus viņiem sevi tā ieraudzīt, tomēr nebija jēgas izaicināt likteni. Sākumā viņi baidījās tikai no Puscilvēkiem.

Pirmais ciemats pēc Baltā tilta tik ļoti atgādināja Emondāri, ka Rands, to ieraudzījis, sāka soļot lēnāk. Smailie jumti bija darināti no salmiem, saimnieces priekšautos pār māju žogiem tenkoja ar kaimiņienēm, cie­mata zālienā rotaļājās bērni. Sieviešu nesapītie mati krita pār pleciem, un bija vēl dažas nenozīmīgas atšķirības, tomēr kopumā Rands jutās kā mājās. Pļavā ganījās govis, pār ceļu cienīgi gāzelējās zosis. Bērni smieda­mies vārtījās pa zemi, uz kuras vairs neredzēja zāli. Kad Rands un Mats gāja garām, neviens uz viņiem pat nepaskatījās. Ari tā bija atšķirība. Svešinieki šeit nebija nekas īpašs. Vienīgi ciemata suņi pacēla galvas un paošņāja, bet pēc tam gulšņāja tālāk.

Kad viņi gāja cauri ciematam, diena jau sliecās uz vakara pusi, un, redzot logos iedegamies gaismu, Randu sagrāba ilgas pēc mājām. Sīka balstiņa prātā čukstēja: Tās nav tavas mājas, lai arī kā atgādinātu. Ej, kurā mājā gribi, Tamu nesatiksi. Bet, ja tomēr, vai spēsi ieskatīties viņam acīs? Tagad, kad visu zini? Izņemot tos sīkumus no kurienes un kas tu esi. Ne jau nakts murgus. Rands sakumpa, prātā dzirdot dzēlīgos smieklus. Bet kāpēc gan tev neapstāties? balstiņa ķiķināja. Ja esi no nekurienes un tevi nav iezīmējis Melnais, visur ir vienādi labi.

Mats pavilka Randu aiz piedurknes, bet jauneklis izrāvās un turpi­nāja raudzīties uz ēkām. Apstāties nedrīkstēja, tomēr gribējās skatīties,

pakavēties atmiņās. Šī vieta tik ļoti atgādina mājas, bet tu taču tās vairs neredzēsi, vai ne?

Mats atkal viņu paraustīja. Puiša seja bija saspringusi, āda ap muti un acīm nobālējusi.

- Ejam, Mats murmināja, glūnēdams uz ciematu ar aizdomām, it kā tur kāds slēptos. Ejam! Te mēs vēl nedrīkstam apstāties.

Apgriezies riņķī un pārlaidis acis visam ciematam, Rands nopūtās. Viņi nebija pārāk tālu no Baltā tilta. Ja mīrddrāls spēja nemanīts izkļūt cauri Baltā tilta mūrim, tad arī šo ciematiņu pārmeklēs bez grūtībām. Rands ļāva Matam vilkt sevi projām, līdz salmu jumti bija palikuši tālu aiz muguras.

Nakts uzkrita ātri, vēl pirms viņi mēnesnīcā bija sameklējuši vietu zem krūmiem; to zaros vēl karājās sausas lapas. Piepildījuši kuņģus ar aukstu ūdeni no sekla strautiņa, kas tecēja turpat tuvumā, puiši savilkās kamolā uz zemes, ietinušies mēteļos, bez uguns. Uguni kāds varētu ierau­dzīt; tad jau labāk salt.

Atmiņu satraukts, Rands bieži modās un ikreiz dzirdēja, ka Mats miegā murmina un mētājas. Sapņot viņš nesapņoja, vismaz neko neatce­rējās, tomēr miegs bija caurs. Tu vairs nekad neredzēsi mājas.

Tā nebija vienīgā nakts, kad viņu aizsargs pret vēju, aukstumu un dažkārt arī lietu bija tikai apmetnis. Tā nebija vienīgā maltīte, kurā bija jāiztiek tikai ar aukstu ūdeni. Starp citu, jaunekļiem bija pietiekami daudz monētu, lai pa reizei atļautos paēst iebraucamajā vietā, tomēr pārnakšņošanai nepietiktu. Ārpus Divupes viss maksāja dārgāk, un šaipus Arinellei viss maksāja vairāk nekā Bērlonā. Tas mazumiņš naudas, kas bija palicis, bija jātaupa ārkārtas gadījumam.

Kādu pēcpusdienu, puišiem steberējot pa ceļu ar tik tukšiem vēde­riem, ka tie vairs neburkšķēja, Rands ieminējās par dunci ar rubīniem rotāto spalu. Nespodrā saule jau bija zemu, un mijkrēslī viņi neredzēja neko citu kā vien krūmus. Debesīs milza tumši mākoņi, naktī solīdami lietu. Rands cerēja, ka viņiem paveiksies; tas būs tikai ledains smīlātājs.

Pēc dažiem soļiem jauneklis attapās, ka Mats ir apstājies. Arī viņš apstājās un sāka zābakos kustināt pirkstus. Ta vismaz pēdās bija jaušams siltums. Rands atlaida vaļīgāk plecu siksnas. Sarullētā sega un Toma apmetnī iesietā mantība nebija pārāk apgrūtinošs nesamais, taču pat dažas mārciņas tukšā dūšā pēc vairākām jūdzēm šķita smagas.

- Kas noticis, Mat? Rands ievaicājās.

- Kāpēc tu tā vēlies to pārdot? Mats nikni prasīja. Galu galā es to atradu. Varbūt beidzot sapratīsi, ka gribu dunci paturēt? Nu, kādu laiciņu. Ja tik ļoti gribi kaut ko notirgot, pārdod savu sasodīto zobenu!

Rands nobraucīja gārni uz zobena spala.

- Zobenu man iedeva tēvs. Tas piederēja viņam. Es tev gan nelūgtu pārdot tava tēva dāvanu. Pelni un asinis, Mat! Vai tiešām tev patīk staigāt ar tukšu vēderu? Turklāt, pat ja zobenam atrastos pircējs, cik es par to saņemtu? Ko zemnieks iesāks ar zobenu? Bet par tādiem rubīniem mums samaksātu gana daudz, lai mēs tiktu līdz pašai Kēmlīnai ratos! Varbūt pat līdz Tarvalonai. Un katra maltīte mums būtu zem jumta un visas nak­tis gultā. Vai patiešām tev kārojas noiet puspasaules kājām un gulēt uz zemes?

Rands caur pieri paskatījās uz Matu, un draugs paglūnēja viņam pretī.

Ta viņi stāvēja ceļa vidū, līdz beidzot Mats nervozi paraustīja plecus un nodūra skatienu.

- Kam lai to pārdodu, Rand? Zemnieks maksās graudā, bet brau­ciens ratos jāpērk par naudu. Pat tad, ja es atgrieztos kādā no ciematiem, kuriem gājām cauri, ļaudis varbūt nodomātu, ka dunci nozagām. Un tikai Gaisma vien zina, kas tad notiktu!

Mirkli padomājis, Rands negribīgi pamāja ar galvu.

- Tev taisnība. Es zinu. Atvaino, negribēju neko pārmest! Vienkārši esmu izsalcis un man sāp kājas.

- Man ari.

Jaunekļi gāja tālāk vēl gurdenākā gaitā nekā pirmīt. Vējš pieņēmās spēkā, mezdams viņu sejās putekļus.

- Man arī. Mats iekāsējās.

Lauku mājās dažkārt varēja paēst un dažas naktis pārlaist siltumā. Siena kaudzē bija gandrīz tikpat silti kā istabā ar kamīnu, vismaz salīdzi­nājumā ar nakšņošanu zem krūmiem, turklāt siena kaudze, pat neapsegta, pasargāja no visa, izņemot negantu lietusgāzi, un sienā varēja arī dziļi iekūņoties. Savu reizi Mats iemēģināja roku olu čiepšanā, vienreiz pat izslauca nepieskatītu garā virvē lauka vidū piesietu govi. Diemžēl gan­drīz visās mājās bija suņi, un lauku suņi ir modri. Rands uzskatīja, ka skriet divas jūdzes ar rejošiem suņiem pa pēdām ir pārāk dārga samaksa par divām trim olām; vienreiz suņi vairākas stundas neatkāpās no koka,

pie kura viņi bija nolēmuši patverties. Un visvairāk Randam bija žēl zau­dētā laika.

Jauneklis uzskatīja, ka zemnieku sētām labāk tuvoties atklāti, dienas­gaismā, tomēr vislabāk būtu mest līkumu. Reizi pēc reizes saimnieki bez vārda runas uzrīdīja viņiem suņus; tolaik baumu dēļ nomaļnieki baidījās no svešajiem, bet citreiz pietika stundu paskaldīt malku vai izvilkt no akas ūdeni, un viņi bija nopelnījuši maltīti un gultasvietu, un kas par to, ka tā bija salmu kaudze šķūnī. Tomēr stunda vai divas darba nozīmēja stundu vai divas dienasgaismas, kad viņi neizkustējās ne no vietas, un stundu vai divas, kad mīrddrāls varēja viņus panākt. Savu reizi Rands prātoja, cik jūdžu Izdzisušais spēj pieveikt stundā. Puisis sūkstījās par katru zaudēto minūti, lai gan, jāatzīst, mazāk, kad strēba saimnieces pasniegto karsto zupu. Taču, neēdušam bez pārtraukuma soļojot uz Kēmlīnu, bija grūti nomierināt tukšu kuņģi. Rands netika gudrs, kas ir ļaunāk: zaudēt laiku vai badoties, bet Mats pavisam aizmirsa gan par ēšanu, gan vajātājiem.

- Ko mēs par viņiem zinām? Mats ievaicājās reiz, kad viņi kādā mazā saimniecībā mēza staļļus.

- Pie Gaismas, Mat! Bet ko viņi zina par mums? Rands nošķaudījās.

Abi strādāja, izmetušies kaili līdz viduklim; puišus dāsni klāja gan

sviedri, gan salmi, un gaisā virmoja salmu putekļi.

- Vienu gan es zinu: viņi dos mums jēra cepeti un īstu gultu, kurā pārnakšņot.

Iedūris mēslu kaudzē dakšu, Mats no sāniem paglūnēja uz saimnieku, kas nāca no šķūņa otra gala, vienā rokā nesdams spaini, bet otrā slaukša­nas soliņu. Salīcis večuks ar ādu kā pergaments, plāniem, sirmiem mateļiem. Ievērojis, ka Mats skatās, viņš palēnināja soli, bet tad aši novērsa skatienu un izsteidzās laukā no šķūņa tik mudīgi, ka pār spaiņa malu šļakstījās piens.

- Es saku: šim kaut kas ir aiz ādas! Mats noteica. Redzēji viņš negribēja skatīties man acīs. Kāpēc lai viņi būtu tik laipni pret diviem klaidoņiem, kurus redz pirmo reizi dzīvē? Pasaki man!

- Viņa sieva teic, ka atgādinām viņu mazdēlus. Vai beigsi vienreiz lauzīt galvu? Visi uztraukumi mums jau ir aiz muguras. Es tā ceru.

- Viņam kaut kas ir aiz ādas, Mats murmināja.

Beiguši darbu, jaunekļi nomazgājās pie siles šķūņa priekšā. Ēnas līdz ar rietošo sauli stiepās garumā. Iedams uz māju, Rands noslaucījās

kreklā. Uz sliekšņa viņus sagaidīja saimnieks, uzsvērti nevērīgi atbalstījies uz garas kārts. Viņam aiz muguras, saņēmusi priekšautu rokās un kodī­dama lūpas, stāvēja viņa sieva un skatījās vīram pār plecu. Rands nopūtās. Izskatījās, ka viņi pārim vairs neatgādina mazdēlus.

- Šovakar atbrauks ciemos mūsu dēli, večuks iesāka. Visi četri. Biju piemirsis. Būs visi četri. Lieli puiši. Spēcīgi! Jau kuru katru bridi būs klāt. Baidos, ka man nebūs gultu, kuras jums apsolījām.

Saimniece pameta gar vīra plecu pauniņu lakatā ietītu ēdamo.

- Lūdzu! Tur ir maize, siers, sālījumi un jēra gaļa. Varbūt pietiks divām ēdienreizēm. Lūdzu!

Viņas grumbainā seja lūgtin lūdzās paņemt sainīti un iet prom.

Rands paņēma pauniņu.

- Paldies! Es saprotu. Ejam, Mat!

Mats viņam sekoja, vilkdams pār galvu kreklu un kaut ko burkšķē­dams. Rands domāja, ka tagad vislabāk būtu pieveikt iespējami daudz ceļa jūdžu un tikai pēc tam apstāties, lai ieturētu maltīti. Vecajam saim­niekam bija suns.

Varēja būt vēl ļaunāk, Rands nodomāja. Pirms trim dienām viņiem uzrīdīja suņus, kamēr puiši vēl strādāja. Suņi, saimnieks un divi viņa dēli, nūjas vicinādami, dzinās abiem emondāriešiem pakaļ līdz Kēmlīnas ceļam un vēl pusjūdzi pa to un tikai tad meta mieru. Rands un Mats tik tikko paguva paķert mantas un aizbēgt. Saimniekam bija loks un bulta ar platu galu stiegrā.

- Nerādiet te vairs savas acis, vai dzirdat? saimnieks sauca viņiem nopakaļ. Nezinu, kas jums prātā, taču negribu vairs redzēt jūsu šaudīgās acis!

Mats jau gribēja griezties atpakaļ, ķerdamies pie bultu maka, bet Rands vilka viņu uz priekšu.

- Tu traks esi, vai?

Draugs uzmeta viņam dusmīgu skatienu, bet vismaz skrēja uz priekšu.

Rands dažkārt pārlika, vai maz vērts apstāties pie zemnieku mājām. Jo tālāk viņi gāja, jo aizdomigāk Mats raudzījās uz svešiem ļaudīm un jo sliktāk spēja to noslēpt. Bet varbūt nemaz negribēja. Ēdiens par to pašu darbu kļuva arvien trūcīgāks, un citreiz viņiem nepiedāvāja pārlaist nakti pat šķūni. Bet tad Randam ienāca prātā, kā atrisināt visas viņu problē­mas katrā ziņā pašam puisim tā šķita. Tas notika Grinvelu mājās.

■

Grinvela kungam ar sievu bija deviņi bērni; vecākā meita bija labi ja gadu jaunāka par Randu un Matu. Grinvela kungs bija īsts spēka zars, un kopā ar bērniem viņam diez vai vajadzēja citu palīgu, tomēr, nopētījis abus atnācējus no galvas līdz kājām, ievērojis ceļā savalkātās drānas un apputējušos zābakus, viņš ļāva tiem palikt, sacīdams, ka darba roku nekad nav par daudz. Grinvela kundze brīdināja, ka pie viņas galda tik netīrās drēbēs ēst gan nevarēs. Viņa tūlīt mazgāšot veļu, un vīra vecais apģērbs viņiem būšot tieši kā darbam radīts. To visu sieviete pavēstīja smaidot, uz mirkli Randa atmiņā atsaukdama Alvēra kundzi, lai gan šai sievietei mati bija dzeltenā krāsā; tādus Rands vēl nekad nebija redzējis. Šķita, ka pat Mats atplauka no viņas smaida. Vecākā meita bija cits jautājums.

Elze, skaista tumšmate ar lielām acīm, viņiem nekaunīgi smaidīja ikreiz, kad vecāki neredzēja. Kad puiši strādāja šķūnī, pārnēsādami mu­cas un graudu maisus, viņa apstājās uz sliekšņa un, klusi dungodama un košļādama garās zirgastes galu, abus vēroja, īpašu uzmanību pievērs­dama Randam. Viņš centās nelikties ne zinis, tomēr pēc dažām minūtēm uzvilka Grinvela kunga aizdoto kreklu. Plecos tas bija par šauru un īss, taču labāk tāds nekā vispār nekas. Elze skaļi smējās, puisim stīvējot kreklu mugurā. Rands sāka domāt, ka šoreiz viņus patrieks ne Mata vainas dēļ.

Perins gan tiktu galā, par to Rands nešaubījās. Izmestu kādu piezīmi, un jau drīz skaistule smietos par viņa zobgalībām, nevis klīstu riņķī, riskē­dama, ka tēvs visu ievēros.

Rands nespēja izgudrot nedz kādu piezīmi, nedz joku. Pietika tikai uz Elzi paskatīties, un meitene smaidīja tā, ka Grinvela kungs uzrīdītu pui­šiem suņus, ja to redzētu. Vienreiz Elze Randam atzinās, ka viņai patīkot gara auguma vīrieši. Visi apkārtējo māju zēni esot maziņi. Mats šķērmi noķiķināja. Nespēdams atbildēt ar joku, Rands centās koncentrēties uz dakšām savās rokās.

Labi, ka vismaz mazākie Grinvelu bērni Randa skatījumā bija īsta svētība. Kad vien tie grozījās turpat tuvumā, Mata aizdomīgums atslāba. Pēc vakariņām visa saime sanāca pie kamīna, un Grinvela kungs, iekārto­jies savā mīļākajā krēslā, piestūķēja pilnu pīpi ar tabaku, bet Grinvela kun­dze paņēma rokdarbu kārbu un sāka ņemties ar izmazgātajiem Randa un Mata krekliem. Mats izvilka Toma krāsainās bumbiņas un sāka žonglēt. To viņš darīja tikai bērnu klātbūtnē. Puisis izlikās, ka izlaiž bumbiņas no rokām, bet pēdējā mirklī tās noķēra. Mazie smējās un aplaudēja, kad

Mats meta tās augšup strūklakā, tika galā ar astoņu bumbiņu figūrām un sešu bumbiņu apli (daudz netrūka, ka viņš būtu kādu izlaidis no rokām). Priekšnesums patika visiem, un Grinvela kungs un viņa sieva aplaudēja tikpat dedzīgi kā bērni. Klanīdamies uz visām pusēm, žestikulēdams tik­pat plaši kā savulaik Toms, Mats beidza uzstāšanos, un tad Rands izņēma no futrāļa Toma flautu.

Pietika tikai paņemt rokās flautu, lai Randu spēji pārņemtu skum­jas. Pieskarties instrumenta zeltīti sudrabotajiem rotājumiem bija kā skart Toma piemiņu. Arfu Rands nekad neaiztika, vienīgi šad un tad pārbaudīja, vai tā ir kārtībā un nav cietusi no mitruma. Toms allaž tika teicis, ka arfa nav radīta lauku neveiklajiem pirkstiem, taču, ja saimnieks ļāva viņiem pārlaist nakti savās mājās, Rands pēc vakariņām nospēlēja vienu melodiju uz flautas. Tā bija tāda kā papildu samaksa zemniekam un varbūt arī Toma pieminēšana.

Smieklu gaisotnē, kas jau bija radusies Mata žonglēšanas priekšne­suma laikā, Rands nospēlēja “Trīs meitenes pļavā’’. Grinvela kungs un kundze bez apstājas aplaudēja, mazākie bērni laidās dejā apkārt visai istabai, un pat vismazākais puika, kurš vēl lāgā nestaigāja, ritmiski sita kājiņas. Rands zināja, ka Beltainā balvu neiegūtu, tomēr pēc Toma apmā­cības nekautrētos piedalīties.

Elze sakrustotām kājām sēdēja kamīna priekšā un, kad Rands pēc pēdējās nots nolaida flautu, pastiepās uz priekšu, un, smagi nopūtusies, viņam uzsmaidīja.

- Tu tik skaisti spēlē! Savu mūžu neesmu dzirdējusi neko tik brīnišķīgu.

Grinvela kundze pēkšņi pārtrauca šūt un, saraukusi pieri, paskatījās uz meitu, bet pēc tam ilgi, vērtējoši pētīja Randu.

Rands jau bija paņēmis ādas futrāli, lai ieliktu tajā flautu, taču, juz­dams sievietes skatienu, izlaida to no rokām un gandrīz nometa arī pašu instrumentu. Ja Grinvela kundze domāja, ka viņš triec ar viņas meitu… Izmisis jauneklis atkal piespieda flautu pie lūpām un nospēlēja vēl vienu dziesmu, pēc tam arī trešo un ceturto. Grinvela kundze vēl aizvien viņu vēroja. Rands nospēlēja dziesmas “Vējš, kas šūpo vītolu”, “Mājup no Tarvina aizas”, “Ainoras kundzes gailis” un “Vecais, melnais lācis”. Visu pēc kārtas, kas tik nāca prātā, bet Elzes māte tikmēr nenolaida no viņa ne acu. Viņa klusēja, vēroja un apsvēra.

Kad Grinvela kungs beidzot piecēlās, klusi smiedamies un berzēdams rokas, bija jau vēla stunda.

- Jā, tāda izprieca gadās reti, taču jums jau sen bija jābūt gultā. Jums, ceļiniekiem, ir savs dienas ritums, taču laukos rīts sākas agri. Teikšu jums, puiši, ka krogū esmu maksājis labu naudu par izpriecām, ne labākām par šo. Par sliktākām.

- Manuprāt, viņiem pienākas balva, tēvs, Grinvela kundze teica, pacēlusi no zemes pastarīti, kas jau sen bija aizmidzis pie kamīna. Šķū­nis nav piemērots gulēšanai. Šonakt viņi varētu gulēt Elzes istabā, bet viņa pārnakšņos pie manis.

Elze saviebās. Meitene uzmanījās, galvu nepacēla, tomēr Rands visu ievēroja. Jauneklis domāja, ka grimases pamanīja arī viņas māte.

Grinvela kungs pamāja ar galvu.

- Jā, jā, tur būs daudz labāk nekā šķūnī. Ja vien neiebilstat, ka jums par abiem būs tikai viena gulta, ja?

Rands nosarka. Grinvela kundze vēl aizvien skatījās uz viņu.

- Es labprāt vēl paklausītos flautu, saimnieks turpināja. Arī žonglēšanu paskatītos. Man patīk! Ziniet, rīt došu jums vēl kādu darbiņu, bet pēc tam…

- Viņi grib doties ceļā mazā gaismiņā, tēvs, Grinvela kundze pār­trauca vīru. Nākamais ciems ir Ariena, un, ja puiši gribēs izmēģināt laimi iebraucamajā vietā, tad visa diena jāpavada ceļā, lai tiktu galā pirms tumsas.

- Jā, kundze, Rands pamāja, jums taisnība. Paldies jums!

Grinvela kundze viņam uzsmaidīja, cieši sakniebusi lūpas, it kā zinā­dama, ka Rands pateicas ne tikai par padomu, vakariņām un siltu gultu vien.

Visu nākamo dienu ceļā Mats viņu ķircināja par Elzi. Rands neatlai­dīgi centās runāt par kaut ko citu, un pirmais, kas ienāca prātā, bija Grinvelu ieteikums uzstāties iebraucamajā vietā. No rīta, puišiem aizejot, Elze bija uzmetusi lūpu, bet Grinvela kundze asi noskatījās: sak, viss labs, kas labi beidzas. Mats visbeidzot apklusa. Ar viņu ierašanos kaimiņu ciematā sākās jauni notikumi.

Mijkrēslī jaunekļi atrada Arienas vienīgo iebraucamo vietu, un Rands uzsāka sarunu ar tās saimnieku. Vispirms viņš nospēlēja “Prāmi pār upi” (tuklais vīrs to dēvēja par “Mīļoto Sāru”), pēc tam gabaliņu no “Ceļa uz

Danarenu”. Mats mazliet pamētāja bumbiņas. Beigās viņi tika pie siltas gultas un vakariņās ēda ceptus kartupeļus ar karstu liellopa gaļu. Istaba, protams, bija vismazākā, kāda nu bija zem pašas dzegas, pagalma pusē -, un maltīti viņi dabūja flautas spēles un žonglēšanas nakts vidū. Lai nu kā, bet puiši pārnakšņoja zem jumta. Visu dienu gājis, Rands neko vairāk arī nevēlējās. Turklāt pastāvīgie viesi, šķiet, neievēroja, ka Mats uz visiem skatās aizdomīgi. Arī dažs labs no viņiem pašiem raudzījās cits uz citu greizi. Aizdomīgums pret svešiniekiem tolaik nebija nekas neparasts, un iebraucamajās vietās allaž uzradās svešinieki.

Pēc bēgšanas no Baltā tilta Rands beidzot kārtīgi izgulējās, kaut arī viņam bija jādala gulta ar Matu, kurš miegā murmināja. No rīta saimnieks centās pierunāt, lai viņi paliek vēl dienu vai divas, bet, kad tas neizdevās, pasauca zemnieku ar miglainu skatienu, kurš bija iedzēris mazliet par daudz un iepriekšējā vakarā nebija spējis aizbraukt mājās. Pēc stundas viņi jau atradās piecas jūdzes uz austrumiem no ciemata, izstiepušies sal­mos Ezila Fornija ratu aizmugurē.

Pēc tam puiši galvenokārt pārvietojās braukšus. Ja mazliet paveicās un viņus kāds paņēma savos ratos varbūt pat divi līdz tumsai varēja nokļūt līdz nākamajam ciematam. Ja tur bija vairāk par vienu iebrau­camo vietu, saimnieki, dzirdēdami Randa flautas spēli un redzēdami Mata žonglēšanas prasmi, centās cits citu pārsolīt. Protams, jaunekļi ne tuvu nebija menestreli, taču lauku ļaudis jau vismaz gadu nebija redzējuši neko labāku. Divas trīs iebraucamās vietas pilsētā solīja jaukāku istabu ar divām gultām, dāsnāku maltīti ar labāku gaļas gabalu, savu reizi uz atvadām pat kabatas naudu pāris vara monētu. Gandrīz vienmēr no rīta tika piedāvāta vieta ratos vai nu kāds zemnieks vakarā bija aizkavējies un iedzēris par daudz, vai arī kādam tirgotājam puišu priekšnesums bija tā iepaticies, ka viņš neliedza abiem ielēkt savos ratos. Rands jau sāka domāt, ka tā izdosies mierīgi aizbraukt līdz pašai Kēmlīnai. Un tad viņi ieradās Četros karaļos.

Četri karaļi Enā

Šis ciemats bija lielāks par vairumu citu, tomēr pārāk noplucis, lai attaisnotu savu nosaukumu. Kā allaž, ciemata centru šķērsoja Kēmlīnas ceļš, taču no dienvidiem šurp veda ari lielceļš ar dzīvu satiksmi. Vairums ciematu vietējiem zemniekiem kalpoja kā tirgus un satikšanās vieta, bet šeit viņus tikpat kā nemanīja. Četru karaļu dzīvību vilka tirgotāju pajūgu rindas, kas apstājās pa ceļam uz Kēmlīnu un Mig­las kalnu ogļraču pilsētām aiz Bērlonas, kā arī uz ciematiem starp tiem. Dienvidu lielceļš savienoja Lugardas tirdzniecības centru ar raktuvēm rietumos, turklāt tirgotāji tā varēja ātrāk nokļūt Kēmlīnā. Apkaimē nebija daudz zemnieku sētu tik tikko pietika, lai laucinieki pabarotu gan sevi, gan pilsētu. Četros karaļos galvenais bija tirgotāji un viņu pajūgi, cilvēki, kas viņus atveda, un strādnieki, kas pārkrāva preces.

Šur un tur vīdēja noplicināti laukumi, zeme un putekļi, uz kuriem cits pie cita, riteni pie riteņa stāvēja pajūgi bez cilvēkiem; ja nu vienīgi šeit slaistījās daži garlaikoti sargi. Gar ielām rindojās staļļi un zirgu stāvvie­tas, daudzu jo daudzu riteņu izdangātas, un pietiekami plašas, lai gar tām varētu pabraukt pajūgi. Zāliena kā citos ciematos šeit nebija, tāpēc bērni rotaļājās ceļa grambās, vairoties no pajūgiem un klausoties braucēju lamās. Visām ciemata sievietēm galvas nosedza lakati, un viņas pārvieto­jās steidzīgi, skatienu nodūrušas. Dažkārt kāds no ratiem viņām uzsauca tādu piezīmi, ka Randam bija jānosarkst, un savu reizi satrūkās pat Mats. Nekur neredzēja sievietes tenkojam ar kaimiņieni pār žogu. Cita pie citas spiedās noplukušas koka mājeles, ko šķīra vien šauras šķērsieliņas. Dažas no tām bija nobalsinātas (ja kāds bija vīžojis noklāt laikazoba saēstos

Trīsdesmit otra nodaļa

dēļus), tomēr visumā nami bija nolaisti, redzams jau gadiem neatjau­noti. Smagie logu slēģi nebija virināti tik sen, ka eņģes bija caurcaurēm izrūsējušas. Visapkārt skanēja trokšņi: kalēji klaudzināja, ratinieki klie­dza, no krogiem plūda aizsmakuši smiekli.

Rands vingri nolēca no tirgotāju ratu aizmugures. Viņi jau bija blakus spilgti izkrāsotam viesu namam, kas ar zaļajām un dzeltenajām krāsām izcēlās pelēko ēku vidū un jau pa gabalu piesaistīja uzmanību. Pajūgu rinda devās tālāk. Neviens braucējs, šķiet, pat neievēroja, ka Rands un Mats izlēca no ratiem. Jau metās tumšs, un visi gaidīt gaidīja, kad varēs izjūgt zirgus un nokļūt viesnīcā. Rands paklupa uz ceļa grambas, bet pēc tam ātri šāvās malā, lai izvairītos no smagiem preču ratiem, kas grabē­dami brauca pretī. Kad rati bija blakus Randam, braucējs viņu nolamāja. Kāda ciematniece apmeta ap viņu līkumu un tad aizsteidzās tālāk, nepie­vērsdama puišiem ne vismazāko uzmanību.

- Es neko nezinu par šo vietu, Rands iesāka.

Jauneklis citu trokšņu vidū saklausīja tādu kā mūziku, tomēr viņš nespēja noteikt, no kurienes tā plūst. Varbūt no kroga, bet ej nu sazini.

- Man te nepatīk. Varbūt šoreiz ceļu turpināsim? Viņš pabeidza sakāmo.

Mats paglūnēja uz ceļabiedru un pacēla acis pret debesīm. Augšā biezēja tumši mākoņi.

- Un nakšņosim zem žoga? Vai to tu gribi? Es jau atkal esmu pieradis pie gultas. Piešķiebis galvu, Mats saausījās un tad norūca. Varbūt kādā no šiem viesu namiem nav muzikantu. Lai nu kā, žonglētāju tur noteikti nav.

Uzmetis pār pleciem loku un iedams uz spilgti dzeltenajām durvīm, Mats piemiegtām acīm pētīja apkārtni. Rands šaubīdamies viņam sekoja.

Muzikanti tur bija, viņu cītaru un bungu skaņas gandrīz noslīka aizsmakušos smieklos un dzērāju kliedzienos. Rands nemaz necentās meklēt saimnieku. Arī nākamajās divās vietās bija muzikanti un valdīja tikpat apdullinošs trokšņu sajaukums. Pie galdiem sēdēja un riņķī steberēja vienkārši ģērbušies vīri, cenzdamies apglāstīt apkalpotājas, kuras vairījās, stingi, samocīti smaidīdamas. Sienas troksnī drebēja, visapkārt peldēja skābena smaka smirdēja pēc veca vīna un nemazgātas miesas. No tirgotājiem zīdā, samtā un mežģīnēs šeit nebija ne vēsts; viņu ausis un degunus sargāja privātas ēdamistabas augšstāvā. Rands un Mats tikai

pabāza iekšā galvu un laidās prom. Rands jau sāka domāt, ka patiešām jādodas tālāk.

Ceturtajā vietā ar nosaukumu “Dejojošais ormanis” valdīja klusums.

Šī viesnīca bija tikpat bezgaumīga kā citas: dzeltenas sienas ar spilgti sarkanām un žultaini zaļām apmalēm, tikai krāsa šeit plaisāja un lobījās. Rands un Mats devās iekšā.

Viesistabā pie galdiem sēdēja vien pusducis viru, salīkuši pār kau­siem, katrs vientulīgi iegrimis savās drūmajās domās. Šī vieta nepārpro­tami nebija plaukstoša, tomēr reiz tā bija redzējusi arī labākus laikus.

Visapkārt rosījās tieši tikpat daudz apkalpotāju, cik bija viesu. Darba netrūka grīdu klāja netīrumu kārta, griestos pie stūriem karājās zirnekļa tīmekļi taču gandrīz neviena nedarīja neko patiešām vajadzīgu, tikai pārvietojās, lai būtu skaidrs, ka uz vietas viņas nestāv.

Randu un Matu ienākot drūmi uzlūkoja kaulains vīrs ar matu šķipsnām līdz pleciem. Virs Četriem karaļiem lēni noducināja pirmais pērkona dārds.

- Ko jūs vēlaties?

Vīrs slaucīja rokas gar netīru priekšautu, kas karājās viņam līdz potī­tēm. Rands domāja, kas ir netīrāks rokas vai priekšauts. Un tik kaulains viesnīcnieks vēl nebija redzēts.

- Nu? Runājiet, pērciet dzeramo vai ejiet laukā! Es jums izskatos pēc kumēdiņu rādītāja?

Rands sarkstot sāka skaitīt iepriekšējās viesnīcās noslīpēto pantiņu:

- Es spēlēju flautu, bet mans draugs ir žonglieris. Tik labus māksli­niekus nebūsiet redzējuši visa gada garumā. Par labu istabu un kārtīgu maltīti jūsu viesistaba būs stāvgrūdām pilna ar viesiem.

Jauneklis atcerējās iepriekšējās krogu zāles un visskaidrāk viru, kurš pēdējā no tām tieši viņa priekšā izvēmās. Bija jālaipo, lai nenotraipītu zābakus. Rands sastomījās, tomēr saņēmās un turpināja:

- Mēs piepildīsim jūsu iebraucamo vietu ar viesiem, kuru pirktie ēdieni un dzērieni divdesmit reižu pārsniegs sīkās izmaksas par mums. Kāpēc gan…

- Man ir vīrs, kurš spēlē vijoli, saimnieks pikti atteica.

- Jā, Sami Heik, jums ir pļēgurs, izmeta viena no viesu apkalpo­tājām, iedama garām ar paplāti un diviem kausiem. Uz brīdi apstājusies, sieviete Randam un Matam veltīja mīlīgu smaidu. Viņa acis rāda tik

slikti, ka šis parasti nespēj atrast kroga zāli, viņa skaļi nočukstēja. Nav redzēts jau divas dienas.

Nenovērsis skatienu no Randa un Mata, Heiks ar delnas virspusi nevērīgi iegāza sievietei pa seju. Kaut ko pārsteigti nomurminājusi, viņa smagi apsēdās uz nemazgātās grīdas. Krītot viens kauss saplīsa, un pa netīro grīdu aiztecēja vīna straumītes.

- Tev būs jāsamaksā gan par vīnu, gan saplīsušo kausu. Atnes citus dzērienus! Un pasteidzies. Ļaudis nemaksā, lai gaidītu, kamēr tu slaisties apkārt!

Saimnieka balss tonis bija tikpat nevērīgs kā sitiens. Visi klātesošie cieši raudzījās savā vīnā, un arī pārējās apkalpotājas novērsa skatienus.

Paberzējusi vaigu, tuklā sieviete asinskāri paglūnēja uz Heiku, tomēr uzlika uz paplātes tukšo kausu un lauskas un, vairs neteikusi ne vārda, aizgāja.

Heiks domīgi valstīja mēli pa muti, pētīdams Randu un Matu. Viņa skatiens brīdi pakavējās pie gārņa zīmes uz Randa zobena.

- Klausieties, saimnieks beidzot teica, varu piešķirt jums pāris salmu maisu tukšā noliktavā pagalma pusē. Istabas ir pārāk dārgas, lai ar tām tā vienkārši svaidītos. Paēdīsiet, kad visi būs aizgājuši. Kaut kas jau noteikti paliks.

Rands vēlējās, kaut Četros karaļos būtu vēl kāds viesu nams, kurā viņi varētu meklēt laimi. Pēc bēgšanas no Baltā tilta jauneklis visur bija jutis tikai vēsumu, vienaldzību un neslēptu naidīgumu, tomēr tik neomulīgi kā pie šī vīra un šajā ciematā viņš vēl nebija juties. Rands centās sev iestāstīt, ka tas tikai netīrības, nekārtības un trokšņu dēļ, taču ļaunā nojauta neat­kāpās. Mats vēroja Heiku, it kā juzdams aizdomas par slazdiem, tomēr nekas neliecināja, ka puisis gribētu atteikties no “Dejojošā ormaņa” par labu nakšņošanai zem žoga. Logu rūtis trīcināja pērkons. Rands nopūtās.

- Salmu maisi derēs, ja vien būs tīri un netrūks tīru segu. Taču ēdī­sim divas stundas pēc tam, kad būs iestājusies pilnīga tumsa, ne vēlāk, un to labāko, kas jums ir. Tā, lūk! Bet tagad jums parādīsim, ko protam.

Rands pasniedzās pēc flautas futrāļa, bet Heiks papurināja galvu.

- Nevajag! Manus viesus apmierinās jebkura mūzikai kaut cik līdzīga čīgāšana. Heika skatiens atkal apstājās pie zobena, un vīra lūpas izliecās sājā smaidā. Ēdiet, kad gribat, bet, ja še nesanāks pūlis, paliksiet uz ielas.

Heiks pamāja pār plecu diviem tipiem ar skarbiem ģīmjiem, viņi sēdēja pie sienas un nedzēra. Viru rokas bija tikpat resnas, cik kājas. Re­dzēdami Heika mājienu, abi truli, neizteiksmīgi pablenza uz Randu un Matu.

Rands uzlika roku uz zobena spala, cerēdams, ka sejas vaibsti neno­dos kuņģa raustīšanos.

- Ja saņemsim to, ko apsolījāt, viss būs kārtībā, viņš mierīgi atbil­dēja.

Heiks samirkšķināja acis, šķiet, bridi pats juzdamies neveikli. Pēc tam viņš aši pamāja.

- Kā es teicu, vai ne? Labi, sāksim! Ar stāvēšanu vien tautu nepievilināsiet.

Viņš devās prom, viebdamies un kliegdams uz apkalpotājām, it kā pie galdiem sēdētu piecdesmit viesu, par kuriem viņas neliekas ne zinis.

Istabas otrā galā pie sētas durvīm bija neliels paaugstinājums. Rands uzcēla uz tā solu, bet aiz tā novietoja savu apmetni, sarullēto segu, Toma saini, un visam virsū uzlika zobenu.

Laikam jau nebija prātīgi tik atklāti nēsāt ieroci. Zobeni nebija nekas neparasts, taču gārnis piesaistīja uzmanību, un viens otrs par to brīnījās. Ne jau visi, tomēr, redzot interesi, Randam kļuva neomulīgi. Viņš varbūt atstāja nepārprotamas pēdas ja Izdzisušajiem tādas vispār bija vajadzī­gas. Šķiet, ka nebija vis. Lai nu kā, viņš neatteiksies no zobena nēsāšanas. Viņam to bija iedevis Tams. Viņa tēvs. Kamēr vien zobens bija pie sāniem, starp viņu un Tamu bija saikne, pavediens, kas Randam vēl aizvien deva tiesības saukt Tamu par tēvu. Nu jau ir par vēlu, jauneklis nodomāja, pats nezinādams, kam ir par vēlu, tomēr šaubu nebija. Par vēlu.

Atskanot “Ziemeļu gaiļa” pirmajām taktīm, pusducis viesu atrāva ska­tienu no vīna. Pat abi milzeņi viegli pastiepās uz priekšu. Kad dziesma izskanēja, visi aplaudēja, ieskaitot abus skarbos rokaspuišus, un vēlreiz aplaudēja pēc Mata priekšnesuma, kad viņa rokās līdzīgi krāsainam lie­tum bija zibējušas bumbiņas. Debesīs aiz loga atkal ducināja. Līt vēl nelija, taču spiediens bija gluži vai taustāms; jo ilgāk lietus kavēsies, jo smagāk pēc tam gāzīs.

Jaunumi gāja no mutes mutē, un, kad laukā metās tumšs, krogs bija stāvgrūdām pilns viesu, kuri smējās un sarunājās tik skaļi, ka Rands tik tikko spēja sadzirdēt, ko pats spēlē. Trokšņus zālē pārspēja vien pērkona

dārdi. Logos plaiksnīja zibens, un īsajos klusuma mirkļos Rands dzirdēja, kā pa jumtu bungo lietus. Nupat ienākušie atstāja uz grīdas slapjas pēdas.

Līdzko Rands beidza spēlēt, troksni pāršķēla balsis, izkliedzot dzies­mu nosaukumus. Daudzi no tiem šķita sveši, lai gan pietika tikai kādam nodungot fragmentu, un Rands bieži dziesmu atpazina. Ta bija gadījies arī citviet. “Jautrais Džims” šeit bija “Reas sviediens”, bet iepriekšējā vietā “Saules krāsas”. Dažas dziesmas visur sauca vienādi, bet citām jau desmit jūdžu tālāk bija atšķirīgs nosaukums; un Rands apguva arī jaunas melodijas. Piemēram, “Piedzēries pauninieks”, ko citur sauca par “Meistarotāju virtuvē”, “Divi karaļi jāj medībās” šeit bija “Divi auļojoši zirgi”, un vēl dažām dziesmām bija citi nosaukumi. Rands spēlēja tās, kuras zināja, taču vīri, sizdami pa galdiem, pieprasīja vēl un vēl.

Daži gribēja, lai Mats atkal žonglē. Izcēlās pat kautiņi starp tiem, kas gribēja mūziku, un tiem, kas vēlējās žonglēšanu. Vienubrīd iezibējās nazis un atskanēja sievietes kliedziens. No galda atliecās vīrietis, kuram pār seju plūda asinis; spēkavīri Džaks un Stroms zibenīgi pieskrēja klāt un aukstasinīgi izmeta visus kautiņa dalībniekus uz ielas ar galvu pa priekšu, citu uz cita. Tā viņi šeit uzturēja kārtību. Runāšana un smiekli nepārtrūka, it kā nekas nebūtu noticis. Neviens pat nepaskatījās apkārt, ja nu vienīgi kāds, kuru ārā sviedēji pa ceļam uz durvīm pagrūda.

Viesi palaida rokas arī tad, ja kāda apkalpotāja atļāvās būt nepiesar­dzīga. Ne vienu reizi vien Džakam un Stromam bija viņas jāizpestī, lai gan tādās reizēs abi nesteidzās. Heiks taču mūždien kliedza un purināja kādu no apkalpotājām, uzskatīdams, ka vienmēr vainīgas ir viņas, un sievietes ar asarām acīs stostīdamās atvainojās, atzīdamas, ka saimniekam nudien ir taisnība. Pietika Heikam saviebties, un viesu apkalpotājas salēcās, pat ja viņš skatījās uz citu pusi. Rands nespēja saprast, kāpēc sievietes to pacieš.

Skatoties uz Randu un Matu, Heiks smaidīja. Pēc laiciņa Rands aptvēra, ka smaids nebūt nav veltīts viņiem. Heika lūpas izliecās, kad viņa skatiens aizslīdēja līdz zobenam ar gārņa zīmi. Vienubrīd, kad Rands pie sola nolika flautu ar zeltaini sudraboto arabesku, arī tai tika Heika smaids.

Viņiem uz paaugstinājuma atkal mainoties vietām, Rands pieliecās, lai iečukstētu draugam ausī. Pat tik tuvu bija jārunā skaļi, taču tādā trok­snī diez vai kāds cits dzirdēja.

- Heiks nodomājis mūs aplaupīt.

Mats pamāja, it kā jau būtu gaidījis to dzirdēt.

- Šonakt mums pamatīgi jāaizbultē durvis.

- Jāaizbultē durvis? Džaks un Stroms ar dūrēm izgāzīs jebkuras dur­vis. Laižamies prom!

- Pagaidi, vismaz paēdīsim! Esmu izsalcis. Te viņi mums neko nevar nodarīt, Mats atbildēja.

Pārpildītajā viesistabā nepacietīgas balsis skaļi pieprasīja turpināt priekšnesumus. Heiks dusmīgi glūnēja uz puišu pusi.

- Vai tiešām tu šonakt gribi gulēt zem krūma?

Visus trokšņus pārspēja neparasti spēcīgs pērkona dārds, un zibens mestā gaisma brīdi bija spilgtāka par lampām.

- Es gribu tikai vienu: tikt projām ar veselu ādu, Rands sacīja, taču Mats jau slāja uz sola galu atpūsties.

Jauneklis nopūties sāka spēlēt “Ceļu uz Danarenu”. Šķita, ka šī dziesma iekarojusi daudzu sirdis: viņš jau bija nospēlējis to četras reizes, bet vīri kliegdami pieprasīja vēl un vēl.

Vistrakākais ja tā labi padomā, Matam bija taisnība. Arī Randam gribējās ēst. Un šķita, ka Heiks nevar viņiem neko izdarīt, kamēr krogs ir viesu pilns; turklāt ļaudis nāca un nāca. Viena aizejoša vai Džaka un Stroma izsviesta viesa vietā no ielas ieradās divi. Vīri kliegdami piepra­sīja žonglēt vai arī kādu īpašu melodiju, tomēr vairumam galvenais bija iedzert un palakstoties ap viesu apkalpotājām. Taču viens vīrs izcēlās citu vidū.

“Dejojošā ormaņa” burzmā viņš bija kā baltais zvirbulis. Tirgotāji acīmredzot varēja iztikt bez šīs noplukušās iebrauktuves, jo, kā Rands noprata, te nebija pat privāto ēdamistabu. Vīri bija vienkārši ģērbušies, ar saulē iedegušām, vēju aprautām sejām. Bet šis kungs bija smalks, apaļīgs, mīkstām rokām, ģērbies samta žaketē, virs kuras bija uzmests tumšzaļš samta apmetnis ar zilu zīda oderi. Bija redzams, ka apģērbs ir pasūtīts pie dārga skrodera. Kājās viņam nebija zābaki, bet vieglas samta kurpes tādi apavi nederēja Četru karaļu grambainajām ielām, vispār nederēja iešanai pa ielām.

Viņš ieradās, kad laukā jau melnoja tumsa, un, nopurinājis no ap­metņa lietus lāses un pametis skatienu visapkārt, savieba lūpas nepatikā. Kārtīgi nopētījis viesistabu, svešais jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad piepeši satrūkās (Rands nesaprata, kāpēc) un apsēdās pie galdiņa, kuru nupat bija atbrīvojuši Džaks un Stroms. Pie vīrieša pienāca apkalpotāja;

viņa pēc brīža atnesa vīna kausu. Atnācējs to pastūma malā un pēc tam kausam vairs nepieskārās. Abas reizes izskatījās, ka meitene cenšas ātrāk aiziet, lai gan svešais nedz palaida rokas, nedz pat paskatījās uz viņu. Kaut kas šajā vīrieti viesa neomulību, un to sajuta arī citi, kas tuvojās viņa galdiņam. Svešinieks izskatījās rāms un mierīgs, taču pietika tikai kādam raupjrocim ratiniekam sadomāt apsēsties pie šī galdiņa, kad viens skatiens viņam lika meklēt citu vietu. Svešais sēdēja tā, it kā telpā nebūtu neviena cita, tikai viņš, Rands un Mats. Atspiedies ar elkoņiem uz galda, salicis kopā plaukstas uz katra pirksta mirdzēja pa gredzenam -, viņš vēroja jaunekļus. Vēroja, apmierināti smaidīdams, ka ir viņus atradis.

Kad puiši mainījās vietām, Rands kaut ko pačukstēja Matam. Draugs pamāja ar galvu.

- Arī es ievēroju, Mats nomurmināja. Kas viņš tāds ir? Šķiet kaut kur redzēts.

Arī Randam kādā prāta stūrītī kņudēja tāda pati doma, taču viņš nespēja atcerēties. Bet viens gan bija skaidrs: šo seju viņš redzēja pirmo reizi.

Kad pēc Randa aprēķiniem uzstājoties bija aizritējušas divas stun­das, jauneklis ielika flautu futrālī, un viņi savāca savas mantas. Puišiem nokāpjot no zemā paaugstinājuma, parādījās Heiks, rupji lauzdams sev ceļu drūzmā. Viņa šaurā seja bija saviebta dusmās.

- Laiks paēst, Rands žigli sacīja, un mēs negribam, lai nozog mūsu mantas. Vai pateiksiet pavāram?

Heiks vilcinājās, vēl aizvien vārīdamies dusmās, neveiksmīgi cenzda­mies atraut skatienu no Randa rokām. Jauneklis nevērīgi pārcilāja saiņus, lai varētu uzlikt uz zobena spala roku.

- Varat mēģināt izmest mūs uz ielas. Rands negribot uzsvēra katru vārdu un vēl piebilda: Priekšā ir gara nakts, un mēs varam turpināt. Taču, ja gribam labi uzstāties un panākt, lai šis pūlis turpina izdot naudu, mums jāuzkrāj spēki. Kā jūs domājat: cik ilgi krogs būs pilns, ja mēs no bada nogāzīsimies zemē?

Heika skatiens slīdēja pār viesiem pilno telpu; tie lika viņam kabatās naudu. Pagriezies vīrietis pabāza galvu virtuves durvīs.

- Pabaro viņus! Heiks uzkliedza.

Atkal pievērsies Randam un Matam, viņš nošņāca:

- Ne jau visu nakti. Es taču teicu: kad aizies pēdējais viesis.

Daži viesi jau atkal skaļi pieprasīja muzikantu un žonglieri, un Heiks pagriezās, lai viņus nomierinātu. Satraukto viru vidū bija ari svešinieks samta apmetni. Rands pamāja Matam, lai draugs seko.

Virtuvi no pārējā viesu nama nošķīra biezas durvis, un, izņemot mir­kli, kad tās atvērās, lai ienāktu vai izietu apkalpotāja, lietus bungošana pa jumtu šeit bija skaļāka par viesistabas trokšņiem. Virtuve bija plaša telpa, karsta un tvaiku no krāsnīm un plītīm pilna. Tajā atradās milzīgs galds ar pusgataviem pārtikas produktiem un jau pasniedzamiem ēdieniem. Pie sētas durvīm uz sola pulciņā sēdēja vairākas apkalpotājas, berzēdamas pēdas un visas reizē tērgādamas ar resnu virēju, kura ik pa brīdim iesais­tījās sarunā, ar pavārnīcas vēzieniem piešķirdama svaru saviem vārdiem. Kad Rands un Mats ienāca virtuvē, visas paskatījās, taču puišu klātbūtne nekavēja turpināt nedz runāšanu, nedz pēdu berzēšanu.

- Pie pirmās izdevības jālaižas prom, Rands klusi teica, bet Mats papurināja galvu, ar skatienu iezīdies divos šķīvjos, kuros virēja lika vērša gaļu, kartupeļus un zirņus. Lāgā uz viņiem nepaskatījusies, tuklā sieviete turpināja runāt. Ar elkoni izbrīvējusi vietu uz galda, viņa nolika šķīvjus un tiem blakus dakšiņas.

- Paēdīsim, un tad vēl pietiks laika. Apsēdies uz sola, Mats sāka darboties ar dakšiņu kā ar liekšķeri.

Rands nopūtās, tomēr apsēdās draugam blakus. Kopš vakar vakara viņš bija apēdis tikai maizes doniņu. Kuņģis bija tukšs kā ubaga maks, un ēdienu smaržas virtuvē īpaši nelīdzēja. Viņš ēda pilnu muti, taču nebija notiesājis ne pusi, kad virēja otrreiz piepildīja Mata šķīvi.

Rands nebija domājis noklausīties sieviešu sarunu, taču daži vārdi viņu aizsniedza gan.

- Manuprāt, traks!

- Traks vai ne, bet es tā dzirdēju. Esot apstaigājis pusi no pilsētas viesu namiem un beigās atnācis uz šejieni. Vienkārši gājis iekšā, paskatī­jies visapkārt un, ne vārda nesakot, aizgājis. Pat no Karaliskā viesu nama! It kā laukā nemaz nelītu.

- Varbūt izdomāja, ka pie mums visērtāk.

Sekoja smieklu vētra.

- Dzirdēju, ka viņš Četros karaļos ieradies līdz ar tumsu un zirgi elsuši tā, it kā visu ceļu būtu dzīti.

- Nez no kurienes šis tā jāja, ka nepaguva tikt galā pirms tumsas? Tikai muļķis vai trakais dodas ceļā tā uz dullo.

- Nu, varbūt muļķis, bet bagāts noteikti. Dzirdēju, šim ir pat atse­višķa kariete kalpiem un bagāžai. Te ož pēc naudas, iegaumējiet manus vārdus! Vai redzējāt, kāds viņam apmetnis? Es ari tādu gribētu.

- Tādi resnīši nav manā gaumē, tomēr allaž saku: vīrietis nevar būt par resnu, ja viņam ir gana daudz zelta.

Visas locīdamās ķiķināja, bet virēja atgāza galvu un ierēcās smieklos.

Rands nolika dakšiņu šķīvī. Jauneklim ienāca prātā kas nelāgs.

- Tūlīt atgriezīšos, viņš sacīja.

Mats tik tikko pamāja ar galvu, stūķēdams mutē kartupeļa gabalu.

Rands piecēlās, paņēma apmetni, tāpat arī jostu ar zobenu, ko aplika ap vidu, un devās uz durvīm. Neviens viņam nepievērsa uzmanību.

Lietus gāza kā ar spaiņiem. Uzmetis plecos apmetni, Rands uzlika galvā kapuci, cieši savilka kopā apmetņa malas un ātri devās pāri pagal­mam. Ūdens siena slēpa visu, vien brīžiem uzplaiksnīja zibens, tomēr Rands atrada meklēto. Zirgi bija ievesti stallī, taču laukā slapji spīdēja divas melni lakotas karietes. Nodārdēja pērkons, un debesis virs “Dejo­jošā ormaņa” pāršķēla zibens šautra. īsajā gaismas uzliesmojumā Rands paguva izlasīt uz karietes durvīm zelta burtiem rakstītus vārdus: Hovals Gods.

Nelikdamies ne zinis par lietus neganto sišanos sejā, Rands skatījās uz vārdu, ko jau slēpa tumsa. Viņš atcerējās, kad pēdējo reizi bija redzējis melnas, lakotas karietes ar īpašnieku vārdiem uz durvīm, tāpat arī smal­kus, pārbarotus vīrus samta apmetņos ar zīda oderi un samta kurpēs. Bal­tajā tiltā. Baltā tilta tirgotājam bija pilntiesīgs iegansts iegriezties šeit pa ceļam uz Kēmlinu. Iegansts, kas liek pārbaudīt pusi viesu namu un beigās izvēlēties to, kurā esmu es? Iegansts, kas liek skatīties uz mani tā, it kā viņš būtu atradis meklēto?

Rands nodrebēja un pēkšņi sajuta, ka viņam pār muguru straumītē tek lietus. Apmetnis gan bija no blīva auduma, tomēr tas nebija paredzēts stāvēšanai tādā lietusgāzē. Rands steidzās atpakaļ uz viesu namu, lāčo­dams pāri arvien dziļākajām peļķēm. Pie durvīm viņam ceļu aizšķērsoja Džaks.

- Nu, nu, nu! Viens tādā tumsā. Tumsa ir bīstama, puis.

Lietus līmēja Randa matus lejup pār pieri. Staļļa pagalmā neviena cita nebija, tikai viņi divi. Vai Heiks būtu tā iekārojis zobenu un flautu, ka viņu neatturēs pat ļaužu pilna viesistaba?

Ar vienu roku Rands slaucīja no acīm ūdeni, bet otru uzlika uz zobena. Kaut arī maksts āda bija slīdīgi mikla, viņa pirksti to stingri satvēra.

- Vai Heiks ir nospriedis, ka visiem tiem vīriem pietiks ar viņa alu vien un tie nemeklēs izklaidi citviet? Nu, ja tā ir, tad mēs paēdīsim par tik, cik esam nopelnījuši, un tad dosimies ceļā.

Milzis, stāvēdams uz sliekšņa sausumā, paskatījās lietū un nospraus­lājās.

- Tādā laikā? Viņa skatiens aizslīdēja līdz Randa rokai uz zobena.

- Vai zini, mēs ar Stromu saderējām. Viņš domā, ka tu to nozagi savai sirmajai vecmāmuļai. Bet es saku tava vecmāmuļa trenks tevi apkārt cūku aplokam un beigās pakārs uz auklas. Džakam bija līki, dzelteni zobi, un smaidot viņš izskatījās pat ļaunāks. Priekšā vēl gara nakts, puis.

Rands spraucās vīram garām, un Džaks, riebīgi smīnēdams, jaunekli palaida.

Iekšā Rands norāva apmetni un nosvieda to uz sola pie galda, no kura tikai pirms dažām minūtēm bija aizgājis. Mats jau bija pieveicis otro šķīvi un tiesāja trešo nu jau daudz lēnāk, tomēr dedzīgi, it kā būtu nolēmis apēst visu līdz pēdējam kumosam, lai tur lūst vai plīst. Džaks ieņēma vietu pie durvīm uz staļļa pagalmu un, atspiedies pret sienu, viņus vēroja. Šķita, ka pat virējai nav ne mazākās vēlmes runāt ar viņu.

- Viņš ir no Baltā tilta, Rands klusi teica.

Nebija nekādas vajadzības paskaidrot, kas ir “viņš”. Mats aši pagrieza galvu uz Randa pusi, un vērša gaļas gabals uz dakšiņas sastinga pusceļā līdz mutei. Zinādams, ka Džaks vēro, Rands pastumdīja ēdamo savā šķīvī. Viņš nespēja norīt ne kumosa, lai gan bija izsalcis kā vilks. Jauneklis cen­tās izrādīt interesi par zirņiem, vienlaikus stāstot Matam par karietēm un sieviešu sarunu ja nu Mats to būtu palaidis gar ausīm.

Laikam jau draugs patiešām neko nebija dzirdējis. Pārsteigti mirk­šķinādams acis, viņš caur zobiem nosvilpās, tad saviebies paskatījās uz gaļu dakšiņas galā, kaut ko norūca un iemeta dakšiņu šķīvī. Randam būtu gribējies, kaut Mats vismaz būtu papūlējies uzvesties piesardzīgāk.

- Vajā mūs, izēdis muti, Mats teica. Viņa pierē iegūla vēl dziļākas rievas. Melndraugs?

- Varbūt. Es nezinu. Rands uzmeta skatienu Džakam, kurš izteik­smīgi staipījās, cilādams kalēja cienīgos plecus. Kā tev šķiet, vai tiksim viņam garām?

- Diez vai. Viņš sacels tādu jezgu, ka atskries Heiks un tas otrs. Tā jau zināju, ka mums nevajag te apmesties!

Rands aizdomājies nepaguva neko pateikt, jo pa viesistabas durvīm iegāzās Heiks. Aiz viņa pleca kā milzis pacēlās Stroms. Džaks aizstājās sētas durvju priekšā.

- Vai grasāties ēst visu nakti? Heiks norēja. Nebaroju jūs tāpēc, lai jūs te slaistītos!

Rands paskatījās uz draugu. Vēlāk, Mats tikai pakustināja lūpas, un Heika, Stroma un Džaka modro acu uzraudzībā abi paņēma savas man­tas.

Līdzko puiši parādījās viesistabā, vīri kliedza pēc žongliera, un klaigu vidū kā no pārpilnības raga bira melodiju nosaukumi. Kungs samta svār­kos, Hovals Gods, vēl aizvien izlikās neredzam nevienu visapkārt, tomēr viņš sēdēja uz krēsla malas. Ieraudzījis puišus, Gods atlaidās pret at­zveltni, un viņa lūpās atgriezās apmierinātais smaids.

Uzkāpis uz paaugstinājuma pirmais, Rands uzsāka dziesmu “Smeļot ūdeni no akas”, pievērsdams spēlei tikai daļu uzmanības. Neviens, šķiet, nemanīja dažas greizas notis. Puisis gudroja, kā lai tiek projām, vienlaikus mēģinādams neskatīties uz Godu. Ja vīrs samta apmetnī viņus medīja, nebija nekādas vajadzības izrādīt, ka viņi to zina. Bet, kas attiecas uz tik­šanu prom…

Tikai tagad Randam ienāca prātā, ka viesu nams var būt labs slazds. Heikam, Džakam un Stromam pat nevajadzēja viņus uzmanīt, jo pūlis uzreiz reaģētu, ja Rands vai Mats pazustu no paaugstinājuma. Kamēr viesistaba bija ļaužu pilna, Heiks nevarēja viņiem uzsūtīt Džaku un Stromu, taču arī viņi paši tādā drūzmā nevarēja tikt prom, Heika nema­nīti. Arī Gods redzēja katru viņu kustību. Tas bija tik uzjautrinoši, ka Rands smietos, ja tikai viņam no bailēm nemestos slikti. Atlika vienīgi turēt vaļā acis un ausis un gaidīt izdevību.

Kad viņi ar Matu mainījās vietām, Rands domās ievaidējās. Draugs glūnēja uz Heiku, Stromu un Džaku, nelikdamies ne zinis, ka viņi varētu to ievērot un brīnīties, kāpēc gan viņš tā dara. Brīžos, kad Mats nedarbo­jās ar bumbiņām, viņš turēja roku zem apmetņa. Rands draugam uzšņāca,

bet Mats to neņēma galvā. Ieraudzījis rubīnu, Heiks varbūt nemaz negai­dīs brīdi, kad viņi paliks vieni. Un, ja rubīnu ieraudzīs viesi, varbūt puse no tiem būs uz vienu roku ar Heiku.

Un visļaunākais Mats glūnēja uz Baltā tilta tirgotāju (Melndraugu?) divkārt ciešāk nekā uz citiem, un Gods to ievēroja. To jau neredzētu tikai aklais! Taču tas nemazināja resnuļa pašpārliecību. Smaidīdams vēl platāk, viņš pamāja Matam kā senam paziņam, bet, uzmetis skatienu Randam, vaicājoši pacēla uzacis. Rands negribēja zināt, kas tas ir par jautājumu. Jauneklis centās neskatīties uz Godu, lai gan zināja, ka jau ir par vēlu. Par vēlu. Atkal ir par vēlu.

Šķiet, tikai viens vīru samta apmetnī izsita no līdzsvara. Randa zobens. Rands to bija atstājis pie jostas. Divi trīs vīri piesteberēja pie puiša un jautāja, vai patiešām viņš domā, ka spēlē tik slikti, lai bez aiz­sardzības neiztiktu, taču neviens no viņiem neievēroja gārņa zīmi. Bet Gods ievēroja. Sažņaudzis bālās plaukstas dūrēs, viņš saviebies ilgi pētīja zobenu, līdz beigās atsāka smaidīt, taču ne tik pašpārliecināti kā pirmīt.

Vismaz tik daudz labuma, Rands nodomāja. Ja viņš domā, ka man varētu būt saistība ar gārņa zīmi, varbūt liks mūs mierā. Tad būs bēda tikai par Heiku un viņa rokaspuišiem.

Taču liels mierinājums tas nebija, un, lai tur kā, Gods turpināja viņus vērot. Un smaidīt.

Randam šķita, ka šī nakts nekad nebeigsies. Visi skatījās uz viņiem: Heiks, Džaks un Stroms kā plēsoņas uz purvā iestigušām aitām, bet Gods nogaidoši, pat vēl ļaunāk par plēsoņu. Puisis jau sāka domāt, ka ikkatram klātesošajam ir savs slepens nolūks. Galva reiba no skābena­jiem vīna izgarojumiem, smirdošās netīrības, sasvīdušajiem ķermeņiem. Nepārtrauktajā murdoņā Randa acis beigu beigās aizmiglojās un flau­tas spēle grieza ausīs. Šķita, ka pērkons dārd viņa smadzenēs. Smags kā dzelzs nogurums spieda Randu pie zemes.

Atcerējušies, ka jāceļas reizē ar sauli, viesi sāka negribīgi doties prom tumsā. Zemnieks bija pats sev kungs, bet tirgotāji bija bēdīgi slaveni ar savu neiecietību pret paģirām, izmaksājot vedējiem algu. Pēc pusnakts viesistaba kļuva arvien tukšāka; pat tie, kam istabas bija augšstāvā, steberēja prom, lai ātrāk tiktu gultā.

Visbeidzot bija palicis tikai Gods. Kad Rands žāvādamies pastiepa roku pēc flautas futrāļa, vīrs piecēlās un pārmeta pār roku apmetni.

Apkalpotājas uzkopa telpu, savā starpā burkšķēdamas, ka visur izlaistīts vīns un saplēsti trauki. Heiks ar lielu atslēgu aizslēdza ārdurvis. Gods uz brīdi iespieda saimnieku stūrī, un pēc mirkļa Heiks pasauca vienu no sievietēm, lai aizved viesi uz viņa istabu. Zinoši uzsmaidījis Matam un Randam, vīrs ar samta apmetni pazuda kāpnēs.

Heiks pievērsās abiem puišiem. Viņam blakus katrs savā pusē stāvēja Džaks un Stroms.

Steidzīgi noņēmis no pleciem mantas, Rands ar kreiso roku tās neveikli turēja aiz sevis, lai labā roka spētu satvert zobenu. Neviena viņa kustība par to neliecināja, taču jauneklis gribēja būt drošs, ka ierocis ir kaujas gatavībā. Rands apspieda žāvas; nevienam nebija jāzina, cik nogu­ris viņš ir.

Mats, neveikli uzmetis plecā loku un citas mantas, pabāza roku zem apmetņa, neatlaizdams skatienu no Heika un viņa rokaspuišiem, kas tuvojās.

Heiks turēja rokās eļļas lampu un, Randam par pārsteigumu, viegli palocījās un ar gaismekli pamāja uz sāndurvīm.

- Jūsu guļvietas ir tur!

Labo iespaidu sabojāja viegli sašķiebtās lūpas.

Mats pameta ar zodu uz Heika rokaspuišiem.

- Vai patiešām bez viņiem nevarat ierādīt mums gultas?

- Es esmu īpašnieks, Heiks atbildēja, nogludinādams netīro priekš­autu, un īpašniekam piesardzība nekad nenāk par ļaunu.

Logu rūtis satricināja pērkona dārds, un Heiks, zīmīgi paraudzījies griestos, atieza zobus smaidā.

- Gribat redzēt savas gultas vai negribat?

Rands domās pārlika, kas gan notiktu, ja viņš Heikam atklātu, ka grasās doties prom. Ak, ja es prastu apieties ar zobenu mazliet labāk, nekā iemācījos no Lana…

- Rādiet ceļu! Rands centās runāt stingri. Man nepatīk, ja kāds iet aiz muguras.

Stroms nozviedzās, bet Heiks mierīgi pamāja un pagriezās uz sān­durvīm; abi spēkavīri lepni sekoja. Dziļi ieelpojis, Rands uzmeta ilgpilnu skatienu virtuves durvīm. Ja Heiks jau bija aizslēdzis sētas durvis, tad būs nekavējoties jābēg. Rands gan cerēja, ka tā nebūs. Viņš drūmi sekoja iebraucamās vietas saimniekam.

Pie sāndurvīm Rands vilcinoties apstājās, un Mats ieskrēja viņam mugurā. Nu bija skaidrs, kāpēc Heiks bija paņēmis lampu. Durvis veda uz gaiteni, kur valdīja piķa melna tumsa. Tikai Heika lampas gaisma tajā izcēlās Džaka un Stroma silueti Randam deva drosmi iet tālāk. Ja abi pagrieztos, viņš to redzētu. Un ko tad es darītu? Zem viņa zābakiem iečīkstējās grīda.

Gaiteņa galā bija raupjas, nekrāsotas durvis. Citas durvis pa ceļam Rands neredzēja. Heiks un viņa rokaspuiši devās pa tām iekšā, un Rands aši sekoja, lai viņi nepagūtu sagatavot lamatas, taču Heiks tikai pacēla lampu un to pavicināja.

- Klāt esam!

Vecs pieliekamais, kā jau Heiks bija sacījis; telpa izskatījās kādu laiku neizmantota. Pusi grīdas klāja savu laiku nokalpojušas mucas un salauztas redeļu kastes. Griesti bija saplaisājuši, no tiem vairākās vietās bez rimas sūcās ūdens, un gar sagrabējušo, salauzto loga rāmi brīvi plūda lietusūdens. Plaukti bija pilni ar kaut kādām nenosakāmām grabažām, un gandrīz visu sedza bieza putekļu kārta. Tas, ka šeit patiešām bija salmu maisi, nudien bija pārsteigums.

Mans zobens nedod viņam mieru. Kamēr nebūsim cieši aizmiguši, viņš neko neuzsāks. Rands negrasījās gulēt zem Heika jumta. Līdzko trijotne aizies, viņi metīsies laukā pa logu.

- Derēs, Rands sacīja, nenolaidis skatienu no Heika, vērodams, vai saimnieks nedod zīmi saviem smīnošajiem rokaspuišiem. Tikai ar grūtī­bām Rands neaplaizīja lūpas. Atstājiet mums lampu!

Heiks kaut ko noņurdēja, tomēr iestūma lampu plauktā. Vīrs vilcino­ties skatījās uz abiem viesiem, un Rands bija pārliecināts, ka tūlīt sekos mājiens Džakam un Stromam, lai klūp tik virsū. Tomēr nē visa Heika uzmanība bija pievērsta zobenam; viņš viebdamies kaut ko apdomāja. Beigās Heiks pameta ar galvu rokaspuišiem viņu platajās sejās pazibēja pārsteigums -, tomēr abi sekoja saimniekam laukā no istabas, pat nepa­mezdami skatienu atpakaļ.

Pagaidījis, kamēr grīda vairs nečīkst un nedzird soļus, Rands noskai­tīja līdz piecdesmit un tikai tad pabāza galvu gaitenī. Melnajā tumsā bija redzams vien gaismas taisnstūris viesistabas durvis un tās šķita tālu kā Mēness. Kad Rands ierāva galvu atpakaļ istabā, blakus tālajām durvīm tumsā pēkšņi sakustējās liela ēna. Džaks vai Stroms stāvēja sardzē.

Aši nopētījis durvis, Rands saprata to, kas viņam bija jāzina; vismaz tik daudz labuma. Dēļi bija biezi, pamatīgi, atslēgas nebija, un iekšpusē nebija arī bultas. Durvis vērās uz iekšu.

- Es jau domāju, ka viņi mums uzbruks, Mats sacīja. Nez ko šie vēl gaida?

Viņš jau bija izvilcis dunci, sagrābis ieroci tā, ka pirkstu kauliņi spī­dēja balti. Lampas gaismā nozibēja asmens. Loks un bultu maks gulēja aizmirsti uz grīdas.

- Gaida, kamēr aizmigsim. Rands sāka rakņāties starp mucām un redeļu kastēm. Palīdzi atrast kaut ko tādu, ko varētu aizlikt priekšā durvīm.

- Bet kāpēc? Tu taču negrasies te gulēt, vai ne? Kāpsim laukā pa logu un jozīsim prom. Es labāk gribu būt slapjš nekā miris.

- Viens no viņiem dirn gaiteņa galā. Līdzko sāksim trokšņot, metī­sies mums virsū, nepagūsim ne acu pamirkšķināt. Manuprāt, Heiks labāk tiktu ar mums galā tagad, nevis riskētu, ka aizbēgsim.

Mats murminādams pievienojās Randam meklējumos, taču uz grīdas nekā prātīga nebija. Mucas bija tukšas, redeļu kastes izjukušas; ja tās aizliktu priekšā durvīm, iebrucējs netiktu īpaši aizkavēts. Bet tad Randa skatienu piesaistīja kaut kas pazīstams. Plauktā gulēja divi sarūsējuši, apputējuši ķīļi. Smaidīdams viņš paņēma tos rokās.

Jauneklis steigšus pabāza ķīļus zem durvīm, un, kad namu kārtējo reizi satricināja pērkona dārds, ar papēdi pagrūda tos dziļāk. Rībēšana norima, un Rands, aizturējis elpu, ieklausījās. Taču viņš dzirdēja vien lie­tus bungošanu pa jumtu. Grīda zem skrejošām kājām nečīkstēja.

- Logs, Rands teica.

Spriežot pēc netīrumu slāņa ap to, logs nebija vērts vaļā jau gadiem ilgi. Puiši saņēmās un grūda no visa spēka. Rands ceļgalos saļima, un tad beidzot rāmis sakustējās un, negribīgi vaidēdams, palēnām padevās. Kad sprauga bija pietiekami plata, lai viņi varētu izkļūt laukā, Rands sarāvās un sastinga.

- Pelni un asinis! Mats noburkšķēja. Kāds tur brīnums, ka Heiks neuztraucas par to, ka varam aizbēgt.

Lampas gaismā loga rāmī mikli spīdēja dzelzs restes. Rands tās pa­grūda, taču restes bija neizkustināmas kā klints.

- Es kaut ko ieraudzīju, Mats teica un sāka rakņāties pa grabažām plauktos.

Pēc mirkļa viņš atgriezās ar sarūsējušu lauzni, kura galu iedzina zem restu rāmja. Rands saviebās.

- Mat, neaizmirsti, ka nedrīkstam trokšņot!

Draugs saviebies kaut ko noburkšķēja, tomēr meta mieru. Paņēmis lauzni, Rands arvien lielākajā peļķē zem loga centās atrast vietu, kur ērtāk atsperties. Nogranda pērkons, un viņi grūda lauzni.

Naglas vaidēdamas nošņirkstēja tā, ka Randam uz skausta matiņi sacēlās stāvus, taču rāmis pavirzījās labi ja par collas ceturtdaļu, varbūt pat mazāk. Pielāgodamies pērkona dārdiem un zibens gaismai, puiši atkal grūda lauzni, pēc tam vēl un vēlreiz. Ceturtdaļcolla. Nekā. Par mata tiesu. Nekā. Nekā.

Randam piepeši ūdenī paslīdēja kāja, un viņi abi nogāzās zemē. Lauznis atsitās pret restēm, nodunēdams kā gongs. Aizturējuši elpu, viņi sēdēja peļķē un klausījās. Klusums, vienīgi lietus.

Pūzdams uz nobrāztajiem pirkstiem, Mats nikni blenza uz Randu.

- la mēs nemūžam netiksim laukā!

Restu rāmis bija izkustināts no vietas, taču tikai divu pirkstu platumā uz augšu. Turklāt šaurajā spraugā rēgojās dučiem resnu naglu.

- Nu tad atliek vienīgi mēģināt, Rands piecēlies teica.

Taču, līdzko viņš atkal pabāza lauzni zem rāmja, iečīkstējās durvis. Kāds lūkoja tās atvērt. Tomēr ķīļi godam pildīja savu uzdevumu. Rands bažīgi paskatījās uz draugu. Mats atkal izvilka dunci. Durvis vēlreiz iečīk­stējās.

Dziļi ievilcis elpu, Rands centās saglabāt mieru.

- Ej projām, Heik! Mēs cenšamies aizmigt.

- Baidos, ka esi pārpratis, atskanēja balss, tik gluma un pašpārlie­cināta, ka nodeva tās īpašnieku. Heika kungs un viņa… kalpi mums netraucēs. Visi saldi guļ un no rīta varēs tikai brīnīties, kur jūs pazudāt. Ielaidiet, mani jaunie draugi! Mums jāparunā.

- Mums nav, par ko runāt, Mats atbildēja. Ejiet projām un ļaujiet mums gulēt!

*

Gods riebīgi noķiķināja.

- Bet, protams, mums ir, par ko runāt! Jūs to zināt tikpat labi kā es. Redzēju to jūsu acīs. Es zinu, kas esat, varbūt pat labāk nekā jūs paši.

Jūtu viļņiem to plūstam no jums. Jūs jau pa daļai piederat manam saim­niekam. Beidziet bēgt un samierinieties! Ta jums pašiem būs vieglāk. Ja Tarvalonas burves jūs atradīs, gribēsiet paši sev pārgriezt rīkli, iekams viņas jūs piebeigs, taču nespēsiet. No viņām jūs var aizsargāt tikai mans saimnieks.

Rands ar mokām norija siekalas.

- Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat. Lieciet mums mieru!

Gaitenī nočīkstēja grīdas dēļi. Gods nebija viens. Nez cik vīru var

atbraukt divās karietēs?

- Neesiet tādi muļķi, mani jaunie draugi! Jūs taču zināt. Jūs ļoti labi zināt. Dižais Tumsas pavēlnieks ir iezīmējis jūs kā savu īpašumu. Rakstos teikts, ka viņš pamodīsies, un būs jauni Baiskungi, kas viņu cildinās. Un jūs būsiet viņu vidū, citādi mani nesūtītu jūs meklēt. Padomājiet par to! Mūžīga dzīve, vara, kādu neesat ne sapnī redzējuši. Gods sēca, pats alkdams pēc tādas varas.

Pametis skatienu atpakaļ uz logu brīdī, kad debesis atkal pāršķēla zibens, Rands ar pūlēm apspieda vaidu. īsajā gaismas mirklī viņš ierau­dzīja pagalmā vīrus, kuri tur stāvēja un vēroja logu, nelikdamies ne zinis par spēcīgo lietu.

- Es jau esmu noguris, Gods paziņoja. Vai nu jūs labprātīgi pado­sieties manam saimniekam jūsu saimniekam -, vai arī mēs piespiedīsim jūs ar varu. Tas nebūs patīkami. Dižais Tumsas pavēlnieks valda pār nāvi un var izvēlēties piešķirt jums dzīvi nāvē vai nāvi dzīvē. Atveriet durvis! Tā vai citādi, jūsu bēguļošana ir galā. Atveriet, kad es saku!

Jādomā, viņš teica vēl kaut ko, jo pret durvīm pēkšņi nobūkšķēja smags augums. Durvis nodrebēja, un ķīļi izslīdēja laukā par collas tiesu, ievelkot grīdas dēļos rūsainu sliedi. Pēc mirkļa durvis atkal nodrebēja, tad vēl un vēlreiz, augumiem sitoties pret tām. Tomēr ķīļi kaut kā izturēja, brīdi pa brīdim mazliet paslīdēdami laukā. Durvis pamazītēm, nepielū­dzami ieliecās.

- Padodieties! gaitenī pavēloši skanēja Goda balss. Citādi līdz mūža beigām alksiet, kaut būtu padevušies!

- Ja mums nav citas izvēles, Mats, juzdams drauga skatienu, aplai­zīja lūpas. Viņa acis šaudījās kā āpsim slazdā, seja bija bāla, runādams viņš aizelsās. Mēs taču varam piekrist, bet pēc tam aizbēgt. Pelni un asinis, Rand, mums nav citas izejas!

Rands dzirdēja Mata balsi kā caur vilnu, it kā tā būtu sabāzta viņa ausīs. Nav citas izejas. Virs galvas ducināja pērkons, debesis pāršķēla zibens šautra. Izeja ir jāatrod. Gods kliedza, pavēlēja, lūdzās, tikmēr dur­vis paslīdēja vēl par collu vaļā. Izeja!

Istabā negaidot ielija gaisma, viņus apžilbinādama; gaiss rēca un lies­moja. Rands juta, ka tiek pacelts un sviests pret sienu. Puisis saļima zemē, ausīs džinkstēja, visi matiņi uz ķermeņa saslējās gaisā. Apstulbis viņš kaut kā piecēlās kājās. Ceļgali ļodzījās, un bija jāatbalstās ar roku pret sienu, lai noturētu līdzsvaru. Pārsteigts Rands skatījās visapkārt.

Pie pašas sienas, uz kāda plaukta, kas vēl turējās vietā, bija apgāzusies lampa, tomēr tā nebija nodzisusi un izstaroja gaismu. Visas mucas un redeļu kastes (dažas bija apsvilušas melnas, no tām cēlās dūmi) gulēja, kur nu kurā bija nokritusi. Logs, restes un lielākā daļa no sienas bija pazudusi, atstājot neregulāras formas caurumu. Jumts bija iebrucis, un ap robaino atvērumu dūmu grīstes cīnījās ar lietu. Durvis karājās eņģēs, vaļā uz gaiteņa pusi.

Nerealitātes izjūtas apdullināts, Rands pacēla apgāzto lampu. Šķita, ka svarīgāk par visu ir neļaut tai saplīst.

Kastu kaudze pēkšņi pajuka uz visām pusēm, un tās vidū stāvēja Mats. Grīļodamies un mirkšķinādams acis, puisis sevi aptaustīja, it kā brīnoties, ka viss vēl ir savā vietā. Pēc tam viņš paskatījās uz Randu.

- Rand? Tas esi tu? Dzīvs. Es jau domāju, ka mēs abi…

Matam aizlūza balss, un, iekodis lūpā, viņš sāka drebēt. Tikai pēc mir­kļa Rands aptvēra, ka draugs smejas, būdams uz histērijas robežas.

- Kas notika, Mat? Mat? Mat! Kas notika?

Pēdējoreiz krampjaini noraustījies, draugs nomierinājās.

- Zibens, Rand. Skatījos uz logu, un tas iespēra restēs. Zibens… Vai nav… Matam atkal aizlūza balss, un, pašķielējis uz sašķiebtajām dur­vīm, viņš asi jautāja: Kur ir Gods?

Gaiteņa tumsā pie durvīm nemanīja ne vismazāko kustību. No Goda un viņa sabiedrotajiem nebija ne ziņas, ne miņas, lai gan melnajā tumsā varēja slēpties jebkas. Rands atskārta, ka cer viņi ir miruši, tomēr nespēja piespiest sevi pabāzt galvu gaitenī un pārliecināties, vai Gods viņam nepiedāvā Baiskunga kroni. Arī naktī aiz cauruma sienā nekas nekustējās, kaut gan daudzi bija nomodā. No iebraucamās vietas augš­stāvā skanēja apjukuši kliedzieni un skrienošu kāju duna.

- Laižamies, kamēr nav par vēlu! Rands sacīja.

Steidzīgi pacēlis no drupām savas mantas, viņš sagrāba Matu aiz rokas un pa pusei vilka, pa pusei veda caur rēgaino caurumu naktī. Mats, ieķēries drauga rokā, steberēja viņam blakus, pastiepis galvu uz priekšu un cenzdamies tumsā kaut ko saskatīt.

Kad Randa sejā iesitās pirmās lietus lāses un virs iebraucamās vietas noplaiksnīja zibens, jauneklis spēji apstājās. Vajātāji vēl bija tepat gulēja zemē ar kājām uz mūra cauruma pusi. Lietus šaustīti, vaļējām acīm urb­damies debesīs.

- Kas tur ir? Mats jautāja. Pelni un asinis! Nevaru kārtīgi redzēt pat savu sasodīto plaukstu!

- Nekas, Rands atbildēja. Veiksme. Pašas Gaismas veiksme… Bet vai patiešām? Nodrebējis viņš uzmanīgi veda Matu gar līķiem. Tikai zibens.

Citas gaismas nebija, un, līkumojot prom no viesu nama, Rands klupa grambās. Mats gandrīz vai bija uzkāries viņam virsū, un savu reizi daudz netrūka, ka abi būtu nolikušies zemē garšļaukus. Tomēr streipuļo­dami un elsodami viņi skrēja uz priekšu.

Rands vienreiz atskatījās. Tikai vienreiz, un tad jau lietus pieņēmās spēkā, pārvērzdamies slāpējošā aizsegā, kas skatienam aizsedza “Dejojošo ormani”. Zibens izgaismoja vīrieša siluetu iebraucamās vietas pagalmā, kas kratīja dūri, draudēdams viņiem vai debesīm. Gods vai Heiks to Rands nezināja, taču ļauns bija gan viens, gan otrs. Lietus jau gāza strau­mēm, ūdens siena viņus nošķīra no visa apkārtējā. Rands skrēja naktī, ieklausīdamies, vai vētras rēkoņā nav dzirdami vajātāju soļi.

Trīsdesmit trešā nodaļa

Melnais gaida

■ ^ Kēmlīnas ceļu zem svina pelēkām debesīm dangāja vezums \'Juz augstiem riteņiem. Uzslējies no salmiem ratu aizmu1 d gurē, Rands paskatījās gar malu. Nu jau bija vieglāk nekā pirms stundas. Rokas gan vēlējās, lai tās drīzāk izstaipītu, nevis uz tām atbalstītos, bet galva uz mirkli tiecās slīdēt uz priekšu un aizpeldēt prom. Tomēr bija vieglāk. Aizāķējis elkoņus aiz ratu zemajām redelēm, Rands vēroja garāmslīdošo ainavu. Saule vēl slēpās tumšos mākoņos, taču bija uzkāpusi augstu debesīs. Rati grabēdami iebrauca nākamajā ciematā ar vīteņos ieaugušām sarkanķieģeļu mājām. Pēc Četriem karaļiem pilsētiņas atradās arvien tuvāk cita citai.

Daži cilvēki māja vai uzsauca sveicienus vezuma saimniekam Haiamam Kinča kungam. Vīrs, kalsnu seju un mazrunīgs, ikreiz atsaucās ar pāris vārdiem, neizlaizdams no zobiem pīpi. Šī iemesla dēļ Kinča kungs izteicās neskaidri, taču viņa saucieni skanēja līksmi, un ar to laikam pie­tika. Pēc mirkļa visi atkal ķērās pie darba un uz ratiem vairs nepameta ne acu. Neviens, šķiet, neievēroja, ka Kinča kungam ir divi pasažieri.

Randa redzeslaukā iepeldēja ciemata viesu nams. Nobalsināta ēka ar pelēku jumtu. Ļaudis steidzās iekšā un ārā, cits pret citu pavirši palocīda­mies un pamādami. Daži apstājās parunāt. Visi bija savstarpēji pazīstami. Spriežot pēc apģērba, vairums bija ciematnieki; viņu zābaki, bikses un mēteļi daudz neatšķīrās no Randa apģērba, tikai šeit bija raksturīga nepa­rasta mīlestība pret krāsainām svītrām. Sievietēm galvās bija dziļas aubes, kas slēpa seju, un balti, svītroti priekšauti. Iespējams, tie visi bija vietējie un tuvējās apkaimes ļaudis. Bet kāda tam nozīme?

Atlaidies atpakaļ salmos, Rands starp savām augšup saslietajām kājām vēroja ciematu, kas saruka arvien mazāks. Abās pusēs ceļam rin­dojās nožogoti lauki, apcirpti dzīvžogi un lauku mājiņas ar sarkanķieģeļu skursteņiem, no kuriem cēlās dūmi. Ceļa tuvumā bija tikai pamežs, kas labi iederētos lauku sētā un tika izmantots kā kurināmā avots. Taču koku kailie zari slējās gaisā tikpat spītīgi kā neskartajos rietumu mežos.

Pa ceļa vidu pretējā virzienā rībināja pajūgu rinda, grūzdama Kinča kunga vezumu malā. Iespiedis pīpi mutes kaktiņā, vīrs nospļāvās caur zobiem. Ar acs kaktiņu vērodams vezuma riteņus, lai neiebrauktu dzīv­žogā, viņš mierīgi vadīja ratus. Uzmetis skatienu tirgotāju karavānai, Kinča kungs saknieba lūpas.

Pretimbraucēji, virs astoņu zirgu aizjūga plīkšķinādami gaisā pātagas, tāpat arī bargie tirgotāju sargi nepievērsa Kinča kunga vezumam uzma­nību. Rands uz viņiem noraudzījās, juzdams krūtis sažņaudzamies. Viņa roka zem apmetņa neatlaida zobena spalu, līdz garām aizgāzelējās pēdējie tirgotāju rati.

Uz ciematu, kuru viņi nupat atstāja, beidzot aizrībināja visupēdējais pajūgs. Mats viņš sēdēja blakus Kinča kungam pagriezās, atliecās atpakaļ un ieskatījās Randam acīs. Lai sargātu acis no putekļiem, viņš zemu pār pieri bija uzsējis pārlocītu šalli, kas aizēnoja puiša skatienu, tomēr arī tagad pelēkajā dienasgaismā Mats šķielēja.

- Vai tu tur, aizmugurē, kaut ko redzi? draugs klusi jautāja. Ko teiksi par ratiem?

Rands papurināja galvu, un Mats pamāja. Arī viņš neko īpašu nebija ievērojis.

Kinča kungs ar acs kaktiņu paskatījās uz abiem puišiem, pārlika pīpi otrā mutes pusē un paraustīja grožus. Tas bija viss, tomēr viņš bija ievē­rojis. Zirgs uzņēma riksi.

- Vai acis vēl sūrst? Rands apjautājās.

Mats pataustīja ap galvu apsieto šalli.

- Nē. Tik traki vairs nav. Tikai nevaru skatīties saulē. Bet kā tev pašam? Vai ir jau labāk?

- Mazliet.

Rands atskārta, ka nudien jūtas labāk. Brīnums gan, ka tik ātri var atspirgt. Jādomā, Gaisma palīdzēja. Noteikti Gaisma. Nepārprotami!

Pēkšņi gar vezumu slīdēja jātnieku vienība, kas pagriezās uz rietu­miem tāpat kā tirgotāju karavāna. Uz jātnieku plātņu bruņām krita garas, baltas apkakles, apmetņi un tunikas bija sarkanā krāsā tāpat kā Baltā tilta vārtu sargiem, tomēr izskatījās daudz lepnāk un labāk. Smailās sudraba bruņucepures mirdzēja. Jātnieki stalti sēdēja seglos, zem viņu galvām pīķu galos plīvoja smalkausti, sarkani vimpeļi. Visi turēja pīķus vienādi kā parādē.

Viņi jāja garām divās rindās, viens otrs uzmeta skatienu vezumam. Vīru sejas slēpa masku režģi. Rands nopriecājās, ka viņa zobenu nosedz apmetnis. Daži pamāja Kinča kungam ne jau kā paziņam, bet neitrāli sveicinādami. Kinča kungs atbildēja tāpat, tomēr, neraugoties uz nemai­nīgo sejas izteiksmi, viņa mājienos jautās atzinība.

Jātnieku zirgi nesteidzās, taču salīdzinājumā ar tirgotāju rindu viņi kustējās uz priekšu ātri. Prāta stūrītī Rands skaitīja jātniekus. Desmit… divdesmit… trīsdesmit… trīsdesmit divi. Viņš pacēla galvu, lai ar ska­tienu pavadītu kolonnas, kas devās projām pa Kēmlīnas ceļu.

- Kas tie tādi bija? Mats jautāja pa pusei izbrīnīti, pa pusei aizdo­mīgi.

- Karalienes gvarde, Kinča kungs atbildēja, neizņemdams no mutes pīpi un skatīdamies uz priekšu. Tālāk par Brīnsavotu, ja nebūs pavēles, nejās. Nav jau senie laiki. Ievilcis dūmu, viņš piebilda: Jādomā, ka šais laikos vienā otrā Karalistes nostūrī sargus redz vienreiz gadā vai pat retāk. Nav, nav senie laiki!

- Bet ko viņi dara? Rands jautāja.

Kinča kungs uzmeta viņam skatienu.

- Uztur Karalienes mieru un atbalsta Karalienes likumus. Viņš pamāja ar galvu, it kā pašam patiktu, kā sacītais izklausās, un tad pie­bilda: Meklē ļaundarus un ved viņus pie miertiesneša. Mmpf! No pīpes pacēlās biezu dūmu mutulis. Jūs gan laikam esat no tālienes, ja nepazināt Karalienes gvardi. Un no kurienes?

- No tālienes, Mats sacīja.

- No Divupes, Rands tajā pašā laikā pateica, tūlīt nožēlodams, ka izteiktu vārdu neatsaukt.

Jauneklis vēl nespēja skaidri domāt. Viņi taču slēpjas, un, ja kāds pie­minēs Divupi, Izdzisušā ausīs tas nodunēs kā zvans.

Kinča kungs ar acs kaktiņu paskatījās uz Matu un brīdi klusēdams pakšķināja pīpi.

- No tālienes gan, tiesa kas tiesa, viņš beidzot sacīja. Tas ir gandrīz vai pie Karalistes robežas. Tomēr rādās, ka ir ļaunāk, nekā biju domājis, ja Karalistē ir vietas, kur nepazīst Karalienes gvardi. Jā, nav vairs senie laiki.

Rands prātoja, ko gan teiktu Alvēra kungs, dzirdēdams, ka Divupe pieder Karalistei. Droši vien Andoras Karalistei. Varbūt arī mērs to nezi­nāja, lai gan Alvēra kungs zināja daudz ko tādu, kas pārsteidza Randu un varbūt arī citus, taču nekas tāds gan dzirdēts nebija. Divupe bija Divupe. Katrs ciemats pats tika galā ar savām grūtībām, un, ja sarežģījumi skāra vairākus ciematus, tad tos risināja mēri un varbūt arī padomes.

Kinča kungs pavilka grožus, un vezums apstājās.

- Tālāk es nebraukšu.

Uz ziemeļiem vijās šaurs lauku ceļš. Tālumā bija redzami plaši, aparti, taču vēl neapsēti tīrumi un vairākas zemnieku mājas.

- Pēc divām dienām būsiet Kēmlīnā. Ja tikai tavs draugs spēs pavilkt kājas.

Nolēcis zemē, Mats paņēma loku un pārējās mantas un pēc tam palī­dzēja Randam tikt lejā no vezuma aizmugures. Saiņi vilka Randu lejup, kājas ļodzījās, tomēr viņš nokratīja drauga roku un mēģināja pāris soļu spert pats. Līdzsvaru noturēt bija grūti, tomēr kājas klausīja. Kad viņš sāka iet, šķita, ka tās kļūst pat spēcīgākas.

Kinča kungs zirgu neskubināja un uzreiz projām nebrauca. Pakšķinādams pīpi, viņš brīdi abus pētīja.

- Ja gribat, atpūtieties pie manis dienu vai divas. Jādomā, tikmēr neko nenokavēsiet. Kamēr pāriet tavi sliktumi, jaunekli… nu, mums ar vecenīti bija zināms par visām slimībām, kādas vien varat iedomāties. Jūs tad vēl dzimuši nebijāt! Un kopām arī savus mazuļus, kad tie sasirga. Lai nu kā, domāju, ka sākums tev jau garām.

Mats piemiedza acis, bet Rands nevilšus saviebās. Visi taču nevar būt iesaistīti. Nu nevar tā būt!

- Paldies, viņš teica, ar mani viss ir kārtībā. Nudien ir! Cik tālu līdz nākamajam ciematam?

- Karisfordai? Ja iesiet, līdz tumsai tur nokļūsiet. Kinča kungs izņēma pīpi no zobiem, domīgi savilka lūpas un tikai tad turpināja:

- Sākumā noturēju jūs par aizmukušiem mācekļiem, bet tagad domāju,

ka bēgat no kaut kā nopietnāka. Nezinu, no kā. Man vienalga. Esmu pie­tiekami gudrs, lai zinātu, ka neesat Melndraugi, un neizskatās arī, ka gri­bētu laupīt vai kādam darīt pāri. Šais laikos tādus uz ceļa var sastapt. Jūsu gados es pats reizi vai divas iekūlos nepatikšanās. Jums vajag vietu, kur pāris dienu paglābties no svešām acīm. Mana saimniecība ir piecas jūdzes uz to pusi, Kinča kungs pameta ar galvu uz lauku ceļu, neviens svešs tur savas acis nerāda. Lai arī kas jūs vajā, tur jūs neatradīs. Nokremšļo­jies viņš samulsa, it kā vienā reizē būtu pateicis par daudz.

- Bet kā jūs varat zināt, kā izskatās Melndraugi? Mats taujāja. Atkā­pies no ratiem, viņš pabāza roku zem apmetņa. Ko jūs par viņiem zināt?

Kinča kunga seja saspringa.

- Tieciet galā paši! viņš teica un paskubināja zirgu.

Vezums aizripoja projām pa šauro ceļu, un vīrs pat neatskatījās.

Mats paraudzījās uz Randu, nu jau pārstādams viebties.

- Atvaino, Rand! Tev patiešām derētu vieta, kur atpūsties. Varbūt, ja iesim viņam pa pēdām… Mats paraustīja plecus. Nekādi netieku vaļā no sajūtas, ka visi mūs vajā. Gaisma, kaut es zinātu, kāpēc viņi tur bija! Kaut vienreiz tas būtu garām. Kaut es… Viņa balss izmisumā aizlūza.

- Bet vēl var satikt arī krietnus cilvēkus, Rands sacīja.

Mats pagriezās uz šauro lauku ceļu, sakodis zobus, it kā tas būtu pēdējais, ko viņš gribētu darīt, bet Rands draugu apturēja.

- Mēs nevaram atļauties apstāties tikai tāpēc vien, lai atpūstos, Mat. Turklāt šaubos, vai ir kāda vieta, kur būtu iespējams paslēpties.

Mats pamāja, acīm redzami atvieglots. Viņš grasījās paņemt no Randa kādu saini (seglu somas vai arfas futrāli, ietītu Toma apmetnī), taču draugs iebilda. Viņa kājas nudien bija kļuvušas spēcīgākas. Kas mūs vajā? iedams pa ceļu, Rands prātoja. Nē, ne jau vajā. Gaida!

Abi tumsā bija steberējuši projām no “Dejojošā ormaņa”. Lietus ne brīdi nemitējās, tas bungoja pa viņiem tikpat spēcīgi kā pērkons pa mel­najām, zibens šķeltajām debesīm. Drēbes dažās minūtēs uzsūca mitrumu, un pēc stundas Rands juta, ka arī āda ir piesūkusies ar ūdeni, taču Četri karaļi palika aiz muguras. Mats tumsā bija gluži akls, viņš miedza sūrsto­šās acis spilgtajos zibens uzliesmojumos, kas ik pa brīdim žilbi izgaismoja kailos kokus. Rands veda viņu aiz rokas, bet Mats vienalga soli pēc soļa spēra nedroši. Rands bažīgi sarauca pieri. Ja Mats neatgūs spēju redzēt, viņiem būs jāvelkas gliemeža gaitā. Viņi nekad netiks prom.

Mats, šķiet, nolasīja drauga domas. Par spīti kapucei, lietus bija pie­placinājis viņa matus pie sejas.

- Rand, Mats teica, tu taču mani nepametīsi, vai ne? Ja es nespēšu tikt tev līdzi.

Viņa balss drebēja.

- Nepametīšu. Rands stingrāk saņēma Mata roku. Neatstāšu tevi, lai notiek kas notikdams. Gaisma, palīdzi mums!

Viņiem virs galvas nogranda pērkons, un Mats paklupa, gandrīz vai nokrizdams zemē un teju noraudams sev līdzi arī Randu.

- Mums jāapstājas, Mat. Ja iesim tālāk, vēl salauzīsi kāju!

- Gods, Mats sacīja.

Tajā pašā brīdī tieši virs viņiem zibens pāršķēla tumsu un nogranda pērkons, ietriekdams pārējos trokšņus zemē, taču gaišajā mirklī Rands nolasīja vārdus no Mata lūpām.

- Viņš ir miris.

Tā tam jābūt. Gaisma, kaut viņš patiešām būtu miris!

Zibens gaismā ievērojis krūmus, Rands veda draugu uz tiem. Zaros bija pietiekami daudz lapu, lai kaut cik paglābtos no lietusgāzes. Zem kār­tīga koka, protams, būtu labāk, taču viņš negribēja riskēt, gaidot kārtējo uzliesmojumu. Nākamreiz varbūt nepaveiksies.

Kopā sarāvušies zem krūma, draugi centās aplikt ap zariem apmet­ņus, lai izveidotu tādu kā telti. Nu jau bija par vēlu domāt, kā izžāvēt drēbes, tomēr paglābties no nepielūdzamā lietus arī būtu kaut kas. Viņi cieši saspiedās kopā, viens otru sildīdami, cik nu viņos siltuma vairs bija. Izmirkuši, no augumiem pilēja ūdens, tas sūcās arī caur apmetņiem. Dre­bēdami puiši beigās kaut kā aizmiga.

Rands uzreiz zināja, ka tas ir sapnis. Viņš bija atgriezies Četros kara­ļos, taču pilsētā neviena nebija, tikai viņš. Pajūgus gan manīja, taču nere­dzēja nedz cilvēkus, nedz zirgus vai suņus. Te nebija nevienas dzīvas dvē­seles. Tomēr Rands zināja, ka viņu kāds gaida.

Jauneklim ejot pa izdangāto ielu, garāmslīdošās ēkas šķietami izplūda miglā. Pagriezis galvu, Rands redzēja, ka tur tās bija viengabalainas mājas, taču skatiena malās viss saplūda. It kā patiešām eksistētu tikai tas, kas atrodas acu priekšā, un tikai tik ilgi, kamēr viņš skatās. Rands bija pārliecināts: ja viņš pietiekami ātri pagrieztos, tad ieraudzītu… Ej nu sazini, ko, tomēr jau pati doma viņu satrauca.

Jauneklim priekšā parādījās “Dejojošais ormanis”. Nezin kāpēc nama spilgtās krāsas tagad šķita pelēcīgas un nedzīvas. Rands iegāja iekšā. Pie galda sēdēja Gods.

Rands viņu pazina tikai pēc apģērba, pēc zīda un tumšā samta. Goda āda bija sarkana, apdegusi, saplaisājusi un kūpēja. Seja atgādināja galvas­kausu, lūpas bija sarāvušās, atklādamas zobus un smaganas. Kad Gods pagrieza galvu, sprakšķēdami bira mati, kas, atsitoties pret viņa pleciem, pārvērtās sodrējos. Uz Randu raudzījās acis bez plakstiņiem.

- Tātad jūs esat miris, jauneklis sacīja, pārsteigts par sevi; viņam nebija bail. Varbūt tāpēc, ka šoreiz viņš skaidri zināja: tas ir tikai sapnis.

- Jā, atskanēja Bālzamona balss, taču viņš tevi man atrada. Kā tev šķiet, vai par to nepienākas balva?

Rands pagriezās un juta, ka viņam tomēr varētu būt bail, pat zinot, ka tas ir tikai sapnis. Bālzamona apģērbs bija sakaltušu asiņu krāsā, bet viņa sejā cīnījās dusmas, naids un triumfs.

- Pats redzi, jaunekli, ka mūžīgi no manis paslēpties nevar. la vai citādi, bet es tevi atrodu. Tas, kas tevi aizsargā, arī padara tevi ievaino­jamu. Vienubrīd tu slēpies, bet jau nākamajā izšauj signālraķeti. Nāc pie manis, jaunekli! Bālzamons pastiepa roku uz Randa pusi. Ja maniem suņiem būs tevi jānotriec zemē, viņi var nebūt maigi. Viņiem skauž tava nākotne, ja reiz būsi kritis ceļos man pie kājām. Tas ir tavs liktenis. Tu piederi man!

Goda apdedzinātā mēle dusmīgi, alkaini noklakšķēja.

Rands gribēja aplaizīt lūpas, taču mutē nebija siekalu.

- Nē, viņš izspieda, bet tad vārdi nāca laukā jau vieglāk. Es pie­deru pats sev. Nevis jums. Nekad! Sev. Ja jūsu Melndraugi mani nogali­nās, tad ne tik jums nepiederēšu!

Liesmas Bālzamona sejā nokaitēja telpu līdz tādai versmei, ka istabā virmoja gaiss.

- Dzīvs vai miris, jaunekli, bet tu piederi man. Tavs kaps pieder man. Vieglāk būtu ar mirušu, bet labāk ar dzīvu. Tev pašam labāk, jaunekli! Dzīvošanā parasti ir lielāks spēks.

Goda mēle atkal noklakšķēja.

- Jā, mans krietnais suns! Te tev būs balva.

Rands pagriezies vēl paguva ieraudzīt, ka Goda ķermenis sairst pīš­ļos. Apdegusī seja mirkli staroja priekā, bet tad saviebās nāves šausmās,

it kā redzētu kaut ko negaidītu. Tukšais samta apģērbs noslīdēja uz krēsla un pelnos uz grīdas.

Kad Rands atkal novērsās, Bālzamona izstieptā roka savilkās dūrē.

- Tu esi mans, jaunekli, dzīvs vai miris! Pasaules acs tev nekad nekal­pos. Es tevi iezīmēju kā savu.

Dūre atvērās, un no tās izšāvās uguns lode. Tā ietriecās Randam sejā, uzsprāga un dedzināja.

Jauneklis uztrūkās no miega tumsā, juzdams, ka no apmetņiem uz sejas pil ūdens lāses. Pieskaroties vaigam, viņa roka trīcēja. Āda bija vārīga, it kā būtu apdedzināta saulē.

Un tad viņš pēkšņi ievēroja, ka Mats miegā grozās un vaid. Rands viņu sapurināja, un draugs šņukstēdams pamodās.

- Manas acis! Ak, Gaisma, manas acis! Viņš paņēma manas acis!

Rands pievilka viņu sev klāt un piespieda pie krūtīm kā mazu bērnu.

- Ar tevi viss ir labi, Mat! Tu esi sveiks un vesels. Viņš neko nevar mums nodarīt. Mēs to nepieļausim. Mats Randa rokās drebēja, šņuk­stēdams viņa apmetnī. Viņš neko nevar mums nodarīt, Rands čuk­stēja, pats vēlēdamies tam ticēt. Tas, kas tevi aizsargā, arī padara tevi ievai­nojamu. Es laikam jūku prātā!

Pirms rītausmas lietusgāze mitējās, un līdz ar saules lēktu pagaisa arī pēdējais lietutiņš. Tomēr debesīs vēl vairākas rīta stundas turējās draudīgi mākoņi. Visbeidzot sacēlās vējš, kas tos aizdzina uz dienvidiem, atseg­dams sauli bez siltuma, un sāka viņus pātagot caur mitrajām, pilošajām drēbēm. Vairs nespēdami aizmigt, puiši uzvilka apmetņus un devās uz austrumiem; Rands veda Matu aiz rokas. Necik ilgi, un draugs sajutās tik labi, ka sāka sūroties par lietu, kas bija sabojājis loka stiegru. Taču Rands viņam neļāva apstāties, lai izņemtu no kabatas sausu stiegru un to ievietotu lokā. Vēl ne.

Nākamo ciematu viņi sasniedza drīz pēc pusdienlaika. Redzot omu­līgās ķieģeļu mājas un skursteņus, no kuriem cēlās dūmi, Rands sāka drebēt vēl negantāk, tomēr saņēmies veda Matu caur mežiem un pār laukiem uz dienvidiem. Kāds zemnieks dubļainā tīrumā darbojās ar lāp­stu; nevienu citu tuvumā neredzēja, un Rands ar Matu salīkuši centās nemanāmi izlavīties cauri koku audzei. Zemnieks bija pilnībā iegrimis darbā, taču Rands viņu modri vēroja, līdz beigās vīrs pazuda skatienam. Ja kāds no Goda ļaudīm bija palicis dzīvs, tad, ciematā nesaticis nevienu,

kas būtu redzējis Randu un Matu, varbūt nospriedis, ka viņi no Četriem karaļiem aizgājuši pa dienvidu ceļu. Kad pilsēta palika tālu aiz muguras, jaunekļi atgriezās uz ceļa un soļoja tālāk ja ne izžuvušā, tad vismaz vien mitrā apģērbā.

Stundas gājiena attālumā aiz pilsētas kāds zemnieks paņēma viņus pustukšā siena vezumā. Raizēdamies par draugu, Rands nebija manījis to piebraucam. Mats aizsedza acis ar roku, lai gan pēcpusdienas gaisma bija vāra, un šķielēja caur aizžmiegtiem plakstiņiem, bez apstājas murmi­nādams par spilgto sauli. Kad Rands izdzirdēja vezuma ratu rīboņu, bija jau par vēlu. Izmirkusī zeme bija pieklusinājusi trokšņus, un vezums ar diviem zirgiem bija vien piecdesmit jardus aiz muguras; braucējs viņus jau pētīja.

Randam par pārsteigumu, zemnieks apstājās un piedāvāja viņiem vietu ratos. Jauneklis vilcinājās, taču bija par vēlu: viņi bija pamanīti, un, ja no piedāvājuma atteiktos, zemnieks viņus labi ielāgotu. Palīdzējis Matam apsēsties blakus saimniekam, Rands iekārtojās aiz drauga mu­guras.

Alperts Mulls bija flegmatisks vīrs ar stūrainu seju un stūrainām rokām; gan viņa seju, gan rokas bija aprāvis laiks, visur ievilkdams rievas, turklāt viņš gribēja ar kādu parunāt. Govis bija norāvušas pienu, vistas nedēja, un ganības nemaz nebija vērts pat pieminēt. Pirmo reizi, ciktāl viņš atcerējās, bija jāpērk siens, un vairāk par pusvezumu vecais Bains neatvēlēja. Alperts tagad prātoja, vai izdosies šogad kaut cik nopļaut savās pļavās, vai vispār izdosies kaut ko novākt.

- Karalienei būtu kaut kas jādara, lai Gaisma viņu apspīd! viņš murmināja godbijīgi un vienlaikus izklaidīgi.

Uz Randu un Matu viņš pat lāgā nepaskatījās, taču, abus izlaidis pie šaura, ratu un vezumu izdangāta ceļa, kas veda uz viņa saimniecību, Alperts mirkli vilcinājās un tad gandrīz vai savā nodabā teica:

- Nezinu, no kā jūs bēgat, un arī nevēlos zināt. Man ir sieva un bērni. Saprotat? Mana ģimene. Laiki pārāk smagi, lai palīdzētu svešiniekiem.

Mats jau gribēja bāzt roku zem apmetņa, taču Rands saņēma viņu aiz delma un turēja. Viņš pats stāvēja uz ceļa, skatīdamies uz zemnieku un nebilzdams ne vārda.

- Ja es būtu krietns cilvēks, Mulls turpināja, tad piedāvātu diviem līdz pēdējai vīlītei izmirkušiem jaunekļiem vietu, kur apžūt, aicinātu

pasildīties pie uguns. Bet tagad ir smagi laiki, un svešinieki… Nezinu, no kā jūs bēgat, un nevēlos zināt. Saprotat? Man ir ģimene.

Piepeši viņš izvilka no kabatas divas garas vilnas šalles tumšas, biezas.

- Nekas liels tas nav, bet tomēr. Tās pieder maniem dēliem. Viņiem ir citas šalles. Jūs mani nepazīstat, skaidrs? Šie ir smagi laiki.

- Neesam jūs pat redzējuši, Rands, ņemdams šalles, pamāja. Jūs esat labs cilvēks. Krietnākais no pēdējā laikā satiktajiem.

Zemnieks izskatījās pārsteigts, bet pēc tam pateicīgs. Saņēmis gro­žus, viņš vadīja zirgus uz šauro lauku ceļu. Rati vēl nebija pilnīgi pagrie­zušies, kad Rands jau veda Matu projām pa Kēmlīnas ceļu.

Līdz ar mijkrēsli pastiprinājās vējš. Mats sāka raudulīgi prasīt, kad viņi apstāsies, taču Rands gāja uz priekšu, vilkdams draugu aiz sevis, meklēdams patvērumam kaut ko labāku nekā vieta zem dzīvžoga. Drēbes vēl bija mitras, un vējš ar katru brīdi kļuva aukstāks, tāpēc Rands šaubījās, vai viņi pārcietīs vēl vienu nakti laukā. Pienāca nakts, un viņš vēl nebija noskatījis labu vietu. Vējš jau bija ledains un cirtās cauri apmetnim. Bet tad Rands ieraudzīja priekšā ugunis, kas mirdzēja tumsā. Ciemats!

Iebāzis roku kabatā, Rands uztaustīja monētas. Tur bija vairāk, nekā vajadzīgs maltītei un istabai. Istabai, kurā abiem paglābties no aukstās nakts. Ja viņi paliks laukā vējā un mitrā apģērbā, kāds pēc tam atradīs divus līķus. Jācenšas, cik iespējams, nepievērst sev uzmanību. Nespēlēt flautu, un ar tādām acīm Mats, protams, nevarēja žonglēt. Atkal sagrābis draugu aiz rokas, Rands gāja uz aicinošajām gaismām.

- Kad mēs apstāsimies? Mats jau atkal prasīja. Spriežot pēc pastiep­tās galvas un skatiena, šķita, ka draugs Randu nemaz neredz, kur nu vēl ciemata gaismas.

- Tiklīdz atradīsim siltu vietu, Rands atbildēja.

Ielās no logiem krita gaismas strēles, un cilvēki gāja, neuztraukda­mies par to, kas varētu atrasties tumsā. Vienīgais viesu nams bija plaša, izpletusies ēka ar vienu stāvu. Šķita, ka gadu gaitā bez īpaša plānojuma ir piebūvētas klāt jaunas telpas. Ārdurvis atvērās, kāds iznāca laukā, un viņam pa pēdām vēlās smieklu vilnis.

Rands uz ielas sastinga, domās dzirdēdams “Dejojošā ormaņa” dzē­rāju smieklus. Pavadījis ar skatienu vīru, kas ne visai drošā gaitā devās

projām pa ielu, Rands dziļi ieelpoja un atgrūda vaļā durvis. Zobenu viņš rūpīgi paslēpa zem apmetņa. Visapkārt skanēja smiekli.

Pie augstajiem griestiem karājās spuldzes, spilgti apgaismodamas telpu, un tieši šobrīd viņš varēja labi redzēt un just atšķirību no Samla Heika viesu nama. Visupirms jau te nebija dzeršanas gaisotnes. Istabu piepildīja ļaudis, kas izskatījās pēc zemniekiem un pilsētniekiem, ja ne pilnīgi skaidrā, tad tuvu tam. Smiekli skanēja dabiski, varbūt tikai brīžiem mazliet uzspēlēti. Ļaudis smējās, lai aizmirstu raizes, taču arī neviltoti jautri. Viesistaba bija glīta, tīra un silta, kamīnā rūca uguns. Apkalpotāju smaidi bija silti kā uguns, un smējās viņas tāpēc, ka pašas gribēja, Rands to labi redzēja.

Saimnieks bija tikpat tīrs kā viņa viesu nams, ar mirdzoši baltu priekšautu uz vēdera. Rands nopriecājās, ieraudzījis tuklu vīru. Viņš šau­bījās, vai vēl kādreiz uzticēsies kaulainam krodziniekam. Saimnieku sauca Rulans Alvins laba zīme: izklausījās gandrīz kā Emondārē. Nomērījis abus ar skatienu no galvas līdz kājām, Alvina kungs pieklājīgi ieminējās, ka jāmaksā uz priekšu.

- Nu es negribu teikt, ka esat šādi tādi, taču saprotiet paši: mūsu laikos gadās ceļotāji, kas no rīta nevēlas maksāt. Rādās, ka uz Kēmlīnu ceļo daudz jauniešu.

Rands neapvainojās, jo tiešām bija izmircis un netīrs. Tomēr, kad Alvina kungs nosauca cenu, viņš iepleta acis, un Mats skaļi iežagojās.

Saimniekam noraustījās žokļi, viņš nožēlā pašūpoja galvu, tomēr lai­kam jau bija pie tā pieradis.

- Smagi laiki, viņš rezignēti noteica. Necik daudz ļaužu nav pali­cis, un tie, kas ir, maksā pieckārt vairāk nekā agrāk. Nākamo mēnesi būs vēl dārgāk es zvēru.

Rands izvilka naudu un paskatījās uz Matu. Drauga lūpas spītīgi sa­kniebās.

- Vai gribi gulēt zem žoga? Rands jautāja.

Mats nopūties negribīgi iztukšoja kabatu. Kad rēķins bija nomak­sāts, Rands saviebās: palika pavisam maz, turklāt nauda bija jādala ar Matu.

Lai nu kā, bet pēc desmit minūtēm viņi netālu no kamīna pie galda istabas stūrī jau ēda sautējumu, stumdami to karotēs ar maizes gabaliem. Uz šķīvja nebija tik daudz, cik Randam būtu gribējies, taču ēdiens bija

karsts un sātīgs. Pamazām viņi uzsūca siltumu no uguns. Rands izlikās, ka visu uzmanību ir pievērsis šķīvim, taču visu laiku neatlaidīgi vēroja durvis. Tie, kas ienāca pa durvīm vai izgāja pa tām, izskatījās pēc zem­niekiem, taču ar to nepietika, lai apklusinātu viņa bailes.

Mats ēda lēni, izbaudīdams katru kumosu, tikai kurnēja par gaišo apgaismojumu. Pēc mirkļa viņš izvilka Alperta Mulla doto šalli, apsēja to ap galvu un novilka tik zemu, ka gandrīz noslēpa acis. Tas piesaistīja dažus skatienus, no kuriem Rands būtu vēlējies izvairīties. Steigšus iztuk­šojis šķīvi, viņš mudināja Matu darīt tāpat un tad palūdza Alvina kungam aizvest viņus uz istabu.

Saimnieks bija pārsteigts, ka viņi dodas pie miera tik ātri, taču neko neteica. Paņēmis sveci, viņš veda jaunekļus cauri gaiteņu labirintam uz istabiņu ar divām šaurām gultām tālajā galā, pagalma pusē. Līdzko vīrs aizgāja, Rands nometa saiņus blakus gultai, nosvieda apmetni uz krēsla un ar visām drēbēm iekrita gultā uz pārklāja. Apģērbs vēl bija nepatīkami mitrs, taču Rands gribēja būt kaujas gatavībā, ja nu vajadzēs bēgt. Arī jostu ar zobenu viņš nenoņēma un gulēja, piespiedis roku pie zobena spala.

No rīta Randu pamodināja gaiļa dziesma. Izstiepies gultā, viņš vēroja, kā rītausma izgaismo logu, pārlikdams, vai drīkst vēl mazliet pagulēt. Gulēt gaišā dienas laikā, kad varēja iet uz priekšu? Jauneklis nožāvājās tā, ka nokrakšķēja žokļi.

- Paklau! Mats iekliedzās. Es redzu! Uzslējies gultā sēdus, viņš, samiedzis acis, skatījās visapkārt. Vismaz kaut ko. Tava seja vēl ir kā miglā, taču es varu pateikt, kas tu esi. Es zināju, ka viss būs labi. Līdz vakaram redzēšu labāk nekā tu. Atkal!

Izlēcis no gultas, Rands sāka kasīties: niezēja visur, kur ādai bija pie­skāries apmetnis. Drēbes žūstot bija sagumzījušās, tāpēc laikam kairināja ādu.

- Mēs zaudējam dienasgaismu, Rands ieminējās.

Mats piecēlās tikpat ātri kā viņš un arī kasījās.

Rands tiešām jutās labi. Līdz Četriem karaļiem viņi tiks dienas laikā, un neviens no Goda vīriem vēl nebija satikts. Diena tuvāk Kēmlīnai, kur viņus gaidīs Moiraina. Tā noteikti būs! Blakus Aesu Sedajai un Sargātā­jam vairs nevajadzēs uztraukties par Melndraugiem. Dīvaini, ka viņš tā gaidīja tikšanos ar Aesu Sedaju. Gaisma! Kad atkal ieraudzīšu Moirainu,

noskūpstīšu viņu! To iedomājies, Rands iesmējās. Viņš jutās tik labi, ka nolēma daļu no trūcīgā monētu krājuma ieguldīt brokastīs tā bija liela maizes rika un krūze ar aukstu pienu tieši no pagraba.

Abi puiši viesistabas otrā galā brokastoja, kad atsperīgā gaitā, griez­dams uz pirksta audekla cepuri ar spalvu, ienāca kāds jauns vīrietis spriežot pēc ārienes, ciemata jaunietis. Istabā bez viņiem bija tikai večuks, kas slaucīja grīdu, neatraudams skatienu no slotas. Jauneklis līksmi parau­dzījās visapkārt, taču, ieraugot Randu un Matu, viņa cepure nokrita no pirksta. Labu brīdi viņš tikai skatījās, braukdams ar roku caur kuplajiem, tumšajiem, viļņotajiem matiem. Visbeidzot, vilkdams kājas, jauneklis pienāca pie viņu galdiņa.

Puisis bija vecāks par Randu, taču raudzījās uz viņiem bikli.

- Vai neiebildīsiet, ja es apsēdīšos? viņš pajautāja un uzreiz skaļi norija siekalas, it kā būtu kaut ko pateicis nevietā.

Rands iedomājās, ka svešais varbūt grib pabrokastot uz viņu rēķina, lai gan izskatījās pēc tāda, kas var atļauties pasūtīt pats. Viņa krekls bija ar zilām svītrām, pie apkakles izšuvumi, tāpat arī gar visu tumšzilā apmetņa malu. Ādas zābaki bija tikpat kā jauni; Rands ievēroja, ka tie nemaz nav nodiluši. Jauneklis pamāja uz krēslu.

- Kā tevi sauc? Rands jautāja.

- Mani sauc? Mani sauc. Nu… Sauciet mani par Petru. Puiša acis satraukti šaudījās uz visām pusēm. Nu… es jau to neizdomāju, sapro­tiet. Negribēju, taču mani piespieda! Jums jāsaprot, ka es ne…

Rands sāka saspringt, jo Mats norūca:

- Melndraugs.

Petrs sarāvās un pa pusei piecēlās no krēsla, mežonīgi raudzīdamies visapkārt, it kā istabā būtu piecdesmit cilvēku, kas varētu noklausīties. Vecais vīrs vēl līkņāja pār slotu, visu uzmanību veltīdams grīdai. Petrs atkal atsēdās un nedroši skatījās te uz Randu, te Matu. Viņam virs augšlūpas izspiedās sviedri. Tāds apvainojums liktu nosvīst jebkuram, taču Petrs ne ar vārdu to nenoliedza.

Rands lēni nogrozīja galvu. Pēc satikšanās ar Godu viņš zināja, ka Melndraugam uz pieres nebūt nav jābut Pūķa zīmei, un, ja ne apģērbs, Petrs pat ļoti iederētos Emondārē. Nekas viņā nenorādīja uz slepkavo­šanu vai ko vēl ļaunāku. Gods vismaz… bija atšķirīgs.

- Liec mums mieru! Rands atbildēja. Un saviem draugiem pasaki, lai liek mums mieru. Mēs no viņiem neko negribam, un viņi no mums neko nesaņems.

- Pretējā gadījumā, Mats dedzīgi piebalsoja, es visiem atklāšu, kas tu tāds esi. Tad redzēsi, ko tavi ciemata draugi domās par tevi!

Rands cerēja, ka Mats patiesībā nedomā to darīt. Tad viņiem būtu ne mazāk nepatikšanu kā Petram.

Petrs, šķiet, draudus ņēma par pilnu. Puisis nobālēja.

- Es… es dzirdēju, kas notika Četros karaļos. Nu kaut ko dzirdēju. Baumas izplatās. Mums ir, kas paziņo. Taču neviens jums slazdus neliek. Es esmu viens… un tikai gribu parunāt.

- Par ko? Mats prasīja.

Rands tieši tajā pašā brīdī izmeta:

- Mūs tas neinteresē.

Puiši saskatījās, un Mats paraustīja plecus.

- Mūs tas neinteresē, viņš piebalsoja.

Izdzēris līdz galam pienu, Rands iebāza kabatā savu tiesu maizes. Noderēs nākamajai maltītei; naudas tikpat kā vairs nebija.

Bet kā tikt no šejienes projām? Ja Petrs bija ievērojis, ka Mats ir tikpat kā akls, viņš pateiks pārējiem… citiem Melndraugiem. Rands reiz bija redzējis vilku, kas nošķīra no bara sakropļotu aitu; visapkārt bija citi vilki, un Rands nevarēja nedz atstāt aitas, nedz šaut, jo nespēja ar loku nomēr­ķēt. Nelaimīgā aita, palikusi viena likteņa varā, šausmās brēca, drudžaini lēkādama uz trim kājām, un vilks, kas to vajāja, kā pēc burvja mājiena pēkšņi desmitkāršojās. To atceroties, Randam sāka šķebinoši kņudēt kuņģī. Palikt te arī nevarēja. Pat ja Petrs nemelo, ka ir viens, cik ilgi viņš vēl būs viens?

- Laiks doties ceļā, Mat, Rands teica un aizturēja elpu.

Kamēr Mats cēlās kājās, Rands pievērsa Petra uzmanību sev, pieliek­damies uz priekšu un teikdams:

- Liec mūs mierā, Melndraugs! Otrreiz to neatkārtošu. Liec. Mūs. Mierā.

Skaļi norijis siekalas, Petrs atgāzās pret krēsla atzveltni, un no viņa sejas aizplūda visas asinis. Rands uzreiz atcerējās mīrddrālu.

Viņš pameta skatienu uz Matu; draugs jau bija piecēlies kājās, ne­viens nebija ievērojis viņa neveiklību. Steigšus apkāries ar seglu somu un

citiem saiņiem, Rands centās turēt zobenu zem apmetņa. Varbūt Petrs par to jau zināja; varbūt Gods bija pastāstījis Bālzamonam, bet Bālzamons Petram, tomēr diez vai. Jauneklis domāja, ka Petram ir tikai vāra nojausma par Četros karaļos notikušo. Tāpēc viņš bija tik pārbijies.

Labi redzamās durvis palīdzēja Matam iet uz tām taisni; ne pārāk ātri, taču arī ne tik lēni, lai radītu aizdomas. Rands cieši sekoja draugam, klusi lūgdamies, kaut nu viņš nepakluptu. Labi gan, ka nebija jāmet līkums un ceļā nestāvēja galdi un krēsli.

Petrs viņiem aiz muguras pēkšņi pielēca kājās.

- Pagaidiet! viņš izmisīgi sauca. Jums jāpagaida!

- Liec mūs mierā! Rands neatskatījies atcirta.

Viņi jau bija gandrīz pie durvīm, un Matam vēl ne reizi nebija sami­sējies solis.

- Tikai uzklausiet mani, Petrs sacīja, uzlikdams Randam uz pleca roku, lai puisis apstātos.

Randam prātā uzvirmoja ainas. Paša mājās viņam uzklūp trolloks Nargs; mīrddrāls draud “Pie Brieža un Lauvas” Bērlonā. Visriņķī Puscilvēki, Izdzisušie, kas viņiem sekoja līdz Šadarlogotai un ieradās pēc viņiem Baltajā tiltā. Apsviedies riņķī, Rands savilka roku dūrē.

- Es taču teicu, liec mūs mierā!

Viņš iegāza Petram pa degunu. Melndraugs atmuguriski nokrita zemē un, tā sēžot uz grīdas, glūnēja uz Randu. No viņa deguna pilēja asinis.

- Jūs netiksiet projām, viņš nikni šņāca. Lai cik stipri jūs būtu, Dižais Tumsas pavēlnieks ir stiprāks. Ēna jūs aprīs!

Dziļāk viesistabā kāds ieelsās, pret grīdu atsitās slotaskāts. Večuks ar slotu beidzot kaut ko bija ievērojis. Viņš skatījās uz Petru, acis iepletis. No grumbainās sejas bija aizplūdušas visas asinis, lūpas kustējās, taču pār tām nenāca ne skaņa. Petrs atskatījās, nikni nolamājās un, pielēcis kājās, metās pa ielu projām no viesu nama, it kā viņam uz papēžiem mītu izbadējušies vilki. Večuks pievērsās Randam un Matam, tikpat pārbijies kā pirmīt.

Rands izgrūda draugu laukā no iebraucamās vietas un laukā no cie­mata un, cik ātri vien spēdams, veda projām, nemitīgi ausīdamies, vai kaut kur neatskan vajātāju kliedzieni. Nekā, taču domās viņš tos labi dzir­dēja.

43S' ■ t

- Pelni un asinis! Mats norūca, viņi ir visur un visur min mums uz papēžiem. Mēs nemūžam neaizbēgsim.

- Nē, šeit viņu nav, Rands atbildēja. Ja Bālzamons zinātu, ka mēs te esam, vai, tavuprāt, atstātu mūs viņa ziņā? Noteikti būtu cits Gods ar divdesmit vai trīsdesmit rīkļurāvējiem. Viņi mūs vēl vajā, taču nezinās, kur esam, iekams Petrs nepateiks, un varbūt viņš patiešām darbojas pats uz savu roku. Pēc visa, ko zinām, varam spriest, ka viņš jau varētu būt ceļā uz Četriem karaļiem.

- Bet viņš teica…

- Man viens pīpis. Rands īsti nezināja, kuru “viņu” Mats domā, taču tam nebija nekādas nozīmes. Mēs taču negulšņāsim un negaidī­sim, kamēr mūs saņem ciet.

Todien viņi sešos dažādos ratos mēroja nelielu ceļa gabalu. Kāds zemnieks pastāstīja, ka traks večuks Mārketšeranas viesu namā apgalvo­jis, ka ciematā uzradušies Melndraugi. Zemnieks tik tikko spēja parunāt, valdot smieklus un slaukot no vaigiem asaras. Melndraugi Mārketšeranā! Labākais joks, ko vīrs bija dzirdējis kopš tās reizes, kad Aklijs Fārens pie­dzēries pārnakšņoja uz krogus jumta.

Cits vīrs, apaļsejis, pajūgu labotājs, kuram gar ratu malām bija sakārti darbarīki, bet aizmugurē piestiprināti divi rezerves riteņi, stāstīja kaut ko citu. Mārketšeranā bija sapulcējušies divdesmit Melndraugi. Kroplīga auguma vīrieši un sievietes vēl šausmīgākas, visas netīras un vienās skrandās. Tādus redzot vien, ceļgali ļogās un kuņģis apmet kūleni. Viņu smiekli citu ausīs stundām ilgi skan kā pretīgi tarkšķi, un galva no tiem vai plīst pušu. To visu viņš esot redzējis savām acīm, protams, no droša attāluma. Ja Karaliene neko nedarīšot, būšot jāsauc palīgā Gaismas bērni. Kaut kas taču jādara!

Atvadījušies no ratinieka, Rands un Mats atviegloti uzelpoja.

Saule jau bija pavisam zemu, kad viņi iesoļoja nelielā ciematā, ļoti līdzīgā Mārketšeranai. Kēmlīnas ceļš to glīti sadalīja divās daļās, un abpus platajam ceļam rindojās ķieģeļu mājiņas ar salmu jumtiem. Ēku sienas klāja vīteņaugu tīkls, lai gan tikpat kā bez lapām. Ciematā bija tikai viens viesu nams, mazs, ne lielāks kā Vīnavota iebraucamā vieta, ar ķēdēs iekārtu izkārtni, kas čīkstēdama vējā šūpojās turp un atpakaļ. “Karaļa kalps”.

Dīvaini, ka Vīnavota viesu nams viņam savulaik bija šķitis liels. Rands atcerējās, ka bija uzskatījis to par lielāko ēku, kāda iespējama. Vienīgi pils

varētu būt lielāka. Taču tagad jau bija daudz kas redzēts. Rands piepeši iedomājās, ka, atgriezies mājās, viņš uz visu raudzīsies citām acīm. Ja atgriezīšos.

Pie durvīm Rands brīdi vilcinājās; pat ja “Karaļa kalpā” cenas būtu zemākas nekā Mārketšeranā, viņi nevarēs atļauties nedz maltīti, nedz naktsmājas neko nevarēs.

Mats, kaut ko ieraudzījis, uzsita pa kabatu, kurā atradās Toma krāsai­nās bumbiņas.

- Nu jau es redzu diezgan labi, tikai īsti nespēju neko pasākt.

Mata redze pamazām uzlabojās, tomēr viņam ap pieri vēl aizvien bija

šalle, un, dienasgaismā skatoties debesīs, puisis miedza acis. Nesagaidījis drauga atbildi, Mats turpināja:

- Nevar taču būt, ka visos viesu namos pa ceļam uz Kēmlīnu kvern Melndraugi! Turklāt es negribu gulēt zem krūma, ja varu tikt gultā.

Tomēr Mats nepagriezās uz viesu nama pusi; viņš stāvēja, gaidīdams, ko darīs Rands.

Pēc mirkļa Rands pamāja. Arī viņš bija noguris kā jau visā šajā laikā, kopš bija prom no mājām. Jau iedomājoties vien, ka atkal būs jāguļ laukā, jauneklim iesmeldzās kauli. Mēs esam kā vāveres ritenī. Visa šī skriešana, šī skatīšanās pār plecu!

- Visur viņi tiešām nevar būt, Rands piekrita.

Spēris pirmo soli viesistabā, viņš sāka šaubīties, vai nav kļūdījies. Viss šķita tīrs un sakopts, taču te valdīja drūzma. Visi galdiņi bija aizņemti; daži vīri balstījās pret sienām, jo nebija, kur apsēsties. Spriežot pēc apkal­potāju steidzīgās rosības pie galdiem un arī saimnieka uzvedības, viesu bija vairāk nekā parasti. Par daudz tik mazam ciematam. Viegli varēja atšķirt tos, kas nebija vietējie. Ar apģērbu viņi neizcēlās, tomēr nenovēr­sās no ēdamā un dzeramā. Vietējie svešajiem īpašu uzvedības nepievērsa.

Gaisā dūca sarunas tik skaļi, ka saimnieks veda puišus uz virtuvi, kad Rands beidzot bija viņam iestāstījis, ka vēlas parunāt. Virtuvē nebija daudz klusāk, jo pavārs ar palīgiem šķindināja katlus un šaudījās turp un atpakaļ.

Saimnieks ar lielu kabatlakatu noslaucīja seju.

- Jādomā, ka esat ceļā uz Kēmlīnu un gribat redzēt viltus Pūķi tāpat kā visi pārējie Karalistes muļķi. Teikšu, kā ir: seši vienā istabā, pa divi vai trīs gultā. Ja tas neder, neko citu jums piedāvāt nevaru.

Rands sajutās neomulīgi. Ceļotāju bija daudz, un jebkurš no tiem varēja būt Melndraugs; atšķirt viņus citu vidū nebija iespējams. Mats demonstrēja žonglēšanas mākslu, aprobežodamies ar trim bumbiņām un arī tad uzmanījās -, bet Rands izņēma Toma flautu. Jau pēc pāris “Vecā melnā lāča” taktīm saimnieks nepacietīgi pamāja.

- Derēs! Man kaut kā jānovērš to stulbeņu uzmanība no Logēna. Līdz šim jau ir bijuši trīs kautiņi par to, vai viņš patiešām ir Pūķis. Nolie­ciet mantas stūrī, bet es iešu izbrīvēt jums vietu. Ja vien tas izdosies. Muļķi tādi! Pasaule ir pilna ar muļķiem, kas nezina savu īsto vietu. No tā jau ceļas visas nelaimes. Ļaudis nepaliek savā vietā.

Jau atkal apslaucījis seju, saimnieks izsteidzās ārā no virtuves, kaut ko murminādams zem deguna.

Pavārs un viņa palīgi par Randu un Matu nelikās ne zinis. Mats nemi­tīgi kārtoja ap galvu šalli pacēla to augstāk, gaismā samirkšķināja acis un tad atkal nostūma atpakaļ. Rands pārlika, vai draugs jau redz tik labi, lai spētu ko sarežģītāku par trīs bumbiņu mētāšanu. Bet viņš pats…

Kuņģī milza šķebinošs kamols. Apsēdies uz zema sola, Rands sa­ņēma rokās galvu. Šķita, ka virtuvē ir auksti. Jaunekli kratīja drebuļi. Gaisā mutuļoja tvaiki, plītis un krāsnis karstumā krakšķēja. Drebuļi kļuva arvien spēcīgāki, Rands jau klabināja zobus. Viņš apņēma sevi ar rokām, taču labāk nekļuva. Šķita, ka viņš jau ir sasalis ragā.

Kā pa miglu Rands dzirdēja, ka Mats kaut ko jautā, manīja, ka draugs sapurina viņu aiz pleca; kāds nolamājās un izskrēja laukā no virtuves. Pēc tam parādījās saimnieks, kuram blakus saviebies stāvēja pavārs, un Mats ar abiem skaļi strīdējās. Rands nespēja saprast, par ko viņi runā, vārdi ausīs zumēja, prāts bija sastindzis.

Pēc tam Mats strauji saņēma Randu aiz rokas un uzrāva kājās. Visas viņu mantas seglu somas, sarullētās segas, Toma sainis un mūzikas in­strumentu futrāļi jau bija uzmestas drauga plecos, tāpat arī viņa loks. Saimnieks viņus vēroja, bažīgi slaucīdams seju. Grīļodamies, smagi atbal­stījies pret Matu, Rands ļāva sevi vest uz sētas durvīm.

- At-vaino, M-m-mat, Rands ar pūlēm izdvesa, nespēdams neklabināt zobus. Dr… r… o… ši vien… 1… lietus dēļ. V-vēl viena nakts laukā… ne., k.. kaitēs, manuprāt.

Debesis mijkrēslī jau bija satumsušas, un tajās mirdzēja sieks zvaig­žņu.

- It nemaz! Mats attrauca, cenzdamies izklausīties līksms, taču Rands drauga balsī dzirdēja slēptu uztraukumu. Viņš pārbijās, ka citi atklās viņa viesnīcā kāds ir sasirdzis. Sacīju, ka vedīšu tevi uz krogus zāli, ja viņš metīs mūs laukā, un pēc desmit minūtēm iebraucamā vieta būs tukša kā izslaucīta. Sūdzas par muļķiem, bet to nu gan viņš negrib.

- Tad u-uz kurieni?

- Turp! Mats atvēra staļļa durvis; skaļi nočīkstēja eņģes.

Stallī bija vēl tumšāk nekā laukā. Smaržoja pēc siena, graudiem un zirgiem, taču visspēcīgākā bija mēslu smaka. Mats noguldīja Randu uz salmu grīdas. Jauneklis savilkās čokurā un piespieda ceļgalus pie krūtīm, vēl aizvien drebēdams no galvas līdz kājām. Šķita, ka viss spēks aizplūst drebuļos. Rands dzirdēja Matu steberējam, nolamājamies, atkal steberējam, un tad nošķindēja metāls. Piepeši uzplauka gaisma. Mats augstu turēja vecu, apdauzītu lukturi.

Drūzma valdīja ne tikai viesu namā, bet arī stallī. Katrā steliņģī stā­vēja pa zirgam, un daži dzīvnieki, pacēluši galvas, gaismā mirkšķināja acis. Mats nopētīja trepes uz gubeni, pēc tam paskatījās uz Randu, kas sarāvies gulēja uz grīdas, un papurināja galvu.

- Nemūžam tevi tur neuzvilkšu, Mats nomurmināja.

Uzkāris lukturi uz naglas, viņš uztrausās augšā pa trepēm un sāka klēpjiem mest lejā sienu. Steigšus nokāpis lejā, Mats iekārtoja guļvietu staļļa otrā galā un draugu tur noguldīja. Mats uzsedza Randam abus viņu apmetņus, taču jauneklis gandrīz uzreiz tos nogrūda.

- Karsti, viņš murmināja. Rands neskaidri atcerējās, ka tikai pirms neilga brītiņa bija salis, bet tagad bija tāda sajūta kā krāsnī. Atrāvis vaļā apkakli, Rands svaidīja galvu. Karsti.

Viņš juta Mata plaukstu uz pieres.

- Tūlīt būšu atpakaļ, draugs sacīja un nozuda.

Rands drudžaini grozījās salmos, pats nezinādams, cik ilgi, līdz atgrie­zās Mats, vienā rokā turēdams šķīvi ar kūpošu ēdienu, bet otrā kausiņu, un pirkstos aiz osām bija uzkāris divas baltas krūzītes.

- Viedās viņiem šeit nav, Mats paziņoja, nometies ceļgalos Ran­dam blakus.

Pielējis krūzīti, viņš pielika to draugam pie lūpām. Rands alkaini dzēra ūdeni, it kā dienām ilgi nebūtu dzēris; tieši tā viņš jutās.

- Vietējie pat nezina, kas ir Viedā. Viņiem te ir tikai tāda māte Brūnē, bet viņa aizgājusi pieņemt bērnu, un neviens nezina, kad atgriezīsies. Taču saimnieks iedeva man maizi, sieru un desu. Krietnais Inlova kungs dos visu, lai tik nerādāmies acīs viesiem. Ņem, nobaudi!

Rands novērsās no ēdiena. Jau paskatoties vien, puisim šķita, ka vēderā viss sagriežas otrādi. Pēc brīža Mats nopūtās un apsēdies sāka ēst. Rands lūkojās uz citu pusi, cenzdamies neklausīties.

Jauneklim atkal kļuva auksti, pēc tam viņu sāka kratīt drudzis, tad sekoja kārtējie aukstie šermuļi, beigās atkal mocīja drudzis. Drebuļu rei­zēs Mats draugu apsedza un padzirdīja, kad viņš sūdzējās par slāpēm. Nakts aizvien vairāk satumsa; stallī mirgoja luktura gaisma. Ēnas ieguva apveidus un sāka kustēties. Un tad Rands ieraudzīja Bālzamonu dego­šām acīm ienākam stallī; abpus viņam gāja mīrddrāli, dziļi paslēpuši sejas melnajās kapucēs.

Randa pirksti izmisīgi taustījās pēc zobena spala. Mēģinādams pie­celties kājās, viņš kliedza:

- Mat! Mat! Viņi ir te! Gaisma, viņi ir te!

Mats viņš snauduļoja, sēdus sakrustotām kājām atbalstījies pret sienu, uzrāvās augšā.

- Kas? Melndraugi? Kur?

Līgodamies ceļgalos, Rands drudžaini māja uz staļļa ieejas pusi… un pārsteigts skatījās. Ēnas kustējās, zirgi miegā mīdījās. Un viss. Rands atkrita atpakaļ salmos.

- Te neviena nav, tikai es un tu, Mats mierināja draugu. Paklau, atdod to man! Viņš pastiepās pēc Randa zobena jostas, taču jauneklis vēl ciešāk satvēra ieroča spalu.

- Nē. Nē! Tam jāpaliek pie manis. Viņš ir mans tēvs. Saproti? Viņš ir m… mans t… tēvs! Randu atkal sagrāba drebuļi, tomēr puisis turējās pie zobena, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. M…mans t…tēvs!

Atmetis ar roku, draugs uzsedza Randam apmetņus.

Mats aizsnaudās, un tikmēr naktī ieradās vēl citi viesi. Rands nespēja saprast, ticēt acīm vai ne. Ik pa brīdim viņš uzmeta skatienu Matam, kas, piespiedis galvu pie krūtīm, snauduļoja, un domāja, vai pamodies draugs arī kaut ko redzētu.

No ēnām iznāca Egvēna ar gariem, tumšiem, bizē sapītiem matiem kā savulaik Emondārē, un meitenes seja pauda sāpes un bēdas.

- Kāpēc tu mūs pameti? viņa jautāja. Mēs esam miruši tāpēc, ka tu mūs atstāji.

Rands sienā vāri papurināja galvu.

- Nē, Egvēna, es negribēju jūs pamest. Lūdzu, nedomā tā!

- Mēs visi esam miruši, viņa skumji turpināja, un nāve ir Melnā valstība. Mēs piederam Melnajam, jo tu mūs pameti.

- Nē. Man nebija citas izvēles, Egvēna! Lūdzu. Egvēna, neej prom! Atgriezies, Egvēna!

Bet viņa pagriezās uz ēnas pusi un pati kļuva par ēnu.

Moirainas seja bija mierīga, taču bez asins lāses, bāla. Aesu Sedajas apmetnis varēja būt arī līķauts, un viņas balss švīkstēja kā pātaga:

- Tā tas ir, Rand Altor. Tev nav izvēles. Jādodas uz Tarvalonu, vai arī Melnais tevi paņems sev. Mūžība ir savažota Ēnā. Tagad tevi var glābt tikai Aesu Sedajas. Vienīgi Aesu Sedajas.

Toms viņam sardoniski uzsmaidīja. No menestrela ietērpa bija atliku­šas vien pārogļojušās stērbeles, caur kurām zibsnīja gaisma, kad viņš bija cīnījies ar Izdzisušo, lai jaunekļi varētu aizbēgt. Toma miesa zem skran­dām bija samelnējusi un apdegusi.

- Uzticies Aesu Sedajām, puis, un tu vēlēsies būt miris. Ielāgo, ka maksa par Aesu Sedaju palīdzību vienmēr ir zemāka, nekā tu domā, bet augstāka, nekā spēj iztēloties. Un ko tad, ja vispirms satiksi ajahu? Sar­kano. Bet varbūt Melno? Labāk jau bēdz, puis. Bēdz!

Lana skatiens bija ciets kā granīts, bet seja asinīm notašķīta.

- Dīvaini redzēt gana rokās zobenu ar gārņa zīmi. Vai tu esi tā cie­nīgs? Kaut tā būtu. Tagad tu esi viens. Ne aiz tevis, ne priekšā neviens tev nepalīdzēs, un ikviens var būt Melndraugs. Sargātājs smaidīja kā vilks, un no viņa mutes sāka gāzties asinis. Ikviens.

Pēc tam nāca Perins, apsūdzošs, palīdzību lūdzošs. Alvēras kundze apraudāja savu meitu, bet Beils Domons nolādēja Randu par to, ka viņš atveda uz kuģi Izdzisušos; Fiča kungs lauzīja rokas par pelnos pārvērsto krogu, Mina izmisīgi kliedza trolloku ķetnās. Nāca gan paziņas, gan ļau­dis, ar kuriem Rands bija ticies tikai reizi. Taču visļaunāk bija ar Tamu. Tēvs stāvēja virs viņa, saviebies un galvu purinādams, un neteica ne vārda.

- Tev man jāpasaka, Rands lūdzās. Kas es esmu? Lūdzu, pasaki man! Kas es esmu? Kas es esmu?

Viņš sāka kliegt.

- Nomierinies, Rand!

Vispirms šķita, ka to sacīja Tams, bet tad Rands ieraudzīja, ka tēvs jau ir prom. Mats noliecies turēja pie viņa lūpām krūzīti ar ūdeni.

- Mierīgi atgūsties! Tu esi Rands Altors, lūk, kas tu esi, ar visneglī­tāko ģīmi un stulbāko pauri visā Divupē. Paklau, tu taču svīsti! Drudzis atkāpjas.

- Rands Altors? jauneklis nočukstēja.

Mats pamāja, turklāt tik nomierinoši, ka Rands, pat nepieskāries ūde­nim, ieslīdēja miegā.

Viņš gulēja, sapņu netraucēts katrā ziņā neko neatcerējās -, tomēr miegs bija tik caurs, ka acis atvērās ikreiz, kad Mats noliecās pār viņu. Vienubrīd Rands domāja, vai draugs vispār ir gulējis, un tad atkal iekrita miegā, nepaguvis domu pabeigt.

Pilnībā Randu pamodināja durvju čīkstoņa, taču viņš, atlaidies sienā, gribēja pagulēt vēl. Miegā nebūtu jādomā par ķermeni. Muskuļi sāpēja kā grīstē savilktas stērbeles, un spēka ari necik nebija. Viņš vāri lūkoja pacelt galvu, un ar otro piegājienu tas izdevās.

Mats sēdēja pie sienas, turpat, kur pirmīt, rokas stiepiena attālumā no Randa. Viņa zods atdusējās uz krūtīm, kas dziļajā miegā līdz ar ieelpu un izelpu te cēlās, te krita. Puiša šalle bija noslīdējusi lejā uz acīm.

Rands pameta skatienu uz durvīm.

Uz sliekšņa stāvēja sieviete, ar vienu roku pieturēdama durvis. Brīdi viņa bija vien tumšs veidols kleitā, kas izcēlās pret rīta pirmo, liego gaismu, bet tad sieviete ienāca, un durvis aiz viņas aizvērās. Luktura gaismā Rands redzēja jau skaidrāk. Sieviete bija aptuveni Nīnēvas gados, taču, pēc viņa domām, nebija ciematniece. Kleitas bālgani zaļais zīds mirdzēja. Apmetnis bija skaistā, liegi pelēkā krāsā, bet sievietes matus saturēja gaisīgs mežģīņu tīkliņš. Domīgi raudzīdamās uz Randu un Matu, viņa ar pirkstiem bungoja pa smagu zelta kaklarotu.

- Mat, Rands ierunājās un tad vēlreiz, jau skaļāk: Mat!

Draugs iekrācās un gandrīz novēlās zemē, spēji pamostoties. Berzē­dams no acīm miegu, viņš skatījās uz sievieti.

- Atnācu apraudzīt savu zirgu, viņa teica un nenoteikti pamāja uz steliņģiem, ne brīdi nenovērsdama no viņiem skatienu. Vai esi slims?

- Ar viņu viss ir kārtībā, Mats stīvi atbildēja. Vienkārši lietū saaukstējās, nekas vairāk.

- Varbūt tomēr apskatīšu. Es šo to pieprotu…

Rands prātoja, vai viņa ir Aesu Sedaja. īpašais apģērbs un jo sevišķi pašpārliecinātā izturēšanās liecināja, ka sieviete nav vietējā, un galvu viņa turēja tā, it kā tūlīt grasītos pavēlēt. Ja viņa ir Aesu Sedaja, tad no kuriem ajahiem?

- Nu jau man ir labi, Rands viņai paskaidroja. Nudien nav nekā­das vajadzības!

Taču sieviete nāca dziļāk stallī. Pacēlusi svārku malu, viņa uzmanīgi lika uz zemes pelēkajās laiviņās ieautās kājas. Viebjoties par salmiem, viņa notupās blakus Randam un aptaustīja puiša pieri.

- Drudža nav, savilkusi uzacis, svešiniece viņu pētīja.

Neraugoties uz skarbajiem sejas vaibstiem, viņa bija skaista, taču sejā

trūka siltuma. Ta nebija arī auksta, tomēr šķita, ka bez jebkādām jūtām.

- Taču tu biji sasirdzis. Jā. Jā. Un vēl aizvien esi nevarīgs kā dienu vecs kaķēns. Es domāju…

Sieviete pabāza roku zem apmetņa, un tad viss pēkšņi notika tik ātri, ka Rands paguva vien aizžņaugtā balsī iekliegties.

Sieviete zibenīgi izvilka no apmetņa roku, kaut kas iemirdzējās, un viņa pārliecās pār Randu uz Mata pusi. Mats aiz pārsteiguma nogāzās uz sāniem, un kokā skaļi ietriecās metāls. Viss notika acumirklī, un tad iestājās klusums.

Mats daļēji gulēja uz muguras, ar vienu roku ieķēries sievietes plaukstas locītavā tieši virs dunča, kuru viņa bija iedzinusi sienā (tur pir­mīt atradās Mata krūtis), bet otra roka spieda viņai pie rīkles Šadarlogotas asmeni.

Svešiniece nekustēdamās raudzījās lejup uz dunci Mata rokā. Ieples­tām acīm viņa strauji ieelpoja un mēģināja izrauties, taču puisis stingri turēja asmeni pie viņas kakla. Pēc mirkļa viņa vispār vairs nekustējās.

Lūpas laizīdams, Rands raudzījās augšup uz dzīvo gleznu. Laikam jau viņš nebūtu paguvis pakustēties arī tad, ja nebūtu tik vārgs. Pēc tam jaunekļa skatiens aizslīdēja līdz duncim, un viņam izkalta mute. Koksne ap asmeni jau bija pārogļojusies melna, un no tās cēlās dūmu grīstes.

- Mat! Mat, viņas duncis!

Draugs aši uzmeta skatienu duncim, pēc tam sievietei, taču viņa nekustējās, tikai nervozi laizīja lūpas. Mats atrāvās no svešinieces kā dzelts un viņu pagrūda tik spēcīgi, ka sieviete kūleniski aizlidoja labu

gabalu no viņiem, rokas aiz sevis izstiepusi, taču neatrāva skatienu no dunča Mata rokā.

- Nekusties! viņš brīdināja. Citādi likšu to lietā. Vari man ticēt, es muti velti nedzesēju.

Sieviete lēni pamāja, neatraudama skatienu no dunča.

- Uzmani viņu, Rand!

Rands gan nezināja, ko iesāktu, ja sievietei kaut kas ienāktu prātā; varbūt sāktu kliegt. Ja viņa mēģinātu bēgt, viņš pavisam noteikti nespētu paskriet. Taču sieviete nekustīgi sēdēja, un Mats tikmēr izrāva no sienas viņas dunci. Melnais plankums lielāks vairs nekļuva, taču no tā vēl griez­damās cēlās viegla dūmu grīstīte.

Mats paskatījās visapkārt, domādams, kur likt dunci, un beigās pa­svieda to uz Randa pusi. Jauneklis piesardzīgi to pacēla tikpat kā dzīvu odzi. Duncis šķita necils; tā vienīgā greznība bija bālais ziloņkaula spals un spīdīgais asmens, ne garāks par viņa plaukstu. Parasts duncis. Taču viņš bija redzējis, ko tas spēj. Spals nebija pat silts, tomēr Randam svīda plauksta. Puisis cerēja, ka neizlaidīs to no rokām salmos.

Sieviete nekustīgi gulēja vietā, kur bija nokritusi, un raudzījās uz Matu; jauneklis nesteidzīgi pagriezās uz viņas pusi. Svešiniece skatījās tā, it kā pārliktu, ko viņš tagad darīs, un Rands pamanīja, ka draugs pēkšņi samiedz acis un stingrāk saņem rokā dunci.

- Mat, nē!

- Viņa gribēja mani nogalināt, Rand. Viņa būtu nogalinājusi arī tevi. Viņa ir no Melndraugiem! Pēdējo vārdu Mats izspļāva.

- Taču nenogalināja, Rands sacīja. Sieviete ieelsās, it kā beidzot būtu sapratusi, kas Matam prātā. Nenogalināja!

Mats uz brīdi sastinga, luktura gaismā nomirdzēja dunča asmens. Viņš pamāja ar galvu.

- Taisies, ka tiec! Mats teica sievietei un ar dunci pamāja uz zirg­lietu glabātavas durvīm.

Sieviete nesteidzīgi cēlās kājās, brīdi pa brīdim sastingdama, lai no­trauktu no kleitas salmus. Viņa devās, kur Mats bija norādījis, tomēr kus­tējās lēni, it kā nebūtu nekādas vajadzības steigties. Rands ievēroja, ka svešiniece vēl pēta ar rubīniem greznoto dunci Mata rokā.

- Jums patiešām vajadzētu beigt pretoties, sieviete sacīja. Galu galā tā būs vislabāk. Paši redzēsiet!

■

- Vislabāk? Mats greizi pasmaidīja, kasīdams krūtis, kurās viņa būtu ietriekusi dunci, ja puisis nebūtu pieliecies. Ej vien, ej!

Nevērīgi paraustījusi plecus, sieviete gāja uz glabātavu.

- Kļūda. Radās vērā ņemamas… jukas pēc notikuma ar to ego­istisko muļķi Godu. Nemaz nerunājot par stulbeni, kas sacēla paniku Mārketšeranā. Neviens īsti nezina, kas tur notika un kā. Tieši tāpēc jums draud vēl lielākas briesmas. Vai nudien nesaprotat? Ja pie Dižā pavēlnieka atnāksiet labprātīgi, jums tiks ierādīta goda vieta, bet, kamēr bēgsiet, tik­siet vajāti, un kurš gan pateiks, kas notiks tad?

Randam kļuva auksti. Mani suņi ir skaudīgi, un maigumu no viņiem negaidi.

- Tātad jums ir radušies sarežģījumi ar diviem lauku puišiem, Mats drūmi pasmējās. Varbūt jūs, Melndraugi, nemaz neesat tik bīstami, kā izrunāts.

Atrāvis vaļā zirglietu glabātavas durvis, viņš pakāpās malā.

Uz sliekšņa apstājusies, sieviete pār plecu pameta uz viņu skatienu. Ledainu skatienu, taču viņas balss skanēja vēl saltāk.

- Gan jau paši pārliecināsieties, cik bīstami mēs esam. Kad te iera­dīsies mīrddrāli…

Lai arī ko sieviete gribēja teikt, Mats viņu pārtrauca, aizcirzdams un aizbultēdams durvis. Kad jauneklis pagriezās, viņa acīs vīdēja satraukums.

- Izdzisušais, viņš aizžņaugtā balsī sacīja un atkal paslēpa dunci zem mēteļa. Viņa teica, ka ieradīsies Izdzisušais. Kā tev ar kājām?

- Dejot nevarēšu, Rands nomurmināja, bet, ja palīdzēsi man piecelties, iešu. Uzmetis skatienu duncim savās rokās, viņš nodrebēja.

- Pelni un asinis! Es skriešu!

Steigšus uzmetis plecos viņu mantību, Mats palīdzēja Randam no­stāties uz kājām. Tās ļodzījās, un Randam vajadzēja atbalstīties pret draugu, lai spētu noturēties taisni, tomēr viņš, cik nu spēdams, centās Matu neaizkavēt. Sievietes dunci Rands turēja atstatu. Viņpus durvīm stāvēja ūdens spainis. Iedams garām, Rands tajā iemeta dunci. Iekritis ūdenī, tas nošņācās, un virs spaiņa pacēlās tvaiki. Sāpēs viebdamies, Rands pielika soli.

Līdz ar gaismiņu ielās parādījās daudz cilvēku pat tādā agrumā. Viņiem bija savas darīšanas, tāpēc neviens pat neievēroja divus jaunek­ļus, kas devās projām no ciemata; visapkārt taču bija daudz svešinieku.

Tomēr Rands tāpat sasprindzināja ik muskuli, lai ietu nesalicis. Sperdams soļus, viņš prātoja, vai kāds no steidzīgajiem garāmgājējiem nav Melndraugs. Varbūt kāds no viņiem gaida sievieti ar dunci? Gaida Izdzisušo?

Jūdzi aiz ciemata Randa spēki izsīka. Vienubrīd viņš elsdams balstījās pret Matu, bet jau nākamajā abi gulēja zemē. Mats novilka draugu ceļa malā.

- Mums jāiet uz priekšu, Mats sacīja un, izlaidis pirkstus caur matiem, sakārtoja virs acīm šalli. Agri vai vēlu kāds to sievieti izlaidīs laukā, un mūs atkal sāks vajāt.

- Zinu, Rands izdvesa. Zinu. Pasniedz man roku!

Mats viņu atkal uzcēla kājās, taču Rands līgojās, zinādams, ka pie­trūks spēka. Pietiks tikai paspert soli, un viņš atkal būs garšļaukus.

Balstīdams Randu, Mats nepacietīgi gaidīja, kad no ciemata puses garām brauks kāds pajūgs. Kad beidzot viens patiešām palēnināja gaitu un apstājās viņu priekšā, Mats pārsteigti ieņurdējās. No augšas uz viņiem skatījās grumbaina seja.

- Vai noticis kas ļauns? vīrs, ļuļķēdams pīpi, apvaicājās.

- Viņš ir noguris, un viss, Mats atbildēja.

Rands saprata, ka, viņam tā balstoties pret Matu, sarunas nevedīsies. Atlaidis draugu, viņš paspēra soli malā. Kājas ļodzījās, tomēr jauneklis saņēmās un stāvēja taisni.

- Neesmu gulējis divas naktis, Rands paskaidroja. Kaut ko ieēdu, un sametās slikti. Tagad jau ir labāk, tikai neesmu gulējis.

Vīrs izpūta no mutes kaktiņa dūmu mutuli.

- Ejat uz Kēmlīnu, vai ne? Es jūsu gados pats arī droši vien ietu apskatīt to viltus Pūķi.

- Jā, Mats pamāja. Tieši tā! Ejam apskatīt viltus Pūķi.

- Labs ir, kāpiet ratos! Draugs lai sēž aizmugurē. Ja atkal būs slikti, labāk salmos nekā te. Mans vārds ir Haiems Kinčs.

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Pēdējais ciemats

K

arisfordu viņi sasniedza tumsā vēlāk, nekā Rands bija cerējis.

Vēlāk, nekā bija solījis Kinča kungs, izlaizdams viņus uz ceļa.

Rands prātoja, vai nav pavisam zaudējis laika izjūtu. Bija aizritē-

jušas tikai trīs naktis pēc Hovala Goda un Četriem karaļiem, divas pēc

tam kad Petrs bija viņus pārsteidzis Mārketšeranā. Un tikai viena diena,

kopš Melndraugu sieviete bija mēģinājusi viņus nogalināt “Karaļa kalpa”

stallī, taču viss šķita noticis jau pirms gada vai pat veselas mūžības.

Lai arī kas bija atgadījies ar laiku, Karisforda šķita gana normāls cie­mats; tas vismaz stāvēja uz zemes. Glītas, vīteņaugiem noaugušas ķieģeļu mājas un šauras ielas (izņemot Kēmlīnas ceļu), klusa un šķietami mierīga vieta. Bet ko tas viss slēpj? Rands prātoja. Arī Mārketšerana izskatījās kā miera osta, tāpat arī ciemats, kurā sieviete… viņas vārdu Rands nezināja un nevēlējās par to pat domāt.

No māju logiem gandrīz tukšajās ielās krita gaisma. Randam tas labi derēja. Lavīdamies no stūra uz stūri, viņš izvairījās no retajiem garām­gājējiem. Kad vien tuvumā parādījās kāds ciematnieks, Mats sastindzis pieskārās drauga plecam, un, līdzko miglainais siluets bija pagājis garām, abi zagās tālāk uz nākamo ēnu.

Karisas upes platums šeit bija tikai trīsdesmit soļu; tās melnie ūdeņi plūda laiski, tomēr pār seklo upi jau izsenis bija uzcelts tilts. Lietus un vējš gadsimtiem ilgi bija grauzuši tā akmens balstus, līdz tagad tie izska­tījās gandrīz pēc dabas veidojumiem. Gadiem ilgi pajūgi un tirgotāju karavānas bija braukušas pār biezajiem koka dēļiem. Zem abu ceļinieku kājām dobji kā bungas dunēja izļodzījušies dēļi. Ciemats palika aiz

muguras, viņi atkal bija laukos, tomēr Rands vēl ilgi baidījās izdzirdēt kāda balsi vaicājam, kas viņi tādi ir. Vai vēl ļaunāk baidījās, ka tas jau būs zināms.

Jo tālāk puiši gāja, jo biežāk redzēja apdzīvotas vietas. Priekšā allaž spīdēja lauku māju ugunis. Abpus ceļam stiepās dzīvžogi un koka sētu posmi. Viņi redzēja laukus vien, ceļa tuvumā nebija ne meža strēles. Šķita viņi visu laiku atrodas ciemata nomalē, lai gan tas bija vairāku stundu gājiena attālums no apdzīvotas vietas. Ainava bija glīta un rāma. Nekas neliecināja, ka te varētu uzglūnēt Melndraugi vai kas vēl ļaunāks.

Mats piepeši apsēdās ceļmalā. Nu, kad ceļiniekus apspīdēja tikai mē­nesnīca, viņš bija atgrūdis šalli uz pakauša.

- Divi soļi ir sprīdis, Mats murmināja. Tūkstoš sprīžu ir jūdze, četras jūdzes jūras jūdze… neiešu uz priekšu ne desmit soļus, ja galā nebūs vieta, kur pārnakšņot. Derētu ari kaut ko ieēst. Vai tev gadījumā nav kaut kas paslēpts kabatās, ko? Varbūt ābols? Es pret to nebūt neiebil­stu. Nu, varēji kaut apskatīties!

Rands pameta acis uz vienu pusi, tad otru. Naktī uz ceļa bija tikai viņi vien. Pēc tam jauneklis paskatījās uz Matu; novilcis zābaku, draugs berzēja pēdu. Diez kas nebija. Arī viņam pašam sāpēja kājas. Caur tām izskrēja drebuļi, atgādinot, ka viņš vēl nemaz nav tik spēcīgs.

Laukā tieši viņiem priekšā cēlās tumši uzkalni. Siena zārdi, kas zie­mas barošanas laikā bija sarukuši, tomēr siena zārdi.

Rands ar kājas pirkstu piebikstīja Matam.

- Nakšņosim tur!

- Atkal sienā, draugs nopūtās, tomēr, uzmaucis zābaku, piecēlās kājās.

Cēlās vējš, un nakts kļuva arvien dzestrāka. Tikuši pāri gludajiem žoga stabiņiem, draugi mudīgi ierakās sienā. Audekls, kas sargāja sienu no lietus, aizturēja arī vēju.

Rands grozījās paša izveidotā iedobē, līdz jutās tīri ērti. Tikai caur apģērbu durstīja siens, taču puisis jau bija iemācījies nepievērst uzma­nību tādiem sīkumiem. Viņš mēģināja saskaitīt, cik reižu pēc Baltā torņa viņi bija gulējuši sienā. Varoņiem nostāstos gan nebija jānakšņo siena zārdā vai zem krūma. Taču nu jau bija grūti iztēloties sevi par nostāsta varoni, pat uz brīdi. Nopūties Rands sacēla augšā apkakli, cerēdams, ka siens neiesprauksies aiz drēbēm.

- Rand? Mats klusi ierunājās. Kā tu domā, Rand, vai mums izdosies?

- Tikt līdz Tarvalonai? Gaisa gabals, tomēr…

- Kēmllnai. Kā tu domā, vai mums izdosies tikt līdz Kēmlīnai?

Rands pacēla galvu, taču zārdā bija tik tumšs, ka tikai pēc balss varēja

noteikt, kur atrodas Mats.

- Kinča kungs teica, ka divas dienas ceļā. Rīt, parit, un jau būsim tur.

- Ja vien mūs uz ceļa negaida simt Melndraugu un viens vai divi Izdzisušie.

Brīdi valdīja klusums, un Mats turpināja:

- Rand, manuprāt, mēs esam palikuši divi vien. Drauga balsī ska­nēja bailes. Lai kas vēl gaida priekšā, esam divi vien. Tikai mēs.

Rands papurināja galvu. Protams, Mats viņu tumsā neredzēja, bet tas jau arī bija vairāk domāts pašam.

- Guli, Mat, viņš noguris teica. Rands pats gulēja vaļā acīm vēl ilgi, līdz beidzot aizmiga. Tikai mēs!

Gaiļa dziesmas pamodināts, Rands palsā rītausmā izrāpās no siena zārda un berza nost no drēbēm sienu. Par spīti piesardzībai, daži stie­bri bija tikuši uz muguras un, pielipuši starp lāpstiņām, neganti grauza. Rands novilka mēteli un izņēma no biksēm kreklu. Ar vienu roku aiz­sniedzis skaustu, bet otru saliektu turēdams aiz muguras, viņš piepeši atskārta, ka tuvumā ir cilvēki.

Saule vēl nebija uzlēkusi, bet uz ceļa jau valdīja rosība ļaudis pa vie­nam vai divatā devās uz Kēmlīnu; dažiem plecos bija pakas un saiņi, bet citi gāja tukšām rokām, ja nu vien dažiem bija spieķis. Vairums ceļinieku bija jauni vīrieši, taču bija arī meitenes un vecāki cilvēki. Visi izskatījās tālā ceļa nogurdināti. Daži skatījās uz savām kājām, garlaikoti nolaiduši plecus, lai gan vēl bija agrs rīts; citi vērās tālumā, raugoties uz kaut ko neredzamu, gaidot, ko nesīs rītausma.

Mats, izvēlies no zārda, sāka sparīgi kasīties, pārtraukdams knosīšanos, tikai lai apliktu ap galvu šalli; šorīt viņš acis piesedza mazāk.

- Kā tev šķiet, vai šodien mums palaimēsies tikt pie ēdamā?

Randa vēders atsaucīgi ierūcās.

- Par to padomāsim ceļā, viņš atbildēja un, steigšus sakārtojis apģērbu, izvilka no zārda saiņus.

Kad puiši jau bija pie žoga, arī Mats ievēroja cilvēkus. Saviebies viņš apstājās uz lauka, kamēr Rands pārrāpās pār žogu. Garāmejot viņos noskatījās jauns vīrietis, ne vecāks par viņiem pašiem. Putekļainās drē­bēs, un tikpat noputējis bija segas rullis viņam uz muguras.

- Kurp iedams? Mats uzsauca.

- Uz Kēmlīnu, kur tad citur! Jāapskata Pūķis, puisis neapstājies attrauca, taču, ieraudzījis viņu plecos seglu somas, sarauca uzacis un pie­bilda: Tapat kā jūs.

Smiedamies viņš devās tālāk, ar degsmi raudzīdamies uz priekšu.

To pašu jautājumu Mats dienas laikā uzdeva vēl dažiem ceļiniekiem, un vienīgi vietējiem bija cita atbilde. Šejienieši visbiežāk vispār neko neatbildēja, tikai nospļāvās un nepatikā novērsās. Tomēr novērsušies viņi modrību nezaudēja. Visus ceļiniekus viņi mērīja vienādi, ar acs kaktiņu tos pētīdami. Vietējo sejās bija lasāms, ka no svešiniekiem var sagaidīt visu, tāpēc acis jātur vaļā.

Šejienieši ne tikai vairījās no svešiniekiem, bet arī izskatījās aizkai­tināti. Uz ceļa viļņojās ļaužu jūra izplūdusi jūra -, un, kad, saulei kāp­jot virs apvāršņa, parādījās zemnieku rati un pajūgi, arī tiem bija uz pusi jāpalēnina jau tāpat nesteidzīgā gaita. Nevienam nenāca ne prātā aicināt ratos Randu un Matu. Visbiežāk puiši redzēja skābu ģīmi, dažkārt viņus nolamāja par dienaszagļiem.

Tomēr tirgotāju pajūgi uz Kēmlīnu un atpakaļ ripoja bez lielas aiz­kavēšanās, kaut arī dažs labs braucējs vicināja dūres. Kad mazā gaismiņā stīvā riksī tuvojās pirmā tirgotāju karavāna (saule aiz pajūgiem nupat bija pacēlusies virs apvāršņa), Rands iznāca uz ceļa. Nekas neliecināja, ka braucēji palēninās gaitu; Rands redzēja, ka citi pamūk malā. Saņēmis pēdējos spēkus, jauneklis vilkās uz priekšu.

Garām aizrībēja pirmais pajūgs, un Rands ievēroja kustību, kas acīm­redzot bija jāņem vērā. Pēc mirkļa viņš jau bija izstiepies garšļaukus uz zemes, bet gaisā, kur pirmīt bija atradusies viņa galva, nošvīkstēja brau­cēja pātaga. Kad pajūgs dangāja garām, Rands, gulēdams zemē, saskatījās ar braucēju. Skarbas acis, bet zem tām cieši sakniebtas lūpas. Tadam bija vienalga, ka gājējam līs asinis vai būs jāzaudē acs.

- Kaut Gaisma padarītu tevi aklu! Mats kliedza tam nopakaļ. Tā taču nedrīkst…

Sargs, jādams garām, iebelza Matam ar šķēpa galu pa plecu, un viņš uzkrita virsū Randam.

- Nost no ceļa, netīrie Melndraugi! nepalēninājis zirga soli, sargs norūca.

Pēc tam Rands un Mats turējās pa gabalu no pajūgiem, kuru uz ceļa, protams, netrūka. Viens dārdēdams un grabēdams nebija aizbraucis, kad jau tuvojās nākamais. Gan sargi, gan pārējie visus, kas devās uz Kēmlīnu, uzskatīja par netīriem kustoņiem.

Vienreiz nepaguvis izvairīties no pātagas, Rands saņēma sitienu ar tās galu. Piespiedis plaukstu nobrāzumam virs uzacs, viņš norija siekalas, lai neizvemtos; daudz netrūka, ka būtu cietusi acs. Braucējs pavīpsnāja. Ar otru roku Rands sagrāba Matu, kas jau grasījās likt lokā bultu.

- Lai paliek, Rands pameta ar galvu uz sargiem, kas jāja blakus pajūgiem. Daži smējās, bet citi bargi raudzījās uz Mata loku. Ja paveik­sies, viņi mūs tikai noslānīs ar šķēpiem. Ja paveiksies!

Mats kaut ko nīgri noņurdēja, tomēr nepretojās, kad Rands novilka viņu ceļa malā.

Divreiz garām aizrikšoja Karalienes gvardu eskadroni, vimpeļiem šķēpu galos plīvojot. Daži zemnieki viņus sveicināja un lūdza, lai tie kaut ko dara ar svešinieku klātbūtni. Sargi allaž piestāja un pacietīgi visus uzklausīja. Ap dienas vidu Rands apstājās, gribēdams dzirdēt vienu no šādām sarunām.

Aiz bruņucepures režģiem sargu kapteiņa lūpas bija cieši sakniebtas svītrā.

- Ja kāds kaut ko nozags vai pārkāps tava īpašuma robežu, kaptei­nis atņurdēja kalsnam zemniekam, kas sarauktu pieri stāvēja blakus kāp­slim, aizvedīšu viņu pie miertiesneša, bet, ejot pa Karalienes lielceļu, viņi nepārkāpj Karalienes likumus.

- Bet viņi taču ir visur! zemnieks protestēja. Ej nu sazini, kas tie par ļaudīm un kādi. Un vēl tās runas par Pūķi…

- Augstā Gaisma, cilvēk! Cik tad viņu te ir? Pie Kēmlīnas mūriem gan ir drūzma un ar katru dienu arvien lielāka. Ievērojis Randu un Matu, kas stāvēja turpat tuvumā pie'ceļa, kapteinis saviebās vēl vairāk. Viņš ar tērauda bruņucimdu pamāja uz ceļu. Ejiet projām, vai arī uzska­tīšu, ka traucējat satiksmi.

Kapteiņa balss neskanēja skarbāk kā viņa sarunā ar zemnieku, tomēr Rands un Mats viņam paklausīja. Vīrieša skatiens brīdi viņiem sekoja; Rands to juta sev mugurā. Viņam radās aizdomas, ka gvardes pacie­tība attiecībā uz ceļiniekiem jau izsīkst, un pret izsalkušu zagli līdzcie­tības nebūs. Rands nolēma atrunāt Matu, ja draugs atkal sadomās čiept olas.

Taču bija arī savs labums, ko sniedza daudzie braucēji un kājāmgājēji, sevišķi jauni vīrieši ceļā uz Kēmlīnu. Ja puišus sāktu medīt Melndraugi, tiem viņi būtu jāmeldē tikpat kā divi baloži lielā putnu barā. Ziemvakarā mīrddrāls īsti nezināja, ko meklēt; varbūt viņa biedri nebūs daudz gud­rāki.

Randa vēders ik pēc brīža ierūcās, atgādinot, ka naudas vairs tikpat kā nav un maltītei pavisam noteikti nepietiks, ņemot vērā cenas Kēmlīnas tuvumā. Vienubrīd attapies, ka tur roku uz flautas futrāļa, jauneklis to noteikti aizstūma uz muguras. Gods taču bija redzējis gan flautu, gan žonglēšanu. Ej nu sazini, cik daudz Bālzamons bija uzzinājis pirms Goda bojā ejas ja tas, ko Rands bija redzējis, patiešām bija bojā eja vai cik daudz bija paziņots Melndraugiem.

Rands ar nožēlu noraudzījās uz zemnieku sētu, kurai viņi gāja garām. Gar žogu staigāja saimnieks ar diviem suņiem, kas rūca, pavadas raustī­dami. Izskatījās, ka vīrs tā vien gaida izdevību palaist tos vaļā. Pie visām mājām suņi neskraidīja, tomēr darbu ceļiniekiem nekur nepiedāvāja.

Līdz saulrietam puiši izgāja cauri vēl diviem ciematiem. Vietējie stā­vēja bariņos, sarunādamies un vērodami nepārtraukto ļaužu straumi, kas plūda garām. Viņu sejas nebūt nebija draudzīgākas kā zemniekiem vai vezumniekiem, vai Karalienes sargiem. Visi šie svešinieki taču gāja skatī­ties viltus Pūķi. Muļķi, kas nezina savu vietu! Varbūt viltus Pūķa atbals­tītāji. Varbūt pat Melndraugi. Vai tad tur kāda atšķirība?

Pienāca vakars, un pie otrā ciemata gājēju rindas kļuva arvien retākas. Tie daži laimīgie, kam bija nauda, pazuda viesu namā, lai gan bez strīdiem iekšā netika, bet citi sāka meklēt tuvīnus dzīvžogus vai laukus, kur nebija suņu. Mijkrēslī uz Kēmlīnas ceļa beigās palika tikai viņi vien. Mats ieru­nājās, ka atkal jāmeklē siena zārds, bet Rands uzstāja, ka jāiet uz priekšu.

- Kamēr vien var redzēt ceļu, jauneklis teica. Jo ilgāk iesim neap­stājušies, jo tālāk tiksim. Ja nu viņi tevi vajā? Bet kāpēc lai vajātu tagad, ja var gaidīt, kamēr pats atnāksi pie viņiem?

Matam ar tādu argumentu pietika. Bieži atskatīdamies, viņš pielika soli. Randam bija jāpasteidzas, lai tiktu viņam līdzi.

Nakts ap viņiem sabiezēja; tumsu mazliet kliedēja blāva mēnesnīca. Mata enerģijas uzplūdi noplaka, un viņš atkal sāka žēloties. Randa stil­bos savilkās sāpīgi mezgli. Puisis centās sev iestāstīt, ka pēc smagu lauku darbu padarīšanas abi ar Tamu bija gājuši vēl tālāk, taču, lai arī cik reižu to sev atkārtoja, nespēja tam noticēt. Rands sakoda zobus un tikai gāja uz priekšu, nelikdamies ne zinis par nogurumu un sāpēm.

Randam klausoties Mata žēlabās un domājot par katru nākamo soli, viņi jau gandrīz bija iegājuši ciematā, kad viņš ieraudzīja gaismas. Grī­ļodamies Rands apstājās, piepeši juzdams, ka no pēdām augšup skrien dedzinošas sāpes. Uz labās pēdas laikam bija uzberzta tulzna.

Ieraudzījis ciemata ugunis, Mats vaidēdams noslīga ceļos.

- Un tagad mēs nevaram apstāties? viņš izdvesa. Vai arī gribi meklēt viesu namu un izkārt tur zīmi Melndraugiem? Vai Izdzisušajam.

- Iziesim cauri ciematam, skatīdamies uz gaismām, Rands atbil­dēja.

No tāluma un tumsā tā tikpat labi varēja būt Emondāre. Kas mūs te gaida?

- Vēl tikai jūdze, ne vairāk.

- Ne vairāk? Neiešu tālāk ne sprīdi!

Randa kājas svila kā ugunī, tomēr viņš piespieda sevi spert soli, tad nākamo. Vieglāk nekļuva, tomēr viņš gāja, soli pēc soļa. Pēc desmit soļiem Rands dzirdēja, ka viņam nopakaļ, kaut ko rūkdams zem deguna, steberē Mats. Puisis nodomāja: labi vien ir, ka nevar saprast viņa sacīto.

Bija jau vēla stunda, un ielās ļaudis neredzēja, lai gan vairumā māju vismaz vienā logā dega gaisma. Viesu nams ciemata centrā bija spilgti izgaismots; ap to krita zelta loks, atvairīdams tumsu. No ēkas plūda mūzika un smiekli, ko mazliet apslāpēja biezie mūri. Virs durvīm, čīk­stēdama vējā, šūpojās izkārtne. Tuvākajā viesu nama pusē pie Kēmlīnas ceļa stāvēja zirgs ar ratiem un kāds vīrs pārbaudīja iejūgu. Talākajā pusē gaismas robežā ar tumsu stāvēja vēl divi vīri.

Rands apstājās ēnā, kur no ēkas nekrita gaisma. Viņš bija pārāk nogu­ris, lai līkumotu ciemata ieliņās. Atpūtas minūte par ļaunu nenāks. Tikai minūti, ne ilgāk. Līdz svešie būs prom. Mats ar svētlaimīgu nopūtu atgā­zās pret mūri, it kā grasītos tūlīt pat aizmigt.

Abi vīri gaismas apļa malā nezin kāpēc viesa Randā nemieru. Sākumā viņš neko nesaprata, bet tad ievēroja, ka vīrs pie ratiem jūtas tāpat. Aptaustījis siksnu līdz galam, viņš kaut ko sakārtoja zirgam pie lūpām un tad atkal sāka visu no gala. Ne brīdi nepacēlis galvu, visu uzmanību it kā pievērsis darbam, viņš tomēr vairījās uzlūkot abus vīrus. Varēja būt arī tā, ka viņš tos neredzēja, kaut arī atradās tuvāk par piecdesmit pēdām, taču vīra kustības bija savādi stīvas, un dažas reizes viņš pārtrauca darīt iesākto tāpēc vien, lai nebūtu jāskatās uz viņu pusi.

Viens no vīriem ēnā bija tikai melns siluets, bet otrs ar muguru pret Randu stāvēja tuvāk gaismai. Bija redzams, ka saruna otro vīru neieprie­cina. Pirmais svaidīja rokas, ar skatienu urbās zemē un ik pa brīdim strauji pacēla galvu, pauzdams savu attieksmi pret sarunu biedra teikto. Rands neko nedzirdēja, tomēr manīja, ka runā tikai tas, kas ēnā, bet nervozais vīrietis tikai klausās, māj ar galvu un satraukti plāta rokas.

Beigās tas, kuru slēpa tumsa, novērsās, bet nervozais vīrs atgriezās gaismā. Nakts bija dzestra, tomēr viņš slaucīja seju ar garo priekšautu, it kā būtu no galvas līdz kājām nosvīdis.

Rands skatījās uz ēnu, kas izgaisa naktī, un viņam uzmetās zosāda. Nezin kāpēc jauneklis juta nemieru, skausts tā kā kņudēja, bet uz rokām matiņi cēlās stāvus it kā no atskārsmes, ka viņam kaut kas piezogas. Papu­rinājis galvu, Rands mundri saberzēja rokas. Tāds pats muļķis kā Mats, vai ne?

Tieši tobrīd pie loga pašā gaismas malā ieslīdēja siluets pašā maliņā -, un Randam pārskrēja tirpas. Viesu nama izkārtne čīkstēdama šūpojās vējā, taču tumšais apmetnis pat nepakustējās.

- Izdzisušais, Rands nočukstēja, un Mats pielēca kājās, it kā būtu dzirdējis kliedzienu.

- Kas…?

Rands ar plaukstu aizspieda viņam muti.

- Klusē!

Ēna tumsā pazuda. Kur?

- Nu jau ir prom. Es tā domāju. Es tā ceru!

Rands noņēma no drauga mutes roku, bet Mats neko neteica, tikai dziļi jo dziļi ieelpoja.

Nervozais vīrs jau bija pie viesu nama durvīm. Apstājies viņš noglu­dināja priekšautu, acīm redzami gribēja saņemties un tikai tad iet iekšā.

- Tev nu gan ir dīvaini draugi, Raimun Holdvin, vīrs pie ratiem pēkšņi ierunājās. Tā bija veca vīra balss, taču spēcīga. Izslējies taisni, viņš nogrozīja galvu. Dīvaini draugi krodziniekam tumsā.

Nervozais vīrs satrūkās, to dzirdot, un pameta skatienu visapkārt, it kā tikai tagad būtu ievērojis kādu stāvam pie ratiem. Dziļi ieelpojis, viņš saņēma sevi rokās un skarbi jautāja:

- Ko tu ar to gribi teikt, Almen Bunt?

- Tieši to, ko dzirdēji, Holdvin. Dīvaini draugi. Viņš nav vietējais, vai ne? Pēdējās nedēļās mums garām iet daudz dīvaiņu. Bezgala daudz dīvaiņu.

- Jauki ar tevi parunāt, Holdvins nomērīja ar skatienu vīrieti pie ratiem. Es pazīstu ļoti daudz cilvēku, pat no Kēmlīnas. Ne jau tādus kā tu, kas vientuļi dienām dirn savā sētā. Mirkli paklusējis, viņš turpināja, it kā gribēdams paskaidrot. Viņš ir no Četriem karaļiem. Meklē divus zagļus. Jaunus vīriešus, kas nozaga viņam zobenu ar gārņa zīmi.

Dzirdot piesaucam Četrus karaļus, Rands aizturēja elpu, bet, kad Holdvins pieminēja zobenu, viņš uzmeta skatienu Matam. Draugs, cieši piespiedies pie mūra, raudzījās tumsā, acis iepletis tā, ka bija redzami vien baltumi. Arī Rands gribēja vērties naktī Puscilvēks varēja būt jebkur -, tomēr jaunekļa skatiens atgriezās pie abiem vīriem viesu nama priekšā.

- Zobens ar gārņa zīmi! Bunts iesaucās. Tad jau nav brīnums, ka viņš vēlas to atgūt.

Holdvins pamāja.

- Jā, bet viņš grib dabūt rokā arī zagļus. Mans draugs ir bagāts vīrs… tirgotājs, un tie abi ir sagādājuši galvassāpes tiem, kas strādā viņa labā. Stāsta trakas lietas un velti uztrauc ļaudis. Kā jau Melndraugi un arī Logēna atbalstītāji.

- Melndraugi un viltus Pūķa atbalstītāji? Un vēl stāsta trakas lietas? Daudz par daudz tik jauniem puišiem. Tu taču teici, ka viņi ir jaunekļi? Bunta balsī piepeši ieskanējās uzjautrinājums, taču viesu nama saimnieks nelikās to manām.

- Jā. Nav ne divdesmit gadu veci. Par abiem izsludināta balva simt zelta kronu. Brīdi vilcinājies, Holdvins piebilda: Tiem abiem ir lunka­nas mēles. Gaisma vien zina, ko tādi var sarunāt, lai tikai sakūdītu cilvē­kus! Bīstami, lai gan pēc tādiem neizskatās. Ļauni. Labāk turies pa gabalu, ja viņus kaut kur pamani! Divi jauni vīrieši, viens ar zobenu, un abi tik

skatās pār plecu. Ja viņi te uzradīsies… mans draugs abus savāks, līdzko būs zināms, kur šie atrodas.

- Varētu nodomāt, ka esi ar viņiem pazīstams.

- Kad ieraudzīšu, uzreiz pazīšu, Holdvins sazvērnieciski atteica.

- Tikai nemēģini pats viņus notvert! Nav vajadzības, lai kāds ciestu. Ja šos ieraugi, nāc pie manis un pasaki. Mans… draugs tiks ar viņiem galā. Simt kronu, bet viņš grib tos abus.

- Simt kronu par abiem, Bunts aizdomājās. Un cik par zobenu, kuru viņam tik ļoti vajag?

Holdvins pēkšņi attapās, ka sarunu biedrs velk viņu uz zoba.

- Pats nezinu, kāpēc tev to stāstu, viņš nošņāca. Kā redzu, tu vēl aizvien turies pie sava muļķīgā plāna.

- Tas nemaz nav tik muļķīgs plāns, Bunts mierīgi sacīja. Varbūt šis ir vienīgais viltus Pūķis, ko man līdz mūža beigām lemts ieraudzīt Gaisma, kaut jel tā notiktu! Tomēr esmu par vecu, lai ēstu tirgotāju ceļa putekļus visu gaisa gabalu līdz Kēmlīnai. Man ir pašam savs ceļš, un rīt no paša rīta gluži svaigs ieradīšos Kēmlīnā.

- Savs ceļš? krogus saimnieka balss derdzīgi ietrīsējās. Tu nekad nevari zināt, kas var atgadīties naktī, Almen Bunt. Viens tumsā uz ceļa! Ja kāds ari dzirdēs tavus kliedzienus, neviens neatvērs durvis, lai palīdzētu. Šajos laikos to negaidi, Bunt! Pat ne no tuvākā kaimiņa.

Zemnieku tas, šķiet, neuztrauca, jo viņš atbildēja tikpat mierigi kā pirmīt.

- Ja Karalienes gvarde nespēj uzturēt kārtību uz ceļa tik tuvu Kēmlī­nai, tad mēs nevaram būt mierīgi pat savās gultās. Ja tu man jautātu, kas sargiem jādara, lai uz ceļa būtu drošība, es atbildētu, ka jāiekaļ tavs draugs ķēdēs. Slapstās tumsā, baidoties, ka viņu kāds ieraudzīs. Nemēģini man iestāstīt, ka viņam prātā nav kas ļauns.

- Baidās? Holdvins iesaucās. Tu nezini, ko runā, vecais muļķi! Sacirtis zobus, viņš nodrebēja. Nezinu, kāpēc zaudēju laiku, te runā­dams ar tevi. Lasies prom! Netraucē man mierīgi strādāt!

Viesu nama saimnieks iegāja iekšā, skaļi aizcirzdams aiz sevis durvis.

Kaut ko murminādams zem deguna, Bunts satvēra ratu malu un atspieda kāju pret riteni.

Rands vilcinājās tikai brīdi. Mats satvēra draugu aiz rokas, tam meto­ties uz priekšu.

- Vai tu traks, Rand? Viņš taču mūs pazīs!

- Tu labāk paliktu te? Kur apgrozās Izdzisušais? Cik tālu, tavuprāt, mēs aiziesim, kad viņš mūs atradīs?

Rands centās nedomāt, cik tālu viņi aizbrauktu ratos, kad Izdzisušais viņus atrastu. Izrāvies viņš metās uz ceļa pusi. Rands uzmanīgi turēja ciet mēteli, lai nebūtu redzams zobens; pūta vējš, bija auksti, tāpēc tas izska­tījās dabiski.

- Nejauši dzirdēju, ka jūs dodaties uz Kēmlīnu, jauneklis iesāka.

Bunts satrūkās un izvilka no ratiem nūju. Vīra seja bija vienās grum­bās, mutē trūka puses zobu, taču mezglainās rokas nūju turēja stingri. Pēc mirkļa viņš nolaida nūju zemē un atbalstījās uz tās.

- Tatad abi esat ceļā uz Kēmlīnu. Gribat redzēt Pūķi, vai ne?

Rands pat nebija ievērojis, ka Mats viņam seko. Draugs gan turējās

pa gabalu, vairīdamies no gaismas un pētīdams viesu namu un veco zem­nieku tikpat aizdomīgi kā nakti.

- Viltus Pūķi, Rands uzsvēra.

Bunts pamāja ar galvu.

- Protams, kā tad citādi!

Pašķielējis uz viesu namu, vīrs steigšus iegrūda nūju atpakaļ ratos aiz sēdekļa.

- Labi, ja gribat braukt, kāpiet iekšā! Jau tā esmu zaudējis daudz laika.

To sacīdams, viņš apsēdās savā vietā.

Rands ietrausās aizmugurē, kad Bunts jau cilāja grožus. Rati sāka braukt, un Mats tos skriešus panāca. Rands pastiepās draugam pretī un ievilka viņu iekšā.

Pajūgs brauca ātri, un pilsēta drīz vien izgaisa naktī. Atgūlies uz dēļiem, Rands, ratu riteņiem aijājoši čīkstot, cīnījās ar miegu. Mats dūrē apspieda žāvas, uzmanīgi vērodams lauku ainavu. Pār laukiem un saim­niecībām smagi klājās tumsa, ko izraibināja gaismas māju logos. Šķita, ka tās tālumā velti cīnās ar nakti. Sērīgi noūjināja pūce, vējš gaudoja kā Ēnā pazaudētās dvēseles.

Jebkurā vietā mūs var gaidīt pārsteigums, Rands domāja.

Laikam arī Buntu nomāca nakts, jo viņš pēkšņi ierunājās.

- Vai jau esat kādreiz bijuši Kēmlīnā? viņš jautāja un aprauti iesmē­jās. -Jādomā, ka ne. Nu, pagaidiet, drīz redzēsiet! Lielākā pilsēta pasaulē.

Ak, esmu bezgala daudz dzirdējis par Iliānu, Eboudāru, Tēru un tā tālāk vienmēr atradīsies kāds muļķis, kuram kaut kas šķiet lielāks un labāks tāpēc vien, ka atrodas tālu aiz apvāršņa, tomēr varu likt galvu ķīlā, ka Kēmlīnai blakus nestāv neviena cita pilsēta. Kēmlīna ir nepārspējama! Jā, nudien! Taču karalienei Morgeisai lai Gaisma viņu apspīd! jātiek vaļā no Tarvalonas raganas.

Nolicis galvu uz sarullētās segas un sainī sasietā Toma apmetņa, Rands raudzījās garāmslīdošajā naktī, Bunta teikto laizdams gar ausīm. Cilvēka balss iztraucēja nakti, pieklusināja vēja gaudas. Pagriezies uz otriem sāniem, Rands skatījās platajā, tumšajā zemnieka mugurā.

- Vai jūs domājat Aesu Sedaju?

- Ko tad citu? Tup pilī kā tāds zirneklis. Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, nekad to nenoliegšu, taču tas gan nav pareizi. Tomēr ne jau man jāsaka, ka Elēda pārlieku ietekmē Karalieni. Ne jau man! Un atrodas arī muļķi, kas apgalvo, ka īstā, nekronētā karaliene esot Elēda… Bunts tumsā nospļāvās. Ka viņu jupis! Morgeisa taču nav marionete, kas dejo pēc kaut kādas Tarvalonas raganas stabules.

Vēl viena Aesu Sedaja. Ja… kad Moiraina nokļūs Kēmlīnā, varbūt dosies pie savas māsas Aesu Sedajas. Ļaunākajā gadījumā šī Elēda varētu palīdzēt viņiem sasniegt Tarvalonu. Rands uzmeta skatienu Matam, un draugs, it kā dzirdēdams viņa domas, papurināja galvu. Rands neredzēja Mata seju, taču zināja, ka tā pauž noliegumu.

Bunts turpināja runāt, uzlicis rokas uz ceļgaliem; grožus viņš paraus­tīja vien tad, ja zirgs sāka soļot lēnāk.

- Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, kā jau teicu, taču pat muļķi šad un tad pasaka ko prātīgu. Pat aklai vistai gadās grauds. Kaut kam jāmainās. Šis nelāgais laiks, neraža, govis norauj pienu, teļi un jēri pie­dzimst nedzīvi vai divgalvaini. Nolādētie kraukļi pat negaida, kamēr lops krīt. Ļaudis baidās un grib kādam uzvelt vainu. Uz māju durvīm parādās Pūķa zobi. Naktīs slapstās neradījumi. Šķūņiem pielaiž uguni. Tādi kā Holdvina draugs biedē cilvēkus. Karalienei kaut kas jādara, kamēr nav par vēlu. Jūs taču saprotat, vai ne?

Rands tikai nopūtās. Laikam šis vecais vīrs ar ratiem bija vēl lielāka veiksme, nekā cerēts. Ja viņi būtu gaidījuši dienasgaismu, nebūtu tikuši tālāk par nākamo ciematu. Naktī slapstās neradījumi. Rands pacēla galvu un paskatījās pār ratu malu tumsā. Šķita, ka nakts melnumā lokās ēnas un

veidoli. Rands atkrita atpakaļ, negaidīdams, kad viņa iztēle tiešām kaut ko ieraudzīs.

Bunts to uztvēra kā piekrišanas zīmi.

- Jānudien! Esmu krietns Karalienes pavalstnieks un stāšos pretī ikvienam, kas mēģinās viņai nodarīt ļaunu, tomēr šajā ziņā man ir tais­nība. Ņemsim kaut vai Elēnas kundzi un Gevina kungu. Izmaiņas nevie­nam ļaunu nedara, varbūt pat dod labumu. Protams, es zinu, ka Andorā tā pieņemts no laika gala. Sūtīt troņmantnieci uz Tarvalonu mācīties pie Aesu Sedajām, bet vecāko dēlu apgūt zinības pie Sargātāja. Ticu šai tradīcijai, ticu, bet pavei, pie kā tas beidzamo reizi noveda! Lūkass gāja bojā Lāstā, pat neiecelts par Zobena Pirmo princi, bet Tigrēna pazuda vai nu aizbēga, vai nomira -, pirms bija pienācis viņas laiks saņemt troni. Tas mūs vēl aizvien satrauc.

Viens otrs teic viņa vēl esot dzīva, vai zināt, un Morgeisa nav liku­mīgā Karaliene. Sasodītie muļķi! Es atceros, kā viss notika. Atceros, it kā tas būtu bijis vēl vakar. Kad vecā karaliene nomira, tronim nebija manti­nieces, un katrā Andoras namā tika kalti plāni, kā to iegūt. Un Tāringeils Damodreds! Kurš gan būtu domājis, ka viņš pēc sievas nāves uz karstām pēdām izplānos, kuram namam tiks tronis, apprecēsies un beigu beigās kļūs par karalienes vīru! Un tas viņam arī izdevās, lai gan Morgeisa izvē­lējās Taringeilu tāpēc, ka… vaimandieniņ, vai, sievietes prāts taču ir neat­minama mīkla, un karaliene ir divkārt sieviete salaulāta gan ar vīrieti, gan savu zemi. Lai nu kā, viņš dabūja, ko gribēja, kaut arī ne tā, kā bija iedomājies.

Sarīkoja sazvērestību Kairhjenā, bet pats nomira, un paši jau zināt, kā viss beidzās. Koks nocirsts, un pāri Pūķu mūrim lienoši aijeli ar mel­niem sejas plīvuriem. Nu ko gāja bojā ar godu, vēl paguvis kļūt par tēvu Elēnai un Gevinam; ar to, manuprāt, viss arī beidzās. Kāpēc tagad sūtīt viņus uz Tarvalonu? Pienācis laiks mainīt domas par Andoras troni un Aesu Sedajām. Ja jau patiešām jābrauc mācīties nu labi, Iliānā bibliotē­kas nav sliktākas kā Tarvalonā, un tur Elēnas kundze iemācīsies valdīt un vīt intrigas tikpat labi kā pie Tarvalonas raganām. Intrigu vīšanā neviens nepārspēs iliānieti! Un, ja Karalienes gvarde nespēj, kā pieklājas, iemā­cīt militārās prasmes nu, arī Iliānā ir kareivji. Tāpat arī Šienārā, Tērā. Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, tomēr saku, ka sadarbībai ar Tarva­lonu vienreiz jāpieliek punkts. Trīs tūkstošgades un pietiek! Atliektiem

galiem pietiek! Karaliene Morgeisa var mūs vadīt un uzturēt kārtību ari bez Baltā torņa palīdzības. Teikšu jums, kā ir, tādas sievietes priekšā var lepni nokrist uz ceļiem un lūgt viņas svētību. Savulaik…

Rands cīnījās ar miegu, lai gan ķermenis kliedza, ka jāguļ, taču ratu ritmiskā šūpošanās un čīkstoņa un vienmuļais Bunta monologs beigu beigās viņu ieaijāja miegā. Sapnī Rands redzēja Tamu. Vispirms viņi mājās pie lielā ozolkoka galda dzēra tēju un Tams stāstīja par karalie­nes vīriem, troņmantniecēm un Pūķu mūri, kā arī aijeliem ar melnajiem plīvuriem. Zobens ar gārņa zīmi gulēja uz galda starp viņiem, taču nedz viens, nedz otrs uz to pat nepaskatījās. Pēc tam Rands pēkšņi atradās Rietummežā, debesīs spīdēja spožs mēness, un Rands vilka pašdarinātas nestuves. Paskatījies pār plecu, viņš uz tām neredzēja tēvu, bet Tomu, kurš sēdēja sakrustotām kājām un žonglēja mēnesnīcā.

- Karaliene ir salaulāta ar zemi, Toms teica, un viņa rokās aplī dejoja spilgti krāsainas bumbiņas, bet Pūķis… Pūķis ir tas pats, kas valsts, un valsts ir tas pats, kas Pūķis.

Pēc tam Rands redzēja Izdzisušo melnā apmetnī, kas vējā pat nesa­kustējās. Tā zirgs rēgaini klusi tuvojās starp kokiem. Pie mīrddrāla seg­liem karājās divas nocirstas galvas, no kurām pilēja asinis, tālāk tumšās straumītēs aizplūzdamas gar ogļmelnā rumaka sāniem. Rands ieraudzīja Lana un Moirainas sakropļotās, sāpēs saviebtās sejas. Izdzisušā rokās bija valgi, kurus viņš neapstājies vilka aiz sevis. Katrs valgs aizveda līdz gūstekņu delmiem; izmisušām, bālām sejām viņi skrienot sekoja klusajai pakavu dunai. Mats un Perins. Un Egvēna.

- Tikai ne viņa! Rands iekliedzās. Lai Gaisma tevi sadedzina, tu taču gribi mani, nevis viņu!

Puscilvēks pamāja, un Egvēnu aprija liesmas; meitenes miesa sačervelējās pelnos, kauli samelnēja un sabirza.

- Pūķis ir tas pats, kas zeme, Toms sacīja, vēl aizvien bezrūpīgi mētājot bumbiņas, un zeme ir tas pats, kas Pūķis.

Rands iekliedzās… un atvēra acis.

Rati čīkstēdami brauca pa Kēmlīnas ceļu; visapkārt bija dziļa nakts, saldi smaržoja pēc svaiga siena un mazliet pēc zirga. Uz viņa krūtīm sēdēja ēna, melnāka par nakti, un viņā raudzījās acis, melnākas par nāvi.

- Tu esi mans, krauklis teica un iecirta aso knābi Randam acī.

Viņš iekliedzās, juzdams, ka no galvas tiek izrauts acābols.

Brēkdams sirdi plosošā balsī, Rands pielēca sēdus, ar abām plauks­tām sizdams pie segas.

Ratus apskaloja agrā rīta gaisma. Apstulbis Rands paskatījās uz savām rokām. Asiņu nebija. Nesāpēja. Sapnis jau bija tikpat kā izgaisis, tomēr… Uzmanīgi aptaustījis seju, jauneklis nodrebēja.

- Vismaz… Mats nožāvājās, žokļiem krakšķot, vismaz tu mazliet pagulēji.

Drauga miglainajās acīs iemirdzējās līdzjūtība. Mats gulēja, ietinies apmetnī, zem galvas nolicis uz pusēm pārlocītu segas rulli.

- Sasodīts, viņš runāja visu augu nakti!

- Esat jau augšā? no ratu priekšas atskanēja Bunta balss. Tu gan liki man trūkties, tā klaigādams. Nu, esam klāt! Vīrs plaši pamāja.

- Kēmlīna, lieliskākā pilsēta pasaulē!

Trīsdesmit piektā nodaļa

Kēmlīna

R

ands saliecies notupās aiz Bunta muguras, nespēdams valdīt

atvieglojuma smieklus.

- Mat, mums izdevās! Es taču teicu, ka mēs…

Raugoties uz Kēmlīnu, vārdi sastinga viņam lūpās. Pēc Bērlonas, vēl jo vairāk pēc sagrautās Sadarlogotas it kā vajadzēja zināt, kā izskatās lielpilsēta, taču Kēmlīna… pārspēja visas Randa cerības.

Namu kopas radīja iespaidu, it kā šeit būtu savāktas, novietotas blakus un saspiestas kopā mājas no visām pilsētām, kurām Rands līdz šim bija gājis cauri. Viesu namu augšstāvi izaicinoši cēlās virs citu māju dakstiņu jumtiem un druknām, platām noliktavām bez logiem, kas bija iespiedušās citu ēku vidū. Ciktāl skatiens sniedzās, visur juku jukām bija sarkanķieģeļu, pelēka mūra un balti apmestas mājas. Bērlona šeit pazustu, un būtu gana vietas arī divdesmit Baltā tilta pilsētām.

Mūris vien bija ko vērts! Piecdesmit pēdu augsts, tikai no palsi pelēka akmens, izliekts plašā lokā, tas stiepās bezgaligi tālu uz ziemeļiem un dienvidiem. Virs mūra visā tā garumā augstu pacēlās apaļi torņi, un virs katra no tiem vējš purināja sarkanbaltu karogu. Mūra iekšpusē debesīs tiecās citi torņi slaiki, vēl garāki par tiem, kas bija uz mūra. Saulē mir­dzēja baltas un zelta smailes. Tūkstoš nostāstu Randa iztēlē bija radījuši priekšstatu par pilsētu, karaļu un karalieņu lielpilsētu, par troņiem, varu un leģendām, un Kēmlīna saderējās ar prātā dziļi iegūlušiem priekšsta­tiem tāpat kā ūdens, kas ieliets krūzē.

Rati čīkstēdami ripoja pa plato ceļu, kas veda uz pilsētu, uz torņu ieskautiem vārtiem. Tirgotāju karavānas brauca laukā pa velvētām, mūrī

iebūvētām arkām, caur kurām varētu iziet milzis vai pat desmit milžu cits citam blakus. Abpus ceļam rindojās vienkāršas tirgus letes, to dakstiņu jumti spīdēja sarkani violeti, un letes citu no citas šķīra dzīvnieku noviet­nes un aploki. Teļi bļāva, liellopi māva, zosis gāgināja, cāļi čiepstēja, kazas inēkšķināja, aitas blēja, ļaudis pilnu krūti kaulējās. Pie Kēmlīnas vārtiem ceļotāji iegāja trokšņu tunelī.

- Nu, ko es jums teicu? Buntam bija teju vai jākliedz, lai jaunekļi viņu dzirdētu. Lieliskākā pilsēta pasaulē! Vai zināt to uzbūvēja ogēri. Vismaz iekšpilsētu un pili. Rau, cik veca ir Kēmlīna! Kēmlīna, kurā kara­liene Morgeisa lai Gaisma viņu apspīd! izdod Andorai likumus un uztur mieru. Lielākā pilsēta pasaulē!

Rands bija ar mieru piekrist. Viņš stāvēja vaļā muti, gribēdams aiz­spiest ausis, lai nedzirdētu lielo jezgu. Uz ceļa drūzmējās ļaudis tikpat daudz, cik Emondāres Zālienā Beltaina svētkos. Atcerējies, ka Bērlonā bija šķitis te ir neticami daudz cilvēku -, Rands gandrīz vai iesmējās. Paskatījies uz Matu, viņš pasmaidīja. Draugs bija piespiedis pie ausīm plaukstas un sagumis, it kā gribētu arī plecus pasargāt no trokšņiem.

- Kur gan mēs te varam paslēpties? ieraudzījis, ka Rands skatās, Mats skaļi jautāja. Kā lai tādā drūzmā zina, kam uzticēties? Sasodīti lielā drūzmā. Gaisma, kas par troksni!

Rands uzmeta skatienu Buntam, pirms atbildēja. Zemnieks bija aizrāvies, vērodams pilsētu, un varbūt lielajā troksnī nedzirdēja puišu sarunu. Tomēr Rands pielika muti Matam pie pašas auss.

- Bet kas mūs tādā burzmā atradīs? Vai to tu nesaproti, tukšpauri? Šeit mēs esam drošībā, ja vien tu iemācīsies savaldīt savu garo mēli! Viņš pameta roku, pamādams visapkārt uz tirgus letēm un pilsētas mūriem.

- Pavei, Mat! Kas tik te nevar notikt? Viss! Mēs pat varam atrast Moirainu, kas mūs jau te gaida, Egvēnu un visus pārējos.

- Ja vien viņi ir dzīvi. Ja tu gribi zināt manas domas, es teiktu, ka viņi ir miruši tāpat kā menestrels.

Smaids Randa sejā apdzisa. Novērsies viņš raudzījās uz vārtiem, kuriem viņi tuvojās. Tādā pilsētā kā Kēmlīna varēja notikt itin viss. Rands tomēr spītīgi turējās pie šīs domas.

Zirgs nespēja paskriet ātrāk, lai gan Bunts viegli uzplīkšķināja tam ar grožiem. Jo tuvāk vārtiem, jo biezāka bija drūzma; ļaudis grūstījās un spiedās pie ratiem un pajūgiem, kas brauca uz pilsētu. Rands nopriecājās,

ieraudzījis pūlī daudzus ceļā apputējušus kājāmgājējus jaunekļus ar ne­lielu mantu saini līdzi. Neatkarīgi no vecuma vairums cilvēku, kas spiedās uz vārtiem, izskatījās noguruši ceļā; ratu riteņi bija izļodzījušies, zirgi nodzīti, apģērbs saburzīts, daudzas naktis guļot, kur nu bija pagadī­jies, soļi šļūcoši, acis nogurušas. Taču, vai ceļinieki bija noguruši vai nebija, visu skatieni bija kā piekalti vārtiem, it kā viņpus mūrim vājums varētu pagaist, kā nebijis.

Pie vārtiem stāvēja pusducis Karalienes sargu, kuru tīrās, sarkani bal­tās tunikas un nospodrinātās bruņas asi kontrastēja ar vairumu ļaužu, kas plūda caur akmens arku. Sargi stāvēja, taisni izslējušies, paceltām galvām nicinoši un piesardzīgi vērodami cilvēku straumi. Bija skaidrs, ka lielāko daļu ceļinieku viņi iekšā nelaistu. Gvarde gan izbrīvēja ceļu tiem, kas devās projām, un stingri aizrādīja tiem, kas spiedās uz vārtiem pārāk dedzīgi, tomēr aizturēt nevienu neaizturēja.

- Palieciet katrs savā vietā. Negrūstieties. Negrūstieties, Gaismas dēļ! Vietas pietiks visiem, Gaisma, palīdzi mums! Palieciet katrs savā vietā.

Bunta rati ieripoja pa Kēmlīnas vārtiem līdz ar lēni plūstošo cilvēku straumi.

Pilsēta bija izvietota uz pakalniem, kas kā pakāpieni veda uz centru, kuru apjoza cits mūris, kas vijās pār pakalniem, sniegbalti mirdzēdams saulē. Kēmlīnas centrā bija vēl vairāk torņu un smaiļu baltā, zelta un violetā krāsā, kas, sliedamies pakalnu virsotnēs, it kā raudzījās uz pārējo pilsētu no augšas. Rands nosprieda, ka tā noteikti ir Bunta pieminētā iekšpilsēta.

Tiklīdz viņi bija iekšā pilsētā, mainījās pat Kēmlīnas ceļš. Tas pār­vērtās platā bulvārī, ko uz pusēm sašķēla zāliena un koku joslas. Zāle bija brūna, koku zari kaili, bet ļaudis tā steidzās, ka neievēroja neko neparastu. Tie smējās, runāja, strīdējās ko jau nu cilvēki parasti dara. It kā neviens nebūtu ievērojis, ka šogad nav pavasara un varbūt arī nebūs. Rands nodomāja, ka viņi to vai nu nespēj, vai arī nevēlas redzēt. Visu skatieni slīdēja prom pāri kailajiem koku zariem, viņi gāja taisni pāri pēr­najai, kalstošajai zālei, pat neskatīdamies lejup. Ko neredzi, par to nav jāuztraucas. Ko neredzi, tā nemaz nav.

Ar acīm kāri tverdams pilsētu un ļaudis, Rands nudien jutās pār­steigts, kad rati pēkšņi nogriezās šķērsielā, šaurākā par bulvāri, taču divreiz platākā par jebkuru Emondāres ielu. Bunts apturēja zirgu un,

pagriezies atpakaļ, vilcinādamies skatījās uz abiem puišiem. Šeit satiksme bija mazāka, un pūlis pašķīrās ap ratiem, pat nepalēninot gaitu.

- Ko tu tur slēp zem apmetņa? Vai tiešām to, par ko stāstīja Holdvins?

Rands viņš grasījās mest plecā seglu somas pat nesarāvās.

- Par ko jūs runājat? jauneklis mierīgi jautāja.

Kuņģis sarāvās čokurā, taču viņa balss skanēja mierīgi.

Mats ar vienu roku slēpa žāvas, bet otru turēja zem mēteļa; Rands zināja, ka draugs ir satvēris Šadarlogotas dunci. Mata acīs zem šalles apsēja vīdēja stingas izbailes. Bunts vairījās skatīties uz Matu, it kā zinātu, ka viņa paslēptā roka tur ieroci.

- Atklāti sakot, neko īpašu. Labi, klausieties! Ja jau dzirdējāt, ka braucu uz Kēmlīnu, tad sabijāt tur pietiekami ilgi, lai noklausītos visu sarunu. Ja es kārotu balvu, tad izgudrotu ieganstu un atgrieztos “Zosī un Kronī” kur aprunātos ar Holdvinu. Taču Holdvins man diez kā nepatīk un tas viņa draugs vēl mazāk. Likās, ka viņš grib dabūt rokā tieši jūs… vairāk par visu pasaulē.

- Es nezinu, ko viņš grib, Rands sacīja, redzējām viņu pirmo reizi dzīvē.

Varbūt tā patiešām arī bija Rands vienu Izdzisušo no cita Izdzisušā neatšķirtu.

- Hmm. Nu, es jau teicu, ka neko nezinu un laikam nevēlos zināt. Visapkārt jau tā pietiek nelaimju, kāpēc vēl pašam tās meklēt?

Mats tūļājās, nevarēdams vien savākt mantas; Rands jau stāvēja uz ielas, bet draugs vēl nebija izkāpis no ratiem. Rands nepacietīgi mīņājās. Mats stīvi izrausās no ratiem, pie krūtīm piespiedis loku, bultu maku un sarullēto segu, kaut ko burkšķēdams zem deguna. Zem acīm viņam bija tumšas ēnas.

Randam sāka rūkt vēders, un puisis saviebās. Izsalkums un skābena garša mutē uzdzina nelabu dūšu, un viņš jau baidījās, ka tūlīt vems. Mats nogaidoši skatījās uz viņu. Kurp iet? Ko tagad darīt?

Bunts pieliecās un pamāja Randam, lai pienāk tuvāk. Un jauneklis gāja, cerēdams dzirdēt kādus padomus par Kēmlīnu.

- To gan es paslēptu… vecais zemnieks iesāka, bet tad pēkšņi aprā­vās un piesardzīgi paraudzījās visapkārt.

Abpus ratiem spiedās cilvēki, tomēr neviens nepievērsa viņiem uz­manību, vienīgi dažs labs garāmejot nolamājās, ka tiek kavēta satiksme.

- Nenēsā to vairs, Bunts turpināja, noslēp, pārdod. Atdod kādam! Rau, mans padoms! Tada lieta kā ši pievērš uzmanību, un domāju, ka to jūs nevēlaties.

Strauji atliecies, viņš paskubināja zirgu un, vairs neko neteikdams, pat nepaskatījies atpakaļ, lēnām virzīja ratus caur ielas drūzmu. Grabē­dams viņiem tuvojās pajūgs ar mucām. Rands vairīdamies palēca malā, paklupa, un, kad atkal paskatījās, Bunts ar ratiem jau bija prom.

- Ko mēs tagad darīsim? Mats prasīja.

Lūpas laizīdams, jauneklis plati ieplestām acīm skatījās uz cilvēkiem, kas grūdās garām, un augstām sešstāvu ēkām.

- Esam Kēmlīnā, un ko tagad?

Ausis Mats nebija aizspiedis, taču puiša rokas cilājās, it kā viņš gra­sītos atkal to darīt.

Visapkārt virmoja pilsētas trokšņi, klusi zumēja simtiem rosīgu vei­kalu, runāja tūkstošiem cilvēku. Rands jutās kā milzu stropā, kur nepār­traukti dūc bites.

- Pat ja viņi te ir, Rand, kā mēs viņus varēsim atrast?

- Moiraina pati mūs sameklēs, Rands mierīgi atbildēja.

Pilsētas neaptveramība kā smaga nasta gūla uz viņa pleciem; jaunek­lim gribējās doties prom, paslēpties no visiem cilvēkiem un trokšņiem. Rands vairs nespēja koncentrēties uz tukšumu, kā bija mācījis Tams, jo Kēmlīna piesaistīja skatienu. Viņa uzmanību pievilka vistuvākā apkār­tne, bet viss pārējais izgaisa. Raugoties uz šo vienu ielu, Randam gandrīz šķita, ka viņi atrodas Bērlonā. Bērlonā pēdējā no vietām, kur viņiem bija šķitis: beidzot visas briesmas ir garām. Taču šobrīd visi bija briesmās. Varbūt viņi jau bija miruši. Un ko tad?

- Viņi ir dzīvi! Egvēna ir dzīva! Rands dedzīgi izsaucās.

Daži garāmgājēji uz viņu savādi paskatījās.

- Iespējams, Mats atbildēja. Iespējams, bet ko tad, ja Moiraina mūs neatradīs? Ko tad, ja neviens mūs neatradīs, izņemot… izņemot… Mats paraustīja plecus, nespēdams pateikt līdz galam.

- Kad tas notiks, tad arī domāsim, Rands draugam stingri sacīja. -Ja notiks.

Ļaunākajā gadījumā būs jāmeklē Elēda, pils Aesu Sedaja. Taču vis­pirms jānokļūst Tarvalonā. Nez vai Mats atcerējās, ko Toms bija teicis par

Sarkanajiem un arī Melnajiem ajahiem, bet Rands gan to nebija aizmirsis. Kuņģī atkal šķebīgi iekņudējās.

- Toms teica, ka jāmeklē viesu nams “Karalienes svētība”. Vispirms dosimies turp.

- Kā? Mēs taču nevaram atļauties pat vienu maltīti uz diviem.

- Vismaz būs, ar ko sākt. Toms teica, ka tur varam lūgt palīdzību.

- Es nevaru… Rand, viņi taču ir visur. Mats nolaida skatienu uz bruģakmeņiem, it kā gribētu ierauties sevī, tikt prom no visiem šiem ļaudīm ap viņiem. Lai kurp mēs ietu, viņi vienmēr ir aiz muguras vai arī gaida. Viņi būs arī "Karalienes Svētībā”. Es nevaru… es… Izdzisušo nekas neapturēs!

Rands sagrāba Matu aiz apkakles, pielikdams visas pūles, lai pašam netrīcētu roka. Mats viņam bija vajadzīgs. Varbūt pārējie vēl ir dzīvi lūdzu, Gaisma! taču tieši te un tagad bija tikai viņš un Mats. Doma, ka tālāk jāiet vienam… Rands ar mokām norija siekalas, mutē juzdams žults garšu.

Jauneklis aši paraudzījās visapkārt. Laikam neviens nebija dzirdējis Matu pieminam Izdzisušo; pūlis spiedās garām, katrs bija iegrimis savās raizēs. Rands pieliecās Matam tuvu pie sejas.

- Līdz šim mums taču izdevās, vai ne? viņš aizsmacis čukstēja.

- Viņi mūs vēl nav notvēruši. Mēs varam tikt līdz galam, ja nepadosimies. Es nepadošos, negaidīšu viņus kā aita kāvēju. Nepadošos! Dzirdi? Vai grasies te stāvēt, kamēr badā nomirsi? Vai arī gaidīsi, lai viņi atnāk un iebāž tevi maisā?

Atlaidis Mata roku, Rands aizgriezās. Viņš bija iecirtis nagus plaukstās, tomēr rokas drebēja. Taču Mats pienāca klāt, vēl aizvien nodūris acis. Rands atviegloti nopūtās.

- Atvaino, Rand! draugs nomurmināja.

- Lai nu paliek, Rands atbildēja.

Pacēlis skatienu tikai tik augstu, lai neuzskrietu garāmgājējiem, Mats nedzīvā balsī sacīja:

- Nekādi netieku vaļā no domas, ka vairs neredzēšu mājas. Es gribu uz mājām. Vari par to smieties, man vienalga. Es atdotu nezin ko, lai māte tagad mani sarātu. Smadzenes spiež kaut kas smags un karsts. Vis­apkārt svešinieki, ej nu saproti, kuram var uzticēties, ja vispār kādam var.

Gaisma! Divupe ir tik tālu, tikpat kā otrā pasaules galā. Mēs esam vieni paši un nekad netiksim mājās. Rand, mēs nomirsim!

- Jā, bet ne tik drīz, Rands atcirta. Visi mirst. Rats griežas. Lai nu kā, netaisos savilkties čokurā un gaidīt, kad tas notiks.

- Tu runā tāpat kā Alvēra kungs, Mats noburkšķēja, taču nu jau mazliet sparīgāk.

- Labi, Rands pamāja. Labi. Gaisma, kaut viņi visi būtu dzīvi! Lūdzu, dari tā, lai mēs nepaliekam divi vien!

Rands sāka taujāt garāmgājējiem ceļu uz “Karalienes svētību”. Atbil­des ievērojami atšķīrās; vieni nolādēja tos, kuri nepaliek savās mājās, citi paraustīja plecus, taču visbiežāk tikai skatījās neko neredzošām acīm. Daži vienkārši gāja garām, pat neveltījuši viņam uzmanību.

Platsejis vīrs, gandrīz tāds pats milzis kā Perins, piešķieba galvu un norūca:

- “Karalienes Svētību”, ko? Vai jūs, lauku puiši, esat Karalienes pavalstnieki?

Pie platmales viņam bija balta kokarde, bet uz garā mēteļa piedurk­nes balts apsējs.

- Nu, esat jau nokavējuši.

Rēkdams smieklos, vīrs devās prom. Rands un Mats apjukuši saska­tījās. Rands paraustīja plecus. Kēmlīnā gan netrūka vēl nekur neredzētu ērmu.

Daži pūlī izcēlās ar pārāk tumšu vai pārāk bālu sejas krāsu, citiem bija dīvaina piegriezuma vai spilgtas krāsas mēteļi, smailas cepures vai galvas­segas ar garām spalvām. Dažām sievietēm sejas slēpa plīvurs, bet citas bija tērpušās stīvās kleitās, tik platās, cik gara bija pati kundze; un vēl citu klei­tām bija lielāki dekoltē, nekā bija redzēti krogus meitām. Gadījās arī pa kādai spilgti izkrāsotai, zeltītai karietei, kas spiedās cauri ielas drūzmai un ko vilka četri vai seši zirgi ar spalvām pie iemauktiem. Visapkārt redzēja sēdekļu nestuves, kuru nesēji lauzās uz priekšu, nevērīgi grūzdami malā garāmgājējus.

Vienā šādā brīdī Rands redzēja, kā sākas kautiņš. Bravūrīgu vīru bars vicināja dūres, bet bālsejains kungs sarkansvltrotā mēteli kāpa laukā no apgāztām nestuvēm. Divi vienkārši ģērbti vīri, it kā parasti garāmgājēji, piepeši metās viņam virsū un neļāva piecelties. Ļaudis pūlī, kuri bija apstājušies un skatījās, kļuva arvien negantāki, sāka murdēt un vicināt

dūres. Rands sagrāba Matu aiz piedurknes un vilka projām. Taču draugs nebija jāsteidzina. Rēcienus no mazā dumpja vietas viņi dzirdēja vēl labu bridi.

Ne vienu reizi vien garāmgājēji pēkšņi pagriezās un nāca viņiem klāt. Randa un Mata putekļainās drēbes liecināja, ka viņi ir nupat ieradušies, un tas dažu labu pievilka kā magnēts. Zaglīgi zeļļi ar šaudīgām acīm un bēgšanai gatavām kājām piedāvāja pirkt Logēna relikvijas. Rands lēsa, ka no viltus Pūķa apmetņa stērbelēm un zobena fragmentiem sanāktu divi zobeni un pusducis apmetņu. Mata sejā pēc ilgāka laika beidzot iedegās interese, bet Rands no tirgoņu piedāvājumiem strikti atteicās, un viņi, pamājuši ar galvu un aši nobēruši Lai Gaisma apspīd Karalieni, labais kungs!, pazuda. Teju vai visos veikalu skatlogos gozējās šķīvji un krū­zes ar fantastiskiem zīmējumiem, kuros bija attēlota Karaliene un viņas priekšā važās iekaltais viltus Pūķis. Ielās manīja arī Baltos apmetņus. Tāpat kā Bērlonā, arī šeit ļaudis Gaismas bērnu priekšā pašķīrās, dodami ceļu.

Rands uzskatīja, ka viņiem vissvarīgākais ir palikt neievērotiem. Zobenu jauneklis paslēpa zem apmetņa, bet ilgi jau tā nevarēs. Agri vai vēlu kāds sāks brīnīties, ko viņš tur slēpj. Tomēr Bunta padomu Rands negribēja ievērot, proti nevēlējās atteikties no zobena, kas viņu saistīja ar Tamu. Ar tēvu.

Daudziem šeit bija zobeni, taču nevienam no tiem nebija gārņa zīmes, kas varētu pievērst uzmanību. Turklāt visi kēmlīnieši un arī daži svešinieki zobenus nēsāja, ievīstītus auduma gabalos, kas apsedza gan asmeni, gan spalu; vieniem zobena audums bija sarkanā krāsā un pārsiets ar baltu auklu, citiem balts, pārsiets ar sarkanu auklu. Zem šāda auduma varētu paslēpt simtiem gārņa zīmju, un neviens tās neredzētu. Turklāt, ievērodami vietējās paražas, viņi vēl mazāk izceltos citu vidū.

Daudzu veikalu priekšā stāvēja galdi, uz kuriem bija izlikti auduma gabali un auklas, un Rands pie kāda apstājās. Sarkanais audums bija lētāks par balto, lai gan citu atšķirību, izņemot krāsu, Rands neredzēja, tāpēc nopirka sarkanu auduma gabalu un baltu auklu, neklausoties Mata žēlabās, ka viņiem vairs tikpat kā nav naudas. Ņemdams no Randa vara monētas, tirgotājs cieši saknieba lūpas un ar skatienu nomērīja viņus no galvas līdz kājām. Kad Rands pajautāja, kur viņi varētu zobenu ietīt, tir­gotājs atbildēja ar lāstiem.

- Mēs neieradāmies apskatīt Logēnu, Rands pacietīgi skaidroja,

- bet tikai Kēmlīnu. Atcerējies Bunta teikto, viņš piebilda: Lieliskāko pilsētu pasaulē.

Pārdevēja sejas izteiksme nemainījās.

- Lai Gaisma apspīd labo karalieni Morgeisu! Rands, cerēdams uz labāko, sacīja.

- Ja sarīkosiet nekārtības, tirgotājs īgni attrauca, man pa rokai ir simtiem vīru, kas par jums parūpēsies, ja sargi to neizdarīs.

Apklusis viņš nospļāvās, gandrīz trāpīdams Randa zābakam.

- Lasieties projām ar visām savām netīrajām darīšanām!

Rands pamāja, it kā būtu dzirdējis laipnus atvadu vārdus, un vilka Matu prom. Draugs nemitīgi atskatījās uz veikala pusi, kaut ko burkšķē­dams zem deguna, līdz beigās Rands viņu iegrūda tukšā šķērsielā. Puiši uzgrieza ielai muguru, lai neviens garāmgājējs neredz, ar ko viņi nodar­bojas. Noņēmis jostu ar zobenu, Rands sāka tīt audumā asmeni un spalu.

- Varu saderēt, ka viņš par to lupatu tev noplēsa divkārtīgu maksu, Mats sacīja. Trīskārtīgu!

Nebija nemaz tik viegli, kā varētu domāt: auduma stērbeles vajadzēja satīt un pārsiet auklu tā, lai zobens neizslīd laukā.

- Mūs te uz katra soļa centīsies apšmaukt, Rand. Vietējie domā, ka esam ieradušies apskatīt viltus Pūķi tāpat kā visi pārējie. Mums paveiksies, ja miegā nedabūsim pa galvu. Te nav laba vieta palikšanai! Pārāk daudz ļaužu. Labāk uzreiz iesim uz Tarvalonu. Vai uz dienvidiem, uz Iliānu. Es labprāt paskatītos, kā cilvēki pulcējas Raga medībām. Ja nevaram doties mājās, tad iesim, kur acis rāda.

- Es palikšu, Rands atbildēja. Ja viņu te vēl nav, agri vai vēlu tie ieradīsies un meklēs mūs.

Jauneklis nebija īsti drošs, vai viņam izdevās zobenu ietīt tikpat labi kā vietējiem, taču gārņa zīme uz maksts un spala bija paslēpta, tāpēc viņš nosprieda, ka viss ir kārtībā. Atgriezies uz ielas, Rands nešaubījās, ka tagad viņiem ir par vienām raizēm mazāk. Blakus negribīgi slāja Mats, it kā viņu kāds vilktu pavadā.

Pamazām vien Rands izzināja, uz kuru pusi jāiet. Sākumā uzrunātie atbildēja izvairīgi, aptuveni tā: Kaut kur uz to pusi, uz turieni. Tomēr, jo tuvāk bija mērķis, jo precīzāki bija skaidrojumi, līdz beigās abi puiši jau stāvēja pie platas mūra ēkas. Virs ieejas durvīm, vējā čīkstēdama, šūpojās

i/.kārtne. Uz tās bija attēlots vīrietis, nokritis ceļos zeltmatainas sievietes priekšā; viņai galvā bija kronis. Vienu roku viņa bija nolikusi uz vīrieša galvas. “Karalienes Svētība”.

- Vai esi pārliecināts, ka tieši te? Mats jautāja.

- Protams, Rands atbildēja.

Dziļi ievilcis elpu, viņš atgrūda vaļā durvis.

Plašās viesistabas sienas klāja tumši koka paneļi, un telpu apsildīja divi kamīni. Apkalpotāja slaucīja jau tāpat tīro grīdu, bet cita meitene istabas stūrī spodrināja svečturus. Abas uzsmaidīja atnācējiem un tad atkal ķērās pie darba.

Tikai pie dažiem galdiņiem sēdēja viesi, bet ducis vīru tādā agrumā jau bija drūzma. Randa un Mata ierašanās nevienu no viņiem acīm redzami pārāk neiepriecināja, tomēr visi bija tīri ģērbušies un skaidrā prātā. No virtuves garoja ceptas gaļas un svaigas maizes smarža, un Matam mutē saskrēja siekalas.

Viesu nama saimnieks bija tukls, patīkama izskata sārtsejains vīrs ar baltu, stērķelētu priekšautu; iesirmos matus viņš bija pārsukājis pār pliko pauri, tomēr pilnībā to nepaslēpjot. Vērīgi nopētījis abus puišus no galvas līdz kājām, saimnieks, protams, redzēja apputējušo apģērbu, saiņus un novalkātos apavus, taču viņa sejā nenodzisa patīkamais smaids. Saim­nieka vārds bija Bazils Gils.

- Gila kungs, Rands iesāka, mūsu draugs ieteica mums doties pie jums. Toms Merilins. Viņš…

Smaids saimnieka sejā apdzisa. Rands saskatījās ar Matu, taču draugs bija pārāk aizņemts ar virtuves smaržu ošņāšanu, lai ievērotu ko citu.

- Kas vainas? Jūs taču viņu pazīstat?

- Pazīstu, Gila kungs strupi izmeta. Vairāk par visu viņu tagad, šķiet, interesēja flautas futrālis, ko Rands bija nolicis sev blakus. Nāciet man līdzi!

Saimnieks pameta ar galvu atpakaļ. Rands parāva Matu, lai tas atjēg­tos, un sekoja vīram, nesaprazdams, kas notiek.

Virtuvē Gila kungs apstājās, lai parunātu ar pavāri, dūšīgu sievieti ar matu mezglu pakausī; viņa mārciņu mārciņā līdzinājās samniekam. Kamēr Gila kungs runāja, pavāre apmaisīja savus katlus. Smaržoja tik jauki, ka divas dienas neēdušam cilvēkam smalka mērce šķita vislielākais gardums pasaulē. Nu gluži tik brīnišķīgi kā Alvēra kundzes virtuvē, un

Randam ieburkšķējās vēders. Mats liecās uz katlu pusi, pastiepis degunu. Rands draugam piebikstīja, un jauneklis aši notrausa no mutes siekalas.

Saimnieks steigšus veda abus puišus uz sētas durvīm. Stalli viņš pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena cita nav, un tad pievērsās viņiem. Pareizāk sakot, Randam.

- Kas atrodas futrāli, puis?

- Toma flauta, Rands nesteidzīgi atbildēja.

Viņš atvēra futrāli, it kā zeltsudrabotās flautas parādīšana varētu kaut kā līdzēt. Mata roka ieslīdēja zem mēteļa.

Gila kungs nenolaida skatienu no Randa.

- Tā ja, es to pazīstu! Ne vienu reizi vien esmu redzējis, kā viņš to spēlē, un otras tādas nekur, izņemot karalisko galmu, nav. Jaukie smaidi no Gila kunga sejas bija pagaisuši, viņa acis pēkšņi grieza kā ar nazi. Kā jūs pie tās tikāt? Toms drīzāk šķirtos no rokas nekā no flautas.

- Viņš man to iedeva.

Rands noņēma no muguras Toma apmetni saliktās mantas un nolika tās uz zemes, sakārtodams, lai būtu redzami krāsainie ielāpi un arfas fut­rāļa stūris.

- Toms ir miris, Gila kungs. Ja bijāt draugi, izsaku jums līdzjūtību! Viņš bija arī mans draugs.

- Tu saki, miris? Bet kā?

- Kāds… vīrs mēģināja mūs nogalināt. Toms iespieda man rokās šo saini un teica, lai bēgam.

Ielāpi noplivinājās kā tauriņi vējā. Randam aizžņaudzās rīkle, un viņš rūpīgi salocīja apmetni.

- Ja nebūtu viņa, mēs būtu gājuši bojā. Kopā ar Tomu ceļojām uz Kēmlinu. Un viņš ieteica doties pie jums, uz jūsu viesu namu.

- Tam, ka Toms ir miris, Gila kungs lēni sacīja, es ticēšu tikai tad, kad būšu redzējis viņa līķi.

Piebikstījis ar kurpes purngalu sainim, saimnieks neskanīgi nokle­pojās.

- Nē, nē es ticu, ka patiešām to visu redzējāt, tikai nespēju noticēt, ka viņš ir miris. Jūs ne iedomāties nevarat, cik viņš ir sīksts zellis vecais Toms Merilins!

Rands uzlika roku uz Mata pleca.

- Viss ir kārtībā, Mat! Esam satikuši draugu.

Gila kungs paskatījās uz Matu un nopūtās.

- Jādomā, ka tā nudien ir.

Mats lēni izslējās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Puisis vēl aizvien piesardzīgi vēroja viesu nama saimnieku, un viņa vaigā raustījās muskulis.

- Saki, ka nācāt uz Kēmlīnu? Gila kungs pašūpoja galvu. Šī nu ir pēdējā vieta, kur Toms gribētu būt, tā man šķiet, varbūt vēl izņemot Tarvalonu. Viņš pagaidīja, kamēr staļļa puisis aizved zirgu, un pat tad klusāk piebilda: Kā noprotu, jums ir nepatikšanas ar Aesu Sedajām.

- Jā, Mats norūca, bet Rands tajā pašā brīdī jautāja: Kāpēc jūs tā domājat?

Gila kungs neskanīgi iesmējās.

- Mēs bijām pazīstami, tāpēc es zinu. Toms nudien ielaistos šādās trakulībās, sevišķi, lai glābtu zēnus tādos gados kā jūs… Gila kunga acīs nozibsnīja atmiņas, un tad viņš izslējās taisni, izskatīdamies tāds kā pie­sardzīgs.-Bet tagad… hm… es neapsūdzu, nē, bet… hm… tomēr nesa­protu, kas jums… hm… gribu teikt… hm… kādas jums tieši ir nepatik­šanas ar Tarvalonu? Protams, ja jums nav nekas iebilstams, ka vaicāju.

Randam uzmetās zosāda, saprotot, ko Gila kungs domā. Vienspēles.

- Nē, nē, nekā tamlīdzīga, varu apzvērēt! Aesu Sedaja mums pat palī­dzēja. Moiraina bija… Rands iekoda mēlē, taču viesnīcas saimnieka sejas izteiksme nemainījās.

- Priecājos to dzirdēt! Neteiksim, ka es pārāk mīlētu Aesu Sedajas, taču labāk viena no viņām nekā… kaut kas cits. Gila kungs lēni pašū­poja galvu. Pēdējā laikā, kopš šurp atvests Logēns, par to pārāk daudz runā. Negribēju jūs apvainot, saprotiet, bet… nu, man taču jāzina, vai ne?

- Tas nav nekāds apvainojums, Rands sacīja.

Mata murmināšanu varēja iztulkot dažādi, taču saimnieks, šķiet, uz­skatīja, ka abi draugi ir vienisprātis.

- Izskatās, ka jūs abi esat no īstā kaula un varētu būt Toma draugi, taču ir pienākuši smagi laiki un grūtas dienas. Jādomā, ka maksātāji neesat, ko? Tikai nepārprotiet mani! Visa kā trūkst, un arī zeme kļuvusi dārgāka, tāpēc došu jums gultas ne jau vislabākās, tomēr siltas un sau­sas, un kaut kas, ko paēst, ari būs. Neko vairāk apsolīt nevaru, lai kā arī gribētu.

- Paldies! Rands sacīja un noslēpumaini paskatījās uz Matu. Tas ir vairāk, nekā es cerēju.

Nez ko viņš domāja ar īstu kaulu un kāpēc gribētu apsolīt vairāk?

- Nu, Toms ir labs draugs. Vecs draugs. Karstgalvis, ar tieksmi pateikt vissliktāko tiem, kuriem tas būtu jādzird vismazāk, taču jebkurā gadījumā labs draugs. Ja Toms neparādīsies… nu, nu tad gan jau kaut ko izdomā­sim. Nevienam citam Aesu Sedaju labāk nepieminiet un nestāstiet, ka viņa jums palīdz. Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, taču šobrīd Kēmlīnā pārāk daudzi to nesaprastu, un es neteikšu, ka tikai Baltie apmetņi vien.

Mats iesprauslājās.

- Manis pēc kraukļi varētu vest visas Aesu Sedajas pa taisno uz Šajolgulu!

- Pievaldi mēli! Gila kungs norūca. Es teicu, ka viņas nemīlu, tomēr tāpēc vien neesmu tāds muļķis, lai domātu, ka viņas ir iesaistītas jebkurā ļaundarībā. Karaliene atbalsta Elēdu, bet aiz Karalienes mugu­ras stāv gvarde. Gaisma gādā, lai pēc izmaiņām nekļūtu vēl ļaunāk. Vie­nīgi pēdējā laikā dažiem Karalienes sargiem mazliet sakāpis galvā viņi pret tiem, kas ir noskaņoti pret Aesu Sedajām, izturas parupji. Paldies Gaismai! ne jau dežūras laikā, un tomēr. Nevēlos, ka manā viesistabā ielaužas sargi un dod man mācību, un nevēlos, lai Baltie apmetņi kādu sakūda uzšvīkāt uz manām durvīm Pūķa Zobu. Tāpēc, ja no manis gaidāt palīdzību, paturiet domas par Aesu Sedajām pie sevis. Gan labās, gan sliktās domas. Brīdi paklusējis, viņš piebilda: Varbūt būs labāk, ja nepieminēsiet arī Toma vārdu, ja to varētu izdzirdēt kāds svešais. Dažiem sargiem ir laba atmiņa un Karalienei arī. Nevajag izaicināt likteni.

- Vai Tomam bija domstarpības ar Karalieni? Randa balsī skanēja neticiba.

Gila kungs sāka smieties.

- Tātad visu viņš jums tomēr neizstāstīja. No vienas puses, kāpēc lai viņš to darītu? Bet, no otras -, kāpēc gan jums nezināt? Nav jau nekāds lielais noslēpums. Kā jums šķiet, vai ir vēl kāds menestrels, kas domā par sevi tikpat daudz, cik Toms? Nu, ja tā labi pameklē, tad droši vien atras­tos, taču man vienmēr ir šķitis, ka domāšana par sevi grūtā brīdī Tomam allaž ir palīdzējusi. Ziniet ne jau vienmēr Toms bija menestrels, kas ceļo no ciemata uz ciematu, pusi nakšu pārlaizdams zem žoga. Savulaik Toms Merilins bija galma bards pašā Kēmlīnā un viņu pazina visos karaliskajos galmos no Tēras līdz Maradonai.

- Toms? Mats brīnījās.

Rands lēni pamāja ar galvu. Viņš viegli varēja iedomāties Tomu Kara­lienes galmā ar viņa cēlumu un dižajiem žestiem.

- Tā bija, Gila kungs pamāja. Neilgi pēc Tāringeila Damodreda nāves… kad nāca gaismā nepatikšanas ar Toma brāļadēlu, atradās tādi, kas apgalvoja… kā lai to pasaka… ka Toms Karalienei ir tuvāks, nekā pieklātos. Tolaik Morgeisa bija jauna atraitne un Toms pašos spēka gados. Karaliene, manuprāt, var darīt, ko vēlas. Un viņa vienmēr bijusi ar raksturu, mūsu labā Morgeisa. Toms, uzzinājis, kādā nelaimē iekļuvis brāļadēls, ne vārda neteicis, aizbrauca. Karalienei tas diez kā nepatika. Tapat ari viņa iejaukšanās Aesu Sedaju darīšanās. Brāļadēls vai ne šau­bos, vai tā tomēr bija. Taču atgriezies Toms pateica dažus vārdus, tā gan. Vārdus, kādus Karalienei parasti nesaka. Vārdus, kādus nesaka nevienai sievietei ar Morgeisas raksturu. Ari Elēda nostājās pret Tomu, jo viņš iejaucās Aesu Sedaju attiecībās ar brāļadēlu, un, iekļuvis Karalienes rakstura un Elēdas naida krustugunis, Toms pameta Kēmllnu, būdams pussoli no cietuma, ja ne no bendes cirvja. Cik man zināms, pavēle vēl aizvien ir spēkā.

- Bet tas taču bija tik sen, Rands iebilda, varbūt neviens to vairs neatceras.

Gila kungs pašūpoja galvu.

- Karalienes gvardes ģenerālkapteinis ir Garets Brains. Viņš perso­niski vadīja sargu vienību, kurai tika dota Morgeisas pavēle sameklēt Tomu un atvest atpakaļ, važās iekaltu. Viņš jau nu gan nebūs aizmirsis, ka, atgriezies tukšām rokām, uzzināja: Toms tikmēr ir bijis pilī un atkal devies prom. Bet Karaliene neko neaizmirst. Vai zināt kādu sievieti, kas aizmirst? Jā, ar Morgeisu nevar jokot. Varu galvot, ka pēc tam visi pilsē­tas ļaudis mēnesi čukstēdami staigāja uz pirkstgaliem. Netrūkst arī vecu sargu, kas to atceras. Nē, labāk turiet noslēpumā, ka pazīstat Tomu, tāpat ari savu Aesu Sedaju. Bet nu nāciet, sameklēšu jums kaut ko ēdamu! Izskatās, ka jums abiem vēderi jau pie mugurkaula pielipuši.

Trīsdesmit sestā nodala

Raksta tīmeklis

A

izvedis puišus pie galda viesistabas stūri, Gila kungs viesu apkal-

potājai lika atnest ēdienu. Ieraudzījis šķīvjus ar dažām plānām

gaļas šķēlītēm, pārlietām ar mērci, sadzeltējušiem zaļumiem un

katrā traukā pa diviem kartupeļiem, Rands nogrozīja galvu ne jau dus-

mīgi, bet skumji un rezignēti. Saimnieks taču bija brīdinājis, ka šobrīd

visa trūkst. Paņēmis dakšiņu un nazi, Rands iedomājās, kā būs pēc tam,

kad šķīvis būs tukšs. To iztēlojoties, knapā maltīte šķita kā īsts mielasts.

Rands nodrebinājās.

Gila kungs bija izvēlējies visnomaļāko galdu un pats apsēdās ar muguru pret stūri, lai varētu pārredzēt istabu. Ja kāds pienāktu tik tuvu, ka varētu dzirdēt viņu sarunu, saimnieks uzreiz to ievērotu. Tiklīdz apkal­potāja aizgāja, viņš klusi iesāka:

- Kāpēc jūs tagad nevarētu pastāstīt man par savām nelaimēm? Ja gribu jums palīdzēt, man noteikti jāzina, kādā ķezā esat iekūlušies.

Rands paskatījās uz Matu, bet draugs, saraucis pieri, blenza šķīvī, it kā dusmotos uz kartupeli, kuru tobrīd ar dakšiņu pārknieba. Rands dziļi ievilka elpu.

- Es pats to īsti nesaprotu, viņš iesāka.

Jauneklis īsi visu izstāstīja, noklusēdams tikai par trollokiem un Izdzi­sušajiem. Ja gaidi no kāda palīdzību, nevajag viņu apgrūtināt ar pasakām. Rands uzskatīja, ka nav vērts pārspīlēt briesmas un iesaistīt notikumos citus, ja pašiem trūkst īstas skaidrības. Viņu un Matu kāds vajāja, tāpat arī pāris viņu draugu. Vajātāji uzradās, kur viņus vismazāk gaidīja, bija nāvējoši bīstami un alka nogalināt Randu un citus, varbūt gribēja vēl ko

ļaunāku. Moiraina teica, ka daži no tiem esot Melndraugi. Toms Moirainai līdz galam neuzticējās, tomēr palika kopā ar viņiem, kā pats sacīja, brāļadēla dēļ. Ceļā uz Balto tiltu viņiem kāds uzbruka, tur arī ceļi šķīrās, bet pēc tam pie Baltā tilta Toms gāja bojā, glābdams abus puišus kār­tējā uzbrukuma laikā. Pēc tam viņiem vēl vairākkārt draudēja briesmas. Rands zināja, ka stāsta saraustīti, tomēr tā bija vislabākā īsā versija, uz kādu viņš bija spējīgs; puisis negribēja pateikt neko lieku.

- Pēc tam mēs gājām līdz pat Kēmlīnai, viņš turpināja. Tāds bija mūsu sākotnējais plāns. Kēmlīna, pēc tam Tarvalona.

Rands grozījās, jo bija apsēdies uz krēsla malas un nejutās visai ērti. Viss tik ilgi bija turēts noslēpumā, ka stāstīdams lai arī ne visu viņš jutās dīvaini.

- Ja nenovirzīsimies no sākotnējā maršruta, pārējie mūs agri vai vēlu atradīs.

- Ja vien viņi ir dzīvi, Mats nomurmināja, blenzdams šķīvī.

Rands uz draugu pat nepaskatījās. Viņam šķita, ka vēl kaut kas jāpie­bilst:

- Palīdzot mums, jūs pats varat iekļūt nepatikšanās.

Gila kungs bezrūpīgi atmeta ar tuklo roku.

- Neteikšu, ka es pēc tām ilgojos, taču tā nebūtu pirmā reize. Neviens sasodītais Melndraugs nepiespiedīs mani uzgriezt muguru Toma drau­giem. Bet jūsu draudzene no ziemeļiem… ja viņa ieradīsies Kēmlīnā, gan jau es padzirdēšu. Ļaudis ievēro, kad parādās un aizbrauc tādas personas, un runātajam taču ir vēja spārni.

Bridi vilcinājies, Rands pajautāja:

- Bet kā ar Elēdu?

Arī Gila kungs mirkli vilcinājās un tad pašūpoja galvu.

- Labāk jums nesatikties. Ja jūs nebūtu saistīti ar Tomu, tad varbūt varētu. Viņa redzēs jums cauri, un kas tad būs? Kas to lai zina. Varbūt nokļūsiet cietumā. Vai pat ļaunāk. Runā, ka Elēdai esot īpaša uztvere viņa zina, kas ir noticis un kas vēl notiks. Stāsta Elēda uzreiz ievēro, ja cilvēks cenšas kaut ko noslēpt. Nezinu, bet es gan neriskētu. Ja te nebūtu iejaukts Toms, varētu iet pie Gvardes. Viņi aši tiktu galā ar Melndraugiem. Taču, pat ja Gvardei par Tomu noklusēsiet, baumas tāpat aizies līdz Elē­dai; pietiks jau ar Melndraugu pieminēšanu, un tad būsiet turpat, kur sākāt.

- Gvarde neder, Rands piekrita.

Mats dedzīgi pamāja un, bāzdams dakšiņu mutē, notašķīja zodu ar mērci.

- Vistrakāk, ka, varbūt paši to negribēdami, esat attapušies politikas lauciņa nomalē, puis, un politika ir miglains dūksnājs, čūsku pilns.

- Bet ko teiksiet par… Rands iesāka, taču saimnieks piepeši savie­bās un izslējās tā, ka krēsls zem viņa raženā auguma nočīkstēja.

Uz virtuves sliekšņa stāvēja pavāre, slaucīdama rokas priekšautā. Ieraudzījusi Gila kungu, viņa pamāja, lai tas atnāk, un tad atkal nozuda virtuvē.

- Tikpat kā būtu precējies ar viņu, Gila kungs nopūtās. Vienmēr zina, kas jāsalabo, kad man pašam par to vēl nav ne jausmas. Ja nebūs aizdambējušās caurules vai izlietnes, tad tās būs žurkas. Cenšos uzturēt tīrību, bet saprotiet paši pilsētā ir daudz ļaužu, tāpēc ari visur ir žur­kas. Kur vienuviet daudz cilvēku, tur arī žurkas, un šobrīd Kēmlīnu ir apsēdusi žurku sērga. Jūs neticēsiet, cik šobrīd maksā labs kaķis, krietns peļu junkurs! Jūsu istaba būs bēniņos. Pateikšu meitenēm, un ikviena no viņām jūs turp aizvedīs. Bet par Melndraugiem neraizējieties! Par Bal­tajiem apmetņiem daudz laba nevaru teikt, tomēr viņu dēļ tāpat arī Gvardes Kēmlīnā neviens no šīs sugas savu nešķīsto ģīmi nerāda.

Krēsls atkal iečīkstējās. Saimnieks iestūmās ar to vietā un tad piecēlās.

- Cerams, tās atkal nebūs caurules.

Rands ķērās pie ēdiena, bet tad ievēroja, ka Mats vairs neēd.

- Man šķita, ka tu esi izsalcis, viņš aizrādīja.

Neatraudams skatienu no šķīvja, draugs ar dakšiņu stumdīja kartu­peļa gabalu.

- Ir jāēd, Mat! Ja gribam tikt līdz Tarvalonai, jāuzkrāj spēki.

Mats klusītēm rūgti iesmējās.

- Tarvalona! Līdz šim mēs runājām par Kēmlīnu. Moiraina mūs gai­dīs Kēmlīnā. Tur atradīsim Perinu un Egvēnu. Jātiek līdz Kēmlīnai, un tad viss būs kārtībā. Tagad, kad esam Kēmlīnā, atkal nav labi! Nav nedz Moirainas, nedz Perina, neviena. Tagad tu saki, ka ir jāiet uz Tarvalonu un tikai tad viss nokārtosies.

- Bet mēs esam dzīvi, Rands atbildēja daudz asāk, nekā bija gri­bējis. Dziļi ieelpojis, viņš centās runāt laipnāk. Mēs esam dzīvi. Un tas jau vien ir labi. Esmu nolēmis izdzīvot. Gribu uzzināt, kāpēc mēs kādam esam tik svarīgi. Es nepadošos!

- Visapkārt ir tik daudz ļaužu; ikkatrs no viņiem var būt Melndraugs. Gila kungs pārāk ātri piesolīja mums palīdzību. Pasaki man, kurš cilvēks neuztraucas nedz par Aesu Sedajām, nedz Melndraugiem! Tas nav nor­māli. Jebkurš cienījams pilsonis parādītu mums durvis… vai… vai tamlī­dzīgi.

- Ēd, Rands klusi sacīja un nenovērsa no Mata skatienu, kamēr draugs sāka košļāt gaļas kumosu.

Viņš pats uz brīdi novietoja rokas blakus šķīvim un piespieda pie galda, lai tās netrīc. Rands bija pārbijies. Protams, ne jau Gila kunga dēļ, taču arī bez viņa netrūka, no kā baidīties. Pilsētas augstie mūri Izdzi­sušo neaizkavēs. Varbūt vajadzēja to pateikt viesnīcniekam? Bet vai Gila kungs kaut arī tic viņiem palīdzētu, zinādams, ka Izdzisušais var ienākt arī “Karalienes Svētībā”? Un žurkas! Varbūt tās tiešām vairojas vietās, kur ir daudz ļaužu, taču Rands atcerējās Bērlonā redzēto sapni, kas nemaz nebija sapnis; tajā žurkai tika pārlauzts mugurkauls. Dažreiz Melnais izmantojot maitēdāju acis, tā vismaz teica Lans. Kraukļu, vārnu, žurku acis…

Rands ēda, taču pēc tam pat neatcerējās, vai viņam bija garšojis.

Apteksne meiča, kas, viņiem ienākot, bija spodrinājusi svečturus, aizveda puišus uz istabu bēniņos. Tur slīpā ārsienā bija izcirsts logs; tam abās pusēs stāvēja pa gultai, bet blakus durvīm bija vadži. Tumšacainā meitene sāka ņurcīt brunču apakšmalu un ķiķināt, kad vien paskatījās uz Randu. Viņa bija glīta, taču jauneklis zināja: pietiks tikai pateikt kādu vārdu, un viņš jau būs izgāzies. Žēl, ka viņš nemāk apieties ar meitenēm kā Perins. Kad kalpotāja aizgāja, Rands atviegloti nopūtās.

Viņš jau gaidīja, ka Mats sāks zoboties, taču, līdzko aiz meitenes bija aizvērušās durvis, draugs ar visu apmetni un zābakiem iekrita gultā un pagriezās ar seju pret sienu.

Rands pakāra saiņus un drēbes, skatīdamies viņam mugurā. Droši vien Mats zem mēteļa atkal bija sagrābis dunci.

- Vai taisies visu laiku gulēt un slēpties? Rands beigās neizturēja.

- Esmu noguris, Mats nomurmināja.

- Mums vēl šis tas jāpajautā Gila kungam. Varbūt viņš pat pateiks, kur varam meklēt Egvēnu un Perinu. Iespējams, viņi abi jau ir Kēmlīnā, ja nebūs pazaudējuši zirgus.

- Viņi ir miruši, Mats teica sienai.

Rands mirkli vilcinājās, bet tad atmeta ar roku. Klusi aizvēris aiz sevis durvis, viņš cerēja, ka Mats patiešām aizmigs.

Taču apakšstāvā Gila kungs nebija atrodams, un pēc pavāres skarbās sejas izteiksmes varēja pateikt, ka arī viņa meklē saimnieku. Kādu laiciņu Rands pasēdēja viesistabā, līdz aptvēra, ka pēta visus ienācējus katru svešinieku, kas varēja būt kāds vai kaut kas -, sevišķi tad, ja uz sliekšņa parādījās stāvs melnā apmetnī. Izdzisušais šeit būtu kā lapsa vistu kūtī.

No ielas ienāca Gvardes sargs sarkanā formastērpā. Apstājies uz sliek­šņa, vīrs uzmeta saltu skatienu visiem viesistabā sēdošajiem, kas izskatī­jās pēc iebraucējiem. Beigās viņa acis apstājās pie Randa, kurš sāka pētīt galda virsmu, bet, kad puisis pacēla skatienu, sargs jau bija prom.

Garām gāja melnacainā apteksne ar dvieļiem rokās.

- Dažreiz viņi tā dara, pienākusi tuvāk, viņa sazvērnieciski čuk­stēja. Vienkārši pārbauda, vai te kas nav atgadījies. Gādā par mūsu labās Karalienes pavalstniekiem. Tev nav par ko uztraukties!

Meiča ieķiķinājās.

Rands papurināja galvu. Viņai bija taisnība. Sargs taču nepienāca un neprasīja, vai viņš nepazīst Tomu Merilinu. Esmu tāds pats kā Mats. Rands iecirta nagus krēsla atzveltnē.

Cita apteksne pārbaudīja, cik daudz eļļas vēl palicis sienu gaismekļos.

- Vai es nevaru pasēdēt kaut kur citur? Rands viņai jautāja, negri­bēdams iet augšā pa kāpnēm un klusēt blakus saīgušajam Matam. Var­būt jums ir kāda tukša istaba?

- Mums ir bibliotēka, meitene pamāja uz durvīm. Izej pa durvīm, pagriezies pa labi, pēc tam ej līdz gaiteņa galam. Šobrīd tur nevienam nevajadzētu būt.

- Paldies! Ja gadījumā redzi Gila kungu, lūdzu, pasaki, ka Rands Altors grib parunāt. Protams, ja viņš var atlicināt kādu brīdi.

- Pateikšu, meitene atbildēja un pasmaidīja. Pavāre arī grib ar viņu runāt.

Rands pagriezās, un tad viņam ienāca prātā, ka saimnieks slēpjas.

Iegājis bibliotēkā, jauneklis apstājās un sāka skatīties visapkārt. Plauktos varētu būt trīssimt vai četrsimt grāmatu, vairāk, nekā Rands līdz šim bija vienuviet redzējis. Audekla un ādas iesējumos, ar zeltītām muguriņām. Tikai dažas bija koka vākos. Aši pārskrējis ar acīm pār nosaukumiem, Rands ieraudzīja savas mīļākās grāmatas. “Džeina Fārstraidera ceļojumi.”

“Vilima Manekesa esejas.” Redzot “Ceļojumus piejūras tautas” ādas iesē­jumā, Randam aizrāvās elpa. Tams jau sen bija gribējis to izlasit.

Rands iedomājās, kā tēvs smaidīdams paņem rokās grāmatu, sāk to šķirstīt, aptausta un beigās, apsēdies pie kamīna ar pīpi mutē, sāk lasīt. Stingrāk saņēmis rokā zobenu, viņš juta sirdī zaudējuma sāpes un tuk­šumu, kas apslāpēja prieku par grāmatām.

Kāds nokremšļojās, un Rands attapās, ka nav viens. Gribēdams atvainoties par ielaušanos, viņš pagriezās. Jauneklis jau bija pieradis, ka gandrīz vienmēr un visur augumā ir visgarākais, bet šoreiz gan bija jāceļ skatiens augstāk un augstāk, līdz viņam atvērās mute. Būtnes galva atra­dās teju pie pašiem griestiem, desmit pēdu augstumā. Deguns bija tikpat plats kā seja tik plats, ka drīzāk atgādināja snuķi. Uzacis nokarājās kā astes virs gaišām tasīšu lieluma acīm. No nevīžīgām, melnām krēpēm līda laukā spalvainas ausis. Trolloks! Rands iekliedzies gribēja atkāpties un raut laukā zobenu. Taču sapinās pats savās kājās un smagi apsēdās uz grīdas.

- Es gribētu, lai jūs, cilvēki, rīkotos citādi, dobji kā bungas atska­nēja balss. Spalvainās ausis strauji sakustējās, un balss kļuva bēdīga. Reti kurš par mums atceras. Droši vien paši esam pie tā vainīgi. Kopš Ēna pārklājusi ceļus, visai reti apgrozāmies cilvēku vidū. Nu jau… jā, nu jau būs sešas paaudzes. Jā, uzreiz pēc simtgadu kara beigām, nūja.

Pašūpojis pinkaino galvu, svešais izdvesa vērša cienīgu nopūtu.

- Pārāk ilgi, pārāk ilgi, un ceļotgribētāju ir maz, tikpat kā nemaz.

Rands, atvēris muti, labu brīdi tikai sēdēja un skatījās uz svešinieku

pusgaros zābakos ar platiem purngaliem un tumšzilā mētelī, aizpogātā no kakla līdz viduklim. Zemāk mētelis bija platāks un virs maisveida biksēm atgādināja skotu brunčus. Vienā rokā viņš turēja grāmatu, kas milzīgajā plaukstā izskatījās niecīga, grāmatzīmes vietā starp lapām ielicis pirkstu, trīsreiz resnāku nekā cilvēka pirksts.

- Man šķita, ka jūs… Rands iesāka un tad apķērās. Bet kāds…

Arī tas nederēja. Piecēlies kājās, viņš piesardzīgi pasniedza roku.

- Mani sauc Rands Altors.

Tā pazuda milzīgajā ķetnā, un svešais oficiāli palocījās.

- Loials, Halana dēls, kas ir Ārenta dēls. Tavs vārds skan man ausīs kā dziesma, Rand Altor!

Rands nosprieda, ka tas ir tradicionāls sveiciens. Arī viņš palocījās.

- Tavs vārds skan man ausīs kā dziesma, Loial, Halana dēls… kas ir… Ārenta dēls!

Viss šķita mazliet nereāli. Rands vēl nezināja, kas ir Loials. Milzīgās ķetnas spiediens bija apbrīnojami viegls, tomēr jauneklis atviegloti nopū­tās, juzdams, ka roka nav savainota.

- Jūs, cilvēkus, var ātri izsist no līdzsvara, Loiala balss dunēja kā bungas. Protams, dzirdēju nostāstus, lasīju grāmatās, taču līdz galam nesapratu. Kad ierados Kēmlīnā, nespēju noticēt, ka manis dēļ var sacel­ties tāda kņada. Bērni raudāja, sievietes spiedza, pūlis dzinās pakaļ cauri visai pilsētai, vicinot nūjas, nažus un lāpas un kliedzot: Trolloks! Baidos, ka beigās ari es pats sāku raizēties. Pat nezinu, kā viss beigtos, ja tuvumā negadītos Karalienes sargu vienība.

- Tev paveicās, Rands izdvesa.

- Jā, bet arī sargi izskatījās gandrīz tikpat nobijušies kā citi. Nu jau esmu Kēmlīnā ceturto dienu un neuzdrīkstos bāzt laukā degunu. Kriet­nais Gila kungs pat palūdza, lai nerādos viesistabā. Loials noraustīja ausis. Ne jau tāpēc, ka būtu neviesmīlīgs, tu jau saproti. Pirmajā vakarā te bija neliels tracis. Šķita, ka visi uzreiz grib doties prom. Neganti bļaudami un kliegdami, ļaudis uzreiz gāzās uz durvīm. Dažs labs taču varēja tikt savainots.

Rands kā apburts skatījās uz Loiala kustīgajām ausīm.

- Teikšu tev, ka ne jau tāpēc es atstāju stēdingu.

- Tu esi ogērs! Rands iesaucās. Pagaidi! Sešas paaudzes? Tu pie­minēji simtgadu karu. Cik tad tev pašam gadu?

Laikam nebija pieklājīgi tā jautāt, taču Loials izskatījās drīzāk nobi­jies nekā apvainots.

- Deviņdesmit, ogērs saspringtā balsī atbildēja. Pēc desmit ga­diem drīkstēšu uzrunāt Apspriedi. Ceru, ka vecajie ļaus man runāt, ja jau lēma, vai drīkstu atstāt stēdingu. Viņi gan neatkarīgi no vecuma vien­mēr raizējas par visiem, kas grib doties uz Ārpasauli. Jūs, cilvēki, esat tik nepacietīgi un neapdomīgi. Samirkšķinājis acis, ogērs aši palocījās.

- Lūdzu, piedod! Man nevajadzēja tā teikt. Bet jūs vienmēr cīnāties, arī bez vajadzības.

- Tas tiesa, Rands piekrita.

Tomēr šķita neaptverami, ka Loials ir tik vecs. Vecāks par Sennu Buiji, taču par jaunu, lai… Rands apsēdās krēslā ar augstu atzveltni. Loials

sastūma kopā divus krēslus un ari apsēdās. Sēdošs viņš bija teju tikpat garš kā vairums vīriešu stāvot.

- Bet beigās taču tevi palaida.

Loials pētīja grīdu, saraucis degunu un berzēdams to ar resno pirkstu.

- Nūja, bet tagad pie lietas. Saproti, Apspriede nav pārāk gara, daž­reiz neilgst pat gadu, taču, ja var ticēt dzirdētajam, sprieduma pieņemša­nas brīdī es jau būšu pietiekami vecs, lai varētu ceļot bez atļaujas. Baidos, ka, viņuprāt, esmu uzlicis cirvi uz pārāk gara kāta, taču es ņēmu un… aizgāju. Vecajie mani sauc par lielu karstgalvi, un baidos ar savu rīcību es apstiprinu, ka viņiem ir taisnība. Nez vai viņi jau ir ievērojuši manu prombūtni? Bet es nevarēju neiet.

Rands koda lūpā, lai nesmietos. Ja Loials tiek uzskatīts par karstgalvi, tad viegli iedomāties, kādi ir citi ogēri. Apspriede nav gara, neilgst pat gadu? Alvēra kungs brīnīdamies grozītu galvu. Ciemata padomes sanāk­smē, ja tā ilgtu pusi dienas, visi sēdētu kā uz adatām, pat Harals Luhans. Randā uzvilnīja ilgas pēc mājām. Atceroties Tamu, Egvēnu, Vīnavota iebrauktuvi, Beltainu un Zaļienu, laimīgākus laikus nekā tagad, viņam aizrāvās elpa. Tad jauneklis atmiņas padzina.

- Ja neiebilsti, es gribētu zināt, Rands nokāsējies iesāka, kāpēc jūs tā raujaties… nu, uz Ārpasauli? Vismaz es nožēloju, ka pametu mājas.

- Kāpēc? Gribēju redzēt kaut ko jaunu, Loials atbildēja tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Lasot grāmatas, ceļojumu aprakstus, es alku ari redzēt, ne tikai lasīt. Uzmanīgi lasīju katru raksta galu par ceļo­jumiem, par Ejām, par tradīcijām cilvēku valstīs un pilsētās, kuras mēs jums, ļaudīm, uzcēlām pēc Pasaules ārdījuma. Jo vairāk lasīju, jo skaid­rāk zināju, ka man jātiek uz Ārpasauli, jāredz savām acīm vietas, kur mēs savulaik esam bijuši, jāredz birztalas.

Rands samirkšķināja acis.

- Birztalas?

- Jā, birztalas. Koki. Protams, palikuši tikai daži no lielajiem kokiem, kas sniedzas debesīs un glabā svaigas atmiņas par stēdingu.

Krēsls ievaidējās, kad ogērs pieliecās uz priekšu. Viņa acis neparasti mirdzēja, bet ausis viegli trīsēja.

- Parasti mēs izmantojām vietējos kokus. Nevar taču izaicināt zemi. Cik nu tur ilgi, un tā sacelsies. Vīzija jāveido, balstoties uz zemi, nevis otrādi. Ikvienam iestādītajam kokam bija paredzēts augt un zelt,

iekļauties pārējo vidū un papildināt citus, protams, lai labāk augtu, bet arī tāpēc, lai acis un sirdis varētu dziedāt. Ak, grāmatas vēsta par mūžīgi zaļojošām birztalām, liekot vecajiem vienlaikus raudāt un smiet!

- Bet pilsētas? Rands jautāja.

Loials uzmeta viņam apjukušu skatienu.

- Pilsētas. Pilsētas, kuras uzbūvēja ogēri. Kaut vai Kēmlīna. To taču uzcēla ogēri? Ta vēsta nostāsti.

- Darbs ar akmeni… Loiala milzu pleci sakustējās. Viens no ama­tiem, kuru apguvām pēc Ārdījuma, izsūtījuma laikā, kad vēl tikai cerējām atgriezties stēdingā. Laba lieta, bet nedabiska. Centies, cik gribi, esmu lasījis, ka ogēri mēģināja no visas sirds, taču akmeni atdzīvināt nevar. Daži vēl strādā ar akmeni, taču tikai tāpēc, ka jūs, cilvēki, karodami bieži sagraujat mājas. Jā, daži ogēri… Kairhjenā, tā to tagad sauc… pats garām­ejot redzēju. Par laimi, viņi bija no citas stēditigas, tāpēc par mani neko nezināja, lai gan juta aizdomas un brīnījās, kā tik jauns ogērs kā es var viens klaiņot Ārpasaulē. Bet man, par laimi, nebija vajadzības tur ilgi aiz­kavēties. Katrā ziņā darbu ar akmeni, saproti pats, mums uztiepa Raksta audekls, bet birztalas nāca no sirds.

Rands nogrozīja galvu. Puse nostāstu, ar kuriem viņš uzauga, tika apgriezti ar kājām gaisā.

- Loial, es nezināju, ka ogēri tic Rakstam.

- Protams, mēs ticam! Laika rats auž Laikmetu rakstu, un mūsu dzī­ves ir auduma pavedieni. Neviens nezina, kā viņa dzīve ieaužas Rakstā un kā tajā ievijas ļaužu pavedieni. Piedzīvojām Pasaules ārdījumu un izsūtī­jumu, akmeni un ilgas un beigās, iekams visi nomirām, atguvām stēdingu. Dažreiz man ienāk prātā, ka jūs, cilvēki, esat tādi, kādi esat, tāpēc, ka jums ir tik īsi pavedieni. Un tādi aušanas laikā noteikti spurojas uz visām pusēm. Ak, es jau atkal aizrāvos! Vecajie teic, ka jums, cilvēkiem, nepatīk, ja kāds atgādina, ka jūsu dzīves laiks ir tik īss. Ceru, ka neaizvainoju tavas jūtas.

Rands smiedamies purināja galvu.

- It nemaz! Droši vien būtu jauki dzīvot tikpat ilgi, cik dzīvojat jūs, taču nekad neesmu par to domājis. Manuprāt, ja cilvēks nodzīvo tik ilgi kā vecais Senns Buije, pilnīgi pietiek.

- Vai tad viņš ir tik ļoti vecs?

Rands tikai pamāja ar galvu. Nevarēja taču teikt, ka Senns Buije ir jaunāks par Loialu.

- Nūja, Loials turpināja, varbūt jums, cilvēkiem, dzīve ir īsa, taču jūs mākat to izmantot, visu laiku lēkājat riņķi, vienmēr steidzaties. Un jums pieder visa pasaule. Bet mēs, ogēri, esam piesaistīti stēdingai.

- Bet tu taču esi Ārpasaulē.

- Tikai uz brīdi, Rand. Man tāpat būs jāatgriežas. Pasaule pieder tev, tev un tev līdzīgajiem. Bet man ir stēdinga. Ārpasaule ir pārāk nemierīga un juceklīga. Turklāt daudz kas ir mainījies salīdzinājumā ar to, ko esmu lasījis grāmatā.

- Ko lai dara, gadu gaitā daudz kas mainās. Vismaz šis un tas.

- Šis un tas? Puse pilsētu, par kurām lasīju, vairs nepastāv, bet vairums pārējo ir pārdēvētas. Kaut vai Kairhjena. Tās īstais vārds ir Al’kair’hjenālena, Zelta rītausmas kalns. Vietējie to vairs neatceras, lai gan pašiem karogos ir attēlota rītausma. Aizmirsta ir arī birztala. Šaubos, vai kāds pēc trolloku kariem par to rūpējas. Tagad tur ir parasts mežs, kurā cērt kokus malkai. Lielo koku vairs nav, un visi tos ir aizmirsuši. Bet šeit? Kēmlīna gan vēl ir Kēmlīna, taču uzbūvēta tieši birztalas vietā. Mēs atrodamies mazāk par ceturtdaļjūdzi no centra, kur tai būtu jāatrodas. Nav vairs neviena koka. Biju arī Tērā un Iliānā. Arī tās ir pārdēvētas un aizmirstas. Tērā birztalas vietā plešas zirgu ganības, bet Iliānā Karaļa parks, kurā viņš medī briežus, un bez Karaļa atļaujas parkā neviens netiek. Viss ir mainījies līdz nepazīšanai, Rand. Gaužām bail, ka tā būs visur, kur vien iešu. Visas birztalas ir izcirstas, atmiņas izgaisušas, visi sapņi miruši.

- Tu nedrīksti padoties, Loial. Tu nekad nedrīksti padoties! Ja pado­sies, tu tikpat labi varētu būt miris.

Rands sarkdams piespiedās krēsla atzveltnei, cik cieši vien varēdams. Puisis domāja, ka ogērs smiesies, taču Loials tikai drūmi pamāja.

- Tā jau jūsu cilts dzīvo, vai ne? Viņa balss mainījās, it kā kādu citē­jot. Līdz beigās nodzisis mijkrēslis, pazudīs ūdens, un tad ar atieztiem zobiem un pēdējo elpas vilcienu Ēnā kliegsiet, pēdējā dienā spļausiet acīs Skatiena dzēsējam.

Loials vaicājoši piešķieba pinkaino galvu. Randam nebija ne jausmas, ko ogērs no viņa gaida.

Loials pagaidīja brīdi, tad otru, un viņa garās uzacis satraukti savil­kās. Tomēr ogērs turpināja gaidīt. Rands ieilgušajā klusumā sāka justies neveikli.

- Lielie koki, Rands beidzot ierunājās tāpēc vien, lai pārtrauktu klusumu, vai tie ir tādi kā avendesora?

Loials strauji sakustējās, un viņa krēsls nočīkstēja un nokrakšķēja tik skaļi, ka puisis jau nobijās, ka tas izjuks gabalos.

- Tu jau pats zini labāk. Labāk par visiem citiem.

- Es? Kā es varu zināt?

- Vai tu dzen ar mani jokus? Dažkārt jūs, aijeli, smejaties par visdī­vainākajām lietām.

- Ko? Es neesmu aijels! Esmu no Divupes. Aijelu savu mūžu neesmu redzējis!

Loials pašūpoja galvu, un kušķi virs viņa ausīm nolaidās.

- Vai redzi? Viss ir mainījies, un puse no tā, ko es zinu, vairs nekam neder. Cerams, es tevi neaizvainoju. Nešaubos, ka tava Divupe ir ļoti jauka vieta, lai arī kur tā atrodas.

- Man kāds teica, Rands turpināja, ka savulaik Divupi sauca par Maneterenu. Vismaz es tādu vārdu dzirdēju pirmo un vienīgo reizi, bet varbūt tu…

Ogēra ausis līksmi saslējās.

- Ak! Jā. Maneterena. Kušķi virs ausīm atkal nolaidās. Arī tur bija ļoti jauka birztala. Manā sirdī dzied tavas sāpes, Rand Altor. Mēs nepaguvām laikus ierasties.

Loials sēdēdams palocījās un Rands tāpat, noprazdams, ka tā jādara, citādi Loials varētu apvainoties un labākajā gadījumā uzskatītu viņu par rupekli. Vai viņš domā, ka cilvēkiem ir tāda pati atmiņa kā ogēriem? Loiala nolaistie mutes kaktiņi un acu stūrīši nepārprotami liecināja, ka viņš saprot Randa sāpes par zaudējumu, it kā Maneterena būtu nopostīta vakar, nevis pirms divtūkstoš gadiem un Rands pats to būtu pārdzīvojis, nevis tikai dzirdējis no Moirainas.

Pēc mirkļa Loials nopūtās.

- Rats griežas, viņš teica, un neviens nezina, uz kuru pusi. Taču tu esi gājis gandrīz tikpat tālu no mājām, cik es no savējām. Ievēro­jams attālums, ņemot vērā tagadējos apstākļus. Kad ceļi bija brīvi, tad,

protams, bija citādi, bet tas bija vēl sirmā senatnē. Saki: kāpēc tu tik tālu nāci? Vai arī gribēji redzēt kaut ko jaunu?

Rands jau vēra muti, lai atbildētu, ka viņi ieradās viltus Pūķa dēļ, tomēr to nepateica. Varbūt tāpēc, ka Loials izturējās kā Randa vienaudzis, bija deviņdesmit gadus vecs vai nebija. Varbūt deviņdesmitgadīgs ogērs nebija vecāks par Randu? Viņam jau tik sen nebija bijis izdevības parunāt ar kādu par visu notiekošo. Mūždien bija jābaidās, ka sarunu biedrs var izrādīties Melndraugs vai arī var uzskatīt, ka Rands ir Melndraugs. Mats bija tik ļoti ierāvies sevī, barojot bailes ar aizdomām, ka ar viņu kārtīgi parunāt nevarēja. Un tad Rands attapās, ka stāsta Loialam par Ziemvakaru. Ne jau pasaciņu par Melndraugiem, bet patiesību par trollokiem, kas ielauzās viņa mājās, par Izdzisušo uz Akmeņlauztuvju ceļa.

Zināmā mērā Rands par to šausminājās, tomēr šķita, ka viņā gandrīz ir divi cilvēki: viens cenšas turēt mēli aiz zobiem, bet otrs izjūt atvieg­lojumu, ka var izkratīt sirdi. Visbeidzot Rands sāka stostīties un vairs nespēja saprotami visu pēc kārtas izstāstīt. Šadarlogota, naktī pazaudētie draugi, par kuriem nav zināms, vai viņi ir dzīvi vai miruši. Izdzisušais, Baltā tilta pilsēta, Toms, kurš gāja bojā, lai viņi varētu aizbēgt. Izdzisušais Bērlonā, vēlāk Melndraugi, Hovals Gods, un zēns, kas no viņiem baidījās, sieviete, kas grasījās nogalināt Matu. Puscilvēks pie “Zosīm un Kroņa”.

Kad Rands sāka murmulēt par sapņiem, pat tajā prāta nostūrī, kas gribēja atklāties, viņš juta, ka uz skausta saceļas matiņi. Iekodis mēlē, jau­neklis cieši sakoda zobus. Smagi elpodams caur degunu, viņš piesardzīgi vēroja Loialu, cerēdams, ka ogērs to visu uzskatīs tikai par nakts mur­giem. Gaisma vien zina, vai stāstījums izklausījās pēc nakts murgiem vai arī centieniem izsaukt murgus. Varbūt Loials gluži vienkārši domāja, ka Rands jūk prātā. Varbūt…

- Ta'verens. Ogērs pēkšņi pateica.

Rands samirkšķināja acis.

- Ko?

- Ta'verens. Ogērs ar resno pirkstu pakasīja aiz smailās auss un viegli paraustīja plecus. Vecākais Hamans vienmēr teica, ka es nekad neklausos, bet dažreiz klausījos gan. Un šo to arī liku aiz auss. Tu, pro­tams, zini, kā tiek austs Raksts?

- Neesmu par to daudz domājis, Rands atzinās. Tas notiek, un viss.

- Hm… nūja, labi. Ne gluži. Vai zini Laika rats auž Laikmetu rakstu, un pavedieni tās ir mūsu dzīves. Raksts nav nemainīgs, vismaz ne vienmēr. Ja cilvēks grib mainīt dzīves virzienu un Rakstā tam atrodas vieta, vēlme tiek vienkārši ieausta, un viss. Nelielām izmaiņām vienmēr atrodas vietiņa, bet lielas pārmaiņas Raksts dažreiz gluži vienkārši neņem pretī, lai ari kā tu censtos. Vai saprati?

Rands pamāja ar galvu.

- Es varu dzīvot vai nu lauku mājā, vai Emondārē, un tā būtu neliela atšķirība. Taču, ja es sadomātu kļūt par karali… Rands sāka smieties.

Loials pasmaidīja tā, ka viņa seja gandrīz sašķēlās uz pusēm. Zobi ogēram bija balti un plati kā kalti.

- Tieši tā! Bet dažkārt izmaiņas tevi izvēlas, un citreiz tavā vietā izvēlas Rats. Dažkārt Rats saloka dzīves pavedienu vai pat vairākus tā, ka blakuspavedieniem neatliek nekas cits kā ap to apvities, ietekmējot citus pavedienus, kas savukārt iedarbojas uz citiem, un tā tālāk. Pirmā pave­dienu kārta timeklī ir ta'verens, to nekādi nevar izmainīt, kamēr nemai­nās pats Raksts. Tīmeklis to sauc par ta’maral'ailenu var noturēties nemainīgs nedēļām, pat gadiem ilgi. Tas var aptvert pilsētu vai pat visu Rakstu. Artūrs Vanagspārns bija ta’verens. Tāpat arī Terīns Dzimtkāvis, cik man zināms.

Ogērs dārdoši nosmējās.

- Vecākais Hamans ar mani lepotos. Viņš allaž tikai bubināja un bubināja, ceļojumu grāmatas bija daudz interesantākas, taču dažreiz es ieklausījos.

- Tas viss ir ļoti jauki, Rands sacīja, tomēr nesaprotu, kāds tam sakars ar mani. Es taču esmu aitugans, nevis kāds cits Artūrs Vanagspārns. To pašu var teikt par Matu un Perinu. Neredzu tur… nekādu jēgu.

- Es neteicu, ka esi, tomēr, klausīdamies tavā stāstā, es gandrīz vai jūtu Raksta ņirboņu, kaut gan man šāda talanta nav. Tu patiešām esi ta’ve­rens. Tu un varbūt arī tavi draugi.

Ogērs pieklusa un sāka domīgi kasīt platā deguna kumpi. Visbeidzot viņš pie sevis pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko nolēmis.

- Rand, es labprāt ceļotu kopā ar tevi.

Jauneklis mirkli tikai skatījās, domādams, ka pārklausījies.

- Ar mani? viņš iesaucās, beidzot atguvis runas spējas. Vai tad nedzirdēji, ko es teicu par… ?

Rands piepeši paskatījās uz durvīm. Tas bija cieši aizvērtas un tik bie­zas, ka otrā pusē neviens nevarētu noklausīties, lai arī kā to gribētu, un, pat piespiedis ausi pie durvīm, dzirdētu tikai murmināšanu. Taču Rands vienalga pieklusināja balsi.

- Par tiem, kas mani vajā? Un tu taču gribi redzēt savas birztalas.

- Arī Tarvalonā ir ļoti jauka birztala, un man teica, ka Aesu Sedajas to rūpīgi kopj. Bet es jau gribu redzēt arī kaut ko citu. Varbūt tu neesi cits Artūrs Vanagspārns, taču vismaz kādu laiku pasaule veidosies ap tevi, varbūt jau veidojas. Pat vecākais Hamans gribētu to skatīt savām acīm.

Rands vilcinājās. Nebūtu par ļaunu iemantot ceļabiedru. Mats iztu­rējās tā, ka viņa sabiedrībā Rands jutās gandrīz viens. Ogēra klātbūtne uzmundrināja. Varbūt ogēru gadu skaitīšanas sistēmā Loials bija jauns, tomēr viņš bija nesatricināms kā klints tāpat kā Tams. Turklāt daudz ceļojis, daudz ko zināja. Rands uzmeta skatienu ogēra platajai sejai: Loials sēdēja kā pats pacietības iemiesojums. Kā gan varētu paslēpt kādu, kurš ir turpat trīs pēdas garš? Rands nopūtās un papurināja galvu.

- Loial, šaubos, vai tas izdosies. Pat ja Moiraina mūs šeit atradīs, mēs visi būsim briesmās līdz pat Tarvalonai. Bet, ja neatradīs… Tad viņa ir mirusi un visi pārējie arī. Ai, Egvēna! Rands saņēmās. Egvēna nav mirusi, un Moiraina mūs atradīs.

Loials līdzjūtīgi pieskārās Randa plecam.

- Rand, esmu pārliecināts, ka tavi draugi ir sveiki un veseli.

Rands pateicīgi pamāja. Rīkle bija tā aizžņaugusies, ka viņš nespēja

bilst ne vārda.

- Bet vismaz dažreiz tu ar mani parunāsi? Loiala nopūta atgādināja dobju rīboņu. Varbūt pamētāsim kopā oļus? Jau nez cik dienu man nebija neviena, ar ko parunāt, izņemot labo Gila kungu, bet viņš gandrīz visu laiku ir aizņemts. Rādās, ka pavāre viņu izdzen bez žēlastības. Varbūt īstā saimniece te ir viņa?

- Protams, parunāsim, Rands aizsmakušā balsi atbildēja un nokā­sējies izmocīja smaidu. Un, ja Tarvalonā satiksimies, tu mani aizvedīsi uz savu birztalu. Ar viņiem nav noticis nekas ļauns. Gaisma, dari tā, lai ar viņiem viss būtu kārtībā!

Trīsdesmit septītā nodaļa

Ilgā pakaļdzīšanās

S

aņēmusi rokā trīs zirgu pavadas, Nīnēva raudzījās naktī, it kā spētu

ar skatienu pāršķelt tumsu un ieraudzīt Aesu Sedaju un Sargātāju.

Visapkārt palsajā mēnesnīcā cēlās skeletiem līdzīgi koki kaili un

melni. Koki un nakts labi slēpa Moirainas un Lana gaitas. Nedz viens,

nedz otrs pat neapstājās, lai viņai paskaidrotu, kas notiek. Lans klusi

piekodināja parūpēties par zirgiem, un tad jau abi bija prom, atstājuši

Viedo par zirgu puisi. Paskatījusies uz zirgiem, izmisusī Nīnēva no-

pūtās.

Mandarbs saplūda ar nakti gandrīz tikpat cieši kā viņa saimnieka apmetnis. Kaujās rūdītais ērzelis atļāva Viedajai pienākt tik tuvu tikai tāpēc, ka pats Lans bija ielicis pavadu Nīnēvai rokās. Šobrid rumaks šķita diezgan mierīgs, taču Viedā pārāk labi atcerējās, kā zirgs mēmi atieza zobus, kad viņa bez Lana atļaujas pasniedzās pēc iemauktiem. Klusums tobrīd šķita vēl bīstamāks. Uzmetusi ērzelim pēdējo piesardzīgo skatienu, Nīnēva pagriezās uz to pusi, kurp abi bija aizgājuši, un, izklaidīgi glāstī­dama savu zirgu, skatījās tumsā. Viedā satrūkās, kad Aldiba iegrūda bālo purnu viņai plaukstā, bet pēc brīža apmīļoja arī balto ķēvi.

- Tev nav jācieš, Nīnēva čukstēja, tāpēc vien, ka tavai saimniecei tik saltas acis…

Viņa jau atkal pētīja tumsu. Nez ko viņi dara?

Atstājuši Balto tiltu, viņi jāja cauri ciematiem, kas bija tik ikdienišķi, ka šķita gluži nereāli. Parasti ciemati ar tirdziņu Nīnēvai šķita pavisam cita pasaule pasaule bez Izdzisušajiem, trollokiem un Aesu Sedajām. Viņi jāja pa Kēmlīnas ceļu līdz brīdim, kad Moiraina seglos saliecās uz

priekšu un skatījās uz austrumiem tā, it kā redzētu lielceļu visā tā garumā, daudzas jūdzes līdz Kēmlīnai, un arī to, kas viņus gaida.

Smagi nopūtusies, Aesu Sedaja izslējās taisni.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, viņa klusi sacīja, tomēr nespēju noti­cēt, ka griešanās izdzēsīs cerību. Vispirms gādāšu par to, par ko varu būt droša. Būs tā, kā Rats vēlas.

Pēc tam Moiraina mudināja ķēvi rikšot uz ziemeļiem un nogriezās no ceļa mežā. Tajā pusē atradās viens no jaunekļiem ar viņas doto monētu. Lans sekoja Aesu Sedajai.

Nīnēva Kēmlīnas ceļam veltīja ilgu atvadu skatienu. Ceļinieku plūsma šeit nebija liela tikai daži rati ar augstiem riteņiem, tukšs pajūgs tālumā, bariņš kājāmgājēju, kas nesa savu mantu uz muguras vai stūma ratiņos. Daži neslēpa, ka dodas uz Kēmlīnu apskatīt viltus Pūķi, bet vairums to kvēli noliedza, sevišķi tie, kas bija nākuši caur Balto tiltu. Baltajā tiltā Nīnēva sāka Moirainai ticēt. Zināmā mērā. Katrā ziņā vairāk. Tomēr tas nebija liels mierinājums.

Sargātājs un Aesu Sedaja gandrīz bija pazuduši kokos, kad Viedā bei­dzot metās viņiem nopakaļ. Bija jāsteidzas, lai viņus panāktu. Lans bieži atskatījās un skubinoši māja, tomēr turējās Moirainai pie pleca, un Aesu Sedaja nemitīgi raudzījās uz priekšu.

Kādu vakaru, kad viņi jau bija nogriezušies no ceļa, neredzamās pēdas izgaisa. Moiraina, nesatricināmā Moiraina, piepeši piecēlās kājās pie neliela ugunskura, virs kura katliņā vārījās ūdens. Viņa iepleta acis.

- Pazuda, Aesu Sedaja čukstēja naktī.

- Vai viņš… ? Nīnēva nespēja pabeigt jautājumu. Gaisma! Es pat nezinu, kurš tas ir.

- Miris viņš nav, Aesu Sedaja lēni teica, taču arī zīmes pie viņa vairs nav.

Moiraina apsēdās un runāja mierīgi, un arī, noņemot no uguns kat­liņu un iemetot tajā riekšavu tējas, viņas rokas netrīcēja.

- Rīt no rīta dosimies tālāk uz to pašu pusi. Kad būšu pietiekami tuvu, spēšu atrast viņu arī bez monētas.

Kad no ugunskura bija atlikušas vien ogles, Lans ietinās segā un aiz­miga. Nīnēva nespēja gulēt. Viņa vēroja Aesu Sedaju. Moiraina bija aiz­vērusi acis, taču sēdēja taisni. Nīnēva zināja, ka viņa neguļ.

Kad izplēnēja pēdējās ogles, Moiraina atvēra acis un paskatījās uz Nīnēvu. Pat tumsā varēja just, ka Aesu Sedaja smaida.

- Viedā, viņš atguva monētu. Viss būs labi.

Moiraina nopūtās, atgūlās uz segas un gandrīz uzreiz sāka miegā vienmērīgi elpot.

Neraugoties uz nogurumu, Nīnēvai miegs nenāca ne lūdzams. Prāts uzbūra arvien nepatīkamākas ainas, lai arī kā viņa centās tās atvairīt. Viss būs labi. Pēc Baltā tilta viņa vairs nespēja tik viegli sev to iestāstīt.

Pēkšņi Nīnēva no atmiņām atgriezās naktī, uz rokas juzdama pieskā­rienu. Apspiedusi rīklē kliedzienu, viņa taustījās pie jostas pēc naža, taču, to satvērusi, atskārta, ka viņai pieskaras Lans.

Sargātājs bija atmetis atpakaļ kapuci, taču viņa hameleonveida apmet­nis tā saplūda ar nakti, ka sejas vietā tumsā vīdēja vien blāvs plankums. Šķita, ka plauksta uz viņas rokas pieder gaisam.

Nīnēva aprauti ieelpoja. Viņa jau gaidīja Lana piezīmi, ka viņu var viegli pārsteigt, taču Sargātājs tikai novērsās un sāka rakties seglu somās.

- Jūs esat vajadzīga, viņš beigās sacīja un noliecās, lai uzliktu zirga kājām pinekļus.

To izdarījis, vīrietis taisni izslējās, satvēra Nīnēvu aiz rokas un devās prom tumsā. Viņa tumšie mati saplūda ar nakti tikpat ļoti kā apmetnis, un kustējās viņš vēl klusāk nekā Viedā. Nīnēvai ar nepatiku bija jāatzīst, ka viņa nespētu iet nakti, ja Lans viņu neturētu aiz rokas. Sieviete nebija droša, vai spētu izrauties, viņš bija ļoti spēcīgs.

Kad viņi bija uzkāpuši pacēlumā, kas nebija pakalna vārda cienīgs, Lans noslīga zemē uz ceļgala, sev blakus novilkdams Nīnēvu. Tikai pēc dažiem mirkļiem Viedā ievēroja, ka tepat ir Moiraina. Nekustīgā Aesu Sedaja tumšajā apmetnī izskatījās pēc ēnas. Lans pamāja lejup uz plašu klajumu koku ielokā.

Viedā palsajā mēnesnīcā sasprindzināja redzi un tad, visu sapratusi, pasmaidīja. Bālganie plankumi bija taisnās rindās uzslietas teltis tumsas slēptā apmetnē.

- Baltie apmetņi, Lans čukstēja, divi simti, ja ne vairāk. Tur lejā ir labs ūdens. Un arī puisis, kuru meklējam.

- Apmetnē?

Nīnēva vairāk juta nekā redzēja, ka Lans pamāj ar galvu.

- Apmetnes vidū. Moiraina var sajust ceļu tieši līdz viņam. Biju tik tuvu, ka redzēju: viņu apsargā.

- Viņš ir aizturēts? Nīnēva jautāja. Bet kāpēc?

- Nezinu. Gaismas bērnus lauku puiši var ieinteresēt tikai tad, ja tie šķiet aizdomīgi. Gaisma zina, ka Baltie apmetņi viegli kļūst aizdomīgi, tomēr tas mani uztrauc.

- Kā jūs domājat viņu atbrīvot?

Pat vēl nejuzdama Lana skatienu, Viedā aptvēra, cik dziļa ir viņas pārliecība, ka vīrietis dosies uz divsimt Gaismas bērnu apmetni un atgrie­zīsies kopā ar jaunekli.

Nu viņš ir Sargātājs. Dažiem nostāstiem ir jābūt patiesiem.

Mirkli Viedajai šķita, ka Lans par viņu zobojas, taču Sargātāja balss skanēja mierīgi un bezkaislīgi.

- Izvest viņu varu, taču mums būs grūti palikt neievērotiem. Ja kāds kaut ko pamanīs, varam dabūt divsimt Balto apmetņu uz pēdām, bet mums ir tikai viens zirgs. Ja nu vien viņi būs pārāk aizņemti, lai mūs vajātu. Vai esat gatava riskēt?

- Lai palīdzētu emondārietim? Protams! Bet kas tieši man jādara?

Lans atkal pamāja uz teltīm tumsā. Šoreiz Nīnēva redzēja tikai ēnas,

neko vairāk.

- Tā tur ir zirgu rinda. Jāpārgriež valgi. Ne jau pavisam, bet tikai tik daudz, lai zirgi mestos projām, kad Moiraina veiks savu uzdevumu. Baltie apmetņi būs pārāk aizņemti, ķerot savus zirgus, un mums nesekos. Šaipus apmetnei ir divi sargi. Ja esat kaut uz pusi tik attapīga, kā domāju, viņi jūs neievēros.

Viedā ar mokām norija siekalas. Lavīties pie trušiem ir kas viens, bet pie sargiem ar šķēpiem un zobeniem… Tātad viņš domā, ka esmu spējīga, vai ne?

- Es to darīšu.

Lans atkal pamāja, it kā citu atbildi nemaz nebūtu gaidījis.

- Vēl kas. Šonakt tuvumā ir vilki. Divus es redzēju, un, kur ir divi, var būt arī vairāk. Brīdi klusējis, Lans turpināja, un, lai gan Sargātāja balss nebija mainījusies, Nīnēva juta, ka viņš ir apjucis. Gandrīz vai šķita, ka vilki grib, lai es viņus ieraugu. Lai nu kā, jums par tiem nevajadzētu raizēties. Vilki parasti turas pa gabalu no cilvēkiem.

- Labi, ka pateicāt, Viedā saldi atbildēja. Es taču esmu uzaugusi starp aituganiem.

Lans kaut ko norūca, un Nīnēva tumsā pasmaidīja.

- Labi, bet tagad ķeramies pie darba, viņš teica.

Redzot ar apbruņotiem vīriem pilnu apmetni, smaids Nīnēvas sejā pagaisa. Divsimt vīru ar šķēpiem, zobeniem un… Cenzdamās par to ne­domāt, Viedā atraisīja no jostas nazi un sāka slīdēt lejup. Moiraina satvēra Viedās roku gandrīz tikpat spēcīgi kā Lans.

- Uzmanies! Aesu Sedaja klusi teica. Pārgriez valgus un, cik ātri vien spēj, atgriezies! Arī tu esi daļa no Raksta, un es nevēlos pakļaut tevi briesmām vairāk nekā citus laikmetā, kad visai pasaulei draud briesmas.

Kad Moiraina atlaida Nīnēvas roku, viņa zagšus to paberzēja. Viņa jau nu neliks Aesu Sedajai manīt, ka tvēriens bija sāpējis. Tikmēr Moi­raina pagriezās un sāka vērot apmetni lejā. Nīnēva satrūkās, pamanījusi, ka Sargātājs ir pazudis. Gaisma, padari to sasodīto vīrieti aklu! Aši sacēlusi svārkus, lai vieglāka iešana, Nīnēva aizsteidzās prom naktī.

Pēc pirmās steigas, kad zem kājām lūza kritušie zari, Viedā sāka iet lēnāk, priecīga, ka neviens neredz viņas pietvīkumu. Bija jāiet klusītēm, bet viņa jau nevar sacensties ar Sargātāju. Vai patiesi?

Aizdzinusi šo domu, Nīnēva visu uzmanību pievērsa gājienam caur tumšo mežu. Nebija nemaz tik grūti; ar vāro mēness gaismu pilnīgi pie­tika viņu taču bija mācījis tēvs, turklāt līdzenā zeme bija kā radīta ieša­nai. Vien kailie koki, kas skaidri iezīmējās naksnīgajās debesīs, atgādi­nāja, ka šī nav nekāda bērnu rotaļa, un griezīgais vējš skanēja kā trolloku taures. Palikusi tumsā viena, Viedā atcerējās, ka vilki, kas parasti bēg no cilvēkiem, šoziem Divupē izturējās citādi.

Saozdama zirgus, Nīnēva atviegloti nopūtās. Teju neelpodama, viņa nometās uz vēdera un sāka rāpot uz to pusi, no kuras vējš nesa zirgu smaržu.

Daudz netrūka, ka Viedā būtu uzskrējusi virsū sargiem, kurus viņa ievēroja pašā pēdējā brīdī. Vīri naktī soļoja uz viņas pusi, baltajiem apmetņiem vējā plandot; mēnesnīcā tie gandrīz vai mirdzēja. Nākdami ar lāpām, viņi nebūtu redzami labāk. Nīnēva sastinga, cenzdamās saplūst ar zemi. Piesizdami kājas, sargi apstājās viņai tuvu priekšā, ne tālāk par desmit soļiem, un, uzlikuši uz pleca šķēpu, pagriezās ar seju viens pret

otru. Turpat aiz viņiem Nīnēva varēja izšķirt kādus veidolus tie noteikti bija zirgi. Gaisā virmoja spēcīga staļļa un mēslu smaka.

- Mierīga nakts, viens no Baltajiem apmetņiem teica. Gaisma, spīdi pār mums un pasargā mūs no Ēnas!

- Mierīga nakts, otrs atbildēja. Gaisma, spīdi pār mums un pasargā mūs no Ēnas!

Pēc tam abi pagriezās un devās atpakaļ tumsā.

Nīnēva gaidot ievēroja, ka sargi veica savu apli divreiz. Un katru reizi viņi tieši tāpat pagriezās viens pret otru un atkārtoja visu to pašu vārds vārdā ne vairāk, ne mazāk. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņi gan atnāca, gan aizgāja. Nez vai sargi ievērotu, ja viņa pieceltos kājās?

Trešo reizi aprīt baltos, plandošos apmetņus nakts nepaguva, jo Nīnēva pielēca kājās un salīkusi skrēja pie zirgiem. Tikusi tuvāk, viņa palēnināja soli, lai dzīvniekus neiztramdītu. Baltie apmetņi varbūt nere­dzēja, kas notiek viņu degungalā, taču, padzirdējuši zirgus zviedzam, noteikti ies pārbaudīt, kas noticis.

Zirgi to bija vairāk nekā viena rinda stāvēja pie slitas, nokāruši galvas, gandrīz saplūduši ar tumsu. Ik pa brīdim kāds no tiem nospraus­lājās vai miegā pacēla kāju. Mēnesnīca bija tik blāva, ka Nīnēva aizgāja līdz pašam slitas galam un tikai tad to ieraudzīja. Tumsā pastiepusi roku, viņa piepeši sastinga vistuvāk stāvošais zirgs pacēla galvu un skatījās uz viņu. Pavada bija piesieta pie lielas cilpas, savukārt tā bija apmesta ap slitu īkšķa resnumā, kas beidzās pie mieta. Pietiks ar vienu zviedzienu. Sirds vai lēca laukā no krūtīm, dunēdama tik skaļi, ka to droši vien dzirdēja arī sargi.

Nenolaidusi skatienu no zirga, Viedā grieza, taustīdamās pie asmens, lai zinātu, cik dziļi auklā jau iegriezts. Zirgs pameta ar galvu, Nīnēva aiz­turēja elpu. Pietiks ar vienu zviedzienu.

Viņa sataustīja, ka nepārgrieztas vēl ir tikai dažas sīkas šķiedras. Nīnēva lēnītēm pievērsās nākamajai auklai, vērodama zirgu, līdz beidzot vairs nevarēja redzēt, vai tas skatās uz viņu vai ne, un aprauti ieelpoja. Ja visi zirgi būs tādi, ej nu sazini, kā ies līdz galam.

Tomēr pie otrās auklas, pēc tam pie trešās un arī ceturtās neviens zirgs nepamodās, lai gan, iegriezusi īkšķī, Nīnēva ievaidējās. Sūkādama brūcīti, Viedā uzmanīgi paskatījās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija atnā­kusi. Stāvēdama pret vēju, viņa vairs nespēja saklausīt sardzes maiņu, taču

vīri īstajā vietā būtu varējuši viņu sadzirdēt. Un, ja sargi nāktu pārbaudīt, kas tas bija par troksni, viņa vēja dēļ tos nedzirdēs, līdz Baltie apmetņi jau būs klāt. Laiks doties prom. Ja aizbēgs četri zirgi no pieciem, viņi nevienam pakaļ nedzīsies.

Taču Nīnēva nekustēja ne no vietas. Viņa skaidri iztēlojās Lana acis, kad Sargātājs dzirdēs, ko viņa ir paveikusi. Nosodījuma tajās nebūs; viņai ir savs pamatojums, un neko vairāk Sargātājs no viņas arī negaida. Viņa bija Viedā, nevis sasodīti apdāvināts Sargātājs, kurš spēj būt neredzams. Sakodusi zobus, Nīnēva tuvojās pēdējai slitai. Pirmais zirgs pie tās bija Bela.

Drukno, pinkaino augumu nevarētu sajaukt ne ar vienu citu tāds pats zirgs tieši šeit un tagad būtu pārāk liela sakritība. Nīnēva tik ļoti nopriecājās, ka tomēr neaizgāja prom, ka sāka drebēt. Rokas un kājas trīcēja tā, ka Viedā baidījās pieskarties auklai, taču viņas prāts bija skaidrs kā Vīnavota ūdens. Lai arī kurš no puišiem atradās šajā apmetnē, te bija arī Egvēna. Ja būs jāsēž diviem uz viena zirga, daži no Gaismas bēr­niem lai arī zirgi būs pamukuši bēgļus notvers, un kādam no viņiem būs jāmirst. Par to Nīnēva bija pilnīgi droša tāpat kā par to, ka klausījās vējā. Vēderā iedūra bailes bailes, ka viņa tik skaidri to zina. Tam nebija nekāda sakara ar laiku, ražu vai slimībām. Kāpēc Moiraina man teica, ka spēju vadīt Spēku? Kāpēc viņa nevarēja likt man mieru?

Dīvaini, bet bailes apturēja drebēšanu. Ar noteiktām kustībām, tikpat kā smalcinādama ārstniecības augus mājās, Viedā iegrieza auklu tāpat kā iepriekšējās. Beigusi Nīnēva iestūma nazi vietā un atraisīja Belas pavadu. Pinkainā ķēve satrūkusies pamodās un pameta ar galvu, taču Nīnēva noglaudīja viņai purnu un mierinoši čukstēja ausī. Bela klusi nosprauslā­jās un šķita apmierināta.

Pamodās arī pārējie zirgi un skatījās uz Nīnēvu. Atcerējusies, kā viņai gāja ar Mandarbu, Viedā vilcinoties sniedzās pēc nākamās pavadas, taču šis zirgs nebaidījās no svešām rokām. Vēl vairāk šķita, tas no viņas gaida glāstu, tādu pašu, kādu nupat bija saņēmusi Bela. Stingri satvērusi Belas pavadu, Nīnēva tās otru galu aptina ap delmu, nervozi vērodama apmetni. Bālganās teltis atradās tikai trīsdesmit jardu attālumā, un starp tām varēja redzēt staigājam vīrus. Ievērojuši, ka zirgi neguļ, viņi nāks pār­baudīt, kas noticis…

Nīnēva izmisīgi vēlējās, lai Moiraina negaida viņas atgriešanos. Lai ari ko Aesu Sedaja grasījās darīt, lai viņa to dara tūlīt. Gaisma, liec viņai to darīt tagad, pirms…

Nakti negaidot pāršķēla zibens, uz brīdi izkliedējot tumsu. Pērkons Viedās ausīs nogranda tik spēcīgi, ka viņai saļodzījās ceļgali; aiz zirgiem zemē ietriecās trijžuburu zibens, pasviezdams gaisā dubļu un akmeņu strūklaku. Sašķeltā zeme cīnījās ar zibeni. Zirgi satrakojās, zviedza un cēlās pakaļkājās, pārraudami aizgriezto auklu kā pavedienu. Zibens gaisma vēl nebija apdzisusi, kad debesis pāršķēla nākamā šautra.

Nīnēva bija tik aizņemta, ka viņai nebija laika gavilēt. Pēc pirmā zibens spēriena Bela metās sāņus, bet otrs zirgs izrāvies auļoja uz pretējo pusi. Viedajai šķita, ka viņas rokas tiks izrautas no pleciem. Minūti, ilgu kā mūžība, viņa karājās starp abiem zirgiem, līdz beidzot zem kājām sajuta zemi. Nīnēvas kliedzienu apslāpēja otrs pērkona dārds. Atkal noplaik­snīja zibens, pēc tam vēl un vēlreiz; no debesīm nāca nepārtraukta, nikna dārdoņa. Juzdami pretestību, zirgi rāvās atpakaļ, un Nīnēva nokrita zemē. Viņa gribēja sarauties čokurā un paberzēt sāpošos plecus, taču tam nebija laika. Bela un otrs zirgs gāzās viņai virsū, mežonīgi valbīdami acis tā, ka beigās bija redzami vien baltumi, un daudz netrūka, ka Viedā būtu samī­dīta. Nīnēva kaut kā pacēla rokas, ieķērās Belai krēpēs un ar pūlēm uzrau­sās nemierīgās ķēves mugurā. Otrā pavada, vēl aizvien aptīta ap delmu, dziļi griezās miesā.

Nīnēvai atvērās mute, kad garām rūkdama aizslīdēja pelēka ēna, šķiet, nelikdamās ne zinis par Viedo un viņas zirgiem, taču atiezusi zobus pret pārējiem satracinātajiem zirgiem, kas nu metās uz visām pusēm. Pirmajai nāves ēnai sekoja otra. Nīnēva atkal gribēja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa. Vilki! Gaisma, palīdzi mums! Ko gan dara Moiraina?

Nīnēva iecirta papēžus Belas sānos, taču nebija vajadzības to darīt. Ķēve jau pati auļoja prom, un otrs zirgs tai priecīgi sekoja. Jebkur tik ilgi, līdz pietiks spēka skriet, tik ilgi, līdz viņi būs aizbēguši no uguns, kas krita no debesīm un nogalināja nakti.

Trīsdesmit astotā nodala

Izglābšanās

P

erins, cik nu spēja, centās iekārtoties ērtāk, lai gan rokas viņam

bija aizsietas aiz muguras. Visbeidzot viņš nopūties padevās. Ja

paveicās izlocīties no viena akmens, tā vietā sānos iespiedās divi.

Viņš neveikli centās ietīties apmetnī. Nakts bija auksta, un šķita, ka zeme

uzsūc no auguma visu siltumu kā jau visās naktīs, kopš viņi atradās

Balto apmetņu gūstā. Gaismas bērni uzskatīja, ka apcietinātajiem neva-

jag nedz segu, nedz jumtu virs galvas. Un sevišķi bīstamiem Meln-

draugiem.

Egvēna gulēja dziļā noguruma miegā, piespiedusies viņam pie mugu­ras, lai sasildītos. Kad Perins sakustējās, meitene neizdvesa ne skaņas. Saule pie apvāršņa parādīsies tikai pēc vairākām garām stundām. Augums sāpēja no galvas līdz kājām: viņš visu dienu bija gājis aiz zirga ar virvi ap kaklu, taču miegs nenāca ne lūdzams.

Kolonna virzījās uz priekšu diezgan lēni. Sadursmē ar vilkiem stēdingā bija zaudēta lielākā daļa rezerves zirgu, tāpēc Baltie apmetņi neva­rēja pārvietoties tik ātri, kā gribētu. Aizkavēšanās bija papildu pārme­tums emondāriešiem. Lai nu kā, Baltie apmetņi, iedami divās rindās, neatlaidīgi turpināja ceļu; Bornhalda kungs par katru cenu vēlējās sa­sniegt Kēmlīnu laikā. Perins kādā prāta nostūrī pastāvīgi baidījās nokrist, jo Baltais apmetnis, kas puisi turēja aiz siksnas, to neatlaidīs par spīti kapteiņa Bornhalda kunga pavēlei nogādāt viņus dzīvus pie pratinātā­jiem Amadorā. Perins zināja, ka viņš nespēs izglābties. Puiša rokas tika atbrīvotas tikai maltītes laikā un ejot uz atejas bedri. Virve ap kaklu ik soli darīja nozīmīgu, ik akmens zem kājām varēja būt liktenīgs. Perins

gāja, sasprindzinājis muskuļus, nemierīgi pētīdams zemi. Kad vien Perins paraudzījās uz Egvēnu, viņš redzēja, ka meitene dara tāpat. Viņiem saska­toties, Egvēnas seja bija saspingta un izbiedēta. Viņi uzdrīkstējās atraut acis no zemes, tikai lai pārmītu skatienus.

Brīžos, kad Baltie apmetņi atļāva apstāties, Perins parasti nokrita zemē kā lupata, taču šonakt viņa prāts drudžaini darbojās. Āda bailēs tirpa, un izbīlis auga ar katru dienu. Aizvēris acis, jauneklis redzēja tikai to, ko bija apsolījis Baiers, kad viņi nokļūs Amadorā.

Perins bija pārliecināts, ka Egvēna vēl netic tam, ko Baiers viņiem tik lietišķi pavēstīja. Ja ticētu, tad nespētu gulēt, lai arī cik nogurusi mei­tene bija. Sākumā jau arī Perins neticēja. Pat tagad viņš nevēlējās ticēt; kā cilvēks var kaut ko tādu nodarīt citiem cilvēkiem? Taču, stāstīdams par nokaitētu dzelzi un knaiblēm, par nažiem, ar kuriem nošķēlē ādu, un ada­tām, ar kurām dur, Baiers pat īsti nedraudēja, bet runāja kā par piesolītu malku ūdens. Neizskatījās, ka viņš gribētu gūstekņus nobiedēt. Baiera acīs pat nebija ļauna prieka. Viņam bija vienalga, baidās emondārieši vai ne, spīdzinās viņus vai ne, paliks viņi dzīvi vai ne. Beidzot to sapratis, Perins sajuta uz sejas aukstus sviedrus. Viņam kļuva skaidrs, ka Baiers gluži vienkārši saka patiesību.

Vārajā mēnesnīcā pelēki nozibsnīja abu sargu apmetņi. Tumsā sejas nebija saskatāmas, taču Perins zināja, ka viņi vēro. It kā viņš ar sasietām rokām un kājām spētu kaut ko izdarīt. Kad vēl bija tik gaišs, lai redzētu, Perina atmiņā iespiedās riebums viņu acīs un kodīgie skatieni sejās, it kā viņiem liktu sargāt derdzīgus, smirdīgus briesmoņus, uz kuriem riebj skatīties. Tāpat izturējās visi pārējie Baltie apmetņi. Tas ne brīdi nemai­nījās. Gaisma! Kā lai pārliecina, ka mēs neesam Melndraugi, tos, kuri par to nešaubās? Perina kuņģis šķērmi sagriezās. Beigās viņš varbūt atzīsies visos nāves grēkos, lai tikai pratinātāji liktu viņu mierā.

Kāds tuvojās. Nāca Baltais apmetnis ar lukturi rokā. Apstājies viņš parunāja ar sargiem, kas godbijīgi atbildēja. Perins nedzirdēja sarunu, taču pazina garo, izdēdējušo augumu.

Jauneklis piemiedza acis luktura gaismā, ko Baiers piegrūda viņam pie sejas. Otrā rokā Baiers turēja viņa cirvi, kuru acīmredzot jau uzskatīja par savu. Katrā ziņā viņš no tā ne uz brīdi nešķīrās.

- Mosties, Baiers bezkaislīgi teica, it kā domādams, ka ar paceltu galvu var gulēt, un smagi iespēra Perinām pa ribām.

Perins caur sakostiem zobiem ierūcās. Sāni no Baiera zābakiem jau bija vienās brūcēs.

- Es teicu, mosties!

Baiers jau atkal atvēzēja kāju, un Perins aši sacīja:

- Es neguļu.

Neatbildēt nevarēja; Baiers prata pievērst sev uzmanību. Nolicis luk­turi zemē, vīrs noliecās un aptaustīja valgus. Rupji sagrābis Perinu aiz delma, tas izgrieza viņam rokas. Redzēdams, ka mezgli ir tikpat stipri kā iepriekšējās pārbaudes laikā, Baiers paņēma auklu pie Perina potītes un norāva viņu uz akmeņainās zemes. Skeletam līdzīgais augums par spēku neliecināja, tomēr ar Perinu viņš tika galā kā ar bērnu. Un tā notika katru vakaru.

Kad varmāka iztaisnoja muguru, Perins ievēroja, ka Egvēna vēl guļ.

- Mosties! Perins iesaucās. Egvēna! Mosties!

- Kas… Ko? Egvēna izbijusies prasīja miegainā balsī.

Pacēlusi galvu, meitene luktura gaismā mirkšķināja acis.

Baiers nekādi nepauda vilšanos, ka nevar Egvēnai iespert, lai viņu pamodinātu, jo viņš nekad neizrādīja emocijas. Viņš tikai parāva meiteni aiz auklas tāpat kā Perinu, nelikdamies ne zinis par viņas vaidiem. Pat sāpes Baiers nodarīja bezkaislīgi. Perins bija vienīgais, kuru viņš patiešām mocīja ar pilnu atdevi. Pat ja puisis nespēja atcerēties, ka ir nogalinājis divus Gaismas bērnus, Baiers to labi atminējās.

- Kāpēc lai Melndraugi gulētu, Baiers bezkaislīgi sacīja, ja cienī­jamiem vīriem jābūt nomodā un viņi jāsargā?

- Es jums jau simt reižu esmu teikusi, Egvēna piesardzīgi atbil­dēja, mēs neesam Melndraugi.

Perins saspringa. Dažreiz tik spītīgam noliegumam sekoja mācību stunda kaitinoši monotonā balsī: par atzīšanos un nožēlu, kā ari apraksts par pratinātāju metodēm, ar kādām tā tiek panākta. Citreiz pamā­cību papildināja spēriens. Bet šoreiz Baiers nezin kāpēc nelikās viņu dzirdam.

Notupies Perina priekšā viss vienos bruņu stūros un iedobēs -, viņš nolika uz ceļiem Perina cirvi. Luktura gaismā nospīdēja zelta saule baltā apmetņa kreisajā pusē tieši uz krūtīm, bet zem tās divas zelta zvaig­znes. Noņēmis no galvas bruņucepuri, Baiers nolika to blakus lukturim. Līdzās nicinājumam un naidam viņa sejā bija uzradies kas jauns kas

■

uzstājīgs un nenosakāms. Salicis uz cirvja kāta rokas, Baiers klusēdams pētīja Perinu, kurš centās nekustīgi izturēt iekritušo acu skatienu.

- Tu aizkavē mūsu ceļojumu, Melndraugs, tu un tavi vilki! Gais­mas iesvaidīto padome saņēmusi ziņojumus par šādiem atgadījumiem un vēlas uzzināt vairāk, tāpēc mums tevi jānogādā Amadorā un jānodod pratinātāju rīcībā, bet tu mūs aizkavē. Biju cerējis, ka ceļosim pietiekami ātri arī bez rezerves zirgiem, taču es maldījos.

Baiers apklusa un, saraucis pieri, skatījās uz viņiem. Perins gaidīja atļauju atbildēt.

- Kapteiņa kungs atrodas dilemmas priekšā, Baiers turpināja. Vilku dēļ tevi jāved uz Padomi, bet viņam jātiek arī uz Kēmlīnu. Lieku zirgu mums nav, lai jūs varētu jāt, taču, ja iesiet kājām, mēs Kēmlīnā neieradīsimies laikus. Kapteiņa kungs gan izpilda pienākumu, gan pats pieņem lēmumus, un viņš ir apņēmies aizgādāt jūs uz Padomi.

Egvēna ievaidējās. Baiers skatījās uz Perinu, bet jauneklis uz Baieru, baidoties pamirkšķināt acis.

- Es nesaprotu, Perins lēni novilka.

- Kas tur ko nesaprast? Baiers atbildēja. Tukša prātošana, nekas vairāk. Ja jūs aizbēgtu, mums nebūtu laika dzīties jums pakaļ. Ja gribam Kēmlīnu sasniegt laikus, nedrīkstam zaudēt pat stundu. Ja jūs ar asiem akmeņiem pārrīvētu auklas un pazustu naktī, kapteiņa kunga dilemma būtu atrisināta.

Neatlaidis skatienu no Perina, viņš pabāza roku zem apmetņa un nosvieda kaut ko zemē.

Perins neviļus paskatījās un ieraudzīja. No pārsteiguma viņam aizrā­vās elpa. Akmens. Klints gabals ar asu šķautni.

- Tukši prātojumi, Baiers atkārtoja. Arī jūsu sargi šonakt tukši prātos.

Perinām pēkšņi izkalta mute. Padomā labi! Gaisma, palīdzi man, lai varu visu saprast un nekļūdīties!

Vai tā varētu būt? Vai tiešām Baltajiem apmetņiem jātiek uz priekšu tik ātri, ka viņi pievērs acis un ļaus aizbēgt aizdomās turamiem Melndraugiem? Nē, jāķeras klāt no citas puses, kur vairāk saprašanas. Baiers bija vienīgais no Baltajiem apmetņiem, kas ar viņiem runāja, izņemot kapteiņa kungu Bornhaldu, un gan viens, gan otrs kaut ko stāstīja nelab­prāt. Tomēr, ja Baiers grib, lai viņi aizbēg, kāpēc vienkārši nepārgriež

auklas? Ja viņš patiešām grib, lai viņi aizbēg? Baiers, kas līdz kaulu sma­dzenēm ir pārliecināts, ka viņi ir Melndraugi. Baiers, kas ienīst Melndraugus negantāk nekā pašu Melno. Baiers, kas meklē jebkuru ieganstu, lai nodarītu Perinām sāpes tāpēc, ka viņš nogalināja divus Baltos apmetņus. Baiers tagad grib, lai viņi aizbēg?

Pirmīt Perina prāts darbojās drudžaini, savukārt šobrīd domas jau traucās kā lavīna. Par spīti aukstumam, jauneklim pār seju plūda sviedru tērcītes. Viņš uzmeta skatienu sargiem. Tie bija tikai bālpelēkas ēnas, tomēr Perinām šķita, ka abi nosvērti gaida. Ja viņu un Egvēnu nogali­nātu bēgšanas laikā, un viņu auklas būtu pārgrieztas ar nejauši atrastu akmeni… tad arī kapteiņa kunga dilemma būtu atrisināta. Un viņi būtu miruši, kā to visu laiku vēlējies Baiers.

Izģindušais vīrs pacēla bruņucepuri, ko bija nolicis blakus lukturim, un cēlās kājās.

- Pagaidiet, Perins aizsmacis ierunājās. Puiša galvā jaucās un mez­glojās domas, mēģinot atrast izeju. Pagaidiet, es gribu ko sacīt. Es…

Tuvojas palīdzība!

Prātā uzplauka doma, haosa vidū uzziedēja skaidra gaisma, un mir­kli Perins bija tā pārsteigts, ka aizmirsa par visu pasaulē, pat to, kur viņš šobrīd atrodas. Lāsumainā bija dzīva. Eliass, viņš raidīja domu vilkam, pieprasot bez vārdiem atbildēt, vai vīrs ir pie dzīvības, un redzēja vīziju. Eliass gulēja alā, mūžzaļu augu gultā blakus nelielam ugunskuram un apkopa brūci sānā. Aina ilga tikai mirkli. Tikmēr Perins blenza uz Baieru, muļķīgi smaidīdams. Eliass bija dzīvs. Lāsumainā bija dzīva. Tuvojas palī­dzība.

Baiers sastinga, vēl īsti nepiecēlies, un raudzījās uz viņu.

- Tev kaut kas ienāca prātā, Perin no Divupes, un es gribētu zināt,

kas.

Brīdi Perinām šķita, ka Baiers runā par Lāsumainās sūtīto domu. Vis­pirms viņa sejā parādījās panika, bet tad puisis atviegloti nopūtās. Baiers taču nekādi nevarēja to zināt.

Baiers vēroja izmaiņas Perina sejā, un pirmoreiz vīrieša skatiens pie­vērsās pirmīt nomestajam akmenim.

Perins saprata, ka Baiers apsver iespējas. Ja viņš pārdomās par ak­meni, vai pēc tādas sarunas atstās Perinu un Egvēnu dzīvus? Auklas var pārgriezt arī mirušajiem, lai gan tas būtu risks tikt atklātam. Perins

ieskatījās Baiera acīs tumšie acu dobumi atgādināja tumšas alas, un no tiem pretī raudzījās nāve.

Gaismas bērns jau atvēra muti, un Perins gaidīja spriedumu, bet tad cits pēc cita sāka risināties notikumi, kuriem prāts nespēja izsekot.

Viens sargs piepeši pazuda. Vienubrīd tie bija divi neskaidri silueti, bet jau nākamajā mirklī vienu no tiem aprija nakts. Otrs pagriezās, taču kliedziens viņa lūpās sastinga. Sargs nepaguva pateikt ne zilbi, jo atska­nēja pamatīgs būkšķis, un viņš nogāzās zemē kā nocirsts koks.

Baiers pagriezās zibenīgi kā uzbrūkoša odze, un cirvis viņa rokās zibēja tik ātri, ka tas zumēja. Perins iepleta acis, naktij šķietami ieplūs­tot luktura gaismā. Puisis atvēra muti, gribēdams kliegt, taču rīkle bailēs aizžņaudzās. Uz brīdi Perins pat aizmirsa, ka Baiers grib viņu nogalināt. Taču Baltais apmetnis bija tikai cilvēks, un nakts piepeši bija atdzīvoju­sies, grasīdamās aprīt viņus visus.

Tad gaismai uzbrūkošā tumsa pēkšņi pārvērtās Lanā, kura apmet­nis, viņam kustoties, zvīļoja pelēkās un melnās nokrāsās. Baiera rokās kā zibens noplaiksnīja cirvis… bet Lans it kā nejauši pieliecās, ļaudams asmenim šķelt gaisu tik tuvu, ka Sargātājs droši vien sajuta brāzmu. Baiers iepleta acis, līdz ar vēzienu zaudējis līdzsvaru, un Sargātājs viņam ātri sita un spēra tik zibenīgi, ka Perins nespēja ticēt savām acīm. Viens nu bija skaidrs: Baiers sabruka kā lupatu lelle. Viņš vēl nebija nokritis zemē, kad Sargātājs, nometies uz ceļiem, nodzēsa lukturi.

Perins neko nespēja saskatīt tumsā, kas pēkšņi bija atgriezusies. Šķita, ka Lans atkal ir pazudis.

- Vai tiešām… ? Egvēna aizžņaugti šņukstēja. Mēs domājām, ka esat miris. Domājām, ka jūs visi esat miruši.

- Vēl ne.

Sargātāja dobjajā čukstā skanēja uzjautrinājums.

Perinām pieskārās rokas, tās sataustīja valgus. Nazis pārgrieza auklas, tik tikko tām pieskāries, un Perins bija brīvs. Kad jauneklis slējās sēdus, sāpošie muskuļi protestēja. Berzēdams roku locītavas, Perins skatījās uz pelēko kalnu, vēl nesen Baieru.

- Vai jūs… ? Vai viņš… ?

- Nē, tumsā klusi atbildēja Sargātāja balss. Es nogalinu tikai tad, ja esmu tā nolēmis. Kādu laiciņu viņš nevienam netraucēs. Vairs nekādu jautājumu, labāk paķeriet dažus Baltos apmetņus! Mums nav daudz laika.

Perins pierāpoja pie gulošā Baiera. Vajadzēja saņemties, lai viņam pieskartos, un, juzdams, ka Baltā apmetņa krūtis cilājas, jauneklis gandrīz atrāva nost rokas. Piespiedis sevi atpogāt un novilkt vīram balto apmetni, Perins sajuta zosādu. Lai arī ko bija teicis Lans, viņš varēja labi iztēloties, ka Baiers pieceļas un viņa galvaskausam līdzīgā seja atdzīvojas. Steidzīgi taustīdamies apkārt, Perins atrada savu cirvi un aizrāpoja pie cita sarga. Sākumā šķita dīvaini, ka šim bezsamaņā gulošajam pieskarties bija vieg­lāk, bet tad Perins atskārta, kāpēc. Viņu ienīda visi Baltie apmetņi, bet tās bija cilvēciskas emocijas. Taču Baiers nevēlēja Perinām neko citu kā vien nāvi bez naida, bez emocijām.

Paņēmis abus apmetņus, Perins pagriezās. Un tad viņu sagrāba šaus­mas. Tumsā vairs nevarēja saprast, uz kuru pusi iet, kā tikt atpakaļ līdz Lanam un pārējiem. Kājas ieauga zemē, un bija bail pakustēties. Naktī bez baltā apmetņa nebija redzams pat Baiers. Perins nemanīja nevienu orientieri. Tikpat labi viņš varēja pagriezties un ieiet dziļāk apmetnē.

- Šurp!

Perins steberēja uz to pusi, no kuras bija atskanējis Lana čuksts, līdz atdūrās pret rokām. Egvēna atgādināja neskaidru ēnu, bet Sargātāja seja bija kā plankums šķita, ka viņa paša nemaz nav. Juzdams visu skatienus, Perins pārlika, vai nav jāsniedz paskaidrojumi.

- Uzvelciet apmetņus, Lans klusi teica. Aši! Savējos satiniet. Un bez trokšņošanas. Vēl jūs neesat drošībā.

Priecīgs par iespēju noklusēt savas izbailes, Perins aši pasniedza Egvēnai apmetni. Savējo viņš sasēja sainī un paņēma rokās, bet balto uzlika plecos. Viņam uzmetās zosāda, kaut kur starp lāpstiņām dūra nemiers. Vai tas bija Baiera apmetnis? Gandrīz vai šķita, ka tas ož pēc izdēdējušā vīra.

Lans viņiem lika sadoties rokās, un Perins vienā paņēma cirvi, bet otru deva Egvēnai, vēlēdamies, kaut Sargātājs uzsāktu lūgšanu tad viņš spētu savaldīt savu satracināto iztēli. Taču viņi tikai stāvēja Gaismas bērnu telšu ielokā divi silueti baltos apmetņos un viens neredzams, bet tikai jūtams.

- Drīz, Lans čukstēja. Ļoti drīz.

Zibens šautra pāršķēla nakti virs apmetnes tik tuvu, ka Perinām no uzlādētā gaisa sacēlās mati un roku matiņi. Trieciens uzjundīja zemi ap

teltīm, bet sprādziens uz zemes saplūda ar dārdiem debesīs. Vēl zibens gaismā viņi Lana vadībā devās prom.

Kad bēgļi spēra pirmo soli, melno tumsu atkal pāršķēla zibens. Gais­mas šautras krita zemē kā krusa, un nakts mirdzēja, tumsai ik pa brīdim sašķīstot gabalos. Nepārtraukti dārdēja negants pērkons, plosīdams gaisu. Baiļu sagrābtie zirgi zviedza, taču tos varēja dzirdēt tikai brīžos, kad pieklusa pērkons. No teltīm laukā līda vīri daži baltos apmetņos, citi daļēji apģērbušies; daži skraidīja kā apsviluši, bet citi apstulbuši vien­kārši stāvēja.

Lans ašā solī vadīja viņus cauri burzmai; gājienu noslēdza Perins. Gaismas bērni nikni noskatījās, viņiem ejot garām. Daži kaut ko klie­dza, taču balsis apslāpēja dārdoņa no debesīm. Baltie apmetņi nevienam nedeva iemeslu viņus aizturēt. Garām teltīm ārā no nometnes un iekšā naktī, un neviens pret viņiem nepacēla roku.

Zeme zem kājām kļuva nelīdzena, sejā cirtās krūmu zari. Perins vēl aizvien vilkās astē. Drudžaini uzplaiksnīja zibens un pēkšņi izgaisa. Pār debesīm vēlās pērkona dārdu atbalss, kas pēc mirkļa apklusa. Perins rau­dzījās pār plecu. Viņiem aiz muguras starp teltīm liesmoja koki. Droši vien bija trāpījis zibens, bet varbūt kāds panikā bija apgāzis lampu. Ska­nēja kliedzieni, taču nakts apslāpēja balsis; jādomā, kāds centās atjaunot kārtību, noskaidrot, kas noticis. Viņi jau gāja kalnup, atstādami aiz mugu­ras teltis, uguni un kliedzienus.

Lans pēkšņi apstājās, un Perins gandrīz uzskrēja virsū Egvēnai. Viņu priekšā mēnesnīcā stāvēja trīs zirgi.

Ēnā kaut kas sakustējās, un atskanēja Moirainas dusmu pilnā balss:

- Nīnēva neatgriezās. Baidos, ka šī jaunā sieviete būs sadarījusi muļ­ķības.

Lans apsviedās uz papēža, lai mestos atpakaļ, bet Moiraina viņu dzedri apturēja.

- Nē!

Lans stāvēja, no sāniem skatīdamies uz Aesu Sedaju; redzama bija tikai viņa seja un rokas, arī vien kā izplūdušas, neskaidras ēnas. Moiraina turpināja jau klusāk, taču tikpat noteikti:

- Dažas lietas ir svarīgākas par citām. Tu to zini.

Sargātājs nekustīgi stāvēja, un viņas balss atkal kļuva skarba.

- Neaizmirsti par savu zvērestu, al’Lan Mandragoran, Septiņu torņu pavēlniek! Kā būs ar zvērestu Malkiēras kronētajam cīņas pavēlniekam?

Perins samirkšķināja acis. Lanam ir tik daudz titulu? Egvēna kaut ko murmināja, bet Perins nespēja novērsties no ainas, kas uzausa viņa acu priekšā: Lans kā Lāsumainās bara vilks stāv miniatūrās Aesu Sedajas priekšā, velti cenzdamies aizbēgt no likteņa.

Ainu pēkšņi pārtrauca lūstoši zari mežā. Lans ar diviem platiem soļiem jau atradās starp Moirainu un kokiem, un pār viņa zobenu pār­skrēja palsa mēnesnīca. Zari krakšķēja arvien skaļāk, un tad starp kokiem parādījās divi zirgi, viens ar jātnieku.

- Bela! Egvēna iekliedzās, un Nīnēva, sēdēdama pinkainās ķēves mugurā, tajā pašā brīdī iesaucās:

- Gandrīz vai pazaudēju tevi, Egvēna! Paldies Gaismai, ka esi dzīva!

Noslīdējusi no Belas muguras, Viedā jau skrēja pie emondāriešiem, taču Lans satvēra viņu aiz rokas. Nīnēva apstājās un paskatījās uz viņu.

- Laiks doties ceļā, Lan, Moiraina sacīja jau bezkaislīgā balsī.

Sargātājs atlaida Nīnēvas roku.

Viedā to paberzēja un steidzās samīļot Egvēnu, taču Perinām šķita, ka dzird klusus smieklus. Viņš samulsa, nesaprazdams, kāpēc Nīnēva smejas laimē par tikšanos.

- Bet kur tad ir Rands un Mats? Perins jautāja.

- Kaut kur citur, Moiraina atbildēja.

Nīnēva skarbi nomurmināja pāris vārdu, tā ka Egvēnai aizsitās elpa. Perins samirkšķināja acis, pa ausu galam saklausījis tirgotāju lāstu tur­klāt rupju.

- Dod, Gaisma, lai ar viņiem viss būtu labi, Aesu Sedaja turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi.

- Ja mūs atradīs Gaismas bērni, Lans brīdināja, labi nebūs nevie­nam. Nomainiet apmetņus un aši zirgos!

Perins uzrausās rumakā, kuru Nīnēva bija atvedusi kopā ar Belu. Seglu nebija, bet tas nekas mājās Perins zirga mugurā bieži nesēdās un, kad jāja, visbiežāk bez segliem. Baltais apmetnis salocīts karājās viņam pie jostas. Sargātājs teica, ka nedrīkst atstāt pēdas, jo tās var palīdzēt Gais­mas bērniem viņus atrast. Jauneklim vēl aizvien šķita, ka apmetnis ož pēc Baiera.

Viņi devās ceļā. Sargātājs jāja priekšgalā sava augstā, melnā ērzeļa mugurā. Perina prātu atkal skāra Lāsumainā. Kādu dimu atkal. Tā drī­zāk bija sajūta, nevis vārdi. Lāsumainās nopūtā bija solījums tikties, nojausma par to, kas gaidāms, rezignācija par to, kas gaidāms. Vēstījums sekoja vēstījumam. Perins gribēja pajautāt, kad un kur, domās klupdams gan steigā, gan bailēs. Vilku klātbūtne bija sajūtama aizvien vājāk, līdz izgaisa pavisam. Uz Perina dedzīgajiem jautājumiem bija tikai viena un tā pati nomācošā atbilde. Kādu dienu atkal. Ta vajāja viņu vēl ilgi pēc tam, kad vilki no prāta jau bija pagaisuši.

Lans veda viņus uz dienvidiem lēni, bet noteikti. Naksnīgi mežo­nīgā vide, paugurainā zeme un krūmāji, kurus varēja just, tikai tiem uzkāpjot, ēnainie koki, kas blīvi cēlās pret debesīm, neļāva virzīties uz priekšu ātrāk. Sargātājs viņus divreiz atstāja, pagriezdamies atpakaļ uz mēness sirpja pusi. Jātnieks un Mandarbs divreiz izgaisa naktī viņiem aiz muguras. Atgriezies Sargātājs abas reizes ziņoja, ka vajātājus neredz.

Egvēna turējās blakus Nīnēvai. Līdz Perinām atplūda klusi satrauktas sarunas fragmenti. Abas sievietes izskatījās līksmas, it kā jau būtu mājās. Perins vilkās īsās kolonnas galā. Viedā vairākkārt pagriezās seglos un paskatījās uz viņu, un Perins ikreiz pamāja, sak’, viss kārtībā, un palika, kur bija. Bija par ko padomāt, tikai nebija viegli visu prātā sakārtot. Kas tagad notiks? Kas tagad notiks?

Jauneklim šķita, ka tuvojas rītausma, kad Moiraina beidzot paziņoja par apstāšanos. Lans, upes malā nelielā ieplakā nolūkojis drošu vietiņu, sakūra uguni.

Beidzot viņiem bija ļauts atbrīvoties no baltajiem apmetņiem. Viņi tos apraka netālu no ugunskura. Perins jau bija grasījies uzmest plecos savējo, kad viņa skatienu piesaistīja izšūtā zelta saule uz baltā apmetņa krūtīm, bet zem tās divas zelta zvaigznes. Kā dzelts viņš izlaida balto apmetni no rokām un gāja prom, slaukot rokas pret savām drēbēm, un apsēdās nostāk.

Kad Lans bija aizbēris bedri, Egvēna iejautājās:

- Varbūt tagad kāds pateiks, kur ir Rands un Mats?

- Manuprāt, viņi ir Kēmlīnā, Moiraina piesardzīgi atbildēja, vai arī ceļā uz Kēmlīnu.

Nīnēva skaļi un nicinoši nosprauslājās, bet Aesu Sedaja netraucēti turpināja.

- Ja puišu tur nebūs, es viņus tāpat atradišu. To es apsolu.

Klusēdami viņi ieturēja maltīti maizi, sieru un karstu tēju. Pat Egvē-

nas sajūsmu uzveica nogurums. Viedā izņēma no somas ziedes: vienu, kas sadziedēs auklu noberzumus ap Egvēnas delmiem un otru citām meitenes brūcēm. Kad Nīnēva pienāca pie Perina, kas sēdēja atstatu no ugunskura, viņš pat nepacēla skatienu.

Viedā brīdi klusu stāvēja, tad notupās, nolika blakus somu un aši sacīja:

- Perin, velc nost mēteli un kreklu! Man teica, ka viens no Baltajiem apmetņiem nīdis tevi no visas sirds.

Perins lēni noģērbās, vēl iegrimis domās par Lāsumainās vēsti. Nīnēva ievaidējās. Jauneklis izbrīnījies paskatījās uz viņu, pēc tam uz savām kaila­jām krūtīm. Tur bija vai visas krāsas. Svaigākie, violetie plankumi pārklāja vecākos, kas bija izbalējuši brūni un dzelteni. Tikai spēcīgie, mezglainie, Luhana kunga smēdē iemantotie muskuļi bija aiztaupījuši Perinām lauz­tas ribas. Domas par vilkiem viņam bija likušas aizmirst sāpes, bet tagad tās par sevi atgādināja, turklāt neganti. Neapzināti dziļi ieelpojis, Perins sakoda zobus, lai nesāktu vaidēt.

- Kāpēc viņš tevi tā neieredzēja? Nīnēva brīnījās.

Es nogalināju divus cilvēkus.

- Nezinu, Perins atbildēja.

Viedā kaut ko meklēja somā. Pēc mirkļa, kad viņa sāka uz brūcēm klāt taukainu ziedi, Perins sarāvās.

- Zemā efeja, pieclapu āboliņš un asinszāles sakne, Nīnēva paskaid­roja.

Perinām bija karsti un reizē auksti, viņu kratīja drebuļi, pēc brīža izspiedās sviedri, tomēr jauneklis nepretojās. Viņam jau bija pieredze ar Nīnēvas ziedēm un kompresēm. Līdzko Viedā ar pirkstiem maigi ieber­zēja ādā mikstūru, karstumi un aukstie drebuļi atkāpās, līdzi paņemot sāpes. Violetie plankumi izbalēja brūni, bet brūnie un dzeltenie kļuva gaišāki, daži vispār pazuda. Izmēģinādams Perins dziļi ieelpoja; viņš tik tikko sajuta dūrienu.

- Tu izskaties pārsteigts, Nīnēva sacīja, arī pati it kā izbrīnījusies un savādi izbijusies. Nākamreiz vari iet pie viņasl

- Es neesmu pārsteigts, Perins mierināja Viedo, tikai prie­cīgs.

I

Dažreiz Nīnēvas ziedes iedarbojās ātrāk, citreiz lēnāk, taču tās vien­mēr palīdzēja.

- Kas… kas noticis ar Randu un Matu?

Nīnēva sāka likt somā pudelītes un burciņas, grūzdama katru tā, it kā viņai būtu jāpārvar kāds šķērslis.

- Viņa saka, ar zēniem viss ir kārtībā. Sola atrast. Teica, ka satiksim viņus Kēmlīnā. Viņi mums esot pārāk svarīgi, nezinu gan, kā to saprast. Viņa daudz ko saka.

Perins negribot pasmaidīja. Lai nu kas mainījās, bet tikai ne Viedā, un Aesu Sedaja nebija viņas draudzene.

Nīnēva piepeši sastinga un skatījās Perinām sejā. Nosviedusi somu, viņa piespieda plaukstu augšdaļu pie Perina vaiga un pieres. Jauneklis gribēja izrauties, taču Viedā, ar abām rokām saņēmusi viņa galvu, ar īkšķiem pavēra platāk plakstiņus un, skatīdamās acīs, klusi murmināja. Neraugoties uz sīko augumu, Nīnēva Perina seju turēja gluži bez piepū­les; jauneklim nebūtu viegli izrauties no sievietes rokām, ja viņa pati to neatlaistu.

- Nesaprotu, Viedā beigās palaida vaļā Perinu un atkal notupās. -Ja tas būtu dzeltenais drudzis, tu nespētu nostāvēt kājās. Bet drudža tev vispār nav un acu baltumi nav kļuvuši dzelteni, tikai zīlītes.

- Dzeltenas? Moiraina jautāja.

Perins un Nīnēva satrūkās. Pie viņiem nedzirdami bija pienākusi Aesu Sedaja. Jauneklis ieraudzīja, ka Egvēna pie ugunskura ir aizmigusi; meitene gulēja, ietinusies apmetnī. Arī viņam lipa ciet acis.

- Tas nav nekas īpašs, Perins sacīja.

Taču Moiraina saņēma viņu aiz zoda un pagrieza ar seju pret sevi, lai varētu ieskatīties tieši acīs tāpat kā pirmīt Nīnēva. Perins atrāvās atpakaļ un sabozās. Abas sievietes laikam viņu uzskatīja par bērnu.

- Es taču teicu, tas nav nekas īpašs.

- Tā nebija paredzēts, Moiraina sacīja it kā sev, raudzīdamās viņam garām. Tiešām tā ieausts, vai arī Rakstā notikušas izmaiņas? Ja tā, tad kuras rokas to veikušas? Rats veļas, kā Rats vēlas. Tā tam jābūt.

- Vai jūs varat to izskaidrot? Nīnēva negribīgi jautāja un tad aprā­vās. Vai varat kaut kā viņam palīdzēt? Ar savu dziedniecības spēku?

Viedās lūgums palīdzēt, atzīstot, ka pati to nespēj, izskanēja tā, it kā tiktu vilkts laukā ar varu.

Perins caur pieri glūnēja uz abām sievietēm.

- Ja jūs runājat par mani, tad runājiet ari ar mani! Es sēžu jums bla­kus.

Nedz viena, nedz otra neveltīja viņam ne skatiena.

- Ar dziedniecību? Moiraina smaidīja. Dziedniecība šajā gadī­jumā nepalīdzēs. Ta nav slimība, un to nevar…

Brīdi vilcinājusies, Aesu Sedaja uzmeta Perinām ašu skatienu, kas daudz ko nožēloja. Tomēr tas nebija veltīts viņam, tāpēc Perins kaut ko īgni noburkšķēja, Aesu Sedajai atkal pagriežoties pret Ninēvu.

- Gribēju teikt, ka viņam tas nekaitēs, bet kurš gan zina, kāds būs gals? Lai nu kā, varu teikt, ka tieši tas viņam nekaitēs.

Nīnēva piecēlās, paberzēja ceļgalus un ieskatījās Aesu Sedajai acis.

- Ar to nepietiek. Ja ar viņu kaut kas nav kārtībā…

- Kā ir, tā ir. Kas ieausts, to nevar izmainīt. Moiraina aši novērsās.

- Kamēr varam, mums jāpaguļ. Rit jāceļas mazā gaismiņā. Ja jau Melnā roka kļūst tik spēcīga… Mums ātri jānokļūst Kēmllnā.

Nīnēva dusmīgi pagrāba somu un devās prom; Perins nepaguva bilst ne vārda. Jauneklis jau gribēja nolamāties, bet tad pēkšņi viņam prātā iešāvās doma. Sastindzis viņš iepleta acis. latad Moiraina zina. Aesu Sedaja zina par vilkiem un uzskata, ka tur vainojams Melnais. Perinām caur augumu izskrēja drebuļi. Ātri uzmetis mugurā kreklu, viņš neveikli sagrūda to biksēs, bet virsū uzvilka mēteli un apmetni. Apģērbs gan daudz nelīdzēja; šķita, ka viņš ir izsalis līdz pašam kaulam un kaulu sma­dzenes ir sastingušas kā auksta želeja.

Lans nometās blakus Perinām uz zemes, sakrustoja kājas un atmeta atpakaļ apmetni. Perins nopriecājās. Nebija patīkami skatīties uz Sargā­tāju un redzēt, ka viņa acis slīd tev garām.

Bridi viņi vienkārši raudzījās viens uz otru. Sargātāja skarbie sejas vaibsti bija neizdibināmi, taču acis Perins kaut ko ievēroja. Līdzjūtību? Ziņkārību? Gan to, gan to?

- Jūs zināt? Perins jautāja, un Lans pamāja ar galvu.

- Kaut ko zinu, bet ne visu. Pats aptvēri vai arī tev kāds pateica, kāds starpnieks?

- Es satiku kādu vīru, Perins lēni iesāka. Viņš zina, bet vai domā tāpat kā Moiraina ? Viņš nosauca savu vārdu. Eliass. Eliass Mašera.

Lans dziļi ieelpoja, un Perins uzmeta viņam pētošu skatienu.

- Jūs viņu pazīstat?

- Pazinu. Eliass man daudz ko iemācīja, par Lāstu un visu pārējo. Lans pieskārās zobena spalam. Viņš bija Sargātājs, pirms… pirms tas notika. Sarkanie ajahi…

Lans pameta skatienu uz Moirainu, kas bija atgūlusies pie ugunskura.

Šī bija pirmā reize, kad Perins Sargātājā manīja nepārliecinātību. Šadarlogotā Lans bija drošs un spēcīgs, tāpat arī stājoties pretī Izdzisu­šajiem un trollokiem. Arī tagad Lans nebaidījās par to Perins nešaubī­jās taču šķita piesardzīgs, it kā bītos pateikt ko lieku. It kā tas varētu būt bīstami.

- Esmu dzirdējis par Sarkanajiem ajahiem, viņš Lanam sacīja.

- Un lauvas tiesa no tā, ko esi dzirdējis, bez šaubām, nav taisnība. Tev jāsaprot, ka Tarvalonā… ir grupējumi. Vieni cīnās pret Melno, citi arī, tomēr citādi. Mērķis visiem ir viens, atšķiras tikai… atšķirības var mainīt cilvēku dzīvi vai pat to izbeigt. Atsevišķu cilvēku dzīvi vai visas tautas dzīvi. Vai Eliass ir sveiks un vesels?

- Manuprāt, jā. Baltie apmetņi teica, ka ir viņu nogalinājuši, bet Lāsumainā… Perins nedroši paskatījās uz Sargātāju. Es nezinu. Redzēdams, ka Lans, kaut arī negribīgi, bet viņam tic, Perins jutās drošāk un turpināja: Jā, sazināšanās ar vilkiem. Moiraina acīmredzot uzskata, ka tas… ir Melnā roku darbs. Bet tā nav, vai ne?

Eliass taču nevarēja būt Melndraugs.

Taču Lans vilcinājās, un Perinām uz sejas izspiedās sviedri, aukstas lāses, ko nakts vērta vēl aukstākas. Tas slīdēja viņam pār vaigiem, un Sar­gātājs runāja:

- Nē, tieši nē. Daži gan tā domā, bet viņi maldās, jo tas bija senos laikos un sen aizmirsts, iekams uzradās Melnais. Tomēr tāda sakritība, kalēj? Dažreiz izskatās, ka elementi Rakstā ieausti nejauši, vismaz mums tā šķiet, bet vai patiešām tu nejauši satiki cilvēku, kurš šajā lietā var tevi vadīt, un tu pats esi spējīgs viņa vadīšanai sekot? Raksts veido Lielo tīmekli; daži to sauc par Laikmetu mežģīnēm, un jūs, puiši, atrodaties tā centrā. Manuprāt, jūsu dzīvē nevar būt daudz sakritību. Vai jūs būtu izredzētie? Un, ja tā ir, kas jūs izraudzījās Gaisma vai Ēna?

- Melnais nevar mūs skart, iekams nenosaucam viņu vārdā. Peri­nām tūlīt pat ienāca prātā sapņi par Bālzamonu sapņi, kas nebija sapņi vien. Viņš notrausa no sejas sviedrus. Nevar.

- Spītīgs kā klints, Sargātājs kļuva domīgs. Varbūt pietiekami spītīgs, lai beigās izglābtos. Neaizmirsti, kādos laikos dzīvojam, kalēj! Atceries, ko tev teica Moiraina Sedaja! Mūsu laikos daudz kas izšķīst un saplīst. Vecās robežas kļūst vājākas, vecie mūri sadrūp. Robežas starp to, kas ir un kas bija, starp to, kas ir un kas būs. Sargātāja balss kļuva drūma. Melnā cietuma mūri. Varbūt tuvojas Laikmeta beigas. Varbūt pirms nāves redzēsim dzimstam jauno Laikmetu. Bet varbūt tuvojas visu Laikmetu gals, un tad pat laiks apstāsies. Pasaules gals. Lans piepeši pasmaidīja, taču drūmi viebdamies, kaut viņa acis priecīgi dzirkstīja karā­tavu pakājē. Bet mums par to nav jāuztraucas, vai ne, kalēj? Cīnīsimies pret Ēnu līdz pēdējam elpas vilcienam, un, ja tā uzvarēs, kodīsim un skrāpēsim. Jūs, divupieši, esat pārāk spītīgi, lai padotos. Neraizējieties, ka Melnais ir iejaucies jūsu dzīvē. Jūs esat atgriezušies pie draugiem. Neaiz­mirstiet, ka Rats veļas, kā Rats vēlas, un pat Melnais nespēj to mainīt, ja jūs sargā Moiraina. Tomēr, jo ātrāk atradīsim jūsu draugus, jo labāk.

- Ko jūs gribat teikt?

- Viņus šobrīd neaizsargā Aesu Sedaja, kas pieskārusies Pirmavotam. Kalēj, varbūt mūri ir tiktāl novājināti, ka Melnais pats var ietekmēt noti­kumu gaitu. Nevis tieši pielikdams savu roku, jo tad ar mums jau būtu cauri, bet varbūt viegli pārceldams pavedienus. Kāda stūra vietā nejauši pagriežas cits, nejauša satikšanās, nejaušs vārds, vismaz tā šķiet, un jūsu draugi var iekļūt tik dziļi Ēnā, ka pat Moiraina nespēs viņus atgriezt.

- Mums viņi jāatrod, Perins sacīja, un Sargātājs neskanīgi iesmējās.

- Bet ko es saku? Paguli mazliet, kalēj!

Celdamies kājās, Lans aši ietinās apmetnī. Vārajā uguns un mēness gaismā viņš gandrīz saplūda ar ēnām.

- Mums priekšā ir dažas smagas dienas līdz Kēmlīnai. Neatliek nekas cits kā tikai lūgt augstākos spēkus, lai mēs viņus tur atrastu.

- Bet Moiraina… viņa sameklēs viņus jebkur, vai ne? Viņa taču tā teica.

- Bet vai Moiraina pagūs viņus atrast laikus? Ja Melnais ir tik spēcīgs, ka var darboties uz savu roku, tad laiks iet uz galu. Lūdzies, lai viņus atro­dam Kēmlīnā, kalēj, citādi mēs visi būsim pazuduši!

Trīsdesmit devītā nodaļa

Tīmekļa aušana

t

R

ands stāvēja pie augstā loga “Karalienes Svētības” istabā un

raudzījās lejup uz drūzmu. Pa ielu kliegdami skrēja cilvēki, kā

straume griezdamies uz vienu pusi, vimpeļus un lozungus vici-

nādami. Tūkstošiem sarkanos laukumiņos sardzē stāvēja balts lauva.

Kēmlīnieši un iebraucēji visi skrēja plecu pie pleca un pārmaiņas

pēc šoreiz neviens negribēja gāzt kādam pa galvu. Varbūt šodien ielās

bija tikai viens grupējums?

Rands smaidot novērsās no loga. Beidzot bija pienākusi sengaidītā diena. Protams, viņš ļoti gaidīja arī to mirkli, kad beidzot satiks Egvēnu un Perinu, sveikus un veselus, un abi smiedamies stāstīs par visu, kas piedzīvots.

- Vai nenāksi? Rands atkārtoja.

Mats viņš gultā bija savilcies kamolā tikai nikni pablenza.

- Ņem līdzi to trolloku, ar kuru esi tā sadraudzējies!

- Pelni un asinis, Mat! Viņš nav nekāds trolloks. Tu esi spītīgs kā ēzelis. Cik ilgi vēl grasies par to strīdēties? Gaisma! Vai tad neesi dzirdējis par ogēriem?

- Nezināju, ka viņi izskatās kā trolloki. Mats iebāza seju spilvenā, vēl ciešāk savilkdami es kamolā.

- Spītīgais muļķis, Rands murmināja. Cik ilgi tu vēl te slēpsies? Negrasos tev mūžīgi nest augšā ēdamo. Starp citu, tev nenāktu par ļaunu arī nomazgāties.

Mats sāka grozīties, it kā gribētu ierakties dziļāk gultā. Rands nopū­tās un devās uz durvīm.

- Pēdējā iespēja doties kopīgā pastaigā, Mat. Es aizeju.

Viņš nesteidzīgi vēra ciet durvis, cerēdams, ka Mats pārdomās, taču draugs pat nepakustējās. Durvis ar klikšķi aizkrita ciet.

Izgājis gaitenī, Rands atbalstījās pret durvju stenderi. Gila kungs teica, ka divas ielas tālāk dzīvo kāda večiņa, māte Grube, kas pārdod zāļu tēju un sildošas kompreses un ne tikai pieņem jaundzimušos, bet arī ārstē sasirgušos un zīlē. Šķiet, viņa bija tāda kā Viedā. Matam vajadzēja Nīnēvu, varbūt Moirainu, taču šeit bija tikai māte Grube. Ja viņš večiņu vestu uz “Karalienes Svētību”, tad, iespējams pievērstu sev nevēlamu uzmanību, turklāt nebija arī zināms, vai viņa nāks. Jā, uzmanību varētu piesaistīt arī viņa, ne tikai Mats un Rands.

Zāļu sievas un zintnieki Kēmlīnā pašlaik bija krituši nežēlastībā; visi, kas nodarbojās ar jebkāda veida dziedniecību, tika pieminēti ar ļaunu, tāpat ari tie, kuri zīlēja. Katru nakti uz durvīm brīvi tika uzvilkts Pūķa zobs, dažkārt pat dienā, un pietika tikai sacelties kņadai par Melndraugiem, lai ļaudis aizmirstu tos, kuri bija dziedējuši viņus no drudža un zobu sāpēs likuši kompreses. Rau, kāda noskaņa valdīja pilsētā.

Nevarētu teikt, ka Mats bija slims. Viņš apēda visu, ko Rands atnesa no virtuves, lai gan no cita rokām neko neņemtu, un nekad nesūdzējās par sāpēm vai drudzi. Draugs vienkārši atteicās iziet no istabas. Rands bija juties pavisam drošs, ka šodien izdosies Matu pierunāt.

Uzmetis plecos apmetni, jauneklis sakārtoja jostu un ietina zobenu sarkanajā audumā. Tagad tas bija paslēpts no nevēlamām acīm.

Kāpņu galā Rands satika Gila kungu, kas tobrīd devās augšup.

- Par jums pilsētā kāds interesējās, saimnieks sacīja, neizņemdams no mutes pīpi.

Randā uzbangoja cerība.

- Apjautājās par tevi un taviem draugiem, nosauca vārdā. Nu par jums, jaunajiem. Šķiet, ka visvairāk grib satikt jūs, trīs puišus.

Randa cerības pārvērtās bažās.

- Kas viņš bija? puisis jautāja.

Arī tagad Rands nespēja nepārlaist skatienu gaitenim. No izejas uz šķērsielu līdz viesistabas durvīm neviena cita šeit nebija, tikai viņi abi.

- Viņa vārdu es nezinu. Vien dzirdēju, ka par jums apjautājas. Līdz manām ausīm atnāk gandrīz visi Kēmlīnas jaunumi. Ubags. Saimnieks norūca. Dzirdēju, ka aptaurēts. Lai nu kā, bet pilī dabūjis Karalienes

balvu, un to nu iegūt nav viegli. Augstos svētkos Karaliene pati to pasniedz, un tas ir liels pagodinājums. Kēmllnā nevienam nav vajadzības ubagot. Karalienes balvas ieguvēju nevar apcietināt pat ar pavēli ne.

- Melndraugs? Rands pret savu gribu izteica. Ja Melndraugi zina mūsu vārdus…

- Melndraugi ir tev smadzenēs, jaunekli! Protams, viņi te apgrozās, bet tāpēc vien, ka Baltie apmetņi sacēluši trauksmi, nav jādomā, ka mūsu pilsēta ir pilna ar Melndraugiem. Vai zini, kādas baumas tie stulbeņi palai­duši? Naktī ap pilsētu ložņājot dīvainas ēnas.

Gila kungs smējās tā, ka viņa vēders sāka trīcēt.

Randam gan smiekli nenāca. Haiems Kinčs arī bija runājis par dīvai­nām ēnām, un Izdzisušo viņš bija redzējis pats savām acīm.

- Kādas ēnas?

- Kādas? Nezinu, kādas. Dīvainas. Varbūt trolloki. Puscilvēki. Baumo, ka esot atgriezies Levss Terīns Dzimtkāvis, piecdesmit pēdas garš. Kādas ēnas, tavuprāt, var redzēt ļaudis, kas kaut ko ieņēmuši galvā? Mums par to nav jāuztraucas. Gila kungs uzmeta viņam mirkli. Dodies pastaigā, vai ne? Labi, man tas nerūp, man ne, un pat šodien, kaut gan viesnīcā gandrīz neviena cita, izņemot mani, nav. Draugs neies?

- Mats diez cik labi nejūtas. Varbūt vēlāk.

- Labi, lai notiek. Tomēr uzmanies! Pat šodien labās Karalienes ļaužu būs mazākumā, lai Gaismā sadeg tāda diena! Kas gan būtu domājis, ka tas būs jāpiedzīvo. Labāk ej pa šķērsielu. Ielas otrā pusē kvern divi lai Gaisma viņus padara aklus! nodevēji un vēro manas ārdurvis. Šie zina manu nostāju pie Gaismas!

Pabāzis laukā galvu, Rands paskatījās uz vienu pusi, tad uz otru un tikai pēc tam ieslīdēja šķērsielā. Tas galā stāvēja Gila kunga nolīgts būdīgs sargs; atbalstījies uz šķēpa, viņš vienaldzīgi vēroja steidzīgos garāmgājē­jus. Rands zināja, ka tā tikai izskatās. Vīrs, vārdā Lamgvins, caur smaga­jiem acu plakstiem redzēja visu un, neraugoties uz raženo augumu, spēja kustēties kā kaķis. Arī viņš uzskatīja Karalieni Morgeisu par Gaismas iemiesojumu vai ko tuvu tam. Ap “Karalienes Svētību” grozījās ducis tādu sargu.

Kad Rands sasniedza šķērsielas galu, Lamgvinam noraustījās auss, taču vienaldzīgo skatienu no ielas viņš neatrāva ne uz brīdi. Rands zināja, ka vīrs bija dzirdējis viņa soļus.

- Šodien uzmani savu muguru, cilvēk. Lamgvina balss skanēja kā grants šņukstēšana pannā. Kad sāksies nepatikšanas, būsi vairāk vaja­dzīgs šeit nekā nezin kur ar mugurā iedzītu nazi.

Rands paskatījās uz spēka mitriķi, mēmi pauzdams pārsteigumu. Lai arī kā viņš slēpa zobenu no svešām acīm, Gila kunga vīri ne pirmo reizi lika noprast, ka cīniņā Rands neapjuktu. Lamgvina skatiens viņu nepa­vadīja. Sarga pienākums bija uzraudzīt viesu namu, un to viņš arī darīja.

Pagrūdis zobenu dziļāk zem apmetņa, Rands iejuka pūlī. Pēc mir­kļa viņš ieraudzīja abus Gila kunga pieminētos nodevējus. Tie stāvēja uz apgāztām mucām, lai labāk redzētu virs drūzmas, tomēr diez vai ievēroja Randu, kurš pagriezās uz šķērsielu. Uzreiz bija redzams, kurā pusē viņi ir. Zobeni bija ietīti baltā audumā, pārsieti ar sarkanu auklu; vēl vairāk uz vīru rokām bija balti apsēji, bet pie cepurēm baltas kokardes.

Rands Kēmlīnā bija nesen, tomēr jau zināja, ka sarkanā audumā ietīts zobens, sarkans rokas apsējs un kokarde pauž atbalstu karalienei Morgeisai. Savukārt baltās krāsas piekritēji visās nelaimēs vainoja Karalieni un viņas sakarus ar Aesu Sedajām un Tarvalonu. Vainoja arī par laikapstāk­ļiem un neražu. Varbūt pat par viltus Pūķi.

Rands negribēja iejaukties Kēmlīnas politikā. Tikai tagad jau bija par vēlu. Galvenokārt tāpēc, ka viņš bija izvēlējies lai arī nejauši, bet tomēr. Notikumi pilsētā uzņēma apgriezienus, kas neļāva palikt malā. Pat iebraucējiem bija kokardes un roku apsēji, viņi nēsāja audumā ietītus zobenus, biežāk izvēlēdamies balto, nevis sarkano krāsu. Daži varbūt bez īpašas pārliecības, taču viņi bija tālu no mājām, un Kēmlīnā valdīja šāda noskaņa. Karalienes atbalstītāji pašaizsardzības nolūkā staigāja bariņos, ja vispār izgāja ielās.

Bet šodien viss bija citādi. Vismaz ārēji. Šodien Kēmlīnā svinēja Gais­mas uzvaru pār Ēnu. Šodien uz pilsētu atvedīs viltus Pūķi, lai to parādītu Karalienei, bet pēc tam vedīs tālāk uz ziemeļiem, uz Tarvalonu.

Par šo svētku daļu neviens nerunāja. Ar cilvēku, kas spēj vadīt Vienspēku, var tikt galā tikai Aesu Sedajas, tāpēc gudrāk bija paklusēt. Gaisma bija iznīdējusi Ēnu, un kaujā kā avangards gāja Andoras kareivji. Šobrīd tas bija galvenais, bet par visu pārējo varēja aizmirst.

Rands domāja, vai tiešām var visu aizmirst. Pūlis skrēja, visi dziedāja, vicināja karogus, smējās, taču ļaudis ar sarkano atribūtiku turējās bari­ņos pa desmit, divdesmit -, un starp viņiem neredzēja nedz sievietes,

nedz bērnus. Rands ievēroja, ka uz vienu Karalienes atbalstītāju ir vismaz desmit baltās krāsas piekritēju. Ne pirmo reizi Rands iedomājās, kaut baltais audums būtu bijis lētāks par sarkano. Bet vai Gila kungs būtu man palīdzējis, ja es būtu nopircis balto?

Ielās bija tāda drūzma, ka gribot negribot vajadzēja lauzt sev ceļu. Šodien pat Baltie apmetņi nebaudīja savu privilēģiju cilvēki viņu priekšā nepašķīrās. Rands ļāva pūlim nest sevi uz iekšpilsētu, pa ceļam ievērodams, ka ne visi savalda naidīgumu. Kāds ietriecās vienā no trim blakus ejošiem Baltajiem apmetņiem tik neganti, ka gandrīz nogāza to no kājām. Tik tikko noturējis līdzsvaru, Baltais apmetnis sāka nikni lamāt vainīgo, tikmēr cits garāmgājējs tīšām uzgrūdās viņa plecam. Lai strīds neaizietu par tālu, Baltā apmetņa biedri novilka viņu ielas malā, un beigās visi trīs paslēpās vārtos. Gaismas bērni bija nesapratnē; parasti pietika ar niknu skatienu! Pūlis plūda garām, it kā neviens neko nebūtu redzējis, un, iespējams, tā arī bija.

Pirms divām dienām neviens neko tādu neuzdrošinātos. Vēl vai­rāk Rands ievēroja, ka vīriem, kuri uzgrūdās Baltajam apmetnim, pie cepurēm bija baltas kokardes. Valdīja vispārējs uzskats, ka baltā nometne atbalsta Karalienes un viņas padomnieces Aesu Sedajas pretiniekus, taču tagad tam nebija nozīmes. Ļaudis darīja to, par ko agrāk pat neiedomā­jās. Šodien kāds uzgrūdās Baltajam apmetnim. Rīt varbūt gāzīs no troņa Karalieni? Randam piepeši gribējās, lai vairāk cilvēku būtu ar sarkano simboliku. Saņemdams baltās puses grūdienus, viņš sajutās gaužām vien­tuļš.

Baltie apmetņi, ievērojuši, ka Rands uz viņiem skatās, izaicinoši glū­nēja pretī. Rands ļāva dziedošajam pūlim nest sevi prom no viņu skatie­niem, un arī pats sāka dziedāt.

Uz priekšu, Lauva,

Uz priekšu, Lauva,

Baltais Lauva gatavs kaujai!

Tas rēkdams satriec Ēnu.

Uz priekšu, Lauva,

Uz priekšu, Andoras varoni!

Visi labi zināja, pa kuru ceļu Kēmlīnā ievedis viltus Pūķi. Attiecīga­jās ielās kārtību nodrošināja Karalienes gvarde un strēlnieki sarkanos

apmetņos. Ielas bija tukšas, bet uz ietvēm plecu pie pleca spiedās cilvēki, tāpat ari logos un uz jumtiem. Rands lauza sev ceļu uz iekšpilsētu, gri­bēdams tikt tuvāk pilij. Būtu vērts redzēt, kā Logēnu ved pie Karalienes. Gribējās apskatīt gan viltus Pūķi, gan Karalieni, tos abus… Mājās kas tāds ne sapni nerādījās.

Iekšpilsēta bija uzbūvēta uz pakalniem, un tajā lielā mērā vēl varēja redzēt ogēru darbu. Jaunpilsētā ielas stiepās uz visām pusēm, veidojot sarežģītu labirintu, bet šeit tās vijās paralēli kalniem, iekļaudamās dabas ainavā. Krasi pacēlumi un nogāzes uz katra pagrieziena radīja citu, pār­steidzošu ainavu. Parki no visām pusēm, pat no augšas, līdz ietvēm un pieminekļiem veidoja acīm tīkamu rakstu, lai gan zaļumus šeit tikpat kā neredzēja. Negaidot parādījās torņi ar mozaīkām klātām sienām, kas saulē mirdzēja un mainījās simt dažādās nokrāsās. No pēkšņi atklātiem paaugstinājumiem pavērās skats uz visu pilsētu, tāpat arī uz viļņotiem klajumiem un mežiem tālumā. Visā visumā bija vērts to redzēt, tikai pūlis, kas steidzās un vilka Randu līdzi, neļāva visu kārtīgi apskatīt. Ielu līkumu dēļ arī nevarēja pārāk tālu redzēt.

Visbeidzot pūlis strauji pagriezās, un Rands ieraudzīja pili. Ielas, lai gan pieskaņotas zemes dabiskajam reljefam, ap ēkām vijās spirālē kā menestrela nostāstā -, ar palsām smailēm un zelta kupoliem, sarežģī­tiem akmens ornamentiem, un katrā smailē plīvoja Andoras karogs; tas atradās centrā, un karogam bija pakārtota visa ainava. Izskatījās, ka tas ir mākslinieka roku darbs, nevis vienkārši ēkas.

Rands saprata, ka tuvāk netiks. Pie pašas pils nevienu nelaida. Abpus pils vārtiem spilgti sarkani rindojās Karalienes sargi, pa desmit katrā pusē. Uz baltajiem mūriem, augstos balkonos un torņos stalti stāvēja vēl vairāk sargu, vienādā slīpumā piespieduši pie krūšu bruņām lokus. Arī viņi bija tikpat kā izkāpuši no menestrela nostāsta godasardze; taču Rands zināja, ka ne jau tāpēc vien šie vīri stāv. Trokšņainais pūlis, kas bangoja ielās, bija liels spēks ar baltā audumā ietītiem zobeniem, baltiem roku apsējiem un baltām kokardēm. Tikai šur tur balto plūsmu pārtrauca pa kādam sarkanam mezglam. Gvarde sarkanajos formastērpos salīdzinā­jumā ar cilvēku jūru bija trausla barjera.

Atmetis cerību nokļūt tuvāk pilij, Rands meklēja vietu, kur varētu baudīt savu priekšrocību garo augumu. Lai visu redzētu, jauneklim nevajadzēja stāvēt pašā priekšā. Pūlis ik pa brīdim sakustējās, ļaudīm

virzoties uz priekšu, steidzoties uz, viņuprāt, vislabāko atrašanās pun­ktu. Vienā no šādām reizēm Rands attapās, ka viņu no ielas šķir tikai trīs cilvēki, turklāt visi priekšā esošie, ieskaitot strēlniekus, augumā ir mazāki par viņu. Vispār jau gandrīz visi šeit bija mazāki par Randu. Viņam no abām pusēm spiedās klāt burzmā svīstoši ļaudis. Aiz muguras kāds burk­šķēja, ka neko nevar redzēt, un centās izlauzties uz priekšu. Rands stingri turējās uz vietas, un abpus viņam sāka veidoties blīvs ļaužu mūris. Viņš bija apmierināts. Kad garām vedis viltus Pūķi, no tāda attāluma skaidri būs redzama viņa seja.

Ielas pretējā malā un tālāk, uz jaunpilsētas vārtu pusi, blīvā drūzma sāka viļņoties, cilvēku bariņš pie stūra mēģināja palaist kādu garām. Tas bija citādi nekā pārējās dienās, kad vajadzēja atbrīvot vietu Baltajiem apmetņiem. Visi rāvās atpakaļ ar pārsteigtām sejām, kas mirkli vēlāk saviebās nepatikā. Spiezdamies prom no ielas, viņi novērsās, tomēr ar acs kaktiņu vēroja, kas iet garām.

Randam blakus stāvošie arī manīja nemieru pūlī. Uztrauktiem par vil­tus Pūķa parādīšanos, ļaudīm atlika vien gaidīt, un ikviens meklēja kaut ko tādu, par ko būtu vērts izteikt savu viedokli. Rands dzirdēja minē­jumus par to, kas parādīsies, un tika piesaukts it viss no Aesu Sedajas līdz pašam Logēnam. Daži rupjāki viedokļi vīriešiem lika izvirst rupjos smieklos un sievietēm nicinoši nošņākties.

Pūlis vietvietām viļņojās, ļaudīm spiežoties tuvāk ielas malai. Izska­tījās, ka visi nevilcinoties ļauj nācējam iet, kur tas vēlas, pat ja skatītājiem būtu jāzaudē laba novērošanas vieta. Drūzma aiz viņa atkal saslēdzās. Vis­beidzot tieši pretī Randam pūlis rāvās uz ielas vidu, atgrūžot malā strēl­niekus sarkanajos apmetņos, kas nesekmīgi mēģināja atspiest ļaužu masu atpakaļ. Rands ieraudzīja salīkušu augumu, kas nedroši stāvēja izbrīvētā laukumiņā, vairāk atgādinādams lēveru kaudzi nekā cilvēku. Visapkārt Randam skanēja nepatikas pilni čuksti.

Ielas galā skrandainis apstājās. Viņa saplēstā, no netīrumiem stīvā kapuce grozījās uz visām pusēm, vecis it kā kaut ko meklēja vai ieklausī­jās. Aprauti iekliedzies, vīrelis pasvieda netīro, ķetnai līdzīgo roku gaisā, rādīdams tieši uz Randu. Pēc mirkļa tas steidzīgi aizsteberēja pāri ielai kā vabole.

Ubags. Lai arī kādi ļauni spēki skrandainim bija palīdzējuši Randu atrast neatkarīgi no tā, bija viņš Melndraugs vai nebija, jauneklis piepeši

saprata, ka nevēlas ar šo vīreli tikties aci pret aci. Ubaga skatienu viņš juta uz ādas kā taukainu ūdeni. Un īpaši viņš negribēja laist veci sev tuvumā tāpēc, ka ļaudis visapkārt atradās uz vardarbības robežas. Tās pašas balsis, kas pirmīt smējās, tagad, jauneklim laužot ceļu prom no ielas, lādējās.

Rands steidzās, zinādams, ka blīvais pūlis, caur kuru viņam bija jāgrū­žas un jālīkumo, skrandaiņa priekšā pašķirsies. Airēdamies viņš pagriezās un gandrīz zaudēja līdzsvaru, taču jau pēc mirkļa metās skriešus. Cilvēki rādīja uz viņu ar pirkstu, jo vienīgi Rands devās uz pretējo pusi, turklāt skriešus. Viņu pavadīja kliedzieni. Randa apmetnis plīvoja, atklājot sarka­najā audumā ietīto zobenu. To ievērojis, puisis skrēja vēl ātrāk. Vientuļš Karalienes atbalstītājs, kas laižas prom, varēja piesaistīt balto kokaržu baru, un tie mestos viņam pakaļ arī tādā dienā kā šī. Rands skrēja pa bruģētajām ielām, ar garajām kājām ātri tikdams uz priekšu. Tikai beigās, kad kliedzieni palika tālu aiz muguras, viņš iedrošinājās elsodams sabrukt pie mūra.

Jauneklim nebija ne jausmas, kur viņš atrodas; skaidrs bija tikai tas, ka šī vēl ir iekšpilsēta. Rands neatcerējās, cik pagriezienu un līkumu viņš bija metis ielu labirintā. Domādams, uz kuru pusi doties, viņš atskatījās uz vietu, no kuras bija skrējis. Uz ielas kustējās tikai viens cilvēks kāda sieviete mierīgi gāja ar iepirkumu grozu rokās. Gandrīz visi pilsētnieki bija aizgājuši skatīties viltus Pūķi. Viņš taču man nesekoja! Viņš noteikti palika man tālu aiz muguras.

Nē, ubags neatlaidlsies; Rands par to bija pilnīgi drošs, lai gan nezi­nāja, kāpēc. Drisku kaudze varbūt jau līkumoja cauri drūzmai, viņu mek­lēdama, un, ja Rands atgriezīsies pūli, tad riskēs viņu satikt. Mirkli viņš pārlika, vai neatgriezties “Karalienes Svētībā”, taču citas iespējas redzēt Karalieni nebūs, un droši vien nebūs arī citas izdevības redzēt viltus Pūķi. Tas bija savā ziņā gļēvulīgi pieļaut, ka Melndraugs liek viņam slēpties.

Šaubu pārņemts, Rands pameta skatienu visapkārt. Zemās ēkas, cik nu to te bija, acīmredzot tika būvētas ar nolūku, lai no jebkuras vietas būtu redzama pils. Droši vien varētu atrast kādu vietu, no kuras noska­tīties, kā ved viltus Pūķi. Pat ja viņš nevarēja skatīt Karalieni, tad vismaz Logēnu redzēs. Pēkšņi nolēmis, Rands sāka iet.

Stundas laikā jauneklis atrada vairākas it kā labas vietas, taču cilvēki tur spiedās cieši cits pie cita, vairīdamies no procesijas ceļa. Vīri ar baltām

kokardēm un roku apsējiem stāvēja kā mūris. Sarkano krāsu neredzēja. Saprazdams, kas notiks ar pūli, ja kāds ieraudzīs viņa zobenu, Rands aši un piesardzīgi aizslīdēja prom.

No jaunpilsētas plūda saucieni un kliedzieni, pūta taures, kareivīgi dārdēja bungas. Logēns ar pavadoņiem jau bija Kēmlīnā un tuvojās pilij.

Zaudējis drosmi, puisis klīda pa teju tukšajām ielām, ar bailēm sirdī cerēdams, ka viņam tomēr izdosies redzēt viltus Pūķi. Skatienu piesaistīja nogāze, uz kuras nebija nevienas mājas. Tieši virs šīs ielas. Parastā pava­sarī nogāzi klātu ziedu un zaļumu jūra, bet tagad tā bija brūna līdz pat augstajam mūrim, virs kura cēlās koku galotnes.

Šis ielas posms nebija paredzēts satriecošu ainavu vērošanai, taču tieši priekšā, aiz jumtiem, varēja saskatīt pils smailes, virs kurām vējā plīvoja karogi ar balto lauvu. Rands gan nezināja, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un pakalna. Bet, raugoties uz mūri kalnā, jauneklim kaut kas ienāca prātā.

Bungas un taures skanēja arvien tuvāk, kliedzieni kļuva skaļāki. Rands saspringti rāpās augšup pa nogāzi. Tā nebija piemērota kāpšanai, tomēr puisis stingri spieda zābakus nedzīvajā augsnē un līda augšup, ķerdamies kailo krūmu zaros. Smagi elpodams gan alkās, gan no piepūles, Rands pieveica pēdējos jardus līdz sienai. Virs galvas cēlās mūris, vismaz divreiz augstāks par viņu. Gaisā dārdēja bungu sitieni, vibrēja tauru skaņas.

Ceļot mūri, strādnieki bija izmantojuši galvenokārt dabiskus lauk­akmeņus, un milzīgie bluķi bija savietoti tik prasmīgi, ka mūris izskatī­jās gandrīz viengabalains. Ta raupjā virsma bija kā dabiska klints. Rands pasmaidīja. Klintis aiz Smilšu kāpām bija augstākas, un tajās varēja uzkāpt pat Perins. Uztaustījis nelīdzenākas vietas, viņš ar zābakiem atspērās pret izvirzījumiem. Nedrīkst padoties! Jātiek augšā, pirms gājiens sasniedz pili. Steigdamies Rands savainoja rokas uz akmeņiem un, tā kā bija ģēr­bies pusgarās biksēs, nobrāza ceļgalus, tomēr beidzot pieķērās pie mūra augšmalas un uzvilkās arī pats, sirdī gavilēdams par uzvaru.

Ar ašu pagriezienu Rands atsēdās uz šaurā, plakanā mūra. Virs gal­vas cēlās zaļojoša koka zari, taču Rands tos pat neievēroja. Skatienam pavērās dakstiņu jumtu virsotnes, taču pili varēja labi redzēt. Mazliet pieliecies, jauneklis ieraudzīja pils vārtus, pie kuriem rindojās Karalienes gvarde un pletās procesiju gaidošais pūlis. Tas gaidīja. Ļaužu kliedzieni

noslīka bungu dārdoņā un tauru skaņās, bet visi vēl aizvien gaidīja. Rands pasmaidīja. Es uzvarēju!

Viņš iekārtojās ērtāk, un tad jau pie pēdējā pagrieziena uz pili parā­dījās procesijas sākums. Priekšgalā soļoja divdesmit taurētāju rinda, šķe­ļot gaisu ar uzvarošām fanfarām, citu pēc citas metot gaisā triumfējo­šas zalves. Aiz taurētājiem dārdināja tikpat daudz bundzinieku. Pēc tam sekoja Kēmlinas karogi ar baltajiem lauvām uz sarkana fona tos turēja jātnieki -, tad Kēmlinas kareivji, bet pēc tiem atkal jātnieku rinda, tad vēl viena un vēl, mirdzošās bruņās, lepni paceltiem šķēpiem, kuru galos plīvoja tumšsarkani vimpeļi. Gar malām viņus pavadīja viri ar pīķiem un lokiem. Rindu pēc rindas tie maršēja starp Karalienes gvardiem, visbei­dzot pazūdot pils vārtos.

Pie likuma parādījās pēdējie kareivji, aiz kuriem brauca milzīgi rati ar sešpadsmit zirgiem, kas bija sajūgti pa četri. Platās platformas vidū stāvēja liels būris ar dzelzs restēm, bet katrā ratu stūri sēdēja pa divām sie­vietēm; viņas uzmanīgi vēroja būri, it kā neredzētu nedz procesiju, nedz pūli. Rands nešaubījās, ka tās ir Aesu Sedajas. Starp ratiem un kājniekiem un abpus būrim jāja ducis Sargātāju, ar saviem plīvojošajiem apmetņiem piesaistot visu skatienus. Aesu Sedajas par pūli nelikās ne zinis, turpretī Sargātāji to pētīja, it kā bez viņiem citu sargu šeit nebūtu.

Lielajā burzmā Randa uzmanību piesaistīja un noturēja tikai vīrietis būrī. Logēns neatradās tik tuvu, lai jauneklis varētu redzēt viņa seju, kā bija vēlējies, taču Rands pēkšņi iedomājās, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Viltus Pūķis bija gara auguma, un uz viņa platajiem pleciem krita tumši, viļņaini mati. Rati šūpojās, taču viņš stāvēja, taisni izslējies, ar roku ieķē­ries restēs virs galvas. Logēna ietērps izskatījās vienkāršs tāds apmetnis, mētelis un pusgarās bikses nevienā lauku ciematā neizsauktu komentā­rus. Taču kā viņam šīs drēbes izskatījās! Kā viņš sevi pasniedza! Logēns bija karalis šī vārda tiešajā nozīmē. Viltus Pūķis izturējās tā, it kā nemaz neatrastos būri. Logēns stāvēja stalti, augstu pacēlis galvu, un raudzījās uz pūli tā, it kā visi būtu atnākuši viņam parādīt godu. Kur vien viņa skatiens apstājās, cilvēki apklusa un godbijīgi lūkojās. Tiklīdz Logēna skatiens aizslīdēja prom, tie paši cilvēki kliedza ar divkāršu niknumu, it kā atdarīdami par klusumu, taču Logēna stāja nemainījās, tāpat arī klu­sums, kas pavadīja viņa skatienu. Kad rati ieripoja pa pils vārtiem, viņš pagrieza galvu un paskatījās uz sanākušo pūli. Cilvēki iegaudojās, drūzma

saviļņojās dzīvnieciskā naidā un bailēs, bet Logēns atgāza galvu un smē­jās, līdz beidzot viņu aprija pils.

Ratiem ar būri sekoja citas vienības ar karogiem; tās pārstāvēja visus, kas bija cīnījušies un sakāvuši viltus Pūķi. Iliānas zelta bites, Treji Tēras pusmēneši, Kairjhenas uzlecošā saule un citi, daudzi citi valstu un pilsētu vēstneši. Gājienā piedalījās arī lieli kungi ar savām taurēm un uzvaroši dārdošām bungām. Salīdzinājumā ar Logēnu viņi izskatījās nožēlojami.

Rands pieliecās uz priekšu, lai vēl pēdējo reizi notvertu ainu ar būrī ieslodzīto vīru. Viņš taču bija sakauts, vai ne? Gaisma, citādi viņš nebūtu tajā sasodītajā būrī!

Zaudējis līdzsvaru, Rands paslīdēja, taču paguva pieķerties mūra augšmalai un, uzlīdis atpakaļ, sameklēja sev drošāku vietu. Tiklīdz Logēns pazuda skatienam, Rands piepeši juta, ka viņam svilst rokas vietās, kur viņš rāpdamies bija nobrāzis plaukstas un pirkstus. Taču puisis nespēja atbrīvoties no nupat redzētās ainas. Būris un Aesu Sedajas. Neuzvarētais Logēns. Neraugoties uz būri, viņš nebija cietis sakāvi. Nodrebējis Rands paberzēja sūrstošās rokas gar augšstilbiem.

- Bet kāpēc viņu sargā Aesu Sedajas? viņš skaļi brīnījās.

- Tāpēc, lai viņš nevarētu pieskarties Pirmavotam, tu muļķi!

Rands apsviedās riņķī uz meitenes balss pusi un piepeši zaudēja

pamatu. Jauneklis vēl paguva iedomāties, ka atmuguriski krīt lejā, un tad juta triecienu pret galvu. Viņam pakaļ tumsas virpuļos dzinās Logēna smiekli.

Četrdesmitā nodala

Tīmeklis savelkas

R

andam šķita, ka viņš sēž pie galda kopā ar Logēnu un Moirainu.

Aesu Sedaja un viltus Pūķis klusēdami viņu vēroja, viens otru it

kā neredzēdami. Istabas sienas pēkšņi kļuva neskaidras un izba-

lēja līdz pelēcīgai nokrāsai. Randā pieauga trauksme. Viss sāka izgaist,

saplūst. Kad jauneklis atkal paskatījās uz galdu, Moirainas un Logēna tur

nebija, bet viņu vietā sēdēja Bālzamons. Randa augums no galvas līdz

kājām satraukti vibrēja, galvā šalca skaļāk, arvien skaļāk. Šalkoņa pārvēr-

tās asins pulsēšanā ausīs.

Viņš strauji sasvērās uz priekšu, ievaidējās un šūpodamies saķēra galvu. Sāpēja viss galvaskauss. Ar kreiso roku Rands matos uztaustīja lipīgu mitrumu. Jauneklis sēdēja zemē, zaļā zālē. Tas viņu it kā uztrauca, taču galva reiba, un viss, uz ko viņš paskatījās, saplūstot locījās. Rands spēja domāt tikai par to, ka jāguļ, līdz tas pāriet.

Mūris! Meitenes balss!

Izslējies taisni, Rands ar plaukstu atspiedās zālē un nesteidzīgi paska­tījās apkārt. Tas bija jādara lēni; pietika straujāk pagriezt galvu, un viss atkal griezās. Viņš bija dārzā vai parkā; gar ziedošiem krūmiem ne tālāk par sešām pēdām vijās bruģēta taciņa, un pie tās zaļojoša koka ēnā stāvēja balts akmens sols. Viņš bija nokritis mūra otrā pusē. Bet meitene?

Turpat sev aiz muguras Rands atrada koku un arī meiteni, kas kāpa lejā no tā. Nolēkusi zemē, viņa pagriezās ar seju pret Randu, kurš samirk­šķināja acis un atkal ievaidējās. Meitenei plecos bija uzmests tumšzils samta apmetnis ar palsas kažokādas apdari. Aiz muguras līdz viduklim karājās kapuce, kuras galā bija sudraba zvārgulīši. Viņai kustoties, tie

džinkstēja. Meitenes garās, rudās matu cirtas saturēja filigrāna sudraba diadēma, ausis karājās smalki sudraba riņķīši, bet kaklarota bija vei­dota no smagiem sudraba posmiem un tumšzaļiem akmeņiem; Rands nosprieda, ka tie ir smaragdi. Uz bālgani zilās kleitas, viņai kāpjot kokā, bija palikušas mizas pēdas, taču tāpat varēja redzēt, ka tas ir zīda tērps ar smalkiem, sarežģītiem izšuvumiem; svārku ielocēs bija iestrādāts cits, tumšas krēmkrāsas audums. Ap vidu viņai bija apjozta plata austa sud­raba josta, bet zem kleitas apakšmalas vīdēja samta kurpītes.

Līdz šim Rands bija redzējis tikai divas līdzīgi ģērbušās sievietes Moirainu un Melnā sabiedroto, kas bija gribējusi nogalināt viņu un Matu. Ej nu sazini, kas, šādi ģērbies, rāpjas kokos, taču meitene noteikti bija svarīga persona. Tādu iespaidu vēl vairāk pastiprināja viņas skatiens. Meitene it nemaz neuztraucās, ka viņas dārzā ielauzies svešinieks. Šāda nosvērtība Randam atgādināja Nīnēvu un Moirainu.

Prātodams, vai viņš nav iekūlies nelaimē un vai meitene nepasauks Karalienes gvardi, lai arī cik ļoti vīri šodien būtu aizņemti, Rands tikai pēc dažām minūtēm aiz smalkā apģērba un pašapzinīgās izturēšanās ierau­dzīja pašu meiteni. Viņa bija varbūt divus trīs gadus jaunāka par Randu, augumā garāka, nekā meitenēm ierasts, un skaista. Klasiski ovālo seju kā negaidīta saules parādīšanās ieskāva matu cirtas, lūpas bija pilnīgas un sarkanas, acis neticami zilas. Ar savu garo augumu un vaibstiem viņa krasi atšķīrās no Egvēnas, taču abas bija vienlīdz skaistas. Rands sajuta tādu kā sirdsapziņas dzēlienu, taču puisis sev iestāstīja, ka, noliedzot acīm redzamo, nepalīdzēs Egvēnai ne mirkli ātrāk nokļūt drošībā, Kēmlīnā.

Koks nokrakšķēja, nokrita daži mizas gabali, un zemē blakus meite­nei viegli piezemējās zēns. Galvas tiesu garāks, mazliet vecāks, taču viņa vaibsti un mati liecināja, ka abi ir tuvi radinieki. Zēna mētelis un apmet­nis bija sarkanā, baltā un zelta krāsā, izšūts un rotāts ar brokātu, daudz krāšņāks nekā meitenei. Tas Randā izraisīja vēl lielāku nemieru. Tādu kārtu vienkāršs cilvēks var atļauties tikai svētkos un arī ne vienmēr. Jā, šis nebija publiskais parks. Varbūt patiešām sargi bija tik aizņemti, ka neievēroja ielaušanos dārzā.

Zēns, skatīdamies uz Randu pār meitenes plecu, ar pirkstiem bungoja pa dunci pie jostas. Tomēr šķita, ka vairāk nervoza ieraduma dēļ, nekā domādams to izmantot. Bet kas to lai zina? Viņa izturēšanās bija tikpat pašapzinīga kā meitenei. Abi tagad skatījās uz Randu tā, it kā jauneklis

būtu atminama mīkla. Randam bija dīvaina sajūta, ka meitene ar skatienu piefiksē visu viņa izskatā no galvas līdz kājām, sākot ar nodilušajiem apa­viem un beidzot ar necilo mēteli.

- Kad māte uzzinās, abi dabūsim pa ādu, Elēn, zēns pēkšņi ierunā­jās. Viņa neļāva mums iet laukā, bet tu taču ļoti gribēji redzēt Logēnu, vai ne? Tagad pati redzi, ar ko viss beidzās.

- Apklusti, Gevin, meitene, lai arī bija jaunāka par viņu, runāja tā, it kā nešaubītos par brāļa paklausību.

Zēna sejā cīnījās divējas izjūtas: viņš tā kā gribēja iebilst, taču par pārsteigumu Randam nudien apklusa.

- Vai ar tevi viss kārtībā? viņa negaidot jautāja.

Randam tikai pēc mirkļa pielēca, ka meitene uzrunā viņu. Attapies viņš neveikli centās piecelties.

- Viss ir labi, tikai… Jauneklis sašūpojās, kājas saļodzījās, un viņš smagi atsēdās uz zemes. Galva reiba.

- Tūlīt rāpšos atpakaļ pār mūri, Rands murmināja.

Puisis atkal centās piecelties, taču meitene uzlika roku uz viņa pleca, un Rands atkrita atpakaļ. Galva tā reiba, ka viegls pieskāriens varēja viņu aizkavēt.

- Tu esi ievainots. Meitene graciozi notupās Randam blakus.

Viņas pirksti maigi pāršķīra ar asinīm pielipušos matus jaunekļa krei­sajos deniņos.

- Krizdams droši vien nobrāzi gar koka zaru. Tev paveicies, ja cietusi ir tikai galva. Neesmu redzējusi nevienu tik veiklu kāpēju, bet krist gan tu neproti.

- Notraipīsi rokas ar asinīm, Rands rāvās atpakaļ.

Meitene izlēmīgi pievilka viņa galvu tuvāk, lai varētu labāk dar­boties.

- Nekusties! Pavēlēt viņa nepavēlēja, taču balss tonis atkal lika paklausīt. Neizskatās nemaz tik ļauni, paldies Gaismai!

Viņa no iekškabatām vilka ārā zāļu pudelītes, salocīta papīra paciņas un visbeidzot izņēma mīkstu apsēju.

Rands pārsteigts skatījās uz šo kolekciju. Viņaprāt, tamlīdzīgu bagā­tību kabatā varēja uzglabāt Viedā, nevis šādi tērpusies jaunkundze. Uz meitenes pirkstiem bija asinis Rands to redzēja taču viņa pati nelikās neko manām.

- Padod man savu ūdens blašķi, Gevin, meitene izrīkoja. Man jāapmazgā brūce.

Zēns, kuru viņa nosauca par Gevinu, atāķēja no jostas ādas blašķi un pasniedza to meitenei, bet pēc tam mierīgi notupās blakus Randam un sakrustoja rokas uz ceļgaliem. Elēna patiešām darbojās prasmīgi. Juzdams auksto ūdeni, ar ko tika mazgāta rēta, Rands pat nenodrebēja, bet meitene ar vienu roku cieši turēja Randa galvu, it kā gaidītu, ka viņš atkal izrausies, un tad viss darbs būs vējā. Ziede no pudelītes, ko viņa pēc apmazgāšanas uzsmērēja uz brūces, mazināja sāpes tāpat kā viena no Nīnēvas mikstūrām.

Kamēr Elēna darbojās, Gevins nomierinoši smaidīja, it kā arī viņš gaidītu, ka Rands izrausies un varbūt pat aizbēgs.

- Elēna mūždien ņemas ar noklīdušiem kaķiem un putniem ar sa­lauztiem spārniem. Tu esi pirmais cilvēks, kuru viņa ārstē. Brīdi klu­sējis, Gevins piebilda: Neapvainojies, es tevi par klaidoni neuzskatu.

Tā nebija atvainošanās, bet drīzāk lietišķs secinājums.

- Es neapvainojos, Rands stīvi atbildēja.

Tie abi pret viņu izturējās kā pret niķīgu zirgu.

- Elēna zina, ko dara, Gevins paziņoja. Viņai bija izcilas skolotā­jas. Tāpēc nebaidies, tu esi ticis labās rokās.

Tikmēr Elēna piespieda apsēja malu pie Randa deniņiem un tad izvilka no jostas zīda šalli zilā, krēmkrāsas un zelta krāsā. Emondārē katra meitene tādu uzskatītu par dārgumu, ko aplikt tikai svētkos. Elēna sāka prasmīgi tīt šalli ap Randa galvu, lai tā noturētu apsēju vietā.

- Tu nedrīksti to izniekot, Rands iebilda.

- Bet es teicu nekustēties, meitene mierīgi atbildēja, darbodamās ap viņa galvu.

Rands paskatījās uz Gevinu.

- Vai viņa vienmēr no citiem gaida paklausību?

Jaunekļa sejā uzplaiksnīja pārsteigums, bet lūpas uzjautrināti izliecās.

- Ta jau viņa parasti dara. Un parasti visi arī klausa.

- Mazliet te pieturi, Elēna teica, piespied plaukstu, kamēr pār­siešu!

Ieraudzījusi Randa rokas, viņa iekliedzās.

- Krizdams tu tā nesavainojies! Drīzāk jau rāpdamies tur, kur ne­drīkst rāpties.

Aši sasējusi mezglu, meitene pagrieza Randa delnas augšup, pie sevis murminādama, ka nepietiks ūdens. Plēstās brūces pēc apmazgāšanas sūrstēja, taču viņas pieskārieni bija apbrīnojami liegi.

- Bet tagad nekusties, Elēna piekodināja.

Meitenes rokās atkal parādījās pudelīte ar ziedi. Viņa uzmanīgi ar to pārklāja nobrāzumus, veltīdama tiem visu savu uzmanību un cenzdamās nenodarīt sāpes. Rands juta rokās ieplūstam vēsumu šķita, ka Elēnas plaukstas izberzē laukā visus ievainojumus.

- Galvenokārt visi dara tieši to, ko viņa liek, Gevins mīļi smaidīja virs Elēnas galvas, lielais vairums. Māte, protams, ne. Elēda arī ne. Un Lini. Lini viņu auklēja. Nevar taču pavēlēt cilvēkam, kas bērnībā tevi pēris par vīģu čiepšanu. Un ne jau agrā bērnībā.

Augstu pacēlusi galvu, Elēna viņu draudīgi uzlūkoja. Gevins nokāsē­jās un savilka nopietnu seju, bet pēc tam aši turpināja:

- Protams, arī Garets. Garetam neviens nevar pavēlēt.

- Pat māte nevar, Elēna piebilda, noliekusies virs Randa rokām.

- Viņa kaut ko iesaka, un Garets to izdara, taču es neesmu dzirdējusi, ka viņa dotu pavēles.

Elēna nogrozīja galvu.

- Es nezinu, kāpēc tas tevi vienmēr pārsteidz, Gevins atteica. Pat tu nekad neizrīko Garetu. Viņš ir kalpojis trim karalienēm, bijis ģenerālkapteinis, divām karalienēm bijis princis reģents. Uzdrīkstos teikt, ka daudzi viņu uzskata par lielāku Andoras troņa simbolu nekā Kara­lieni.

- Mātei vajadzētu rīkoties un apprecēties ar viņu, meitene izklai­dīgi teica, visu uzmanību pievērsusi Randa rokām. Viņa to vēlas, no manis nenoslēps. Tas atrisinātu daudzas problēmas.

Gevins papurināja galvu.

- Vienam no viņiem būtu jāliecas pirmajam. Māte to nespēj un Garets arī ne.

- Ja māte viņam pavēlētu…

- Manuprāt, viņš paklausītu. Es tā domāju. Bet viņa to nedarīs. Tu taču labi pazīsti mūsu māti.

Abi piepeši pagriezās un skatījās uz Randu. Laikam atskārta, ka ir aizmirsuši par viņa klātbūtni.

- Bet kas…? Randam bija jāapklust, lai aplaizītu lūpas. Kas ir jūsu māte?

Elēna pārsteigta iepleta acis, bet Gevins atbildēja ikdienišķā tonī, un tāpēc tas izskanēja īpaši griezīgi.

- Morgeisa, ar Gaismas labvēlību, Andoras karaliene, Valsts aizsargā­tāja, tautas aizstāve, Trakandu dinastijas galva.

- Karaliene, Rands murmināja, juzdams, kā viņā stinguma viļņiem izplešas šoks.

Uz brīdi puisim šķita, ka atkal sāks griezties galva. Nepievērs uzma­nību. Kas par to, ka iekriti Karalienes dārzā un ļāvi viņas meitai apkopt tavas rētas kā zintnieceil Randam nāca smiekli laikam jau tāpēc, ka viņš atradās uz panikas robežas.

Dziļi ievilcis elpu, jauneklis steidzīgi uztrausās kājās. Visiem spē­kiem viņš apspieda vēlmi bēgt, lai gan vairāk par visu gribēja tikt projām, iekams kāds bija atklājis viņa klātbūtni.

Elēna un Gevins viņu rāmi vēroja. Kad Rands uzlēca kājās, abi gra­ciozi piecēlās, it nemaz nesteigdamies. Rands pacēla roku, lai noņemtu no galvas šalli, taču Elēna saķēra viņu aiz elkoņa.

- Beidz! Atkal sāks asiņot, meitene runāja mierīgi, vēl aizvien pār­liecināta, ka Rands darīs, kā viņa teiks.

- Man jāiet, viņš atbildēja. Tikai pārrāpšos pār mūri un…

- Tu patiešām nezināji, nu arī Elēna bija tikpat pārsteigta kā Rands. Vai teiksi, ka, uzkāpis uz mūra, lai redzētu Logēnu, tu nezināji, kur atrodies? No ielas tu visu būtu redzējis daudz labāk.

- Man… man nepatik pūlis, Rands nomurmināja un tad palocījās gan vienam, gan otram. Lūdzu, atvainojiet, ak… mana kundze!

Nostāstos karaliskajā galmā ir daudz cilvēku, un visi dēvē cits citu par kungu vai kundzi, Karalisko Augstību un Majestāti, taču, ja viņš kādreiz arī bija dzirdējis, kā pareizi uzrunāt troņmantnieci, tad šobrīd to nespēja atcerēties. Rands vispār nespēja skaidri padomāt; viņš zināja tikai to, ka par katru cenu jātiek prom.

- Lūdzu, atvainojiet, bet tagad es jūs atstāšu. Ak… paldies par… Jauneklis pieskārās ap galvu aptītajai šallei. Paldies jums!

- Vai tiešām nenosauksi pat savu vārdu? Gevins izmeta. Skopa samaksa par Elēnas pūlēm. Tu mani interesē. Tu runā kā andorietis, lai

gan, protams, neesi kēmlinietis, un izskaties pēc… Nu, mūsu vārdus tu zini. Pieklājības pēc varētu nosaukt arī savējo.

Uzmetis ilgpilnu skatienu mūrim, Rands pateica savu īsto vārdu, nepaguvis aptvert, ko dara, un beigās pat piebilda:

- No Emondāres Divupē.

- Tātad no rietumiem, Gevins murmināja, tāliem, tāliem rietu­miem.

Rands saspicēja ausis. Jaunā vīrieša balsī bija izskanējis pārsteigums, un pagriezies Rands to notvēra arī viņa sejā. Gevins gan ātri aizstāja izbrīnu ar patīkamu smaidu, un Rands jau sāka šaubīties, vai nebija pār­skatījies.

- Tabaka un vilna, Gevins turpināja. Man jāzina, ko ražo katrā Karalistes daļā. Precīzāk, zemē. Tas iekļauts manā mācību programmā. Galvenie ražojumi, amatniecība, kādi ļaudis dzīvo. Tradīcijas, spēcīgās un vājās puses. Runā, ka divupieši esot stūrgalvīgi. Ja viņi uzskata tevi par atbalstīšanas vērtu, tad atbalsta, bet, jo vairāk centies viņiem ko uzspiest, jo stingrāk turas pretī. Elēnai būtu tur jānoskata vīrs. Cilvēks ar akmenscietu gribasspēku, kas neļautu kāpt sev uz galvas.

Rands uzmeta skatienu Gevinam, pēc tam Elēnai. Gevins it kā nebija zaudējis savaldību, tomēr muldēja kā pa ķešu. Kāpēc?

- Ko tas nozīmē?

Piepeši atskanēja balss. Visi trīs satrūkās un pagriezās pret runātāju.

Jauneklis, kas stāvēja viņu priekšā, bija visskaistākais vīrietis, kādu Rands jelkad bija redzējis, gandrīz vai pat pārāk skaists. Gara auguma, slaids, taču viņa kustības liecināja par veiklību, spēku un pašpārliecinā­tību. Tumšacains tumšmatis sarkanbaltā tērpā, tikai mazliet vienkāršākā nekā Gevinam; to viņš valkāja nevērīgi. Turēdams roku uz zobena spala, jauneklis nenovērsa skatienu no Randa.

- Ejiet nost no viņa, Elēn, vīrietis teica. Jūs arī, Gevin!

Elēna augstu paceltu galvu kā aizsargādama nostājās Randam priekšā, pašpārliecināta kā vienmēr.

- Viņš ir uzticīgs mūsu mātes padotais, krietns Karalienes pavalst­nieks. Turklāt manā aizsardzībā, Galad.

Rands centās atsaukt atmiņā no Kinča un vēlāk no Gila kunga dzir­dēto. Ja atmiņa nevīla, Galadedrids Damodreds bija Elēnas pusbrālis, Elēnas un Gevina; visi trīs bija viena tēva bērni. Par Taringeilu Damodredu

Kinča kungs nejūsmoja tāpat arī citi, kuri Randam bija par viņu stāstī­juši, taču viņa dēlu, ja varēja ticēt pilsētas baumām, labi ieredzēja gan sarkanās, gan baltās krāsas atbalstītāji.

- Man zināma tava mīlestība pret noklīdušiem kustoņiem, Elēna, slaikais vīrietis saprotoši sacīja, taču viņš ir apbruņots, turklāt neizska­tās diez cik cienījams. Mūsu laikos piesardzība nenāk par ļaunu. Ja viņš ir uzticīgs Karalienes pavalstnieks, ko dara šeit, kur nav viņa vieta? Zobenu viegli ietīt gan vienā, gan otrā audumā, Elēn.

- Viņš ir mans viesis, Galad, un es varu par viņu galvot. Vai tikai neesi uzņēmies manas aukles pienākumus un tagad gribi noteikt, ar ko un kad drīkstu sarunāties?

Elēnas balss skanēja nicinoši, taču Galads nelikās to manām.

- Tu zini, ka es neuzņemos pienākumu kontrolēt tavu rīcību, Elēn, bet šoreiz… tavs viesis nav piedienīgs, un to tu saproti tikpat labi kā es. Gevin, palīdzi man viņu pārliecināt. Mūsu māte tagad…

- Pietiek! Elēna nošņāca. Tev taisnība, tev patiešām nav nekādu tiesību noteikt, ko man darīt un ko ne, tāpat arī tu nedrīksti mani tiesāt. Tagad vari iet! Tūlīt pat!

Galads paskatījās uz Gevinu ar nožēlu, tomēr vienlaikus pauzdams, ka Elēna ir pārāk stūrgalvīga, lai pieņemtu palīdzību. Elēnas seja satumsa, taču, tiklīdz viņa atvēra muti, Galads palocījās oficiāli, lai gan graciozi kā kaķis, soli atkāpās un pagriezies aizsoļoja pa bruģēto taku. Pateicoties garajām kājām, viņš ātri pazuda aiz koka.

- Es viņu neieredzu, Elēna izdvesa. Viņš ir ļauns un skaudības pilns.

- Nu jau tu pārspīlē, Elēn, Gevins aizrādīja. Galads nezina, kas ir skaudība. Viņš divreiz ir izglābis man dzīvību, un, ja notiktu pēc viņa prāta, neviens to pat neuzzinātu. Galads varēja rīkoties citādi, un tad tavs Pirmais Zobena princis būtu viņš, nevis es.

- Nemūžam, Gevin! Es izvēlētos jebkuru citu, tikai ne Galadu. Jeb­kuru. Visprastāko zirgu puisi. Pēkšņi pasmaidījusi, Elēna uzmeta brālim ironiski bargu skatienu. Tu saki, man patīk pavēlēt. Nu es tevi izrīkoju tāpēc, lai ar tevi nenotiktu nekas slikts. Izrīkoju tāpēc, ka tu būsi mans Pirmais Zobena princis, kad saņemšu troni, dod Gaisma, lai tā diena pienāktu pēc iespējas vēlāk! un vadīsi Andoras karapulku ar tādu godu, kāds Galadam ne sapnī nerādās.

- Kā teiksi, mana kundze, Gevins smiedamies palocījās, parodē­dams Galadu.

Domīgi saraukusi pieri, Elēna pievērsās Randam.

- Bet tagad mums jādabū tevi projām, cik ātri vien iespējams.

- Galads allaž rīkojas tā, kā ir pareizi, Gevins paskaidroja, arī bez vajadzības. Šoreiz, tā kā viņš dārzā ir atradis svešinieku, pareizā rīcība būtu ziņot pils sardzei. Man ir aizdomas, ka šobrīd Galads tieši to arī dara.

- Tad jau man ir pēdējais laiks kāpt pāri mūrim, Rands sacīja.

Diena kā radīta, lai mani neviens neievērotu! Es tikpat labi varētu vici­nāt karogu. Rands jau pagriezās uz mūri, bet Elēna satvēra viņu aiz rokas.

- Ne jau pēc pūlēm, ko esmu veltījusi tavām rokām. Atkal sevi savai­nosi, un pēc tam Gaisma vien zina, kāda pesteļotāja tevi aprūpēs! Dārza otrā galā ir vārtiņi. Tie ir aizauguši, neviens, izņemot mani, tos vairs neat­ceras.

Piepeši Rands izdzirdēja zābaku dunu uz bruģakmens; tā tuvojās.

- Par vēlu, Gevins nomurmināja. Droši vien, ticis prom no mūsu acīm, Galads metās skriešus.

Elēna pie sevis nolamājās, un Rands brīnīdamies sarauca pieri. Ko tādu viņš bija dzirdējis no zirgu puiša mutes “Karalienes Svētībā” un toreiz jutās satriekts. Taču jau pēc mirkļa viņa bija tikpat mierīga un paš­pārliecināta kā vienmēr.

Gevins un Elēna laikam nemaz neuztraucās, jo abi palika uz vietas, bet Rands gan nespēja tik mierīgi gaidīt Karalienes gvardi. Viņš atkal metās uz mūri, lai gan zināja, ka nebūs pat pusceļā, kad ieradīsies sargi.

Jauneklis vēl nebija spēris ne trīs soļus, kad parādījās vīri sarkanās uniformās. Bruņām saulē mirdzot, viņi steidzās šurp pa taku. Šķita, ka no visām pusēm plūst spilgti sarkani un spoži tērauda viļņi. Daži jau bija izvilkuši zobenus, citi brīdi nogaidīja, tad pacēla lokus un ielika tajos spalvotas bultas. Acis aiz bruņucepuru režģiem bija drūmas, un visi platgalvas bultu gali nešaubīgi bija pavērsti pret Randu.

Elēna un Gevins reizē ielēca vidū starp Randu un bultām, ar ieples­tām rokām cenzdamies viņu pasargāt. Puisis stāvēja ļoti mierīgi un rokas turēja labi pārredzamā pozā atstatu no zobena.

Gaisā vēl skanēja zābaku duna un čīkstēja bultu stiegras, kad viens no kareivjiem virsnieks ar zelta mezglu uz pleca iesaucās:

- Mana kundze, mans kungs, ātri gulieties zemē!

Neraugoties uz ieplestajām rokām, Elēnas izturēšanās bija karaliska.

- Jūs uzdrīkstaties atklāt manā priekšā kailu zobenu, Talanvor? Par to Garets Brains labākajā gadījumā jums liks kāda nožēlojama ierind­nieka vietā izmēzt stalli!

Kareivji samulsuši pārmija skatienus, daži neveikli nolaida zemāk lokus. Un tikai tad Elēna nolaida rokas, it kā būtu tās turējusi paceltas sava prieka pēc. Brīdi vilcinājies, Gevins darīja tāpat. Rands saskaitīja, cik loku nebija nolaisti. Vēdera muskuļi saspringa, it kā tā viņš varētu paglābties no bultām, kas izšautas no divdesmit soļu attāluma.

Virsnieks izskatījās samulsis visvairāk.

- Mana kundze, piedodiet man, taču Galadedrida kungs ziņoja, ka dārzā ielavījies netīrs apbruņots lauķis, kurš apdraud manu kundzi Elēnu un manu kungu Gevinu. Virsnieka skatiens aizslīdēja pie Randa, un viņš turpināja jau stingrākā balsī: Ja mana kundze un mans kungs atļausies paiet malā, es to nelieti apcietināšu. Pēdējā laikā mūsu pilsētā saradies pārāk daudz salašņu.

- Šaubos gan, vai Galads jums ko tamlīdzīgu ziņoja, Elēna atteica.

- Galads nemelo.

- Dažreiz man patiktu, ja viņš melotu, Gevins klusi teica, lai dzir­dētu tikai Rands. Kaut vienu reizīti! Tad arī viņam pašam dzīve būtu vieglāka.

- Šis cilvēks ir mans viesis, Elēna turpināja, un atrodas manā aizsardzībā. Varat iet prom, Talanvor!

- Diemžēl tas nav iespējams, mana kundze. Kā mana kundze zina, Karaliene, jūsu mātes kundze, izdevusi pavēli saistībā ar tiem, kas ienāk pilī bez Viņas Majestātes atļaujas, un Viņas Majestāte jau saņēmusi pazi­ņojumu par ielaušanos.

Talanvora balsī bija kas vairāk par gandarījumu. Randā modās aiz­domas, ka virsnieks arī agrāk ir bijis spiests saņemt no Elēnas, pēc viņa domām, nepamatotas pavēles, taču šoreiz būs citādi, jo viņam bija neap­strīdams iegansts.

Elēna skatījās uz Talanvoru; nu viņa šķita apjukusi.

Rands vaicājoši paraudzījās uz Gevinu, kas viņu saprata.

- Cietums, Gevins nomurmināja. Redzēdams, ka puisis nobāl, viņš aši piebilda: Tikai uz dažām dienām, un neviens tev pāri nedarīs. Tevi

iztaujās Garets Brains, pats ģenerālkapteinis personiski, un, kad noskaid­rosies, ka tev nebija ļaunu nodomu, tiksi brivībā. Gevins pieklusa, un viņa skatienā bija redzams nepateiktais. Cerams, tu nemeloji, Rand Altor no Divupes.

- Pie manas mātes vedīsiet mūs visus trīs, Elēna pēkšņi paziņoja, un Gevins plati pasmaidīja.

Spriežot pēc Talanvora sejas izteiksmes aiz bruņucepures režģiem, viņš no pārsteiguma bija zaudējis valodu.

- Mana kundze, es…

- Vai arī vediet mūs visus trīs uz cietuma kameru, Elēna turpi­nāja. Mēs paliksim kopā. Varbūt pat pavēlēsiet pielietot spēku pret manu personu?

Elēna uzvaroši smaidīja, bet Talanvors, pametis skatienu visapkārt, it kā cerētu atrast palīdzību kokos, laikam taču atzina viņas uzvaru.

Ko viņa bija uzvarējusi? Kā?

- Māte apskata Logēnu, Gevins klusi teica, tikpat kā nolasījis Randa domas, un, pat ja viņa nebūtu aizņemta, Talanvors neuzdroši­nāsies viņu traucēt, vedot mūs kā apcietinātos. Reizēm māte mazliet pa­rāda raksturu.

Rands atcerējās, ko Gila kungs bija teicis par karalieni Morgeisu. Mazliet parāda raksturu?

Pa taku atskrēja vēl viens kareivis sarkanā uniformā, strauji apstājās un salutēja, roku šķērsām piespiedis pie krūtīm. Viņš kaut ko klusi pateica Talanvoram, un virsnieka sejā atgriezās gandarījums.

- Karaliene, jūsu mātes kundze, Talanvors paziņoja, pavēl man nekavējoties vest pie viņas pārkāpēju. Karaliene pavēl arī, lai mana Elēnas kundze un mans Gevina kungs ierodas pie viņas. Arī nekavējoties.

Gevins saviebās, bet Elēna norija siekalas. Nezaudējusi savaldību, meitene sāka rūpīgi berzēt plankumus uz kleitas. Ja neskaitīja dažus no­ņemtus mizas gabaliņus, tas bija veltīgs darbs.

- Vai mana kundze atļaus? Talanvors saldi vaicāja. Mans kungs?

Kareivji sastājās ap viņiem nelīdzenā taisnstūrī, un visi devās prom

ar Talanvoru priekšgalā. Gevins soļoja Randam pie viena sāna, Elēna pie otra; abi šķita iegrimuši nepatīkamās domās. Kareivji sabāza zobenus makstīs, bet bultas atpakaļ makos, tomēr modrību saglabāja. Vīri vēroja

Randu, it kā gaidīdami, ka viņš jebkurā brīdī var paķert zobenu un mēģi­nāt izlauzties brīvībā.

Mēģināt? Nav vērts. Neievērots. Jāsmejas!

Vērodams kareivjus, kas viņu pētīja, Rands piepeši ieraudzīja ap sevi dārzu. Kopš kritiena viņš atkal bija pilnībā atguvis līdzsvaru. Notikums bija sekojis notikumam, un katrs no tiem satrieca, iekams iepriekšējais bija pagaisis; visa pasaule bija saplūdusi kopā, izņemot mūri un vēlmi rāp­ties atpakaļ. Nu viņš atkal ieraudzīja zaļu zāli, ko pirmīt bija manījis tikai kādā prāta stūrītī. Zaļš! Simtiem dažādu zaļā nokrāsu. Koki un krūmi zēla un plauka, veidodami biezu lapotni, un to zari bija augļu pilni. Pie takas augošos kokus klāja lekni vīteņaugi. Visapkārt ziedēja puķes. Bezgalīgi daudz puķu piestrāvoja dārzu ar neskaitāmu krāsu daudzumu. Dažas bija pazīstamas spilgtās zeltstarītes, bālgani sārtās lapsastes, tumšsarkanās lauvmutītes, violetais Emondāres lepnums, rozes visās nokrāsās, sākot ar sniegbaltām un beidzot ar tumši, tumši sarkanām. Citas puķes gan bija neredzētas un tik fantastiskas gan formas, gan krāsas ziņā, ka Rands iedo­mājās, vai tās maz ir īstas.

- Te ir zaļš, viņš čukstēja, zaļš.

Kareivji kaut ko pie sevis noburkšķēja. Talanvors bargi paskatījās pār plecu, un visi apklusa.

- Elēdas darbs, Gevins it kā starp citu izmeta.

- Tas nav pareizi, Elēna sacīja. Viņa man jautāja, vai gribu izvē­lēties kādu zemnieku sētu, kurā viņa paveiktu to pašu, kaut visapkārt jo­projām valda neraža. Tas taču nav pareizi, ka mums ir puķes, bet citiem ļaudīm jādzīvo pusbadā.

Dziļi ievilkusi elpu, Elēna atguva pašapziņu.

- Liec aiz auss, viņa aši piekodināja Randam, ja tev jautā, atbildi tieši, bet, ja nevari, labāk klusē. Un paļaujies uz mani. Viss būs labi!

Rands gan vēlētos sev tādu pašapziņu kā Elēnai. Arī Gevinam tās diemžēl trūka. Talanvoram vedot viņus uz pili, Rands atskatījās uz dārzu, zaļumiem ar puķu rindām, uz krāsaino pasauli, ko Karalienei bija uzbū­rusi Aesu Sedaja. Viņš bija dziļi ūdenī, un krastu tuvumā neredzēja.

Pils zāles piepildīja kalpotāji sarkanās livrejās ar baltām apkaklēm un aprocēm, ar balto lauvu kreisajā krūšu pusē. Visi drudžaini rosījās, taču pirmajā mirklī nevarēja saprast, ko tieši viņi dara. Kad kalpotāju vidū

pēkšņi parādījās kareivji ar Elēnu, Gevinu un Randu, visi sastinga un ska­tījās, mutes atvēruši.

Apjukuma vidū pāri zālei mierīgi aizslīdēja pelēkstrīpots runcis, līkumodams starp apstulbušajiem sulaiņiem. Randam kaķis pēkšņi šķita neparasts. Jauneklis bija pietiekami ilgi uzturējies Bērlonā, lai zinātu, ka pat visnolaistākajā tirgotavā katrā stūrī slaistās pa kaķim. Kopš ienākša­nas pilī tas bija pirmais peļu junkurs, ko Rands bija redzējis.

- Vai tad pie jums žurku nav? viņš neticīgi jautāja. Žurkas ir visur.

- Elēda necieš žurkas, Gevins zem deguna nomurmināja. Saraucis pieri, viņš bažīgi pētīja zāli, laikam domādams par gaidāmo tikšanos ar Karalieni. Žurkas pie mums nekad nav redzētas.

- Apklustiet abi! Elēnas balss skanēja skarbi, taču tikpat izklaidīgi kā brālim. Es cenšos domāt.

Rands pār plecu vēroja kaķi, līdz beigās sargi aizveda viņus gar stūri, un runcis pazuda skatienam. Viņš justos labāk, ja pilī būtu daudz kaķu. Būtu jauki, ja šeit būtu kaut kas ierasts pat ja tas nozīmētu žurkas.

Talanvors veda viņus līkumu līkumiem, un Rands vairs nesaprata, kur tieši viņi atrodas. Visbeidzot jaunais virsnieks apstājās pie augstām tumša koka dubultdurvim, kas mirdzēt mirdzēja; tās nebija tik lepnas, kādām viņi bija gājuši garām, tomēr bija no vienas vietas noklātas ar smalki grebtām lauvu rindām. Abpus durvīm stāvēja sulaiņi livrejās.

- Vismaz labi, ka ne lielajā zālē, Gevins nedroši iesmējās. Neesmu dzirdējis, ka šeit māte kādam būtu likusi nocirst galvu.

Tomēr izklausījās, ka šī reize varētu būt izņēmums.

Talanvors jau stiepa roku pēc Randa zobena, bet Elēna viņu apturēja.

- Viņš ir mans viesis, un gan tradīcija, gan likums atļauj karaliskās ģimenes viesim pat mātes klātbūtnē būt apbruņotam. Varbūt gribat noliegt, ka viņš ir mans viesis?

Talanvors vilcinājās, skatoties Elēnai acīs, un tad pamāja.

- Viss kārtībā, mana kundze.

Virsnieks atkāpās malā, un Elēna uzsmaidīja Randam, taču tikai mirkli.

- Pirmais vads pie manis! Talanvors pavēlēja.

- Paziņojiet Viņas Majestātei, ka ieradušies Elēnas kundze un Gevina kungs, viņš teica sulaiņiem pie durvīm. Tapat arī Gvardes leitnants Talanvors, kā Viņas Majestāte pavēlēja, ar apsargātu pārkāpēju.

Elēna paglūnēja uz Talanvoru, bet durvis jau vērās vaļā. Skanīga balss paziņoja, kas ieradies.

Elēna majestātiski izgāja caur durvīm, tikai mazliet sabojājot savu karalisko gaitu ar mājienu Randam, lai turas viņai cieši aiz muguras. Gevins sakumpis gāja blakus māsai, ievērodams soļa atstatumu. Abiem sekoja Rands, nedroši atdarinādams Gevina gaitu. Talanvors turējās Randa tuvumā, tāpat arī desmit kareivji. Aiz viņiem klusi aizvērās durvis.

Pēkšņi Elēna dziļi pakniksēja, vienlaikus saliekdamās viduklī, un tad sastinga, ar rokām plati iepletusi svārkus. Rands iztrūkās un tad mudīgi sāka atdarināt Gevinu un pārējos vīriešus, neveikli grozoties, kamēr visu izdarīja, kā nākas. Nometies uz labā ceļgala, viņš nolieca galvu, pasnie­dzās uz priekšu un atbalstījās ar labās rokas pirkstu kauliņiem pret mar­mora flīzi, bet kreiso roku turēja uz zobena spala. Gevins, kuram zobena nebija, tieši tāpat novietoja plaukstu uz dunča.

Domās Rands jau sevi apsveica, ka viss ir kārtībā, bet tad ievēroja, ka Talanvors, vēl aizvien noliecis galvu, caur pieri glūn uz viņu. Vai tad man vajadzēja darīt ko citu? Randu pēkšņi pārņēma dusmas. Vai Talan­vors uzskata, ka viņam viss ir jāzina? Neviens viņam neko nebija teicis. Un Rands dusmojās arī uz sevi par to, ka baidās no sargiem. Viņš nebija darījis neko tādu, par ko būtu jābaidās. la nebija Talanvora vaina, tomēr Rands uz viņu niknojās.

Visi stāvēja kā sasaluši, it kā pavasara atkusni gaidīdami. Rands nezi­nāja, ko viņi gaida, un izmantoja izdevību nopētīt zāli. Noliekto galvu viņš pagrieza tā, lai varētu visu apskatit. Talanvors glūnēja vēl niknāk, bet Rands izlikās to neredzam.

Kvadrātveida telpa bija aptuveni tikpat liela kā viesistaba “Karalie­nes Svētībā”, tikai uz sienām šeit bija sniegbaltā akmenī cirstas medību ainas. Starp tām karājās gobelēni ar idilliskām ainām spilgtām puķēm un kolibri ar spožām spalvām, izņemot divus tālajā telpas stūrī, kur uz spilgti sarkana fona stāvēja Andoras baltais lauva, augumā garāks par cil­vēku. Katrs atradās uz sava paaugstinājuma abpus Karalienes zeltītajam tronim.

Karalienei pie labās rokas stāvēja ražena auguma vīrs skarbu seju, ģēr­bies Karalienes gvardes sarkanajā uniformā ar četriem zelta mezgliem uz katra pleca un platām zelta svītrām uz baltajām aprocēm. Lai gan vīra deniņi bija sirmi, viņš izskatījās spēcīgs un nesatricināms kā klints. Tas

noteikti bija ģenerālkapteinis Garets Brains. Otrā pusē aiz troņa uz zema sola sēdēja sieviete tumšzaļā zīda tērpā; viņa kaut ko adīja no tumšas, gandrīz melnas dzijas. Sākumā adīkļa dēļ Rands viņu noturēja par večiņu, taču, ieskatījies vērīgāk, netika gudrs, cik sievietei gadu. Veca, jauna, kas to lai zina? Visu uzmanību sieviete veltīja adatām un dzijai, it kā rokas stiepiena attālumā no viņas neatrastos Karaliene. Izskatīga sieviete, ārēji mierīga, taču tik koncentrējusies, ka kļuva baisi. Vienīgā skaņa šeit bija adāmadatu klikšķi.

Rands centās apskatīt visu, taču jaunekļa acis pastāvīgi atgriezās pie sievietes ar mirdzošu, meistarīgi savītu rožu vainagu galvā; tas bija Andoras rožu kronis. Pār Karalienes zīda tērpu ar sarkanām un baltām ielocēm bija pārmesta plata šalle, pa kuru visā tās garumā soļoja Andoras lauva. Viņa ar kreiso plaukstu pieskārās ģenerālkapteiņa rokai, un iemirdzē­jās gredzens ar Lielo čūsku, kas rij savu asti. Tomēr ne jau greznais tērps vai dārgakmeņi, pat ne kronis piesaistīja Randa skatienu, bet gan pati sieviete.

Morgeisai piemita viņas meitas skaistums, taču nobriedis un noga­tavojies. Sievietes seja un augums, jau pati klātbūtne piepildīja telpu ar gaismu, kurā visi pārējie nobālēja. Ja Morgeisa būtu atraitne Emondārē, pie viņas durvīm pielūdzēji stāvētu rindā, pat ja viņa būtu vissliktākā virēja un visnevīžīgākā saimniece visā Divupē. Juzdams Karalienes ska­tienu, Rands nodūra galvu, baidīdamies, ka viņa nolasīs sejā viņa domas. Pie Gaismas! Domāt par Karaļiem kā par vienkāršu ciematnieci! Muļķis tāds!

- Varat piecelties, Morgeisa teica skanīgā, siltā balsī, kurā salīdzi­nājumā ar Elēnas balsi bija jaušama simtkārt spēcīgāka pārliecība, ka visi paklausīs.

Rands piecēlās, tāpat arī visi pārējie.

- Māt, Elēna iesāka, bet Morgeisa viņu pārtrauca.

- Šķiet, tu atkal esi kāpusi kokā, meit.

Elēna noņēma no kleitas mizas plēksnīti un, nezinādama, kur to likt, saspieda saujā.

- Tātad, Morgeisa mierīgi turpināja, neraugoties uz manu pavēli, tu spītīgi mēģināji paskatīties uz Logēnu. Gevin, par tevi es biju labā­kās domās. Tev jāmācās ne tikai paklausīt māsai, bet vienlaikus arī būt pretsvaram, lai pasargātu viņu no nelaimes.

Karalienes skatiens mirkli pakavējās pie raženā vira blakus un tad atkal atgriezās, kur bijis. Brains saglabāja bezkaisligumu, it kā neko ne­būtu manījis, taču viņš visu redzēja Rands par to nešaubījās.

- Tas, Gevin, ir tāds pats Pirmā prinča pienākums kā Andoras kara­spēka vadīšana. Varbūt, ja apmācības būs intensīvākas, tev būs mazāk laika pieļaut, ka māsa ievelk tevi nepatikšanās. Lūgšu ģenerālkapteini parūpēties, lai tev pa ceļam uz ziemeļiem nebūtu jāgarlaikojas.

Gevins saminstinājās, it kā gribēdams iebilst, taču beigās tikai pamāja ar galvu.

- Kā teiksiet, māt!

Elēna saviebās.

- Māt, ja man blakus nav Gevina, viņš nevar mani pasargāt no nelai­mes. Tieši tāpēc viņš šodien devās laukā. Māt, vienkārši skatīšanās uz Logēnu taču nevar nodarīt neko ļaunu. Gandrīz visi pilsētnieki atradās tuvāk viņam nekā mēs.

- Mana meita troņmantniece nav kurš katrs, Karalienes balsī ieska­nējās skarba nots. Es Logēnu redzēju tuvumā, bērns, un viņš ir bīstams. Ieslodzīts Aesu Sedaju nerimtīgi apsargātā būri, tomēr tāpat bīstams kā vilks. Es nožēloju, ka viņu atveda uz Kēmlīnu.

- Tarvalonā ar viņu tiks galā, teica sieviete, nepaceldama skatienu no adīkļa. Galvenais, lai cilvēki redz, ka Gaisma atkal ir uzvarējusi Tumsu. Lai visi zina, ka par to jāpateicas arī jums, Morgeisa.

Karaliene nepacietīgi pameta ar roku.

- Man labāk patiktu, ja Logēna nebūtu Kēmlīnas tuvumā. Es zinu, kas tev prātā, Elēna.

- Māt, Elēna protestēja, es patiešām gribu jūs klausīt. Goda vārds!

- Vai patiešām? Morgeisa izsmejoši pārsteigtā balsi jautāja, tad iesmējās. Jā, tu centies būt apzinīga meita. Taču vienmēr pārbaudi, cik tālu drīkst iet. Nu ko es pret savu māti izturējos tieši tāpat. Tāds rak­sturs lieti noderēs, kad kāpsi tronī, bet tu vēl neesi karaliene, meit. Tu mani nepaklausīji un skatījies uz Logēnu. Un vari justies apmierināta. Ceļā uz ziemeļiem tev būs liegts atrasties tuvāk par simt soļiem no viņa un Gevinam tāpat. Ja es nezinātu, cik smagi būs mācīties Tarvalonā, tad kopā ar jums sūtītu Lini, lai pieskata, cik paklausīgi esat. Manuprāt, viņa gan prot panākt, ka tu dari to, kas jādara.

Elēna īgni pamāja ar galvu.

Sieviete aiz troņa, šķiet, bija aizņemta ar valdziņu skaitīšanu.

- Pēc nedēļas, viņa pēkšņi ierunājās, jūs gribēsiet būt mājās pie mātes. Pēc mēneša gribēsiet aizbēgt ar Pārceļotājiem. Taču manas māsas turēs jūs pa gabalu no neticīgajiem. Tādas lietas nav domātas jums, vēl ne. Piepeši sieviete uz sola pagriezās un cieši raudzījās uz Elēnu; viss viņas miers un rāmums bija pagaisis kā nebijis. Zinu, ka jums lemts kļūt par visu laiku dižāko Andoras karalieni, kādu vairāk nekā tūkstoš gadus neviena zeme nav redzējusi. Mēs jūs par tādu izveidosim, ja tikai jums pašai pietiks spēka.

Rands skatījās uz sievieti. Tā noteikti bija Aesu Sedaja Elēda. Jaunek­lis pēkšņi nopriecājās, ka nav ieradies lūgt Elēdas palīdzību, lai arī pie kuriem ajahiem viņa piederētu. No Elēdas staroja daudz spēcīgāks skar­bums nekā no Moirainas. Rands dažkārt bija iedomājies, ka Moiraina ir ar samtu pārklāts tērauds, bet Elēdas gadījumā samts bija tikai ilūzija.

- Pietiks, Elēda, Morgeisa teica, bažīgi saraukusi pieri. Viņa to ir dzirdējusi biežāk, nekā vajadzīgs. Rats veļas, kā Rats vēlas.

Brīdi Karaliene klusēdama skatījās uz meitu.

- Vēl mums ir jāatrisina jautājums par šo jaunekli, Morgeisa pamāja uz Randu, neatraudama skatienu no meitas. Kā un kāpēc viņš šeit iera­dās, un kāpēc sacīji brālim, ka viņam ir viesa tiesības?

- Vai drīkstu runāt, māt?

Morgeisa pamāja, un Elēna dažos vārdos izstāstīja par notikušo no brīža, kad viņa ieraudzīja Randu rāpjamies pa nogāzi uz mūra pusi. Puisis gaidīja, ka Elēna stāsta beigās paziņos, ka viņš ne pie kā nav vainīgs, taču dzirdēja gluži ko citu:

- Māt, jūs pati bieži sakāt, ka man ir jāiepazīst savi ļaudis no vis­augstākā līdz viszemākajam, taču, kad es ar kādu satiekos, man blakus allaž atrodas ducis pavadoņu. Kā es tādos apstākļos varu iegūt neviltotu un patiesu informāciju? Runādama ar šo jaunekli, es jau esmu daudz uzzi­nājusi par Divupes cilvēkiem, par to, kādi viņi ir. To nevar izlasīt nevienā grāmatā. Tas, ka viņš ir ticis tik tālu un ir izvēlējies sarkano krāsu, taču par kaut ko liecina; daudzi iebraucēji baiļu dēļ izvēlas balto. Māt, lūdzu, nedariet pāri uzticamam cilvēkam, kas man tik daudz atklāja par tautu, pār kuru jūs valdāt!

- Uzticams cilvēks no Divupes, Morgeisa nopūtās. Mans bērns, tev cītīgāk jāapgūst grāmatu viela. Divupē nodokļu ievācēji nav redzēti

jau sešas paaudzes ilgi, bet Karalienes gvarde septiņas. Uzdrīkstos sacīt, ka viņi bieži pat aizmirst, ka ir Karalistes sastāvdaļa.

Rands neveikli paraustīja plecus, atminēdamies, cik pats jutās pār­steigts, uzzinājis, ka Divupe ir daļa no Andoras karaļvalsts. Karaliene, paskatījusies uz viņu, uzmeta nožēlas pilnu skatienu meitai.

- Vai redzi, bērns?

Rands aptvēra, ka Elēda ir nolikusi adīkli klēpī un pēta viņu. Piecē­lusies no sola, viņa lēni nokāpa no paaugstinājuma un apstājās Randa priekšā.

- No Divupes? viņa pārjautāja, stiepdama roku uz viņa galvas pusi.

Rands atrāvās, un Elēda nolaida roku.

- Ar šiem rūsganajiem matiem un pelēkajām acīm? Divupiešiem ir tumši mati un tumšas acis, un reti kurš ir tik gara auguma.

Pēc tam viņa parāva uz augšu Randa mēteļa piedurkni, atklājot gaišāku ādu, kas reti redzēja sauli.

- Un kur nu vēl ādas krāsa!

Randam bija jāpiepūlas, lai nesavilktu plaukstas dūrēs.

- Esmu dzimis Emondārē, viņš stingi sacīja. Māte bija svešzemniece, un no viņas esmu mantojis acis. Mans tēvs ir Tams Altors, aitugans un zemnieks gluži kā es.

Elēda lēni māja ar galvu, neatlaizdama skatienu no Randa sejas. Viņš raudzījās pretī rāmi, nelikdamies ne zinis par skābenumu mutē. Jauneklis redzēja, ka Elēda ir ievērojusi viņa saspringumu. Skatīdamās viņam acīs, Aesu Sedaja atkal lēni tuvojās. Šoreiz Rands nolēma izturēt.

Taču sieviete nepieskārās viņam pašam, bet gan zobenam, kura spalu satvēra. Aesu Sedajas pirksti saspringa, bet acis iepletās pārsteigumā.

- Aitugans no Divupes, Elēda čukstēja, tomēr tā, lai visi dzirdētu. Bet uz zobena ir gārņa zīme.

Pēdējie divi vārdi uz klātesošajiem iedarbojās kā paziņojums par Melndrauga ierašanos. Randam aiz muguras iečīkstējās āda un džinkstēja metāls, uz marmora flīzēm švīkstēja zābaki. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka Talanvors un pārējie sargi atkāpjas, ieņemot vietas; viņi bija uzlikuši rokas uz zobeniem, grasīdamies tos izvilkt, un, pēc sejām spriežot, gatavi mirt. Garets Brains divos ašos soļos nostājās paaugstinājuma priekšā starp Randu un Karalieni. Pat Gevins aizstājās priekšā Elēnai; puisis satraukti skatījās, turēdams roku uz dunča. Arī Elēna raudzījās uz Randu

tā, it kā ieraudzītu pirmo reizi. Morgeisas sejas izteiksme nemainījās, viņa tikai stingrāk ieķērās troņa zeltītajos roku balstos.

Mierīgāka par Karalieni bija vienīgi Elēda. Varēja nodomāt, ka viņa nav pateikusi neko ārkārtēju. Aesu Sedaja noņēma roku no Randa zobena, un kareivji saspringa vēl vairāk. Elēda bezkaislīgi, caururbjoši skatījās uz Randu.

- Bez šaubām, Morgeisa rāmi sacīja, viņš ir pārāk jauns, lai būtu pelnījis zobenu ar gārņa zīmi. Viņš nevar būt vecāks par Gevinu.

- Zobens pieder viņam, Garets Brains teica.

Karaliene uz viņu pārsteigti paskatījās.

- Bet kā tas iespējams?

- Nezinu, Morgeisa, Brains lēni atbildēja. Viņš ir pārāk jauns, tomēr zobens pieder viņam un viņš zobenam. Ieskatieties viņam acīs. Paraugieties, kā viņš stāv, kā viņam piedien zobens un viņš zobenam. Puisis ir pārāk jauns, bet ierocis ir viņa.

Kad ģenerālkapteinis apklusa, Elēda sacīja:

- Kā šis zobens tika tavās rokās, Rand Altor no Divupes?

Aesu Sedajas balsī bija dzirdams, ka viņa apšauba gan jaunekļa vār­dus, gan izcelsmi.

- Zobenu man iedeva tēvs, Rands paskaidroja. Tas piederēja viņam. Tēvs uzskatīja, ka lielajā pasaulē zobens man noderēs.

- Kārtējais aitugans no Divupes, kuram uz zobena ir gārņa zīme. Redzot Elēdas smaidu, Randam izkalta mute. Kad tu ieradies Kēmlīnā?

Rands saprata, ka nav vērts šai sievietei teikt patiesību. Elēda viņā iedvesa tādas pašas bailes kā Melndraugi.Bija pēdējais laiks atsākt slēpties.

- Šodien, Rands atbildēja, šorīt.

- īsti laikā, viņa nomurmināja. Kur esi apmeties? Tikai nesaki, ka neatradi brīvu istabu. Tu izskaties mazliet apskrandis, taču tev bija iespēja atgūties. Kur?

- “Pie Troņa un Lauvas”.

Viesu namu ar tādu nosaukumu Rands bija redzējis pa ceļam, mek­lējot “Karalienes Svētību”. Raugoties no Gila kunga viesnīcas, “Pie Troņa un Lauvas” atradās iepretim jaunpilsētai.

- Man tur ir gultasvieta. Bēniņos.

Randam bija nojausma, ka Elēda zina par viņa meliem, lai gan tikai pamāja ar galvu.

- Vai patiešām varēja būt tāda sagadīšanās? viņa sacīja. Šodien uz Kēmlīnu atveda neticīgo. Pēc divām dienām viņu vedis uz ziemeļiem, uz Tarvalonu, un kopā ar viņu uz mācībām brauks Karalienes meita, troņmantniece. Tieši šobrīd pils dārzā uzrodas jauns vīrietis un apgalvo, ka esot uzticams padotais no Divupes…

- Es patiešām esmu no Divupes.

Visi skatījās uz viņu, tomēr neviens, šķiet, neredzēja. Visi, izņemot Talanvoru un sargus; tie pat nepamirkšķināja acis.

- … apbruņojies ar stāstu, kas savaldzinās Elēnu, un zobenu ar gārņa zīmi. Bez kokardes un apsēja, kas liecinātu par uzticību, vien ar auduma gabalu, zem kura no ziņkārīgām acīm paslēpt zobenu. Morgeisa, vai tāda sakritība maz ir iespējama?

Pamājusi ģenerālkapteinim, lai paiet malā, valdniece sāka satraukti pētīt Randu. Visbeidzot viņa uzrunāja Elēdu:

- Kā viņu sauksiet? Melndraugs? Viens no Logēna atbalstītājiem?

- Šajolgulā apgrozās Melnais, Aesu Sedaja atbildēja. Pār Rakstu krīt Ēna, un nākotne balansē uz kniepadatas galviņas. Viņš ir bīstams.

Elēna piepeši metās pie troņa un nokrita tā priekšā ceļos.

- Māt, lūdzu, nedari viņam ļaunu! Viņš būtu uzreiz gājis prom, bet es viņu aizkavēju. Viņš patiešām gribēja iet. Bet es liku palikt. Es nespēju noticēt tam, ka viņš ir Melndraugs!

Morgeisa nomierinoši pamāja meitai, neatlaizdama skatienu no Randa.

- Vai tas ir pravietojums, Elēda? Vai lasāt Rakstu? Jūs teicāt, ka tas jums atklājas negaidīti un tikpat pēkšņi izgaist. Ja tas ir pravietojums, Elēda, es pavēlu sacīt skaidru patiesību, nevis to ietīt noslēpumainībā, kā allaž darāt, lai neviens nesaprastu, vai esat teikusi jā vai nē. Runājiet! Ko jūs tur redzat?

- Lūk, pravietojums, Elēda atbildēja, zvēru pie Gaismas, ka skaidrāk nevaru pateikt. Kopš šis dienas Andora soļo pretī sāpēm un sašķeltībai. Ēna vēl satumsīs līdz vismelnākajam melnumam, un es nere­dzu, vai pēc tam nāks Gaisma. Kur pasaulei nobirs viena asara, tur raudās tūkstoši. Tāds ir mans pravietojums.

Pār telpu nolaidās nāves klusums, vienīgi Morgeisa izelpoja gaisu tā, it kā šī būtu viņas pēdējā nopūta. Elēda turpināja skatīties Randam acīs. Pēc tam viņa ierunājās atkal, gandrīz nekustinādama lūpas, tik klusu, ka

jauneklis tik tikko spēja saklausīt, lai gan stāvēja mazāk nekā rokas stiepiena attālumā.

- Un pravietoju ari šo. Pasaule iet pretī sāpēm un sašķeltībai, un pašā notikumu sirdī stāvēs šis cilvēks. Es paklausīju Karalieni, Aesu Sedaja čukstēja, un visu pateicu skaidri.

Rands juta, ka viņa kājas iesakņojas marmora grīdā. Pa tām uz augšu līda akmens aukstums un stīvums, bet pār muguru skrēja auksti šermuļi. Neviens nevarēja to dzirdēt. Bet Aesu Sedaja joprojām skatījās uz viņu, un viņš bija to dzirdējis.

- Es esmu aitugans, Rands uzrunāja visus klātesošos. No Divupes. Aitugans!

- Rats veļas, kā Rats vēlas, Elēda skaļi sacīja, un Rands nesaprata, vai viņas balsī skan izsmiekls vai neskan.

- Gareta kungs, Morgeisa ierunājās, es neiztikšu bez sava ģenerālkapteiņa padoma.

Raženais vīrs pašūpoja galvu.

- Elēda Sedaja apgalvo, ka puisis ir bīstams. Mana Karaliene, ja viņa spētu atklāt ko vairāk, es ieteiktu uzaicināt bendi. Taču viņa saka tikai to, ko mēs paši redzam. Laukos nebūs neviena zemnieka, kas nesūrotos par aizvien sliktākiem laikiem arī bez kāda pravietojuma. Es pats ticu, ka zēns te ir gadījies sakritības pēc, un viņam pašam par ļaunu. Drošības apsvē­rumu labad, mana Karaliene, iesaku viņu paturēt apcietinājumā, kamēr Elēnas kundze un Gevina kungs būs tālu prom, bet pēc tam izlaist brī­vībā. Varbūt jums, Aesu Sedaja, attiecībā uz viņu ir vēl kāds pravietojums?

- Es pateicu visu, ko izlasīju Rakstā, ģenerālkapteini, Elēda atbil­dēja. Viņa aši veltīja Randam bargu smaidu, tik tikko izliekdama lūpas, izsmejot viņa nespēju pateikt, ka Aesu Sedaja nesaka taisnību. Dažas nedēļas cietumā nekaitēs, tikmēr man būs iespēja uzzināt kaut ko vai­rāk. Elēdas acis alkaini noplaiksnīja, kļūdamas jo saltākas. Varbūt atklāsies vēl kāds pravietojums.

Morgeisa mirkli kaut ko domās apsvēra, atspiedusi zodu plaukstā, turēdama elkoni uz troņa roku balsta. Ja vien Rands spētu pakustēties, Karalienes bažīgais skatiens viņam liktu sākt mīņāties. Taču puisi bija sastindzinājušas Elēdas acis. Visbeidzot Karaliene ierunājās:

- Kēmlīnu smacē aizdomas, varbūt pat visu Andoru. Bailes un tum­šas aizdomas. Sievietes ziņo par kaimiņiem kā Melndraugiem. Vīrieši

velk Pūķa zobus uz labi pazīstamu cilvēku durvīm. Es tajā visā nepieda­līšos.

- Morgeisa… Elēda iesāka, bet Karaliene viņu pārtrauca.

- Es tajā nepiedalīšos. Kāpdama tronī, es zvērēju aizstāvēt taisnību gan augstas, gan zemas kārtas ļaužu un darīšu to arī turpmāk, pat ja būšu pēdējais cilvēks Andorā, kas vēl nav to aizmirsis. Rand Altor, vai vari zvērēt pie Gaismas, ka zobenu ar gārņa zīmi saņēmi no tēva, Divupes aitugana?

Rands centās sariest mutē siekalas, lai tā nebūtu tik sausa un viņš spētu parunāt.

- Zvēru! Pēkšņi atcerējies, ar ko runā, viņš piebilda: Mana Kara­liene.

Gareta kungs savilka biezās uzacis, bet Morgeisai, šķiet, viss bija pa prātam.

- Un pār mūri iekļuvi dārzā tikai tāpēc, lai labāk redzētu viltus Pūķi?

- Jā, mana Karaliene.

- Vai negrasies darīt ļaunu Andoras tronim, tāpat arī manai meitai un dēlam? Pēc Morgeisas balss bija noprotams, ka par pēdējiem diviem nodarījumiem viņa nokārtotu rēķinus ātrāk nekā par pirmo.

- Es nevēlu nevienam ļaunu, mana Karaliene. Jums un jūsu tuvinie­kiem nepavisam!

- Tadā gadījumā es vadīšos pēc taisnības, Rand Altor, Morgeisa turpināja. Pirmkārt, salīdzinājumā ar Elēdu un Garetu man ir priekšro­cība. Reiz jaunībā dzirdēju, kā runā Divupē. Tu neizskaties pēc emondārieša, tomēr, pēc manām miglainajām atmiņām, zinu, ka tu runā Divupes izloksnē. Otrkārt, neviens ar tādiem matiem un acīm kā tev neapgalvos, ka ir dzimis Divupes aitugana ģimenē, ja tā patiešām nebūtu. Apgalvo­jums, ka tēvs iedeva tev zobenu ar gārņa zīmi, ir pārāk neticams, lai tie būtu meli. Un, treškārt, tā balss, kas man čukst, ka vismeistarīgākie meli bieži vien šķiet pārāk smieklīgi, lai tos noturētu par meliem… tai nav taisnība. Es turēšos pie pašas radītiem likumiem. Es dāvinu tev brīvību, Rand Altor, tomēr iesaku nākotnē, ielaužoties svešā īpašumā, būt uzma­nīgākam. Ja vēlreiz tiksi noķerts pils dārzā, tev tik gludi vairs neies.

- Paldies, mana Karaliene! Rands aizsmakušā balsī sacīja.

Elēdas neapmierinātība dedzināja viņa seju kā uguns.

- Talanvor, Morgeisa turpināja, pavadi… pavadi manas mei­tas viesi laukā no pils, parādot viņam vislielāko cieņu. Arī pārējie ejiet prom. Nē, Elēda, jūs gan paliksiet tepat! Un jūs, Gareta kungs, arī, ja neie­bilstat. Man jāpieņem lēmums, ko darīt ar Baltajiem apmetņiem mūsu pilsētā.

Talanvors un sargi negribīgi sabāza zobenus makstīs, gatavi tos atkal zibenīgi izvilkt laukā. Lai nu kā, bet Rands priecīgi atjāva kareivjiem sastāties ap sevi taisnstūrī un tad sekoja Talanvoram. Elēda tikai pa ausu galam klausījās, ko runā Karaliene. Rands aizejot juta viņas skatienu. Kas notiktu, ja Karaliene nebūtu likusi Aesu Sedajai palikt? To iedomājoties vien, viņam gribējās, lai kareivji soļotu ātrāk.

Randam par pārsteigumu, Elēna un Gevins aiz durvīm pārmija dažus vārdus un tad sāka soļot viņam blakus. Arī Talanvors bija pārsteigts. Jau­nais virsnieks pameta skatienu atpakaļ uz durvīm, kas tieši tobrīd aiz­vērās.

- Mana māte, Elēna skaidroja, lika pavadīt viņu laukā no pils, Talanvor. Izrādot vislielāko cieņu. Ko jūs vēl gaidāt?

Talanvors paglūnēja uz durvīm, aiz kurām Karaliene apspriedās ar saviem padomdevējiem.

- Neko, mana kundze, viņš īgni atbildēja un lika visiem doties uz priekšu, lai gan nevienu mudināt nevajadzēja.

Pils brīnumi slīdēja garām, Randa neievēroti. Jauneklis bija izsists no sliedēm, un domu drumslas galvā virmoja pārāk ātri, lai viņš kaut ko uztvertu. Tu neizskaties pēc emondārieša. Viņš atradīsies pašā notikumu sirdī.

Sargi apstājās. Rands samirkšķināja acis, pārsteigts, ka atrodas lielā laukumā pils priekšā pie augstiem, apzeltītiem vārtiem, kas mirdzēja saulē. Viena cilvēka dēļ tos neatvērtu, sevišķi jau nu pārkāpēja priekšā, pat ja troņmantniece galvotu, ka viņam ir viesa tiesības.

Talanvors klusēdams atvēra dienesta durtiņas, kas atradās vārtu sānos.

- Tā pie mums pieņemts, Elēna paskaidroja, pavadīt viesus līdz vārtiem, taču neskatīties, kā viņi aiziet. Viesus sagaidot, ir jāpriecājas, bet pavadot jāskumst.

- Paldies, mana kundze, Rands teica, pieskardamies ap galvu ap­sietajai šallei. Pateicos par visu! Savukārt Divupē ir tradīcija šķiroties

pasniegt viesim nelielu dāvanu. Baidos, ka man nekā nav. Tomēr… Rands sausi piebilda, laikam jau kaut cik jūs izglitoju par Divupes ļaudīm.

- Ja es būtu pateikusi mātei, ka uzskatu tevi par izskatīgu, viņa noteikti būtu pavēlējusi ieslēgt tevi kamerā, Elēna viņam starojoši uzsmaidīja. Laimīgu ceļu, Rand Altor!

Elpu aizturējis, Rands noskatījās, kā viņa aiziet, skaista un majestā­tiska kā Morgeisa, tikai jaunāka.

- Neiesaisties ar viņu vārdu kaujā, Gevins smējās, vienmēr zau­dēsi.

Rands izklaidīgi pamāja. Izskatīgs? Gaisma, to teica Karalienes meita, Andoras troņmantniece! Saņēmies viņš centās sakārtot domas.

Gevins, šķiet, kaut ko gaidija. Rands bridi viņu uzlūkoja.

- Mans kungs, dzirdot, ka esmu no Divupes, jūs bijāt pārsteigts. Un arī visi citi jūsu māte, Gareta kungs, Elēda Sedaja… Randam pār muguru pārskrēja šermuļi. Un neviens…

Jauneklis nespēja pabeigt teikumu; viņš pat nezināja, kāpēc bija to iesācis. Lai gan neesmu dzimis Divupē, tomēr esmu Tama Altora dēls.

Gevins pamāja, it kā to arī būtu gaidījis, tomēr Rands vilcinājās. Vis­beidzot viņš atvēra muti, lai sakāmo pabeigtu, bet jauneklis viņu apsteidza:

- Aptin ap galvu šoufu, Rand, un būsi īsts aijels. Dīvaini, jo māte teica, ka tu runā kā divupietis. Kaut mums būtu bijusi iespēja iepazīt vie­nam otru labāk, Rand Altor. Laimīgu ceļu!

Aijels.

Rands pavadīja Gevinu ar skatienu, līdz Talanvors nepacietīgi iekā­sējās, likdams viņam atgriezties īstenībā. Puisis pieliecies izgāja laukā pa vārtiņiem, un Talanvors steigšus tos aizvēra, gandrīz iecirzdams Randa papēžus. Aizbīdņi viņpus vārtiņiem dārdēdami ieslīdēja atpakaļ vietā.

Ovālais laukums pils priekšā nu bija tukšs. Visi kareivji bija prom, pūlis izklīdis, taures un bungas apklusušas. Nebija vairs nekā, vien vējš pa ielu dzenāja gružus, un viens otrs garāmgājējs pēc lielā notikuma stei­dzās savās darīšanās. Rands pat nespēja noteikt, kurš ir sarkanās krāsas atbalstītājs, kurš baltās.

Aijels.

Piepeši satrūcies, puisis attapās, ka stāv pils vārtu priekšā, kur viņu viegli varētu atrast Elēda, līdzko būs beigusies apspriede pie Karalienes.

Ciešāk ietinies apmetnī, Rands metās pāri laukumam uz ielu un tālāk uz iekšpilsētu. Ne vienu reizi vien viņš meta skatienu atpakaļ, lai pārliecinā­tos, vai kāds neseko, taču ielu līkumu dēļ neko neredzēja. Tomēr Elēdas acis jauneklis atcerējās skaidrāk par skaidru, iztēlojās viņas skatienu. Pie jaunpilsētas vārtiem viņš jau skrēja.

Četrdesmit pirmā nodaļa

Veci draugi un jaunas briesmas

A

tgriezies “Karalienes Svētībā” Rands elsodams atspiedās pret

durvju stenderi. Visu ceļu puisis bija skrējis, nedomādams, ka

garāmgājēji var ievērot sarkano audumu vai arī skriešana var

būt pietiekams iegansts, lai kāds mestos viņu vajāt. Randam pat neienāca

prātā, ka viņš var nokļūt Izdzisušā nagos.

Kad jauneklis tuvojās viesu namam, pie durvīm uz sola sēdēja Lamgvins, klēpī turēdams raibo runci. Turpinādams rāmi ieskāt kaķi aiz ausīm, viņš piecēlās un paskatījās uz ceļu, pa kuru bija atskrējis Rands, vai kaut kas nav atgadījies. Nemanīdams neko aizdomīgu, Lamgvins uzma­nīgi tā, lai neizbiedētu runci, apsēdās.

- Nesen kaut kādi muļķi mēģināja zagt kaķus, Lamgvins sacīja un, uzmanīgi nopētījis savu roku pirkstu kauliņus, atkal sāka glāstīt kaķi.

- Mūsu laikos par peļu junkuru maksā labu naudu.

Rands ievēroja, ka pretējā ielas pusē vēl grozās abi balto atbalstītāji; vienam bija uzsista acs un satūcis žoklis. Viņš īgni blenza uz viesu namu, nikni berzēdams zobena spalu.

- Kur ir Gila kungs? Rands jautāja.

- Bibliotēkā, Lamgvins atbildēja. Kaķis iemurrājās, un vīrs pasmai­dīja. Kaķis ātri aizmirst pārestības pat to, ka viņu kāds bija gribējis iebāzt maisā.

Rands steidzīgi devās iekšā caur viesistabu, kas ap šo laiku bija pār­pildīta. Vīri sarkanā tērgāja pie alus krūkām. Visiem uz mēles bija viltus Pūķis. Ļaudis sprieda, vai pēc Logēna aizvešanas nebūs nepatikšanu ar Baltajiem apmetņiem. Logēna liktenis visiem bija vienaldzīgs, lai gan

katrs zināja, ka ar viltus Pūķi aizceļos Karalienes meita, troņmantniece, un Gevina kungs. Tomēr visi bija vienisprātis, ka tas ir riskanti.

Gila kungu Rands atrada bibliotēkā, kur viņš un ogērs spēlēja akmeņu spēli. Uz galda sēdēja apaļīgā, pelēkā kaķene, salikusi zem sevis ķepiņas, un vēroja, kā abi pa spēļu dēļa kvadrātiem bīda akmeņus.

Ogēra resnie pirksti pārsteidzoši delikāti pastūma akmeni. Grozot galvu, Gila kungs izmantoja Randa ierašanos par ieganstu novērsties no spēles. Ogērs gandrīz vienmēr uzvarēja.

- Es jau sāku uztraukties, kur esi palicis, puis! Domāju, ka būsi iekū­lies nepatikšanās ar tiem balto lupatu nodevējiem vai uzskrējis virsū uba­gam, vai arī būs noticis vēl sazin kas.

Rands brīdi stāvēja vaļā muti. Skrandainais ubags viņam bija pavisam izkritis no prāta.

- Es viņu redzēju, jauneklis visbeidzot sacīja, bet tas nebija nekas īpašs. Redzēju arī Karalieni un Elēdu un tad gan sākās visas nebūšanas.

Gila kungs nosmīkņāja.

- Ak tad Karalieni gan? Ko neteiksi! Aptuveni pirms stundas mums viesistabā sēdēja Garets Brains un lauzās ar Gaismas bērnu pavēlnieku, kapteiņa kungu, bet Karaliene… tas nudien ir kaut kas!

- Pelni un asinis! Rands norūca. Šodien visi domā, ka es meloju.

Nosviedis apmetni uz krēsla atzveltnes, jauneklis iekrita blakuskrēslā.

No uztraukuma viņš pat nespēja kārtīgi apsēsties. Nometies uz krēsla malas, Rands noslaucīja ar mutautu seju.

- Redzēju ubagu, viņš mani arī, un es nodomāju… nu nav svarīgi. Uzrāpos mūrī ap dārzu, no tā varēju redzēt laukumu pils priekšā, uz kuru veda Logēnu. Un tad es iekritu dārzā.

- Gandrīz vai jāsāk ticēt, ka tu nejoko, Gila kungs novilka.

- Ta’verens, Loials nomurmināja.

- Tā patiešām bija, Rands turpināja. Gaisma, palīdzi man, tā tik tiešām bija!

Gila kunga neticība pamazām izplēnēja, pārvērzdamās mēmā satrau­kumā. Vīrs liecās arvien tālāk uz priekšu, līdz beigās sēdēja uz krēsla malas tāpat kā Rands. Loials bezkaislīgi klausījās, vien brīdi pa brīdim paberzēja plato degunu un viegli pakustināja matu kušķus virs ausīm.

Rands izstāstīja visu, noklusēdams vienīgi to, ko viņam bija pačuk­stējusi Elēda. Vēl arī to, ko bija sacījis Gevins pie pils vārtiem. Par Aesu

Sedajas vārdiem negribējās ne domāt, bet Gevina pateiktais uz notikušo neattiecās. Lai gan neesmu dzimis Divupē, tomēr esmu Tama Altora dēls. Esmu! Manī rit divupiešu asinis, un Tams ir mans tēvs!

Rands piepeši attapās, ka ir iegrimis domās un pieklusis, bet Gila kungs un ogērs viņu vēro. Pirmajā mirkli puisi sagrāba šausmas, vai viņš nav pateicis ko lieku.

- Nu ko, Gila kungs sacīja, tu vairs nevari te gaidīt draugus. Tev ir jādodas prom no pilsētas un ātri. Ilgāk par divām dienām te palikt nevari. Vai spēsi dabūt uz kājām Matu vai ari man būs jāaicina māte Grube?

Rands apjuka.

- Divas dienas?

- Elēda ir karalienes Morgeisas padomniece, nākamā pēc paša ģenerālkapteiņa Gareta Braina. Varbūt pat svarīgāka par viņu. Ja Aesu Sedaja liks Karalienes gvardei tevi meklēt… Gareta kungs viņu neaizkavēs, ja vien viņa neiztraucēs citus gvardes kareivju pienākumus, nu, un viņi divās dienās var pārmeklēt visus Kēmlīnas viesu namus. Ja nepaveiksies, viņi pie mums var uzrasties jau pirmajā dienā, pat pirmajā stundā pēc rīkojuma saņemšanas. Savukārt, ja sāks ar “Troni un Lauvu”, iegūsim lai­ciņu, tomēr iesaku nevilcināties.

Rands lēni pamāja.

- Ja neizdosies izvilkt Matu no gultas, sauciet māti Grubi. Man vēl ir mazliet naudas. Varbūt pietiks.

- Ar māti Grubi es sarunāšu, saimnieks noburkšķēja. Laikam būs jāaizdod jums arī pāris zirgu. Ja iesi uz Tarvalonu kājām, jau pusceļā būsi noplēsis līdz galam to, kas vēl palicis no taviem zābakiem.

- Jūs esat labs draugs, Rands sacīja. Mūsu dēļ jums ir vienas nepatikšanas, bet jūs vēl aizvien gribat palīdzēt. Jūs esat labs draugs!

Gila kungs šķita samulsis. Paraustījis plecus, vīrs nokāsējās un nodūra acis. Viņa skatiens apstājās pie pamestās spēles, taču tūlīt arī novērsās. Protams, uzvarētāja pozīcijās atkal bija Loials.

- Nūja, Toms man allaž ir bijis labs draugs. Un, ja viņš jūsu dēļ bija ar mieru mainīt savu ceļu, tad es ari to mazliet varu.

- Rand, es gribētu ceļot kopā ar jums, Loials pēkšņi paziņoja.

- Manuprāt, par to mums jau viss ir norunāts, Loial, brīdi vilci­nājies, Rands sacīja, jo Gila kungs vēl aizvien nezināja par visām bries­mām, tu taču zini, kas gaida Matu un mani, tu zini, kas mūs vajā!

- Melndraugi, ogērs mierīgi norūca, un Aesu Sedajas, un Gaisma vien zina, kas vēl. Vai Melnais. Jūs dosieties uz Tarvalonu, un tur ir ļoti jauka birztala, kuru, kā dzirdēju, Aesu Sedajas labi kopj. Katrā ziņā pasaulē ir vērts daudz ko redzēt, ne tikai birztalas vien. Tu, Rand, tik tiešām esi ta’verens. Raksts aužas ap tevi, un tu atrodies pašā sirdi.

Viņš atrodas pašā notikumu sirdī. Randam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.

- Nekādā sirdī es neatrodos, viņš asi izmeta.

Gila kungs samirkšķināja acis, un pat Loialu, šķiet, Randa dusmas pārsteidza. Viesnīcnieks un ogērs saskatījās un nodūra acis. Vairākkārt dziļi ieelpojis, Rands centās rādīt laipnu vaigu. Kā par brīnumu, šoreiz tas izdevās, lai gan pēdējā laikā jauneklim bija grūti saglabāt mieru. Viņi taču nebija pelnījuši dusmas.

- Labi, Loial, lai notiek, Rands padevās. Nezinu, kāpēc tu to vēlies, taču būšu pateicīgs par tavu sabiedrību. Tu… tu jau zini, kāds ir Mats.

- Es zinu, Loials pamāja. Es joprojām nevaru iziet uz ielas, tūlīt jau vesels bars man nopakaļ kliedz “Trolloks!”. Mats vismaz tikai runā. Viņš nav mēģinājis mani nogalināt.

- Protams, nav, Rands sacīja. Ne jau Mats. Tik tālu viņš neies. Mats ne.

Pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā ielūkojās viena no viesu apkal­potājām, Gilda. Sakniebusi lūpas, satrauktu skatienu.

- Gila kungs, lūdzu, tūlīt pat nāciet! Viesistabā ir Baltie apmetņi.

Saimnieks lādēdamies uzšāvās kājās. Kaķis iztrūcies nolēca no galda

un iztipināja laukā no istabas, kā apvainojies izslējis gaisā asti.

- Eju, eju! Skrien lejā un saki, ka tūlīt būšu klāt, bet pati turies malā. Vai dzirdi, meitēn? Turies no šiem pa gabalu!

Gilda pamāja ar galvu un pazuda.

- Bet tu gan labāk paliec uz vietas, Gila kungs Loialam piekodi­nāja.

Ogērs nosprauslājās; izklausījās, ka plīst palags.

- Man nav ne mazākās vēlēšanās tikties ar Gaismas bērniem.

Gila kunga skatiens apstājās pie spēles dēļa, un viņa oma mazliet uzlabojās.

- Vēlāk laikam būs jāsāk no jauna.

- Nē, kāpēc gan? Loials pastiepās un izņēma no plaukta grāmatu. Sējums audekla vākos pazuda viņa milzīgajās plaukstās. Varēsim sākt no vietas, kur pabeidzām. Tavs gājiens!

Gila kungs saviebās.

- Ja ne tas, tad kaut kas cits, steigdamies laukā no istabas, viņš noburkšķēja.

Rands sekoja, taču nesteigdamies. Tāpat kā Loials, jauneklis nevēlējās redzēt Gaismas bērnus. Viņš atrodas pašā notikumu sirdī. Rands apstājās pie viesistabas durvīm, no kurienes visu varēja redzēt, tomēr bija pietie­kami tālu, lai pats paliktu neievērots. la vismaz viņš cerēja.

Viesistabā valdīja nāves klusums. Istabas vidū stāvēja pieci Baltie apmetņi, bet pie galdiem sēdošie vīri spītīgi izlikās viņus neredzam. Vienam Gaismas bērnam uz apmetņa zem saules bija apakšvirsnieka sudraba zibens zīme. Pie ārdurvīm Lamgvins cītīgi vīlēja nagus, atbal­stījies pret stenderi. Turpat blakus sienu balstīja pārējie četri Gila kunga salīgtie sargi; visi cītīgi ignorēja Baltos apmetņus. Gaismas bērni, ja kaut ko arī ievēroja, tad neizrādīja. Vienīgi apakšvirsnieks cik necik pauda emocijas gaidot saimnieku, viņš nepacietīgi sita bruņucimdus pret plaukstu.

Gila kungs pāri visai telpai aši devās pie viņa, cenšoties izskatīties piesardzīgi rāms.

- Lai Gaisma jūs apspīd! Saimnieks uzmanīgi palocījās, ne pārāk dziļi, bet pietiekami zemu, lai viņu neaizvainotu. Un mūsu labo Kara­lieni Morgeisu! Kā varu jums pakalpot?

- Man nav laika klausīties tavā muldēšanā, viesnīcniek, apakš­virsnieks nošņāca. Šorīt jau biju divdesmit vietās, un katra ir cūcīgāka par iepriekšējo. Līdz saulrietam man jāizstaigā vēl divdesmit. Meklēju Melndraugu, kādu puisi no Divupes…

Gila kunga seja pēc katra dzirdētā vārda arvien vairāk satumsa. Saim­nieks elsa un pūta, it kā grasītos uzsprāgt, un tā ari notika viņš pārtrauca Balto apmetni pusvārdā.

- Manā iestādījumā nav Melndraugu! Šeit visi ir uzticīgi Karalienes padotie!

- Jā, un visiem ir zināma Morgeisas nostāja, Karalienes vārdu apakšvirsnieks izrunāja ņirdzīgi, tāpat arī viņas Tarvalonas raganas uzskati, vai ne?

Uz grīdas skaļi iečīkstējās krēslu kājas. Visi klātesošie piepeši pielēca kājās. Vīri stāvēja rāmi kā statujas, draudīgi uzlūkodami Baltos apmetņus. Apakšvirsnieks nelikās neko redzam, bet četri padotie aiz viņa muguras gan uztraukti skatījās visapkārt.

- Tev pašam būs labāk, viesnīcniek, apakšvirsnieks turpināja,

- ja tu ar mums sadarbosies. Šajos laikos Melndraugu atbalstītājiem labi neklājas. Šaubos, vai viesu nams ar Pūķa zobu uz durvim piesaistīs ap­meklētājus. Ar tādu zīmi var gadities ari ugunsgrēks.

- Tūlīt pat vācieties prom, Gila kungs klusi sacīja, vai arī pasaukšu Karalienes gvardi, lai aizved uz izgāztuvi to, kas no jums paliks pāri.

Lamgvina zobens čirkstēdams izslīdēja laukā no maksts, un tikpat raupja skaņa atbalsojās visapkārt. Vīru rokās parādījās zobeni un dunči. Viesu apkalpotājas metās uz durvīm.

Apakšvirsnieks nicinoši raudzījās visapkārt, it kā neticētu savām acīm.

- Pūķa zobs…

- Skaitīšu līdz pieci, Gila kungs viņu pārtrauca. Savilcis dūri, viņš atlieca rādītājpirkstu. Viens.

- Tu laikam esi traks, viesnīcniek, ja draudi Gaismas bērniem!

- Baltie apmetņi Kēmlīnā ir ārpus likuma. Divi.

- Vai patiešām ceri, ka ar to viss beigsies?

- Trīs.

- Mēs atgriezīsimies, apakšvirsnieks sēca, steigšus likdams Gais­mas bērniem pagriezties, it kā viss būtu kārtībā un viņi dotos prom, kad paredzēts.

Visu iespaidu sabojāja viņa padotie, dedzīgi mezdamies uz durvīm. Skriet viņi neskrēja, taču vēlme ātrāk tikt prom bija acīm redzama.

Lamgvins ar zobenu rokā nostājās durvju priekšā, atkāpdamies tikai pēc tam, kad Gila kungs sāka viņam drudžaini māt. Līdzko Baltie apmetņi bija prom, saimnieks smagi atkrita krēslā. Pārbraucis ar plaukstu pār pieri, viņš paskatījās uz to, it kā brīnīdamies, ka nemana sviedrus. Vīri apsēdās, smiedamies par nupat pieredzēto. Daži pienāca pie Gila kunga un uzsita viņam pa plecu.

Ieraudzījis Randu, saimnieks grīļodamies piecēlās un devās pie viņa.

- Kas gan būtu domājis, ka manī mīt varonis? Gila kungs brīnījās.

- Lai Gaisma mani apspīd!

Sapurinājies viņš nu jau gandriz dabiskā balss tonī turpināja:

- Pagaidām nerādieties citiem acīs, mēģināšu jūs kaut kā dabūt laukā no pilsētas.

Piesardzīgi paskatījies uz viesistabu, Gila kungs iegrūda Randu dziļāk gaitenī.

- Tā varza drīz būs atpakaļ vai arī atsūtīs sarkanos spiegus. Pēc šīs mazās izrādes viņi jūs šeit meklēs, būsiet te vai ne.

- Tas ir neprāts, Rands iebilda.

Gila kungs pamāja ar roku, un Rands pieklusināja balsi.

- Baltajiem apmetņiem nav neviena iemesla mani meklēt.

- Nezinu, kas šiem par iemeslu, puis, taču viņi neapšaubāmi meklē tevi un Matu. Ko tu esi savārījis? Elēda un tagad arī Baltie apmetņi!

Rands protestēdams pacēla rokas, bet tad tās nolaida. Tas viss šķita bezjēdzīgi, taču viņš bija dzirdējis Baltā apmetņa sacīto.

- Bet kas notiks ar jums? Baltie apmetņi neliks jums mieru, pat ja mūs neatradīs.

- Par to, puis, neuztraucies. Karalienes gvarde pagaidām vēl aizstāv likumu, lai gan atļauj nodevējiem visriņķī plātīties ar balto krāsu. Ja runā­jam par šo nakti… nu, varbūt Lamgvins un viņa draugi netiks pie kārtī­gas snaudas, taču man gandrīz vai žēl to, kas mēģinās uz manām durvīm uzvilkt Pūķa zīmi.

Viņiem blakus parādījās Gilda; meitene pakniksēja Gila kungam un teica:

- Ser, atnākusi… kāda dāma. Virtuvē.

Izklausījās, ka tas viņai šķiet pilnigi nepieņemami.

- Taujā par Randa kungu, ser, un Mata kungu. Sauc vārdā.

Rands un saimnieks pārmija izbrīnītus skatienus.

- Puis, Gila kungs teica, ja tev patiešām ir izdevies atvilināt Elēnas kundzi no pils uz manu iebraucamo vietu, mūs visus gaida tikšanās ar galvu cirtēju.

Dzirdot pieminam troņmantnieces vārdu, Gilda klusi iespiedzās un apaļām acīm paskatījās uz Randu.

- Ej prom, meitēn, Gila kungs bargi sacīja. Visu, ko tikko dzirdēji, paturi pie sevis! Citiem tas nav jāzina.

Gilda pamāja un metās prom pa gaiteni, pār plecu aši atskatīdamās uz Randu.

- Pēc piecām minūtēm, Gila kungs nopūtās, viņa citām stāstīs, ka tu esi pārģērbies princis. Mijkrēslī to zinās jau visa jaunpilsēta.

- Gila kungs, Rands sacīja, par Matu es Elēnai neteicu ne vārda. Nevar būt…

Bet tad Randa seju piepeši izgaismoja plats smaids un jauneklis metās uz virtuves pusi.

- Pagaidi! saimnieks sauca viņam nopakaļ. Pagaidi, līdz zināsi! Pagaidi, muļķi!

Atrāvis vaļā virtuves durvis, Rands viņus ieraudzīja. Moiraina rāmi raudzījās puisim pretī, nepavisam neizskatīdamās pārsteigta. Nīnēva un Egvēna smiedamās skrēja pie Randa un apmeta ap viņu rokas; aiz sievie­tēm mīdījās Perins. Visi trīs taustīja Randa plecus, it kā gribēdami pār­liecināties, ka tas patiešām ir viņš. Durvīs uz staļļa pagalmu stāvēja Lans, atspiedis zābakoto kāju pret stenderi, vērodams gan virtuvi, gan pagalmu.

Rands vienlaikus centās gan apskaut abas sievietes, gan paspiest Peri­nām roku, tāpēc beigās sanāca smejošs roku mudžeklis, turklāt Nīnēva vēl mēģināja pieskarties Randa pierei, raizēdamās, vai viņam nav drudža. Diez cik labi viņi neizskatījās; Perina seja bija nobrāzta, un puisis bija iemantojis paradumu nodurt acis agrāk nekas tāds viņam nebija rak­sturīgs -, taču visi bija dzīvi un atkal kopā. Randam tā aizžņaudzās rīkle, ka viņš tik tikko spēja parunāt.

- Es baidījos, ka vairs nekad jūs neredzēšu, viņš visbeidzot izmo­cīja. Baidījos, ka jūs visi…

- Es zināju, ka tu esi dzīvs, Egvēna teica, piespiedusies viņam pie krūtīm. Zināju visu laiku. Visu laiku.

- Bet es gan ne, Nīnēva atzinās. Viedās balss skanēja skarbi, bet tad atmaiga, un viņa uzsmaidīja Randam. Tu, Rand, izskaties labi. Pārba­rots neesi, tomēr paldies Gaismai! izskaties labi!

- Nu ko, aiz muguras atskanēja Gila kunga balss. Rādās, ka esat pazīstami. Vai tie ir tie paši draugi, kurus tu meklēji?

Rands pamāja ar galvu.

- Jā, tie ir mani draugi.

Pēc tam viņš Gila kungu ar visiem iepazīstināja, lai gan joprojām šķita dīvaini izrunāt Lana un Moirainas īstos vārdus. Klausīdamies abi caur­urbjoši skatījās uz Randu.

Saimnieks ar katru sasveicinājās, sirsnīgi smaidīdams, taču Sargātājs un sevišķi Moiraina atstāja uz viņu lielu iespaidu. Uz sievieti viņš atklāti blenza; viena lieta bija zināt, ka viņa zēniem palīdz, bet pavisam cita redzēt Aesu Sedaju savā virtuvē. Visbeidzot Gila kungs zemu palocījās.

- Laipni lūdzu “Karalienes Svētībā”, Aesu Sedaja, esiet mana viešņa! Lai gan, jādomā, dosieties uz pili pie Elēdas Sedajas un Aesu Sedajām, viltus Pūķa pavadonēm.

Atkal palocījies, saimnieks aši uzmeta Randam satrauktu skatienu. Varēja noprast, ka viņš negrib teikt ļaunu vārdu par Aesu Sedajām, tomēr arī nevēlas, lai viena no tām nakšņo zem viņa jumta.

Rands uzmundrinoši pamāja, gribēdams bez vārdiem pavēstīt, ka viss ir kārtībā. Moiraina taču nebija Elēda, kura aiz katra skatiena un vārda slēpa briesmas. Vai patiešām? Vai pat tagad esi par to tik pārliecināts?

- Es laikam apmetīšos pie jums, Moiraina atbildēja, uz laiciņu, kamēr būšu Kēmlīnā. Un jums jāļauj man samaksāt.

No gaiteņa ieslīdēja raibais kaķis un gribēja paberzēties gar saimnieka potītēm, taču nepaguva, jo no galda apakšas izlēca pelēks kamols, uzme­tis kūkumu un šņākdams. Raibais kaķis pieplaka pie zemes un sāka drau­dīgi rūkt, tomēr beigās metās garām Lanam uz staļļa pagalmu.

Gila kungs sāka atvainoties par kaķu uzvedību un piebilda, ka uzņemt Moirainu savā namā uzskata par pagodinājumu. Un vai patiešām Aesu Sedaja nedos priekšroku pilij? Nu viņš to labi saprastu, tomēr cer, ka viņa pieņems vislabāko istabu kā dāvanu. Beigu beigās sanāca īsta putra, taču Moiraina, šķiet, neko neievēroja. Viešņa noliecās un paieskāja oranžbalto kaķi, kas, acumirkli aizmirsis par Gila kunga potītēm, pievērsās viņai.

- Redzēju pie jums jau četrus kaķus, Aesu Sedaja teica. Vai jūs apsēdušas peles? Žurkas?

- Žūrkas, Moiraina Sedaja, viesnīcnieks nopūtās. īsts negals! Nevarētu teikt, ka es neuzturu kārtību, saprotiet pati. Viss cilvēku dēļ. Pilsēta ir ļaužu un žurku pilna. Taču mani kaķi galā tiek. Apsolu, ka jūsu mieru nekas netraucēs!

Rands aši pārmija skatienu ar Perinu, kurš uzreiz novērsās. Kaut kas nebija kārtībā ar drauga acīm. Un Perins bija tik kluss. Viņš gan nekad nebija bijis liels runātājs, bet tagad vispār neteica ne vārda.

- Droši vien ļaužu dēļ, saimnieks atkārtoja.

- Ja neiebilstat, Gila kungs, Moiraina iesāka, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, es viegli varētu atrisināt nebūšanas ar žurkām šajā ielā. Veiksmes gadijumā tās pat neko nepamanītu.

To dzirdēdams, Gila kungs sarauca pieri, taču palocījās, pieņemdams Moirainas piedāvājumu.

- Ja patiešām nevēlaties doties uz pili, Aesu Sedaja.

- Bet kur ir Mats? Nīnēva pēkšņi jautāja. Viņa teica, ka arī Mats ir te.

- Augšstāvā, Rands atbildēja. Mats… nejūtas labi.

Nīnēva strauji pacēla galvu.

- Viņš ir slims? Žurkas lai paliek viņas ziņā, bet es iešu pie Mata. Tūlīt pat ved mani pie viņa, Rand!

- Visi dodieties augšā, Moiraina norīkoja. Pēc dažām minūtēm es jums piebiedrošos. Gila kunga virtuvē esam radījuši drūzmu, un nebūtu par ļaunu tikt klusā vietiņā.

Aesu Sedajas balsī jautās nepateiktais. Prom no svešām acīm. Mums vēl ir jāslēpjas.

- Gājuši, Rands pamāja. Iesim pa sētas pusi!

Emondāriešu pulciņš sekoja Randam uz sētas kāpnēm, virtuvē atstā­jot Aesu Sedaju, Sargātāju un Gila kungu. Nelikās ticami, ka viņi visi atkal ir kopā. Tā bija gandrīz kā atgriešanās mājās. Rands smaidīja vienā smaidīšanā.

Arī pārējos pārņēma tāds kā atslābums, līksma pacilātība. Viņi ik pa brīdim pie sevis iesmējās un tvēra Randu aiz rokas. Perins gan vēl runāja pusbalsī, nolaidis skatienu, taču, kāpdams augšup, manāmi atdzī­vojās.

- Moiraina solīja sameklēt tevi un Matu un arī atrada. Iejājuši pil­sētā, skatījāmies kā apburti nu protams, izņemot Lanu, uz cilvēkiem, ēkām, itin visu.

Perins neticīgi papurināja galvu, sašūpodams biezās matu cirtas.

- Viss ir tik liels! Un tik daudz ļaužu. Daži blenza uz mums un klie­dza: Sarkanie vai baltie? It kā tam būtu kāda jēga.

Egvēna pieskārās Randa zobenam un aptaustīja sarkano audumu.

- Ko tas nozīmē?

- Neko, Rands atbildēja, neko īpašu. Tagad mēs dosimies uz Tarvalonu, vai atceries?

Egvēna viņu uzlūkoja, bet noņēma roku no zobena un turpināja stās­tīt no tās vietas, kur Perins bija beidzis.

- Moiraina, tāpat kā Lans, ne par ko nebrīnījās. Viņa vadāja mūs turp un atpakaļ pa ielām kā medību suns, kas saož pēdas, un man jau šķita, ka jūsu te nemaz nav. Bet tad viņa piepeši devās uz priekšu, un es attapos vien tad, kad jau uzticējām savus zirgus staļļa puišiem, bet paši gājām uz virtuvi. Moiraina pat nejautāja, vai jūs te esat. Vienkārši sacīja sievietei, kas mīcīja mīklu, lai paziņo Randam Altoram un Matam Kautonam, ka viņus kāds vēlas satikt. Un tad parādījies tu… Egvēna pasmaidīja, kā bumbiņa menestrela rokā, tikpat kā no zila gaisa.

- Bet kur ir menestrels? Perins jautāja. Kopā ar jums?

Randam sažņaudzās kuņģis, un jaukā noskaņa par sastapšanos ar

draugiem izgaisa.

- Toms ir miris. Es tā domāju. Tur bija Izdzisušais… Neko vairāk Rands nespēja pateikt.

Nīnēva nošūpoja galvu un kaut ko nomurmināja. Visapkārt biezēja klusums, sastindzinādams smieklus un apslāpēdams prieku, un tad viņi jau bija uzkāpuši augšā.

- Neteikšu, ka Mats ir slims, Rands sacīja. Drīzāk… Redzēsiet paši.

Jauneklis atrāva durvis uz istabu, kurā viņi bija apmetušies.

- Mat, paskaties, kas atnācis!

Draugs vēl aizvien gulēja, savilcies kamolā. Puisis pacēla galvu.

- Kā tu zini, ka viņi ir tie, pēc kā izskatās? Mats aizsmakušā balsī prasīja.

Viņa seja bija pietvīkusi, āda saspringta un lipīga no svied­riem.

- Kā lai es zinu, ka tu esi tas, pēc kā izskaties?

- Tu saki, nav slims? Nīnēva, iedama garām, nicīgi paskatījās uz Randu. Viņa jau ņēma no pleca somu.

- Visi mainās, Mats dvesa. Kā es varu būt drošs? Perin? Vai tas esi tu? Tu esi mainijies, vai ne? Mata smiekli izklausījās pēc kāsa. Jā, tu tiešām esi mainījies.

Randam par pārsteigumu, Perins atslīga blakusgultā un, saņēmis galvu rokās, raudzījās grīdā. Šķita, ka Mata rejošie smiekli viņu plosa.

Nīnēva notupās pie Mata gultas, piespieda plaukstu pie sirdzēja sejas un noņēma šalli, kas viņam bija aptīta ap galvu. Mats nikni rāvās prom. Viņa acis bija spožas un glāžainas.

- Tu dedz kā ugunī, Viedā sacīja, taču tādā drudzī nevajadzētu svīst. Viņa nespēja slēpt balsī satraukumu. Rand un arī tu, Perin, sameklējiet tīru drānu un aukstu ūdeni, cik vien spējat atnest! Vispirms, Mat, remdēšu tev drudzi un tad…

- Glītā Nīnēva, Mats izmeta. Viedā nedrīkst uzskatīt sevi par sievieti, vai ne? Par pievilcīgu sievieti. Bet tu jau tā nedomā, vai ne? Vairs ne. Tu nevari piespiest sevi aizmirst, ka esi glīta sieviete, tagad ne, un tas tevi biedē. Visi mainās.

To dzirdēdama, Nīnēva nobālēja; dusmās vai cita iemesla dēļ to Rands nezināja. Mats viltīgi nosmējās, un viņa drudžainais skatiens aiz­slīdēja pie Egvēnas.

- Glītā Egvēna, viņš čērkstēja. Tikpat glīta kā Nīnēva. Bet ne jau tikai tas jūs vieno, vai ne? Citi sapņi. Par ko tu tagad sapņo?

Egvēna soli atkāpās.

- Pagaidām esam labi paslēpušies no Melnā acīm, Moiraina pazi­ņoja, ienākusi istabā. Viņai pa pēdām sekoja Lans. Pārkāpusi pār slieksni, Aesu Sedaja pievērsa skatienu Matam un nošņācās, it kā būtu pieskāru­sies karstai plītij.

- Ejiet nost no viņa!

Nīnēva nepakustējās, tikai pagriezās un pārsteigta skatījās uz Aesu Sedaju. Divos ašos soļos Moiraina sagrāba Viedo aiz pleciem un vilka prom kā graudu maisu. Nīnēva cīnījās pretī un protestēja, taču Moiraina nelaida viņu vaļā, iekams nebija dabūjusi labu gabalu nost no gultas. Pie­cēlusies kājās, Viedā turpināja protestēt, pikti braucīdama ar roku kleitu, taču Moiraina nepievērsa viņai ne vismazāko uzmanību. Neredzēdama nevienu citu, Aesu Sedaja glūnēja uz Matu kā čūska.

- Neejiet viņam klāt, viņa sacīja, un apklustiet!

Mats tikpat saspringti raudzījās pretī. Atiezis zobus, viņš nicinoši sašķieba lūpas un savilkās vēl ciešākā kamolā, taču neatlaida skatienu no Aesu Sedajas. Moiraina lēni pastiepās un viegli pieskārās pie Mata krūtīm piespiestā ceļgala. To juzdams, jauneklis krampjaini sarāvās. Pēc mirkļa viss viņa augums noraustījās un atslāba. Strauji pacēlis roku, Mats atvēzēja rubiniem rotāto dunci pret Moirainas seju.

Vienā acumirklī Lans bija uz sliekšņa, nākamajā kā uz burvja mājienu viņš jau atradās pie gultas. Sagrābis Matu aiz delma, Sargātājs apturēja dunci pusceļā; tas gaisā atdūrās kā pret akmeni. Mats vēl aizvien bija savilcies ciešā kamolā. Tikai roka ar dunci centās kustēties, cīnoties ar Lana dzelžaino satvērienu. Naidā gailošās acis ne uz brīdi nenovērsās no Moirainas.

Arī Aesu Sedaja nekustējās. Viņa pat nesarāvās, redzot asmeni pie sejas, gluži kā pirmīt, kad Mats sāka pretoties.

- Kā viņš pie tā tika? Moiraina tēraudcietā balsī prasīja. Es taču jautāju, vai Mordets jums kaut ko neiedeva. Jautāju un brīdināju, bet jūs apgalvojāt, ka neko neesat no viņa ņēmuši.

- Viņš jau neiedeva, Rands sacīja. Mats… to paņēma dārgumu istabā.

Moiraina pievērsa Randam tikpat dedzinošu skatienu, kā Mats viņai. Jauneklis gandrīz atkāpās, bet Aesu Sedaja tikmēr atkal pagriezās pret gultu.

- Es nezināju līdz brīdim, kad jau bijām pašķīrušies. Bet tiešām nezi­nāju!

- Tu nezināji.

Moiraina pētīja Matu. Viņš vēl gulēja, pievilcis ceļgalus pie krūtīm, mēmi šņākdams uz viņu un cenzdamies izraut roku no Lana tvēriena, lai varētu aizsniegt Morainu ar dunci.

- Brīnums, ka ar šo tikāt tik tālu. Es sajutu dunča ļaunumu Mašadara pieskārienu -, vien uzmetot tam aci, bet Izdzisušais to jauš jūdzēm tālu. Varbūt viņš nezinātu, tieši kur esat, tomēr justu, ka tuvu, un tad Mašadars sakopotu visu savu spēku, līdz viņa kauli atcerētos, ka šis pats ļaunums aprija veselu karaspēku baiskungus, Izdzisušos, trollokus, visus. Varbūt to spētu sajust arī daži Melndraugi. Tie, kuri patiešām ir atdevuši savas dvēseles. Tur nu neko nevar līdzēt, bet ir arī tādi, kuri to piepeši sajūt kā gaisa sprakstēšanu ap sevi. Viņi to meklēs kā apmāti. Tas viņus pievilks kā magnēts dzelzs skaidas.

- Mūsu ceļā gadījās Melndraugi, Rands stāstīja, ne vienu reizi vien, tomēr mēs no tiem aizbēgām. Arī Izdzisušais pēdējā naktī pirms Kēmlīnas -, bet viņš mūs neievēroja. Rands nokāsējās. Dzirdējām baumas par dīvainiem radījumiem, kas naktīs klīst ap pilsētu. Tie varēja būt trolloki.

- Jā, aitugan, tie bija trolloki, Lans gausi noteica. Bet, kur trolloki, tur ari Izdzisušie.

Uz Sargātāja delnas virspuses bija uztūkušas dzīslas no piepūles, turot Mata roku, taču viņa balsī nebija ne vismazākā sasprindzinājuma.

- Viņi ir centušies slēpties, taču es jau divas dienas ievēroju zīmes. Un arī dzirdēju zemniekus un ciematniekus sačukstamies par naktī klīs­tošajiem neradījumiem. Divupē mīrddrālam izdevās ielauzties nemanī­tam, taču, jo diena, jo tuvāk viņi piekļūst cilvēkiem, kas tiem var uzsūtīt kareivjus. Un tā viņus nekas nespēs apturēt, aitugan.

- Bet mēs taču esam Kēmlīnā, Egvēna iebilda, viņi nevar mums piekļūt, kamēr…

- Nevar? Sargātājs viņu skarbi pārtrauca. Izdzisušie apkaimē pul­cina spēkus. Ja proti iztulkot zīmes, tas ir pavisam skaidrs. Ceļus laukā no pilsētas novēro vairāk trolloku, nekā vajadzīgs vismaz ducis dūru. Tam var būt tikai viens iemesls: līdzko sapulcēsies pietiekami daudz Izdzisušo, viņi ienāks pilsētā un sāks jūs meklēt. Puse karaspēka no dienvidiem tad varētu maršēt uz Pierobežu, un ir pamats ticēt, ka Izdzisušie uzņemsies šo risku. Pārāk ilgi jūs trīs esat bēguši no viņiem. Izskatās, ka jūsu dēļ Kēmlīnā atkal var izcelties trolloku karš, aitugan.

Egvēna izmisīgi iešņukstējās, bet Perins purināja galvu, it kā gribē­dams dzirdēto apstrīdēt. Iedomājoties Kēmlīnas ielās trollokus, Randam sametās šķērmi. Visi šie ļaudis, kas ķeras cits citam pie rīkles, ne mirkli nesaprot, ka īstās briesmas gaida viņpus mūriem. Ko pilsētnieki iesāktu, piepeši redzot savā vidū trollokus un Izdzisušos, kas uzsāktu slaktiņu? Prātā Rands jau skatīja degošus torņus, liesmas, kas laužas no torņiem, sirojošus trollokus līkumainajās ielās un iekšpilsētas laukumos. Pili vie­nās liesmās. Elēnu un Gevinu, un Morgeisu… mirušus.

- Vēl ne, Moiraina izklaidīgi sacīja, vēl aizvien visu uzmanību veltot Matam. Ja mums izdotos tikt prom no Kēmlīnas, Puscilvēkiem zustu interese par pilsētu. Ja vien. Ir tik daudz “ja vien”.

- Būtu labāk, ja mēs jau būtu miruši, Perins pēkšņi izmeta.

Rands satrūkās, it kā būtu dzirdējis savu domu atbalsi. Perins jopro­jām raudzījās grīdā, nu jau nikni, un viņa balsī skanēja rūgtums.

- Lai kurp mēs ietu, visur atnesam sāpes un ciešanas. Visiem būtu labāk, ja mēs būtu miruši.

Nīnēva pagriezās pret viņu. Viedās seja pauda gan dusmas, gan uztraukumu, gan bailes, taču Moiraina viņu apsteidza.

- Ko jūs ar savu nāvi iegūtu paši sev vai citiem? Aesu Sedaja jautāja. Viņas balss bija mierīga, taču skarba. Ja Kapu pavēlniekam es baidos, ka tā arī ir, ļauts brīvi pieskarties Rakstam, viņš jums mirušiem piekļūs vieglāk nekā dzīviem. Miruši jūs nevienam nepalīdzēsiet nedz tiem, kas palīdzējuši jums, nedz draugiem un ģimenei Divupē. Pār pasauli krīt Ēna, un neviens no jums miris nespēs to apturēt.

Perins pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Rands satrūkās. Drauga acu zīlītes bija drīzāk dzeltenas nekā brūnas. Izspūruši mati, ass skatiens viņā kaut kas bija mainījies. Tomēr Rands netika gudrs, kas tieši.

Perins runāja klusi, bezkaislīgi, ar to piešķirdams saviem vārdiem lie­lāku svaru nekā tad, ja viņš kliegtu.

- Taču mēs nespēsim viņus apturēt, ari būdami dzīvi, vai ne?

- Pastrīdēsimies vēlāk, kad man būs vairāk laika, Moiraina atteica,

- šobrīd esmu vajadzīga tavam draugam.

Viņa pakāpās malā, lai visi varētu redzēt Matu, kurš vēl aizvien naidpilni glūnēja uz Aesu Sedaju; viņš nebija ne izkustējies, ne mainījis pozu. Šķita, ka Mats visu spēku velta centieniem aizsniegt Moirainu ar dunci, kuru dzelžaini turēja Lans.

- Vai par viņu jau esat aizmirsuši?

Perins apjucis paraustīja plecus un klusēdams noplātīja rokas.

- Kas Matam kaiš? Egvēna jautāja.

- Vai šī sērga ir lipīga? Bet es varu viņu ārstēt! Šķiet, man nekas nelīp, lai arī kas tā būtu par ligu, Nīnēva sacīja.

- Jā, tā ir lipīga sērga, Moiraina atbildēja. Un… tavas aizsardzības spējas tevi te neglābs.

Aesu Sedaja norādīja uz dunci ar rubīniem, vairīdamās tam pieskar­ties. Asmens drebēja, jo Mats vēl aizvien mēģināja ar to viņu aizsniegt.

- Duncis ir no Šadarlogotas. Tur nav ne oļa, kas nebūtu nolādēts un ko nebūtu bīstami nest ārā; un šis nav tikai olis. Duncī mīt ļaunums, kas nogalēja Šadarlogotu, un tagad šis ļaunums slēpjas Matā. Aizdomas un naids ir tik spēcīgs, ka pat vistuvākos cilvēkus viņš redz kā ienaidnie­kus, iesakņojies tik dziļi kaulos, ka vienīgā doma ir nogalināt. Iznesot dunci no Šadarlogotas, Mats atbrīvoja tajā esošo ļaunuma graudu, kas bija piesaistīts pilsētai. Ļaunums viņā te uzbango, te noplok, taču kauja

ar Mašadara sēto sērgu turpinās sirdī, un Mats jau ir gandrīz zaudējis. Ja viņš izdzīvos, tad, kur vien ies, visur izplatīs ļaunumu kā mēri. Ar vienu šī dunča skrāpējumu pietiek, lai cilvēks saindētos un ietu bojā. Jau drīz pēc dažām minūtēm Mats būs gandrīz miris.

Nīnēvas seja nobālēja.

- Vai jūs spējat kaut ko mainīt? viņa čukstēja.

- Es ceru, Moiraina nopūtās, pasaules dēļ jācer, ka vēl nav par vēlu.

Ieslidinājusi roku somiņā pie jostas, Aesu Sedaja izvilka zīdā ietītu angreālu.

- Bet tagad atstājiet mani! Turieties kopā, atrodiet vietu, kur neviens jūs neredzēs, taču atstājiet mani. Mata labā es darīšu visu, ko spēšu.

Četrdesmit otra nodaļa

Sapņu atcerēšanās

R

ands lejup pa kāpnēm veda nomāktu cilvēku grupu. Neviens

vairs negribēja runāt nedz ar viņu, nedz cits ar citu. Arī viņam

pašam nebija tādas vēlmes.

Saule debesis jau bija noslīdējusi pavisam zemu, un sētas kāpnēs bija patumšs, tomēr gaismekļi vēl nebija iedegti. Uz pakāpieniem pārmaiņus krita gaismas un ēnu strēles. Perina seja bija noslēgta tāpat kā pārējiem, taču puiša piere bija gluda atšķirībā no citu sarauktajām. Rands nodo­māja, ka draugs izskatās rezignēts. Gribēdams zināt, kāpēc, viņš jau grasī­jās jautāt, taču, līdzko Perins iegāja dziļāk ēnā, viņa acis sevī uzņēma visu gaismiņu, maigi mirdzot kā pulēts dzintars.

Nodrebējis Rands centās visu uzmanību veltīt tuvākajai apkārtnei riekstkoka sienām un ozolkoka margām pamatīgām, praktiskām lietām. Ne vienu reizi vien jauneklis noslaucīja mētelī rokas, taču plaukstas atkal sasvīda. Nu jau būs labi. Mēs atkal esam kopā, bet… Gaisma, Mats!

Rands pa sētas pusi aizveda draugus uz bibliotēku, ejot garām vir­tuvei un izvairoties no viesistabas. Bibliotēkā ceļinieki parasti neiegrie­zās, jo vairums ļaužu, kas mīlēja grāmatas, apmetās smalkākās viesnīcās iekšpilsētā. Gila kungs bibliotēku uzturēja vairāk savam priekam nekā dažiem viesiem, kas šad tad sagribētu palasīt. Randam negribējās ne domāt, kāpēc Moiraina viņus aizraidīja prom, bet tad puisis atcerējās, ka Balto apmetņu apakšvirsnieks bija solījis atgriezties, un atminējās arī Elēdas acis, Aesu Sedajai jautājot, kur viņš ir apmeties. Ar to bija gana, lai Rands beigtu domāt par Moirainu, lai arī ko viņa grasījās darīt.

Spēris bibliotēkā piecus soļus, jauneklis aptvēra, ka pārējie, saspiedu­šies bariņā, ir apstājušies uz sliekšņa un muti vaļā brīnās. Kamīnā omulīgi sprakšķēja uguns, bet uz garā dīvāna bija izstiepies Loials; ogērs aizrau­tīgi lasīja. Uz viņa vēdera saritinājies snauda mazs, melns kaķis ar baltām ķepiņām. Viņiem ienākot, Loials aizvēra grāmatu, ielikdams milzīgo pirk­stu vietā, kur bija beidzis lasīt, un saudzīgi nolika kaķi uz grīdas. Pēc tam viņš piecēlās un svinīgi paklanījās.

Rands jau bija tā pieradis pie ogēra, ka tikai pēc mirkļa attapās, kāpēc visi tā blenž.

- Tie ir mani draugi, kurus gaidīju, viņš paskaidroja. Nlnēva, mūsu ciemata Viedā. Perins. Un Egvēna.

- Nūja, Loials staroja, Egvēna. Rands par tevi daudz stāstīja. Jā. Bet mani sauc Loials.

- Viņš ir ogērs, Rands sacīja un ievēroja, ka pārsteigums draugu sejās zināmā mērā mainās.

Visi bija redzējuši trollokus un Izdzisušos, taču, vaigu vaigā sastopot staigājošu un elpojošu leģendu, viņi bija satricināti. Atcerējies savu pirmo tikšanos ar Loialu, Rands skumji pasmaidīja. Draugi turējās labāk nekā viņš.

Loials lielo skatīšanos uztvēra pavisam mierīgi. Rands nodomāja, ka salīdzinājumā ar pūli, kas kliedz Trolloks!, Loials to tik tikko pamana.

- Rand, bet Aesu Sedaja? ogērs jautāja.

- Viņa ir augšstāvā pie Mata.

Loials domīgi pacēla biezo uzaci.

- Tad jau viņš ir slims. Manuprāt, mums visiem jāapsēžas. Vai viņa mums piebiedrosies? Jā. Tad jau neatliek nekas cits kā gaidīt.

Apsēšanās emondāriešus atraisīja, it kā labā krēslā pie kamīna, kura priekšā saritinājies kaķis, viņi justos kā mājās. Iekārtojušies draugi sāka sajūsmināti uzdot ogēram jautājumus. Randam par pārsteigumu, pirmais ierunājās Perins.

- Stēdinga, Loial. Vai patiešām tur var paslēpties, kā ļaudis stāsta? Perina balss skanēja apņēmīgi, it kā viņam būtu svarīgs iemesls to zināt.

Loials ar prieku sāka stāstīt par stēdingu un to, kā viņš ieradās “Kara­lienes Svētībā”, ko bija redzējis ceļā. Rands jau drīz apsēdās ērtāk un daudz ko laida gar ausīm. To visu viņš jau bija dzirdējis, turklāt sīku­mos. Loialam patika runāt, gari un plaši stāstīt ikreiz, kad vien radās tāda

izdevība. Ogērs uzskatīja, ka stāsts ir jāsāk ar atkāpi divsimt trīssimt gadu senā pagātnē, jo tikai tad visu var saprast. Loialam bija ļoti dīvaina laika izjūta: pēc viņa domām, bija vajadzīgi trīs gadsimti, lai stāsts patiešām būtu izskaidrots. Kad Loials stāstīja par stēdingas atstāšanu, šķita, ka viņš ir devies prom pirms pāris mēnešiem, taču beigās atklājās, ka ir aizritējuši vairāk nekā trīs gadi.

Randa domas aizpeldēja pie Mata. Duncis. Nolādētais nazis, kas var nogalināt Matu tikai tāpēc vien, ka viņš to nēsāja. Gaisma, es vairs nevēlos piedzīvojumus! Ja Moiraina spēs viņu izdziedināt, mums visiem jādodas… ne uz mājām. Uz mājām nevar. Kaut kur. Labi, meklēsim vietu, kur neviens nebūs dzirdējis par Aesu Sedajām vai par Melno. Kaut kur.

Atvērās durvis, un Randam pirmajā acumirklī šķita, ka viņš tikai iztē­lojas. Uz sliekšņa stāvēja Mats, mirkšķinādams acis, aizpogātā mētelī un ar tumšo šalli zemu uz pieres. Pēc tam Rands ieraudzīja Moirainu; Aesu Sedaja bija uzlikusi roku Matam uz pleca, bet aiz viņiem stāvēja Lans. Moi­raina uzmanīgi skatījās uz Matu kā cilvēku, kas tikko piecēlies no slimības gultas. Lans kā allaž vēroja visu, lai gan šķita, ka viņš neko nemana.

Mats izskatījās tā, it kā ne dienu nebūtu vārdzis. Puiša pirmais nedro­šais smaids aptvēra visus, taču, ieraudzījis Loialu, viņš atvēra muti, it kā ogēru redzētu pirmo reizi dzīvē. Paraustījis plecus un nogrozījis galvu, Mats atkal pievērsās draugiem.

- Es… ak… jā… Viņš dziļi ievilka elpu.-Es… ak… laikam uzve­dos … ak… kaut kā savādi. Atklāti sakot, neko daudz neatceros. Paska­tījies uz Moirainu viņa uzmundrinoši pasmaidīja -, Mats turpināja:

- Pēc Baltā tilta man viss šķiet miglā tīts. Toms un… Mats nodrebēja un tad turpināja: Jo tālāk no Baltā tilta, jo migla biezāka. Es pat neatce­ros, kā ierados Kēmlīnā. Puisis vaicājoši paskatījās uz Loialu. Nudien ne. Moiraina Sedaja teica, ka es… augšstāvā… ka es… ak… Pasmaidī­jis viņš pēkšņi pārvērtās visiem pazīstamajā Matā. Nevar taču pārmest cilvēkam, ka viņš trakumā kaut ko savārījis, vai ne?

- Tu jau no laika gala esi bijis dulns, Perins norūca, un mirkli šķita, ka arī viņš pats ir tāds kā senāk.

- Nē, Nīnēva teica. Asaras vērta viņas acis mirdzošas, tomēr Viedā smaidīja. Neviens no mums tev neko nepārmetīs.

Pēc tam Rands un Egvēna sāka reizē runāt. Visi esot ļoti laimīgi, ka Mats ir sveiks un vesels un izskatās tik labi. Abi ik pa brīdim iesmējās un

piebilda, ka Mats, cerams, vairs tā neāzēs citus, kad nu pats tik briesmīgi uzķēries uz āķa. Mats uz zobgalību atbildēja ar zobgalību, nu jau ieju­ties savā vecajā ādā. Puisis apsēdās, joprojām smaidīdams, un izklaidīgi pieskārās mētelim, it kā lai pārliecinātos, ka tas, kas ir aizbāzts aiz jostas, atrodas savā vietā. Rands aizturēja elpu.

- Jā, Moiraina pamāja, duncis vēl ir pie viņa.

Smiešanās un sarunas turpinājās, taču Moiraina bija ievērojusi, ka Rands aizturēja elpu, un arī saprata, kāpēc. Pienākusi tuvāk Randa krēs­lam, lai nebūtu jāpaceļ balss, Aesu Sedaja skaidroja:

- Es nevaru viņam to atņemt, pretējā gadījumā Mats mirs. Saikne pastāv jau ļoti ilgi, un tā ir kļuvusi pārāk spēcīga. To varēs atraisīt tikai Tarvalonā; nedz es to spēju, nedz kāda cita Aesu Sedaja, pat ar angreālu ne.

- Bet Mats vairs neizskatās slims, Rands teica un, kaut ko iedomā­jies, uzlūkoja Moirainu. Kamēr pie viņa ir duncis, Izdzisušie zinās, kur mēs esam. Arī Melndraugi, vismaz daži. Jūs pati tā teicāt.

- To es zināmā mērā novērsu. Ja viņi pienāks tik tuvu, lai mūs justu, tad tāpat gūs virsroku. Rand, es atbrīvoju Matu no lāsta un, cik spēdama, centos aizkavēt tā atgriešanos, taču lāsts atjaunosies, ja viņš Tarvalonā nesaņems palīdzību.

- Tad jau labi, ka mēs dodamies uz Tarvalonu, vai ne?

Varbūt rezignācija Randa balsi un cerība dzirdēt kaut ko citu Moirainai lika skarbi paskatīties un novērsties.

Loials bija piecēlies kājās un paklanījās viņas priekšā.

- Es, Aesu Sedaja, esmu Loials, Arenta dēls, kas ir Halana dēls. Stēdinga Gaismas kalpiem piedāvā patvērumu.

- Paldies, Loial, Arenta dēls, Moiraina nopietni atbildēja, bet es tavā vietā gan tik vieglprātīgi aicinājumu neizteiktu. Kēmlīnā šobrīd, iespējams, ir divdesmit Aesu Sedajas, un vienīgi es neesmu no Sarkana­jiem ajahiem.

Loials saprotoši pamāja kā piekrizdams. Rands tikai apjucis nogrozīja galvu. Lai Gaisma apžilbina, bet viņam nebija ne jausmas, par ko Aesu Sedaja runā.

- Ir savādi jūs te satikt, Moiraina turpināja. Pēdējos gados maz ogēru atstāj stēdingu.

- Es aizrāvos ar seniem nostāstiem, Aesu Sedaja. Piedzinu savu muļķa galvu pilnu ar bildēm no vecām grāmatām. Gribu redzēt birztalas.

Un arī mūsu uzbūvētās pilsētas. Laikam jau pārāk daudz nav palicis nedz no birztalām, nedz no pilsētām, bet, lai arī ēkas nevar aizstāt kokus, tās tomēr ir redzēšanas vērtas. Vecajie mani uzskata par dīvaini, jo vēlos ceļot. Vienmēr esmu to gribējis, un viņi vienmēr ir brīnījušies. Neviens no viņiem neuzskata, ka ārpus stēdingas būtu vērts kaut ko redzēt. Kad atgriezīšos un pastāstīšu par redzēto, varbūt viņi mainīs savas domas. Es tā ceru. Kādreiz.

- Varbūt tiešām mainīs, Moiraina rāmi atbildēja. Loial, lūdzu, atvainojiet, ja nebūšu pārāk pieklājīga. Tāds trūkums cilvēcei piemīt, to es zinu. Man un ceļabiedriem nekavējoties jāsāk plānot turpmāko ceļo­jumu. Vai atvainosiet mūs?

Nu bija Loiala kārta izskatīties apjukušam. Rands metās viņu glābt.

- Loials dosies ceļā kopā ar mums. Es viņam apsolīju.

Moiraina stāvēja, skatīdamās uz ogēru, it kā neko nebūtu dzirdējusi, tomēr beigās pamāja.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, viņa nomurmināja. Lan, gādā par to, lai neviens mūs nepārsteidz.

Lans nedzirdami izslīdēja no istabas, un aiz viņa aizvērdamās noklik­šķēja durvis.

Sargātāja prombūtne iedarbojās kā signāls: sarunas piepeši pārtrūka. Moiraina piegāja pie kamīna, un, kad pagriezās, visu skatieni pievērsās viņai. Lai gan augumā sīka, Aesu Sedaja dominēja pār visiem.

- Kēmlīnā ilgi aizkavēties nevaram un arī šeit, “Karalienes Svētībā”, nevaram justies droši. Pilsētā jau ir Melnā acis. Viņi vēl nav atraduši, ko vēlas, jo citādi vairs nemeklētu. la ir mūsu priekšrocība. Esmu izvietojusi sardzi, kas viņus turēs pa gabalu, un, kad Melnais aptvers, ka pilsētā ir no žurkām brīva vieta, mēs jau būsim lielā gabalā. Taču jebkurš līdzeklis, kas aizkavē cilvēku, mīrddrālam būs kā bākuguns, turklāt Kēmlīnā uzturas Gaismas bērni, un arī viņi meklē Perinu un Egvēnu.

Rands nopūtās, un Moiraina vaicājoši pacēla uzaci.

- Man šķita, ka viņi meklē Matu un mani, viņš sacīja.

To dzirdēdama, Aesu Sedaja pacēla arī otru uzaci.

- Kāpēc tu domā, ka Baltie apmetņi meklē tevi?

- Dzirdēju vienu no viņiem sakām, ka tiek meklēts kāds no Divupes. Melndraugs, tā viņš teica. Ko es varēju nodomāt? Pēc visa notikušā. Labi, ka vēl vispār spēju pakustināt smadzenes.

- Zinu, ka esi apjucis, Rand, savu vārdu teica Loials, taču tu spēj domāt skaidrāk. Gaismas bērni neieredz Aesu Sedajas. Elēda ne…

- Elēda? Moiraina skarbi izmeta. Kāds tam visam sakars ar Sedaju Elēdu?

Viņa tik cieši raudzījās uz Randu, ka jauneklis tik tikko noturējās, neatliecies atpakaļ.

- Aesu Elēda gribēja iemest mani cietumā, viņš lēni atbildēja. Es tikai gribēju paskatīties uz Logēnu, taču viņa neticēja, ka pils dārzā ar Elēnu un Gevinu sastapos nejauši.

Visi blenza tā, it kā Randam būtu uzradusies trešā acs visi, izņemot Loialu.

- Karaliene Morgeisa ļāva man iet. Viņa teica, ka nekas neliecina par maniem ļaunajiem nodomiem, tāpēc tiks ievērots likums par spīti Elēdas aizdomām.

Kavējoties atmiņās par Karalieni, Rands pat aizmirsa, ka visi uz viņu skatās.

- Vai spējat noticēt, ka es satiku Karalieni? Viņa ir skaista kā pasakā! Arī Elēna. Un Gevins… Tev Gevins patiktu, Perin. Perin? Mat?

Visi klusēdami skatījās.

- Pelni un asinis, es tikai uzrāpos uz mūra, lai varētu labāk redzēt viltus Pūķi! Es nedarīju neko sliktu.

- Es arī vienmēr tā saku, Mats nopietni piebalsoja ar blēdīgu smaidu līdz ausīm.

- Kas tā par Elēnu? Egvēna nedabiski vienaldzīgā balsī paintere­sējās.

Moiraina kaut ko dusmīgi nomurmināja.

- Karaliene, Perins nogrozīja galvu. Tev nu gan piedzīvojumi! Mēs satikām tikai Meistarotājus un dažus Baltos apmetņus.

Perins tik acīm redzami centās neskatīties uz Moirainu, ka Rands nevarēja to neievērot. Draugs aptaustīja brūces uz savas sejas.

- Jāatzīst, ka sadziedāšanās ar Meistarotājiem bija daudz jautrāka nekā tikšanās ar Baltajiem apmetņiem.

- Pārceļotāji dzīvo savām dziesmām, Loials sacīja. Visām dzies­mām. Vismaz to meklēšanai. Pirms dažiem gadiem satiku dažus tuathanus; viņi gribēja apgūt dziesmas, kuras mēs dziedam kokiem. Atklāti sakot, koki vairs daudz neklausās, un reti kurš ogērs arī mācās tādas dziesmas.

Man ir kāda druska šo spēju, tāpēc vecākais Ārents lika tās mācīties. Iemācīju arī tuathaniem, cik nu viņi spēja apgūt, taču, kā jau minēju, koki cilvēkos vairs neklausās. Pārceļotājiem tās bija vienkārši dziesmas, un tā viņi tās arī uztvēra, un šo dziesmu vidū nebija nevienas no tām, ko viņi meklē. Tāpēc jau Pārceļotāji katras savas grupas vadītāju dēvē par Mek­lētāju. Dažreiz viņi uzrodas Šantajas stēdingā. Daži cilvēki tur parādās.

- Ja atļausiet, Loial, Moiraina ierunājās, taču ogērs piepeši nokāsē­jās un aši turpināja bubināt, it kā baidītos, ka Aesu Sedaja viņu pārtrauks.

- Aesu Sedaja, es nupat kaut ko atcerējos. Allaž esmu gribējis pajau­tāt Aesu Sedajai ja nu gadītos kādu satikt: jūs taču daudz ko zināt, un Tarvalonā ir lielas bibliotēkas. Šobrīd man, protams, ir tāda izdevība, un vai… vai es drīkstu?

- Jā, bet tikai dažos vārdos, Moiraina sacīja.

- Dažos vārdos, ogērs atkārtoja, it kā brīnīdamies, ko tas varētu nozīmēt. Jā. Labi. Dažos vārdos. Šantajas stēdingā ne pārāk sen ieradās kāds vīrs. Tas nebūtu nekas neparasts, jo uz Pasaules kori dodas daudz bēgļu, lai paglābtos no tā, ko jūs, cilvēki, saucat par aijelu karu.

Rands pasmaidīja. Ne pārāk sen? Pirms vismaz divdesmit gadiem.

- Vīrs bija tuvu nāvei, lai gan uz viņa auguma neredzējām nevienu brūci, nevienu rētu. Vecajie nosprieda, ka varbūt viņam kaut ko nodarīju­šas Aesu Sedajas, Loials kā atvainodamies paskatījās uz Moirainu, jo, nokļuvis stēdingā, viņš ātri vien atlaba. Pēc dažiem mēnešiem. Kādu nakti vīrs aizgāja, nevienam neteicis ne vārda, vienkārši aizšmauca, kad norie­tēja mēness. Uzmetis skatienu Moirainai, ogērs atkal nokāsējās. Jā. Dažos vārdos. Taču pirms aiziešanas viņš pastāstīja kaut ko interesantu, ko bija vēlējies, kā pats sacīja, paziņot Tarvalonā. Viņš teica, ka Melnais nodomājis padarīt aklu Pasaules aci, nogalēt Lielo čūsku, nosist pašu laiku. Vecajie teica, ka viņa gars ir tikpat vesels kā miesa, tomēr tieši tā viņš sacīja. Un es tagad gribētu pajautāt: vai Melnais patiešām to spēj? Nosist pašu laiku? Un Pasaules acs? Vai viņš spēj padarīt aklu Lielās čūs­kas aci? Ko tas nozīmē?

Rands gaidīja no Moirainas visu, bet tikai ne to, ko ieraudzīja. Aesu Sedaja Loialam neatbildēja un arī neteica, ka viņai nav laika tādām saru­nām; Moiraina tikai stāvēja un skatījās ogēram cauri, domās saraukusi pieri.

- Meistarotāji mums teica to pašu, Perins bilda.

- Jā,'Egvēna pamāja, stāstīja par aijeliem.

Moiraina lēni pagrieza galvu, bet viņas augums pat nepakustējās.

- Ko stāstīja?

Viņas skatiens bija bezkaislīgs, tomēr Perinām vajadzēja dziļi ieelpot, lai atbildētu parastā, mierīgā balsī.

- Daži Meistarotāji, kas šķērsojuši Tuksnesi viņi to paveica sveiki un veseli -, atrada mirstošu aijelu meiteni pēc cīņas ar trollokiem. Pirms pēdējā aijela nomira, viņa tās visas acīmredzot bija sievietes bija sacī­jusi Meistarotājiem to pašu, ko nupat stāstīja Loials. Melnais viņi to saucot par Skatiena dzēsēju ir nodomājis padarīt aklu Pasaules aci. Tas notika tikai pirms trim gadiem, nevis pirms divdesmit. Vai tas kaut ko nozīmē?

- Varbūt tas nozīmē visu, Moiraina atbildēja.

Aesu Sedajas seja bija mierīga, taču Rands juta, ka aiz tumšajām acīm drudžaini rosās domas.

- Bālzamons, Perins pēkšņi sacīja.

Vārds pārcirta pārējās skaņas istabā. Šķita, ka visi ir aizturējuši elpu. Perins paskatījās uz Randu, tad uz Matu, un viņa skatiens bija savādi rāms un acis tik dzeltenas kā vēl nekad.

- Nekādi nespēju atcerēties, kur esmu dzirdējis šos vārdus… Pasau­les acs. Bet tagad atcerējos. Jūs ne?

- Es negribu neko atcerēties, Mats stingi sacīja.

- Mums jāizstāsta Moirainai, Perins turpināja. Tagad tas ir sva­rīgi. Ilgāk vairs turēt pie sevis nevaram. Tu taču to saproti, Rand, vai ne?

- Jāizstāsta man? Aesu Sedajas balss skanēja skarbi, it kā gaidot triecienu, un tad viņas skatiens apstājās pie Randa.

Jauneklim negribējās atbildēt. Un atcerēties viņš nevēlējās tikpat ļoti kā Mats, tomēr atminējās gan un zināja, ka Perinām ir taisnība.

- Es…

Rands paskatījās uz draugiem. Mats pamāja negribīgi, Perins izlē­mīgi, tomēr vismaz piekrita abi. Viens stāties pretī Moirainai Rands nespētu.

- Mums bija… sapņi.

Rands paberzēja plankumiņu uz pirksta, kur reiz sapnī bija iedūries ērkšķis, un atcerējās, ka pamodies tur redzēja asinis. Jauneklis šķebīgi atminējās citu ainu savu saulē apdegušo seju.

- Tikai tie varbūt nebija gluži sapņi. Mēs tajos redzējām Bālzamonu.

Rands zināja, kāpēc Perins bija izteicis šo vārdu: vieglāk ir sacīt, ka

sapņos un galvā ir bijis Bālzamons, nevis Melnais.

- Viņš teica… viņš teica daudz ko, bet vienreiz paziņoja, ka Pasaules acs man nekad nekalpos.

Randa mute pēkšņi izkalta.

- Man viņš teica to pašu, Perins piebalsoja.

Mats smagi nopūtās un pamāja. Rands sajuta, ka mutē atkal ir sie­kalas.

- Vai tiešām jūs nedusmojaties uz mums? Perins izbrīnīts jautāja.

Rands atskārta, ka Moiraina nudien neizskatās dusmīga. Aesu Sedaja

visus pētīja. Viņas acis, lai arī vērīgas, bija skaidras un rāmas.

- Dusmojos vairāk uz sevi nekā uz jums. Bet es taču jautāju, vai jums nav bijuši dīvaini sapņi. Jau pašā sākumā jautāju. Aesu Sedajas balss skanēja mierīgi, taču acīs nozibsnīja dusmas, kas tūlīt arī pagaisa. Ja es būtu zinājusi uzreiz, tad būtu spējusi… Sapņu staigātājs Tarvalonā nav redzēts jau teju tūkstoš gadus, taču es vismaz būtu mēģinājusi. Bet nu jau ir par vēlu. Ar katru nākamo reizi Melnajam būs vieglāk jums pieskar­ties. Varbūt zināmā mērā jūs pasargās mana klātbūtne, taču pat tad… Vai atceraties nostāstus par nolādētajiem, kas piesaista sev cilvēkus? Spēcīgus vīriešus, kas jau no paša sākuma cīnījušies pret Melno. Tie ir patiesi stāsti, un nevienam Nolādētajam nav ne desmitās daļas no viņu saimnieka spēka nedz Aginoram un Lanfēram, nedz Baltamelam un Demandredam, nedz Išamēlam, pašam Cerību vīlējam.

Rands redzēja, ka Nīnēva un Egvēna uz viņu skatās, skatās uz visiem trim: Matu, Perinu un viņu. Sieviešu sejās, bālās kā krīts, bailes sajaucās ar šausmām. Vai tās ir bailes par mums vai no mums?

- Ko lai tagad darām? Rands jautāja. Kaut kādai izejai taču ir jābūt.

- Turieties manā tuvumā, Moiraina atbildēja. Tas palīdzēs. Kaut cik. Neaizmirstiet, ka cieši ap mani mazliet darbojas aizsardzība, ko nodrošina pieskaršanās Pirmavotam. Tomēr visu laiku jūs nevarēsiet būt man cieši blakus. Jūs varat aizstāvēties, ja to spējat, bet spēks jums jāatrod sevī. To es jums nevaru iedot.

- Es jau laikam esmu atradis aizsardzību, Perins paziņoja, izklausī­damies vairāk rezignēts nekā laimīgs.

- Jā, Moiraina pamāja, jādomā, tā ir.

Aesu Sedaja skatījās uz Perinu, līdz puisis nolaida acis, un arī pēc tam vēl brīdi kaut ko apdomāja. Visbeidzot Moiraina pievērsās pārē­jiem.

- Melnā vara pār jums nav neierobežota. Tomēr pietiek mirkli pado­ties, un viņš piesies jūsu sirdij auklu, auklu, ko pārcirst varbūt nekad nespēsiet. Padodieties, un jūs piederēsiet viņam. Neatzīstiet Melno, un viņa vara izgaisīs. Nav viegli, ja viņš skar jūsu sapņus, taču ar to var tikt galā. Melnais var uzsūtīt jums Puscilvēkus un trollokus, sapņus un ne to vien, taču nespēs jūs uzvarēt, ja paši to nepieļausiet.

- Pietiktu jau ar Izdzisušajiem, Perins novilka.

- Negribu, ka viņš atkal lien manā galvā, Mats norūca. Vai nevar viņu kaut kā atvairīt?

Moiraina papurināja galvu.

- Loialam nav jābaidās, Egvēnai un Nīnēvai arī ne. Ārpus visa lielā cilvēces kopuma Melnais spēj skart kādu atsevišķi tikai nejauši, protams, ja vien cilvēks pats to neizaicina. Taču tagad vismaz kādu laiku Raksta centrā esat jūs trīs. Tiek austs Likteņa tīkls, un visi pavedieni ved tieši pie jums. Ko vēl Melnais sacīja?

- Es tik labi neatceros, Perins atbildēja un tad drūmi turpināja:

- Kaut kas par to, ka izvēle ir kritusi uz vienu no mums, kaut kas tamlī­dzīgs. Atceros, ka viņš smējās, puisis drūmi pabeidza, par to, kas mūs ir izvēlējies. Viņš teica: vai nu mēs kalpošot, vai miršot. Un tad mums būšot jākalpo viņam.

- Vēl viņš sacīja, ka Amīrlinas tronis centīsies mūs izmantot, Mats piebilda.

Attapies, ar ko runā, puisis aprāvās. Norijis siekalas, viņš pēc mirkļa turpināja:

- Stāstīja, ka Tarvalona esot radusi tā darīt. Nosauca vairākus vārdā. Vai tikai nebija Daviāns? Bet arī to es skaidri neatceros.

- Raulins Dārkbeins, Perins sacīja.

- Jā, Rands saviebās. Viņš bija centies šos sapņus pilnībā aizmirst. Nebija patīkami atkal tos atsaukt. Vēl arī Juriāns Stounbovs un Guērs Amalasāns.

Rands piepeši aprāvās, cerēdams, ka Moiraina to nebūs ievērojusi.

- Visi vārdi man šķita sveši.

Tā vis gluži nebija; viens vārds pēkšņi iznira no Randa atmiņu dzilēm. Tas jau bija mēles galā, taču pēdējā brīdi jauneklis aprāvās. Logēns. Viltus Pūķis. Gaisma! Toms teica, ka šie vārdi ir bīstami. Vai to Bālzamons bija domājis? Proti, Moiraina grib kādu no mums izmantot viltus Pūķa lomai? Taču Aesu Sedajas pār pūķiem nevalda, bet tos vajā. Vai tiešām? Gaisma, palīdzi man! Vai tiešām?

Moiraina raudzījās uz Randu ar neizdibināmu skatienu.

- Vai jūs viņus pazīstat? viņš jautāja. Vai šie vārdi jums kaut ko izsaka?

- Melnais nudien ir īsts Melu tēvs, Moiraina atbildēja. Visur kā varēdams sēj šaubu sēklu. Un tās saēd ļaužu prātu kā vēzis. Ticot Melu tēvam, jūs sperat pirmo soli uz padošanos. Neaizmirstiet, ka, pakļāvušies Melnajam, jūs piederat viņam.

Aesu Sedaja nekad nemelo, taču patiesība, ko viņa saka, ne vienmēr ir tāda, kā izklausās. Tams tā bija sacījis, turklāt Moiraina uz Randa jau­tājumu nemaz isti neatbildēja. Puisis centās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi, nolicis rokas uz ceļgaliem, cenšoties neslaucīt sasvīdušās plauk­stas gar biksēm.

Egvēna klusi raudāja. Nīnēva bija meiteni apskāvusi, tomēr izskatījās, ka arī viņa jau ir tuvu asarām. Rands nožēloja, ka pats nevar izraudāties.

- Viņi visi trīs ir ta’vereni, Loials īsi sacīja. Ogērs staroja kā saule, priecīgs par izredzēm būt tik tuvu Rakstam un vērot, kā tas aužas ap viņiem.

Rands neticīgi, mazliet apjucis paskatījās uz Loialu, kas samulsis paraustīja varenos plecus, taču viņa dedzība nebūt nenoplaka.

- Tā patiešām ir, Moiraina teica. Turklāt trīs, lai gan es gaidīju vienu. Ir noticis daudz kas neparedzēts. Vēsts par Pasaules aci ir ieviesusi daudzas izmaiņas.

Saraukusi pieri, Aesu Sedaja brīdi klusēja un tad turpināja:

- Zināmu laiku Raksts tiešām vīsies ap jums trim, kā saka Loials, bet pēc tam uzņems apgriezienus, līdz visbeidzot pierims. Dažreiz Raksts ir spiests liekties ap ta’verenu, bet citreiz spiež iet viņu pa noteiktu ceļu. Tīmeklī var ieausties dažādi musturi, un daži no tiem var būt briesmīgi. Gan jums, gan pasaulei. Kēmlīnā mēs nevaram palikt, taču, lai arī pa kuru ceļu ietu, jau pēc desmit jūdzēm priekšā būs mirddrāli vai trolloki. Un tieši tagad mēs dzirdam, ka Pasaules acij draud briesmas, turklāt nevis

no vienas puses, bet no trim, un katra, šķiet, darbojas neatkarīgi. Raksts liek mums izvēlēties ceļu. Raksts vēl aizvien aužas ap jums trim. Mēs tikai nezinām, kurš to vada un kurās rokās ir atspole. Vai patiešām cietuma mūri ir zaudējuši aizsardzības spēju, ka Melnais spēj tik ļoti iejaukties?

- Tā ir tukša runāšana! Nīnēva skarbi izmeta. Tā jūs viņus tikai nobiedēsiet.

- Un tevi ne? Moiraina atbildēja. Man pašai arī ir bail. Labi, var­būt tev tiešām ir taisnība. Nav pieļaujams, ka mūsu rīcību ietekmē bailes. Vai tas būtu slazds vai savlaicīgs brīdinājums mums tāpat ir jādara tas, kas jādara, proti, ātri jānokļūst līdz Pasaules acij. Zaļajam vīram noteikti jāzina par šīm briesmām.

Rands iztrūkās. Zaļais vīrs? Brīnījās arī pārējie, izņemot Loialu, kura platā seja pauda bažas.

- Pat nedrīkstu riskēt un apstāties Tarvalonā pēc palīdzības, Moi­raina turpināja. Laiks to neatļauj. Arī ja mierīgi tiksim laukā no pilsētas, līdz Lāstam jāceļo vairākas nedēļas, un baidos, ka mums vairs nav tik daudz laika.

- Lāsts! Rands iesaucās, un vārds daudzkārtīgi atbalsojās, taču Moiraina nelikās to dzirdam.

- Raksts iekļauj sevī krīzi un vienlaikus rāda tās atrisinājumu. Ja es nezinātu, ka tas nav iespējams, tad gandrīz vai ticētu, ka mums palīdz Radītājs. Izeja ir! Pasmaidījusi it kā par sev vien zināmu joku, Aesu Sedaja pievērsās Loialam: Kēmlīnā savulaik bija ogēru birztala un arī Vārti. Birztalas vietā ir izaugusi jauna pilsēta, tātad Vārtiem jābūt iekš­pus mūriem. Protams, reti kurš ogērs mūsu laikos zina par Ejām, taču tas, kuram ir spējas un kurš mācās vecās dziesmas par koku stādīšanu, noteikti ir to apguvis, kaut arī pats varbūt domā, ka nekad šīs zināšanas neizmantos. Vai tu zini, kur ir Ejas, Loial?

Ogērs satraukti pamīņājās.

- Zinu, Aesu Sedaja, bet…

- Vai atradīsi ceļu, kas ved uz Faldaru?

- Par Faldaru man pirmā dzirdēšana, Loials atviegloti nopūtās.

- Trolloku karu laikā to sauca par Mafaldadaranellu. Vai esi par to dzirdējis?

- Esmu, Loials negribīgi atbildēja. Bet…

- Tad jau tu atradīsi mums ceļu, Moiraina teica. Nudien negaidīts notikumu pavērsiens! Nevaram nedz palikt, nedz doties prom. Es dzirdu, ka Acij draud briesmas, un uzreiz atrodas kāds, kas var mūs tur aizvest dažu dienu laikā. Varbūt tas ir Radītāja vai likteņa, varbūt paša Melnā pirksts, tomēr Raksts mūs ir izvēlējies.

- Nē! Loiala kliedziens izskanēja kā iespaidīgs pērkona dārds.

Visi pagriezušies skatījās uz viņu, un ogērs, nokļuvis uzmanības cen­trā, mirkšķināja acis, taču neminstinoties sacīja:

- Tiklīdz mēs nokļūsim Ejā, visi mirsim vai arī Ēna mūs aprīs.

Četrdesmit trešā nodala

Lēmumi un parādības

Aesu Sedaja, šķiet, saprata, ko Loials ar to domā, tomēr viņa

klusēja. Ogērs blenza grīdā, ar resno pirkstu berzēdams zem

deguna, it kā samulsis par savu izlēcienu. Nevienam nebija vēl­mes runāt.

- Bet kāpēc? Rands visbeidzot pajautāja. Kāpēc mums visiem jāmirst? Kas ir Ejas?

Loials paskatījās uz Moirainu. Aesu Sedaja pagriezās un apsēdās krēslā pie kamīna. Mazais kaķis izstaipījās, asinot nagus pie kamīna malas, un tad laiski pietipināja pie sievietes, lai paberzētu galvu viņai gar potītēm. Moiraina ar pirkstu pakasīja tam aiz ausīm. Kaķa murrāšana savādi kontrastēja ar Aesu Sedajas mierīgo balsi.

- la ir tava zināšana, Loial. Ejas ir vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam nokļūt drošībā, vienīgais ceļš, ar kuru varam pārspēt viltībā Melno. Kaut vienreiz, taču pēdējais vārds pieder tev.

Ogēru dzirdētais, šķiet, nenomierināja. Satraukti pagrozījies krēslā, viņš atbildēja:

- Neprāta laikā, kad pasaule vēl bija sašķelta un zeme cilājās, un ļau­dis bija izklīduši kā putekļi vējā, mēs, ogēri, arī tikām izkaisīti, no stēdingas aizdzīti izsūtījumā garos klaidu gados, taču dziļi mūsu sirdīs dega ilgas.

Loials atkal no sāniem paskatījās uz Moirainu. Viņa garās, savilktās uzacis atgādināja divus punktus.

- Centīšos runāt īsi, lai gan dažos vārdos to pateikt nav iespējams. Man tagad ir jārunā citu vietā, to nedaudzo ogēru vārdā, kas izturēja stēdingā, kamēr visapkārt gruva pasaule. Un arī Aesu Sedaju, ogērs vairījās

uzlūkot Moirainu, vīriešu kārtas Aesu Sedaju vārdā, kuri gāja bojā, kaut ar savu neprātu ierāva pasauli iznīcībā. Dažiem Aesu Sedajiem tiem, kuriem bija izdevies izvairīties no vājprāta, stēdinga pirmā piedāvāja patvērumu. Daudzi to pieņēma, un stēdinga viņus pasargāja no Melnā lāsta, kas nogalēja viņu sugu. Taču, nošķirti no Pirmavota, Aesu Sedaji nespēja nedz vadīt Vienspēku, nedz pieskarties Avotam; viņi pat nejuta, ka tāds Avots pastāv. Beigās vairs nespēdami paciest nošķirtību, viri cits pēc cita atstāja stēdingu, cerēdami, ka lāsts jau ir izgaisis. Taču tie bija rūgti maldi.

- Dažs labs Tarvalonā apgalvo, Moiraina klusi ierunājās, ka ogēru stēdinga tikai paildzināja Ardījumu un visu vērta vēl ļaunāku. Savukārt citi domā: ja šiem vīriešiem būtu ļauts visiem reizē iegrimt neprātā, no pasaules nekas nebūtu palicis pāri. Es pārstāvu Zilos ajahus, kas atšķirībā no Sarkanajiem piekrit otrajam viedoklim. Patvērumā paglābās visi, kam tas bija lemts. Lūdzu, stāstiet tālāk!

Loials pateicīgi pamāja. Rands redzēja, ka ogērs vairs neuztraucas.

- Kā jau pirmīt teicu, Loials turpināja, Aesu Sedaji, vīriešu kār­tas Sedaji, atstāja stēdingu. Taču pirms došanās projām viņi kā pateicību par patvērumu pasniedza ogēriem dāvanu. Proti, Ejas. Tajās var ieiet pa Vārtiem, visu dienu nostaigāt un iziet laukā pa citiem Vārtiem, simtiem jūdžu tālu no vietas, kur iegāji. Varbūt piecsimt jūdžu. Ejās ir savāds laiks un attālums. Dažādi ceļi, dažādi tilti ved uz daždažādām vietām, un ceļo­jumā pavadītais laiks ir atkarīgs no paša izvēles. Brīnišķīga dāvana, kas laiku griežos kļūst jo vērtīgāka, jo Ejas nav daļa no visapkārt redzamās pasaules, varbūt tās nepieder vispār nevienai pasaulei. Ar šo dāvanu ogē­riem, lai nokļūtu citā stēdinga, vairs nebija jāšķērso pasaule kurā pat pēc Ardījuma ļaudis plēšas kā zvēri, lai izdzīvotu, jo varējām izmantot Ejas, turklāt Ardījums tām bija gājis secen. Zemi starp divām stēdingām var sašķelt dziļi kanjoni vai ari tajā var izaugt augsti kalni, bet Ejās nekas nemainās. Kad stēdingu atstāja pēdējais Aesu Sedaju vīrietis, viņš atdeva vecajiem atslēgu, talismanu, ar kuru var izaudzēt jaunas Ejas. Ejas un Vārti zināmā mērā ir dzīvi. Es to nesaprotu, neviens cits ogērs arī nekad nav sapratis, un man ir teikts, ka pat Aesu Sedajas ir aizmirsušas, kā tas notiek. Pēc gadiem no trimdas atgriezās visi ogēri. Tie, kas bija saņēmuši Aesu Sedaju dāvanu, uzzinājuši, kur garajos klaidu gados aizklīduši citi ogēri, izaudzēja starp stēdingām Eju. Izsūtījumā gūtās zināšanas akmeņkaļu

mākslā mums palīdzēja uzcelt cilvēkiem pilsētas, mēs sastādījām birzta­las par prieku ogēru celtniekiem, lai viņus tik ļoti nemāktu ilgas. Birz­talās izaudzējām Ejas. Kur birztala, tur arī Vārti. Arī pie Mafaldadaranellas tas viss bija, taču trolloku karos no pilsētas nepalika ne akmens, bet birztalu trolloki izcirta un sadedzināja ugunskuros.

Bija skaidrs, kurš noziegums ogēra acīs ir lielāks.

- Vārtus nevar iznīcināt, Moiraina atbildēja, tāpat kā cilvēci. Faldarā vēl dzīvo ļaudis, lai gan tā vairs nav ogēru būvētā lielpilsēta, taču Vārti stāv, kur stāvējuši.

- Bet kā viņi spēja izveidot Ejas? Egvēna jautāja, mulsi uzlūko­dama Moirainu un Loialu. Aesu Sedaju vīrieši. Ja viņi stēdingā nevarēja izmantot Vienspēku, kā varēja izaudzēt Ejas? Vai patiešām viņi it nemaz neizmantoja Spēku? Aesu Sedaji taču bija nolādēti un nevarēja vadīt Vienspēku. Viņi ir nolādēti! Es vēl nezinu visu, ko Aesu Sedaji spēj. Var­būt tas ir muļķīgs jautājums.

- Katrā stēdingā uz robežas ir Vārti, bet tie atrodas ārpusē, Loials skaidroja. Tavs jautājums nemaz nav muļķīgs. Tu atradi patiesības pave­dienu un zini, kāpēc mēs neuzdrīkstamies ceļot pa Ejām. Manas dzīves laikā neviens ogērs tās nav izmantojis un pirms tam arī ne. Saskaņā ar vecajo ediktu, visu stēdingu vecajo ediktu, to neviens nedrīkst darīt nedz cilvēks, nedz ogērs.

Ejas veidoja cilvēki, kas vadīja Melnā samaitāto Vienspēku. Aptu­veni pirms tūkstoš gadiem, laikā, ko cilvēki dēvē par Simtgadu karu, Ejas sāka mainīties. Sākumā tik lēni, ka neviens to pat neievēroja. Tas kļuva arvien mitrākas un tumšākas. Pēc tam tumsa pārņēma tiltus. Tie, kas tajā nokļuva, pazuda uz mūžu mūžiem. Ceļotāji stāstīja, ka no tumsas viņus kāds vēro. Ļaudis pazuda arvien biežāk, bet tie, kas atgriezās, sajuka prātā un murgoja par kaut kādu Mašinšinu, Melno vēju. Dažiem palīdzēja Aesu Sedaju dziedniecība, taču pat pēc tās viņi vairs nebija tādi kā agrāk. Tur­klāt neviens nespēja atcerēties, kas noticis. Šķita, ka nelaimīgajos līdz kaulam ir iesūkusies tumsa. Šie cilvēki vairs nekad nesmējās un baidījās no vēja trokšņiem.

Mirkli valdīja klusums, vienīgi pie Moirainas krēsla murrāja kaķis un dzirksteļodama sprēgāja uguns. Un tad Nīnēva izvirda dusmās.

- Jūs gribat, lai mēs jums turp sekojam? Laikam esat traka!

- Bet ko tu pati izvēlētos? Moiraina klusi pajautāja. Baltos apmet­ņus Kēmlīnā vai trollokus ārpus pilsētas? Neaizmirsti, ka mana klātbūtne vien zināmā mērā aizsargā no Melnā darbiem.

Atkritusi atpakaļ krēslā, Nīnēva izmisīgi nopūtās.

- Jūs vēl neesat man paskaidrojusi, Loials atkal ierunājās, kāpēc man jāpārkāpj vecajo edikts. Turklāt es nejūtu ne vismazāko vēlēšanos izmantot Ejas. Kopš atstāju Šantajas stēdingu, tīri labi iztieku ar cilvēku ceļiem, lai cik dubļaini tie dažreiz būtu.

- Gan cilvēce, gan ogēri viss dzīvais karo ar Melno, Moiraina atbildēja. Lielākā daļa pasaules to vēl pat nezina, bet vairums no nedau­dzajiem zinātājiem iesaistās bezjēdzīgās sadursmēs, tās uzskatot par dižām kaujām. Kamēr pasaule atsakās tam noticēt, Melnais varbūt jau ir pavisam tuvu uzvarai. Pasaules acī ir gana daudz spēka, lai viņu izlaistu no cietuma. Ja Melnais kaut kā iemanīsies izmantot Pasaules aci savā labā…

Rands nožēloja, ka istabā nedeg lampas. Kēmlīnā iezagās vakars, un ar kamīna uguns gaismu nepietika. Viņš negribēja redzēt ēnas.

- Bet ko mēs varam darīt? Mats uzsprāga. Kāpēc esam tik svarīgi? Kāpēc mums jādodas uz Lāstu? Uz Lāstu!

Moiraina nepacēla balsi, taču tā piepildīja istabu, visus pakļaudama. Viņas krēsls pie kamīna piepeši atgādināja troni. Pat Morgeisa līdzās Moirainai tagad nobālētu.

- Vienu mēs varam. Varam pamēģināt. Tas, kas šķiet nejaušība, bieži vien ir Raksts. Šeit kopā ir trīs pavedieni, un katrs no tiem brīdina par Aci. Ta nevar būt sakritība. Jūs paši neizvēlējāties jūs izvēlējās Raksts. Un šobrīd jūs atrodaties šeit, kur valda briesmas. Jūs varat paiet malā, varbūt atdodot pasauli iznīcībai. Bēgšana, slēpšanās jūs nepasargās no Raksta aušanas. Vai arī jūs varat mēģināt. Jūs varat doties pie Pasaules acs, trīs ta’vereni, trīs tīmekļa centra punkti, kas novietoti tur, kur ir briesmas. Ļaujiet Rakstam austies ap jums, un jūs varat izglābt pasauli no Ēnas. Izvēle ir jūsu rokās. Es nevaru jūs piespiest doties ceļā.

- Es iešu, Rands teica, cenzdamies runāt apņēmīgi.

Lai arī kā jauneklis centās iztukšot prātu, galvā nepārtraukti zibēja ainas. Tams, lauku mājas, ganāmpulks pļavā. Tā bija bijusi laba dzive; neko citu viņš nekad ari nebija vēlējies. Dzirdot, ka arī Perins un Mats piekrīt iet, Rands sajutās labāk kaut mazliet labāk. Izklausījās, ka arī draugiem ir izkaltusi mute.

- Acīmredzot arī mums ar Egvēnu nav citas izvēles, Nīnēva sacīja.

Moiraina pamāja.

- Arī jūs abas esat daļa no Raksta. Zināmā mērā. Varbūt neesat ta'veretii varbūt, taču tāpat spēcīgas. Es to esmu zinājusi jau kopš Bērlonas. Bez šaubām, ap to pašu laiku to atklāja arī Izdzisušais. Un Bālzamons. Taču jums ir tādas pašas tiesības izvēlēties kā jaunajiem vīriešiem. Varat palikt tepat un, kad pārējie būs prom, turpināt ceļu uz Tarvalonu.

- Palikt malā! Egvēna iesaucās. Atļaut jums stāties pretī bries­mām, bet pašām slēpties zem segas? Es tā neesmu ar mieru!

Sapratusi Aesu Sedajas skatienu, Egvēna mazliet atrāvās atpakaļ, taču kaujiniecisko noskaņojumu nezaudēja.

- Es tā neesmu ar mieru, meitene spītīgi murmināja.

- Jādomā, jums jāuzņem mūs savā pulkā, Nīnēvas balsī skanēja rezignācija. Taču jau pēc mirkļa viņa piebilda, skatienam metot zib­šņus: Manas zālītes jums vēl lieti noderēs, Aesu Sedaja, ja vien neesat pēkšņi ieguvusi jaunas spējas, par kurām es neko nezinu.

Viedās balss skanēja izaicinoši. Rands nesaprata, kāpēc, taču Moi­raina tikai pamāja un pievērsās ogēram.

- Ko teiksiet, Loial, Arenta dēls, Halana dēla dēls?

Loials atvēra muti vienreiz, otrreiz, noraustīja spalvainās ausis un tikai tad atbildēja:

- Jā, labi. Zaļais vīrs. Pasaules acs. Tas viss, protams, ir minēts grā­matās, taču nedomāju vis, ka to jebkad skatījušas kāda ogēra acis nu, varbūt vienīgi sirmā senatnē. Manuprāt… Bet vai tiešām ir jāizmanto Ejas?

Moiraina pamāja ar galvu, un ogēra garās uzacis nolaidās līdz pat vai­giem.

- Nu tad neko darīt. Laikam jau būs jārāda jums ceļš. Vecākais Hamans teiktu, ka neesmu pelnījis neko labāku, jo mūždien visur stei­dzos.

- Tātad mēs visi esam izvēlējušies, Moiraina sacīja. Un, kad tas izdarīts, jānolemj, ko darīt turpmāk un kā.

Plānošana ieilga līdz vēlai nakts stundai. Lēmēja galvenokārt bija Moiraina; viņa ņēma vērā Loiala padomus par Ejām, tomēr uzklausīja arī pārējo jautājumus un ierosinājumus. Līdz ar tumsu pārradās Lans un tēraudcietā balsī izteica savu viedokli. Nīnēva sastādīja nepieciešamo

lietu sarakstu, noteikti mērcot spalvaskātu tintnīcā, tomēr visu laiku pie sevis kaut ko purpināja.

Rands vēlējās, kaut būtu tik praktisks kā Viedā. Pret savu gribu jau­neklis nemitīgi staigāja šurpu turpu, it kā viņā degtu enerģija, kas tā vien lauzās uz āru. Lēmums bija pieņemts tas Randam bija skaidrs, tāpat arī tas, ka citas iespējas, ņemot vērā visu zināmo, nav; tomēr jauneklim tas vienalga nepatika. Lāsts. Kaut kur Lāstā aiz Tukšās zemes bija Šajolgula kalns.

Mata acīs Rands redzēja to pašu satraukumu, tās pašas bailes, kas vajāja viņu. Draugs sēdēja, saspiedis plaukstas, baltiem pirkstu kauliņiem. Rands nodomāja, ka Mats paķertu Šadarlogotas dunci, ja tagad ļautu sev vaļu.

Perina sejā nebija ne vismazākā uztraukuma, taču puiša vaibsti atgā­dināja rezignācijas pilnu, nogurušu masku, un tas šķita vēl ļaunāk. Varēja nodomāt, ka Perins ir pret kaut ko cīnījies, bet tagad padevies gaida, lai viņu kāds piebeidz. Tikai dažbrīd…

- Darām, kas mums jādara, Rand, Perins ierunājās. Lāsts…

Viņa dzeltenās acis uz mirkli iedegās un nozibsnīja nogurumā sastin­gušajā sejā, it kā tās dzīvotu pašas savu, no lielā kalēja mācekļa neatkarīgu dzīvi.

- Lāstā ir labas medību vietas, Perins nočukstēja. Tad puisis nodre­bēja, it kā neticētu tam, ko pats ir pasacījis, un viņa sejā atkal atgriezās bezcerība.

Un Egvēna. Vienubrīd Rands pavilka meiteni nostāk pie kamīna, kur pie galda sēdošie nevarēja viņus dzirdēt.

- Egvēna, es…

Viņas acis vilināja kā divi tumši ezeri, un Rands aprāvies norija sie­kalas.

- Egvēna, Melnais vajā mani. Mani, Matu un Perinu. Vai nav vien­alga, ko teiks Moiraina Sedaja? Rīt no rīta jūs ar Nīnēvu varētu doties mājup vai arī uz Tarvalonu, vienalga, kur gribēsiet, un neviens necentīsies jūs aizkavēt. Nedz trolloki, nedz Izdzisušie, neviens. Jo jūs nebūsiet kopā ar mums. Dodies mājās, Egvēna! Vai uz Tarvalonu. Bet dodies prom.

Rands jau bija gaidījis atbildi, ka viņai, tāpat kā viņam, ir tiesības doties, kur sirds kāro, un viņam nav tiesību norādīt, kas viņai jādara. Kā par brīnumu, Egvēna pasmaidīja un pieskārās viņa vaigam.

- Paldies, Rand, meitene klusi teica.

Viņš samirkšķināja acis un aizvēra muti, un Egvēna turpināja:

- Tu zini, ka es tā nevaru. Moiraina Sedaja mums pateica, ko bija redzējusi Mina Bērlonā. Tev vajadzēja man atklāt patiesību par Minu. Es domāju… Nu, Mina saka arī man ir jāpiedalās. Un Nīnēvai. Var­būt es neesmu ta’verens, izrunājot pēdējo vārdu, Egvēna saminstinājās,

- tomēr šķiet, ka Raksts pie Pasaules acs sūta arī mani. Kas attiecas uz tevi, tas attiecas arī uz mani.

- Bet, Egvēna…

- Kas tā par Elēnu?

Rands mirkli skatījās uz Egvēnu, un tad vienkārši sacīja:

- Andoras troņmantniece, Karalienes meita.

Egvēnas acis it kā iedzirksteļojās.

- Rand Altor, ja tu pat minūti nespēj būt nopietns, es nevēlos ar tevi runāt!

Rands neticīgi noskatījās, kā Egvēna, stalti izslējusies, atgriežas pie galda. Apsēdusies blakus Moirainai, meitene atspiedās pret galdu ar elko­ņiem un klausījās, ko stāsta Sargātājs. Man jāparunā ar Perinu, Rands nosprieda. Viņš prot apieties ar sievietēm.

Ne vienu reizi vien istabā ienāca Gila kungs; vispirms viņš iededza lampas, pēc tam pats atnesa viesiem pusdienas un visbeidzot paziņoja par ārā notiekošo. Baltie apmetņi novēroja viesu namu no abām ielas pusēm. Pie iekšpilsētas vārtiem bija izcēlušies nemieri, un Karalienes sargi apcie­tinājuši gan baltās kokardes, gan sarkanos. Kāds bija gribējis uz ārdurvīm uzvilkt Pūķa zobu, bet dabūjis mācību ar Lamgvina zābaku.

Ja saimniekam šķita dīvaini, ka Loials ir kopā ar šiem viesiem, viņš to neizrādīja. Gila kungs atbildēja uz Moirainas jautājumiem, pat necenzda­mies izdibināt viņu nodomus, un nākdams ikreiz pieklauvēja pie durvīm un pagaidīja, līdz Lans tās atver, it kā pats nemaz nebūtu šī viesu nama un bibliotēkas īpašnieks. Pēdējā reizē Moiraina iedeva Gila kungam per­gamenta lapu, ko klāja Nīnēvas glītais rokraksts.

- Tik vēlu naktī tas nebūs viegli, Gila kungs, pētīdams sarakstu, grozīja galvu, taču es visu nokārtošu.

Moiraina viņam pasniedza zamšādas maisiņu, turēdama to aiz aukli­ņām; maisiņš nošķindēja.

- Labi. Un, lūdzu, pieraugiet, lai mūs pamodina pirms rītausmas! Tad novērotāju modrība būs viszemākā.

- Lai sargā tukšu būri, Aesu Sedaja, putniņi jau būs aizlaidušies, Gila kungs pasmaidīja.

Rands jau žāvājās, izgājis laukā no istabas un kopā ar citiem mek­lēdams, kur nomazgāties un pārlaist nakti. Puisis sevi berza ar raupju drānu, otrā rokā paņēmis lielu, dzeltenu ziepju gabalu, un viņa skatiens aizslīdēja uz soliņu blakus vannai, kurā mērcējās Mats. No glīti salocītā mēteļa malas līda laukā Šadarlogotas dunča zeltītā maksts. Arī Lans ik pa brīdim uz to paskatījās. Rands domāja, vai tas tomēr nav bīstami, lai arī ko sacīja Moiraina.

- Tu domā, mans paps tam kādreiz noticēs? Mats smējās, berz­dams muguru ar garkātainu suku. Es pasaules glābējs! Māsas nezinās, ko darīt, smieties vai raudāt.

Mats šķita tāds pats kā senāk. Tikai Rands gribētu, kaut viņš aiz­mirstu dunci.

Kad Rands un Mats visbeidzot iegāja savā istabiņā zem dzegas, aiz loga jau bija piķa melna tumsa. Zvaigznes slēpās mākoņos. Pirmoreiz kopš ilgāka laika Mats izģērbās, vēl neiekāpis gultā, tomēr ar ierastu kus­tību pagrūda zem spilvena dunci. Nopūtis sveci, Rands mudīgi ielīda savā gultā. Kaut kas ar blakus guļvietu nebija kārtībā; ne jau ar Matu, bet ar to, kas bija pabāzts zem viņa spilvena. Tā raizēdamies, jauneklis arī aizmiga.

Sākumā viņš zināja, ka tas ir sapnis no tiem sapņiem, kas bija ne tikai sapņi. Rands stāvēja un skatījās uz durvīm; to koka dēļi bija tumši, sasprēgājuši, skabargaini. Gaiss bija auksts un mitrs, spēcīgi oda pēc trū­diem. Tālumā pilēja ūdens, mūra gaiteņos atbalsojās neskanīgi plīkšķi.

Noliedz! Noliedz viņu, un spēles viņu pametīs!

Rands aizvēra acis un domās koncentrējās uz “Karalienes Svētību” un gultu, kurā bija aizmidzis. Kad jauneklis atvēra acis, durvis vēl atradās turpat, kur pirmīt. Ūdens pakšķi sabalsojās ar Randa sirdspukstiem, it kā viņa pulss skaitītu laiku. Puisis domās ienira liesmā un tukšumā, kā bija mācījis Tams, un sirds nudien nomierinājās, bet visapkārt gan nekas nemainījās. Lēni atvēris durvis, Rands gāja iekšā.

Viss bija tieši tāpat, kā Rands atcerējās istabā, kas šķita izdedzināta dabiskā klintī. Augsti arkveida logi veda uz balkonu bez margām, tālumā kā upe palu laikā peldēja slāņu mākoņi. Melnās metāla lampās locījās

liesmas tik žilbi, ka bija jānovērš skatiens; melnas, tomēr nezin kāpēc spožas kā sudrabs. Baisajā kamīnā rēca uguns, kas nesildīja, un visi uguns vietā iebūvētie akmeņi atgādināja mokās saviebtas sejas.

It kā viss bija tāpat, tomēr viena lieta atšķīrās. Uz pulētā galda virsmas stāvēja trīs figūriņas, raupji veidoti cilvēki bez sejām, it kā skulptors ar mālu būtu strādājis steigā. Blakus vienai figūriņai stāvēja smalki, precīzi atveidots vilks; tas vēl krasāk izcēla raupjos cilvēku tēlus. Otrā figūriņa bija sagrābusi mikroskopisku dunci, kam uz spala gaismā mirdzēja sar­kans punktiņš. Trešais turēja rokās zobenu. Randam uz skausta matiņi sacēlās stāvus. Viņš piegāja tuvāk, lai pārliecinātos, vai uz sīkā zobena ir filigrāna gārņa zīme.

Šausmās spēji pagriezis galvu, jauneklis iemeta skatienu spogulī. Atspulgs vēl bija izplūdis, taču nebija tik miglains kā pirmīt. Viņš gandrīz vai spēja izšķirt savus sejas vaibstus. Ja Rands iztēlē piemiedza acis, viņš teju spēja redzēto atpazīt.

- Pārāk ilgi tu esi slēpies no manis.

Rands zibenīgi aizgriezās no galda; rīklē noskrapstēja elpa. Vēl tikai nupat viņš bija viens, bet nu jau pie logiem stāvēja Bālzamons. Līdzko Bālzamons ierunājās, viņa acis un mute pārvērtās liesmojošās kurtuvēs.

- Pārāk ilgi, bet nu tam ir pienācis gals.

- Es tevi noliedzu, Rands aizsmakušā balsī atbildēja. Noliedzu, ka tev pār mani ir vara. Noliedzu pat tavu eksistenci!

Ugunī nomutuļoja Bālzamona smiekli.

- Vai tu domā, ka tas ir tik viegli? Bet tā jau vienmēr notiek. Ikreiz tu stāvi tāpat kā šobrīd, domādams, ka spēsi mani iznīcināt.

- Kā to saprast ikreiz? Es tevi noliedzu!

- Tā jau tu vienmēr dari. Sākumā. Mēs esam cīnījušies neskaitāmas reizes. Ikreiz tev ir cita seja, tāpat arī vārds, un tomēr tas esi tu.

- Es tevi noliedzu, Rands izmisīgi čukstēja.

- Tu allaž raidi pret mani savus nožēlojamos spēkus un ikreiz pašās beigās uzzini, kurš no mums ir kungs. Mainās laikmeti, bet tu vienmēr meties manā priekšā uz ceļiem vai mirsti, nožēlodams, ka tev nav pat spēka nokrist. Nabaga muļķi, tu nemūžam nespēsi mani uzvarēt!

- Salti meli! Rands iekliedzās. Melu tēvs. Muļķības tēvs, ja nespēj izgudrot neko labāku! Aizgājušajā laikmetā, Leģendu laikmetā, cilvēki tevi atrada un iedzina atpakaļ tavā īstajā vietā.

Bālzamons atkal sāka smieties, citu pēc cita izvirzdams nicinošu rēcienu viļņus, līdz Rands gribēja aizspiest ar plaukstām ausis, lai to nedzirdētu. Viņš ar pūlēm noturēja rokas gar sāniem. Tukšas vai ne, bet rokas trīcēja, kad smiekli beidzot apklusa.

- Tu taču neko nezini, tārps! Tevi var samīt tikpat viegli kā muļķa vaboli, kas slēpjas zem akmens. Šī cīņa notiek kopš paša radīšanas brīža. Ļaudis mūždien domā, ka ir sācies jauns karš, bet tas ir tas pats vecais, tikai atklāts no jauna. Taču tagad laika vēji ir atpūtuši pārmaiņas. Pārmai­ņas. Šoreiz atkāpšanās nebūs. Lepnās Aesu Sedajas domā, ka varēs pret mani sacelties. Iekalšu viņas važās un likšu kailām skriet un klausīt mani uz vārda vai arī iegrūdīšu viņu dvēseles Likteņa bedrē, lai kliedz tur visu mūžību. Izņemot tās, kuras man jau kalpo. Viņas atradīsies vien pakā­pienu zemāk par mani. Tu vari izvēlēties stāvēt blakus šīm Aesu Sedajām ar pasauli pie kājām. Piedāvāju tev vēlreiz, pēdējoreiz. Tu vari kāpt vēl augstāk par viņām, vari atrasties virs jebkura spēka un varas, izņemot manējo. Savureiz tu to izvēlējies, kad biji nodzīvojis gana ilgi, lai apzinā­tos savu spēku.

Noliedz viņu! Rands pieķērās domai, kuru varēja apstrīdēt.

- Neviena Aesu Sedaja jums nekalpo! Kārtējie meli!

- Vai viņas tev to iestāstīja? Pirms divtūkstoš gadiem es vedu savus trollokus pār pasauli un pat starp Aesu Sedajām atradu tādas, kas pazina izmisumu; viņas zināja, ka pasaule nevar turēties pretī Šaitanam. Divus gadu tūkstošus Melnie ajahi slēpās. Varbūt tieši Melnie ajahi apgalvo, ka tev palīdz.

Rands purināja galvu, gaiņādams prom šaubas, kas viņā pēkšņi uzvil­nīja: šaubas par Moirainu, šaubas par to, ko Aesu Sedaja no viņa vēlas, par to, kādu likteni ir viņam paredzējusi.

- Ko jūs no manis gribat? Rands iekliedzās. Noliedz viņu! Gaisma, palīdzi man viņu noliegt!

- Uz ceļiem! Bālzamons norādīja uz grīdu sev pie kājām. Uz ceļiem un atzīsti mani par savu kungu! Beigās tu to darīsi. Tu kļūsi par manu kalpu vai arī mirsi!

Pēdējais vārds atbalsojās istabā, un atbalss vibrēdama divkārt pie­ņēmās spēkā, pēc tam četrkārt, līdz beidzot Rands pacēla rokas, it kā sargādams galvu no sitiena. Viņš neveikli kāpās atpakaļ, kamēr ar būkšķi uzgrūdās galdam, kliegdams un cenzdamies pārspēt troksni ausīs.

- Nēēēēēēēēēēēēē!

Apklusis Rands apmetās riņķi un nogrūda figūriņas zemē no galda. Kaut kas iedūrās plaukstā, taču viņš nelikās par to ne zinis, tikai mīdīja kājām mālu, līdz beidzot uz grīdas palika bezveidīgi māla smērējumi. Kliegt viņš vairs nespēja, taču atbalss vēl skanēja, turklāt arvien skaļāk un skaļāk.

mirsi-mirsi-mirsi-mirsi-mirsi-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIR-

SI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI

Skaņa viņu vilka sevī kā atvars, tā iesūca viņu, drisku driskās sarau­dama tukšumu prātā. Istabā kļuva tumšāk, un Rands redzēja tikai tuneli, kura gaišajā galā stāvēja garš Bālzamona veidols; tas sāka sarukt, līdz bija Randa plaukstas lielumā, tad naga, un beigās izgaisa. Atbalss skanēja un skanēja, griezdama Randu riņķī un ieraudama tumsā un nāvē.

Viņš pamodās, augumam nobūkšķot pret grīdu, un vēl joprojām cen­tās izķepuroties laukā no tumsas. Istabā bija tumšs, tomēr gaišāk nekā sapni. Rands drudžaini koncentrējās uz liesmu, grūzdams tajā bailes, taču rāmais tukšums slīdēja prom. Pār rokām un kājām skrēja drebuļi, bet viņš centās domāt tikai un vienīgi par liesmu. Visbeidzot asins dunēšana ausīs apklusa.

Mats gultā mētājās un locījās, pa miegam vaidēdams.

- … noliedzu tevi, noliedzu tevi, noliedzu tevi…

Kliedzieni pārgāja nesakarīgos vaidos.

Rands pastiepās, lai Matu uzpurinātu no miega, un no pirmā pieskā­riena draugs pielēca sēdus, slāpēti ierūcoties. Mirkli Mats šaudīja ska­tienu visapkārt, bet tad dziļi, dreboši ieelpoja un saņēma galvu rokās. Spēji pagriezies, puisis sāka rakāties zem spilvena, uz kura pēc mirkļa atgūlās un, abās rokās saņēmis rubīniem rotāto dunci, piespieda to pie krūtīm. Pēc tam Mats pagriezās un paskatījās uz Randu. Viņa seju slēpa ēnas.

- Viņš ir atgriezies, Rand.

- Es zinu.

Mats pamāja ar galvu.

- Tur bija trīs figūriņas…

- Es arī tās redzēju.

- Viņš zina, kas es esmu, Rand. Pacēlu to ar dunci, un viņš sacīja: Redz, tas esi tu. Kad paskatījos vēlreiz, figūriņai bija mana seja. Mana

seja, Rand! Tā izskatījās kā dzīva. To aptaustot, es sajutu miesu. Gaisma, palīdzi man! Es jutu, ka pats ar savu roku sevi sagrābju, it kā es būtu tā figūriņa!

Rands brīdi klusēja.

- Tev visu laiku jāatkārto, ka tu viņu noliedz, Mat.

- Es jau atkārtoju, bet viņš tikai smējās. Nemitīgi runāja par kaut kādu mūžīgo karu, teica, ka esam tikušies pirms tūkstoš gadiem un… Pie Gaismas, Rand! Melnais mani pazīst.

- Man viņš teica to pašu. Bet diez vai viņš mūs tik labi pazīst, Rands lēnām piebilda. Šaubos, vai viņš zina, kurš no mums…

Kurš no mums… kas?

Tiklīdz Rands atbalstījās uz elkoņa, plaukstā kaut kas sāpīgi iedūrās. Piegājis pie galda, viņš tikai ar trešo reizi iededza sveci un tad liesmas gaismā atvēra plaukstu. Delnā bija iedūrusies resna skabarga tumša, vienā pusē gludi nopulēta. Aizturējis elpu, Rands sāka to pētīt. Visbei­dzot viņš satvēra skabargu un, smagi elpodams, mēģināja aši izraut to laukā.

- Kas noticis? Mats jautāja.

- Nekas.

Lai nu kā, beidzot skabarga padevās, un Rands to izrāva. Nepatikā ieņurdējies, viņš nosvieda skabargu zemē, bet ņurdiens sastinga rīklē. Nupat izvilkta, skabarga pazuda.

Taču brūcīte plaukstā palika, un no tās sūcās asinis. Māla krūzē bija ūdens. Rands ielēja to bļodā, taču rokas trīcēja tā, ka ūdens izšļakstījās arī uz galda. Jauneklis steigšus nomazgāja rokas un, saņēmis delnu, izspieda no īkšķa vēl dažas asins lāses, un nomazgāja rokas vēlreiz. Doma par to, ka viņa miesā varbūt ir palikusi kāda koka skaidiņa, jauneklim lika sastingt šausmās.

- Gaisma! Mats sacīja. Arī es viņa dēļ jūtos netīrs.

Tomēr viņš palika gultā, ar abām rokām turēdams dunci.

- Jā, Rands pamāja, netīrs.

Viņš paņēma dvieli no plaukta blakus bļodai. Pie durvīm kāds klau­vēja, un Rands satrūkās. Tas atkal nāca!

- Jā? viņš ievaicājās.

Istabā galvu pabāza Moiraina.

- Jūs jau esat pamodušies? Labi. Ātri apģērbieties un nāciet lejā! Mums jādodas ceļā jau pirms rītausmas.

- Tagad? Mats novaidējās. Mēs nepagulējām ne stundu.

- Stundu? Aesu Sedaja brīnījās. Jums bija četras. Bet nu pastei­dzieties, mums patiešām nav laika!

Rands un Mats apjukuši saskatījās. Rands skaidri atcerējās katru sapņa mirkli. Tas bija sācies, līdzko viņš aizvēra acis, un ilga tikai pāris minūšu.

Moiraina uztvēra kaut ko no šīs mēmās sarunas. Uzmetusi puišiem caururbjošu skatienu, Aesu Sedaja ķērās vērsim pie ragiem.

- Kas noticis? Vai sapņi?

- Viņš zina, kas es esmu, Mats atbildēja. Melnais pazīst mani vaigā.

Rands, nebildis ne vārda, pastiepa delnu uz Moirainas pusi. Pat sve­ces vārajā gaismā uz tās bija labi saredzamas asinis. Aesu Sedaja spēra soli uz priekšu, saņēma viņa pastiepto roku un ar īkšķi apklāja brūcīti. Randam līdz pat kauliem iespiedās aukstums; bija tik vēsi, ka pirkstus sarāva krampji, un tikai ar piepūli viņš noturēja plaukstu vaļā. Līdzko Moiraina roku atlaida, aukstums izgaisa.

Pagrozījis plaukstu, Rands satrieks noberzēja no tās asins pēdas. Brūcīte bija pazudusi. Lēnām pacēlis acis, viņš sastapa Aesu Sedajas skatienu.

- Pasteidzies, viņa klusi teica. Laika ir ļoti maz.

Rands zināja, ka viņa vairs nerunā par došanos ceļā.

Četrdesmit ceturtā nodaļa

Tumsa Ejās

V

ēl naktī pirms pašas rītausmas Rands sekoja Moirainai lejā pa

kāpnēm uz zāli, kur viņus jau gaidīja Gila kungs un pārējie.

Nīnēva un Egvēna bija tikpat satrauktas kā Loials, bet Perins -

gandrīz tikpat mierīgs kā Sargātājs. Mats mina Randam uz papēžiem,

it kā baidītos brīdi palikt viens kaut dažus soļus attālu. Pavāre un viņas

palīgi izslējās taisni un noskatījās, kā ļaužu pulciņš klusi ieslīd virtuvē,

kur jau bija gaišs kā dienā un valdīja brokastu gatavošanas rosība. Reti

kurš viesis cēlās un brauca prom tādā agrumā. Gila kungs pavārei kaut ko

mierinot pateica, un sieviete skaļi iespurdzās un sparīgi ķērās pie rauga

mīklas mīcīšanas. Rands vēl nebija ticis līdz staļļa durvīm, kad virtuves

ļaudis jau atkal uzmanīja pannas un jauca mīklu.

Laukā vēl valdīja piķa melna nakts. Ceļabiedri Randam labākajā gadī­jumā atgādināja mazliet tumšākas ēnas. Jauneklis akli sekoja Gila kungam un Lanam, neko neredzēdams un cerēdams, ka saimnieks labi pazīst savu pagalmu, bet Sargātājs instinktīvi aizvedīs līdz stallim tā, lai neviens nesa­lauž kaulus. Loials paklupa ne vienu reizi vien.

- Nesaprotu, kāpēc mēs nevarējām paņemt līdzi kaut vienu lukturi, ogērs pukojās. Mēs stēdingā pa tumsu neskraidām. Es esmu ogērs, nevis kaķis!

Randa prātā pēkšņi uzplaiksnīja aina, kā Loials aizkustinoši kustina spalvainās ausis.

Naktī beidzot iezīmējās staļļa aprises, ēka šķita draudīgi liela. Nočīk­stēja durvis, un pagalmā iekrita šaura gaismas strēle. Gila kungs pavēra durvis tik vien plati, lai viņi varētu pa vienam ieiet, un tad steigšus tās

aizvēra uzreiz aiz Perina, gandrīz iespiežot puiša papēžus. Rands samirk­šķināja acis pēkšņajā gaismā.

Zirgu puiši gluži tāpat kā pavāre nebrīnījās par viņu ierašanos. Ceļi­niekus jau gaidīja apsegloti zirgi. Mandarbs stāvēja augstprātīgi, it kā nere­dzēdams nevienu, izņemot Lanu, bet Aldība pastiepa purnu un paberzēja to gar Moirainas roku. Turpat stāvēja arī vezumnieks, apkrauts ar klū­dziņu groziem, un milzīgs zirgs ar garu apspalvojumu pie potītēm, pat vēl augstāks par Sargātāja ērzeli; tas bija sagatavots Loialam. Zirgs izskatījās tik liels, ka laikam viens pats spētu pavilkt milzīgu siena vezumu, taču blakus ogēram dzīvnieks atgādināja poniju.

Loials nopētīja milzeni un, šaubu pārņemts, norūca:

- Līdz šim es tīri labi iztiku ar kājām.

Gila kungs pamāja Randam. Saimnieks viņam piedāvāja bēri gandrīz tādā pašā krāsā kā puiša mati; augstu, platām krūtīm, taču ne tik ugunīgu kā Mākonis. Tas Randu iepriecināja. Gila kungs sacīja, ka zirga vārds ir Rudais.

Egvēna devās tieši pie Belas, bet Nīnēva pie savas garkājainās ķēves.

Mats ar pelēkbrūno zirgu pienāca pie Randa.

- Mani uztrauc Perins, viņš nomurmināja. Rands viņu asi uzlū­koja. Nu, viņš uzvedas jocīgi. Vai tad tu to neredzi? Es zvēru, ka tā nav mana iedoma vai… vai…

Rands pamāja. Paldies Gaismai, ka Mats vairs nav dunča varā!

- Tev taisnība, Mat, taču mierīgi. Moiraina zina par… lai arī kas tas būtu. Ar Perinu viss ir kārtībā.

Ļoti gribējās tam ticēt, bet Matu viņa vārdi nomierināja kaut mazliet.

- Protams, viņš aši nobēra, ar acs kaktiņu vērodams Perinu. Ne­kad neesmu to noliedzis.

Gila kungs apspriedās ar galveno zirgkopi, stiegrainu vīru ar zirdzisku ģīmi. Piesitis pie pieres, zirgkopis steidzās atpakaļ uz stalli. Saimnieks pievērsās Moirainai ar apmierinātu smaidu apaļajā sejā.

- Ramejs teica, ka ceļš ir tīrs, Aesu Sedaja.

Pie staļļa dibensienas, kas izskatījās pamatīga un izturīga, rindojās smagi darbarīku plaukti. Ramejs kopā ar citu zirgkopi novāca siena dak­šas, grābekļus un lāpstas, bet pēc tam sāka darboties ar atslēgām, kas bija paslēptas aiz plauktiem. Sienas daļa pēkšņi atvērās uz iekšu. Eņģes bija tik

labi paslēptas, ka Rands šaubījās, vai tās būtu redzamas, pat ja slepenās durvis būtu plaši vaļā. Gaisma no staļļa krita uz ķieģeļu sienu vien pāris pēdu attālumā.

- Ta ir tikai šaura eja starp ēkām, saimnieks skaidroja, taču ne­viens, izņemot staļļa darbiniekus, nezina, ka no šejienes tajā var iekļūt. Nedz Baltie apmetņi, nedz baltās kokardes neredzēs, no kurienes jūs izgājāt.

Aesu Sedaja pamāja.

- Un atcerieties, labo saimniek! Ja jums mūsu dēļ jācieš, uzrakstiet Šeriāmai Sedajai no Zilajiem ajahiem uz Tarvalonu, un viņa jums palī­dzēs. Baidos, ka es un manas māsas esam parādā daudziem, kas man palī­dzējuši.

Gila kungs iesmējās, bet tie nebija satraukuma smiekli.

- Pateicoties jums, Aesu Sedaja, man vienīgajam Kēmlīnā ir viesu nams bez žurkām. Ko vēl es varētu gribēt? Tāpēc vien man noteikti div­kāršosies viesu skaits. Vīra smaids kļuva nopietns. Lai ari kādi būtu jūsu mērķi, Karaliene iestājas par Tarvalonu, bet es par Karalieni, tāpēc vēlu jums tikai labu. Lai Gaisma jūs apspīd, Aesu Sedaja! Lai mūs visus apspīd Gaisma!

- Lai Gaisma jūs apspīd, Gila kungs! Moiraina nolieca galvu. Bet tagad mums jāsteidzas, iekams nav uzlēkusi saule.

Aesu Sedaja moži uzlūkoja ogēru.

- Vai esat gatavs?

Loials paņēma milzīgā zirga pavadu, bažīgi skatīdamies uz rumaka zobiem. Cenzdamies turēties no zirga purna tālāk, cik nu pavada to ļāva, Loials veda milzeni uz durvīm staļļa dibensienā. Ramejs nepacietīgi mīņājās, gribēdams ātrāk aizvērt slepenās durvis. Ogērs brīdi apstājās un piešķieba galvu, it kā uz vaiga sajuzdams brāzmu.

- Turp, viņš teica un pagriezās uz šauro ieliņu.

Moiraina jāja uzreiz aiz Loiala, bet viņai sekoja Rands un Mats. Rands turēja ari vezumnieka pavadu. Nlnēva un Egvēna jāja kolonnas vidū, aiz viņām Perins, bet pašās beigās Lans. Līdzko Mandarbs spēra soli dubļainajā šķērsielā, slepenās durvis aši aizvērās. Noklikšķēja slēdze­nes, nošķirdamas viņus no viesu nama; Randam šķita, ka nedabiski skaļi.

Ieliņa, kuru Gila kungs dēvēja par eju, nudien bija šaura, un tur bija vēl tumšāk nekā staļļa pagalmā, ja tas vispār iespējams. Abās pusēs ejai

rindojās augstas, gludas ķieģeļa un koka sienas, virs viņu galvām atstājot vien melnu debesu strēli. Lielie klūgu grozi, ko nesa vezumnieks, skrāpē­jās gar ēku sienām. Grozi bija līdz augšai piekrauti ar ceļojumam nepie­ciešamajām mantām, galvenokārt ar eļļas pilnām māla krūkām. Šķērsām pār zirga muguru bija piesietas kārtis, kuru galos šūpojās lukturi. Loials sacīja, ka Ejās esot tumšāk nekā vismelnākajā naktī.

Pustukšie lukturi, zirgam kustoties, klunkšķēja un šķindēja, sitoties cits pret citu. Troksnis nebija skaļš, tomēr Kēmlīnā stundu pirms rītaus­mas valdīja miers. Klusums. Šķita, ka dobjā metāla klinkšķēšana ir dzir­dama jūdzi visapkārt.

Līdzko viņi bija uz ielas, Loials neminstinoties izvēlējās virzienu. Likās, ka viņš patiešām zina, kurp jādodas, it kā jau skaidrāk redzētu tālāko ceļu. Rands nekādi nesaprata, kā viņš atradīs Vārtus, bet Loials nespēja neko lāgā paskaidrot. Ogērs sacīja: viņš to vienkārši zinās, jutīs, vēl piebilstot, ka tas būtu tikpat kā izskaidrot elpošanu.

Ceļiniekiem steidzīgi jājot prom pa ielu, Rands atskatījās uz “Kara­lienes Svētību”. Lamgvins bija sacījis, ka netālu no stūra vēl grozās pus­ducis Balto apmetņu. Gaismas bērnus interesēja galvenokārt viesu nams, taču, izdzirdējuši troksni, viņi noteikti steigtos tā virzienā. Šajā stundā uz ielas bez attaisnojoša iemesla nedrīkstēja rādīties. Šķita, ka pakavi džinkst uz bruģakmens kā zvani, bet lukturi šķind tā, it kā vezumnieks tos tīši drebinātu. Rands nemitīgi skatījās pār plecu, līdz beidzot viņi pagriezās ap nākamo stūri. Jauneklis dzirdēja, ka arī pārējie emondārieši atviegloti nopūšas.

Loials pavisam noteikti izvēlējās īsāko ceļu uz Vārtiem, lai arī kādus līkumus viņi meta. Ne vienu reizi vien viņi rikšoja pa platām, tukšām ielām ja nu vien tumsā sastapa pa kādam sunim. Un arī pa tikpat šau­rām ieliņām kā eja no staļļa, kur varēja nejauši iekāpt kādā mīkstumā. Nīnēva klusītēm pukojās par smirdoņu, taču gaitu neviens nepalē­nināja.

Tumsa pamazām izklīda, izbalējot līdz tumšpelēkai nokrāsai. Aus­trumu pamalē debesīs virs jumtiem iezīmējās vāra blāzma. Ielās sāka parādīties cilvēki, rīta dzestrumā sarāvušies, galvas nolaiduši, vēl aizvien sapņodami par silto gultu. Vairums nepievērsa citiem nekādu uzmanību. Tikai viens otrs uzmeta skatienu jātnieku rindai, kuras priekšgalā jāja Loials, un no tiem tikai viens viņus patiešām ieraudzīja.

Šis virs, gluži kā visi pārējie, uzmeta viņiem mirkli un jau atkal iegrima savās domās, kad piepeši griezās atpakaļ un skatījās, līdz paklupa un gan­drīz nokrita zemē. Pustumsā varēja izšķirt tikai siluetus, taču arī tas jau bija par daudz. Ogēru, ja viņš būtu viens, pa gabalu varētu noturēt par raženu vīru, kas ved aiz pavadas parastu zirgu, vai arī par vidēja auguma vīrieti, kas ved sīku zirģeli. Taču blakus pārējiem Loials izskatījās pēc milža, kas viņš patiešām arī bija, pusotru reizi garāks par citiem. Nomē­rījis ogēru ar skatienu, gājējs slāpēti iekliedzās un metās prom, mētelim aiz muguras plandot.

Necik ilgi, jau pavisam drīz, un ielās būs arvien vairāk ļaužu. Rands ievēroja sievieti, kas steidzās pa ielas pretējo pusi, redzēdama vien ietvi sev zem kājām. Taču drīz vien viņus kāds ievēros. Debesis austrumos kļuva arvien gaišākas.

- Tur, Loials visbeidzot paziņoja. Tur. Apakšā.

Viņš pamāja uz veikalu, kas tik agrā stundā vēl bija slēgts. Ta priekšā stāvēja tukši galdi; cieši sarullētās audekla nojumes bija novietotas zem tiem, un durvis slēdza deviņas atslēgas. Logi augšstāvā, kur dzīvoja vei­kala saimnieks, vēl bija tumši.

- Apakšā? Mats neticīgi iesaucās. Kā lai mēs, pie Gaismas, tur…

Moiraina pacēla roku, puisi pārtraukdama, un tad pamāja, lai visi

seko viņai uz eju blakus veikalam. Zirgi un cilvēki drūzmējās starp divām ēkām. Mūri meta ēnu, tāpēc tur bija tumšāk nekā uz ielas, gandrīz kā nakts vidū.

- Kaut kur tepat jābūt pagraba durvīm, Aesu Sedaja murmināja.

- Redz, kur ir!

Un tad pēkšņi uzplauka gaisma. Virs Moirainas delnas parādījās rāmi mirdzoša dūres lieluma lode, kas kustējās līdzi viņas rokai. Rands nodo­māja, ka tas kaut ko liecina par viņu līdzšinējo pieredzi, jo neviens par to nebrīnījās. Moiraina pielika gaismekli pie pašām nupat atrastajām pa­graba durvīm, kas gandrīz līmeniski atradās uz zemes. Durvju aizbīdnis bija pieskrūvēts ar pamatīgām skrūvēm, bet tām priekšā karājās ar biezu, vecu rūsas kārtu klāta piekaramā atslēga, lielāka par Randa plaukstu.

Loials pagrūda atslēgu.

- Es to varētu noraut aizbīdni un visu pārējo taču būs tāds trok­snis, ka pamodīsies visa iela.

- Negandēsim laba cilvēka īpašumu, ja varam to nedarīt.

Mirkli uzmanīgi apskatījusi atslēgu, Aesu Sedaja pieskārās rūsainajai dzelzij ar savu zizli. Atslēga glīti atvērās.

Loials steigšus noņēma aizbīdni, atrāva vaļā durvis un tās pieturēja. Moiraina nokāpa lejā uz platformas, ko no augšas varēja redzēt tikai daļēji, apgaismodama ceļu ar mirdzošo lodi. Aldība viņai uzmanigi sekoja.

- Iededziet lukturus un kāpiet lejā, Aesu Sedaja klusi aicināja. Te ir daudz vietas. Pasteidzieties! Necik ilgi, un būs gaišs kā dienā.

Rands aši noraisīja lukturu kārtis no vezumnieka muguras, taču, vēl neiededzis pirmo, jauneklis ievēroja, ka viņš jau redz Mata vaibstus. Dažu minūšu laikā ielas būs ļaužu pilnas, veikalnieks nokāps no augšstāva un sāks rosīties, nebeigdams vien brīnīties, kāpēc ejā ir tik daudz zirgu. Mats kaut ko nervozi purpināja par zirgu vešanu pagrabā, bet Rands savu bēri ar prieku veda lejup. Mats burkšķēdams sekoja, tomēr tikpat žigli.

Lukturis kārts galā sašūpojās un gandrīz atsitās pret pagraba gries­tiem, lai arī kā Rands uzmanījās, turklāt Rudajam un vezumniekam plat­forma nepatika. Visbeidzot ticis ar zirgu lejā, Rands pakāpās malā, izbrī­vēdams vietu Matam. Moiraina lika peldošajai gaismai nodzist, bet, kad piebiedrojās pārējie, lukturi apgaismoja visu telpu.

Pagrabs bija tikpat garš un plats kā pats virszemes nams, tomēr tajā daudz vietas aizņēma ķieģeļu stabi, kas pie pamata bija šauri, bet pie griestiem piecreiz platāki. Izskatījās, ka visapkārt ceļas arka pēc arkas. Pagrabs bija plašs, taču Randam šķita, ka tajā trūkst vietas. Loiala galva berzās gar griestiem. Jau pēc sarūsējušās atslēgas varēja spriest, ka pa­grabs sen stāv dīkā. Uz grīdas nekā nebija, vien izjukušas, gružu pilnas un ar biezu putekļu kārtu klātas mucas. Lukturu gaismā uzvirmoja daudzo kāju saceltie putekļi.

Lans kāpa lejā pēdējais un, līdzko Mandarbs šķērsoja platformu, devās atpakaļ, lai aizvērtu durvis.

- Pelni un asinis, Mats burkšķēja, kāpēc Vārtus vajadzēja celt tieši šeit?

- Vienmēr jau tā nebija, Loials atbildēja. Viņa dobjā balss atbalso­jās alai līdzīgajā telpā. Ne jau vienmēr. Nē!

Rands satriekts aptvēra, ka ogērs ir nikns.

- Reiz šeit zaļoja koki. Dažnedažādi koki, kādi vien te spēja ieaugt, kādus vien ogēri iemanījās ieaudzēt. Dižkoki cēlās vai līdz debesīm! Zari

meta ēnu, spirgtas vēja pūsmiņas notvēra lapu un ziedu smaržu, paturot atmiņas par stēdingas mieru. Un tas viss ir nogalināts šī te dēļ!

Ogērs trieca dūri pret stabu.

Šķita, ka tas nodreb. Rands bija drošs, ka dzirdēja krakšķam ķieģeļus. Zemē nobira sažuvuša apmetuma kārta.

- To, kas ieausts, neatdarīt, Moiraina rāmi sacīja. Ja nams mums virs galvas sabruks, jauni koki neizaugs.

Loiala nolaistās uzacis ogēra samulsumu vērta neatdarināmu.

- Ar tavu palīdzību, Loial, mums varbūt izdosies glābt birztalas, kas vēl nav Ēnas iznīdētas. Tu mūs atvedi uz meklēto vietu.

Moiraina piegāja pie sienas. Rands ievēroja, ka tā atšķiras no pārējām. Citas sienas bija no parastiem ķieģeļiem, bet šī no apstrādāta akmens, ar fantastiski savītām lapām un vīteņaugiem, kas pat zem biezas putekļu kārtas šķita gaiši. Ķieģeļi un apmetums bija veci, taču kaut kas vēstīja, ka akmens šeit ir atradies ļoti ilgu laiku vēl ilgi pirms ķieģeļu apdedzinā­šanas. Gadu simteņiem aizritot, cēlēji bija tai kaut ko piebūvējuši klāt, bet vēl jaunākos laikos akmens siena bija kļuvusi par pagraba sastāvdaļu.

Akmens sienas vidusdaļa izskatījās smalkāk apstrādāta. Visi kalumi šķita meistarīgi veikti, tomēr salīdzinājumā ar centru pārējie atgādināja nepabeigtas kopijas. Cietajā akmenī izkaltās lapas šķita dzīvas, iemūžinā­tas mirklī, kad tajās žūžo liegs vasaras vējiņš. Tomēr šie kalumi šķita ļoti seni, daudz senāki nekā pārējie, kas savukārt bija vecāki par ķieģeļu mūri. Daudz, daudz vecāki. Loials skatījās uz akmens kalumiem tā, it kā gribētu atrasties kaut kur citur kaut vai naidīgā pūlī uz ielas.

- Avendesora, Aesu Sedaja murmināja, uzlikusi roku uz akmenī izkaltas āboliņa lapas.

Lai arī kā Rands pētīja, otru tādu lapiņu sienā viņš neredzēja.

- Atslēga meklējama Dzīves koka lapā, Moiraina teica, un lapiņa palika viņas rokā.

Rands samirkšķināja acis. Pārējie aiz muguras pārsteigti iesaucās. Šī lapiņa taču bija izskatījusies tikai kā daļa no mūra, nekas vairāk. Tikpat vienkārši Aesu Sedaja to ielika citā kalumā mazliet zemāk. Trīslapu ābo­liņš tur dabiski iekļāvās, it kā jaunā vieta būtu bijusi tieši tam paredzēta, un lapiņa atkal bija daļa no veseluma. Līdzko tā bija ielikta, mainījās visa sienas centrālā daļa.

Tagad Rands bija drošs, ka viņš redz: lapās nudien žūžo noslēpumaina vēsmiņa; gandrīz vai šķita, ka lapas, kaut arī biezi klātas ar putekļiem, sāk zaļot un lukturu apgaismotajā pagrabā rieš biezu lapotni kā pavasarī. Vispirms senā kaluma vidū gandrīz nemanāmi atvērās sprauga, kas kļuva arvien platāka, līdz beidzot pagrabā atvērās Vārti. Abas Vārtu puses vien­līdz bagātīgi klāja vīteņaugi un lapas, kas izskatījās gandrīz īstas. Dziļāk, kur vajadzētu būt zemei vai nākamajam pagrabam, neskaidri mirguļojot, atspoguļojās viņu pašu aprises.

- Esmu dzirdējis, Loials sērīgā, godbijīgā balsī iesāka, ka savu­laik Vārti mirdzējuši kā spoguļi. Tolaik ikviens, kas iegājis pa tiem, ceļojis cauri saulei un debesīm. Tas bija patiešām sen.

- Mums nav laika gaidīt, Moiraina sacīja.

Lans pagāja viņai garām, vienā rokā turēdams Mandarba pavadu, otrā kārti ar lukturi galā. Sargātājam tuvojās viņa neskaidrais veidols, vezdams neskaidru zirgu. Šķita, ka Lans saplūst ar savu spoguļattēlu mir­gojošā plaknē, līdz beidzot abi tēli izgaisa. Melnais ērzelis mirkli niķojās; zirga acīm redzami nepārtrauktā pavada savienoja viņu ar paša miglaino spoguļattēlu. Pavada sarāvās, un arī Mandarbs izgaisa.

Vienubrīd visi tikai skatījās uz Vārtiem.

- Pasteidzieties, Moiraina mudināja. Man jāiet pēdējai. Vārtus nevar atstāt vaļā, lai kāds tos nejauši neatrod. Ātrāk!

Smagi nopūties, Loials iesoļoja mirdzošajā plaknē. Milzīgais zirgs svaidīja galvu, negribēdams iet uz priekšu, un ogērs viņu izvilka cauri Vārtiem. Abi izgaisa tikpat neatgriezeniski kā Lans un Mandarbs.

Rands vilcinoties iestūma Vārtos lukturi, kas iegrima savā spoguļ­attēlā, līdz abi izzuda. Ar lielu piespiešanos jauneklis devās uz priekšu, skatīdamies, kā sprīdi pa sprīdim pazūd kārts, un tad beidzot arī pats iekāpa sevī, ejot cauri Vārtiem. Randam atvērās mute. Gar ādu noslīdēja kaut kas ledains, it kā viņš ietu cauri auksta ūdens sienai. Laiks sāka ritēt gausāk, un saltums pa vienam vien iesūca Randa matus; tas trīsuļoja ik auduma šķiedrā.

Bet tad aukstums pēkšņi pārplīsa kā burbulis, un Rands apstājās, lai atgūtu elpu. Viņš jau atradās Ejā. Priekšā ar zirgiem stāvēja Lans un Loials, pacietīgi gaidīdami pārējos. Visapkārt melnoja šķietami bezgalīga tumsa. Lukturi ap viņiem meta nedabiski mazu gaismas laukumiņu, it kā gaisma tiktu stumta atpakaļ uz lukturiem vai kāds to aprītu.

Piepeši iztrūcies, Rands parāva pavadas. Rudais un vezumnieks metās uz priekšu, gandrīz nogāzdami viņu no kājām. Kaut kā noturējies, Rands klupšus krišus devās pie Sargātāja un ogēra, aiz sevis vilkdams satrauktos zirgus. Abi klusi bubināja. Šķita, ka pat Mandarbs citu rumaku klātbūtnē mazliet nomierinās.

- Cauri Vārtiem jāiet mierīgi, Rand, Loials pamācīja. Ejā viss ir citādi nekā ārpasaulē. Paskaties!

Rands paraudzījās atpakaļ, kur ogērs rādīja, domādams, ka ieraudzīs to pašu neskaidro mirgoņu. Taču nē ciktāl skatiens sniedza, šķita, ka pagraba tumsā ir ievietots liels, nokvēpis stikla gabals. Tumsa ap logu izskatījās satraucoši dziļa, it kā ap un aiz vārtiem nebūtu nekā cita. Dre­boši iesmējies, jauneklis atklāja, kāds ir viņa iespaids, taču Loials dzirdēto uztvēra nopietni.

- Varētu iet no viena gala līdz otram, bet viņpus neko neieraudzīt. Tomēr es gan to neieteiktu. Rakstos nav īstas skaidrības, kas atrodas aiz Vārtiem. Manuprāt, tur var pazust un nemūžam netikt laukā.

Rands papurināja galvu un centās domāt tikai par Vārtiem, nevis par to, kas aiz tiem atrodas, taču arī tas savā ziņā viņu uztrauca tikpat lielā mērā. Ja tumsā varētu skatīties uz kaut ko citu, nevis tikai uz Vārtiem, Rands tā arī darītu. Pagraba dūmakainajā gaismiņā Moiraina un pārē­jie bija diezgan skaidri saskatāmi, tikai kustējās gan kā sapnī. Katra acu samirkšķināšana izskatījās kā apzināts, mērķtiecīgs žests. Katra kustība šķita pārspīlēta. Mats tuvojās Vārtiem, it kā soļodams caur caurspīdīgu želeju; izskatījās, ka viņa kājas peld pa priekšu.

- Ejās Rats griežas ātrāk, Loials paskaidroja. Tumsā pametis visap­kārt skatienu, ogērs ierāva galvu plecos. Dzīvie par tām nezina gandrīz neko. Rand, es baidos par to, ko nezinu par Ejām.

- Neriskējot, Lans sacīja, mēs Melno neuzvarēsim. Lai nu kā, vēl esam dzīvi un varam cerēt, ka ari paliksim dzīvi. Iekams neesi sakauts, nepadodies, ogēr!

- Ja jūs jau būtu bijis Ejās, tad tik pašpārliecināti nerunātu, Loiala dārdošā balss nu skanēja pieklusināti. Viņš lūkojās tumsā, it kā tur kaut ko redzētu. Arī es šeit esmu pirmo reizi, taču pazīstu ogērus, kas izgājuši caur Vārtiem un pēc tam atgriezušies. Ja jūs būtu te bijis, tad runātu citu valodu.

Izgājis caur Vārtiem, Mats atkal kustējās normālā ātrumā. Bridi paraudzījies šķietami bezgalīgajā tumsā, puisis skriešus metās pie pārē­jiem. Lukturis kārts galā sašūpojās, un zirgs Matam aiz muguras metās auļos, gandrīz notriekdams viņu zemē. Cits pēc cita arī pārējie devās caur Vārtiem: Perins, Egvēna un Nīnēva; ikviens no viņiem satriekts klusi apstājās, bet pēc mirkļa steidzās pie biedriem. Ar katru lukturi gaismas laukums paplašinājās, tomēr vajadzēja būt vēl gaišākam. Līdz ar gaismas pieaugšanu tumsa visapkārt sabiezēja, it kā negribētu padoties.

Rands centās to visu neievērot. Jau tāpat bija pietiekami nelāgi šeit atrasties, kur nu vēl atzīt, ka tumsai te piemīt pašai sava griba. Arī pārējie laikam sajuta nomācošo gaisotni. Mats šoreiz iztika bez īgniem komen­tāriem, un Egvēna izskatījās nožēlojam, ka nebija pārdomājusi un tagad atrodas šeit. Visi klusēdami raudzījās uz Vārtiem uz pēdējo saikni ar pazīstamo pasauli.

Visbeidzot pagrabā bija palikusi tikai Moiraina; viņu vāri apgaismoja vienīgais lukturis. Aesu Sedaja vēl aizvien kustējās kā sapni. Viņas roka slīdēja, līdz beidzot sataustīja avendesoras lapu. Rands ievēroja, ka akmenī kaltā lapa šaipus Vārtiem atrodas zemāk, tieši pretī vietai, kur Aesu Sedaja otrā pusē to bija novietojusi. Noplūkusi lapiņu, Moiraina to ielika sākot­nējā vietā. Rands iedomājās, vai arī tajā pusē āboliņš atgriezās turpat, kur bijis.

Pēc tam Moiraina, vedot Aldību, izgāja caur Vārtiem, un akmens mūris aiz viņām sāka lēnītēm vērties ciet. Aesu Sedaja nāca pie viņiem, bet luktura gaisma palika pie Vārtiem, līdz tie pilnībā aizvērās. Tumsa aprija arvien šaurāko skatu uz pagrabu. Ceļinieki stāvēja blāvas lukturu gaismas laukumā, ko iekļāva melna tumsa.

Piepeši šķita, ka lukturi ir vienīgā atlikusī gaisma pasaulē. Rands juta, ka pie viena pleca viņam spiežas Perins, bet pie otra Egvēna. Iepletusi acis, meitene paskatījās uz Randu un piespiedās viņam vēl ciešāk, bet Perins nekustējās, lai draugam būtu vairāk vietas. Citu cilvēcisku būtņu pieskaršanās savā ziņā nomierināja pasaulē, kuru aprijusi tumsa. Šķita, pat zirgi jūt, ka Ejas liek visiem saspiesties arvien ciešāk un ciešāk.

Moiraina un Lans viņi ārēji izskatījās mierigi iekāpa seglos. Aesu Sedaja pieliecās uz priekšu un uzlika rokas uz sava grebumiem rotātā zižļa, kas bija novietots uz seglu priekšējā loka.

- Laiks doties uz priekšu, Loial!

Ogērs satrūkās un steigšus piekrita.

- Jā. Jā, Aesu Sedaja, jums taisnība! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli.

Loials pamāja uz platu, baltu līniju viņiem zem kājām, un Rands stei­dzīgi pagāja malā, tāpat arī pārējie emondārieši. Randam ienāca prātā, ka grīda savulaik ir bijusi gluda, bet vēlāk kļuvusi bedraina it kā akmens būtu pārcietis bakas. Baltā līnija vairākās vietās bija pārtrūkusi.

- Tā ved no Vārtiem uz pirmo Ceļa zīmi. Bet no tās…

Satraukti paraudzījies visapkārt, ogērs veikli uzlēca zirgā; no pirmī­tējās netīksmes viņā vairs nebija ne vēsts. Zirgam bija uzlikti vislielākie segli, kādus galvenais zirgkopis bija spējis atrast, taču Loials tos aizņēma no malas līdz malai. Viņa kājas abpus segliem karājās gandrīz līdz zirga ceļgaliem.

- Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli, Loials murmināja.

Pārējie negribīgi ierausās seglos.

Vienā pusē ogēram jāja Aesu Sedaja, bet otrā Sargātājs, tumsā turē­damies pie baltās līnijas. Visi pārējie bariņā sekoja tik tuvu cits citam, cik vien spēja, lukturiem virs galvām šūpojoties. Gaismekļu bija tik daudz, ka to pietiktu veselai mājai, bet šeit jau pēc desmit pēdām valdīja tumsa. Gaisma pret to atdūrās kā pret mūri. Šķita, ka segli čīkst un pakavi dun vien līdz gaismas un tumsas robežai.

Randa roka nemitīgi sniedzās pēc zobena, bet ne jau tāpēc, ka tuvumā varētu būt kāds, pret kuru jāaizstāvas; izskatījās, ka šeit nemaz nav, kur paslēpties. Gaismas laukums visapkārt bija tikpat kā ala ar akmens sie­nām, noslēgta, bez izejas. Zirgi varētu pēc kārtas iet uz riņķi ap viņiem. Rands satvēra zobena spalu stingrāk, it kā ar savu spēku varētu atvairīt nomācošo akmens sienu. Pieskaroties zobenam, viņš spēja atcerēties Tama mācīto. Uz mirkli puisim šķita, ka beidzot ir izdevies rast tukšuma mieru. Taču smaguma sajūta ikreiz atgriezās, tā izspieda visu tukšumu, līdz beigās palika tikai ala, un atkal viss bija jāsāk no jauna ar pieskaršanos Tama zobenam.

Ieraugot kādu pārmaiņu kaut vai augstu akmens bluķi tālumā, kurš iznira no tumsas un pie kura pakājes beidzās platā, baltā līnija, kļuva vieglāk. Bluķa plašo virsmu izraibināja līkločiem iestrādāts metāls, smal­kās līnijas Randam mazliet atgādināja vīnstīgas un lapas. Gan akmeni, gan metālu klāja bezkrāsainas “baku rētas”.

-Ceļa zīme, Loials paziņoja.

Izliecies no segliem, viņš sarauca pieri un sāka pētīt sarežģītos metāla līkločus.

- Ogēru raksts, Moiraina paskaidroja, bet tik smagi cietis, ka tik tikko varu to salasīt.

- Es arī tik tikko to spēju, Loials pamāja, tomēr redzu pietiekami, lai saprastu, ka mums jādodas turp.

Viņš pagrieza zirgu prom no Ceļa zīmes.

Gaismas malas skāra arī citus akmens mākslas darbus: tādus kā arkveida akmens tiltus, ko tālāk slēpa tumsa, ieslīpas rampas bez margām, kas veda augšup un lejup. Tomēr starp tiltiem un rampām vijās balus­trāde krūšu augstumā, lai gājējus pasargātu no kritiena. Tā bija celta no baltiem akmeņiem, ar vienkāršiem līkumiem un pagriezieniem, kas kopā saskanēja sarežģītos rakstos. Viss redzētais Randam šķita tāds kā pazīs­tams, taču, viņaprāt, te pie vainas bija iztēle, kas svešajā centās atrast ko jau zināmu.

Kāda tilta pakājē Loials apstājās, lai izlasītu rakstu vienu rindiņu uz šaura akmens staba. Pamājis viņš jāja augšup uz tiltu.

- Pirmais tilts mūsu ceļā, ogērs pār plecu paziņoja.

Rands nevarēja saprast, uz kā tilts balstās. Zirgu pakavi šņirkstēja, it kā uz katra soļa drupinātu akmeņus. Ciktāl vien jaunekļa skatiens sniedza, visur bija seklas bedrītes; dažas sīkas kā kniepadatas galviņa, citas kā sekli krāteri ar robainām, soli platām malām. Varētu domāt, ka te lijis skābes lietus. Bet varbūt dēdēja paši akmeņi. Arī tilta sienās bija plaisas un caurumi. Vietumis tā bija pavisam nobrukusi sprīdi garos posmos. Rands zināja, ka akmens tilts varētu aizvest līdz pašam zemeslo­des centram, tomēr redzētais lika cerēt: viņi laimīgi nokļūs līdz tā otram galam. Kaut kur taču tiltam jābeidzas.

Tilts patiešām beidzās, un tā gals īpaši neatšķīrās no sākuma. Rands redzēja vien to daļu, kas atradās nelielajā gaismas laukumiņā, tomēr noprata, ka viņi atrodas plašā vietā, varbūt paugura virsotnē, uz kuru turp un atpakaļ ved tilti un rampas. Loials to dēvēja par Salu. Šeit bija vēl viena Ceļa zīme ar uzrakstu kā Randam šķita, tā atradās Salas vidū, taču jauneklim nebija ne jausmas, vai tā patiešām ir. Loials izlasīja norādi un veda biedrus uz kādu rampu, kas līkumu līkumiem vijās uz augšu vien.

Pēc bezgalīgas kāpšanas un neskaitāmiem pagriezieniem viņi nokļuva uz citas Salas, kas bija tieši tāda pati kā iepriekšējā. Rands mēģināja iztē­loties rampas loku, tomēr visbeidzot atmeta ar roku. Šī Sala taču nevar atrasties citas Salas virsotnē. Tas nav iespējams!

Loials jau atkal pētīja stabu ar ogēru rakstu, atradis kārtējo Ceļa zīmi, kas veda jau uz citu tiltu. Rands vairs nezināja, uz kuru pusi viņi dodas.

Gaismas laukumiņā ap viņiem visi tilti izskatījās vienādi, lai gan dažu margas bija saplaisājušas, bet citu ne. Salas atšķīra tikai Ceļa zīmes vienā tās bija vairāk apdrupušas, citā mazāk. Randam zuda laika izjūta, un jauneklis pat nepateiktu, cik tiltu viņi jau bija šķērsojuši, cik rampām gājuši pāri. Taču Sargātāja galvā gan laikam bija pulkstenis. Brīdī, kad Randam sagribējās ēst, Lans klusi paziņoja, ka ir klāt dienvidus, un no saiņiem vezumnieka mugurā izņēma maizi, sieru un kaltētu gaļu. Tobrīd uz vezumnieka jāja Perins. Viņi atradās uz kārtējās Salas, un Loials rosīgi centās atšifrēt Ceļa zīmē norādītos virzienus.

Mats jau gribēja nokāpt no zirga, bet Moiraina paziņoja:

- Ejās laiks ir pārāk dārgs, lai mēs to šķiestu. Mums tas ir vēl jo vēr­tīgāks. Apstāsimies, kad būs laiks gulēt!

Lans jau sēdēja Mandarba mugurā.

Jau iedomājoties vien, ka šeit būs jāpārnakšņo, Randam pazuda ēst­griba. Ejās allaž valdīja nakts, taču ne gulēšanai. Tomēr, tāpat kā pārē­jie, viņš beidzot paēda zirga mugurā. Nebija viegli iedabūt mutē ēdienu, vienlaikus turot kārti ar lukturi un pavadu, taču, neraugoties uz šķietamo apetītes trūkumu, jauneklis pēc ēšanas nolaizīja no plaukstas maizes drupačas un siera krikumus, tīksmi prātodams, ka derētu vēl. Rands pat sāka domāt, ka Ejās varbūt nemaz nav tik slikti, katrā ziņā ne tik nelāgi, kā bija apgalvojis Loials. Varbūt šeit bija tāda spiediena sajūta kā stundu pirms vētras, taču nekas nemainījās. Nekas nenotika. Gandrīz vai kļuva garlaicīgi.

Klusumu pēkšņi pārtrauca Loials, kaut ko pārsteigti nomurminot. Rands piecēlās kāpšļos, lai paskatītos garām ogēram, un sakoda zobus. Viņi stāvēja uz tilta, kas tikai dažas pēdas pirms Loiala beidzās ar robainu pārrāvumu.

Četrdesmit piektā nodaļa

Sekotāji Ēnā

AR lukturu gaismu bija gana, lai varētu apskatīt tilta daļu aiz plaisas, kas rēgojās tumsā kā nolūzis milža zobs. Loiala zirgs nervozi šķindināja pakavus, un nāvējoši melnajā tumsā iekrita olis. Ja tas kaut kur atsitās, Rands to nedzirdēja.

Puisis uzmanīgi pieveda Rudo pie plaisas. Ciktāl sniedza viņa luktura gaisma kārts galā, nekas nebija redzams. Lejā, tāpat kā augšā, melnoja tumsa, nocirzdama gaismu kā ar nazi. Ja aizai bija apakša, tad varbūt tūk­stoš pēdu dziļumā. Tās varbūt vispār nebija. Lai nu kā, vismaz izdevās ieraudzīt, kas ir zem tilta. Tur nekā nebija! Pats tilts nebija ne sprīdi biezs, un zem tā nebija itin nekā.

Akmens zem kājām piepeši šķita plāns kā papīrs, un Randu pārņēma sajūta, ka bezgalīgi dziļā aiza grib viņu iesūkt. Lukturis un kārts nu kļuva tik smagi, ka, šķiet, varētu novilkt viņu lejā no segliem. Sāka reibt galva, un Rands atkāpās no bezdibeņa tikpat piesardzīgi, kā bija pie tā pienācis.

- Vai tāpēc atvedāt mūs uz šejieni, Aesu Sedaja? Nīnēva prasīja.

- Lai atklātu, ka beigās jāatgriežas Kēmlīnā?

- Mums nebūs jādodas atpakaļ, Moiraina atbildēja. Vismaz ne līdz pašai Kēmlīnai. Ejās ir ne mazums ceļu, un katrs kaut kur aizved. Mums tikai jāatgriežas vietā, kur Loials spēs atrast citu ceļu uz Faldaru. Loial? Loial!

Ogērs ar acīm redzamu piepūli atrāvās no pārrāvuma pētīšanas.

- Ko? Ak. Jā, Aesu Sedaja! Es atradīšu citu ceļu. Man…

Viņa skatiens atgriezās pie aizas, ausis raustījās.

- Man ne sapnī nebija rādījies, ka akmens būs tā sadēdējis. Ja tilti paši grūst, varbūt neatradīšu jums vajadzīgo ceļu. Varbūt pat nespēšu aiz­vest jūs atpakaļ. Tikpat labi mūsu priekšā var grūt arī citi tilti.

- Kaut kādai izejai ir jābūt, Perins aizsmakušā balsī teica.

Viņa acis zeltaini mirdzēja, it kā sevī sakopodamas gaismu. Stūrī iedzīts vilks, Rands pārsteigts nodomāja. Tieši tā Perins izskatās.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, Moiraina noteica. Tomēr nedomāju, ka trūdēšana ir tik postoša, kā jums šķiet. Paskatieties uz akmeni, Loial! Pat es redzu, ka lūzums ir vecs.

- Jā, ogērs novilka. Jā, Aesu Sedaja. Es redzu. Šeit nav nedz vēja, nedz lietus, bet gaiss uz akmeni ir iedarbojies vismaz desmit gadus.

Ogērs pamāja un atviegloti pasmaidīja, tik laimīgs par atklājumu, ka uz mirkli aizmirsa par bailēm. Taču, pametis skatienu visapkārt, viņš atkal nervozi paraustīja plecus.

- Daudz vieglāk man būtu atrast citus ceļus nekā to, kas ved tieši uz Mafaldadaranellu. Varbūt uz Tarvalonu? Vai Šantajas stēdingu? No pēdē­jās Salas uz Šantajas stēdingu jāšķērso tikai trīs tilti. Jādomā, vecajie jau grib ar mani parunāt.

- Uz Faldaru, Loial, Moiraina nelokāmi atteica. Pasaules acs atro­das aiz Faldaras, un mums jātiek līdz Acij.

- Faldara, ogērs negribīgi piekrita.

Kad viņi atgriezās uz Salas, Loials sāka pētīt staba rakstu un nolais­tām uzacīm kaut ko pusbalsī murmināja. Necik ilgi, un viņš jau sarunā­jās tikai pats ar sevi, pārgājis uz ogēru valodu. Lokanā mēle atgādināja krāšņus putnu treļļus. Randam šķita dīvaini, ka tik lieliem ļaudīm ir tik melodiska valoda.

Visbeidzot ogērs pamāja. Vezdams pārējos uz izvēlēto tiltu, Loials pagriezās un izmisīgi paskatījās uz Ceļa zīmi pie cita tilta.

- Līdz Šantajas stēdingai trīs pārejas, ogērs nopūtās.

Lai nu kā, bet viņš tam devās garām neapstājies un pagriezās uz trešo tiltu. Kad viņi jau gāja tam pāri, Loials nožēlas pilni atskatījās, kaut arī tiltu, kas veda uz viņa mājām, jau slēpa tumsa.

Rands pievirzīja bēri tuvāk Loialam.

- Kad viss būs galā, tu aizvedīsi mani uz savu stēdingu, bet es tevi uz Emondāri. Ejas mēs neizmantosim. Iesim kājām vai jāsim kaut visu vasaru.

- Vai tiešām tu tici, ka tam pienāks beigas, Rand?

Rands sarauca pieri.

- Tu taču pats teici, ka līdz Faldarai var nokļūt divās dienās.

- Es nerunāju par Ejām, Rand, bet par visu pārējo. Pār plecu paska­tījies uz Aesu Sedaju, kas jāja blakus Lanam, Loials klusi turpināja: Kas tev ļauj domāt, ka tas reiz beigsies?

Tilti un rampas veda augšup, lejup un sāņus. Ik pa brīdim tumsā uz Ceļa zīmi aizlocījās balta līnija, tāda pati kā no Kēmlīnas Vārtiem. Rands ievēroja, ka ne tikai viņš ziņkārīgi un ar tādu kā nožēlu pēta līnijas. Nīnēva, Perins, Mats un pat Egvēna nelabprāt no tām attālinājās. Katra līnija beidzās ar Vārtiem, kas veda atpakaļ uz pasauli ar debesīm, sauli un vēju. Pat auksts vējš tagad šķistu tīkams. Tomēr viņi gāja tālāk, Aesu Sedajas asā skatiena uzraudzīti. Lai nu kā, Rands nebija vienīgais, kas atskatījās arī tad, kad Salu, Ceļa zīmi un līniju jau bija aprijusi tumsa.

Kad Moiraina beidzot paziņoja, ka uz šīs Salas viņi apstāsies un pava­dīs nakti, Rands jau žāvājās. Mats raudzījās melnajā tumsā visapkārt un skaļi noirgojās, tomēr no zirga nokāpa tikpat ātri kā pārējie. Kamēr Lans un puiši izjūdza zirgus un uzlika tiem kāju pinekļus, Nīnēva un Egvēna uz mazas eļļas plītiņas vārīja tēju. Plītiņa bija līdzīga luktura pamatnei. Lans teica, ka Sargātāji tādas izmanto Lāstā, jo tur ir bīstami kurināt malku. No vezumnieka nestā groza Sargātājs izņēma trijkājus, lai ap apmetni tajos saliktu kārtis ar lukturiem.

Brīdi papētījis Ceļa zīmi, Loials apsēdās, sakrustoja kājas un ar plauk­stu paberzēja apputējušo, grumbuļaino akmeni.

- Savulaik uz Salas šis tas auga, ogērs skumji stāstīja. Tā rakstīts visās grāmatās. Bija zaļa zāle, kur atgulties, mīkstāka par dūnu pēļiem. Kokos brieda augļi, un visos gadalaikos varēja bagātināt maltīti ar ābolu, bumbieri vai kādu dienvidu augli saldu, kraukšķīgu un sulīgu.

- Medījuma te nav, Perins norūca, pats brīnīdamies, ko ir pa­teicis.

Egvēna pasniedza Loialam tējas krūzīti. Viņš to paņēma un turēja rokās, taču nedzēra, tikai raudzījās tējā, it kā krūzītes dziļumā varētu atrast augļu kokus.

- Vai sardzi neliksiet? Nīnēva jautāja Moirainai. Te noteikti klimst bīstamāki neradījumi par žurkām. Redzējusi neko neesmu, taču jūtu.

Aesu Sedaja ar nepatiku paberzēja pirkstus pret delnām.

- Tu jūti tā Spēka trupi un puvi, kurš radīja Ejas. Es šeit neizmantošu Vienspēku, tikai tad, ja citādi nevarēs. Trupe ir tik dziļa, ka visi mani centieni tiks sabojāti lai arī ko es darītu.

To dzirdēdami, visi pieklusa tāpat kā pirmīt Loials. Lans vienkārši sāka ēst, it kā piemezdams ugunij malku; maltīti viņš ieturēja vairāk ķermeņa sildīšanas, nevis pašas ēšanas pēc. Arī Moiraina labi ieturējās, turklāt tik smalkām manierēm, it kā vārda tiešā nozīmē nesēdētu uz plika akmens nekurienes vidū. Rands gan tikai knibinājās ap ēdienu. Uz plītiņas vārās liesmas varēja tikai uzvārīt tēju, tomēr jauneklis tiecās uz uguns pusi, it kā gribēdams uzsūkt siltumu. Viņa pleci pieskārās Matam un Perinām. Visi puiši bija saspiedušies ciešā lokā ap plītiņu. Mats šķita aizmirsis, ka tur rokās maizi, gaļu un sieru, bet Perins jau pēc dažiem kumosiem pastūma vara šķīvi malā. Noskaņojums kļuva arvien drūmāks, visi raudzījās zemē, vairoties no tumsas visapkārt.

Maltītes laikā Moiraina viņus pētīja. Nolikusi šķīvi malā, viņa apslau­cīja ar mutautiņu lūpas.

- Tūlīt jums sacīšu uzmundrinošus vārdus. Manuprāt, Toms Merilins ir dzīvs.

Rands asi paskatījās uz viņu.

- Bet… Izdzisušais…

- Mats man izstāstīja, kas notika pie Baltā tilta, Aesu Sedaja turpi­nāja. Ļaudis runājuši par menestrelu, taču nav minējuši, ka viņš būtu miris. Manuprāt, ja Toms būtu nogalināts, cilvēki par to neklusētu. Baltā tilta pilsēta nav tik liela, lai tajā nepamanītu menestrelu. Turklāt Toms ir daļa no Raksta, kas aužas ap jums trim. Domāju pārāk nozīmīga sastāv­daļa, lai būtu jau nogriezta.

Pārāk nozīmīga? Rands prātoja. Bet kā Moiraina var zināt… ?

- Mina? Vai viņa kaut ko Tomā saskatīja?

- Mina daudz ko redzēja, Moiraina īgni atteica. Par jums visiem. Diemžēl spēju izskaidrot tikai pusi no viņas redzējuma, taču arī pati mei­tene līdz galam to nesaprot. Senās robežas gaist. Tomēr nav svarīgi, ko Mina redz par veciem laikiem vai jaunākiem. Visnozīmīgākais viņa redz galveno. Jūsu likteņi ir savstarpēji saistīti. Arī ar Toma likteni.

Nīnēva nicīgi nosmīkņāja un ielēja sev vēl tēju.

- Nesaprotu, kā Mina par mums kaut ko varēja zināt, Mats smaidot teica. Cik atceros, viņa gandrīz visu laiku skatījās uz Randu.

Egvēna savilka uzacis.

- Ak tad tā? To jūs, Moiraina Sedaja, man neteicāt.

Rands paraudzījās uz Egvēnu; meitene uz viņu neskatījās, taču viņas balss bija izklausījusies aizdomīgi vienaldzīga.

- Mēs runājām vienu reizi, Rands sacīja. Viņa ģērbjas kā puika, mati tikpat īsi, cik man.

- Tu ar viņu runāji. Vienu reizi, Egvēna lēni pamāja un, novērsusi skatienu, pacēla pie lūpām krūzīti.

- Mina tikai strādā Bērlonas viesu namā, Perins neizturēja. Bet Arams gan ir gluži kas cits.

Egvēna aizrijās ar tēju.

- Pārāk karsta, meitene nomurmināja.

- Kas tas par Aramu? Rands jautāja.

Perins pasmīkņāja, tieši tāpat kā savulaik bija darījis Mats, grasoties dzīt jokus, un aizslēpa seju aiz krūzītes.

- Viens no Pārceļotājiem, Egvēna nevērīgi izmeta, taču viņas vai­gos uzplauka sārti plankumi.

- Viens no Pārceļotājiem, Perins nodudināja. Labi dejo. Lido kā putns. Vai tie nav tavi vārdi, Egvēna? Tikpat kā lidot ar putnu?

Egvēna izlēmīgi nolika malā krūzīti.

- Nezinu, kā jūs, bet es jūtos nogurusi un tūlīt iešu gulēt.

Līdzko Egvēna ietuntuļojās segā, Perins pastiepās un, iebikstījis Randam ribās, piemiedza ar aci. Rands pasmaidīja par spiti visam. Pie joda, reiz taču kaut kas mainīsies! Kaut man par sievietēm būtu tāda saprašana kā Perinām!

- Paklau, Rand, Mats viltīgi iesāka, tev jāpastāsta Egvēnai par lauksaimnieka Grinvela meitu Elzi.

Egvēna pacēla galvu un vispirms paskatījās uz Matu, pēc tam uz Randu.

Rands steigšus sāka klāt sev guļvietu.

, Šobrīd visprātīgāk būtu likties uz auss.

Visi emondārieši, arī Loials, sāka meklēt segas. Moiraina vēl sēdēja, malkojot tēju. Arī Lans. Nemaz nešķita, ka viņš grasītos iet gulēt vai viņam vispār būtu vajadzīgs miegs.

Pat satinušies segās, viņi turējās tuvu cits citam. Lokā ap plītiņu, gan­drīz vai saskaroties, zem segām dusēja augumu uzkalniņi.

- Rand, Mats čukstēja, vai jums ar Minu kaut kas bija? Es viņu pat lāgā neapskatīju. Skaista, bet turpat vai Nīnēvas gados.

- Un kā ar to Elzi? otrā pusē atsaucās Perins. Arī skaista, vai ne?

- Pelni un asinis, Rands murmināja, vai tad nedrīkstu vairs runāt ar meitenēm? Jūs neesat labāki par Egvēnu.

- Turi mēli aiz zobiem, kā teiktu Viedā, Mats izsmējīgi sacīja, ja patiešām negribi par to runāt, es mazliet pagulēšu.

- Labi, Rands noburkšķēja, beidzot pateici kādu prātīgu vārdu.

Tomēr miegs nenāca. Akmens bija ciets, un, lai kā Rands centās iegro­zīties, tomēr caur segu juta bedrītes. Ne uz bridi viņš nespēja aizmirst, ka atrodas Ejās, ko radījuši Melnā aptraipītie cilvēki, pasaules grāvēji. No prāta neizgāja pārlūzušais tilts, zem kura nekā nebija.

Pagriezies Rands ieraudzīja, ka uz viņu skatās Mats; pareizāk sakot raugās cauri viņam. Tumsa lika aizmirst par visām zobgalībām. Pagriezies uz otriem sāniem, jauneklis ievēroja, ka arī Perina acis ir vaļā. Tik nobijies kā Mats viņš neizskatījās, tomēr rokas bija uzlicis uz krūtīm un nervozi sita kopā īkšķus.

Moiraina gāja pa apli, notupās katram ceļiniekam pie galvas un kaut ko klusītēm pateica. Rands nedzirdēja, ko viņa sacīja Perinām, taču redzēja, ka drauga īkšķi vairs nekustas. Pēc tam Aesu Sedaja noliecās virs Randa, ar seju gandrīz pieskardamās viņam, un klusi, mierinoši sacīja:

- Arī šeit tevi sargā tavs liktenis. Pat Melnais nespēj pilnībā mainīt Rakstu. Kamēr vien esmu tavā tuvumā, Melnais tevi neapdraud. Tavi sapņi ir droši. Lai nu kā, vismaz pagaidām tie ir droši.

Moiraina aizslīdēja tālāk pie Mata, un Rands sāka domāt, vai patie­šām viss ir tik vienkārši, kā viņa saka, vai patiešām nekas nedraud. Vai Moiraina gaidīja, ka viņš tam ticēs? Tomēr Rands savā ziņā nudien jutās droši vai vismaz drošāk. Ar tādām domām viņš ieslīdēja miegā un sap­ņus vispār neredzēja.

Viņus uzmodināja Lans. Rands prātoja, vai Sargātājs ir gulējis; nogu­ris viņš neizskatījās, bet šķita pat spirgtāks par viņiem, kas uz pāris stun­dām bija atlaidušies uz cietā akmens. Moiraina atvēlēja laiku tējas uzvārīšanai, taču katrs drīkstēja izdzert tikai pa krūzītei. Brokastis visi paēda seglos, Loialam un Sargātājam jājot priekšgalā. Maltīte bija tāda pati kā allaž: maize, gaļa un siers. Rands domāja, ka maize, gaļa un siers viņam vairs nekad negaršos.

Drīz vien pēc tam, kad jauneklis bija nolaizījis no pirkstiem pēdējās drupatas, Lans klusi paziņoja:

- Kāds mums seko. Vai ari kaut kas.

Viņi atradās tilta vidū, tā abus galus slēpa tumsa.

Mats aši izņēma bultu, ielika lokā un, pirms kāds bija paguvis viņu aizkavēt, raidīja to tumsā aiz viņu mugurām.

- Bet es taču zināju, ka nevajag to darīt, Loials murmināja. Ar Aesu Sedaju drikst ielaisties tikai stēdingā.

Lans nospieda Mata loku lejup, neļaudams ielikt tajā nākamo bultu.

- Beidz, lauku muļķi! Nevar zināt, kas tur ir.

- Šī esot vienigā vieta, kur mums nekas nedraud, ogērs sāka sū­roties.

- Kas gan tādā vietā kā ši var būt, ja ne ļaundari? Mats jautāja.

- Vecajie teica tāpat, un man vajadzēja viņus klausīt.

- Kaut vai mēs, Sargātājs sausi noteica.

- Varbūt kāds ceļotājs, Egvēna ceribu pilnā balsi minēja, vai ogērs.

- Ogēriem pietiek prāta neizmantot Ejas, Loials norūca. Izņe­mot Loialu, kuram nav visi mājās. Vecākais Hamans mūždien tā teica, un viņam bija taisnība.

- Ko tu jūti, Lan? Moiraina vaicāja. Vai tas ir kāds, kas kalpo Melnajam?

Sargātājs lēni nogrozīja galvu.

- Es nezinu, viņš atbildēja, it kā viņu pašu tas pārsteigtu. Nespēju noteikt. Varbūt tās ir tikai Ejas, trupe. Sajūtas viscaur ir nelāgas. Lai kurš tas būtu vai kas -, tas necenšas mūs notvert. Uz pēdējās Salas gandrīz mūs panāca, taču tad metās prom pāri tiltam, lai mēs nesastaptos. Ja es atpaliktu, tad varētu viņu pārsteigt un zinātu, kurš vai kas tas ir.

- Ja atpaliksiet, Sargātāj, Loials noteikti sacīja, līdz mūža galam paliksiet te. Pat ja lasāt ogēru mēlē. Neesmu nedz dzirdējis, nedz lasījis, ka cilvēks bez ogēra palīdzības varētu atrast ceļu, kas ved no pirmās Salas. Vai protat lasīt ogēriski?

Lans atkal nogrozīja galvu, un tad Moiraina teica:

- Kamēr mūs neviens neaiztiek, neko neuzsāksim. Mums nav laika. Nemaz nav laika.

Kad viņi jāja no tilta uz nākamo Salu, Loials sacīja:

- Ja nemaldos, uz pēdējās Ceļa zīmes bija rakstīts, ka no šejienes ved ceļš uz Tarvalonu. Lai tiktu līdz turienei, mums vajadzētu, augstākais, pusi dienas. Mazāk nekā uz Mafaldadaranellu. Esmu pārliecināts, ka…

Lukturu gaismā parādījās Ceļa zīme, un Loials aprāvās. Virs staba akmenī kā rētas vīdēja dziļi ievilktas līnijas, asas un stūrainas. Lans pēkšņi vairs necentās slēpt modrību. Randam radās iespaids, ka Sargātājs jūt pilnīgi visu, pat ceļabiedru elpu, lai gan tāpat kā iepriekš stalti sēdēja seg­los. Pēc mirkļa Lans sāka riņķot ap Ceļa zīmi; viņš meta arvien plašākus lokus, it kā gaidītu uzbrukumu vai pats gatavotos uzbrukt.

- Tas daudz ko izskaidro, Moiraina klusi ierunājās, un vieš bai­les. Tatad. Man vajadzēja iedomāties. Trupe, sabrukums. Man vajadzēja iedomāties!

- Ko iedomāties? Nīnēva prasīja, un vienlaikus Loials jautāja:

- Kas tas ir? Kurš to izdarījis? Savu mūžu neesmu neko tādu nedz redzējis, nedz dzirdējis!

Aesu Sedaja mierīgi izturēja viņu skatienus.

- Trolloki.

Nelikdamies dzirdam pārbiedētos izsaucienus, viņa turpināja:

- Vai Izdzisušie. Tās ir trolloku rūnas. Trolloki atklājuši, kā var iekļūt Ejās. Droši vien tāpēc viņi neievēroti tika līdz Divupei, iziedami caur Vār­tiem pie Maneterenas. Tātad Lāstā ir vismaz vieni Vārti.

Uzmetusi skatienu Lanam, kurš atradis tik tālu, ka bija redzama tikai vāra luktura gaisma, Aesu Sedaja turpināja:

- Maneterena tika nopostīta, taču Vārtus nespēj iznīcināt gandrīz nekas. Nu ir skaidrs, kā Izdzisušajiem izdevās ap Kēmlīnu sapulcināt ne­lielu karaspēku, neradot trauksmi nevienā zemē no Lāsta līdz pat Andorai.

Pieklususi viņa domīgi pieskārās lūpām.

- Taču visus ceļus viņi acīmredzot nezina, citādi būtu iebrukuši Kēmlīnā pa Vārtiem, kurus izmantojām mēs. Jā.

Rands nodrebēja. Iziet caur Vārtiem un tad atklāt, ka viņus tumsā gaida simtiem trolloku, varbūt tūkstošiem, kropli milzeņi ar zvērīgiem ģīmjiem, kas ņurdēdami lec laukā no tumsas, lai nogalinātu? Vai varbūt vēl kas ļaunāks?

- Ejas tik vienkārši izmantot nevar, Lans iebilda.

Sargātāja lukturis atradās ne tālāk par divdesmit soļiem, taču tas atgā­dināja palsu, miglainu bumbu, un tiem, kas stāvēja pie Ceļa zīmes, tas

šķita pavisam tālu. Moiraina veda visus pie Sargātāja. Redzēdams Lana atklājumu, Rands vēlējās, kaut viņa kuņģis būtu tukšs.

Tilta pakājē bija trolloku veidoli sastinguši brīdī, kad tie bija vēzējuši āķainos cirvjus un zobenveida sirpjus. Milzu augumi bija pelēki un bedraini kā akmens, pa pusei iestiguši uzblīdušā, burbuļainā virsmā. Daži burbuļi bija pārsprāguši, pa daļai atsedzot snuķainus viepļus, uz mūžu mūžiem sastingušus dzīvnieciskās bailēs. Dzirdot kādu sev aiz muguras vemjam, Rands norija siekalas, apspiezdams nelabumu. Pat trollokiem tā bija drausmīga nāve.

Dažas pēdas aiz akmens veidoliem tilts beidzās. Ceļa zīme gulēja zemē, saplīsusi neskaitāmos gabalos.

Loials uzmanīgi nokāpa no zirga un nopētīja trollokus, it kā tie varētu atdzīvoties. Pēc tam viņš aši pārcilāja Ceļa zīmes gabalus, atlasīdams ak­menī iestrādātos metāla rakstus. To pabeidzis, ogērs iesēdās atpakaļ seglos.

- Tas bija pirmais tilts ceļā uz Tarvalonu, viņš paziņoja.

Mats ar delnas virspusi berzēja muti, novērsis skatienu no trollokiem. Egvēna bija paslēpusi seju rokās. Rands piejāja pie Belas un pieskārās Egvēnas plecam. Viņa apmetās riņķī un drebēdama piekļāvās Randam. Arī viņš pats būtu drebējis; no tā atturēja tikai Egvēnas tuvums.

- Bet mēs uz Tarvalonu vēl nejāsim, Moiraina sacīja.

Nīnēva viņai uzbruka.

- Kā jūs tādā brīdī spējat būt tik mierīga? Tikpat labi viņu vietā varē­jām būt mēs!

- Iespējams, Aesu Sedaja rāmi atbildēja.

Nīnēva sakoda zobus tā, ka tie nošņirkstēja.

- Man ir iemesls domāt, Moiraina bezkaislīgi turpināja, ka vīriešu kārtas Aesu Sedaji, kas ierīkoja Ejas, sagatavoja slazdus Melnā neradījumiem. Acīmredzot viņi no kaut kā baidījās jau pirms tam, kad Puscilvēki un trolloki tika aizdzīti uz Lāstu. Jebkurā gadījumā mēs nevaram te uzka­vēties, un, lai arī kuru ceļu izvēlēsimies atpakaļ vai uz priekšu -, jādomā, slazdi būs visur. Loial, vai jūs zināt, kur ir nākamais tilts?

- Jā. Paldies Gaismai, tieši vajadzīgā Ceļa zīmes daļa nav cietusi!

Loials beidzot tikpat dedzīgi kā Moiraina vēlējās doties uz priekšu.

Vēl nebeidzis runāt, viņš laida lielo zirgu riksī.

Egvēna kļāvās pie Randa, kamēr viņi šķērsoja vēl divus tiltus. Puisim bija žēl, kad viņa atrāvās, nomurminādama atvainošanos un izspiezdama

smieklus. Ne jau tikai tāpēc, ka viņas tuvums bija patīkams, bet ari tāpēc, ka ir vieglāk būt drosmīgam, ja kāds jāaizsargā.

Moiraina varbūt īsti neticēja, ka viņus gaida slazds, tomēr, lai gan iepriekš ceļiniekus bija steidzinājusi, tagad viņa tos uz priekšu veda lēnāk un apstājās, pirms pagriezās uz tiltu vai kāpa no tilta uz nākamo Salu. Ik pa brīdim Aesu Sedaja viegli paskubināja Aldību un, roku izstiepusi, iztaustīja priekšā gaisu. Pat Loials un Lans nedrīkstēja turpināt ceļu bez viņas atļaujas.

Rands saprata, ka Moirainai par slazdiem ir taisnība, tomēr viņš pētīja tumsu visapkārt, it kā varētu redzēt tālāk par desmit pēdām, nemi­tīgi ausīdamies. Ja jau trolloki var izmantot Ejas, tad viņiem var sekot jebkurš Melnā neradījums. Un ne jau viens vien. Lans gan bija sacījis, ka Ejā neko nejūtot.

Viņi šķērsoja tiltu pēc tilta, papusdienoja zirgu mugurās, atkal šķēr­soja tiltus, un Rands dzirdēja tikai čikstam zem sevis seglus un pakavu dunu. Pa brīdim kāds nokāsējās vai kaut ko pie sevis murmināja. Mazliet vēlāk attālu melnajā tumsā sacēlās vējš. Rands nespēja noteikt, kurā pusē. Sākumā šķita, ka vējš trokšņo tikai viņa iedomās, bet mazliet vēlāk viņš vairs nešaubījās.

Būtu jauki atkal sajust vēju, kaut aukstu.

Piepeši Rands sarāvās.

- Loial, tu taču teici, ka Ejās nav vēja?

Apturējis zirgu pirms pašas Salas un piešķiebis galvu, Loials ieklausī­jās. Ogēra seja viegli nobālēja, un viņš sāka satraukti laizīt lūpas.

- Mašinšins, Loials aizsmacis čukstēja. Melnais vējš. Lai Gaisma mūs apspīd un pasargā! Tas ir Melnais vējš.

- Cik tiltu mums vēl priekšā? Moiraina asi jautāja. Loial, cik vēl tiltu?

- Divi. Manuprāt, divi.

- Nu tad aši! Aesu Sedaja iesaucās un palaida Aldību rikšiem pār Salu. Aši meklējiet tiltus!

Lasīdams Ceļa zīmes rakstu, Loials runāja pats ar sevi vai ar kādu, kurš klausījās.

- Visi iznāca laukā sajukuši, kliegdami par mašinšinu. Gaisma, palīdzi mums! Pat tie, kurus Aesu Sedajas spēja izdziedināt, tie…

Ātri izlasījis rakstu, ogērs izvēlējās tiltu un palaida zirgu auļos, klieg­dams:

- Turp!

Šoreiz Aesu Sedaja neapstājās un gaisu netaustīja, bet mudināja visus traukties uz priekšu. Tilts zem zirgu pakaviem drebēja, virs galvām mežo­nīgi šūpojās lukturi. Loials aši pārlaida skatienu nākamās Ceļa zīmes rak­stam un dzina milzīgo zirgu kā sacīkstēs, neļaudams tam palēnināt soli. Vējš auroja arvien skaļāk. Rands to skaidri dzirdēja, lai arī cik skaļi uz akmens dunēja zirgu pakavi. Vējš bija viņiem aiz muguras, un tā brāzmas tuvojās.

Pie nākamās Ceļa zīmes viņi pat neapstājās. Līdzko lukturu gaismā kļuva redzama baltā līnija, kas vijās uz priekšu, visi auļos metās uz tās pusi. Aiz muguras izgaisa Sala, palika tikai bedrains, pelēks akmens zem kājām un baltā līnija. Rands elsoja tik smagi, ka vairs nezināja, vai vēl dzird vēju.

Viņu priekšā parādījās Vārti ar vīnogulāju kalumiem; tie iznira no melnās tumsas kā sīksīka daļa no mūra. Moiraina pastiepās seglos, pie­skārās akmens vīnogulājiem un tad strauji atrāvās.

- Avendesoras lapas vairs nav! viņa iesaucās. Atslēga pazudusi!

- Gaisma! Mats iesaucās. Sasodītā Gaisma!

Atgāzis galvu, ogērs spalgi kliedza tikpat kā pirms nāves.

Egvēna pieskārās Randa rokai. Meitenes lūpas drebēja, taču viņa tikai skatījās. Rands uzlika plaukstu viņai uz rokas, cerēdams, ka neizskatās vēl vairāk nobijies. Jauneklis dzirdēja, ka pie Ceļa zīmes gaudo vējš. Gandrīz vai šķita, ka brāzmās ļauni kliedz balsis, un, lai gan vārdus saprast neva­rēja, Rands mutē juta rūgtumu.

Moiraina pacēla zizli, un no tā gala izšāvās liesma. Ne jau pavisam balta, kādu Rands atcerējās no Emondāres un kaujas pirms Šadarlogotas. Šo uguni caurstrāvoja šķebinoši dzeltena krāsa, un no liesmas kā sodrēji krita melnas plēksnes. No uguns cēlās plāni, skāņi dūmi; Loials sāka kāsēt, un zirgi satraukti dīdīties. Moiraina piespieda zizli pie vārtiem. Dūmi koda Randam rīklē, dedzināja nāsis.

Mūris kusa kā sviests, lapas un vīnogulāji liesmās sačokurojās un izgaisa. Aesu Sedaja darbojās, cik ātri vien spēdama, taču atvērumam bija jābūt tik lielam, lai visi varētu caur to izkļūt, un tas nebija viegls uzde­vums. Randam šķita, ka kūstošā akmens kārtiņa lien gar arku tik lēni kā gliemis. Apmetnis sakustējās kā vēja brāzmā. Rands pamira.

- Es to jūtu, Mats ierunājās drebošā balsī, lai Gaismā sadegu, jūtu!

Liesma apdzisa, un Moiraina nolaida zizli.

- Darīts, viņa sacīja. Pusdarīts.

Caur akmens kalumu vijās sīka līnija. Randam šķita, ka plaisā atspīd gaisma blāva, tomēr gaisma. Taču, par spīti Moirainas pūlēm, vēl bija divi milzīgi akmens ķīļi, kas veidoja pusloku katrs savā Vārtu pusē. Atvē­rumam bija jābūt pietiekami lielam, lai visi varētu caur to izjāt, turklāt Loialam varbūt būs pilnībā jāpiekļaujas zirga mugurai. Pietika novākt abus akmens ķīļus. Cik tie svēra? Tūkstoš mārciņu? Vairāk? Varbūt par visiem varētu tos nogrūst malā? Varbūt vismaz vienu ķīli varam dabūt nost no ceļa, iekams sāk pūst vējš? Randa apmetni paraustīja brāzma. Viņš cen­tās neklausīties balsu kliedzienos.

Moiraina pakāpās malā, un Lans, salīcis seglos Mandarba mugurā, metās uz priekšu tieši Vārtos. Pēdējā mirklī kara zirgs pagriezās, lai ar plecu skartu akmens mūri, kā bija mācīts kaujā taranēt pretinieku zirgus. Akmens būve nobūkšķēja un padevās, un Sargātāju un zirgu trieciens iznesa cauri Vārtu dūmakainajai mirgoņai. Caur spraugu krita vēla rīta gaisma, bāla un vāra, taču Randam šķita, ka seju dedzina saule vasaras dienvidū.

Tālumā Lans pievilka Mandarba pavadu un, zirgam lēni mīņājoties, pagriezās atpakaļ uz Vārtiem. Rands ilgi negaidīja. Pagriezis Belas galvu uz spraugas pusi, jauneklis smagi uzsita pinkainajai ķēvei pa krustiem. Egvēna paguva vien uzmest viņam pārsteigtu skatienu, un tad jau Bela iznesa meiteni laukā no Ejas.

- Visi kā viens, bēdziet! Moiraina sauca. Ātri! Uz priekšu!

Saukdama Aesu Sedaja izstiepa zizli rokas attālumā, pagriezusi tā

galu pret Ceļa zīmi. No zižļa izšļācās tāda kā šķidra gaisma, pārvērz­damās ugunīgā sīrupā: žilbinoši balti, sarkani un dzelteni šķēpi sprāg­dami šķēla melno tumsu, zibsnīdami kā izbārstīti briljanti. Vējš agonijā gaudoja, nikni kliegdams. Tūkstošiem vējā murminošu balsu granda kā pērkons; ārprāta rēcieni, slāpēta tarkšķēšana un izkaukti solījumi grieza Randa kuņģi otrādi tāpat kā bauda, ko viņš šajās balsis dzirdēja. Puisis jau gandrīz saprata, ko tās saka.

Iespiedis Rudā sānos papēžus, Rands acumirklī izspraucās cauri dūmakainajai mirgoņai, sekodams pārējiem. Caur augumu atkal izskrēja

ledains dzestrums it kā viņš ziemā lēni ar galvu pa priekšu grimtu dīķī un aukstais ūdens mazpamazām apņemtu visu augumu. Tāpat kā pirmajā reizē, arī tagad šķita, ka tas nekad nebeigsies. Prāts tikmēr drudžaini dar­bojās, domādams, vai šajā mirklī viņus nepanāks vējš.

Dzestrums piepeši izgaisa kā pārdurts burbulis, un Rands jau bija viņpus Vārtiem. Zirgs sāka rikšot divreiz ātrāk nekā parasti un paklupa, teju vai pārmezdams jātnieku pāri galvai. Ar abām rokām ieķēries bēra kaklā, puisis turējās pie dzīvības. Kamēr Rands tika atpakaļ seglos, Rudais saņēmās un aulekšoja pie pārējiem, it kā nekas nebūtu noticis. Te bija auksts, bet ne ledaini salts kā Vārtos; tas bija patīkams, ziemīgi dabisks aukstums, kas lēni un vienmērīgi apņēma miesu.

Rands ietinās apmetnī, neatlaizdams skatienu no blāvi mirgojoša­jiem Vārtiem. Lans viņam blakus jāja, salīcis uz priekšu, uzlicis roku uz zobena; viņi abi ar zirgu bija saspringuši, gatavi mesties atpakaļ, ja Moiraina neparādīsies.

Vārti atradās kalna pakājē akmeņu vidū; tos slēpa krūmi, vien vietu­mis kailos, brūnos zarus bija nolauzuši krītoši akmens gabali. Krūmi šķita nedzīvāki nekā Vārtos palikušie akmens kalumi.

Tumsa Vārtos piepūtās kā savāds, garš burbulis uz dīķa virsmas. Visbeidzot no tās izlauzās Moirainas pleci. Aesu Sedaja collu pa collai atrāvās no sava neskaidrā spoguļattēla. Vēl aizvien uz priekšu pastiepusi zizli, viņa vilka aiz sevis Aldību. Acis bailēs pārgriezusi, baltā ķēve dīžājās. Neatlaizdama skatienu no Vārtiem, Moiraina no tiem pamazām attāli­nājās.

Vārti satumsa. Dūmakainā mirgoņa kļuva palsāka, atgādinot ogles zīmējumu, līdz beidzot bija tik melna kā tumsa Eju dzīlēs. Kaut kur tālu iegaudojās vējš, slēpdams balsis, kas pauda neremdināmas alkas pēc dzī­vām būtnēm, kas bija izslāpušas pēc sāpēm un izmisuma pilnas.

Randam šķita, ka balsis čukst viņam ausīs, trīsēdamas arvien tuvāk apziņas robežai, un jau bija saprotamas. Cik jauka miesa, cik jauki to plēst, uzplēst ādu, ādu dīrāt strēmelēs, sapīt, cik jauki sapīt strēmeles, cik jauki, sarkanas lāses krīt, asinis ir tik sarkanas, tik sarkanas, tik saldas, kliedzieni saldi, skaisti kliedzieni, dziedoši kliedzieni, izkliedz savu dziesmu, izdziedi savus kliedzienus…

Čuksti aizpeldēja, tumsa atkāpās un izplēnēja, bet Vārti zem akmens kalumu arkas atkal sāka neskaidri mirguļot.

Rands gari, saraustīti nopūtās. Ne jau viņš vien arī citi atviegloti uzelpoja. Egvēna uz Belas piejāja pie Nīnēvas zirga, un abas sievietes apskāvās, uzlikušas viena otrai galvu uz pleca. Pat Lans izskatījās atvieg­lots, kaut arī skarbie sejas vaibsti neko nepauda; drīzāk par to liecināja viņa poza seglos atslābušiem pleciem un piešķiebtu galvu Sargātājs ska­tījās uz Moirainu.

- Tas netika cauri, Aesu Sedaja teica, es cerēju, ka netiks. Cerēju, ka netiks. Pē!

Nosviedusi zizli zemē, viņa paberzēja roku pret apmetni. Puse zižļa bija pārogļojusies un melna.

- Trupe šeit visu nomaitā.

- Kas tas bija? Nīnēva prasīja. Kas tas bija?

Loials izskatījās apjucis.

- Protams, mašitišins, kas tad cits! Melnais vējš, kas laupa dvēseles.

- Bet kas tas ir? Viedā nerimās. Pat trolloku var redzēt, pieskar­ties tam, ja tikai kuņģis iztur. Bet šis…

Viņa krampjaini nodrebinājās.

- Varbūt kāda atlieka no Neprāta laika, Moiraina paskaidroja. Vai pat no kara ar Ēnu, cīņas par varu. Tik ilgi slēpies Ejās, ka vairs nespēj izkļūt ārā. Neviens pat ogēri nezina, cik tālu ved Ejas vai cik dziļi. Varbūt tas ir saistīts ar pašām Ejām. Loials jau teica, ka Ejas ir dzīvas, un visiem dzīviem organismiem ir parazīti. Varbūt pašas iznīcības radījums, dzimis sabrukuma laikā. Tāds, kas ienīst dzīvi un gaismu.

- Beidziet! Egvēna iekliedzās. Es vairs nespēju klausīties. Es to dzirdēju, tas teica… Viņa drebot aprāvās.

- Vēl jau redzēsim arī ko ļaunāku, Moiraina klusi sacīja.

Rands nodomāja, ka Aesu Sedaja negrib, lai pārējie to dzird.

Gurdi iesēdusies seglos un iekārtojusies, Moiraina svētlaimīgi no­pūtās.

- Tie ir bīstami, skatīdamās uz sagrautajiem Vārtiem, viņa teica, bet pārogļotajam zizlim gan veltīja vien mirkli. Iekšā var ieiet katrs, bet laukā izkļūt gan ne. Līdzko būsim Faldarā, jāsaka Agelmaram, lai sūta šurp cilvēkus, kas Vārtus aizmūrēs ciet.

Moiraina pamāja uz ziemeļiem, kur tālumā virs kailo koku galotnēm dūmakā cēlās torņi.

Četrdesmit sestā nodaļa

Faldara

Jk ^ Vārtiem pletās kalnains apvidus un mežiem apau-

f ļ i f-m guši pauguri, taču ogēru birztalu tuvumā nemanīja. JL JL X Ј-J Vairums koku atgādināja pelēkus skeletus, kas izstie­puši pret debesim kaulainas rokas. Mežu papildināja mūžzaļie augi, taču Rands ievēroja, ka daudziem ir sausas, brūnas skujas vai lapas. Loials neko neteica, tikai skumji šūpoja galvu.

- Viss miris kā Tukšajā zemē, Nīnēva viebdamās teica.

Egvēna drebot ciešāk ietinās apmetnī.

- Lai nu kā, bet mēs izkļuvām laukā, Perins sacīja.

- Bet kur? Mats jautāja.

- Šienārā, Lans paskaidroja. Mēs esam Pierobežā.

Skarbajā balsī skanēja nots, kas vēstīja: šis ir mājas, gandrīz mājas.

Rands, sargādamies no aukstuma, ciešāk ietinās apmetnī. Pierobeža.

Tātad Lāsts jau ir pavisam tuvu. Lāsts. Pasaules acs. Un tas, ko viņi bija nodomājuši darīt.

- Esam pie pašas Faldaras, Moiraina paziņoja, vēl tikai dažas jūdzes.

Virs koku galotnēm ziemeļu un austrumu pusē cēlās torņi, tumši silueti rīta debesis. Ceļiniekiem jājot uz priekšu, tie bieži pazuda aiz kal­niem un mežiem, taču, līdzko viņi tika augstākā vietā, torņi atkal parā­dījās.

Rands ievēroja pāršķeltus kokus, it kā tajos būtu iespēris zibens.

- Tas no aukstuma, Lans sacīja. Dažreiz ziemā ir tik auksti, ka koku sula sasalst, un tad stumbri sašķeļas. Dažreiz naktis tie sprakšķ kā

uguņošanas laikā un gaiss ir tik ledains, ka šķiet arī tas varētu saplīst gabalos. Pēc pēdējās ziemas tādu koku ir vairāk nekā parasti.

Rands nogrozīja galvu. Koki sašķeļas? Parastā ziemā? Nez kādai zie­mai šeit jābūt? Katrā ziņā bija grūti to iedomāties.

- Kurš teica, ka ziema ir beigusies? Mats jautāja, klabinādams zobus.

- Pavasaris pašā plaukumā, aitugan, Lans atbildēja. Jauks pavasa­ris, kad gribas dzīvot. Bet, ja vēlies siltumu, Lāstā to jutīsi.

Mats kaut ko pie sevis noburkšķēja:

- Pelni un asinis! Sasodītie pelni un asinis!

Rands to tik tikko sadzirdēja, tomēr izklausījās, ka draugs lamājas no sirds.

Pie ceļa jau sāka parādīties zemnieku sētas, taču no augstajiem ak­mens skursteņiem dūmi necēlās, kaut ari bija pusdienu gatavošanas laiks. Laukā neredzēja nedz cilvēkus, nedz lopus, lai gan šur tur bija pamests arkls vai rati, it kā saimnieks jebkurā mirklī varētu atgriezties.

Pie kādas mājas netālu no ceļa pagalmā kašājās vientuļa vista. Vienas šķūņa durvis virināja vējš, bet otras ar salauztu apakšējo eņģi bija greizi sašķiebušās. Māja bija augsta, un Randam tā šķita dīvaina; Divupē tādu nebija. Smailais jumts, noklāts ar platiem koka šindeļiem, nolaidās gandrīz līdz zemei. Taču pagalmā valdīja miers un klusums. Suņi neskrēja viņus apriet. Pagalma vidū bija nosviests sirpis, pie akas gulēja apgāzti spaiņi.

Moiraina, viņiem jājot garām un skatoties uz māju, rauca pieri. Viņa paraustīja pavadu, un baltā ķēve pielika soli.

Emondārieši jāja bariņā ap Loialu, mazliet atpalikdami no Aesu Sedajas un Sargātāja.

Rands nogrozīja galvu. Grūti iedomāties, ka te atkal varētu valdīt rosība. Bet viņš jau arī nebija varējis īsti iedomāties, kā būs Ejās. Arī tagad, kad tās jau bija aiz muguras, viņš nespēja Ejas iztēloties.

- Diez vai viņa to gaidīja, Nīnēva klusi teica un pamāja, žestā ietve­rot visas tukšās mājas, kurām viņi bija jājuši garām.

- Nez kurp visi devušies? Egvēna brīnījās. Un kāpēc? Izskatās, ka vēl nesen te dzīvojuši ļaudis.

- Kāpēc tu tā domā? Mats prasīja. Spriežot pēc šķūņa durvīm, neviena te nav jau visu ziemu.

Nīnēva un Egvēna paskatījās uz viņu kā uz muļķi.

- Aizkari logos, Egvēna pacietīgi skaidroja, pārāk plāni ziemai, pat šeit. Tā kā ziemas šeit ir aukstas, jebkura sieviete tādus būtu piekārusi labi ja pirms nedēļas vai divām, varbūt pat vēlāk.

Viedā pamāja ar galvu.

- Aizkari, Perins nosmīkņāja, taču, kad viņas abas vaicājoši iepleta acis, smaids puiša sejā izgaisa. Jā, jums taisnība. Arī sirpis nebija sarū­sējis, tātad guļ pagalmā nepilnu nedēļu. Dīvaini, ka tu to neievēroji, Mat. Un kur nu vēl tie aizkari!

Rands no sāniem paskatījās uz Perinu, negribēdams raudzīties atklāti. Viņa redze bija asāka nekā Perinām vismaz tolaik, kad abi kopā bija devušies trušu medībās, taču sirpja asmeni viņš nebija redzējis tik skaidri, lai uz tā saskatītu rūsu.

- Man vienalga, kurp viņi devušies, Mats noburkšķēja, galvenais ir atrast vietu ugunskuram. Un drīz.

- Bet kāpēc mājas ir pamestas? Rands pie sevis murmināja.

Netālu bija Lāsts, Lāsts ar tiem Izdzisušajiem un trollokiem, kuri

nebija viņus vajājuši Andorā. Lāsts, kurp viņi paši tagad dodas.

Rands ierunājās mazliet skaļāk, lai dzirdētu tikai tie, kas jāja blakus viņam.

- Nīnēva, varbūt jums ar Egvēnu tomēr nevajag doties kopā ar mums uz Aci.

Abas paraudzījās uz jaunekli tā, it kā viņš gvelztu muļķības, taču Rands uzskatīja par savu pienākumu vēl reizi pamēģināt; Lāsts taču bija pavisam tuvu.

- Varbūt pietiek ar to, ka esat tikušas tik tālu. Moiraina taču neteica, ka jums turp noteikti jādodas. Un ari tu, Loial, varētu palikt Faldarā. Pagaidīt mūs tur, kamēr atgriezīsimies. Vai arī tu varētu doties uz Tarvalonu? Varbūt tur atrastos tirgotāju karavāna. Starp citu, varu derēt, ka Moiraina pat sarunātu tev vietu ratos. Kad viss būs galā, Tarvalonā tik­simies.

- Ta’veren, Loiala nopūta izklausījās kā pērkona ducināšana pie apvāršņa. Tu sagriez riņķī dzīves visiem, kas ir ap tevi, Rand Altor, tu un tavi draugi. Jūsu liktenis maina mūsējos.

Ogērs paraustīja plecus, un tad viņa seju piepeši pāršķēla plats, sau­lains smaids.

- Turklāt tikšanās ar Zaļo vīru būs notikums! Vecākais Hamans vienmēr piemin, ka sastapis Zaļo vīru, tāpat arī mans tēvs un vairums vecajo.

- Tik daudzi? Perins brīnījās. Esmu dzirdējis, ka Zaļo vīru ir grūti atrast, un otrreiz nevienam tas nav izdevies.

- Ne jau divreiz, nē, Loials skaidroja. Bet es jau vēl neesmu viņu saticis un tu arī ne. Es domāju viņš no ogēriem tā nevairās kā no cilvē­kiem. Daudz zina par kokiem. Pat koku dziesmas!

- Bet es jau tikai gribēju… Rands iesāka.

Viedā viņu pārtrauca:

- Viņa saka mēs ar Egvēnu arī esam daļa no Raksta, kam jāvijas ap jums trim. Ja var viņai ticēt, šī Raksta daļa aužas tā, ka var apturēt Melno. Baidos, ka arī es viņai ticu pēc visa pašas acīm redzētā. Ja mēs ar Egvēnu dosimies prom, ej nu sazini, kā mainīsies Raksts.

- Es tikai gribēju…

Sieviete viņu atkal asi pārtrauca:

- Es zinu, ko tu mēģināji panākt.

Nīnēva skatījās uz Randu, līdz viņš sāka uztraukti grozīties seglos, bet tad Viedās seja atmaiga.

- Es zinu, ko tu gribēji, Rand. Nejūsmoju ne par vienu Aesu Sedaju un par šo laikam vismazāk. Nevēlos doties uz Lāstu, taču man nepavisam nepatīk Melu tēvs. Ja jūs, puiši… vīrieši, spējat darīt, kas jādara, lai gan labprāt nodarbotos ar kaut ko citu, kāpēc man, tavuprāt, būtu jārīkojas citādi? Un arī Egvēnai?

Nīnēva, šķiet, negaidīja atbildi. Paņēmusi pavadu, viņa saviebusies pameta skatienu uz priekšu, uz Aesu Sedaju.

- Nez vai tik ātri nokļūsim tajā Faldarā. Varbūt viņa domā, ka visu nakti pavadīsim seglos?

Kad Viedā jau bija blakus Moirainai, Mats sacīja:

- Nīnēva nosauca mūs par vīriešiem. Ja nemaldos, vēl vakar viņa teica, ka turamies brunčos, bet nu jau esam iecelti vīriešu kārtā.

- Tev tiešām jāturas mātes brunčos, Egvēna izmeta.

Rands gan šaubījās, ka meitene tā domā. Uz Belas piejājusi pie viņa bēra, Egvēna pieklusināja balsi, lai citi nedzirdētu šķita, ka vismaz Mats ausās.

- Ar Aramu es tikai dejoju, Rand, Egvēna teica, raudzīdamās prom. Tu taču neņem ļaunā, ka dejoju ar vīrieti, kuru nekad vairs nesa­tikšu, vai ne?

- Nē, Rands atbildēja. Kāpēc viņa par to runā tieši tagad? Pro­tams, ne.

Bet tad Rands pēkšņi atcerējās, ko Bērlonā šķiet, jau pirms simt gadiem bija teikusi Mina. Viņa nav paredzēta tev, un tu viņai arī ne. Vis­maz ne tā, kā jūs abi gribat.

Faldara bija uzbūvēta kalnos un pacēlās augstu virs apkaimes. Krietni mazāka par Kēmlīnu, taču pilsētas mūris bija tikpat augsts. Ap to jūdzes attālumā uz visām pusēm neauga nekas garāks par zāli, un arī tā bija zemu nopļauta. Neviens nevarēja pienākt tuvu pilsētai, lai netiktu ievērots no kāda augstā torņa ar koka balustrādēm; torņu šeit bija daudz. Kēmlīnas mūri bija skaisti, savukārt Faldaras cēlējiem, šķiet, bija bijis vienalga, vai mūriem piemitīs krāšņums. Pelēkais akmens izskatījās drūms un nepielū­dzams; tas vēstīja, ka ir paredzēts tikai vienam mērķim aizsargāšanai. Virs balustrādēm vējā skaļi plīkšķēja vimpeļi, radot iespaidu, ka gar mūriem nepārtraukti lido Šienāras melnais vanags.

Lai gan bija auksti, Lans atmeta atpakaļ kapuci un pamāja, lai citi dara tāpat. Moiraina savu jau bija nolaidusi.

- Tāds Šienārā ir likums, Sargātājs skaidroja. Un visā Pierobežā. Iekšpus pilsētas mūriem neviens nedrīkst slēpt seju.

- Vai tad viņi visi ir tik izskatīgi? Mats sāka smieties.

- Ar atsegtu seju Puscilvēks nepaslēpsies, Sargātājs sausi sacīja.

Smaids Randa sejā pagaisa. Mats steigšus nogrūda lejā kapuci.

Augstie, ar tumšu dzelzi apkaltie vārti bija vaļā, un tos sargāja ducis

apbruņotu vīru zeltaini dzeltenos apmetņos; uz tiem bija attēlots melnais vanags. Virs vīru pleciem cēlās gari zobeni, kas bija piesieti uz mugurām, un katram pie jostas karājās plats zobens, vāle vai cirvis. Turpat tuvumā stāvēja sapīti zirgi; rumaku krūtis, kaklus un galvas sedza tērauda plāk­snes, tā radot grotesku iespaidu. Pie kāpšļiem bija nolikti šķēpi. Viss bija kaujas gatavībā. Sargi pat nepakustējās, lai apturētu Lanu, Moirainu un pārējos. Vēl vairāk visi māja, atskanēja priecīgi saucieni.

- Daišan! viņiem jājot garām, kāds sauca, virs galvas vicinādams bruņucimdos sažņaugtās dūres. Daišan!

Pārējie piebalsoja:

- Lai slavēti cēlēji! Kiserai ti Vanšo!

Loials izskatījās pārsteigts, bet tad ogēra sejā atplauka smaids un viņš sāka māt pretī.

Viens vīrs gabaliņu paskrēja līdzās Lana zirgam. Apbruņojums viņam it nemaz netraucēja.

- Vai zelta dzērve atkal lido, Daišan?

- Miers, Ragan, Sargātājs īsi atbildēja.

Sargs atpalika. Lans māja pretī, taču viņa seja piepeši sadrūma.

Kad ceļinieki jāja pa bruģētajām ielām, pilnām ar ļaudīm un ratiem, Rands bažīgi rauca pieri. Faldara vai plīsa pa šuvēm, taču cilvēki šeit neatgādināja Kēmlīnas satraukto pūli, kas, lai arī kā ķildojās, tomēr bau­dīja krāšņo pilsētu, un arī Bērlonas burzmu neatgādināja. Sabāzuši kopā galvas, faldarieši ar alvas krāsas acīm bezkaislīgi noraudzījās, kā viņi jāj garām. Visas šķērsieliņas un vairums ielu bija ratu un vezumu pilnas, vis­apkārt slējās mājas lietu un mēbeļu kalni; apkaltie koferi bija piebāzti līdz malām, un no tiem līda laukā apģērbs. Uz tā visa čurnēja bērni. Pieaugu­šie turēja jaunuļus vietā, kur tos varēja labi uzmanīt; bērniem neļāva klīst apkārt, pat rotaļāties bija liegts. Mazie uzvedās klusāk par pieaugušajiem, viņu lielajās acīs bija vajātu zvēru skatiens. Starp ratiem visos kaktos un spraugās uz ātru roku uzslietie aploki bija pinkainu liellopu un raibu cūku pilni. Ļaudis klusēja, bet vistas satraukti kladzināja, pīles pēkšķēja, zosis gāgināja. Rands aptvēra, kurp aizceļojuši visi laucinieki.

Sargātājs veda biedrus uz cietoksni pilsētas centrā varenu akmens celtni visaugstākā kalna virsotnē. Cietokšņa mūrus, virs kuriem pacēlās sargtorņi, apjoza dziļš, plats aizsarggrāvis; tā dziļumā slējās cilvēka lie­luma pīķu mežs ar smailiem galiem. Pēdējā aizsardzības vieta, ja nu pil­sēta kristu. Apbruņots vīrs pie vārtu sargtorņa iesaucās:

- Sumināts, Daišan!

No cietokšņa cits atkliedza:

- Zelta dzērve! Zelta dzērve!

Viņi šķērsoja aizsarggrāvi pār nolaistu tiltu, zirgu pakaviem uz resna­jiem baļķiem dunot, bet pēc tam jāja zem pacelta aizsargrežģa ar asiem lejupvērstiem pīķiem. Ticis viņpus vārtiem, Lans nolēca zemē un veda aiz pavadas Mandarbu, mādams, lai pārējie dara tāpat.

Pirmais pagalms bija plašs, ar lielām akmens plāksnēm izklāts lau­kums; to apjoza torņi un izrobots mūris, tikpat draudīgs kā pilsētas mūris. Lai arī cik liels bija pagalms, tas tomēr šķita ļaužu pārpilns. Šeit valdīja tāda pati drūzma kā ielās, kaut gan zināma kārtība te bija. Visap­kārt redzēja bruņotus vīrus un zirgus. Gar laukuma malām rindojās smē­des, kurās ražena auguma vīri ar ādas skotelēm visur divatā dimdināja āmurus. Darbojās plēšas, ēzēs rēca uguns. Uz smēdi plūda nepārtraukta ļaužu straume, un kalēji kala pakavu pēc pakava. Savukārt ieroču meistari gatavoja bultu pēc bultas; līdzko grozs bija pilns, kāds to paņēma, nolie­kot vietā tukšu.

Atskrēja zirgu puiši melni zeltainās livrejās, izpalīdzīgi un smaidoši. Rands aši nocēla no segliem mantas un nodeva bēri zirgu puiša rokās, un tad viņiem cienīgi paklanījās bruņās un ādās tērpies vīrs. Virs bruņām viņam bija spilgti dzeltens mētelis ar sarkanām malām, uz krūtīm dižojās melnais vanags, bet uz dzeltenā apmetņa pelēka pūce. Vīrietis bija kailu galvu, bez bruņucepures; būtībā viņš bija plikgalvis, jo mati bija nodzīti līdz ādai, atstāta tikai viena šķipsna, kas bija sasieta ar ādas auklu.

- Kur tas laiks, Moiraina Aesu Sedaja! Prieks jūs atkal redzēt, Daišan! Nudien prieks.

Paklanījies Loialam, viņš nomurmināja:

- Lai slavēti cēlēji! Kiserai ti Vanšo!

- Es neesmu to pelnījis, Loials cieņpilni atbildēja. Neko īpašu neesmu paveicis. Tsingu ma choba.

- Jūs mūs pagodināt, cēlēj, vīrs turpināja. Kiserai ti Vanšo!

Pēc tam viņš pievērsās Lanam.

- Paziņojām Agelmaram, Daišan, līdzko jūs ieraudzījām. Viņš jau gaida. Lūdzu, turp!

Viņi sekoja vīram cietoksnī, iedami pa plašiem akmens gaiteņiem. Pie sienām karājās krāsaini gobelēni un gari zīda audekli ar medību un kauju ainām.

- Man prieks, ka ziņa jūs sasniedza, Daišan! Vai atkal pacelsiet karogu ar Zelta dzērvi? viņš jautāja.

Gaiteņi bija askētiski, izņemot sienu greznojumus, un arī tajos tēlu daudzums bija ierobežots un saturs atklāts paskopi, kaut arī spilgtās krāsās.

- Vai patiešām viss ir tik ļauni, kā šķiet, Ingtar? Lans klusi vaicāja.

Randam šķita, ka Sargātājam ausis noraustās tāpat kā ogēram.

Virs papurināja galvu, matu šķipsna uz galvas sakustējās, taču smaids sejā atausa tikai vēlāk, it kā vilcinoties.

- Nekad nav tik slikti, kā šķiet, Daišan. Šogad vien mazliet ļaunāk nekā parasti. Visu ziemu mums uzbruka trolloki, pat visbargākajā salā. Taču nebija ļaunāk kā citviet gar robežu. Naktis vēl ari tagad , bet ko gan citu var gaidīt pavasari, ja to maz var saukt par pavasari. Izlūki, kuriem palaimējas atgriezties no Lāsta, ziņo par jaunām trolloku apmetnēm. Nepārtraukti saņemam vēstis, ka tās rodas un rodas. Bet Tārvina aizā, Daišan, stāsimies viņiem pretī un padzīsim kā allaž.

- Protams, Lans atbildēja, lai gan ne pārāk pārliecināti.

Smaids Ingtara sejā nodzisa, bet tūlīt ari atgriezās. Klusēdams ievedis viesus Agelmara kunga kabinetā, virs atvainojās, ka viņam ir steidzamas darīšanas, un aizgāja.

Kabinets, gluži kā viss cietoksnis, bija iekārtots praktiski; ar šaujamlūkām ārsienā un smagu režģi biezu durvju priekšā, kurās arī bija šaujamlūkas; durvis nostiprināja dzelzs stīpas. Kabinetā bija tikai viens gobelēns, kas noklāja visu sienu; tajā bija attēloti vīri Faldaras bruņo­jumā, kuri kalnu pārejā cīnījās ar mīrddrālu un trollokiem.

No mēbelēm šeit bija tikai lāde, daži krēsli un divi sienas plaukti, kas piesaistīja Randa uzmanību tāpat kā gobelēns. Vienā atradās abpusgriezigs zobens, garāks par cilvēku, tam blakus necilāks platais zobens, bet zemāk naglota vāle un garš vairogs pūķa formā ar zīmējumu trim lapsām. Otrajā plauktā stāvēja bruņutērps pilnā kaujas gatavībā. Bru­ņucepure ar seksti un restēm sejas aizsardzībai bija uzlikta uz kaklsega dubultbruņām. Vēl tur bija bruņukrekls ar šķēlumu lai jāt būtu vieg­lāk un spīdīgi nodilis ādas krekls, kā arī krūšu bruņas, bruņucimdi, aizsargbruņas ceļgaliem, elkoņiem, tāpat arī pleciem, rokām un kājām. Pat šeit, pilsētas sirdī, ieroči un bruņas bija pilnīgā kaujas gatavībā. Tāpat kā mēbeles, ari apbruņojums bija praktisks, kaut ari bagātīgi rotāts ar zeltu.

Līdzko viņi ienāca kabinetā, Agelmars piecēlās un pagāja viesiem pretī. Uz galda bija saliktas kartes, papīru kaudzes, un tintnīcās bija sasprausti spalvaskāti. Pirmajā acu uzmetienā vīrs zilajā samta mēteli ar augsto, plato apkakli un mīkstajos ādas zābakos šķita pārāk lēnīgs tādai

istabai, taču, ieskatoties vērīgāk, iespaids bija gluži cits. Tāpat kā visiem karotājiem, kurus Rands līdz šim bija redzējis, ari Agelmaram galva bija noskūta; bija atstāta tikai viena šķipsna, un tā pati bija sniegbalta. Seja bija tikpat skarba kā Lanam, vien acu kaktiņos vidēja krunciņas; pašas acis atgādināja brūnus akmeņus, taču šobrīd tās smaidīja.

- Miers! Prieks jūs atkal satikt, Daišan, Faldaras valdnieks iesāka.

- Un jūs, Moiraina Aesu Sedaja, varbūt vēl vairāk. Jūsu klātbūtne mani silda, Aesu Sedaja!

- Ninte calichniye no domashita, Agelmar Daišan, Moiraina cienīgi atbildēja, taču pēc balss varēja noprast, ka viņi ir seni draugi. Tik laipna sagaidīšana mani silda, Agelmara kungs.

- Kodome calichniye ga ni Aesu Sedaji hei. Jums, Aesu Sedaja, mūsu durvis ir atvērtas dienu un nakti.

Viņš pievērsās Loialam.

- Tu esi tālu no savas stēdingas, ogēr, bet tu parādi godu Faldarai. Lai mūžīgi slavēti cēlēji! Kiserai ti Vanšo hei.

- Es neesmu to pelnījis, Loials paklanījās. Tas esat jūs, kas mani pagodina.

Ogērs raudzījās uz drūmajām akmens sienām, it kā izcīnītu iekšēju cīņu. Rands nopriecājās, ka vismaz šoreiz Loials spēj izteikties īsi.

Klusiem soļiem ieradās kalpotāji melni zeltainās livrejās. Daži nesa paplātes ar salocītiem, mitriem un karstiem dvieļiem, ar kuriem ceļinie­kiem noslaucīt noputējušās sejas un rokas. Savukārt citi nesa vīna krūkas un sudraba bļodas ar žāvētām plūmēm un aprikozēm. Agelmara kungs pavēlēja sagatavot viesiem istabas un vannu.

- No Tarvalonas ceļš šurp ir garš, viņš teica, jūs noteikti esat noguruši.

- Mēs izvēlējāmies īsāko ceļu, Lans atbildēja, lai gan tas bija nogurdinošāks nekā garais.

Pārsteigts, ka Sargātājs vairs neko nesaka, Agelmars vienkārši turpi­nāja:

- Atpūtīsieties dažas dienas, un būsiet atspirguši.

- Es lūdzu patvērumu tikai uz vienu nakti, Agelmara kungs, Moi­raina atteica, mums un mūsu zirgiem. Un no rīta arī svaigus krājumus, ja varat to atļauties. Baidos, ka mums jādodas ceļā jau mazā gaismiņā.

Agelmara vaigs apmācās.

- Bet es domāju… Moiraina Sedaja, man nav tiesību no jums to pra­sīt, taču Tārvina aizā jūs būtu tūkstoš šķēpu vērta. Un arī jūs, Daišan. Uzzinājuši, ka Zelta dzērve atkal lido, nāktu tūkstoš vīru.

- Septiņi torņi ir sagrauti, Lans asi sacīja, un Malkiēra gājusi bojā; daži izdzīvojušie atrodas kur nu kurais. Esmu Sargātājs, Agelmar, zvērējis Tarvalonas liesmai, un man priekšā ir ceļš uz Lāstu.

- Protams, Daiš… Lan. Protams! Taču dažas dienas šur vai tur lie­lākais, pāris nedēļu neko nemainīs. Jūs esat mums vajadzīgs. Jūs un Moiraina Sedaja.

Moiraina paņēma no sulaiņa sudraba biķeri.

- Ingtars acīmredzot uzskata, ka spēsiet uzveikt šos draudus, tāpat kā esat uzveikuši daudzos iepriekšējos gados.

- Aesu Sedaja, Agelmars greizi pasmaidīja, ja Ingtaram uz Tār­vina aizu vajadzētu jāt vienam, viņš vienalga visu ceļu apgalvotu, ka trolloki atkal tiks patriekti. Viņš ir tik lepns, ka gluži vai tic, ka spēj to paveikt viens.

- Šoreiz viņš, Agelmar, nav tik pašpārliecināts, kā jums šķiet. Sargā­tājs paņēma biķeri, taču vīnu nedzēra. Vai tiešām izredzes ir tik drūmas?

Mirkli vilcinājies, Agelmars izvilka no papīru kaudzes karti. Brīdi ska­tījies neko neredzošām acīm, viņš pagrūda to malā.

- Kad mēs dosimies uz aizu, vīrs klusi sacīja, ļaudis tiks pārvietoti uz dienvidiem, uz Falmoranu. Varbūt galvaspilsēta noturēsies. Miers, tā tam vajadzētu būt! Kaut kas taču noturēsies.

- Ir tik ļauni? Lans jautāja.

Agelmars gurdi pamāja ar galvu.

Rands pārmija satrauktus skatienus ar Matu un Perinu. Nebija grūti noticēt, ka trolloki pulcējas Lāstā, lai viņu notvertu, viņus visus trīs. Agel­mars drūmi turpināja:

- Kandora, Arafela, Saldēa ziemā trolloki siroja visās šajās pilsētās. Pēc trolloku kariem tie ir pirmie uzbrukumi, turklāt nepieredzēti nikni, plaši un neatlaidīgi. Visi karaļi un padomes ir pārliecināti, ka no Lāsta draud liels uzbrukums, un visos Pierobežas nostūros domā, ka uzbruks tieši viņiem. Nedz izlūki, nedz Sargātāji neziņo, ka pie robežas trolloki koncentrētu spēkus, kā to darām mēs, lai gan uzskata, ka tas ir iespējams, tāpēc savam karaspēkam jāpaliek uz vietas. Klusi klīst baumas, ka tuvojas pasaules gals un Melnais atkal ir brīvībā. Šienāras vīri būs vienīgie, kas

jās uz Tārvina aizu, un pārspēks ir ienaidnieka pusē, desmit pret vienu mūsējo. Vismaz desmit. Var gadīties, ka tas būs pēdējais Šķēpu brālības uzbrukums.

Lan nē! Daišan! Malkiēras kronētais kara pavēlnieks esat jūs, lai arī ko sakāt. Daišan, Zelta dzērves karogs priekšgalā dos drosmi vīriem, kuri zina, ka jāj uz ziemeļiem mirt. Vēsts izplatīsies kā meža ugunsgrēks, un, lai gan valdnieki liks palikt uz vietas, ieradīsies karotāji no Arafelas un Kandoras, pat no Saldēas. Viņi nepagūs piebiedroties mums aizā, tomēr var izglābt Šienāru.

Lans raudzījās biķerī. Viņa sejas izteiksme nemainījās, taču uz rokas uzlija vīns, jo sudraba trauks saujā saliecās. Sulainis paņēma salauzīto biķeri un noslaucīja ar drāniņu Sargātāja roku, bet cits kalpotājs atnāca ar jaunu biķeri. Pirmais sulainis tikmēr jau bija aizslīdējis prom. Sargātājs nelikās neko redzam.

- Es nevaru! viņš aizsmacis čukstēja.

Kad Lans pacēla galvu, viņa zilajās acīs dega nikna uguns, lai gan balss skanēja rāmi un bezkaislīgi.

- Agelmar, es esmu Sargātājs. Lana asais skatiens pārslīdēja pār Randu, Matu un Perinu un visbeidzot apstājās pie Moirainas. Mazā gaismiņā es jāšu uz Lāstu.

Agelmars smagi nopūtās.

- Moiraina Sedaja, varbūt vismaz jūs paliksiet? Aesu Sedajas klāt­būtne daudz ko mainītu.

- Es nevaru, Agelmara kungs. Moiraina šķita uztraukta. Mums priekšā ir kauja, un, lai gan tā nav nejaušība, ka pie Šienāras pulcējas trolloki, mūsu kauja, izšķirošā kauja ar Melno, notiks Lāstā pie Pasaules acs. Jums jāizcīna sava kauja, mums sava.

- Jūs taču neteiksiet, ka viņš ir brīvībā! Nesatricināmi mierīgais Agelmars nu izklausījās satriekts.

Moiraina aši papurināja galvu.

- Vēl ne. Ja mēs pie Pasaules acs gūsim virsroku, Melnais varbūt nekad netiks brīvībā.

- Aesu Sedaja, bet vai jūs spēsiet atrast Aci? Ja no tā ir atkarīga Melnā apturēšana, varbūt jau varam uzskatīt sevi par mirušiem? Daudzi to ir mēģinājuši, bet nevienam nav izdevies.

- Spēšu, Agelmara kungs. Cerība vēl nav zaudēta.

Agelmars nopētīja Moirainu, pēc tam pārējos. Nīnēva un Egvēna viņu, šķiet, mulsināja; laucinieciskie tērpi krasi atšķīrās no Moirainas zīda, kaut arī apģērbs ceļā bija cietis visām trim.

- Vai arī viņas ir Aesu Sedajas? Agelmara balsī skanēja šaubas.

Moiraina papurināja galvu, vēl vairāk viņu samulsinādama. Pēc tam

Agelmara skatiens aizslīdēja pie Emondāres jaunekļiem, visbeidzot apstājoties pie Randa; puisis berzēja sarkanajā audumā ietīto zobenu pie jostas.

- Jums gan ir īpatnēja gvarde, Aesu Sedaja. Viens cīnītājs, uzmetis skatienu Perinām un cirvim pie viņa jostas, Agelmars piebilda, varbūt divi. Abi gandrīz vēl zēni. Atļaujiet piedāvāt man no savas puses vīrus. Simt šķēpu vairāk vai mazāk aizā daudz neizšķirs, bet jums vajag vairāk nekā vienu Sargātāju un trīs jaunekļus. Arī divas sievietes daudz nepalī­dzēs, ja vien viņas nav aijeli maskās. Šogad Lāsts ir ļaunāks nekā parasti. Tas… viļņojas.

- Simt šķēpu būtu par daudz, Lans atbildēja, un tūkstoš par maz. Jo lielākā pulkā ieradīsimies Lāstā, jo vairāk iespēju pievērst sev uzma­nību. Mums jāmēģina sasniegt Aci bez cīņas. Jūs taču zināt, kāds ir iznā­kums, ja Lāstā trolloki ar varu kādu iesaista kaujā.

Agelmars drūmi pamāja, tomēr padoties negrasījās.

- Labi, tad mazāk. Pat ar desmit kārtīgiem vīriem būs drošāk pavadīt Moirainu Sedaju un tās abas sievietes līdz Zaļajam vīram nekā paļauties tikai uz šiem jauniešiem.

Rands pēkšņi saprata: Faldaras kungs domā, ka tieši Nīnēva un Egvēna kopā ar Moirainu cīnīsies pret Melno. Tas bija saprotams. Šādā cīņā būs jāizmanto Vienspēks, tātad karos sievietes. Tādā cīņā būs jāiz­manto Spēks. Sabāzis īkšķus aiz zobena jostas, Rands stingri ieķērās sprā­dzē, lai netrīcētu rokas.

- Mums nevajag jūsu vīrus, Moiraina sacīja.

Agelmars atkal atvēra muti, bet Aesu Sedaja turpināja, nelaizdama viņu pie vārda.

- Tada ir Acs daba, un tāda ir Zaļā vīra daba. Cik ļaužu no Faldaras atraduši Zaļo vīru un Aci?

- Cik? Agelmars paraustīja plecus. Pēc Simtgadu kara tik, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Ne vairāk par vienu no visas Piero­bežas.

- Neviens nespēj atrast Pasaules aci, Moiraina turpināja, ja Zaļais virs nevēlas, lai to atrastu. Panākumu atslēga ir nepieciešamība un neat­laidība. Es zinu ceļu, jo esmu tur bijusi.

Rands pārsteigts strauji pagrieza galvu, tāpat arī pārējie emondārieši, taču Aesu Sedaja nelikās to redzam.

- Pietiks jau ar to, ka būs viens, kurš meklēs slavu, kurš gribēs pie­skaitīt savu vārdu tiem četriem, un mēs nekad neatradīsim Aci, kaut arī es mūs aizvedīšu tieši uz to vietu, ko atceros.

- Bet vai jūs pati esat redzējusi Zaļo vīru, Moiraina Sedaja? Faldaras kungs godbijīgi jautāja, pēc mirkļa saviebdamies. Ja jau esat tikušies…

- Atslēga ir nepieciešamība, Moiraina klusi teica, un nav lielākas nepieciešamības par manējo. Par mūsu nepieciešamību. Turklāt man ir kaut kas tāds, kā nebija citiem meklētājiem.

Aesu Sedajas skatiens bija kā piekalts Agelmaram, taču Rands skaidri redzēja, ka tas uz mirkli aizslīd pie Loiala. Jauneklis pārmija skatienus ar Loialu, kurš paraustīja plecus.

- Taverens, ogērs izdvesa.

Agelmars pameta uz augšu rokas.

- Kā teiksiet, tā būs, Aesu Sedaja. Miers! Ja lielajai kaujai lemts notikt pie Pasaules acs, manī riešas kārdinājums jums sekot ar Melnā vanaga karogu, nevis doties uz aizu. Es varētu izcirst jums ceļu…

- Tās būtu šausmas, Agelmara kungs. Gan Tārvina aizai, gan Acij. Jums ir sava kauja, mums sava.

- Miers! Kā teiksiet, Aesu Sedaja.

Pieņēmis lēmumu lai ari kā tas viņam pašam nepatika -, Faldaras kungs, šķiet, izmeta šīs domas no savas skūtās galvas. Viņš aicināja viesus pie galda, kur nemitīgi uzsāka sarunas par vanagiem, zirgiem un suņiem, un pat neieminējās par trollokiem, Tarvina aizu vai Pasaules aci.

Ēdamistaba bija tikpat askētiska un vienkārša kā Agelmara kunga kabinets; kaut arī tajā nebija tikai galds un krēsli vien, visapkārt redzēja skaidras līnijas un formas. Skaisti, taču askētiski. Istabu apsildīja liels kamīns, taču nebija tik silts, lai cilvēku sastindzinātu āra aukstums, ja nu viņu pēkšņi paaicinātu laukā. Sulaiņi livrejās atnesa zupu, maizi un sieru. Viņi runāja par grāmatām un mūziku, lidz beigās Agelmara kungs ievē­roja, ka emondārieši klusē. Kā labs saimnieks viņš sāka neuzkrītoši uzdot jautājumus, gribēdams salauzt šo klusumu.

Rands jau drīz vien atskārta, ka viņam ir jāapspiež vēlme stāstīt par Emondāri un Divupi. Bija jāpiepūlas nepateikt par daudz. Jauneklis cerēja, ka arī pārējie valdīs mēli, sevišķi Mats. Nīnēva turējās savrup, klusi ieturēdama maltīti.

- Divupē ir tāda dziesma, Mats iesāka, “Mājupceļš no Tarvina aizas”.

Puisis aprāvās, it kā aptvēris, ka stāsta to, ko citi vairās pat pieminēt.

Taču Agelmars mierīgi atbildēja:

- Nav nekāds brīnums. Daudzu gadu gaitā reti kura zeme nesūtīja savus vīrus turēties pretī Lāstam.

Rands paskatījās uz Matu un Perinu. Mata lūpas izrunāja vārdu Maneterena.

Agelmara kungs kaut ko pačukstēja ausī sulainim, un tas, kamēr pārē­jie kalpotāji novāca traukus, pazuda un pēc mirkļa atgriezās ar skārda kārbu un māla pīpēm, kuras pasniedza Lanam, Loialam un Agelmara kungam.

- Divupes tabaka, kamēr viesi pildīja pīpes, Faldaras kungs sacīja.

- Pie mums tā ar uguni jāmeklē, bet ir vērts pacensties.

Loials un abi vecākie vīri apmierināti pūta dūmus, un Agelmara kungs pievērsās ogēram.

- Rādās, ka tevi māc bažas, cēlēj. Ceru, ka nemoka ilgas. Cik sen jau esi prom no stēdingas?

- Nē, tās nav ilgas. Nav nemaz tik sen, kopš devos ceļā, Loials paraustīja plecus un sāka žestikulēt, un no viņa pīpes tikmēr augšup grie­zās zilganpelēki dūmi. Es gaidīju cerēju -, ka te vēl būs birztala. Ka vismaz kaut kas būs palicis no Mafaldadaranellas.

- Kiserai ti Vanšo, Agelmars norūca. Pēc trolloku kariem palika vien atmiņas, Loial, Arenta dēls, un ļaudis, kas atjaunoja pilsētu. Viņi nespēja precīzi restaurēt jūsu darbu, un arī es to nevarētu. Ogēri bija radījuši tik sarežģītas līnijas un rakstus, ko cilvēka acs un rokas nespēj uztvert un atveidot. Varbūt mēs negribējām neizdevušos jūsu darba pakaļdarinājumus, turklāt tas mums pastāvīgi atgādinātu par zaudējumu. Vienkāršībai ir savs skaistums, vienkārša līnija ir kā zieds starp klintīm. Akmeņu raupjums ziedu dara jo skaistāku. Mēs cenšamies pārāk nekavē­ties pagātnē. Tāds smagums var salauzt pat visspēcīgāko sirdi.

- Rozes ziedlapiņa ūdenī, Lans klusi deklamēja. Virs dīķa nozib zivjdzenītis. Nāves vidū virmo dzīves daile.

- Jā, Agelmars pamāja ar galvu. Jā. Arī man tas vienmēr ir sim­bolizējis dzīves pilnību.

Abi viens otram pamāja.

Lans un dzeja? Šis vīrs nudien bija kā sīpols. Pietika tikai iedomāties, ka Sargātājs ir iepazīts, un atklājās kāda līdz šim slēpta kārta.

Loials lēni māja ar galvu.

- Varbūt arī es pārāk daudz domāju par aizgājušo laiku. Taču birzta­las bija skaistas.

Lai nu kā, bet uz askētisko telpu ogērs skatījās tā, it kā atklātu to no jauna, piepeši ievērojis ko redzēšanas vērtu.

Istabā ienāca Ingtars un paklanījās Agelmara kungam.

- Lūdzu, atvainojiet, kungs, bet jūs gribējāt, lai ziņoju, ja notiek kas ārkārtējs, lai arī cik nenozīmīgs tas šķistu.

- Jā. Kas noticis?

- Tīrais sīkums, kungs. Kāds svešinieks gribēja iekļūt Šienārā. Nav vietējais. Spriežot pēc izrunas, no Lugarderas. Vismaz tā izklausījās. Kad dienvidu vārtu sargi gribēja viņu izvaicāt, šis aizbēga. Tika redzēts ieskrie­nam mežā, bet pēc mirkļa jau centās pārrāpties pār mūri.

- Sīkums? Agelmars piecēlās; krēsla kājas noskrapstēja pret grīdu. Miers! Torņa sardze ir tik nevērīga, ka svešinieks var pienākt pie mūra nepamanīts, un tas, tavuprāt, ir tīrais sīkums?

- Viņš ir vājprātīgs, kungs. Ingtara balsī jautās godbijība. Trakos aizsargā Gaisma. Varbūt Gaisma apžilbināja sarga acis, tāpēc svešajam izdevās tikt līdz mūrim. Viens nabaga neprātis taču nevar nodarīt neko ļaunu.

- Vai viņš jau ir cietoksnī? Labi. Vediet pie manis. Nekavējoties!

Ingtars paklanījās un aizgāja. Agelmars pievērsās Moirainai:

- Lūdzu, atvainojiet, Aesu Sedaja, bet man tas jāpārbauda. Varbūt šis svešinieks patiešām ir tikai nožēlojams, Gaismas apžilbināts neveiks­minieks, taču… pirms divām dienām pieci mūsu pašu cilvēki naktī tika pieķerti, zāģējot staļļa vārtu eņģes. It kā nieks, taču ar to būtu gana, lai pilsētā iekļūtu trolloki. Agelmars saviebās. Jādomā, ka Melndraugi, lai gan riebjas pat domāt, ka Šienārā tādi ir. Pūlis viņus saplosīja gaba­los, sargi pat nepaguva tos apcietināt, tāpēc es nekad neuzzināšu patie­sību. Ja šienāriešu vidū var būt Melndraugi, tad no svešiniekiem šajos

laikos jāsargājas jo īpaši. Ja vēlaties doties pie miera, likšu ierādīt jums istabas.

- Melndraugi neievēro nedz robežas, nedz asinis, Moiraina teica. Viņi ir atrodami visās zemēs, taču nevienai nepieder. Arī es pati esmu ieinteresēta tikties ar šo viru. Raksts veido Tīmekli, Agelmara kungs, taču nav zināms, kāds tas beigās būs. Iespējams, tas pasauli sajauks vai izārdīs, un Rats uzsāks jauna audekla aušanu. Tāpēc pat kāds nieks var mainīt Tīmekļa veidolu. Un tāpēc es cenšos ievērot neparastus sīkumus.

Agelmars uzmeta skatienu Nīnēvai un Egvēnai.

- Kā vēlaties, Aesu Sedaja.

Ingtars atgriezās kopā ar diviem sargiem, kuri rokās turāja garus šķē­pus; viņi veda vīru, kas atgādināja uz āru izgrieztu lupatu maisu. Veča seju klāja netīrumu kārta, nekoptie, neapgrieztie mati un bārda bija savēlušies. Salīcis viņš iegāja istabā, šaudīdams iekritušās acis uz visām pusēm. Telpā uzvēdīja skāņa smaka.

Rands dedzīgi pieliecās uz priekšu, gribēdams zem netīrumiem kaut ko saskatīt.

- Jums nav iegansta mani aizturēt, skrandainis iesmilkstējās. Esmu tikai nožēlojams nabags, kuru Gaisma atstājusi, un, tāpat kā visi, meklēju patvērumu no Ēnas.

- Dīvaini, ka tieši Pierobežā… Agelmars iesāka, bet Mats viņu pār­trauca.

- Pauninieks!

- Padans Fains, Perins apstiprinoši pamāja.

- Ubags, Rands izdvesa, piepeši zaudējis balsi.

Redzot Faina acīs uzliesmojam naidu, Rands atsprāga atpakaļ.

- Viņš par mums prašņāja Kēmlīnā. Noteikti tas pats vecis!

- Tad jau tas tomēr attiecas uz jums, Aesu Sedaja, Agelmars novilka.

Moiraina pamāja ar galvu.

- Baidos, ka jums ir taisnība.

- Es negribēju, Fains sāka raudāt.

Netīrumu slāni uz skrandaiņa vaigiem vagoja lielas asaru lāses, tomēr tās nespēja izsūkties līdz ādai.

- Viņš mani piespieda! Viņš un viņa degošās acis.

Rands sarāvās. Mats pabāza roku zem mēteļa, protams, atkal sagrāb­dams Šadarlogotas dunci.

- Viņš pārvērta mani dzinējsunī! Savā sunī, lai es, ne brīdi neatpūties, ošņātu un sekotu. Paliku par suni arī tad, kad viņš mani patrieca.

- Tas nudien attiecas uz mums visiem, Moiraina drūmi atzina. Agelmara kungs, vai te ir kāda vieta, kur es varētu parunāt ar viņu aci pret aci?

Pauzdama nepatiku, viņa saknieba lūpas.

- Un vispirms nomazgājiet! Man varbūt būs viņam jāpieskaras.

Agelmars pamāja ar galvu un kaut ko klusi pateica Ingtaram, kurš tūlīt

pazuda no istabas.

- Neviens man neko nepiespiedīs!

Ta vēl bija Faina balss, taču nu viņš nevis činkstēja, bet augstprātīgi šņāca; staltu stāju, nesalicis. Atgāzis galvu, viņš sauca uz griestiem:

- Nekad vairs! Es to ne…!

Nu viņš raudzījās uz Agelmaru kā sev līdzīgu, bet uz Faldaras kunga pavadoņiem skatījās kā uz saviem miesassargiem. Ubaga balss skanēja pieglaimīgi un lišķīgi.

- Ir noticis pārpratums, dižais kungs. Man dažkārt uznāk lēkme, bet tā drīz pāries. Jā, drīz es tikšu no viņa vaļā.

Fains nicīgi piesita pirkstus pie sava skrandainā apģērba.

- Neskatiet vīru no cepures, dižais kungs! Man bija jāmaskējas, lai mani nepazītu tie, kuri vēlas mani aizturēt, un ceļā es aizvadīju garas, grūtas dienas. Taču tagad esmu nokļuvis zemē, kurā vēl nav aizmirsti Bālzamona draudi un ļaudis joprojām cīnās pret Melno.

Rands neticēja savām ausīm. Tā bija Faina balss, taču vīrs nemaz neizklausījās pēc pauninieka.

- Tātad tu ieradies pie mums tāpēc, ka mēs karojam pret trollokiem, Agelmars secināja. Un esi tik svarīga persona, ka tevi kāds cen­šas aizturēt. Šie ļaudis gan saka, ka esi pauninieks, vārdā Padans Fains, un tu viņiem seko.

Fains klusēja. Palūkojies uz Aesu Sedaju, viņš tūlīt aizgriezās. Aši pār­laidis skatienu emondāriešiem, pauninieks atkal pievērsās Agelmaram. Rands Faina acīs redzēja naidu un bailes. Kad vecis atkal ierunājās, viņa balss skanēja gluži rāmi.

- Padans Fains ir tikai viena no inanām maskām, kuru esmu bijis spiests valkāt daudzus gadus. Mani vajā Melndraugi, jo esmu uzzinājis, kā iznīcināt Ēnu. Dižais kungs, es varu jums parādīt, kā to uzvarēt.

- Mēs darām visu, kas ir cilvēku spēkos, Agelmars sausi atteica.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, taču pret Melno mēs esam cīnījušies jau kopš Pasaules ārdījuma, iztiekot bez pauninieku pamācībām.

- Dižais kungs, tava varenība ir neapstrīdama, bet vai tad ir iespē­jams mūžīgi pretoties Melnajam? Vai aizstāvēties nekļūst arvien grūtāk? Atvaino manu pārdrošību, dižais kungs, bet beigās viņš tāpat jūs samīs. Es zinu, tu vari man ticēt. Es to zinu pavisam skaidri. Bet es, dižais kungs, varu parādīt, kā izmēzt no jūsu zemes Ēnu.

Faina balss skanēja pat vēl pieglaimīgāk, lai gan joprojām augstprātīgi.

- Tu tikai pamēģini, ko es ieteikšu, un pats redzēsi, dižais kungs. Tu iztīrīsi savu zemi. Tu, dižais kungs, to spēj, ja tikai novirzīsi savus spēkus uz pareizo pusi. Neļauj Tarvalonai ievilināt sevi lamatās, un tad tu izglābsi pasauli. Dižais kungs, vēsture atcerēsies tevi kā vīru, kas Gaismas vārdā uzvarējis izšķirošajā kaujā.

Sargi nekustēja no vietas, taču vīru rokas slīdēja pār šķēpu garajiem kātiem, it kā viņi grasītos likt ieročus lietā.

- Kā pauninieks viņš par sevi ir visai augstās domās, Agelmars pār plecu sacīja Lanam. Manuprāt, Ingtaram taisnība. Nudien jucis!

Fains dusmīgi piemiedza acis, taču viņa balss skanēja mierīgi.

- Dižais kungs, zinu, ka tas izklausās pārāk grandiozi, taču jums pie­tiktu tikai…

Negaidot aprāvies, Fains soli atkāpās, jo Moiraina piecēlās kājās un lēni gāja apkārt galdam. Tikai sargu nolaistie šķēpi neļāva vecim atmugu­riski izsteberēt laukā no telpas.

Apstājusies aiz Mata krēsla, Moiraina uzlika puisim uz pleca roku un kaut ko čukstēja ausī. Lai arī ko viņa sacīja, Mata seja atslāba, un viņš izvilka roku no mēteļa apakšas. Pēc tam Aesu Sedaja devās tālāk, līdz nostājās blakus Agelmaram ar seju pret Fainu. Tikko viņa apstājās, pau­ninieks atkal sakumpa.

- Es viņu ienīstu, Fains smilkstēja. Es gribu tikt no viņa vaļā. Vēlos atkal iznākt Gaismā! Viņa pleci sāka trīcēt, asaras pār vaigiem plūda vēl bagātīgāk nekā pirmīt. Viņš mani piespieda!

- Baidos, ka tas nav vienkārši pauninieks, Agelmara kungs, Moi­raina teica. Zemāks par cilvēku, sliktāks par ļaundari, bīstamāks, nekā varat iedomāties. Nomazgāsiet viņu pēc tam, kad būšu ar viņu runājusi. Neuzdrīkstos zaudēt ne minūti. Nāc, Lan!

Četrdesmit septītā nodaļa

Vēl daži nostāsti par Ratu

N

emiera kņudoņa Randam lika staigāt ap pusdienu galdu. Div-

padsmit soļu. Galds bija tieši divpadsmit soļu garš, lai ari cik

reižu viņš gar to gāja. Bet nu jau puisis bija tik aizkaitināts, ka

vairs neskaitīja. Kāds stulbums! Vai nav vienalga, cik garš ir tas sasodītais

galds? Taču pēc dažām minūtēm Rands atkal skaitīja, cik reižu viņš apiet

ap galdu un tad atkal atpakaļ. Nez ko Fains stāsta Moirainai un Lanam?

Nez vai viņš zina, kāpēc mums seko Melnais? Vai zina, kuru no mums Mel-

nais grib?

Rands pārlaida skatienu draugiem. Perins, sadrupinājis maizes ga­balu, ar pirkstu bezmērķīgi stumdīja drupatas pa galdu. Nemirkšķinā­dams dzeltenās acis, puisis vēroja drupačas, lai gan šķita, ka viņš raugās uz kaut ko tālumā. Mats zvilnēja krēslā, pievēris acis, it kā grasīdamies smaidīt. Nervozi, nevis līksmi. Savādi, bet Mats izskatījās gluži kā senāk, tikai brīdi pa brīdim caur mēteli neapzināti pieskārās Šadarlogotas dun­cim. Ko Fains viņai stāsta? Ko viņš īsti zina?

Vismaz Loials neizskatījās uztraucies. Ogērs pētīja sienas. Sākumā viņš nostājās telpas vidū un skatījās apkārt, lēni griezdamies riņķi, bet tagad, gandrīz vai piespiedis plato degunu pie akmens, maigi iztaustīja katru pacēlumu ar pirkstiem, kas bija cilvēka īkšķa resnumā. Dažbrīd Loials aizvēra acis, it kā svarīgāk būtu aptaustīt, nevis redzēt. Laiku pa laikam noraustījis ausis, viņš pie sevis kaut ko nomurmināja ogēru mēlē, acīmredzot aizmirsis, ka istabā ir arī citi cilvēki.

Agelmara kungs kopā ar Nīnēvu un Egvēnu stāvēja pie garā kamīna istabas galā; trijotne klusi sarunājās. Viņš bija labs saimnieks, kurš liek

viesiem aizmirst par uztraukumiem, un Egvēna ik pa brīdim ieķiķinājās. Vienreiz pat Nīnēva skaļi iesmējās, galvu atmetusi. Rands sarāvās, dzir­dot neparasto troksni, un pēc tam sarāvās vēlreiz kad uz grīdas krizdams noblīkšķēja Mata krēsls.

- Pelni un asinis! Mats burkšķēja, nelikdamies ne zinis, ka Nīnēva, to dzirdot, saknieba lūpas. Ko gan var tik ilgi runāt?

Faldaras kungs nosodoši paskatījās uz Matu, pēc tam arī uz Randu un Perinu, bet tad atkal pievērsās sievietēm. Rands piegāja viņiem tuvāk.

- Bet, kungs, Egvēna runāja tik atraisīti, it kā visu dzīvi būtu pava­dījusi aristokrātu vidū, līdz šim es viņu uzskatīju par Sargātāju, bet jūs sakāt Daišans, piesaucat karogu ar Zelta dzērvi un citi tāpat. Pat mēdzat viņu uzrunāt gandrīz kā karali. Atminos, Moiraina reiz nodēvēja Lanu par pēdējo Septiņu torņu pavēlnieku. Kas viņš galu galā ir?

Nīnēva sāka cītīgi pētīt tasi, taču Rands skaidri redzēja, ka Viedā tagad ieklausās daudz uzmanīgāk nekā Egvēna. Jauneklis apstājās un nemanāmi centās saklausīt atbildi.

- Septiņu torņu pavēlnieks, Agelmars iesāka, saraucis pieri, ir sens tituls, Egvēnas kundze. Pat Tēras Augstā pavēlnieka tituls nav senāks, un tam tuvu atrodas vien Andoras karalienes vārds. Nopūties viņš pašū­poja galvu. Lans par to nerunā, taču tas ir labi zināms visā Pierobežā. Viņš ir valdnieks vai viņam tam vajadzētu būt al’Lans Mandragorans, Septiņu torņu pavēlnieks, Ezeru kungs, nekronētais Malkiēras karalis.

Agelmars augstu pacēla skūto galvu, un vīra acīs iedegās tāda kā tēvišķa lepnuma liesma. Spēcīgais pārdzīvojums viņa balsi darīja skaļāku. Tagad jau visi istabā dzirdēja sarunu, pat īpaši neieklausoties.

- Mēs Šienārā sevi dēvējam par Pierobežas tautu, taču pirms nepil­niem piecdesmit gadiem Šienāra nemaz nebija Pierobeža. Uz ziemeļiem no mums, arī no Arafelas, atradās Malkiēra. Šienāras karaspēks virzījās uz ziemeļiem, taču Lāstam pretojās galvenokārt Malkiēra. Malkiēra lai miers tās dvēselei! Lai Gaisma apspīd tās vārdu!

- Tātad Lans ir no Malkiēras, Viedā klusi sacīja, pacēlusi acis. Viņa izskatījās satraukta.

Tas nebija jautājums, tomēr Agelmars apstiprinoši pamāja.

- Jā, Nīnēvas kundze. Al’Akira Mandragorana, pēdējā kronētā Mal­kiēras karaļa dēls. Kā viņš kļuva par to, kas ir tagad? Sākums, iespē­jams, ir meklējams Lainā. Saņēmis izaicinājumu, karaļa brālis Lains

Mandragorans veda karaspēku cauri Lāstam uz Tukšo zemi, varbūt līdz pat Šajolgulai. Izaicinājumu meta Laina sieva Brejana, jo viņas sirdī dega skaudība, ka karaļa tronī iecelts al’Akirs, nevis Lains. Karalis un Lains bija tik tuvi, cik vien tuvi brāļi var būt. Tuvi kā dvīņi arī pēc tam, kad Akira vārdam tika pievienots karaliskais al, taču Brejanu gan sagrāba skaudība. Lains tika godināts par saviem varoņdarbiem un taisnīgi -, taču pat viņš nespēja aizēnot al’Akiru. Tāds cilvēks un karalis vienā personā sastopams reizi simt gados, ja ne retāk. Lai miers viņu mielo un el’Leannu arīdzan!

Lains gāja bojā Tukšajā zemē tāpat kā vairums viņa atbalstītāju, kā tie vīri, kurus Malkiēra nevarēja atļauties zaudēt. Brejana vainoja Karali, sakot, ka būtu kritusi pat Šajolgula, ja vien al’Akirs kopā ar viņas vīru būtu vadījis pārējo Malkiēras karaspēku uz ziemeļiem. Atriebdamās Brejana iesaistījās sazvērestībā ar Kovinu Gemallanu, sauktu par Kovinu Godsirdi. Viņa gribēja sagrābt troni savam dēlam Isamam. Godsirdis bija varonis, mīlēts gandrīz tāpat kā pats alAkirs, un viens no dižkungiem, taču, kad dižkungiem bija jāizvēlas karalis, viņš tikai par diviem akme­ņiem zaudēja Akiram. Godsirdis nespēja aizmirst, ka tronī sēdētu viņš, ja vien divi vīri nebūtu izvēlējušies citas krāsas akmeņus. Kovins un Brejana atveda karaspēku no Lāsta, sagrāba Septiņus torņus un pazemināja robe­žas fortus par vienkāršiem garnizoniem.

Taču Kovina skaudība tikai kļuva vēl lielāka, Agelmara balsī ska­nēja riebums. Varonis Godsirdis, kura gājienu uz Lāstu apdziedāja visa Pierobeža, bija Melndraugs. Tā kā Pierobežas forti bija novājināti, trolloki sāka gāzties Malkiērā kā palu ūdeņi. Karalis alAkirs kopā ar Laiņu būtu izglābuši valsti tāpat kā agrāk, taču tautu bija satriecis Laina liktenis Tukšajā zemē, turklāt arī trolloku iebrukums pārāk daudzos bija salauzis garu un vēlmi pretoties. Milzīgais pārspēks atspieda Malkiēru uz valsts vidusdaļu.

Brejana kopā ar dēlēnu Isamu devās bēgļu gaitās. Ceļā uz dienvidiem viņiem uzbruka trolloki. Neviens nezina, kāds liktenis abus piemeklēja, taču to nav grūti iedomāties. Tomēr es jūtu līdzi tikai puisēnam. Kad atklājās Kovina Godsirža nodevība, viņu notvēra jaunais Džains Čarins, kuru jau tolaik sauca par Džainu Garsoli. Godsirdis, iekalts važās, tika atvests uz Septiņiem torņiem, un dižkungi pavēlēja uzdurt viņa galvu uz mieta. Taču ļaužu sirdīs viņš valdīja kā nākamais pēc alAkira un Laina, tāpēc karalis izsauca Godsirdi uz divkauju, kurā viņu nogalēja. Nogalinājis

Kovinu, al’Akirs raudāja. Daži teica, ka viņš apraud draugu, kas atdevis sevi Ēnai, savukārt citi domāja, ka Malkiēru.

Faldaras kungs skumji pašūpoja galvu.

- Tas bija pirmais likteņa trieciens Septiņiem torņiem. Gaidīt palī­dzību no Šienāras vai Arafelas nebija laika, tāpat nebija arī cerību, ka Malkiēra noturēsies saviem spēkiem, zaudējusi piectūkstoš kareivju Tukšajā zemē, un arī Robežas forti bija zaudēti.

Al’Akirs un viņa karaliene el’Leanna lika atnest pie viņiem šūpuli ar Lanu. Viņi ielika dēlēna rokās Malkiēras karaļu zobenu, ko viņš nēsā līdz pat šai dienai. Zobenu izkala Aesu Sedaji karā par Spēku, karā ar Ēnu, kas noslēdza Leģendu laikmetu. Svaidījuši bērna galviņu ar eļļām, viņi deva tam Daišana vārdu līdz ar kronēto cīņas pavēlnieka titulu un iesvētīja par nākamo Malkiēras karali. Vecāki bērna vietā noskaitīja seno Malkiēras karaļu un karalieņu zvērestu.

Agelmara vaibsti nocietinājās; viņš runāja tā, it kā pats nodotu tādu zvērestu vai kādu citu līdzīgu.

- Karaļpāris dēla vārdā zvērēja pretoties Ēnai, kamēr vien dzelzs būs cieta un akmens mūžīgs. Aizstāvēt Malkiēru līdz pēdējai asins lāsei. Bet, ja neizdodas aizstāvēt, atriebt.

Agelmara vārdi atbalsojās telpā.

- El’Leanna uzkāra mazuļa kaklā piemiņas medaljonu, un Lans, kuru savām rokām autiņos ietina karaliene, tika atdots divdesmit karaļa izvēlēto miesassargu rokās, kas bija visprasmīgākie zobena meistari un visdedzīgākie kaujinieki. Karaļpāris pavēlēja bērnu nogādāt Falmoranā.

Pēc tam al’Akirs un el’Leanna veda Malkiēras tautu pēdējā cīņā pret Ēnu. Abi gāja bojā kaujas laukā pie Herota krustojuma, un Malkiēra aiz­gāja mūžībā, bet Septiņi torņi tika sagrauti. Šienāra, Arafela un Kandora stājās pretī Puscilvēkiem un trollokiem Džehānas pakājē, un neradījumi atkāpās, tomēr ne līdz galam. Lielākā daļa Malkiēras palika trolloku rokās, un gadu pēc gada, jūdzi pēc jūdzes to aprija Lāsts.

Agelmars grūtsirdīgi nopūtās. Kad vīrs turpināja, viņa acīs un balsī bija manāmas gan skumjas, gan lepnums.

- Tikai pieciem miesassargiem izdevās sasniegt Falmoranu dzīviem. Viņi visi tika ievainoti, bet bērns bija sveiks un vesels. Jau šūpulī viņi mācīja puisēnam savas prasmes. Lans apguva ieroču pielietojumu, tāpat kā citi bērni apgūst rotaļlietas, bet Lāstu kā citi mazuļi mātes kopto

dārzu. Virs šūpuļa dotais zvērests uz mūžu palika Lana prātā. Viņam vairs nav, ko aizstāvēt, bet Lans var atriebt. Savus titulus viņš noliedz, taču Pierobežā tāpat tiek dēvēts par nekronēto karali. Viņam pietiktu pacelt karogu ar Malkiēras Zelta dzērvi, un karaspēks sekotu. Taču Lans negrib dzīt cilvēkus nāvē. Lāstā viņš aplido nāvi kā jaunavu, taču nevēlas tai pakļaut citus.

Ja jums nelielam pulciņam jānokļūst Lāstā, neviens cits jūs tur neaizvedīs labāk un drošāk nenogādās arī atpakaļ. Lans ir vislabākais no visiem Sargātājiem, patiešām vislabākais. Puišus jūs mierīgi varētu atstāt tepat, lai pieņemas spēkā, un pilnīgi uzticēties Lanam. Lāsts nav īstā vieta nepārbaudītiem jaunekļiem.

Mats jau vēra vaļā muti, taču, juzdams Randa skatienu, to aizvēra. Kad viņš beidzot iemācīsies valdīt mēli?

Nīnēva visu noklausījās, iepletusi acis tāpat kā Egvēna, taču tagad viņa atkal skatījās tasē; Viedā bija gluži bāla. Egvēna viņu apskāva un līdzjūtīgi uzlūkoja.

Durvīs parādījās Moiraina, un viņai pa pēdām sekoja Lans. Nīnēva uzgrieza abiem muguru.

- Ko viņš teica? Rands jautāja.

Mats un Perins piecēlās kājās.

- Lauku muļķis, Agelmars noburkšķēja un jau ierastā balsī turpi­nāja: Vai kaut ko uzzinājāt, Aesu Sedaja, vai arī viņš vienkārši ir traks?

- Padans Fains patiešām ir traks, Moiraina atbildēja, vai gandrīz traks, taču ar viņu nav nemaz tik vienkārši tikt galā.

Parādījās sulainis melni zeltītajā livrejā, ar klanīšanos izbrīvējot sev ceļu; viņš nesa sudraba paplāti ar zilu mutes bļodu, kausiņu, dzeltenu ziepju gabalu un dvielīti. Kalpotājs uzmeta satrauktu skatienu Agelmaram. Moiraina pamāja, lai viņš noliek paplāti uz galda.

- Atvainojiet, ka izrīkoju jūsu padotos, Agelmara kungs, viņa teica. Es atļāvos palūgt.

Agelmars pamāja sulainim, kas nolika uz galda paplāti un aizsteidzās prom.

- Mani kalpi ir jūsu rīcībā, Aesu Sedaja.

Moiraina ielēja bļodā vēl kūpošo ūdeni, kas acīmredzot bija nupat nocelts no plīts. Uzrotījusi piedurknes, viņa sāka rūpīgi mazgāt rokas, nelikdamās ne zinis par to, ka ūdens kūp.

- Es teicu, ka viņš ir sliktāks par ļaundari, taču nebiju ne tuvu patie­sībai. Nedomāju, ka jebkad būtu satikusi tik pazemīgu, nožēlojamu un vienlaikus tik nekrietnu cilvēku. Jūtos netīra, viņam pieskārusies, un es nerunāju par viņa ādas netīrību. Netīra šeit, viņa piespieda roku pie krūtīm. Viņa dvēsele ir tiktāl sabojāta, ka šaubos, vai tāda vispār vēl pastāv. Kaut kādā ziņā viņš ir pat ļaunāks par Melndraugu.

- Izskatījās bezgala nožēlojams, Egvēna murmināja. Atminos, viņš ieradās Emondārē katru pavasari. Vienmēr smējās, nebeigdams vien stāstīt par pasaules jaunumiem. Bet viņam taču vēl ir, uz ko cerēt? Katrs cilvēks, lai arī cik ilgi bijis tumsā, spēj atrast Gaismu.

Aesu Sedaja sparīgi slaucīja rokas dvielī.

- Vienmēr esmu tam ticējusi, viņa atteica. Varbūt Padans Fains atdzims. Taču viņš ir Melndraugs jau vairāk nekā četrdesmit gadus, un, uzklausot, ko viņš šajā laikā ir darījis, cik asiņu, sāpju un nāves nesis, jums sastingtu sirds. Viens no mazākajiem nodarījumiem lai gan jums tas nebija nekāds sīkums -, ir tas, ka viņš atveda uz Emondāri trollokus.

- Jā, Rands klusi noteica. Viņš dzirdēja, ka Egvēna noelšas. Man vajadzēja to zināt. Gaisma, vajadzēja to zināt, tikko kā viņu atpazinu!

- Vai Padans Fains atveda trollokus arī uz šejieni? Mats jautāja.

Pārlaidis skatienu mūriem visapkārt, viņš nodrebēja. Rands iedomā­jās, ka drauga atmiņā vairāk ir iespiedies mīrddrāls, nevis trolloki. Bērlonas mūri neaizkavēja Izdzisušo, un tāpat viņš iekļuva arī Baltajā tiltā.

- Ja arī atveda, Agelmars iesmējās, trolloki nolauzīs zobus pret Faldaras mūriem. Daudzi no viņiem jau ir nolauzuši.

Agelmars runāja ar visiem, tomēr skatījās galvenokārt uz Egvēnu un Nīnēvu.

- Arī par Puscilvēkiem neuztraucieties, vīrs turpināja. Mata seja piesarka. Visas Faldaras ielas naktī ir apgaismotas. Turklāt šaipus mū­riem neviens nedrīkst slēpt savu seju.

- Bet kāpēc Faina kungs tā darīja? Egvēna jautāja.

- Pirms trim gadiem… Smagi nopūtusies, Moiraina apsēdās, it kā darbošanās ar Fainu būtu izsūkusi viņas pēdējos spēkus. Šovasar būs trīs gadi. Jau tik daudz laika aizritējis. Gaisma, protams, ir mums lab­vēlīga, citādi Melu tēvs būtu svinējis uzvaru jau tad, kad es Tarvalonā visu vēl tikai plānoju. Jau trīs gadus Fains jums seko, lai nodotu Melnā rokās.

- Tas nevar būt! Rands iesaucās. Divupē viņš uzradās ik pavasari precīzi kā pulkstenis. Trīs gadi? Mēs taču bijām viņa acu priekšā, un es neteiktu, ka viņš mūs būtu pētījis. Arī pērn ne!

Aesu Sedaja pamāja ar pirkstu, viņu pārtraukdama.

- Fains man visu izstāstīja, Rand. Vai gandrīz visu. Domāju, viņam izdevās kaut ko noklusēt, kaut ko svarīgu, par spīti manām pūlēm, tomēr viņš pateica pietiekami daudz. Pirms trim gadiem Murandi pilsētā pie viņa ieradies Puscilvēks. Fains, protams, pārbijies, taču Melndraugi uzskata, ka šāds uzaicinājums ir ļoti liels gods. Fains domājis, ka viņš ir izraudzīts lieliem mērķiem, un tā patiesi bija, lai gan ne jau tādiem, kā viņš bija cerējis. Viņu aizveduši uz ziemeļiem no Lāsta, uz Tukšo zemi. Uz Šajolgulu. Un tur viņš saticis vīru ar liesmojošajām acīm, kas sevi dēvē par Bālzamonu.

Mats satraukti sagrozījās, Randam izkalta mute. Protams, tā noteikti bija, kaut arī izklausījās neticami. Vienīgi Perins skatījās uz Aesu Sedaju tā, it kā nekas viņu vairs nespētu pārsteigt.

- Lai Gaisma mūs sargā! Agelmars dedzīgi iesaucās.

- Fainam nav paticis tas, ko ar viņu darīja Šajolgulā, Moiraina rāmi turpināja. Mūsu sarunas laikā viņš bieži kliedza par uguni un dedzinā­šanu. Fainu gandrīz nogalinājuši, vilkdami laukā visu, ko viņš mēģinā­jis noslēpt. Pat pēc manas dziedināšanas viņš atgādina sagrautu vraku. Vajadzēs pielikt daudz pūļu, lai viņš pilnībā atlabtu. Es centīšos; ja ne cita iemesla dēļ, tad tāpēc, lai uzzinātu, ko vēl viņš slēpj. Izvēle uz Fainu kritusi tāpēc, ka viņš tirgojās jūsu pusē.

Nē, redzēdama, ka emondārieši saraujas, Moiraina aši piebilda,

- ne jau tikai Divupē, tolaik ne. Melu tēvs īsti nezināja, kur meklēt, nu viņš zināja ne vairāk kā mēs Tarvalonā. Fains sacīja, ka Melnais viņu pārvērtis savā sunī, un zināmā mērā tā arī bija. Melu tēvs sūtījis Fainu medibās, pirms tam viņu attiecīgi apmācot. Tieši šo posmu Fains baidās pat atcerēties, un viņa naids pret Melno nav mazāks par bailēm. Pēc tam Fainu sūtījuši izošņāt un medīt visos ciematos Bērlonas apkaimē līdz pat Miglas kalniem un Tārenai, tāpat arī otrā pusē, Divupē.

- Pirms trim pavasariem? Perins domīgi jautāja. Es to pavasari atceros. Fains ieradās vēlāk nekā parasti, bet dīvaini bija tas, ka viņš it kā negribēja doties prom. Palika pie mums visu nedēļu, neko nedarīdams

un beigās griezdams zobus, kad bija jāmaksā par istabu Vīnavota viesu namā. Fains mīl naudu.

- Tagad es arī atceros, Mats piebalsoja, visi domāja, ka viņš ir saslimis vai noskatījis kādu vietējo sievieti! Protams, neviena jau nepre­cētos ar pauninieku. Tikpat labi varētu iet par sievu pie Pārceļotāja.

Egvēna sarauktu pieri viņu uzlūkoja, un puisis aizvēra muti.

- Pēc tam Fainu atkal aizveduši uz Šajolgulu, kur viņa prātu… izska­lojuši.

Randa kuņģis apmeta kūleni, dzirdot Aesu Sedajas balss toni; tas bija vēl daiļrunīgāks par grimasi, kas uzplaiksnīja viņas sejā.

- Faina izjūtas tikušas koncentrētas un ievadītas atpakaļ. Nākamajā gadā ieradies Divupē, viņš jau skaidrāk varējis saskatīt mērķus, pārspē­dams pat Melnā cerības. Fains jau zinājis, ka viens upuris ir meklējams starp trim emondāriešiem.

Perins kaut ko norūca, bet Mats sāka klusi, monotoni lādēties; viņu nespēja apturēt pat Nīnēvas niknais skatiens. Agelmars viņus ziņkārīgi uzlūkoja. Randam no pārsteiguma pārskrēja viegli šermuļi, latad Mel­nais viņu medi jau trīs gadus… medī viņus. Brīnums, ka viņam vēl nekla­bēja zobi.

Moiraina neļāva sevi pārtraukt. Viņa apklusināja Matu, tikai mazliet paceļot balsi.

- Atgriezies Lugardā, Fains redzējis Bālzamonu sapnī. Viņš padevies un izpildījis rituālus. Ja jūs zinātu kaut pusi no tiem, tad kļūtu mēmi. Fains ir kļuvis vēl atkarīgāks no Melnā. Tas, kas notiek sapnī, dažreiz ir baisāk nekā nomodā.

Rands, redzot Aesu Sedajas skarbo, brīdinošo skatienu, satrūkās, bet Moiraina tikmēr turpināja:

- Pēc Bālzamona uzvaras viņu solījuši apbalvot, piešķirt varu pār karaļvalstīm, piekodinot, ka pēc ierašanās Emondārē jāiezīmē trīs atrastie cilvēki. Kopā ar trollokiem viņu tur bija jāsagaida ari Puscilvēkam. Tagad mēs zinām, kā trolloki iekļuva Divupē. Pie vārtiem Maneterenā noteikti bija ogēru birztala.

- Skaistākā no visām, Loials atsaucās, ja neskaita Tarvalonas birztalu.

Viņš bija klausījies tikpat uzmanīgi kā visi pārējie.

- Maneterenu ogēri atceras ar mīlestību, viņš piebilda.

Agelmars klusi izrunāja šo vārdu, izbrīnīti pacēlis uzacis. Maneterena.

- Agelmara kungs, Moiraina turpināja, es jums atklāšu, kā atrast Mafaldadaranellas Vārtus. Tie jāaizmūrē un jāapsargā, lai neviens tiem nepiekļūst. Visus Vārtus Puscilvēki vēl nav atklājuši, taču šie atrodas dien­vidu pusē, dažu stundu gājiena attālumā no Faldaras.

Agelmars satrūkās, it kā atgriezdamies no transa stāvokļa.

- Dienvidu pusē? Miers! Kāda runa, lai Gaisma mūs apspīd! To var nokārtot.

- Vai Fains sekoja mums ari Ejās? Perins jautāja. Viņš noteikti se­koja.

Moiraina pamāja ar galvu.

- Fains sekotu jums trim pat kapā, jo viņam tas jādara. Pēc mīrddrāla neveiksmes Emondārē viņu kopā ar trollokiem sūtījuši mums pa pēdām. Izdzisušais nav ļāvis Fainam jāt viņam līdzi; turklāt pats Fains uzskatījis, ka viņam pienākas vislabākais zirgs Divupē un jābūt bandas priekšgalā. Mirddrāls piespiedis viņu skriet kopā ar trolloku baru, un, kad Fains vairs nav spējis kustināt kājas, trollokiem viņš bijis jānes. Trolloku runas liku­šas Fainam noprast, ka šie strīdas, kā labāk no viņa pagatavot maltīti, kad šis vairs nekam nederēs. Fains apgalvo, ka pirms Tarenas esot sadumpo­jies pret Melno. Taču brīžiem no viņa lauztin laužas kāre pēc apsolītajām balvām.

Kad mēs aizbēgām pār Tārenu, mirddrāls atsaucis trollokus uz tuvā­kajiem Vārtiem Miglas kalnos un sūtījis pār upi Fainu vienu. Pauninieks jau cerējis, ka ir ticis brīvībā, taču pirms Bērlonas viņu sameklējis cits Izdzisušais. Šis nav bijis necik laipns, jo licis Fainam gulēt trolloku katlā, lai atgādinātu, kas notiks neveiksmes gadījumā. Šī Izdzisušā varā Fains bijis līdz pat Šadarlogotai. Un tad viņš jau bijis ar mieru atdot mīrddrālam miesīgu māti, lai tiktu brīvībā. Taču Melnais savu guvumu tik viegli vis neatlaiž.

Es no turienes uz kalniem raidīju maldinošu ilūziju par mūsu pēdām un smaržu, apmuļķodama mīrddrālu, taču ne jau Fainu. Puscilvēki viņam nav ticējuši; pēcāk viņi vilkuši pauninieku aiz sevis saitē. Tikai tad, kad mēs allaž bijām viņiem priekšā, lai arī kā vajātāji censtos mūs panākt, viens otrs sācis Fainam ticēt. Proti tie četri, kas atgriezās Šadorlogotā. Fains apgalvo, ka mīrddrālu uz priekšu dzenot pats Bālzamons.

Agelmars nicīgi papurināja galvu.

- Melnais? Pē! Tas vīrs vai nu melo, vai nudien ir jucis. Ja Bezsirdis sirotu savā vaļā, mēs jau sen būtu miruši vai pat būtu vēl ļaunāk.

- Fains stāstīja patiesību, kādu to redzēja savām acīm, Moiraina atbildēja. Man viņš nevarēja samelot, lai gan daudz ko noklusēja. Lūk, viņa vārdi: Bālzamons parādījās, mirgodams kā sveces liesma, izgaisa un atkal parādījās ikreiz citā vietā. Viņa acis sadedzināja mīrddrālu, bet uguns no mutes mūs svilināja.

- Kaut kas, Lans ierunājās, dzina četrus Izdzisušos uz vietu, kas tos biedēja ne mazāk kā Melnā dusmas.

Agelmars nosēcās, it kā saņēmis spērienu; šķita, ka viņam ir kļuvis slikti.

- Šadarlogotas drupās ļaunums satika ļaunumu, Moiraina turpi­nāja, sliktais cīnījās pret nekrietno. To stāstot, Fains klabināja zobus un smilkstēja. Daudzi trolloki tikuši noslaktēti viņus aprijis Mašadars un citi neradījumi, ieskaitot to, kas veda Fainu saitē. Pauninieks bēdzis no Šajolgulas kā no pastardienas kaujas.

Fains jau domājis, ka beidzot ir brīvs. Viņš apņēmies bēgt kaut līdz pasaules galam, lai tikai atkal nenokļūtu Bālzamona rokās. Varat iedo­māties, cik šausmīgi vīrs jutās, atklājis, ka nav zaudējis piespiedu kārtā gūtās medību iemaņas? Gluži pretēji ar katru dienu tās kļuva arvien spēcīgākas un izteiktākas. Jūs medīdams, viņš pārticis tikai no pabirām; skriedams noķēris pa kādai vabolei vai ķirzakai, nakts aizsegā racies izgāztuvēs, nespēdams apstāties, līdz beidzot pārguris sašļucis zemē kā iztukšots maiss. Līdzko atkal bijis spēks piecelties, viņu kaut kas triecis uz priekšu. Tuvodamies Kēmlīnai, Fains jau jūdzes attālumā sajutis savu medījumu. Šeit, pazemes pagrabos, viņš dažbrīd vērsis skatienu augšup, neapzinoties, kāpēc.

Randam piepeši iekņudējās starp lāpstiņām, it kā viņš tur justu Faina skatienu, kas izlauzies cauri mūrim. Aesu Sedaja ievēroja, ka jauneklis satraukti grozās, taču nepielūdzami turpināja:

- Sasniedzis Kēmlīnu, Fains bija daļēji jucis, bet, tur ieraudzījis tikai divus no upuriem, pavisam zaudējis prātu. Pavēlēts bija atrast jūs visus, bet viņam atlika vien izsekot jūs divus. Kad Kēmlīnā atvērās Vārti, Fains esot kliedzis. Viņš neizprotami zinājis, kā tie jāatver, un rokas pašas kus­tējušās, bet, kad viņš vēlējies visu pārtraukt, tās dedzinājušas Bālzamona liesmas. Veikala saimnieku, kurš iznācis paskatīties, kas tas par troksni,

Fains nogalinājis. Ne jau tāpēc, ka tas bijis nepieciešams, bet no skaudī­bas, ka vīrs varējis brīvi iziet laukā no pagraba, bet Fainu kājas nepielū­dzami nesušas uz Ejām.

- Tatad jūs sajutāt Fainu, kad ievērojāt kādu mums sekojam, Egvēna noteica.

Lans pamāja.

- Bet kā viņam izdevās aizbēgt no… Melnā vēja? Egvēnas balss ietrīsējās, un viņa pēkšņi aprāvās. Tas taču Ejā pūta tieši aiz mums.

- Viņš bēga, taču neaizbēga, Moiraina atbildēja. Melnais vējš viņu panāca, un Fains apgalvo, ka sapratis balsu izkliegto. Dažas pauninieku sveicinājušas kā sev līdzīgu, bet citas no viņa baidījušās. Kādu brīdi pūtis ap Fainu, vējš visbeidzot pazudis.

- Lai Gaisma mūs sargā, Loials klusi norūca kā milzu kamene.

- Mums atliek vienīgi lūgties, Moiraina sacīja. Daudz ko par Padanu Fainu es vēl nezinu, man tas jāatklāj. Ļaunums viņā ir iesakņo­jies dziļāk un spēcīgāk nekā jebkurā cilvēkā, ko līdz šim esmu sastapusi. Varbūt Melnais, sagatavodams Fainu savam uzdevumam, iemiesoja viņā daļu no sevis, iespējams, pats to pat neapjauzdams. Kad pieminēju Pasau­les aci, Fains saknieba lūpas, tomēr es jutu viņš kaut ko noklusē. Ak, ja būtu vairāk laika! Taču mēs nedrīkstam kavēties.

- Ja tas vīrs kaut ko zina, Agelmars sacīja, tad es to no viņa izda­būšu laukā.

Viņa sejā dega naids pret Melndraugiem un balss solīja, ka Fainam nebūs žēlastības.

- Ja varētu no viņa kaut daļēji uzzināt, kas jūs sagaida Lāstā, tam būtu vērts ziedot papildu dienu. Kaujas bieži tiek zaudētas tāpēc, ka nav zināmi pretinieka nodomi.

Moiraina nopūtusies drūmi nogrozīja galvu.

- Agelmara kungs, ja mums nevajadzētu pirms Lāsta vismaz vienu nakti kārtīgi izgulēties, es jau pēc stundas dotos prom, kaut arī tumsā riskētu uzskriet trolloku bandai. Apdomājiet to, ko es uzzināju no Faina! Pirms trim gadiem Melnajam bija jādabū Fains uz Šajolgulu, lai tam pie­skartos, lai gan Fains jau bija Melndraugs līdz kaulu smadzenēm. Pirms gada Melnais viņu kā Melndraugu varēja vadīt ar sapņu palīdzību. Šogad Bālzamons jau ielaužas to cilvēku sapņos, kas dzīvo Gaismā, un, lai arī ar grūtībām, tomēr parādās Šadarlogotā. Protams, ne jau fiziskajā veidolā,

taču Melnā prāta atveids ari murgojošs un nenoturīgs pasaulei ir nāvējošāks nekā visas trolloku ordas, kopā ņemtas. Šajolgulas atslēgas ļoti strauji zaudē spēku, Agelmara kungs. Mums nav laika!

Virs piekrītoši pamāja, taču, pacēlis galvu, spītīgi saknieba lūpas.

- Aesu Sedaja, es pieļauju, ka, vedot karaspēku uz Tarvina aizu, mēs piedalīsimies nenozīmīgā diversijā vai sadursmē īstās kaujas nomalē. Pienākums ved ļaudis turp, kur viņus tāpat noteikti aizvestu Raksts, un nekas neliecina, ka mēs rīkosimies cēli. Taču, ja jūs zaudēsiet kauju, mūsu centienus aizpūtīs vējš. Ja sakāt, ka jums turp jādodas nelielā skaitā, es neiebilstu, tomēr, lūdzu, dariet visu iespējamo, lai uzvarētu. Atstājiet jau­nekļus šeit, Aesu Sedaja! Zvēru, ka viņu vietā jums atradīšu trīs piere­dzējušus vīrus, kuru galvās nav ne domas par slavu. Labus zobena meis­tarus viņi Lāstā būs gandrīz tikpat izveicīgi kā Lans. Ļaujiet man jāt uz aizu ar apziņu, ka esmu darījis visu iespējamo, lai palīdzētu jums kaldināt uzvaru.

- Man jāņem līdzi viņi un neviens cits, Agelmara kungs, Moiraina klusi atbildēja. Tieši viņiem ir jāclnās kaujā pie Pasaules acs.

Agelmaram izstiepās seja; viņš raudzījās uz Randu, Matu un Perinu. Pēkšņi Faldaras kungs soli atkāpās, neapzināti taustīdamies pēc zobena, ko cietoksnī nekad nenēsāja.

- Bet viņi nav… Jūs, Moiraina Sedaja, taču neesat no Sarkanajiem ajahiem, tomēr pat jūs noteikti…

Agelmara skūtā galva piepeši iespīdējās sviedros.

- Viņi ir ta'vereni, Moiraina nomierinošā balsī atbildēja. Ap viņiem aužas Raksts. Pats Melnais ne vienu reizi vien ir centies viņus nogalināt. Trīs ta’vereni, nevis viens ar to ir gana, lai ap sevi mainītu dzīvi tikpat droši, kā ūdens virpulis nosaka salmu likteni. Tādā vietā kā Pasaules acs Raksts var sevī ieaust pat Melu tēvu un atkal to padarīt nekaitīgu.

Agelmars vairs nemeklēja zobenu, tomēr vēl aizvien šaubpilni pētīja Randu un viņa draugus.

- Moiraina Sedaja, ja jūs sakāt, tad tā arī ir, tomēr es šo patiesību nesaskatu. Lauku puiši! Vai patiešām esat pārliecināta, Aesu Sedaja?

- Senas asinis, Moiraina atbildēja, tāpat kā upes tūkstoškārt sada­lās tūkstoš strautos, bet strauti dažkārt savienojas, atkal radīdami upi. Gandrīz visos viņos rit Maneterenas senās asinis, spēcīgas un tīras. Vai jūs šaubāties par Maneterenas asiņu spēku, Agelmara kungs?

Rands paraudzījās uz Aesu Sedaju. Gandrīz visos. Pēc tam viņš zagšus uzmeta skatienu Nīnēvai; Viedā, jau pagriezusies pret pārējiem, skatījās un klausījās, tikai vairījās uzlūkot Lanu. Rands notvēra Viedās skatienu. Viņa purināja galvu. Viņa nebija atklājusi Moirainai, ka Rands nav dzimis Divupē. Ko Moiraina zina ?

- Maneterena, Agelmars lēni novilka un pamāja. Par šīm asinīm es nešaubos. Tad viņš aši piebilda: Rats ir iegriezis savādus laikus. Lauku puiši nes Maneterenas godu uz Lāstu, taču, ja kādas asinis spēj nāvējoši satriekt Melno, tās ir tikai Maneterenas asinis. Lai notiek pēc jūsu prāta, Aesu Sedaja!

- Tad ierādiet mums istabas, Moiraina lūdza. Līdz ar saullēktu mums jādodas ceļā, jo laika ir arvien mazāk. Jaunekļiem jāguļ netālu no manis. Drīz notiks kauja, tāpēc mēs nevaram pieļaut vēl kādu Melnā uzbrukumu. Cīņa tiks izcīnīta ļoti drīz.

Rands juta Moirainas skatienu; tas pētīja viņu un abus pārējos puišus, izsvēra viņu spēkus. Viņš nodrebēja. Jau ļoti drīz.

Četrdesmit astotā nodala

y

Lāsts

V

ējš raustīja Lana apmetni tā, ka dažbrīd viņš bija grūti saredzams,

kaut arī spīdēja saule. Ingtars un simt kareivju dubultkolonna,

ko Agelmara kungs sūtīja viņus pavadīt līdz robežai visādam

gadījumam, ja nu ceļā gadītos trolloku bars, izstaroja drosmi un spēku:

ar ieročiem, sarkaniem vimpeļiem, bruņotiem zirgiem, gājiena priekšgalā

plīvojot Ingtara karogam ar pelēko pūci. Kareivju dubultkolonna atstāja

gandrīz tikpat diženu iespaidu kā Karalienes gvarde, taču Randu vairāk

interesēja torņi viņiem priekšā. Šienāras kareivjus varēs vērot visu rītu.

Ik tornis, augsts un pamatīgs, stāvēja kalna virsotnē jūdzi cits no cita gan austrumos, gan rietumos un vēl tālāk. Katru torni spirālveidā iekļāva mūris ar slīpumu līdz smagiem vārtiem, kas atradās pusceļā līdz izrobotajai augšmalai. Mūris aizsargātu garnizona patruļu līdz pašai zemei, bet ienaidnieku, kas censtos tikt līdz vārtiem, sagaidītu bultu un akmeņu krusa un karstas eļļas lietus no milzu katliem, kas gozējās uz vaļņa ārmalas. Virs katra torņa zem dzelzs kausa, kurā mākoņainā laikā varēja iedegt signāluguni, mirdzēja milzīgs tērauda spogulis, kas šobrīd bija uzmanīgi pagriezts lejup, lai neuztvertu saules starus. Signālu raidītu torņiem, kas atrodas vistālāk no robežas, un tie savukārt ziņotu tālāk, līdz beidzot sasniegtu cietokšņus iekšzemē; tad no turienes kareivji jātu atvairīt ienaidnieka uzbrukumu. Tā bija paredzēts.

No divu tuvējo torņu augšas viņu ierašanos vēroja vīri. Pa dažiem vīriem no katra torņa ziņkārīgi raudzījās lejup. Labākos laikos torņi kal­poja pašaizsardzībai cilvēki vairāk paļāvās uz akmens mūriem nekā uz savām rokām, taču tagad katrs daudzmaz spēcīgais vīrs bija ceļā uz

Tārvina aizu. Ja kareivjiem neizdotos noturēties aizā, torņu krišanai vairs nebūtu nekādas nozīmes.

Nokļuvis starp torņiem, Rands nodrebēja. Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu izgājis cauri aukstāka gaisa sienai. SI bija robeža. Te pavērās tāda pati ainava kā Šienārā, tikai šeit kaut kur starp kailajiem kokiem slēpās Lāsts.

Ingtars pacēla gaisā roku, bruņucimdā savilktu dūrē, apturēdams kareivjus pie necila akmens staba, redzama ari no torņiem. Robežstabs šķira Šienāru no vietas, kur savulaik atradās Malkiēra.

- Piedodiet, Moiraina Aesu Sedaja! Piedodiet, Daišan! Piedodiet, cēlēj! Agelmara kungs mums pavēlēja doties tikai līdz šejienei.

Viņš izklausījās nelaimīgs, saīdzis par dzīvi kopumā.

- Tieši tā mēs ar Agelmara kungu norunājām, Moiraina pamāja.

Ingtars kaut ko rūgti norūca.

- Piedodiet, Aesu Sedaja, viņš vēlreiz atvainojās, kaut gan balss tonis vēstīja ko gluži citu. Tāpēc, ka mēs jūs pavadījām, varbūt līdz aizai nokļūsim tikai uz pašām kaujas beigām. Man tika laupīta iespēja būt kopā ar pārējiem un vienlaikus tika liegts spert soli aiz robežstaba, it kā es nekad nebūtu bijis Lāstā. Agelmara kungs nepaskaidroja, kāpēc.

Ingtara acis aiz bruņucepures restēm pēdējo vārdu vērta jautājumā, kas tika uzdots Moirainai. Randam un pārējiem viņš pat neveltīja ska­tienu; Ingtars zināja, ka viņi kopā ar Lanu dosies uz Lāstu.

- Lai jāj manā vietā, Mats pačukstēja Randam.

Lans abus bargi uzlūkoja. Mats nodūra acis un piesarka.

- Rakstā katram ir sava daļa, Ingtar, Moiraina stingri sacīja. Tālāk mums katram jāauž savs pavediens.

Ingtars paklanījās stīvāk, nekā to pieļāva apbruņojums.

- Kā vēlaties, Aesu Sedaja. Bet tagad man jūs jāatstāj un, cik ātri vien iespējams, jānokļūst Tārvina aizā. Vismaz tik daudz… man atļauts… tur stāties pretī trollokiem.

- Vai patiešām tik dedzīgi to vēlaties? Nlnēva jautāja. Cīnīties pret trollokiem?

Ingtars samulsis viņu uzlūkoja, pēc tam paskatījās uz Lanu, it kā gai­dīdams paskaidrojumu.

- Tas ir mans pienākums, kundze, viņš visbeidzot atbildēja. Tā ir mana dzīve.

Viņš pacēla roku pret Lanu, pavēris plaukstu bruņucimdā uz Sargā­tāja pusi.

- Suraye ninto manshima taishite, Daišan. Lai miers mielo jūsu zobenu!

Pagriezis zirgu, Ingtars jāja uz austrumiem kopā ar karognesēju un simt kareivjiem. Viņi devās prom lēnā, bet noteiktā gaitā, lai apbruņota­jiem zirgiem būtu pa spēkam tik tāls ceļš.

- Savādi pateikts, Egvēna brīnījās. Kāpēc viņi tā runā? Miers…

- Tas, kas ir iepazīts tikai sapnī, Lans atbildēja, spiezdams papēžus Mandarba sānos, top dārgāks par talismanu.

Gar akmens stabu sekodams Sargātājam, Rands sagriezās seglos un noskatījās, kā aiz kailajiem kokiem pazūd Ingtars un kareivji, pēc tam robežstabs un visbeidzot pēdējais tornis kalna galā virs koku galotnēm. Šķita, ka mazliet par ātru viņi atkal ir palikuši vieni ceļā uz ziemeļiem mežā zem kailo koku zaru vainagiem. Rands iegrima klusumā, nezaudē­jot modrību. Matam reizi par visām reizēm nebija, ko teikt.

Šodien Faldaras vārti tika atvērti jau rītausmā. Karogam ar melno vanagu un otram ar trim lapsām plīvojot, Agelmara kungs un visi viņa kareivji bruņās izjāja pa austrumu vārtiem un pagriezās pret sauli, kas tobrīd atgādināja sārtu strēmeli virs koku galotnēm. Skārdam dārdot, kareivji četrās rindās kā tērauda čūska vijās laukā no pilsētas. Faldaras kungs jāja pašā priekšgalā, un, kad viņu jau slēpa mežs, kolonnas aste tikai atstāja cietoksni. Ielās nedzirdēja līksmus, uzmundrinošus saucie­nus, vien kareivju bungas un vimpeļu plīkšķus vējā, taču visi mērķtiecīgi raudzījās saullēkta virzienā. Austrumos viņiem bija paredzēts saplūst kopā ar citām tērauda čūskām, kas vijās no Falmoranas paša karaļa Easara un viņa dēlu vadibā, kā arī no Ankordailas, kurā uzturējās Aus­trumu karaspēks un tika sargāta Pasaules kore; tāpat arī no Mosširāres, Falsionas un Kamronkānas, un pārējiem Šienāras cietokšņiem lieliem un maziem. Saplūduši lielākā čūskā, visi pagriezīsies uz ziemeļiem, uz Tārvina aizas pusi.

Tajā pašā laikā pa Karaļa vārtiem no Falmoranas ceļā devās bēgļu straume. Rati un pajūgi, ļaudis zirgos un kājāmgājēji, ar lopiem, ar bērniem uz muguras, garām kā rīta ēnas sejām. Nevēlēšanās pamest mājas varbūt uz visiem laikiem bēgļiem lika iet lēnāk, tomēr bai­les no tā, kas tuvojās, viņus dzina uz priekšu. Tāpēc cilvēki kustējās

nevienmērīgi vienubrīd vilka kājas pa zemi, tad noskrēja duci soļu, pēc tam atkal atpalika un šļūkāja pa ceļa putekļiem. Viens otrs, apstā­jies pie pilsētas, vēroja, kā bruņoto kareivju rinda ielokās mežā. Dažiem acīs uzplauka cerība un tika čukstētas lūgsnas par kareivjiem un par sevi pašu. Pēc mirkļa atkal pagriezušies uz dienvidiem, ļaudis gurdi soļoja tālāk.

Visīsākā kolonna devās prom pa Malkiēras vārtiem, pilsētā atstājot tikai dažus kareivjus un gados vecākos, atraitņus, kuru pieaugušie bērni lēnām devās uz dienvidiem. Šie vīri palika kā Faldaras aizstāvji, lai arī kas notiktu Tārvina aizā. īsās kolonnas priekšgalā gan bija Ingtara pelēkā pūce, taču uz ziemeļiem viņus veda Moiraina. Visnozīmīgākā kolonna, kura bija visvairāk izmisusi.

Vismaz stundu pēc robežstaba gan lauku, gan meža ainava vēl aiz­vien bija nemainīgi vienāda. Sargātājs uzturēja lielu ātrumu cik ātri vien zirgi spēja soļot. Rands turpināja gudrot, kad viņi beidzot sasniegs Lāstu. Pakalni kļuva mazliet augstāki, taču koki, vīteņi un krūmāji neatšķīrās no Šienārā redzētajiem tie bija tikpat pelēki un bez lapām. Kļuva siltāk tik silti, ka Rands novilka apmetni un pārmeta to pār segliem.

- Tik labs laiks šogad nav redzēts, Egvēna teica, izvīstoties ārā no apmetņa.

Nīnēva sarauktu pieri grozīja galvu, it kā ieklausītos vējā.

- Kaut kas nav lāgā.

Rands pamāja. Viņš arī to juta, lai gan nevarēja pateikt, ko tieši. Ne jau tas, ka šogad pirmo reizi ārpus telpām bija tik silti; tik tālu ziemeļos nevajadzētu būt tādam siltumam. Jādomā, viņi jau atradās Lāstā, lai gan ainava nemainījās.

Saule augstu virs viņu galvām atgādināja sarkanu bumbu, taču tā nespētu tik ļoti sasildīt, lai arī cik skaidras bija debesis. Pēc brīža Rands atpogāja kreklu. Viņam pār seju tecēja sviedri.

Un ne jau puisim vien bija karsti. Ari Mats novilka mēteli, atklādams zelta dunci ar rubīnu, un ar šalles galu noslaucīja seju. Mirkšķinādams acis, viņš salocīja šalli šaurā lentē un uzsēja tieši virs acīm. Nīnēva un Egvēna atvēsinoties apvēdinājās ar rokām, saliekušās pār zirgiem kā novī­tuši augi. Loials atpogāja tuniku ar stāvkrāgu līdz pašai apakšai, pēc tam arī kreklu. Krūšu vidū viņam bija apmatojuma kušķītis, biezs kā vilna. Viņš murminot visiem atvainojās.

- Jums man jāpiedod. Šangtajas stēdinga atrodas kalnos, un tur ir vēsi. Ogēra platās nāsis cilājās, ievelkot gaisu, kas ar katru minūti kļuva arvien siltāks. Man tāds karstums un mitrums nepatīk.

Rands aptvēra, ka gaiss nudien ir mitrs. Sajūta bija kā Divupes purvājā vasaras vidū. Pārpurvotajā dūksnājā ik ieelpa nāca kā caur karstā ūdenī izmērcētu vilnas segu. Te it kā nebija purvains, bija manīti vien daži dīķi un strauti, patiesībā tērcītes tam, kurš bija radis pie Ūdensmeža, taču gaiss gan šeit bija gluži tāds pats kā Divupes dūksnājā. Viegli elpoja tikai Perins; viņš pat nebija novilcis mēteli. Perins un Sargātājs.

Kokos un tie nebija mūžzaļi sāka parādīties pa lapai. Rands jau pastiepās, lai pieskartos zaram, bet pēdējā mirklī sastinga. Svaigo dzi­numu izraibināja šķebinoši dzelteni, sarkani un melni punkti; izskatījās pēc slimības.

- Es taču teicu, ka nekam nedrīkst pieskarties, Sargātājs neskanīgā balsī aizrādīja.

Lans vēl aizvien bija ģērbies savā mainīgajā apmetnī, it kā nejustu karstumu, tāpat kā citkārt aukstumu. Izskatījās, ka viņa stūrainā seja pati par sevi peld virs Mandarba muguras.

- Lāsta puķes spēj nonāvēt un lapas sakropļot. Te ir sastopams žagariņš, kas slēpjas biezākā lapotnē, saplūst ar to un gaida, kad kāds tam pieskarsies. Līdzko tas notiek, žagariņš kož. Indīgs tas nav, tomēr sula upuri saēd. Vienīgais glābiņš ir jānogriež sakostā roka vai kāja. Taču žagariņš nekož, ja tam nepieskaras. Daži citi augi Lāstā gan.

Rands aši atrāva roku, nepieskāries lapām, un noslaucīja to bikšu starā.

- Tātad mēs jau esam Lāstā? Perins jautāja.

Savādi, bet viņš neizklausījās nobijies.

- Pagaidām vēl tā nomalē, Lans drūmi atbildēja.

Mandarbs auļoja uz priekšu, un Sargātājs pār plecu stāstīja.

- īstais Lāsts vēl ir priekšā. Daži radījumi Lāstā medī pēc skaņas, un varbūt kāds tagad ir atklīdis tik tālu uz dienvidiem. Dažreiz viņi šķērso Domu kalnus. Tie ir daudz ļaunāki par žagariņiem. Ja gribat dzīvot, ievē­rojiet klusumu un turieties kopā!

Negaidīdams atbildi, Lans paskubināja zirgu, ne brīdi nezaudēdams ātrumu.

Ar katru jūdzi arvien skaidrāk atklājās Lāsta postošā būtība. Kokos lapu bija daudz vairāk, taču visas bija plankumainas, ar dzelteniem un

melniem punktiem un spilgti sarkanu dzīslojumu, kas radīja iespaidu par asins saindēšanos. Visas vīteņaugu lapas bija uzpūstas, it kā tās gaidītu pieskārienu. Rands skatījās uz pavasara parodiju: šķebīgi bāliem, ļenga­niem ziediem kokos un zālē, vaskainiem augiem, kas acu priekšā sapuva. Viņam ieelpojot caur degunu, nāsīs cirtās salkana trūdu smaka, smaga un blīva; no tās kļuva nelabi. Ja elpoja caur muti, bija jārīstās. Gaiss smirdēja kā puvusi gaļa. Zirgu pakavi švīkstēja, šķaidīdami trūdošos augus.

Mats vēma, izliecies no segliem, līdz kuņģi vairs nekā nebija. Rands mēģināja iztukšot prātu, taču miers neko vis nelīdzēja, jo mutē tāpat kāpa žults. Pēc brīža Mats atkal vemstījās un pēc tam vēlreiz, lai gan viņa kuņģis bija tukšs. Egvēna rija siekalas; šķita, ka arī viņa tūlīt vems. Nīnēvas seja atgādināja apņēmības pilnu, baltu masku. Sakodusi zobus, Viedā skatījās Moirainai mugurā. Kamēr vien Aesu Sedaja turējās, arī viņa nedrīkstēja izrādit vājumu. Rands nodomāja, ka ilgi gaidīt nevajadzēs. Moirainas ska­tiens bija saspringts, lūpas bālas.

Neraugoties uz karstumu un mitrumu, Loials bija paslēpis degunu un muti šallē. Ieskatījies Randam acīs, ogērs neslēpa nedz niknumu, nedz riebumu.

- Biju dzirdējis… viņš apslāpēti sacīja caur vilnas šalli, bet tad aprāvās un saviebies nokāsējās. Fui! Garšo pēc… Fui! Biju dzirdējis un lasījis par Lāstu, taču kaut ko tādu laikam nav iespējams aprakstīt…

Ar žestiem Loialam izdevās paust savu attieksmi pret smakām un pretīgo augu valsti.

- Pat kokus Melnais nav žēlojis! Fui!

Sargātāju vismaz Randam tā šķita šī vieta īpaši neietekmēja un apbrīnojamā kārtā arī Perinu ne. Katrā ziņā ne tā kā pārējos. Uz pretīgo mežu, caur kuru viņi jāja, Perins raudzījās kā uz ienaidnieku vai ienaid­nieka karogu, neapzināti glāstīdams cirvi pie jostas un pie sevis murmi­nādams, teju vai rūkdams tā, ka Randam uz skausta sacēlās matiņi. Perina zeltainās acis nikni spīdēja pat spožajā saules gaismā.

Asiņainā saule nogrima aiz apvāršņa, taču vēsāk nekļuva. Talu ziemeļu pamalē cēlās kalni, augstāki par Miglas kalniem melni silueti debesīs. Ledainais vējš no smailajām virsotnēm pūta tik brāzmaini, ka brīžiem aizsniedza pat viņus. Svelmainais mitrums aprija gandrīz visu no kalniem plūstošo vēsumu, taču īsajos mirkļos, kad tas bija sajūtams, pēc tveices šķita auksti kā ziemā. Sviedri uz Randa sejas sasala ledus pērlītēs, bet,

kad vējš pierima, izkusa un straumītēs neganti tecēja pār seju. Nešpetnais karstums pēc tam šķita vēl nepanesamāks. Spējš vējš uz mirkli aizpūta sāļo gaisu, taču Rands, ja varētu, iztiktu arī bez tā, jo tad šķita tik auksti kā zemzemē un gaisā virmoja sena, vaļēja kapa putekļu un pelējuma smaka.

- Kalnus līdz tumsai nesasniegsim, Lans paziņoja, un naktī uz ceļa ir bīstami pat Sargātājam, ja viņš būtu viens.

- Netālu no šejienes ir kāda vieta, Moiraina atbildēja, ja mums izdosies tur apmesties, uzskatīsim to par labu zīmi.

Sargātājs garlaikoti paskatījās uz viņu un negribīgi pamāja ar galvu.

- Jā. Kaut kur mums tāpat jāapstājas. Tikpat labi var arī tur.

- Kad atradu Pasaules aci, tā bija augstu aiz kalnu pārejām, Moi­raina sacīja. Doma kalnus vislabāk šķērsot gaismā ap pusdienlaiku, kad Melnajam mūsu pasaulē ir vismazāk spēka.

- Jūs runājat tā, it kā Pasaules acs visu laiku neatrastos vienā vietā, Egvēna sacīja Moirainai, taču meitenei atbildēja Loials.

- Nav divu ogēru, kas būtu atraduši Aci precīzi vienā un tajā pašā vietā. Zaļo vīru laikam atrod tur, kur viņš ir visvairāk vajadzīgs. Tomēr Pasaules acs vienmēr ir bijusi aiz augstajām kalnu pārejām. Tās ir bīsta­mas šīs pārejas -, jo tur klejo Melnā neradījumi.

- Vispirms tur jānokļūst, tad varēsim uztraukties, Lans sacīja. Rīt mēs patiešām būsim Lāstā.

Rands pameta skatienu visapkārt uz mežu, kurā ik lapa un zieds bija slims, ik vīteņaugs augdams trūdēja. Jauneklis nespēja apvaldīt trīsas. Ja šis vēl īsti nav Lāsts, tad kāds tas ir patiesībā?

Lans veda viņus uz rietumiem, slīpi pret rietošo sauli. Ātrums bija tāds pats kā līdz šim, taču viņa plecu līnija pauda tādu kā negribīgumu.

Kad ceļinieki bija uzjājuši kalnā un Sargātājs pievilka pavadu, saule virs koku galotnēm atgādināja sarkanu, īgnu bumbu. Viņiem aiz mugu­ras rietumu pusē palika ezeru virtenes, kuru tumšais ūdens slīpajā sau­les gaismā mirdzēja kā vairākās auklās savērtas dažāda lieluma krelles. Tālumā, ezeru ielokā, pacēlās robotas kalnu virsotnes, kas vakara lienoša­jās ēnās izskatījās bezdibenīgi tumšas. Vienubrīd, kad saules stari pieskā­rās nelīdzenajām virsotnēm, Randam aizrāvās elpa. Tie taču nebija kalni, bet Septiņu torņu drupas! Vai kāds cits arī to ievēroja? Aina izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Sargātājs nokāpa no zirga. Viņa seja atgādināja akmeni; tajā nebija itin nekādu emociju.

- Vai nevarējām apmesties lejā pie ezeriem? Nīnēva jautāja, ar kabatlakatu susinādama seju. Pie ūdens noteikti ir vēsāk.

- Pie Gaismas! Mats iesaucās. Es labprāt iebāztu ezerā galvu. Var­būt pat nevilktu to laukā.

Bet tad tuvējā ezera virsma uzbangoja un tumšais ūdens fosforescējoši iespīdējās, kustoties kādam milzīgam augumam. Ūdens virsmu saviļņoja būtne cilvēka garumā; tā grozījās un grozījās, līdz beidzot ārā izšāvās aste, kas krēslā uzreiz atgādināja lapsenes dzeloni. Radījums dze­loņaino asti vēzēja vismaz piecus sprīžus augstu virs ūdens. Ta ķermeni visā garumā klāja neskaitāmi daudz taustekļu, un tas atgādināja simtkāji; izaugumi locījās kā monstrozi tārpi. Visbeidzot radījums ieslīdēja ūdenī un aizpeldēja. Pēc mirkļa par to liecināja tikai ūdens viļņošanās, un ari tā pamazām aprima.

Aizvēris muti, Rands saskatījās ar Perinu. Drauga dzeltenajās acīs vīdēja neticība, droši vien tāpat kā viņam pašam. Ezerā nevarēja dzīvot kaut kas tik milzīgs. Taustekļu galos nevarēja būt plaukstu. Tās taču nebija plaukstas!

- Ja tā padomā, Mats izdvesa, man šeit tīri labi patīk.

- Uzlikšu ap kalnu aizsargjoslu, Moiraina paziņoja, jau nokāpusi no Aldības. īsts žogs pievērstu uzmanību, kas mums nav vēlama, tāpat kā mušas nav vēlamas medum. Ja kāds Melnā radījums vai cits Ēnas kalps būs jūdzes attālumā no mums, es to zināšu.

- Man labāk patiktu žogs, Mats teica, nolikdams kājas uz zemes,

- lai tas tur… tas tur… paliek tajā pusē.

- Apklusti, Mat! Egvēna asi izmeta.

Nīnēva tajā pašā laikā iesaucās:

- Un lai no rīta gaidītu, kad dosimies prom? Matrim Kauton, tu esi muļķis!

Mats nikni noskatījās, kā viņas abas nokāpj no zirgiem, taču muti vaļā vairs nevēra.

Puisis paņēma Belas pavadu, un Rands un Perins uzsmaidīja viens otram. Tas bija gluži kā mājās dzirdēt Matu kaut ko izsperam pavisam nelaikā. Bet tad smaids Perina sejā apdzisa un viņa acis mijkrēslī iegailējās, it kā aiz tām spīdētu dzeltena gaisma. Arī Randam vairs negribējās smaidīt. Nepavisam nav kā mājās.

Rands, Mats un Perins palīdzēja Lanam izjūgt zirgus un uzlikt to kājām pinekļus, bet pārējie sāka iekārtoties. Paņēmis Sargātāja mazo plī­tiņu, Loials zem deguna kaut ko murmināja, taču viņa lielie pirksti darbo­jās prasmīgi. Egvēna dungoja pie sevis, no uzblīdušā ādas maisa liedama tējkannā ūdeni. Rands vairs nebrinījās, kāpēc Sargātājs bija uzstājis, ka līdzi jāņem pēc iespējas vairāk ūdens.

Nolicis bēra seglus rindā blakus citiem un no loka noraisījis somas un segas rulli, Rands pagriezās un bailēs sastinga. Ogēra un sieviešu šeit vairs nebija. Nebija arī plītiņas un vezumnieka nesto skalu grozu. Pakalna virsotnē nebija nekā, tikai vakara ēnas.

Ar kokainu roku Rands stīvi taustījās pēc zobena, kā caur miglu dzir­dēdams Mata lamāšanos. Perins izvilka cirvi un grozīja pinkaino galvu, skatīdamies, vai nedraud briesmas.

- Aitugani, Lans noburkšķēja.

Nesatricināmi mierīgs Lans devās pāri pakalna virsotnei un pēc trešā soļa izgaisa.

Rands lielām acīm saskatījās ar Matu un Perinu, un tad visi trīs puiši metās uz vietu, kur nupat bija izgaisis Sargātājs. Rands pēkšņi paslīdēja un apstājās, un, kad viņam mugurā ieskrēja Mats, atkal spēra soli. Egvēna pacēla skatienu no tējkannas, kas stāvēja uz plītiņas. Nlnēva nolaida otrā iedegtā luktura kupolu. Visi tepat vien bija. Moiraina sēdēja, sakrusto­jusi kājas; Sargātājs laiskojās, atbalstījies uz elkoņa. Loials izņēma no sava saiņa grāmatu.

Rands uzmanīgi pavērās atpakaļ. Kalni atradās turpat, kur bijuši, ari koki tāpat slēpās ēnās, un ezeri tālāk slīga tumsā. Jauneklis baidījās spert soli atpakaļ. Ja nu atkal visi pazudīs? Kas to lai zina, vai izdosies atrast pārējos? Perins, uzmanīgi apgājis ap Randu apli, smagi nopūtās.

Aesu Sedaja ievēroja, ka visi trīs puiši apstulbuši skatās. Perins samul­sis ieslidināja cirvi varenajā jostas cilpā, it kā domādams, ka neviens to neredz. Moirainas lūpas skāra tik tikko jaušams smaids.

- Tas ir pavisam vienkārši, viņa sāka skaidrot. Izliekums, kura dēļ acs skatīs tikai to, kas ir ap mums. Nav nekādas vajadzības, lai šonakt kāds redzētu mūsu gaismas, tomēr Lāsts nav īstā vieta, kur uzturēties tumsā.

- Moiraina Sedaja teica, ka arī es to spēju, Egvēnas acis staroja,

- viņa domā, ka es jau spēju vadīt Vienspēku.

- Tev vēl jāmācās, bērns, Moiraina brīdināja. Bez apmācības pat visvienkāršākā darbība ar Vienspēku var būt bīstama gan tev, gan apkār­tējiem.

Perins iespurdzās, un Egvēna izskatījās tik tramīga, ka Rands sāka prātot, vai viņa jau nav izmēģinājusi savas spējas.

Nīnēva nolika lukturi zemē. Kopā ar plītiņas vāro liesmiņu apgaismo­jums bija diezgan labs.

- Kad tu dosies uz Tarvalonu, Egvēna, Viedā bikli ieminējās, var­būt es tevi pavadīšu. Lēnprātīgi paskatījusies uz Moirainu, viņa turpi­nāja: Egvēnai nāktu tikai par labu, ja viņa svešumā redzētu pazīstamu seju. Viņai lieti noderētu gan Aesu Sedajas, gan mans padoms.

- Varbūt tā patiešām būtu vislabāk, Moiraina vienkārši sacīja.

Egvēna smiedamās sasita plaukstas.

- Tas būs brīnišķīgi! Un tu, Rand! Tu taču arī dosies uz Tarvalonu, vai ne?

Rands otrpus plītiņai bija grasījies apsēsties; viņš sastinga, bet tad nolaidās zemē. Jauneklis domāja, ka Egvēnas acis izskatās lielākas nekā parasti un spožākas, dziļākas kā divi ezeri, kuros sevi pazaudēt. Meite­nes vaigi pietvīka un smiekli pieklusa.

- Perin, Mat, jūs abi arī, vai ne? Būsim visi kopā.

Mats kaut ko nomurmināja, un to varēja izskaidrot dažādi. Perins tikai paraustīja plecus, taču Egvēna uzskatīja, ka abi puiši piekrīt.

- Vai dzirdi, Rand? Būsim visi kopā.

Pie Gaismas! Tādās acīs var noslīkt un slīkstot justies laimīgs. Rands samulsis nokāsējās.

- Bet vai aitas Tarvalonā būs? Es neko citu neprotu kā tikai ganīt aitas un audzēt tabaku.

- Esmu pārliecināta, Moiraina atbildēja, ka Tarvalonā darbs atra­dīsies. Jums visiem. Varbūt ne aitu ganīšana, bet kaut kas cits, kas jūs interesēs.

- Nu redzi, Egvēna teica, it kā viss jau būtu sarunāts. Es zinu! Kad kļūšu par Aesu Sedaju, iecelšu tevi par Sargātāju. Ko teiksi? Par savu Sargātāju.

Egvēna runāja pārliecināti, un viņas acīs Rands redzēja jautājumu. Meitene gaidīja atbildi, viņai tā bija nepieciešama.

- Es labprāt būtu tavs Sargātājs, Rands atbildēja. Nedz viņa ir pare­dzēta tev, nedz tu viņai. Kāpēc Miņai vajadzēja to teikt?

Smagi uzkrita tumsa, un visi bija noguruši. Loials pirmais apgūlās un bija gatavs miegam, un drīz viņam pievienojās arī pārējie. Neviens neapsedzās ar segu, izmantoja tikai spilvenu. Moiraina bija kaut ko pie­lējusi klāt lukturu eļļai, lai pakalna virsotnē kliedētu Lāsta smaku, taču karstumu nekas nemazināja. Debesīs vāri, ūdeņaini blāzmoja mēness, taču nakts nebija vēsa. la vien šķita, ka augstu virs galvas liesmo saule.

Rands nespēja aizmigt, kaut arī nepilna sprīža attālumā gulēja Aesu Sedaja, kas aizsargāja viņa sapņus. Gulēt neļāva smacīgais gaiss. Loiala klusie krācieni atgādināja dārdoņu, blakus ogēram Perinu nemaz nevarēja dzirdēt. Pārējie gan bija tik noguruši, ka neko nemanīja. Nomodā bija vienīgi Sargātājs; Lans sēdēja, uz ceļgaliem uzlicis zobenu, un raudzījās naktī. Randam par pārsteigumu, arī Nīnēva negulēja.

Labu brīdi skatījusies uz Lanu, Viedā ielēja tasē tēju un aiznesa viņam. Sargātājs paņēma tasi un nomurmināja pateicību, taču Nīnēva uzreiz prom negāja.

- Man bija jāzina, ka tu esi karalis, Nīnēva klusi teica, mierīgi rau­dzīdamās Sargātājam sejā, taču viņas balss viegli trīsēja.

Lans skatījās pretī tikpat mierīgi. Randam pat šķita, ka viņa seja atmaigst.

- Es neesmu karalis, Nīnēva. Esmu parasts vīrs. Vīrs, kuram nepieder pat visnabadzīgākā zemnieka piemājas lauks.

Nīnēvas balss vairs nedrebēja.

- Dažām sievietēm nav svarīga nedz zeme, nedz zelts, bet tikai vīrie­tis.

- Un vīrietis, kas lūgtu pieņemt tādu mazumiņu, nebūtu viņas vērts. Tu esi ievērojama sieviete, skaista kā rītausma, kvēla kā karotājs. Viedā, tu esi lauvene.

- Viedās reti kad iziet pie vīra, pieklususi Nīnēva ievilka elpu, it kā vēloties sevi stiprināt. Taču, ja došos uz Tarvalonu, varbūt atklāsies, ka es neesmu Viedā, bet gan kas cits.

- Aesu Sedajas precas tikpat reti kā Viedās. Nav daudz tādu vīriešu, kas spētu sadzīvot ar tik spēcīgu sievu, jo līdzās viņas starojumam pašam ir jānobāl, vienalga, vai sieva to grib vai ne.

- Dažiem vīriešiem spēka pietiek. Vismaz vienu tādu es pazīstu.

Ja līdz šim vēl varēja šaubīties, tad tagad Viedās acis runāja skaidru valodu.

- Man pieder tikai zobens un karš, kurā es nespēju uzvarēt, taču cīņu pārtraukt es nedrīkstu.

- Es taču teicu, ka tas man nav svarīgi. Pie Gaismas! Tevis dēļ jau esmu pateikusi vairāk, nekā piedienas. Vai patiešām mani apkaunosi, lik­dams man lūgt?

- Es nekad tevi neapkaunošu. Randam šķita neparasti, ka Sargātāja balsi jaušas maigums, tāds kā mīļums, taču Nīnēvas acis sāka starot. Es ienīdīšu to vīrieti, kuru tu izvēlēsies, jo tas nebūšu es, taču arī mīlēšu, ja viņš liks tev smaidīt. Neviena sieviete nav pelnījusi par līgavas godu maksāt ar drošu atraitnes likteni, un tu vismazāk no visām.

Nepieskāries tējai, Lans nolika tasi zemē un piecēlās.

- Man jāapskata zirgi.

Nīnēva palika tupam uz ceļgaliem arī pēc tam, kad Lans aizgāja.

Vai nu Randam gribējās gulēt, vai ne, bet acis viņš aizvēra. Diez vai Viedajai patiktu, ja puisis redzētu viņas asaras.

Četrdesmit devītā nodala

>

Melnais sakustējies

R

anda miegu iztraucēja rītausma. Negribīgi kāpdama pār Lāsta

koku galotnēm, īgna saule durstīja viņa acu plakstiņus. Pat tādā

agrumā pār sagandēto zemi kā smaga sega gūla tveice. Rands

gulēja uz muguras, par spilvenu nolicis segas rulli, un raudzījās debe-

sīs. Lai nu kā, bet tās bija zilas. Pat šādā vietā vismaz debesis bija ne-

skartas.

Rands pārsteigts aptvēra, ka viņš bija gulējis. Prātā uz mirkli kā caur miglu atausa nejauši dzirdētā saruna, kas nu šķita sapnis. Pēc tam jau­neklis ieraudzīja, ka Nīnēvai ir apsarkušas acis; viņa nepārprotami nebija gulējusi. Sargātāja seja izskatījās skarbāka nekā parasti, it kā viņš būtu uzlicis masku un vairs negrasītos to noņemt.

Egvēna piegāja pie Nīnēvas un notupās blakus Viedajai; viņas seja bija raižu pilna. Rands viņu sarunu nespēja saklausīt. Meitene runāja, un Nīnēva purināja galvu. Egvēna vēl kaut ko sacīja, bet Viedā māja, lai viņa iet prom. Taču meitene neklausīja un pieliecās vēl tuvāk. Dažas minūtes viņas sarunājās pat vēl klusāk. Nīnēva vēl aizvien purināja galvu, taču tad iesmējās un apskāva Egvēnu. Viedās sejas izteiksme vēstīja, ka viņa meiteni mierina. Piecēlusies kājās, Egvēna paglūnēja uz Sargātāju. Lans nelikās neko redzam, viņš pat neskatījās uz Nīnēvas pusi.

Grozot galvu, Rands savāca mantas, aši nomazgāja rokas un seju un iztīrīja zobus ar to ūdens mazumiņu, ko Lans ļāva izmantot tādām vaja­dzībām. Varbūt sievietes spēj nolasīt vīriešu domas? Diez kas nav. Visas sievietes irAesu Sedajas. Pateicis sev, ka ir padevies Lāsta ietekmei, Rands izskaloja muti un steidzās apseglot zirgu.

Redzēt, ka apmetne atkal izgaist, bija vairāk nekā mazliet mulsinoši. Viņš pat nebija paguvis aiziet līdz zirgiem. Tomēr, kad sedulka bija cieši savilkta, uz kalna kaut kas iemirgojās, un apmetne atgriezās savā vietā. Visi steidzās.

Rita gaismā skaidri izcēlās Septiņi torņi kā nolauzti stumbri tālumā milzīgi, raupji kalni, pagātnes krāšņuma liecinieki. Tāpat arī simtiem ezeru gludā, rāmā zilgme. Šorīt tajos nekas neuzbangoja. Raugoties uz ezeriem un sagrautajiem torņiem, Rands gandrīz aizmirsa par šķebīga­jiem augiem kalna pakājē. Lans, šķiet, nevairījās uzlūkot torņus, tāpat kā nevairījās paraudzīties uz Nīnēvu, tomēr, gatavojoties ceļam, viņa ska­tiens nekur ilgi nekavējās.

Pēc tam kad skalu grozi bija nostiprināti uz vezumnieka muguras un uz zemes nebija atstāta nedz drupata, nedz ugunskura oglīte, nedz kādas citas pēdas un visi jau bija zirgos, Aesu Sedaja apstājās kalna vidū, aizvēra acis un, šķiet, pat neelpoja. Rands neredzēja neko īpašu, tikai Nīnēva un Egvēna, par spīti tveicei, sāka sparīgi berzēt rokas. Egvēnas plaukstas piepeši sastinga, un meitene, atvērusi muti, skatījās uz Nīnēvu. Taču viņa nepaguva pateikt ne vārda, kad arī Viedā beidza berzēt rokas un uzmeta meitenei bargu skatienu. Abas skatījās viena uz otru, tad Egvēna pamāja un pasmaidīja, un pēc mirkļa arī Nīnēva smaidīja, lai gan nedroši.

Rands izlaida pirkstus caur matiem; tie sviedros bija slapjāki nekā ar ūdeni apšļakstītā seja. Jauneklis bija drošs, ka viņam zināmā mērā vaja­dzētu saprast šo mēmo sarunu, taču doma pieskārās prātam kā viegla pūka un izgaisa, pirms viņš paguva to notvert.

- Ko mēs gaidām? Mats prasīja, jau atkal zemu pār pieri uzsējis šalli.

Uz seglu priekšmalas viņš bija uzlicis loku ar tajā ievietotu bultu, bet bultu maku pa tvērienam piekāris pie jostas.

Moiraina atvēra acis un devās lejup pa nogāzi.

- Gaidām, kamēr es novākšu beidzamās pēdas, kas norādītu uz manu vakarvakara burvestību. Viss dienas laikā sairtu pats, taču es nevē­los riskēt, ja varu neriskēt. Esam jau pavisam tuvu, un Ēna šeit ir pārāk spēcīga. Lan?

Sargātājs jau gaidīja, kad Moiraina iekāps Aldības seglos un viņš varēs vest viņus uz ziemeļiem, uz Domu kalniem, kas atradās tepat netālu. Arī saullēktā kalnu smailes izskatījās melnas un nedzīvas kā robaini zobi.

Ciktāl sniedza skatiens, gan uz austrumiem, gan rietumiem kā mūris stiepās kalni.

- Vai šodien jau būsim pie Acs, Moiraina Sedaja? Egvēna jautāja.

Moiraina no sāniem paskatījās uz Loialu.

- Ceru, ka jā. Kad pirmo reizi atradu Aci, tā atradās viņpus kalniem augstu pāreju pakājē.

- Viņš teica, ka Acs pārvietojas, Mats sacīja, pamādams uz Loialu.

- Un ko tad, ja Acs nebūs tur, kur jūs domājat?

- Tad turpināsim meklēt, līdz atradīsim. Zaļais vīrs sajūt nepiecieša­mību, un mums tā ir tik liela, ka lielākas nevar būt. Mūsu nepieciešamība ir visas pasaules cerība.

Jo tuvāk viņi bija kalniem, jo tuvāk īstajam Lāstam. Iepriekš koku lapas bija izraibinājuši melni un dzelteni punkti, bet šeit lapotne acu priekšā smagi gāzās zemē, salūzusi no trūdēšanas smaguma. Koki atgādi­nāja izmocītas, sakropļotas būtnes; tie izslēja zarus, it kā lūdzot žēlastību no kādas augstākas varas, kas negrib par to ne dzirdēt. No mizas plaisām sūcās tādas kā strutas. Zaudējuši visu savu izturību, koki trīcēja pat no pakavu dunas.

- Tie izskatās tā, it kā gribētu mūs sagrābt, Mats satraukti teica.

Nīnēva dusmīgi paskatījās, un puisis piebilda:

- Nu, tā izskatās.

- Daži patiešām grib, Aesu Sedaja sacīja, un viņas skatiens pār plecu vienubrīd šķita bargāks nekā Lanam. Taču tie negrib ne gabaliņu no manis, tāpēc jau ar savu klātbūtni vien es jūs aizsargāju.

Mats nervozi iesmējās, it kā Moiraina jokotu.

Rands gan par to šaubījās. Galu galā te bija Lāsts. Taču koki nekustējās. Kāpēc lai koks vēlētos sagrābt cilvēku ? Pie vainas ir mūsu iztēle, bet Moiraina vienkārši cenšas uzturēt mūsu modrību.

Pēkšņi Randa skatienu piesaistīja kaut kas pa kreisi mežā. Koks nepilnā divdesmit soļu attālumā bija notrīcējis un ne jau viņa iztēlē. Rands nevarēja pateikt, kas tas ir par koku vai savulaik bijis -, tik neie­domājami sakropļots un izmocījies bija tā veidols. Viņš ieskatījās vērī­gāk: koks nudien sašūpojās uz vienu pusi, tad otru un visbeidzot nogāzās, atsitoties pret zemi. Atskanēja spalgs, dzirdi caururbjošs kliedziens. Koks atliecās atpakaļ; tā zari bija apvijušies ap tumšu masu, kas locījās, spļāva un spiedza.

Rands aizturēja elpu un centās pagriezt Rudo, taču koki viņam stā­vēja abās pusēs, un tie drebēja. Bēris pārgrieza acis tā, ka bija redzami tikai acu baltumi. Puisis atskārta, ka no visām pusēm spiežas klāt zirgu augumi; visi mēģināja darīt to pašu, ko viņš.

- Tikai neapstājieties! Sargātājs pavēlēja un izvilka zobenu.

Viņš jau bija pelēki zaļajā tunikā ar zvīņu bruņām, uzvilcis rokās bruņucimdus.

- Turieties blakus Moirainai Sedajai!

Pēc tam Lans pagrieza Mandarbu nevis pret koku un tā laupījumu, bet pavisam uz citu pusi. Pēc mirkļa Sargātāju un viņa mainīgo apmetni jau bija aprijis Lāsts, un ceļinieku skatieniem pazuda arī melnais rumaks.

- Tuvāk, Moiraina sacīja un, mudinādama balto ķēvi kustēties tik­pat ātri, pamāja, lai visi saspiežas ciešāk. Turieties pēc iespējas tuvāk man!

No tās puses, kur bija aizjājis Sargātājs, atskanēja rēciens, šķeldams gaisu un satricinādams kokus. Tas apklusa, taču vēl brīdi atbalsojās. Pēc mirkļa atkal atskanēja rēciens, izvirzdams niknumu un vēstīdams nāvi.

- Lan, Nīnēva izdvesa, viņš…

Viedo pārtrauca baiss troksnis, šoreiz ar citu pieskaņu. Bailēm. Un tad pēkšņi iestājās klusums.

- Lans pats tiks galā, Moiraina teica. Jāj uz priekšu, Viedā!

Koku vidū parādījās Sargātājs, turēdams zobenu atstatu no sevis un

zirga. Asmens kūpēja, un no tā pilēja melnas asinis. Lans no seglu somas izņēma lupatu un rūpīgi noslaucīja zobenu, pārbaudīdams, vai uz tērauda nav palicis kāds plankums. Kad viņš lupatu aizsvieda, tā vēl turpat gaisā izjuka gabalos, un pat tie izšķīda.

Pēc mirkļa no kokiem uz viņu pusi klusi gāzās masīvs ķermenis. Sargā­tājs strauji pagrieza Mandarbu, taču brīdī, kad kara zirgs bija gatavs spert ar tērauda pakaviem, gaisā nošvīkstēja Mata raidītā bulta, ieurbdamās acī radījumam, kura sejā galveno vietu aizņēma mute un zobi. Spārdīdamies un kliegdams briesmonis nokrita zemē pāris soļu no viņiem. Steidzoties prom, Rands uz to noraudzījās. Radījums atgādināja lāci ar asiem sariem un pārāk daudzām kājām, kas rēgojās no visām pusēm. Dažas no tām vismaz kājas, kas bija uz muguras, staigāšanai nederēja, bet to nagi cil­vēka pirksta garumā plosīja zemi nāves agonijā.

- Labs šāviens, aitugan!

Lana skatiens pētīja mežu; Sargātājs jau bija aizmirsis mirstošo bries­moni viņiem aiz muguras.

Moiraina papurināja galvu.

- Tam nevajadzēja nākt tik tuvu kādam, kurš pieskaras Pirm­avotam.

- Agelmars teica, ka Lāsts sācis kustēties, Lans atbildēja. Varbūt ari Lāsts zina, ka Rakstā veidojas timeklis.

- Pasteigsimies! Moiraina iespieda Aldības sānos papēžus. Mums pēc iespējas ātrāk jānokļūst augstajās pārejās.

Taču jau brīdī, kad viņa to sacīja, Lāsts vērsās pret viņiem. Koki sāka šūpoties, tiekdamies uz viņu pusi, kaut ari Moiraina bija skārusi Pirma­votu.

Randam rokās bija zobens; jauneklis neatcerējās, kurā brīdī bija to izvilcis no maksts. Viņš vēzēja zobenu uz visām pusēm, un asmens ar gārņa zīmi cirta kroplos zarus. Koki rāva atpakaļ savus izmocītos, līkos stumbeņus. Rands gandrīz dzirdēja kliedzienus. No visām pusēm lie­cās jau citi zari, locīdamies kā čūskas, cenzdamies ieķerties viņa rokās, vidukli, kaklā. Ņurdot atiezis zobus, Rands centās iedomāties tukšumu, līdz beidzot atrada to Divupes akmeņainajā, spītīgajā augsnē.

- Maneterena! Maneterena!

Stāvot kāpšļos, Mats uz mežu raidīja bultu pēc bultas; tās trāpīja kroplajos veidolos, kuri rūkdami cirta neskaitāmos zobus bultās, kas tos nogalināja. Radījumi plēsdamies koda cits citam un centās izlauzties lidz jātniekiem. Arī Matu bija pārņēmusi cīņas degsme.

- Carai an Caldazar! viņš kliedza, spiezdams bultas galu pie vaiga un tad to atlaizdams. Carai an Ellisande! Al Ellisande! Mordero daghain pas duente cuebiyar! Al Ellisande!

Arī Perins stāvēja kāpšļos, kluss un drūms. Uzņēmies vadību, puisis ar cirvi lauza ceļu cauri mežam un pretīgo ķermeņu biežņai. Gan kustīgie koki, gan kaucošie briesmoņi bijās no raženā cirtēja niknajām zelta acīm ne mazāk kā no viņa švīkstošā cirvja. Perins dzina zirgu uz priekšu, kas noteikti spēra soli pēc soļa.

No Moirainas rokām izšāvās uguns lodes, kas, trāpījušas mērķī, sāpēs salīkušos kokus pārvērta liesmainās lāpās. Nezvēri, atņirguši zobus, brēca un vēzēja cilvēku rokas, plosīdami savas liesmojošās miesas ar asajiem nagiem, līdz beidzot izlaida garu.

Sargātājs vēl ne vienu reizi vien ar Mandarbu devās kokos, un no viņa zobena un bruņucimdiem burbuļodamas un kūpēdamas pilēja asinis. Kad Lans atgriezās, viņa bruņas bija arvien vairāk bojātas, bet miesu klāja asiņojošas brūces. Ari kara zirgs kliboja un asiņoja. Aesu Sedaja ikreiz uzlika rokas uz Sargātāja ievainojumiem. Kad viņa tās noņēma, brūces bija pazudušas un uz Lana miesas bija tikai asinis.

- Es Puscilvēkiem raidīju signālu, Moiraina rūgti teica. Vēl ātrāk! Ātrāk!

Viņi lauzās uz priekšu lēni, bet neatlaidīgi.

Rands bija pārliecināts, ka viņi šo cīņu zaudētu, ja koki nezvetētu uzbrūkošos miesas blāķus un briesmoņi, kuru vidū nebija divu vienādu, kokiem nepretotos un neplēstos cits ar citu, lauzdamies uz ceļinieku pusi. Jauneklis vēl nezināja, vai patiešām nezvēri līdz viņiem neaizkļūs. Bet tad aiz viņiem atskanēja spiedziens. Tāls un kluss, tik tikko dzirdams Lāsta neradījumu sēcienu troksnī.

Ņurdēšana piepeši apklusa kā ar nazi nocirsta. Uzbrūkošie nezvēri sastinga, koki aprima. Tikpat pēkšņi kā parādījušies, daudzkājainie neradījumi nozuda, izgaistot nomocītajā mežā.

Atkal atskanēja spalgs spiedziens, it kā kāds pūstu saplīsušā aitugana stabulē, un tam atsaucās vesels koris. Tālu aiz viņiem saspiedzās pusducis balsu.

- Tārpi, Lans drūmi sacīja, un Loials ievaidējās. Tie mums ir devuši brīdi atelpas, ja vien būs laiks to izmantot. Sargātāja skatiens mērīja attālumu līdz kalniem. Reti kurš Lāstā labprāt stātos pretī tār­piem, ja no tā būtu iespējams izvairīties. Iespiedis Mandarbam sānos papēžus, viņš iesaucās: Uz priekšu!

Visi metās viņam nopakaļ; Lāstā pēkšņi bija iestājies nāves klusums, izņemot spiegšanu ceļiniekiem aiz muguras.

- Vai patiešām tos aizbiedēja tārpi? Mats neticīgi jautāja.

Kratīdamies seglos, viņš centās uzmest plecā loku.

- Tārps, Sargātājs šo vārdu izrunāja gluži citādi nekā Mats, spēj nogalināt Izdzisušo, ja vien to nepavada paša Melnā veiksme. Mums uz pēdām ir tārpu bars. Saraujiet! Ātrāk!

Tumšās kalnu smailes nu bija tuvāk. Rands lēsa, ka pēc stundas būs pie mērķa, ja vien jās līdzšinējā ātrumā.

- Vai kalnos tārpi mūs nevajās? Egvēna bez elpas jautāja.

Lans asi iesmējās.

- Nē. Tārpi bistas no tiem, kas dzīvo augstajās pārejās.

Loials atkal ievaidējās.

Kaut viņš vienreiz beigtu vaimanāt, Rands nodomāja. Protams, ogērs par Lāstu zināja daudz vairāk nekā viņi visi, izņemot Lanu, kaut vai no grāmatām, kas bija lasītas stēdingas drošībā. Bet kāpēc ogēram nemitīgi jāatgādina, ka ļaunākais vēl ir priekšā ?

Garām viņiem slīdēja Lāsts. Zem rikšojošo zirgu pakaviem šķīda trūdu zāle un augi. Ne koks nenoliecās arī tad, kad viņi jāja tieši zem krop­lajiem zariem. Priekšā debesis aizsedza Domu kalni, melni un drūmi; tie šķita jau ar roku aizsniedzami. Bet aiz viņiem arvien griezīgāk un skaid­rāk skanēja spiedzieni un arī savāda brakšķēšana, pārspējot šķīstošo augu švīkstoņu zem zirgu pakaviem. Pārāk skaļa, it kā zem slīdošiem milzu ķermeņiem krakšķētu pussatrūdējušie koki. Pārāk tuva. Rands atskatī­jās. Aiz muguras, viļņodamies kā zāle, šūpojās koki. Kalnu tuvumā zeme kļuva nelīdzenāka. Bija jūtams, ka viņi virzās augšup.

- Mēs nepagūsim, Lans paziņoja.

Mandarbs rikšoja tikpat ātri kā pirmīt, taču Sargātāja rokās pēkšņi atkal parādījās zobens.

- Augstajās pārejās uzmanies, Moiraina, un jūs tiksiet garām!

- Nē, Lan! Nīnēva kliedza.

- Klusē, meitēn! Lan, pat tu nespēsi apturēt tārpu baru. Es to nepie­ļaušu. Tu man esi vajadzīgs pie Acs.

- Bultas! Mats aizelsies izsaucās.

- Tārpi tās pat nejutīs, Sargātājs kliedza pretī. Tie jāsacērt gaba­los. Tārpi nejūt gandrīz neko, ja nu vien izsalkumu. Dažreiz bailes.

Rands krampjaini ieķērās seglos un paraustīja savilktos plecus, cenz­damies atslābināties. Jaunekļa krūtis bija viscaur saspringušas, elpot varēja tikai ar grūtībām, un ādu durstīja karstas adatiņas.

Lāsts iegriezās kalnu pakājē. Rands jau redzēja ceļu, pa kuru būs jādodas augšup, kad viņi sasniegs kalnus: līkumotu taku un tālāk aug­sto pāreju, kā izcirstu melnajā klintī. Gaisma, kas gan tur augšā tāds ir, ja tas spēj aizbiedēt visus, kas mums aiz muguras? Gaisma, palīdzi, man nekad vēl nav bijis tik bail! Es negribu iet tālāk. Ne soli! Prātā meklēdams liesmu un tukšumu, Rands sevi sabāra. Muļķis! Nobijies, gļēvais muļķi? Te tu nevari palikt, atpakaļ iet arī nevari. Vai gribi atstāt Egvēnu briesmās

vienu? Tukšums aizslīdēja, pieņēma dažādus veidolus, pēc tam izjuka tūk­stoš gaismas punktos, pārveidojās un atkal izšķīda, un ik punkts svilināja līdz kaulam; visbeidzot Rands trīcēja sāpēs, domādams, ka tūlīt uzsprāgs. Gaisma, palīdzi man! Es nespēju doties tālāk. Gaisma, palīdzi man!

Puisis jau saņēma zirga pavadu, grasīdamies griezties atpakaļ un cīnī­ties pret tārpiem vai vienalga pret ko, lai tikai nebūtu jāsastop tas, kas bija priekšā. Bet piepeši ainava mainījās. Starp kalna nogāzēm, starp kori un smaili vairs nebija Lāsta.

Rāmi izplestajos zaros zaļoja lapas. Zāle ar košiem meža puķu rak­stiem izskatījās kā daudzkrāsu paklājs, ko glāstīja maiga vēsma. No zieda uz ziedu lidinājās tauriņi, dūca bites, vīteroja putni.

Neticēdams savām acīm, Rands zirgā auļoja uz priekšu, līdz beidzot aptvēra, ka Moiraina, Lans un Loials jau ir apstājušies un arīdzan visi pārējie. Pārsteigumā sastindzis, viņš lēni pavilka pavadu. Egvēnai acis vai krita laukā; Nīnēvai bija vaļā mute.

- Beidzot mēs esam drošībā, Moiraina paziņoja. Šī ir Zaļā vīra zeme, un tepat ir ari Pasaules acs. Lāsts ar saviem briesmoņiem te nespēs iekļūt.

- Bet es biju domājis, ka tas ir viņpus kalniem, Rands nomurmi­nāja.

Ziemeļos pie apvāršņa vēl varēja manīt kalnu virsotnes un augstās pārejas.

- Jūs taču teicāt, ka Pasaules acs vienmēr atrodas aiz pārejām.

- Šī vieta, no kokiem atskanēja dobja balss, vienmēr atrodas tur, kur tā atrodas. Dažādās vietās rodami vien tie, kam tā ir vajadzīga.

No lapām iznāca būtne cilvēka veidolā, augumā lielāka par Loialu aptuveni tikpat, par cik ogērs bija lielāks par Randu. Vira augumu apvija vīteņaugi un dzīvas, zaļas lapas. Matu vietā viņam auga zāle, kas viļņojās līdz pleciem, acis bija milzīgi lazdu rieksti, bet nagi ozolzīles. Būtnes tunika un bikses bija no zaļām lapām, zābaki no vienlaidu mizas. Ap vīru riņķoja tauriņi, viegb sēzdamies uz viņa pirkstiem, pleciem, sejas. Zaļo nevainojamību sabojāja tikai viens dziļa rieva pār vaigu un deni­ņiem līdz pat pakausim, kurā vīteņaugi bija brūni un savītuši.

- Zaļais vīrs, Egvēna čukstēja.

Rētainā seja pasmaidīja. Mirkli šķita, ka pat putni dzied skaļāk.

- Protams, tas esmu es. Kurš cits te varētu būt? Riekstu acis pie­vērsās Loialam. Jauki atkal satikt tevi, brālīt! Savulaik daudzi no jums mani apciemoja, bet pēdējā laikā tikpat kā nemaz.

Loials norausās no lielā zirga muguras un svinīgi paklanījās.

- Jūtos pagodināts, Koku brāli! Tsingu ma choshih, T'ingshen.

Zaļais vīrs smaidot aplika roku ap ogēra pleciem. Blakus Loialam viņš

izskatījās kā pieaudzis vīrs līdzās puišelim.

- Kas nu tas par godu, brālīt! Divatā padziedāsim Koku dziesmas, atcerēsimies dižkokus un stēdingu, bet skumjas nelaidīsim ne tuvumā.

Zaļais vīrs apskatīja pārējos, kas tobrīd kāpa no zirgiem. Uzlūkojot Perinu, viņa acīs iedegās gaisma.

- Vilku brālis! Vai patiesi atgriezušies senie laiki?

Rands vērīgi paskatījās uz Perinu, kurš pagrieza zirgu tā, lai tas atras­tos starp viņu un Zaļo vīru, un pieliecies sāka darboties ar seglu jostu. Bija redzams, ka Perins grib izvairīties no Zaļā vīra pētošā skatiena. Pie­peši būtne pievērsās Randam.

- Tev gan dīvains apģērbs, Pūķa bērns! Vai Rats jau aizgriezies tik tālu? Vai Pūķa ļaudis atgriežas pie Pirmās ūnijas? Taču tev ir zobens. Tatad nedz šis, nedz tas.

Randa mute bija tā izkaltusi, ka viņš uzreiz nemaz nevarēja atbildēt.

- Es nesaprotu, par ko jūs runājat. Ko jūs ar to domājat?

Zaļais vīrs pieskārās savai brūnajai rētai. Brīdi viņš izskatījās samulsis.

- Es… es nevaru pateikt. Manas atmiņas ir saraustītas un bieži vien peldošas, un daudzas no palikušajām ir kā kāpuru apsēstas lapas. Tomēr esmu drošs… Nē, tas jau ir prom. Lai nu kā, jūs esat gaidīti viesi. Un tu, Moiraina, mani bezgala pārsteidz. Šī vieta tika radīta tā, lai neviens šeit nespētu ierasties otrreiz. Kā tev tas izdevās?

- Nepieciešamība, Moiraina atbildēja. Mana un pasaules nepie­ciešamība. Galvenokārt pasaules. Mūsu pienākums bija ierasties pie Pasaules acs.

Zaļā vīra nopūta skanēja kā vēja šalkas biezā lapu vainagā.

- Tatad jau atkal ir tik tālu. Tas gan man ir stingri iegūlis atmiņā. Melnais ir sakustējies. Es no tā baidījos. Ikreiz, gadiem griežoties, Lāsts arvien vairāk cenšas te iekļūt. Šoreiz, lai tam pretotos, bija jāpiepūlas daudz vairāk nekā jebkad kopš pirmsākumiem. Nāciet, es jūs aizvedīšu!

Piecdesmitā nodala

j

Satikšanas pie Acs

R

ands ar bēri līdz ar pārējiem emondāriešiem sekoja Zaļajam

vīram. Izskatījās, ka neviens īsti nezina, kam pievērsties Zaļa-

jam vīram vai mežam. Zaļais vīrs, protams, bija leģenda tāpat kā

Dzīvības koks, par kuru Divupē vēstīja nostāstus pie katra pavarda un

ne jau tikai bērniem vien. Taču koki un puķes pēc Lāsta šķita brīnišķi

dabisks skaistums, pat ja visa pārējā pasaule vēl bija ziemas varā.

Perins mazliet atpalika. Pametis skatienu atpakaļ, Rands saprata, ka lielais jauneklis ar cirtaino matu ērkuli nevēlas dzirdēt ne vārda no Zaļā vīra mutes. Un viņš spēja to saprast. Pūķa bērns. Rands uzmanīgi vēroja Zaļo vīru, kurš ar Moirainu un Lanu gāja visiem pa priekšu ar dzeltenu un sarkanu tauriņu mākoni ap sevi. Ko viņi ar to domāja? Nē! Es nemaz negribu zināt.

Tomēr tagad iet bija vieglāk, kājas šķita lokanākas. Kaut kur iekšā vēl kņudēja nemiers, svilinādams kuņģi, bet bailes bija tā izklīdinātas, ka faktiski tās vairs nejuta. Diez vai varēja gaidīt ko labāku Lāsts taču atradās tikai pusjūdzi tālu no šejienes; taču Moirainai bija taisnība Lāsts un tā briesmoņi te neiekļūs. Līdzko Rands bija iegājis Zaļā vīra valstībā, tūkstošiem mezglu, kas bija dedzinājuši viņa kaulus, izgaisa. Zaļais vīrs un viņa valstība izdzēsa manas sāpes.

Arī Egvēna un Nīnēva baudīja nomierinošo gaisotni, klusumu un skaistumu. Rands to redzēja. Noslēpumaini smaidīdamas, abas berzēja starp pirkstiem puķes, ik pa brīdim apstādamās, lai tās pasmaržotu un dziļi ieelpotu.

To ievērojis, Zaļais virs pamācīja:

- Ar puķēm ir paredzēts rotāties. Augi un cilvēki ir ļoti līdzīgi. Tie neiebilst, ja neņemsi par daudz.

Pēc tam viņš sāka plūkt vienu puķi, tad otru, ne vairāk par divām no katras. Necik ilgi, un gan Nīnēvas, gan Egvēnas matus rotāja ziedu vainagi no sārtām mežrozītēm, dzelteniem zvaniņiem un baltām lilijām. Viedās bize lidz pat viduklim atgādināja rožaini sārtu dārzu. Pat Moirainai galvā bija bālganu liliju vainags, savīts tik veikli, ka izskatījās pēc dzīvu puķu dobes.

Rands nodomāja, ka varbūt puķes matos patiešām arī aug. Iedams un klusi sarunādamies ar Moirainu, Zaļais vīrs apkopa savu meža dārzu, pat nepiedomājot pielikdams roku, kur vajadzīgs. Viņa riekstu acis ievē­roja vijīgās mežrozītes zaru, kas bija savādi ieķēries ziedošā ābelē. Sarunu nepārtraukdams, Zaļais vīrs apstājās un pieskārās mežrozītei. Rands netika gudrs, ticēt acīm vai ne, taču ērkšķi viegli atliecās, lai nesadurtu zaļos pirkstus. Staltais vīrs gāja tālāk, zars iztaisnojās, un mežrozītes sār­tās ziedlapas labi iederējās ābeles baltajos ziedos. Pēc brīža Zaļais vīrs pieliecās un ar milzīgo sauju apkļāva sēkliņu, kas gulēja uz taciņas starp oļiem. Kad viņš atlieca muguru, asniņš jau bija ielaidis saknes auglīgajā zemē.

- Visam jāaug tur, kur to paredz Raksts, Zaļais vīrs pār plecu it kā atvainodamies paskaidroja, un seja jāvērš uz Rata pusi. Taču Radītājs neiebildīs, ja es mazliet palīdzēšu.

Rands uzmanīgi apveda Rudo ap asnu, lai bēra pakavi to nesamītu. Nebūtu labi iznīcināt Zaļā vīra pūliņus tāpēc vien, lai aiztaupītu lieku soli. Egvēna veltīja Randam vienu no saviem noslēpumainajiem smaidiem un pieskārās viņa rokai. Ar izlaistiem matiem, kuros bija ievītas puķes, mei­tene izskatījās tik skaista, ka Rands skatoties smaidīja, līdz viņa nosarka un nodūra acis. Es tevi aizstāvēšu, Rands domās solīja. Lai notiek kas notikdams, es gādāšu, lai tu esi drošībā. Zvēru!

Zaļais vīrs aizveda viņus līdz pavasarīgā meža sirdij arkveida atvē­rumam klints sienā. Ta bija parasta akmens arka, augsta un balta; tās vidū bija aplis, ko uz pusēm pāršķēla viļņota līnija: viena puse bija raupja, bet otra gluda. Senais Aesu Sedaju simbols. Arka atradās ēnā.

Brīdi visi tikai stāvēja un klusēdami skatījās. Pēc tam Moiraina noņēma no galvas vainagu un rūpīgi iekāra to ogu krūmā pie arkas. Šķita, ka sakustēdamās viņa atdod pārējiem runas spēju.

- Vai esam klāt? Nlnēva jautāja. Vai šis ir mūsu ceļojuma mērķis?

- Man ļoti gribētos redzēt Dzīvības koku, Mats paziņoja, neatlaiz­dams skatienu no Aesu Sedaju senā simbola. To taču mēs varam paspēt, vai ne?

Zaļais vīrs uzmeta Randam dīvainu skatienu un pašūpoja galvu.

- Avendesoras šeit nav. Nu jau būs divtūkstoš gadi, kopš neatpūšos zem tās asajiem zariem.

- Mēs neesam šeit Dzīvības koka dēļ, Moiraina stingri sacīja un pamāja uz arku. Mūsu mērķis ir tur.

- Es ar jums iekšā neiešu, Zaļais vīrs sacīja.

Tauriņi ap viņu drudžaini virpuļoja, it kā arī justu nemieru.

- Savulaik jau ļoti, ļoti sen man lika to sargāt, tomēr pārāk tuvu tai jūtos neomulīgi. Es jūtos tā, it kā nemaz nebūtu bijis; ar to kaut kādā ziņā ir saistītas manas beigas. Es atceros, kā sākās radīšana. Daļu no tās. Kaut ko.

Zaļā vīra riekstu acis iepletās, kavējoties atmiņās. Viņš aptaustīja savu rētu.

- Tās bija pirmās dienas pēc Pasaules ārdījuma, kad uzvaras prieks pār Melno tapa rūgts, jo viss vēl varēja sagrūt zem Ēnas smaguma. To paveica simtiem ļaužu, vīrieši un sievietes. Visdižākie Aesu Sedaju darbi allaž radās, saidiniem un saidarām apvienojoties, apvienojot Vienspēku. Godam to paveikuši, viņi gāja bojā, un pasaule visapkārt tika plosīta. Zinādami par savu bojāeju, Aesu Sedaji man uzticēja to sargāt līdz īsta­jam brīdim. Ne jau tam es biju radīts, taču visapkārt viss gruva, un Aesu Sedajiem nebija neviena cita, tikai es. Lai nu kā, solījumu esmu turējis. Zaļais vīrs paskatījās lejup uz Moirainu un pamāja it kā pats sev. Es esmu turējis solījumu. Un tagad tuvojas gals.

- Jūs savu solījumu pildījāt daudz labāk nekā mēs, kas jums to uzti­cēja, Aesu Sedaja sacīja. Bet varbūt nebūs tik ļauni, kā šķiet.

Rētainā, lapotā galva lēni sašūpojās uz vienu, tad uz otru pusi.

- Es zinu, ka tuvojas gals, Aesu Sedaja. Gan jau atradīšu kādu vietu, kur visam augt.

Riekstu acis skumji pārslīdēja pār zaļo mežu.

- Varbūt kādu citu vietu. Mēs vēl tiksimies, kad iznāksiet laukā. Ja būs laiks.

To pateicis, Zaļais vīrs devās prom, un tauriņi lidoja viņam nopakaļ. Visbeidzot viņš saplūda ar mežu vēl ciešāk, nekā Lans ar savu apmetni.

- Ko viņš ar to domāja? Mats prasija. Ja būs laiks?

- Iesim. Moiraina pagriezās uz arku.

Sargātājs viņai sekoja.

Rands gāja, nezinādams, kas viņus priekšā gaida. Uz rokām no satrau­kuma sacēlās matiņi, tāpat ari uz skausta. Taču viņiem priekšā bija tikai parasts gaitenis. Gludās sienas virs galvas veidoja arku, kas viegli liecās lejup. Vietas šeit pietika pat Loialam; ogēram nebija jāpieliecas, un ari Zaļais vīrs te varētu stāvēt nesalicis. Grida izskatījās gluda un slidena, it kā būtu noziesta ar eļļu, taču iet varēja droši. Uz vienlaidus baltajām sie­nām mirdzēja daudz nenosakāmas krāsas plankumu, kas izstaroja blāvu, liegu gaismu arī tad, kad saules apspīdētā arka aiz līkuma pazuda. Rands nešaubījās, ka šī gaisma ir dabiska, viņš juta tās labvēlību. Bet kāpēc mani pārņem trīsas? Viņi gāja lejup vien.

- Tur, Moiraina visbeidzot pamāja. Priekšā.

Gaitenis atvērās plašā telpā ar kupolu. Griestus veidoja raupja, dabiska klints, ko izraibināja spīdīgu kristālu skupsnas. Grīdas vietā šeit bija ūdens, kam visapkārt stiepās paaugstinājums varbūt piecu pēdu pla­tumā. Ūdenstvertne bija ovāla kā acs, un to norobežoja zema apmale ar kristāliem, kas mirdzēja blāvāk un vienlaikus drudžaināk nekā griestu kristāli. Ūdens virsma bija gluda kā stikls, un pats ūdens dzidrs kā Vīnavotā. Randam šķita, ka varētu tajā raudzīties mūžīgi, bet skatiens nekad neaizsniegtu līdz dibenam.

- Pasaules acs, Moiraina viņam līdzās klusi teica.

Pārsteigts pagriezies, Rands aptvēra, ka visā šajā ilgajā laikā trīs tūk­stošos gadu, kopš šī vieta bija radīta, neviens te nav spēris kāju. Kristāli kupolā nemirdzēja vienlīdz koši. Daži spēcīgāk, citi vājāk; daži mir­guļoja, vēl citi vienkārši atgādināja šķautņainus krama gabaliņus. Ja visi kristāli spīdētu, gaisma kupolā būtu spilgta kā dienvidū, bet tagad bija kā pievakarē. Paaugstinājumu klāja putekļu kārta, uz tā gulēja akmens gabali un pat kristāli. Pasaules acs bija gaidījusi daudzus gadus, un Rats tikmēr griezās un mala.

- Bet kas tas ir? Mats satraukti prasīja. Tādu ūdeni es vēl neesmu redzējis.

Viņš ar kāju pār malu nogrūda tumšu akmeni dūres lielumā.

- Tas…

Ieplēsis stiklam līdzīgo virsmu, akmens ieslīdēja ūdenī bez plīkšķa, to pat nesaviļņojis. Nogrimis tas sāka briest, kļūdams arvien lielāks, lielāks un dzidrāks, līdz izauga cilvēka galvas lieluma lāsē. Randam tā šķita gan­drīz caurspīdīga, bet lāse izpletās miglainā plankumā, kas bija tik plats, cik viņa roka gara. Visbeidzot plankums izzuda. Randam šķita, ka no viņa lobās nost āda.

- Kas tas ir? viņš prasīja, satriekts par to, cik asa un aizsmakusi izklausījās balss.

- To varētu saukt par saidina būtību, Aesu Sedajas vārdi atbalso­jās kupolā. Pirmavota vīrišķās puses būtība, Spēka, kuru vadīja vīrieši pirms Neprāta laika, vistīrākā būtība. Spēka, ar kuru varēja salabot Melnā cietuma atslēgu vai arī atlauzt to vaļā pavisam.

- Gaisma, apspīdi un aizsargā mūs, Nīnēva čukstēja.

Egvēna stingri saņēma Viedās roku, it kā gribētu aiz viņas paslēpties. Pat Lans šķita satraukts, lai arī viņa acīs pārsteiguma nebija.

Randa pleci nobūkšķēja pret akmeni, un jauneklis attapās, ka ir atkā­pies līdz pašai sienai tik tālu no Pasaules acs, cik nu iespējams. Ja spētu, viņš izietu cauri sienai. Arī Mats bija pieplacis pie sienas tik cieši, cik vien varēja. Perins skatījās ūdenī, līdz pusei izvilcis cirvi. Puiša dzeltenās acis mežonīgi spīdēja.

- Allaž esmu par to domājis, Loials satraukti ierunājās. Lasot grāmatu, allaž gudroju, kāda tā ir. Kāpēc? Kāpēc to radīja? Un kā?

- To nezina neviens no dzīvajiem, Moiraina teica, beidzot novēr­susi skatienu no ūdens. Viņa pētoši un vērtējoši raudzījās uz Randu un abiem pārējiem puišiem. Un neviens arī nezina, kā. Skaidrs ir tikai tas, ka vienudien tā būs vajadzīga un tik lielu un izmisīgu nepieciešamību pasaule līdz šim vēl nav piedzīvojusi. Un varbūt arī nepiedzīvos.

Tarvalonā daudzas Aesu Sedajas izjuta kārdinājumu apgūt Spēku, bet sievietei tas ir tikpat neaizsniedzams kā kaķim Mēness. Spēku spēj vadīt tikai vīrietis, taču pēdējais vīriešu kārtas Aesu Sedajs nomira ne mazāk kā pirms trīstūkstoš gadiem. Tomēr viņi redzēja, ka vajadzība pēc Pasaules acs kļūst izmisīgi liela. Spītējot Melnā lāstam, tika izmantots saidins. Aesu Sedaji to radīja tīru, labi zinādami, ka tāpēc ies bojā. Plecu pie pleca, vīriešu kārtas un sieviešu kārtas Aesu Sedaji. Zaļais vīrs runāja patie­sību. Lielākie Leģendu laikmeta brīnumi tika radīti tieši tā ar kopējiem

saldinu un saidaru spēkiem. Visas Tarvalonas sievietes, visas Aesu Sedajas visos galmos un pilsētās pat tās, kas mīt aiz Tukšās zemes, ieskaitot tās, kuras varbūt vēl aizvien dzīvo aiz Aritas okeāna, ne karoti nepiepildītu ar Spēku, ja nebūtu vīriešu, kas ar viņām sadarbotos.

Randam sūrstēja rīkle kā pēc lielas kliegšanas.

- Kāpēc jūs atvedāt mūs uz šejieni?

- Tāpēc, ka jūs esat ta'vereni.

Aesu Sedajas sejas izteiksme bija neizdibināma. Sievietes acis mir­dzēja un, kā Randam šķita, vilka viņu klāt.

- Tāpēc, ka Melnā spēki gatavojas triecienam un mums jāstājas tiem pretī un tie jāaptur, pretējā gadījumā visu pasauli pārklās Ēna. Nevar būt lielākas nepieciešamības par šo. Taču tagad iziesim saules gaismā, kamēr mums vēl ir laiks.

Neskatīdamās, vai pārējie seko, Moiraina līdz ar Sargātāju devās atpakaļ gaitenī; Lans varbūt soļoja mazliet ātrāk nekā parasti. Egvēna un Nīnēva steigšus viņiem sekoja.

Rands iedams turējās pie sienas, nespēdams spert ne soli tuvāk savā­dajam ūdenim, un izslīdēja gaitenī cieši blakus Matam un Perinām. Viņš būtu skrējis, taču tad uzgrūstos Egvēnai un Nīnēvai, Moirainai un Lanam. Pat izgājis laukā, Rands nespēja apvaldīt drebuļus.

- Moiraina, man tas nepatīk, Nīnēva dusmīgi sacīja, kad viņus atkal apspīdēja saule. Es ticu, ka briesmas ir tik lielas, kā jūs sakāt, citādi manis te nebūtu, tomēr…

- Beidzot esmu jūs atradis.

Rands satrūkās, it kā viņam ap kaklu savilktos cilpa. Vārdi, balss… mirkli šķita, ka tas ir Bālzamons. No kokiem nāca divi vīri, seju paslēpuši kapucēs, bet viņu apmetņi nebija sakaltušu asiņu krāsā. Vienam tas bija tumšpelēks, otram gandrīz tikpat tumšs, taču zaļš. Pat spirgtajā gaisā šķita, ka abi ož pēc pelējuma. Arī Izdzisušie tie nebija, jo viņu apmetņi plīvoja vējā.

- Kas jūs esat? Lans saspringa, turēdams roku uz zobena spala.

- Kā šeit nokļuvāt? Ja meklējat Zaļo vīru…

- Viņš mūs šurp atveda. Roka, kas pamāja uz Mata pusi, bija veca, sačervelējusies, tajā bija maz cilvēciska; vienam pirkstam nebija naga, un pirkstu kauliņi bija savilkti kā virves mezgli.

Mats soli atkāpās un iepleta acis.

- Sena lieta, sens draugs un sens ienaidnieks. Taču neba viņu mēs meklējam, vīrs zaļajā apmetnī pabeidza.

Otrais stāvēja, it kā nemaz negrasītos runāt.

Moiraina stalti izslējās, nesniedzoties ne līdz plecam nevienam no klātesošajiem vīriešiem, tomēr šobrīd viņa izskatījās augsta kā kalns. Aesu Sedajas balss dimdēja kā zvans, pieprasot atbildi.

- Kas jūs esat?

Delnas nogrūda lejā kapuces, un Rands iepleta acis. Šis vīrs bija vecāks par vecu; Senns Buije viņam līdzās izskatītos kā veselīgs mazulis. Veča sejas āda atgādināja saplaisājušu pergamentu, kas cieši apstiepts ap galvaskausu, bet pēc tam pievilkts vēl stingrāk. Uz grumbainā skalpa vis­neiedomājamākās vietās spurojās sausu matu kušķi. Svešā vīra ausis bija savītušas kā vecum vecas ādas lēveri, bet dziļi iegrimušās acis raudzījās kā no tuneļa gala. Otrais izskatījās vēl briesmīgāk. Veča galva un seja bija pilnībā pārklāta ar tādu kā melnu krokodilādu, tomēr tā bija nevainojama jauna vīrieša seja, sastingusi mežonīgos, neprātīgos smieklos. Nez ko šis slēpj, ja pirmais atklājas visā savā krāšņumā ? Pat šī doma sastinga Randa galvā, tad sabirza pīšļos un izgaisa.

- Mani dēvē par Aginoru, vecais vīrs teica. Bet viņu par Baltamelu. Viņš vairs savā mēlē nerunā. Tos, kas trīstūkstoš gadus bijuši ieslo­dzīti, Rats samaļ ārkārtīgi smalki.

Aginora iekritušās acis aizslīdēja līdz arkai, bet Baltamels salīka uz priekšu, un viņa acis maskai līdzīgajā sejā arī pagriezās uz balto arku, it kā viņš grasītos iet iekšā.

- Tik ilgi bez… Aginors klusi teica, tik ilgi.

- Gaisma, pasargā… Loials drebošā balsī iesāka, taču, manīdams Aginora skatienu, aprāvās.

- Nolādētie, Mats aizsmakušā balsī teica, ir ieslodzīti Sajolgulas…

- Bija ieslodzīti, Aginors pasmaidīja, atklādams ilkņiem līdzīgus dzeltenus zobus. Daži no mums vairs nav ieslodzīti. Atslēgu spēks mazi­nājies, Aesu Sedaja. Tāpat kā Išamēls, mēs atgriežamies pasaulē, un drīz mums sekos pārējie. Es biju nometināts pārāk tuvu pasaulei, mēs abi ar Baltamelu, pārāk tuvu maļošajam Ratam, taču Tumsas pavēlnieks drīz būs brīvībā un piešķirs mums jaunu miesu, un pasaule atkal piederēs mums. Šoreiz jums nebūs Levsa Terīna Dzimtkāvja. Rīta pavēlnieks jūs

neglābs. Mēs jau zinām, tieši kuru meklējam, un pārējie mums vairs nav vajadzīgi!

Rands pat nemanīja, kurā bridi Lana zobens izlēca no maksts. Sar­gātājs vilcinoties skatījās te uz Moirainu, te uz Nlnēvu. Sievietes atradās patālu viena no otras. Ja tiktu glābta viena, nolādētie šķirtu viņu no otras. Tikai mirkli vilcinājies, Sargātājs sakustējās, un tajā pašā brīdī Aginors pacēla roku un nicīgi pameta gaisā mezglainos pirkstus, it kā aizgaiņādams mušu. Sargātājs aizlidoja pa gaisu, it kā būtu saņēmis milzīgu dūres triecienu. Ar dobju būkšķi Lans atsitās pret akmens arku, brīdi sastinga un visbeidzot saļima zemē. Zobens nokrita blakus viņa izstieptajai rokai.

- NĒ! Viedā iekliedzās.

- Paliec uz vietas! Moiraina pavēlēja.

Taču neviens nepaguva ne pakustēties, kad Nīnēva, izrāvusi no jostas nazi, jau metās uz nolādēto pusi, pacēlusi mazo asmeni.

- Lai Gaisma tevi padara aklu! viņa iesaucās, atvēzēdama nazi pret Aginora krūtīm.

Otrs nolādētais kustējās kā odze. Viedās roka bija pusceļā, kad Baltamela ādā iespīlētā delna sagrāba viņu aiz zoda. Četri pirksti iegrima Nīnēvas vienā vaigā, bet īkšķis otrā; izsprāga asinis, un Viedās seja bija savilkta krokās. Nīnēva no galvas līdz kājām sāka krampjaini raustīties, it kā viņu kāds sistu ar pātagu. Nekam nederīgais nazis izkrita no rokas; Baltamels pacēla sievieti, lidz ādas maskas redzokļi raudzījās viņas dre­bošajā sejā. Nīnēvas kājas raustījās pēdas augstumā virs zemes, no viņas matiem lija puķu lietus.

- Biju jau gandrīz aizmirsis par miesas priekiem, Aginora mēle šau­dījās pār savītušajām lūpām; izklausījās, ka akmens beržas pret raupju ādu. Bet Baltamels gan vēl daudz ko atceras.

Maska smējās vēl mežonīgāk, un Randa ausis dedzināja Nīnēvas vaids, it kā pats izmisums būtu izlauzies no viņas dzīvās sirds.

Egvēna pēkšņi sakustējās, un jauneklis aptvēra, ka viņa grib glābt Nīnēvu.

- Egvēna, nē! Rands kliedza, taču meitene neapstājās.

Dzirdot Nīnēvu kliedzam, viņš bija sagrābis zobenu, bet nu pārdo­māja un metās uz Egvēnas pusi. Viņš atsitās pret meiteni viņas trešajā spertajā solī, un abi nogāzās zemē. Egvēna elsodama piezemējās zem puiša un tūlīt pat centās atbrīvoties.

Rands ievēroja, ka ari pārējie ir sakustējušies. Perina rokās nozibēja cirvis, bet viņa zeltainajās acīs kvēloja nikna gaisma.

- Viedā! Mats iekliedzās, sagrābis rokā Šadarlogotas dunci.

- Nē! Rands sauca. Nolādētos nevar uzvarēt!

Taču abi puiši skrēja viņam garām, it kā neko nebūtu dzirdējuši, ska­tīdamies uz Nīnēvu un abiem nolādētajiem.

Aginors viņus garlaikoti uzlūkoja… un pasmaidīja.

Rands juta virs sevis gaisā grūdienu, tādu kā milzu pletnes vēzienu. Mats un Perins pusceļā līdz nolādētajiem piepeši apstājās, it kā priekšā būtu mūris, un, atsitušies pret neredzamo šķērsli, puiši nogāzās zemē.

- Lieliski, Aginors teica, tur arī ir jūsu īstā vieta! Ja iemācīsieties savaldīties un mūs pielūgt, iespējams, atstāšu jūs dzīvus.

Rands drudžaini uztrausās kājās. Varbūt nolādētos viņš neuzvarēs to nespēj neviens mirstīgais taču arī ne uz brīdi nepieļaus domu, ka viņu priekšā zemojas. Rands gribēja palīdzēt Egvēnai piecelties, bet viņa atgrūda puiša roku un, piecēlusies saviem spēkiem, dusmīgi nopurināja no kleitas netīrumus. Arī Mats un Perins stūrgalvīgi centās noturēties kājās.

- Jūs iemācīsieties, Aginors turpināja, ja gribat dzīvot. Bet nu, kad esmu atradis meklēto, viņš vērsa skatienu uz akmens arku, varbūt man ir laiks jūs pamācīt.

- Tā nenotiks vis! No kokiem iznira Zaļais vīrs. Viņa balss dārdēja kā pērkons, kad zibens iespēris vecā ozolā. Šeit nav jūsu vieta!

Aginors viņam veltīja nicinošu mirkli.

- Vācies prom! Tavs laiks ir pagājis, tādi kā tu jau sen ir pārvērtušies pīšļos. Tu vien esi palicis. Dzīvo tik, cik tev lemts, un priecājies, ka tev nepievēršamies.

- Šeit saimnieks esmu es, Zaļais vīrs sacīja, un šeit jūs nedarīsiet pāri nevienai dzīvai būtnei.

Baltamels pagrūda Nīnēvu malā kā kankaru, un viņa arī nokrita kā sagumzīta lupata, acis ieplētusi, ļengana, it kā visi viņas kauli būtu izku­suši. Ādainā roka pacēlās gaisā, un Zaļais vīrs ierēcās tā, ka no vīteņau­giem ap viņu pacēlās dūmi. Kokos un vējā atbalsojās viņa sāpes.

Aginors pagriezās pret Randu un pārējiem, it kā jau būtu ticis galā ar Zaļo vīru, taču pēc viena plata soļa ap Baltamelu apvijās lapainas milzu rokas; tās pacēla viņu augstu gaisā un no visa spēka spieda pie vīteņaugu

krūtīm. Melnā ādas maska nikni smējās, raudzīdamās lazdu riekstu acīs. Tad Baltamela rokas kā čūskas izlocījās brīvībā un sagrāba Zaļā vīra galvu, kā gribēdamas to noskrūvēt. No tām vietām, kur bija pieskārušās nolādētā rokas, izšāvās liesmas; vīteņaugi novīta, lapas nobira. Zaļais vīrs ieaurojās, un no viņa auguma starp vīteņaugiem cēlās biezi, tumši dūmi. Viņš kliedza un kliedza, un šķita, ka kopā ar dūmiem, kas bangoja pār Zaļā vīra lūpām, laukā nāk visa viņa būtība.

Bet tad Baltamels Zaļā vīra rokās sāka raustīties, cenzdamies rokas atraut, nevis sagrābt viņu kā pirmīt. Cimdotā plauksta plaši atvēzējās… un caur melno ādu izspraucās sīks dzifmms. Ap nolādētā roku sāka vīties piepe, kādas aug uz kokiem meža dziļā ēnā; pēkšņi uzradusies, tā izauga līdz pilnam lielumam visā rokas garumā. Baltamels sāka svaidīties. Viņa krokodilādas masku pārplēsa usnes dzinums, turpat blakus saknes laida ķērpis, ar ādu apvilktajai sejai sīki plaisājot; no viņa acīm izsprāga nātres, bet muti rāva vaļā suņusēnes.

Zaļais vīrs nogrūda Baltamelu zemē. Nolādētais locījās un raustījās, un tikmēr viņa drēbes, ādu un miesu vai tā bija miesa, ko savā varā bija paņēmusi saniknotā daba? rāva un plosīja viss, kas aug tumšās vietās, sporaugi un citi drēgnuma mīļotāji; visi auga un brieda, un plēsa ādu un miesu sīkās strēmelēs. Tas viss apklāja Baltamelu, līdz no viņa palika pāri tikai paugurs, neatšķirams no citiem līdzigiem, kas aug zaļā meža ēnaina­jos dziļumos; arī šis paugurs bija pilnīgi nekustīgs.

Zaļais vīrs ievaidējās kā zars, kas lūst zem pārlieku liela smaguma, un sabruka zemē. Puse no viņa galvas bija pārogļojusies melna. No auguma kā pelēki vīteņaugi vēl cēlās dūmu grīstes. Viņš ar piepūli centās pastiept samelnējušo roku, lai maigi apsegtu ozolzīli, un no tās bira apdegušas lapas.

Starp Zaļā vīra pirkstiem izsprāga ozola asns, un zeme norībēja. Viņa galva nolaidās, bet asns tiecās pretī saulei. Izšāvās saknes, kas brieda arvien resnākas; tās ierakās zemē un tad atkal atklāja sevi skatienam, kļūs­tot arvien spēcīgākas. Stumbrs tapa arvien brangāks un stiepās augšup, bet koka miza vērtās pelēka, tā plaisāja un novecoja. Uz visām pusēm sāka plesties zari pamatīgi kā roka, pēc tam kā cilvēka augums; tie cēlās augšup, lai noglāstītu debesis, zaļu lapu un ozolzīļu pilni. Varenais sakņu tīkls izplezdamies uzara zemi kā arkls, un jau tāpat milzīgais stumbrs notrīcēja un sāka plesties platumā, līdz kļuva milzīgs kā māja. Pēc tam

iestājās klusums. Zaļā vīra vietā nu stāvēja ozols, kurš varēja būt piecsimt gadus vecs, iezīmēdams leģendas kapu. Uz koka mezglainajām saknēm gulēja Nīnēva; tās augdamas bija vijušās ap sievieti, lai viņai būtu ērta guļvieta. Ozola zaros nopūtās vējš, it kā murminādams ardievas.

Pat Aginors izskatījās satriekts. Bet tad viņš pacēla galvu; dziļi iekri­tušās acis dega naidā.

- Nu ir gana! Jau sen ir laiks to beigt!

- Jā, nolādētais, Moiraina teica balsī, tik aukstā kā ledus dziļā ziemā. Jau sen ir laiks!

Aesu Sedaja pacēla roku, un zem Aginora kājām iebruka zeme. No tās rēkdamas izšāvās liesmas, ko vēl vairāk satracināja vējš. Tas gaudoja no visām pusēm, griezdams lapas virpulī un dzīdams ugunī, kur tās sacietēja, pārvērzdamās bezgala karstā, sarkandzelteni svītrotā receklī. Ta visa vidū bija Aginors, un viņam zem kājām bija tikai gaiss. Nolādētais šķita iztrū­cies, bet tad pasmaidīja un spēra soli uz priekšu. Pavisam lēni, it kā uguns viņu aizturētu, tomēr Aginors spēra soli un pēc tam vēl vienu.

- Bēdziet! Moiraina pavēlēja. Viņas seja no saspringuma bija gluži balta. Bēdziet, visi!

Tikmēr Aginors gaisā soļoja uz liesmu malu.

Rands redzēja, ka citi sakustas. Mats un Perins metās projām un izgaisa, Loialu garās kājas aiznesa uz kokiem, bet viss, ko puisis redzēja, bija Egvēna. Viņa stāvēja sastingusi, bālu seju, aizvērtām acīm. Rands zināja, ka ne jau bailes tur Egvēnu uz vietas. Viņa centās pret nolādēto izmantot savu vājo, neapgūto Spēka pārvaldīšanas spēju.

Rands rupji sagrāba meiteni aiz rokas un pagrieza viņu ar seju pret sevi.

- Bēdz! viņš kliedza.

Egvēna atvēra acis un skatījās uz Randu, dusmīga, ka viņš iejaucies; meitenes acis mikli spīdēja naidā pret Aginoru, bailēs no nolādētā.

- Bēdz, viņš atkārtoja un, lai izkustinātu no vietas, spēcīgi pagrūda Egvēnu uz koku pusi. Bēdz!

Līdz ar grūdienu Egvēna patiešām metās prom.

Taču Aginors vērsa savu savītušo viepli uz Randa pusi, uz Egvēnu, kas skrēja viņam aiz muguras, un gāja caur liesmām, it kā tas, ko darīja Aesu Sedaja, viņu it nemaz neskartu. Uz Egvēnas pusi.

- Tikai ne viņu! Rands iekliedzās. Lai Gaisma tevi sadedzina, viņu nē!

Pagrābis akmeni, Rands to svieda, gribēdams piesaistīt sev Aginora uzmanību. Pusceļā līdz nolādētā sejai akmens pārvērtās pelnu saujā.

Jauneklis mirkli vilcinājās tikai tik vien, lai paskatītos pār plecu un redzētu, vai Egvēna ir paguvusi paslēpties kokos. Ap Aginoru vēl locījās liesmas, viņa apmetnis vietumis gruzdēja, taču nolādētais gāja uz priekšu, it kā viņa rīcībā būtu viss pasaules laiks, jau tuvodamies uguns robežai. Rands pagriezās un skrēja. Moiraina viņam aiz muguras spalgi iekliedzās.

\

Piecdesmit pirmā nodaļa

Pret Ēnu

L

ai gan Rands skrēja pret kalnu, bailes kājām piešķīra spēku, un

gariem soļiem viņš tika uz priekšu, lauzdams ceļu starp ziedo-

šiem krūmiem un mežrozīšu biezokņiem, birdinādams ziedus un

nelikdamies ne zinis par ērkšķiem, kas plēsa drēbes un arī miesu. Moi-

raina vairs nekliedza. Brīdi bija šķitis, ka tas nekad nebeigsies, un katrs

nākamais kliedziens bija izmisīgāks par iepriekšējo, taču Rands zināja,

ka viss bija ildzis tikai dažus mirkļus. Necik ilgi, un Aginors viņu panāks.

Rands zināja, ka nolādētais seko tieši viņam. To viņš skaidri bija redzējis

Aginora iekritušajās acīs pēdējā sekundē, pirms nāves bailes viņu bija

dzinušas prom, ko nagi nes.

Apvidus kļuva arvien kalnaināks, taču Rands neatlaidīgi kāpa un kāpa, ķerdamies krūmos, slīdēdams uz akmeņiem, dubļiem un lapām, kas zem viņa kājām šļūca lejup pa nogāzi, un visbeidzot nometās četr­rāpus, kad slīpums jau kļuva pārāk stāvs. Tālāk priekšā, virs viņa, plakne bija līdzenāka. Elsdams Rands pieveica pēdējos soļus, piecēlās kājās un apstājās; viņam gribējās skaļi gaudot.

Pēc desmit soļiem kalns beidzās ar krauju. Rands jau zināja, ka tā būs, tomēr gāja, un ik solis bija smagāks par iepriekšējo, tomēr viņš cerēja ieraudzīt vismaz taku, govju ceļu vienalga ko. Pametis skatienu lejup, jauneklis redzēja aptuveni simt pēdu dziļu aizu; klints siena bija gluda kā pulēts koks.

Bet ir jābūt kaut kādam ceļam! lešu atpakaļ un meklēšu apkārtceļu. Došos atpakaļ un…

Pagriezies viņš ieraudzīja Aginoru, kas jau tuvojās virsotnei. Nolādē­tais kāpa augšup bez piepūles, it kā soļotu pa līdzenumu. Dziļi iegrimušās acis izkaltušajā pergamenta sejā iedegās. Taču nolādētā seja nezin kāpēc vairs nebija tik savītusi, šķita, ka tajā ir vairāk miesas, it kā Aginors nupat būtu ieturējis maltīti, kas viņam gājusi labumā. Nolādētā acis skatījās uz Randu, taču, kad viņš ierunājās, gandrīz šķita, ka to saka pats sev.

- To, kurš tevi nogādās Šajolgulā, Bālzamons apbērs ar balvām, kādas mirstīgajiem ne sapņos nerādās. Mani sapņi vienmēr ir bijuši augstāki nekā citiem, un nemirstibu es ieguvu pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Vai nav vienalga, kā tu kalposi dižajam Tumsas pavēlniekam dzīvs vai miris? Ēnas plašajā valstībā tas nav svarīgi. Kāpēc man dalīt varu ar tevi? Kāpēc tavā priekšā mesties ceļos? Es, kas esmu stājies pretī Levsam Tēri­ņam Telamonam pašā Kalpotāju zālē. Es, kas izmantoju savu varu pret Rita pavēlnieku un metos ar viņu divcīņā. Kāpēc?

Randa mute izkalta sausa jo sausa; viņam likās, ka mēle ir tikpat sačervelējusies kā Aginoram. Zem kājām no kraujas drupa zeme, lejup krita oļi. Puisis neuzdrīkstējās skatīties atpakaļ, taču dzirdēja birstam akmen­tiņus, kas vairākkārt atsitās pret gludo klints sienu. Tas pats notiktu ar viņu, ja viņš spertu kaut pussoli uz priekšu. Tobrīd Rands saprata, ka viņš atkāpjas no nolādētā. Visas malas kņudēja, un jauneklis domāja, ka noteikti ieraudzītu zosādu, ja tikai paskatītos, ja spētu atraut acis no nolādētā. Kaut kā taču no viņa var aizbēgt. Kaut kā glābties! Noteikti var! Kaut kā!

Un tad Rands pēkšņi kaut ko sajuta, kaut ko ieraudzīja, lai gan zināja, ka tas nav iespējams. Aginoram aiz muguras no pleciem stiepās mirdzoša virve, balta kā saule, ja uz to raugās caur visdzidrāko mākoni, resnāka par kalēja roku, vieglāka par gaisu, un tā savienoja nolādēto ar kaut ko prātam neaptveramu, taču Randam aizsniedzamu. Virve pulsēja, un ar katru tās pukstu Aginors kļuva arvien spēcīgāks. Viņš pieņēmās miesās, pārvērzdamies cilvēkā, tikpat garā un spēcīgā kā Rands, vēl nelokāmākā par Sargātāju, nāvējošākā par Lāstu. Tomēr blakus mirdzošajai virvei paša nolādētā tikpat kā nemaz nebija. Bija tikai virve. Un tā zumēja. Dzie­dāja. Sauca Randa dvēseli. No virves atrāvās spožs pirksts un pieskārās Randam. Puisis izdvesa vaidu. Jaunekli piepildīja gaisma un karstums, kam vajadzētu dedzināt, taču tas tikai sildīja, izdzīdams no kauliem kapa drēgnumu. Virve brieda arvien resnāka. Man jātiek prom!

- Nē! Aginors kliedza. Tā nebūs tava! Tā ir mana!

Rands pat nenodrebēja, un ari nolādētais nekustējās, tomēr abi bija saķērušies visīstākajā cīniņā. Aginoram pār seju pilēja sviedri; tā vairs nebija nedz savītusi, nedz veca, bet gan kā spēcīgam vīrietim labākajos gados. Randa augums pulsēja līdz ar virvi kā pasaules sirdspuksti, pie­pildot visu viņa būtību. Prāts pludoja gaismā, līdz tikai vienā stūrītī bija palicis viņš pats. Ap šo stūrīti Rands savērpa tukšumu, paslēpa to tuk­šumā. Prom!

- Mana! Aginors kliedza. Mana!

Randā ieplūda siltums, saules siltums, saules starojums, neprātīgs, vienreizējs gaismas starojums, Gaismas starojums. Prom!

- Mana! No Aginora mutes izšāvās liesma, acīs zibsnīja uguns šķēpi, un viņš kliedza.

Prom!

Rands vairs nebija kalna virsotnē, bet trīsuļoja Gaismā, kas viņu pārplūdināja. Prāta nebija; to bija apžilbinājusi gaisma un apstulbinājis karstums. Gaisma. Tukšuma vidū Gaisma apžilbināja viņa prātu. Rands jutās apdullis, bijības pārņemts.

Nu jau viņš stāvēja platā kalnu pārejā, kur visapkārt cēlās melnas, robotas virsotnes kā Melnā zobi. Tas patiešām notika viņš te bija. Zem zābakiem varēja just akmeņus, bet sejā ledainu vēju.

Rands atradās kaujas laukā, ne gluži cīniņa vidū. Bruņoti viri bru­ņotos zirgos to spožais tērauds bija noputējis cirta un dūra sēcoša­jiem trollokiem, kas vicināja naglu cirvjus un sirpjveida zobenus. Daži, zaudējuši zirgus, cīnījās uz zemes; pa kaujas lauku rikšoja rumaki bez jātnieka. Visapkārt redzēja Izdzisušos, kuru naktsmelnie apmetņi nekus­tējās, lai ari kā aulekšoja melnie zirgi, un visur, kur vien tika vēzēti viņu zobeni gaismas rijēji, mira cilvēki. Kaujas troksnis atsitās pret Randu, atsitās un izrāva viņu no svešādās sajūtas, kas žņaudza rīkli. Tērauds šķin­dēja pret tēraudu, viri un trolloki elsa un ņurdēja, mirstošie kliedza. Virs trokšņa putekļainajā gaisā plīvoja karogi. Faldaras melnais vanags, Šienāras baltais briedis un citi. Un ari trolloku karogi. Nelielajā laukumā ap sevi Rands ievēroja Nelabā ragaino galvu, Kobala asinssarkano trijzari, Daimona dzelzs dūri.

Šī patiešām bija kaujas nomale, atelpas brīdis; gan vīri, gan trolloki atkāpās, lai pārkārtotos cīņai. Tika raidīti pēdējie triecieni, un tad kareivji

vai nu auļoja prom, vai steberēja uz pārejas galu; Randu neviens, šķiet, neievēroja.

Jauneklis aptvēra, ka raugās uz pārejas galu, kurā notika spēku pārfor­mēšana, vimpeļiem zem spožajiem šķēpu galiem kustoties. Seglos šūpo­jās ievainotie. Bez jātniekiem palikuši zirgi slējās pakaļkājās un auļoja prom. Bija skaidrs, ka viri vairs nespēj cīnīties, tomēr gatavojas pēdējam triecienam. Nu jau viens otrs Randu ievēroja; kareivji piecēlās kāpšļos un rādīja uz viņu. To kliedzienus Rands dzirdēja kā sīku stabulēšanu.

Rands grīļodamies pagriezās. Pārejas pretējā galā pulcējās Melnā spēki; gaisā cēlās neskaitāmi melni pīķi un šķēpu gali. Trolloku drūzma kalnu nogāzi darīja vēl melnāku. Melnā ordas skaitliski ievērojami pār­spēja Šienāras karaspēku. Trolloku armijas priekšgalā bija simtiem Izdzi­sušo. Kad tie jāja garām, trolloki bailēs novērsa purnus un viņu milzu augumi atkāpās, lai atbrīvotu ceļu. Gaisā riņķoja drafkāri, plivinādami lēverainos spārnus, cenzdamies pārkliegt vēju. Puscilvēki tagad bija ievē­rojuši Randu un rādīja uz viņu; drafkāri pagriezās un laidās lejup. Divi. Trīs. Seši drafkāri, spalgi kliegdami, smagi laidās pretī Randam.

Jauneklis raudzījās uz tiem. Augumā ielija karstums, dedzinošas sau­les versme. Viņš skaidri saskatīja drafkārus; tukši redzokļi, bālas cilvēku sejas, spārnoti ķermeņi tajos nebija nekā cilvēcīga. Neizturams kar­stums. Versmains karstums.

Bet tad no skaidrām debesīm sprakšķēdamas šāvās zibens šautras; Randam sūrstēja acis, un visas uguns bultas kā viena trāpīja melnajos lidoņos. Tagad skanēja mirstošo, nevis vajātāju kliedzieni, un zemē krita apdeguši ķermeņi. Debesis atkal bija tīras.

Karstums. Neizturamais Gaismas karstums.

Rands nokrita uz ceļgaliem. Viņam šķita, ka uz vaigiem sprakšķ asaras.

- Nē!

Drudžaini ieķēries grīšļainās zāles kumšķi, viņš gribēja sajust kaut ko īstu. Zāle uzliesmoja.

- Lūdzu, nēēēē!

Līdz ar Randa kliedzienu sacēlās vējš un, gaudodams viņa balsi, aiztraucās, pātagodams liesmas, kas izauga uguns mūrī un vēl ātrāk par auļojošu zirgu no Randa sviedās uz trolloku ordas pusi. Uguns sāka aprīt trollokus; kalni drebēja no viņu kliedzieniem, gandrīz tikpat skaļiem kā vējš un Randa balss.

- Tam jābeidzas!

Rands trieca dūri pret zemi, un tā noskanēja kā gongs. Viņš gar akme­ņaino zemi nobrāza rokas, un tā notrīcēja. Visapkārt uzbangoja viļņi, un tie auga arvien lielāki. Pacēlušies virs trollokiem un Izdzisušajiem, putekļu un akmeņu viļņi izšķīda, bet kalni zem neradljumu nagainajām kājām tikmēr sagruva. Trolloku armija virda un putoja miesas un gruvešu putrā. Palikušie vēl aizvien bija spēcīgs karapulks, tagad tas tikai divkārt skaitliski pārspēja viru armiju, bet trolloki un Puscilvēki bija pārbijušies un apjukuši mīdijās uz vietas.

Vējš pierima. Kliedzieni apklusa. Zeme nomierinājās. Visapkārt vir­moja putekļi un dūmi.

- Lai Gaisma tevi padara aklu, Bālzamon! Tam jābeidzas!

NE ŠEIT.

Doma vibrēja Randa galvā, taču tā nebija viņa doma.

ES NEPIEDALĪŠOS. TO, KAS JĀDARA, SPĒJ VIENĪGI IZREDZĒ­TAIS, JA VIŅŠ TO VĒLAS.

- Bet kur? Rands nevēlējās runāt, taču nespēja sevi apturēt. Kur?

Dūmaka pašķirās, un ap viņu desmit soļu augstumā izveidojās tira,

dzidra gaisa kupols, ko norobežoja dūmu un putekļu mutuļi. Randa priekšā parādījās pakāpieni, kas nebija savstarpēji savienoti un vienkārši turējās gaisā; tie veda augšup tumsā, kas slēpa sauli.

NE ŠEIT.

Cauri dūmakai it kā no otra pasaules gala atskanēja kliedziens:

- Tada ir Gaismas griba!

Zem pakaviem iedunējās zeme; viru karaspēks devās pēdējā triecienā.

Randa iztukšoto prātu uz mirkli pārņēma panika. Jātnieki putekļos viņu neredzēs, tie jās viņam pāri un sabradās. Taču visā visumā zemes drebēšana viņu neuztrauca, tā šķita gluži neievērojams sīkums. Kājas uz priekšu dzina trulas dusmas, un Rands spēra soli uz pirmā pakāpiena. Tas ir jāizbeidz!

Viņu iekļāva tumsa, absolūtas nebūtības absolūtais melnums. Pakā­pieni te vēl bija, tie turējās tumsā zem viņa kājām un priekšā. Atskatījies Rands neko neredzēja viss bija izgaisis visaptverošajā nebūtibā. Un arī virve vēl te bija tā stiepās viņa priekšā kā mirdzoša līnija, pamazām izgaisdama tālumā. Virve nebija tik resna kā pirmīt, taču tā vēl pulsēja, sūknējot viņā spēku, dzīvību, un pildīja ar Gaismu. Rands turpināja kāpt.

Šķita, ka jauneklis virzās augšup jau mūžību. Mūžību vai dažas minū­tes ilgi. Laiks nebūtībā apstājās. Laiks skrēja vēl ātrāk. Rands kāpa tālāk, līdz piepeši viņa priekšā parādījās durvis raupjas, saplaisājušas, vecas; durvis, ko viņš labi atcerējās. No Randa pieskāriena tās izjuka gabalos. Durvis vēl bruka, viņam ejot pa tām iekšā. Uz puiša pleciem krita koka šķēpeles.

Tikpat skaidri Rands atcerējās arī istabu un neprātīgās, saraustītās debesis aiz balkona, izkusušās sienas, pulēto galdu, baiso, rēcošo kamīnu un liesmas, kas nesildīja. Dažas no sejām, kas veidoja kamīnu, bija savieb­tas mokās un mēmi kliedza. Arī šīs sejas bija iegūlušas Randa atmiņā, it kā viņš tās pazītu, tomēr puisis centās palikt tukšumā, just tikai tukšumu. Viņš bija viens. Paskatījies spogulī pie sienas, Rands skaidri redzēja seju, kas nepārprotami bija viņa seja. Tukšumā ir miers.

- Jā, uguns priekšā atskanēja Bālzamona balss. Ta jau domāju, ka Aginora alkatība viņu uzvarēs. Bet tam vairs nav nekādas nozīmes. Es ilgi meklēju, bet nu viss ir galā. Tu esi šeit, un es tevi pazīstu.

Gaismas vidū peldēja tukšums, bet tukšuma vidū Rands. Pieskā­ries dzimtajai zemei, viņš uztaustīja cietu klinti, nepakļāvīgu un sausu; akmeni bez žēlastības, kur izdzīvot var tikai spēcīgie tikai tie, kas ir tikpat izturīgi kā kalni.

- Esmu noguris no bēgšanas. Rands nespēja ticēt tam, ka viņa balss skan tik mierīgi. Esmu noguris no tā, ka jūs apdraudat manus draugus. Es vairs nebēgšu.

Rands redzēja, ka arī Bālzamonam ir virve. Melna, daudz resnāka nekā viņam; tik milzīga, ka cilvēks tai blakus izskatītos pēc pundura, taču Bālzamona rokās virve šķita sīka. Pulsēdama kā melna vēna, tā līdz ar katru pukstu rija gaismu.

- Tu domā, ka tavs lēmums bēgt vai nebēgt kaut ko izšķirs? Liesmas Bālzamona mutē smējās. Kamīnā iemūrētās sejas raudāja, redzot viņa līksmību. Tu no manis esi bēdzis daudzkārt, taču es vienmēr tevi panāku un lieku tev aprīt lepnumu līdz ar piedevu pinkšķa asarām. Daudzkārt tu centies turēties man pretī, taču tad sakauts sabruki un lūdzies žēlastību. Tev ir viena vienīga izvēle, tārps: vai nu meties man pie kājām ceļos un godīgi kalpo un es tev atļaušu valdīt pār troņiem -, vai arī kļūsti par Tarvalonas muļķa lelli un brēc, kad laiks sāks malt tevi putekļos.

Rands sakustējies atskatījās uz durvīm, it kā meklēdams glābšanās ceļu. Lai Melnais tā domā. Aiz durvīm vēl bija melnā nebūtība, ko šķēla viņa auguma mirdzošais pavediens. Bet tur bija arī Bālzamona pamatīgā virve tik melna, ka tumsa pret to šķita balta kā sniegs. Abas virves pul­sēja kā divas aortas viena pret otru, un Gaisma tik tikko spēja pretoties tumsas viļņiem.

- Ir arī citas iespējas, Rands teica. Rakstu auž Rats, nevis jūs. Lai kādus slazdus jūs liekat, es vienmēr aizbēgu. Gan no jūsu Izdzisušajiem un trollokiem, gan no Melndraugiem. Es jums līdz šejienei sekoju un ceļā iznīcināju jūsu karaspēku. Jūs Rakstu neaužat!

Bālzamona acis rēca kā divas kurtuves. Viņa lūpas nekustējās, taču Randam šķita, ka Melnais izkliedz lāstu Aginoram. Bet tad liesmas ap­dzisa, un Randam smaidīja parasts cilvēks, taču pat Gaismas siltumā viņa smaids bija salts.

- Es varu sapulcēt citu karaspēku, muļķi! Karaspēku, kādu tu ne sapnī neesi redzējis. Saki, ka man sekoji? Tu, muļķa vabole, man sekoji? Kopš tavas piedzimšanas es gatavoju ceļu, kam lemts tevi aizvest līdz kapam vai līdz šejienei. Atstāju tevi dzīvu, ļāvu aizbēgt vienai no aijeliem, lai viņa izteic vārdus, kas atbalsosies gadu gadiem ilgi. Varoni Džainu Garsoli, viņš smīnīgi teica, pataisīju par muļķi un aizsūtīju pie ogēriem, ļaudams domāt, ka viņš nu ir brīvs no manis. Melnie ajahi kā tārpi lien uz vēdera pa visu pasauli, tevi meklēdami. Parauju aiz aukliņas, un Amīrlinas tronis dejo, kaut arī domā, ka visu pārvalda.

Tukšums prātā iedrebējās, un Rands steigšus to nostiprināja. Viņš to visu zina. Droši vien tā ari ir noticis. Varētu būt tā, kā viņš saka. Gaisma sildīja tukšumu. Vienubrīd Randā iekliedzās šaubas, bet tās tika apklusi­nātas; palika vien šaubu sēkla. Rands cīnījās ar sevi, nezinādams, vai sēklu aprakt vai ari ļaut tai augt. Tukšums nostiprinājās; tas bija sarucis, taču jauneklis peldēja mierā.

Bālzamons, šķiet, neko nebija ievērojis.

- Man ir vienalga, vai tu esi dzīvs vai miris. Tas ir svarīgi tikai tev pašam, un tavs spēks abos stāvokļos atšķirtos. Man kalposi vai nu tu, vai tava dvēsele. Tomēr es gribētu, lai manā priekšā tu zemojies dzīvs. Uz tavu ciematu sūtīju tikai vienu trolloku dūri, lai gan varēju visu tūkstoti. Tikai vienu Melndraugu, lai gan simtiem tevi varēja pārsteigt miegā. Tu, muļķi, pat nezini, cik viņu ir, cik tev priekšā, cik aiz muguras un blakus.

Tu esi mans, vienmēr esi bijis mans, mans ķēdes suns, un es tevi šurp atvedu, lai tu kristu saimnieka priekšā uz ceļiem vai ari mirtu un ļautu to darīt savai dvēselei.

- Es jūs noliedzu. Jums nav varas pār mani, un jūsu priekšā es neze­mošos ne dzīvs, ne miris.

- Paskaties, Bālzamons teica. Paskaties!

Rands negribīgi pagrieza galvu.

Tur stāvēja Egvēna un Nīnēva, bālas un izbijušās, ar ziediem matos. Un vēl kāda sieviete, mazliet vecāka par Viedo, pelēkām acīm, skaista, Divupes tērpā ar spilgtiem ziedu izšuvumiem ap kaklu.

- Māt? Rands izdvesa.

Sieviete bezcerīgi pasmaidīja. Tas bija viņa mātes smaids.

- Nē! Mana māte ir mirusi, bet viņas abas ir drošā vietā. Es jūs no­liedzu!

Egvēna un Nīnēva izplūda, pārvērtās dūmakā un izgaisa, bet Kari Altora vēl tepat stāvēja, iepletusi acis bailēs.

- Vismaz viņa, Bālzamons sacīja, pieder man, un es varu darīt ar viņu, ko vēlos.

Rands purināja galvu.

- Es jūs noliedzu, viņš ar pūlēm izspieda. Mana māte ir mirusi un Gaismā, jums neaizsniedzama.

Mātes lūpas iedrebējās. Pār viņas vaigiem sāka birt asaras, un katra lāse Randu dedzināja kā skābe.

- Kapu pavēlnieks tagad ir spēcīgāks nekā agrāk, mans dēls, māte sacīja. Viņa rokas sniedzas tālāk. Melu tēva saldā mēle savāc neuzmanī­gas dvēseles. Mans dēls! Mans vienīgais, mīļais dēls! Ja vien spētu, es tevi saudzētu, bet viņš ir mans kungs un viņa untumi ir manas pastāvēšanas likumi. Man viņš allaž ir jāklausa, ar pazemību jāizpelnās labvēlība. Tikai tu vari mani atbrīvot. Lūdzu, mans dēls! Lūdzu, palīdzi man! Palīdzi man! Palīdzi man! LŪDZU!

No mātes lūpām izlauzās vaids, bet ap viņu ciešā lokā jau stāvēja Izdzisušie atsegtām sejām, bāli, bez acīm. Bezasiņu rokas noplēsa viņas drēbes un ar knaiblēm, pincetēm un citiem asiem rīkiem dūra, dedzināja un sita Randa mātes kailo miesu. Viņas kliegšanai nebija gala.

Randa kliedzieni māti atbalsoja. Tukšums viņa prātā vārījās. Jau­nekļa rokās parādījās zobens. Ne jau zobens ar gārņa zīmi, bet gaismas

asmens, Gaismas zobens. Rands to pacēla, un no asmens izšāvās balta, degoša bulta kā daļa no paša zobena. Šautra skāra vistuvāko Puscilvēku, un istabu caurstrāvoja žilba baltkvēle, kas spīdēja caur Izdzisušajiem kā svece caur papīru, dedzināja viņus, laupīja Randam redzi.

Žilbinošajā gaismā atskanēja čuksts:

- Paldies, mans dēls! Gaisma! Svētītā Gaisma!

Spožā aina pagaisa, un Rands istabā palika viens ar Bālzamonu. Melnā acis dega kā pekles ugunis, tomēr viņš vairījās no zobena Randa rokās kā no pašas Gaismas.

- Muļķi! Tu sevi iznīcināsi! Tas tev nav pa spēkam, vēl ne! Man tev tas jāiemāca!

- Tas ir beidzies, Rands sacīja, atvēzēdams zobenu pret Bālzamona melno virvi.

Asmens krita, un Bālzamons spalgi kliedza, kliedza, līdz akmens sie­nas sāka drebēt. Kad Gaismas asmens pārcirta virvi, Melnais iegaudojās vēl divkārt skaļāk, un kaukšana nerimās. Pārcirstās virves abas daļas šāvās katra uz savu pusi, it kā tā būtu bijusi stingri nostiepta. Ta puse, kas snie­dzās nebūtībā, sāka rauties, bet otra puse sita Bālzamonam, liekot viņam atkāpties līdz kamīnam. Mokpilno seju mēmajos kliedzienos skanēja klusi smiekli. Sienas drebēja un plaisāja, grīda pacēlās uz augšu, bet no griestiem sāka krist akmens šķembas.

Viss juka un bruka. Rands piespieda zobenu pie Bālzamona sirds.

- Tas ir beidzies!

No asmens gala izlēca gaisma, šķiezdama ugunīgas dzirksteles kā balta, kausēta metāla pilītes. Bālzamons gaudodams pasvieda rokas aug­šup, velti mēģinādams aizsargāties. Liesmas viņa acīs iespiedzās, saplūz­damas ar tām, kas jau laizīja ieplaisājušās akmens sienas, izliekušos grīdu, no griestiem nobirušo akmeņu krusu. Rands juta, ka viņa spožais pave­diens kļūst arvien plānāks, līdz beidzot no tā palika vien mirdzums, bet puisis sasprindzināja visus spēkus, nezinādams, ko īsti dara un kā, sapraz­dams vien to, ka šim visam reiz ir jābeidzas. Šim visam reiz ir jābeidzas!

Uguns liesmas pārņēma visu istabu. Rands redzēja Bālzamonu sačervelējamies kā lapu, dzirdēja viņa gaudošanu, asinis stindzinošos kliedzie­nus. Liesmas kļuva dzidrākas, tās meta baltu, par sauli spožāku gaismu. Zibsnīdami pagaisa pēdējie virves pavedieni. Rands krita cauri bezgalī­gam melnumam un arvien klusākām Bālzamona gaudām.

Ārkārtīgi spēcīgs trieciens jaunekli pārvērta receklī, un receklis trī­cēja un kliedza, trakas iekšējās uguns mocīts. Tas bija bezgalīgas alkatīga aukstuma liesmas.

.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник