Pasaules acs

Pirmā nodaĻa. Tukšais ceļš

Laika Rats turpina griezties, un Laikmeti nāk un paiet, atstājot aiz sevis atmiņas, kas kļūst par leģendām. Leģendas izbalēdamas pār- top mītos, un pat mīts ir sen pagaisis aizmirstībā, kad Laikmets, kas dzemdināja šo mītu, atkal atgriežas. Vienā no Laikmetiem, ko daži dēvēja par Trešo, no Laikmetiem, kam vēl jāpienāk, no Laikmetiem, kas sen pagājuši, Miglas kalnos sacēlās vējš. Taču vējš nebija sākums. Laika Rata griešanās nepazīst nedz sākumus, nedz beigas. Un tomēr tas bija sākums.

Piedzimis zem mūžam mākoņos tītajām virsotnēm, kas bija devu­šas kalniem to vārdu, vējš slīdēja uz austrumiem pāri Smilšu kāpām, kuras reiz, pirms Pasaules Gala, bija stāvējušas varena okeāna krastā. Tad brāzma sasniedza Divupi, pēcāk ievijās varenajā biezoknī, ko dēvēja par Vakarmežu, un paraustīja drānas diviem vīriem, kas gāja līdzās zirga vilk­tiem ratiem pa akmeņiem klāto taku, dēvētu par Akmeņlauztuvju ceļu. Pavasarim bija vajadzējis atnākt jau pirms krietna mēneša, taču vējā bija jūtams ledains dzestrums, kas drīzāk solīja sniegu.

Brāzmas piekļāva apmetni Randam Altoram pie lāpstiņām, apvija zemes krāsas vilnaino audumu viņam ap kājām, tad lika drānai uzplan­dīt aiz muguras. Viņš nosūkstījās, ka apģērbs nav biezāks, un nosprieda, ka varēja tak uzvilkt vēl vienu kreklu. Teju katrā otrajā reizē, kad Rands mēģināja saraut apmetni ciešāk ap sevi, tas aizķērās aiz bultu maka, kas šūpojās viņam uz gurna. Centieni saturēt apmetni ar vienu roku tik un tā nebija diez cik veiksmīgi; otrā rokā puisis turēja loku, kam pret stiegru bija uzvilkta šāvienam gatava bulta.

īpaši spēcīga brāzma izrāva apmetņa malu Randam no plaukstas, un viņš pār brūnās, pinkainās ķēvītes muguru pameta skatienu uz tēvu. Pui­sim šķita, ka tā justies ir mazliet muļķīgi viņš gribēja pārliecināties, ka Tams vēl arvien ir tepat tuvumā, bet šī nu reiz bija tāda diena. Vējš pieņē­mās spēkā un iegaudojās, tomēr citādi pār apkaimi gūla smags klusums. Ratu ass klusā čīkstoņa šķita neticami skaļa. Mežā nedzirdēja ne putna balsi; ari vāveres zaros nečirpstēja. Bet, ja godīgi, Rands neko tādu ari negaidīja vismaz ne šajā pavasari.

Kaut kas zaļš bija manāms tikai kokos, kas rudenī nebija nometuši lapas vai skujas. Pērnie kazenāju mudžekļi pleta brūnus tīklus pār akmens bluķiem zem kokiem. Augu te nebija daudz visvairāk manīja nātres. Arī cita zāle biedēja ar asiem dzelkšņiem vai adatām, un vidēja pa kādam velnābolam, kas, neuzmanīgas kājas samīts, uz zābaka atstāja nelāgu smaku. Vietās, kur ciešāki koku puduri meta tumšu ēnu, vēl arvien pletās balta sniega laukumi. Pat tur, kur saules gaismai izdevās iekļūt, tai trūka gan spēka, gan siltuma. Debesu spīdeklis blāvoja austrumos virs kokiem, bet šķita, ka gaismā ir jaušama arī tumsa, tāds kā ēnas piejaukums. Šis bija nelāgs rīts, kā radīts nejaukām domām.

Rands nedomādams pieskārās bultas gropītei; viņš bija gatavs likt to pie vaiga vienā slaidā kustībā, kā bija mācījis Tams. Zemienes saim­niecībās ziema bija izrādījusies nelāga, pati nelāgākā visvecāko ļaužu atmiņā, bet kalnos, šķiet, bija klājies vēl ļaunāk, ja varēja spriest pēc lejā, Divupē, bada nodzīto vilku skaita. Plēsoņas iebruka aitu aizgaldos un prata izgrauzt dēļus, lai iekļūtu kūtīs pie liellopiem un zirgiem. Ari lāči uzglūnēja aitām pat vietās, kur tie nebija redzēti gadiem ilgi. Vairs nebija droši parādīties ārpus mājas pēc tumsas iestāšanās. Cilvēki kļuva par plē­soņu upuriem tikpat bieži kā aitas, un ne jau vienmēr pēc saulrieta.

Tams sparīgi soļoja Belai otrā pusē, ejamā spieķa vietā izmantojot savu šķēpu un neliekoties ne zinis par vēju, kas brūno apmetni plandīja kā karogu. Ik pa brīdim viņš viegli pieskārās pie ķēves sāna, lai lopiņam atgādinātu, ka jākust uz priekšu. Torīt virs ar savu pamatīgo krūškurvi un plato seju šķita kā īstenības balsts, kā akmens mainīga sapņa vidū. Kaut saules aprautos vaigus vagoja rievas un sirmajos matos vīdēja vien pa retai melnai šķipsnai, Tamā jautās spēks, it kā pat plūdu straumes, kas trakotu visapkārt, nespētu atraut viņa pēdas no zemes. Šobrīd virs nesatricināmi kātoja uz priekšu pa ceļu. Šķita visa viņa izturēšanās vēsta, ka vilki un

Iāči viņu neuztrauc. Pret plēsoņām vajadzēja nodrošināties katram, kas turēja aitas, tomēr labāk, lai tie nemēģina aizkavēt Tamu Altoru, kurš dodas uz Emondāri.

Tama vienkāršā lietišķība lika Randam attapties no pārdomām un ar vainīgu skatienu atkal pievērsties savai ceļa malai. Jauneklis bija galvas tiesu garāks par tēvu un garāks arī par visiem pārējiem apkaimes iedzī­votājiem. Fiziski viņam un Tamam bija maz kā kopīga, ja nu vienīgi plecu platums. Pelēkās acis un sarkanīgais atspīdums tajās esot mantots no mātes, tā vismaz apgalvoja Tams. Viņa esot bijusi ārpusniece, un Rands neko daudz par māti neatminējās tikai viņas smaidošo seju. Tomēr ik gadu jauneklis divreiz aiznesa ziedus uz viņas kapu pavasari Beltaina svētku laikā un vasarās Svētdienā.

Ļodzīgajos ratos zvārojās divas nelielas muciņas Tama ābolu brandvīna un astoņas lielākas mucas ar ābolu sidru. Pēc nostāvēšanās ziemas garumā tas tikai viegli apreibināja. Katru gadu Tams nogādāja Vīnavota iebrauktuvē vienādu dzēriena daudzumu, paredzētu Beltaina svinībām, un viņš bija paziņojis, ka neba nu vilki vai auksts vējš viņu šajā pavasarī aiz­kavēs. Par spīti tam, ka viņi vairākas nedēļas nebija ne kāju spēruši ārpus savas sētas. Pat Tams šajā laikā nemēdza klīst apkārt. Taču brandvīnu un sidru viņš bija apsolījis. Tiesa, dzērienu vešanu Altors novilcināja līdz beidzamajai dienai pirms svētkiem. Bet turēt vārdu viņam bija svarīgi. Savukārt Rands priecājās, ka ir ticis prom no saimniecības, līksmoja gandrīz tāpat kā par Beltaina tuvošanos.

Pētīdams savu ceļa pusi, jauneklis piepeši arvien skaidrāk juta, ka viņu kāds vēro. Bridi viņš centās šīs domas atgainīt. Starp kokiem nebija ne kustības, ne skaņas, tikai vējš trokšņoja. Taču šī sajūta viņu nepameta, gluži pretēji tā pieņēmās spēkā. Matiņi uz apakšdelmiem saslējās stā­vus; āda kņudēja, it kā no iekšpuses niezētu.

Rands pārlika loku otrā rokā, lai paberzētu niezošo vietu, un pieko­dināja sev neļauties blēņām. Viņa pusē mežā neviena nebija, un, ja Tams būtu ko manījis savējā, viņš noteikti būtu devis kādu zīmi. Puisis parau­dzījās pār plecu… un nespēja noticēt savām acīm. Ne vairāk kā divdes­mit sprīžu attālumā pa ceļu viņiem sekoja apmetnī ietinies jātnieks. Gan zirgs, gan jātnieka drānas bija nespodri, blāvi melnas.

Vairāk ieraduma pēc Rands kāpās atmuguriski gar ratiem un vēroja svešinieku.

Jātnieka apmetnis slēpa visu viņa augumu līdz pat zābaku stulmu augšmalai, platā kapuce bija novilkta tālu uz priekšu, tāpēc nekas īsti nebija saskatāms. Rands nevilšus nodomāja, ka svešiniekā ir jaušams kas savāds, taču īpaši jaunekli saistīja ēna zem galvassegas. Labi piepūloties, tajā varēja saskatīt vien ļoti aptuvenas sejas aprises, taču Randam radās sajūta, ka viņš raugās jātniekam tieši acīs. Un jauneklis nespēja novērsties. Vēderā kaut kas sagriezās. Kapuces dzīlēs varēja saskatīt vien tumsu, bet Rands tik asi izjuta naidu, it kā raudzītos uz niknumā saviebtu ģīmi, un šis naids šķita vērsts pret visu dzīvo. Bet vairāk par visu pasaulē svešinieks ienīda jauno Altoru.

Randa papēdis pēkšņi aizķērās aiz kāda akmens, un viņš zaudēja līdzsvaru, uz mirkli novēršoties no tumšā jātnieka. Loks nokrita zemē, un tikai zibenīgi augšup pašautā roka, kas satvēra Belas iejūgu, noturēja viņu kājās. Pārsteigti nosprauslājusies, ķēve apstājās un pagrieza galvu, lai paraudzītos, kas viņu parāvis.

Tams sarauktu pieri palūkojās pāri Belas mugurai. Vai ar tevi viss kārtībā, puis?

- Jātnieks, cenšoties atgūt elpu, izdvesa Rands un atkal piecēlās stāvus. Svešinieks. Viņš mums seko.

- Kur tad? Vecākais vīrs pacēla šķēpu ar plato uzgali un piesardzīgi pameta skatienu pār plecu.

- Tur, aizmugurē… Pagriezies, lai norādītu uz jātnieku, Rands ap­rāvās.

Ceļš aiz ratiem bija tukšs. Nespēdams noticēt savām acīm, jauneklis ar skatienu ieurbās mežā vispirms vienā, tad arī otrā ceļa pusē. Starp kai­lajiem kokiem paslēpties nekādi nebija iespējams, bet nedz jātnieku, nedz zirgu nekur nemanīja. Tēvs vaicājoši paskatījās uz dēlu. Viņš nupat tur vēl bija. Vīrietis melnā apmetnī melna zirga mugurā.

- Es negrasos apšaubīt tevis teikto, puis, bet kur gan viņš varēja nozust?

- Nezinu. Tomēr viņš tur bija. Rands paķēra nokritušo loku un bultu, aši pārbaudīja tās spalvas un atkal novietoja bultu pret stiegru, līdz pusei to uzvilka, bet tad ļāva atslābt. Nebija neviena, uz ko mērķēt. Viņš tur bija.

Tams papurināja krēpjaino galvu. Ja tu tā saki, puis. Paiesimies atpakaļ. Zirgs atstāj pakavu nospiedumus pat tik akmeņainā zemē

kā šī. Apmetnim plandot vējā, sirmais vīrs devās uz ratu aizmuguri. Ja redzēsim nospiedumus, tad droši zināsim, ka viņš tur ir bijis. Ja neatradī­sim… Nu ko šajos laikos nebūtu jābrīnās, ja tev, cilvēkam, būtu licies, ka esi redzējis to, kā īstenībā nav.

Pēkšņi Rands aptvēra, kas viņam jātniekā bija šķitis tik savāds protams, izņemot pašu negaidīto parādīšanos uz nomaļā ceļa. Vējš, kas plosīja jaunekļa un Tama drānas, šķiet, pat nebija pieskāries melnajam apmetnim. Randam izkalta mute. Tad laikam viņam bija rēgojies. Tēvam bija taisnība šādi riti ar cilvēka iztēli mēdza izspēlēt nelāgus jokus. Taču jauneklis nespēja tam noticēt. Tikai kā lai Tamam izstāsta, ka vīrs, kurš laikam tak bija izkūpējis kā dūmi gaisā, bija tērpies apmetnī, kas neļāvās vēja brāzmām?

Satraukti saraucis pieri, Rands ar skatienu ieurbās mežā; tas izskatī­jās citādi nekā senāk. Teju kopš pirmajiem patstāvīgajiem soļiem viņš te bija skraidījis savā vaļā. Peldēt Rands bija iemācījies Ūdensmeža dīķīšos un straumēs, kas caurvija biezokni aiz Emondāres beidzamajām saim­niecībām. Viņš bija krustu šķērsu izstaigājis Smilšu kāpas Divupē gan daudzi to uzskatīja par sliktu zīmi un reiz pat aizklīdis līdz Miglas kalnu pakājei. Toreiz kopā ar Randu bija viņa labākie draugi Mats Kautons un Perins Aibara. Tas bija krietni tālāk, nekā mēdza doties vairums Emon­dāres ļaužu. Viņiem ceļojums līdz tuvējam ciematam vai augšup Sardzes kalnā vai projām pa Devena ceļu bija milzīgs notikums. Un ne reizi šajos garajos pārgājienos Rands nebija nonācis vietā, kas viņam iedvestu bai­les. Taču šodien Vakarmežs neatgādināja to apkaimi, kādu Rands atcerē­jās. Vīrs, kurš spēja pazust tik pēkšņi, noteikti varēja atkal tikpat negaidīti parādīties, iespējams pat tieši līdzās viņiem.

- Nē, tēvs, nevajag. Tams apstājās, šo vārdu pārsteigts, un Rands slēpa piesarkušo vaigu, savelkot ciešāk apmetņa kapuci. Tev, vistica­māk, ir taisnība. Nav jēgas šeit meklēt to, kā nav, jo īpaši tāpēc, ka varam laiku likt lietā, lai ātrāk nokļūtu ciematā un beidzot paglābtos no draņķa vēja.

- Man derētu kāda pīpīte, Tams lēnītēm novilka, un alus kanna siltumā. Vīrs pēkšņi plati pasmaidīja. Un tu droši vien tvīksti ilgās ieraudzīt Egvēnu.

Rands izmocīja vāru smaidiņu. Mēra meita pavisam noteikti šobrīd nebija galvenais viņa domu objekts. Jauneklis nebūt nekāroja vēl lielāku

apjukumu. Pēdējā gada laikā Randu viņas klātbūtne darīja arvien tra­mīgāku. Turklāt vēl ļaunāku stāvokli vērta tas, ka pati meitene, šķiet, to neapzinājās. Nē, viņš pavisam noteikti nevēlējās lauzīt galvu vēl ari par Egvēnu.

Rands cerēja, ka tēvs nav pamanījis viņa izbīli, tomēr Tams pie­bilda: Atceries liesmu, puis, un atceries tukšumu.

Savulaik Tams bija iemācījis viņam kaut ko savādu. Sakopo uzma­nību uz vienu pašu liesmu un ļauj, lai tā sadedzina visas tavas jūtas bai­les, naidu, dusmas, līdz prāts kļūst pilnīgi tukšs. “Saplūsti ar tukšumu,” Tams tika teicis, “un tu spēsi visu.” Emondārē neviens tā nemēdza runāt. Taču ik gadu Tams uzvarēja Beltaina loka šaušanas sacīkstēs, likdams lietā savu liesmu un tukšumu. Rands sprieda, ka šogad varētu izcīnīt labu vietu arī pats, ja spētu noturēties tukšumā. Tas, ka Tams par to atgādināja tieši tagad, nozīmēja, lūk, ko: tēvs visu bija pamanījis, kaut arī nebilda ne vārda.

Tams noklakšķināja mēli, likdams Belai doties tālāk, un viņi turpināja ceļu. Vecākais vīrs soļoja tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis un ari neva­rētu atgadīties. Rands vēlējās, kaut spētu izturēties līdzīgi tēvam. Viņš mēģināja prātā radīt tukšumu, bet atkārtoti atgriezās pie melnā jātnieka tēla.

Puisis gribēja ticēt, ka Tamam ir taisnība, ka jātnieku radījusi viņa paša iztēle, tomēr lieliski atminējās sajusto naidu. Kāds bija atradies viņiem līdzās. Un šis kāds viņam vēlēja ļaunu. Rands nemitīgi atskatījās, līdz viņus ieskāva Emondāres ēku stāvie lubiņu jumti.

Ciemats atradās netālu no Vakarmeža. Biezoknis pamazām kļuva skrajāks, bet meža pēdējie koki jau auga starp pamatīgi būvētām pildrežģa mājām. Austrumu virzienā pletās lēzena nogāze. Plašajā līdzenumā, kas stiepās līdz pašam Ūdensmežam ar upju un dīķu mežģīnēm, saimniecību un ar dzīvžogiem apjoztu lauku un ganību audumā varēja manīt arī pa meža ielāpam. Rietumu virzienā augsne bija tikpat auglīga, tāpēc ganī­bas vai katru gadu padevās varen leknas, taču Vakarmeža pusē atradās vien dažas saimniecības. Un arī šī retā rinda aprāvās vairākas jūdzes pirms Smilšu kāpām, nemaz nerunājot par Miglas kalniem, kas slējās virs Vakar­meža koku galotnēm tik augstu, ka tos, par spīti pamatīgajam attālumam, no Emondāres varēja lieliski saskatīt. Daži mēļoja, ka zeme esot pārāk akmeņaina it kā šī pati sodība nemocītu zemniekus visā Divupē; citi

bilda, ka tā esot nelaimīga puse. Viens otrs tik murmināja, ka nevajag līst tuvu kalniem, ja var arī nelīst. Lai nu kā, bet Vakarmeža pusē saimniekoja vien rūdītākie vīri.

Tikko rati aizzvāļojās garām pirmajām ēkām, ap tiem saskrēja skaļš mazu bērneļu un suņu pulks. Bela pacietīgi turpināja ceļu uz priekšu, nelikdamās ne zinis par aurojošajiem sīkaļām, kas, spēlēdami sunīšus un dzīdami stīpas, ik pa brīdim novēlās viņai pašā purna galā. Beidzamajos mēnešos bērni bija spēlējušies un smējušies neparasti maz. Pat tad, kad laiks bija kļuvis gana silts, lai mazie ietu laukā, bailes no vilkiem viņiem lika palikt mājās. Šķita, ka Beltaina tuvošanās bērniem atkal ir iemācījusi spēlēties.

Svētki mainīja arī pieaugušo izturēšanos. Viņi beidzot atvēra platos slēģus, un gandrīz katras mājas logā stāvēja sieva, aplikusi priekšautu un garos, bizē sapītos matus apņēmusi ar lakatiņu, un purināja palagus vai stutēja pēļus pār palodzi. Kaut arī koki vēl nebija salapojuši, neviena saimniece neļautu Beltainam pienākt, iekams pavasara tīrīšana ir galā. Visos pagalmos uz nostieptām auklām karājās grīdsegas, un bērni, kuri bija pārāk gausi mukuši no mājām, nu ar pītiem dauzāmajiem izgāza dus­mas uz paklājiem. Uz neskaitāmiem jumtiem varēja manīt namu saim­niekus, kas pārbaudīja lubiņu klājumu; bija jāredz, vai ziemas nodarītie postījumi ir tik pamatīgi, lai sauktu talkā veco jumiķi Sennu Buiji.

Tams vairākkārt piestāja, lai pārmītu pa vārdam te ar vienu, te ar otru vīru. Ne viņš, ne Rands nedēļām ilgi nebija spēruši kāju ārā no saim­niecības, tāpēc visi vēlējās uzzināt, kā ir klājies Altoru pusē. Šopavasar ciematā bija iegriezies vien retais vakarmežnieks. Tams stāstīja par zie­mas vētru nodarītajiem postījumiem tās bija cita par citu briesmīgā­kas un par nedzīvi dzimušajiem jēriem, par brūnajiem laukiem tur, kur asnus vajadzēja dzīt labībai un zaļot ganībām, par kraukļu bariem tur, kur iepriekšējos gados bija vīterojuši dziedātājputni. Drūmas runas un galvu šūpošana, kaut arī apkārt ļaudis gatavojās Beltainam. Visā apkaimē bija piedzīvots viens un tas pats.

Vairums vīru atlieca plecus un noteica: Ja Gaisma būs lēmusi, gan jau mēs izdzīvosim. Daži nosmīnēja un piebilda: Un pat tad, ja Gaisma nebūs lēmusi, mēs izdzīvosim tik un tā.

Tāds nu bija vairums Divupes ļaužu. Zemnieki, kuriem bija jānoska­tās, kā krusa noposta labību vai vilki aizstiepj jērus, lai atkal sāktu visu

no sākuma, nemēdza padoties, kaut nelaimes viņus piemeklētu ne vienu vien gadu. Lielums to, kuri padevās, jau sen bija miruši.

Tams nebūtu piestājis, lai pārmītu kādu vārdu ar Vitu Kongāru, ja vien vīrs nebūtu izskrējis uz ceļa, un viņiem bija vai nu jāapstājas, vai jāļauj Belai notriekt viņu zemē. Kongāri un Koplini bija saprecējušies tik cieši, ka neviens nespēja īsti pateikt, kur viena ģimene beidzas un otra sākas, bet visus viņus no paša Sardzes kalna līdz Devena ceļam vai, iespē­jams, pat tālāk līdz Tārenas pārceltuvei -, daudzināja par čīkstētājiem un nemiera cēlējiem.

- Klau, Vit, man tas jānogādā līdz Branam Alvēram, Tams skaid­roja, pamādams uz mucām piekrautajiem ratiem, taču kaulainais vīrelis ar skābo ģīmi ne par sprīdi neatkāpās. Viņš bija dīki izlaidies uz lieveņa, nevis līkņājis pa jumtu, kaut arī izskatījās, ka lubiņu klājumam steidzami derētu jumiķu meistara Buijes roka. Nelikās, ka Vitam jelkad pietiktu dūšas sākt visu no sākuma vai vismaz pabeigt iesākto. Vairums Koplinu un Kongāru bija tādi paši, ja ne vēl bezcerīgāki.

- Altor, ko mēs iesāksim ar Nīnēvu? Kongārs uzstājīgi vaicāja.

- Mēs nevaram atļauties tādu Viedo Emondārē.

Tams smagi nopūtās. la nav mūsu darīšana, Vit. Par Viedajām lai spriež sievas.

- Nu, mums tomēr vajadzētu kaut ko darīt. Nīnēva galvoja, ka būšot maiga ziema. Un laba raža. Kad nu tagad tu viņai vaicā, ko viņa saklausa vējā, šī tikai saviebjas, uzgriež muguru un stampā prom.

- Vit, ja tu Nīnēvu uzrunāji tā, kā esi ieradis, Tams pacietīgi noteica, tev ir palaimējies, ka nedabūji pa galvu ar nūju, ko viņa parasti tur pa rokai. Klau! Ja neiebilsti, šim brandvīnam…

- Nīnēva Almera ir pārāk jauna, lai būtu Viedā. Ja Sievu loks nerīko­sies, tas būs jādara ciema padomei.

- Kāda gan tev, Vit Kongār, daļa gar Viedajām? ieaurojās sievietes balss. Ieraudzījis sievu iznākam no mājas, Vits sarāvās. Deiza Kongāra bija par vīru divreiz platāka kundze ar skarbu seju, taču uz viņas auguma nebija ne kripatas tauku. Iespiedusi dūres sānos, Deiza pikti pablenza uz laulāto. Ja mēģināsi jaukties Sievu loka darīšanās, tev pašam būs jāizstrebj savārītais. Un tu to nedarīsi manā virtuvē. Tu pats gan mazgāsi savas lupatas, gan klāsi savu gultu. Un tas nenotiks zem mana jumta.

- Klau, Deiza, Vits iegaudojās, es tikai…

Atvaino, Deiza, Tams atvadījās. Vit! Lai Gaisma apmirdz jūs abus! Viņš atkal paskubināja Belu, apvezdams ķēvīti apkārt kaulainajam vīrelim. Šobrīd Deizas uzmanība bija pievērsta vīram, taču kuru katru mirkli sieviete varēja aptvert, par ko viņas Vits bija runājis.

Tieši šī iemesla dēļ viņi nebija pieņēmuši ielūgumus piestāt, lai kaut ko iekostu vai iedzertu ko siltu. Ieraudzījušas Tamu, Emondāres saimnie­ces saspicēja ausis gluži kā medību suņi, kas pamanījuši zaķi. Ikvienai no viņām bija padomā kāda lieliska laulene atraitnim ar labu saimniecību, kaut arī tā atradās Vakarmežā.

Rands metās projām, iespējams, vēl sparīgāk nekā Tams. Kad tēva nebija līdzās, puisi reizēm iedzina stūrī tā, ka vienīgais glābšanās ceļš bija nepieklājība. Nosēdinātam uz ķebļa līdzās virtuves pavardam, Randam bija jāmielojas ar ķimeņmaizītēm, meduskūkām vai speķa pīrāgiem. Un saimnieces skatiens mūždien pētīja un izsvēra jaunekli ne knapāk par izmanīga tirgotāja svariem un mēriem, bet viņa pati tikmēr klāstīja, ka pasniegtie gardumi nav ne uz pusi tik sātīgi kā viņas atraitnēs nokļuvušās māsas vai vidējās māsīcas gatavotie. Tams jau jaunāks nekļūstot, sagūstītāja mēdza turpināt. Tas jau esot labi, ka viņš tik ļoti mīlējis savu sievu tā ir laba zīme arī nākamajai sievietei Tama dzīvē, taču viņš esot sērojis gana ilgi. Tamam esot vajadzīga laba sieva. Tas taču esot tik acīmredzami, saimniece klāstīja, jo vīrietis nevarot iztikt bez laulenes, kas parūpējoties par viņu un gādājot, lai kungs neiekuļas kādās nepatikšanās. Vistrakāk Rands jutās brīžos, kad mocītāja pēkšņi aizdomājusies apklusa un tad it kā nevērīgi apjautājās, cik tad īsti vecs viņš pats esot.

Kā vairumam Divupes ļaužu, stūrgalvības Randam netrūka. Ārpusnieki mēdza apgalvot, ka tā esot šīs apkaimes iedzīvotāju zīmīgākā īpa­šība: viņi varot rādīt piemēru visspītīgākajiem mūļiem un mācīt to akme­ņiem. Saimnieces lielākoties bija jaukas lāga sievas, tikai Randam riebās, ka viņam kaut ko uzspiež. Viņas puisim lika justies tā, it kā viņu kāds bakstītu ar nūjām. Tāpēc Rands pielika soli, vēlēdamies, kaut tēvs pasku­binātu arī Belu.

Drīz vien iela beidzās Zālienā, plašā laukumā ciemata vidū. Parasti Zaļienu klāja bieza zāles sega, bet šopavasar te manīja vien pāris zaļu pudurlšu starp pērnajiem nokaltušajiem, brūndzeltenajiem stiebriem, starp kuriem vīdēja kailas, melnas zemes plankumi. Kāds desmits zosu zvāļājās pa klajumu, spožām acu pērlēm pētot zemi, taču īsti neatrodot

neko knābāšanas vērtu; viens no ciematniekiem bija piesējis govi, lai tā paplūkā knapo zaļumu.

Zaļiena rietumu malā no zemas akmens dzegas mūžam nerimstošā plūsmā šāvās Vīnavots straume bija gana spēciga, lai notriektu no kājām pieaugušu vīru, un ūdens bija tik gards, ka pilnībā attaisnoja skanīgo nosaukumu. No avota austrumu virzienā žigli aiztraucās arvien platākā Vīnavota upe, kuras krastos līdz pat meistara Tana dzirnavām un pat tālāk stiepās vītolu rindas. Pēc tam Ūdensmeža purvainajos biezokņos platā straume sadalījās vairākos dučos sīkāku. Zaļiena tuvumā dzidro straumi šķērsoja divi margoti gājēju tiltiņi, kā arī viens par abiem pārējiem pla­tāks tilts, kas bija pietiekami pamatīgs, lai pār to varētu pārbraukt arī ar vezumu. Ratu tilts iezīmēja vietu, kur Ziemeļu ceļš tas veda šurp no Tārenas pārceltuves un Sardzes kalna pārtapa par Veco ceļu, kas veda uz Devena ceļu. Ārpusnieki reizēm uzjautrinājās par to, ka vienam un tam pašam ceļam ziemeļu virzienā ir viens nosaukums, bet uz dienvidiem pavisam cits, taču tā tas allaž bija bijis, cik nu emondārieši spēja atmi­nēties, un tā tam būs palikt. Divupes ļaudīm tas bija gana labs pamato­jums.

Otrpus tiltiem ciematnieki jau krāva Beltaina ugunskurus tur slējās trīs rūpīgi būvētas baļķu kaudzes, gandrīz tikpat lielas kā mājas.

Protams, sārtus krāva uz kailas zemes, ne jau Zaļienā, lai nu cik maz zāles tur šopavasar bija. Tas, kas svētku laikā nenotika ap ugunskuriem, notika Zaļienā.

Netālu no Vīnavota divdesmit vecākas sievas, klusi dziedādamas, slēja Pavasara kārti. Taisnais, šmaugais egles stumbrs ar apšķītajiem zariem slējās desmit pēdu augstumā, kaut arī bija ievietots iepriekš izraktā bedrē. Pulciņš meiteņu pārāk jaunu, lai matus pītu bizēs, sēdēja, kājas sakrus­tojušas, un skaudīgi vēroja večiņu rīkošanos, laiku pa laikam nodziedot pa pantiņam kopā ar sirmajām saimniecēm.

Tams paklakšķināja mēli, lai Bela pieliktu soli, taču ķēvīte nelikās ne zinis par skubinājumu, un Rands rūpīgi piedomāja, lai nevilšus nepa­mestu skatienu uz sievu pusi un nesāktu pētīt, ko viņas dara. Nākamajā rītā vīriem vajadzēja izlikties, ka viņi brīnās par uzslieto kārti; tad pus­dienlaikā, neprecētiem vīriešiem dziedot, ap kārti dejā laidās neprecētās sievietes, apvīdamas egles stumbru ar garām, krāsainām lentēm. Neviens nemācēja teikt, kad un kāpēc šāda ieraža radusies arī tā nemainījās,

laikiem ejot un nākot, taču ši tradīcija deva iemeslu izdziedāties un izdejoties, un uz to nu divupieši divreiz nebija jāmudina.

Visu Beltaina dienu šaipusē pavadīja dziedot, dejojot un mielojoties, pa kādam brīdim atveltot ari skriešanas un dažādām citādām sacīkstēm. Balvas saņēma ne tikai labākie loka šāvēji, bet ari izveicīgākie lingas un nūjas cīņu meistari. Ļaudis sacentās ari miklu minēšanā, atjautības uzde­vumu risināšanā, virves vilkšanā, svaru celšanā un mešanā. Svētkos godi­nāja labāko dziedātāju, labāko dejotāju un labāko vijoles čīgātāju, kā ari ātrāko aitu cirpēju un pat veiklāko bumbotāju un šautriņu sviedēju.

Beltains bija jāsvin pilnā pavasara plaukumā, kad jau bija piedzimuši pirmie jēri un dūšīgi saņēmusies labība. Taču, par spīti aukstajam laikam, neviens pat negrasījās svētkus atlikt. Kāds nieks dziedāšanas un danco­šanas visiem nāktu par labu. Turklāt, ja varēja ticēt baumām, Zaļienā bija iecerēts sarīkot varenu uguņošanu protams, ja šīgada pirmais pauninieks pagūtu ierasties laikus. To ari visi apsprieda, jo kopš pēdējās uguņošanas bija aizritējuši desmit gadi taču par to vēl aizvien runāja.

Vinavota iebrauktuve atradās Zaļiena austrumu malā, tieši līdzās Ratu tiltam. Viesnīcas pirmais stāvs bija būvēts no upes nogludinātiem akmeņiem, bet pamatos bija likti senāki akmeņi daži zināja teikt, ka tie iegūti kalnos. Gaiši nobalsinātais otrais stāvs tajā kopā ar sievu un meitām dzīvoja Brandelvlns Alvērs, iestādījuma saimnieks un Emondāres mērs beidzamos divdesmit gadus, visapkārt ēkai bija izvirzīts pāri zemākajam stāvam. Sarkanais dakstiņu jumts vienīgā šāda lepnība visā ciematā mirdzēja knapajā saules gaismā, bet trīs no desmit garajiem skursteņiem debesis vēla dūmus.

Viesnīcas dienvidu galā, projām no straumes, atradās krietni senāku akmens pamatu atliekas. Ari tā esot bijusi iebrauktuves daļa vismaz tā runāja. Tagad drupu vidū auga milzīgs ozols teju trīsdesmit soļu apkārt­mērā un ar zariem vīra resnumā. Vasarā Brans Alvērs iznesa galdus un solus koka lapotnes paēnā, lai ļaudis, vienkārši sarunājoties vai spēlējot akmentiņus, varētu baudīt kādu kausu un vēja veldzi.

- Klāt esam. Tams pasniedzās pēc Belas iemauktiem, taču ķēvīte apstājās viesnīcas priekšā, vēl pirms viņš paguva tai pieskarties. Zina ceļu vēl labāk par mani, virs nosmējās.

Ratu ass čīkstoņa nupat bija noklususi, kad no viesnīcas iznāca Brans Alvērs. Viņa solis kā vienmēr šķita neticami viegls tāda ražena

auguma vīram: viņš bija gandrīz divreiz resnāks par nākamo dūšīgāko ciematnieku. Apaļo seju, virs kuras plandīja paplāns sirmu matu vainags, pāršķēla smaids. Par spīti dzestrumam, viesnīcnieks bija izmeties kreklā, ar nevainojami baltu priekšautu ap vidu. Kaklā viņam karājās sudraba medaljons svaru formā.

Šis medaljons tāpat kā īstie svari, uz kuriem viņš mēdza svērt tir­goņu monētas, kad tie ieradās no Bērlonas pēc vilnas vai tabakas, bija mēra amata simbols. Brans to aplika tikai tad, kad tikās ar tirgotājiem, kā arī tajās reizēs, kad posās svētkiem vai kāzām. Šoreiz viesnīcnieks to bija uzkāris kaklā dienu par ātru, lai gan šodien atzīmēja Ziemvakaru, nakti pirms Beltaina, kad ļaudis gandrīz līdz pašam ritam apciemoja cits citu, dāvināja mazas dāvaniņas, šo to iekoda un iemeta pa šļukai vai katrā mājā. “Pēc ziemas,” Rands nodomāja, “Brans, visticamāk, uzskata Ziemvakaru par pietiekami labu iemeslu, lai negaidītu līdz rītam.”

- Tam! mērs iesaucās, steigdamies pretī viesiem. Gaisma ir spī­dējusi pār mani, ja reiz beidzot varu skatīt jūs vaigā. Sveiks, Rand! Kā tev klājas, manu zēn?

- Labi, Alvēra kungs, Rands atbildēja. Un jums? Taču Brans jau atkal bija pievērsies Tamam.

- Es jau gandrīz sāku domāt, ka šogad tu nemaz neatvedīsi savu brandvīnu. Iepriekš tu neatliki ierašanos uz tik vēlu laiku.

- Man īsti netīk pamest saimniecību bez pieskatīšanas, Tams atteica. Visa tā vilku būšana. Un nelāgais laiks.

Brans skaļi nokremšļojās. Kaut nu kāds runātu arī par kaut ko citu, ne tikai par laiku. Visi par to žēlojas, un daži nevis pieņemas prātā, bet gaida, kad es laikapstākļus savedīšu kārtībā. Nupat kā notriecu divdesmit minūtes, skaidrodams Aldonelas jaunkundzei, ka man nav nekādas varas pār stārķiem. Kaut gan viņa vēlējās, lai es… Viesnīcnieks papurināja galvu.

- Nelāga zīme, paziņoja ķērcoša balss, neviena stārķa ligzdās uz jumtiem, kaut pienācis Beltains. Senns Buije, mezglains un tumšs kā veca sakne, piesoļoja pie Tama un Brana un atspiedās uz savas nūjas, kas bija gandrīz viņa augumā un mezglainumā. Pienācējs centās vienlaikus nopētīt abus vīrus ar mirdzošām acīm. Un būs vēl ļaunāk, pieminiet manus vārdus.

- Vai tad tu būtu kļuvis par pareģi, kas prot tulkot zīmes? Tams strupi noprasīja. Vai varbūt ieklausies vējā gluži kā Viedā? Bet

tas nu gan tiesa vēja ir atliku likām. Un tas ceļas tepat, tuvējā ap­kaimē.

■ Smej, smej par mani, ja gribi, Senns nomurmināja, taču, ja tuvākajā laikā gaiss neiesils tik daudz, lai labība sadzītu asnus, tad pirms ražas iztukšosies ne viens vien pagrabs. Un nākamajā ziemā var izrādīties, ka Divupē dzīvi palikuši ir tikai vilki un kraukļi. Ja mēs to nākamo ziemu vispār piedzīvosim. Varbūt visu gadu turpināsies šī.

- Kā tad tas ir jāsaprot? Brans asi vaicāja. Senns uzmeta ciemata galvam un viņa viesiem skābu skatienu. Nevaru teikt neko slavējošu par Nīnēvu Almeru. Un to tu zini. Pirmām kārtām viņa ir pārāk jauna, lai… Bet lai nu paliek. Sievu loks, šķiet, iebilst pret to, lai ciema padome kaut vai tikai apspriestu šo jautājumu, lai gan pašas jaucas mūsu lietās, kad vien šīm ienāk prātā, un tas notiek krietni par biežu, vai man vismaz tā liekas…

- Senn, Tams iejaucās, kas no tā visa būtu jāsaprot?

- Tas arī būtu jāsaprot, Altor. Pavaicā Viedajai, kad beigsies ziema, un viņa vienkārši aiziet. Varbūt viņa negrib izpaust mums to, ko dzird vējā. Varbūt viņa dzird to, ka ziema nebeigsies. Varbūt ziema turpināsies līdz pat pašam Rata pagriezienam un šī Laikmeta beigām. Tas būtu jāsaprot.

- Varbūt aitas sāks lidot, Tams atcirta, un Brans pašāva rokas gaisā. Lai Gaisma pasargā mani no muļķiem! Tu, Senn, sēdi ciema padomē, bet pats izplati šīs Koplinu runas. Paklau, ko teikšu. Mums ir gana galvassāpju arī bez…

Kāds parāva Randu aiz piedurknes, un pieklusināta balss, domāta tikai viņa ausij vien, atrāva jaunekli no veco vīru runām. Klau, Rand, zūdam, kamēr viņi strīdas! Pirms viņi likuši tevi pie darba.

Rands palūkojās lejup un viņam bija jāpasmaida. Mats Kautons bija notupies pie ratiem, lai Tams, Brans un Senns viņu neredzētu. Draugs savu stiegraino augumu bija izlocījis tā, it kā mēģinātu attēlot stārķi, kas pūlas saliekties uz pusēm.

Mata brūnās acis, kā jau ierasts, blēdīgi zibēja. Mēs ar Davu noķē­rām milzīgu, vecu āpsi. Šis bija varen pikts, kad vilkām ārā no alas. Palai­dīsim āpsi Zālienā un raudzīsim, kā skuķi ņems kājas pār pleciem.

Randa smaids kļuva platāks. Viņam pašam tas nelikās tik jautri, kā būtu šķitis pirms gada vai diviem, taču Mats laikam gan nepieauga. Jau­nais Altors pameta aci uz tēvu vīri bija sabāzuši galvas kopā un visi trīs

vienlaikus kaut ko klāstīja tad pusčukstus atbildēja: Es solīju izkraut sidru. Bet pēcāk mēs varētu satikties.

Mats izbolīja acis. Ak tad staipīsi mucas! Lai zibens mani sasper, tad es labāk uzspēlēšu akmentiņus ar mazo māsu. Klau, bet ir kādas par āpsi jestrākas ziņas. Divupē ir parādījušies svešinieki. Vakar vakarā…

Randam uz mirkli aizrāvās elpa. Vai viņš ir jātnieks? jaunek­lis dedzīgi apvaicājās. Tērpies melnā, melna zirga mugurā? Un viņa apmetnis nepland pat stiprā vējā?

Smaids nozuda no Mata sejas, un viņš pārgāja uz aizsmakušiem čukstiem. Vai arī tu viņu redzēji? Es domāju, ka esmu vienīgais. Nesme­jies, Rand, bet viņš mani pārbiedēja.

- Es nesmejos. Arī man bija bail. Esmu gatavs apzvērēt: viņš mani ienīda, gribēja nonāvēt. Rands nodrebinājās. Līdz šai dienai jauneklim nebija nācies domāt par kādu, kas gribētu viņu nogalināt, patiešām gri­bētu viņu nogalināt. Nekas tāds Divupē nemēdza notikt. Kāda dūru izvicināšana vai laušanās, bet ne jau slepkavība!

- Es neko nezinu par ienīšanu, Rand, bet svešinieks bija gana baiss. Satiku viņu uzreiz aiz ciemata pēdējām mājām. Šis tikai sēdēja zirga mugurā un blenza uz mani, bet ar to pietika, lai es pārbītos tā, kā vēl nekad nebiju pārbijies. Tad novērsos tikai uz īsu mirkli, un tas, ņem vērā, nebūt nebija viegli -, bet, kad atkal palūkojos uz to pusi, viņš bija izgaisis. Pelni un asinis! Jau veselas trīs dienas aizritējušas, taču es spēju domāt tikai par viņu. Visu laiku skatos pār plecu. Mats mēģināja iesmieties, bet sanāca vien vārs kurkstiens. Savādi, kā bailes iespaido cilvēku. Klau, uz mirkli es pat iedomājos, ka tas varētu būt Melnais. Viņš vēlreiz centās iespurgties, bet šoreiz neatskanēja vispār nekas.

Rands dziļi ieelpoja. Kaut vai tikai tāpēc, lai pats sev atgādinātu sen iekaltos vārdus, viņš no galvas noskaitīja: Melnais un visi Pārbēdzēji smok Šajolgulā zem Lielās Gandēs, kur Radītājs tos ieslodzīja Radīšanas brīdī, un tur viņi paliks līdz laika galam. Radītāja plauksta sargā pasauli, un Gaisma spīd pār mums visiem. Viņš atkal ieelpoja un turpināja:

- Turklāt, ja viņš patiešām būtu brīvībā ko gan Nakts Gans darītu Divupē, vērodams zemnieku puišus?

- Nezinu gan. Taču es zinu, ka jātnieks bija… nešķīsts. Nesmejies! Esmu gatavs to apzvērēt. Varbūt tas bija Pūķis.

Tev gan prāts ir jautru domu pilns, ko? Rands nomurmināja.

tu izklausies vēl bezcerīgāks par Sennu.

Mana mamma vienmēr atgādina: ja nelabošoties, mani paraušot pārbēdzēji. Ja man būtu jāiedomājas kāds, kas atgādina Išamēlu vai Aginoru, tad viņš izskatītos kā melnais jātnieks.

Visas mātes baida bērnus ar Pārbēdzējiem, Rands strupi atgādinaja, taču ar laiku tu saproti, ka tā ir tikai baidīšana. Ja reiz esi tik pārņemts, kāpēc nepiesauc arī Ēninieku?

Mats uzmeta draugam piktu skatienu. Es neesmu bijis tā pārbie­dēts, kopš… Nē, es nekad iepriekš neesmu bijis tā pārbiedēts un varu to godīgi atzīt.

- Arī es tāpat. Tēvs domā, ka izbijos no koku mestajām ēnām.

Mats drūmi pamāja ar galvu un atspieda muguru pret ratu riteni.

- Tapat kā mans vecais. Es izstāstīju Davam un Elamam Dovtrijam. Kopš tā brīža viņi tur abas acis vaļā, tomēr neko nav manījuši. Tagad Elams uzskata, ka mēģināju viņu izjokot. Savukārt Davs domā, ka svešinieks ir atjājis no Tarenas pārceltuves puses un ir aitu zaglis vai vistu čiepējs. Vistu čiepējs! Puisis aizvainoti apklusa.

- Iespējams, mēs tomēr velti uztraucamies, Rands beidzot no­teica. Varbūt viņš ir parasts aitu zaglis. Viņš mēģināja to iztēloties, tomēr tas bija tāpat kā iedomāties: pie peļu alas sēž nevis kaķis, bet vilks.

- Nu, man nepatika, kā viņš uz mani skatījās. Un arī tev tas īsti nav gājis pie sirds citādi tu nebūtu uz mani tā apskaities. Mums vajadzētu to kādam izstāstīt.

- Mat, mēs to jau izdarījām, turklāt abi. Un mums nenoticēja. Vai vari iztēloties, ka mēģini pārliecināt Alvēra kungu par svešo zelli, ja viņš nav šo redzējis? Viņš mūs aizsūtītu pie Nīnēvas, lai Viedā pārbauda, vai neesam saslimuši.

- Tagad mēs esam divi. Neviens nedomātu, ka mums abiem rēgojas viens un tas pats.

Rands sparīgi saberzēja galvvidu, prātodams, ko lai atbild. Par Matu ciematā visi sodījās. Vien retajam bija izdevies izvairīties no viņa nerāt­nībām. Kad vien izmazgāta veļa nokrita no auklas dubļos vai vaļīga seglu siksna nogāza zemnieku no zirga, piesauca Mata vārdu. Viņam nemaz nevajadzēja būt tuvumā. Mata atbalsts drīzāk kaitētu, nevis palīdzētu.

Pēc brīža Rands sacīja: Tavs tēvs nodomātu, ka esi mani pierunājis pūst pīlītes, bet manējais… Jauneklis pār ratiem paskatījās uz vietu, kur vēl arvien sarunājās Tams, Brans un Senns, un attapās, ka veras tēvam tieši acīs.

Ciemata galva vēl arvien strostēja Sennu, kurš sapīcis klusējot klau­sījās.

- Labrīt, Matrim! Tams mundri uzsauca, uzceldams vienu no brandvīna mučelēm uz ratu malas. Redzu, esi atnācis, lai palīdzētu Randam izkraut sidru. Malacis!

Jau pie pirmā vārda Mats pielēca kājās un sāka kāpties atpakaļ. Labs rīts, Altora kungs! Sveicināti, Alvēra kungs un Buijes kungs! Lai Gaisma spīd pār jums! Tēvs mani sūtīja…

- Bez šaubām, bez šaubām, Tams viņu pārtrauca. Un, zinot, ka tu esi puisis, kurš visu uzticēto paveic bez mazākās kavēšanās, esmu pārlie­cināts, ka tava tēva uzdotais jau sen ir izdarīts. Nu tā jo ātrāk jūs, puiši, iedabūsiet sidru Alvēra kunga pagrabos, jo ātrāk varēsiet skriet klausīties menestrelu.

- Menestrels! Mats iesaucās un sastinga kā zemē iemiets. Rands tajā pašā mirklī jautāja: Kad viņš ieradīsies?

Rands spēja atcerēties tikai divus menestrelus, ko visā dzīvē Divupē bija redzējis. Pirmajā reizē viņš bija tik mazs, ka sēdēja Tamam plecos, lai vērotu priekšnesumu. Ja teicējs patiešām ierastos Beltaina laikā ar visu arfu, flautu un bezgalīgajiem stāstiem… tad Emondārē par šiem svētkiem runātu vēl pēc desmit gadiem arī ja uguņošana nenotiktu.

- Blēņas, Senns nomurmināja, taču aprāvās, ieraudzījis Brana ska­tienā visu mēra amata smagumu.

Tams atspieda muguru pret ratu sāniem un atbalstīja roku pret brandvīna muciņu.

- Menestrels gan, turklāt viņš jau ir klāt. Alvēra kungs zina teikt, ka viņš pašlaik uzturoties savā istabā tepat viesnīcā.

- Ieradās pašā nakts melnumā. Iebrauktuves saimnieks nosodoši papurināja galvu. Dauzījās pie ārdurvīm, kamēr pamodināja visu ģimeni. Ja ne gaidāmie svētki, būtu aizraidījis šo pašu izjūgt zirgu un nakšņot stallī, lai arī kāds viņš tur menestrels būtu. Iedomājieties iero­das pilnīgā tumsā!

Rands izbrīnīti skatījās uz mēru. Šajos laikos neviens nespēra kāju .tipus ciemata naktī, katrā ziņā ne jau vienatnē. Jumiķis atkal kaut ko nomurmināja zem deguna, taču šoreiz tik klusu, ka Rands saprata vien pāris vārdu “trakais” un “nedabiski”.

- Viņš taču nebija tērpies melnā apmetni, ko? Mats pēkšņi ievaicā­jās. Brana vēders smieklos nolēkāja. Melns, ko neteiksi! Viņa apmetnis ne ar ko neatšķiras no citiem menestrelu apmetņiem, kas redzēti. Vairāk ielāpu nekā auduma un vairāk krāsu, nekā var iztēloties.

Rands sevi pārsteidza, skaļi iesmeļoties un tie bija atvieglojuma smiekli. Draudīgais, melnais jātnieks menestrela lomā nudien šķita jocīga doma.

Tad viņš nokaunējies aizšāva plaukstu priekšā mutei. Nu re, Tam, Brans piebilda. Kopš ziemas sākuma smiekli ciematā ir skanējuši par daudz reti. Nu ir jāsmejas pat par menestrela apmetni! Tas vien ir to izde­vumu vērts, kas bija saistīti ar viņa atgādāšanu šurp no Bērlonas.

- Sakiet, ko gribat, Senns pēkšņi ierunājās. Es tomēr neatkāpšos no saviem vārdiem, ka tā ir muļķīga naudas izšķiešana. Tapat kā uguņo­šana, ko jūs visi tā gribējāt.

- Tātad būs arī uguņošana, Mats noteica, bet Senns viņu pārtrauca un turpināja: Raķetes vajadzēja atgādāt šīgada pirmajam pauniniekam jau pirms mēneša, tikai pirmais pauninieks tā arī nav ieradies, vai ne? Un ko jūs ar raķetēm iesāksiet, ja šis atvilksies parīt vai pat vēlāk? Sarīkosiet vēl vienus svētkus, lai tikai tās izšautu gaisā? Protams, ja šis vispār raķetes atgādās…

- Senn, Tams nopūtās, tevī ir tik maz ticības cilvēkiem, it kā tu nāktu no Tārenas pārceltuves puses.

- Tad kur viņš ir? Pasaki man, Altor!

- Kāpēc jūs mums to neizstāstījāt? Mats aizvainoti vaicāja. Visam ciematam gaidīšana sagādātu tikpat lielu prieku kā pats menestrels. Nu, katrā ziņā gandrīz tikpat lielu. Jūs taču redzat, kā visus ir satraukušas bau­mas par uguņošanu.

- Redzu gan, Brans atbildēja, uzmezdams greizu skatienu jumi­ķim. Un, ja es dabūtu zināt, kā šīs baumas radās… piemēram, ja man pēkšņi liktos kāds ir žēlojies, cik gan dārgi tas izmaksāšot, citiem ciematniekiem dzirdot, kaut gan to visu vajadzēja paturēt noslēpumā…

Senns nokremšļojās. Šim vējam mani kauli ir par vecu. Ja neiebils­tat, es raudzīšu, vai Alvēra kundze nesarūpēs man kādu kausu karstvīna, lai aizgainītu saltumu. Mēra kungs! Altor! Vēl nebeidzis runāt, Senns devās uz viesnīcas pusi, un, kad durvis aiz jumiķa aizvērās, Brans nopūtās.

- Reizēm man šķiet, ka Nīnēvai ir taisnība par… Labi, šobrīd tas nav būtiski. Jūs, puiši, varētu padomāt ar galvu. Visi ir satraukti par uguņo­šanu, tas tiesa, turklāt tās ir tikai baumas. Bet iedomājieties, kā ciematnieki jutīsies, ja pauninieks neieradīsies laikā un viņu gaidas būs izrā­dījušās veltas? Un laiks ir tāds, ka neviens nezina, kad tirgotājs varētu parādīties. Par menestrelu viņi sajūsminātos piecdesmit reižu vairāk.

- Un izjustu piecdesmit reižu lielāku vilšanos, ja viņš neatnāktu, Rands lēnām noteica. Pēc tam pat Beltains nespētu uzlabot cilvēku omu.

- Tev ir galva uz pleciem, kad nolem likt to lietā, Brans atzina. Arī viņš, Tam, reiz sēdēs ciema padomē. Piemini manus vārdus! Pat šobrīd Rands nesavārītu lielākas ziepes par kādu vīru, kuru es varētu nosaukt vārdā.

- Visa šī pļāpāšana nepalīdz izkraut ratus, Tams mundri noteica, pasniegdams pirmo brandvīna mučeli mēram. Un es gribētu tikt pie silta pavarda, savas pīpītes un kausa tava gardā alus. Vīrs uzmeta otru brandvīna mucu sev plecā. Matrim, esmu pārliecināts, ka Rands tev būs ļoti pateicīgs par mazu izpalīdzēšanu. Atcerieties jo ātrāk sidrs būs pagrabā…

Kad Tams un Brans bija nozuduši viesnīcā, Rands palūkojās uz draugu.

- Ja negribi, vari man nepalīdzēt. Davs ilgi to āpsi nenovaldīs.

- Kāpēc gan ne? Mats ievaicājās. Kā jau tavs tētis teica jo ātrāk sidrs nokļūs pagrabā… Paņēmis vienu no sidra mucām abās rokās, viņš sīkā riksītī devās uz viesnīcas pusi. Varbūt tur būs Egvēna. Pavērot, kā tu blenz uz to skuķi kā vērsis, kas dabūjis ar mietu pa pieri, man patiktu ne sliktāk kā redzēt āpsi šaudāmies Zaļienā.

Rands, kurš tobrīd lika loku un bultu maku ratos, uz mirkli sastinga. Viņam tiešām bija izdevies izmest no prāta domas par Egvēnu. Jau tas vien bija neparasti. Taču meitene, visticamāk, viesnīcā būs. Izvairīties no Egvēnas Randam nez vai izdosies. Protams, kopš jaunieši beidzamo reizi redzējās, bija aizritējušas vairākas nedēļas.

- Ko gaidi? uzsauca Mats no iebrauktuves lieveņa. Es nepieteicos izkraut ratus viens pats! Tevi vēl nav iecēluši ciema padomē.

Rands attapās, paņēma mucu un arī devās uz durvīm. Varbūt Egvēnas tomēr viesnīcā nebūs. Lai cik savādi tas šķistu, šāda varbūtība neuzlaboja viņa garastāvokli.

.