Pasaules acs

Otrā nodaļa. Svešinieki

K

ad Rands un Mats iestiepa pirmās nešļavas ēstuves lielajā zālē,

Alvērs no palielas, pie sienas noliktas mucas lēja divos kausos

krogus labāko brūno alu, ko pats bija brūvējis. Skrāpis, viesnīcas

dzeltenais kaķis, sēdēja uz mucas aizmiegtām acīm un ap kājām saritinātu

asti. Tams stāvēja pie liela, no upes nogludinātiem akmeņiem mūrēta pa-

varda, ar īkšķi stampādams garkātainā pīpē tabaku no spoži pulēta tovera,

ko viesnīcnieks vienmēr turēja uz vienkāršā akmens plaukta. Pavarda

mute aizņēma teju vai pusi no lielās kvadrātveida istabas platuma, tās

pārsedze bija pieauguša vīrieša pleca augstumā, un sprēgājošās liesmas

lika aizmirst par aukstumu aiz iebrauktuves sienām.

Rīt būs svētku diena, tāpēc Rands bija iedomājies, ka visi cītīgi gata­vojas svinībām un krogus zālē nebūs neviena, izņemot Branu, tēvu un kaķi, tomēr uguns priekšā krēslos ar augstajām atzveltnēm sēdēja vēl četri ciema padomes locekļi, ieskaitot Sennu, ar kausiem rokās un zilpelēku pīpes dūmu mākonīšiem ap galvām. Šoreiz nebija atlocīti akmentiņu spēles galdi, un visas Brana grāmatas neskartas stāvēja plauktā pie sienas pretī pavardam. Vīri pat nesarunājās, tikai klusēdami skatījās savā alū vai nepacietīgi klaudzināja pīpju kātus pret zobiem, gaidīdami, kad viņiem piebiedrosies Tams un Brans.

Šajos laikos rūpesti ciemā padomes sanākšanās nebija nekas svešs, tāpat arī Emondārē un, visticamāk, arī Sardzes kalnā vai Devena ceļā ne. Un varbūt pat ne Tārenas pārceltuvē, lai gan kurš varēja zināt, ko īsti domā tārenieši?

Tikai divi no pavarda priekšā sēdošajiem vīriem, kalējs Harals I uhans un dzirnavnieks Jons Tans, pameta skatienu uz ienākušo puišu pusi. Tiesa, Luhana skatienā jautās kas draudīgs. Kalēja rokas bija res­nākās par vairuma vīru ciskām, un viņa apakšdelmus caurvija mezglotas muskuļu virves. Auguma priekšpusi vēl arvien klāja garais ādas priekš­auts, it kā vīrs būtu atsteidzies uz sapulci tieši no smēdes. Kalēja piktais skatiens nomēroja abus jaunekļus, tad viņš uzsvērti tīši izslējās krēslā, novērsdamies no viņiem, un atkal ķērās pie aizsāktās nodarbes, ar resno īkšķi aizdomīgi rūpīgi stampādams pīpē tabaku.

Ziņkāres mākts, Rands apstājās, bet Mats iespēra viņam pa potīti, un jauneklis tik tikko apvaldīja smilkstu. Draugs uzstājīgi pamāja uz durvju aiļu krogus zāles dibenā un, negaidīdams jauno Altoru, aizsteidzās tālāk. Viegli pieklibodams, Rands gausāk sekoja Matam.

- Kāpēc tu man spēri? viņš pieprasīja skaidrojumu, nonācis gaitenī uz virtuvi. Tu gandrīz salauzi man…

- Vecais Luhans, Mats novilka, pāri drauga plecam ieskatīdamies krogus zālē. Manuprāt, viņam ir aizdomas, ka es biju tas, kurš… Viņš pēkšņi aprāvās, jo tobrīd no virtuves izslīdēja Alvēras kundze; viņu apsteidza tikko ceptas maizes smarža.

Kundze nesa paplāti, uz kuras bija gan kraukšķīgi klaipiņi par tiem viņu daudzināja visā Emondārē gan arī šķīvji ar sālījumiem un sieru. Ēdiens Randam īsi atgādināja, ka no rīta pirms došanās prom viņš mājās bija paguvis apēst tikai maizes galiņu. Vēders nodevīgi iekurkstējās.

Alvēras kundze, slaida sieviete ar sirmiem, resnā bizē sapītiem un pāri plecam pārmestiem matiem, mātišķi uzsmaidīja abiem draugiem.

- Virtuvē šīs mantas netrūkst, ja esat izsalkuši. Un es nekad neesmu sati­kusi jūsu vecuma jaunuļus, kuri negribētu ēst. Tiesa gan tas sakāms par dažāda vecuma jaunuļiem. Ja gribat mazliet uzgaidīt, es šorīt cepu meduskūkas.

Viņa bija viena no retajām laulātajām sievām apkaimē, kura nekad ne­bija mēģinājusi saprecināt Tamu ar kādu no savām radiniecēm vai drau­dzenēm. Alvēras kundzes mātišķās jūtas pret Randu izpaudās siltā smaidā un kādā gardumā ikreiz, kad viņš parādījās viesnīcā, taču viesnīcniece šādi izturējās gandrīz pret katru apkaimes jaunekli. Pat ja dažbrīd sieviete no­raudzījās uz jauno Altoru tā, it kā vēlētos ko vairāk, viņa vienmēr aprobe­žojās ar skatienu vien un par to Rands Brana sievai bija dziļi pateicīgs.

Nesagaidījusi atbildi, viņa iegāja krogus zālē. Tūlīt arī atskanēja krēslu kāju šļūkšana pa grīdu vīri cēlās kājās un priecājās par svaigās maizes smaržu. Alvēras kundzi pamatoti uzskatīja par labāko virēju Emondārē, un daudzu jūdžu apkaimē būtu grūti sameklēt vīru, kurš priecīgs nesēstos pie viņas galda.

- Meduskūkas, Mats sacīja, nošmakstinādams lūpas.

- Pēcāk, Rands stingri noteica, citādi mēs nemūžam netiksim galā ar mucām.

Virs kāpnēm, kas sākās blakus virtuves durvīm un veda pagrabā, karā­jās viens gaismeklis, bet otrs spoži apspīdēja telpu ar akmens sienām zem viesnīcas. Gaismas bija pietiekami, un ēnas bija manāmas vien nolikta­vas tālākajos stūros. Koka plauktos, kas bija izbūvēti gar sienām un arī šķērsām telpai, bija sakrautas brandvīna un sidra mucas, kā arī lielākas tvertnes ar alu un vīnu. Dažās manīja iedzītus krānus. Uz vairākām vīna tvertnēm varēja redzēt Brana Alvēra rokrakstā ar krītu uzšņāptas piezī­mes kurā gadā vīns pirkts, kurš pauninieks to atgādājis, kurā pilsētā tas raudzēts. Tiesa, viss alus un brandvīns bija vai nu Divupes zemnieku, vai paša Brana gatavots. Pauninieki un pat tirgotāji reizumis atveda arī brandvīnu vai alu no tālākiem novadiem, taču tas mūždien bija pliekanāks par vietējiem brūvējumiem, turklāt maksāja baltu naudu, tāpēc ievestos dzē­rienus parasti nobaudīja tikai vienreiz.

- Tā, Rands sacīja, kad abi bija nolikuši mucas plauktos, ko tādu tu izdarīji, ka tagad jāvairās no Luhana?

Mats paraustīja plecus. Nu neko tādu. Sapūtu Adanam Alkāram un viņa puņķainajiem drauģeļiem Evinam Fingaram un Dagam Koplinam -, ka zemnieki manījuši mežā skraidām rēgu suņus, kas spļauj uguni. Šie noticēja man uz vārda.

- Un par to Luhans uz tevi piktojas? Rands neticīgi jautāja.

- Ne gluži par to. Mats uz mirkli pieklusa, tad papurināja galvu.

- Saproti, es nobēru divus viņa suņus ar miltiem tā, ka šie bija pilnīgi balti. Un tad suņus palaidu vaļā netālu no Daga mājas. Kā man bija zināt, ka šie jozīs taisni atpakaļ uz māju? Tā taču nav mana vaina. Ja Luhana laulene nebūtu atstājusi durvis vaļā, lopiņi nemaz netiktu istabā. Es taču nebiju nodomājis piejaukt visu viņas māju ar miltiem. Draugs strupi iesmējās. Dzirdēju, ka šī paķērusi slotu un iztriekusi gan veco, gan abus suņus ārā pa durvīm.

Rands saviebās, bet ari nespēja novaldīt smieklus. Tavā vietā es vai­rāk uztrauktos par Alsbeti Luhanu, nevis par pašu kalēju. Viņa ir gandrīz tikpat stipra, tikai ar krietni vien riebīgāku raksturu. Bet labi. Ja pieliksi soli, varbūt kalējs tevi nepamanīs. Mata sejas izteiksme liecināja, ka viņam šis Randa jociņš nebūt nešķiet smieklīgs.

Taču izrādījās, ka, ejot cauri krogus telpai, Matam nemaz nevajadzēja steigties. Visi seši vīri pavarda priekšā bija savilkuši krēslus ciešā aplī. Ar muguru pret uguni Tams kaut ko klusītēm stāstīja, bet pārējie bija palie­kušies uz priekšu, lai viņu saklausītu. Vīri, visticamāk, pat nemanītu, ja cauri krogus zālei izdzītu aitu baru. Rands gribēja pieiet tuvāk, lai dzir­dētu, par ko viņi runā, taču Mats paraustīja draugu aiz piedurknes un uzmeta viņam mokpilnu skatienu. Jaunais Altors negribīgi sekoja Matam ārā pie ratiem.

Atgriežoties viņi gaitenī pie pakāpieniem atrada paplāti, uz kuras saliktās karstās meduskūkas pildīja telpu ar saldiem garaiņiem. Turpat bija novietoti divi kausi un krūka ar kūpošu, vircotu sidru. Par spīti paša sacītajam, ka vajadzētu nogaidīt, iekams darbs būs padarīts, beidzamajos divos gājienos no ratiem uz pagrabu Rands mēģināja vienlaikus žonglēt rokās gan mucu, gan karsto gardumu.

Iecēlis pēdējo mucu plauktā, Rands notrausa drupačas no lūpām, kamēr Mats iekārtoja uz dēļiem savējo. Tad Altors sacīja: Tagad mums par lielu prieku…

Uz kāpnēm noklaudzēja soļi, un Evins Fingārs steidzoties gandrīz vai ievēlās pagrabā. Viņa tuklā seja staroja nepacietībā tik ļoti viņš vēlējās paziņot pēdējos jaunumus. Ciematā ir svešinieki. Atvilcis elpu, viņš uzmeta Matam sāju skatienu. Neesmu gan redzējis rēgu suņus, taču dzirdēju kāds esot nobārstījis miltiem Luhana suņus. Vēl es dzirdēju, ka Luhana kundzei esot aizdomas, kā roku darbs tas varētu būt.

Gadu starpība starp Randu un Matu, un Evinu viņam bija tikai četrpadsmit parasti nozīmēja tikai vienu: abi draugi parasti nelikās ne zinis par to, kas jaunajam Fingāram sakāms. Šoreiz viņi pārsteigti saska­tījās un tad sāka vienlaikus runāt.

- Ciematā? Rands vaicāja. Nevis mežā?

Gandrīz tajā pašā brīdī Mats jautāja: Vai viņam bija melns apmetnis? Vai tu redzēji viņa seju? Evins apjucis paskatījās te uz vienu, te uz otru, bet, kad Mats paspēra uz priekšu draudīgu soli, žigli ierunājās: Protams,

es redzēju viņa seju. Un viņa apmetnis ir zaļš. Vai varbūt pelēks. la krāsa mainās. Drēbe, šķiet, saplūst ar apkārtni. Dažbrīd, ja svešais nekustas, viņu nemaz nav iespējams ieraudzīt, pat ja skaties šim tieši virsū. Bet dāmai apmetnis ir debesu zilumā, tikai desmitkārt smalkāks par vislabā­kajām goda drānām, kādas esmu redzējis. Un vēl viņa ir desmitkārt smu­kāka par vissmukāko sievieti, kādu man nācies skatīt. Augstdzimusi kun­dze, gluži kā no leģendas. Viņa tāda noteikti ir.

- Viņa? Rands pārvaicāja. Par ko tu runā? Jauneklis paskatījās uz Matu, kurš stāvēja, saspiedis galvu rokās un cieši aizmiedzis acis.

- Par viņiem es grasījos tev stāstīt tobrīd, Mats nomurmināja,

- kad tu mani aizraidīji… Viņš aprāvās un atvēra acis, lai uzmestu asu skatienu Evinam. Viņi ieradās vakar vakarā, Mats pēc mirkļa turpi­nāja, un iekārtojās tepat viesnīcā. Es redzēju, kā viņi atjāja. Un viņu zirgi, Rand! Vēl nebiju redzējis tik staltus un iznesīgus auļotājus. Likās tie spētu traukties uz priekšu bezgalīgi. Manuprāt, vīrietis strādā pie sievietes.

- Kalpo viņai, Evins iejaucās. Stāstos to sauc par kalpošanu.

Mats turpināja, it kā Evins neko nebūtu teicis. Visādā ziņā, viņš

izturas pret dāmu ar cieņu, pilda visu, ko viņa liek. Tikai tas virs nebūt nelīdzinās līgumstrādniekam. Tad jau drīzāk kareivim. Zobenu viņš nēsā tā, it kā tas būtu ķermeņa daļa gluži kā roka vai kāja. Tirgotāju sargi līdzās viņam atgādina noskretušus krančus. Bet sieviete, Rand! Es nekad nebiju domājis, ka uz pasaules var būt tik daiļa būtne. Ja nu vienīgi menestrela leģendā. Viņa līdzinās… līdzinās… Mats uz mirkli aprāvās, lai uzmestu skābu skatienu Evinam, …līdzinās augstdzimušai kundzei, viņš pabeidza sakāmo un nopūtās.

- Bet kas viņi ir? Rands jautāja. Izņemot tirgotājus, kas ieradās reizi gadā, lai iepirktu tabaku un vilnu, un pauniniekus, līdz Divupei citi ārpusnieki nekad vai gandrīz nekad neatklīda. Varbūt kādu varēja manīt pie Tārenas pārceltuves, bet ne tik tālu uz dienvidiem. Turklāt lielākā daļa tir­gotāju un pauninieku brauca vai nāca uz Divupi jau daudzu gadu garumā, tāpēc vairums no tiem nemaz nebija uzskatāmi par svešiniekiem. Tikai par ārpusniekiem. Kopš iepriekšējās reizes, kad Emondārē parādījās īsts svešinieks, bija aizritējuši krietni pieci gadi. Toreiz kāds vīrs mēģināja paslēpties no nepatikšanām Bērlonā, par kurām ciematā neviens netika gudrs. Taču bēglis neuzkavējās ilgi.

- Kas viņiem te vajadzīgs? Mats iesaucās. Man vienalga, kas viņiem vajadzīgs. Svešinieki, Rand, turklāt tādi svešinieki, kādi tev nekad nav ne sapņos rādījušies. Padomā tik!

Rands papleta muti, bet pēc mirkļa, neko neteicis, atkal to aizvēra. Jātnieks melnajā tērpā viņu bija darījis tramīgu gluži kā kaķi suņu iežogā. la šķita neticama sagadīšanās trīs svešinieki ciematā vienlaikus. Trīs, ja Evina piesauktā vīra apmetnis, mainot krāsas, nekad nekļuva melns.

- Viņas vārds ir Moiraina, Evins pārtrauca mirkļa pauzi. Es dzir­dēju vīru uzrunājam dāmu. Viņš nosauca kundzi par Moirainu. Vīru pašu dēvē par Lanu. Viedajai viņa varbūt nepatīk, bet man gan patīk.

- Kas tev liek domāt, ka Nīnēvai viņa nepatīk? Rands jautāja.

- Dāma šorīt vaicāja Viedajai ceļu, Evins zināja teikt, un nosauca Nīnēvu par bērnu. Gan Rands, gan Mats klusi caur zobiem iesvilpās, un Evins, vai mēli mežģīdams, metās visu izskaidrot. Moirainas kun­dze nezināja, ka viņa ir Viedā. Kad dāma to uzzināja, viņa atvainojās. Tiešām! Un uzdeva dažu labu jautājumu par dziednieciskām zālītēm, arī par to, kurš ir kurš Emondārē, ar tikpat lielu vai pat lielāku cieņu kā kura katra no ciemata sievietēm. Moiraina visu laiku uzdeva jautājumus: cik vecs esot šis vai tas cilvēks? Cik ilgi dzīvojot tur, kur dzīvo? Un… es nemaz nezinu, ko vēl viņa jautāja. Lai nu kā, Nīnēva atbildēja tā, it kā būtu uzkodusi zaļu irbeni. Un, kad Moirainas kundze devās prom, noska­tījās viņai pakaļ, it kā… it kā… nu, tas skatiens nebija nekāds draudzīgais, to es varu jums apzvērēt.

- Vai tas ir viss? Rands vaicāja. Tu jau zini, kāds Nīnēvai raksturs. Kad Senns Buije izgājušogad viņu nosauca par bērnu, šī sadeva jumiķim pa galvu ar savu nūju, bet viņš tak ir ciema padomē, turklāt gana vecs, lai būtu šai vectēvs. Viņa sapiktojas par katru sīkumu, bet dusmīgu prātu gan ilgi netur.

- Man tas likās pārāk ilgi, Evins nomurmināja.

- Man vienalga, kam Nīnēva sadod pa galvu, Mats iespurdzās, ja vien tas neesmu es. Šis būs labākais Beltains, kāds pieredzēts. Menestrels, augstdzimusī dāma ko vēl vairāk var vēlēties? Kam vajadzīga uguņo­šana? „

- Menestrels? Evins iesaucās, balsij pēkšņi kļūstot spalgai.

- Ejam, Rand, Mats turpināja, nelikdamies ne zinis par puisi. Viss ir padarīts. Tev jāredz tas vīrs.

Viņš uzlēkšoja augšā pa kāpnēm, bet Evins klupdams krizdams metās Matam pakaļ, saucot: Vai ciematā tiešām ir menestrels, Mat? Tas taču nav tāpat kā ar rēgu suņiem? Vai vardēm?

Rands mirkli pakavējās, lai nogrieztu liesmu lampā, un tad sekoja biedriem.

Krogus zālē pārējiem pie kamīna bija piepulcējušies arī Rovans Hurns un Samels Krāvs tad nu visa ciema padome bija klāt. Šobrīd runāja Brans Alvērs. Viņa parasti pārliecinošā balss bija tik ļoti pieklusināta, ka aiz cieši sabīdīto krēslu loka varēja saklausīt vien neskaidru murminā­šanu. Ciemata galva uzsvēra vārdus, ar resno pirkstu bakstīdams plaukstā. Tad viņš nopētīja katru no vīriem. Visi piekrītoši māja ar galvu, lai gan Senns to darīja negribīgāk nekā pārējie.

Tas, cik cieši vīri bija saspiedušies kopā, skaļāk par ziņotāja tauri vēstīja, ka viņu pārrunātais, vismaz pagaidām, ir paredzēts tikai ciema padomes ausīm. Nez vai viņi priecātos, ja Rands mēģinātu saklausīt kādu vārdu. Jauneklis negribīgi izgāja no krogus. Vēl jau bija menestrels. Un svešinieki.

Ārā Belas un ratu vairs nebija, tos bija aizvedis Hu vai Tads, viesnīcas staļļa puiši. Apmetņiem sitoties vējā, Mats un Evins stāvēja pāris soļu no viesnīcas durvīm, blenzdami viens uz otru.

- Beidzamo reizi saku, Mats norēja, es nemēģinu tevi izjokot. Ciematā ir menestrels. Tagad tinies! Rand, pasaki šim aunagalvam, ka runāju taisnību, lai viņš liek mani mierā!

Savilcis ciešāk apmetni, Rands paspēra soli uz priekšu, lai apliecinātu Mata vārdus, taču, matiņiem uz skausta saslejoties, sakāmais iestrēga rīklē. Viņu atkal vēroja. Šī sajūta gan nelīdzinājās tai, ko bija iedvesis ka­puces slēptais jātnieks, tomēr arī sevišķi patīkama tā nebija, īpaši tik drīz pēc viņu sastapšanās.

Aši aplaidis skatienu Zaļienam, Rands manīja tikai jau redzēto bērni spēlējās, pieaugušie gatavojās svētkiem, bet uz viņa pusi gan neviens neskatījās. Pavasara kārts nu stāvēja viena un gaidīja savu brīdi. No blakusieliņām skanēja darbošanās troksnis un bērnu kliedzieni. Viss bija tā, kā tam jābūt. Izņemot faktu, ka viņu vēroja.

Tad kaut kas lika Randam pagriezties un pacelt skatienu augšup. Uz viesnīcas dakstiņu jumta malas, viegli šūpodamies kalnu vēja brāzmās, tupēja liels krauklis. Putna galva bija pieliekta uz sāniem un viena spožā,

melnā acis bija pievērsta… viņam, Rands nodomāja. Jauneklis norija sie­kalas, un pēkšņi viņu pāršalca karstas un asas dusmas.

- Netīrais maitēdājs, viņš nomurmināja.

- Esmu piekusis no tā, ka visi uz mani lūr, Mats norūca, un Rands aptvēra, ka draugs ir nostājies viņam līdzās un ari raugās uz kraukli. Abi puiši saskatījās, un viņu rokas vienlaikus pastiepās pēc akmeņiem. Divi oļi lidoja tieši kraukļa virzienā… un putns mazliet pavirzījās sāņus. Akmeņi aizsvilpa gaisā tur, kur tas nupat bija tupējis. Vienreiz sabozis spārnu spalvas, krauklis atkal pielieca galvu, stingās, melnās acs skatienu piekaldams jaunekļiem. Putns nedz bija nobijies, nedz kā citādi izrādīja, ka kaut kas būtu noticis.

Rands apjucis blenza. Vai tu kādreiz esi redzējis, ka krauklis tā uzve­das? viņš klusītēm jautāja.

Nenolaizdams skatienu no melnā lidoņa, Mats papurināja galvu. Ne­kad. Un neesmu redzējis tā uzvedamies nevienu citu putnu.

- Nelāgs putns, viņiem aiz muguras atskanēja melodiska, taču vienlaikus arī nepatikas iekrāsota balss, tas jāuzmana arī krietni labā­kos laikos.

Krauklis ar spalgu ķērcienu pacēlās spārnos tik spēji, ka no jumta malas lejup noplīvoja divas melnas spalvas.

Rands un Mats iztrūkušies noskatījās putna žiglajā lidojumā pāri Zaļienam. Krauklis aiztraucās mākoņos grimstošo Miglas kalnu virsotņu virzienā, kas slējās aiz Vakarmeža, drīz vien sarukdams sīkā punktiņā rie­tumu pusē un vēl pēc mirkļa pazuzdams pavisam.

Rands pievērsās sievietei, kas viņus bija uzrunājusi. Arī viņa, ar acīm pavadījusi kraukli, pagriezās, un abu skatieni satikās. Jauneklis spēja tikai mēmi raudzīties uz parādību savā priekšā. Šai vajadzēja būt Moirainas kundzei, un viņa bija vēl krietni daiļāka, nekā Mats un Evins bija stās­tījuši.

Izdzirdējis, ka svešiniece nosaukusi Nīnēvu par bērnu, Rands bija iztēlojies pavecu kundzi, taču tā nebija. Katrā ziņā viņš nespēja noteikt sievietes vecumu. Pirmajā mirklī Rands nosprieda, ka Moiraina ir tikpat jauna kā Nīnēva, bet, jo ilgāk jauneklis svešinieci pētīja, jo vairāk viņam šķita, ka sieviete tomēr ir vecāka. Kundzes lielajās, tumšajās acīs jautās briedums un zināšanu atblāzma, kas nevarēja piemist jaunībai. Vienu brīdi Randam likās, ka viņš nogrims šajās acīs kā dziļos atvaros. Nu

puisim ari bija skaidrs, kāpēc Mats un Evins bija minējuši, ka viņa atgādi­not menestrela dziesmu. Moirainas izturēšanās pauda iznesību un varas apziņu, kas viņu mulsināja un lika justies neveikli. Augumā sieviete tik tikko sniedzās Randam līdz krūtīm, taču viņas izskats lika domāt: kara­lisks stāvs ir viņai, bet jaunais Altors ir kļūmīgi garš.

Tas, ka svešiniece nelīdzinājās nevienai iepriekš redzētai sievietei, bija skaidrs. Viņas apmetņa platā kapuce ieskāva seju un tumšos, sīksprogainos matus. Rands nekad nebija redzējis pieaugušu sievieti bez bizes, jo ikviena meitene visā Divupē nepacietīgi gaidīja, kad viņas ciemata Sievu loks darīs zināmu: viņa ir gana veca, lai beidzot sapītu matus. Arī Moi­rainas kundzes drānas bija savādas. Apmetnis bija darināts no debeszila samta, un tā malas klāja sudrabā blīvi izšūtas lapas, vītnes un ziedi. Zilā kleita, kuras iegriezumos manīja krēmkrāsas audumu, šķita tumšāka par apmetni un, svešiniecei kustoties, lāsmoja. Viņas kaklu greznoja smaga zelta ķēde, bet otra, smalkāka važiņa bija aplikta ap matiem un palīdzēja noturēt uz pieres nelielu, zaigojoši zilu dārgakmeni. Moirainas vidukli apjoza plata, no zelta pavedieniem austa josta, un uz viņas kreisās rokas rādītājpirksta vizēja zelta gredzens čūska, kas aprij savu asti. Rands zināja, ka tādu gredzenu vēl nekad nav redzējis, bet Lielo Čūsku viņš pazina tā bija par Laika Ratu vēl senāka mūžības zīme.

Smalkākas par vislabākajām goda drānām, Evins tika teicis, un viņam bija taisnība. Neviens visā Divupē nekad tā netērpās. Nekad un nemūžam.

- Labrīt, jaunkundz… ē… Moirainas kundze, Rands sveicināja. Mēles samežģīšanās lika jauneklim nosarkt.

- Labrīt, Moirainas kundze, Mats atbalsoja tikai mazliet gludāk.

Svešiniece pasmaidīja, un Rands aptvēra, ka vēlas viņai kaut kā izpa­līdzēt, lai tikai būtu iemesls palikt šīs pasakainās būtnes tuvumā. Jaunek­lis saprata, ka sieviete uzsmaida visai trijotnei, taču jaunajam Altoram šķita noslēpumainais skatiens ir veltīts vienīgi viņam. Nudien likās, ka menestrela dziedāta dziesma ir guvusi miesisku veidolu. Mata seja savil­kās muļķīgā smaidā.

- Jūs zināt manu vārdu, likdamās glaimota, sieviete sacīja. It kā viņas klātbūtne kaut arī neilga neliks visam ciematam sist klaču gada ga­rumā! Taču sauciet mani par Moirainu, nevis par kundzi! Un kā sauc jūs?

Evins izsprāga priekšā, pirms abi pārējie paguva pavērt muti. Mana kundze, mani sauc Evins Fingārs. Es viņiem pateicu jūsu vārdu. Tā viņi

to uzzināja. Dzirdēju, kā to nosauc Lans, bet es nenoklausījos. Emondāri vel nekad nav apciemojusi neviena sieviete, kas spētu līdzināties jums. Vēl ciematā uz Beltaina svētkiem ir ieradies menestrels. Un šodien būs ziemvakars. Vai paviesosieties manā mājā? Mana mamma ir izcepusi ābolu maizītes.

- Jāskatās, kundze atbildēja, uzlikdama roku Evinam uz pleca. Sievietes acis pazibēja uzjautrinājums, taču citādi viņa neko neizrādīja.

- Nezinu gan, vai spēšu sacensties ar menestrelu, Evin. Tikai sauc mani par Moirainu. Tad viņa nogaidoši paskatījās uz Randu un Matu.

- Es esmu Matrims Kautons, Moirainas ku… Moiraina… Mats izstostīja. Viņš stīvi, saraustīti paklanījās un, atkal izslejoties, nosarka.

Rands mirkli prātoja, vai mēģināt uzvesties līdzīgi vīriešiem nostās­tos, taču, Mata izgāšanās samulsināts, vienkārši nosauca savu vārdu. Vismaz šoreiz mēle nesamežģljās.

Moiraina paskatījās uz Randu, tad uz Matu, tad atkal uz Randu. Jau­najam Altoram šķita, ka sieviete pasmaida, tik tikko jaušamam izlieku­mam nozibot lūpu kaktiņos, tā mēdza izskatīties Egvēna brīžos, kad glabāja kādu noslēpumu. Kamēr uzturos Emondārē, man dažreiz būs vajadzīgi izpalīgi, svešiniece sacīja. Vai nāksiet talkā? Apstiprino­šas atbildes bira kā pupas, un viņa iesmējās. Ņem, sieviete sacīja un, Randam par lielu pārsteigumu, iespieda viņam plaukstā monētu, tad ar abām rokām cieši sažņaudza jaunekļa pirkstus.

- Nevajadzēja gan, viņš iesāka, bet dāma zilajā tērpā neņēma vērā iebildumus un iedeva monētu ari Evinam, līdz beidzot sakļāva Mata plaukstu ap vēl vienu naudas gabalu gluži tāpat kā Randam.

- Vajadzēja, vajadzēja, Moiraina noteica. Nevar taču prasīt, lai kāds nopūlas tavā labā par velti. Uzskatiet to par mūsu salīgšanas zīmi un nēsājiet sev līdzi, lai atcerētos, ka piekritāt nākt pie manis, kad jūs saukšu. Tagad mēs esam saistīti.

- Es nekad to neaizmirsīšu, Evins iečiepstējās.

- Mums pēc tam jāaprunājas, viņa sacīja, tad varēsiet izstāstīt man visu par sevi.

- Kundze… es gribēju teikt, Moiraina? Rands vilcinoties ievaicājās, kad viņa pagriezās, lai ietu. Sieviete apstājās un pāri plecam atskatījās uz jaunekli. Viņam bija jānorij siekalas tikai tad viņš spēja turpināt.

- Kāpēc jūs ieradāties Emondārē? Viņas sejas izteiksme nemainījās,

taču pēkšņi Rands vēlējās, kaut nebūtu uzdevis šo jautājumu. Jauneklis pats gan nesaprata, kāpēc viņu bija pārņēmušas tādas izjūtas, tomēr viņš centās izskaidrot vaicāšanas iemeslu.

- Es nevēlējos būt nepieklājīgs. Piedodiet! Vienkārši Divupi neviens neapciemo, tikai tirgotāji un pauninieki, un arī vienīgi tad, kad sniegs ceļā no Bērlonas nav pārāk dziļš. Šeit neierodas gandrīz neviens cits. Un noteikti neviens, kas līdzinātos jums. Tirgotāju sargi mēdz teikt, ka šis esot visagala tālais gals, un, es pieļauju, ārpusē tā arī varētu likties. Es tikai gribēju saprast.

Smaids sievietes sejā lēnām pagaisa, it kā viņa būtu kaut ko atcerēju­sies. Mirkli viņa vienkārši raudzījās uz Randu. Es pētu vēsturi, viņa beidzot sacīja, krāju senus stāstus. Šī apkaime, ko tu dēvē par Divupi, mani vienmēr ir saistījusi. Dažreiz es pētu stāstus par to, kas noticis sen­senos laikos gan šeit, gan arī citur.

- Stāstus? Rands pārvaicāja. Kas tad tāds Divupē jelkad ir noti­cis, lai pievērstu tāda cilvēka uz… es gribēju jautāt: kas te varēja notikt?

- Un kā tad jūs šo pusi ieteiktu saukt, ja ne par Divupi? Mats pie­bilda. Ta to ir saukuši vienmēr.

- Laika Ratam griežoties, Moiraina noteica, daļēji vēršoties pati pie sevis un skatienam aizklīstot tālumā, vietas maina vārdus. Cilvēki maina vārdus, maina sejas. Sejas dažādas, bet cilvēks tas pats. Taču nevie­nam nav zināms Rata austais Dižais Raksts, pat ne Laikmeta raksts. Mēs varam tikai vērot, pētīt un cerēt.

Rands skatījās uz sievieti, nespēdams izdvest ne skaņas, pat nespē­dams pavaicāt, ko viņa ar šiem vārdiem ir gribējusi teikt. Viņš pat nebija pārliecināts par to, vai sacītais bija paredzēts viņu ausīm. Jaunais Altors pamanīja, ka arī abi pārējie puiši stāv kā mēli norijuši. Evinam pat bija vaļā mute.

Moiraina atkal pievērsās jaunekļiem, un visi trīs nodrebinājās, it kā būtu pamodušies no sapņa. Mums pēc tam jāaprunājas, viņa atkār­toja. Neviens no trijotnes nebilda ne vārda. Pēc tam. Sieviete devās uz Ratu tilta pusi. Šķita, ka viņa nevis iet, bet gan slīd virs zemes, apmetnim plīvojot abās pusēs gluži kā spārniem.

Kad Moiraina aizgāja, slaids vīrs, kuru Rands nebija ievērojis, nokāpa no viesnīcas lieveņa un sekoja viņai, labo plaukstu uzlicis uz zobena garā spala. Svešinieka drānas bija tumši zaļpelēkas tās lieliski saplūstu gan

ar koka lapotni, gan ar ēnu. Vēja plandītais apmetnis ņirbēja pelēku, zaļu un brūnu lāsumu kaleidoskopā. Šķita, ka dažbrīd apmetnis gandrīz vai i/.gaist, pielāgojoties visam, kas ir saskatāms aiz tā. Vīram bija gari, pie deniņiem sirmi mati, tos virs pieres un sānos noturēja šaura ādas slok­snīte. Seja iezīmējās akmenscietās plaknēs un stūros. Kaut arī viņa mati bija sirmi, laikapstākļu aprautajos vaibstos rievas nemanīja. Vērojot, kā sve­šinieks kustas, Rands spēja iedomāties tikai vienu dzīvu radību vilku.

Iedams garām puišu trijotnei, vīrs pārlaida skatienu arī viņiem. Zilās acis bija aukstas kā rītausma ziemas vidū. Šķita, ka viņš prātā it kā nomērī jaunekļus, taču sejas izteiksme neizpauda, ko olekts ir rādījusi. Svešinieks pielika soli, līdz panāca Moirainu, un, nokļuvis pie kundzes pleca, atkal pagausināja gaitu, lai viņai kaut ko pateiktu. Rands aptvēra, ka stāv, elpu aizturējis, un izpūta gaisu.

- Tas bija Lans, Evins piebilda aizsmakušā balsī, it kā arī viņš nebūtu elpojis. Tik stindzinošs bija bijis svešinieka skatiens. Varu derēt, ka viņš ir Sargātājs.

- Netaisies par muļķi! Mats iesmējās, taču tie bija nepārliecinoši smiekli. Sargātāji ir sastopami tikai nostāstos. Galu galā Sargātājiem ir zeltā un dārgakmeņos mirdzoši zobeni un bruņas, bet sastapt viņus var tālu ziemeļos, Lielajā lāstā, kur tie cīnās pret ļaunumu, trollokiem un citām mošķībām.

- Viņš varētu būt Sargātājs, Evins uzstāja.

- Vai tu manīji zeltu vai dārgakmeņus? Mats nicīgi novilka. Vai varbūt Divupē ir parādījušies trolloki? Mums ir tikai aitas. Es nespēju iedomāties, kas te tāds varētu būt noticis, lai piesaistītu šādas sievietes uzmanību.

- Kaut kas tomēr varēja notikt, Rands lēnām atbildēja. Runā, ka mūsu viesnīca te stāvot jau tūkstoš gadu, varbūt pat ilgāk.

- Aitas tūkstoš gadu garumā, Mats nepiekāpās.

- Sudraba ārtings! Evins pēkšņi iesaucās. Viņa iedeva man veselu sudraba ārtingu! Ko gan visu es varēšu nopirkt, kad atnāks pauninieks!

Rands pavēra plaukstu, lai uzmestu skatienu naudas gabalam, un pār­steigts gandrīz nosvieda to zemē. Biezo sudraba monētu ar izciļņo sievie­tes figūru, kas paceltā plaukstā turēja liesmu, jauneklis vēl nekad nebija redzējis, bet viņš bija vērojis, kā Brans Alvērs sver tirgotāju no dažādām zemēm atvestās monētas, tāpēc puisim bija puslīdz skaidrs priekšstats

> «V 4. ’

par naudas vērtību. Ar tādu sudraba daudzumu visās Divupes malās varēja nopirkt krietnu zirgu, un vēl paliktu pāri sīknauda.

Rands paskatījās uz Matu un ieraudzīja to pašu apstulbušo sejas izteiksmi, kas, visticamāk, rotāja ari viņa paša seju. Paliecis roku tā, lai monētu redzētu Mats, bet ne Evins, jaunais Altors vaicājoši pacēla uzaci. Mats pamāja ar galvu, un krietnu bridi abi mulsā izbrīnā raudzījās viens uz otru.

- Diez kādus darbus viņa mums uzdos? Rands beidzot ievaicājās.

- Nezinu, Mats stingri noteica, un man tas ir vienalga. Bet naudu es netērēšu. Pat tad, kad ieradīsies pauninieks. Ar šiem vārdiem viņš ieslidināja monētu kamzoļa kabatā.

Rands pamāja ar galvu un lēnām darīja to pašu. Nezin kāpēc Mata teiktais šķita pareizs. Monētu nevajag tērēt. Ne jau viņas doto. Jauneklis nespēja iedomāties, kur vēl varētu noderēt sudrabs, bet…

- Vai domājat, ka arī man būtu jāpatur manējā? Evina sejā iezīmē­jās satraukta neizlēmība.

- Paturi tikai tad, ja gribi, Mats sacīja.

- Manuprāt, viņa naudu iedeva tērēšanai, Rands piebilda.

Evins palūkojās uz savu monētu, tad papurināja galvu un iebāza sud­raba ārtingu kabatā. Es to paturēšu, viņš drūmi noteica.

- Vēl jau ir menestrels, Rands noteica, un Evins atplauka.

- Ja tikai viņš pamodīsies, Mats piebilda.

- Rand, Evins jautāja, vai ciematā patiešām ir menestrels?

- Pats redzēsi, Rands smiedamies atbildēja. Bija skaidrs, ka Evins nevienam neticēs, kamēr nebūs skatījis menestrelu paša acīm. Agrāk vai vēlāk, bet viņam būtu jāparādās.

Ratu tilta otrā galā atskanēja sakliegšanās, un, kad Rands pacēla acis, lai noskaidrotu satraukuma iemeslu, viņš sāka smieties, vēderu turē­dams. Ap pamatīgiem ratiem, ko vilka astoņi zirgi, ņudzēja ciematnieku pūlis, no pirmos grīļīgos soļus sperošiem mazuļiem līdz pat knapi kājas velkošiem sirmgalvjiem. Apaļās kulbas audums bija nokārts ar saiņiem kā ar vīnogu ķekariem. Beidzot bija atbraucis pauninieks. Svešinieki un menestrels, uguņošana un pauninieks. Šis patiešām būs visu laiku labā­kais Beltains.