Neuzvaramais

Sakāve

Kā ikviens patiess stāsts, Rohana izklāsts bija dīvains un nesakarīgs. Kāpēc mākonis nebija uzbrucis ne viņam, ne Jargam? Kāpēc tas neskāra arī Terneru, pirms viņš nebija izlēcis no amfībijas? Kāpēc Jargs sākumā bēga, bet pēc tam atgriezās? Atbildēt uz pē­dējo jautājumu bija samērā viegli. Viņš at­griezās, domājams, kad bija atguvies no paniskajām bailēm un apjaudis, ka no bāzes viņu šķir ap piecdesmit kilometru, kurus viņš nespētu noiet ar to skābekļa krājumu, kas viņam bija.

Taču pirmie jautājumi palika bez atbildes, kaut gan tā varēja kļūt par izšķirošu visiem cilvēkiem cīņā uz dzīvību vai nāvi. Tāpēc spriedelējumu un hipotēžu vietā vajadzēja sākt darboties.

Horpahs uzzināja par Rohana grupas lik­teni pēc pusnakts, pusstundu vēlāk viņš star­tēja.

Pārsviest kosmisko kreiseri no vienas vie­tas uz otru, kas atrodas tikai divsimt kilo­metrus tālu, ir nepateicīgs uzdevums. Kuģis visu laiku jāvada, turot to vertikāli uz uguns staba, ar samērā mazu ātrumu, bet tas rada ievērojamu degvielas patēriņu. Tā kā dzinēji šādam darba režīmam nebija piemēroti, bija nepieciešama nemitīga elektronisko auto­mātu iejaukšanās, taču arī tad tērauda mil­zenis naktī virzījās, viegli grīļodamies, it kā to turētu liegi viļņojoša jūras virsma. Novē­rotājam, kas atrastos uz planētas Regis III, tas droši vien būtu neparasts skats — šis iz­sviesto liesmu atblāzmā tikko saskatāmais veidols, kas peldēja tumsā kā ugunīga kolona.

Ieturēt pareizo kursu arī nebija viegli. Nācās pacelties virs atmosfēras, pēc tam ar pakaļgalu pa priekšu ienirt tajā atpakaļ.

Tas viss pilnīgi saistīja astrogatora uzma­nību, it īpaši tāpēc, ka meklētais krāteris slē­pās zem plānas mākoņu segas. Beidzot vēl pirms rītausmas «Neuzvaramais» nolaidās krāterī divus kilometrus no Regnara vecās bāzes; līdz ar to superkopters, mašīnas un barakas atradās kreisera spēka laukā, bet spēcīgi apbruņota glābšanas grupa ap pusdienas laiku atveda visus Rohana cilvēkus, veselus, bet nesamaņā. Slimnīcai nācās nodot divas papildu telpas, jo kuģa īstajā slimnīcā jau vairs nebija vietu. Tikai pēc tam zinātnieki sāka iztirzāt noslēpumu, kas bija izglābis Rohanu un — ja nebūtu noticis traģiskais gadījums ar izstarotāju neprātīgā rokās — būtu izglābis arī Jargu.

To nekā nevarēja saprast, jo abi tiklab pēc apģērba, apbruņojuma, kā arī pēc izskata nemaz neatšķīrās no pārējiem. Droši vien ne­varēja būt nozīmes arī tam, ka viņi trijatā ar Terneru bija atradušies mazajā apvidus mašīnā.

Tanī pašā laikā Horpahs stāvēja dilemmas priekšā, ko darīt tālāk. Situācija bija skaidra tiktāl, ka viņš varētu atgriezties bāzē ar da­tiem, kas attaisnoja atkāpšanos un reizē iz­skaidroja «Kondora» traģisko galu. Tas, kas visvairāk intriģēja zinātniekus — metāla pseidokukaiņi, to simbioze ar mehāniskajiem «augiem», kas bija apmetušies uz klintīm, beidzot jautājums par mākoņa «saprātu» (bet nebija pat zināms, vai ir tikai viens vai vai­rāki mākoņi un vai, beidzot, mazāki mākoņi var apvienoties monolītā vienībā) — tas viss kopā nebūtu piespiedis viņu palikt uz Regis III ne stundu ilgāk, ja aizvien vēl ne­trūktu četru cilvēku no Regnara komandas, ieskaitot viņu pašu.

Pazudušo pēdas ievilināja Rohana grupu aizā. Nebija šaubu, ka šie neaizsargātie cil­vēki ies tur bojā, pat ja planētas nedzīvie iemītnieki liks viņus mierā. Tāpēc vajadzēja pārmeklēt apkārtni, jo nelaimīgajiem, kas bija zaudējuši spēju darboties loģiski,, varēja palīdzēt tikai «Neuzvaramais».

Vienīgais, ko izdevās noteikt ar apmieri­nošu tuvinājumu, bija meklējumu rādiuss, jo šie alu un aizu valstībā pazudušie nevarēja attālināties no krātera vairāk par dažiem desmitiem kilometru. Skābekļa viņu aparā­tos vairs nebija daudz, taču ārsti apgalvoja, ka planētas gaiss nekādā ziņā neapdraud dzī­vību, bet reibonim, ko rada asinīs izšķīdušais metāns, tādā stāvoklī, kādā šie cilvēki atra­dās, protams, nebija kaut cik nopietnas no­zīmes.

Meklējumu teritorija nebija no plašajām, taču neparasti grūta un nepārskatāma. Visu iedobumu, plaisu, pārkaru un alu «ķemmē­šana» pat labvēlīgos apstākļos varētu ilgt nedēļām. Zem līkumoto aizu un ieleju klin­tīm, tikai vietumis ar tām saistīdamās, slēpās otra pazemes gaiteņu un alu sistēma, ko bija izskalojis ūdens. Bija pilnīgi iespējams, ka pazudušie uzturas kaut kur vienā no šādām slēptuvēm, bez tam nevarēja pat cerēt, ka tos visus atradīs vienkopus. Atmiņu zaudējuši, viņi bija bezpalīdzīgāki par bērniem, jo tie vismaz būtu turējušies kopā. Turklāt šis ap­vidus bija melno mākoņu mājoklis. «Neuz­varamā» varenais apbruņojums un tā tehnis­kie līdzekļi meklējumos neko daudz nevarēja palīdzēt. Visdrošāko aizsardzību — spēka lauku — planētas pazemes gaiteņos nevarēja izmantot. Tā nu atlika alternatīva — vai nu nekavējoties atgriezties, līdz ar to nolemjot pazudušos nāvei, vai arī uzsākt diezgan ris­kantus meklējumus. Reālas izredzes tie varētu dot tikai dažu tuvāko dienu, varbūt nedēļas laikā. Horpahs zināja, ka tālākos meklēju­mos varētu atrast vienīgi šo cilvēku mirstī­gās atliekas.

Nākamās dienas rītā astrogators uzaici­nāja pie sevis speciālistus, iepazīstināja ar situāciju un paziņoja, ka cer uz viņu palī­dzību. Zinātnieku rīcībā bija saujiņa «metāla insektu», ko blūzes kabatā bija atnesis Ro­hans. To izpētei tika veltīta gandrīz vai ve­sela diennakts. Horpahs gribēja zināt, vai pastāv radikāla iespēja šos veidojumus pa­darīt nekaitīgus. Vajadzēja arī noskaidrot, kas bija izglābis Jargu un Rohanu no «mā­koņa» uzbrukuma.

«Gūstekņi» apspriedes laikā ieņēma goda vietu slēgtā stikla traukā galda vidū. To bija tikai nepilni divi desmiti, jo pārējie tika iz­nīcināti pētīšanas procesā. Šie veidojumi ar izteiktu trejādu simetriju atgādināja burtu Y, tiem bija trīs smaili zari, kuru savienoša­nās vietā izveidojās centrālais paresninā­jums; dienas gaismā tie likās melni kā ogles, bet atstarotajā — zilzaļi, opalescējoši, līdzīgi dažu Zemes kukaiņu apvalkiem. To sieniņas veidoja ļoti sīkas virsmas, kas atgādināja rozetveidīgu briljanta slīpējumu, ietverot mikroskopisku, bet vienmēr piilnīgi vienādu konstrukciju, Virsmas elementi, kas bija sim­tām reižu sīkāki par smilšu graudiņiem, vei­doja kaut ko līdzīgu autonomai nervu sistē­mai, kurā varēja izšķirt daļēji patstāvīgas struktūras.

Mazākā no tām, kas atradās burta Y aug­šējo atzarojumu iekšpusē, veidoja sistēmu, kas pārzināja «kukaiņa» kustības; atzaro­jumu mikrokristāliskajā struktūrā bija tāds kā universāls akumulators un reizē arī ener­ģijas transformators. Atkarībā no tā, kā mikrokristāli tika saspiesti, tie radīja gan elektrisko, gan magnētisko, gan mainīgu enerģētisko lauku, kas varēja samērā stipri sasildīt centrālo daļu; tad uzkrātais siltums izstaroja vienā virzienā. Tādējādi radusies gaisa kustība, kaut kas līdzīgs reaktīvai strā­vai, ļāva «kukainim» lidināties jebkurā vir­zienā. Atsevišķs kristāliņš ne tik daudz lidoja, cik spurdza, un nespēja, vismaz labo­ratorijas apstākļos, precīzi vadīt savu lido­jumu. Turpretī, atzarojumu galiem saskaro­ties, veidojās agregāti, kuru aerodinamiskās spējas bija jo lielākas, jo lielāks bija savie­nojušos kristāliņu skaits.

Katrs kristāliņš savienojās ar trim citiem; bez tam atzarojuma gali varēja sakļauties ar cita kristāliņa centrālo dalu, tā rezultātā izveidojās šādi augošu kopu daudzslāņu struktūra. Lai rastos savienojums, kristāliņiem nebija obligāti jāsaskaras, pietika, ja cits citam tuvojās gali, — tad radās magnē­tiskais lauks, kas uzturēja visu veidojumu līdzsvara stāvoklī. Kad «insektu» skaits sasniedza zināmu robežu, agregāts sāka izrādīt daudz likumsakarību: reaģējot uz ārējiem kairinājumiem, tas varēja mainīt kustības virzienu, formu, apveidus, iekšējo pulsāciju frekvenci. Tiem noteiktā kārtā izmainoties, lauka zīmes mainījās uz pretējām un metāla kristāliņi vairs nepievilkās, bet gan atgrūdās, pārejot «individuālas izkliedes» stāvoklī.

Bez sistēmas, kas pārzināja šīs kustības, katrā melnajā kristāliņā atradās vēl otra sa­vienojumu sistēma vai, pareizāk, tās fragments, jo likās, ka tā ir kādas lielākas vie­nības daļa. Šī augstākās kārtas vienība, kas, jādomā, radās, savienojoties milzīgam ele­mentu daudzumam, bija mākoņa darbības īstenais dzinējspēks. Taču te pētnieku zinā­šanas beidzās. Viņi neorientējās augstākās kārtas sistēmu augšanas iespējās, bet īpaši neskaidra viņiem bija «mākoņa saprāta» pro­blēma. Kā pieļāva Kronotoss, jo grūtāka pro­blēma šiem veidojumiem jāatrisina, jo vai­rāk to apvieifojas vienā kopā. Tas skanēja diezgan pārliecinoši, taču ne kibernētiķi, ne informācijas speciālisti nepazina nevienu šādas konstrukcijas, tas ir, «patvaļīgi augošu smadzeņu», ekvivalentu, kas savus izmērus mainītu atkarībā no ieceru vēriena.

Daļa no Rohana atnestajiem veidojumiem bija bojāti. Taču citi reaģēja tipiski. Atse­višķs kristāliņš varēja spurgt, turēties gan­drīz nekustīgi gaisā, krist lejup, tuvoties kai­rinājuma avotam vai arī vairīties no tā, bet citādi tas bija pavisam nekaitīgs, pat ja tam draudēja iznīcināšana (bet iznīcināt tos mē­ģināja ar ķīmiskiem līdzekļiem, karsēšanu, spēka laukiem un radiāciju), tas neizdalīja nekādus enerģijas veidus un to varēja sa­malt pīšļos kā visniecīgāko Zemes vabo­līti — atšķirība bija tikai tā, ka kristāliski metāliskās bruņas nebija tik viegli saspie­žamas. Turpretī, savienojoties jau samērā nelielā agregātā, «kukaiņi», tos pakļaujot magnētiskā lauka iedarbībai, sāka radīt savu lauku, kas anulēja iepriekšējo; kad tos kar­sēja, tie centās atbrīvoties no siltuma, emitē­jot infrasarkano starojumu. Eksperimentus turpināt nebija iespējams, jo zinātnieku rī­cībā bija tikai sauja kristāliņu.

Uz astrogatora jautājumu Galveno vārdā atbildēja Kronotoss. Zinātnieki pieprasīja laiku tālākiem pētījumiem — pirmām kār­tām viņi vēlējās iegūt lielāku daudzumu kristāliņu un šai nolūkā ieteica uz aizu aiz­sūtīt ekspedīcijiu, kas, meklējot pazudušos, vienlaikus varētu piegādāt vismaz vairākus desmittūkstošus pseidokukaiņu.

Horpahs tam piekrita. Tomēr viņš atzina, ka ar cilvēku dzīvībām riskēt vairs nedrīkst. Un nolēma aizsūtīt uz aizu mašīnu, kas līdz šim vēl nebija piedalījusies nevienā akcijā. Tas bija astoņdesmit tonnu smags speciālu uzdevumu veikšanai paredzēts pašgājējs, ko lietoja vienīgi augsta radioaktīvā piesārņo­juma, milzīgu spiedienu un augstas tempera­tūras apstākļos. Sī mašīna, kuru parasti, lai gan neoficiāli, sauca par «Ciklopu», atradās paša kreisera dibenā, stingri piestip­rināta pie kravas lūkas celtņiem. Principā šādas mašīnas nelaida darbā uz planētas vir­smas, bet, taisnību sakot, «Neuzvaramais» vispār vēl nekad nebija iedarbinājis savu «Ciklopu». Situācijas, kad šāda galējība kļūtu nepieciešama, varēja — pat attiecībā uz visiem lidojošās bāzes kuģiem — saskai­tīt uz vienas rokas pirkstiem. Kaut kur aiz­sūtīt «Ciklopu» komandas izpratnē nozīmēja to pašu, ko uzticēt uzdevumu pašam vel­nam: līdz šim neviens nebija dzirdējis, ka «Ciklops» būtu cietis neveiksmi. Mašīnu ar celtņu palīdzību nostādīja uz nobrauktuves, kur ap to sāka rosīties tehniķi un program­mētāji. Bez parastās Diraka emitoru sistē­mas, kas rada spēka lauku, tai bija antimatērijas lodveida izstarotājs, tātad tā varēja raidīt antiprotonus jebkurā virzienā vai arī vienlaikus visos virzienos. Apakšējās bruņās iebūvētais reaktīvais dzinējs ļāva «Ciklo­pam», pateicoties spēka lauku interferencei, pacelties pat dažus metrus virs zemes, tāpēc tas varēja pārvietoties neatkarīgi no reljefa, bez riteņiem vai kāpurķēdēm. Priekšā bru­ņas bija atveramas, bet pa atveres lūku iz­virzījās saliekamai «rokai» līdzī gs inhaustors, kas varēja izdarīt lokālus urbumus, ievākt minerālu paraugus un veikt daudz citu darbu. «Ciklops» bija apgādāts ar spē­cīgu radiostaciju un televīzijas raidītāju, bet, tā kā to vadīja elektronsmadzenes, tas bija pielāgots arī patstāvīgai darbībai. Tehniķi no inženiera Petersena operatīvās grupas ieva­dīja šajās smadzenēs attiecīgi sagatavotu programmu, jo astrogators rēķinājās ar to, ka aizā viņš pazaudēs sakarus ar mašīnu.

Programma paredzēja pazudušo meklē­šanu. Pēc to atrašanas «Ciklopam» vaja­dzēja ievest viņus mašīnā; vispirms vajadzēja apjozt gan viņus, gan pašam sevi ar otru, ārēju spēka lauku, kas atrastos mašīnu sar­gājošā spēka lauka ārpusē, un tikai šī vai­roga aizsegā atvērt eju iekšējā laukā. Bez tam mašīnai bija jāievāc prāvs daudzums tai uzbrūkošo kristāliņu. Antimatērijas izstarotāju bija paredzēts izmantot vienīgi ārkār­tējā gadījumā, ja izrādītos, ka mākonis ap­draud enerģētisko aizsarglauku, jo anihilācijas reakcija, protams, radītu teritorijas radioaktīvo piesārņojumu; bet tas varētu kļūt bīstams pazudušo dzīvībai, kuri, iespējams, varētu atrasties netālu no kaujas vietas.

«Ciklops» bija astoņus metrus garš un ari attiecīgi «plecīgs» — korpusa diametrs pār­sniedza četrus metrus. Ja kāda klinšu pilaisa būtu pārāk šaura, «Ciklops» varēja to pa­plašināt, gan darbojoties ar «tērauda roku», gan atstumjot klintis un sagraujot tās ar spēka lauku. Arī lauka izslēgšana nevarēja tam kaitēt, jo vanādijkeramikas bruņas bija cietas kā dimants.

«Ciklopa» kabīnē ievietoja automātu, kam bija jārūpējas par atrastajiem: viņiem saga­tavoja arī guļas vietas. Beidzot, kad visas ierīces bija pārbaudītas, tērauda milzenis neparasti viegli noslīdēja pa nobrauktuvi un, it kā neredzama spēka cilāts, nemaz nesace­ļot putekļus, pat virzoties ar maksimālu āt­rumu, izbrauca caur «Neuzvaramā» spēka laukā ar zilām ugunīm iezīmēto eju un drīz izzuda pie kuģa pakaļgala sapulcējušos cil­vēku acīm.

Kādu stundu radiotelevīzijas sakari starp «Ciklopu» un vadības kabīni darbojās ne­vainojami. Pēc liela, nogāztam baznīcas tor­nim līdzīga obeliska, kas daļēji aizsprostoja plaisu klinšu sienā, Rohans pazina uz ekrāna ieeju aizā, kur bija noticis uzbrukums.

Pirmajā lielo bluķu nogruvuma vietā āt» rums mazliet samazinājās. Cilvēki, kuri at­radās pie ekrāniem, dzirdēja pat, kā čalo zem klinšu krāvumiem paslēpies strauts, — tik klusu darbojās «Ciklopa» atomdzinēji.

Sakarnieki uztvēra attēlu un skaņu līdz pulksten diviem četrdesmit, kad, pārvarējis aizas seklāko un vieglāk pieejamo daļu, «Cik­lops» nokļuva rūsējošo brikšņu labirintā. Pa­teicoties radiotehniku pūliņiem, pēc tam abos virzienos izdevās noraidīt vēl četrus ziņoju­mus, bet piektais pienāca jau tiktāl pārvei­dots, ka tā saturu varēja vienīgi uzminēt: «Ciklopa» elektronsmadzenes ziņoja, ka tas veiksmīgi virzās uz priekšu.

Tad saskaņā ar izstrādāto plānu Horpahs izsūtīja no «Neuzvaramā» lidojošu zondi, kas bija apgādāta ar televīzijas raidītāju. Zonde, paceldamās stāvus augšup, pazuda dažās sekundēs. Centrālē sāka pienākt tās sig­nāli — vienlaikus parādījās no jūdzes aug­stuma skatīta gleznaina ainava ar asi šķautnainām klintīm, ko sedza rudi un melni brik­šņu plankumi. Pēc minūtes viņi bez grūtī­bām saskatīja lejā «Ciklopu», kas virzījās pa lielās aizas dibenu, laistīdamies kā tērauda dūre. Horpahs, Rohans un speciālistu grupu vadītāji stāvēja pie ekrāniem vadības kabīnē. Uztveršana bija laba, tomēr viņi paredzēja tās pasliktināšanās iespēju, tāpēc startam sa­gatavotas gaidīja citas zondes, kuras viņi bija iecerējuši izmantot par adapteriem. Gal­venais Inženieris uzskatīja, ka uzbrukuma gadījumā sakari ar «Ciklopu» noteikti pārtrūks, bet vismaz tā braucienu būs iespē­jams novērot.

Ciklopa elektriskās acis to nevarēja pama­nīt, bet pie ekrāniem stāvošie, kuru skatie­niem ar augstu lidojošās telezondes starpnie­cību tagad atklājās visai plašs redzes lauks, redzēja, ka vairs tikai daži simti metru šķir mašīnu no klinšu vārtos pamestajiem trans­portieriem, kas aizsprostoja tālāko ceļu. «Ciklopam» pēc uzdevuma izpildes atceļā vajadzēja paņemt trosē arī divas sadursmes rezultātā saāķējušās kāpurķēžu mašīnas.

Pamestie transportieri no augšas izskatī­jās kā zaļganas kastītes; pie viena no tiem bija redzama daļēji pārogļojusies figūriņa, cilvēks, kuru ar izstarotāju bija nošāvis Ro­hans.

Pie paša pagrieziena, aiz kura rēgojās klinšu vārtu smailes, «Ciklops» palēnināja gaitu un tuvojās metāla brikšņiem, kas snie­dzās gandrīz vai līdz aizas dibenam. Ar mil­zīgu uzmanību viņi sekoja tā kustībām. Tam nācās priekšā atvērt savu spēka lauku, lai pa šauru eju izvadītu inhausteru, kas līdzi­nājās pagarinātam lielgabala stobram ar zobotu delnu galā. Izlīdis no savas čaulas, tas aptvēra krūmu ceru un, kā likās, bez jeb­kādas piepūles izrāva to no akmeņainās pa­matnes, pēc tam atkāpās un atmuguriski nošļūca aizas dibenā.

Visa operācija tika paveikta veikli un pre­cīzi. Ar telezondi, kura lidinājās virs aizas, izdevās nodibināt radiosakarus ar «Ciklopa» smadzenēm, kas ziņoja viņiem, ka «paraugs», kurā mudžēja melnie kukaiņi, ir ieslēgts til­pnē.

«Ciklops» atradās simt metru no katastro­fas vietas. Tur, ar tērauda pakaļgalu piekļā­vies klintij, stāvēja Rohana grupas pēdējais energobots. Pašā klinšu ejā bija iestrēguši saāķējušies transportieri, bet tālāk tiem priekšā bija redzams otrais energobots. Tik­ko jaušamas gaisa trīsas liecināja, ka spēka lauks, kuru pēc savas nodaļas sakāves bija ieslēdzis Rohans, joprojām pastāvēja. «Cik­lops» vispirms no tālienes izslēdza šī energobota Diraka emitoru, bet pēc tam, palielinā­jis reaktīvo jaudu un pacēlies gaisā, veikli pārslīdēja sašķiebušos transportieru mugu­rām un nolaidās atkali uz klinšu bluķiem, šo­reiz jau viņpus ejas. Tieši šai mirklī kāds no skatītājiem pie ekrāna brīdinoši ieklie­dzās. Kliedziens atskanēja «Neuzvaramā vadības kabīnē, kas atradās sešdesmit kilo­metru no aizas, kad tur iekūpējās nogāžu melnais apspalvojums un vāliem sāka brāz­ties virsū Zemes mašīnai ar tādu spēku, ka pirmajā brīdī tā pazuda pavisam, it kā to būtu pārklājusi no augšas uzmesta darvainu dūmu sega. Taču tūlīt pat uzbrūkošo mākoni visā tā biezumā caurstrāvoja žuburots zibens. «Ciklops» nelaida darbā savu drausmīgo ieroci: tur tikai mākoņa radītie enerģētiskie lauki sadūrās ar mašīnas spēka aizsegu. Ta­gad šķita, ka tas pēkšņi ir materializējies, aplipis ar biezu, verdošu, melnu slāni. Te tas piepūtās kā milzīgs lavas burbulis, te atkal saruka, un šī neparastā rotaļa ilga krietnu brīdi. Skatītājiem radās iespaids, it kā viņu acīm apslēptā mašīna pūlētos atgrūst miriādes uzbrucēju, kuru saradās arvien vairāk un vairāk, jo uz aizas dibenu līdzīgi lavī­nai joprojām vēlās jauni mākoņi. Vairs jau nebija redzams pat enerģētiskās sfēras zaigojums, nāves klusumā turpinājās vienīgi divu nedzīvu, bet varenu spēku baismīgais cīniņš. Beidzot kāds no tiem, kas stāvēja pie ekrāna, nopūtās: pulsējošais melnais spēka lauka pūslis pavisam nozuda zem tumšās piltuves; mākonis bija pārvērties par tādu kā milzu virpuli, kas pacēlās pāri visaugstāko klinšu virsotnēm un, ar pamatni aizķēris ne­redzamo pretinieku, augšā rotēja trakos ap­griezienos, zilgani opalescējot kā kilometru garš Malstrēms. Neviens nebilda ne vārda, visi saprata, ka mākonis tādā veidā cenšas sagraut spēka lauka pūsli, kurā kā sēkla ap­valkā bija paslēpta mašīna.

Rohans ar acs kaktiņu pamanīja, ka astro­gators paver muti, lai pajautātu līdzās stā­vošajam Galvenajam Inženierim, vai lauks izturēs — taču neierunājās. Nepaspēja.

Melnais virpulis, aizas sienas, krūmāji — tas viss sekundes daļā pazuda. Skats bija tāds, it kā klinšu plaisas dibenā būtu sācies vulkāna izvirdums. Dūmu un verdošas lavas, klints šķembu stabs, beidzot — milzu mākonis, vēdinādams tvaika plīvurus, cēlās arvien augstāk, līdz garaiņi, kas droši vien bija radušies no strauta verdošā ūdens, sa­sniedza pusotra kilometra augstumu, kur lidinājās televīzijas adapters. «Ciklops» bija iedarbinājis antimatērijas izstarotāju.

Neviens no vadības kabīnē esošajiem ne­pakustējās un pat neierunājās, bet neviens arī nevarēja apvaldīt atriebīga gandarījuma sajūtu: tas, ka tā bija nesaprātīga, nesama­zināja tās intensitāti. Varēja domāt, ka mā­konis beidzot sastapis sev cienīgu preti­nieku.

Jebkādi sakari ar «Ciklopu» uzbrukuma brīdī bija pārtrūkuši, un kopš šī mirkļa cil­vēki redzēja tikai to, ko caur septiņdesmit kilometru biezu virmojošas atmosfēras slāni pārraidīja lidojošās zondes ultraīsie viļņi. Pār cīņu, kas liesmoja slēgtajā aizā, uzzi­nāja arī ļaudis ārpus vadības kabīnes. Tā komandas daļa, kas bija nodarbināta ar alu­mīnija barakas nojaukšanu, pameta darbu. Apvāršņa ziemeļaustrumu pamale iemirdzē­jās, it kā tur taisītos lekt otra saule, spēcī­gāka par to, kas atradās zenītā; taču drīz vien blāzmu apslāpēja dūmi, kas kā milzīga sēne izauga debesīs.

Tehniķiem, kas kontrolēja telezondes dar­bību, nācās to atvilkt atpakaļ no kaujas epi­centra un pacelt četru kilometru augstumā. Tikai tagad zonde atstāja nemitīgo eksplo­ziju radīto gaisa strāvojuma joslu. Nebija redzamas ne klintis, kas iejoza aizu, ne pin­kainās nogāzes, pat ne melnais mākonis, kurš bija no tām izlauzies. Ekrānus piepil­dīja lliesmojošu šķembu parabolu sašvīkoti uguns un dūmu mutuļi; zondes akustiskie , indikatori pārraidīja nepārtrauktu, te vājāku, te stiprāku dārdoņu, it kā ievērojamu konti­nenta daļu plosītu zemestrīce.

Likās dīvaini, ka drausmīgā cīņa joprojām vēl turpinās. Dažas desmit sekundes pēc tam, kad bija sācis darboties antimatērijas izstarotājs, aizas dibenam un visai «Cik­lopa» tuvākajai apkārtnei vajadzēja sasniegt kušanas temperatūru. Un patiesi, klintis no­sēdās, gāzās, pārvērtās par lavu un jau bija redzama tās sarkani mirdzošā straume, kas sāka vagot ceļu uz aizas izeju dažus kilo­metrus no kaujas degpunkta. Kādu brīdi Horpahs pārlika, vai tikai izstarotāju elektronizslēdzēji nav iesprūduši, jo likās neie­spējami, ka mākonis varētu vēl turpināt uz­brukumu tik graujošam pretiniekam, taču tas, kas parādījās ekrānā, kad pēc jaunas pa­vēles zonde pacēlās vēl augstāk, sasniedzot troposfēras robežu, pierādīja, ka viņš mal­dās.

Tagad redzeslauks aptvēra jau ap 40 kvad­rātkilometru. Šajā aizām izvagotajā terito­rijā sākās dīvaina rosme. Šķietami palēni­nātā tempā — tas gan nebija nekas cits kā novērošanas punkta attāluma sekas — no melniem izplūdumu plankumiem klātajām klinšu nogāzēm, no iegruvumiem un alām izšāvās jauni un jauni melni mutuļi, kas, lidojuma laikā savienodamies un koncentrē­damies, tiecās uz kaujas degpunktu. Dažas minūtes varēja likties, ka bez mitas krītošā tumšā lavīna apslāpēs atomuguni un ar savu masu nodzēsīs to, taču Horpahs zināia, kā­das enerģētiskas rezerves slēpjas cilvēku ro­kām uzbūvētajā briesmonī.

Apdullinošie, ne uz mirkli nerimstošie dārdi, kas nāca no skaļruņiem, piepildīja vadības kabīni; vienlaikus trīs kilometrus augstās liesmu mēles izspraucās cauri uz­brūkošo mākoņu blāķiem un sāka lēnām ro­tēt, izveidojot kaut ko līdzīgu ugunīgām sud­malām; veseli gaisa slāņi vibrēja un liecās no karstuma, kura centrs pēkšņi sāka pārvie­toties.

«Ciklops» nezināmu iemeslu dēļ tagad vir­zījās atmuguriski, un, ne mirkli nepārtrauk­dams cīņu, lēnām atkāpās uz aizas izeju. Varbūt tā elektronsmadzenes rēķinājās ar to, ka atomsprādzieni iedragās nogāžu pamatus, tās nogrūs uz mašīnas, un, pat ja pēdējai izdotos palikt neskartai, manevrēšana tomēr būtu apgrūtināta. Tā vai citādi, «Ciklops» cīnīdamies centās izspraukties brīvākā lau­kumā, un mutuļojošās liesmu brāzmās vairs nebija izšķirams, kura ir tā izstarotāju uguns un kura — ugunsgrēka liesmas, kas — mākoņa atliekas un kas — grūstošo klinšu smaiļu putekļi.

Šķita, ka kataklizmas apmēri jau sasnie­guši kulmināciju. Taču nākamajā mirklī no­tika kaut kas neticams. Ainava ekrānā uz­liesmoja, iezaigojās baismīgā, žilbinošā bal­tumā, pārklājās ar miljarda sprādzienu rētām, un jauns antimatērijas uzplūds iznīci­nāja visu ap «Ciklopu» — gaisu, klinšu šķembas, tvaikus, gāzes un dūmus. Tas viss, pārvērties par viscietāko starojumu, sašķe­ļot aizu uz pusēm, kilometra garumā ieskāva mākoni anihilācijas apkampienos un uz­sprāga gaisā, it kā katastrofā būtu izgrūstas pašas planētas iekšas.

«Neuzvaramais», kuru no šī baismīgā trie­ciena epicentra šķīra septiņdesmit kilometru, salīgojās, seismiskie viļņi aizvēlās pāri tuk­snesim, ekspedīcijas transportieri un pie no­brauktuves stāvošie energoboti izkustējās no savām vietām, bet pēc dažām minūtēm no kalniem rēkdams atlidoja blīvs viesulis, ar acumirklīgu kvēli apsvilināja sejas cilvēkiem, kuri meklēja patvērumu aiz mašīnām, un, uz­vandījis virmojošu smilšu sienu, aiztraucās tālāk, uz bezgalīgo tuksnesi.

Acīmredzot kāda šķemba bija trāpījusi pa televīzijas zondi, kaut gan tobrīd tā atradās trīspadsmit kilometru no kataklizmas cen­tra. Sakari nepārtrūka, bet ievērojami paslik­tinājās attēls, ko bieži izkropļoja traucējumu švīkas. Pagaja minūte, un, dūmiem mazliet izklīstot, Rohans, sasprindzinājis redzi, ieraudzīja cīņas nākamo etapu.

Tā nebija beigusies, kā viņš nule bija do­mājis. Ja uzbrucēji būtu bijušas dzīvas būt­nes, slaktiņš droši vien būtu piespiedis nāka­mās ierindas atkāpties vai vismaz apstāties pie liesmojošās elles vārtiem. Bet te nedzī­vais cīnījās ar nedzīvo, atomuguns neapsīka, tā tikai pārveidojās un mainīja galvenā trie­ciena virzienu. Un tad Rohans pirmo reizi saprata vai, drīzāk gan, neskaidri nojauta, kā vajadzēja izskatīties kaujām, kuras reiz bija risinājušās uz tuksnešainā Regis III un kurās vieni roboti sagrāva un sašķaidīja ci­tus, kādas atlases formas izmantoja ne­dzīvā evolūcija un ko nozīmēja Laudas vārdi, ka pseidokukaiņi uzvarējuši, būdami visla­bāk pielāgojušies. Vienlaikus viņam iešāvās prātā doma, ka kaut kas līdzīgs kādreiz šeit jau būs noticis, ka nedzīvajai, neiznīcināma­jai, ar saules enerģiju biljonos kristāliņu fiksētajai mākoņa atmiņai jāsatur zināšanas par šādām sadursmēm, ka tieši ar līdzīgiem vientuļiem vienpatņiem, labi bruņotiem mil­žiem, ar robotu ģints atommamutiem pirms daudziem daudziem gadsimtiem nācies tikt galā šiem nedzīvajiem nieciņiem, kuri šķie­tami nebija nekas, salīdzinot ar visu iznī­cinošām izlāžu liesmām, kas spēja sašķelt klintis. Un ka tas, kas ļāva viņiem saglabā­ties un pārvērta šo milzu briesmoņu bruņuplāksnes sarūsējušos lūžņos, kuri mētājās plašajā tuksnesī, smiltīm apbērtos kādreiz precīzo elcktromehānismu ģindeņos, — ka tas nav nekas cits kā neticama, vārdā ne­nosaucama drosme, ja vien šo vārdu varēja lietot attiecībā uz titāniskā mākoņa kristāliņiem. Bet kādu gan citu vārdu te varēja rast…? Un, pašam neapzinoties, Rohans, Vērodams mākoņa tālāko darbību un skatī­dams līdzšinējās hekatombas, nespēja attu­rēties ,no apbrīna …

Jā, mākonis turpināja uzbrukumu. Tagad virs tā rēgojās tikai atsevišķas visaugstākās klinšu smailes. Viiss cits, visa kalnu un aizu zeme pazuda melnu viļņu vālos, kas koncen­triski traucās no visām apvāršņa pusēm, lai gāztos liesmojošajā piltuvē, kuras centrā at­radās aiz vibrējoša sakaitēta aizsega nere­dzamais «Ciklops». Šis šķietami bezjēdzī­gais, ar milzu zaudējumiem apmaksātais spie­diens tomēr nebija gluži bez izredzēm uz panākumiem.

Rohans un visi pārējie, tagad jau bezspē­cīgi raudzīdamies vadības kabīnes ekrānā, bija skaidrībā par to. «Ciklopa» enerģētis­kās rezerves praktiski bija neizsmeļamas, taču, turpinoties anihitl ācijas ugunij, par spīti varenajiem drošinātājiem, par spīti antiradiācijas atstarotājiem segumiem izstarotājs uztvēra kādu sīksīku zvaigžņu temperatūras daļiņu, tā atgriezās uz savu avotu, un mašī­nas iekšām vajadzēja arvien vairāk sakarst. Tāpēc arī uzbrukums tika turpināts ar tādu niknumu, tāpēc tas sākās no visām pusēm uzreiz. Jo tuvāk bruņu pārvalkiem notika kārtējās sadursmes ar iznīcībā lidojošo kris­tāliņu krusu, jo vairāk sakarsa aparatūra. Neviens cilvēks jau sen nebūtu varējis iztu­rēt «Ciklopa» kabīnē, iespējams, ka mašīnas keramita bruņas jau kvēloja sarkanas kā ķirši — bet viņi redzēja tikai zem dūmu kupola pulsējošu gaišzilu uguns kamolu, kas lēnām, soli pa solim vēlās atpakaļ uz aizas izeju, tā ka mākoņa pirmā uzbrukuma vieta tagad atradās trīs kilometrus uz ziemeļiem, atsegdama savu šausminošo, izkveldēto, izdedžu un lavas slāņiem klāto virsmu, ar pārpelnojušos brikšņu atliekām, kas no­karājās no sakapātajām klintīm, un tajās iestrēgušām metāla gubām, ko bija ķēris kristāliņu termiskais trie­ciens.

Horpahs lika izslēgt apdullinoši dārdošos skaļruņus un pajautāja Jazonam, kas notiks, kad temperatūra «Ciklopā» pārsniegs elektronsmadzeņu izturības robežu.

Zinātnieks ne mirkli nekavējās ar atbildi:

— Izstarotājs tiks izslēgts.

— Bet spēka lauks?

— Lauks ne.

Uguns kauja jau pārvietojās uz līdzenumu aizas izejas priekšā. Piķa okeāns vārījās, bangoja, meta virpuļus un ellišķīgām brāz­mām gāzās liesmainajā rīklē.

— Tad jau laikam drīz … — sacīja Kronotoss, vērojot mēmajā ekrānā vētraini mu­tuļojošo attēlu. Pagāja vēl viena minūte. Pēk­šņi liesmojošās piltuves mirdzums strauji pavājinājās. To aizsedza mākonis.

— Sešdesmit kilometru no mums, — teica sakaru tehniķis, atbildēdams uz Horpaha jau­tājumu. Astrogators izziņoja trauksmi. Visi cilvēki tika atsaukti savos posteņos. «Neuz­varamais» ievilka nobrauktuvi, pasažieru liftu un aizvēra lūkas. Ekrānos nozibsnīja. Liesmainā piltuve parādījās atkal. Taču šo­reiz mākonis tai neuzbruka; tikko mākoņa lēveri, uguns skarti, iemirdzējās, viss pārē­jais sāka atkāpties aizu virzienā, iegrimstot to ēnainajā labirintā, un skatītāju acīm pa­rādījās šķietami neskartais «Ciklops». Tas joprojām ļoti lēnām ripoja atmuguriski, ap­šaudot ar nepārtrauktu uguni visu apkārtni: klintis, smiltis, kāpas.

— Kāpēc tas neizslēdz izstarotāju!? — kāds iesaucās. It kā saklausījusi šos vārdus, mašīna beidza mest izlāžu zibeņus, apgrie­zās un arvien pieaugošā ātrumā aizripoja tuksnesī. Lidojošā zonde tai sekoja; pēkšņi cilvēki ieraudzīja kaut ko līdzīgu uguns pa­vedienam, kas neticamā ātrumā drāzās vi­ņiem sejās, — un, iekams viņi apjēdza, ka «Ciklopa» izstarotājs sašāvis zondi un viņi redz šāviņa trasē anihilēto gaisa molekulu svītru, — visi neviļus atkāpās, it kā baidoties, ka lādiņš izrausies no ekrāna un sprāgs vadības kabīnē. Tūlīt pēc tam attēls pazuda un ekrānu piepildīja tukša gaisma.

— Tas sašāva zondi! — iekliedzās tehni­ķis pie vadības pults. — Astrogator!

Horpahs pavēlēja izšaut otru zondi; «Cik­lops» bija jau tik tuvu «Neuzvaramajam», ka viņi ieraudzīja to tūlīt, tikko zonde bija uzņēmusi augstumu. Jauns ugunīgs pave­diens, un arī šī zonde bija pagalam. Pirms vēl attēls pazuda, viņi paspēja zondes re­dzeslaukā saskatīt savu kuģi; «Ciklops» at­radās no «Neuzvaramā» ne tālāk par des­mit kilometriem.

— Vai viņš jucis, vai, — satraukts ieru­nājās otrais tehniķis, kas uzmanīja apara­tūru. Šie vārdi it kā atvēra kādas durvis Rohana smadzenēs. Viņš palūkojās koman­dierī un saprata, ka arī tas domā to pašu. Tagad Rohanam bija tāda sajūta, it kā lo­cekļus, galvu, visu ķermeni ar svina sma­gumu pielej bezjēdzīgs un uzmācīgs sapnis. Tomēr pavēles tika dotas: komandieris lika izšaut vispirms ceturto, tad piekto zondi. «Ciklops» iznīcināja tās citu pēc citas kā snaiperis, kas izklaidējas, šaudams kustīgos mērķos.

— Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs sacīja, nenovērsdams skatienu no ek­rāna.

Galvenais Inženieris kā pianists, kas ņem akordu, ar abām rokām uzsita pa sadales pults taustiņiem.

— Starta jauda pēc sešām minūtēm, — viņš pateica.

— Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs atkārtoja aizvien vēl tai pašā tonī, bet vadī­bas kabīnē iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama releju sanēšana aiz emaljētajām starpsienām, it kā tur mostos bišu spiets.

— Reaktora korpuss ir pārāk auksts, — iesāka Galvenais Inženieris, bet tad Hor­pahs pagriezās pret viņu un trešo reizi, tā­pat nepaceldams balsi, sacīja:

— Man vajadzīga PILNA jauda.

Inženieris bez vārda runas pastiepa roku

galvenā slēdža virzienā. Kuģa dziļumos īsi iekaucās trauksmes sirēnas, un it kā tāla bungu rīboņa tām piebiedrojās uz kaujasposteņiem skrejošu cilvēku soļu dipoņa. Hor­pahs atkal lūkojās ekrānā. Neviens nebilda ne vārda, bet tagad visi saprata, ka neiespē­jamais noticis: astrogators gatavojās cīņai pats pret savu «Ciklopu».

Rādītāju šautriņas zibsnīdamas nostājās kā kareivji ierindā. Jaudas indikatora lodzi­ņos parādījās pieczīmju, pēc tam sešzīmju skaitļi. Kaut kur iedzirkstījās vads — bija jūtama ozona smarža. Vadības kabīnes dzi­ļumā tehniķi sazinājās nosacītiem žestiem, ar pirkstiem rādīdami cits citam, kura kon­troles sistēma jāiedarbina.

Kārtējā zonde pirms sašaušanas parādīja pāri klinšu grēdām rāpojošā «Ciklopa» iega­reno pieri, tad ekrāns atkal kļuva tukšs, žil­binādams acis ar savu sidrabaino baltumu.

Mašīnai teju teju bija jāparādās tiešas re­dzamības zonā; radiolokācijas speciālistu bocmanis jau gaidīja pie aparāta, kas izvir­zīja priekšgala ārējo telekameru pāri kuģa virsotnei, tā jaujot paplašināt redzeslauku. Sakaru tehniķis izšāva nākošo zondi. Likās, ka «Ciklops» nevirzās tieši uz «Neuzvaramo», kas stāvēja hermētiski noslēgts, pilnā kaujas gatavībā, nodrošinājies ar spēka lauka vai­rogu. No tā priekšgala pēc noteikta laika iz­šāvās telezondes. Rohans zināja, ka «Neuz­varamais» var aizturēt antimatērijas lādiņu, bet trieciena enerģijas absorbēšanai vajadzēs ķerties pie enerģētiskajām rezervēm. Sai si­tuācijā viņam vissaprātīgāk likās atkāpties uz stacionāro orbītu. Viņš jebkuru brīdi gai­dīja tādu pavēli, bet Horpahs klusēja, it kā neaptveramā kārtā cerēdams, ka mašīnas elektronsmadzenes attapsies. Patiešām, zem smagajiem plakstiem vērodams šo tumšo veidolu, kas bez trokšņa virzījās starp kā­pām, astrogators pajautāja:

— Vai jūs izsaucāt to?

— Tieši tā. Sakaru nav.

— Noraidiet tam avārijas stopsignālu.

Tehniķi rosījās ap pultīm. Divas, trīs, čet­ras reizes uguntiņu strūkliņas nozibēja zem viņu pirkstiem.

— Tas neatbild, astrogator.

«Kāpēc viņš nestartē?» nevarēja saprast Rohans. «Vai viņš negrib atzīt, ka cietis sa­kāvi? Horpahs! Tas taču absurds! Viņš sa­kustējās… Tagad — tagad dos pavēli.»

Bet astrogators tikai atkāpās vienu soli atpakaļ.

— Kronotos?

Kibernētiķis pienāca.

— Esmu šeit.

— Ko viņi tam varēja nodarīt?

Rohanu uzreiz pārsteidza forma «viņi», ko lietoja Horpahs, it kā tam patiesi būtu darī­šana ar domājošu pretinieku.

— Automātiskie kontūri . .. konstruēti uz kriotroniem, — Kronotoss iesāka, un bija jūtams, ka viņa teiktais būs tikai minējumi. — Temperatūra paaugstinājusies, tie zaudē­juši virsvadāmību.

— Vai jūs zināt, doktor, vai tikai mi­nat? — astrogators vaicāja.

Tā bija dīvaina saruna, jo visi lūkojās sev priekšā, ekrānā, kurā jau bez zondes starp­niecības redzamais «Ciklops» slīdēja viegli, līgani, tomēr ne gluži droši, jo reizēm tas novirzījās no kursa, it kā nevarēdams iz­šķirties, kurp īsti doties. Vairākas reizes pēc kārtas tas izšāva uz tagad vairs nevajadzīgo telezondi, pirms trāpīja tai. Viņi redzēja, kā zonde nokrīt līdzīgi spožai raķetei.

— Vienīgais, ko es varu iedomāties, ir re­zonanse, — brīdi padomājis, sacīja kibernē­tiķis. — Ja viņu lauks sakritis ar mašīnas smadzeņu pašuzbudinājuma frekvenci…

— Bet spēka lauks?

— Spēka lauks neekranē magnētisko lauku.

— Žēl, — strupi piezīmēja astrogators.

Sasprindzinājums pamazām atslāba, jo tagad «Ciklops» jau acīm redzami virzījās projām no bāzes kuģa. Attālums starp «Cik­lopu» un «Neuzvaramo», kas nupat vēl bija: pavisam niecīgs, sāka palielināties. No cil­vēku kontroles atbrīvojusies, mašīna devās ziemeļu tuksneša plašumos. ļ

— Galvenais Inženieris aizstās mani, — Horpahs sacīja, — bet jūs, kungi, es palūgšu nobraukt lejā.