Neuzvaramais

Rohana grupa

Kolona, ko vadīja Rohans, sastāvēja no di­viem lieliem enargobotiem, četrām apvidus kāpurķēžu mašīnām un mazas amfībijas. Tajā atradās Rohans kopā ar vadītāju Jargu un bocmani Terneru. Viņi virzījās ierindā, kādu paredzēja trešās pakāpes procedūras reglaments. Pirmais ripoja energobots bez cilvēkiem, aiz tā brauca Rohana izlūkamfībija, tad — četras mašīnas, kurās atradās pa divi cilvēki, bet kolonu noslēdza otrais ener­gobots; visu grupu aizsargāja abu energobotu spēka lauki.

Rohans bija izšķīries par šo braucienu, jo vēl krāterī viņam bija izdevies ar «elektrisko suņu» — olfaktometrisko indikatoru — palī­dzību atrast četru pazudušo Regnara grupas cilvēku pēdas. Bija skaidrs: ja viņus neatra­dīs, tad viņi. maldīdamies klinšu labirintos vēl bezpalīdzīgāki par bērniem, aizies bojā no bada vai slāpēm. Pirmos kilometrus Ro­hana ļaudis veica, paļaudamies uz indikatoru rādītājiem. Pie ieejas kādā no platajām un šajā vietā seklajām aizām, kurām tie brauca garām, ap pulksten septiņiem viņi atklāja pūstoša strauta dūņās iemītas skaidras pē­das. Viņi izšķīra trīs cilvēku pēdu nospiedu­mus, kas bija lieliski saglabājušies mīksta­jās, dienas laikā tikai mazliet iekaltušajās dūņās; bija tur arī ceturtās pēdas, visai ne­skaidras, jo tās jau bija izskalojis ūdens, kas pamazām sūcās starp klinšu bluķiem. Šie nospiedumi ar raksturīgām kontūrām lieci­nāja, ka, dodoties aizā, tos bija atstājušas Regnara grupas cilvēku smagi apautās kājas. Mazliet tālāk, uz klintīm, pēdas pazuda, taču tas, protams, nelika Rohanam mainīt no­domu, jo viņš redzēja, ka aizas nogāzes kļūst arvien stāvākas. Skaidrs, ka atmiņu zaudēju­šie bēgļi nespētu pa tām uzrāpties. Rohans cerēja, ka tūdaļ pat atradīs viņus aizā, kuru daudzo aso pagriezienu dēļ nevarēja pārska­tīt. Pēc īsas apspriedes kolona devās tālāk, līdz sasniedza vietu, kur uz abām nogāzēm auga savādi, ārkārtīgi biezi metāla krūmi. Sie smagnējie, otām līdzīgie veidojumi ap­mēram viena līdz pusotra metra augstumā spraucās ārā no kailo klinšu plaisām, ko pil­dīja tumšas dūņas. Sākumā tie auga pa vienam, tad nepārtrauktā mudžeklī, kas līdzīgi rūsainai sukai klāja abas aizas nogāzes gan­drīz līdz pašam dibenam, kur, slēpdamies starp lieliem klinšu bluķiem, vijās ūdens pa­vediens.

Dažuviet starp šiem «krūmiem» bija redza­mas ieejas alās. No vienām izplūda šauras ūdens strūkliņas, citas bija sausas vai šķita izžuvušas. Ailās, kuru ieejas atradās zemu, Rohana cilvēki mēģināja ielūkoties, spīdinādami ar starmešiem. Vienā no šādām alām viņi atrada krietni daudz sīku, trīsstūrainu kristāliņu, kurus pa daļai bija applūdinājis no griestiem pilošais ūdens. Rohanam kabatā bija vesela sauja šo kristāliņu.

Viņi brauca kādu puskilometru pa aizu.

Ceļš kļuva aizvien stāvāks. Līdz šim mašīnu kāpurķēdes kāpumu lieliski pārvarēja. Tā kā divās vietās sakaltušajās dūņās strautiņa malā viņi atkal atklāja pēdu nospiedumus, tad bija pārliecināti, ka brauc īstajā virzienā, Aiz kāda pagrieziena radiosakari, kas līdz šim tika uzturēti ar superkopteru, manāmi pasliktinājās, un Rohans nodomāja, ka tas izskaidrojams ar metāla brikšņu ekranējošo iedarbību. Abpus aizai, kas augšā bija divdesmit, bet lejā — kādus divpadsmit metrus plata, vietām slējās gandrīz vertikālas sie­nas, ko līdzīgi stīvam, melnam kažokam klāja krūmveidīga stiepļu masa. Aizas abās malās šo krūmu bija tik daudz, ka tie veidoja ne­pārtrauktu biezokni, kas sniedzās līdz pat aizas malām.

Mašīnu kavalkāde izbrauca caur diviem diezgan platiem klinšu vārtiem; tam bija jā­patērē zināms laiks, jo spēka lauka tehniķiem vajadzēja ļoti precīzi sašaurināt tā rādiusu, lai netiktu skartas klintis. Tā kā tās bija stipri sadēdējušas un erodētas, tad jeb­kurš enerģētiskā lauka trieciens varēja iz­raisīt veselu akmeņu lavīnu. Protams, viņi nebaiļojās par sevi, bet gan par pazuduša­jiem, kurus šāds nogruvums — ja tie atras­tos tuvumā. — varētu ievainot vai nonāvēt.

Bija pagājusi apmēram stunda kopš radio­sakaru pārtrūkšanas, kad magnētisko indi­katoru ekrānos parādījās bieži zibšņi. Likās ka peilētāji ir sabojājušies, jo, kad viņi gri­bēja pēc tiem nolasīt impulsa virzienu, tie radīja uzreiz visas debess puses. Tikai ar sprieguma skaitītāju un polarizatoru palī­dzību izdevās konstatēt, ka magnētiskā lauka svārstību avots ir metāla brikšņi uz aizas sienām. Tad tikai viņi pamanīja arī, ka te brikšņi izskatās citādi nekā tai aizas daļā, kas bija palikusi aiz muguras: tos vairs ne­klāja rūsas kārtiņa, krūmi bija kļuvuši augstāki, lielāki un it kā melnāki, jo to stieples jeb arī atvasītes bija nosētas ar dīvainiem paresninājumiem. Rohans neuzdrošinājās tos izpētīt, jo negribēja riskēt un atvērt ieeju spēka laukā.

Viņi sāka braukt mazliet ātrāk. Vienlaikus impulsometri un magnētiskie indikatori rā­dīja arvien daudzveidīgāku aktivitāti. Pace­ļot acis uz augšu, varēja manīt, kā gaiss šur un tur virs tumsnējā biezokņa vibrē, it kā būtu ārkārtīgi sakarsis. Aiz otrajiem klinšu vārtiem viņi ievēroja, ka virs krūmiem vijas tikko jaušamas, gaistošas dūmakainas strūk­liņas. Taču tas bija tik augstu uz nogāzes, ka sīkāk neko nevarēja saskatīt pat ar tāl­skati. Tiesa gan, Jargs, kas vadīja Rohana mašīnu un kam acis bija ka vanagam, ap­balvoja, ka šīs «strūkliņas» atgādinot sīku kukainīšu spietus.

Rohans kļuva jau mazliet nemierīgs, jo brauciens turpinājās ilgāk, nekā viņš bija cerējis, bet līkumotās aizas gals arvien vēl nebija redzams. Toties tagad varēja braukt ātrāk, — klinšu krāvumi strauta dibenā bija izzuduši. Arī pats strauts, paslēpies dziļi starp nogruvumiem, gandrīz vairs nebija manāms, un tikai, mašīnām apstājoties, neparastajā klusumā varēja dzirdēt neredzamā ūdens klusos čukstus.

Pēc kārtējā pagrieziena parādījās klinšu vārti, kas bija šaurāki par iepriekšējiem. Vei­kuši mērījumus, tehniķi noteica, ka ar ieslēgtu spēka lauku tiem nevarot izbraukt cauri. Kā zināms, šāds lauks nevar pieņemt jebkurus apveidus, bet vienmēr ir rotācijas ķermeņa, tātad lodes, elipsoīda vai hiperboloīda vari­ants. Pirmīt viņiem bija izdevies izspraukties cauri, aizas sašaurinājumam, saspiežot aizsarglauku līdzīgi saplacinātam stratosfēras balonam, kas, protams, bija neredzams.

Taču tagad tas neizdotos, lai arī kā viņi manevrētu. Rohans apspriedās ar fiziķi Tomani un abiem lauka tehniķiem, un visi ko­pīgi nolēma, ka riskēs braukt cauri, uz acu­mirkli — turklāt tikai daļēji — izslēdzot aiz­segu. Pirmajam biia jābrauc energobotam bez cilvēkiem ar izslēgtu lauka emitoru; tūlīt aiz klinšu vārtiem bija paredzēts to iedarbi­nāt, lai tas nodrošinātu pilnu priekšējo aizsegu izliekta vairoga veidā. Četrām lielajām mašīnām un mazajai Rohana izlūkmašīnai braucot caur šauro eju, cilvēki paliktu tikai bez augšējā aizsega; pēdējam energobotam, kas noslēdza kolonu, vajadzēja tūlīt aiz klinšu; vārtiem savienot savu «vairogu» ar pirmā energobota «vairogu», tādējādi atjaunojot pilnu aizsegu.

Viss notika saskaņā ar šo projektu, un pēdējā no četrām kāpurķēžu mašīnām tieši atradās starp klinšu stabiem, kad gaisu sa­tricināja neparasts trieciens — nevis skaņa, bet gan trieciens, it kā kaut kur tuvumā būtu sabrukusi kāda klints — sukai līdzīgās aizas sienas iekūpējās, no tām izlīda melns māko­nis un ārprātīgā ātrumā metās virsū kolo­nai.

Rohans, kas bija nolēmis palaist lielos transportierus savai amfībijai pa priekšu, to­brīd stāvēja, gaidīdams, līdz garām pabrauks pēdējā mašīna. Pēkšņi viņš ieraudzīja melni kūpošās aizas sienas un milzīgu uzliesmo­jumu priekšā; tur pirmais energobots, kas at­radās jau viņpus klinšu vārtiem, bija ieslē­dzis lauku, kurā sadega uzbrūkošā mākoņa mutuli; taču tā lielākā daļa pārlidoja pāri liesmām un drāzās virsū uzreiz visām mašī­nām. Viņš uzkliedza Jargam, lai tas nekavē­joties iedarbina pakaļējo energobotu un sa­vieno tā emitēto lauku ar priekšējo, jo šai situācijā klinšu nogruvuma briesmām vairs nebija nozīmes. Jargs centās to izdarīt, taču ieslēgt lauku neizdevās. Acīmredzot — kā vēlāk atzīmēja Galvenais Inženieris — apa­ratūras klistroni bija pārkarsuši. Ja tehniķis būtu tos paturējis zem ierosinošās strāvas dažas sekundes ilgāk, lauks būtu «aizķēries», bet Jargs bija apjucis, vairs atkārtoti ne­centās lauku ieslēgt un izlēca no mašīnas. Rohans satvēra viņu aiz kombinezona, bet bailēs vai prātu zaudējušais Jargs izrāvās un metās bēgt pa aizu uz leju. Kad Rohans pats pieskrēja pie aparatūras, bija jau par vēlu.

Transportieros pārsteigtie cilvēki lēca ārā no tiem un, mutuļojošā mākoņa virpuļos gan­drīz neredzami, izklīda uz visām pusēm. Šis skats bija tik neticams, ka Rohans nemēģi­nāja vairs neko uzsākt. (Bet tas jau arī vairs nebija iespējams — ieslēdzot lauku, viņš būtu trāpījis cilvēkiem, jo tie pūlējās pat rāpties augšup pa nogāzi, it kā meklēdami patvē­rumu metāla brikšņos. Pasīvi stāvēdams pamestajā mašīnā, viņš gaidīja, kad viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Aiz muguras Terners, līdz pusei izliecies no sava šaujamtorņa, vālēja ar saspriegtiem lāzeriem uz augšu, bet šai ugunij nebija nozīmes, jo mā­koņa (lielākā daļa jau atradās pārāk tuvu. Rohana amfībiju no pārējās kolonas šķīra ne vairāk kā sešdesmit metru. Šajā ceļa gabalā, it kā melnu liesmu pārņemti, raustījās un vārtījās pa zemi nelaimīgie, droši vien klieg­dami, bet viņu kliedzienus tāpat kā visas citas skaņas, ieskaitot priekšējā energobota dārdoņu, kura spēka lauka zibošajā liesmā joprojām sadega veseli uzbrucēju miriādi, noslāpēja mākoņa stieptā, dobjā dūkoņa.

Rohans aizvien vēl stāvēja, līdz pusei izslējies no savas amfībijas, pat nemēģinādams paslēpties tajā, nevis aiz izmisīgas drosmes, kā pats to vēlāk apgalvoja, bet gan vienkārši tāpēc, ka par to — un vispār par neko — nedomāja.

Šī aina, ko viņš nekad vairs nespēja aiz­mirst — uzbrukuma pārsteigtie cilvēki zem melnās lavīnas, pēkšņi brīnumainā kārtā pār­vērtās. Viņi pārstāja vārtīties pa klintīm, bēgt, līst stiepļu brikšņos. Nelaimīgie lēnām cēlās kājās vai apsēdās, bet mākonis, sada­lījies piltuvju rindā, izveidoja virs katra no viņiem it kā virpuli, ar vienu pieskārienu ap­joza augumu vai tikai galvu, pēc tam aizmutuļoja projām un starp aizas sienām aizdunēja aizvien augstāk, līdz aizsedza krēs­lainās debesis, lai tad, ar stieptu, dziestošu troksni ielīdis klintīs, iekristu melnajos džun­gļos un pazustu; tikai sīki melni pun­ktiņi, kas šur un tur mētājās starp sastin­gušajiem augumiem, liecināja par nule no­tikušo.

Rohans, arvien vēl neticēdams, ka ir izglā­bies, nedz arī saprazdams, kā lai to izskaidro, meklēja ar skatienu Terneru. Taču šaujamtornis bija tukšs; bocmanis acīmredzot bija izlēcis no tā, nezin kā un kad; Rohans ierau­dzīja viņu guļam turpat netālu kopā ar lāze­riem, kuru laidņus viņš arvien vēl spieda pie krūtīm, stingu skatienu lūkodamies sev priekšā.

Rohans izkāpa no mašīnas un metās no viena pie otra, pie trešā… Tie nepazina viņu. Arī neatbildēja neviens. Vairums šķita esam mierīgi; tie gūlās vai sēdās uz akme­ņiem, bet divi trīs piecēlās un, tuvodamies mašīnām, lēnām, neveiklām kustībām kā akli sāka aptaustīt to sānus.

Rohans ieraudzīja, ka lieliskais radiolokā­cijas speciālists, Jarga draugs Genliss, gluži kā mežonis, kas pirmo reizi dzīvē ieraudzījis mašīnu, pavēris muti, mēģina pakustināt transportiera lūkas kloķi.

Nākamajā brīdī Rohanam kļuva skaidrs, ko nozīmē apaļais caurums, kas bija izdedzināts vienā no «Kondora» vadības kabīnes šķērssienām. Kad viņš, nometies ceļos, satvēra aiz pleciem doktoru Balminu un kra­tīja to ar izmisīgu spēku, it kā būdams pār­liecināts, ka tā izdosies atgriezt to pie sama­ņas, tepat līdzās viņa galvai ar spalgu trok­sni iezibējās mēļa liesma. Tur viens no tālāk sēdošajiem, izņēmis no maksts Veira izstaro tāju, nejauši bija nospiedis tā gaili. Rohans uzkliedza viņam, taču cilvēks nepievērsa tam ne mazākās vērības. Varbūt zibsnis bija tam iepaticies kā uguns mazam bērnam, jo viņš sāka šaut, iztukšodams atommagazīnu, līdz gaiss iesēcās no karstuma, un Rohanam, kas bija nokritis garšļaukus, nācās ierāpties kādā spraugā starp klinšu bluķiem. Šai brīdī at­skanēja skaļa dipoņa un no aizas līkuma iz­skrēja Jargs, aizelsies, sviedriem klātu seju. Tas skrēja taisni virsū neprātim, kas rota­ļājās, šaudams ar izstarotāju. «Stāt! Gulties! Gulties!!!» pilnā kaklā iekliedzās Rohans, taču, pirms dezorientētais Jargs apstājās, lādiņš ar briesmīgu spēku ķēra viņa kreiso plecu. Rohans redzēja viņa seju, kad norautā roka uzlidoja gaisā, bet no drausmīgā ievainojūma sāka šļākties asinis. Šāvējs, liekas, to nemanīja, bet Jargs, neparasti izbrīnījies, palūkojās vispirms uz asiņojošo stumbeni, tad uz norauto roku, sagrīļojās un pa­krita.

Cilvēks ar Veiru piecēlās kājās. Rohans redzēja, kā sakaitētā izstarotāja nepārtrauktā liesma šķīla klintīs krama dzirkstis, kas oda pēc dūmiem. Šāvējs ļodzīgi kustējās, tieši kā mazulis, kas tur rokā grabuli. Liesma sa­šķēla gaisu starp diviem līdzās sēdošiem cil­vēkiem, kas žilbinošajā gaismā pat nepie­vēra acis; vēl mazs brītiņš, un viens no tiem būtu saņēmis pilnu lādiņu sejā. Rohans — tas atkal nebija lēmums, bet gan reflekss — izrāva no maksts savu Veiru un izšāva tikai vienu reizi. Cilvēks ar Veiru atvēzējies ar abām saliektajām rokām iezvēla sev pa krū­tīm, ierocis nokrita uz akmeņiem, bet viņš pats knūpus uzgāzās tam virsū.

Tad Rohans uzrausās kājās. Krēsloja. Va­jadzēja visus pēc iespējas ātrāk nogādāt uz bāzi. Viņam bija tikai paša mazā amfībija, bet, kad viņš gribēja iedarbināt kādu no transportieriem, izrādījās, ka divi no tiem sa­skrējušies klinšu ejas visšaurākajā vietā un tos varētu izšķirt tikai ar celtņiem. Atlika vēl pakaļējais energobots, kurš varētu pa­ņemt lielākais piecus cilvēkus, bet viņu — dzīvu, kaut arī bez samaņas — bija deviņi. Rohans nodomāja, ka vislabāk būtu savākt visus kopā, sasiet, lai viņi nevarētu aizbēgi vai nodarīt sev ko ļaunu, ieslēgt abu energobotu laukus, kas viņus sargātu, un pašam braukt pēc palīdzības. Rohans negribēja ņemt līdz nevienu, jo viņa mazā apvidus mašīna bija pavisam neaizsargāta, tāpēc uzbrukuma gadījumā gribēja labāk riskēt tikai pats.

Bija jau pavisam tumšs, kad viņš pabei­dza šo baismīgo darbu; cilvēki ļāva sevi sa­saistīt, neizrādot ne mazāko pretestību. Viņš pabrauca nostāk pakaļējo energobotu, lai ar amfībiju varētu izbraukt brīvajā laukumā, uzstādīja abus emitorus, ar tālvadību ieslē­dza spēka lauku, tādējādi nosedzot visus sa­saistītos, bet pats devās atceļā.

Tā divdesmit septītajā dienā pēc nolaiša­nās gandrīz puse «Neuzvaramā» komandas bija izvesta no ierindas.