Neuzvaramais

Ilgā nakts

Rohans pamodās no aukstuma. Pusneapzināti viņš sarāvās zem segas un, iespiedis galvu spilvenā, mēģināja apsegt seju ar ro­kām, taču sala arvien vairāk. Viņš zināja, ka jāpamostas, bet nez kāpēc centās šo brīdi attālināt, beidzot strauji piecēlās un apsēdās uz kojas pilnīgā tumsā. Ledaina vēsma iepūta tieši sejā. Taustīdamies viņš uzrausās kājās un, klusu lādēdamies, meklēja klimatizatoru, kuru, likdamies gulēt bija pilnīgi izslēdzis, tāpēc ka bija neizturami smacīgi.

Gaiss mazajā kajītē sasila lēnām, bet Ro­hans, atlaidies zem segas, nevarēja vairs aiz­migt. Palūkojies rokas pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, viņš redzēja, ka bija trīs pēc kuģa laika, un nikns nodomāja: «Atkal tikai trīs stundas miega.» Vēl arvien sala. Apspriede bija ieilgusi, viņi izklīda ap pusnakti. «Tik daudz tukšas pļāpāšanas,» Rohans nodo­māja. Tagad, šajā tumsā, viņš dotu nezin ko, lai atkal atrastos bāzē, lai nekā nezinātu par šo nolādēto Regis III, par tās mironīgajiem un rafinētajiem rēgiem. Vairums stratēģu ieteica iziet orbītā, vienīgi Galvenais Inže­nieris un Galvenais Fiziķis jau pašā sākumā piekrita Horpaham, ka esot jāpaliek, cik ilgi vien būs iespējams. Izredzes atrast četrus pazudušos Regnara grupas cilvēkus bija var­būt viens pret simttūkstoti, varbūt vēl mazā­kas. Ja viņi nebija gājuši bojā jau agrāk, tad tikai prāvais attālums no kaujas vietas būs viņus paglābis no atomkaujas elles. Ro­hans daudz būtu devis, lai pārliecinātos, ka astrogators nestartē vienīgi viņu dēļ. Iespē­jams, ka te sava nozīme bija arī citiem ap­svērumiem. Tas viss izskatījās citādi šeit, un pavisam citādi tas izklausītos, ietverts ziņojuma sausajos vārdos, bāzes rāmajā gaismā, kur nāktos pateikt, ka ir gājusi bojā puse no ekspedīcijas mašīnām, ka «Neuzva­ramā» galvenais ierocis — «Ciklops» ar antimatērijas izstarotāju — kopš šī brīža kļuvis par papildu briesmām ikvienam kuģim, kas nolaidīsies uz planētas, ka seši cilvēki kri­tuši un turklāt puse komandas ir slima un ilgus gadus, bet varbūt pat nekad nevarēs do­ties kosmiskajos lidojumos. Bet, kad cilvēki, mašīnas un vislabākā aparatūra bija zau­dēta, tad viņi metušies bēgt — jo kas gan cits tagad bija atkāpšanās, ja ne parasta bēgšana — no mikroskopiskajiem kristāliņiem, ko bija radījusi maza tuksnešaina pla­nēta, no nedzīvā mantojuma, ko atstājusi līriešu civilizācija, kuru Zemes civilizācija jau tik sen apsteigusi! Bet vai Horpahs bija cilvēks, kas ievērotu šādus apsvērumus? Var­būt viņš pats lāgā nezināja, kāpēc nestartē? Varbūt astrogators uz kaut ko cerēja? Bet uz ko?

Tiesa — biologi pierādīja, ka nedzīvos ku­kaiņus iespējams uzvarēt ar viņu pašu iero­čiem. Ja šī suga savā attīstībā ir progresē­jusi, tie sprieda, tad varētu pārņemt savā ziņā tās turpmāko evolūciju. Vispirms vaja­dzētu noķert pēc iespējas vairāk kristāliņu un izraisīt tajos noteiktas mutācijas, noteikta tipa pārmantojamas izmaiņas, kas vairošanās gaitā pārietu uz nākošajām paaudzēm un pa­darītu nekaitīgu visu šo kristāla rasi. Tām vajadzētu būt ļoti īpatnējām izmaiņām, tā­dām, kas dotu jūtamu labumu un vienlaikus radītu šai jaunajai sugai, šai varietātei kādu Ahileja papēdi, vājo punktu, kur to varētu nāvīgi ievainot. Bet vispār tā bija tipiska teorētiķu spriedelēšana: viņiem nebija nekā­das jēgas par to, kādām vajadzētu būt šīm mutācijām, šīm izmaiņām, kā tās īstenot, kā noķert lielu daudzumu šo nolādēto kristāliņu, neizraisot jaunu kauju, kurā paši varētu ciest vēl briesmīgāku sakāvi nekā vakarējā. Un pat ja viss izdotos, tad cik ilgi būtu jā­gaida šīs turpmākās evolūcijas efekts? Ne jau nu dienu un arī ne nedēļu. Nu tad ka?

Viņiem vajadzētu riņķot ap Regis III kā karuselī gadu, divus, varbūt pat desmit? Tam visam nebija nekādas jēgas. Rohans juta, ka ar klimatizatoru pāršāvis pār strīpu: tagad atkal bija pārāk karsts. Viņš nometa segu, piecēlās, nomazgājās, ātri saģērbās un iz­gāja ārā.

Lifta nebija. Rohans izsauca to. Gaidī­dams indikatora lēkājošo uguntiņu puskrēslā un juzdams visu negulēto nakšu un sa­springto dienu smagumu, cauri asins šalko­ņai deniņos viņš ieklausījās kuģa nakts klu­sumā. Reizēm kaut kas ieburbuļojās neredza­majās caurulēs, no zemākajiem klājiem atplūda tukšgaitā strādājošo dzinēju apslāpētā duna, jo tie aizvien vēl bija pilnā starta gata­vībā. Sausa vēsma ar metālisku piegaršu plūda no vertikālajām šahtām abpus plat­formai, uz kuras viņš stāvēja. Durvis pašķi­rās, Rohans iekāpa liftā. Astotajā stāvā viņš izkāpa. Šeit zilu spuldzīšu virtenes apgaismo­tais gaitenis līkumoja līdztekus kuģa korpusa līnijai. Tā viņš gāja, pats nezinādams kurp, mehāniski cilādams kājas, pārkāpdams her­mētisko šķērssienu augstos sliekšņus, lidz pamanīja galvenā reaktora apkalpes darbi­nieku ēnas. Telpa bija tumša, mirdzēja tikai indikatoru uguntiņas pultīs. Cilvēki sēdēja zem tām saliekamos atzveltnes krēslos.

— Viņi ir miruši, — kāds sacīja. Rohans nepazina runātāju. — Saderēsim? Piecu jū­džu rādiusā bija tūkstoš rentgenu. Viņu vairs nav. Vari būt mierīgs.

— Bet kālab tad mēs te tupam? — norūca cits. Nevis pēc balss, bet gan pēc vietas, kur tas sēdēja — pie gravimetriskās kontroles—, Rohans noprata, ka tas ir bocmanis Blanks.

— Tāpēc, ka vecais negrib atgriezties.

— Bet tu būtu atgriezies?

— Nu ko gan citu?

Te bija silts un gaisā vēdīja tā īpatnējā smarža, mākslīgais skuju aromāts, ar kuru klimatizatori pūlējās apslāpēt smaku, ko sa­silstot izplata plastmasas un apšuves tē­rauda plāksnes. Rezultātā radās maisījums, kam ārpus astotā stāva neatrast līdzīgu. Ro­hans stāvēja tā, ka sēdošie viņu neredzēja, ar muguru atspiedies pret šķērssienas putu­plasta tapsējumu. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu mēģinājis slēpties: vienkārši viņam negribē­jās iejaukties sarunā.

— Tas var pienākt tagad … — pēc īsa klusuma brīža kāds ieteicās. Runātāja seja, pa pusei dzeltena, pa pusei sārta atblāzmā, ko meta zibošās kontrolspuldzītes, ar kurām reaktora siena šķita raugāmies zem tās sakumpušajos cilvēkos, parādījās uz mirkli, kad viņš paliecās uz priekšu. Rohans, tāpat kā visi pārējie, uzreiz aptvēra, par ko tiek runāts.

— Mums ir lauks un radiolokators, — laiski norūca bocmanis.

— Ko tev līdzēs lauks, kad «Ciklops» pie­nāks tik tuvu, ka šāviņa jauda sasniegs biliergu.

— Radiolokators to nepieļaus.

— Tu man to saki? Es taču pazīstu to ka savu kabatu.

— Nu un tad?

— Tam taču ir antilokators. Traucējošas sistēmas .. .

— Bet tas taču ir izgājis no ierindas. Elek­triskais plānprātiņš …

— Neko teikt, plānprātiņš. Vai tu biji va­dības kabīnē?

— Nē. Es biju šeit.

— Nu tātad. Bet es biju. Žēl, ka tu nere­dzēji, kā tas sašāva mūsu zondes.

— Kā tad tā? Vai tas nozīmē, ka viņi to pārprogrammējuši? Ka viņi to kontrolē?

«Visi saka «viņi»,» Rohans nodomāja. «It kā tās tiešām būtu dzīvas, saprātīgas būt­nes …»

— Ta protons viņu zina. Runā, ka esot pārtrūkuši sakari.

.— Tad kālab lai tas šautu uz mums?

Atkal iestājās klusums.

— Vai nav zināms, kur tas ir? — iejautā­jās cilvēks, kurš nebija bijis vadības kabīnē.

— Nē. Pēdējais ziņojums bija pulksten vienpadsmitos. Kraliks man stāstīja. Esot redzēts klīstam pa tuksnesi.

— Vai tālu?

— Kas tad nu, nobijies vai? Kādus 90 kilo­metrus no šejienes. Tādai mašīnai tas ir nepilnas stundas brauciens. Vai arī mazāk.

— Nez vai nepietiks kult tukšus salmus? — dusmīgi iejaucās bocmanis Blanks, un uz dažādās krasās mirgojošu uguntiņu fona pa­rādījās viņa stūrainais profils.

Visi apklusa. Rohans lēnām pagriezās un devās projām tikpat klusu, kā bija ieradies. Pa ceļam viņš pagāja garām divām labora­torijām; lielajā spuldzes bija izdzēstas, mazā bija apgaismota. Gaisma iespīdēja gaitenī pa iluminatoriem, kuri atradās pie pašiem griestiem. Viņš ielūkojās iekšā. Pie apaļā galda sēdēja tikai kibernētiķi un fiziķi — Jazons, Kronotoss, Sarners, Livins, Šaurahans un vēl kāds, kas, pagriezis pārējiem muguru, slīpas šķērssienas ēnā programmēja lielās elektronsmadzenes.

— … ir divi eskalatīvi atrisinājumi, viens ar anihilāciju, otrs ar pašiznīcināšanos, bet pārējie jau ir planētu sistēmas mēroga, — sacīja Saurahans. Rohans slieksnim nepār­kāpa. Viņš atkal stāvēja un noklausījās.

— Pirmā eskaflatīvā atrisinājuma pamatā ir lavīnveida procesa ierosināšana. Vaja­dzīgs antimatērijas izstarotājs, kas ieietu aizā un paliktu tur.

— Viens tur jau ir bijis… — kāds ietei­cās.

— Ja tam nebūs elektronsmadzeņu, tas va­rēs darboties pat tad, kad temperatūra pār­sniegs miljonu grādu. Vajadzīgs plazmas iz­starotājs, plazmai nekaitē zvaigžņu tempe­ratūras. Mākonis rīkosies tāpat kā iepriekš — mēģinās to nomākt, noskaņoties rezonansē ar vadības kontūriem, bet tur nekādu kon­tūru nebūs, nebūs nekā, tikai subnukleārā reakcija. Jo vairāk matērijas iesaistīsies re­akcija, jo tā kļūs straujāka. Šādā veidā var savākt vienkopus un anihilēt visu planētas nekrosfēru .

«Nekrosfēra .. .», nodomāja Rohans, «ahā, acīmredzot tāpēc, ka šie kristālfņi ir nedzīvi. Redz, ko nozīmē zinātnieki: vienmēr izgud­ros kādu jaunu, skaistu nosaukumu …»

— Man vislabāk patīk pašiznīcināšanās variants, — sacīja Jazons. — Bet kā jūs to iedomājaties?

— Nu, vispirms jāpanāk divu atsevišķu «mākoņsmadzeņu» konsolidācija, bet vēlāk jāizraisa sadursme starp tām — viss jāno­dara tā, lai ikviens mākonis atzītu otra kon­kurenci cīņā par eksistenci…

— Saprotu, bet kā jūs to domājat pa­veikt?

— Viegli jau nebūs, tomēr šada iespēja pastāv, ja vien mākonis ir tikai pseidosmadzenes, tātad nav apveltīts ar spēju loģiski domāt…

— Tomēr drošāks ir planētu sistēmas vari­ants ar apstarojuma vidējā līmeņa pazeminā­šanu … — teica Sarners.

— Pietiks ar četriem ūdeņraža lādiņiem pa piecdesmit līdz simt megatonnām uz katru puslodi — kopā nepilni astoņi simti … Okeāna ūdeņi iztvaikojot palielinās mākoņu segu, pieaugs albedo un simbionti, vietsēži nevarēs piegādāt «mušiņām» enerģijas mi­nimumu, kas nepieciešams vairošanās proce­sam …

— Aprēķinu pamatā ir nepārbaudīti dati, — iebilda Jazons. Redzēdams, ka sācies speciālistu strīds, Rohans atkāpās no dur­vīm un aizgāja savu ceļu.

Viņš nebrauca vis ar liftu, bet atgriezās uz savu kajīti pa tērauda spirālkāpnēm, ku­ras parasti neviens neizmantoja. Ejot garām arvien augstāko klāju starpstāvu pārsegu­miem, viņš redzēja, kā remontcehā de Vrīsa komandas zibināja metināšanas aparātus ap melniem, nekustīgiem, lieliem arktaniem. Viņš paskatījās iztālēm uz kuģa slimnīcas logu apaļajiem iluminatoriem, kuros vīdēja blāva, mēļa gaisma. Kāds ārsts baltā halātā bez trokšņa aizgāja pa gaiteni, viņam sekoja palīgautomāts, nesdams mirdzošu instru­mentu komplektu. Rohans pagāja garām tuk­šām un tumšām kopkajītēm, kluba telpām, bibliotēkai, līdz beidzot nokļuva savā stāvā; pagāja garām astrogatora kabīnei un apstā­jās pussolī, it kā vēlēdamies noklausīties arī komandiera sarunu, taču cauri durvju glu­dajai virsmai nebija dzirdama neviena skaņa, neizspraucās neviens gaismas stars, bet apaļie iluminatori bija cieši noslēgti, skrūves ar vara galviņām aizgrieztas līdz galam.

Tikai kabīnē viņš atkal sajuta nogurumu. Pleci noslīdēja, viņš smagi apsēdās uz ko­jas, noāva kurpes un atbalstīja galvu pret sakrustotajām rokām. Tā sēdēdams, viņš vērās naktsilampiņas vāji apgaismotajos griestos, kuru zilgano virsmu vidū šķēla plī­sums lakas segumā.

Ne jau pienākuma apziņas dzīts viņš kle­joja pa kuģi, ne tāpēc, ka viņu interesētu citu cilvēku sarunas un dzīve. Viņu vienkārši bie­dēja šādas nakts stundas, jo tad viņam prātā uzmācīgi uzpeldēja ainas, kuras viņš negri­bēja atcerēties. Visļaunākās no visām bija atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija nonāvē­jis, nošāvis no niecīga attāluma tādēļ, lai tas nenonāvētu citus. Viņam bija tā jārīkojas, taču tāpēc tagad nekļuva vieglāk. Rohans zināja, ka atliek tikai nodzēst gaismu, lai atkal ieraudzītu šo skatu, ieraudzītu, ikā kāds cilvēks ar samocītu, tukšu smaidu soļo pakaļ Veira stobram, kas raustās viņa rokā, kā tas pārkāpj pāri uz akmeņiem gulošam miru­šam cilvēkam ar norautu roku … pārkāpj Jargam, kurš bija atgriezies, lai tik bezjē­dzīgi ietu bojā pēc tam, kad brīnumainā kārtā bija izglābies, l3et pēc sekundes arī viņa no­galinātājam bija lemts nogāzties uz mirušā ar saplēstu un uz krūtīm kūpošu kombine­zonu. Rohans veltīgi būtu pūlējies aizdzīt šo skatu, kas neatkarīgi no viņa gribas parādī­jās acu priekšā, viņš juta aso ozona smaržu, nosvīdušajās rokās žņaudzītā laidņa karsto atgrūdienu un dzirdēja, kā smilkstēdami gau­doja cilvēki, kurus vēlāk elsdams pūzdams viņš bija stiepiis, lai sasietu kā labības kūļus, un atkal tuva, pazīstama sašautā cilvēka seja, kas pēkšņi bija kļuvusi it kā akla, sa­trieca viņu ar savu izmisīgā bezpalīdzīguma izteiksmi.

Kaut kas noklaudzēja — nokrita grāmata, ko viņš bija sācis lasīt vēl bāzē. Viņš bija ieli­cis starp lappusēm baltu papīra sloksni, bet ne­bija vēl izlasījis nevienu rindu — nebija va­ļas. Viņš ērtāk iekārtojās uz kojas. Iedomā­jās par stratēģiem, kuri tagad apsprieda mā­koņa iznīcināšanas plānus, un viņa lūpas saviebās nicinošā smīnā. «Tas viss ir bez­jēdzīgi, viss…», viņš domāja. «Viņi grib iz­nīcināt … un patiesībā mēs arī, mēs visi gribam to iznīcināt, bet tik un tā nevienu neizglābsim. Planēta ir neapdzīvota, cilvē­kam uz tās nav ko meklēt. No kurienes tad šis niknums? Ir taču tā, it kā viņus būtu no­nāvējusi vētra vai zemestrīce. Nekāds apzi­nāts nolūks, neviena naidīga doma nav stā­jusies mums ceļā. Nedzīvs pašorganizācijas process … Vai ir vērts izšķiest visus spēkus un enerģiju, lai to iznīcinātu tikai tāpēc, ka sākumā esam to uzskatījuši par viltīgu ienaidnieku, kas vispirms slepus uzbrucis «Kondoram», bet pēc tam — mums? Cik tādu baismīgu, cilvēka saprašanai svešu parādību slēpj sevī Kosmoss? Vai mums visur jāiero­das ar iznīcinošu spēku uz kuģu klājiem, lai satriektu to visu, kas nesaskan ar mūsu do­māšanas veidu? Nekrosfēra — tā viņi to no­saukuši, tātad arī nekroevolūcija, nedzīvās matērijas evolūcija. Varbūt līriešiem būtu bijis kas sakāms, Regis III taču allradās viņu darbības rādiusā, varbūt viņi gribējuši to kolonizēt, kad viņu astrofiziķi paredzēja, ka Saule pārvērtīsies par Novu … varbūt tā bijusi viņu pēdējā cerība. Ja mēs būtu no­kļuvuši līdzīgā situācijā, mēs, protams, cīnī­tos, sagrautu šo melno kristālisko dzimumu, bet tā? … Parseka attālumā no bāzes, kuru savukārt šķir no Zemes tik daudz gaismas gadu, — kā vārdā mēs te īsti paliekam, zau­dēdami cilvēkus, kāpēc stratēģi caurām naktīm meklē vislabāko iznīcināšanas me­todi? Par atriebību taču nevar būt ne ru­nas …»

Ja Horpahs būtu še, Rohans tagad pa­teiktu tam visu. «Cik smieklīga un neprātīga ir šī «iekarošana par katru cenu», šis «cil­vēka heroiskais spīts», šī vēlēšanās atriebt biedru nāvi, kuri gājuši bojā, tāpēc ka tikuši sūtīti nāvē… Mēs vienkārši bijām nepiesar­dzīgi, pārmērīgi uzticējāmies mūsu izstarotājiem un indikatoriem, esam pieļāvuši kļū­das un izbaudām to sekas. Mēs, tikai mes esam vainīgi.»

Tā viņš domāja, aizvēris acis, kas sūrstēja pat vājajā gaismā, it kā zem plakstiem būtu piebirušas smiltis. Cilvēks — viņš šobrīd to saprata bez vārdiem — vēl nav pacēlies pie­nācīgos augstumos, vēl nav izpelnījies galaktocentrisku stāvokli, kuru pats nosaucis šai skanīgajā vārdā un kura būtība nav vis meklēt sev līdzīgus un tikai tādus saprast, bet gan neiejaukties cilvēkiem svešās lietās. Sagrābt, apgūt tukšumu, kāpēc gan ne, bet neuzbrukt tam, kas pastāv, kas miljonu gadu laikā izveidojis pats savu, nevienam un ne­kam, izņemot radiācijas un materiālos spēkus, nepakļautu eksistences līdzsvaru, darbīgas, aktīvas eksistences, kas nav ne labāka, nesliktāka par olbaltumvielu savienojumu eksistenci, kurus sauc par dzīvniekiem vai cilvēkiem.

Tieši šai brīdi, kad Rohans tik dziļi izjuta šo ikvienas pastāvošās formas galaktocentriskās vissaprašanas cildenumu, viņu kā adata, kas uzdūrusies uz nerva, sa­trauca trauksmes sirēnu spalgie kau­cieni.

Viss, par ko vēl pirms sekundes viņš bija domājis, pazuda, to aizmēza uzmācīga skaņa, kas pildīja visus klājus. Nākamajā mirklī viņš izlēca gaitenī un skrēja līdz ar citiem gurdenu soļu smagajā ritmā, sajuzdams biedru karsto elpu. Vēl nesasniedzis liftu, viņš apjauda — turklāt nevis ar kādu sajūtu un pat ne ar visu ķermeni, bet it kā ar kuģa korpusu, par kura molekulu viņš bija kļu­vis, — triecienu, kas šķietami gan bija ļoti tāls un vājš, bet caurstrāvoja kreisera kor­pusu no pakaļgala sprauslām līdz pat priekšgaliam, ne ar ko nesalīdzināma spēka triecienu, kuru — arī to viņš sajuta — uz­ņēma un elastīgi atvairīja kaut kas vēl lie­lāks par «Neuzvaramo».

— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — varēja dzir­dēt skrejošu cilvēku kliedzienus. Viņi cits pēc cita pazuda liftos, durvis sīcot sabīdījās, cil­vēki, nevarēdami sagaidīt savu rindu, dār­dināja pa spirāļu kāpnēm, bet cauri balsu un saucienu jūklim, bocmaņu svilpieniem, at­kārtotām trauksmes sirēnu skaņām un soļu dārdiem no augšējā klāja izlauzās otrs, ne­skanīgs, bet jo varenāks nākošā trāpījuma trieciens. Gaiteņa spuldzes nomirkšķināja un atkal iemirdzējās. Rohans nekad nebija do­mājis, kar lifts var braukt tik iilgi. Viņš stā­vēja, pat neapzinādamies, ka aizvien vēl ar visu spēku spiež pogu. bet viņam līdzās bija palicis vairs tikai viens cilvēks, — kibernētiķis Livins. Lifts apstājās, un, izlēkdams no tā, Rohans saklausīja vissmalkāko svilpienu, kādu vien varēja iedomāties, tā augstākie reģistri — viņš to zināja — cilvēka ausij vairs nebija uztverami. Likās, ka pēkšņi ievaidējās visi kreisera titāna spraišļi. Viņš atrāva vadības kabīnes durvis, sapratis, ka «Neuzvaramais» atbildējis uz uguni ar uguni.

Tās tad patiesībā arī bija kaujas beigas. Ekrāna priekšā, melns un liels uz tā zaigo­jošā fona, stāvēja astrogators; augšējās spul­dzes bija izdzēstas, varbūt tīšuprāt — bet cauri švīkām, kas, aizmiglodamas visu re­dzeslauku, ņirbēja pa ekrānu no augšas uz leju, apakšā skardama zemi, augšā gigan­tiska, vēderaina, uz visām pusēm izgrūzdama bumbuļainus izaugumus, rēgojās šķietami pavisam nekustīga sprādziena sēne, kas bija sašķēlusi atomos un iznīcinājusi «Ciklopu» uz trīskāršā spēka lauka robe­žas. Gaisā vēl virmoja gaistošās eksplo­zijas drausmīgās, stiklainās trīsas, caur kurām bija dzirdama tehniķa vienmuļā balss:

— Divdesmit tūkstoši seši simti nulles punktā … deviņi tūkstoši astoņi simti peri­metrā … tūkstoš četri simti divdesmit divi laukā …

— Mums ir tūkstoš četrsimt divdesmit rentgenu laukā, tas nozīmē, ka starojums iz­lauzies cauri spēka barjerai… — saprata Rohans. Viņš nebija zinājis, ka tas ir iespē­jams. Bet, palūkojies uz jaudas sadales cen­trālo puilti, viņš saprata, kādu lādiņu bija lietojis astrogators. Ar šādu enerģijas re­zervi varētu uzvārīt vidēja lieluma jūru. Pro­tams, Horpahs negribēja riskēt, šaudams at­kārtoti. Varbūt viņš bija pārspīlējis, bet vis­maz tagad viņiem bija palicis tikai viens pretinieks.

Pa tam ekrānos risinājās neparasta izrāde: sprogainā un vienlaikus ziedkāposta galvai līdzīgā sēnes virsma liesmoja visās varavīk­snes krāsās, sākot no sidrabaini zaļiem un beidzot ar dziļi purpursarkaniem un karmīn­sarkaniem toņiem. Tuksnesis — Rohans to pamanīja tikai tagad — vispār nebija re­dzams; kā bieza migla to aizklāja vairāku desmitu metru augstumā uzsviestās smiltis, kas tā arī palika, bangodamas, it kā pārvēr­tušās par īstu jūru. Bet tehniķis joprojām turpināja nolasījumus:

— Deviņpadsmit tūkstošu nulles punktā … astoņi tūkstoši seši simti perimetrā .. . tūk­stoš un simt divi laukā …

Pār «Ciklopu» gūtā uzvara tika uzņemta ar nāves klusumu. Un kā gan citādi: triumfs par pašu vienības, turklāt par visspēcīgākās vienības sagrāvi nav diezkādu svinību cie­nīgs. Cilvēki sāka izklīst, bet sprādziena sēne turpināja augt atmosfērā, lai pēkšņi augšā uzliesmotu otrā krāsu gammā, šoreiz vēl zem apvāršņa esošās saules staros. Sprādziena sēne izlauzās cauri ledaino spalvu mākoņu visaugstākajiem .slāņiem uin augstu virs tiem pārvērtās par mēļi zeltainu, dzintardzeiltenu un platīnsudrabainu; no ekrāniem šis mir­dzums viļņiem izplatījās pa visu vadības ka­bīni, kas laistījās, it kā kāds uz balti emal­jētajām pultīm būtu sajaucis visas Zemes ziedu krāsas.

Rohans pabrīnījās vēlreiz, ieraudzījis Horpaha tērpu. Astrogators bija mētelī — tai pašā sniegbaltajā svētku mētelī, ko pēdējo reizi viņš bija redzējis tam mugurā atvadu svinību laikā bāzē. Droši vien Horpahs bija pakampis pirmo apģērba gabalu, kas bija pa­trāpījies pie rokas. Viņš stāvēja, iebāzis ro­kas kabatās, izpūrušiem sirmiem matiem deniņos, un pārlaida skatienu pār klāteso­šajiem.

— Kolēģi Rohan, — viņš ierunājās negai­dīti maigā bailsī, — lūdzu, pie manis.

Rohans pienāca un instinktīvi izslējās, bet tad astrogators pagriezās un devās uz durvju pusi. Tā viņi gāja viens aiz otra pa gaiteni, bet pa ventilācijas šahtām sūknētā gaisa šalkoņā bija dzirdama dobja un it kā dus­mīga cilvēku du«dināšana, kas pildīja zemā­kos stāvus.