Neuzvaramais

"Kondors"

Iztālēm raķete izskatījās kā sašķiebies tornis. Šo iespaidu pastiprināja smilšu kāpu nevien­mērīgais izkārtojums ap to: rietumu valnis valdošā vēju virziena dēļ bija stipri augstāks nekā austrumu. Vairāki traktori raķetes tuvu­mā bija gandrīz pilnīgi aizbērti, pat nekustī­gais enerģijas izstarotājs ar paceltu vāku bija iestidzis smilšu uzkalnā līdz puskorpusam. Taču kuģa priekšgalā bija redzamas sprauslu atveres, jo tas atradās no vēja aizsargātā ieplakā. Tādēļ, lai dabūtu rokā priekšmetus, kas bija izmētāti visapkārt brauktuvei, vaja­dzēja tikai noraust plāno smilšu kārtu.

«Neuzvaramā» ļaudis apstājās smilšu krā­tera malā. Mašīnas, kas tos bija atvedušas, plašā lokā jau apjoza visu teritoriju; emitoru raidītie enerģijas kūļi savienojās, izveidojot spēka lauku. Transportierus un inforobotus viņi bija atstājuši vairāku desmit metru attalumā no smilšu apļa, kas ieskāva «Kon­dora» pamatni, un lūkojās Jejup no kāpas virsotnes.

Kuģa brauktuvi no grunts atdalīja piecus metrus plata sprauga, un likās, it kā kāds būtu to apturējis pusnolaistu. Tomēr lielā pa­sažieru lifta karkass stāvēja stabili, un tuk­šas kabīnes atvērtās durvis likās aicinām iekšā. Liftam līdzās smiltīs bija redzami daži skābekļa baloni, kuru alumīnija sieniņas mir­dzēja, it kā tie būtu pamesti tikai pirms dažām minūtēm. Mazliet tālāk no kāpas slējās laukā kāds zils priekšmets — izrādījās, ka tā bija plastmasas tvertne. Vispār kuģa pakājē hao­tiski mētājās milzums priekšmetu: konservu kārbas — pilnas un iztukšotas, teodolīti, fotoaparāti, tālskati, statīvi un katliņi — daži veseli, citi bojāti.

«Izskatās tieši tā, it kā kāds tos blāķien būtu metis ārā no raķetes», Rohans nodo māja un, atgāzis galvu, palūkojās turp, kur kā melna ala rēgojās pasažieru ieeja: tās lūka nebija pievērta.

De Vrīsa mazā izlūku vienība pavisam ne­jauši bija uzdūrusies mirušajam kuģim De Vrīss nemēģināja iekļūt tajā, bet tūlīt no­sūtīja ziņojumu bāzei. Rohana grupai bija jāizpēta «Neuzvaramā» līdzinieka noslēpums. Tehniķi jau skrēja tieši no savām mašīnām, nesdami instrumentu kastes.

Pamanījis tādu kā cini, ko klāja plāna smilšu kārta, Rohans, domādams, ka tas ir mazs globuss, iespēra ar kāju. Arvien vēl neapjauzdams, kas tas ir, viņš pacēla no zemes šo bāli dzelteno lodi un ar pūlēm apvaldīja kliedzienu: visi pagriezās pret viņu. Viņš turēja roikās cilvēka galvaskausu.

Pēc tam viņi atrada citus kaulus un atlie­kas, kā arī vienu veselu skeletu kombinezonā. Starp tā atkritušo apakšžokli un augšzobiem vēl atradās skābekļa aparāta iemutis, bet ma­nometra šautriņa bija apstājusies pie 46 at­mosfērām. Nometies ceļos, Jargs atgrieza ba­lona ventili, un gāze, stiepti sīcot, izplūda. Absolūti sausajā tuksneša gaisā rūsa nebija skārusi nevienu tērauda reduktora detaļu, unļ skrūves griezās pavisam viegli.

Lifta mehānismu varēja iedarbināt no režģa platformas, bet acīmredzot tīklā nebija

strāvas, jo, lai cik viņi arī spaidīja pogas, viss bija velti. Uzrāpties četrdesmit metrus augstajā lifta fermā nemaz nebija tik vien­kārši, un Rohans pārdomāja, vai nebūtu la­bāk uzsūtīt augšā dažus cilvēkus lidojošā šķīvī, taču pa tam divi tehniķi, sasējušies ar virvi, jau sāka rāpties augšā pa ārējo siju. Pārējie klusēdami vēroja viņus.

«Kondors», tādas pašas klases zvaigžņu kuģis kā «Neuzvaramais», tikai dažus gadus agrāk bija atstājis kuģu būvētavu, un to silue­tus nebija iespējams atšķirt. Ļaudis klusēja. Kaut gan par to neviens nerunāja, viņi droši vien labāk vēlētos savā priekšā redzēt nega­dījumā — kaut vai reaktora eksplozijā — sa­dragātu kuģa vraku. Tas, ka «Kondors» atra­dās šeit, ierakts tuksneša smiltīs, nevarīgi sašķiebies uz sāniem, it kā grunts būtu ieliekusies zem pakajgala balstu spiediena, ka vis­apkārt tam haotiski mētājās dažādas lietas un cilvēku kauli un ka vienlaikus tas izskatījās šķietami neskarts, apstulbināja visus. Tehniķi, kuri rāpās augšā, jau bija sasnieguši pasa­žieru lūku, bez pūlēm atvēra to un nozuda vē­rotāju acīm. Viņi neparādījās tik ilgi, ka Ro­hans pat sāka uztraukties, bet tad negaidīti lifts iedrebējās, pacēlās vienu metru augstāk un pēc tam nosēdās atpakaļ smiltīs. Tai pašā mirklī atvērtajā ieejā parādījās viena tehniķa siluets; tas māja ar roku, rādot, ka var braukt.

Rohans, Balmins, biologs Hagerups un viens no tehniķiem, Kraliks, četratā uzbrauca augšā, Pēc veca ieraduma Rohans palūkojās gar lifta režģiem slīdošā kuģa korpusa vare­najā liekumā un pirmo, taču ne pēdējo reizi šai dienā apstulba. Bruņu apvalka titāna un molibdena sakausējuma plātnes no vienas vie­tas bija sadurstītas vai izurbinātas ar kādu drausmīgi cietu rīku; šīs pēdas nebija pārāk dziļas, bet tik biežas, ka līdzīgi baku rētām klāja visu kuģa ārējo apvalku. Rohans parāva Baļminu aiz pleca, bet arī tas jau bija pama­nījis šīs dīvainības. Abi centās pēc iespējas labāk saskatīt dobumiņus. Tie visi bija sīki, it kā izdobti ar kalta galu, taču Rohans zināja, ka nav tāda kalta, kas spētu iecirsties cietajā segumā. Tā varēja iedarboties vienīgi ķīmisks kodinātājs. Tomēr neko daudz viņš neuzzi­nāja, jo īsais brauciens liftā bija galā un vaja­dzēja doties barokamerā.

Kuģa iekšiene bija apgaismota: tehniķi jau bija paspējuši ieslēgt avārijas ģeneratoru, ko darbināja saspiests gaiss. Neparasti smalkas smiltis biezākā kārtā bija sakrājušās tikai augstā sliekšņa tuvumā. Vējš bija tās sapūtis šeit pa puspievērto lūku. Gaiteņos smilšu ne­bija nemaz. Trešā stāva telpas atklājās atnā­cēju skatieniem tīras, spodras, spilgti apgais­motas, šur tur mētājās kāds pamests priekš­mets — skābekļa maska, plastmasas šķīvis, grāmata, kombinezona daļa, — bet tā tas bija tikai trešajā stāvā. Zemāk, kartogrāfiskajās un zvaigžņu kabīnēs, kopkajītēs, komandas kabīnēs, radiolokatoru telpās, jaudas galve­najā sadalītājā, gaiteņos un satiksmes ejās valdīja neizskaidrojams haoss.

Vēl drausmīgāku ainu viņi ieraudzīja vadī­bas kabīnē. Tur ekrānos vai mēraparātos ne­bija nevienas veselas rūts. Bez tam, tā kā visu aparātu stikli bija izgatavoti no masas, kas nedod lauskas, apbrīnojami spēcīgi triecieni bija tos pārvērtuši sidrabainā pulverī, kas klāja pultis, krēslus, pat vadus un kontaktus. Blakus esošajā bibliotēkā, it kā izsviestas no kāda maisa, mētājās daļēji atritinātas un lie­los, spožos kamolos samudžinātas mikrofilmas, saplēstas grāmatas, salauzti cirkuļi, logaritmu lineāli, spektrālās un analītiskās lentes līdzās kaudzēs sasviestiem lielajiem Kamerona zvaigžņu katalogiem, par kuriem kāds bija īpaši ņirgājies, aizrautīgi, taču ap­brīnojami cītīgi izplēsdams saujām to biezās, cietās plastmasas lapas. Klubā un projekciju zālē tam līdzās ejas bija aizbarikadētas ar saņurcītu drēbju un no atzveltnes krēslu apsituma norautas ādas blāķiem. Vārdu sakot, pēc bocmaņa Ternera izteiciena, tur izskatījās tā, it kā raķetei būtu uzbrucis satrakotu paviānu bars. Ļaudis, kas, redzēdami šos postījumus, bija gluži kā valodu zaudējuši, klīda no viena klāja uz citu. Mazajā navigācijas kabīnē pie sienas gulēja kamoliņā saritinājies izkaltis miris cilvēks, kas bija tērpts audekla biksēs un notraipītā kreklā. Tagad to klāja brezents, ko tam bija uzmetis kāds tehniķis, kurš bija tur iegājis pirmais. īsteni tā bija mūmija ar kauliem piekaltušu nobrūnējušu ādu.

Rohans atstāja «Kondoru» viens no pēdē­jiem. Reiba galva, mocīja nelabums, kuru viņš ar visu gribas spēku centās nomākt. Viņam šķita, ka ir pamodies no šausmīga, neticama sapņa. Taču cilvēku sejas visapkārt pārliecināja viņu, ka redzētais ir īstenība. Tika noraidītas īsas radiogrammas «Neuzvarama­jam». Daļa komandas palika pie pamestā ļļ «Kondora», lai tur šo to sakārtotu. Tomēr pirms tam Rohans bija licis rūpīgi nofotogra; fēt visas kuģa telpas un sastādīt precīzu tur konstatētā stāvokļa aprakstu.

Viņi atgriezās ar Balminu un Gārbu, vienu no biofiziķiem; transportiera vadītājs bija Jargs. Viņa platā, allaž smaidošā seja šķita sakritusi un satumsusi. Daudztonnīgā mašīna kustējās rāvieniem, tās gaita nepavisam neatgādināja parasto, vienmērīgo pieredzējušā vadītāja braukšanu: transportieris līkumoja; starp kāpām, mezdams sāņus milzīgas smilšustrūklas. Pa priekšu brauca energobots bez apkalpes, nodrošinādams viņiem spēka lauka aizsegu. Visi klusēja; katrs domāja savu domu. Rohans gandrīz vai baidījās no tikša­nās ar astrogatoru, jo nezināja, ko īsti vi­ņam teikt. Vienu no bezjēdzībā un ārprātā visšausmīgākajiem atklājumiem Rohans paturēja pie sevis. Astotā.stāva vannas istabā viņš bija atradis ziepju gabalus ar skaidrām cilvēka zobu pēdām. Bet tur taču nevarēja būt bads, noliktavas bija pilnas ar neskartiem pārtikas krājumiem, pat piens saldētavās bija lieliski saglabājies.

Pusceļā viņi uztvēra radiosignālus, ko rai­dīja kāda maza pašgājēja mašīna. Atstādama aiz sevis putekļu sienu, tā drāzās viņiem pretī. Viņi samazināja ātrumu, un otrā mašīna apstājās. Tajā sēdēja divi cilvēki: jau padzī­vojušais tehniķis Magdovs un neirofiziologs Sakss. Rohans izslēdza spēka lauku, un viņi varēja sarunāties tieši. Jau pēc viņa aizbrauk­šanas «Kondora» hibernatorā esot atrasts iesaldēts cilvēks. Šo cilvēku varbūt vēl varētu atdzīvināt, tāpēc Sakss veda no «Neuzvara­mā» visu nepieciešamo aparatūru. Rohans no­lēma braukt Saksam līdz, motivēdams šo lēmumu ar to, ka zinātnieka mašīnai nebija spēka lauka aizsega. Patiesībā viņš tomēr bija apmierināts, ka saruna ar Horpahu tiks at­likta. Mašīna apgriezās un, kuļot smiltis, viņi aizjoņoja atpakaļ.

Ap «Kondoru» valdīja rosme. No smiltīm joprojām vilka ārā visdažādākos priekšmetus. Nostāk, zem baltiem palagiem, rindā gulēja līķi, to bija jau pāri par divdesmit. Brauktuve darbojās, pat «Kondora» stāvvietu reaktors jau deva strāvu. Pēc saceltā putekļu mākoņa viņus pamanīja jau iztālēm un atvēra eju cauri spēka laukam. Te bija arī ārsts, mazais doktors Nigrens, bet viņš negribēja viens pats sīkāk izmeklēt hibernatorā atrasto cilvēku. Rohans, izmantodams savas privilēģijas — jo šeit viņš bija komandiera vietā, — devās abiem ārstiem līdz uz kuģi; salauztās mēbe­les, kas pirmīt bija aizsprostojušas ceļu uz Inbernatoru, tagad jau bija novāktas. Termo­metri rādīja mīnus septiņpadsmit grādu. Ārsti, pamanījuši to, zīmīgi palūkojās viens otrā, bet arī pats Rohans tik daudz sajēdza hibernācijā, lai saprastu, ka temperatūra tādai nāves formai, no kuras iespējama atgriešanās dzīvē, ir pārāk augsta, turpretī hipotermiskai jam miegam — pārāk zema. Bija maz ticams, ka cilvēks hibernatorā ticis speciāli sagatavots, lai paliktu dzīvs attiecīgi radītos vides apstākļos, drīzāk gan bija jādomā, ka viņš tur nokļuvis nejauši, tikpat neizprotamā un nejē­dzīgā kārtā, kada bija raksturīga visam pārējam uz «Kondora». Tiešām, kad viņi jau uz­vilka termostatiskos skafandrus un, atgriezuši skrūvratus, atvēra smago lūkas vāku, tad ieraudzīja uz grīdas knūpus guļam vienā veļā tērptu cilvēku izplestām rokām.

Rohans palīdzēja ārstiem pārnest ķermeni uz mazu polstētu galdu zem trim bezēnas spuldzēm. Tas īsteni nebija operāciju galds,, bet kušete sīkām procedūrām, kādas reizēm nākas izdarīt hibernatorā. Rohans baidījās ieraudzīt šī cilvēka seju, jo viņš pazina dau­dzus no «Kondora» ļaudīm. Taču šis nebija pazīstams. Ja tā locekļi nebūtu tik ledaini auksti un stīvi, varētu likties, ka atrastais cil­vēks guļ. Acu plaksti bija aizvērti, āda sau­sajā un hermētiskajā kabīnē pat nebija zaudējusi dabisko krāsu, vienīgi tā bija bāla. Tačui zemādas audi bija pilni mikroskopisku ledus: kristāliņu. Abi ārsti, nebilzdami ne vārda, atkal sapratās ar skatieniem. Tad viņi sākaj sagatavot savus instrumentus. Rohans apsēdās uz kādas tukšas gultas. Rūpīgi uzklātas, tās bija izvietotas divās garās rindās; hibernatorā valdīja parastā absolūtā kārtība. Šad un tad iešķindējās instrumenti, ārsti sačuk­stējās, beidzot Sakss, aiziedams no galda, noteica:

— Neizdosies.

— Miris, — izdvesa Rohans, drīzāk izteik­dams vienīgo iespējamo secinājumu, kas iz­rietēja no arsta vārdiem, nekā jautādams. Pa tam Nigrens bija piegājis pie klimatizatora pults. Pēc brīža gaisu savirmināja silta vēs­ma. Rohans bija piecēlies, lai ietu projām, kad pamanīja, ka Sakss atgriežas pie galda. Pa­cēlis no grīdas nelielu melnu somu, ārsts at­vēra to, un Rohans ieraudzīja aparātu, par kuru jau daudzkārt bija dzirdējis, bet kurš viņa klātbūtnē nekad nebija likts lietā. Sakss ļoti mierīgi, rūpīgi atritināja vadu kamolus; vadu galos bija plakani elektrodi. Pielicis sešus elektrodus pie mirušā galvas, viņš fik­sēja tos ar elastīgu lenti. Tad pietupies iz­ņēma no somas trīs pārus austiņu. Uzlicis sev austiņas un arvien vēl noliecies, viņš sāka gro­zīt futrālī palikušā aparāta kloķus. Ārsta seja ar aizvērtajām acīm saspringa. Pēkšņi viņš sarauca uzacis, noliecās vēl zemāk, pieturēja ar roku kloķi un tad strauji noņēma austiņas.

— Kolēģi Nigren, — Sakss ierunājās pavi­sam dīvainā balsī. Mazais doktors paņēma no viņa austiņas.

— Kas? … — aizturējis elpu, drebošām lūpām čukstēja Rohans. Aparātu sauca par «aizkapa fonendoskopu», vismaz kosmonautu žargonā. Ja cilvēks bija miris nesen vai arī

ja organismā nebija sācies trūdēšanas pro­cess — kā tas zemās temperatūras dēļ bija šajā gadījumā, — ar šo aparātu varēja «iz­klausīt smadzenes» vai, pareizāk, uztvert to, kas pēdējos mirkļos bija nodarbinājis mirušā prātu.

Aparāts raidīja elektriskos impulsus galvas­kausa dziļumos; tie plūda pa vismazākās pre­testības ceļu, tas ir, pa tām nervu šķiedrām, kas pirms agonijas funkcionāli bija savstar­pēji saistītas. Rezultāti nekad nebija droši, taču klīda baumas, ka šādā veidā ne vienu reizi vien esot izdevies gūt ārkārtīgi svarīgu informāciju. Pašreizējā situācijā, kad tik daudz bija atkarīgs no tā, vai noslēpuma plī­vurs, kas klāja «Kondora» traģēdiju, tiks at­segts, lietot «aizkapa fonendoskopu» bija ne­pieciešams. Rohans jau apjēdza, ka neirologs nemaz nebija cerējis atdzīvināt nosalušo cil­vēku un patiesībā bija atbraucis tikai tādēļ, lai dzirdētu, ko viņam paziņos mirušā sma­dzenes. Rohans stāvēja nekustīgi, juzdams dīvainu sausumu mutē un smagus sirdspuk­stus, kad Sakss pasniedza viņam otru austiņu pāri. Ja šis žests nebūtu tik vienkāršs un da­bisks, viņš neuzdrošinātos tās uzlikt, taču uzlika, redzēdams, cik mierīgi savām tumša­jām acīm viņu uzlūko Sakss, kas bija nome­ties uz viena ceļa pie aparāta, vieglītēm grozī­dams pastiprinātāja rokturi.

Sākumā Rohans nedzirdēja nekā, izņemot vāju strāvas zuzēšanu, un patiesībā juta tā kā atvieglojumu, jo viņš negribēja neko dzirdēt. Pats to neapjauzdams, Rohans vēlē­jās, lai šī nepazīstamā cilvēka smadzenes būtu mēmas kā akmens. Sakss, pieceldamies no grī­das, sakārtoja viņam uz galvas austiņas. Tad Rohans cauri gaismai, kas krita uz kabīnes balto sienu, ieraudzīja ainavu — pelēka, it kā pelniem nobārstīta, miglaina, tā vīdēja ne­nosakāmā attālumā. Viņš neviļus pievēra plakstus, un tad nule skatītais kļuva gandrīz skaidrs. Likās, tas bija kāds kuģa gaitenis ar caurulēm pie griestiem; visā platumā gai­teni bija aizsprostojuši cilvēku ķermeņi. Šķita, ka tie kustas, bet patiesībā drebēja un viļņoja ainava.. Cilvēki bija puskaili, tērpti skrandās, bet viņu nedabiski balto ādu klāja tādi kā tumši punkti vai varbūt izsitumi. Iespējams, ka arī šī parādība bija tikai nejaušs blakus efekts, jo tādi paši melni komatiņi mudžēt mudžēja uz grīdas un sienām. Visa šī ainava kā neskaidra fotogrāfija, kas uzņemta caur biezu plūstoša ūdens slāni, ļodzījās, izstiepās, saraucās un viļņoja. Šausmu pārņemts, Ro­hans pēkšņi atvēra acis; ainava izbālēja un gandrīz vai izzuda, vienīgi tās ēna vēl aizse­dza spuldžu spēcīgo gaismu. Bet Sakss atkal pieskārās aparāta" rokturiem, un Rohans sa­klausīja — it kā pats savā galvā — vāju čuk­stēšanu: «… ala… ama … lala … ala… ma … mamma …»

Un vairāk nekā. Pastiprinātājā strāva pēk­šņi ieņaudējās, iedūcās un piepildīja austiņas ar gaudoņu, kas atkārtojās kā nevaldāmas žagas, kā mežonīgi, ņirdzoši un briesmīgi smiekli. Bet tā bija tikai strāva, heterodīns bija sācis ģenerēt pārāk spēcīgas vibrācijas …

Sakss saritināja vadus, iebāza tos somā, bet Nigrens, pacēlis palaga stūri, uzmeta to miru­šajam, kura līdz šim aizvērtās lūpas varbūt siltuma ietekmē (hibernatorā jau bija gandrīz karsts — vismaz Rohanam pa muguru plūda sviedri) mazliet pavērās, radot ārkārtīga iz­brīna izteiksmi tā sejā. Un tādas tās pazuda zem baltā līķauta.

— Runājiet jel kaut ko . .. Kāpēc jūs neko nesakāt?! — Rohans eksplodēja. Sakss savilka futrāļa siksnas, piecēlās un pienāca pie viņa.

— Lūdzu, savaldieties, navigator…

Rohans piemiedza acis, sažņaudza dūres;

viņa piepūle bija tikpat liela, cik veltīga. Kā parasti šādos brīžos, viņā modās niknums. To savaldīt bija visgrūtāk.

— Piedodiet… — viņš nomurmināja.

— Tātad, ko tas īsti nozīmē?

Sakss atpogāja plato skafandru, kas nokrita uz grīdas, un šķietamais diženums izzuda. Tas atkal bija kalsns, sadudzis cilvēks ar šaurām krūtīm, smalkām, nervozām rokām.

— Es nezinu vairāk kā jūs, — viņš sacīja.

— Un varbūt pat mazāk.

Rohans neko nesaprata, bet pieķērās ārsta pēdējiem vārdiem.

— Kā …? Kāpēc mazāk?

— Tāpēc, ka es te neesmu bijis — neko ne­esmu redzējis, izņemot šo līķi. Jūs te bijāt jau no rīta. Vai redzētais jums neko neizsaka?

— Nē. Viņi — viņi kustējās. Vai viņi tad

vēl bija dzīvi? Un kas bija tie . . . Šie planku miņi …

— Viņi nekustējās. Tas bija optisks mans Engrammas tiek fiksētas tāpat kā fotoattēli Reizēm vairākas ainas projicējas cita citai virsū, šai gadījumā tas tā nebija.

— Bet šie plankumiņi? Vai tie arī ir optisks māns?

— Nezinu. Viss var būt. Bet man liekus, ka ne. Ko jūs par to domājat, Nigren?

Mazais ārsts jau bija novilcis skafandru.

— Nezinu, — viņš sacīja. — Varbūt tas nebija artefakts. Uz griestiem to nebija, vai ne?

— Plankumiņu? Nē. Tikai uz viņiem … un uz grīdas. Un daži uz sienām . ..

— Ja tā būtu bijusi otra projekcija, tā, šķiet, klātu visu ainavu, — sacīja Nigrcns.

— Bet tas nav droši. Pārāk daudz nejau­šību ir šādos fiksējumos …

— Bet balss? Šī… šī lalināšana? — izmi­sīgi taujāja Rohans.

— Viens vārds bija skaidrs: «mamma». Vai jūs to dzirdējāt?

— Jā. Bet tur bija vēl kaut kas. «Ala»… «lala» … — tas atkārtojās .. .

— Atkārtojās tāpēc, ka es izklausīju visu galvvidus garozu, — Sakss noņurdēja. — Tas ir, visu dzirdes atmiņas apvidu, — viņš pa­skaidroja Rohanam. — Tas bija tas neparas­tākais …

— Šie vārdi?

— Nē. Nevis šie vārdi. Mirstošais var domāt par kaut ko; ja viņš domātu par māti, tas būtu pat pilnīgi normāli. Bet viņa dzirdes garoza ir tukša. Pilnīgi tukša, vai jūs saprotat?

— Nē. Es neko nesaprotu. Kā tā — tukša?;

— Parasti galvvidus griezumu izpēte nedod rezultātus — Nigrens paskaidroja: — Tur ir pārāk daudz engrammu, pārāk daudz fiksētu vārdu. Tas ir tā, it kā jūs mēģi­nātu lasīt simt grāmatas reizē. Rezultātā rodas haoss. Bet šim, — viņš paskatījās uz iegareno ķermeni zem baltā audekla, — tur nebija nekā. Nekādu vārdu, izņemot šīs dažas zilbes.

— Jā. Es izklausīju apgabalu no sensorā runas centra līdz pat sulcus Rolandi, — teica Sakss. — Tāpēc arī šīs zilbes atkārtojās, tās bija pēdējās saglabājušās fonemātiskās struktūras.

— Bet pārējās? Bet citas?

— Tādu nav, — Sakss, it kā zaudēdams pacietību, ar rāvienu pacēla smago aparātu, tā kā futrāļa ādas rokturis iečīkstējās. — Tādu vienkārši nav un viss. Lūdzu nejautājiet man,, kas ar tām noticis. Sis cilvēks bija zaudējis visu dzirdes atmiņu.

— Bet ainava?

— Tas ir kas cits. To viņš bija redzējis. Viņš varēja pat neapjaust, ko redz, bet foto­aparāts taču arī neko nesaprot un tomēr fiksē to, pret ko ir pavērsts. Bez tam es nezinu, vai viņš kaut ko saprata, vai ne.

— Jūs man palīdzēsiet, kolēģi?

Abi ārsti, nesdami aparātus, izgāja ārā. Durvis aizvērās. Rohans palika viens. Un tad viņu pārņēma tāds izmisums, ka viņš piegāja pie galda, pacēla audeklu,r atmeta to un, at­pogājis mirušā kreklu, kas jau bija atlaidies un kļuvis pilnīgi mīksts, uzmanīgi apskatīja tā krūtis. Viņš nodrebēja, pieskāries ķerme­nim, jo pat āda bija kļuvusi elastīga; audiem atkustot, muskuļi bija tapuši ļengani; vēl ne­sen nedabiski augšup paceltā galva tagad bija nevarīgi noslīgusi, it kā šis cilvēks patiešām gulētu.

Rohans meklēja uz mirušā miesas mīklainas epidēmijas, saindēšanās vai kodienu pēdas, taču neatrada neko. Mirušā kreisās rokas divi pirksti atlaidās, paverot sīku brūcīti. Tās malas bija mazliet vaļā, brūcīte sāka asiņot. Sarkanas lāses krita uz galda baltā putu­plasta seguma. Tas Rohanam bija par daudz. Pat neapklājis mirušo, viņš izskrēja no kabī­nes un, grūstīdams pie tās durvīm sadrūzmējušos, metās uz galveno izeju, it kā kāds viņam dzītos pakaļ.

Jargs apturēja viņu pie barokameras, palī­dzēja uzlikt skābekļa aparātu, pat iemuti iesprauda viņam mutē.

— Nekas nav zināms, navigator?

— Nē, Jarg. Nekas. Nekas!

Viņš nezināja, ar ko kopā brauca liftā lejup. Mašīnu motori kauca tukšgaitā. Vējš pastipri­nājās, un smilšu viļņi brāzās pret grubuļaino un nelīdzeno kuģa korpusu. Rohans bija galīgi aizmirsis tā dīvainās rētas. Viņš piegāja pie kuģa pakaļgala un, mazliet pastiepies, ar pirk­stu galiem pieskārās biezajam metālam. Bru­ņas bija kā klints, jā — tieši kā vecas, sadēdējušas klints virsma, kuru klāja cieti grubuļi. Viņš redzēja starp transportieriem inženiera Ganonga slaido augumu, bet pat nemēģināja jautāt, ko tas domā par šo fenomenu. Inže­nieris zināja tikpat daudz, cik viņš pats. Tas ir — neko. Neko.

Viņš atgriezās kopā ar vairākiem cilvēkiem, sēdēdams vislielākā transportiera kabīnē. Kā no liela attāluma viņš dzirdēja to balsis. Boc­manis Terners runāja kaut ko par saindēša­nos, bet citi metās viņam virsū.

— Saindēšanās? Ar ko? Visi filtri ir lie­liskā stāvoklī! Rezervuāros skābekļa papil­nam. Ūdens krājumi neskarti… pārtikas, cik uziet.. .

— Vai jūs redzējāt, kā izskatījās tas, kuru mēs atradām mazajā navigācijas kabīnē? — jautāja Blanks. — Es viņu reiz pazinu … Tagad gan neparko viņu nebūtu sazīmējis, bet viņam bija tāds gredzens…

Neviens neatbildēja.

Pārradies bāzē, Rohans devās tieši pie Horpaha. Pēdējais, noskatījies televīzijas pārraidi un iepazinies ar agrāk atgriezušās grupas ziņojumiem, kā ari ar atvestajiem vairākiem simtiem fotouzņēmumu, jau orien­tējās situācijā. Rohans neviļus sajuta atvieg­linājumu, ka viņam vairs nenāksies sniegt komandierim pārskatu par redzēto.

Astrogators uzmanīgi paskatījās viņā, pie­celdamies no galda, kur uz apvidus kartes gulēja fotogrāfiju kopijas. Lielajā navigācijas kabīnē viņi bija divatā.

— Saņemieties, Rohan, — Horpahs sacīja. — Es saprotu, ko jūs jūtat, bet mums visiem pirmām kārtām nepieciešams veselais saprāts. Un pašsavaldīšanās. Galu galā taču jāno­skaidro, kas tur par lietu.

— Viņiem bija visi drošības līdzekļi: energoboti, lāzeri, izstarotāji. Galvenais antimats stāv turpat kuģim līdzās. Viņu rīcībā bija viss, kas ir arī mums, — kokainā balsī sacīja Rohans. Viņš piepeši apsēdās. — Piedodiet…

Astrogators izņēma no sienas skapīša kon­jaka pudeli.

— Vecumvecs līdzeklis, reizēm tas noder. Iedzeriet, Rohan. To lietoja senāk, kaujaslau­kos …

Rohans klusēdams norija dedzinošo šķid­rumu.

— Es pārbaudīju visu jaudas agregātu kopskaitītājus, — viņš teica tādā tonī, it kā sū­dzētos. — Viņiem neviens nav uzbrucis. Viņi nav pat ne reizes izšāvuši. Vienkārši … vienkārši …

— Sajukuši prātā? — astrogators mierīgi pateica priekšā.

— Es gribētu būt kaut vai par to pārlieci­nāts. Bet kā tas iespējams?

— Vai jūs ieskatījāties kuģa žurnālā?

— Nē. To paņēma Gārbs. Vai tagad tas ir pie jums?

— Jā. Pēc nolaišanās datuma ir tikai četri ieraksti. Tie attiecas uz šīm drupām, kuras jūs pētījāt, un uz … «mušiņām».

— Nesaprotu. Kas par mušiņām?

— To es nezinu. Burtiski ieraksts skan tā, — viņš paņēma no galda atvērtu žur­nālu: «Nekādu dzīvības pazimju uz sausze­mes. Atmosfēras sastāvs . ..» Tālāk seko anallīžu dati… A, te ir… «Pulksten 18.40 otrā pašgājēju izlūkvienība, atgriezdamās no dru­pām, nokļuva lokālā smilšu vētrā ar stipri aktīviem atmosfēriskajiern lādiņiem. Par spīti traucējumiem radiosakarus izdevās nodibi­nāt. Vienība ziņo, ka tā atklājusi lielu dau­dzumu mušiņu, kas mitinās . . .»

Astrogators pārtrauca lasīšanu un nolika žurnālu atpakaļ uz galda.

— Kas tālāk? Kālab jūs nepabeidzāt?

— Tās jau ir beigas. Te apraujas pēdējais ieraksts.

— Un vairāk nekā nav?

— Pārējo jūs varat apskatīt.

Horpahs piebīdīja Rohanam atvērtu žur­nālu. To klāja nesalasāmi ķeburi. Rohans, acis iepletis, blenza līniju mudžeklī.

— Te būtu tā kā «b»… — viņš klusu sacīja.

— Jā, un šis te ir «G». Lielais «G». Gluži kā būtu rakstījis mazs bērns… Vai jums tā neliekas?

Rohans klusēja, turēdams rokā tukšu glāzi, ku ru bija aizmirsis nolikt atpakaļ uz galda. Prātā iekrita nesenās ieceres: viņš bija sapņojis par to, kaut varētu pats vadīt «Neuzvaramo». Tagad viņš bija pateicīgs lik­tenim, ka viņam nebūs jāpieņem lēmums par ekspedīcijas turpmāko likteni.

— Lūdzu izsaukt speciālistu grupu vadī­tājus. Rohan! Mostieties taču!

— Piedodiet. Vai būs apspriede, astrogatora kungs?

— Jā. Lai visi sapulcējas bibliotēkā.

Pēc stundas ceturkšņa visi jau sēdēja lielā kvadrātveida zālē. Tās sienās, kas bija izklā­tās ar krāsainu emalju, atradās grāmatas un mikrofilmas. Visvairāk laikam gan no­māca «Kondora» un «Neuzvaramā» telpu drausmā līdzība. Tas bija saprotams, jo tie taču bija dvīņu kuģi, tomēr Rohans, lai kur arī mestu acis, nevarēja tikt vajā no ārprāta ainām, kas bija ieēdušās viņa atmiņā.

Katram cilvēkam šeit bija sava ierasta vieta. Biologs, ārsts, planetologs, inženieri elektroniķi un sakarnieki, kibernētiķi un fiziķi sēdēja pusaplī izvietotos krēslos, šie de viņpadsmit cilvēki veidoja kuģa stratēģiskās smadzenes. Astrogators vientuļš slavēja zem balta ekrāna, kas bija līdz pusei nolaists.

— Vai visi klātesošie iepazinušies ar situā­ciju uz «Kondora» klāja?

Par atbildi atskanēja daudzbalsīgs «jā».

— Līdz šim brīdim, — iesāka Horpahs, — komandas, kas strādā pie «Kondora», at­radušas divdesmit deviņus līķus. Pašā kuģī ir atrasti trīsdesmit četri, tai skaitā viens, kas bija lieliski saglabājies, jo bija iesal­dēts hibernatorā. Doktors Nigrens, kas tikko atgriezies no turienes, sniegs mums vispā­rīgu atskaiti .. .

— Man nav daudz ko teikt, — piecelda­mies sacīja mazais ārsts un lēnām piegāja pie Horpaha. Nigrens bija galvas tiesu ma­zāks par astrogatoru.

— Mēs atradām tikai deviņus mumificētus līķus. Bez tā, kuru minēja komandieris un kurš tiks pētīts atsevišķi. Pārējie ir skeleti vai skeletu fragmenti, kas izvilkti no smil­tīm. Mumificēšanās notikusi kuģī, kur pastā­vēja tai labvēlīgi apstākļi: ļoti zems gaisa mitrums, praktiski pilnīgs trūdēšanas baktē­riju trūkums un ne visai augsta temperatūra. Līķi, kas atradās zem klajas debess, sāka trūdēt, trūdēšana pastiprinājās lietus perio­dos, jo smiltis šeit satur stipri daudz dzelzs oksīdu un sulfīdu, kas reaģē ar vājām skā­bēm … Taču, manuprāt, šīs detaļas nav bū­tiskas. Ja ir nepieciešams reakciju precīzs atspoguļojums, tad to varētu uzticēt ķīmi­ķiem. Lai nu tas būtu kā būdams, āra apstāk­ļos mumificēšanās nav varējusi notikt vēl jo vairāk tāpēc, ka pievienojās ūdens un tajā izšķīdušo vielu, kā arī smilšu iedarbība, kas turpinājusies gadiem ilgi. Ar to izskaidrojama arī kaulu neparasti gludā virsma.

— Piedodiet, — viņu pārtrauca astroga­tors. — Šobrīd vissvarīgākais ir šo cilvēkubojā ejas cēlonis, doktor . . .

— Nekādu varmācīgas nāves pazīmju nav, vismaz ne uz ķermeņiem, kas saglabājušies vislabāk, — ārsts tūdaļ paskaidroja.

Viņš nevienu neuzlūkoja un likās vērojam kaut ko neredzamu savā pie sejas paceltajā rokā. — Iespaids ir tāds, it kā viņi būtu mi­ruši dabiskā nāvē.

— Un proti?

— Bez ārējas, varmācīgas iedarbības. Daži garie kauli, kas atrasti savrup, ir lauzti, taču šie bojājumi varējuši rasties vēlāk. Lai to noskaidrotu, nepieciešami ilgāki pētījumi. Kam mugurā bijis apģērbs, tiem ne āda, ne skeleti nav bojāti. Nav arī ievainojumu, ja neskaita sīkus ieskrambājumus, kas nekādā ziņā nevarēja būt nāves cēlonis.

— Nu tad kādā veidā viņi gājuši bojā?

— To es nezinu. Varētu domāt, ka no bada vai slāpēm …

— Ūdens un pārtikas krājumi nav izlie­toti, — no savas vietas piezīmēja Gārbs.

— To es zinu.

Kādu brīdi visi klusēja.

— Mumificēšanās vispirms saistīta ar or­ganisma atūdeņošanu, — paskaidroja Nigrens. Viņš vēl joprojām neuzlūkoja nevienu no klātesošajiem. — Taukaudos notiek iz­maiņas, tomēr tās iespējams konstatēt. Bet… šiem cilvēkiem taukaudi praktiski bija zu­duši. Bija tieši tā, it kā viņi būtu ilgi bado­jušies.

— Bet tam, ko atrada hibernatorā, tauk­audi taču bija, — ieteicās Rohans, kurš stā­vēja aiz sēdošajiem.

— Tas tiesa. Tomēr viņš acīmredzot miris nosalstot. Droši vien kaut kādā veidā iekļuvis hibernatorā, varbūt vienkārši aizmidzis tai laikā, kad temperatūra kritās.

— Vai jūs pieļaujat masveida saindēšanās iespēju? — Horpahs ievaicājās.

— Nē.

— Bet doktor… jums nevajadzētu tik kategoriski…

— Esmu par to pārliecināts, — ārsts at­trauca. — Saindēšanās planētas apstākļos var notikt vai nu caur plaušām, ieelpojot gā­zes, caur gremošanas traktu, vai arī caur ādu. Vienam no līķiem, kas bija vislabāk sa­glabājies, bija uzlikts skābekļa aparāts. Balonā bija skābeklis. Tā būtu pieticis vēl vairākām stundām …

«Tas tiesa,» Rohans nodomāja. Viņš at­minējās šo cilvēku, tā galvaskausam cieši piegulošo ādu ar brūnganiem plankumiem uz vaigu kauliem, acu dobumus, no kuriem bira smiltis.

— Sie cilvēki nav varējuši apēst neko sa­indētu, tāpēc ka te vispār nav nekā ēdama. Tas ir, uz sauszemes. Bet ar zveju okeānā tie nav nodarbojušies. Katastrofa notikusi drīz pēc nolaišanās. Viņi bija paguvuši izsū­tīt tikai vienu patruļu uz drupām. Tas bija viss. Bet te jau es redzu Makminu. Kolēģi Min, vai jūs pabeidzāt?

— Jā, — durvīs stāvēdams, atteica bioķī­miķis. Visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Makmins izgāja starp sēdētāju rindām un nostājās līdzās Nigrenam. Garo laboratori­jas halātu viņš vēl nebija novilcis.

— Vai jūs izdarījāt analīzes?

— Jā.

— Doktors Makinins pētīja tā cilvēka līķi. kas bija atrasts hibernatorā, — Nigrens pa­skaidroja. — Varbūt jūs tūlīt pateiksiet, ko esat atklājis?

— Neko, — sacīja Makmins. Viņam bija tik gaiši mati, ka tos varēja noturēt par sir­miem, un tādas pašas acis. Lieli vasaras rai­bumi klāja pat plakstus. Bet šobrīd viņa garā zirga seja nevienam nelikās smieklīga.

— Nav atrastas nekādas organiskas vai neorganiskas indes. Visi šūnu enzimātiskie kompleksi ir normālā stāvoklī. Asinis normas robežās. Kuņģī sagremotas sausiņu un kon­centrātu atliekas.

— Kā tad viņš gājis bojā? — Horpahs jautāja, joprojām tikpat mierīgs.

— Gluži vienkārši nosalis, — Makmins atbildēja un tikai tagad pamanīja, ka nav novilcis halātu. Viņš atsprādzēja to un no­svieda līdzās stāvošajā brīvajā krēslā —glu­mais audums noslīdēja uz grīdas.

— Tātad, kādas ir jūsu domas, kungi? — neatlaidīgi atsāka astrogators.

— Man nav nekādu, — sacīja Makmins. — Zinu tikai vienu, šie cilvēki nebija sain­dējušies.

— Vai nevarētu būt runa par kādu ātri sairstošu radioaktīvu vielu? Vai cieto staro­jumu?

— Cietais starojums letālās devās atstāj pēdas: asins izplūdumus, petehijas, izmaiņas asinsainā. Šeit šādu izmaiņu nav. Un nav arī tādas radioaktīvas vielas, kas, ievadīta letālā devā pirms astoņiem gadiem, varētu izzust bez pēdām. Radioaktivitātes fons šeit ir ze­māks nekā uz Zemes. «Kondora» ļaudis nav sadūrušies ne ar kādu radioaktivitātes formu. Par to es galvoju.

— Bet kaut kas taču viņus nonāvējis! — pacēla balsi planetologs Balmins.

Makmins klusēja. Nigrens kaut ko viņam klusu pateica. Bioķīmiķis pamāja ar galvu un garām sēdētāju rindām devās ārā. Tad arī Nigrens nokāpa no paaugstinājuma un apsēdās savā vietā.

— Nepatīkama lieta, — sacīja astrogators. — Skaidrs ir viens — uz biologu palīdzību mēs nevaram cerēt. Vai kādam ir vēl kas sakāms?

— Jā.

Piecēlās Sarners, atomfiziķis.

— «Kondora» bojā ejas izskaidrojums slēpjas viņā pašā, — viņš iesāka, ar savām asajām vanaga acīm uzlūkodams visus pēc kārtas. Pretstatā melnajiem matiem varavīk­snenes viņam bija gandrīz vai baltas.

— Es gribu teikt, ka tas tur ir, vienīgi mēs pagaidām nevaram to pamanīt un atšifrēt. Haoss kabīnēs, neskarti krājumi, līķu stāvok­lis un izvietojums, instalācijas bojājumi — tas viss kaut ko nozīmē.

— Ja jums nekā vairāk nav ko teikt… — Gārbs vīlies izmeta.

— Pacietību. Mēs taustāmies pa tumsu.

Tāpēc jāmeklē kāds ceļš. Pagaidām zinām ļoti maz. Man ir tāds iespaids, ka mums trūkst vīrišķības atsaukt atmiņā vienu otru lietu, ko redzējām uz «Kondora» klāja. Tā­pēc mēs tik ietiepīgi atkal un atkal atgrieža­mies pie hipotēzes par saindēšanos un mas­veida ārprātu, ko tā izraisījusi. Mūsu pašu interesēs — kā arī bojā gājušo dēļ — tomēr jānoskaidro līdz galam visi fakti. Es lūdzu vai, pareizāk sakot, kategoriski pieprasu, lai katrs no mums pateiktu šeit, uz vietas, kas viņu «Kondorā» visvairāk satraucis. Ko viņš citkārt nebūtu pateicis nevienam. Ko viņš bija nolēmis nodot aizmirstībai.

Sarners apsēdās. Rohans pēc īsas iekšē­jas cīņas pastāstīja par tiem ziepju gaba­liem, ko viņš bija ievērojis vannas istabā.

Pēc tam piecēlās Grailevs. Zem saplēstu karšu un grāmatu kaudzēm bijis papilnam sakaltušu izkārnījumu.

Kāds cits pateica par konservu kārbu, uz kuras bija redzamas zobu pēdas, — it kā kāds būtu mēģinājis grauzt skārdu. Gārbu visvairāk šausmināja ķeburi kuģa žurnālā un piezīme par «mušiņām». Bet tas vēl ne­bija viss.

— Pieņemsim, ka no tektoniskās plaisas «pilsētā» izplūda indīgu gāzu vilnis un vējš to atnesa līdz raķetei. Ja neuzmanības dēļ lūka bija palikusi pavērta . ..

— Pavērta bijusi tikai ārējā lūka, kolēģi Gārb. Par to liecina smiltis barokamerā. Iek­šējā bijusi ciet. ..

— Viņi varēja to aizvērt pēc tam, kad jau bija sākuši just indīgo gāzu iedarbību …

— Bet tas taču nav iespējams, Gārb. Iek­šējo lūku jūs neatvērsiet, kamēr ārējā ir vajā. Lūkas veras pamīšus, jo tādējādi tiek izslēgta jebkura neuzmanība vai nevīžība …

— Bet skaidrs ir viens, proti, tas noticis pēkšņi. Masveida ārprāts… Es jau neru­nāju par to, ka lidojuma laikā tukšumā mēdzbūt psihozes gadījumi, bet tie nekad nav vē­rojami uz planētām, turklāt vēl burtiski da­žas stundas pēc nolaišanās. Tik plaša un visu komandu pārņēmuša ārprāta iemesls varēja būt tikai saindēšanās …

— Vai arī infantilitātes iestāšanās, — pie­zīmēja Sarners.

— Kā? Ko jūs teicāt? — Gārbs apstulba.

— Vai tas varbūt ir … joks?

— Es nejokoju šādā situācijā. Ierunājos par infantilitāti, tāpēc ka neviens cits par to neieminējās. Un tomēr — šie ķeburi kuģa žurnālā, šie sadīrātie zvaigžņu atlanti, šie ar pūlēm uzskricelētie burti… jūs jau tos redzējāt, vai ne?

— Bet ko tas nozīmē? — jautāja Nigrens.

— Vai tā būtu īpaša saslimšana?

— Nē. Tādas droši vien nav, vai ne, dok­tor?

— Noteikti nav.

Atkal iestājās klusums. Astrogators svār­stījās.

— Tas mūs var novirzīt no īstā ceļa. Nekroptiskās izklausīšanas rezultāti nekad nav

droši. Bet tagad es nezinu, vai mums vēl kaut kas varētu kaitēt. Doktor Saks …

Neirofiziologs aprakstīja ainu, kādu bija devušas hibernatorā nosalušā cilvēka sma­dzenes, un, protams, neaizmirsa piebilst par zilbēm, kas bija saglabājušās nelaiķa dzir­des atmiņā. Stāstījums izraisīja veselu gūzmu jautājumu, to krustugunis sasnie­dza pat Rohanu, jo arī viņš bija piedalījies eksperimentā. Taču viņi neko nenoskaid­roja.

— Sie plankumiņi asociējas .ar «muši­ņām» … — sacīja Gārbs. — Pagaidiet. Bet varbūt nāves cēloņi bijuši dažādi? Pieņem­sim, ka komandai uzbrukuši indīgi kukaiņi, galu galā sīka dzēliena pēdas murnificētā ādā nav iespējams konstatēt. Bet tas, kurš tika atrasts hibernatorā, vienkārši bija mēģi­nājis glābties no šiem kukaiņiem, lai izvai­rītos no biedru likteņa … un nosala.

— Bet kāilab pirms nāves viņš sasirga ar amnēziju?

— Tas ir atmiņas zudums, vai ne? Vai to izdevās konstatēt pilnīgi droši?

— Tikpat droši, cik droši ir nekroptisko analīžu rezultāti.

— Bet kādas ir jūsu domas attiecībā uz šo hipotēzi par kukaiņiem?

— Lai šajā jautājumā izsakās Lauda.

Tas bija kuģa Galvenais Paleobiologs; viņš stāvēja, gaidīdams, kamēr visi apklu­sīs.

— Tā nebūt nav nejaušība, ka mēs neesam ierunājušies paf šīm «mušiņām». Ikviens, kas kaut cik orientējas bioloģijā, zina, ka ne­kādi organismi nespēj dzīvot ārpus noteikta biotopa, tas ir, augstākas kārtas kompleksa! kuru veido ārējā vide un visas tajā mītošās sugas. Tā tas ir visā mums pazīstamajā Kos­mosā. Dzīvība vai nu rada milzīgu formu dažādību, vai arī nerodas nemaz. Kukaiņi nevarētu parādīties, ja vienlaikus nebūtu at­tīstījušies sauszemes augi, citi organismi, bezmugurkaulnieki un tā tālāk. Es neizklās­tīšu jums vispārīgo evolūcijas teoriju, do­māju, ka būs gana, ja apgalvošu, ka tas nav iespējams. Te nav nekādu indīgu mušu nedz citu posmkāju — plēvspārņu vai zirnekļvei­dīgo. Nav arī nekādu viņiem radniecīgu formu.

— Kā jūs varat būt par to tik pārlieci­nāts! — iesaucās Balrnins.

— Ja jūs būtu mans skolnieks, Balmin, jūs nebūtu nokļuvis uz šī kuģa, tikai tāpēc vien, ka nevarētu nokārtot pie manis pārbaudī­jumu, — sacīja nesatricināmais paleobiologs, un klātesošie neviļus pasmaidīja. — Es ne­zinu, kā jums ir ar planetoloģiju, bet evolu­cionārajā bioloģijā jums ir divnieks!

— Nu jau tas sāk atgādināt tipisku speciā­listu strīdu… vai ir vērts tam tērēt lai­ku? … — kāds pačukstēja Rohanam aiz muguras. Rohans pagriezās un ieraudzīja plato, iedegušo Jarga seju; tas viņam sazvēr­nieciski pamirkšķināja.

— Tad varbūt tie nav vietējas cilmes kukaiņi, — tiepās Balmins, — varbūt tie at­vesti no citurienes …

— No kurienes tad?

— No Novas planētām . ..

Tagad visi sāka runāt cits caur citu. Pa­gāja labs brīdis, līdz sapulcējušos izdevās nomierināt.

— Kolēģi! — sacīja Sarners. — Es zinu, no kā Balmins aizguvis savu ideju. No dok­tora Graleva …

— Ko lai dara — es nenoliedzu, ka esmu tās autors, — attrauca fiziķis.

— Lieliski. Pateiksim atklāti, ka tādu greznumu kā ticami skanošas hipotēzes mēs vairs nevaram atļauties, ka mums nepiecie­šamas neprātīgas hipotēzes. Lai arī tā būtu. Biologu kungi! Pieņemsim, ka kāds kuģis no Novas planētas atvedis šurp turienes kukai­ņus … Vai tie varētu piemēroties vietējiem apstākļiem?

— Ja hipotēzei jābūt neprātīgai, tad va­rētu gan, — Lauda piekrita, nepieceldamies no krēsla. — Bet pat neprātīgai hipotēzei ir jāizskaidro viss.

— Proti?

— Proti, tai jāizskaidro, kas ir sacauru­mojis «Kondora» ārējo apvalku un turklāt vēl tā, ka, pēc mūsu inženieru izteikumiem, kuģis vispār nebūs spējīgs lidot bez loti pa­matīga remonta. Vai jūs varbūt domājat, ka kādi kukaiņi pielāgojušies tādai barībai kā molibdena kausējumam, kas ir viena no vis­cietākajām vielām visā Kosmosā. Inženieri

Petersen, kas var sadrupināt šādu ap­valku?

— Ja tas ir labs kausējums, praktiski ne­kas, — sacīja Galvenā Inženiera vietnieks. — Tajā var gan mazliet ieurbties ar diman­tiem, bet šim nolūkam vajadzētu tonnām urbju un tūkstoš stundu laika. Tad jau drī­zāk ar skābēm. Turklāt ar neorganiskām, bet to iedarbībai nepieciešama vismaz divi tūk­stoši grādu temperatūra un attiecīgu katali­zatoru klātiene.

— Bet kas, pēc jūsu domām, sacaurumo­jis «Kondora» apvalku?

— Man nav ne jausmas. Izskatās tieši tā, it kā kuģis būtu iegremdēts pietiekami kar­stā skābes vannā. Bet kā to varētu izdarīt bez plazmas lokspuldzēm un bez katalizato­riem — to es nevaru iedomāties.

— Te nu ir jūsu «mušiņas», kolēģi Balmin, — Lauda noteica un apsēdās.

— Pēc manām domām, nav nekādas, jēgas turpināt diskusiju, — atsaucās astrogators, kas līdz šim bija klusējis. — Varbūt vēl bija par agru to iesākt. Mums neatliek nekas cits kā turpināt pētījumus. Sadalīsimies trijās grupās. Viena dosies uz drupām. Otra — uz «Kondoru», bet trešā veiks dažus ekspedīci­jas braucienus rietumu tuksnesī. Tas ir mūsu iespēju maksimums, jo pat tad, ja izdosies iedarbināt dažas «Kondora» mašīnas, es ne­varu dot vairāk par četrpadsmit energobotiem, tā ka trešā pakāpe mums joprojām obli­gāti jāievēro.