Neuzvaramais

Drupas

«Neuzvaramais» nolaidās rūpīgi izraudzītā vietā, gandrīz sešus kilometrus uz ziemeļiem no tā saucamās «pilsētas» ārējās robežas. No vadības kabīnes tā bija gluži labi saska­tāma. Iespaids, ka tās ir mākslīgi radītas konstrukcijas, bija pat spēcīgāks, nekā ap­lūkojot fotonovērotāja izdarītos uzņēmumus. Stūrainas, pie pamatnes parasti platākas nekā virsotnē, nevienāda augstuma, melni pelēkas, vietumis ar metālisku spīdumu — tās stiepās daudzus kilometrus garā joslā, bet pat visspēcīgākais tālskatis nevarēja iz­šķirt detaļas; vienīgi šķita, ka vairums šo celtņu ir caurumotas kā siets.

Šoreiz atdziestošo sprauslu metāliskā gārdzoņa vēl nebija apklususi, kad kuģis no sa­vām iekšām izstūma nobrauktuvi un celtņa karkasu un apjozās ar energobotu gredzenu, bet neko vairāk arī neuzsāka. Kādā vietā, kas atradās tieši iepretī «pilsētai» (stāvot uz zemes, tā nebija saskatāma aiz zemu pakalnu grēdas), spēka lauka iekšienē sakoncentrējās piecas apvidus mašīnas, kurām pievienojās gandrīz divreiz par tām lielāks, briesmīgai vabolei līdzīgs soļojošs antimatērijas izstarotājs ar zilganiem segspārniem.

Operatīvās grupas komandieris bija Ro­hans. Viņš stāvēja, izslējies pirmās apvidus mašīnas atvērtajā tornitī, gaidīdams, kad pēc pavēles, ko pārraidīs no «Neuzvaramā» klāja, tiks atvērta eja caur spēka lauku. Divi inforoboti divos tuvākajos pakalnos, norādot ceļu, izšāva nedziestošu zaļu raķešu virteni, un, sakārtojusies divās rindās, mazā kolona ar Rohana mašīnu vadībā devās uz priekšu.

Dobji dūca mašīnu motori, no milzu balonriepu apakšas uzšāvās smilšu strūklas; div­simt metru pirms vadošās apvidus mašīnas, neskarot zemi, virzījās izlūkrobots, kas atgā­dināja saplacinātu šķīvi ar trīsošiem taustek­ļiem. Gaisa strūklas šļācās no izlūkrobota apakšas, savandīja kāpu virsotnes, un šķita, ka, virzīdamies tām garām, robots aizdedzina tur neredzamu uguni. Saceltie putekļi ilgi nenosēdās gandrīz vai nekustīgajā gaisā un, ko­lonai braucot tālāk, iezīmēja tās ceļu ar sarka­nīgu virmojošu vērpeti. Mašīnu mestās ēnas kļuva arvien garākas, tuvojās vakars. Kolona pabrauca garām tādam kā daļēji aizbērtam krāterim un pēc divdesmit minūtēm sasniedza drupas. Šeit ierinda pārkārtojās. Trīs mašīnas bez cilvēkiem izbrauca ārpus spēka lauka un iededza spilgti zilas ugunis par zīmi, ka tās izvejdojušas vietēju spēka lauku. Uz šo kus­tīgo aizsegu pārvietojās divas mašīnas ar cil­vēkiem. Piecdesmit metrus aiz tām, soļodams uz savām divus stāvus augstajām, saliekta­jām kājām, virzījās milzīgais antimatērijas izstarotājs. Pēkšņi pēc kāda smiltīm apbērta it kā saraustītu metāla trošu vai stiepļu mu­džekļa pārvarēšanas nācās apstāties, jo viena no izstarotāja ekstremitātēm caur smiltīm bija iestrēgusi neredzamā plaisā. Divi arktani nolēca no komandiera mašīnas un atbrīvoja iestigušo milzeni. Tad kolona turpināja ceļu.

Tas, ko viņi pirmāk bija nosaukuši par pil­sētu, patiesībā nemaz neatgādināja Zemes ap­dzīvotās vietas. Nezin cik dziļi iegrimuši ceļo­jošajās kāpās, augšup slējās tumši masīvi ar sukām līdzīgu spurainu virsmu. Tie cilvēku acīm šķita līdz šim nekur neredzēti. Sie veido­jumi, kuru apzīmēšanai nebija iespējams at­rast vārdus, sniedzās vairāku stāvu augstumā. Tiem nebija ne logu, ne durvju, nebija pat sienu, daži izskatījās kā ļoti biezi, krokoti tīkli, kas neskaitāmos virzienos šķērsoja cits citu; ar sabiezinājumiem savienojumu vie­tās daži atgādināja komplicētas telpiskas arabeskas, kādas, savstarpēji krustojoties, varētu izveidot bišu šūnas vai sieti ar trīsstūrainām un piecstūrainām acīm. Ik­vienā lielākā elementā un ikvienā redzamā plaknē varēja manīt regularitāti, kas nebija tik viendabīga kā kristālam, tomēr neapšau­bāmi pastāvēja, atkārtodamās noteiktā ritmā, kaut gan daudzās vietās to izjauca bojājumi. Dažas konstrukcijas, kuru pamatā likās esam stūrainās formās aptēsti cieši saauguši zari (taču šie zari neauga patvaļīgi kā kokiem un krūmiem, tie sastādīja vai nu arkas daļu, vai arī pretējos virzienos saritinātas spirā­les), spraucās laukā no smiltīm vertikāli, to­mēr bija sastopami arī tādi, kas stāvēja ieslīpi kā paceļamā tilta puses. Vēji, kas pūta visbiežāk no ziemeļiem, uz visām hori­zontālajām plaknēm un lēzenākajām nokarēm bija sadzinuši ceļojošās smiltis, tā ka iztālēm daži drupu fragmenti atgādināja pa­zemu, nošķeltu piramīdu. Taču tuvumā izrā­dījās, ka šķietami gludā virsma patiesībā ir zarainu, nosmaiļotu, vietām tik cieši saviju­šos stieņu un līstu sistēma, ka tās biezoknī noturējās pat smiltis. Rohanam likās, ka tās ir kubveida un piramidālas klinšu atliekas, kas apaugušas ar mirušiem un sakaltušiem augiem. Bet arī šis iespaids dažu solu attā­lumā izgaisa, jo tad cauri iznīcības haosam bija manāma dzīvajām formām sveša regula­ritāte. Drupas nebija monolītas — tajās va­rēja ielūkoties pa metāla biezokņa spraugām, bet nebija arī tukšas, jo šis biezoknis piepil­dīja tās caur un cauri. Visur bija jaušama iz­nīcība. Rohans atcerējās izstarotāju, bet te lietot spēku nebija nekādas jēgas, jo trūka norobežotas telpas, kurā tas ļautu ielauzties. Viesulis starp augstajiem torņiem dzenāja kodīgu putekļu mākoņus. Melnējošo spraugu regulārās mozaīkas pildīja smiltis, kas visu laiku straumēm plūda lejup, izveidojot pie to pamatnēm kaut ko līdzīgu stāviem minia­tūru lavīnu konusiem. Birstošo smilšu ne­mitīgā zuzoņa pavadīja viņus visā šai pa­staigā. Rotējošas antenas, soļojošo geigeru svārstošies stobri, ultraskaņas mikrofoni un radiācijas indikatori klusēja. Bija dzirdama tikai smilšu čirkstoņa zem riteņiem, motoru iekaukšanās, kad, palielinot ātrumu un mai­not virzienu, tika pārkārtota ierinda. Kolona te pazuda kolosu dziļajā, dzestrajā ēnā, te at­kal iznira uz ugunīgi sarkanīgajām smiltīm.

Beidzot viņi sasniedza tektonisko plaisu. Tā bija simt metru plata un likās bezdibenīga; katrā ziņā tā bija ļoti dziļa, jo smilšu kaskādes, ko vēja brāzmas ik brīdi noslaucīja no kraujām, to nebija piepildījušas. Viņi ap­stājās, un Rohans aizsūtīja uz pretējo malu lidojošu izlūkrobotu. Viņš vēroja uz ekrāna to, ko ar saviem televīzijas objektīviem sa­skatīja robots, bet ainava bija tāda pati, kādu viņi jau pazina. Izlūku pēc stundas atsauca atpakaļ, un, kad tas pievienojās grupai, Ro­hans, apspriedies ar Balminu un fiziķi Gralevu, kuri sēdēja viņa mašīnā, nolēma sīkāk aplūkot daļu drupu.

Vispirms viņi pamēģināja ar ultraskaņas zondēm noteikt smilšu slāņa biezumu miru­šās «pilsētas ielās». Šis darbs nebija no vieg­lajiem. Atsevišķu zondējumu dati stipri at­šķīrās cits no cita, droši vien tāpēc, ka pa­matiezī zemestrīces laikā, rodoties lielajai plaisai, bija notikusi iekšēja dekristalizācija. Radās iespaids, ka šo milzīgo, muldai līdzīgo ieplaku piepilda septiņus līdz div­padsmit metrus biezs smilšu slānis.

Viņi devās uz austrumiem, uz okeāna pusi un pēc vienpadsmit kilometriem līkumota ceļa starp melnajām drupām, kas kļuva ar­vien zemākas un arvien vājāk iezīmējās smil­tīs, ilīdz pazuda pavisam, sasniedza kailas klintis. Viņi apstājās tik augstas kraujas malā, ka šalkoņa, kas radās, viļņiem sašķīstot pret kraujas pamatni, bija tikko dzir­dama. Kailu, smiltīm klātu, nedabiski gludu klinšu josla iezīmēja kraujas līniju, zieme­ļos pāraugot kalnu virsotnēs, kas sastingu­šiem lēcieniem gāzās okeāna spogulī.

Viņiem aiz muguras palika «pilsēta», kas tagad bija redzama kā rudā miglā iegrimusi regulāras kontūras melna līnija. Rohans uzņēma sakarus ar «Neuzvaramo», noraidīja astrogatoram iegūto informāciju, kas faktiski līdzinājās nullei, un kolona, joprojām ievēro­jot visus drošības noteikumus, griezās at­pakaļ uz drupām.

Pa ceļam atgadījās neliela ķibele. Kreisais malējais energobots, laikam sīkas kursa kļū­das dēļ, pārmērīgi paplašināja spēka lauka robežas, tā ka pēdējais skāra viņiem pāri pārkārušās, smailās, šūnainās celtnes malu. Antimatērijas izstarotājs, kurš bija saistīts ar spēka lauka jaudas patēriņa indikatoriem un kuru, rēķinoties ar iespējamu uzbrukumu, kāds bija iestādinājis automātiskam triecie­nam, pēkšņo jaudas patēriņa pieaugumu in­terpretēja kā acīmredzamu pazīmi, kas lie­cina, ka kāds mēģina ielauzties spēka laukā, un izšāva uz nevainīgo drupu kaudzi. Sa­šķiebušās «celtnes» visa augšējā sekcija Ze­mes debesskrāpja lielumā zaudēja savu netīri melno nokrāsu; sakarsusi līdz baltkvēlei, tā žilbinoši uzliesmoja, lai nākamajā sekundes daļā izirtu un pārvērstos verdoša metāla gāzmā. Neviena metāla druska nenokrita uz braucējiem, jo liesmojošās šķembas noslīdēja pa spēka lauka neredzamā kupola virsmu. Vēl nesasniegušas zemi, tās iztvaikoja ter­miskā trieciena karstumā. Taču anihilācija izraisīja strauju radiācijas pieaugumu, geigeri automātiski ieslēdza trauksmes signālu, un Rohans, lādēdamies un solīdams sadot pa kaklu tam, kas bija tik nemākulīgi iepro­grammējis aparatūru, zaudēja krietni daudz laika, atsaukdams trauksmi un atbildēdams «Neuzvaramajam», kas bija pamanījis uz­liesmojumu un nekavējoties pieprasīja pa­skaidrojumu par tā cēloni.

— Pagaidām mēs zinām tikai tik daudz, ka tas ir metāls. Visticamāk tērauds ar vol­frama un niķeļa piejaukumu, — sacīja Balmins, kas, pārmērīgi neuztraukdamies par radušos jezgu, izmantoja iespēju un izdarīja degošo krāsmatu liesmu spektroskopisku ana­līzi.

— Vai jūs varat noteikt vecumu? — Ro­hans ievaicājās, no rokām un sejas noslau­cīdams sīkās smiltis. Viņiem aiz muguras palika neskartā, svelmē sačervelējusies drupu daļa, kas tagad kā aizlauzts spārns nokarā­jās pāri ceļam, kur viņi tikko bija braukuši.

— Nē. Varu pateikt vienīgi, ka tās ir ve­cas. Velnišķīgi vecas, — viņš atkārtoja.

— Mums tās jāizpētī sīkāk… Un es ne­prasīšu vecajam atļauju, — Rohans piebilda v ar negaidītu apņēmību.

Viņi apstājās pie komplicēta objekta, ko veidoja vairāki koncentriski savienoti atza­rojumi. Spēka laukā pavērās eja, kuru iezī­mēja divas raķetes. Tuvumā šķita, ka te valda haoss. Celtnes fasādi veidoja ar stiepļu «sukām» klātas trīsstūrainas plāk­snes, no iekšpuses tās balstīja stieņu pinumi zaru resnumā; tuvāk ārpusei varēja manīt zināmu kārtību, bet dziļāk, kur viņi mēģi­nāja ielūkoties ar spēcīgiem starmešiem, stieņu mežs sazarojās, sadalījās un atkal saplūda vienkop, veidojot lielus mezglus, un tas viss atgādināja gigantisku, no miljoniem samudžinātu kabeļu veidotu stiepļu režģi. Viņi meklēja tur elektriskās strāvas, polari­zācijas pēdas, relikto magnētismu, beidzot radioaktivitāti, — taču viss velti.

Zaļās raķetes, kas iezīmēja ieeju spēka laukā, nemierīgi mirgoja. Kauca vējš, gaisa strāvas, laužoties tērauda biezoknī, sātaniski gaudoja.

— Ko gan var nozīmēt šie negantie džun­gļi!

Rohans slaucīja no sejas putekļus, kas lipa pie nosvīdušās ādas. Viņi abi ar Balminu stāvēja uz lidojošā izlūka zemām margām apjoztās muguras; izlūks kopā ar viņiem lidinājās pārdesmit metru augstumā virs «ielas» vai, pareizāk, virs trīsstūrainā lau­kuma starp divu līdzās stāvošu celtņu dru­pām. Tālu lejā atradās viņu mašīnas, un mazi cilvēciņi, līdzīgi figūriņām no rotaļlietu kārbas, galvas atgāzuši, vēroja viņus.

Izlūks lidoja. Tagad viņi atradās virs mel­nām, asām metāla smailēm klāta līdzenuma; vietām to sedza šīs trīsstūrainās plāksnes, ku­ras tomēr neatradās vienā plaknē; atliekušās uz augšu vai uz sāniem, tās ļāva ieskatīties dziļuma tumsā. Samudžinātu barjeru, stieņu, šūnveida ieplaku mudžeklis bija tik blīvs, ka tur neiekļuva saules gaisma, un arī starmešu raidītie stari bezspēcīgi iestiga tajā.

— Kā jūs domājat, Balmin, kas tas va­rētu būt? — Rohans atkārtoja. Viņš bija nikns. Nemitīgi slaucītā piere kļuva sarkana, jida sāpēja, acis sūrstēja, pēc dažām minūlem viņam bija jāpārraida kārtējais ziņojums «Neuzvaramajam», bet viņš nespēja pat sa­meklēt vārdus, lai izteiktu to, ko skatīja acis.

— Neesmu gaišreģis, — atbildēja zināt­nieks. — Neesmu pat arheologs. Bet, starp citu, es domāju, ka arī arheologs neko jums nepateiktu. Man liekas … — Viņš aprāvās.

— Runājiet taču!

— Pēc apdzīvojamas konstrukcijas tā kā neizskatītos. Pēc kādu būtņu mājokļu dru­pām, jūs saprotat? Ja to vispār var ar kaut ko salīdzināt, tad laikam gan ar ma­šīnu …

— Ar mašīnu? Bet ar kādu? Ar informāci­jas vākšanas mašīnu? Varbūt tas bijis kāds elektronsmadzeņu paveids? …

— Jūs droši vien pats tam neticat… — atteica flegmātiskais planetologs.

Robots novirzījās sānis, joprojām gandrīz skardams stieņus, kas haotiski rēgojās izlo­cīto plākšņu starpās.

— Nē. Te nav nekādu elektrisku tinumu. Kur tad jūs te saskatāt nodalījumus, izolato­rus, ekranējumus?

— Varbūt tie nebija ugunsdroši. Tos va­rēja iznīcināt uguns. Galu galā tās ir dru­pas, — nepārliecināti atbildēja Rohans.

— Varbūt, — Balmins negaidīti piekrita.

— Nu tad ko lai es saku astrogatoram?

— Vislabāk pārraidiet viņam tieši visu šo būšanu pa televīziju.

— Tā nav bijusi pilsēta…— Rohans pēk­šņi sacīja, it kā domās rezumēdams visu re­dzēto.

— Jādomā, ka ne, — planetologs piebal­soja. — Katrā ziņā ne tāda, kādu mēs varam iedomāties. Te nav dzīvojušas ne cilvēkveidī­gas, nedz arī tām kaut cik līdzīgas būtnes. Bet okeāniskās formas ir gluži tuvas Zemes organismiem. Tātad būtu loģiski atrast arī uz sauszemes formas, kas būtu vienādas ar mūsējām.,

— Jā. Man tas visu laiku neiziet no prāta. Neviens no biologiem negrib par to runāt. Un ko domājat jūs?

— Viņi negrib par to runāt, jo tas šķiet neticami: izskatās tā, it kā kāds spēks ne­būtu ļāvis izplatīties dzīvībai uz sauszemes … It kā būtu laupījis tai iespēju iznākt no ūdens …

— Tāds faktors varēja iedarboties vienu reizi, piemēram, ja ļoti tuvu būtu eksplodē­jusi Pārnova. Jūs taču zināt, ka Līras dzeta pirms vairākiem miljoniem gadu bijusi Nova. Varbūt cietais starojums iznīcinājis dzī­vību uz kontinentiem, bet okeānu dzelmēs organismi varējuši paglābties …

— Ja starojums būtu bijis tāds, kā jūs sa­kāt, tad vēl tagad varētu atrast tā pēdas. Taču grunts aktivitāte, ņemot vērā šo Galakti­kas apvidu, ir ārkārtīgi zema. Un bez tam miljonu gadu laikā evolūcija būtu atkal pa­virzījusies uz priekšu, protams, nebūtu bijis nekādu mugurkaulnieku, bet vienīgi primitīvas piekrastes formas. Vai jūs ievēro­jāt, ka krastā absolūti nav dzīvības?

— Ievēroju. Vai tam patiešām ir tik liela nozīme?

— Izšķiroša. Dzīvība likumsakarīgi rodas vispirms piekrastes nišā, tikai vēlāk tā nokāpj okeāna dzelmē. Šeit nevarēja būt citādi. Kāds spēks to ir atstūmis. Un, domāju, neļauj tai izkāpt sauszemē līdz pat šai dienai.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka zivis baidās no zondēm. Uz planētām, kuras es pazīstu, nekādi dzīvnieki no aparātiem nebijās. Tie nekad nebīstas no tā, ko nav redzējuši.

— Jūs gribat teikt, ka zivis jau redzēju­šas zondes?

— Nezinu, vai redzējušas. Bet kam tad viņām ir magnētiskais maņu orgāns?

— Tā nu gan ir velnišķīga padarīšana! — Rohans norūca. Pārliecies pāri margām, viņš raudzījās saplosītajās metāla vītnēs. Līki, melni stieņu gali trīcēja robota izpūstajā gaisa stabā, Balmins ar knaiblēm citu pēc citas noknieba stieples, kuras rēgojās no tu­nelim līdzīgas alas.

— Es jums kaut ko pateikšu, — viņš sa­cīja. — Te nav bijusi pat pārāk augsta tem­peratūra, nav bijusi nekad, jo citādi metāls būtu sakusis. Tātad jūsu ugunsgrēka hipo­tēze atkrīt…

— Te jau sabrūk jebkura hipotēze, — Ro­hans norūca. — Bez tam es nesaprotu, kāds sakars ir šim nešķīstajam biezoknim ar «Kondora» bojā eju. Sis mudžeklis taču ir absolūti nedzīvs.

— Kādreiz tas varēja arī tāds nebūt.

— Pirms tūkstoš gadiem, piekrītu, bet ne pirms dažiem gadiem. Te mums nav vairs ko meklēt. Laižamies lejā.

Viņi nebilda vairs ne vārda, līdz mašīna piezemējās iepretī ekspedīcijas zaļajām, signālzīmēm. Rohans lika tehniķiem iedarbināt televīzijas kameras un ziņot par situāciju «Neuzvaramajam».

Pats viņš kopā ar zinātniekiem ieslēdzās galvenā transportiera kabīnē. Izvēdinājuši miniatūro telpu ar skābekli, viņi sāka ēst sviestmaizes, piedzerot kafiju no termosiem. Virs viņu galvām dega cauruļveida gaismas ķermenis. Rohanam patika tā baltais spī­dums. Viņam jau bija kļuvusi pretīga pla­nētas sarkanīgā diena. Balmins spļaudījās, jo smiltis, kas nodevīgi bija iekļuvušas mas­kas iemutī, tagad ēdot čirkstēja zobos.

— Tas man kaut ko atgādina… — negai­dīti ierunājās Gralevs, aizskrūvēdams ter­mosa vāku. Viņa melnie, biezie mati laistī­jās luminiscentās spuldzes gaismā.

— Es jums pastāstītu, tikai ar noteikumu, ka neuzņemsiet to pārāk nopietni.

— Ja tas tev kaut ko atgādina, tad arī jau ir diezgan, — atbildēja Rohans pilnu muti. — Stāsti, ko tas tev atgādina.

— Tā tieši neko. Bet esmu dzirdējis stāstu… patiesībā tādu kā pasaku. Par līriešiem…

— Tā nav pasaka. Tie patiešām eksistēja. Par tiem ir vesela monogrāfija, ko sarakstījis Ahramjans, — piezīmēja Rohans. Gralevam aiz muguras pultī sāka mirgot uguntiņa, zīme, ka nodibināti tieši sakari ar «Neuzvaramo».

— Jā. Paine domāja, ka dažiem izdevies izglābties. Es gan esmu gandrīz pārliecināts, ka tas nav tiesa. Viņi visi gāja bojā, eksplo­dējot Novai.

—Tas ir sešpadsmit gaismas gadu attā­lumā no šejienes, — Gralevs teica. — Es ne­pazīstu šo Ahramjana grāmatu. Bet esmu dzirdējis, neatceros vairs, kur, stāstu par to, kā līrieši mēģinājuši glābties. Viņi acīm­redzot esot diezgan labi pārzinājuši astrogrāfiju un esot sūtījuši kuģus uz visām tu­vējo zvaigžņu planētām.

— Un tālāk?

— Tas patiesība arī ir viss. Sešpadsmit gaismas gadi nav pārāk liels attālums. Var­būt kāds viņu kuģis nolaidies šeit? …

— Vai tu domā, ka viņi ir šeit? Tas ir, viņu pēcnācēji?

— Nezinu. Es vienkārši saistu ar viņiem šīs drupas. Viņi būtu varējuši visu šo te uzcelt…

— Interesanti, kā viņi izskatījušies? — jau­tāja Rohans. — Vai viņi bijuši cilvēkveidīgi?

— Ahramjans uzskata, ka jā, — atteica Balmins. — Bet tā ir tikai hipotēze. No vi­ņiem palicis pāri mazāk nekā no australopiteka.

— Dīvaini .

— Nepavisam nav dīvaini. Viņu planēta vairākus tūkstošus gadu bijusi iegremdēta Novas hromosfērā. Lāgiem temperatūra uz tās virsmas pārsniegusi desmittūkstoš grādu Pat planētas mantijas pamatieži pārcietuši pilnīgu metamorfozi. No okeāniem nav pa licis ne miņas, un visa planēta ir izburbusi kā kauls ugunī. Padomājiet vien, kāds sim tiņš gadsimtu Novas ugunsgrēkā!

— Līrieši, šeit? Bet kālab lai viņi slēptos? Un kur?

— Varbūt visi gājuši bojā? Bet galu galā neprasiet no manis pārāk daudz. Es vien kārši pateicu to, kas man ienāca prātā.

Iestājās klusums. Vadības pultī iedegās trauksmes signāls. Rohans uzrausās kājās uzlika austiņas.

— Te Rohans … Kas? Tas esat jūs? Jā Jā! Klausos … Labi, mēs atgriežamies neka vējoties! — un viņš pagrieza pret klātesoša jiem nobālušo seju.

— Otrā grupa atradusi «Kondoru».. trīssimt kilometru no šejienes.